Šis dokuments ir izvilkums no tīmekļa vietnes EUR-Lex.
Dokuments 31996L0082
Council Directive 96/82/EC of 9 December 1996 on the control of major-accident hazards involving dangerous substances
Padomes Direktīva 96/82/EK (1996. gada 9. decembris) par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas
Padomes Direktīva 96/82/EK (1996. gada 9. decembris) par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas
OV L 10, 14.1.1997., 13./33. lpp.
(ES, DA, DE, EL, EN, FR, IT, NL, PT, FI, SV) Cits(-i) īpašais(-ie) izdevums(-i)
(CS, ET, LT, HU, MT, PL, SK, SL, BG, RO, HR)
Īpašais izdevums latviešu valodā: Nodaļa 05 Sējums 002 Lpp. 410 - 430
Vairs nav spēkā, Datums, līdz kuram ir spēkā: 31/05/2015; Atcelts ar 32012L0018
Oficiālais Vēstnesis L 010 , 14/01/1997 Lpp. 0013 - 0033
Padomes Direktīva 96/82/EK (1996. gada 9. decembris) par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 130.s panta 1. punktu, ņemot vērā Komisijas priekšlikumu [1], ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu [2], pieņemot lēmumu saskaņā ar Līguma 189.c pantā paredzēto procedūru [3], (1) tā kā Padomes 1982. gada 24. jūnija Direktīva 82/501/EEK par smagu nelaimes gadījumu briesmām, ko izraisa dažas rūpnieciskas darbības [4], attiecas uz dažu rūpniecisku darbību izraisītu smagu nelaimes gadījumu novēršanu un tādu nelaimes gadījumu seku ietekmes mazināšanu uz cilvēkiem un vidi; (2) tā kā Kopienas vides politikas mērķi un principi, kas noteikti Līguma 130.r panta 1. un 2. punktā un sīkāk izstrādāti Eiropas Kopienas vides rīcības programmās [5], jo īpaši paredz vides kvalitātes saglabāšanu un aizsardzību, kā arī cilvēku veselības aizsardzību, rīkojoties preventīvi; (3) tā kā Padome un dalībvalstu valdību pārstāvji, tiekoties Padomē, papildu rezolūcijā attiecībā uz Ceturto vides rīcības programmu [6] uzsvēra vajadzību Direktīvu 82/501/EEK īstenot efektīvāk un aicināja minēto direktīvu pārskatīt, lai vajadzības gadījumā paplašinātu tās darbības jomu un paredzētu plašāku informācijas apmaiņu dalībvalstu starpā; tā kā Piektajā rīcības programmā, kuras nostādnes, tiekoties Padomē, ar savu 1993. gada 1. februāra rezolūciju [7] kopumā atbalstīja Padome un dalībvalstu valdību pārstāvji, ir arī izteikta prasība uzlabot risku un nelaimes gadījumu ierobežošanas prasmi; (4) tā kā, ņemot vērā nelaimes gadījumus Bopalā un Mehiko, kas parādīja, kādas briesmas izraisa bīstamu objektu atrašanās apdzīvotu vietu tuvumā, Padomes 1989. gada 16. oktobra Regulā Komisijai tika ieteikts iekļaut Direktīvā 82/501/EEK noteikumus par to, kā kontrolēt zemes izmantošanas plānus gadījumos, kad ir piešķirtas atļaujas jaunu objektu celtniecībai un kad pilsētbūvniecība izvēršas ap jau uzceltiem objektiem; (5) tā kā minētajā Padomes rezolūcijā izteikts aicinājums Komisijai sadarboties ar dalībvalstīm, lai labāk savstarpēji izprastu un saskaņotu valstu principus un praksi attiecībā uz drošības pārskatiem; (6) tā kā ir vēlams apkopot pieredzi, kas gūta, smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanai izmantojot dažādus līdzekļus; tā kā Komisijai un dalībvalstīm jāizvērš attiecības ar attiecīgām starptautiskām organizācijām un jācenšas panākt, lai arī trešās valstīs īstenotu pasākumus, kas līdzvērtīgi šajā direktīvā paredzētajiem; (7) tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komitejas Konvencijā par rūpniecības nelaimes gadījumu pārrobežu ietekmi ir paredzēti pasākumi, kas vajadzīgi, lai novērstu rūpniecības nelaimes gadījumus, būtu gatavībā un varētu rīkoties, ja notiek rūpniecības nelaimes gadījumi, kam var būt pārrobežu sekas, kā arī starptautiski sadarbotos šajā jomā; (8) tā kā Direktīvas 82/501/EEK pieņemšana bija saskaņošanas procesa pirmā pakāpe; tā kā minētā direktīva jāpārskata un jāpapildina tā, lai visā Kopienā konsekventi un iedarbīgi nodrošinātu augsta līmeņa aizsardzību; tā kā pašreizējā saskaņošanā ir paredzēti tikai pasākumi, kas vajadzīgi, lai ieviestu efektīvāku sistēmu, kā novērst smagus nelaimes gadījumus ar plašu ietekmi un mazināt to sekas; (9) tā kā smagiem nelaimes gadījumiem var būt sekas, kas sniedzas pāri robežām; tā kā nelaimes gadījumu ekoloģiskās un ekonomiskās izmaksas nākas uzņemties ne tikai attiecīgai iestādei, bet arī dalībvalstij, kuras teritorijā nelaimes gadījums noticis; tā kā tāpēc jāveic pasākumi, kas nodrošinātu augsta līmeņa aizsardzību visā Kopienā; (10) tā kā šīs direktīvas noteikumi jāpiemēro, neierobežojot Kopienas noteikumus par veselību un drošību darbavietās; (11) tā kā nav pieļaujams izmantot sarakstu, kurā daži bīstami objekti ir iekļauti, bet citi tikpat bīstami objekti nav iekļauti, jo tas var atstāt bez uzraudzības potenciālus smagu nelaimes gadījumu avotus; tā kā jāmaina Direktīvas 82/501/EEK darbības joma, lai tās noteikumus varētu piemērot visiem objektiem, kuros atrodas bīstamas vielas tādā daudzumā, kas varētu radīt smagu nelaimes gadījumu briesmas; (12) tā kā, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto drošības līmeni, dalībvalstis, ievērojot Līgumu un attiecīgus Kopienas tiesību aktus, var paturēt spēkā vai pieņemt piemērotus pasākumus attiecībā uz dokos, piestātnēs un šķirotavās veiktām ar transportu saistītām darbībām, kas nav iekļautas šajā direktīvā; (13) tā kā arī bīstamu vielu transportēšana pa cauruļvadiem var izraisīt smagus nelaimes gadījumus; tā kā pēc tam, kad Komisija būs apkopojusi un izvērtējusi informāciju par to, kādi nosacījumi Kopienā attiecas uz transportēšanu pa cauruļvadiem un ar to saistītiem starpgadījumiem, Komisijai jāgatavo paziņojums, kurā izklāstīts attiecīgais jautājums un vajadzības gadījumā ierosināta vispiemērotākā rīcība šajā jomā; (14) tā kā, pienācīgi ievērojot Līgumu un attiecīgus Kopienas tiesību aktus, dalībvalstis var paturēt spēkā vai paredzēt pasākumus attiecībā uz atkritumu izgāztuvēm, uz kurām šī direktīva neattiecas; (15) tā kā Kopienā reģistrēto smago nelaimes gadījumu analīze liecina, ka vairākums nelaimes gadījumu rodas vadības un/vai organizācijas trūkumu dēļ; tā kā tādēļ Kopienas mērogā jāizstrādā vadības sistēmu pamatprincipi, kas ļautu novērst un pārzināt smagu nelaimes gadījumu briesmas un mazināt to sekas; (16) tā kā atšķirības kārtībā, kādā kompetentās iestādes pārbauda uzņēmumus, varētu radīt dažāda līmeņa aizsardzību; tā kā Kopienas mērogā jānosaka pamatprasības pārbaužu sistēmām, ko ieviesušas dalībvalstis; (17) tā kā, lai apliecinātu, ka ir darīts viss nepieciešamais, lai novērstu smagus nelaimes gadījumus un lai izstrādātu operatīvās rīcības plānus un reaģēšanas pasākumus, tādu uzņēmumu vadītājiem, kuros atrodas bīstamas vielas lielos daudzumos, drošības pārskatu formā kompetentai iestādei jāsniedz sīka informācija par uzņēmumu un bīstamām vielām, objektiem vai glabātavām, kas tajā atrodas, par iespējamiem smagiem nelaimes gadījumiem un vadības sistēmām, kas ļautu novērst un mazināt smagu nelaimes gadījumu iespējamību un veikt vajadzīgos pasākumus nelaimes gadījumu seku mazināšanai; (18) tā kā, lai mazinātu domino efekta iespējamību gadījumos, kad uzņēmumu izvietojuma dēļ vai tādēļ, ka tie ir cieši blakus, palielinās smagu nelaimes gadījumu varbūtība un iespējamība vai saasinās sekas, jābūt noteikumiem par attiecīgas informācijas apmaiņu un sadarbību sabiedrības informēšanā; (19) tā kā, lai veicinātu piekļuvi informācijai par vidi, sabiedrībai jādara pieejami vadītāju sagatavotie drošības pārskati, un personām, kuras varētu skart smagi nelaimes gadījumi, jāsniedz pietiekama informācija par to, kā pareizi rīkoties tādos gadījumos; (20) tā kā, lai nodrošinātos pret ārkārtējām situācijām, uzņēmumiem, kuros atrodas bīstamas vielas lielos daudzumos, jāizstrādā ārēji un iekšēji operatīvās rīcības plāni, kā arī sistēmas, kā nodrošināt tādu plānu pārbaudi, vajadzības gadījumā — pārskatīšanu un to īstenošanu, ja izraisās smags nelaimes gadījums vai rodas tā iespējamība; (21) tā kā, izstrādājot iekšējos operatīvās rīcības plānus, jākonsultējas ar uzņēmuma personālu, bet, izstrādājot ārējos operatīvās rīcības plānus, jākonsultējas ar sabiedrību; (22) tā kā, lai nodrošinātu lielāku aizsardzību apdzīvotām vietām, sabiedriski plaši izmantotām vietām un teritorijām, kuru daba ir īpaši interesanta vai aizsargājama, dalībvalstīm, izstrādājot zemes izmantošanas un/vai citu attiecīgu politiku, jāņem vērā vajadzība ilgtermiņā saglabāt pietiekamu atstatumu starp minētajām vietām vai teritorijām un bīstamiem uzņēmumiem, kā arī attiecībā uz jau uzceltiem uzņēmumiem veikt papildu tehniskus pasākumus tā, lai nepalielinātos cilvēku apdraudējums; (23) tā kā, lai nodrošinātu to, ka pēc smaga nelaimes gadījuma tiek veikti adekvāti pasākumi, vadītājam par nelaimes gadījumu tūlīt jāziņo kompetentām iestādēm un jāsniedz visa informācija, kas tām vajadzīga, lai novērtētu nelaimes gadījuma ietekmi; (24) tā kā, lai nodrošinātu informācijas apmaiņu un novērstu līdzīgus nelaimes gadījumus turpmāk, dalībvalstīm jānosūta Komisijai informācija par to teritorijā notikušiem smagiem nelaimes gadījumiem, lai Komisija varētu analizēt attiecīgo apdraudējumu un nodrošināt sistēmu tādas informācijas izplatīšanai, jo īpaši attiecībā uz smagiem nelaimes gadījumiem un tajās gūto pieredzi; tā kā minētajā informācijā jāiekļauj arī "gandrīz notikuši nelaimes gadījumi", kuru laikā gūto tehnisko pieredzi dalībvalstis uzskata par īpaši noderīgu citu smagu nelaimes gadījumu novēršanai un to seku mazināšanai, IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU. 1. pants Mērķis Šīs direktīvas mērķis ir novērst smagus nelaimes gadījumus, kas saistīti ar bīstamām vielām, kā arī mazināt šādu nelaimes gadījumu seku ietekmi uz cilvēkiem un vidi tā, lai visā Kopienā konsekventi un efektīvi nodrošinātu augsta līmeņa aizsardzību. 2. pants Piemērojums 1. Šo direktīvu piemēro uzņēmumiem, kuros atrodas bīstamas vielas tādos daudzumos, kā uzskaitīts I pielikuma 1. un 2. daļas tabulu 2. ailē vai lielākos daudzumos, izņemot 9., 11. un 13. pantu, kurus piemēro visiem uzņēmumiem, kuros atrodas bīstamas vielas tādos daudzumos, kā uzskaitīts I pielikuma 1. un 2. daļas tabulu 3. ailē, vai lielākos daudzumos. Šajā direktīvā "bīstamu vielu klātbūtne" nozīmē bīstamu vielu faktisku vai paredzamu klātbūtni uzņēmumā, kā arī tādu bīstamu vielu klātbūtni, kuras varētu rasties, ja kāds ķīmisks ražošanas process kļūtu nekontrolējams, un šo vielu daudzums ir vienāds ar robežvērtībām, kuras minētas I pielikuma 1. un 2. daļā vai pārsniedz tās. 2. Šo direktīvu piemēro, neskarot Kopienas noteikumus attiecībā uz darba vidi un, jo īpaši, neskarot Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīvu 89/391/EEK par tādu pasākumu ieviešanu, kas veicina darbinieku drošības un veselības uzlabošanu darbavietās [8]. 3. pants Definīcijas Šajā direktīvā: 1. "Uzņēmums" nozīmē visu vadītāja pārziņā esošo teritoriju, kuras vienā vai vairākos objektos atrodas bīstamas vielas, tostarp kopējas vai saistītas infrastruktūras vai darbības; 2. "Objekts" nozīmē uzņēmuma tehnisku vienību, kurā ražo, izmanto, apstrādā vai glabā bīstamas vielas. Termins aptver visas iekārtas, konstrukcijas, cauruļvadus, mašīnas, darbarīkus, privātus dzelzceļu atzarus, dokus, izkraušanas piestātnes objektu apkalpošanai, molus, noliktavas vai tamlīdzīgas peldošas vai citādas konstrukcijas, kas vajadzīgas objekta darbībai; 3. "Vadītājs" nozīmē jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas atbild par kāda uzņēmuma vai objekta darbību vai kam pieder kāds uzņēmums vai objekts, vai gadījumos, kad to paredz valsts tiesību akti, kam ir piešķirtas tiesības pieņemt saimnieciskus lēmumus, lai tehniski vadītu uzņēmumu vai objektu; 4. "Bīstama viela" nozīmē vielu, maisījumu vai preparātu, kas minēts I pielikuma 1. daļā vai kas atbilst kritērijiem, kuri paredzēti I pielikuma 2. daļā, un kas ir izejmateriāls, ražojums, blakusprodukts, atlikums vai starpprodukts, tostarp tās vielas, par kurām ir pamatotas bažas, ka tās varētu rasties nelaimes gadījuma dēļ; 5. "Smags nelaimes gadījums" nozīmē nelaimes gadījumu, piemēram, liela apjoma noplūdi, ugunsgrēku vai eksploziju, ko izraisa nekontrolējamas norises, ekspluatējot kādu uzņēmumu, uz kuru attiecas šī direktīva, un kas tūlīt vai pēc kāda laika vai nu pašā uzņēmumā, vai ārpus tā nopietni apdraud cilvēku veselību un/vai vidi un kurā iesaistīta viena vai vairākas bīstamas vielas; 6. "Briesmas" nozīmē tādas bīstamas vielas vai reālas situācijas raksturīgu pazīmi, kas potenciāli var nodarīt kaitējumu cilvēku veselībai un/vai videi; 7. "Risks" nozīmē konkrētas ietekmes iespējamību konkrētā laikā vai konkrētos apstākļos; 8. "Uzglabāšana" nozīmē kāda bīstamu vielu daudzuma klātbūtni, šīs vielas turot noliktavās, drošā uzraudzībā vai glabājot krājumos. 4. pants Izņēmumi Šī direktīva neattiecas uz: a) militāriem uzņēmumiem, objektiem vai glabātavām; b) briesmām, ko rada jonizējošais starojums; c) bīstamu vielu pārvadāšanu vai pagaidu uzglabāšanu starplaikos starp pārvadājumiem pa sauszemes ceļiem, dzelzceļu, iekšzemes ūdensceļiem, jūru vai gaisu ārpus uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, tostarp iekraušanu un izkraušanu vai pārvešanu no citiem transportlīdzekļiem vai uz tiem dokos, piestātnēs vai šķirotavās; d) bīstamu vielu transportēšanu pa cauruļvadiem, tostarp sūkņu stacijām, kas atrodas ārpus uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva; e) ieguves nozaru darbībām, kas saistītas ar minerālu izpēti un ieguvi raktuvēs, karjeros vai urbumos; f) atkritumu izgāztuvēm. 5. pants Vadītāja pamatpienākumi 1. Dalībvalstis nodrošina to, ka vadītāja pienākums ir veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu smagus nelaimes gadījumus un mazinātu to ietekmi uz cilvēkiem un vidi. 2. Dalībvalstis nodrošina to, ka vadītājam ir pienākums jebkurā laikā pierādīt 16. pantā minētajai kompetentajai iestādei, šeit turpmāk "kompetentā iestāde", ka tas veicis visus šajā direktīvā norādītos pasākumus, kas jo īpaši vajadzīgi 18. pantā minēto pārbaužu un kontroļu veikšanai. 6. pants Paziņošana 1. Dalībvalstis pieprasa, lai vadītājs nosūta kompetentai iestādei paziņojumu šādos termiņos: - attiecībā uz jauniem uzņēmumiem — pietiekami laikus pirms būvdarbu vai ekspluatācijas sākšanas, - attiecībā uz jau pastāvošiem uzņēmumiem — vienu gadu pēc termiņa, kas noteikts 24. panta 1. punktā. 2. Šā panta 1. punktā prasītajā paziņojumā iekļauj šādas ziņas: a) vadītāja vārds vai tirdzniecības zīme un attiecīgā uzņēmuma pilna adrese; b) vadītāja uzņēmējdarbības reģistrētā vieta un tās pilna adrese; c) par uzņēmumu atbildīgās personas vārds vai amats, ja tas atšķiras no a) punktā minētā; d) informācija, kas ļautu identificēt iesaistītās bīstamās vielas vai to kategoriju; e) vienas vai vairāku iesaistīto bīstamo vielu daudzums un fiziskā forma; f) objekta vai glabātavas pašreizējā vai plānotā darbība; g) uzņēmuma tiešā vide (faktori, kas varētu izraisīt smagus nelaimes gadījumus vai saasināt to sekas). 3. Attiecībā uz pastāvošiem uzņēmumiem, par kuriem vadītājs kompetentai iestādei saskaņā ar valsts tiesību aktiem jau iesniedzis visu 2. punktā paredzēto informāciju pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā, 1. punktā paredzētā paziņošana nav vajadzīga. 4. Gadījumā, ja: - tās klātesošās bīstamās vielas daudzums, kas norādīta paziņojumā, ko vadītājs iesniedzis atbilstīgi 2. punktam, vērā ņemami palielinās vai būtiski mainās vielas īpašības vai fiziskā forma, vai mainās bīstamās vielas izmantošanas procesi, - vai objektu slēdz uz visiem laikiem, vadītājs par stāvokļa izmaiņām tūlīt ziņo kompetentai iestādei. 7. pants Smagu nelaimes gadījumu novēršanas politika 1. Dalībvalstis prasa, lai vadītājs izstrādātu dokumentu, kurā izklāstīta smagu nelaimes gadījumu novēršanas politika, kā arī nodrošinātu tādas politikas pienācīgu īstenošanu. Vadītāja izstrādātās smagu nelaimes gadījumu novēršanas politikas mērķis ir ar atbilstīgiem līdzekļiem, procedūrām un vadības sistēmām garantēt cilvēku un vides augsta līmeņa aizsardzību. 2. Izstrādājot minēto dokumentu, ņem vērā III pielikumā ietvertos principus, un dokumentu dara pieejamu kompetentām iestādēm, lai cita starpā varētu īstenot 5. panta 2. punktu un 18. pantu. 3. Šis pants neattiecas uz 9. pantā minētiem uzņēmumiem. 8. pants Domino efekts 1. Dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentā iestāde, izmantojot informāciju, ko tai atbilstīgi 6. un 9. pantam iesniedzis vadītājs, apzina uzņēmumus vai uzņēmumu grupas, kurās smagu nelaimes gadījumu varbūtība un iespējamība vai sekas varētu būt pastiprinātas sakarā ar uzņēmumu izvietojumu vai tuvumu un bīstamo vielu krājumiem tajos. 2. Dalībvalstīm jānodrošina, lai gadījumos, kad tādi uzņēmumi tikuši apzināti: a) vajadzīgās informācijas apmaiņa notiktu tā, lai tādi uzņēmumi smagu nelaimes gadījumu novēršanas politikā, drošības vadības sistēmās, drošības pārskatos un iekšējos operatīvās rīcības plānos varētu ņemt vērā smaga nelaimes gadījuma vispārējo briesmu raksturu un apjomu; b) tiktu veicināta sadarbība sabiedrības informēšanā un informācijas sniegšanā kompetentai iestādei, lai tā varētu izstrādāt ārējos operatīvās rīcības plānus. 9. pants Drošības pārskats 1. Dalībvalstis pieprasa, lai vadītājs izstrādātu drošības pārskatu šādiem mērķiem: a) lai parādītu, ka atbilstīgi III pielikumā prasītai informācijai spēkā stājusies smagu nelaimes gadījumu novēršanas politika un tās īstenošanai vajadzīgā vadības sistēma; b) lai parādītu, ka ir apzinātas smagu nelaimes gadījumu briesmas un veikti pasākumi, kas vajadzīgi, lai tādus nelaimes gadījumus novērstu un mazinātu to seku ietekmi uz cilvēkiem un vidi; c) lai parādītu, ka, projektējot, būvējot, ekspluatējot un apsaimniekojot tādus objektus, glabātavas, iekārtas un objekta ekspluatācijai vajadzīgo infrastruktūru, kas saistīti ar smagu nelaimes gadījumu briesmām uzņēmumā, pietiekami ņemti vērā drošības un izturības aspekti; d) lai parādītu, ka ir izstrādāti iekšējie operatīvās rīcības plāni, un sniegtu informāciju, kas vajadzīga ārēju operatīvās rīcības plānu izstrādāšanai, kas smaga nelaimes gadījuma gadījumā ļautu veikt attiecīgus pasākumus; e) lai kompetentām iestādēm sniegtu pietiekamu informāciju, kas ļautu pieņemt lēmumus par jaunām darbībām vai norisēm jau pastāvošu uzņēmumu apkārtnē. 2. Drošības pārskatā iekļauj vismaz tos datus un informāciju, kas prasīta II pielikumā. Tāpat pārskatā iekļauj uzņēmumā klātesošu bīstamu vielu atjaunotu sarakstu. Šajā pantā paredzēto drošības pārskatu var veidot, izmantojot drošības pārskatus vai to daļas, vai jebkādus citus līdzvērtīgus pārskatus, kas izstrādāti saskaņā ar citiem tiesību aktiem, ja tāda rīcība ļauj vadītājam vai kompetentai iestādei izvairīties no liekas informācijas dublēšanas vai darba atkārtošanas ar nosacījumu, ka tiek ievērotas visas šā panta prasības. 3. 1. punktā minēto drošības pārskatu kompetentai iestādei nosūta šādos termiņos: - attiecībā uz jauniem uzņēmumiem — pietiekami laikus pirms būvdarbu vai ekspluatācijas sākšanas, - attiecībā uz jau pastāvošiem uzņēmumiem, kuriem iepriekš nav piemērota Direktīva 82/501/EEK — trīs gadus pēc 24. panta 1. punktā minētā termiņa, - attiecībā uz citiem uzņēmumiem — divus gadus pēc 24. panta 1. punktā minētā termiņa, - 5. punktā paredzētos periodiskos pārskatus — uzreiz. 4. Pirms vadītājs sāk būvdarbus vai ekspluatāciju, kā arī gadījumos, kas minēti 3. punkta otrajā, trešajā un ceturtajā ievilkumā, kompetentā iestāde laikus pēc pārskata saņemšanas: - ziņo vadītājam par drošības pārskata izskatīšanas secinājumiem, vajadzības gadījumā vispirms lūdzot papildu informāciju, - vai saskaņā ar 17. pantā paredzētām pilnvarām un procedūrām aizliedz attiecīgā uzņēmuma nodošanu ekspluatācijā vai turpmāku ekspluatāciju. 5. Drošības pārskatu periodiski pārskata un vajadzības gadījumā atjaunina: - vismaz reizi piecos gados, - jebkurā laikā pēc vadītāja ierosinājuma vai kompetentās iestādes lūguma, ja ir kļuvuši zināmi jauni fakti vai jāņem vērā jaunas tehniskās zināšanas drošības jautājumos, piemēram, zināšanas, kas iegūtas, analizējot nelaimes gadījumus vai, cik iespējams — "gandrīz notikušus nelaimes gadījumus", kā arī jaunas zināšanas par briesmu novērtēšanu. 6. a) Ja kompetentai iestādei ir apliecināts, ka konkrētās vielas, kas atrodas uzņēmumā vai kādā tā objektā, nerada smagu nelaimes gadījumu briesmas, tad dalībvalsts saskaņā ar b) apakšpunktā minētiem kritērijiem var drošības pārskatā prasīto informāciju sniegt tikai par jautājumiem, kas ir būtiski, lai novērstu tādu nelaimes gadījumu seku ietekmi uz cilvēkiem un vidi. b) Pirms sāk piemērot šo direktīvu, Komisija, rīkojoties saskaņā ar Direktīvas 82/501/EEK 16. pantā paredzēto procedūru, ievieš saskaņotus kritērijus, pēc kuriem kompetentai iestāde var pieņemt lēmumu par to, ka kāds uzņēmums nerada smaga nelaimes gadījuma briesmas a) apakšpunkta nozīmē. Piemērot a) apakšpunktu var tikai tad, kad ieviesti minētie kritēriji. c) Dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentā iestāde iesniedz Komisijai attiecīgo uzņēmumu sarakstu, to pamatojot. Komisija šo sarakstu katru gadu nosūta 22. pantā minētajai Komitejai. 10. pants Objektu, uzņēmumu vai glabātavu pārmaiņas Ja notiek pārmaiņas kādā objektā, uzņēmumā vai glabātavā, vai tajos izmantotos procesos, vai tādu bīstamu vielu raksturīgajās īpašībās vai daudzumos, kas varētu vērā ņemami ietekmēt smagu nelaimes gadījumu briesmas, dalībvalstis nodrošina to, ka vadītājs: - pārskata un vajadzības gadījumā groza smagu nelaimes gadījumu novēršanas politiku, kā arī 7. un 9. pantā minētās vadības sistēmas un procedūras, - pārskata un vajadzības gadījumā groza drošības pārskatu, un pirms pārmaiņu ieviešanas par izdarītiem grozījumiem informē 16. pantā minēto kompetento iestādi. 11. pants Operatīvās rīcības plāni 1. Dalībvalstis nodrošina to, ka attiecībā uz visiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas 9. pants, a) vadītājs izstrādā iekšējo operatīvās rīcības plānu, kurā norādīti pasākumi, kas veicami uzņēmumā, - attiecībā uz jauniem uzņēmumiem — pirms ekspluatācijas sākšanas, - attiecībā uz jau pastāvošiem uzņēmumiem, kuriem iepriekš nav piemērota Direktīva 82/501/EEK — trīs gadus pēc 24. panta 1. punktā minētā termiņa, - attiecībā uz citiem uzņēmumiem — divus gadus pēc 24. panta 1. punktā minētā termiņa; b) lai kompetentā iestāde varētu izstrādāt ārējos operatīvās rīcības plānus, vadītājs tai iesniedz vajadzīgo informāciju šādos termiņos: - attiecībā uz jauniem uzņēmumiem — pirms ekspluatācijas sākšanas, - attiecībā uz jau pastāvošiem uzņēmumiem, kuriem iepriekš nav piemērota Direktīva 82/501/EEK — trīs gadus pēc 24. panta 1. punktā minētā termiņa, - attiecībā uz citiem uzņēmumiem — divus gadus pēc 24. panta 1. punktā minētā termiņa; c) iestādes, ko attiecīgajam mērķim izraudzījušās dalībvalstis, izstrādā ārējo operatīvās rīcības plānu, kurā norādīti ārpus uzņēmuma veicami pasākumi. 2. Operatīvās rīcības plānus izstrādā šādiem mērķiem: - lai ierobežotu un pārzinātu starpgadījumus, mazinot to sekas un ierobežojot kaitējumu cilvēkiem, videi un īpašumam, - lai īstenotu pasākumus, kas vajadzīgi cilvēku un vides aizsardzībai pret smagu nelaimes gadījumu sekām, - lai sniegtu vajadzīgo informāciju sabiedrībai un attiecīgiem reģiona dienestiem vai iestādēm, - lai pēc smagiem nelaimes gadījumiem nodrošinātu vides atjaunošanu un attīrīšanu. Operatīvās rīcības plānos iekļauj IV pielikumā prasīto informāciju. 3. Neskarot kompetento iestāžu pienākumus, dalībvalstis nodrošina to, ka, izstrādājot šajā direktīvā paredzētos iekšējos operatīvās rīcības plānus, notiek konsultēšanās ar uzņēmuma personālu, savukārt, izstrādājot ārējos operatīvās rīcības plānus, notiek konsultēšanās ar sabiedrību. 4. Dalībvalstis nodrošina to, ka vai nu vadītājs vai izraudzītās iestādes ne retāk kā reizi trijos gados iekšējos un ārējos operatīvās rīcības plānus pārskata, pārbauda un vajadzības gadījumā groza un atjauno. Pārskatīšanā ņem vērā attiecīgos uzņēmumos vai attiecīgos avārijas dienestos notiekošās pārmaiņas, jaunas tehniskās zināšanas un zināšanas par rīcību smagu nelaimes gadījumu gadījumos. 5. Dalībvalstis nodrošina to, ka vai nu vadītājs vai, vajadzības gadījumā — izraudzītā kompetentā iestāde — uzreiz ievieš operatīvās rīcības plānus šādiem gadījumiem: - ja notiek smags nelaimes gadījums - vai ja notiek kāds nekontrolējams gadījums, kas sava rakstura dēļ varētu izraisīt smagu nelaimes gadījumu. 6. Kompetentā iestāde, savu lēmumu pamatojot un ņemot vērā drošības pārskatā iekļauto informāciju, var nolemt nepiemērot 1. punktā minēto prasību izstrādāt ārējo operatīvās rīcības plānu. 12. pants Zemes izmantošanas plānošana 1. Dalībvalstis nodrošina to, ka, izstrādājot zemes izmantošanas politiku un/vai citu attiecīgu politiku, tās ņem vērā mērķus attiecībā uz smagu nelaimes gadījumu novēršanu un to seku mazināšanu. Minētos mērķus dalībvalstis cenšas sasniegt, kontrolējot: a) jaunu uzņēmumu izvietošanu, b) 10. pantā minētās pārmaiņas jau pastāvošos uzņēmumos, c) jaunus objektus, piemēram, transporta infrastruktūras, sabiedrības plaši apmeklētas vietas un apdzīvotas vietas jau pastāvošu uzņēmumu tuvumā, ja objektu izvietojums vai paši objekti varētu palielināt smagu nelaimes gadījumu risku vai sekas. Dalībvalstis nodrošina to, ka zemes izmantošanas un/vai citā attiecīgā politikā, kā arī tādas politikas īstenošanas procedūrās ņem vērā vajadzību ilgtermiņā saglabāt pietiekamus atstatumus starp uzņēmumiem, kuriem piemēro šo direktīvu, un apdzīvotām vietām, sabiedriski izmantotām vietām un īpaši interesantām vai aizsargājamām dabas teritorijām, bet — attiecībā uz jau uzceltiem uzņēmumiem — vajadzību veikt papildu tehniskus pasākumus saskaņā ar 5. pantu tā, lai nepalielinātos cilvēku apdraudējums. 2. Dalībvalstis nodrošina to, ka visas kompetentās iestādes un plānošanas iestādes, kas atbild par lēmumu pieņemšanu šajā jomā, ievieš piemērotas konsultāciju procedūras, lai veicinātu atbilstīgi 1. punktam izstrādātās politikas īstenošanu. Ieviešot minētās procedūras, tiek nodrošināts tas, ka lēmumu pieņemšanā vai nu katrā gadījumā atsevišķi vai arī regulāri ir pieejamas tehniskas konsultācijas par uzņēmuma radītiem riskiem. 13. pants Informācija par drošības pasākumiem 1. Dalībvalstis nodrošina to, ka personām, kuras varētu skart smags nelaimes gadījums uzņēmumā, uz kuru attiecas 9. pants, bez īpaša minēto personu pieprasījuma tiek sniegta informācija par drošības pasākumiem un atbilstīgu rīcību nelaimes gadījuma gadījumā. Minēto informāciju reizi trijos gados pārskata un vajadzības gadījumā atkārtoti sniedz un atjaunina vismaz tajos gadījumos, kad notikušas 10. pantā minētās pārmaiņas. Tāpat minēto informāciju pastāvīgi tur pieejamu sabiedrībai. Ilgākais laikposms starp informācijas atkārtotu sniegšanu sabiedrībai nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt piecus gadus. Informācijā par drošības pasākumiem iekļauj vismaz V pielikumā uzskaitītās ziņas. 2. Sakarā ar iespējamību, ka kādā 9. pantā minētā uzņēmumā varētu notikt smags nelaimes gadījums ar pārrobežu ietekmi, dalībvalstis sniedz pietiekamu informāciju potenciāli apdraudētajām dalībvalstīm tā, lai vajadzības gadījumā apdraudētā dalībvalsts varētu piemērot visus attiecīgos noteikumus, kas minēti 11., 12. un šajā pantā. 3. Ja attiecīgā dalībvalsts ir pieņēmusi lēmumu, ka kāds uzņēmums, kas atrodas tuvu kādas citas dalībvalsts teritorijai, nerada smagu nelaimes gadījumu briesmas ārpus valsts robežām saskaņā ar 11. panta 6. punktu, un tādēļ no tā neprasa izstrādāt ārējo operatīvās rīcības plānu saskaņā ar 11. panta 1. punktu, tad minētā dalībvalsts par to informē otru dalībvalsti. 4. Dalībvalstis nodrošina drošības pārskatu pieejamību sabiedrībai. Vadītājs var lūgt kompetentai iestādei neatklāt sabiedrībai dažas pārskata daļas, pamatojoties uz iemesliem, kas saistīti ar rūpniecisku, komerciālu vai personas datu konfidencialitāti, valsts drošību vai valsts aizsardzību. Tādos gadījumos pēc kompetentās iestādes atļaujas saņemšanas vadītājs iesniedz iestādei un dara pieejamu sabiedrībai pārskata grozīto variantu, kurā nav iekļauti minētie jautājumi. 5. Dalībvalstis nodrošina to, ka sabiedrībai ir iespējas izteikt viedokli šādos gadījumos: - kad tiek plānoti jauni uzņēmumi, uz kuriem attiecas 9. pants, - kad saskaņā ar 10. pantu tiek pārveidoti jau pastāvoši uzņēmumi, ja tādām pārmaiņām piemēro šajā direktīvā paredzētos pienākumus attiecībā uz plānošanu, - kad tiek izvērsti jauni objekti jau pastāvošu uzņēmumu apkārtnē. 6. Attiecībā uz uzņēmumiem, kuriem piemēro 9. panta noteikumus, dalībvalstis nodrošina 9. panta 2. punktā paredzētā bīstamo vielu saraksta pieejamību sabiedrībai. 14. pants Informācija, ko smaga nelaimes gadījuma gadījumā sniedz vadītājs 1. Dalībvalstis nodrošina to, ka pēc smaga nelaimes gadījuma, tiklīdz iespējams, no vadītāja prasa, lai tas piemērotiem līdzekļiem: a) informētu kompetentās iestādes; b) sniegtu kompetentām iestādēm šādas ziņas, tiklīdz tās saņemtas: - nelaimes gadījuma apstākļi, - iesaistītās bīstamās vielas, - dati, kas pieejami, lai novērtētu nelaimes gadījuma seku ietekmi uz cilvēkiem un vidi, - veiktie operatīvie pasākumi; c) informētu kompetentās iestādes par plānotiem pasākumiem, lai: - mazinātu nelaimes gadījuma vidēji ilgas un ilglaicīgas sekas, - novērstu nelaimes gadījuma atkārtošanos; d) atjauninātu sniegto informāciju, ja izmeklēšanas laikā atklājas papildu fakti, kas maina iepriekš sniegto informāciju vai izdarītos secinājumus. 2. Dalībvalstis prasa, lai kompetentā iestāde: a) nodrošinātu to, ka tiek veikti visi vajadzīgie steidzamie, vidēja termiņa un ilgtermiņa pasākumi; b) veicot pārbaudes, izmeklēšanu vai citiem piemērotiem līdzekļiem vāktu informāciju, kas vajadzīga smagā nelaimes gadījuma tehnisko, organizatorisko un vadības aspektu pilnīgai analīzei; c) attiecīgi rīkotos, lai nodrošinātu to, ka vadītājs veic visus vajadzīgos pasākumus stāvokļa labošanai; d) izteiktu ieteikumus attiecībā uz turpmākiem aizsargpasākumiem. 15. pants Informācija, ko dalībvalstis sniedz Komisijai 1. Lai novērstu smagus nelaimes gadījumus un mazinātu to sekas, dalībvalstis par to teritorijā notikušām smagiem nelaimes gadījumiem, kas atbilst VI pielikuma kritērijiem, cik vien ātri iespējams informē Komisiju. Dalībvalstis sniedz Komisijai šādas ziņas: a) attiecīgā dalībvalsts un par pārskatu atbildīgās iestādes nosaukums un adrese; b) smagā nelaimes gadījuma diena, laiks un vieta, tostarp vadītāja pilns vārds/nosaukums un attiecīgā uzņēmuma adrese; c) nelaimes gadījuma apstākļu īss apraksts, tostarp iesaistītās bīstamās vielas un seku tūlītējā ietekme uz cilvēkiem un vidi; d) īss apraksts par veiktajiem operatīvajiem pasākumiem un neatliekamiem drošības pasākumiem, kas vajadzīgi, lai novērstu nelaimes gadījuma atkārtošanos. 2. Tiklīdz savākta 14. pantā paredzētā informācija, dalībvalstis informē Komisiju par savas analīzes iznākumu un ieteikumiem, izmantojot ziņojuma veidlapu, kas izstrādāta un tiek regulāri pārskatīta atbilstīgi 22. pantā paredzētajai procedūrai. Minētās informācijas paziņošanu dalībvalstis var atlikt tikai tad, ja tas vajadzīgs tiesvedības pabeigšanai gadījumos, kad ziņošana varētu tiesvedību ietekmēt. 3. Dalībvalstis ziņo Komisijai tādu iestāžu nosaukumus un adreses, kuru rīcībā varētu būt svarīga informācija par smagiem nelaimes gadījumiem un kuras varētu konsultēt citu dalībvalstu kompetentās iestādes, kurām nelaimes gadījuma gadījumā būtu jāiesaistās. 16. pants Kompetentā iestāde Nemazinot vadītāja atbildību, dalībvalstis izveido vai izraugās vienu vai vairākas kompetentās iestādes, kurām uztic atbildību par šajā direktīvā paredzēto pienākumu veikšanu, kā arī vajadzības gadījumā — iestādes, kuras varētu palīdzēt kompetentām iestādēm tehniskos jautājumos. 17. pants Ekspluatācijas aizliegšana 1. Dalībvalstis aizliedz izmantot vai nodot ekspluatācijā uzņēmumus, objektus vai glabātavas, kā arī to daļas, ja pasākumi, kurus vadītājs veicis smagu nelaimes gadījumu novēršanai un to seku mazināšanai, ir ar nopietniem trūkumiem. Dalībvalstis var aizliegt izmantot vai nodot ekspluatācijā uzņēmumus, objektus vai glabātavas, kā arī to daļas, ja vadītājs noteiktā termiņā nav iesniedzis šajā direktīvā prasītos paziņojumus, pārskatus vai citu informāciju. 2. Dalībvalstis nodrošina to, ka vadītāji kompetentu iestāžu aizliegumus, kas izdoti atbilstīgi 1. punktam, var pārsūdzēt attiecīgās iestādēs, kas paredzētas valsts tiesību aktos un procedūrās. 18. pants Pārbaudes 1. Dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentās iestādes organizē pārbaužu sistēmu vai citus kontroles pasākumus, kas piemēroti attiecīgā tipa uzņēmumam. Pārbaudes vai kontroles pasākumi nav atkarīgi no drošības pārskata vai citu pārskatu iesniegšanas. Pārbaudēm vai citiem kontroles pasākumiem jābūt pietiekamiem, lai plānoti un sistemātiski pārbaudītu uzņēmumā ieviestās tehniskās, organizatoriskās vai vadības sistēmas ar mērķi cita starpā nodrošināt to, ka: - vadītājs var apliecināt, ka tas sakarā ar dažādām uzņēmumā veiktām darbībām veicis atbilstīgus pasākumus, lai novērstu smagus nelaimes gadījumus, - vadītājs var apliecināt, ka tas nodrošinājis pietiekamus līdzekļus smagu nelaimes gadījumu seku mazināšanai uzņēmumā un ārpus tā, - drošības pārskatā vai citos iesniegtos pārskatos iekļautie dati un informācija adekvāti atspoguļo apstākļus uzņēmumā, - sabiedrībai ir sniegta informācija atbilstīgi 13. panta 1. punktam. 2. 1. punktā minētā pārbaužu sistēma atbilst šādiem nosacījumiem: a) pārbaužu programmas ir attiecībā uz visiem uzņēmumiem. Ja vien kompetentā iestāde nav ieviesusi pārbaužu programmu, kas konkrētā uzņēmuma smagu nelaimes gadījumu briesmas paredz vērtēt sistemātiski, parastā programmā paredz vismaz vienu kompetentās iestādes pārbaudi divpadsmit mēnešu laikā katrā uzņēmumā, uz kuru attiecas 9. pants; b) pēc katras pārbaudes kompetentā iestāde sagatavo ziņojumu; c) vajadzības gadījumā sadarbībā ar uzņēmuma vadību pietiekami drīz pēc katras kompetentās iestādes veiktās pārbaudes tiek kontrolēts pēc pārbaudes paveiktais. 3. Kompetentā iestāde var lūgt vadītājam sniegt papildu informāciju, kas vajadzīga, lai iestāde pilnīgi varētu novērtēt, vai ir smagu nelaimes gadījumu iespējamība, un noteikt paaugstinātas bīstamības pakāpi un/vai smaga nelaimes gadījuma seku saasināšanos, kas ļautu izstrādāt ārēju operatīvās rīcības plānu un ņemt vērā vielas, kas to fiziskās formas, īpašu apstākļu vai novietojuma dēļ būtu jākontrolē pastiprināti. 19. pants Informācijas sistēma un apmaiņa 1. Dalībvalstis un Komisija, pamatojoties uz gūto pieredzi, apmainās ar informāciju par smagu nelaimes gadījumu novēršanu un to seku mazināšanu. Jo īpaši apmainās ar tādu informāciju, kas attiecas uz šajā direktīvā paredzēto pasākumu norisi. 2. Komisija izveido un uztur dalībvalstīm pieejamu reģistrācijas un informācijas sistēmu, kurā jo īpaši sniegtas ziņas par dalībvalstīs notikušiem smagiem nelaimes gadījumiem, ar mērķi: a) visām kompetentām iestādēm ātri izplatīt informāciju, ko dalībvalstis iesniegušas saskaņā ar 15. panta 1. punktu; b) kompetentām iestādēm izplatīt smagu nelaimes gadījumu cēloņu analīzi un gūto pieredzi; c) kompetentām iestādēm sniegt informāciju par aizsargpasākumiem; d) nodrošināt informāciju par organizācijām, kas spēj sniegt konsultācijas vai svarīgu informāciju attiecībā uz smagu nelaimes gadījumu gadījumiem, to novēršanu un seku mazināšanu. Reģistrācijas un informācijas sistēmā iekļauj vismaz šādas ziņas: a) informāciju, ko dalībvalstis sniegušas atbilstīgi 15. panta 1. punktam; b) nelaimes gadījumu cēloņu analīzi; c) nelaimes gadījumā gūto pieredzi; d) aizsargpasākumus, kas vajadzīgi nelaimes gadījuma atkārtošanās novēršanai. 3. Neierobežojot 20. pantu, piekļuve reģistrācijas un informācijas sistēmai ir atvērta dalībvalstu valdības iestādēm, rūpnieku apvienībām vai arodapvienībām, arodbiedrībām, nevalstiskām organizācijām, kas darbojas vides aizsardzības jomā, kā arī citām starptautiskām vai izpētes organizācijām šajā jomā. 4. Dalībvalstis par uzņēmumiem, uz kuriem attiecas 6. un 9. pants, iesniedz Komisijai trīsgadu pārskatus, ievērojot procedūru, kura paredzēta Padomes 1991. gada 23. decembra Direktīvā 91/692/EEK, kas paredz standartizēt un racionalizēt pārskatus par dažu ar vides aizsardzību saistītu direktīvu īstenošanu [9]. Reizi trijos gados Komisija publicē minētās informācijas kopsavilkumu. 20. pants Konfidencialitāte 1. Lai panāktu atklātību, dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentās iestādes informāciju, kas saņemta atbilstīgi šai direktīvai, dara pieejamu jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, kas to lūdz. Kompetento iestāžu vai Komisijas iegūto informāciju saskaņā ar valstu tiesību normām var uzskatīt par konfidenciālu, ja informācijas atklāšana apdraudētu: - kompetento iestāžu un Komisijas apspriežu konfidencialitāti, - starptautisko attiecību un valsts aizsardzības konfidencialitāti, - valsts drošību, - pirmstiesas izmeklēšanas vai tiesvedības konfidencialitāti, - komerciālus vai rūpnieciskus noslēpumus, tostarp intelektuālo īpašumu, - personu datus un/vai lietas, - trešās personas sniegtus datus, ja šī persona lūgusi datus turēt slepenībā. 2. Šī direktīva neliedz dalībvalstīm slēgt ar trešajām valstīm nolīgumus par tādas informācijas apmaiņu, kas tiek uzskatīta par konfidenciālu valsts mērogā. 21. pants Komitejas kompetence Pasākumus, kas vajadzīgi 9. panta 6. punkta b) apakšpunktā un II līdz VI pielikumā minēto kritēriju pielāgošanai tehnikas attīstībai, kā arī 15. panta 2. punktā minētās ziņojuma veidlapas izstrādei, pieņem saskaņā ar 22. pantā paredzēto procedūru. 22. pants Komiteja Komisijai palīdz komiteja, kurā ir dalībvalstu pārstāvji un kuru vada Komisijas pārstāvis. Komisijas pārstāvis iesniedz komitejai veicamo pasākumu projektu. Komisija sniedz atzinumu par projektu termiņā, ko priekšsēdētājs var noteikt atkarībā no jautājuma steidzamības. Atzinumu sniedz ar balsu vairākumu, kas Līguma 148. panta 2. punktā paredzēts gadījumiem, kad Padomei jāpieņem lēmums pēc Komisijas priekšlikuma. Dalībvalstu pārstāvju balsis komitejā vērtē tā, kā noteikts minētajā pantā. Priekšsēdētājs balsošanā nepiedalās. Komisija pieņem paredzētos pasākumus, ja tie atbilst komitejas atzinumam. Ja paredzētie pasākumi neatbilst komitejas atzinumam vai arī ja atzinums nav sniegts, tad Komisija uzreiz iesniedz Padomei priekšlikumu par veicamajiem pasākumiem. Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu. Ja trīs mēnešos pēc tam, kad Komisija iesniegusi jautājumu Padomes izskatīšanai, Padome nav pieņēmusi lēmumu, ierosinātos pasākumus apstiprina Komisija. 23. pants Direktīvas 82/501/EEK atcelšana 1. Direktīvu 82/501/EEK atceļ 24 mēnešus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā. 2. Atbilstīgi Direktīvai 82/501/EEK sagatavotie paziņojumi un operatīvās rīcības plāni, kā arī sabiedrībai sniegtā informācija paliek spēkā tik ilgi, kamēr tie nav attiecīgi aizstāti saskaņā ar šo direktīvu. 24. pants Izpilde 1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības ne vēlāk kā 24 mēnešus pēc tās stāšanās spēkā. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju. Kad dalībvalstis pieņem šos tiesību aktus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka metodes, kā izdarīt šādas atsauces. 2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu svarīgākos noteikumus, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva. 25. pants Stāšanās spēkā Šī direktīva stājas spēkā 20. dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī. 26. pants Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm. Briselē, 1996. gada 9. decembrī Padomes vārdā — priekšsēdētājs B. Howlin [1] OV C 106, 14.4.1994., 4. lpp. un OV C 238, 13.9.1995, 4. lpp. [2] OV C 295, 22.10.1994., 83. lpp. [3] Eiropas Parlamenta 1995. gada 16. februāra Atzinums (OV C 56, 6.3.1995., 80. lpp.), Padomes 1996. gada 19. marta Kopējā nostāja (OV C 120, 24.4.1996., 20. lpp.) un Eiropas Parlamenta 1996. gada 15. jūlija Lēmums (OV C 261, 9.9.1996., 24. lpp.). [4] OV L 230, 5.8.1982., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/692/EEK (OV L 377, 31.12.1991., 48. lpp.) [5] OV L 112, 20.12.1973., 1. lpp.OV C 139, 13.6.1977., 1.. lpp.OV C 46, 17.2.1983., 1. lpp.OV C 70, 18.3.1987., 1. lpp.OV C 138, 17.5.1993., 1. lpp. [6] OV C 328, 7.12.1987., 3. lpp. [7] OV C 138, 17.5.1993. [8] OV L 183, 29.6.1989., 1. lpp. [9] OV L 377, 31.12.1991., 48. lpp. -------------------------------------------------- Pielikumu saraksts | | Lappuse | I pielikums | — Direktīvas piemērošana… | 421 | II pielikums | — Dati un informācija, kas obligāti jāiekļauj 9. pantā minētajā drošības pārskatā… | 426 | III pielikums | — 7. pantā minētie principi un 9. pantā minētā informācija attiecībā uz uzņēmuma vadības sistēmu un organizāciju saistībā ar smagu nelaimes gadījumu novēršanu… | 427 | IV pielikums | — Dati un informācija, kas jāiekļauj 11. pantā minētajos operatīvās rīcības plānos… | 428 | V pielikums | — Informācija, kas jāsniedz sabiedrībai saskaņā ar 13. panta 1. punktu… | 429 | VI pielikums | — Kritēriji, saskaņā ar kuriem par nelaimes gadījumiem ziņo Komisijai, kā tas paredzēts 15. panta 1. punktā… | 430 | --------------------------------------------------