1.   Šī direktīva attiecas uz pārbaudēm, ko bīstamo kravu pārvadājumos pa autoceļiem dalībvalstis veic transportlīdzekļiem, kas pārvietojas to teritorijā vai tajā iebrauc no trešās valsts.

Tā neattiecas uz bīstamo kravu pārvadājumiem ar transportlīdzekļiem, kas pieder bruņotajiem spēkiem vai ir to atbildībā.

2.   Šī direktīva neietekmē dalībvalstu tiesības, pienācīgi ievērojot Savienības tiesību aktus, savā teritorijā veikt bīstamo kravu iekšzemes un starptautisko pārvadājumu pārbaudes transportlīdzekļiem, uz kuriem neattiecas šī direktīva.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka šajā direktīvā noteiktās pārbaudes veic attiecībā uz reprezentatīvu daļu pa autoceļiem pārvadāto bīstamo kravu sūtījumu, lai pārbaudītu to atbilstību tiesību aktiem par bīstamo kravu pārvadājumiem pa autoceļiem.

2.   Šādas pārbaudes veic dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1100/2008 3. pantu un Regulas (EEK) Nr. 3912/92 1. pantu.

1.   Lai veiktu šajā direktīvā paredzētās pārbaudes, dalībvalstis izmanto I pielikumā iekļauto pārbaudes punktu sarakstu. Minētā pārbaudes punktu saraksta kopiju vai sertifikātu, kas uzrāda pārbaudes rezultātus un ko noformējusi pārbaudi veikusī iestāde, atdod transportlīdzekļa vadītājam un to uzrāda pēc pieprasījuma, lai vienkāršotu turpmākās pārbaudes vai izvairītos no tām, ja tas iespējams.

Pirmā daļa neierobežo dalībvalstu tiesības veikt īpašus pasākumus detalizētām pārbaudēm.

2.   Pārbaudes ir izlases veida un iespēju robežās aptver ceļu tīkla ievērojamu daļu.

3.   Pārbaudēm izvēlētajās vietās ir iespēja pārkāpējus transportlīdzekļus sakārtot atbilstīgi prasībām vai, ja pārbaudes veicēja iestāde uzskata par nepieciešamu, tos aizturēt uz vietas vai minētās iestādes tādam nolūkam paredzētā vietā, neapdraudot drošību.

4.   Ja tas ir nepieciešams un ar noteikumu, ka netiek apdraudēta drošība, var paņemt pārvadāto kravu paraugus pārbaudei kompetentās iestādes atzītajās laboratorijās.

5.   Pārbaudes nepārsniedz saprātīgu ilgumu.

1.   Pārbaudes var veikt arī uzņēmumu telpās kā profilaktisku pasākumu vai gadījumos, kad pārbaudē uz ceļa tika konstatēti pārkāpumi, kas apdraud bīstamo kravu pārvadājumu drošību.

Tādu pārbaužu mērķis ir nodrošināt, lai bīstamo kravu pārvadājumu pa autoceļiem drošības stāvoklis atbilstu attiecīgajiem tiesību aktiem.

2.   Ja attiecībā uz bīstamo kravu pārvadājumiem pa autoceļiem ir konstatēti viens vai vairāki pārkāpumi, jo īpaši II pielikumā uzskaitītie, minēto pārvadājumu sakārto atbilstīgi prasībām, pirms krava atstāj uzņēmumu, vai arī tam piemēro citus atbilstīgus pasākumus.

1.   Dalībvalstis palīdz cita citai, lai šī direktīva tiktu pienācīgi piemērota.

2.   Par bīstamo kravu pārvadājumu drošību apdraudošiem nopietniem vai atkārtotiem pārkāpumiem, ko izdarījis citas valsts transportlīdzeklis vai uzņēmums, ziņo tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā ir reģistrēts transportlīdzeklis vai kurā iedibināts uzņēmums.

Tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kur ir konstatēti nopietni vai atkārtoti pārkāpumi, var prasīt, lai dalībvalsts, kurā ir reģistrēts transportlīdzeklis vai kurā iedibināts uzņēmums, kompetentās iestādes veiktu atbilstīgus pasākumus attiecībā uz pārkāpēju vai pārkāpējiem.

Tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā ir reģistrēts transportlīdzeklis vai kurā iedibināts uzņēmums, paziņo tās valsts kompetentajām iestādēm, kurā ir konstatēti pārkāpumi, par veiktajiem pasākumiem attiecībā uz attiecīgo pārvadātāju vai uzņēmumu.

1.   Katra dalībvalsts par katru kalendāro gadu ne vēlāk kā divpadsmit mēnešus pēc minētā gada beigām nosūta Komisijai ziņojumu par Direktīvas 95/50/EK un šīs direktīvas piemērošanu, kas sagatavots atbilstīgi šīs direktīvas III pielikumā iekļautajai standarta paraugformai, ietverot šādu informāciju:

2.   Komisija nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei pirmoreiz 1999. gadā un turpmāk vismaz reizi trijos gados ziņojumu par Direktīvas 95/50/EK un šīs direktīvas piemērošanu dalībvalstīs, izklāstot informāciju saskaņā ar 1. punktu.

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 10. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2019. gada 26. jūlija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 10. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.   Saskaņā ar 10. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.