(1)

Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā ir norādīts, ka Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības.

(2)

Līguma par Eiropas Savienību 10. panta 3. punktā ir noteikts, ka katram Savienības pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē. Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) cita starpā ir paredzētas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (7. pants), personas datu aizsardzību (8. pants), vārda un informācijas brīvību, kas ietver arī mediju brīvības un plurālisma ievērošanu (11. pants), un uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu (47. pants).

(3)

Hartas 11. pantā paredzētās tiesības uz vārda un informācijas brīvību ietver tiesības uz uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām. Lai gan šīs tiesības nav absolūtas, visiem to ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību būtība, turklāt tos drīkst piemērot tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (Hartas 52. panta 1. punkts).

(4)

Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu un paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu tās 11. pantam būtu jāpiešķir tāda pati nozīme un tvērums, kādi ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantam par vārda un informācijas brīvību, kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants aizsargā vārda un informācijas brīvību. Gadījumos, kuriem piemēro Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, visiem ierobežojumiem jābūt paredzētiem tiesību aktos, jābūt nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā un jābūt pamatotiem ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta 2. punktā minētajiem likumīgajiem mērķiem.

(5)

Eiropas Cilvēktiesību konvencija arī uzliek līgumslēdzējām valstīm pienākumu rīkoties, lai aizsargātu mediju brīvību un plurālismu un radītu tādus apstākļus, kas veicina līdzdalību sabiedriskās diskusijās (1). Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir arī norādīts, ka vārda brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem un ir piemērojama ne tikai tādai informācijai un idejām, ko uztver labvēlīgi vai uzskata par neaizvainojošām vai neitrālām, bet arī tādai informācijai un idejām, kas aizvaino, satricina vai apgrūtina valsti vai kādu sabiedrības daļu (2). Tajā ir arī paskaidrots, ka “demokrātiskā sabiedrībā pat mazām un neformālām kampaņu grupām (..) jāspēj efektīvi turpināt savas darbības” un ka “sabiedrība ir ļoti ieinteresēta, lai šādām grupām un cilvēkiem, kas nepieslejas populārākajām tendencēm, tiktu dota iespēja sniegt savu ieguldījumu sabiedriskās diskusijās, izplatot informāciju un idejas vispārējas sabiedriskas nozīmes jautājumos” (3).

(6)

Žurnālistiem ir liela nozīme sabiedrisku diskusiju veicināšanā un informācijas, viedokļu un ideju sniegšanā un saņemšanā (4). Ir būtiski, lai viņiem tiktu dota nepieciešamā telpa atklātu, brīvu un taisnīgu diskusiju veicināšanai un dezinformācijas un citu tādu manipulāciju apkarošanai (tostarp no trešo valstu personu puses), kas traucē diskusijas. Žurnālistiem būtu jāspēj savas darbības īstenot iedarbīgi, lai nodrošinātu iedzīvotājiem Eiropas demokrātiskajās valstīs viedokļu dažādību.

(7)

Arī cilvēktiesību aizstāvjiem Eiropas demokrātiskajās valstīs ir liela loma, īpaši pamattiesību, demokrātisko vērtību, sociālās iekļaušanas, vides aizsardzības un tiesiskuma atbalstīšanā. Viņiem būtu jāspēj aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un paust savu viedokli politiskos jautājumos un lēmumu pieņemšanas procesos, nebīstoties no iebiedēšanas. Cilvēktiesību aizstāvji ir personas un organizācijas, kas aizstāv pamattiesības un dažādas citas tiesības, ieskaitot vides un klimata tiesības, sieviešu tiesības, LGBTIQ tiesības, minoritāro rasu vai tautību pārstāvju tiesības, darba tiesības un reliģiskās pārliecības brīvību.

(8)

Lai demokrātija būtu veselīga un plaukstoša, cilvēkiem ir jāspēj aktīvi piedalīties sabiedriskās diskusijās. Lai līdzdalība būtu jēgpilna, cilvēkiem vajadzētu būt iespējai piekļūt uzticamai informācijai, ko viņi var izmantot, lai formulētu savu viedokli un izdarītu paši savus spriedumus sabiedriskā telpā, kurā var brīvi paust dažādus uzskatus.

(9)

Lai izkoptu šādu vidi, ir svarīgi aizsargāt žurnālistus un cilvēktiesību aizstāvjus no acīmredzami nepamatotas un ļaunprātīgas tiesvedības pret sabiedrības līdzdalību (plašāk zināma ar nosaukumu SLAPP – Strategic Lawsuit Against Public Participation (stratēģiska tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību)). Šī tiesvedība ir vai nu acīmredzami, vai arī pilnīgi vai daļēji nepamatota tiesvedība, kam ir ļaunprātības iezīmes, kuras liecina, ka galvenais tiesvedības mērķis ir nepieļaut vai ierobežot sabiedrības līdzdalību vai sodīt par to. Šādas ļaunprātības pazīmes ir prasības vai tās daļas nesamērīgums, pārmērīgums vai nesaprātīgums, fakts, ka tas pats prasītājs ir iesniedzis vairākas prasības par līdzīgiem jautājumiem, vai arī tas, ka prasītājs vai viņa pārstāvji iebiedē, aizskar vai izsaka draudus pirms acīmredzami nepamatotās vai ļaunprātīgās tiesvedības ierosināšanas. Ierosinot šādu tiesvedību, tiesas process tiek izmantots ļaunprātīgi un tiesām tiek uzlikts nevajadzīgs slogs, jo šādas tiesvedības mērķis nav vis nodrošināt taisnīgumu, bet gan aizskart un apklusināt atbildētāju. Ilga tiesvedība noslogo valstu tiesu sistēmas.

(10)

Acīmredzami nepamatota un ļaunprātīga tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību var izpausties ļoti dažādos likuma ļaunprātīgas izmantošanas veidos, galvenokārt civillietās vai krimināllietās, bet arī administratīvās lietās, un tā var būt balstīta uz dažāda pamata.

(11)

Šādu tiesvedību, mēģinot izbeigt sabiedriskas diskusijas, bieži ierosina ietekmīgas personas vai struktūras (piemēram, lobiju grupas, korporācijas un valsts institūcijas). Bieži vien tiesvedības pušu spēku samērs nav vienāds – prasītājs ir spēcīgāks nekā atbildētājs, piemēram, finansiālā vai politiskās ietekmes ziņā. Acīmredzami nepamatotā vai ļaunprātīgā tiesvedībā spēku samērs ne vienmēr ir nevienāds, taču gadījumos, kad šāda spēku nelīdzsvarotība pastāv, tā būtiski palielina pret sabiedrības līdzdalību vērstās tiesvedības kaitīgo ietekmi un atturošo ietekmi.

(12)

Acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību var jo īpaši negatīvi ietekmēt žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju ticamību un reputāciju un izsmelt viņu finanšu un citus resursus. Tā var atstāt negatīvas psiholoģiskas sekas uz personām, pret ko tā ir vērsta, un viņu ģimenes locekļiem. Acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību apdraud žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju iespējas turpināt savu nodarbošanos. Šādas tiesvedības rezultātā informācija par kādu sabiedriskas nozīmes jautājumu var tikt publicēta novēloti vai netikt publicēta vispār. Šādiem tiesvedības gadījumiem var būt plašāka atturoša ietekme jo īpaši uz žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju darbu, jo tie var mudināt viņus veikt pašcenzūru, lai izvairītos no iespējamas tiesvedības nākotnē, un tādējādi sabiedriskās diskusijas tiek noplicinātas, bet tas savukārt atstāj negatīvu ietekmi uz sabiedrību kopumā. Tiesvedības ilgums, finansiālais spiediens un iespēja saņemt kriminālsodu ir spēcīgi rīki, ar ko iebiedēt un apklusināt kritiskas balsis.

(13)

Tie, pret kuriem ir vērsta acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību, bieži ir iesaistīti vienlaikus vairākās tiesvedībās dažādās jurisdikcijās. Tiesvedība, kas vienas dalībvalsts jurisdikcijā ir ierosināta pret personu, kura dzīvo citā dalībvalstī, parasti atbildētājam rada lielākus sarežģījumus un izmaksas. Prasītāji acīmredzami nepamatotā vai ļaunprātīgā tiesvedībā pret sabiedrības līdzdalību var arī izmantot procesuālos rīkus, lai paildzinātu tiesvedību un palielinātu tās izmaksas, un var ierosināt lietas tajā jurisdikcijā, kura, viņuprāt, būs viņiem labvēlīgāka, nevis tiesā, kas ir visvairāk piemērota prasības izskatīšanai.

(14)

Acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību Eiropas Savienībā tiek īstenota arvien biežāk. Saskaņā ar neseniem pētījumiem (5) šādas tiesvedības gadījumu skaits pieaug visās dalībvalstīs.

(15)

Eiropas Parlaments 2020. gada 25. novembra rezolūcijā (6) nosodīja to, ka SLAPP tiek izmantota, lai apklusinātu vai iebiedētu pētnieciskos žurnālistus un mediju kanālus un iedvestu tiem bailes ziņot par konkrētiem tematiem, un aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumu šādas tiesvedības novēršanai. 2021. gada 11. novembra rezolūcijā (7)“Rezolūcija par demokrātijas, mediju brīvības un plurālisma stiprināšanu ES: civiltiesību un krimināltiesību aktos paredzētu pasākumu nesamērīga īstenošana, lai apklusinātu žurnālistus, NVO un pilsonisko sabiedrību” Eiropas Parlaments atkal uzsvēra šīs parādības izplatību un vajadzību tajā cietušajiem visā Savienībā nodrošināt iedarbīgus aizsardzības pasākumus.

(16)

Eiropas Padomes Žurnālistikas un žurnālistu drošības aizsardzības veicināšanas platforma (8) arī ziņo par to, ka tiek saņemts aizvien vairāk brīdinājumu par nopietniem draudiem žurnālistu drošībai un mediju brīvībai Eiropā, tostarp par daudziem gadījumiem, kad tiesas process izmantots iebiedēšanai. 2021. gada ziņojumā, ko sagatavojušas Eiropas Padomes Žurnālistikas un žurnālistu drošības aizsardzības veicināšanas platformas partnerasociācijas, ir uzsvērts, ka 2020. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ievērojami pieaudzis gan ar SLAPP saistīto brīdinājumu skaits, gan arī to Eiropas Padomes dalībvalstu jurisdikciju skaits, kurās šāda tiesvedība notikusi (9). Eiropas Padome 2016. gada 13. aprīļa Ieteikumā par žurnālistikas un žurnālistu un citu mediju dalībnieku drošības aizsardzību (10) ieteica savām dalībvalstīm veikt nepieciešamos likumdošanas un/vai citus pasākumus, lai nepieļautu, ka tiesību akti un tiesvedība tiek izmantoti acīmredzami nepamatoti, kaitnieciski vai ļaunprātīgi ar mērķi iebiedēt un apklusināt žurnālistus un citus mediju dalībniekus.

(17)

Komisijas 2020. (11) un 2021. gada (12) ziņojumā par tiesiskumu ir uzsvērts, ka vairākās dalībvalstīs žurnālisti un citi, kas ir iesaistīti sabiedrības interešu aizsargāšanā, saistībā ar savām publikācijām un darbu arvien biežāk saskaras ar draudiem un uzbrukumiem, kas izpaužas dažādos veidos, tostarp kā SLAPP tiesvedības izvēršana.

(18)

Skarbs piemērs, kas ilustrē, kā Savienībā tiek izmantota tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību, ir gadījums ar žurnālisti Daphne Caruana Galizia, pret kuru līdz viņas noslepkavošanas brīdim saistībā ar viņas pētniecisko darbu bija ierosināts vairāk nekā 40 civillietu un krimināllietu par apmelošanu un neslavas celšanu.

(19)

Eiropas Demokrātijas rīcības plānā (13), ar ko Komisija nāca klajā 2020. gada 3. decembrī, ir uzsvērta brīvu un plurālistisku mediju būtiskā loma demokrātiskās valstīs, kā arī pilsoniskās sabiedrības nozīme. Tajā cita starpā ir uzsvērta lielā nozīme, kas neatkarīgiem un plurālistiskiem medijiem ir kā tādiem rīcībspēkiem, kuri nodrošina iedzīvotājiem iespēju pieņemt informācijā balstītus lēmumus, kā ar to lielā loma cīņā pret manipulāciju ar informāciju un pret iejaukšanos informācijas telpā, ieskaitot dezinformāciju. Šajā kontekstā Komisija jau ir pieņēmusi Ieteikumu (ES) 2021/1534 par aizsardzības, drošības un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem Eiropas Savienībā (14). Minētā ieteikuma mērķis ir garantēt visiem mediju profesionāļiem drošākus tiešsaistes un bezsaistes darba apstākļus bez bailēm un iebiedēšanas. Ņemot vērā aizvien augošos draudus, ko mediju brīvībai un sabiedrības līdzdalībai rada acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību, Savienībai būtu jāizstrādā konsekventa un iedarbīga pieeja šādas tiesvedības apkarošanai. Šis ieteikums papildina Ieteikumu (ES) 2021/1534, sniedzot konkrētus ieteikumus attiecībā uz acīmredzami nepamatotu vai ļaunprātīgu tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību. Tas attiecas ne tikai uz žurnālistu un citu mediju profesionāļu, bet arī cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību. Šim ieteikumam būtu jāvēršas pret konkrētajiem draudiem, ko rada acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību, un tādējādi būtu jāveicina līdzsvara un atsvara sistēmas pienācīga darbošanās veselīgā demokrātijā. Tam būtu jāsniedz dalībvalstīm norādes par to, kā veikt iedarbīgus, pienācīgus un samērīgus pasākumus, lai vērstos pret šādu tiesvedību un šajā saistībā garantētu jo īpaši žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju drošību. Starp ieteiktajiem pasākumiem vajadzētu būt informētības un lietpratības palielināšanai, jo īpaši tieslietu jomas profesionāļu vidū un to cilvēku vidū, pret kuriem ir vērsta acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību, ar mērķi nodrošināt, ka tiem, pret kuriem tā ir vērsta, ir pieejams atbalsts, un veicināt pastiprinātu uzraudzību.

(20)

Lai efektīvi aizsargātu no acīmredzami nepamatotas vai ļaunprātīgas tiesvedības pret sabiedrības līdzdalību un neļautu šai parādībai iesakņoties Savienībā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to tiesiskajā regulējumā, kas reglamentē tiesas procesus civillietās, krimināllietās, komerclietās un administratīvajās lietās, ir paredzēti aizsardzības pasākumi, kas nepieciešami, lai vērstos pret šādu tiesvedību, pilnībā ievērojot demokrātiskās vērtības un pamattiesības, ieskaitot tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz vārda brīvību. Lai nodrošinātu konsekventu un efektīvu aizsardzību no acīmredzami nepamatotas tiesvedības pret sabiedrības līdzdalību, dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt, ka lietu var priekšlaicīgi izbeigt. Tām būtu arī jācenšas paredzēt citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret ļaunprātīgu tiesvedību, proti, izmaksu segšanas pienākumu, saskaņā ar kuru prasītājam, kas ir ierosinājis ļaunprātīgu tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību, var uzdot segt visas tiesvedības izmaksas, kaitējuma atlīdzināšanu fiziskai vai juridiskai personai, kas pret sabiedrības līdzdalību vērstas ļaunprātīgas tiesvedības dēļ ir cietusi kaitējumu, un iespēju uzlikt iedarbīgus, samērīgus un atturošus sodus pusei, kura ierosinājusi ļaunprātīgu tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību. Galvenais mērķis, ar kādu tiesām tiek piešķirta iespēja uzlikt sodus, ir atturēt iespējamos prasītājus no ļaunprātīgas tiesvedības sākšanas pret sabiedrības līdzdalību. Šādiem sodiem vajadzētu būt proporcionāliem konstatētajām ļaunprātības pazīmēm. Nosakot sodu summas, tiesas varētu ņemt vērā iespēju, ka tiesvedībai pret sabiedrības līdzdalību varētu būt kaitīga vai atturoša ietekme, tostarp izvērtēt to saistībā ar prasības būtību, to, vai prasītājs ir ierosinājis vairākas vai saskaņotas tiesvedības līdzīgos jautājumos, un to, vai ir bijuši mēģinājumi iebiedēt vai aizskart atbildētāju vai viņam draudēt.

(21)

Dalībvalstis vajadzētu mudināt savos valsts tiesību aktos attiecībā uz iekšzemē izskatītām lietām ieviest tādus aizsardzības pasākumus, kas līdzīgi pasākumiem tajos Savienības instrumentos, kuru mērķis ir vērsties pret pārrobežu civillietās ierosinātu nepamatotu un ļaunprātīgu tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību. Tādējādi tiktu nodrošināta konsekventa un efektīva aizsardzība pret šādu tiesvedību un varētu vieglāk novērst šīs parādības iesakņošanos Savienībā.

(22)

Dalībvalstīm būtu jo īpaši jāpārskata savs tiesiskais regulējums, kas piemērojams neslavas celšanas gadījumiem, ar mērķi nodrošināt, ka prasītāji nevar tajā ietvertos jēdzienus un definīcijas izmantot pret žurnālistiem vai cilvēktiesību aizstāvjiem acīmredzami nepamatotā vai ļaunprātīgā tiesvedībā pret sabiedrības līdzdalību.

(23)

Lai novērstu atturošu ietekmi uz sabiedriskām diskusijām, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka sodi par neslavas celšanu nav pārmērīgi un nesamērīgi. Tām būtu jāpievērš īpaša uzmanība Eiropas Padomes vadlīnijām un ieteikumiem (15), kas attiecas uz tiesisko regulējumu neslavas celšanas jomā, īpaši krimināltiesībām. Šajā saistībā dalībvalstis tiek mudinātas no sava tiesiskā regulējuma svītrot cietumsodu par neslavas celšanu. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja Rezolūcijā Nr. 1577 (2007) (16) ir aicinājusi savas dalībvalstis, kurās joprojām par neslavas celšanu ir paredzēts cietumsods, pat ja tas faktiski netiek uzlikts, to nekavējoties atcelt. Dalībvalstis tiek arī mudinātas neslavas celšanas lietu izskatīšanā balstīties uz administratīvajiem vai civiltiesiskajiem aktiem, ja to noteikumos paredzētais sods ir maigāks nekā krimināltiesību aktos paredzētais (17).

(24)

Saskaņā ar starptautisko organizāciju vadlīnijām neslavas celšanas lietas krimināltiesiskā kārtībā būtu jāizskata tikai tad, kad citas iespējas izsmeltas, un tā vietā to izskatīšanā būtu jādod priekšroka administratīvajiem vai civiltiesiskajiem aktiem. ANO Cilvēktiesību komiteja (18) un Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (19) ir ieteikušas svītrot neslavas celšanu no krimināllikumiem. Tāpat arī Eiropas Padome šajā jautājumā ir paudusi iebildumus (20).

(25)

Tiesības uz persondatu aizsardzību ir sīkāk noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/679 (21). Tiesības uz persondatu aizsardzību nav absolūtas. Vispārīgās datu aizsardzības regulas (VDAR) 85. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis ar tiesību aktiem saglabā līdzsvaru starp tiesībām uz persondatu aizsardzību un tiesībām uz vārda un informācijas brīvību, tostarp apstrādi žurnālistikas vajadzībām un akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes vajadzībām.

(26)

Dalībvalstīm būtu jāmudina pašregulējuma struktūras un tieslietu jomas profesionāļu asociācijas vajadzības gadījumā saskaņot savus ētikas standartus, ieskaitot rīcības kodeksus, ar šo ieteikumu. Dalībvalstīm attiecīgā gadījumā būtu arī jānodrošina, ka ētikas standarti, kuru mērķis ir atturēt tieslietu jomas profesionāļus no tādas rīcības, kas varētu būt procesa ļaunprātīga izmantošana vai citu viņu profesionālo pienākumu ļaunprātīga izmantošana, kura padara tiesvedību negodprātīgu, vai kuru mērķis ir aizliegt viņiem šādi rīkoties, kā arī par šādiem pārkāpumiem paredzētie disciplinārsodi nepārprotami aptver arī acīmredzami nepamatotu vai ļaunprātīgu tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību. Tas būtu jāpapildina ar pienācīgām informētības palielināšanas un apmācības darbībām, lai vairotu zināšanas par pastāvošajiem ētikas standartiem, kuri attiecas uz acīmredzami nepamatotu vai ļaunprātīgu tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību, un vairotu šo standartu efektivitāti.

(27)

Tieslietu jomas profesionāļi ir nozīmīgi dalībnieki acīmredzami nepamatotā vai ļaunprātīgā tiesvedībā pret sabiedrības līdzdalību, jo viņi pārstāv prāvniekus, uztur apsūdzību pret personām vai izskata strīdus. Tāpēc ir ļoti būtiski, lai viņiem būtu šo pienākumu veikšanai nepieciešamās zināšanas un prasmes. Dalībvalstīm būtu jāatbalsta šie tieslietu jomas profesionāļi un jāpiedāvā viņiem apmācības iespējas. Apmācība varētu ievērojami palielināt viņu zināšanas par to, kā konstatēt acīmredzami nepamatotu vai ļaunprātīgu tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību, arī tajās lietās, kas skar kādu trešo valsti, par to, kā atbilstoši rīkoties, un viņu spējas to paveikt. Šāda apmācība būtu jāparedz tiesu iestādēm un tiesu sistēmas darbiniekiem visos tiesu organizācijas līmeņos, tostarp tiesnešiem, prokuroriem, tiesu un prokuratūru darbiniekiem, kā arī jebkuriem citiem taisnīguma nodrošināšanā iesaistītiem profesionāļiem, kas saistīti ar tiesām vai taisnīguma nodrošināšanā iesaistīti kā citādi, neatkarīgi no tā, kā tie definēti valsts tiesību aktos, kāds ir to tiesiskais statuss vai iekšējā organizācija, un tā būtu jānodrošina reģionālā un vietējā līmenī, kur acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību var tikt ierosināta pirmajā instancē. Šāda apmācība būtu jāparedz arī citiem tieslietu jomas profesionāļiem, piemēram, kvalificētiem juristiem. Vietējo apmācības iespēju attīstīšana var veicināt apmācības ilgtspēju ilgtermiņā.

(28)

Šādas apmācības nodrošināšana arī žurnālistiem, preses padomju locekļiem, mediju profesionāļiem un cilvēktiesību aizstāvjiem palīdzētu viņiem atpazīt šādu tiesvedību, kad viņi ar tādu saskaras, un sniegtu viņiem būtiskas juridiskas prasmes, kas palīdzētu samazināt risku tikt iesaistītiem acīmredzami nepamatotā vai ļaunprātīgā tiesvedībā pret sabiedrības līdzdalību, vai arī sniegtu viņiem labākas zināšanas, kā labāk rīkoties šādā gadījumā. Tā varētu arī dot viņiem iespējas iesaistīties adekvātā ziņošanā par SLAPP. Žurnālistu apmācībā būtu arī jāizmanto ētikas standarti un vadlīnijas, ko noteikušas valsts preses vai mediju padomes. Lai veicinātu vispārējo spēju veidošanu un pastiprinātu iestāžu reakciju uz acīmredzami nepamatotu vai ļaunprātīgu tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību, šādā apmācībā varētu iesaistīt arī datu aizsardzības iestādes, valsts cilvēktiesību institūcijas, tiesībsarga institūcijas un mediju regulējuma valsts struktūras.

(29)

Juridiskās apmācības nodrošinātāji un tieslietu jomas profesionāļu asociācijas ir ļoti piemēroti, lai nodrošinātu apmācību par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību, kā arī noteiktu šādas apmācības mērķus un vispiemērotāko apmācības metodiku. Apmācība, ko tieslietu jomas profesionāļi nodrošina citiem tieslietu jomas profesionāļiem, ļauj mācīties visiem kopā kā grupai, labāk dalīties pieredzē un vairot savstarpējo uzticību. Būtu jārosina attiecīgas prakses apmaiņa Eiropas līmenī, cita starpā izmantojot Komisijas atbalstu un iesaistot Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu (EJTN). Lai apmācības darbības būtu iedarbīgas un ilgtspējīgas, ir ārkārtīgi svarīgi iesaistīt praktizējošus juristus un viņu profesionālās asociācijas visā procesā, sākot no vajadzību analīzes sagatavošanas un beidzot ar rezultātu izvērtēšanu.

(30)

Apmācībā būtu jāpievēršas vārda un informācijas brīvībai un citām pamattiesībām, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, kā arī valsts tiesību aktos, un būtu jāietver praktiskas norādes par to, kā piemērot attiecīgo judikatūru, pamattiesību (ieskaitot vārda brīvības) ierobežojumiem un par līdzsvara rašanu starp šīm pamattiesībām, kā arī par procesuālajām garantijām un citiem valsts tiesību aktos paredzētiem attiecīgiem noteikumiem. Būtu pienācīgi jāņem vērā Eiropas Padomes rokasgrāmata praktizējošiem juristiem par Eiropas Cilvēktiesību konvencijā paredzēto tiesību uz vārda brīvību aizsardzību (22).

(31)

Apmācībā cita starpā būtu jāpievēršas persondatu aizsardzībai, kurus var izmantot, lai sāktu stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību. Tajā būtu jāaplūko arī manipulācija ar informāciju un iejaukšanās informācijas telpā, ieskaitot dezinformāciju.

(32)

Apmācībā būtu jāņem vērā valsts tiesiskais regulējums un konteksts. Apvienojot tos strukturētā un konsekventā veselumā kopā ar Eiropas Padomes izstrādātajiem norādījumiem, liecībām no personām, kas bijušas pakļautas acīmredzami nepamatotai vai ļaunprātīgai tiesvedībai pret sabiedrības līdzdalību, un citu dalībvalstu paraugpraksi, varētu palīdzēt veiksmīgi sasniegt mācību mērķus, kas izvirzīti apmācībā par stratēģisku tiesvedību. Apmācību var izmantot arī, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm.

(33)

Lai sasniegtu plašāku auditoriju un vairotu atbalstu, apmācībā par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību būtu pēc iespējas labāk arī jāizmanto jaunās tehnoloģijas, ieskaitot mācības tiešsaistē. Piekļuve e-resursiem, jaunākajiem materiāliem un atsevišķiem mācīšanās rīkiem, kas ir saistīti ar attiecīgajiem tiesību aktiem un norādēm, papildinātu šādu apmācības pasākumu sniegtos ieguvumus.

(34)

Lai veicinātu sinerģiju ar līdzīgām tieslietu jomas profesionāļu apmācības iniciatīvām, apmācībā, kas attiecas uz saistītiem tematiem, piemēram, uz vārda brīvību un ētiku juridiskajā jomā, varētu iekļaut apmācības moduļus par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību. Būtu jāmudina izmantot jau pastāvošus materiālus un mācību praksi, piemēram, tos, kas tiek popularizēti Eiropas e-tiesiskuma portālā, UNESCO globālo rīkkopu tiesu sistēmas dalībniekiem (23) un Eiropas Padomes tiešsaistes kursus HELP (Human Rights Education for Legal Professionals – juridiskās jomas profesionāļu izglītošana par cilvēktiesībām) (24).

(35)

Jautājuma par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību iekļaušana tieslietu un žurnālistikas mācību programmās palīdzētu sniegt tieslietu jomas profesionāļiem un žurnālistiem labākas zināšanas par to, kā atpazīt šādu tiesvedību, un specifiskas zināšanas par to, kā atbilstoši rīkoties, kā arī veicinātu lektoru speciālo zināšanu un profesionālās kompetences pilnveidi. Šādas zināšanas varētu sniegt augstākās izglītības iestādes papildu kursos vai semināros augstākās izglītības grāda programmas pēdējos mācību gados, piemēram, tieslietu un žurnālistikas studentiem.

(36)

Dalībvalstīm būtu jāatbalsta informētības palielināšanas kampaņas par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību, kuras citu starpā organizē nacionālās struktūras, tādas kā valsts cilvēktiesību institūcijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

(37)

Komunikācijas pasākumi, kas attiecas uz stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību, varētu būt publikācijas, ziņojumi, atklātas sanāksmes, konferences, darbsemināri un tīmekļsemināri.

(38)

Tiem, pret kuriem vērsta acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību, bieži vien ir grūti atrast informāciju par pieejamajiem atbalsta resursiem. Lai būtu vieglāk saprast, kuras vienības vai struktūras var sniegt palīdzību saistībā ar stratēģisku tiesvedību, un lai nodrošinātu, ka atbalsts cīņā pret šādu tiesvedību ir iedarbīgs, informācija būtu jāvāc un bez maksas jādara pieejama vienuviet un tai vajadzētu būt viegli piekļūstamai. Tādēļ katrai dalībvalstij būtu jāizveido viens valsts kontaktpunkts, kas vāc un izplata informāciju par pieejamajiem resursiem.

(39)

Darbībās, ar kurām tiek palielināta informētība par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību, par mērķi būtu jāizvirza uzdevums palielināt informētību par to, cik svarīga ir publiska telpa, kurā cilvēki var demokrātiski piedalīties un kura ļauj iedzīvotāju redzeslokā nonākt daudzveidīgiem uzskatiem un uzticamai un objektīvai informācijai.

(40)

Informētības palielināšanas kampaņas būtu jāsaskaņo ar valsts kontaktpunktiem un citām kompetentām iestādēm, lai nodrošinātu, ka tās ir iedarbīgas. Būtu jācenšas arī nodrošināt to sinerģiju ar informētības palielināšanas kampaņām, kas attiecas uz citiem, saistītiem jautājumiem, piemēram, kampaņām, kuru mērķis ir veicināt atklātas, brīvas un godīgas diskusijas, un tiesību uz vārda brīvību aizsardzība, un tās būtu jāiekļauj informētības palielināšanas darbībās, kas veicina aktīvu pilsoniskumu, uzskatu plurālismu un piekļuvi uzticamai informācijai. Attiecīgā gadījumā būtu jācenšas nodrošināt to sinerģiju arī ar noturības veidošanu, kurā par pamatu izmantota medijpratība, informācijpratība, žurnālistikas standarti un faktu pārbaude, tādu pasākumu kontekstā, kas ir vērsti pret dezinformāciju, manipulāciju ar informāciju un iejaukšanos informācijas telpā, tai skaitā no ārvalstīm. Mērķauditorija citu starpā varētu iekļaut tādas specifiskas grupas kā mediju profesionāļus, tieslietu jomas profesionāļus un pilsoniskās sabiedrības organizāciju dalībniekus, komunikācijas speciālistus, akadēmiskās aprindas, domnīcas, politiķus, ierēdņus, valsts iestādes un privātus uzņēmumus.

(41)

Dalībvalstīm ar visiem līdzekļiem, ko tās uzskata par atbilstošiem, būtu jācenšas nodrošināt, ka ir vairāk pieejama informācija par to tiesiskajā regulējumā paredzētajiem procesuālajiem aizsardzības līdzekļiem un citiem aizsardzības līdzekļiem, arī informācija par vienībām vai struktūrām, ar ko var sazināties, lai saņemtu palīdzību cīņā pret acīmredzami nepamatotu vai ļaunprātīgu tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību.

(42)

Šādi atbalsta resursi var būt, piemēram, juridiskie biroji, kas pro bono aizstāv cilvēkus, pret kuriem vērsta acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību, universitāšu juridiskās prakses un palīdzības centri, kas sniedz šādu atbalstu, organizācijas, kas reģistrē SLAPP tiesvedības gadījumus un ziņo par tiem, un organizācijas, kas sniedz finansiālu un citu veidu palīdzību cilvēkiem, pret kuriem vērsta acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība.

(43)

Tiem, pret kuriem vērsta acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību, ir jābūt pietiekami gataviem stāties šādai tiesvedībai pretī. Tāpēc dalībvalstīs ir jāattīsta spējas sniegt atbalstu cilvēkiem, pret kuriem vērsta šāda tiesvedība. Dalībvalstīm būtu jāsniedz finansējumus organizācijām, kas sniedz konsultācijas un atbalstu cilvēkiem, pret kuriem vērsta acīmredzami nepamatota vai ļaunprātīga tiesvedība, un jāinformē tās par Savienības līmenī pieejamo finansējumu.

(44)

Lai stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību varētu labāk apkarot, šī parādība ir sistemātiskāk jāuzrauga. Savāktajiem datiem būtu jāsniedz pietiekama informācija, lai iestādes un citas attiecīgas ieinteresētās personas varētu šo parādību novērtēt kvantitatīvi un labāk izprast, cita starpā ar nolūku sniegt vajadzīgo atbalstu cilvēkiem, pret kuriem vērsta šāda tiesvedība. Dalībvalstīm atbilstoši savai institucionālajai kārtībai tieslietu statistikas jomā (25) būtu jāuzdod vienai vai vairākām iestādēm vākt un apkopot datus par valsts tiesās sāktu stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību. Šīs iestādes var vākt datus no vairākām ieinteresētajām personām. Lai atvieglotu datu vākšanu, iestādes, kurām uzticēts vākt datus, var izveidot kontaktpunktus, lai tiesu iestādes, profesionālās organizācijas, nevalstiskās organizācijas, cilvēktiesību aizstāvji, žurnālisti un citas ieinteresētās personas varētu dalīties ar datiem par stratēģisku tiesvedību. Dalībvalstīm būtu vienai no šīm iestādēm jāuzdod koordinēt šo informāciju un katru gadu, sākot ar 2023. gada beigām, apkopotā veidā paziņot valsts mērogā savāktos datus Komisijai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina pārskatatbildība par savāktajiem datiem. Tādēļ tām būtu jānodrošina, ka datu vākšanas process atbilst profesionālajiem standartiem un ka iestādes, kam ir uzticēts vākt datus un sagatavot statistiku, ir pietiekami autonomas. Būtu jāievēro datu aizsardzības prasības.

(45)

Uzticot iestādēm datu vākšanu un ziņošanu, dalībvalstis varētu apsvērt iespēju veidot sinerģiju ar attiecīgiem instrumentiem tiesiskuma un pamattiesību aizsardzības jomā. Liela loma var būt valstu cilvēktiesību institūcijām, ja tādas ir izveidotas, un nozīme var būt arī citām vienībām, piemēram, tiesībsarga birojiem, līdztiesības iestādēm vai kompetentajām iestādēm, piemēram, tām, kas ieceltas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/1937 (26). Valstu kontaktpunkti, kas sniedz pārskatu par atbalsta resursiem, un vienības vai iestādes, kam uzticēts vākt un ziņot datus, varētu atrasties vienā un tai pašā organizācijā, ņemot vērā šajā ieteikumā aprakstītās prasības un kritērijus.

(46)

Iestādēm, kurām uzticēts vākt datus, būtu jāpublicē informācija par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību piekļūstamā formātā savā tīmekļa vietnē un attiecīgā gadījumā arī izmantojot citus atbilstošus rīkus. To darot, tām būtu jānodrošina, ka tiek pilnībā ievērotas to personu pamattiesības, kuras ir iesaistītas acīmredzami nepamatotā vai ļaunprātīgā tiesvedībā pret sabiedrības līdzdalību, ieskaitot tiesības uz privātumu un persondatu aizsardzību.

(47)

Lai noteiktu, cik ilgi ir notikuši procesi, kas saistīti ar acīmredzami nepamatotu vai ļaunprātīgu tiesvedību, būtu jāvāc precīza informācija par notikumiem, darbībām vai rīcību, ar ko sākta un beigta šāda tiesvedība, un to datumi, kad vien tas iespējams. Savāktajiem datiem attiecīgā gadījumā būtu arī jāsniedz informācija par lietas kontekstu, piemēram, gadījumos, kad pirms tam jau vairākkārt ir notikusi tiesvedība, kas vērsta pret to pašu atbildētāju vai ko ierosinājis tas pats prasītājs.

(48)

Vajadzības gadījumā Komisijas izveidotā ES ekspertu grupa cīņai pret SLAPP (27) varētu palīdzēt dalībvalstīs izstrādāt salīdzināmus kritērijus, ko varētu vienkārši izmantot iestādes, kurām uzticēts vākt un ziņot datus par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību.

(49)

ES ekspertu grupa cīņai pret SLAPP atbalsta prakses un zināšanu apmaiņu un izplatīšanu praktiķu vidū jautājumos, kas saistīti ar SLAPP. Cita starpā tā varētu sniegt tehnisku palīdzību iestādēm saistībā ar kontaktpunktu izveidi, apmācības materiālu izstrādi un juridiskās palīdzības organizēšanu.

(50)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/692 (28) izveidotās programmas “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” (CERV) mērķis ir aizsargāt un veicināt Līgumos un Hartā nostiprinātās tiesības un vērtības. Lai saglabātu un turpmāk attīstītu demokrātisku sabiedrību, kuras pamatā ir tiesiskums, CERV programmā cita starpā ir paredzēta iespēja finansēt pasākumus, kas attiecas uz spēju veidošanu un informētības palielināšanu saistībā ar Hartu, ieskaitot pasākumus, kas attiecas uz vārda brīvību. Ar Regulu (ES) 2021/692 (29) izveidotajā programmā “Tiesiskums” cita starpā ir paredzēta iespēja finansēt ar tiesu sistēmas personāla apmācību saistītus pasākumus, lai sekmētu tādu kopīgu juridisko un tieslietu kultūru, kuras pamatā ir tiesiskums, un atbalstītu un veicinātu to Savienības juridisko instrumentu konsekventu un iedarbīgu īstenošanu, kas ir nozīmīgi programmas īstenošanas kontekstā,