(1)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 2. punktu Savienība ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpa bez iekšējās robežkontroles, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas uz ārējo robežu kontroli, patvērumu, imigrāciju un noziedzības novēršanu un apkarošanu.

(2)

Tādas telpas izveide, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās pāri iekšējām robežām, ir viens no galvenajiem Savienības sasniegumiem. Ir svarīgi, ka šādas telpas, kuras pamatā ir uzticēšanās un solidaritāte, normāla darbība un stiprināšana ir Savienības un to dalībvalstu kopīgais mērķis, kuras ir vienojušās tajā piedalīties. Šajā sakarā robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām būtu jānotiek izņēmuma kārtā un tā būtu jāizmanto tikai kā galējs līdzeklis, attiecīgā gadījumā apspriežoties un sadarbojoties attiecīgajām dalībvalstīm un Komisijai kā Līgumu izpildes uzraudzītājai.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/399 (4) (Šengenas Robežu kodekss) ir paredzēti noteikumi, kas reglamentē personu pārvietošanos uz telpu bez iekšējās robežkontroles (“Šengenas zona”) un no tās, kā arī starp dalībvalstīm, kuras piedalās Šengenas zonā.

(4)

Pēdējo gadu laikā Šengenas zona ir saskārusies ar nepieredzētām problēmām, kas pēc savas būtības skāra vairāk nekā vienas dalībvalsts teritoriju. Šādas problēmas izcēla to, ka sabiedriskās kārtības un drošības saglabāšana Šengenas zonā ir kopīga atbildība, kas prasa kopēju un saskaņotu rīcību starp dalībvalstīm un Savienības līmenī. Tās arī izcēla trūkumus esošajos noteikumos, kas regulē Šengenas zonas darbību gan pie ārējām, gan iekšējām robežām, un nepieciešamību izveidot spēcīgāku un stabilāku sistēmu, kas ļauj daudz efektīvāk reaģēt uz problēmām, ar ko saskaras Šengenas zona, lai stiprinātu savstarpējo uzticēšanos un solidaritāti un nodrošinātu, ka personām neatkarīgi no viņu valstspiederības, šķērsojot iekšējās robežas, netiek veikta nekāda kontrole, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm efektīvi reaģēt uz problēmām, ar kurām tās saskaras.

(5)

Robežkontrole pie ārējām robežām notiek ne tikai to dalībvalstu interesēs, pie kuru ārējām robežām tā tiek veikta, bet visu to dalībvalstu, kuras ir atcēlušas iekšējo robežkontroli, un Savienības interesēs kopumā. Dalībvalstīm ir jānodrošina augsti standarti savu ārējo robežu pārvaldībā, tostarp, izmantojot pastiprinātu sadarbību starp robežsardzi, policiju, muitu un citām attiecīgajām iestādēm. Savienība sniedz aktīvu atbalstu, nodrošinot finansējumu no attiecīgajām Savienības aģentūrām un pārvaldot Šengenas izvērtēšanas un uzraudzības mehānismu, kas izveidots ar Padomes Regulu (ES) 2022/922 (5). Attiecībā uz ārējām robežām piemērojamie noteikumi ir jāpastiprina, lai labāk reaģētu uz jaunajām problēmām, kas nesen radušās pie ārējām robežām.

(6)

Eiropas integrētā robežu pārvaldība balstās uz četru pakāpju piekļuves kontroles modeli, kas izklāstīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/1896 (6). Robežkontrole, tostarp pasākumi likumīgas robežšķērsošanas atvieglošanai, ir būtiska Eiropas integrētās robežu pārvaldības daļa. Lai novērstu un atklātu pārrobežu noziedzību pie ārējām robežām, jo īpaši migrantu kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un terorismu, dalībvalstīm kopā ar Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru, kas izveidota ar Regulu (ES) 2019/1896, būtu jāīsteno Eiropas integrētā robežu pārvaldība, kuras pamatā ir četru pakāpju piekļuves kontroles modelis.

(7)

Covid-19 pandēmija parādīja, ka cīņā ar sabiedrības veselības apdraudējumu var būt nepieciešami vienoti noteikumi attiecībā uz ierobežojumiem trešo valstu valstspiederīgo ceļojumiem uz Savienību. Nekonsekventu un atšķirīgu pasākumu pieņemšana pie ārējām robežām šādu apdraudējumu novēršanai negatīvi ietekmē visas Šengenas zonas darbību, samazina paredzamību ceļotājiem no trešām valstīm, kā arī tiešus personiskus kontaktus ar cilvēkiem no trešām valstīm. Lai sagatavotu Šengenas zonu turpmākām tāda mēroga, kas salīdzināms ar Covid-19 pandēmijas mērogu, problēmām, būtu jāizveido jauns mehānisms, kas ļautu savlaicīgi pieņemt un atcelt saskaņotus pasākumus Savienības līmenī. Jaunais mehānisms pie ārējās robežas būtu jāpiemēro gadījumā, ja ir izveidojusies plaša mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācija, pastāvot nopietnam pārrobežu veselības apdraudējumam, ko Komisija atzinusi Savienības līmenī, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2022/2371 (7) un ņemot vērā informāciju no kompetentajām valsts iestādēm.

(8)

Gadījumā, ja ir izveidojusies plaša mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācija, mehānismam būtu jāparedz, ka tiek pieņemta īstenošanas regula, ar ko nosaka pagaidu ierobežojumus ceļojumiem, tostarp ieceļošanas ierobežojumus un minimālos ar veselību saistītos pagaidu ierobežojumus, kā arī nosacījumus šo ierobežojumu atcelšanai. Ņemot vērā šādu ierobežojumu, kas attiecas uz tiesībām ieceļot dalībvalstu teritorijā, politiski sensitīvo raksturu, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Padomei pieņemt šādu īstenošanas regulu (“īstenošanas regula”), tai rīkojoties pēc Komisijas priekšlikuma.

(9)

Svarīgi, ka saskaņā ar piemērojamajiem Savienības un starptautiskajos tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem Savienības pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri saskaņā ar nolīgumiem starp Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un minētajām trešām valstīm, no otras puses, ir tiesīgi izmantot tādas pašas tiesības uz pārvietošanās brīvību, kādas ir Savienības pilsoņiem, kā arī viņu ģimenes locekļiem, vienmēr būtu jāļauj ieceļot Savienībā. Arī Savienības iedzīvotājiem vienmēr būtu jāļauj atgriezties Savienībā un jo īpaši tajā dalībvalstī, kurā viņi likumīgi uzturas. Īstenošanas regulā būtu jānosaka minimālie ar veselību saistītie pagaidu ierobežojumi, kas varētu attiekties uz minētajām personām. Attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi uzturas Īrijā, dalībvalstīm būtu uz savstarpīguma pamata jāļauj minētajiem iedzīvotājiem atgriezties Īrijā, tranzītā šķērsojot dalībvalstu teritoriju. Īrija tiek aicināta saskaņot savu valsts politiku ar ierobežojumiem ceļošanai uz Eiropas Savienību. Īstenošanas regulā būtu jāiekļauj visi nepieciešamie elementi, lai nodrošinātu, ka ierobežojumi ceļojumiem ir efektīvi, mērķtiecīgi, nediskriminējoši un samērīgi attiecībā uz mainīgo epidemioloģisko situāciju. Tajā, ja to prasa plaša mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācijas raksturs, būtu jānosaka XI pielikuma B daļā uzskaitītās to personu kategorijas, kuras veic būtisku ceļojumu un kuras ir atbrīvotas no ieceļošanas ierobežojumiem, un jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem minētajiem ceļotājiem izņēmuma kārtā vajadzētu būt iespējai noteikt ceļošanas ierobežojumus. Papildus vai alternatīvi īstenošanas regulā būtu jānorāda visi ģeogrāfiskie apgabali vai trešās valstis, ceļošanai no kuriem vajadzētu būt iespējai piemērot īpašus pasākumus, un būtu jāizstrādā situācijas un ceļošanas ierobežojumu periodiskas pārskatīšanas procedūra, pamatojoties uz objektīvu metodiku un objektīviem kritērijiem, kuri piemērojami minētajai procedūrai, tostarp jo īpaši epidemioloģisko situāciju. Īstenošanas regulā varētu precizēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem ceļošana varētu tikt atļauta, piemēram, testēšana, karantīna, pašizolācija vai citi piemēroti pasākumi, piemēram, prasība aizpildīt pasažieru lokalizācijas veidlapu vai izmantot citu kontaktu izsekošanas rīku, jo īpaši ņemot vērā jebkādas Savienības sistēmas, kas izstrādātas, lai atvieglotu ceļošanu drošos apstākļos, piemēram, digitālo sertifikātu sistēmas. Attiecīgā gadījumā ar īstenošanas regulu varētu arī izveidot mehānismu, kas ļauj īstenot papildu pasākumus gadījumā, ja epidemioloģiskā situācija krasi pasliktinās vienā vai vairākos ģeogrāfiskajos apgabalos.

(10)

Lai ierobežojumi ceļošanai uz Eiropas Savienību būtu efektīvi, trešām valstīm un trešo valstu valstspiederīgajiem ir jāpiemēro vienoti noteikumi. Vienotu noteikumu piemērošanai, izmantojot īstenošanas regulu, būtu jānodrošina sabiedrības veselības aizsardzība un tādējādi jāsaglabā telpas bez iekšējās robežkontroles darbība. Dalībvalstis varētu pieņemt tādus pagaidu ierobežojumus veselības jomā un citus saistītus ierobežojumus, kuri ir stingrāki nekā tie, kas noteikti īstenošanas regulā, ar noteikumu, ka šādiem ierobežojumiem nav negatīvas ietekmes uz telpas bez iekšējās robežkontroles darbību. Turklāt dalībvalstis varētu pieņemt ceļošanas ierobežojumus, ja nav īstenošanas regulas. Īstenošanas regulā būtu jāņem vērā to aizjūras zemju un teritoriju īpašā situācija, kuras minētas Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 355. panta 2. punktā un uzskaitītas tā II pielikumā.

(11)

Uz Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, kā arī uz personu ar būtisku ceļošanas iemeslu kategoriju tranzītu Savienības iekšienē nebūtu jāattiecas ar veselību saistītiem pagaidu ierobežojumiem ceļošanai, lai viņi varētu sasniegt savu galamērķi. Visi ar veselību saistīti piemērojami pagaidu ierobežojumi būtu jāpiemēro pēc ierašanās galamērķī.

(12)

Tāpat Savienības tiesību aktos ir nepieciešams pastiprināt noteikumus un aizsardzības pasākumus, kas ļautu dalībvalstīm ātri rīkoties, lai novērstu instrumentalizācijas situācijas. Šāda instrumentalizācija būtu jāsaprot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2024/1359 (8) 1. panta 4. punkta b) apakšpunkta pirmā teikuma nozīmē. Situācijas, kurās naidīgi noskaņoti nevalstiski elementi ir iesaistīti organizētā noziedzībā, it īpaši migrantu kontrabandā, nebūtu jāuzskata par migrantu instrumentalizāciju, ja nav mērķa destabilizēt Savienību vai kādu dalībvalsti. Turklāt par migrantu instrumentalizāciju nebūtu jāuzskata arī humānā palīdzība, ja nav mērķa destabilizēt Savienību vai kādu dalībvalsti.

(13)

Attiecībā uz Kipru Padomes Regula (EK) Nr. 866/2004 (9) paredz īpašus noteikumus, kas attiecas uz robežlīniju starp Kipras Republikas rajoniem, ko faktiski kontrolē Kipras Republikas valdība, un tiem rajoniem, ko tā faktiski nekontrolē. Lai gan minētā robežlīnija neveido ārējo robežu, no tā izriet, ka situāciju, kad trešā valsts vai naidīgi noskaņoti nevalstiski elementi veicina vai atvieglo trešo valstu valstspiederīgo pārvietošanos minētās robežlīnijas šķērsošanas nolūkā, uzskata par instrumentalizāciju.

(14)

Jo īpaši instrumentalizācijas situācijā attiecīgajai dalībvalstij nepieciešamības gadījumā vajadzētu būt iespējai ierobežot satiksmi pierobežā līdz minimumam, uz laiku slēdzot noteiktas robežšķērsošanas vietas, vienlaikus garantējot patiesu un efektīvu piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrām. Jebkurā šādā lēmumā būtu jāņem vērā, vai Eiropadome ir atzinusi, ka Savienība vai viena vai vairākas tās dalībvalstis saskaras ar migrantu instrumentalizāciju. Turklāt jebkādiem šādiem ierobežojumiem būtu pilnībā jāņem vērā Savienības pilsoņu, trešo valstu valstspiederīgo, kuriem ir tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar starptautisku nolīgumu, un trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji saskaņā ar valsts vai Savienības tiesību aktiem vai kuri ir ilgtermiņa vīzu turētāji, kā arī viņu attiecīgo ģimenes locekļu tiesības. Šādi ierobežojumi būtu arī jāpiemēro tā, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti pienākumi, kas saistīti ar piekļuvi starptautiskajai aizsardzībai, jo īpaši neizraidīšanas princips.

(15)

Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra palīdz dalībvalstīm īstenot ārējo robežu pārvaldības operacionālos aspektus, tostarp informācijas apmaiņu, aprīkojuma nodrošināšanu, spēju palielināšanu un apmācību valstu robežsargiem, mērķorientētu informēšanu un riska analīzi, Eiropas Robežu un krasta apsardzes pastāvīgā korpusa izvietošanu, kā arī palīdzību jūrā briesmās esošu personu meklēšanas un glābšanas operācijās, ko uzsāk un veic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 656/2014 (10). Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras jaunās pilnvaras sniedz dalībvalstīm ievērojamas iespējas saņemt palīdzību robežkontroles uzdevumos, tostarp arī attiecībā uz skrīningu un atgriešanas operācijās.

(16)

Tehniskie līdzekļi, lai novērstu neatļautu robežas šķērsošanu, varētu ietvert modernas tehnoloģijas, piemēram, dronus un kustības sensorus, kā arī mobilās vienības un attiecīgā gadījumā visu veidu stacionāro un mobilo infrastruktūru. Šādu tehnisko līdzekļu, jo īpaši tādu tehnoloģiju, kas spēj vākt personas datus, izmantojumam ir jābalstās skaidri definētos valsts tiesību aktu noteikumos un jānorit atbilstīgi minētajiem noteikumiem.

(17)

Lai papildinātu Regulu (ES) 2016/399 attiecībā uz XI pielikuma B daļas papildināšanu ar citām tādu personu kategorijām, kuras veic būtisku ceļojumu, un attiecībā uz papildu pasākumiem, kas reglamentē uzraudzību, tostarp kopēju minimālo robežuzraudzības standartu izstrādi, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu. Minētajos kopējos minimālajos standartos būtu jāņem vērā robežu veids, t. i., sauszemes, jūras vai gaisa robeža, ietekmes līmeņi, kādi piešķirti katram ārējās robežas posmam saskaņā ar Regulas (ES) 2019/1896 34. pantu, un citi attiecīgie faktori, kā, piemēram, ģeogrāfiskās īpatnības. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (11). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(18)

Telpā bez iekšējās robežkontroles personām, neatkarīgi no to valstspiederības, vajadzētu būt iespējai brīvi un droši pārvietoties starp dalībvalstīm. Šajā sakarā būtu jāprecizē, ka robežkontroles aizliegums pie iekšējām robežām neietekmē dalībvalstu kompetenci to teritorijā, tostarp arī to pierobežas teritorijās, veikt pārbaudes citiem mērķiem, nevis robežkontrolei. Jo īpaši būtu jāprecizē, ka kompetentās valsts iestādes, tostarp veselības vai tiesībaizsardzības iestādes, principā joprojām ir tiesīgas īstenot publiskās pilnvaras saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar noteikumu, ka minēto pilnvaru ietekme nav līdzvērtīga robežpārbaudēm.

(19)

Lai gan robežkontroles aizliegums pie iekšējām robežām attiecas arī uz pārbaudēm ar līdzvērtīgu iedarbību, dalībvalstu kompetento iestāžu veiktās pārbaudes nevajadzētu uzskatīt par līdzvērtīgām robežpārbaudēm, ja to mērķis nav robežkontrole, ja to pamatā ir vispārēja policijas informācija un pieredze vai sabiedrības veselības informācija attiecībā uz iespējamiem sabiedriskās drošības vai sabiedriskās kārtības apdraudējumiem, kad tās jo īpaši vērstas uz mērķi apkarot pārrobežu noziedzību, samazināt nelikumīgu imigrāciju vai apturēt tādas infekcijas slimības izplatīšanos, kas potenciāli var izvērsties epidēmijā, kā to noteicis Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs, ja tās ir izstrādātas un izpildītas tā, ka tās nepārprotami atšķiras no sistemātiskām personu pārbaudēm pie robežām, un ja tās tiek veiktas transporta mezglos, piemēram, ostās, dzelzceļa stacijās vai autoostās un lidostās, kā arī kravas termināļos, vai tieši pasažieru pārvadājumos, un ja to pamatā ir riska novērtējums.

(20)

Nelikumīgas imigrācijas un ar to saistītas pārrobežu noziedzības, piemēram, cilvēku tirdzniecības, migrantu kontrabandas un dokumentu viltošanas, un cita veida pārrobežu noziedzības samazināšana varētu ietvert pasākumus, kas ļauj pārbaudīt identitāti, valstspiederību un personas uzturēšanās atļaujas statusu, ar noteikumu, ka šādas pārbaudes netiek veiktas sistemātiski un ir balstītas uz riska novērtējumu.

(21)

Moderno tehnoloģiju izmantošana, lai uzraudzītu satiksmes plūsmas, jo īpaši uz automaģistrālēm un citiem svarīgiem autoceļiem, ko nosaka dalībvalstis, var palīdzēt novērst apdraudējumus sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai. Robežkontroles aizliegums pie iekšējām robežām nav jāsaprot kā liegums likumīgi īstenot policijas vai citas publiskās pilnvaras veikt pārbaudes iekšējās pierobežas teritorijās. Tas ietver pārbaudes, izmantojot tādas monitoringa un uzraudzības tehnoloģijas, kuras parasti izmanto teritorijā vai kuru pamatā ir riska novērtējums iekšējās drošības aizsardzībai.

(22)

Lai šādas tehnoloģijas būtu efektīvas, autoceļu šķērsošanas vietās vajadzētu būt iespējai piemērot samērīgus ātruma ierobežojumus robežšķērsošanas vietās.

(23)

Dalībvalstu kompetento iestāžu policijas vai citu publisko pilnvaru īstenošanā to teritorijā, jo īpaši to pierobežas teritorijās, ir svarīgi, lai minēto pilnvaru īstenošana nerada nesamērīgu ietekmi uz raitu satiksmes plūsmu sauszemes robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām, jo īpaši – neizraisa pārmērīgu gaidīšanas laika palielināšanos. Dialoga un sadarbības garā ir svarīgi, lai dalībvalstis informētu kaimiņos esošo dalībvalsti par savām darbībām, jo īpaši tad, kad ir paredzams, ka darbībai būs būtiskāka ietekme uz pārrobežu satiksmi.

(24)

Robežkontroles aizliegumam pie iekšējām robežām nevajadzētu ierobežot pārbaužu veikšanu, kas paredzētas Savienības tiesību aktos. Tādēļ šajā regulā paredzētie noteikumi neskar piemērojamos noteikumus attiecībā uz pasažieru datu pārbaudēm attiecīgajās datubāzēs pirms ierašanās.

(25)

Jānodrošina, ka dalībvalstu veiktās pārbaudes, īstenojot to valsts kompetences, pilnībā atbilst telpai bez iekšējās robežkontroles. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru – jo plašākas ir norādes, ka dalībvalstu veiktajām pārbaudēm savās pierobežas teritorijās ir robežkontrolei līdzvērtīga ietekme, ņemot vērā šādu pārbaužu mērķi, to teritoriālo darbības jomu un iespējamās atšķirības salīdzinājumā ar pārbaudēm, kas tiek veiktas pārējā attiecīgās dalībvalsts teritorijā, jo lielāka ir vajadzība pēc stingriem un sīki izstrādātiem noteikumiem un ierobežojumiem, kuros izklāstīti nosacījumi, kā dalībvalstis drīkst izmantot savas policijas pilnvaras pierobežas teritorijā.

(26)

Lai stiprinātu Šengenas zonas darbību, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai īstenot papildu pasākumus cīņā ar neatbilstīgu pārvietošanos starp dalībvalstīm. Ja dalībvalsts tiesībaizsardzības iestādes pārbaužu laikā, ko kompetentās iestādes veic divpusējas sadarbības ietvaros, kas jo īpaši varētu ietvert kopīgas policijas patruļas, pierobežas teritorijās aiztur trešo valstu valstspiederīgos, kuriem nav tiesību uzturēties minētajā dalībvalstī, minētajām iestādēm vajadzētu būt iespējai pārsūtīt trešo valstu valstspiederīgos uz dalībvalsti, no kuras tās ieceļojušas pārsūtītājā dalībvalstī, ar noteikumu, ka trešo valstu valstspiederīgajiem nav tiesību uzturēties pārvietotājā dalībvalstī. Dalībvalstij, no kuras trešo valstu valstspiederīgie ir tiešā ceļā ieradušies, savukārt būtu jāuzņem aizturētie trešo valstu valstspiederīgie.

(27)

Pārsūtīšanas procedūra nebūtu jāpiemēro trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri ir Savienības ilgtermiņa uzturēšanās atļauju turētāji, un viņu ģimenes locekļiem saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/109/EK (12), trešās valsts valstspiederīgajiem, kas ir tādu Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kuri izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK (13), trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri ir derīgas ilgtermiņa vīzas turētāji, un viņu ģimenes locekļiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri ir derīgas īstermiņa vīzas turētāji, trešās valsts valstspiederīgajiem, kuriem ir tiesības uz bezvīzu ceļošanu Šengenas zonā uz 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā, ciktāl viņi nav pārsnieguši minēto 90 dienu laikposmu, pieteikuma iesniedzējiem, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2024/1348 (14) 3. panta 13) punktā, un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2024/1347 (15) 3. panta 4) punktā. Attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem, kas aizturēti divpusējās sadarbības ietvaros, būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2024/1351 (16) attiecīgie noteikumi.

(28)

Procedūrai, saskaņā ar kuru dalībvalstij vajadzētu būt iespējai pārsūtīt aizturētos trešo- valstu valstspiederīgos, kuriem nav tiesību uzturēties, uz dalībvalsti, no kuras šī persona tiešā ceļā ieradusies, būtu jānoris ātri, taču tai būtu jāpiemēro aizsardzības pasākumi un tā būtu jāizpilda, pilnībā ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 21. pantā nostiprinātās pamattiesības un nediskriminācijas principu, lai novērstu profilēšanu pēc rases. Iestādēm vajadzētu būt iespējai pārbaudīt tām tūlītēji pieejamo atbilstīgo informāciju par attiecīgo personu kustību. Šāda informācija varētu ietvert objektīvus elementus, kas ļautu iestādēm secināt, ka persona nesen ir ceļojusi no citas dalībvalsts, piemēram, dokumentus, tostarp kvītis vai rēķinus, kas apliecina nesenu ieceļošanu no citas dalībvalsts. Trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas pārsūtīšanas procedūra, būtu jāsaņem rakstisks pamatots lēmums. Lai gan lēmumam vajadzētu būt nekavējoties izpildāmam, trešās valsts valstspiederīgajam būtu jānodrošina efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ļaujot pārsūdzēt pārsūtīšanas lēmumu vai lūgt to pārskatīt. Minētajam tiesiskās aizsardzības līdzeklim nevajadzētu būt ar apturošu spēku.

(29)

Šajā regulā paredzētā pārsūtīšanas procedūra ir fakultatīva, un neskar dalībvalstu esošo iespēju atgriezt trešo valstu valstspiederīgos, kas uzturas nelikumīgi, saskaņā ar divpusējiem nolīgumiem vai vienošanos dokumentiem, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (17) (“Atgriešanas direktīva”) 6. panta 3. punktā, ja šādas personas tiek atklātas ārpus pierobežas teritorijām.

(30)

Izmantojot šajā regulā paredzēto pārsūtīšanas procedūru, dalībvalstīm savās divpusējās sadarbības sistēmās būtu jānosaka praktiskā kārtība, tostarp lai parasti izvairītos no minētās pārsūtīšanas procedūras izmantošanas, jo īpaši tajos iekšējo robežu posmos, kuros uz laiku ir atjaunota vai pagarināta robežkontrole.

(31)

Ja pārvadātājs līdz robežai nogādā tādu trešās valsts valstspiederīgo, uz kuru attiecas pārsūtīšanas lēmums, kompetentajai iestādei saskaņā ar valsts tiesību aktiem vajadzētu būt iespējai vienoties ar pārvadātāju, lai trešās valsts valstspiederīgais nekavējoties tiktu pārsūtīts uz saņēmēju dalībvalsti.

(32)

Saistībā ar nepaziņotiem apmeklējumiem, ievērojot Padomes Regulas (ES) 2022/922 4. panta 3. punktu, ir svarīgi, lai Komisija īpašu uzmanību pievērš pārsūtīšanas procedūras īstenošanai.

(33)

Telpā bez iekšējām robežām, kurā personas var brīvi pārvietoties, kas ir viens no galvenajiem Savienības sasniegumiem saskaņā ar LES 3. panta 2. punktu, robežkontroles atjaunošana pie iekšējām robežām būtu jāsaglabā kā izņēmums, un tai vajadzētu būt tikai galēja risinājuma pasākumam. Izņēmumi un atkāpes no personu brīvas pārvietošanās principa ir jāinterpretē šauri. Lai neapdraudētu pašu principu par iekšējās robežkontroles neesamību, kā nostiprināts LES 3. panta 2. punktā un atgādināts LESD 67. panta 2. punktā, robežkontroles atjaunošanai pie iekšējām robežām viena un tā paša apdraudējuma dēļ vajadzētu būt skaidri noteiktiem laikposmiem saskaņā ar šo regulu.

(34)

Izņēmuma gadījumos, lai novērstu apdraudējumu Šengenas zonai, dalībvalstīm kā galēja risinājuma līdzekli varētu nākties pieņemt pasākumus pie iekšējām robežām. Tā kā robežkontroles pagaidu atjaunošana pie iekšējām robežām ietekmē personu brīvu pārvietošanos, jebkurš lēmums atjaunot šādu robežkontroli būtu jāpieņem saskaņā ar kritērijiem, par kuriem panākta kopīga vienošanās, un par to būtu pienācīgi jāinformē Komisija, Parlaments un Padome vai jāsaņem ieteikums no Savienības iestādes. Dalībvalstis joprojām ir kompetentas noteikt vajadzību uz laiku atjaunot vai pagarināt robežkontroli. Saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem robežkontroles atjaunošana pie iekšējām robežām ir paredzēta apstākļos, kad vienā dalībvalstī uz ierobežotu laiku pastāv nopietns apdraudējums tās iekšējai drošībai vai sabiedriskajai kārtībai. Jo īpaši terorisms un organizētā noziedzība, plaša mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācijas vai plaša mēroga vai augsta līmeņa starptautiski pasākumi, piemēram, sporta, profesionālie vai politiskie pasākumi, var radīt nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai.

(35)

Turklāt nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai varētu radīt arī pēkšņi notiekoša plaša- mēroga neatļauta trešo valstu valstspiederīgo kustība starp dalībvalstīm, ja tas rada ievērojamu spiedienu uz labi sagatavotu kompetento iestāžu kopējiem resursiem un spējām un varētu apdraudēt telpas bez iekšējās robežkontroles vispārējo darbību, un ja citi līdzekļi, kas paredzēti šajā regulā, nav pietiekami, lai risinātu minēto ienākošo plūsmu un kustības jautājumu. Šajā sakarā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paļauties uz objektīviem un kvantitatīviem ziņojumiem par neatļautu kustību, kad vien tie ir pieejami, it īpaši, ja attiecīgās Savienības aģentūras tos regulāri sagatavo atbilstīgi savām attiecīgajām pilnvarām.

(36)

Covid-19 pandēmija parādīja, ka ir vajadzīgs Savienības mēroga mehānisms, kas būtu piemērojams situācijās, kad Šengenas zonā plaša mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācija skar vairākas dalībvalstis vienlaicīgi, apdraudot Šengenas zonas labu darbību. Jaunajam Šengenas zonas aizsardzības mehānismam būtu jāļauj rast saskaņotus risinājumus to personu interešu aizsardzībai, kurām ir tiesības izmantot telpu bez iekšējās robežkontroles, pēc iespējas palielinot veikto pasākumu efektivitāti, vienlaikus samazinot to negatīvās blakusparādības.

(37)

Jaunajam Šengenas zonas aizsardzības mehānismam būtu jāsniedz iespēja Padomei pēc Komisijas priekšlikuma pieņemt lēmumu, ar ko atļauj uz laiku atjaunot vai pagarināt robežkontroli pie iekšējām robežām, ja Savienības līmenī ir tikusi atzīta plaša mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācija. Ņemot vērā šāda lēmuma, kas reglamentē dalībvalstu iespēju konkrētos apstākļos atjaunot vai pagarināt robežkontroli pie iekšējām robežām, politiski sensitīvo raksturu, īstenošanas pilnvaras pieņemt lēmumu būtu jāpiešķir Padomei, tai rīkojoties pēc Komisijas priekšlikuma. Minētajā lēmumā būtu jāiekļauj visi atbilstošie seku mazināšanas pasākumi.

(38)

Jaunā Šengenas zonas aizsardzības mehānisma izveidei nevajadzētu ietekmēt dalībvalstu tiesības pirms tam īstenot vienpusējus pasākumus saskaņā ar šo regulu, ja situācija to prasa. Tomēr Savienības pasākumam, tiklīdz tas būs pieņemts, būtu jākļūst par vienoto pamatu koordinētai reaģēšanai uz konstatēto apdraudējumu.

(39)

Lai nodrošinātu proporcionalitātes principa ievērošanu, Padomes lēmums būtu jāpieņem uz ierobežotu laikposmu līdz sešiem mēnešiem, ko var pagarināt ar nosacījumu, ka to pēc Komisijas priekšlikuma regulāri pārskata, tik ilgi, kamēr joprojām pastāv plaša mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācija. Sākotnējā lēmumā būtu jāiekļauj pieņemto pasākumu paredzamās ietekmes novērtējums, tostarp to negatīvās blakusparādības, lai noteiktu, vai robežkontrole pie iekšējām robežām ir pamatota vai tās vietā varētu efektīvi piemērot mazāk ierobežojošus pasākumus. Turpmākajos lēmumos būtu jāņem vērā sabiedrības veselības apdraudējuma attīstība. Dalībvalstīm būtu nekavējoties jāpaziņo Eiropas Parlamentam, Komisijai un pārējām dalībvalstīm par robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām saskaņā ar Padomes lēmumu.

(40)

Robežkontroles atjaunošana pie iekšējām robežām, pamatojoties uz dalībvalstu vienpusējiem lēmumiem vai Savienības līmenī, nopietni ietekmē Šengenas zonas darbību un tiesības uz brīvu pārvietošanos. Lai nodrošinātu, ka jebkurš lēmums atjaunot robežkontroli tiek pieņemts tikai kā galēja risinājuma pasākums nepieciešamības gadījumā, lēmuma par robežkontroles pagaidu atjaunošanu vai pagarināšanu pamatā vajadzētu būt kopīgiem kritērijiem un tam būtu jāaprobežojas tikai ar absolūti nepieciešamo un jāievēro samērīgums.

(41)

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru atkāpe no pamatprincipa par personu pārvietošanās brīvību ir jāinterpretē šauri, un sabiedriskās kārtības jēdziens prasa, lai būtu faktisks, attiecīgajā brīdī esošs un pietiekami nopietns apdraudējums, kas ietekmē vienu no sabiedrības pamatinteresēm.

(42)

Pirmkārt, dalībvalstīm būtu jānovērtē pagaidu robežkontroles pie iekšējām robežām piemērotība, ņemot vērā konstatētā nopietnā apdraudējuma raksturu, kā arī alternatīvu pasākumu, piemēram, samērīgu pārbaužu, ko veic, īstenojot policijas vai citas publiskās pilnvaras vai izmantojot policijas sadarbības veidus, kā paredzēts Savienības tiesību aktos, piemērotība, lai sasniegtu tādus pašus mērķus kā robežkontrole pie iekšējām robežām, tostarp iespēja izmantot pārsūtīšanas procedūru, vai kopīgi pasākumi attiecībā uz pagaidu ierobežojumiem ceļošanai. Šajā sakarā dalībvalstīm būtu jāpievērš īpaša uzmanība un jānovērtē robežkontroles pie iekšējām robežām iespējamā ietekme uz personu pārvietošanos telpā bez iekšējās robežkontroles un pārrobežu reģionu darbību. Šis novērtējums būtu jāiekļauj paziņojumā, kas dalībvalstīm ir jānosūta Komisijai, Parlamentam un Padomei. Ja robežkontroli pie iekšējām robežām pagarina saistībā ar paredzamiem notikumiem ilgāk par sākotnējo sešu mēnešu laikposmu, dalībvalstij būtu arī jāveic riska novērtējums. Minētajā riska novērtējumā būtu jāiekļauj sīka informācija par identificētā nopietnā apdraudējuma mērogu un paredzamo attīstību, informācija par to, cik ilgi ir sagaidāms, ka šis nopietnais apdraudējums pastāvēs, un kuri iekšējo robežu posmi ir skarti, informācija par koordinācijas pasākumiem ar citām dalībvalstīm, kuras šādi pasākumi ietekmē, un par pasākumiem, ko attiecīgā dalībvalsts ir veikusi un plāno veikt, lai mazinātu identificēto nopietno apdraudējumu nolūkā atcelt robežkontroli pie iekšējām robežām, lai saglabātu brīvas pārvietošanās principu.

(43)

Lai ierobežotu robežkontroles pie iekšējām robežām atjaunošanas radītās kaitīgās sekas, jebkurš lēmums atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām būtu jāpapildina ar sekas mazinošiem pasākumiem. Šādiem pasākumiem būtu jāietver pasākumi netraucētai preču tranzīta, pārvadājumu jomā strādājošo un jūrnieku pārvietošanās darbībai, izveidojot “zaļās joslas”. Turklāt, lai ņemtu vērā vajadzību nodrošināt to personu pārvietošanos, kuru darbība var būt būtiska piegādes ķēdes saglabāšanai vai būtisku pakalpojumu sniegšanai, dalībvalstis varētu piemērot arī esošās pamatnostādnes attiecībā uz pārrobežu darba ņēmējiem, kas izklāstītas Komisijas 2020. gada 30. marta paziņojumā “Vadlīnijas par nodarbināto brīvas pārvietošanās īstenošanu Covid-19 uzliesmojuma laikā”. Tādēļ noteikumos par robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām būtu jāņem vērā pamatnostādnes un ieteikumi, kas pieņemti visā Covid-19 pandēmijas laikā kā uzticams drošības tīkls vienotajam tirgum, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis tos piemēro kā seku mazināšanas pasākumus robežkontroles pie iekšējām robežām atjaunošanas laikā. Jo īpaši būtu jānosaka pasākumi vienotā tirgus nepārtrauktas darbības nodrošināšanai un pārrobežu reģionu un “dvīņu pilsētu” interešu aizsardzībai, tostarp, piemēram, piemērojot atļaujas vai atkāpes pārrobežu reģionu iedzīvotājiem.

(44)

Dalībvalstu sniegtajam paziņojumam vajadzētu būt izšķirošam, novērtējot atbilstību kritērijiem un nosacījumiem robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām. Lai nodrošinātu pie iekšējām robežām atjaunotās robežkontroles pienācīgu pārraudzību un uzlabotu saņemtās informācijas kvalitāti, Komisijai būtu jāpieņem īstenošanas akts, lai izstrādātu veidni paziņojumam par robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam sniegt visu informāciju gadījumos, kad to pamato ar sabiedrības drošības apsvērumiem, ņemot vērā notiekošo izmeklēšanu konfidencialitāti. Dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām klasificēt visu paziņojumā sniegto informāciju vai tās daļu, neietekmējot atbilstošu un drošu kanālu darbību.

(45)

Lai nodrošinātu, ka robežkontrole pie iekšējām robežām patiešām ir galējais līdzeklis, ko piemēro tikai tik ilgi, cik nepieciešams, un lai ļautu novērtēt robežkontroles pie iekšējām robežām nepieciešamību un proporcionalitāti paredzamā apdraudējuma novēršanai, un lai Komisija varētu izvērtēt, ka šāda kontrole ir izņēmuma pasākums, dalībvalstīm būtu jāsagatavo riska novērtējums, ko iesniedz Komisijai, ja, reaģējot uz paredzamu apdraudējumu, robežkontrole pie iekšējām robežām tiek pagarināta ilgāk par sākotnējo sešu mēnešu laikposmu. Dalībvalstīm jo īpaši jāpaskaidro konstatētā nopietnā apdraudējuma mērogs un attīstība, arī tas, cik ilgi ir paredzams, ka konstatētais nopietnais apdraudējums pastāvēs un kurus iekšējo robežu posmus varētu skart, kādēļ alternatīvi pasākumi neatrisinās konstatēto apdraudējumu, kā arī šo dalībvalstu koordinēšanas pasākumi ar citām dalībvalstīm, kuras skar vai varētu skart robežkontrole pie iekšējām robežām.

(46)

Komisijai vajadzētu būt tiesīgai pieprasīt papildu informāciju, pamatojoties uz saņemto paziņojumu, tostarp par riska novērtējumu vai sadarbības un koordinēšanas pasākumiem ar dalībvalstīm, kuras skar plānotā robežkontroles pagarināšana pie iekšējām robežām. Ja paziņojums neatbilst obligātajām prasībām, Komisijai būtu jāapspriež paziņojums ar attiecīgo dalībvalsti un jāpieprasa papildu informācija vai jālūdz šai dalībvalstij papildināt tās sākotnējo paziņojumu.

(47)

Komisijai vismaz reizi gadā būtu jāziņo kopīgi Eiropas Parlamentam un Padomei par to, kā darbojas telpa bez iekšējās robežkontroles (“ziņojums par stāvokli Šengenas zonā”). Komisijai vajadzētu būt iespējai minēto ziņojumu apspriest arī atsevišķi ar Eiropas Parlamentu un Padomi. Ziņojumā būtu jāiekļauj saraksts ar visiem lēmumiem atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, kuri pieņemti attiecīgā gada laikā, kā arī Komisijas veiktajiem pasākumiem attiecībā uz pie iekšējām robežām atjaunoto robežkontroli. Ziņojumā īpaša uzmanība būtu jāpievērš tādai robežkontrolei, kas ir bijusi spēkā ilgāk nekā 12 mēnešus. Tajā būtu jāiekļauj arī novērtējums par robežkontroles pie iekšējām robežām atjaunošanas un pagarināšanas nepieciešamību un samērīgumu laikposmā, uz kuru attiecas minētais ziņojums, kā arī informācija par tendencēm telpā bez iekšējās robežkontroles attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo neatļautu kustību, ņemot vērā pieejamo informāciju no attiecīgajām Savienības aģentūrām un datu analīzi no attiecīgajām informācijas sistēmām. Ziņojumam par stāvokli Šengenas zonā būtu jāattiecas arī uz ziņošanas pienākumiem, kas izriet no Šengenas izvērtēšanas un uzraudzības mehānisma 20. panta.

(48)

Ziņojumam par stāvokli Šengenas zonā būtu jāpievieno ziņojums, kas jāsniedz saskaņā ar Regulas (ES) 2022/922 25. pantu.

(49)

Mehānismam robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām steidzamās situācijās vai paredzamu apdraudējumu novēršanai būtu jāparedz iespēja Komisijai organizēt apspriešanās starp dalībvalstīm. Ja tieši skartā dalībvalsts to pieprasa, Komisijai būtu jāorganizē apspriešanās. Šajā procesā būtu jāiesaista attiecīgās Savienības aģentūras, lai vajadzības gadījumā apmainītos ar savām zināšanām. Šādu apspriešanos gaitā būtu jāizpēta iespēja piemērot alternatīvus pasākumus un vajadzības gadījumā – praktiskā kārtība robežkontroles veikšanai pie iekšējām robežām un tās ilgums. Ja Komisija vai dalībvalsts ir sniegusi atzinumu, paužot bažas par robežkontroles atjaunošanu, šādām apspriešanām vajadzētu būt obligātām.

(50)

Komisijai un dalībvalstīm būtu jāsaglabā iespēja paust jebkādas bažas par to, vai dalībvalsts lēmums atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām steidzamības dēļ vai paredzama apdraudējuma novēršanai ir nepieciešams un proporcionāls. Gadījumā, ja kontroles pie iekšējām robežām atjauno un pagarina, pamatojoties uz paredzamiem apdraudējumiem, uz laikposmu, kas kopā pārsniedz 12 mēnešus, Komisijai būtu jāsniedz atzinums, kurā novērtēta šādas robežkontroles pie iekšējām robežām nepieciešamība un proporcionalitāte. Ja dalībvalsts uzskata, ka pastāv būtiska ārkārtas situācija, kas pamato pastāvīgu vajadzību veikt robežkontroli pie iekšējām robežām laikposmā, kas pārsniedz 2 gadus, būtu jānosaka papildu aizsardzības pasākumi, ņemot vērā riska novērtējumu. Attiecīgās dalībvalsts paziņojumā būtu jāiekļauj pasākumi, kurus tā, attiecīgā gadījumā sadarbojoties ar citām dalībvalstīm, iecerējusi pieņemt un kuri ļautu cīnīties ar apdraudējumu, kā arī izklāsti līdzekļi, darbības, nosacījumi un grafiks, kas apsvērti nolūkā pēc iespējas drīz atcelt robežkontroli pie iekšējām robežām, lai saglabātu brīvas pārvietošanās principu. Šādā gadījumā Komisijai būtu jāsniedz jauns atzinums. Šāds atzinums neskar izpildes pasākumus, arī pārkāpumu procedūras pasākumus, ko Komisijai kā Līgumu izpildes uzraudzītājai būtu jāspēj īstenot jebkurā laikā pret jebkuru dalībvalsti, ja tā nav izpildījusi savus pienākumus atbilstīgi Savienības tiesību aktiem. Ja tiek sniegts atzinums, Komisijai būtu jāuzsāk apspriešanās ar attiecīgajām dalībvalstīm. Lai gan telpā bez iekšējās robežkontroles nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai kādā dalībvalstī ne vienmēr ir ierobežots laikā, lai saglabātu brīvas pārvietošanās principu, ir jāierobežo tādas kontroles pie iekšējām robežām maksimālais ilgums, kura pamatojas uz vienu un to pašu nopietno apdraudējumu, kam nevajadzētu pārsniegt divus gadus. Ārkārtas situācijās un saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pagarināt robežkontroli pie iekšējām robežām vēl uz diviem sešu mēnešu laikposmiem. Jebkurā gadījumā tādai robežkontrolei pie iekšējām robežām, kura pamatojas uz vienu un to pašu nopietno apdraudējumu, kopumā nevajadzētu pārsniegt trīs gadus.

(51)

Lai varētu veikt lēmuma par robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie iekšējām robežām ex post analīzi, dalībvalstīm arī turpmāk vajadzētu būt pienākumam pēc minētās robežkontroles atcelšanas iesniegt Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai ziņojumu par robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām. Ja kontroles tiek saglabātas ilgstoši, vēl viens šāds ziņojums būtu jāiesniedz pēc 12 mēnešiem un vēlreiz pēc 12 mēnešiem, ja izņēmuma kārtā tiek saglabātas kontroles. Ziņojumā jo īpaši būtu jāizklāsta sākotnējais un sekojošais novērtējums par robežkontroles pie iekšējām robežām vajadzību un kritēriju ievērošanu minētās robežkontroles atjaunošanai. Komisijai būtu jāpieņem īstenošanas akts, lai izstrādātu veidni šādiem ziņojumiem un tā būtu jādara pieejama tiešsaistē.

(52)

Īstenojot šo regulu, dalībvalstis nediskriminē personas dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, ticības vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu, piederības pie nacionālās minoritātes, īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

(53)

Šajā regulā minētajām kompetentajām iestādēm visās darbībās, ko tās veic saskaņā ar šo regulu, tostarp izmantojot savas pilnvaras pārbaužu veikšanai, būtu pilnībā jāievēro Savienības tiesību aktu noteikumi par datu aizsardzību. Uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās valsts iestādes šīs regulas nolūkos, to attiecīgajā piemērošanas jomā attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (18) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 (19).

(54)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, stiprināt Šengenas zonas darbību, dalībvalstis, rīkojoties vienas pašas, nevar pietiekami labi sasniegt, jo ir nepieciešams grozīt kopīgos noteikumus, kas ir noteikti Savienības līmenī, bet to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kas noteikts LES 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(55)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro. Tā kā šī regula pilnveido Šengenas acquis, Dānija saskaņā ar minētā protokola 4. pantu sešos mēnešos pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi lēmumu par šo regulu, izlemj, vai tā šo regulu ieviesīs savos tiesību aktos.

(56)

Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (20); tādēļ Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un Īrijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(57)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (21) šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK (22) 1. panta A. punktā.

(58)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (23) šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK 1. panta A. punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK (24) 3. pantu.

(59)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (25) šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta A. punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES (26) 3. pantu.

(60)

Šī regula neskar Direktīvas 2004/38/EK piemērošanu.

(61)

Šajā regulā tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas ir jo īpaši atzīti Hartā.

(62)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES) 2016/399,

1)

Regulas 2. pantu groza šādi:

2)

regulas 5. panta 3. punktam pievieno šādu daļu:

“Ja liels skaits migrantu mēģina neatļauti, masveidā un pielietojot spēku, šķērsot dalībvalstu ārējās robežas, tās var veikt vajadzīgos pasākumus, lai saglabātu drošību, likumību un kārtību.”

3)

regulas 5. pantam pievieno šādu punktu:

(*1)  Eiropas Parlamenta un Padomes regula (ES) 2024/1359 (2024. gada 14. maijs), ar ko risina krīzes un nepārvaramas varas situācijas migrācijas un patvēruma jomā un groza Regulu (ES) 2021/1147 (OV L, 2024/1359, 22.5.2024., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2024/1359/oj)."

(*2)  Padomes Direktīva 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 16, 23.1.2004., 44. lpp.).”;"

4)

regulas13. pantu aizstāj ar šādu:

(*3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1896 (2019. gada 13. novembris) par Eiropas Robežu un krasta apsardzi un ar ko atceļ Regulas (ES) Nr. 1052/2013 un (ES) 2016/1624 (OV L 295, 14.11.2019., 1. lpp.).”;"

5)

regulas V nodaļas nosaukumu aizstāj ar šādu: “Īpaši pasākumi saistībā ar ārējām robežām”;

6)

regulā iekļauj šādu pantu:

7)

regulas 23. pantu aizstāj ar šādu:

8)

regulā iekļauj šādu pantu:

(*4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/1348 (2024. gada 14. maijs), ar ko izveido kopīgu procedūru starptautiskajai aizsardzībai Savienībā un atceļ Direktīvu 2013/32/ES (OV L, 2024/1348, 22.5.2024., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2024/1348/oj)."

(*5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/1347 (2024. gada 14. maijs) par standartiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku kvalificēšanu par starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, vienotu statusu bēgļiem vai personām, kam ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, un piešķirtās aizsardzības saturu, ar ko groza Padomes Direktīvu 2003/109/EK un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES (OV L, 2024/1347, 22.5.2024., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2024/1347/oj).”;"

9)

regulas 24. panta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Dalībvalstis likvidē visus šķēršļus netraucētām satiksmes plūsmām autoceļu robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām, jo īpaši visus ātruma ierobežojumus, ko nepamato vienīgi ceļu satiksmes drošības apsvērumi vai kas nav nepieciešami 23. panta a) punktā minēto tehnoloģiju izmantošanai.”

10)

regulas 25. pantu aizstāj ar šādu:

11)

regulā iekļauj šādu pantu:

12)

regulas 26. pantu aizstāj ar šādu:

13)

regulas 27. pantu aizstāj ar šādu:

14)

iekļauj šādu pantu:

15)

regulas 28. pantu aizstāj ar šādu:

16)

regulas 33. pantu aizstāj ar šādu:

17)

regulas 36. pantu aizstāj ar šādu:

18)

iekļauj šādu pantu:

19)

regulas 39. panta 1. punktam pievieno šādu apakšpunktu:

;

20)

iekļauj šādu pantu:

21)

šīs regulas pielikumā izklāstīto tekstu pievieno kā Regulas (ES) 2016/399 XI un XII pielikumu.