(1)

Energopieprasījuma ierobežošana ir viens no Komisijas 2015. gada 25. februārī pieņemtās Enerģētikas savienības stratēģijas “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” pieciem darba virzieniem. Energoefektivitātes uzlabošana visā enerģijas ķēdē, tostarp tās ražošanā, pārvadē, sadalē un galapatēriņā, sniegs labumu videi, uzlabos gaisa kvalitāti un sabiedrības veselību, samazinās siltumnīcefekta gāzu emisijas, uzlabos enerģētisko drošību, samazinot atkarību no enerģijas importa no valstīm ārpus Savienības, samazinās enerģijas izmaksas mājsaimniecībām un uzņēmumiem, palīdzēs mazināt enerģētisko nabadzību un vairos konkurētspēju, darbavietas un saimniecisko darbību visā tautsaimniecībā, tādējādi uzlabojot iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Tas atbilst saistībām, ko Savienība uzņēmusies gan Enerģētikas savienības satvarā, gan globālās klimata pārmaiņu apkarošanas programmas kontekstā, kura ar 2015. gada Parīzes nolīgumu iedibināta pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijas (4) (“Parīzes nolīgums”); ar šīm saistībām nosaka, ka globālās vidējās temperatūras pieaugums salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni būtu jānotur krietni zem 2 °C un ka būtu jācenšas ierobežot temperatūras pieaugumu līdz 1,5 °C.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/27/ES (5) ir viens no soļiem ceļā uz enerģētikas savienību, un tā paredz, ka pret energoefektivitāti jāattiecas kā pret pilnvērtīgu energoresursu. Nosakot jaunus noteikumus attiecībā uz piegādes pusi un citām politikas jomām, vajadzētu ievērot principu “energoefektivitāte pirmajā vietā”. Komisijai būtu jānodrošina, ka energoefektivitāte un pieprasījuma reakcija var konkurēt ar ražošanas jaudām ar vienlīdzīgiem nosacījumiem. Kad tiek pieņemti lēmumi, kas skar energosistēmu plānošanu vai finansēšanu, jāņem vērā energoefektivitāte. Energoefektivitātes uzlabojumi ir jāveic, ja tie ir rentablāki par līdzvērtīgiem piegādes puses pasākumiem. Tam vajadzētu palīdzēt izmantot daudzskaitlīgos ieguvumus, ko energoefektivitāte sniedz Savienībai, īpaši iedzīvotājiem un uzņēmumiem.

(3)

Energoefektivitāte būtu jāuzskata par būtisku elementu un prioritāru apsvērumu turpmākajos lēmumos par investīcijām Savienības enerģētikas infrastruktūrā.

(4)

Lai sasniegtu vērienīgu energoefektivitātes mērķi, ir jānovērš šķēršļi, nolūkā atvieglot investēšanu energoefektivitātes pasākumos. Solis minētajā virzienā ir Eurostat2017. gada 19. septembra precizējums par to, kā reģistrēt energoefektivitātes līgumus nacionālajos kontos, kas novērš neskaidrības un atvieglo šādu līgumu izmantošanu.

(5)

Eiropadome 2014. gada 23. un 24. oktobrī atbalstīja energoefektivitātes mērķi Savienības līmenī 2030. gadam – 27 %, kas līdz 2020. gadam vēl jāpārskata, orientējoties uz 30 % mērķi Savienības līmenī. Eiropas Parlaments 2015. gada 15. decembra rezolūcijā “Virzība uz Eiropas enerģētikas savienību” aicināja Komisiju izvērtēt arī to, cik reāli ir iespējams tādā pašā laika periodā sasniegt energoefektivitātes mērķi 40 % apmērā. Tādēļ ir lietderīgi grozīt Direktīvu 2012/27/ES, lai to pielāgotu 2030. gada perspektīvai.

(6)

Ar vismaz 32,5 % mērķi 2030. gadam būtu skaidri jāparedz, ka Savienībai tās līmenī ir jāsasniedz savi nospraustie energoefektivitātes mērķi, kas izteikti kā primārās enerģijas patēriņš un/vai enerģijas galapatēriņš. 2007. gadā veiktās projekcijas rādīja, ka 2030. gadā primārās enerģijas patēriņš būs 1 887 Mtoe un enerģijas galapatēriņš – 1 416 Mtoe. 32,5 % samazinājums ir attiecīgi 1 273 Mtoe un 956 Mtoe 2030. gadā. Līdz 2023. gadam Komisijai minētais mērķis – kuram ir tāds pats raksturs kā mērķim, kuru Savienība noteikusi 2020. gadam, – būtu jāizvērtē, lai to koriģētu augšupēji būtisku izmaksu samazinājumu gadījumā vai tad, ja tas ir nepieciešams, lai izpildītu Savienības starptautiskās saistības dekarbonizācijas jomā. 2020. un 2030. gada perspektīvā nav saistošu mērķu dalībvalstu līmenī, un arī turpmāk nebūtu jāierobežo dalībvalstu rīcības brīvība – savu valsts devumu noteikt, pamatojoties vai nu uz primārās enerģijas patēriņu vai enerģijas galapatēriņu, vai primārās enerģijas ietaupījumu vai enerģijas galaietaupījumu, vai arī pamatojoties uz energointensitāti. Dalībvalstīm savu indikatīvo valsts energoefektivitātes devumu būtu jānosaka, ņemot vērā, ka 2030. gadā Savienības energopatēriņš nedrīkst pārsniegt 1 273 Mtoe primārās enerģijas patēriņa un/vai 956 Mtoe enerģijas galapatēriņa. Tas nozīmē, ka Savienībā primārās enerģijas patēriņš būtu jāsamazina par 26 % un enerģijas galapatēriņš par 20 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni. Ir nepieciešams regulāri novērtēt virzību uz Savienības 2030. gadam izvirzīto mērķu sasniegšanu, un attiecīga prasība ir paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/1999 (6).

(7)

Energosistēmu darbības efektivitāti konkrētajā brīdī ietekmē spēja netraucēti un elastīgi piegādāt tīklā enerģiju, kas ražota no dažādiem avotiem – ar dažādas pakāpes inerci un darbības uzsākšanas laikiem. Uzlabojot minēto efektivitāti, varēs labāk izmantot atjaunojamo energoresursu enerģiju.

(8)

Energoefektivitātes uzlabojumi var palīdzēt sasniegt augstāku ekonomikas produktivitāti. Dalībvalstīm un Savienībai būtu jātiecas enerģijas patēriņu samazināt neatkarīgi no ekonomiskās izaugsmes līmeņa.

(9)

Dalībvalstu pienākums izveidot ilgtermiņa stratēģijas, kā piesaistīt investīcijas un veicināt valsts ēku fonda renovāciju, un par tām ziņot Komisijai, ir jāsvītro no Direktīvas 2012/27/ES un jāiekļauj Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/31/ES (7), kur minētais pienākums saderas ar ilgtermiņa plāniem attiecībā uz gandrīz nulles enerģijas ēkām (GNEĒ) un ēku dekarbonizāciju.

(10)

Ņemot vērā klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam, Direktīvā 2012/27/ES noteiktajam enerģijas ietaupījumu pienākumam būtu jāsaglabājas arī pēc 2020. gada. Minētā pagarināšana dotu lielāku stabilitāti investoriem un tādējādi veicinās ilgtermiņa investīcijas un ilgtermiņa energoefektivitātes pasākumus, piemēram, ēku pilnīgu renovāciju, lai sasniegtu ilgtermiņa mērķi – veicināt esošo ēku rentablu pārveidi par GNEĒ. Enerģijas ietaupījumu pienākumam ir svarīga loma, radot vietēju izaugsmi un darbvietas, un tas būtu jāsaglabā, lai nodrošinātu, ka Savienība var sasniegt savus enerģētikas un klimata mērķus, radot papildu iespējas, un lai lauztu saikni starp energopatēriņu un izaugsmi. Sadarbība ar privāto sektoru ir svarīga, lai novērtētu, kādos apstākļos varētu izvērst privātas investīcijas energoefektivitātes projektos un attīstīt jaunus ieņēmumu modeļus inovācijai energoefektivitātes jomā.

(11)

Energoefektivitātes uzlabojumu pasākumiem ir arī pozitīva ietekme uz gaisa kvalitāti, jo energoefektīvākas ēkas palīdz samazināt pieprasījumu pēc apkures kurināmā, tostarp pēc cietā kurināmā. Energoefektivitātes pasākumi tāpēc palīdz uzlabot gaisa kvalitāti telpās un ārā un palīdz rentabli sasniegt Savienības gaisa kvalitātes politikas mērķus, jo īpaši tos, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/2284 (8).

(12)

Dalībvalstīm ir jāsasniedz visam 2021.–2030. gada pienākuma laikposmam noteiktie kumulatīva enerģijas galapatēriņa ietaupījumi, kas līdzvērtīgi jauniem ikgadējiem ietaupījumiem vismaz 0,8 % apmērā no enerģijas galapatēriņa. Minēto prasību varētu izpildīt vai nu ar jauniem politikas pasākumiem, kas tiek pieņemti jaunajā pienākuma laikposmā no 2021. gada 1. janvāra līdz 2030. gada 31. decembrim, vai ar jaunām atsevišķām, enerģijas ietaupījumus rosinošām darbībām, kas izriet no iepriekšējā periodā vai vēl pirms tam pieņemtiem politikas pasākumiem, ar noteikumu, ka enerģijas ietaupījumus rosinošās darbības tiek ieviestas jaunajā laikposmā. Minētajā nolūkā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izmantot energoefektivitātes pienākuma shēmu, alternatīvus politikas pasākumus vai arī abus no minētajiem. Turklāt būtu jāpiedāvā vairāki risinājumi, tostarp iespēja transportam izmantoto enerģiju pamata aprēķinā iekļaut pilnībā vai daļēji, lai dotu dalībvalstīm elastīgumu tajā, kā tās aprēķina savu enerģijas ietaupījumu apjomu, vienlaikus nodrošinot, ka tiek sasniegts prasītais kumulatīva enerģijas galapatēriņa ietaupījums, kas līdzvērtīgs jaunajam ikgadējam ietaupījumam vismaz 0,8 % apmērā.

(13)

Tomēr būtu nesamērīgi šādu prasību noteikt Kiprai un Maltai. Minēto mazo salu dalībvalstu enerģijas tirgum ir specifiskas iezīmes, kas būtiski ierobežo enerģijas ietaupījumu pienākuma izpildei pieejamo pasākumu klāstu, piemēram, tas, ka pastāv tikai viens elektrības sadales uzņēmums, nav dabasgāzes tīklu un centralizētas siltumapgādes un centralizētas aukstumapgādes sistēmas, kā arī naftas sadales uzņēmumi ir nelieli. Minētās specifiskās iezīmes papildina minēto dalībvalstu enerģijas tirgu mazais apjoms. Tāpēc Kiprai un Maltai būtu jāprasa panākt tikai tādu kumulatīvu enerģijas galapatēriņa ietaupījumu, kas līdzvērtīgs jaunam ietaupījumam 0,24 % apmērā no enerģijas galapatēriņa 2021.–2030. gada laikposmā.

(14)

Izmantojot pienākuma shēmu, dalībvalstīm, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, būtu jāizraugās atbildīgās puses no enerģijas sadales uzņēmumiem, enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmumiem un transportlīdzekļu degvielas izplatītājiem vai transportlīdzekļu degvielas mazumtirdzniecības uzņēmumiem. Dažu kategoriju izraudzīšanās par šādiem izplatītājiem vai mazumtirdzniecības uzņēmumiem vai atbrīvojums no tā nebūtu jāuztver kā tāda, kas ir pretrunā nediskriminēšanas principam. Tādēļ dalībvalstis var izvēlēties, vai par atbildīgajām pusēm tiek izraudzīti šādi izplatītāji vai mazumtirdzniecības uzņēmumi, vai tikai dažas to kategorijas.

(15)

Dalībvalstu energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus transporta jomā var ņemt vērā, lai sasniegtu savu enerģijas galapatēriņa ietaupījumu pienākumu. Šādi pasākumi ietver politikas pasākumus, ar kuriem cita starpā veicināt efektīvākus transportlīdzekļus, pāreju uz riteņbraukšanu, staigāšanu ar kājām un kolektīvo transportu vai tādu mobilitāti un pilsētvides plānošanu, ar ko samazina pieprasījumu pēc transporta. Turklāt iespējams izmantot arī shēmas, ar kurām paātrina jaunu un efektīvāku transportlīdzekļu izmantošanu, vai politikas, ar kurām veicina pāreju uz degvielām, kas sniedz labākus rezultātus un samazina izmantoto enerģijas daudzumu uz kilometru, ar noteikumu, ka ir nodrošināta atbilstība Direktīvas 2012/27/ES, kā tā grozīta ar šo direktīvu, V pielikumā izklāstītajiem būtiskuma un papildināmības noteikumiem. Šādiem pasākumiem attiecīgā gadījumā vajadzētu būt saskanīgiem ar dalībvalstu politikas regulējumiem, kas izveidoti, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/94/ES (9).

(16)

Par rentablu veidu, kādā dalībvalstis var izpildīt savu enerģijas ietaupījuma pienākumu saskaņā ar Direktīvu 2012/27/ES, kā tā grozīta ar šo direktīvu, var uzskatīt pasākumus, kurus dalībvalstis veikušas, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/842 (10), un kuri izraisa pārbaudāmu un izmērāmu vai aplēšamu energoefektivitātes uzlabojumu.

(17)

Kā alternatīvu prasībai atbildīgajām pusēm sasniegt kumulatīva enerģijas galapatēriņa ietaupījumu apjomu, kas prasīts 7. panta 1. punktā Direktīvā 2012/27/ES, kā tā grozīta ar šo direktīvu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai savās pienākumu shēmās atļaut vai pieprasīt atbildīgajām pusēm ieguldīt valsts energoefektivitātes fondā.

(18)

Neskarot 7. panta 4. un 5. punktu, kas ieviesti ar šo direktīvu, dalībvalstīm un atbildīgajām pusēm būtu jāizmanto visi pieejamie līdzekļi un tehnoloģijas ar mērķi sasniegt prasītos kumulatīva enerģijas galapatēriņa ietaupījumus, tostarp veicinot ilgtspējīgas tehnoloģijas efektīvās centralizētās siltumapgādes un auksutmapādes sistēmās, efektīvā siltumapgādes un aukstumapgādes infrastruktūrā un energoauditos vai līdzvērtīgās pārvaldes sistēmās, ar noteikumu, ka deklarētie enerģijas ietaupījumi atbilst Direktīvas 2012/27/ES, kā tā grozīta ar šo direktīvu, 7. pantā un V pielikumā noteiktajām prasībām. Dalībvalstīm būtu jātiecas uz augstu elastīguma pakāpi alternatīvu politikas pasākumu izstrādē un īstenošanā.

(19)

Ilgtermiņa energoefektivitātes pasākumi turpinās nodrošināt enerģijas ietaupījumus arī pēc 2020. gada, tomēr, lai palīdzētu sasniegt Savienības 2030. gadam izvirzīto energoefektivitātes mērķi, ar minētajiem pasākumiem pēc 2020. gada būtu jāpanāk vēl jauni papildu ietaupījumi. No otras puses, pēc 2020. gada 31. decembra panāktos enerģijas ietaupījumus nebūtu jāieskaita kumulatīvajā enerģijas galapatēriņa ietaupījumā, kas jāpanāk periodā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim.

(20)

Jaunie ietaupījumi būtu jāpanāk papildus status quo scenārijam, lai enerģijas ietaupījumu prasību sasniegšanā nebūtu ieskaitīti ietaupījumi, kuri būtu radušies jebkurā gadījumā. Lai aprēķinātu ieviesto pasākumu ietekmi, rezultātos būtu jāieskaita tikai neto ietaupījumus, ko mēra kā energopatēriņa izmaiņas, kuru tiešais iemesls ir attiecīgais energoefektivitātes pasākums. Lai aprēķinātu neto ietaupījumus, dalībvalstīm būtu jāizstrādā pamata scenārijs, kas apraksta, kā situācija attīstītos bez attiecīgā pasākuma. Attiecīgo politikas pasākumu būtu jāizvērtē attiecībā pret minēto scenāriju. Dalībvalstīm būtu jāņem vērā tas, ka tajā pašā laikposmā varētu tikt veikti arī citi politikas pasākumi, kas arī var ietekmēt enerģijas ietaupījumu apjomu, tāpēc ne visas pēc konkrēta politikas pasākuma ieviešanas novērotās pārmaiņas var attiecināt tikai uz minēto politikas pasākumu. Atbildīgo, iesaistīto vai pilnvaroto pušu darbībām būtu reāli jāsekmē to enerģijas ietaupījumu panākšana, kurus ieskaita rezultātos, lai nodrošinātu, ka ir izpildīta prasība, ka ietaupījumiem jābūt reāli saistītiem ar darbībām.

(21)

Aprēķinot enerģijas ietaupījumus, ir svarīgi attiecīgos gadījumos ņemt vērā visus enerģijas ķēdes posmus, lai palielinātu enerģijas ietaupījumu potenciālu elektroenerģijas pārvadē un sadalē.

(22)

Efektīva ūdensresursu apsaimniekošana var dot ievērojamu devumu enerģijas ietaupījumos. Ūdensapgādes un notekūdeņu nozares veido 3,5 % no visas elektroenerģijas pielietojuma Savienībā, un paredzams, ka minētais īpatsvars pieaugs. Tajā pašā laikā ūdens noplūdes veido 24 % no kopējā ūdens daudzuma, ko patērē Savienībā, un enerģētikas nozare ir lielākais ūdens patērētājs, veidojot 44 % no patērētā daudzuma. Būtu pilnībā jāizpēta enerģijas ietaupījumu potenciāls, kas rastos no viedo tehnoloģiju izmantošanas.

(23)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. pantu Savienības energoefektivitātes politikai jābūt iekļaujošai un tādējādi būtu jānodrošina energoefektivitātes pasākumu pieejamība enerģētiskās nabadzības skartiem patērētājiem. Ēku energoefektivitātes uzlabojumiem jo īpaši būtu jānāk par labu mazaizsargātajām mājsaimniecībām, arī tām, ko skar enerģētiskā nabadzība, un – attiecīgā gadījumā – personām, kas dzīvo sociālajos mājokļos. Dalībvalstis jau tagad var prasīt, lai atbildīgās puses savos enerģijas taupības pasākumos iestrādā arī sociālus mērķus saistībā ar enerģētisko nabadzību, un šo iespēju būtu jāattiecina arī uz alternatīviem politikas pasākumiem un valstu energoefektivitātes fondiem un būtu jāpadara par pienākumu, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm saglabāt pilnīgu rīcības brīvību tādos aspektos kā to apjoms, tvērums un saturs. Ja energoefektivitātes pienākuma shēma neatļauj pasākumus attiecībā uz atsevišķiem enerģijas patērētājiem, dalībvalsts enerģētiskās nabadzības mazināšanai var pieņemt pasākumus vienīgi alternatīvu politikas pasākumu veidā.

(24)

Aptuveni 50 miljonu mājsaimniecību Savienībā skar enerģētiskā nabadzība. Tādēļ energoefektivitātes pasākumiem ir jābūt svarīgākajam elementam ikvienā rentablā stratēģijā, kas izstrādāta, lai novērstu enerģētisko nabadzību un patērētāju neaizsargātību, un tie papildina sociālā nodrošinājuma politiku dalībvalstu līmenī. Lai nodrošinātu, ka energoefektivitātes pasākumi samazina īrnieku enerģētisko nabadzību ilgtspējīgā veidā, būtu jāņem vērā šādu pasākumu rentabilitāte, kā arī īpašuma īpašnieku un īrnieku iespējas to atļauties, un atbilstīgs finansiālais atbalsts šādiem pasākumiem būtu jānodrošina dalībvalstu līmenī. Saskaņā ar Parīzes nolīguma mērķiem viss Savienības ēku fonds ilgtermiņā ir jāpārveido par “gandrīz nulles enerģijas ēkām”. Pašreizējie ēku renovācijas rādītāji ir nepietiekami, un visgrūtāk ir sasniegt ēkas, kurās dzīvo iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem, kurus skar enerģētiskā nabadzība. Tāpēc īpaši svarīgi ir šajā direktīvā noteiktie pasākumi attiecībā uz enerģijas ietaupījumu pienākumu, energoefektivitātes pienākuma shēmām un alternatīviem politikas pasākumiem.

(25)

Zemākus patērētāju izdevumus par enerģiju būtu jāpanāk, palīdzot patērētājiem samazināt enerģijas izmantošanu, samazinot enerģijas vajadzības ēkās un uzlabojot ierīču efektivitāti, kas būtu jākombinē ar tādu zema enerģijas līmeņa transporta veidu pieejamību, kuri ir integrēti ar sabiedrisko transportu un riteņbraukšanu.

(26)

Ir svarīgi uzlabot visu Savienības iedzīvotāju informētību par ieguvumiem no energoefektivitātes uzlabošanas un sniegt viņiem precīzu informāciju par to, kā to panākt. Energoefektivitātes uzlabošana ir ļoti svarīga arī Savienības energoapgādes drošībai, jo tā samazina Savienības atkarību no degvielas importa no trešām valstīm.

(27)

Izmaksām un ieguvumiem no visiem veiktajiem energoefektivitātes pasākumiem, tostarp atmaksāšanās periodiem, vajadzētu būt pilnībā pārredzamiem patērētājiem.

(28)

Īstenojot Direktīvu 2012/27/ES, kā tā grozīta ar šo direktīvu, un pieņemot citus pasākumus energoefektivitātes jomā, dalībvalstīm īpaša uzmanība būtu jāpievērš sinerģijai starp energoefektivitātes pasākumiem un efektīvu dabas resursu izmantošanu atbilstīgi aprites ekonomikas principiem.

(29)

Izmantojot jaunus uzņēmējdarbības modeļus un tehnoloģijas, dalībvalstīm būtu jācenšas veicināt un atvieglot energoefektivitātes pasākumu ieviešanu, tostarp izmantojot inovatīvus energopakalpojumus liela un maza apjoma lietotājiem.

(30)

Enerģētikas savienības un Siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģijas kontekstā ir jānostiprina patērētāju minimālās tiesības saņemt precīzu, ticamu, skaidru un savlaicīgu informāciju par savu energopatēriņu, un tas pieder arī pie pasākumiem, kas izklāstīti Komisijas 2015. gada 15. jūlija paziņojumā “Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss”. Būtu jāgroza Direktīvas 2012/27/ES 9.–11. pants un VII pielikums, lai nodrošinātu biežākas un pilnīgākas informācijas par energopatēriņu saņemšanu, ja tehniski iespējams un rentabli, ņemot vērā uzstādītās uzskaites ierīces. Šī direktīva precizē, ka tas, vai dalītā uzskaite ir vai nav rentabla, ir atkarīgs no tā, vai izmaksas ir samērīgas ar potenciālo enerģijas ietaupījumu. Novērtējot, vai dalītā uzskaite ir rentabla, varētu ņemt vērā citu konkrētu, plānotu pasākumu, tādu kā jebkāda gaidāma renovācija, ietekmi kādā konkrētā ēkā.

(31)

Šī direktīva arī precizē, ka tiesībām, kas saistītas ar rēķinu sagatavošanu un rēķinu vai patēriņa informāciju, būtu jāattiecas uz patērētājiem, kas saņem centralizētas siltumapgādes, aukstumapagādes vai mājsaimniecības karstā ūdens apgādes pakalpojumus, pat tad, ja tiem nav tiešas, individuālas līgumattiecības ar energopiegādātāju. Termina “galalietotājs” definīciju iespējams saprast tā, ka tā attiecas tikai uz fiziskām vai juridiskām personām, kuras iepērk enerģiju uz tieša, individuāla līguma pamata ar energopiegādātāju. Tādēļ attiecīgo noteikumu nolūkā būtu jāievieš termins “galaizmantotājs”, lai apzīmētu plašāku patērētāju grupu, un kam papildus galalietotājiem, kas siltumapgādi, aukstumapgādi vai mājsaimniecības karstā ūdens apgādi pērk personīgam galapatēriņam, būtu jāietver arī atsevišķu ēku vai daudzdzīvokļu vai daudzfunkcionālu ēku atsevišķu vienību iemītnieki, ja šādas vienības tiek apgādātas no centralizēta avota un ja iemītniekiem nav tieša vai individuāla līguma ar energopiegādātāju. Jēdzienam “dalītā uzskaite” vajadzētu attiekties uz patēriņa mērīšanu šādu ēku atsevišķajās vienībās.

(32)

Lai panāktu uzskaites pārredzamību par siltumenerģijas individuālo patēriņu un tādējādi atvieglotu dalītās uzskaites ieviešanu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pastāv pārredzami un publiski pieejami valsts noteikumi par to, kā sadala izmaksas par siltumenerģijas, aukstumapgādes enerģijas un mājsaimniecības karstā ūdens patēriņu daudzdzīvokļu un daudzfunkcionālās ēkās. Papildus pārredzamībai dalībvalstis varētu apsvērt arī iespēju veikt pasākumus, ar ko stiprināt konkurenci dalītās uzskaites pakalpojumu sniegšanā, tādējādi palīdzot nodrošināt, ka jebkādas izmaksas, kas jāsedz galaizmantotājiem, ir saprātīgas.

(33)

Līdz 2020. gada 25.oktobrim jaunuzstādītajiem siltumskaitītājiem un siltummaksas sadalītājiem vajadzētu būt nolasāmiem attālināti, lai nodrošinātu rentablu un biežu patēriņa informācijas sniegšanu. Ar šo direktīvu veiktos grozījumus Direktīvā 2012/27/ES attiecībā uz siltumapgādes, aukstumapgādes un mājsaimniecības karstā ūdens apgādes uzskaiti; siltumapgādes, aukstumapgādes un mājsaimniecības karstā ūdens apgādes dalīto uzskaiti un izmaksu sadali; attālinātas nolasīšanas prasību; siltumapgādes, aukstumapgādes un mājsaimniecības karstā ūdens apgādes rēķinu un patēriņa informāciju; maksu par piekļuvi siltumenerģijas, aukstumapgādes enerģijas un mājsaimniecības karstā ūdens uzskaites un rēķinu un patēriņa informācijai un minimālajām prasībām attiecībā uz rēķiniem un siltumapgādes, aukstumapgādes un mājsaimniecības karstā ūdens patēriņa informāciju iecerēts piemērot tikai centralizētai siltumapgādei, aukstumapgādei un mājsaimniecības karstā ūdens apgādei. Dalībvalstis pašas var brīvi lemt, vai pa radioviļņiem nolasāmas (walk-by vai drive-by) tehnoloģijas ir jāuzskata par tādām, ko var nolasīt attālināti. Attālināti nolasāmām ierīcēm nav nepieciešama piekļuve atsevišķiem dzīvokļiem vai vienībām, lai veiktu nolasīšanu.

(34)

Dalībvalstīm būtu jāņem vērā tas, ka veiksmīgai jaunu energopatēriņa mērīšanas tehnoloģiju ieviešanai ir vajadzīgas pastiprinātas investīcijas gan izmantotāju, gan piegādātāju izglītībā un prasmēs.

(35)

Rēķinu informācija un gada kopsavilkumi ir svarīgi lietotāju informēšanas līdzekļi par viņu enerģijas patēriņu. Dati par patēriņu un izmaksām var sniegt arī citu informāciju, kas palīdz patērētājiem salīdzināt savu pašreizējo līgumu ar citiem piedāvājumiem, un izmantot sūdzību izskatīšanu un alternatīvus strīdu izšķiršanas mehānismus. Tomēr, ņemot vērā, ka strīdi par rēķiniem ir izplatīts patērētāju sūdzību cēlonis un faktors, kas veicina to, ka patērētāju apmierinātības un sadarbības ar saviem enerģijas pakalpojumu sniedzējiem līmenis pastāvīgi ir zems, rēķini ir jāpadara vienkāršāki, skaidrāki un saprotamāki, vienlaikus nodrošinot, ka atsevišķi instrumenti, piemēram, rēķina informācija, informācijas instrumenti un gada kopsavilkumi sniedz visu to informāciju, kas patērētājiem nepieciešama, lai regulētu savu enerģijas patēriņu, salīdzinātu piedāvājumus un mainītu piegādātājus.

(36)

Dalībvalstu pasākumi būtu jāatbalsta ar labi izstrādātiem un efektīviem Savienības finanšu instrumentiem, piemēram, ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu un ar Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) finansējumu, kam būtu jāatbalsta investīcijas energoefektivitātē visos enerģijas ķēdes posmos un jāpiemēro visaptveroša izmaksu un ieguvumu analīze ar diferencētu diskonta likmju modeli. Finanšu atbalstā galvenā uzmanība būtu jāpievērš rentablām energoefektivitātes palielināšanas metodēm, kas nodrošinātu enerģijas patēriņa samazināšanu. EIB un ERAB kopā ar valstu attīstību veicinošām bankām būtu jāizstrādā, jāsagatavo un jāfinansē programmas un projekti energoefektivitātes nozarē, tostarp arī enerģētiskās nabadzības skartām mājsaimniecībām.

(37)

Lai būtu iespējams atjaunināt Direktīvas 2012/27/ES pielikumus un saskaņotās efektivitātes atsauces vērtības, ir jāpagarina Komisijai piešķirtās deleģētās pilnvaras. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (11). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(38)

Lai būtu iespējams izvērtēt Direktīvas 2012/27/ES, kā tā grozīta ar šo direktīvu, efektivitāti, būtu jāievieš prasība veikt minētās direktīvas vispārēju izvērtēšanu un iesniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei līdz 2024. gada 28. februārim. Minētais izvērtējums būtu jāveic pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām globālās izsvēršanas 2023. gadā, lai ļautu pielāgoties šim procesam, ņemot vērā arī ekonomikas un inovācijas attīstību.

(39)

Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāpiešķir vadoša loma Direktīvā 2012/27/ES noteikto pasākumu izstrādē un plānošanā, izpildē un novērtēšanā, lai tās spētu pienācīgi ņemt vērā savas klimata, kultūras un sabiedrības īpatnības.

(40)

Ņemot vērā tehnikas progresu un aizvien augošo atjaunojamo energoresursu īpatsvaru elektroenerģijas ražošanas sektorā, vajadzētu pārskatīt iepriekš noteiktu koeficientu attiecībā uz ietaupītajām elektroenerģijas kWh, lai atspoguļotu elektroenerģijas primārās enerģijas faktora (PEF) izmaiņas. To aprēķinu pamatā, ar kuriem atspoguļo PEF energoresursu struktūru, ir gada vidējās vērtības. Kodolelektroenerģijas un kodolsiltumenerģijas uzskaitē izmanto “fiziskās enerģijas satura” metodi, savukārt elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanā no fosilā kurināmā un biomasas izmanto “tehniskās pārveidošanas lietderības” metodi. No nededzināmiem atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas uzskaitē izmanto tiešās ekvivalences metodi, kuras pamatā ir “kopējās primārās enerģijas” pieeja. Lai aprēķinātu primārās enerģijas īpatsvaru koģenerācijā saražotā elektroenerģijā, izmanto Direktīvas 2012/27/ES II pielikumā izklāstīto metodi. Tiek izmantota vidējā tirgus pozīcija, nevis marginālā pozīcija. Tiek pieņemts, ka nededzināmu atjaunojamo energoresursu pārveidošanas lietderība ir 100 %, ģeotermālo spēkstaciju pārveidošanas lietderība ir 10 %, bet kodolspēkstaciju pārveidošanas lietderība ir 33 %. Koģenerācijas kopējās efektivitātes aprēķina pamatā ir jaunākie Eurostat dati. Kas attiecas uz sistēmas robežām, visu energoavotu PEF ir 1. PEF vērtība attiecas uz 2018. gadu un tās pamatā ir dati, kas interpolēti no PRIMES atsauces scenārija jaunākās versijas 2015. un 2020. gadam, kas saskaņoti ar Eurostat datiem līdz 2016. gadam. Analīze aptver dalībvalstis un Norvēģiju. Datu kopa attiecībā uz Norvēģiju ir balstīta uz elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkla datiem.

(41)

Enerģijas ietaupījumus, kas izriet no Savienības tiesību aktu īstenošanas, nebūtu jāieskaita rezultātos, izņemot gadījumus, kad tie izriet no pasākuma, kas neaprobežojas ar attiecīgā Savienības tiesību akta prasību minimumu izpildi vien, proti, ja ar to tiek noteiktas stingrākas energoefektivitātes prasības dalībvalsts līmenī vai pasākums tiek piemērots plašāk, nekā prasīts. Ēkām ir būtisks potenciāls vēl vairāk palielināt energoefektivitāti, un ēku renovācija ir būtisks un ilgtermiņa faktors ar apjomradītiem ietaupījumiem, kas palielina enerģijas ietaupījumus. Tāpēc ir jāprecizē, ka visus tos enerģijas ietaupījumus, kas izriet no pasākumiem, kuru mērķis ir veicināt esošo ēku renovāciju, ir iespējams ieskaitīt rezultātos ar noteikumu, ka tie pārsniedz ietaupījumu, kas būtu noticis arī tad, ja politikas pasākuma nebūtu, un ar noteikumu, ka dalībvalsts pierāda, ka atbildīgā, iesaistītā vai pilnvarotā puse ir faktiski sekmējusi šādu enerģijas ietaupījumu panākšanu.

(42)

Saskaņā ar Enerģētikas savienības stratēģiju un labāka regulējuma principiem, lielāka nozīme būtu jāpiešķir monitoringa un verifikācijas noteikumiem energoefektivitātes pienākuma shēmu un alternatīvu politikas pasākumu īstenošanā, tostarp prasībai pārbaudīt statistiski reprezentatīvu pasākumu izlasi. Direktīvā 2012/27/ES, kā tā grozīta ar šo direktīvu, statistiski nozīmīga un reprezentatīva izlase no energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem būtu jāsaprot kā prasība izveidot attiecīgo enerģijas taupības pasākumu statistiskā kopuma apakškopu tā, lai tā precīzi atspoguļotu visu enerģijas taupības pasākumu visu attiecīgo kopumu un tādējādi ļautu izdarīt pamatoti uzticamus secinājumus par visa pasākumu kopuma uzticamību.

(43)

Enerģija, kas uz ēkām vai ēkās saražota, izmantojot atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas, samazina no fosilā kurināmā piegādātās enerģijas apjomu. Energopatēriņa samazināšana un atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošana ēku sektorā ir svarīgi pasākumi, ar kuriem samazināt Savienības energoatkarību un siltumnīcefekta gāzu emisijas, jo īpaši, ņemot vērā 2030. gadam izvirzītos vērienīgos klimata un enerģētikas mērķus, kā arī vispārējās saistības, kuras Savienība uzņēmusies saistībā ar Parīzes nolīgumu. Sava kumulatīvā enerģijas ietaupījuma pienākuma nolūkā dalībvalstis savu enerģijas ietaupījumu prasību izpildē attiecīgā gadījumā var ņemt vērā enerģijas ietaupījumus no ēkās vai uz tām pašpatēriņam saražotās atjaunojamo energoresursu enerģijas.

(44)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (12) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(45)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, līdz 2020. gadam sasniegt Savienības noteiktos energoefektivitātes mērķus 20 % apmērā un līdz 2030. gadam – vismaz 32,5 % apmērā, un likt pamatus turpmākai energoefektivitātes uzlabošanai pēc minētajiem gadiem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga un ietekmes dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(46)

Tāpēc attiecīgi būtu jāgroza Direktīva 2012/27/ES,