29.1.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 25/28

(1)

Kā daļu no tā sauktā Lamfalisī (Lamfalussy) procesa Komisija 2003. gada 5. novembrī pieņēma Lēmumu 2004/6/EK, ar ko izveido Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraudzītāju komiteju (1) (turpmāk tekstā – “Komiteja”). Komiteja sāka darbu 2003. gada 24. novembrī kā neatkarīga izvērtētāja, diskusiju un padomdevēja iestāde Komisijā apdrošināšanas, pārapdrošināšanas un fondēto pensiju jomā.

(2)

Īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 9. marta Direktīvu 2005/1/EK, ar ko groza Padomes Direktīvas 73/239/EEK, 85/611/EEK, 91/675/EEK, 92/49/EEK un 93/6/EEK, kā arī Direktīvas 94/19/EK, 98/78/EK, 2000/12/EK, 2001/34/EK, 2002/83/EK un 2002/87/EK, lai izveidotu finanšu pakalpojumu komiteju jaunu organizatorisko struktūru (2), Komisija 2007. gadā pārskatīja Lamfalisī procesu un 2007. gada 20. novembra paziņojumā “Lamfalisī procesa pārskats – pastiprināta uzraudzības konverģence” (3) iepazīstināja ar savu novērtējumu.

(3)

Šajā paziņojumā Komisija norādīja uz Eiropas Vērtspapīru regulatoru komitejas, Eiropas Banku uzraudzītāju komitejas un Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraudzītāju komitejas (turpmāk tekstā – “uzraudzītāju komitejas”) nozīmi arvien vairāk integrēta Eiropas finanšu tirgus apstākļos. Uzskatīja, ka ir nepieciešama skaidra šo komiteju rīcības sistēma uzraudzības konverģences un sadarbības jomā.

(4)

Pārskatot Lamfalisī procesa darbību, Padome aicināja Komisiju ieviest skaidrību par uzraudzītāju komiteju lomu un apsvērt visas dažādās iespējas šo komiteju darba stiprināšanai, neapdraudot pašreizējās institucionālās struktūras līdzsvaru vai nemazinot uzraudzītāju pārskatatbildību (4).

(5)

Eiropadome 2008. gada 13. un 14. marta sanāksmē aicināja strauji uzlabot uzraudzītāju komiteju darbību (5).

(6)

Padome 2008. gada 14. maijā (6) aicināja Komisiju pārskatīt Komisijas lēmumus, ar kuriem izveido uzraudzītāju komitejas, lai nodrošinātu šo komiteju pilnvaru un uzdevumu konsekvenci un saskaņotību, kā arī lai stiprinātu to devumu uzraudzības sadarbībā un konverģencē. Padome atzīmēja, ka komitejām ir piešķirami konkrēti un specifiski uzraudzības sadarbības un konverģences veicināšanas uzdevumi, stiprinot to lomu finanšu stabilitātes risku izvērtēšanā. Tādēļ attiecībā uz šīm Komitejas funkcijām un uzdevumiem ir jāpastiprina tiesiskais regulējums.

(7)

Komitejai jādarbojas kā neatkarīgai padomdevēju grupai, kas konsultē Komisiju apdrošināšanas, pārapdrošināšanas un fondēto pensiju jomas jautājumos. Tomēr fondēto pensiju jomā Komitejai ir jāaplūko šādu pasākumu reglamentējošie un uzraudzības aspekti, nevis jautājumi, kas attiecas uz darba un sociālajām tiesībām, piemēram, pensijas plānu organizācija, un jo īpaši jautājumi, kas skar obligātu dalību vai darba koplīgumus.

(8)

Komitejas pilnvarām jāattiecas arī uz finanšu konglomerātu uzraudzību. Lai novērstu darba dublēšanos un nekonsekvenci, nodrošinātu Komiteju ar aktuālo informāciju un dotu tai iespēju dalīties informācijā, sadarbība ar Eiropas Banku uzraudzības komiteju finanšu konglomerātu uzraudzības jautājumos ir īstenojama Apvienotajā finanšu konglomerātu komitejā.

(9)

Komitejai arī jāveicina Kopienas tiesību aktu vispārēja un vienveidīga pastāvīga īstenošana un to konsekventa piemērošana uzraudzības iestāžu darbā.

(10)

Kopienas līmenī Komitejai nav nekādu reglamentējošu pilnvaru. Tai jārīko ekspertu salīdzinošā vērtēšana, jāveicina labākā prakse un, lai visā Kopienā palielinātu konverģenci, jāizdod nesaistošas pamatnostādnes, ieteikumi un standarti.

(11)

Ciešāka divpusēja un daudzpusēja sadarbība uzraudzības jomā ir atkarīga no uzraudzības iestāžu savstarpējās sapratnes un uzticēšanās. Komitejai ir jāveicina šādas sadarbības pilnveidošana.

(12)

Komitejai ir jāstimulē arī uzraudzības konverģence visā Kopienā. Lai šo mērķi konkretizētu, ir jāizstrādā orientējošs un atvērts Komitejas uzdevumu saraksts.

(13)

Lai risinātu pārrobežu strīdus uzraudzības iestāžu, it īpaši uzraudzītāju kolēģiju, starpā, Komitejai ir jānodrošina brīvprātīgs un nesaistošs starpniecības mehānisms.

(14)

Lai, neierobežojot uzraudzības iestāžu pilnvaras, gūtu labumu no Komitejas apkopotās pieredzes, uzraudzības iestādēm ir jādod iespēja iesniegt lietas izskatīšanai Komitejā un saņemt nesaistošu tās atzinumu.

(15)

Uzraudzības iestāžu pienākumu pamatā ir informācijas apmaiņa starp šīm iestādēm. Informācijas apmaiņai ir svarīga nozīme apdrošināšanas uzņēmumu grupu efektīvā uzraudzībā un finansiālās stabilitātes nodrošināšanā. Apdrošināšanas jomas tiesību aktos uzraudzības iestādēm ir paredzētas precīzas juridiskās saistības attiecībā uz sadarbību un informācijas apmaiņu, savukārt Komitejai ir jāveicina ikdienas informācijas apmaiņa šo iestāžu starpā, ievērojot attiecīgos konfidencialitātes nosacījumus, kas noteikti tiesību aktos, kuri piemērojami šai jomā.

(16)

Lai samazinātu uzraudzības pienākumu dublēšanos un tādējādi racionalizētu uzraudzības procesu, kā arī mazinātu apdrošināšanas uzņēmumu grupu slogu, Komitejai jāveicina uzdevumu deleģēšana starp uzraudzības iestādēm, it sevišķi gadījumos, kas paredzēti atbilstīgajos tiesību aktos.

(17)

Lai visu uzraudzītāju kolēģiju starpā sekmētu konverģenci un konsekvenci un tādējādi nodrošinātu līdzvērtīgus nosacījumus, Komitejai jāuzrauga to darbība, taču jāizvairās ierobežot kolēģiju locekļu neatkarību.

(18)

Uzraudzības ziņojumu kvalitātei, salīdzināmībai un konsekvencei ir galvenā nozīme attiecībā uz Kopienas uzraudzības pasākumu rentabilitāti un pārrobežu iestāžu atbilstības pienākumu. Komitejai ir jācenšas mazināt pārklāšanos un dublēšanos, kā arī jānodrošina ziņojumu datu salīdzināmība un jāpanāk to atbilstīga kvalitāte.

(19)

Kopienas finanšu sistēmas ir cieši saistītas, un notikumi vienā dalībvalstī var nopietni ietekmēt citu dalībvalstu finanšu iestādes un tirgus. Turpina veidoties finanšu konglomerāti, un izzūd atšķirības banku, vērtspapīru un apdrošināšanas nozares uzņēmumu darbībā, tāpēc uzraudzībai dalībvalstu un Kopienas līmenī rodas arvien jauni pārbaudījumi. Lai garantētu finansiālo stabilitāti, Komitejas, Eiropas Banku uzraudzītāju komitejas un Eiropas Vērtspapīru regulatoru komitejas līmenī ir vajadzīga sistēma, kas ļautu laikus atklāt iespējamos draudus dažādās valstīs un dažādās nozarēs un vajadzības gadījumā informēt Komisiju un pārējās komitejas. Turklāt ir būtiski, lai Komiteja nodrošinātu informācijas sniegšanu dalībvalstu finanšu ministrijām un centrālajām bankām. Šajā ziņā Komitejas funkcija ir identificēt apdrošināšanas, pārapdrošināšanas un fondēto pensiju nozares draudus un regulāri ziņot Komisijai par rezultātu. Par šo novērtējumu ir jāinformē arī Padome. Komitejai ir jāsadarbojas arī ar Eiropas Parlamentu un periodiski jāsniedz tam informācija par situāciju apdrošināšanas nozarē. Šajā kontekstā Komiteja nedrīkst izpaust informāciju par konkrētām uzraugāmajām organizācijām.

(20)

Lai pienācīgi risinātu starpnozaru jautājumus, Komitejas darbības jāsaskaņo ar darbībām, ko veic Eiropas Vērtspapīru regulatoru komiteja, Eiropas Banku uzraudzītāju komiteja un Eiropas Centrālo banku sistēmas Banku uzraudzības komiteja. Tas ir īpaši svarīgi, risinot jautājumus, kas saistīti ar iespējamiem starpnozaru draudiem finansiālajai stabilitātei.

(21)

Ņemot vērā finanšu pakalpojumu globalizāciju un starptautisko standartu pieaugošo nozīmi, Komitejai jāveicina dialogs un sadarbība arī ar uzraudzības iestādēm ārpus Kopienas.

(22)

Ļoti svarīga ir Komitejas pārskatatbildība attiecībā pret Kopienas iestādēm; tai jāatbilst vispāratzītiem standartiem, vienlaikus ievērojot uzraudzītāju neatkarību.

(23)

Komitejai ir jāizstrādā savs reglaments un pilnībā jāievēro Līgumā paredzētās iestāžu prerogatīvas un institucionālais līdzsvars. Pilnveidotās Komitejas darbības jomas jāpapildina ar uzlabotu darba procesu. Tālab gadījumos, kad nav iespējams panākt vienprātību, atbilstīgi Līguma noteikumiem lēmumi ir jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu.

(24)

Tiesiskās drošības un skaidrības labad Lēmums 2004/6/EK ir jāatceļ,

a)

gadījumos, kas paredzēti atbilstīgajos tiesību aktos, vai pēc uzraudzības iestādes pieprasījuma nodrošina un veicina starpniecību starp uzraudzības iestādēm;

b)

gadījumos, kas paredzēti atbilstīgajos tiesību aktos, vai pēc uzraudzības iestāžu pieprasījuma sniedz tām atzinumus;

c)

veicina efektīvu divpusēju vai daudzpusēju informācijas apmaiņu starp uzraudzības iestādēm, ievērojot attiecīgos konfidencialitātes nosacījumus;

d)

sekmē uzdevumu deleģēšanu uzraudzības iestāžu starpā, gan nosakot tos uzdevumus, kurus ir iespējams deleģēt, gan veicinot labāko praksi;

e)

stimulē uzraudzītāju kolēģiju efektīvu un konsekventu darbību, izstrādājot konkrētas kolēģiju darbības pamatnostādnes, kontrolējot dažādu kolēģiju darba saskaņotību un izplatot labākās prakses piemērus;

f)

sekmē kvalitatīvu un vispārēju uzraudzības ziņojumu standartu izstrādi;

g)

pārskata Komitejas izstrādāto nesaistošo norādījumu, ieteikumu un standartu praktisko piemērošanu.