SATURS

1.

Ievads

1

2.

Nedzīvojamo ēku minimālie energosnieguma standarti

5

2.1.

Prasību tvērums

5

2.2.

Attiecīgās definīcijas

5

2.2.1.

Nedzīvojamo ēku definīcija 9. panta darbības jomā

5

2.2.2.

Vājākā snieguma nedzīvojamo ēku definīcija

6

2.3.

Pakāpeniska pieeja nedzīvojamo ēku minimālo energosnieguma standartu izstrādei

6

2.3.1.

1. POSMS. Datu avotu identificēšana un nedzīvojamo ēku fonda raksturošana

7

2.3.1.1.

Esošo ēku fonda datu un papildu datu avotu izmantošana

7

2.3.1.2.

Statistiskā izlase un ad hoc datu vākšana

10

2.3.2.

2. POSMS. Rādītāja(-u) un energosnieguma pamatscenārija definēšana un energosnieguma robežvērtību noteikšana

11

2.3.2.1.

MEPS īstenošanas rādītājs

11

2.3.2.2.

MEPS shēmas pamatscenārijs

13

2.3.2.3.

MEPS energosnieguma robežvērtības

17

2.3.2.4.

Energosnieguma robežvērtības pēc 2033. gada

19

2.3.2.5.

Robežvērtības pagaidu korekcija dabas katastrofas izraisīta nopietna bojājuma gadījumā

20

2.3.3.

3. POSMS. MEPS pārvaldības un atbilstības noteikumu izstrādāšana

20

2.3.3.1.

Pārvaldība un pienākumi

20

2.3.3.2.

Atbilstība: to ēku/īpašnieku identificēšana, kam jāievēro MEPS

22

2.3.3.3.

Atbilstība: atbilstības mehānisma izveide

23

2.3.3.4.

Fakultatīvi: atbrīvojumu pieļaušana atsevišķām ēkām

26

2.3.4.

4. POSMS. Veicinoša satvara izveidošana

32

2.3.4.1.

Veicinošā satvara mērķis un svarīgi apsvērumi

32

2.3.4.2.

Atbalsta mehānismi

33

2.3.5.

5. POSMS. Uzraudzības mehānisma un sankciju shēmas izveidošana

33

2.3.5.1.

Uzraudzība

34

2.3.5.2.

Sankciju shēma

34

3.

Dzīvojamo ēku fonda pakāpeniskas renovācijas trajektorija

35

3.1.

Prasību tvērums

35

3.2.

Definīcijas

35

3.2.1.

Dzīvojamo ēku definīcija 9. panta darbības jomā

35

3.3.

Dzīvojamo ēku fonda renovācijas trajektorijas izstrādāšana

36

3.3.1.

1. POSMS. Datu avotu identificēšana un dzīvojamo ēku fonda klasificēšana

37

3.3.1.1.

Datu avoti, provizoriskā klasifikācija un ēku kategorijas

37

3.3.1.2.

Dzīvojamo ēku energosnieguma aplēšana, kurā par pamatu izmanto ESS un datus par ēku fiziskajiem parametriem

38

3.3.1.3.

Statistiskā izlase un ad hoc datu vākšana

38

3.3.2.

2. POSMS. Trajektorijas un starpposma mērķrādītāju noteikšana vidējā primārās enerģijas izmantojuma pakāpeniska samazinājuma sasniegšanai

39

3.3.2.1.

Vidējais primārās enerģijas izmantojums 2020. gadā

40

3.3.2.2.

Starpposma mērķrādītāji un apakšmērķrādītāji

41

3.3.2.3.

Atbilstīgie pasākumi dzīvojamo ēku fonda vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazināšanai

42

3.3.2.4.

Prasības ziņošanai par trajektoriju

43

3.3.2.5.

To ēku skaita vai grīdas platības aplēšana, kas jārenovē, lai sasniegtu vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājumu

44

3.3.3.

3. POSMS. Apakšmērķrādītāja noteikšana vismaz 55 % vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājuma sasniegšanai ar 43 % vājākā snieguma ēku renovāciju

44

3.3.3.1.

Robežvērtības noteikšana 43 % vājākā snieguma ēku

44

3.3.3.2.

Katra apakšmērķrādītāja sasniegšanai vajadzīgā ēku skaita vai grīdas platības aplēšana

45

3.3.4.

4. POSMS. Vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazināšanai paredzētu rīcībpolitikas pasākumu pieņemšana

46

3.3.4.1.

MEPS dzīvojamām ēkām

46

3.3.4.2.

Finansiāls atbalsts

47

3.3.4.3.

Finansiāls atbalsts vājākā snieguma ēku renovācijai

47

3.3.4.4.

Finansiāls atbalsts mazaizsargātām grupām ēku renovācijai

47

3.3.4.5.

Uz sniegumu balstītas atbalsta shēmas

48

3.3.4.6.

Tehniskā palīdzība

48

3.3.4.7.

Ietekmes uzraudzība

49

1.   IEVADS

Pārstrādātās Ēku energosnieguma direktīvas (“pārstrādātā ĒESD”) (1) 9. pantā ir noteiktas jaunas prasības dalībvalstīm uzlabot esošā ēku fonda energosniegumu. Šajā dokumentā dalībvalstīm sniegti norādījumi par to, kā valsts tiesību aktos iekļaut prasības noteikt minimālos energosnieguma standartus nedzīvojamām ēkām un noteikt dzīvojamo ēku fonda pakāpeniskas renovācijas trajektoriju (9. pants).

Šis pielikums nemaina ĒESD juridiskās sekas un neietekmē Tiesas sniegto saistošo ĒESD interpretāciju.

2.   NEDZĪVOJAMO ĒKU MINIMĀLIE ENERGOSNIEGUMA STANDARTI

2.1.   Prasību tvērums

Minimālie energosnieguma standarti (MEPS) ir regulatīvs rīks, ar ko veicināt esošo ēku plaša mēroga renovāciju. Kā norādīts arī 25. apsvērumā, tie ļauj pārvarēt tādus galvenos renovāciju kavējošos šķēršļus kā pretrunīgas intereses un kopīpašuma struktūras, kurus nevar pārvarēt ar ekonomiskiem stimuliem. Minētajā apsvērumā arī norādīts, ka MEPS vispārējais mērķis ir pakāpeniski izskaust vājākā snieguma ēkas un tādējādi uzlabot ēku fonda energosniegumu.

Attiecībā uz nedzīvojamām ēkām 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāizveido valsts MEPS shēma, kuras pamatā ir minimālo energosnieguma standartu noteikšana nedzīvojamām ēkām. Tie nodrošina, ka ēkas nepārsniedz konkrēto maksimālo energosnieguma robežvērtību. Šī shēma ir paredzēta, lai līdz noteiktiem izpildes datumiem uzlabotu vājākā snieguma nedzīvojamo ēku energosniegumu.

2.2.   Attiecīgās definīcijas

2.2.1.   Nedzīvojamo ēku definīcija 9. panta darbības jomā

Nav nedzīvojamās ēkas skaidras definīcijas. Nedzīvojamās ēkas ir ēkas, ko izmanto nevis dzīvošanai, bet citiem mērķiem, piemēram, biroju ēkas, veselības aprūpes ēkas, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības ēkas, izglītības iestāžu ēkas, sporta kompleksi, viesnīcas un restorāni. Šis ir I pielikuma 6. punktam atbilstošs neizsmeļošs nedzīvojamo ēku saraksts atbilstoši to izmantojumam.

Attiecībā uz jaukta lietojuma ēkām, t. i., ēkām, kas ietver gan dzīvojamās, gan nedzīvojamās vienības (piemēram, dzīvojamā ēka ar veikaliem pirmajā stāvā), dalībvalstis var noteikt vispiemērotāko pieeju un saskaņā ar 34. apsvērumu var arī turpmāk izvēlēties, vai uzskatīt tās par dzīvojamām vai nedzīvojamām ēkām vai abu veidu kombināciju.

Ja tiek renovēta jaukta lietojuma ēka, nav pieļaujama energosnieguma uzlabojumu dubulta uzskaite. Tāpēc uzlabojumi skaidri jāattiecina uz fonda dzīvojamo vai nedzīvojamo daļu.

Visas nedzīvojamās ēkas ietilpst 9. panta 1. punkta darbības jomā neatkarīgi no tā, vai īpašnieks vai lietotājs ir publiska vai privāta struktūra. Tāpēc tādu publisko ēku energorenovācija, kuras tiek izmantotas citiem mērķiem, nevis dzīvošanai, varētu veicināt gan MEPS robežvērtību sasniegšanu, gan saskaņā ar Energoefektivitātes direktīvas (Direktīva (ES) 2023/1791) (2) 6. pantu noteiktā ikgadējā renovācijas mērķrādītāja sasniegšanu ar noteikumu, ka šāda renovācija atbilst abos tiesību aktos noteiktajām prasībām.

2.2.2.   Vājākā snieguma nedzīvojamo ēku definīcija

9. panta 1. punktā ir noteikts, ka vājākā snieguma nedzīvojamās ēkas tiek definētas, pamatojoties uz valsts robežvērtībām, kas atbilst energosnieguma līmenim, kāds 2020. gadā bija 16 % un 26 % (grīdas platības vai ēku skaita izteiksmē) vājākā snieguma ēku nedzīvojamo ēku fondā. Dalībvalstis nosaka papildu robežvērtības 2040. un 2050. gadam ar zemākām maksimālajām energosnieguma robežvērtībām, lai nodrošinātu, ka laika gaitā pakāpeniski tiek izskaustas vājākā snieguma ēkas. Robežvērtības var noteikt visam nedzīvojamo ēku fondam vai pēc ēkas tipa vai kategorijas, pamatojoties, piemēram, uz I pielikumā uzskaitītajām ēku kategorijām. Ēku kategorijas varētu noteikt arī pēc sīkāk iedalīta to izmantojuma, kā arī pēc to lieluma, tipoloģijas, klimatiskās zonas un šo vai citu iezīmju kombinācijas.

2.3.   Pakāpeniska pieeja nedzīvojamo ēku minimālo energosnieguma standartu izstrādei

MEPS shēmas izstrāde, tai skaitā rādītāja atlase, robežvērtību un atbilstības nodrošināšanas līdzekļu noteikšana, ir jāveic vairākos posmos. Lai nodrošinātu, ka tiek ņemti vērā visi izstrādes elementi un tiek izveidots pienācīgs veicinošais satvars, valstu MEPS shēmu nedzīvojamām ēkām izstrādei un īstenošanai ir ierosināti šādi pieci posmi:

—	datu avotu identificēšana un nedzīvojamo ēku fonda raksturošana;

—	rādītāja(-u) un energosnieguma pamatscenārija definēšana un energosnieguma robežvērtību noteikšana;

—	pārvaldības un atbilstības noteikumu izstrādāšana;

—	veicinoša satvara izveidošana;

—	uzraudzības mehānisma un sankciju shēmas izveidošana.

1. attēls. Ieteicamie posmi MEPS shēmas izstrādei nedzīvojamām ēkām

Turpmākajās iedaļās ir sniegti piemēri un iespējamie varianti attiecībā uz dažādajām MEPS izstrādes iezīmēm saskaņā ar 9. pantu, pamatojoties uz pieciem posmiem, kas aprakstīti 1. attēlā. Katra posma elementus var pārkombinēt, lai tie atbilstu konkrēto dalībvalstu apstākļiem, piemēram, esošā ēku fonda specifikai, konkrētu šķēršļu izplatībai un spējai tos novērst.

2.3.1.   1. POSMS. Datu avotu identificēšana un nedzīvojamo ēku fonda raksturošana

Lai noteiktu pamatscenāriju nedzīvojamām ēkām, dalībvalstīm ir jābūt skaidrai izpratnei par sava nedzīvojamo ēku fonda energosniegumu 2020. gada 1. janvārī. Tāpēc dalībvalstīm ir jāraksturo savs ēku fonds, t. i., jāvāc un jāapstrādā attiecīgā informācija, lai varētu raksturot ēku fondu atbilstoši tā galvenajiem parametriem nolūkā noteikt tā energosniegumu. Nedzīvojamo ēku fonda raksturojumam jābūt tādam, lai dalībvalstis varētu sarindot visas nedzīvojamās ēkas pēc enerģijas izmantojuma, lai pēc tam noteiktu maksimālās energosnieguma robežvērtības, tai skaitā 16 % no nedzīvojamo ēku fonda 2030. gadam, 26 % 2033. gadam un turpmākās robežvērtības 2040. un 2050. gadam. Pēc tam vājākā snieguma ēkām, kuru enerģijas izmantojums būs lielāks par katram gadam noteiktajām maksimālajām robežvērtībām, būs jāievēro MEPS.

Pastāv vismaz divas vispārējas pieejas nedzīvojamo ēku fonda raksturošanai, un tās var īstenot atsevišķi vai kopā, izmantojot a) esošos ēku fonda datus un papildinošus datu avotus un/vai b) statistisko izlasi un ad hoc datu vākšanu. Tās ir aprakstītas turpmākajās apakšiedaļās.

Jebkurai dalībvalstu izvēlētai pieejai ir ieteicams izstrādāt skaidru plānu laika un resursu ziņā.

Nedzīvojamo ēku fonda raksturošana ir saistīta arī ar 22. pantā aprakstītās datubāzes izveidi. Attiecībā uz publiskām ēkām dalībvalstis var izmantot datus, kas savākti Energoefektivitātes direktīvas 6. panta 5. punktā paredzētā publisko ēku saraksta vajadzībām un ko varētu izmantot nedzīvojamo publisko ēku fonda raksturošanai. Nedzīvojamo ēku fonda sākotnējās raksturošanas laikā būs jāapzina un jāizmanto dažādas esošās datubāzes. Dažas no šīm datubāzēm, piemēram, energosnieguma sertifikātu (ESS) datubāzes, 3D pilsētu modeļi un kadastra vai zemes reģistri, varētu kļūt par pastāvīgiem datu avotiem 22. pantā definētās nacionālās ēku energosnieguma datubāzes aizpildīšanai.

Pirms nedzīvojamo ēku fonda raksturošanas ieteicams izvēlēties rādītāju MEPS shēmas īstenošanai. Direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis var izvēlēties noteikt valsts robežvērtības enerģijas galaizmantojuma vai primārās enerģijas izmantojuma izteiksmē. Vēlamā rādītāja izvēle ietekmē to pasākumu veidu un klāstu, kurus var īstenot, lai uzlabotu energosniegumu un tādējādi izpildītu MEPS pienākumu (skatīt 2.3.2.1. iedaļu). Tāpēc ir ieteicams nedzīvojamo ēku fondu raksturot, izmantojot rādītāju, ko izmantos MEPS shēmā.

Ja tādas datubāzes kā ESS repozitoriji vai kadastra reģistri jau pastāv, to atjaunināšana un uzlabošana var nodrošināt nedzīvojamo ēku fonda ātrāku un izmaksu ziņā lietderīgāku raksturošanu nekā tādas pieejas īstenošana, kas ietver datu vākšanu no nulles. Izvēloties datu avotus nedzīvojamo ēku fonda raksturošanai, dalībvalstis ņem vērā svarīgus datu aspektus, piemēram, īpašumtiesības, piekļūstamības tiesības, privātumu un drošību, lai nodrošinātu ēku īpašnieku, īrnieku un jebkuru citu attiecīgo ieinteresēto personu tiesību aizsardzību. Šie aspekti attiecas arī uz citiem MEPS shēmas izstrādes posmiem, kas izklāstīti citās iedaļās.

2.3.1.1.   Esošo ēku fonda datu un papildu datu avotu izmantošana

2.3.1.1.1.   Datu avoti

Nedzīvojamo ēku fonda raksturošanai dalībvalstis var izmantot plašu esošo datu avotu klāstu. Informāciju, kas saistīta ar nedzīvojamo ēku fonda apakškopas vai segmentu energosniegumu, ja tāda ir pieejama, var iegūt no tādiem avotiem kā ESS, pētījumu, skaitīšanas, energoauditu rezultāti vai agregēti izmērīti enerģijas dati. Ir iespējams aplēst ēkas energosniegumu, salīdzinot to ar tādām ēkām ar līdzīgiem parametriem, piemēram, izmantojumu, būvniecības datumu, tipoloģiju un atrašanās vietu, par kurām ir pieejami energosnieguma dati.

Datus par nedzīvojamo ēku fonda fiziskajiem parametriem un citām iezīmēm, piemēram, izmantojumu, būvniecības datumu, tipoloģiju, atrašanās vietu, ģeometriskajiem parametriem vai ēkas inženiertehniskajām sistēmām, var vākt no tādiem avotiem kā 3D pilsētu modeļi, satelītattēli, digitālie ēku žurnāli, kadastra dati, būvniecības un plānošanas atļauju reģistri, intervijas ar arhitektiem vai attīstītājiem u. c.

Dalībvalstīm tiek ieteikts novērtēt dažādo datu kopu kvalitāti, pilnīgumu un reprezentativitāti. Ieteicams arī turpināt pilnveidot šo datu kopu automātisku atjaunināšanu un datubāzu sadarbspēju.

2.3.1.1.2.   Provizoriskais raksturojums un ēku kategorijas

Nedzīvojamo ēku fonda raksturošanu ir ieteicams sākt ar provizorisku aplēsi par ēku fonda kopējo lielumu un ēku īpatsvaru katrā izmantojuma kategorijā, piemēram, biroju, veselības aprūpes, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, izglītības iestāžu ēku, sporta kompleksu, viesnīcu un restorānu kategorijā, kas minētas ĒESD I pielikumā. Dalībvalstis tiek mudinātas izmantot pastāvošajās rīcībpolitikās noteiktās izmantojuma kategorijas, kas var būt detalizētākas. Tas ļaus apzināt tos segmentus, kuros datu vākšanai var būt jāpieliek lielāki pūliņi.

Nedzīvojamo ēku fonda ēkas atšķiras ne tikai izmantojuma, bet arī lieluma, tipoloģijas, fasādes materiālu un ēku inženiertehnisko sistēmu ziņā. Tāpēc, lai labāk raksturotu fondu, ieteicams to sadalīt vieglāk aptveramās daļās, pamatojoties ne tikai uz to izmantojumu, bet arī uz dažām no šīm papildu iezīmēm. Šajā procesā var palīdzēt tādu pētījumu rezultāti kā EPISCOPE  (3) un TABULA vai esošās nacionālās kategorizācijas. Kā kritēriju kategoriju noteikšanai var izmantot arī vispārpieņemtas vietējās vai reģionālās būvniecības prakses modeļus. Citu kritēriju piemēri ir būvniecības datums, klimatiskā zona un apsildes sistēmas tehnoloģija. Tas ļauj sadalīt nedzīvojamo ēku fondu ēku segmentos ar līdzīgākām īpašībām (piemēram, lielās slimnīcas (ar grīdas platību > x m2), kas atrodas konkrētā klimatiskajā zonā). Tas var atvieglot pieņēmumu izstrādi katram segmentam vajadzības gadījumā un uzlabot rezultātus to ēku energosnieguma aplēšanā, par kurām dati nav pieejami. Šādas kategorijas var arī izmantot, lai katrai ēku kategorijai izstrādātu atšķirīgas robežvērtības, ko dalībvalstis var noteikt.

Ēku klasifikāciju pēc būvniecības perioda, atrašanās vietas vai klimatiskās zonas var sasaistīt ar vispārpieņemto būvniecības praksi. Piemēram, iepriekšējo būvnormatīvu vai energosnieguma standartu īstenošana, tai skaitā prasības par materiālu termiskajiem parametriem, var ļaut izdarīt pieņēmumus par nedzīvojamo ēku materiāliem, termiskajiem parametriem un sistēmām. 1980. gados ieviestu ēku energokodeksu, tai skaitā minimālās prasības attiecībā uz logu U vērtību vai minimālo izolācijas līmeni, var izmantot, lai izdarītu pieņēmumu par konkrētām vērtībām, kas raksturo minētajā periodā uzbūvēto ēku materiālus un citus parametrus, par kuriem atsevišķa informācija nav pieejama. Dalībvalstis var balstīties arī uz klasifikācijām, ko izmanto citiem mērķiem, piemēram, uz ēku tipoloģijām, ko izmanto izmaksoptimāla līmeņa aprēķināšanai.

Intervijas ar arhitektiem, būvniekiem un attīstītājiem var palīdzēt precizēt pieņēmumus par gadu gaitā piekopto būvniecības praksi. Tās var arī palīdzēt identificēt ēku tipoloģijas, to fiziskos parametrus un sadalījumu laika gaitā (piemēram, tipiska skolas konstrukcija laikā no 1960. līdz 1970. gadam).

Dažādu klimatisko zonu gadījumā vietējie klimatiskie apstākļi var noteikt konkrētas prasības būvniecības praksei, piemēram, reģionos ar aukstu klimatu ir sagaidāms augstāks izolācijas līmenis nekā siltākos reģionos. Šāda veida analīze var arī stiprināt pieņēmumus par ēkām, par kurām nav individuālu datu.

2.3.1.1.3.   ESS datu izmantošana

Ir svarīgi pārliecināties, ka pieejamie ESS ir pietiekami reprezentatīvi nedzīvojamo ēku fondam. Reprezentatīva datu kopa atspoguļo visa nedzīvojamo ēku fonda parametrus, piemēram, dažādu ēku kategoriju relatīvo īpatsvaru atkarībā no vecuma, lieluma, klimata reģiona utt. Piemēram, publisko ēku energosnieguma sertifikātu īpatsvars varētu būt pārāk liels, ņemot vērā pašreizējo pienākumu iekļaut ESS informāciju par publiskajām ēkām esošajās energosnieguma datubāzēs saskaņā ar Direktīvas 2010/31/ES 10. panta 6.a punktu. Pārmērīgi pārstāvēti var būt arī reģioni, kuros ir liels nedzīvojamo ēku blīvums (piemēram, galvaspilsētas vai pilsētas ar lielu pakalpojumu sektoru). Ir svarīgi novērtēt, vai šie gadījumi attiecas uz konkrētiem klimata reģioniem, kas neatspoguļo pārējā nedzīvojamo ēku fonda apstākļus. Tāpat būtu jānovērtē arī citas iezīmes, piemēram, lielums un tipoloģijas. Pieejamajos ESS datos konstatētos iztrūkumus var novērst, vācot papildu informāciju par nepietiekami pārstāvētajām ēku kategorijām, reģioniem vai klimatiskajām zonām.

Ja izmanto ESS datus, papildus tvērumam pēc izmantojuma, lieluma, tipoloģijas, klimatiskās zonas un citiem parametriem, svarīgs ir arī sertifikāta izdošanas brīdis. ESS ir derīgi 10 gadus, un ESS var nebūt atkārtoti izdots pēc ēkas renovācijas. Turklāt prasības izdot ESS rada arī neobjektivitāti datubāzē. ESS parasti izdod jaunām ēkām vai ēkām, kas ir pārdošanas vai īres tirgū. Šīm ēkām var būt atšķirīgs sniegums salīdzinājumā ar ēkām, kas ilgu laiku ir bijušas ārpus tirgus. Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi ir tas, ka daudzās subsīdiju shēmās ir prasība ar ESS pierādīt ēku snieguma uzlabošanos. Tas var ietvert ESS gan pirms, gan pēc uzlabojumiem, tikai pirms uzlabojumiem vai tikai pēc uzlabojumiem.

Lai precizētu datus par ēkas pašreizējo stāvokli, ESS datus var apvienot ar papildu informāciju no būvniecības un plānošanas atļauju reģistriem un digitālajiem ēku žurnāliem (ja tādi ir pieejami). Tie var sniegt informāciju par ēkām iepriekš veikto renovācijas darbību datumu un tvērumu.

2.3.1.1.4.   Nedzīvojamo ēku energosnieguma aplēse

Kad ir gūta pārliecība, ka ESS dati vai citi dati par ēku apakškopas energosniegumu ir reprezentatīvi visam nedzīvojamo ēku fondam (vai tā daļām) un ir pieejami, dalībvalstis var izvēlēties apvienot šo informāciju ar informāciju par to pašu ēku fiziskajiem parametriem un citām iezīmēm, lai izveidotu references kopu. Ja nav pieejama informācija par ēkas energosniegumu, tad tos datus, kas ir pieejami (piemēram, ēkas izmantojums, būvniecības datums, atrašanās vieta un lielums), var ievadīt statistikas modeļos, piemēram, multinomiālās loģistiskās regresijas modelī (kura pamatā ir ēkas references kopā), lai aplēstu to energosniegumu. Tas ļauj piešķirt energosnieguma vērtību katrai ēkai, par kuru šie dati nav pieejami, un tādējādi pabeigt nedzīvojamo ēku fonda raksturojumu.

Ja energosnieguma informācija no nedzīvojamo ēku sektora apakškopām vai segmentiem nav reprezentatīva vai nav pieejama, informāciju par katras atsevišķas ēkas izmantojumu, būvniecības datumu, tipoloģiju, atrašanās vietu, ģeometriskajiem parametriem vai ēkas inženiertehniskajām sistēmām var ievadīt enerģijas modeļos, lai simulētu ēku ekspluatāciju un aplēstu to energosniegumu. Līdzīgi kā iepriekš aprakstītajā gadījumā, tas ļauj piešķirt energosnieguma vērtību ēkām, par kurām šie dati nav pieejami, un tādējādi papildina nedzīvojamo ēku fonda raksturojumu.

Augšupēju datu (ēku fiziskie parametri, atrašanās vieta, energosniegums utt.) sasaistīšana ar lejupējiem datiem (agregēti dati par dažādu energonesēju patēriņu, enerģijas galapatēriņu, nacionālā statistika par ēku būvniecības praksi utt.) var stiprināt nedzīvojamo ēku fonda raksturojumu. Lai kalibrētu izdarītos pieņēmumus un aplēses, uz augšupējiem datiem balstītās aplēses var salīdzināt ar pieejamajiem lejupējiem datiem.

Dalībvalstīm tiek ieteikts savos nacionālajos ēku renovācijas plānos (NĒRP) aprakstīt datu avotus un pieeju, ko tās izmanto nedzīvojamo ēku fonda raksturošanai.

2.3.1.2.   Statistiskā izlase un ad hoc datu vākšana

Gadījumos, kad nav reprezentatīvu datu par nedzīvojamo ēku fonda energosniegumu vai datu vispār nav, ēku segmentus var palīdzēt raksturot statistiskā izlase un ad hoc datu vākšana. Datu vākšanu var izmantot, lai papildinātu esošos datus un novērstu konkrētu datu iztrūkumu, piemēram, nodrošinātu trūkstošos datus par ēku tipiem, ģeogrāfiskajiem apgabaliem vai klimatiskajām zonām. Šo pieeju var izmantot atsevišķi vai kopā ar esošajiem datiem, lai pārbaudītu konstatējumus un novērtētu to ticamību.

Ja izmanto statistisko izlasi, ieteicams iegūt sākotnēju pārskatu par nedzīvojamo ēku fondu, sadalot to dažādās ēku kategorijās ar līdzīgiem parametriem izmantojuma, tipoloģijas, atrašanās vietas, būvniecības datuma un/vai citu īpašību ziņā. Galīgajā statistiskajā izlasē vajadzētu būt iekļautām visām šīm dažādajām ēku kategorijām.

Ir vajadzīga skaidra atlases procedūra, piemēram, var veikt daudzpakāpju apsekojumu, kurā apvienotas tādas metodes kā par izlases ēkām pieejamās vispārīgās informācijas pārbaude, kam seko intervijas ar ēku īpašniekiem un pēc tam pārbaudes uz vietas (4). Vācamā informācija ietver informāciju par ēkas ekspluatāciju, enerģijas pieprasījumu, enerģijas piegādātājiem, būvmateriāliem, informāciju par iepriekšējām renovācijas reizēm un jebkādus citus attiecīgus datus.

Savākto informāciju var iekļaut simulācijas modelī, lai aplēstu izlases ēku energosniegumu. Ņemot vērā sākotnējo iedalījumu kategorijās, rezultātus var attiecināt arī uz pārējo ēku fondu. Rezultātus pēc tam var salīdzināt ar pieejamajiem agregētajiem datiem par ēku fonda energosniegumu, kā tas bija paredzēts iepriekšējā pieejā.

1. tabula

Nedzīvojamo ēku fonda raksturošanas pieejas

Pieeja	Galvenās prasības un posmi	Priekšrocības/problēmas
Ēku fonda dati un papildu datu avoti	— Pietiekami reprezentatīvi dati par dažādiem aspektiem, piemēram, izmantojuma kategorijām, ģeogrāfisko un klimatisko aptvērumu, būvniecības gadiem, lielumu, tipoloģijām u. c. — Novērtē datu kopu kvalitāti un apzina iztrūkumus. — Integrē dažādās pieejamās datu kopas/avotus un novērš iztrūkumus. — Raksturo ēkas, par kurām ir pieejami energosnieguma dati, izmantojuma, tipoloģijas ziņā utt. Tādā pašā veidā raksturo ēkas, par kurām nav energosnieguma datu. — Definē modeli to ēku energosnieguma aplēšanai, par kurām šie dati nav pieejami, pamatojoties uz to parametriem un ēku references kopu.	Priekšrocības Izmanto esošos datu resursus. Ja to pamatā ir ESS, tas atvieglo ESS kā atbilstības mehānisma izmantošanu. Noderīgi tādu iztrūkumu apzināšanai, kas jānovērš ar īpašu datu vākšanu. Problēmas Dati dažādās datubāzēs parasti nav konsekventi. Ja datu triangulācija nav iespējama, vienkāršota energosnieguma aplēse var izraisīt kļūdainus aprēķinus. Šķērslis var būt no dažādiem avotiem iegūstamu datu īpašumtiesības un nepiekļūstamība.
Statistiskā izlase un ad hoc datu vākšana	— Nosaka tādas ēku izlases parametrus, kas ir reprezentatīva nacionālajam nedzīvojamam ēku fondam. — Veic apsekojumu, lai savāktu datus no nedzīvojamo ēku fonda reprezentatīvas izlases. — Izmanto ēkas modeli, lai aplēstu nedzīvojamo ēku fonda energosniegumu.	Priekšrocības Dati ir atjaunināti un attiecas tieši uz rīcībpolitikas prasībām, kas saistītas ar MEPS shēmas izveidi un uzraudzīšanu. Datus varētu izmantot citiem politikas mērķiem. Problēmas Izlases veidošanas periods var būt ilgs. Izmaksas un respondences rādītājs.   Ēkas modeļa uzticamība.

2.3.2.   2. POSMS. Rādītāja(-u) un energosnieguma pamatscenārija definēšana un energosnieguma robežvērtību noteikšana

9. panta noteikumi ļauj dalībvalstīm pieņemt atšķirīgus lēmumus par noteiktām nedzīvojamo ēku MEPS shēmas iezīmēm, piemēram, par to, kādu rādītāju izvēlēties MEPS shēmas ieviešanai (enerģijas galaizmantojums vai primārās enerģijas izmantojums), vai no pamatscenārija izslēgt konkrētas ēku kategorijas un vai noteikt robežvērtību visam nedzīvojamo ēku fondam kopā vai pa kategorijām (skatīt 2. att.). Šajā iedaļā ir izklāstīti dažādi apsvērumi, kas dalībvalstīm būtu jāņem vērā, nosakot šīs savas MEPS shēmas iezīmes.

2. attēls. Nedzīvojamo ēku MEPS shēmas galveno iezīmju noteikšana

2.3.2.1.   MEPS īstenošanas rādītājs

Direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis par maksimālo energosnieguma robežvērtību rādītāju var izvēlēties enerģijas galaizmantojumu vai primārās enerģijas izmantojumu. Vēlamā rādītāja izvēle ietekmē to pasākumu veidu un klāstu, kurus var īstenot, lai izpildītu MEPS pienākumu (skatīt 2. tabulu).

Enerģijas galaizmantojums ir enerģijas daudzums, kas jāpiegādā ēkai telpu apsildei, telpu dzesēšanai, mājsaimniecības karstajam ūdenim, ventilācijai, iebūvētajam apgaismojumam un citām ēkas inženiertehniskajām sistēmām, lai nodrošinātu standartizētu ēkas ekspluatāciju visa gada garumā. Tas raksturo teorētisko enerģijas pieprasījumu, pamatojoties uz norobežojošās konstrukcijas fiziskajām īpašībām un sistēmu tehnoloģiju. Primārās enerģijas izmantojums ir enerģija no atjaunīgiem un neatjaunīgiem energoresursiem, kas nav bijusi pakļauta nekādam pārveides vai transformācijas procesam (skatīt 2. panta 9. punktu). Enerģijas galaizmantojuma kā galvenā rādītāja izmantošana veicina pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot enerģijas efektīvu izmantojumu ēkās, piemēram, norobežojošo konstrukciju renovāciju un efektīvāku apsildes sistēmu uzstādīšanu, un tādējādi risināt dekarbonizācijas problēmu ar enerģijas pieprasījuma samazināšanu. Tomēr tai ir ierobežojumi attiecībā uz energoresursu salīdzināšanu, atjaunīgo energoresursu ieviešanu ēkās un energotīkla uzlabojumu ņemšanu vērā. Primārās enerģijas izmantojuma izmantošana aptvertu gan iepriekš aprakstītos energoefektivitātes pasākumus, gan atjaunīgo energoresursu izmantošanu ēkās, tādējādi veicinot arī ēku energoapgādes dekarbonizāciju. Tā arī atvieglo vairāku energonesēju salīdzināšanu.

Ja katram energonesējam noteikto primārās enerģijas faktoru vai svēruma faktoru korekcijas nodrošina labāku aprēķinātā energosnieguma rezultātu, dalībvalstīm ir jāpamato Komisijai korekcijas un jāpierāda, ka tās atspoguļo reālas izmaiņas energoresursu struktūrā. Par izdarītajām izvēlēm un datu avotiem ziņo saskaņā ar EN 17423 vai jebkuru citu dokumentu, kas to aizstāj (skatīt I pielikuma 2. punktu).

Komisija iesaka izmantot primāro enerģiju, ņemot vērā, ka tā tiek izmantota par galveno rādītāju energosnieguma aprēķināšanas metodikā (I pielikums) un ESS.

Saskaņā ar 9. panta 3. punktu dalībvalstis var izmantot papildu rādītājus par neatjaunīgās un atjaunīgās primārās enerģijas izmantojumu un par radītajām ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijām, kas izteiktas CO2 ekvivalenta kilogramos uz m2 gadā. Šie rādītāji būtu jāuzskata par papildu rādītājiem, t. i., tos var izmantot, lai noteiktu otru prasību nedzīvojamām ēkām, kas pārsniedz robežvērtības, kuras identificētas, izmantojot galveno rādītāju (enerģijas galaizmantojums vai primārās enerģijas izmantojums). Šī otrā prasība varētu palīdzēt sasniegt augstāku atjaunīgās enerģijas izmantošanas līmeni ēkās vai vēl vairāk samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tāpēc papildu rādītāji nevar aizstāt enerģijas galaizmantojumu vai primārās enerģijas izmantojumu kā galveno rādītāju MEPS shēmas energosnieguma robežvērtības noteikšanai.

Lai noteiktu pamatscenāriju un robežvērtības saskaņā ar 9. panta 1. punktu, varēs izmantot arī references ēku pieeju, kuras rezultāts ir attiecība un ir norādīts kā robežvērtība, kas izteikta kā enerģijas galaizmantojums vai primārās enerģijas izmantojums kWh/(m2 gadā).

2. tabula

Robežvērtības rādītāja varianti

	Priekšrocības	Trūkumi
Enerģijas galaizmantojums	Mudina veikt pasākumus enerģijas vajadzību samazināšanai, tai skaitā veikt norobežojošās konstrukcijas renovāciju, ieviest efektīvas apsildes sistēmas, veikt zemu izmaksu pasākumus siltuma zudumu samazināšanai ēkas siltuma sadales sistēmās. Par to var būt vieglāk informēt, jo tas tieši attiecas uz enerģijas rēķiniem un tāpēc ir tieši saistīts ar patērētāju lēmumu pieņemšanu.	Šis rādītājs neatspoguļo pasākumus, kas saistīti ar ēku energoapgādes dekarbonizāciju un atjaunīgo energoresursu izmantošanu uz vietas. Energonesēju salīdzinājums ir sarežģītāks.
Primārās enerģijas izmantojums	Mudina īstenot plašāku pasākumu kopumu, tai skaitā gan tos, kas samazina enerģijas vajadzības, gan pasākumus, kas saistīti ar ēku energoapgādes dekarbonizāciju un atjaunīgo energoresursu izmantošanu uz vietas. Tas ļauj tieši salīdzināt dažādus energonesējus. Tā pamatā ir tas pats rādītājs, ko izmanto energoefektivitātes klašu noteikšanai energoefektivitātes sertifikātos. Tas varētu atvieglot uzraudzību un atbilstības pārbaudes. Ēku energosnieguma direktīvā vispāratzīts rādītājs ēku energosnieguma izteikšanai, kas izmantots vairākos noteikumos (piemēram, noteikumos par bezemisiju ēkām, minimālajās energosnieguma prasībās).	Primārās enerģijas izmantojums var mainīties sakarā ar energoresursu struktūras un primāro faktoru izmaiņām, un tas apgrūtina uzraudzību. Ir jāņem vērā primārās enerģijas samazinājums, kas panākts ar pasākumiem piegādes pusē. Sarežģītāk informēt par to nespeciālistus.

2.3.2.2.   MEPS shēmas pamatscenārijs

9. panta 1. punktā ir noteikts, ka ir jāuzlabo nedzīvojamo ēku energosniegums, lai nodrošinātu, ka to enerģijas izmantojums ir zemāks par maksimālajām energosnieguma robežvērtībām, proti, līdz 2030. gadam jāpanāk, ka tas ir mazāks nekā 16 % no nedzīvojamo ēku fonda, līdz 2033. gadam — kas tas ir mazāks nekā 26 % no nedzīvojamo ēku fonda, līdz 2040. un 2050. gadam ka tas ir mazāks par attiecīgi noteiktām turpmākām robežvērtībām. Lai noteiktu šīs robežvērtības, dalībvalstīm ir jānosaka pamatscenārijs, kas atspoguļo to nedzīvojamo ēku fondu 2020. gada 1. janvārī. Dalībvalstis var izmantot datus par nesenāku gadu nekā 2020. gads kopā ar attiecīgajiem pieņēmumiem (piemēram, jaunu ēku būvniecības tempu un renovācijas vai nojaukšanas uzskaiti), lai interpolētu un panāktu reālistisku 2020. gada ēku fonda raksturojumu. Dalībvalstīm savos NĒRP būtu jāziņo 2020. gada dati, kā arī jaunāki dati (pirmajā plānā, kas jāiesniedz 2025. gadā, – 2023. gada dati). Tas ir atspoguļots NĒRP veidnē.

Nedzīvojamo ēku fonda raksturojums, kas aprakstīts 1. posmā, ir galvenais ievadmainīgais pamatscenārija un energosnieguma robežvērtību noteikšanai.

Direktīva ļauj dalībvalstīm atbrīvot no MEPS konkrētas ēku kategorijas saskaņā ar 9. panta 6. punktu un atsevišķas ēkas saskaņā ar 9. panta 1. punktu. Abi noteikumi ir fakultatīvi, un tiem ir atšķirīga ietekme uz MEPS piemērošanu.

Atbrīvojumi, kuru pamatā ir konkrētas ēku kategorijas, kas aprakstītas 9. panta 6. punktā, nozīmē, ka atlasītās ēkas tiek izslēgtas no pamatscenārija. Ar tiem saistītie apsvērumi ir izskaidroti nākamajā apakšiedaļā.

Savukārt atsevišķas ēkas, uz kurām var attiecināt atbrīvojumu saskaņā ar 9. panta 1. punktu, nevar izņemt no pamatscenārija. Šie atbrīvojumi ir aplūkoti 2.3.3.4. iedaļā.

2.3.2.2.1.   Atbrīvojumi saskaņā ar 9. panta 6. punktu

Dalībvalstis var nolemt atbrīvot no 9. panta 1. punkta prasībām konkrētas ēku kategorijas, kas uzskaitītas 9. panta 6. punktā un šeit.

(a)

Ēkas, kas ir oficiāli aizsargātas, piemēram, to īpašās arhitektūras vai vēsturiskās vērtības dēļ, vai citas kultūras mantojuma ēkas. Atbrīvojumu var piemērot tikai tad, ja atbilstība standartam izraisītu nepieņemamas izmaiņas ēkas raksturā vai izskatā vai ja renovācija nav iespējama no tehniskā vai ekonomiskā viedokļa. — Tehniskā iespējamība pastāv tad, ja ēkas inženiertehnisko sistēmu un ēkas (vai ēkas vienības) tehniskie parametri ļauj piemērot renovācijas pasākumus, lai izpildītu MEPS prasību. Tehniskā iespējamība nepastāv, ja tehnisku ierobežojumu dēļ, piemēram, ēkas konstrukcijas elementu, materiālu, estētikas, telpas ierobežojumu un citu iemeslu dēļ, nav iespējams piemērot renovācijas pasākumus nolūkā uzlabot ēkas energosniegumu tā, lai tas būtu zemāks par MEPS robežvērtību. — Ekonomiskā iespējamība ir saistīta ar MEPS prasību piemērošanas izmaksām un to, vai i) šīs izmaksas ir samērīgas ar plānotās iejaukšanās vispārējo mērķi (piemēram, ēkas inženiertehniskās sistēmas modernizācija), ii) paredzamie ieguvumi pārsniedz izmaksas, attiecīgā gadījumā ņemot vērā sistēmas vai ēkas paredzamo darbmūžu.

(b)	Ēkas, kas kalpo par kulta vietām un ko izmanto reliģiskām darbībām.

(c)	Pagaidu izmantojuma (divi gadi vai mazāk) celtnes, rūpnieciski objekti, darbnīcas, nedzīvojamas lauksaimniecības ēkas ar zemu enerģijas pieprasījumu un nedzīvojamas lauksaimniecības ēkas, ko izmanto kādā nozarē, uz kuru attiecas nacionāls nozaru nolīgums par energosniegumu.

(d)	Dzīvojamās ēkas, ko izmanto vai paredzēts izmantot vai nu mazāk par četriem mēnešiem gadā, vai arī ierobežotu laiku katru gadu un ar paredzamo enerģijas patēriņu, kas ir mazāks nekā 25 % no enerģijas patēriņa, kurš rastos, ja ēka tiktu izmantota visu gadu.

(e)	Brīvi stāvošas ēkas ar kopējo lietderīgo grīdas platību, kas ir mazāka nekā 50 m2.

(f)	Ēkas, kuras ir bruņoto spēku vai centrālās valdības īpašumā un kalpo valsts aizsardzības mērķiem, izņemot bruņotajiem spēkiem un citam valsts aizsardzības iestāžu personālam paredzētas atsevišķas dzīvojamās telpas vai biroja ēkas.

Ja dalībvalstis nolemj savā valsts MEPS shēmā neiekļaut ēkas, kas saistītas ar dažām vai vairākām no šīm kategorijām, šīs ēkas ir jāsvītro no pamatscenārija, t. i., robežvērtību noteikšanā tās netiks ieskaitītas nedzīvojamo ēku fondā. Tātad izslēgšana nav automātiska, attiecīgajām valsts iestādēm ir jāizlemj, vai piemērot atbrīvojumus, un jāziņo par šādiem lēmumiem nacionālajos NĒRP. Dalībvalstis savos NĒRP sniedz arī aplēsi par to ēku īpatsvaru, kas izslēgtas no pamatscenārija (skatīt pārstrādātās ĒESD II pielikumu). Izslēgšana (piemēram, nevis dzīvošanai, bet citiem mērķiem izmantotu vēsturisku ēku izslēgšana) ir neizdevīga tādā ziņā, ka tā liedz šādām ēkām un to īpašniekiem saņemt pielāgotu finansiālu atbalstu un specializētus norādījumus, ko sniedz, pamatojoties uz pārstrādātās ĒESD 9. panta 4. punkta a), b) un d) apakšpunktu.

Ja dalībvalstis nolemj atbrīvot vienu vai vairākas no iepriekš minētajām kategorijām, tām jāizstrādā skaidri un publiski/pārredzami kritēriji, saskaņā ar ko nosaka, kuras ēkas tiks atbrīvotas. Tas ir svarīgi, informējot par shēmu ēku īpašniekus. Piemēram, ja dalībvalsts nolemj atbrīvot vēsturiskas vai kultūras mantojuma ēkas, MEPS shēmā ir skaidri jādefinē, ko uzskata par vēsturisku ēku un kādu veidu vēsturiskas ēkas ir atbrīvotas (piemēram, atsaucoties uz vēsturisko ēku katalogu).

2.3.2.2.2.   Diferencēšana pēc ēku kategorijas

MEPS shēmas pamatscenāriju un robežvērtības var noteikt visam nedzīvojamo ēku fondam vai pēc ēkas tipa vai kategorijas. Ēku kategorijas var noteikt atbilstoši to izmantojumam (piemēri pārstrādātās ĒESD I pielikumā: biroji, izglītības iestāžu ēkas, slimnīcas, viesnīcas un restorāni, sporta kompleksi, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumu ēkas un citas ēkas (5)), kā arī to lielumam, tipoloģijai, klimatiskajai zonai un šo vai citu iezīmju kombinācijai.

Kategorizācijas procesā var palīdzēt iepriekšnoteiktas kategorijas esošajos datu avotos, piemēram, kadastra reģistros vai skaitīšanās. Ja robežvērtības ir noteiktas pa kategorijām, tām vajadzētu būt noteiktām atsevišķi katrai kategorijai.

Vienotas robežvērtības ieviešana visam nedzīvojamo ēku fondam var vienkāršot raksturošanas un uzraudzības procesu. Tomēr ir ieteicama ēku klasifikācija pa kategorijām, lai izvairītos no negodīgas attieksmes pret atsevišķiem ēku segmentiem.

Piemēram, ja pamatscenārijs ir noteikts visam nedzīvojamo ēku fondam, uz slimnīcām, biroju ēkām un viesnīcām attieksies viena un tā pati robežvērtība. Praksē šādu veidu ēkām ir atšķirīgi enerģijas izmantojuma modeļi un atšķirīgs enerģijas izmantojuma samazināšanas potenciāls. Ja visam nedzīvojamo ēku fondam noteiks vienu robežvērtību, tas nelabvēlīgi ietekmēs ēkas, kurās enerģijas izmantojums uz kvadrātmetru ir neizbēgami lielāks to īpašo funkciju dēļ. Piemēram, pastiprināto ventilācijas prasību dēļ slimnīcas izmanto vairāk enerģijas. Tas šādas ēkas salīdzinājumā ar biroju ēkām nostādīs nelabvēlīgā situācijā attiecībā uz vienas un tās pašas robežvērtības ievērošanu, jo biroju ēkas līdzīgos apstākļos parasti patērē mazāk enerģijas un tādējādi panāks atbilstību tai pašai robežvērtībai daudz vieglāk.

Vēl viens piemērs ir saistīts ar ēkām dažādās klimatiskajās zonās. Vienas un tās pašas izmantojuma kategorijas (piemēram, viesnīcu) un līdzīgu izmēru ēku energosniegums var būtiski atšķirties to atrašanās vietas klimatiskās zonas dēļ. Dažādu klimatisko zonu parametru dēļ (temperatūra, mitrums, saules starojums utt.) var būt nepieciešama atšķirīga būvniecības prakse materiālu, ēku inženiertehnisko sistēmu u. c. ziņā. Piemēram, siltā piekrastes klimatā viesnīcai var būt vajadzīgas saules aizēnošanas sistēmas un plaša dzesēšana. Turpretī līdzīga lieluma viesnīcai aukstā iekšzemes pilsētā var nebūt vajadzīgas aizēnošanas sistēmas, taču tai var būt lielas apsildes vajadzības.

Tāpēc ir ieteicams noteikt dažādas kategorijas, lai ņemtu vērā dažādu ēku segmentu īpatnības atbilstoši katras dalībvalsts kontekstam, ievērojot atšķirīgo izmantojumu, lielumu, tipoloģiju, klimatiskās zonas utt. Klasifikācija būs atkarīga no tādiem aspektiem kā pašreizējās kategorizācijas, kas var būt ēku datubāzēs, piemēram, kadastra reģistros, no tā, vai valstī pastāv iepriekš noteikti klimata reģioni, vai ir skaidri periodi, kas saistīti ar iepriekšējiem ēku energokodeksiem, kuros noteiktas īpašas prasības attiecībā uz materiāliem un ēku sistēmām, utt.

Vienas un tās pašas robežvērtības piemērošana visām nedzīvojamām ēkām, neņemot vērā to īpatnības, varētu izraisīt neoptimālu renovāciju, kas nav izmaksefektīva. Ja pamatscenārijus nosaka pa kategorijām, kļūst arī vieglāk izstrādāt labāk mērķētu renovācijas atbalstu un stratēģijas MEPS īstenošanai, ņemot vērā īpašumtiesību/īres prakses atšķirības, aplēsto renovācijas laiku, kopīgās iezīmes un tipoloģijas utt. Tas var arī veicināt inovācijas attīstību, piemēram, attiecībā uz ierīcēm un ēku sistēmām, kas specializētas katrai kategorijai (piemēram, slimnīcām un biroju ēkām).

2.3.2.2.3.   Galīgais pamatscenārijs

Pamatojoties uz 1. posmā veikto nedzīvojamo ēku fonda raksturojumu, par nedzīvojamo ēku energosniegumu savāktos un aplēstos datus izmanto, lai sarindotu ēkas atbilstoši izvēlētajam rādītājam – enerģijas galaizmantojumam vai primārās enerģijas izmantojumam.

Ja dalībvalstis izvēlas atbrīvot konkrētas 9. panta 6. punktā norādītas ēku kategorijas, to datus izņem no raksturojuma un līdz ar to izslēdz no pamatscenārija, tāpēc šīs ēkas vairs neparādās sarindojumā.

Pamatojoties uz ēku fonda raksturošanas laikā savāktajiem un aplēstajiem datiem, ēkas var sarindot, izveidojot ēku biežuma sadalījumu vai izmantojot datus par katru atsevišķu ēku. Lai izveidotu biežuma sadalījumu, datu diapazonu (starpību starp enerģijas izmantojuma minimālo un maksimālo vērtību, piemēram, 0–500 kWh/(m2 gadā)) sadala tik daļās, cik ir vēlamo klašu. Attiecīgi nosaka diapazonu katrai klasei, piemēram, 1. klase atbilst 0–19 kWh/m2 gadā, 2. klase atbilst 20–39 kWh/m2 gadā, 3. klase atbilst 40–59 kWh/m2 gadā utt. Lai noteiktu biežumu, saskaita datu punktus katrā klasē. Biežumu var noteikt pēc ēku skaita vai grīdas platības. 3. attēlā parādīts biežuma sadalījuma piemērs. Katrs stabiņš atspoguļo ēku skaitu vai ēku grīdas platību katrā klasē. Grafika augšējām klasēm piederīgo ēku sniegums ir sliktāks nekā ēkām apakšējās klasēs.

3. attēls. Nedzīvojamo ēku fonds, kas sakārtots biežuma sadalījumā atbilstoši enerģijas izmantojumam

Lai izveidotu pamatscenāriju, izmantojot datus par katru atsevišķu ēku, ēkas tiek sakārtotas atbilstoši to enerģijas izmantojumam, kā parādīts 4. attēlā. Katrs stabiņš atbilst vienai ēkai. 4. attēlā ir atspoguļots pilnīgi fiktīvs nedzīvojamo ēku fonds. Tiek pieņemts, ka ēku fondu veido 25 ēkas, tāpēc, lai atvieglotu vizualizāciju, ir uzrādīti tikai 25 stabiņi. Tādu pašu pieeju biežuma sadalījuma izveidei var reproducēt attiecībā uz ēku fondu, kas sastāv no tūkstošiem ēku. Šo pieeju un līdzīgus attēlus izmanto, lai ilustrētu citus jēdzienus un noteikumus turpmākajās iedaļās.

4. attēls. Nedzīvojamo ēku fonda pamatscenārija ilustrācija

Pamatscenārijā būtu jāiekļauj vismaz ēku skaits (vai grīdas platība), ēku veids (t. i., birojs, veselības aprūpes, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, izglītības iestāžu ēkas, sporta kompleksi, viesnīcas un restorāni u. c.), citas ēku kategorijas (ja dalībvalsts tās definējusi) un to energosniegums. Pamatscenārijam būtu jāļauj apzināt vājākā snieguma ēku apakškopas (piemēram, 16 %, 26 %), lai varētu noteikt maksimālās energosnieguma robežvērtības, kā paskaidrots nākamajā apakšiedaļā. Neatkarīgi no kategoriju vai apakškategoriju skaita ēku fonda kopējā renovējamā daļa paliek nemainīga (pēc ēku skaita vai platības).

5. attēls. Pamatscenāriju dažādām nedzīvojamo ēku fonda kategorijām ilustrācija

Ja tiek ieviestas robežvērtības vairākām ēku kategorijām, katrai kategorijai nosaka konkrētu pamatscenāriju. Ēkas katrā kategorijā tiek sakārtotas atbilstoši to enerģijas izmantojumam. 5. attēlā ir ilustrēta situācija ar divām kategorijām, katrs stabiņš atbilst vienai ēkai (6). Jāņem vērā, ka katrā kategorijā var būt atšķirīgs ēku skaits ar atšķirīgu energosnieguma diapazonu.

2.3.2.3.   MEPS energosnieguma robežvērtības

Saskaņā ar 9. pantu nedzīvojamām ēkām ir jāatbilst konkrētām energosnieguma robežvērtībām, kuras, sākot ar noteiktajiem termiņiem, vairs nedrīkst pārsniegt. Energosnieguma robežvērtības jānosaka tā, lai vismaz 16 % un 26 % no nacionālā nedzīvojamo ēku fonda šīs robežvērtības pārsniegtu. Šīs robežvērtības ir izteiktas kā kWh/(m2 gadā), un tām būtu jāatspoguļo ēku enerģijas galaizmantojums vai primārās enerģijas izmantojums. Ir jānosaka turpmākās robežvērtības 2040. un 2050. gadam saskaņā ar virzību uz nacionālā ēku fonda pārveidošanu par bezemisiju ēku fondu.

Dalībvalstis nodrošina, ka visu nedzīvojamo ēku energosniegums līdz 2030. gadam ir nokrities zem 16 % robežvērtības un līdz 2033. gadam – zem 26 % robežvērtības, ja vien tās nav atbrīvotas no šā noteikuma saskaņā ar 9. panta 1. punktu vai 9. panta 6. punktu.

Robežvērtību noteikšanai var izmantot ēku skaitu vai grīdas platību, kā paskaidrots turpmāk.

2.3.2.3.1.   Robežvērtību noteikšana pēc ēku skaita

6. attēls. 16 % robežvērtības noteikšana: a) 16 % ēku apzināšana, b) robežvērtības noteikšana

Ja robežvērtības nosaka, pamatojoties uz ēku skaitu, ēkas pamatscenārijā skaita, sākot ar vājākā energosnieguma ēku, līdz kamēr tiek sasniegts katram starpposma mērķrādītājam norādītais ēku procentuālais īpatsvars. Piemēram, 2030. gada robežvērtību nosaka, aptverot 16 % no kopējā ēku skaita, kā parādīts 6.a) attēlā. Nākamajai ēkai, kas seko aiz 16 % ietilpstošajām ēkām, enerģijas izmantojums (enerģijas galaizmantojums vai primārās enerģijas izmantojums) atbilst 6.b) attēlā norādītajai maksimālajai energosnieguma robežvērtībai 2030. gadam. Šajā piemērā līdz 2030. gadam ir jārenovē visas pie 16 % grupas piederošās ēkas, lai uzlabotu to energosniegumu tā, ka tas ir zem robežvērtības, kura izteikta kWh/(m2 gadā) un parādīta ar horizontālo oranžo līniju.

26 % robežvērtību 2033. gadam var noteikt, izmantojot to pašu pieeju, kā parādīts 7. attēlā. Turpmākās robežvērtības 2040. un 2050. gadam var noteikt, izmantojot tādu pašu pieeju, skatīt arī 9. attēlu.

7. attēls. MEPS 2030. un 2033. gada energosnieguma robežvērtību ilustrācija

8. attēls. Ilustrācija, kurā attēlotas MEPS 2030. un 2033. gada energosnieguma robežvērtības gadījumā, ja izmanto vairākas kategorijas

Ja robežvērtības nosaka dažādām ēku kategorijām, iepriekš aprakstīto procedūru piemēro katram kategoriju pamatscenārijam, kā parādīts 8. attēlā. 16 % un 26 % robežvērtības attieksies uz atšķirīgu ēku skaitu katrā kategorijā, un robežvērtības būs dažādas vērtības kWh/(m2 gadā) izteiksmē atkarībā no enerģijas izmantojuma attiecīgās kategorijas ēkās.

2.3.2.3.2.   Robežvērtības noteikšana pēc grīdas platības

Ja robežvērtību nosaka, ņemot vērā ēku grīdas platību, pieeja ir līdzīga metodei, kuras pamatā ir ēku skaits. Ēku grīdas platību pamatscenārijā skaita, sākot no vājākā snieguma ēkas, līdz ir sasniegta katram starpposma mērķrādītājam norādītā grīdas platības procentuālā daļa. 2030. gadā šī vērtība atbilst 16 % no pamatscenārijā iekļauto ēku kopējās grīdas platības. Nākamajai ēkai, kas seko aiz 16 % ietilpstošās grīdas platības, enerģijas izmantojums atbilst maksimālajai energosnieguma robežvērtībai 2030. gadam.

Šajā gadījumā ir svarīgi norādīt, ka, lai gan robežvērtība ir noteikta, pamatojoties uz grīdas platību, ir jānosaka arī to ēku skaits, kuras pārsniedz šo robežvērtību.

26 % robežvērtību 2033. gadam un turpmākās robežvērtības 2040. un 2050. gadam var noteikt, izmantojot tādu pašu pieeju.

Ja robežvērtības nosaka dažādām ēku kategorijām, iepriekš aprakstīto procedūru piemēro katram kategoriju pamatscenārijam.

2.3.2.3.3.   Robežvērtības noteikšana pēc energosnieguma klases

Energosnieguma klasei atbilstošu energosnieguma robežvērtību noteikšana dalībvalstīm nav obligāta. Tās priekšrocība ir tā, ka tā uzlabo MEPS shēmas redzamību un atvieglo saziņu un uzraudzību.

Arī tad, ja robežvērtība ir noteikta tā, lai tā atbilstu konkrētai energosnieguma klasei saskaņā ar 19. panta 2. punktu, tās noteikšanai būtu jāatbilst 9. panta 1. punkta trešajai daļai. Tāpēc ēkām, kas pārsniedz robežvērtību, jāaptver vismaz norādītā daļa no vājākā snieguma ēkām, t. i., 16 % 2030. gadā, 26 % 2033. gadā utt.

To var izdarīt, ESS energosnieguma G un F klases noteikšanai izmantojot 9. panta 1. punkta trešajā daļā norādīto aptvērumu, t. i., attiecīgi 16 % robežvērtību G klasei un 26 % robežvērtību F klasei. Alternatīvi dalībvalstis varētu arī definēt G klasi kā 26 % robežvērtību ēku fondam. Lai gan tādējādi tiktu dots vairāk vietas augstākajām klasēm, tas padarītu mazāk pamanāmu atšķirību starp 16 % robežvērtību un 26 % robežvērtību. Ēkas būtu jārenovē, lai uzlabotu to energosniegumu un sasniegtu augstāku energosnieguma klasi, nekā noteikts robežvērtībā. Tāpat varētu izmantot papildu klases (piemēram, D un E), lai atspoguļotu 2040. un 2050. gada robežvērtības.

2.3.2.4.   Energosnieguma robežvērtības pēc 2033. gada

Papildus pirmajām divām robežvērtībām dalībvalstis nosaka papildu robežvērtības 2040. un 2050. gadam, un šīm vērtībām jāatspoguļo pakāpeniski zemāki enerģijas patēriņa līmeņi. Šīs robežvērtības norāda 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajos nacionālajos renovācijas plānos.

Maksimālās energosnieguma robežvērtības 2040. un 2050. gadam atbilst virzībai uz nacionālā ēku fonda pārveidošanu par bezemisiju ēku fondu. Robežvērtību 2040. gadam var definēt kā viduspunkta robežvērtību starp 2033. gadam noteiktajiem 26 % un 2050. gada robežvērtību (skatīt 10. attēlu). Tas, vai 2040. gadam piešķirtā robežvērtība ir tuvāka 26 % (robežvērtība 2033. gadam) vai tuvāka galīgajai robežvērtībai 2050. gadam, nosaka to ēku skaitu vai grīdas platību, kas jārenovē 2033.–2040. gadā un 2040.–2050. gadā. Ja 2040. gadam noteiks robežvērtību, kas ir tuvāka galīgajai robežvērtībai 2050. gadam, lielākā daļa renovācijas centienu būs jāveic 2033.–2040. gadā. Turpretī 26 % tuvāka robežvērtība 2040. gadam var mudināt nedzīvojamās ēkas, uz kurām attiecas MEPS pienākums attiecībā uz 2033. gada robežvērtību, īstenot pienācīgus renovācijas pasākumus, lai jau tagad sasniegtu gaidāmo 2040. gada robežvērtību. Tādējādi ēkai nebūs vajadzīga divreizēja iejaukšanās — lai panāktu atbilstību 2033. gada robežvērtībai un pēc tam 2040. gada robežvērtībai. Nosakot 2040. un 2050. gada robežvērtības, ieteicams ņemt vērā šos apjomradītos ietaupījumus.

9. attēls. 2040. un 2050. gada minimālo energosnieguma standartu robežvērtību nedzīvojamo ēku fondam ilustrācija

Ir ieteicams pēc iespējas drīzāk un skaidrā veidā darīt publiski pieejamas visas robežvērtības un grafiku visiem attiecīgajiem dalībniekiem.

2.3.2.5.   Robežvērtības pagaidu korekcija dabas katastrofas izraisīta nopietna bojājuma gadījumā

Direktīvas 9. panta 1. punkta pēdējā daļā ir noteikts, ka gadījumā, ja dabas katastrofa nopietni bojājusi nedzīvojamo ēku fonda daļu, dalībvalsts var uz laiku koriģēt maksimālo energosnieguma robežvērtību. Tādējādi renovācijas darbības var būt vērstas uz bojātu ēku renovāciju. Robežvērtības korekcijai būtu jāatbilst samērīgai vājākā snieguma ēku daļai, kas ir līdzvērtīga bojātajām ēkām. Ja robežvērtību koriģē, šīm vājākā snieguma ēkām uz laiku nav jāievēro robežvērtība. Ja šo noteikumu izmanto, dalībvalstīm savā NĒRP jāziņo par korekcijām un prognozēto ilgumu (3. pants).

Piemērs. Ja neilgi pirms 2030. gada, kad jāsasniedz pirmā robežvērtība (kas atbilst 16 % no vājākā snieguma ēkām), dabas katastrofa nopietni bojā 1 % nedzīvojamo ēku fonda un dalībvalsts plāno par prioritāti noteikt bojāto ēku energorenovāciju, maksimālo robežvērtību var koriģēt tā, lai 15 % (16 % – 1 %) no nedzīvojamo ēku fonda pārsniegtu jauno robežvērtību. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka energorenovācija tiek veikta līdzīgam skaitam ēku. Šajā piemērā būtu jārenovē tas 1 % ēku fonda, kas tika bojāts. Tiklīdz bojāto ēku prioritārā renovācija ir beigusies, robežvērtība būtu jākoriģē. Šīs iespējas izmantošana būtu jāpapildina ar attiecīgu katastrofas deklarāciju.

2.3.3.   3. POSMS. MEPS pārvaldības un atbilstības noteikumu izstrādāšana

Kad aprēķini ir pabeigti un robežvērtības ir noteiktas, ir jānosaka tiesiskais regulējums un atbilstības noteikumi. Tas ietver attiecīgo iestāžu iecelšanu, atbilstības pierādīšanas līdzekļu, atbilstības procedūras, atbrīvojumu kritēriju, atbrīvojumu pieprasīšanas procesa noteikšanu u. c. 10. attēlā norādīti ieteicamie vispārīgie posmi MEPS shēmas juridiskās arhitektūras izstrādei. Šie posmi nav izsmeļoši, un var būt vajadzīgi papildu elementi, ņemot vērā katras dalībvalsts īpatnības un specifiku. Lai gan posmi ir attēloti lineārā plūsmā, process ietvers atkārtojumus, atgriezenisko saiti un korekcijas dažādajos elementos, kas noteikti katrā posmā. Turpmākajās iedaļās ir sniegti ieteikumi par katru no norādītajiem posmiem, izņemot pēdējo posmu, kas saistīts ar uzraudzību un sankcijām. Sīkāku informāciju par šo posmu skatīt 5. posmā. Uzraudzības mehānisma un sankciju shēmas izveidošana

10. attēls. MEPS shēmas juridiskās arhitektūras izstrādes posmi

Visas šīs izvēles ir jāintegrē skaidrā atbilstības nodrošināšanas plānā un grafikā, kas aptver dažādos posmus (t. i., pirms 2030. gada, no 2030. līdz 2033. gadam, no 2033. līdz 2040. gadam un no 2040. līdz 2050. gadam). Tas ļaus ēku īpašniekiem un īrniekiem labāk sagatavoties un laikus reaģēt uz MEPS prasībām. Ieteicams jau agrīnā posmā izstrādāt MEPS shēmas juridisko arhitektūru un atbilstības mehānismu un par tiem skaidri informēt ēku īpašniekus, iestādes, būvniecības apvienības un visus citus svarīgus dalībniekus, lai mazinātu nenoteiktību, dezinformāciju un nepilnīgus pieņēmumus dažādās svarīgu ieinteresēto personu grupās.

2.3.3.1.   Pārvaldība un pienākumi

Dalībvalstīm 9. panta 1. punkts un no tā izrietošās robežvērtības ir jāiekļauj valsts tiesību aktos un jāievieš MEPS shēma, ko var īstenot ēkas īpašnieka līmenī. Attiecīgo iestāžu norīkošana, to pienākumu noteikšana un atbilstības shēmas izveide ir MEPS shēmas arhitektūras būtiskas daļas. MEPS arhitektūrai ir jānodrošina, ka tādu nedzīvojamo ēku īpašnieki, kas pārsniedz robežvērtību, ir savlaicīgi un pienācīgi informēti par shēmas galvenajiem aspektiem, tai skaitā par pieejamo tehnisko un finansiālo atbalstu (kā prasīts 9. panta 4. punktā) un to, kā pierādīt atbilstību.

2.3.3.1.1.   Attiecīgo iestāžu iecelšana

Dalībvalstis var izstrādāt centralizēti organizētu MEPS shēmu, piemēram, izveidojot visiem nedzīvojamo ēku īpašniekiem centrālu reģistru, ko pārvalda centrālā publiskā iestāde, kura arī būtu atbildīga par atbilstības pārbaudēm.

Alternatīvi tās varētu nolemt organizēt decentralizētu MEPS shēmu, uzticot pienākumus, piemēram, vietējām iestādēm vai pašvaldībām, vai publiskām vienas pieturas aģentūrām, vai uzdot īstenošanu enerģētikas aģentūrām, lai tās īstenotu shēmu reģionālā vai vietējā mērogā. Abos gadījumos dalībvalstīm ir skaidri jānosaka pilnvaras attiecīgajai īstenošanas iestādei un jāparedz pietiekami resursi raitas īstenošanas nodrošināšanai. Ieņēmumus no sankciju shēmas varētu izmantot, lai (daļēji) finansētu MEPS shēmas administratīvās izmaksas (skatīt 5. posmu: Uzraudzības mehānisma un sankciju shēmas izveidošana).

Ir jānosaka lomas un pienākumi attiecībā uz tādām darbībām kā to ēku īpašnieku informēšana, kuriem ir jāievēro MEPS pienākums, un saziņa ar viņiem, atbilstības pierādījumu pārvaldība un kvalitātes pārbaude, uzraudzības un sankciju shēmas pārvaldība, tehniskā un finansiālā atbalsta rīku izstrāde utt. Kādas lomas MEPS pārvaldībā pārņemšanai var būt piemēroti arī tie dalībnieki, kas jau regulāri sazinās ar ēku īpašniekiem, piemēram, infrastruktūras pārvaldības vai ēku energopārvaldības uzņēmumi vai tie, kas veic inspekcijas.

Īpaši svarīgi ir skaidri identificēt īstenošanas iestādes, lomas un pienākumus un informēt par to ēku īpašniekus. Tādējādi ēku īpašnieki varēs labāk izprast shēmu un – kas ir kritiski svarīgi – spēs uzdot jautājumus un iesniegt nepieciešamos dokumentus attiecīgajām iestādēm.

Svarīgs īstenošanas iestādes uzdevums ir apzināt to ēku īpašniekus, kuru enerģijas izmantojums pārsniedz dažādās piemērojamās robežvērtības. Shēmas arhitektūrā ir jāprecizē, kā piekļūt to ēku īpašniekiem, uz kurām, visticamāk, attieksies MEPS pienākums. MEPS īstenošana reģionālā/vietējā līmenī var būt izdevīga, jo vietējie dalībnieki, it īpaši pašvaldības, var izmantot uz vietas pieejamus datus un informāciju, piemēram, izīrētāju reģistrus, vietējās mājokļu īpašnieku apvienības, uzņēmējdarbības reģistrus u. c.

Tomēr centralizēti administrēta shēma var nodrošināt konsekventāku shēmas izpildi.

2.3.3.1.2.   Sadarbība ar ēku īpašniekiem

Ir ieteicams pēc iespējas drīzāk un skaidrā veidā darīt visiem attiecīgajiem dalībniekiem publiski pieejamas visas robežvērtības, grafiku, atbilstības mehānismu, sankciju shēmas un citus izpildes procedūras elementus.

Informējot ēku īpašniekus/īrniekus par atbilstības prasībām, ieteicams uzsvērt turpmākās robežvērtības un grafiku, kas var attiekties uz viņu ēkām. Tādējādi 16 % un 26 % vājākā snieguma nedzīvojamo ēku īpašnieki var plānot renovāciju, ņemot vērā energosnieguma robežvērtības 2030., 2033., 2040. un 2050. gadam. Tas maksimāli palielinās ieguvumus, samazinās izmaksas, novērsīs iesīkstes efektu un mudinās ēku īpašniekus saskaņot renovācijas vērienīgumu un individuālo renovācijas projektu plānošanu ar NĒRP (3. pants).

Konkrētu ēku īpašnieku informēšana būtu jāpapildina ar ēku īpašniekiem sniegtu informāciju par prasībām, turpmākajām robežvērtībām, grafiku, renovācijas vispārējiem ieguvumiem, pieejamajām vienas pieturas aģentūrām un citu pieejamo tehnisko palīdzību, finansēšanas instrumentiem, pēcrenovācijas atbilstības mehānismu un jebkādu citu būtisku informāciju (skatīt arī 4. posmu: Veicinoša satvara izveidošana).

Sadarbība ar ēku īpašniekiem var notikt dažādos attiecīgo iestāžu izstrādātā atbilstības mehānisma posmos. Tālāk ir sniegti piemēri.

—	Neoficiāls atbalsts nolūkā palīdzēt izprast MEPS shēmu, piemēram, izmantojot darbseminārus, informēšanu ar īpašnieku apvienību, ieinteresēto personu apvienību starpniecību, saziņu medijos, skrejlapas u. c.

—	Tehniskais atbalsts, piemēram, no vienas pieturas aģentūrām, nolūkā palīdzēt noskaidrot vispiemērotākos renovācijas pasākumus energosnieguma uzlabošanai.

—	Oficiālas atbilstības nodrošināšanas darbības, ko veic attiecīgās iestādes, piemēram, oficiāls paziņojums par atbilstību.

—

Grafiks (procedūra un termiņi) un līdzekļi atbilstības pierādījumu sniegšanai, ja ēku īpašnieki uzskata, ka viņu ēkas enerģijas izmantojums nepārsniedz piemērojamo robežvērtību. Piemēram, ja ēkas īpašnieks reģistrē derīgu ESS, kas pierāda, ka ēkas sniegums ir labāks par robežvērtību, viņš var atbrīvoties no prasības ēku renovēt.

—	Grafiks (procedūra un termiņi) un līdzekļi pierādījumu sniegšanai, ja uz ēku attiecas ēku kategorijas atbrīvojums vai individuāls atbrīvojums (grūtību gadījums).

—	Grafiks (procedūra un termiņi) un līdzekļi atbilstības pierādījumu sniegšanai pēc ēkas renovācijas, kas veikta sakarā ar MEPS.

—	Neizpildes gadījumā nākamais posms var būt oficiāla darbība saskaņā ar 9. panta 7. punktu, ko veic attiecīgās iestādes un, ja nepieciešams, tiesas.

2.3.3.2.   Atbilstība: to ēku/īpašnieku identificēšana, kam jāievēro MEPS

Attiecīgajām iestādēm ir jāizstrādā metode to ēku identificēšanai, kurām jāatbilst MEPS shēmas robežvērtībām. ĒESD pārstrādātajā redakcijā nav precizēts, kā tas būtu jādara, tādējādi nodrošinot dalībvalstīm elastību šajā jautājumā.

Sākumpunkts var būt nedzīvojamo ēku fonda raksturojums, kas izskaidrots 1. posmā: datu avotu identificēšana un nedzīvojamo ēku fonda raksturošana. Tādu ēku identificēšanā, kuru enerģijas izmantojums, visticamāk, pārsniedz piemērojamo robežvērtību, var izmantot enerģijas galaizmantojuma vai primārās enerģijas izmantojuma aplēses, kuru pamatā ir konkrēti ēku tehniskie parametri. Tomēr ar šo metodi vien varētu nepietikt, un ir ieteicams to apvienot ar citām stratēģijām, lai identificētu ēkas un to īpašniekus, kam jānodrošina atbilstība MEPS shēmai.

Lai novērtētu, vai ēkas, kam ir ESS, atbilst robežvērtībai, iestādes var izmantot ESS datubāzes datus. Pēc tam šo ēku īpašniekus var iepriekš informēt par nepieciešamību ievērot MEPS pienākumu. Var būt nepieciešamas ESS vērtību korekcijas, ja ir mainījušies pieņēmumi, kas izmantoti energosnieguma aprēķināšanai, piemēram, ja ir mainījušies primārās enerģijas vai svēruma faktori. Turklāt, ja pēc ESS izdošanas ir notikusi renovācija, ESS dati var būt novecojuši.

Vēl viena iespēja ir izmantot ēku īpašnieku reģistrus vai izīrētāju licencēšanas sistēmas (7). Tos var ieviest vietējā vai nacionālā līmenī, lai veicinātu ēku īpašnieku pašreģistrāciju un sniegtu informāciju par viņu ēkas energosniegumu. Arī izīrētāju licencēšanas sistēmas, kurām nepieciešams informācijas minimums par īpašumiem un īpašniekiem, var palīdzēt īres tirgū identificēt ēkas, kuras pārsniedz maksimālo energosnieguma robežvērtību.

Šādu ēku identificēšanā palīdzīga var būt koordinācija starp publiskām iestādēm un birojiem, kas izdod dažādas licences vai atļaujas. Ja, piemēram, ēkas īpašnieks pieprasa īres licenci vai citas atļaujas (piemēram, viesnīcas ekspluatācijas atļauju), tā var būt iespēja pārbaudīt/pieprasīt pierādījumus par īpašuma energosniegumu. Ja tiek izsniegts jauns ESS sakarā ar ēkas pārdošanu, izīrēšanu jaunam īrniekam vai īres līguma atjaunošanu, tā ir iespēja arī noteikt ēkas energosniegumu. Attiecīgajai iestādei, kas atbild par atbilstību MEPS shēmai, varētu automātiski paziņot, ja nacionālajā ESS datubāzē tiek reģistrēts jauns ESS, kas pārsniedz tai laikā piemērojamo robežvērtību. Tāpat ESS atjauninājumu, saskaņā ar kuru sniegums ir zemāks par robežvērtību, varētu izmantot, lai attiecīgo ēku izslēgtu no prasībām neatbilstošo ēku kategorijas.

2.3.3.3.   Atbilstība: atbilstības mehānisma izveide

Lai izpildītu MEPS pienākumu, ēkas, kuru enerģijas izmantojums ir augstāks par robežvērtībām, renovē, lai uzlabotu to sniegumu līdz līmenim, kas ir zemāks par attiecīgajām robežvērtībām. Renovācijas pasākumi uzlabo ēkas sniegumu tā enerģijas izmantojuma ziņā, ko tieši ņem vērā, nosakot ēku energosniegumu saskaņā ar I pielikuma 1. punktu. Tāpēc atbilstīgie pasākumi ēkas energosnieguma uzlabošanai un MEPS pienākuma izpildei ietver norobežojošās konstrukcijas energorenovāciju un ēkas inženiertehnisko sistēmu, tai skaitā tehniskā aprīkojuma telpu apsildei, telpu dzesēšanai, ventilācijai, mājsaimniecības karstajam ūdenim, iebūvētajam apgaismojumam, ēkas automatizācijai un vadībai, objektā saražotai atjaunīgajai enerģijai vai to kombinācijai, nomaiņu.

Pierādījumi, ka robežvērtība ir sasniegta, būtu jāiegūst, izmantojot konsekventu pieeju ar skaidru metodiku un grafiku, lai izvairītos no neskaidrībām. Atbilstības mehānismam būtu jāsastāv no trim galvenajiem elementiem:

—	izveidota mehānisma, kas atzīts valsts līmenī,

—	iesniedzamiem pierādījumiem,

—	kvalitātes nodrošināšanas piemērošanas.

Atbilstības mehānisma piemēri ir ESS, kontrolsaraksts ar iepriekš noteiktiem pasākumiem, esošās nacionālās salīdzinošās novērtēšanas shēmas (piemēram, BREEAM, DGNB) un citi. Ja šādas salīdzinošās novērtēšanas shēmas nepastāv vai tajās ir vajadzīgas izmaiņas, tās ir jāizstrādā izpildes perioda sākumā.

Pierādījumus varētu izdot trešā persona, kas ir pakalpojumu sniedzējs (piemēram, ja runa ir par ESS, tas varētu būt reģistrēts neatkarīgs eksperts). Tā nolūks ir gan izslēgt interešu konfliktus, gan nodrošināt, ka novērtējums ir veikts saskaņā ar atzītu metodiku.

Pierādījumiem jāiztur kvalitātes novērtēšanas procedūra, ko veic neatkarīga persona. Kvalitātes validēšanā ieteicams iesaistīt attiecīgās iestādes.

Visās dalībvalstīs pieejamā ESS shēma ir atzīts izvērtēšanas instruments un atbilst visiem iepriekš minētajiem kritērijiem. Tāpēc par atbilstības mehānisma pamatu ir ieteicams izmantot ESS.

Turpmākajās apakšiedaļās ir sniegta plašāka informācija par atbilstības nodrošināšanas grafiku, kā arī divi atbilstības mehānismu – energoefektivitātes sertifikātu un renovācijas pasākumu saraksta – piemēri.

2.3.3.3.1.   Atbilstības nodrošināšanas grafiks

Ir skaidri jānosaka, kurš atbilstības mehānisms būs piemērojams un noteikumi attiecībā uz katra no tiem izdošanu, kvalitāti un īpašībām. Ieteicams šos elementus noteikt pietiekami savlaicīgi, lai tos varētu skaidri un laikus paziņot ēku īpašniekiem, kuriem ir jāievēro MEPS pienākums.

Grafiks būtu jāsaskaņo ar 9. panta 1. punkta noteikumiem, t. i., to, ka pirmā piemērojamā robežvērtība jāsasniedz līdz 2030. gadam, otrā piemērojamā robežvērtība jāsasniedz līdz 2033. gadam utt. Ir ieteicams iekļaut regulārus atgādinājumus par MEPS pienākumu un atbilstības nodrošināšanas termiņiem. Būtu jāpaziņo arī par sekām un sankcijām, kas attiecas uz ēku īpašniekiem, kuri neievēro noteikumus (skatīt 5. posmu: Uzraudzības mehānisma un sankciju shēmas izveidošana).

Atbilstības pārbaudes ir būtiskas divos brīžos: a) gadījumos, kad ēku īpašnieki uzskata, ka viņu īpašums jau ir atbilstīgs MEPS pienākuma paziņošanas brīdī, tātad labu laiku pirms 9. panta 1. punktā noteiktajiem robežvērtību datumiem, b) parastajos gadījumos, kad ēku īpašnieki veic renovācijas darbības pēc MEPS pienākuma paziņošanas, lai uzlabotu ēkas energosniegumu tā, ka tas ir zem piemērojamās robežvērtības. Abos gadījumos ir jāpiemēro atbilstības mehānisma kvalitātes un kontroles prasības (skaidra metodika, trešās personas veikta izdošana, kvalitātes pārbaužu piemērošana).

Tā kā to ēku un ēku īpašnieku identificēšana, kuriem ir jāievēro MEPS pienākums, dažos gadījumos var balstīties uz datiem, kas savākti pirms MEPS shēmas īstenošanas, un uz aplēsēm, var būt gadījumi, kad ēkas, kas identificētas kā ēkas, kuru enerģijas izmantojums pārsniedz maksimālo robežvērtību, faktiski jau atbilst MEPS pienākumam, jo to enerģijas izmantojums patiešām ir zemāks par robežvērtību.

Ja identificēto ēku energosniegums pārsniedz piemērojamo robežvērtību, atbilstības nodrošināšanas grafiku var saskaņot ar 9. panta 1. punktā aprakstīto grafiku, t. i., noteikt, ka pirmā robežvērtība jāsasniedz līdz 2030. gadam, otrā robežvērtība – līdz 2033. gadam utt. Šādos gadījumos ēku īpašniekiem jāveic renovācijas darbības, lai līdz norādītajiem datumiem panāktu, ka ēkas energosniegums ir zemāks par piemērojamo robežvērtību. Dalībvalstis varētu arī noteikt agrākus termiņus, kuros ēku īpašniekiem jāpierāda atbilstība.

2.3.3.3.2.   Atbilstības pierādīšana ar ESS

Ja atbilstību pierāda ar ESS, ēku īpašniekiem ir jāuzrāda derīgs sava īpašuma ESS, lai parādītu ēkas energosniegumu, kas aprēķināts saskaņā ar I pielikuma 1. punktu.

Lai ESS būtu derīgs kā atbilstības mehānisms, tajā jābūt iekļautai informācijai par MEPS shēmai izvēlēto rādītāju, t. i., informācijai par enerģijas galaizmantojumu vai primārās enerģijas izmantojumu. Ja ESS nav iekļauti dati par galveno rādītāju (piemēram, enerģijas galapatēriņš) vai tas nav atjaunināts (piemēram, pēc ESS saņemšanas ēkai tika veikti renovācijas pasākumi), piemēro citus atbilstības mehānismus.

Ja MEPS izraisītā renovācija ir nozīmīga renovācija, ir jāizdod ESS saskaņā ar 20. pantu. Dalībvalstīm būtu jāizmanto šā izraisītājmehānisma sniegtā izdevība un jāliek lietā ESS kā atbilstības mehānisms. Attiecīgajai iestādei, kas atbild par atbilstību MEPS shēmai, varētu automātiski paziņot, kad ēkām, uz kurām attiecas MEPS shēma, nacionālajā ESS datubāzē ir reģistrēts jauns ESS. To var sasaistīt ar uzraudzības mehānismu un nacionālo ēku energosnieguma datubāzi, kas jāizveido saskaņā ar 22. pantu.

2.3.3.3.3.   Atbilstības pierādījumi, kuru pamatā ir renovācijas pasākumu saraksts

Vēl viens atbilstības mehānisms varētu prasīt ēku īpašniekiem sniegt pierādījumus par tādu renovācijas darbību īstenošanu, kas iekļautas tādu pasākumu sarakstā, kuriem ir norādītas minimālās tehniskās prasības un no tiem izrietošo energosnieguma uzlabojumu aplēses.

Šo atbilstības mehānismu var īstenot divos veidos: a) pamatojoties uz iepriekš noteiktu minimālo pasākumu sarakstu ar prasībām attiecībā uz ēkas komponentiem, b) pamatojoties uz to renovācijas pasākumu sarakstu, kas ieteikti atsevišķās ēkas ESS vai renovācijas pasē (ja pieejama). Abos gadījumos dalībvalstis nosaka skaidru metodiku, tai skaitā nosaka, kādi pierādījumi jāsniedz, kam tie jāsniedz (pašam, trešai personai) un kāda metodika jāizmanto, lai novērtētu, vai ēkas energosniegums ir uzlabots līdz līmenim, kas ir zemāks par piemērojamo maksimālo energosnieguma robežvērtību. Šai pieejai jebkurā gadījumā ir jānodrošina, ka ēkas energosniegums ir labi noteikts un ka tiek sasniegta valsts līmenī noteiktā energosnieguma robežvērtība.

Pirmās pieejas gadījumā dalībvalstis nosaka to minimālo pasākumu sarakstu, kas uzlabotu ēkas energosniegumu tā, lai tas atbilstu MEPS pienākumam. Sarakstā, piemēram, būtu sniegta noklusējuma vērtība logu nomaiņai pret logiem ar noteiktu maksimālo U vērtību (zemāku nekā iepriekšējiem logiem) vai sienu izolācijas biezuma pieaugumam par dažiem centimetriem. Šīs vērtības var aplēst, pamatojoties uz pašreizējo renovācijas praksi un tehnoloģiju attīstību, kopīgiem pasākumiem, kas īstenoti dažādos nedzīvojamo ēku segmentos, vai vairāku reprezentatīvu ēku energomodelēšanu.

Šiem pasākumiem jāuzlabo ēkas sniegums attiecībā uz enerģijas izmantošanu telpu apsildei, telpu dzesēšanai, mājsaimniecības karstajam ūdenim, ventilācijai, iebūvētajam apgaismojumam vai citām ēkas inženiertehniskajām sistēmām, jo tie ir elementi, kas ietekmē ēku energosnieguma aprēķinu saskaņā ar I pielikuma 1. punktu. Pasākumu piemēri ir:

(a)	ārējo sienu izolācijas, jumtu un citu norobežojošās konstrukcijas elementu, piemēram, logu un durvju, uzlabošana;

(b)	apsildes sistēmas aizstāšana ar energoefektīvāku;

(c)	ēku automatizācijas un vadības sistēmu uzstādīšana energosnieguma uzraudzībai, kontrolei un optimizēšanai;

(d)	atjaunīgās enerģijas sistēmas uzstādīšana uz vietas.

Ēku īpašnieki vai izraudzīta trešā persona (piemēram, darbuzņēmējs, ārējais vērtētājs) sniedz pierādījumus (piemēram, maksājuma apliecinājumu) par iepriekš noteiktā minimālo pasākumu sarakstā iekļautiem renovācijas pasākumiem, kas ir īstenoti ēkā. Ēkas energosniegums pēc aplēsto enerģijas uzlabojumu piemērošanas ir zemāks par maksimālo piemērojamo energosnieguma robežvērtību. Panāktos enerģijas uzlabojumus var aplēst, summējot īstenoto renovācijas pasākumu enerģijas uzlabošanas potenciālu (8). Dalībvalstis nodrošina piemērotas metodikas īstenošanu. Rādītāja izvēle var ietekmēt renovācijas pasākumu izvēli (skatīt 2. tabulu).

Otrā atbilstības sasniegšanas pieeja, kuras pamatā ir renovācijas pasākumu saraksts, ir saistīta ar ēkām ar derīgu ESS (kurā iekļauti renovācijas ieteikumi) vai renovācijas pasi. Šādā gadījumā ēku īpašnieki vai izraudzīta trešā persona sniedz pierādījumus, kas apliecina, ka ir īstenoti ēkas ESS vai renovācijas pasē ieteiktie renovācijas pasākumi.

Tāpat kā saskaņā ar iepriekšējo pieeju, ēkas energosniegumam pēc tam, kad piemēroti vispārējie enerģijas uzlabojumi, kas sasniegti īstenoto renovācijas pasākumu rezultātā, jābūt zemākam par piemērojamo maksimālo energosnieguma robežvērtību. Vispārējos enerģijas uzlabojumus var aplēst, pamatojoties uz enerģijas ietaupījumiem, kas prognozēti ESS vai renovācijas pasē (ja šādas prognozes ir iekļautas). Alternatīvi tos var balstīt uz iepriekš noteiktām ar katru pasākumu saistītām enerģijas uzlabojumu noklusējuma vērtībām, kā aprakstīts iepriekšējās pieejas kontekstā.

2.3.3.3.4.   Citi apsvērumi par atbilstību

Dalībvalstis nodrošina atbilstības pierādījumu kvalitāti. Ja atbilstības pamatā ir ESS, pēc pārstrādātās ĒESD transponēšanas izdotajiem ESS ir jāatbilst attiecīgajiem noteikumiem, kas ieviesti 19. un 20. pantā un I un V pielikumā.

Ja dalībvalstis īsteno kādu no abām pieejām, kuru pamatā ir renovācijas pasākumu saraksts, varētu noteikt, ka sniegtajiem pierādījumiem un energosnieguma uzlabojumu aplēsēm piemēro trešo personu veiktas kvalitātes pārbaudes un kontroli. Attiecīgā iestāde arī validē kvalitāti, pamatojoties vismaz uz gadījumizlasi.

Ja ēku īpašnieki paši sniedz pierādījumus, pārbaudes un kontrole ir stingrāka nolūkā nodrošināt sniegto pierādījumu pienācīgu kvalitāti un vienlīdzīgu attieksmi.

Ja ir atļauts pierādīt atbilstību dažādos veidos, tas var sniegt ēku īpašniekiem elastīgākas iespējas izpildīt prasību un mudināt ēku īpašniekus sniegt atskaites.

Dalībvalstis var izmantot dažādus atbilstības mehānismus dažādām ēku kategorijām.

Atbilstības mehānismus var sasaistīt ar papildu ieguvumiem vai stimuliem, ko ēku īpašnieki/īrnieki var izmantot savu īpašumu popularizēšanai, piemēram, var izsniegt sertifikātus par panākto uzlabojumu vai reģistrēt īpašumu prasībām atbilstošu ēku publiskā sarakstā.

Finanšu iestādēm var būt svarīga loma ne tikai informācijas sniegšanā par renovācijas ieguvumiem un iespējām, bet arī tādu aizdevumu izsniegšanas atvieglošanā, ar kuriem paredzēts segt renovācijas investīcijas, kas vajadzīgas, lai izpildītu MEPS.

2.3.3.4.   Fakultatīvi: atbrīvojumu atsevišķām ēkām pieļaušana

Pārstrādātā ĒESD ļauj dalībvalstīm atbrīvot konkrētas ēku kategorijas saskaņā ar 9. panta 6. punktu un atsevišķas ēkas saskaņā ar 9. panta 1. punktu. Abi noteikumi ir fakultatīvi, un tiem ir atšķirīga ietekme uz MEPS piemērošanu. Par atbrīvojumu, ko piemēro ēku kategorijām saskaņā ar 9. panta 6. punktu, skatīt 2.3.2.2.1. iedaļu. Šī iedaļa attiecas uz atbrīvojumiem, ko piešķir individuāli identificētām ēkām saskaņā ar 9. panta 1. punkta astoto daļu.

Ēkas, kurām piemēro individuālu atbrīvojumu saskaņā ar dalībvalstu noteiktajiem kritērijiem, neizņem no MEPS shēmas pamatscenārija. Tā vietā nerealizēto energosnieguma uzlabojumu summa ir jākompensē, panākot līdzvērtīgus energosnieguma uzlabojumus citās nedzīvojamo ēku fonda daļās (skatīt 2.3.3.4.3.2. iedaļu “Līdzvērtīgo enerģētisko uzlabojumu kvantificēšana”).

Ja dalībvalstis nolemj īstenot iespēju atbrīvot atsevišķas ēkas, tās nosaka skaidru, precīzu un stingru kritēriju kopumu. Par šiem kritērijiem jāziņo NĒRP saskaņā ar pārstrādātās ĒESD 3. pantu. Kritēriji atsevišķu ēku atbrīvošanai var atspoguļot trīs iemeslus: a) paredzamo ēkas izmantošanu nākotnē, b) nopietnas grūtības, c) izmaksu un ieguvumu nelabvēlīgu novērtējumu (skatīt “Atbrīvojumu kritēriji”).

Tie jāizvēlas tā, lai atbrīvojumi tiktu atļauti tikai izņēmuma gadījumos un ar nosacījumu, ka pierādījumi liecina, ka konkrētai ēkai nav iespējams izpildīt prasības. Šādus secinājumus var izdarīt tikai katrā gadījumā atsevišķi, un dalībvalstīm nevajadzētu nevienai ēku kategorijai ieviest sistemātiskus atbrīvojumus. Lai varētu pieprasīt individuālu atbrīvojumu, ēku īpašniekiem jāpierāda, ka ir piemērojams kāds no kritērijiem.

Nosacījumi atbrīvojuma kritēriju piemērošanas izvērtēšanai būtu jānosaka dalībvalsts līmenī vai, ja reģionālie apstākļi ietekmē tikai daļu dalībvalsts teritorijas, reģionālā līmenī. Tomēr pēdējā minētajā gadījumā reģionālie apstākļi būtu jāapraksta NĒRP. Visos gadījumos šie nosacījumi būtu jādokumentē (piemēram, tehniskās vadlīnijās) un būtu vienādi jāpiemēro valsts vai – attiecīgā gadījumā – reģiona teritorijā. Atbrīvojuma kritēriji būtu skaidri jāpaziņo ēku īpašniekiem kā daļa no vispārējās MEPS shēmas. Visbeidzot, prasību nepiemērošana būtu jānovērtē, izmantojot skaidras procedūras, ko noteikušas un ko pārrauga publiskās iestādes.

Ieteicams publicēt kritērijus savlaicīgi un noteikt skaidru grafiku un procedūru, kādā ēku īpašnieki paziņo par atbrīvojumiem. Katrai no trim atbrīvojumu kategorijām piemērojamajiem pierādījumiem (piemēram, nojaukšanas apliecībai, trešās personas veiktam nelabvēlīgam izmaksu un ieguvumu novērtējumam) jābūt nepārprotamiem un skaidriem.

2.3.3.4.1.   Ex ante ziņojums par aplēstajiem individuālajiem atbrīvojumiem

Ja dalībvalstis pieļauj individuālus atbrīvojumus, pamatojoties 9. panta 1. punkta astotajai daļai atbilstošiem kritērijiem, tām ir jāveic ex ante novērtējums par to ēku potenciālo īpatsvaru, uz kurām attiecas šie atbrīvojumi. Par šo novērtējumu jāziņo NĒRP, kā minēts 3. pantā. Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tās nepiemēro atbrīvojumu nesamērīgam skaitam nedzīvojamo ēku. Faktori, kas nosaka to, vai atbrīvoto ēku skaits ir nesamērīgs, ietver papildu administratīvos centienus atbrīvojumu uzraudzībai un alternatīvu pasākumu plānošanai.

Pastāv dažādi veidi ex ante novērtējuma veikšanai par to ēku potenciālo īpatsvaru, kurām piemēro individuālu atbrīvojumu. Dalībvalstis varētu veikt aplēses, pamatojoties uz ēku fonda tipisko izmantojumu un parametriem un ēku iemītnieku raksturojumu, un to, kā viņi izmanto šīs ēkas. Alternatīvi tās varētu prasīt ēku īpašniekiem jau iepriekš pieteikties atbrīvojumam, reģistrējot to centrālajā reģistrā līdz konkrētam datumam un pierādot, ka ēkas atbilst dalībvalstu noteiktajiem kritērijiem. Otrā pieeja ir precīzāka un var palielināt ēku īpašnieku informētību par savu ēku energosniegumu. Tā arī ļauj labāk plānot citviet īstenojamos renovācijas pasākumus. Dalībvalstis var izvēlēties arī šo pieeju kombināciju.

Dalībvalstīm ieteicams ex post pārbaudīt atbrīvoto ēku skaitu un grīdas platību, lai pārliecinātos, vai skaits atbilst ex ante aplēsēm.

2.3.3.4.2.   Atbrīvojumu kritēriji

Saskaņā ar 9. panta 1. punktu kritēriji atsevišķu ēku atbrīvošanai var atspoguļot trīs iemeslus: a) paredzamo ēkas izmantošanu nākotnē, b) nopietnas grūtības un c) izmaksu un ieguvumu nelabvēlīgu novērtējumu.

Kritēriji jādefinē pēc iespējas precīzāk un skaidrāk, un to pamatā jābūt rādītājiem, kas apliecina tiesīgumu. Ēkas īpašniekam ir ieteicams pieteikties atbrīvojumam pirms izpildes datuma un iesniegt tiesīguma pierādījumu, ko var pārbaudīt trešā persona vai attiecīgā iestāde. Pierādījumus, kas jāsniedz saistībā ar atbrīvojuma pieteikumu, nosaka saskaņā ar piemērojamiem kritērijiem. Kritēriju piemēri ir sniegti turpmākajās apakšiedaļās.

2.3.3.4.2.1.   Paredzamā ēkas izmantošana nākotnē

Ar paredzamo ēkas izmantošanu nākotnē saistītais kritērijs attiecas uz situācijām, kad izmantošanas modeļa izmaiņu dēļ ēkas renovācija nebūtu lietderīga vai ēka vairs neiekļautos prasības darbības jomā. Tālāk sniegti ar šo kritēriju saistīti piemēri.

Plāni pārveidot ēku par dzīvojamo ēku. Ja ēkas īpašnieks plāno pārveidot esošu nedzīvojamo ēku par dzīvojamo ēku, to var atbrīvot no MEPS pienākuma. Uz ēku tad attieksies 9. panta 2. punkts. Jāsniedz pienācīgi pierādījumi, piemēram, derīga būvatļauja, līgumi, kas pierāda, ka būvdarbi ir pasūtīti, utt.

Plāni pārveidot ēku par citas kategorijas nedzīvojamo ēku, kas ietilpst 9. panta 1. punkta darbības jomā. Nedzīvojamās ēkas pārveidošana no vienas kategorijas ēkas par citas kategorijas ēku (piemēram, no viesnīcas par biroju ēku) nav pamats atbrīvojumam no MEPS pienākuma izpildes. Šajā gadījumā tiktu piemērota robežvērtība, kas attiecas uz nākotnē paredzamā ēkas izmantojuma kategoriju.

Plāni pārveidot nedzīvojamo ēku par citas kategorijas nedzīvojamo ēku, kas ietilptu 9. panta 6. punkta darbības jomā. 9. panta 1. punkta darbības jomā iekļautu nedzīvojamo ēku, kuru paredzēts pārveidot par ēku, kas būtu tiesīga tikt izslēgta no MEPS shēmas saskaņā ar 9. panta 6. punktu, piemēram, par ēku, ko izmanto kulta vajadzībām, nedzīvojamu lauksaimniecības ēku vai ēku, kas kalpo valsts aizsardzības mērķiem, var atbrīvot no MEPS pienākuma izpildes. Vēl viens piemērs var būt ēkas, kas kļūst par ēkām, kuras tiek oficiāli aizsargātas kā daļa no klasificētas vides vai to īpašās arhitektūras vai vēsturiskās vērtības dēļ. Ja ēkai ir piemērots atbrīvojums, tā ir jāizņem no pamatscenārija vai energosnieguma uzlabojumi ir jāpanāk citās ēku fonda daļās. Jāiesniedz pienācīgi pierādījumi, piemēram, derīga būvatļauja, līgumi, kas pierāda, ka būvdarbi ir pasūtīti, vai sertifikāts, kas apliecina aizsargātas ēkas statusu.

Plāni nojaukt ēku. Plānotā nojaukšana ir skaidri minēta pārstrādātās ĒESD 26. apsvērumā kā īpaša situācija, kurā var piemērot individuālus atbrīvojumus. 9. pantā ir noteikts, ka tad, ja atsevišķas nojaucamās ēkas tiek atbrīvotas no MEPS pienākuma, jāgūst līdzvērtīgi ietaupījumi citās nedzīvojamo ēku fonda daļās. Par pierādījumu paredzamajai ēkas izmantošanai nākotnē var kalpot nojaukšanas atļauja.

Ja, pamatojoties uz ēkas izmantošanu nākotnē, var piemērot atbrīvojumu no MEPS pienākuma, ēkas īpašniekam ir jāsniedz atbilstoši pierādījumi. Ieteicams noteikt skaidru pieteikšanās procesa grafiku, kas saskaņots ar MEPS shēmas izpildes procedūru.

Ieteicams arī noteikt skaidru grafiku izmantojuma maiņas īstenošanai. Piemēram, ja ēkas īpašnieks plāno mainīt ēkas izmantojumu, bet noteiktā termiņā to neizdara, būtu jāpiemēro renovācijas pienākums.

2.3.3.4.2.2.   Nopietnas grūtības

Nopietnu grūtību kritērijs ir paredzēts, lai atspoguļotu smagu, bet īslaicīgu situāciju, un tas ir jāpamato ar ēkas īpašnieka vai īrnieka individuālo situāciju. Kā norādīts 26. apsvērumā, “nopietnu grūtību gadījumi attaisno atbrīvojumu tik ilgi, kamēr pastāv grūtības”. Nopietnas grūtības pastāv, piemēram, ja ēkas īpašnieks vai īrnieks saskaras ar likviditātes problēmām, ja tam draud bankrots vai ja tas pēdējā gada laikā ir atlaidis noteiktu procentuālo daļu darbinieku.

Likviditātes problēmas. Tās varētu pierādīt, piemēram, ar finanšu pārskatiem, bankas konta izrakstiem, nodokļu deklarācijām, kredītu pārskatiem, revīzijas ziņojumiem u. c. Būtu jānosaka skaidri nosacījumi un noteikumi, lai nodrošinātu, ka uz šo kritēriju balstīti atbrīvojumi tiek piemēroti taisnīgi.

Bankrota draudi. Ja ēkas īpašniekam draud bankrots, tam ir jāsniedz līdzīgi pierādījumi kā par likviditātes problēmām. Turklāt īpašniekam ir jānorāda nākotnes peļņas prognozes nākamajam gadam, kuru pamatā vajadzētu būt iepriekšējiem gadiem un kuras būtu jāsalīdzina ar renovācijas darbu radītajām investīciju izmaksām vai īres maksas pieaugumu. Šīs izmaksas jāpamato, piemēram, ar trīs neatkarīgu konsultantu piedāvājumiem. Turklāt, lai pierādītu pieņēmumu pamatotību, katru gadu būtu jāiesniedz informācija par faktisko peļņu. Ja peļņa ir lielāka par prognozēto, kritēriju nepiemēro un atbrīvojumu var atcelt, un tiek piemērots pienākums ievērot MEPS.

Slimība. Nopietnas individuālas situācijas (piemēram, slimību) var uzskatīt par nopietnām grūtībām, ja ēkas īpašnieks ir mazs vai vidējs uzņēmums vai privāts ēkas īpašnieks. Tad ēkas īpašniekam ir jāiesniedz medicīniskā izziņa un jāpierāda, ka nav alternatīvas personas, kas varētu būt atbildīga par MEPS pienākuma izpildi.

Nesena kļūšana par ēkas īpašnieku. Pastāv apstākļi, kad persona kļūst par ēkas īpašnieku pēkšņi (piemēram, mantojot izīrētu ēku), kā dēļ ir ļoti grūti nepieciešamos renovācijas darbus veikt tūlīt. Šajā gadījumā var piemērot īsu atbrīvojumu no prasības ievērot MEPS pienākumu.

2.3.3.4.2.3.   Nelabvēlīgs izmaksu un ieguvumu novērtējums

Attiecībā uz kritēriju, kas balstīts uz c) punktu (nelabvēlīgs izmaksu un ieguvumu novērtējums), – dalībvalstu kritērijiem ir jābūt tādiem, lai varētu novērtēt, vai ar MEPS pienākuma izpildei nepieciešamo renovācijas pasākumu veikšanu saistītās izmaksas ir samērīgas un vai paredzamie ieguvumi pārsniedz izmaksas, un lai varētu salīdzināt alternatīvas. Tas jādara, veicot plānoto renovācijas pasākumu izmaksu un ieguvumu novērtējumu atsevišķu ēku līmenī.

Izmaksu un ieguvumu novērtējums ir instruments, ko izmanto dažādu ēkas renovācijas pasākumu izmaksu un ieguvumu izvērtēšanai. Šo izvērtējumu veic naudas izteiksmē, un tajā ņem vērā tādus faktorus kā būvniecības izmaksas, enerģijas ietaupījumi, īpašuma vērtības pieaugums un uzturēšanas ietaupījumi. Aprēķinā būtu jāiekļauj arī vidisko un ar veselību saistīto eksternalitāšu izmaksas un ieguvumi saskaņā ar pārstrādātās ĒESD mērķi arvien vairāk ņemt vērā vidiskās un ar veselību saistītās eksternalitātes (skatīt, piemēram, 2. panta 32. punkta iv) apakšpunktu un 13. pantu). Rūpīgā izmaksu un ieguvumu novērtējumā ir jāņem vērā ēkas un katra renovētā komponenta kalpošanas laiks, jo dažādiem elementiem ir atšķirīgs efektivitātes ilgums un izmaksas laika gaitā.

Ja dalībvalstis pieļauj individuālus atbrīvojumus izmaksu un ieguvumu nelabvēlīgu novērtējumu dēļ, tām ir jānodrošina skaidrs un publiski pieejams satvars novērtējuma veikšanai. Tā ietvaros ir jānosaka novērtējumā īstenojamie aprēķina posmi un vērā ņemamie parametri, tai skaitā ēkas komponentu kalpošanas laika vidējās vērtības, diskonta likmes neto pašreizējās vērtības noteikšanai, izmaksu atsauces vērtības konkrētiem pasākumiem utt. Dalībvalstīm būtu jāizveido shēma aprēķinu verificēšanai, piemēram, kontrolsaraksti, kas jāpārbauda attiecīgajai iestādei, vai prasība neatkarīgiem ekspertiem sniegt aprēķinus, lai apstiprinātu konstatējumus. Dalībvalstis var noraidīt pieteikumus, ja izmaksu un ieguvumu novērtējums nav veikts saskaņā ar iepriekš noteikto satvaru.

Izmaksu un ieguvumu novērtējumu uzskata par nelabvēlīgu, ja iegūtā neto pašreizējā vērtība, ieskaitot eksternalitātes, ir negatīva visā ēkas atlikušajā kalpošanas laikā. Alternatīvi varētu aprēķināt ienākumu no investīcijām, t. i., neto ieguvumus (t. i., ieguvumu kopējo pašreizējo vērtību, no kuras atņemta izmaksu kopējā pašreizējā vērtība), kas dalīti ar kopējām izmaksām, un to varētu izmantot kā rādītāju.

Aprēķinā sīki jānorāda ar atsevišķiem pasākumiem saistītās izmaksas un ieguvumi, lai izvērtētu, kuru pasākumu izmaksu un ieguvumu novērtējums tomēr būtu labvēlīgs. ĒESD 9. panta 1. punkta desmitajā daļā ir noteikts, ka nelabvēlīga izmaksu un ieguvumu novērtējuma gadījumā dalībvalstīm jāpieprasa, lai tiktu īstenoti vismaz tie atsevišķie renovācijas pasākumi, kuru izmaksu un ieguvumu novērtējums ir labvēlīgs. Tāpēc aprēķinos vajadzētu būt iespējai salīdzināt alternatīvas. Piemēram, attiecībā uz veca un nolietota katla nomaiņu ekonomisko izmaksu novērtējumā būtu jāapsver tādas alternatīvas kā, piemēram, gāzes katls un siltumsūknis un būtu jāsalīdzina gāzes katla izmaksas ar siltumsūkņa izmaksām, ņemot vērā siltumsūkņa vidiskos ieguvumus un to, ka tā ekspluatācijas izmaksas ir zemākas.

Renovācijas pase (19. pants, XIII pielikums) varētu būt noderīgs instruments, kas palīdzētu dalībvalstīm un ēku īpašniekiem veikt izmaksu un ieguvumu analīzi, ja pase ir pieejama. Tajā ir sniegta sīkāka informācija par dažādajiem renovācijas posmiem un ar šiem pasākumiem saistītajām izmaksām, ņemot vērā atsevišķās ēkas renovācijas ceļvedi un tā īstenošanu laika gaitā.

2.3.3.4.3.   Līdzvērtīgs uzlabojums, kas veikts citās ēku fonda daļās atbrīvojumu dēļ

2.3.3.4.3.1.   Nerealizēto enerģijas uzlabojumu kvantificēšana

To enerģijas uzlabojumu summa, kas atsevišķu ēku atbrīvojuma dēļ nav realizēti, ir jākompensē, panākot līdzvērtīgus uzlabojumus citās nedzīvojamo ēku fonda daļās. Dalībvalstis uzrauga renovācijas darbības, kas tiek veiktas, lai panāktu šos līdzvērtīgos uzlabojumus. Aplēses par līdzvērtīgiem energosnieguma uzlabojumiem norāda NĒRP, kā minēts 3. pantā.

Kopējie nerealizētie enerģijas uzlabojumi atbilst visu atbrīvoto ēku nerealizēto uzlabojumu summai. Nerealizētos enerģijas uzlabojumus vienai atbrīvotai ēkai var aplēst, pamatojoties uz starpību starp pašreizējo energosniegumu un sasniedzamo robežvērtību, kā aprakstīts turpmāk sniegtajā vienādojumā. Piemēram, ja atbrīvotai ēkai ar grīdas platību 500 m2 un energosniegumu 350 kWh/(m2 gadā) būtu jāievēro MEPS pienākums, proti, robežvērtība 280 kWh/(m2 gadā), nerealizētie enerģijas uzlabojumi būtu 35 000 kWh gadā. Lai nodrošinātu aprēķina konsekvenci, grīdas platībai jābūt tai pašai grīdas platībai, ko izmantoja ēkas energosnieguma noteikšanai.

—	Nerealizētie uzlabojumij: nerealizētie j ēkas uzlabojumi kWh gadā

—	Energosniegumsj: j ēkas pašreizējais energosniegums kWh/(m2 gadā)

—	Pj: j ēkas grīdas platība

Nerealizētos enerģijas uzlabojumus aprēķina katrai atsevišķai ēkai, uz kuru attiecas atbrīvojums. Tad aprēķina kopējos nerealizētos uzlabojumus, saskaitot visu atbrīvoto ēku nerealizētos uzlabojumus.

Nerealizētos enerģijas uzlabojumus var arī aplēst, pamatojoties uz to uzskaitīto minimālo pasākumu ietekmi, kas būtu nepieciešami ēkas energosnieguma uzlabošanai tā, lai tas būtu zemāks par robežvērtību. Enerģijas standarta ietaupījumu attiecināšana uz šiem pasākumiem ļaus aplēst to ietekmi uz vispārējo energosniegumu. Sarakstā iekļauto pasākumu īstenošanai būtu jāuzlabo ēkas energosniegums attiecībā uz enerģijas izmantojumu telpu apsildei, telpu dzesēšanai, mājsaimniecības karstajam ūdenim, ventilācijai, iebūvētajam apgaismojumam vai citām ēkas inženiertehniskajām sistēmām, kā noteikts I pielikuma 1. punktā noteiktajā kopīgajā vispārīgajā ēku energosnieguma aprēķina satvarā. Kā piemērus var minēt atjaunīgās enerģijas sistēmas uzstādīšanu uz vietas, ārējo sienu izolācijas, jumtu un citu ārējo elementu, piemēram, logu un durvju, uzlabošanu, apsildes sistēmas aizstāšanu ar energoefektīvāku sistēmu, ēku automatizācijas un vadības sistēmu uzstādīšanu energosnieguma uzraudzībai, kontrolei un optimizēšanai.

Šajā pieejā uz katru pasākumu attiecina enerģijas standarta ietaupījumus, pamatojoties uz kopīgu praksi, renovācijas statistiku, tehniskiem pētījumiem utt. Pēc tam tiek aplēsta to īstenošanas ietekme uz atbrīvoto ēku energosnieguma uzlabojumu izteiksmē, t. i., tiek salīdzināts ēkas energosniegums pirms un pēc hipotētiskās īstenošanas un tiek aprēķināti nerealizētie enerģijas uzlabojumi. Lai nodrošinātu aprēķina konsekvenci, grīdas platībai jābūt tai pašai grīdas platībai, ko izmantoja ēkas energosnieguma noteikšanai.

—	Nerealizētie uzlabojumij: nerealizētie j ēkas uzlabojumi kWh gadā

—	Energosniegumsj: j ēkas pašreizējais energosniegums kWh/(m2 gadā)

—	Pj: j ēkas grīdas platība

—	Pasākuma enerģijas ietaupījumii: enerģijas ietaupījumi, kas saistīti ar I renovācijas pasākuma īstenošanu, %

—	i: renovācijas pasākumu kopums iepriekš noteiktajā sarakstā

Tāpat kā iepriekš, nerealizētos enerģētiskos uzlabojumus aprēķina katrai atsevišķai ēkai, uz kuru attiecas atbrīvojums. Tad aprēķina kopējos nerealizētos uzlabojumus, saskaitot visu atbrīvoto ēku nerealizētos uzlabojumus.

2.3.3.4.3.2.   Līdzvērtīgo enerģētisko uzlabojumu kvantificēšana

Kopējie nerealizētie enerģētiskie uzlabojumi ir jākompensē, panākot līdzvērtīgus energosnieguma uzlabojumus citās nedzīvojamo ēku fonda daļās. Iepriekšējās iedaļas piemērā aprēķinātos atbrīvotās ēkas nerealizētos enerģētiskos uzlabojumus 35 000 kWh gadā varētu panākt, renovējot ēku ar grīdas platību 700 m2 un energosniegumu 250 kWh/(m2 gadā), ja tās energosniegumu samazina līdz 200 kWh/(m2 gadā) (aprēķināts kā 250 kWh/(m2 gadā) – (35 000 kWh gadā uz 700 m2)). Enerģētiskos uzlabojumus var aprēķināt, izmantojot šādu vienādojumu:

—	Enerģijas uzlabojumsk: enerģijas uzlabojums, kas panākts atsevišķā ēkā citā nedzīvojamo ēku fonda daļā, kWh gadā

—	Energosniegums: energosniegums kWh/(m2 gadā)

—	Pk: k ēkas grīdas platība

Nerealizētos enerģijas uzlabojumus var īstenot katru atsevišķi. Tādā gadījumā ir jāuzrauga, vai nerealizētie enerģijas uzlabojumi atbrīvotajā j ēkā ir vienādi ar enerģijas uzlabojumiem k ēkā citā ēku fonda daļā. Tomēr visu citās ēku fonda daļās renovēto ēku kopējos līdzvērtīgos enerģijas uzlabojumus var arī agregēt un pēc tam salīdzināt ar kopējiem nerealizētajiem enerģijas uzlabojumiem, kas aprēķināti iepriekšējā iedaļā. Kopējos līdzvērtīgos enerģijas uzlabojumus var aprēķināt, saskaitot katras atsevišķas k ēkas uzlabojumus.

Kopējie līdzvērtīgie enerģijas uzlabojumi, kas panākti visās ēkās citās nedzīvojamo ēku fonda daļās, ir vienādi ar kopējiem nerealizētajiem iepriekšējā iedaļā aprēķinātajiem enerģijas uzlabojumiem vai lielāki par tiem.

2.3.3.4.3.3.   Līdzvērtīgu enerģijas uzlabojumu panākšanas veidi

Ir dažādi veidi, kā panākt līdzvērtīgus uzlabojumus. Viena no pieejām ir panākt nerealizētos uzlabojumus, renovējot atsevišķas ēkas labāka snieguma nedzīvojamo ēku fonda daļā, kā parādīts 11. attēlā. Piemērā tika lūgts atbrīvojums sarkanajai ēkai (skatīt 11.a) attēlu) (9). 11.b) attēlā ilustrēts, kā kvantificēt nerealizētos uzlabojumus. Nerealizētajiem uzlabojumiem līdzvērtīgi vai par tiem lielāki uzlabojumi ir jāpanāk, renovējot citas ēkas, kas nav iekļautas MEPS shēmā (zaļās ēkas). Tam var būt vajadzīgas papildu renovācijas shēmas, kas vērstas uz šīm ēkām. Šī pieeja nodrošina elastīgas iespējas pievērsties dažādām ēkām, bet tai var būt nepieciešami lieli uzraudzības centieni, lai sekotu līdzi tam, kur tiek panākti līdzvērtīgie uzlabojumi.

11. attēls. Atbrīvojumi: a) ēka ir atbrīvota, b) tiek panākti līdzvērtīgi uzlabojumi citās nedzīvojamo ēku fonda daļās

Otrās pieejas mērķis ir panākt papildu enerģijas uzlabojumus, renovējot ēkas, kuru sniegums pārsniedz nākamo robežvērtību (skatīt 12. attēlu). Šī pieeja atvieglo uzraudzības procesu, jo līdzvērtīgi uzlabojumi tiek panākti tikai tajās ēkās, kas ietilpst nākamajā vājākā snieguma ēku kopumā, nevis ēkās no visas ēku daļas, kas neietilpst MEPS shēmā. Šī pieeja arī paātrina vājākā snieguma ēku renovāciju, bet var būt vajadzīgi papildu atbalsta mehānismi ēku īpašnieku mudināšanai renovēt savas ēkas pirms iepriekš noteiktā termiņa.

12. attēls. Atbrīvojumi: a) ēka ir atbrīvota, b) tiek panākti līdzvērtīgi uzlabojumi nākamajās vājākā snieguma nedzīvojamās ēkās

2.3.4.   4. POSMS. Veicinoša satvara izveidošana

2.3.4.1.   Veicinošā satvara mērķis un svarīgi apsvērumi

Lai atbalstītu atbilstību, dalībvalstīm ir jāizveido veicinošs politikas satvars saskaņā ar 9. panta 4. punktu un 17. un 18. pantu. Lai gan politikas satvaram saskaņā ar 9. panta 4. punktu ir jābūt pilnībā pieejamam, ne visiem pasākumiem jābūt pieejamiem visu veidu ēkām vai ēku īpašniekiem. Veicinošo pasākumu izvēle daļēji ir atkarīga no valsts vai vietējā konteksta, kā arī no konkrētām MEPS izstrādes izvēlēm. Esošās prakses analīze liecina, ka pastāv galvenie vispārējie atbalsta pasākumi, tai skaitā:

a)	finansiālā atbalsta shēmas konkrētu grupu finansiālā sloga samazināšanai;

b)

tehniskā palīdzība vairākos līmeņos: a) (bezmaksas) konsultāciju sniegšana ēku īpašniekiem visa renovācijas procesa laikā, sākot no sākotnējām konsultācijām, padziļinātas analīzes, atbalsta finansiālu stimulu nodrošināšanā un darbuzņēmēju atrašanā līdz kvalitātes kontrolei, piemēram, ar vienas pieturas aģentūru palīdzību; b) prasmes būvniecības vērtības ķēdē. Lai tiktu galā ar MEPS izraisīto renovācijas apjoma pieaugumu, būs vajadzīgs kvalificēts darbaspēks. Saskaņā ar 17. panta 12. punktu ir vajadzīgas investīcijas apmācībā un spēju veidošanā, personāla un struktūru attīstīšanā ar mērķi nodrošināt, ka ir pietiekami daudz kvalificētu darbinieku, lai tiktu galā ar renovācijas vilni, kad tas pienāks; c) atbalsts attiecīgajām iestādēm, piemēram, vietējiem dalībniekiem, lai tās varētu īstenot shēmu;

c)

to nekustamā īpašuma ieguldītāju un īpašnieku stimulēšana, kas apsver pamatīgu renovāciju, ar tādiem instrumentiem kā subsīdijas, nodokļu atvieglojumi un zaļās obligācijas, lai mudinātu viņus pārsniegt minimālās prasības, saskaņā ar 9. panta 4. punkta c) apakšpunkta noteikumu, kurā paredzēts “izstrādāt integrētas finansēšanas shēmas, kurās paredz stimulus pamatīgas renovācijas un pakāpeniskas pamatīgas renovācijas veikšanai”, un saskaņā ar 17. pantu, īpaši 17. panta 16. punktu;

d)	finansēšanas shēmu izveide vai pielāgošana tā, lai tās ietvertu finansiālus stimulus renovācijas pasu izdošanai un, iespējams, papildu investīciju stimulus pasākumiem, kas ieteikti renovācijas pasē;

e)

darbības, kuru mērķis ir palielināt sabiedrības informētību un atbalstu, lai MEPS varētu īstenot efektīvi. Atbalstu var paredzēt īpaši pielāgotu komunikācijas kampaņu īstenošanai un integrētu renovācijas pakalpojumu tīkla izveidei, piemēram, vienas pieturas aģentūru izveidei saskaņā ar 18. pantu, nolūkā padarīt renovācijas procesu raitāku;

f)

īpašas uzmanības pievēršana tam, lai likvidētu ar ekonomiku nesaistītus šķēršļus, piemēram, pretrunīgas intereses (9. panta 4. punkta d) apakšpunkts), izmantojot dažādu pasākumu kombināciju, piemēram, palielinot informētību par ēkas vērtības pieaugumu pēc energorenovācijas, sniedzot tehnisko atbalstu un izmantojot tiesību aktus, piemēram, attiecībā uz kopīpašuma noteikumiem, vai ļaujot palielināt pamata īres maksu, lai atgūtu renovācijas izmaksas atbilstīgi īrniekiem nodrošinātajiem enerģijas izmaksu ietaupījumiem.

2.3.4.1.1.   Pretrunīgu interešu novēršana

Lai gan MEPS netieši palīdz pārvarēt investīciju trūkumu, kas radies pretrunīgu interešu dēļ, pretrunīgu interešu ietekme uz izmaksām saglabājas. 2. pielikumā izklāstītajos norādījumos par 17. pantu ir norādītas pretrunīgu interešu novēršanas iespējas un sniegti piemēri par esošajām shēmām, kas novērš pretrunīgas intereses.

2.3.4.1.2.   Tādu ēku renovācijas stimulēšana, kuras var pretendēt uz individuālajiem atbrīvojumiem

Lai varētu pretendēt uz (pagaidu) atbrīvojumiem no 9. panta 1. punktā noteiktajām prasībām, ēku īpašniekiem būs individuāli jāpierāda atbilstība dalībvalsts līmenī noteiktajiem kritērijiem. Šo procesu varētu izmantot kā renovācijas ierosinātāju, automātiski sasaistot atbrīvojumus ar renovācijas pases (daļēju) finansējumu vai automātisku uzaicinājumu uz vienas pieturas aģentūru, līdzīgi kā paredzēts 19. panta 13. punktā, saskaņā ar kuru ēkas īpašnieks saņem uzaicinājumu uz vienas pieturas aģentūru, ja tiek izdots ESS marķējums, kas ir zemāks par C.

2.3.4.1.3.   Tādu ēku kategoriju renovācijas stimulēšana, kuras dalībvalstis var atbrīvot no MEPS prasībām

Dažas nedzīvojamo ēku kategorijas var atbrīvot no 9. panta 1. punkta prasībām, izmantojot 9. panta 6. punktu, un, iespējams, tās var netikt ņemtas vērā nacionālajās renovācijas stratēģijās. Veicinošs satvars, kas virza īpašu atbalstu šīm ēku kategorijām, var radīt būtiskus energosnieguma papildu uzlabojumus šajās ēku fonda daļās.

2.3.4.2.   Atbalsta mehānismi

ĒESD 9. panta 4. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm veicinošā satvara ietvaros ir jānodrošina finansiāli pasākumi un integrētas finanšu shēmas, kā arī tehniskā palīdzība.

2.3.4.2.1.   Finansiāls atbalsts pamatīgas renovācijas veicināšanai (9. panta 4. punkta c) apakšpunkts)

Ēku īpašnieki un ieguldītāji būtu jāstimulē panākt vēl labāku rezultātu par 9. panta 1. punktā noteiktajām maksimālajām energosnieguma robežvērtībām. To var panākt ar prēmijām par vienposma pamatīgu renovāciju, ar kuru uzreiz tiek izpildītas ilgāka termiņa prasības. Tāpēc ir ļoti ieteicams agrīni noteikt 2040. un 2050. gada mērķrādītājus nedzīvojamām ēkām dalībvalstu līmenī. Tad finansiālā atbalsta apmēru var pielāgot atkarībā no sasniegtā snieguma līmeņa. Ja ēku īpašnieki izvēlas pakāpenisku renovāciju, vēl viens finansiālā atbalsta nodrošināšanas veids ir renovācijas pases finansēšana, kā arī atbalsts ierosināto pasākumu īstenošanai pirms MEPS izpildes datumiem.

Papildu precizējumi un piemēri ir sniegti 2. pielikumā iekļautajos norādījumos par 17. pantu.

2.3.4.2.2.   Tehniskā palīdzība

Ēku īpašniekiem, kurus skar MEPS, vajadzētu būt labi informētiem pirms to stāšanās spēkā. Mērķtiecīgās informācijas kampaņās, ko īsteno, piemēram, ar nekustamā īpašuma apvienību vai pašvaldību starpniecību, ir viegli uztveramā veidā jāizskaidro prasību iemesli, kā arī tas, kad un kā nodrošināt atbilstību, tai skaitā jāsniedz enerģētikas ekspertu vai vienas pieturas aģentūru kontaktinformācija vai saites uz finansiālā atbalsta programmām.

Vienas pieturas aģentūras ir īpaši piemērotas informācijas par ēku īpašniekiem izvirzītajām prasībām izplatīšanai, kā arī viņu virzīšanai renovācijas procesā, tai skaitā finansēšanā (skatīt pārstrādātās ĒESD 18. pantu, Direktīvas (ES) 2023/1791 22. panta 3. punkta a) apakšpunktu un attiecīgos norādījumu dokumentus).

Ieņēmumus no emisijas kvotu tirdzniecības vai soda naudām, kas iekasētas ar MEPS izpildes panākšanai paredzēto sankciju mehānismu, daļēji var izmantot, lai finansētu nepieciešamo institucionālo vidi un tehnisko palīdzību, un daļēji – lai finansētu mērķorientētu atbalstu ēku īpašniekiem, kuri saskaras ar nopietnām grūtībām (skatīt iedaļu “Atbrīvojumu kritēriji”).

2.3.5.   5. POSMS. Uzraudzības mehānisma un sankciju shēmas izveidošana

ĒESD 9. panta 7. punktā ir noteikts, ka “[d]alībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu (..) minimālo energosnieguma standartu īstenošanu, ietverot piemērotus uzraudzības mehānismus un sankcijas saskaņā ar 34. pantu”. Šajā ziņā 9. panta 7. punktu var uztvert kā atgādinājumu par dalībvalstu vispārējo pienākumu uzraudzīt ES direktīvas un panākt to izpildi.

2.3.5.1.   Uzraudzība

Tāpēc pirmais uzdevums ir apzināt mehānismu, kā konstatēt (ne)atbilstības līdz 2030., 2033. gadam un turpmākajiem atsauces datumiem. Viens no veidiem, kā to izdarīt, ir izveidot to nedzīvojamo ēku reģistru, kas pārsniedz saskaņā ar 9. panta 1. punktu noteiktās maksimālās energosnieguma robežvērtības. Reģistru varētu izveidot, kad šīs ēkas tiek identificētas atbilstības nolūkā (skatīt iedaļu “Atbilstība: to ēku/īpašnieku identificēšana, kam jāievēro MEPS ”), un to var sasaistīt ar nacionālo ēku energosnieguma datubāzi, kas jāizveido saskaņā ar 22. pantu. Reģistru atjauninātu, tiklīdz ēkas īpašnieks iesniegtu pierādījumus par nepieciešamajiem energosnieguma uzlabojumiem, pēc kuriem ēka ir sasniegusi līmeni, kas ir zemāks par maksimālo robežvērtību, un tādējādi atbilst MEPS shēmas prasībām.

Lai atbalstītu atbilstību, attiecīgās iestādes varētu regulāri, piemēram, reizi gadā pirms atsauces datuma (piem., 2030. gada), atgādināt ēku īpašniekiem par gaidāmo pienākumu nodrošināt atbilstību. Atgādināšanas reizē ēku īpašnieki būtu jāinformē par iespējamām sankcijām neatbilstības gadījumā, kā arī par pieejamajiem pasākumiem īstenošanas atbalstam. Tūlīt pēc atsauces datuma (piemēram, pēc 2030. gada) no datubāzes tiktu izgūtas atlikušās neatbilstības un varētu nosūtīt vēl vienu, pēdējo atgādinājumu, dodot dažu mēnešu ilgu pēdējo termiņu atbilstības pierādīšanai. Pēc minētā termiņa būtu jāsāk izpildes procedūra.

2.3.5.2.   Sankciju shēma

Dalībvalstis ievieš noteikumus un sankcijas par MEPS pienākuma pārkāpumiem. Sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un atturošām, kā noteikts pārstrādātās ĒESD 34. pantā. 9. panta 7. punktā ir noteikts, ka, nosakot noteikumus par sankcijām, dalībvalstis ņem vērā mājokļu īpašnieku, jo īpaši mazaizsargātu mājsaimniecību, finansiālo stāvokli un piekļuvi pienācīgam finansiālajam atbalstam.

Sankcijas var noteikt dažādiem izpildes procesa posmiem. Piemēram, ja dalībvalsts ievieš ēku īpašnieku reģistru vai izīrētāju licencēšanas sistēmu un nosaka termiņu ēku īpašnieku un īpašumu pašreģistrācijai, var ieviest sankcijas par attiecīgo datu savlaicīgu nereģistrēšanu. Citā posmā var noteikt sankciju shēmu ēku īpašniekiem, kuri bija paziņojuši, ka viņu ēka jau bija atbilstīga MEPS pienākuma paziņošanas brīdī, un noteiktajā termiņā nebija iesnieguši atbilstības mehānismā prasītos pierādījumus. Visbeidzot, var ieviest sankciju shēmu ēku īpašniekiem, kuri līdz attiecīgajam termiņam nav izpildījuši piemērojamo MEPS pienākumu.

Sankciju mehānismu piemēri ir prasībām neatbilstošu ēku publiskošana, naudas sodi, ierobežojumi īpašuma īres maksas palielināšanai vai pārdošanai/izīrēšanai un citi. Ir svarīgi ņemt vērā, ka sankciju piemērošanai nevajadzētu atcelt pienākumu izpildīt prasības. Attiecībā uz katru izveidoto sankciju mehānismu ir ieteicams noteikt grafiku, sankcijas par neatbilstību (pirmo reizi) un sankcijas par atkārtotu neatbilstību.

Viens no sankciju mehānisma piemēriem ir prasībām neatbilstošo ēku atklāšana prasībām neatbilstošo īpašumu datubāzē. Ja ēku īpašnieki neievēro MEPS pienākumu, īpašumu iekļauj datubāzē, kurai varētu piekļūt potenciālie īrnieki/pircēji, publiskās iestādes, svarīgas ieinteresētās personas vai pat plaša sabiedrība. Šādas sankcijas varētu apvienot ar citiem pasākumiem efektivitātes palielināšanai.

Naudas sodus kā sankciju mehānismu var definēt, pamatojoties uz:

—	fiksētu summu, kā vienādu vērtību euro izteiksmē visiem prasībām neatbilstīgajiem ēku īpašniekiem;

—	īpašuma lielumu, kā noteiktu summu euro par m2;

—

starpību starp ēkas pašreizējo energosniegumu kWh/(m2 gadā) un robežvērtību, kas netika ievērota. Piemēram, ja pašreizējais energosniegums ir 350 kWh/(m2 gadā) un piemērojamā robežvērtība ir 250 kWh/(m2 gadā), naudas sodu nosaka, pamatojoties uz starpību (100 kWh/(m2 gadā)) un noteiktu summu euro par kWh/(m2 gadā);

—	neatbilstības turpināšanās laiku, piemēram, kā noteiktu summu euro par katru MEPS pienākuma neizpildes mēnesi, kas pagājis kopš termiņa beigām;

—	iepriekšējo variantu kombināciju, piemēram, kā fiksētu summu, kam pieskaitīta papildu summa, pamatojoties uz īpašuma lielumu.

Ja par sankciju mehānismu izmanto naudas sodus, prasībai ņemt vērā ēku īpašnieku finansiālo stāvokli ir īpaši liela nozīme. Naudas sodu shēmā būtu jāņem vērā proporcionalitātes princips, lai atsevišķiem ēku īpašniekiem radītais slogs nebūtu pārmērīgs salīdzinājumā ar MEPS shēmas mērķi. Ņem vērā īpašus apstākļus, piemēram, ēku īpašniekus, kuri ir bankrotējuši vai kuriem ir cits ārkārtas finansiālais statuss.

3.   DZĪVOJAMO ĒKU FONDA PAKĀPENISKAS RENOVĀCIJAS TRAJEKTORIJA

3.1.   Prasību tvērums

9. panta 2. punkta mērķis ir pakāpeniski renovēt dzīvojamo ēku fondu, lai nodrošinātu, ka dzīvojamo ēku segments palīdz līdz 2050. gadam pārveidot nacionālo ēku fondu par bezemisiju fondu. Tajā dalībvalstīm ir noteikta prasība noteikt trajektoriju pakāpeniskai dzīvojamo ēku fonda renovācijai. Trajektoriju izsaka kā visa dzīvojamo ēku fonda vidējā primārās enerģijas izmantojuma kWh/(m2 gadā) samazinājumu ar saistošiem starpposma mērķrādītājiem 2030., 2035., 2040., 2045. un 2050. gadam.

Šai trajektorijai ir jāatbilst valsts ceļvedim un dalībvalsts NĒRP iekļautajiem mērķrādītājiem, un tai jābūt vērstai uz to, lai līdz 2050. gadam nacionālo ēku fondu pārveidotu par bezemisiju fondu.

Trajektorijas mērķis ir uzlabot dzīvojamo ēku fonda vispārējo energosniegumu, galveno uzmanību pievēršot vājākā snieguma ēkām. Trajektorijai jānodrošina, ka vismaz 55 % no vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājuma norādītajos gados tiek panākti ar tādu ēku renovāciju, kas pieder pie 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku. Tas nozīmē, ka, izstrādājot dzīvojamo ēku fonda trajektoriju, dalībvalstis noskaidros gadā renovējamo dzīvojamo ēku un dzīvojamo ēku vienību skaitu vai grīdas platību, tai skaitā 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku un dzīvojamo ēku vienību skaitu vai grīdas platību.

Lai sasniegtu nacionālajā trajektorijā noteiktos mērķrādītājus, dalībvalstis piemēros tādus pasākumus kā minimālie energosnieguma standarti, tehniskā palīdzība un finansiālais atbalsts nolūkā samazināt visa dzīvojamo ēku fonda vidējo primārās enerģijas izmantojumu. Šajā procesā dalībvalstis nesamērīgi neatbrīvos no rīcībpolitikas pasākumiem īres dzīvojamās ēkas vai ēku vienības. Dalībvalstis var brīvi izlemt, vai valsts līmenī noteikt minimālos energosnieguma standartus, kas pielāgoti valsts apstākļiem.

3.2.   Definīcijas

3.2.1.   Dzīvojamo ēku definīcija 9. panta darbības jomā

Direktīvas 2. panta 18. punktā “dzīvojamā ēka vai ēkas vienība” ir definēta kā “telpa vai telpu kopums pastāvīgā ēkā vai strukturāli atdalīta ēkas daļa, un tā ir paredzēta vienai privātai mājsaimniecībai dzīvošanai visa gada garumā”.

Attiecībā uz jaukta lietojuma ēkām, t. i., ēkām, kas ietver gan dzīvojamās, gan nedzīvojamās ēku vienības (piemēram, dzīvojamā ēka ar veikaliem pirmajā stāvā), dalībvalstis var apzināt vispiemērotāko pieeju un saskaņā ar 34. apsvērumu var arī turpmāk izvēlēties, vai uzskatīt tās par dzīvojamām vai nedzīvojamām ēkām vai abu veidu kombināciju.

Ja tiek renovēta jaukta lietojuma ēka, jāizvairās no energosnieguma uzlabojumu dubultas uzskaites, tāpēc uzlabojumi skaidri jākvalificē kā dzīvojamās ēkas vai nedzīvojamās ēkas uzlabojumi. Visas dzīvojamās ēkas ietilpst 9. panta 2. punkta darbības jomā neatkarīgi no tā, vai īpašnieks vai lietotājs ir publiskā vai privātā sektora struktūra. Dzīvojamās publiskās ēkas, arī sociālie mājokļi, ietilpst 9. panta 2. punkta darbības jomā.

3.3.   Dzīvojamo ēku fonda renovācijas trajektorijas izstrādāšana

Dzīvojamo ēku fonda pakāpeniskas renovācijas trajektorijas un šai renovācijai vajadzīgo pasākumu izstrādei ir vairāki posmi.

13. attēls. Ieteicamie posmi dzīvojamo ēku fonda pakāpeniskas renovācijas trajektorijas izstrādei

Lai nodrošinātu, ka ir aptverti visi izstrādes elementi un tiek izveidots pienācīgs satvars, ir ierosināti šādi četri posmi:

—	datu avotu identificēšana un dzīvojamo ēku fonda klasificēšana;

—	trajektorijas un starpposma mērķrādītāju noteikšana vidējā primārās enerģijas izmantojuma pakāpeniska samazinājuma sasniegšanai;

—	apakšmērķrādītāja noteikšana vismaz 55 % vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājuma sasniegšanai ar 43 % vājākā snieguma ēku renovāciju;

—	vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazināšanai paredzētu rīcībpolitikas pasākumu pieņemšana.

Turpmākajās iedaļās ir sniegti 9. pantā minētās trajektorijas dažādo iezīmju piemēri un varianti, ievērojot četrus posmus, kas izklāstīti 13. attēlā.

3.3.1.   1. POSMS. Datu avotu identificēšana un dzīvojamo ēku fonda klasificēšana

Saskaņā ar 9. panta 2. punktu dalībvalstīm sava nacionālā trajektorija jāizsaka kā visa dzīvojamo ēku fonda vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājums laikposmā no 2020. līdz 2050. gadam. Tāpēc atsauces gads, ar kuru salīdzina vidējā primārās enerģijas patēriņa izmaiņas, ir 2020. gads (no 2020. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim). Dalībvalstīm ir jāapzina savs dzīvojamo ēku fonds un tā parametri, t. i., jāvāc un jāapstrādā informācija, kas raksturo ēku fondu atbilstoši tā galvenajiem parametriem, un, pamatojoties uz šo informāciju, jāizdara secinājumi par tā energosniegumu.

Šā procesa mērķis ir noteikt atsauces vērtību dzīvojamo ēku fonda vidējam primārās enerģijas izmantojumam 2020. gadā, pamatojoties uz reprezentatīviem datiem. Tam būtu arī jādod iespēja dalībvalstīm noteikt energosnieguma robežvērtību, kas nošķir 43 % vājākā energosnieguma dzīvojamo ēku, pamatojoties uz ēku skaitu vai to kopējo platību. Dalībvalstis var izmantot datus par nesenāku gadu nekā 2020. gads kopā ar attiecīgajiem pieņēmumiem (piemēram, jaunu ēku būvniecības tempu un renovācijas vai nojaukšanas uzskaiti), lai papildinātu minētos datus un panāktu reālistisku 2020. gada ēku fonda raksturojumu.

Dzīvojamo ēku fondam piemērojamie ieteikumi par fonda klasificēšanai vajadzīgo resursu un laika plānošanu, par ESS (energosnieguma sertifikātu) datu izmantošanu, saikni ar 22. pantā aprakstīto datubāzi, esošo datubāzu atkalizmantošanu un paplašināšanu un datu aizsardzību ir līdzīgi ieteikumiem, kas attiecas uz nedzīvojamo ēku fondu.

Līdzīgi kā attiecībā uz nedzīvojamo ēku fondu, dzīvojamo ēku fonda klasificēšanai un tā parametru identificēšanai var vai nu atsevišķi, vai kopā izmantot vismaz divas vispārējas pieejas. Pirmā pieeja ir izmantot a) ESS datus kopā ar papildu datu avotiem, un otrā ir b) statistiskā izlase un ad hoc datu vākšana. Šīs pieejas ir aprakstītas turpmākajās apakšiedaļās.

3.3.1.1.   Datu avoti, provizoriskā klasifikācija un ēku kategorijas

Lai klasificētu dzīvojamo ēku fondu, dalībvalstis var izmantot ESS datus kopā ar citiem datu avotiem, piemēram, pētījumu rezultātiem, skaitīšanām, energoauditu rezultātiem vai agregētiem enerģijas uzskaites datiem. Datus par dzīvojamo ēku fonda fiziskajiem parametriem un citām iezīmēm, piemēram, izmantojumu, būvniecības datumu, tipoloģiju, atrašanās vietu, ģeometriskajiem parametriem vai ēkas inženiertehniskajām sistēmām, var vākt no tādiem avotiem kā 3D pilsētu modeļi, satelītattēli, digitālie ēku žurnāli, kadastra dati, būvniecības atļauju reģistri un intervijas ar arhitektiem vai attīstītājiem. Dalībvalstīm tiek ieteikts novērtēt datu kopu kvalitāti, pilnīgumu un reprezentativitāti, lai nodrošinātu, ka ir pienācīgi pārstāvēti dažādi dzīvojamo ēku fonda segmenti.

Līdzīgi kā attiecībā uz nedzīvojamām ēkām, lai klasificētu dzīvojamās ēkas, ir ieteicams sagatavot sākotnēju pārskatu par fondu. Ir lietderīgi sākt ar dzīvojamo ēku fonda kopējo lielumu un pēc tam aplēst, piemēram, vienģimenes māju, daudzdzīvokļu māju un citu veidu dzīvojamo ēku īpatsvaru.

Lai klasificētu dzīvojamo ēku fondu, ir ieteicams to sadalīt vieglāk aptveramos segmentos pēc lieluma, tipa, fasādes materiāla un ēku sistēmas. Kā kritērijus kategoriju noteikšanai var izmantot arī vispārpieņemtas vietējās vai reģionālās būvniecības prakses modeļus. Citu kritēriju piemēri ir būvniecības datums, klimatiskā zona un apsildes sistēmas tehnoloģija. Varētu izmantot arī ēku references kategorijas, ko izmanto salīdzinošās metodoloģijas sistēmai, saskaņā ar kuru noskaidro izmaksoptimālus energosnieguma prasību līmeņus. Tas palīdz sadalīt dzīvojamo fondu ēku segmentos ar līdzīgiem parametriem, un tas atvieglo pieņēmumu izstrādi katram segmentam vajadzības gadījumā un uzlabo rezultātus to ēku energosnieguma aplēšanā, par kurām dati nav pieejami.

3.3.1.2.   Dzīvojamo ēku energosnieguma aplēšana, kurā par pamatu izmanto ESS un datus par ēku fiziskajiem parametriem

Ir svarīgi pārliecināties, ka ESS ir pietiekami reprezentatīvi (10) dzīvojamo ēku fondam. Tāpēc ir īpaši jānovērtē, cik lielā mērā ESS aptver dzīvojamo ēku fondu, tai skaitā tas, cik lielā mērā tie aptver dažādus ēku tipus, izdošanas datums un citi būtiski faktori.

Pieejamos ESS datus var apvienot ar informāciju par to pašu ēku fiziskajiem parametriem un citām iezīmēm, lai izveidotu references dzīvojamo ēku kopumu katrai kategorijai. ESS datus var izmantot, arī lai aptuveni aprēķinātu tās pašas kategorijas ēku un tai pašā teritorijā esošu ēku ar ļoti līdzīgiem fiziskajiem parametriem energosniegumu.

Ja informācija par dzīvojamo ēku sektora apakšgrupu vai segmentu energosniegumu nav reprezentatīva, informāciju par katras atsevišķas ēkas izmantojumu, būvniecības datumu, tipoloģiju, atrašanās vietu, ģeometriskajiem parametriem vai ēkas inženiertehniskajām sistēmām var izmantot kā ievadi enerģijas modeļos, lai simulētu ēku ekspluatāciju un aplēstu to energosniegumu. Kad ir izvēlēts references ēku kopums no dzīvojamo ēku fonda, references ēku energosnieguma aplēšanai var izmantot vienkāršotu pieeju.

Augšupēju datu (ēku fiziskie parametri, atrašanās vieta, energosniegums utt.) sasaistīšana ar lejupējiem datiem (agregēti dati par dažādu energonesēju patēriņu, enerģijas galapatēriņu, nacionālā statistika par ēku būvniecības praksi utt.) var precizēt dzīvojamo ēku fonda klasifikāciju. Lai kalibrētu izdarītos pieņēmumus un aplēses, uz augšupējiem datiem balstītās aplēses var salīdzināt ar pieejamajiem lejupējiem datiem.

Piemērojot 9. panta 2. punktu, dalībvalstīm savos NĒRP jāapraksta datu avoti un metodika, ko tās izmanto dzīvojamo ēku fonda un tā energosnieguma raksturošanai.

3.3.1.3.   Statistiskā izlase un ad hoc datu vākšana

Ja no ESS vai citiem datu avotiem iegūtie dati par dzīvojamo ēku fonda energosniegumu nav pietiekami reprezentatīvi, kā palīglīdzekli dažādu ēku segmentu klasificēšanai var izmantot statistisko izlasi un ad hoc datu vākšanu. Lai papildinātu esošos datus un novērstu konkrētu datu iztrūkumu, var vākt jaunus datus, piemēram, par ēku tipoloģijām, ģeogrāfiskajiem apgabaliem vai klimatiskajām zonām. Retrospektīvas ekstrapolācijas metodes var palīdzēt izmantot jaunākus datus kopā ar datiem par jaunām ēkām un nojaukšanas tendencēm nolūkā aprēķināt primārās enerģijas izmantojumu konkrētā ēku segmentā kādā iepriekšējā laikposmā. Šo pieeju var izmantot atsevišķi vai kopā ar esošajiem datiem, lai verificētu konstatējumus un novērtētu to ticamību.

Ja izmanto statistisko izlasi, ieteicams iegūt sākotnēju pārskatu par dzīvojamo ēku fondu sadalījumā pa dažādām ēku kategorijām ar līdzīgiem parametriem tipa, tipoloģijas, atrašanās vietas, būvniecības datuma un citu īpašību ziņā. Galīgajā statistiskajā izlasē vajadzētu būt iekļautām visām šīm dažādajām ēku kategorijām.

Savākto informāciju var iekļaut simulācijas modelī, lai aplēstu ēku energosniegumu. Pēc tam rezultātus var ekstrapolēt uz visu ēku fondu, pamatojoties uz sākotnējo klasifikāciju. Rezultātus var arī salīdzināt ar pieejamajiem agregētajiem datiem par ēku fonda energosniegumu. Šajā gadījumā ir svarīgi nodrošināt, ka izmantotie rādītāji atspoguļo enerģijas izmantojumus, uz ko attiecas ĒESD I pielikums (piemēram, tajos nav ņemta vērā ēdiena gatavošana).

3.3.2.   2. POSMS. Trajektorijas un starpposma mērķrādītāju noteikšana vidējā primārās enerģijas izmantojuma pakāpeniska samazinājuma sasniegšanai

Trajektorija ir izteikta kā vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājums laikposmā no 2020. gada 1. janvāra līdz 2050. gadam. Šī koncepcija ir parādīta 14. attēlā. Dzīvojamo ēku fonda vidējais primārās enerģijas izmantojums 2020. gadā kalpo par atskaites punktu starpposma mērķrādītājiem 2030., 2035., 2040., 2045. un 2050. gadā. ĒESD 9. panta 2. punktā ir noteikti starpposma mērķrādītāji, kas jāsasniedz līdz 2030. un 2035. gadam un kas paredz panākt vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājumu attiecīgi par 16 % un 20–22 %. Saskaņā ar 9. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jānosaka starpposma mērķrādītāji 2040., 2045. un 2050. gadam atbilstīgi pakāpeniskam vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājumam tā, lai līdz 2050. gadam dzīvojamo ēku fondu pārveidotu par bezemisiju ēku fondu.

14. attēls. Pārskats par dzīvojamo ēku fonda pakāpeniskas renovācijas trajektoriju un starpposma mērķrādītājiem

Papildus vidējam primārās enerģijas izmantojumam saskaņā ar 9. panta 3. punktu dalībvalstis var izstrādāt papildu rādītājus par neatjaunīgās un atjaunīgās primārās enerģijas izmantojumu un par radītajām ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām, kas izteiktas CO2 ekvivalenta kilogramos uz m2 gadā. Šo papildu rādītāju izmantošana var uzlabot ēku energoapgādes dekarbonizācijas un dzīvojamo ēku fonda siltumnīcefekta gāzu emisiju uzraudzību, saskaņojot trajektoriju ar nacionālajiem emisiju mērķrādītājiem un esošajiem siltumapgādes un aukstumapgādes plāniem. Ja dalībvalstis izvēlas iekļaut šos papildu rādītājus savā pieejā, būtu jānosaka šo rādītāju starpposma mērķrādītāji tiem pašiem gadiem kā galvenajai trajektorijai (2030., 2035., 2040. gads utt.), kā parādīts 15. attēlā.

15. attēls. Uz dzīvojamo ēku fondu attiecināmā SEG emisiju papildu rādītāja ilustrācija

3.3.2.1.   Vidējais primārās enerģijas izmantojums 2020. gadā

Saskaņā ar 9. panta 2. punktu visa dzīvojamo ēku fonda vidējais primārās enerģijas izmantojums ir rādītājs, ko izmanto, lai noteiktu dzīvojamo ēku fonda pakāpeniskas renovācijas trajektoriju. Dzīvojamo ēku fonda vidējais primārās enerģijas izmantojums attiecas uz ēku fonda primāro enerģiju (kWh gadā) un tā grīdas platību (m2), kā aprakstīts turpmāk sniegtajā vienādojumā. Ir svarīgi atgādināt, ka šajā gadījumā nepiemēro 9. panta 6. punktā nedzīvojamām ēkām noteikto izņēmumu un atbrīvojumu no pamatscenārija. Tāpēc pamatscenārijā būtu jāiekļauj visas dzīvojamo ēku fonda ēkas.

—	Kopējā primārā enerģija: dzīvojamo ēku fonda primārās enerģijas izmantojums kWh gadā

—	Kopējā P: dzīvojamo ēku fonda ēku kopējā grīdas platība m2

Dzīvojamo ēku fonda vidējā primārās enerģijas izmantojuma aprēķināšanai vajadzīgos datus var iegūt, izmantojot dažādas pieejas. Kā aprakstīts 1. POSMĀ par ēku fonda klasificēšanu, dalībvalstis var izmantot datus par atsevišķām ēkām, piemēram, ESS, skaitīšanas, energoauditu rezultātus, enerģijas uzskaites datus, apsekojumus un ad hoc datu vākšanu, apvienojumā ar agregētiem datiem, kas iegūti no enerģētikas statistikas vai datu vākšanas. Pieejas izvēle lielā mērā ir atkarīga no datu pieejamības.

Lai nodrošinātu, ka ir pārstāvēti visi ēku segmenti un tiek ņemti vērā visi tiešie izmantojumi, ir ieteicams kombinēt dažādus datu avotus. Ieteicams, lai dalībvalstu izmantotā metode vidējā primārās enerģijas izmantojuma aprēķināšanai atbilstu ēku energosniegumam, kas aprakstīts ĒESD I pielikumā. Šajā nolūkā, ja tiek izmantoti izmērītie dati, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tie tiek koriģēti attiecībā uz klimatu un paradumiem un ir saskaņoti ar I pielikumā aprakstīto energosniegumu (piemēram, būtu jāizslēdz ēdiena gatavošanai izmantotā enerģija).

Ja ēku fonda raksturojums ļauj noteikt katras dzīvojamās ēkas individuālo primārās enerģijas izmantojumu un grīdas platību, dzīvojamo ēku fonda kopējo primārās enerģijas izmantojumu varētu aprēķināt saskaņā ar turpmāk norādīto vienādojumu.

—	PEI: primārās enerģijas izmantojums kWh/(m2 gadā)

—	P: ēkas grīdas platība m2

—	i: no 1 līdz N (kopējais dzīvojamo ēku skaits)

Vēl viena iespējama pieeja kopējā primārās enerģijas izmantojuma aprēķināšanai ir izmantot agregētus datus par dzīvojamo ēku fonda enerģijas galaizmantojumu (piemēram, no Eurostat) apvienojumā ar nacionālajiem primārās enerģijas faktoriem, lai iegūtu dzīvojamo ēku fonda kopējo primāro enerģiju (kWh gadā), kā norādīts turpmāk.

—	E: galaenerģija pa energonesējiem (kWh gadā)

—	PEF: primārās enerģijas faktors pa energonesējiem

Kad ir aprēķināts dzīvojamo ēku fonda kopējais primārās enerģijas izmantojums, vidējo primārās enerģijas izmantojumu var iegūt, kopējo primārās enerģijas izmantojumu dalot ar dzīvojamo ēku fonda kopējo grīdas platību vai ar ēku skaitu.

Dalībvalstīm jāapraksta izmantotie datu avoti un metodika savos NĒRP. Metodikai vajadzētu būt konsekventai visos īstenošanas un pārskata periodos nolūkā nodrošināt, ka trajektorija un ziņošana par rezultātiem ir konsekventas. Plānos sīki jāapraksta visas laika gaitā piemērotās metodikas korekcijas.

3.3.2.2.   Starpposma mērķrādītāji un apakšmērķrādītāji

ĒESD 9. panta 2. punkta noteikumus, kas saistīti ar dzīvojamo ēku fonda pakāpeniskas renovācijas nacionālo trajektoriju, var iedalīt divās prasībās:

1)	sasniegt kopējos starpposma mērķrādītājus, lai līdz termiņiem samazinātu vidējo primārās enerģijas izmantojumu (piemēram, 16 % līdz 2030. gadam), un

2)	sasniegt apakšmērķrādītāju, proti, panākt vismaz 55 % no šā samazinājuma (piemēram, 55 % no 16 % samazinājuma līdz 2030. gadam) ar 43 % vājākā snieguma ēku renovāciju; jānorāda renovējamo ēku skaits vai grīdas platība.

Lai gan vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājums attiecas uz visu dzīvojamo ēku fondu, apakšmērķrādītājs, kas jāsasniedz 43 % vājākā snieguma ēku, ir jāsasniedz tieši ar renovācijas darbu veikšanu.

16. attēls. Dzīvojamo ēku fonda pakāpeniskas renovācijas sasniegšanas trajektorija

Dzīvojamo ēku fonda kopējā grīdas platība mainīsies sakarā ar nojaukšanu un jaunām ēkām, kas uzbūvētas pēc 2020. atsauces gada. Ēku nojaukšana pēc 2020. gada ēku fonda grīdas platību samazinās, savukārt jaunas ēkas pievienos jaunu grīdas platību. Noņemtā un pievienotā ēku grīdas platība samazinās un palielinās primārās enerģijas izmantojumu dažādās proporcijās. Šīs grīdas platības un primārās enerģijas izmantojuma izmaiņas ietekmēs visa dzīvojamo ēku fonda vidējo primārās enerģijas izmantojumu.

Tomēr ēku nojaukšanu un jaunu ēku būvniecību nevar uzskatīt par renovācijas pasākumiem, bet 55 % apakšmērķrādītājs nepārprotami ir jāsasniedz, “renovējot 43 % vājākā snieguma dzīvojam[o] ēk[u]”. Tāpēc 55 % apakšmērķrādītāja kontekstā nevar ņemt vērā vājākā snieguma ēku nojaukšanas ietekmi uz vidējo primārās enerģijas izmantojumu.

17. attēls. 2050. gada bezemisiju ēku fonds

Galvenie starpposma mērķrādītāji ceļā uz bezemisiju ēku fonda izveidi līdz 2050. gadam attiecas uz ēku fondu kopumā; ne katrai ēkai ir jākļūst par bezemisiju ēku, kas definēta 11. pantā. Bezemisiju ēku fonda izveidi ilgtermiņā veicinās vairāki faktori: ēku pakāpeniska renovācija nolūkā uzlabot to energosniegumu būs svarīgs faktors, taču svarīga nozīme būs arī ēkām piegādātās enerģijas vispārējai dekarbonizācijai, it īpaši siltumapgādes sistēmu dekarbonizācijai, kā arī turpmākai energosistēmu pārveidei un sociāldemogrāfiskajai dinamikai. Nosakot 2050. gada starpposma mērķrādītāju, dalībvalstīm būtu jāņem vērā visi šie faktori.

Nosakot ilgāka termiņa starpposma mērķrādītājus, dalībvalstīm varētu būt lietderīgi balstīties uz nacionālajām prognozēm vai scenārijiem, kas izstrādāti to nacionālajām dekarbonizācijas stratēģijām, nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem (NEKP), atjaunīgās enerģijas un energoefektivitātes mērķrādītāju sasniegšanai, kā arī nacionāli noteiktajiem devumiem. Pieņēmumiem par dzīvojamo ēku fonda pakāpeniskas renovācijas trajektoriju būtu jāatbilst NEKP scenāriju pamatā esošajiem pieņēmumiem, it īpaši pieņēmumiem, kas saistīti ar energoresursu struktūru (piemēram, primārās enerģijas faktoriem). Tas nodrošinātu konsekvenci starp nacionālajām stratēģijām.

Saskaņā ar 9. panta 2. punkta pēdējo daļu dalībvalstis var koriģēt starpposma mērķrādītājus 2030. un 2035. gadam, ja vidējais fosilās enerģijas izmantojuma īpatsvars dzīvojamās ēkās ir mazāks par 15 %, lai nodrošinātu, ka visa dzīvojamo ēku fonda vidējais primārās enerģijas izmantojums līdz 2030. gadam un pēc tam ik pēc pieciem gadiem ir vienāds ar nacionāli noteikto vērtību, kas iegūta, lineāri samazinot vidējo primārās enerģijas izmantojumu laikposmā no 2020. līdz 2050. gadam atbilstīgi dzīvojamo ēku fonda pārveidei par bezemisiju ēku fondu, vai zemāks par to.

3.3.2.3.   Atbilstīgie pasākumi dzīvojamo ēku fonda vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazināšanai

Kā paskaidrots iepriekš, atbilstīgie pasākumi abiem apakšmērķrādītājiem, kas palīdzēs sasniegt katru starpposma mērķrādītāju, būs atšķirīgi. 45 % apakšmērķrādītāju var sasniegt ar ēku renovācijas pasākumiem un ēku fonda energosnieguma izmaiņām, kas rodas jaunu ēku un nojaukšanas dēļ. 55 % apakšmērķrādītāju var sasniegt tikai ar renovācijas darbiem, kas samazina vidējo primārās enerģijas izmantojumu 43 % vājākā snieguma ēku. Paradumu maiņas pasākumi netiek ieskaitīti nevienā no apakšmērķrādītājiem.

Atjaunīgās enerģijas īpatsvara pieaugums elektroenerģijas ražošanā ietekmēs ēkas primārās enerģijas izmantojumu, un tāpēc tas ir jāuzskata par ēku fonda energosnieguma uzlabojumu, kas tiek ieskaitīts vispārējos mērķrādītājos, kuri noteikti 9. panta 2. punktā. Ja energonesēju primārās enerģijas faktoru vai svēruma faktoru korekcijas rezultātā uzlabojas aprēķinātais energosniegums, dalībvalstīm šīs izmaiņas ir jāpaskaidro Komisijai un jāpierāda, ka tās precīzi atspoguļo reālas izmaiņas energoresursu struktūrā. Par izdarītajām izvēlēm un datu avotiem jāziņo, izmantojot EN 17423 formātu vai jebkuru citu dokumentu, kas to aizstāj. Tiek arī gaidīts, ka dokumentētie primārās enerģijas faktori 2030. gadam būs saskaņoti ar nacionālajos klimata un enerģētikas plānos izmantotajiem primārās enerģijas faktoriem.

Tāpēc pasākumi, kuru mērķis ir sasniegt 55 % apakšmērķrādītāju (vismaz 55 % no vidējā primārās enerģijas izmantojuma jāsasniedz ar 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku renovāciju), būtu jākoncentrē uz renovāciju, kas uzlabo energosniegumu saskaņā ar ĒESD I pielikumā izklāstītajiem energosnieguma aprēķiniem (skatīt 3. POSMU). Tas ietver norobežojošās konstrukcijas renovāciju un izmaiņas ēkas inženiertehniskajās sistēmās, tai skaitā tehniskajā aprīkojumā telpu apsildei, telpu dzesēšanai, ventilācijai, mājsaimniecības karstajam ūdenim, iebūvētajam apgaismojumam, ēkas automatizācijai un vadībai, objektā saražotai atjaunīgajai enerģijai vai to kombinācijām.

Saskaņā ar 9. panta 2. punkta piekto daļu dalībvalstis savos renovācijas centienos apakšmērķrādītāju sasniegšanai nedrīkst paredzēt nesamērīgus atbrīvojumus īres dzīvojamām ēkām vai ēku vienībām.

Ja primārās enerģijas patēriņa samazinājumu panāk ar tādu ēku renovāciju, ko skārušas dabas katastrofas, šos ietaupījumus var ieskaitīt mērķrādītājos, kas saistīti ar 43 % vājākā snieguma ēku. Dalībvalstīm tiek ieteikts uzraudzīt to renovēto ēku skaitu vai grīdas platību, kuras bija skārusi dabas katastrofa, un primārās enerģijas izmantojuma samazinājumu, kas panākts ar to renovāciju, un ziņot par to savos NĒRP (3. pants).

Abas iepriekšējās iedaļas veido sākumpunktu tādas mērķa trajektorijas un starpposma mērķrādītāju noteikšanai, kas jāsasniedz, lai konkrētajos gados samazinātu dzīvojamo ēku fonda vidējo primārās enerģijas patēriņu. Saskaņā ar 9. panta 2. punktu un NĒRP novērtēšanas ietvaros Komisijai ir jāuzrauga vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājums, tai skaitā 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku un ēku vienību skaits vai grīdas platība, un vajadzības gadījumā jāsniedz ieteikumi. Tāpēc dalībvalstīm ir ieteicams NĒRP ziņot par to dažādo pasākumu ietekmi, kas īstenoti nolūkā samazināt dzīvojamo ēku fonda vidējo primārās enerģijas izmantojumu.

3.3.2.4.   Prasības ziņošanai par trajektoriju

Saskaņā ar 3. pantu un 9. panta 2. punktu dalībvalstu NĒRP ir jāiekļauj metodika, kā arī dati, ko tās izmanto trajektorijas noteikšanai, starpposma mērķrādītāju vērtību aplēšanai, 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku noteikšanai, kā arī katru gadu renovējamo ēku un ēku vienību skaits vai grīdas platība.

18. attēlā ir parādīti galvenie posteņi, par kuriem jāziņo nacionālo trajektoriju ietvaros.

18. attēls. Ziņošana par dzīvojamo ēku fonda pakāpeniskas renovācijas trajektoriju

3.3.2.5.   To ēku skaita vai grīdas platības aplēšana, kas jārenovē, lai sasniegtu vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājumu

Renovējamo ēku skaita (vai grīdas platības) aplēse ir atkarīga no vairākiem mainīgajiem lielumiem, piemēram, ēku fonda mērķa daļu fiziskajiem parametriem, to raksturojuma (izmantojums, īpašumtiesības, apdzīvotība u. c.) un rīcībpolitikām, kas ieviestas vai jāievieš šo ēku renovācijai.

Nosakot to 43 % vājākā snieguma ēku skaitu (vai grīdas platību), kas jārenovē, lai sasniegtu apakšmērķrādītāju, piemēro vairākus apsvērumus, kā aprakstīts 3. POSMĀ.

Nosakot to citu ēku skaitu (vai grīdas platību), kas jārenovē, lai veicinātu vispārējā mērķrādītāja sasniegšanu, dalībvalstīm būtu jāapsver, kādi renovācijas darbi palīdz sasniegt atlikušo mērķrādītāja daļu. Tas ir cieši saistīts ar pieņēmumiem, kas trajektorijas noteikšanas nolūkā izdarīti attiecībā uz citiem faktoriem, piemēram, ēku energoapgādes dekarbonizāciju un ēku fonda energosnieguma izmaiņām, ko rada jaunas ēkas un nojaukšana, u. c. (skatīt 2.3.2.2. iedaļu). Tāpēc dalībvalstīm ir jāaplēš to ēku skaits (vai grīdas platība), kas jārenovē, lai izpildītu kopējo starpposma mērķrādītāju atlikušo daļu, saskaņā ar pieņēmumiem un aplēsēm, kas izdarīti to analīzēs par ēku fonda modernizāciju, kuras mērķis ir to pārveidot par bezemisiju ēku fondu līdz 2050. gadam.

3.3.3.   3. POSMS. Apakšmērķrādītāja noteikšana vismaz 55 % vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājuma sasniegšanai ar 43 % vājākā snieguma ēku renovāciju

3.3.3.1.   Robežvērtības noteikšana 43 % vājākā snieguma ēku

Lai identificētu 43 % vājākā snieguma ēku, ir ieteicams 2020. gada ēku fondā dzīvojamās ēkas sarindot pēc to energosnieguma, ko mēra pēc primārās enerģijas izmantojuma (kWh/(m2 gadā)). Tad var noteikt robežvērtību dzīvojamo ēku fonda vājāko 43 % apzināšanai. Šo robežvērtību var aprēķināt, izmantojot ēku skaitu vai kopējo grīdas platību. Ēkas var sarindot, vai nu izveidojot biežuma sadalījumu, vai analizējot atsevišķus datu punktus. Biežuma sadalījumam primārās enerģijas izmantojuma diapazonu (piemēram, 0–500 kWh/(m2 gadā)) iedala konkrētos intervālos vai klasēs. Katrai klasei ir noteikts diapazons (piemēram, 1. klase – 0–19 kWh/(m2 gadā), 2. klase – 20–39 kWh/(m2 gadā) utt.). Pēc tam ēkas iedala šajās klasēs, pamatojoties uz to primārās enerģijas izmantojumu, un aprēķina ēku vai grīdas platību biežumu katrā klasē.

Ja robežvērtību aprēķina pēc ēku skaita, skaita vājākā snieguma ēkas, sākot ar visvājākā energosnieguma ēku, līdz ir sasniegti 43 % no kopējā ēku skaita, kā parādīts 19. attēlā (fiktīvs dzīvojamo ēku fonds ar 25 ēkām). Tās ēkas energosniegums primārās enerģijas izmantojuma izteiksmē (kWh/(m2 gadā)), kura seko uzreiz pēc 43 % atzīmes, nosaka robežvērtību 43 % vājākā snieguma ēku. Visas dzīvojamās ēkas, kuru energosniegums ir sliktāks par šo robežvērtību, būs daļa no 43 % vājākā snieguma ēku.

19. attēls. 43 % vājākā snieguma ēku dzīvojamo ēku fondā

Ja robežvērtību nosaka, pamatojoties uz ēku grīdas platību, pieeja atspoguļo metodi, kas izmantota attiecībā uz ēku skaitu. Grīdas platību sarindo, sākot ar vājākā snieguma ēku, līdz tā sasniedz 43 % no kopējās grīdas platības. Tās ēkas primārās enerģijas izmantojums, kura seko uzreiz pēc 43 % grīdas platības sasniegšanas, nosaka robežvērtību (kWh/(m2 gadā)) 43 % vājākā snieguma ēku.

Atkarībā no tā, vai tiek izvēlēts ēku skaits vai grīdas platība, apzinātā dzīvojamo ēku fonda daļa var atšķirties – tā var būt vai nu mazāka, vai lielāka. Izmantojot grīdas platību 43 % vājākā snieguma ēku apzināšanai, tiek ņemts vērā ēkas lielums, bet, ja tiek izmantots ēku skaits, var būt pārmērīgi pārstāvētas mazas ēkas (kurām var būt ierobežots renovācijas potenciāls). Dalībvalstīm tiek ieteikts novērtēt datu pieejamību un sava dzīvojamo ēku fonda parametrus, piemēram, sadalījumu pa vienģimenes un daudzģimeņu ēkām (pēc skaita vai grīdas platības) un ēku vidējo lielumu katrā grupā. Šī informācija būtu jāizmanto, lai noteiktu piemērotu pieeju, kā identificēt 43 % ēku ar vājāko sniegumu (pamatojoties uz ēku skaitu vai grīdas platību), kam ir vislielākais energotaupības un renovācijas potenciāls.

Izstrādājot jaunu NĒRP (pēc pirmā plāna, kura projekts ir jāiesniedz līdz 2025. gada 31. decembrim un galīgā redakcija – līdz 2026. gada 31. decembrim), ēku sastāvs 43 % vājākā snieguma kategorijā var mainīties sakarā ar ēku fonda uzlabojumiem, kas izriet no renovācijas, kura ierosināta saskaņā ar 9. panta 2. punktu. Tāpēc dalībvalstīm tiek ieteikts pielāgot sarindojumu, lai atspoguļotu 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku atjaunināto sastāvu.

Lai aplēstu katra starpposma mērķrādītāja sasniegšanā nodrošināmo ieguldījumu, kas jāpanāk ar 43 % vājākā snieguma ēku renovāciju, var izmantot šādu aprēķinu:

—	VSĒ apakšmērķrādītājs: vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājums, kas jāpanāk ar 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku renovāciju, kWh gadā

—	PEI2020: primārās enerģijas izmantojums kWh/(m2 gadā) 2020. gadā

—	P: ēkas grīdas platība m2

—	i: no 1 līdz N (kopējais dzīvojamo ēku skaits)

3.3.3.2.   Katra apakšmērķrādītāja sasniegšanai vajadzīgā ēku skaita vai grīdas platības aplēšana

Saskaņā ar 9. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jāapzina katru gadu renovējamo dzīvojamo ēku un dzīvojamo ēku vienību skaits vai grīdas platība, arī no 43 % vājākā snieguma ēku vidus.

Šā skaitļa aplēsi var būtiski ietekmēt vairāki dažādi mainīgie lielumi. Piemēram, pieņēmumi par ēku energosniegumu pirms renovācijas (piemēram, 150 kWh/(m2 gadā) salīdzinājumā ar 500 kWh/(m2 gadā)), kā arī renovācijas apmērs (vai pamatīgums) var radīt ļoti atšķirīgas aplēses par to ēku skaitu vai grīdas platību, kuras būtu jārenovē, lai sasniegtu apakšmērķrādītāju. Izmantojot vienkāršotu pieeju, ja plānoto renovācijas pamatīgumu mainītu no 30 % uz 60 %, aplēstais renovējamo ēku skaits samazinātos uz pusi.

Tāpēc dalībvalstīm ir ieteicams ņemt vērā vairākus faktorus, kas saistīti ar ēku fiziskajiem parametriem, citām specifiskām īpašībām (piemēram, apdzīvotību un īpašumtiesību struktūrām) un dzīvojamo ēku renovācijas stimulēšanai paredzēto rīcībpolitikas pasākumu (un nepieciešamo resursu) paredzamo ietekmi.

Ēku kategorizāciju var ietekmēt arī papildu mērķi, piemēram, mērķis saskaņā ar 9. panta 2. punktu renovācijas plānā neparedzēt nesamērīgus atbrīvojumus īres dzīvojamām ēkām vai ēku vienībām vai mērķis aizsargāt mazaizsargātas mājsaimniecības. Lai rīcībpolitikas pasākumi būtu labāk mērķēti, var būt lietderīgi īpašnieku apdzīvoto ēku grupā nošķirt mazaizsargātās mājsaimniecības. Tas atspoguļo 17. panta 18. punkta noteikumu nolūku – tie paredz, ka dalībvalstu radītajiem finansiālajiem stimuliem prioritārā kārtā jābūt vērstiem uz mazaizsargātām mājsaimniecībām, enerģētiskās nabadzības skartiem cilvēkiem un sociālajos mājokļos dzīvojošiem cilvēkiem saskaņā ar Direktīvas (ES) 2023/1791 24. pantu.

Dalībvalstīm tiek ieteikts veikt detalizētu pētījumu par 43 % vājākā snieguma ēku parametriem, kā arī par īpašiem papildu faktoriem, vienlaikus izstrādājot rīcībpolitikas un pasākumus plānotās renovācijas veicināšanai. Analizējot šos aspektus un to savstarpējo saistību, var iegūt visaptverošāku un precīzāku aplēsi par to ēku skaitu vai grīdas platību, kas jārenovē, lai sasniegtu apakšmērķrādītāju.

3.3.4.   4. POSMS. Vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazināšanai paredzētu rīcībpolitikas pasākumu pieņemšana

Dalībvalstīm ir rīcības brīvība izvēlēties politikas instrumentus 9. panta 2. punkta prasību izpildei un to renovācijas pasākumu īstenošanai, kas nepieciešami, lai panāktu vajadzīgo vidējā primārās enerģijas patēriņa samazinājumu. ĒESD 9. panta 2. punktā kā iespējamo politikas instrumentu un pasākumu piemēri ir skaidri minēti minimālie energosnieguma standarti (MEPS), tehniskā palīdzība un finansiālā atbalsta pasākumi. Pārskats par šiem pasākumiem ir sniegts 20. attēlā.

20. attēls. Rīcībpolitikas pasākumi vajadzīgā vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājuma panākšanai

Saskaņā ar 9. panta 2. punktu dalībvalstis nedrīkst nesamērīgi atbrīvot īres dzīvojamās ēkas vai ēku vienības no renovācijas darbiem. Tāpēc tām būtu jānodrošina renovācijas darbu un ieguvumu taisnīga sadale starp īres ēkām un īpašnieku apdzīvotām ēkām. Politikas pasākumu kopums, tai skaitā tādi pasākumi kā MEPS, finansiālais atbalsts un tehniskā palīdzība, būtu jāizstrādā tā, lai apmierinātu abu segmentu īpašās vajadzības un sniegtu mehānismus ieguvumu taisnīgas sadales nodrošināšanai. Ja galvenais politikas pasākums skaidri nerisina pretrunīgu interešu problēmu, būtu jāīsteno papildu pasākumi atlikušo šķēršļu pārvarēšanai.

Turpmākajās iedaļās ir sniegti piemēri rīcībpolitikas pasākumiem, kurus dalībvalstis var īstenot, lai panāktu nepieciešamos dzīvojamo ēku fonda vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājumus, vienlaikus nodrošinot arī ieguvumu taisnīgu sadali.

3.3.4.1.   MEPS dzīvojamām ēkām

Dalībvalstis var izmantot MEPS shēmu, lai izraisītu dzīvojamo ēku renovāciju un ievērotu 9. panta 2. punktu. Saskaņā ar 2. panta 4. punktu “minimālie energosnieguma standarti” ir noteikumi, kas paredz, ka esošām ēkām ēku fonda plaša renovācijas plāna ietvaros vai tirgus atspērienbrīdī jāpanāk atbilstība energosnieguma prasībai. Atspērienbrīži ir pārdošana, īre, dāvināšana vai izmantošanas nolūka maiņa kadastrā vai zemesgrāmatā, noteikti laika periodi vai konkrēts izpildes datums – tie visi ir punkti, kas izraisa esošo ēku renovāciju. Dalībvalstu ziņā ir izvēlēties dzīvojamo ēku fonda MEPS shēmas izstrādes iespējas un tvērumu.

Vairākas ES valstis, kā arī citi reģioni ārpus ES jau ir izmantojuši MEPS shēmu dzīvojamo ēku fondam dažādos kontekstos un ar atšķirīgām iezīmēm (11). Ja dalībvalstis plāno īstenot arī MEPS dzīvojamām ēkām, tām ir jānosaka mērķrādītāja daļa, ko tās vēlas sasniegt ar šo politikas instrumentu, un to ēku apakškopa, uz kurām attieksies MEPS shēma (piemēram, visas vājākā snieguma ēkas vai tikai paša vājākā snieguma ēkas (ESS G klase vai F un G klase)). Dalībvalstis var arī izvēlēties īstenot MEPS konkrētam dzīvojamo ēku fonda apakšsegmentam, piemēram, īrētiem īpašumiem vai īrētām daudzģimeņu ēkām konkrētā vecuma kategorijā. Lai uzlabotu renovācijas darbu un to ieguvumu sadales taisnīgumu, var izmantot atsevišķas shēmas strukturāli vājiem reģioniem dalībvalstīs. Kopumā politikas instrumentu piemērotība dažādiem dzīvojamo ēku fonda segmentiem palielināsies proporcionāli pamatīgumam, ar kādu ēku fonds un tā segmenti būs analizēti 3. POSMĀ. Pamatojoties uz šiem lēmumiem, dalībvalstis var noteikt robežvērtību izvēlētajā segmentā tām vājākā snieguma ēkām, kurām līdz noteiktam datumam ir jāpanāk atbilstība MEPS prasībai. Lai noteiktu robežvērtības un apzinātu dzīvojamās ēkas, kam jāatbilst MEPS, var izmantot līdzīgu pieeju kā posmiem, kas attiecas uz nedzīvojamām ēkām. Visi regulatīvie pasākumi, piemēram, MEPS shēma, būtu jāatbalsta ar veicinošu satvaru, lai nodrošinātu efektīvu īstenošanu un izmaksu un ieguvumu taisnīgu sadali. Principā nedzīvojamo ēku MEPS veicinošā satvara iezīmes var piemērot arī dzīvojamām ēkām, jo īpaši pasākumi, ar ko pievērsties īrniekiem un mazaizsargātām grupām un tos aizsargāt, ir vajadzīgi abos ēku segmentos.

Finansiāliem stimuliem un tehniskajai palīdzībai ir būtiska nozīme jebkurā veicinošā satvarā, un tie ir būtiski ar dzīvojamo ēku fondu saistītu noteikumu īstenošanai. Šie aspekti ir aplūkoti atsevišķi turpmākajās iedaļās.

3.3.4.2.   Finansiāls atbalsts (12)

Lielākā daļa ES dalībvalstu ir pieņēmušas finansiālā atbalsta shēmas, lai veicinātu ēku renovāciju. Plašā literatūras klāstā ir uzsvērtas šajā jomā izmantotās pieejas, inovatīvas stratēģijas un paraugprakse (13).

Finansiālajam atbalstam būtu jāstimulē agrīna rīcība, mudinot ēku īpašniekus pabeigt renovāciju pirms noteiktajā trajektorijā norādīto starpposma mērķrādītāju termiņiem.

Ņemot vērā to, ka 9. panta 2. punktā ir prasīts apakšmērķrādītājs vājākā snieguma ēku renovācijai, un atzīstot ciešo saikni starp direktīvas 9. pantu un 17. pantu, turpmākajās iedaļās galvenā uzmanība ir pievērsta finansēšanas stratēģijām, kuru mērķis ir a) vājākā snieguma ēkas, b) mazaizsargātas grupas un c) uz sniegumu balstīti mehānismi.

3.3.4.3.   Finansiāls atbalsts vājākā snieguma ēku renovācijai

Finansiālu atbalstu var piešķirt, lai atbalstītu vājākā snieguma ēku renovāciju. Publiskā atbalsta veids var atšķirties. Piemēram, tas var izpausties kā aizdevumi ar zemu procentu likmi vai bezprocentu aizdevumi, atmaksas bonuss, kas samazina atmaksājamo procentu summu un tādējādi saīsina aizdevuma termiņu, vai nodokļu atvieglojumi. Arī atbalsta līmenis var atšķirties, un tas var būt veidots kā esošo atbalsta programmu papildinājums vai paredzēts pilnīgai atlasītu enerģētiski nabadzīgām mājsaimniecībām piederošu vājākā snieguma ēku renovācijas finansēšanai.

Lai varētu pretendēt uz atbalstu, ēku īpašniekiem būtu jāsniedz pierādījumi, ka viņu īpašums ir viens no 43 % vājākā snieguma ēku. Vienkāršākais veids, kā to apstiprināt, ir uzrādīt derīgu energosnieguma sertifikātu (ESS). Dalībvalstis var brīvi noteikt citus atbilstības kritērijus. Tie var būt, piemēram, koncentrēšanās uz ēkām, kas uzbūvētas noteiktos gados vai periodos, kā arī papildu faktori, piemēram, nerenovētas norobežojošās konstrukcijas (vai to daļas), fosilā kurināmā apsildes sistēmu vecums vai neseni uzskaitītie enerģijas patēriņa dati.

3.3.4.4.   Finansiāls atbalsts mazaizsargātām grupām ēku renovācijai

Pastāv pārklāšanās starp vājākā snieguma ēkām un ēkām, kurās dzīvo mazaizsargātas mājsaimniecības, tai skaitā mājsaimniecības, kuras skar enerģētiskā nabadzība. Lai sniegtu tiešu finansiālu atbalstu tiem, kam tas ir nepieciešams, kā arī renovētu vājākā snieguma ēkas, var izstrādāt atbalsta shēmas īpaši šai mērķgrupai.

Praksē šīs atbalsta shēmas bieži sedz lielu izmaksu daļu. Skatīt, piemēram, Īrijas shēmu “Labāka enerģija siltākiem mājokļiem” (“Better Energy Warmer Homes”), Slovēnijas programmu ZERO500, Skotijas valdības ievērojamo atbalstu, kas sniegts no Sociālo mājokļu neto nulles siltuma fonda, lai nodrošinātu atbilstību Skotijas energoefektivitātes standartam attiecībā uz sociālajiem mājokļiem, un Basku Zemes vienas pieturas aģentūru Opengela, kas izsniedz aizdevumus, lai segtu līdz 100 % renovācijas izmaksu. Parasti, jo zemāks ir mazaizsargātās mājsaimniecības ienākumu līmenis, jo lielākam vajadzētu būt atbalstam.

Sociālais klimata fonds (14), ko izveidoja kopā ar emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu kurināmā sadedzināšanai ēku, autotransporta un papildu sektoros (ETS2), nodrošina dalībvalstīm mehānismu tādu atbalsta pasākumu izstrādei, kas sniedz tiešu labumu mazaizsargātām grupām. Tas ir izstrādāts tieši tam, lai līdztekus citu pasākumu un investīciju veikšanai ēku un transporta nozarē novirzītu investīcijas šo grupu apdzīvoto ēku renovācijai. Vājākā snieguma ēku un mazaizsargātu mājsaimniecību sadalījums dažādos dalībvalstu reģionos bieži vien atšķiras. Publiskajām iestādēm valsts un reģionālā līmenī būtu jānodrošina, ka mazaizsargātām mājsaimniecībām ir pieejams pietiekams atbalsts savu ēku renovācijai neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav saistīta ar MEPS. Centrālajām iestādēm būtu jāsniedz lielāks atbalsts reģioniem, kuros ir lielāks vājākā snieguma ēku un mazaizsargātu mājsaimniecību īpatsvars. Tehniskajam atbalstam, ko sniedz centrālie kontaktpunkti (vienas pieturas aģentūras), var būt izšķirīga nozīme pieejamā finansiālā atbalsta taisnīgas sadales nodrošināšanā.

Sīkāks skaidrojums par atbalstu mazaizsargātām mājsaimniecībām ir sniegts norādījumos par 17. pantu (2. pielikums).

Turklāt varētu izveidot īpašu finansēšanas shēmu vājākā snieguma sociālo mājokļu ēku renovācijas finansēšanai neatkarīgi no tā, vai renovācija ir vai nav saistīta ar MEPS. Tas ir īpaši lietderīgi, ja sociālo mājokļu ēkām dalībvalstī ir zemāks energosniegums nekā citām ēkām, kurās dzīvo mazaizsargātas mājsaimniecības.

3.3.4.5.   Uz sniegumu balstītas atbalsta shēmas

Finansiālais atbalsts pats par sevi pēc būtības negarantē, ka tiek veikti energosnieguma uzlabojumi. Šā iemesla dēļ 17. panta 14. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm savi finansiālie pasākumi ir jāsasaista ar plānotajiem vai panāktajiem energosnieguma uzlabojumiem, ko nosaka pēc viena vai vairākiem no minētajā punktā uzskaitītajiem kritērijiem. To var panākt, izstrādājot shēmas, kas, piemēram, ir sasaistītas ar renovācijas pasē noteiktajiem pasākumiem, vai shēmas, kurās tiek veikta ticamības pārbaude, uzskaitot enerģijas izmantojumu pirms un pēc darbiem. Turklāt iepirkuma konkursu organizēšana par enerģijas ietaupījumiem varētu radīt izmaksu un ieguvumu ziņā labvēlīgus renovācijas risinājumus, ja papildu atbalstam kvalificējas projekti, kuros ir apņemšanās panākt vislielākos ietaupījumus ar viszemākajām izmaksām. Šīm shēmām būtu nepieciešama vismaz minimāla pēciejaukšanās uzraudzība.

Saskaņā ar 9. panta 4. punkta c) apakšpunktu prioritāte būtu jāpiešķir pamatīgai, uz sniegumu vērstai renovācijai, kas piedāvā lielāku atbalstu modernizācijai, kuras rezultātā tiek radītas nākotnes prasībām atbilstošas ēkas, piemēram, renovācijas pasē norādītai modernizācijai. Šī pieeja palīdz novērst iesīkstes efektu un nodrošina ilgtermiņa energoefektivitāti un ilgtspēju.

Jautājumu par pretrunīgām interesēm varētu daļēji atrisināt ar modernizācijas maksām, kas balstītas uz sniegumu, jo tās varētu līdzsvarot renovācijas radīto īres maksas pieaugumu, to ierobežojot, vienlaikus nodrošinot, ka īrnieki gūst labumu no uzlabojumiem. Tajā pašā laikā šīs maksas īpašuma īpašniekiem nodrošinātu stabilu ienākumu avotu renovācijas izmaksu refinansēšanai (skatīt, piemēram, energosnieguma kvotu, ko Nīderlandē dēvē par EPV  (15)). Vēl viens veids, kā novērst pretrunīgu interešu problēmu, ir sadalīt CO2 cenu izmaksas starp īrniekiem un izīrētājiem, pamatojoties uz ēkas energosniegumu (kā Vācijā). Šī pieeja mudina abas puses veikt investīcijas energoefektivitātes uzlabojumos.

3.3.4.6.   Tehniskā palīdzība

18. pantā noteikts, ka dalībvalstīm jāizveido un plaši jāievieš vienas pieturas aģentūras, lai palīdzētu ēku īpašniekiem uzlabot viņu ēku energosniegumu.

Norādījumos par Energoefektivitātes direktīvas 21., 22. un 24. pantu (16), ir sniegti precizējumi par šo vienas pieturas aģentūru izveidi un lomu, it īpaši 5.3. iedaļā “VPA tehnisku, administratīvu un finansiālu konsultāciju sniegšanai energoefektivitātes jomā – 22. panta 4., 5. un 6. punkts” un 6.5. iedaļā “Veicina tehnisko palīdzību un veicinošu finansējuma un finanšu rīku ieviešanu – 24. panta 3. punkta d) apakšpunkts”.

Turklāt Komisija saskaņā ar EED 22. panta 6. punktu un ĒESD 18. panta 1. punktu publicēs minēto vienas pieturas aģentūru izveidošanas vadlīnijas, kurās aplūkoti galvenie politikas apsvērumi, kas publiskajām iestādēm jāņem vērā.

Turpmākajās rindkopās ir uzsvērti tikai daži konkrēti aspekti, kas attiecas uz 9. panta 2. punkta īstenošanu.

Lai efektīvi īstenotu tādus rīcībpolitikas pasākumus kā MEPS shēmas un nodrošinātu, ka finansiālais atbalsts tiek novirzīts ēkām, kuras apdzīvo mazaizsargātas grupas, vienas pieturas aģentūrām būtu jākoncentrējas uz mērķorientēta atbalsta sniegšanu. Šiem centriem būtu jāpiedāvā specializēta palīdzība, lai apmierinātu šo īpašo grupu unikālās vajadzības, nodrošinot vienlīdzīgu piekļuvi resursiem un norādījumiem.

Lai vienas pieturas aģentūras darbotos efektīvi un lai tām varētu vieglāk piekļūt dažādas sabiedrības grupas, vienas pieturas aģentūras būtu jāizveido arī kā fiziski konsultāciju centri, nevis tikai tiešsaistē.

Vienas pieturas aģentūrām ir būtiska nozīme to rīcībpolitikas pasākumu atbalstīšanā, kas ieviesti renovācijas centienu ietvaros. Piemēram, ja MEPS shēmas attiecas uz grūti sasniedzamiem segmentiem, piemēram, lieliem daudzdzīvokļu kopīpašumiem, ēku īpašniekiem būs jāpaātrina un jāracionalizē lēmumi par renovāciju. Ekspertu konsultāciju sniegšana un centrālā koordinatora iecelšana varētu īpaši labi palīdzēt šajā procedūrā.

Tāpat vienas pieturas aģentūras varētu nodoties palīdzības sniegšanai mazaizsargātām mājsaimniecībām un varētu tās konsultēt par to, kur un kā saņemt finansiālu atbalstu renovācijas darbībām.

Renovācijas pases ir pielāgots ceļvedis ēku pamatīgai renovācijai ar noteiktu skaitu posmu. Tās ir vēl viens svarīgs instruments konsultāciju un tehniskās palīdzības sniegšanai dzīvojamo ēku īpašniekiem. Ar ĒESD 12. pantu un VIII pielikumu ir ieviests vienots renovācijas pasu satvars, un direktīvā ir noteikti arī papildu noteikumi nolūkā veicināt to izmantošanu. Sīkāku informāciju par renovācijas pasēm skatīt īpašajos norādījumos 4. pielikumā.

3.3.4.7.   Ietekmes uzraudzība

Saskaņā ar 3. panta 5. punktu un 9. panta 2. punktu Komisija novērtēs NĒRP, skaidri ņemot vērā vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazināšanas mērķrādītājus 2030., 2035., 2040., 2045. un 2050. gadam. Komisija arī izvērtēs, vai ir sasniegta attiecīgā mērķrādītāja daļa 43 % vājākā energosnieguma dzīvojamo ēku. Pirmā NĒRP novērtējums tiks izmantots direktīvas pārskatīšanā, kas saskaņā ar 28. pantu Komisijai jāveic līdz 2028. gada 31. janvārim. Saskaņā ar 28. pantu, ja direktīvas un saistīto tiesību aktu novērtējums liecinās, ka ar plānos norādītajām rīcībpolitikām un pasākumiem, visticamāk, netiks sasniegti mērķrādītāji, arī tie, kas noteikti 9. panta 2. punktā attiecībā uz dzīvojamo ēku fondu, Komisija apsvērs iespēju ierosināt obligātus minimālos energosnieguma standartus visam ēku fondam.

Lai uzraudzītu rīcībpolitikas pasākumu ietekmi uz progresu dzīvojamo ēku fonda pakāpeniskas renovācijas trajektorijas ievērošanā, ir svarīgi izsekot vairākiem papildu aspektiem: renovēto ēku skaitam un ar renovāciju panāktajam enerģijas uzlabojumam, īstenoto MEPS sociālajai ietekmei un citiem būtiskiem mainīgajiem lielumiem, piemēram, renovācijas rādītājiem, renovācijas tvērumam un pamatīgumam un ēku energoapgādes struktūrai.

Dalībvalstīm jānodrošina, ka energosnieguma uzlabojumi atsevišķās ēkās netiek ieskaitīti vairāk kā vienu reizi. Uzlabojumi būtu skaidri jāattiecina uz konkrētu politikas instrumentu. Ja renovācijas pamatā ir vairāki politikas instrumenti, energosnieguma uzlabojumi būtu proporcionāli jāattiecina uz katru instrumentu.

Uzraudzīt progresu trajektorijas ievērošanā varētu palīdzēt dati no 22. pantā minētajām nacionālajām ēku energosnieguma datubāzēm. Katras dalībvalsts izstrādātajā datubāzē agregētie dati var palīdzēt uzraudzīt vispārējo vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājumu dzīvojamo ēku fondā.

Lai uzraudzītu mērķrādītāju sasniegšanu vājākā snieguma ēku segmentā, ieteicams izmantot augšupēju pieeju, piemēram, ESS reģistrus vai pašziņošanas sistēmas. Regulāri atjaunināti vai jauni pēc nozīmīgas renovācijas saskaņā ar 20. pantu izdoti ESS var būt svarīgs instruments energosnieguma progresa uzraudzīšanai dažos ēku fonda segmentos, jo īpaši vājākā snieguma ēkās.

Lai politikas atgriezenisko saiti labāk izmantotu turpmākās politikas veidošanā, ir ļoti ieteicams katru gadu uzraudzīt saskaņā ar 9. panta 2. punktu īstenotā politikas pasākumu kopuma atsevišķo pasākumu ietekmi. Pēc tam šo uzraudzību var izmantot plašāku ziņošanas pienākumu pildīšanai, piemēram, saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1999 (Pārvaldības regula), un to var izstrādāt tā, lai tā atbilstu Direktīvas (ES) 2023/1791 10. panta 2. punktam.

Ja MEPS izmanto kā daļu no politikas pasākumu kopuma dzīvojamo ēku fonda pakāpeniskai renovācijai, dalībvalstīm ir jāievieš uzraudzības mehānisms MEPS ietekmes izvērtēšanai saskaņā ar 9. panta 7. punktu. Papildus mērķrādītāju sasniegšanas uzraudzībai dalībvalstīm ir jāuzrauga sociālā ietekme, it īpaši uz vismazāk aizsargātajām grupām, saskaņā ar 9. panta 4. punkta e) apakšpunktu. Tas var ietvert mājsaimniecību, it īpaši mājsaimniecību ar zemiem ienākumiem, enerģijas izdevumu samazinājuma uzraudzību (papildus enerģētiskās nabadzības līmeņa uzraudzībai), to mazaizsargāto mājsaimniecību vai mājsaimniecību ar zemiem ienākumiem īpatsvaru, kuras gūst labumu no renovācijas, un sociālo izmaksu un ieguvumu analīžu veikšanu references renovācijas projektu kopā.

SATURA RĀDĪTĀJS

1.

Ievads

52

2.

Šķēršļi renovācijai, finansēšanas instrumenti un finansējuma pieejamība (17. panta 2.–9. punkts, 11. un 13. punkts)

54

2.1.

Prasības tvērums un mērķi

54

2.2.

Rīcībpolitikas pasākumu izvēle prasību izpildei

57

2.2.1.

Finansējuma un finanšu rīku nodrošināšana un aizdevumu produktu veicināšana ēku renovācijai

57

2.2.2.

Pretrunīgu interešu novēršana

57

2.2.3.

Kopīpašuma struktūras

58

2.2.4.

Ar energorenovācijas plānošanu saistītā administratīvā sarežģītība, nenoteiktība un kavēšanās

60

2.2.5.

Pieejamība: vienkārši un racionalizēti pieteikumi un procedūras atbalsta saņemšanai

60

2.2.6.

Pieejamība: viegli pieejama informācija par finansēšanas iespējām

62

3.

Finansējuma izmantošana (17. panta 12. punkts un 14.–16. punkts)

63

3.1.

Prasības tvērums un mērķi

63

3.2.

Rīcībpolitikas pasākumu izvēle prasību izpildei

65

3.2.1.

Finanšu pasākumu sasaiste ar mērķa vai panāktajiem enerģijas ietaupījumiem un uzlabojumiem

65

3.2.2.

Lielāks atbalsts pamatīgai renovācijai un apjomīgām programmām

65

3.2.3.

Sadarbība apmācībā un spēju veidošanā

67

4.

Sociālais taisnīgums (17. panta 3. punkts un 17. panta 17.–19. punkts)

67

4.1.

Prasības tvērums un mērķi

67

4.2.

Rīcībpolitikas pasākumu izvēle prasību izpildei

68

4.2.1.

Lielāka atbalsta sniegšana ēku īpašniekiem ar zemākām finansiālajām spējām

68

4.2.2.

“Renoizlikšanas” riska un īpašnieku un īrnieku dilemmas risināšana

69

5.

Vienas pieturas aģentūras (18. pants un 19. panta 3. punkts)

72

5.1.

Ievads: darbības joma, juridiskais konteksts un politiskais konteksts

72

5.2.

Attiecīgās definīcijas un jēdzieni

73

5.3.

Vienas pieturas aģentūru pieejamība dalībvalstu teritorijā

73

5.3.1.

Ģeogrāfiskais tvērums

74

5.3.2.

Tiešsaistes un klātienes pieeju apvienošana

75

5.4.

Uzaicinājums uz vienas pieturas aģentūru

76

I papildinājums.

Citi būtiski Komisijas dokumenti Direktīvas (ES) 2024/1275 17. panta transponēšanai

78

1.   IEVADS

Šajā dokumentā ir sniegti norādījumi un ieteikumi par pārstrādātās Ēku energosnieguma direktīvas (“pārstrādātā ĒESD”) (1) 17. un 18. pantu.

Direktīvas 17. pantā ir noteiktas prasības attiecībā uz finansēšanas satvaru ēku energosnieguma uzlabojumu atbalstam. Šā finansēšanas satvara mērķis ir optimāli novērst šķēršļus ēku energorenovācijai. Šis mērķis atbilst panta 1. punktam, kurā noteikts, ka, “lai nodrošinātu vajadzīgās investīcijas, kas noteiktas dalībvalstu nacionālajos ēku renovācijas plānos nolūkā līdz 2050. gadam ēku fondu pārveidot par bezemisiju ēku fondu, dalībvalstis nodrošina pienācīgu finansējumu, atbalsta pasākumus un citus instrumentus, kas spēj risināt tirgus šķēršļus”.

Dalībvalstīm tiek ieteikts izmantot nacionālo ēku renovācijas plānu sagatavošanas procesu, lai:

—

apzinātu šādus šķēršļus – gan ekonomiskus, gan ar ekonomiku nesaistītus – un novērtētu, kā tos vislabāk var pārvarēt, izmantojot finansēšanas instrumentus un citus regulatīvus vai neregulatīvus pasākumus, tai skaitā i) “rīcībpolitikas un pasākumus”  (2), ii) “publiskās investīcijas” un iii) “finansējuma avotus”  (3);

—	nodrošinātu, ka aplēstās investīcijas līdz 2030., 2040. un 2050. gadam atbilst kopējām investīciju vajadzībām (4).

Konkrēti par finansēšanas instrumentiem 17. panta 6. punktā ir arī noteikts: “Dalībvalstis pēc iespējas izmakslietderīgi izmanto nacionālo finansējumu un pieejamo Savienības līmenī noteikto finansējumu, jo īpaši Atveseļošanas un noturības mehānismu, Sociālo klimata fondu, kohēzijas fondu, InvestEU, izsoļu ieņēmumus no emisijas kvotu tirdzniecības saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (31) un citus publiskā finansējuma avotus. Minētos finansējuma avotus izmanto atbilstīgi virzībai uz bezemisiju ēku fonda panākšanu līdz 2050. gadam.” Saskaņā ar šo punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka valsts finansējuma (valsts budžeta) un ES finansējuma daļa, ko tās izmanto ēku renovācijai, atbilst gan ēku potenciālam, gan vajadzībām, lai sasniegtu to enerģētikas un klimata mērķrādītājus (5). Turklāt 17. panta 6. punktā ir arī noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka līdz 2050. gadam tās izmaksefektīvā veidā panāk bezemisiju ēku fondu.

Direktīvas 17. panta 6. punkts būtu jālasa kopsakarā ar 3. pantā noteiktajām plānošanas un ziņošanas prasībām un II pielikumu par nacionālajiem ēku renovācijas plāniem, uz kuru pamata dalībvalstīm ir jāsniedz izklāsts par: i) investīciju vajadzībām to nacionālā ēku renovācijas plāna īstenošanai; ii) finansējuma avotiem un pasākumiem plāna īstenošanai, kā arī iii) to administratīvajiem resursiem ēku renovācijai (6).

Nacionālo ēku renovācijas plānu sagatavošanas process ļaus dalībvalstīm sagatavot savu finansēšanas satvaru, kas atbalstītu minētos mērķus, kā arī palīdzētu īstenot citas galvenās prioritātes, kuras noteiktas pārstrādātajā ĒESD (7). Citas galvenās prioritātes ir šādas: i) mazināt enerģētisko nabadzību, ii) iespēcināt mazaizsargātas mājsaimniecības un iii) padarīt mājokļus cenas ziņā pieejamus.

Ņemot vērā iepriekš minēto, šajā dokumentā sniegti norādījumi par šādiem jautājumiem:

—	renovācijai likto šķēršļu novēršana, nodrošinot gan atbalsta instrumentu ieviešanu, gan finansēšanas shēmu un atļauju izdošanas procedūru pieejamību (2. iedaļa);

—	finansējuma izmantošanu pēc iespējas izmakslietderīgi (3. iedaļa);

—	prioritātes piešķiršanu mazaizsargātām mājsaimniecībām (4. iedaļa).

Tāpēc dalībvalstis tiek aicinātas atsaukties uz šo dokumentu, ne tikai transponējot pārstrādāto ĒESD, bet arī sagatavojot savus nacionālos ēku renovācijas plānus.

Saistībā ar vairākiem 17. panta noteikumiem šajos norādījumos ir sniegtas atsauces uz citiem nesen pieņemtiem Komisijas ieteikumiem un dokumentiem – vai nu tieši dokumenta galvenajā daļā vai I papildinājumā “Citi būtiski Komisijas dokumenti Direktīvas (ES) 2024/1275 17. panta transponēšanai”. I papildinājumā ir uzskaitīti šie citi vadlīniju dokumenti, ziņojumi u. c. Konkrētāk, I papildinājumā ir uzskaitīti attiecīgie transponējamie 17. panta punkti un ar tiem sasaistītie pārstrādātās ĒESD 17. panta noteikumi.

Direktīvas 18. pantam ir cits mērķis. Tajā noteikts, ka dalībvalstīm ir jāizveido tehniskās palīdzības mehānismi, lai palīdzētu sabiedrības locekļiem visā renovācijas procesā.

Veidojot šos tehniskās palīdzības mehānismus, kas plašāk zināmi kā vienas pieturas aģentūras, būtu jāiesaista visi nepieciešamie aktori, tai skaitā: mājokļu īpašnieki; administratīvais personāls; tehniskie eksperti; uzņēmumi; bankas.

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka šīs vienas pieturas aģentūras pienācīgi aptver visu to teritoriju un visus sabiedrības locekļus. ĒESD ir paredzēti dažādi kritēriji, kā novērtēt un nodrošināt šo saziņu , tai skaitā: i) aģentūru skaits uz noteiktu iedzīvotāju skaitu; ii) laiks, kas vajadzīgs sabiedrības loceklim, lai sasniegtu kādu no šīm vienas pieturas aģentūrām, kā arī iii) šo vienas pieturas aģentūru ģeogrāfiskais pārklājums.

Attiecībā uz 18. pantu šajā dokumentā ir sniegti norādījumi četrās jomās, un katra no tām ir aplūkota turpmākajos punktos:

—

pirmā norādījumu joma ir pakalpojumu un atbalsta veidi, kas tehniskās palīdzības mehānismiem un vienas pieturas aģentūrām jāsniedz. Šai saistībā šie norādījumi būtu jālasa kopsakarā ar šādiem diviem dokumentiem: — Komisijas Ieteikumu (ES) 2024/2481 (8), ar ko nosaka vadlīnijas pārstrādātās Energoefektivitātes direktīvas (EED) 21., 22. un 24. panta (Informēšana un izpratnes veicināšana) interpretācijai, un — gaidāmajām kopīgajām vadlīnijām, kuras attiecas uz pārstrādātās EED 22. panta 6. punkta un pārstrādātās ĒESD 18. panta 1. punkta prasībām un kurās iekļautas norādes, ierosinājumi un prakses piemēri kā ierosme dalībvalstīm, kas izveido un izmanto vienas pieturas aģentūras;

—	otrā norādījumu joma ietver ieteikumus, kā nodrošināt tehniskās palīdzības un vienas pieturas aģentūru efektīvu izmantošanu visā valsts teritorijā saskaņā ar 18. panta 1. punktā norādītajiem kritērijiem;

—	trešā norādījumu joma ietver ieteikumus par to, kā efektīvi apvienot tiešsaistes un klātienes pieejas / pieejas uz vietas;

—	ceturtā norādījumu joma ietver ieteikumus par aicinājumiem ierasties vienas pieturas aģentūrās, piemēram, par obligātiem aicinājumiem (proti, kad tiek izteikts aicinājums ierasties vienas pieturas aģentūrā) saskaņā ar 19. panta 13. punktu.

Minētās vienas pieturas aģentūras ir viens no galvenajiem veicinoša satvara elementiem, kas palīdz efektīvi sekmēt un atbalstīt renovācijas. Tāpēc tām noteikti būtu jāpiedalās nacionālo ēku renovācijas plānu izstrādē un īstenošanā. Tāpēc dalībvalstis tiek aicinātas atsaukties uz vienas pieturas aģentūrām, gan transponējot 18. panta noteikumus, gan sagatavojot savus nacionālos ēku renovācijas plānus (II pielikumā iekļautajā veidnē ir īpaša sadaļa, kurā jāapraksta rīcībpolitika un pasākumi attiecībā uz “vienas pieturas aģentūru vai līdzīgu mehānismu izveidi, ievērojot 18. pantu”).

2.   ŠĶĒRŠĻI RENOVĀCIJAI, FINANSĒŠANAS INSTRUMENTI UN FINANSĒJUMA PIEEJAMĪBA (17. PANTA 2.–9. PUNKTS, 11. UN 13. PUNKTS)

2.1.   Prasības tvērums un mērķi

Direktīvas 17. panta vairākos punktos ir minēti šķēršļi renovācijai (9).

Direktīvas 17. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis “nodrošina pienācīgu finansējumu, atbalsta pasākumus un citus instrumentus, kas spēj risināt tirgus šķēršļus”.

Direktīvas 17. panta 3. punkts paredz, ka “dalībvalstis novērtē un attiecīgā gadījumā novērš šķēršļus, kas saistīti ar renovācijas sākotnējām izmaksām”.

Problēmām, kas saistītas ar renovācijas sākotnējām izmaksām, parasti ir trīs galvenie cēloņi: i) maksātspējas trūkums (maksātspēja ir ēkas īpašnieka strukturālā spēja izpildīt savas finansiālās saistības, piemēram, atmaksāt aizdevumus); ii) likviditātes trūkums (likviditāte ir spēja noteiktā brīdī īstermiņā segt renovācijas izmaksas, proti, spēja nodrošināt nepieciešamo kapitālu ēkas renovācijai pirms darbu sākšanas un renovācijas sniegto ieguvumu materializēšanās), vai iii) nespēja noteikt renovācijas darbus par prioritāriem salīdzinājumā ar citiem ēkas īpašnieka apsvērtajiem izdevumiem. Šīs trīs dažādās situācijas prasa atšķirīgas pieejas.

Ņemot vērā šos dažādos šķēršļus, 17. panta 7. punkts paredz, ka dalībvalstis sniedz finansiālu palīdzību ēku energorenovācijas veicināšanai. Tajā noteikts šādi:

“Lai sekmētu investīciju mobilizāciju, dalībvalstis sekmē tāda veicinoša finansējuma un finanšu rīku efektīvu izstrādi un izmantošanu kā energoefektivitātes aizdevumi un ēku renovācijai paredzēti hipotekārie kredīti, energosnieguma līgumi, finanšu shēmas “atmaksā atkarībā no veiktā ietaupījuma, fiskālie stimuli, piemēram, samazinātas nodokļu likmes renovācijas darbiem un materiāliem, nodokļos bāzētas shēmas, rēķinos bāzētas shēmas, garantiju fondi, uz pamatīgu renovāciju mērķēti fondi, fondi, kas mērķēti uz renovāciju ar būtisku minimālo enerģijas mērķietaupījumu slieksni, un hipotekāro portfeļu standarti. (..) Dalībvalstis var arī veicināt un vienkāršot publiskā un privātā sektora partnerību izmantošanu.”

Direktīvas 17. panta 9. punkts papildina iepriekš minēto, nosakot, ka “veicinošais finansējums un finanšu rīki var ietvert renovācijas aizdevumus vai garantiju fondus renovācijai, ko veic nolūkā uzlabot energosniegumu, tostarp attiecīgā gadījumā apvienojumā ar attiecīgajām Savienības programmām”  (10).

Attiecībā uz konkrētiem fiskālajiem stimuliem dalībvalstīm ir daudz iespēju. Piemēram, tās var noteikt zemākas pievienotās vērtības nodokļa likmes energorenovācijai, nevis ar energosniegumu nesaistītai renovācijai vai jaunām būvēm. Tās var arī piešķirt stimulus, izmantojot īpašuma nodokļa sistēmu. Īpašuma nodoklis parasti ir saistīts ar ēkas vienības vērtību, taču dalībvalstis var piemērot samazinātu likmi ēkas vienībām, ja var pierādīt, ka ēkas vienībai ir veikta energorenovācija. Īpašuma nodokļa atvieglojums var izpausties arī kā gada ienākuma nodokļu atlaide vai atmaksa (11).

Direktīvas 17. panta 7. punktā ir minēti arī “hipotekāro portfeļu standarti”. Šis mehānisms ir definēts 2. panta 39. punktā kā “mehānismi, kas stimulē hipotekāros aizdevējus izveidot pieeju, lai līdz 2030. un 2050. gadam palielinātu ar izsniegtajiem hipotekārajiem kredītiem aptverto ēku portfeļa mediāno energosniegumu, un mudināt potenciālos klientus uzlabot savu īpašumu energosniegumu saskaņā ar Savienības dekarbonizācijas iecerēm un relevantajiem enerģētikas mērķrādītājiem ēku energopatēriņa jomā, balstoties uz Regulas (ES) 2020/852 (Taksonomijas regula (12)) 3. pantā noteiktajiem kritērijiem, ar kuriem nosaka vides ziņā ilgtspējīgas saimnieciskās darbības”.

Dalībvalstu atbalsts šādiem inovatīviem finanšu instrumentiem ļaus novērst dažādu veidu grūtības sākotnējo izmaksu finansēšanā, vienlaikus nodrošinot lielāku atdevi no ieguldītā publiskā finansējuma, kas paredzēts renovācijai (lielāks sviras efekts). Šādu lielāku ieguldītā publiskā finansējuma atdevi var panākt, samazinot to finansiālā atbalsta daļu, ko sniedz dotāciju veidā, un piešķirot prioritāti dotāciju izmantošanai tikai mazaizsargātām mājsaimniecībām. Dalībvalstis savās nacionālajās enerģētikas un klimata stratēģijās un savos energoefektivitātes finansēšanas nacionālajos centros, kas ir daļa no Eiropas Energoefektivitātes finansēšanas koalīcijas (13), varētu apsvērt diskusijas par iespējamiem risinājumiem, kas ļautu valsts kredītiestādēm pakāpeniski piešķirt arvien lielāku daļu no sava apgrozījuma hipotekārajiem aizdevumiem un nenodrošinātiem aizdevumiem, kuri paredzēti vājākā snieguma ēku energorenovācijai.

Sviras efekts ir privāto investīciju īpatsvars, kas piesaistīts, pateicoties publiskajam finansējumam. Sviras efekts ēku energorenovācijas jomā būtiski atšķirsies atkarībā no sniegtā atbalsta veida. Publisko subsīdiju un privāto hipotekāro kredītu kombinācija atšķirsies no publisko un privāto līdzekļu kombinācijas finanšu shēmā (piemēram, izmantojot garantijas), savukārt tie atšķirsies no shēmas, kas sniedz tehnisko palīdzību (piemēram, mehānisms ELENA  (14)).

Papildus 17. panta 7. un 9. punktam direktīvas 17. panta 11. punkts attiecas uz, piemēram, energorenovācijai paredzētu aizdevumu sakomplektēšanu produktos, bankas un citi finanšu aktori var tirgot un investēt. Direktīvas 17. panta 11. punkts paredz: “Dalībvalstis atvieglo projektu agregēšanu, lai nodrošinātu investoru piekļuvi, kā arī risinājumu paketes potenciālajiem klientiem. Dalībvalstis pieņem pasākumus, ar ko veicina energoefektivitātei paredzētu aizdevumu produktu izmantošanu ēku renovācijai, piemēram, zaļos hipotekāros kredītus un zaļos aizdevumus (nodrošinātus un nenodrošinātus), un nodrošina, ka finanšu iestādes tos plaši un nediskriminējoši piedāvā, ka patērētāji par tiem ir informēti un ka patērētājiem tie ir pieejami. Dalībvalstis nodrošina, ka bankas un citas finanšu iestādes un investori saņem informāciju par izdevībām piedalīties ēku energosnieguma uzlabošanas finansēšanā.”

Informāciju par šā inovatīvā finansējuma un šo finanšu rīku tvērumu skatīt Komisijas Ieteikuma par pārstrādātās Energoefektivitātes direktīvas (“pārstrādātā EED”) (15) ,  (16) 30. panta transponēšanu pielikuma 2.2.1. iedaļā.

Attiecībā uz izīrētām ēkām pretrunīgas intereses, kas definētas pārstrādātās EED 2. panta 54. punktā, ir būtisks šķērslis renovācijai. Šo pretrunīgo interešu novēršana tiek prasīta minimālo energosnieguma standartu (MEPS) shēmu veicinošā satvara ietvaros saskaņā ar pārstrādātās ĒESD 9. panta 4. punkta d) apakšpunktu. Turklāt pārstrādātās EED 22. panta 9. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai novērstu regulatīvus un neregulatīvus šķēršļus energoefektivitātei attiecībā uz ēkas vai ēkas vienības īpašnieku vai īrnieku vai vairāku īpašnieku pretrunīgajām interesēm”. Pārstrādātajā ĒESD arī noteikta prasība dalībvalstīm savos nacionālajos ēku renovācijas plānos ziņot “par šādiem šķēršļiem un veiktajiem pasākumiem” šo šķēršļu novēršanai (17).

Augstāka īres maksa, atbilstība minimālajiem standartiem un īpašuma, proti, nākotnes prasībām atbilstošas ēkas, vērtības pieaugums var būt ekonomiski stimuli ēku īpašniekiem veikt savas ēkas energorenovāciju. Tomēr šie individuālie ekonomiskie stimuli, iespējams, būtu jāpapildina ar papildu pasākumiem, piemēram, finanšu instrumentiem vai īres tiesību aktu pārskatīšanu, lai nodrošinātu, ka esošie īrnieki netiek izlikti no mājokļa vai ka pēc to mājokļa energorenovācijas dramatiski nepieaug īres maksa.

Direktīvas 17. panta 5. punkts attiecas gan uz šķēršļiem ēku renovācijai, kas nav saistīti ar ekonomiku, gan arī uz veidiem, kā šādus ar ekonomiku nesaistītus šķēršļus pārvarēt. Tas paredz: “Dalībvalstis veic atbilstošus regulatīvos pasākumus, lai likvidētu ar ekonomiku nesaistītus šķēršļus, kuri kavē ēku renovāciju. Attiecībā uz ēkām, ko veido vairāk nekā viena ēkas vienība, ar šādiem pasākumiem var atcelt vienprātības prasības kopīpašuma struktūrās vai atļaut kopīpašuma struktūrām būt tiešajām finansiālā atbalsta saņēmējām.” Atkarībā no dalībvalstīs pastāvošā regulējuma kopīpašuma struktūras netiek uzskatītas par juridiskām personām, tāpēc tām var nebūt juridisku iespēju veikt šādas darbības: i) būt finansējuma (publiskā vai privātā) tiešām saņēmējām; ii) veikt administratīvās procedūras vai iii) uzņemties juridisko atbildību par darbiem. Tas rada nenoteiktību renovācijas procesā un to sarežģī. Dalībvalstīm būtu jāizvērtē, vai šie ierobežojumi energorenovācijas gadījumā ir pamatoti. Šādu ar ekonomiku nesaistītu šķēršļu likvidēšana ir arī daļa no prasītā minimālo energosnieguma standartu shēmu veicinošā satvara, kā noteikts 9. panta 4. punkta d) apakšpunktā.

Daudzdzīvokļu ēkās kopīpašuma struktūrās (18) dažādu vienību īpašniekiem var būt atšķirīgas vajadzības, izpratne, motivācija un praktiski iemesli veikt vai neveikt renovāciju. Šādas ēkas var būt sarežģītāk renovēt salīdzinājumā ar vienas vienības ēkām, jo ir kopīga fasāde, apsildes sistēmas un citi kopīgi elementi. Īpašniekiem parasti ir jāvienojas par ieguldījumu izmaksu sadali, un tas parasti ir saistīts ar ieguvumu sadali. Kopīpašuma struktūru, piemēram, daudzstāvu dzīvokļu ēku, ar renovāciju saistītās problēmas un iespējas atšķiras no atsevišķu ēku vai ēku vienību problēmām un iespējām. Šādu kopīpašuma struktūru raksturīgās problēmas citstarp ir nepieciešamība panākt vienošanos par investīciju izmaksu sadali vai ieguvumu sadali. Tas var ietvert prasību iegūt vienprātīgu piekrišanu no visiem vienību īpašniekiem. Tomēr kopīpašuma struktūru atjaunošana sniedz arī vairākas iespējas. Tās ir šādas: i) administratīvo procesu vienkāršošana, samazinot atsevišķu pieteikumu, līgumu un uzraudzības procesu skaitu; ii) apjomradītu ietaupījumu panākšana, ko nodrošina materiālu iepirkums vairumā; iii) darbaspēka izmaksu dalīšana un projekta vadības racionalizēšana, kā arī iv) visaptverošas renovācijas stimulēšana jomās, kas nav saistītas tikai ar energosniegumu (piemēram, strukturāli uzlabojumi, kā arī pieejamības un iekštelpu klimata uzlabošana).

Sarežģītas un ilgstošas administratīvās procedūras saistībā ar energorenovācijas projektiem var radīt lielāku nenoteiktību un būtiskus papildu šķēršļus renovācijas centieniem. Attiecībā uz tādām izmaiņām ēkās, kam nepieciešamas atļaujas, jāņem vērā, ka vietējām iestādēm lēmuma pieņemšanai nepieciešamais laiks var atšķirties un ilgākas procedūras apgrūtina projektu īstenošanu dažādu iemeslu dēļ (piemēram, ar sezonāliem laikapstākļiem saistītas prasības). Kad tiek gaidīti lēmumi par finansējuma pieteikumiem vai citu atbalstu, problēmas rada arī sarežģītas un ilgstošas administratīvās procedūras. Šie sarežģījumi un neskaidrības var radīt grūtības iegūt papildu finansējumu, iegādāties nepieciešamos materiālus vai plānot renovācijas darbus ar iesaistītajiem profesionāļiem (elektriķi, arhitekti, santehniķi u. c.).

Finansējuma pieejamībai ir pievērsta īpaša vērība 17. panta trīs punktos. Trīs turpmākajos ievilkumos šie trīs punkti ir aplūkoti sīkāk.

—

Direktīvas 17. panta 2. punktā ir noteikts, ka, “lai atvieglotu piekļuvi finansējumam, jo īpaši mājsaimniecībām, dalībvalstis nodrošina, ka pieteikšanās publiskajam finansējumam un tā saņemšanas procedūras ir vienkāršas un racionalizētas”. Sarežģītās procedūras patiešām var atturēt potenciālos finansiālā atbalsta saņēmējus, jo īpaši mājsaimniecības.

—

Direktīvas 17. panta 8. punkts paredz, ka dalībvalstis “nodrošina, ka informācija par pieejamo finansējumu un finanšu rīkiem ir darīta pieejama sabiedrībai viegli piekļūstamā un pārredzamā veidā, tostarp izmantojot digitālus līdzekļus”. Pārredzamība attiecas uz informāciju par pieejamo finansējumu, atlases vai piešķiršanas procedūru un izskatīšanas laiku.

—	Turklāt 17. panta 13. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka (..) programmas [ar mērķi palielināt ēku energosniegumu] tiek izstrādātas tā, lai tās būtu pieejamas organizācijām ar zemāku administratīvo, finansiālo un organizatorisko spēju”.

2.2. iedaļā turpmāk ir aprakstīti kritēriji atbilstības nodrošināšanai šiem noteikumiem.

2.2.   Rīcībpolitikas pasākumu izvēle prasību izpildei

2.2.1.   Finansējuma un finanšu rīku nodrošināšana un aizdevumu produktu veicināšana ēku renovācijai

Komisijas Ieteikumā par pārstrādātās EED 30. panta transponēšanu (pielikuma 2.2.2. iedaļa) ir paredzēti vairāki iespējamie pasākumi, kas palīdz izpildīt prasību sekmēt veicinoša finansējuma un finanšu rīku izveidi un izmantošanu (t. i., 17. panta 7. un 9. punktā noteiktās prasības). Noderīga informācija par inovatīviem produktiem ir iekļauta arī ziņojumā par ēku energoefektivitātes finansēšanas prakses izmaiņām (19).

Informācija par rēķinos un nodokļos bāzētu finansēšanu ir sniegta Ieteikuma par pārstrādātās EED (20) 30. pantu pielikuma 2.3. iedaļā.

Attiecībā uz atbilstību Eurostat norādījumiem par energosnieguma līgumu uzskaiti valdības kontos papildu skaidrojumi ir sniegti vadlīniju par pārstrādātās EED (21) 29. panta interpretāciju pielikuma 4.3. iedaļā.

Iespējas, kā dalībvalstis var veicināt energoefektivitātei paredzētus aizdevumu produktus ēku renovācijai un nodrošināt šādu produktu plašu piedāvājumu (ĒESD 17. panta 11. punkts), ir uzskaitītas Ieteikuma par pārstrādātās EED 30. pantu pielikuma 2.2.2. iedaļā.

2.2.2.   Pretrunīgu interešu novēršana

Papildus 17. panta 7. punktā uzskaitītajiem finansēšanas instrumentiem (ietver tiešus finansiālus un fiskālus stimulus īrnieku/īpašnieku mērķgrupām un rēķinos bāzētu finansējumu) ir citi mehānismi, ar kuriem risina pretrunīgu interešu problēmu. Piemēram, vadlīniju par pārstrādātās EED 22. panta interpretāciju pielikuma 5.5. iedaļā (22) noteikti risinājumi, kā likvidēt šādus šķēršļus, kas saistīti ar pretrunīgām interesēm, un tie var būt regulatīvi vai finansiāli. Regulatīvie pasākumi ir šādi: i) minimālie snieguma standarti; ii) īres tiesību aktu un kooperatīvo dzīvojamo māju tiesību aktu pārskatīšana, kā arī iii) individuāla uzskaite vai dalītā uzskaite, kas prasīta Direktīvā (ES) 2023/1791 un dod iespēju īrniekiem gūt labāku izpratni par elektroenerģijas patēriņu.

Pārstrādātajā EED ir noteikts, ka jāuzstāda individuāli skaitītāji, lai mērītu siltumenerģijas, dzesēšanas enerģijas vai mājsaimniecības karstā ūdens patēriņu katrā ēkā vai ēkas vienībā, ņemot vērā tehniskās iespējas un rentabilitāti.

Pārstrādātās EED 15. panta 3. punkts attiecas arī uz gadījumiem, kad daudzdzīvokļu vai daudzfunkcionālas ēkas tiek apsildītas vai dzesētas centralizēti vai kad šādās ēkās izmanto savas koplietošanas siltumapgādes vai dzesēšanas sistēmas. Attiecībā uz šādām ēkām dalībvalstīm ir jāpieņem arī valsts noteikumi, lai nodrošinātu individuālā patēriņa uzskaites pārredzamību un precizitāti. Sīki izstrādāti norādījumi par šādiem pārredzamības un precizitātes noteikumiem (piemēram, par siltuma sadalījumu atsevišķiem dzīvokļiem) ir sniegti Komisijas Ieteikuma par uzskaites un rēķinu noteikumu īstenošanu (23) pielikuma 5. iedaļā (“Siltummaksas sadales noteikumi”).

Dažās dalībvalstīs izmanto īres līgumus, kuros norādīta noteikta iekštelpu temperatūra, piemēram, īres maksā jau ir ietvertas visas izmaksas (“viss iekļauts”), un šādos līgumos īpašnieki (proti, izīrētāji) un īrnieki vienojas par iekštelpu temperatūru siltumapgādes vai dzesēšanas sezonā, un īres maksa tiek noteikta, pamatojoties uz to (24). Šādā gadījumā uzraudzību var veikt, izmantojot iekštelpu temperatūras sensorus, kas savienoti ar individuāliem enerģijas skaitītājiem, pamatojoties uz normalizāciju un kalibrāciju pēc laikapstākļiem (25), saskaņā ar pārstrādātās EED (26) 18. panta 1. punktu. Tādējādi ēku īpašnieki, kuri sedz apsildes izmaksas, gūst labumu no zemākām enerģijas izmaksām, ko nodrošina renovācija. Īrnieki šajā scenārijā parasti maksā par “bumeranga efektu”, kas rastos, ja viņi (ievērojami) paaugstinātu iekštelpu temperatūru pēc renovācijas. “Viss iekļauts” modeļi var palielināt enerģijas patēriņu situācijās, kad īrnieki atver logus vēdināšanas nolūkā, jo īpaši mazāk energoefektīvās ēkās bez automatizētas ventilācijas, taču individuālo skaitītāju izmantošana šo risku ierobežos.

Šā dokumenta 4. iedaļā ir aplūkoti daži apsvērumi, kas attiecas uz situācijām, kuras īpaši skar mazaizsargātus īrniekus.

2.2.3.   Kopīpašuma struktūras

Īpaši finansēšanas instrumenti kopīpašuma struktūrām. Finanšu instrumentu pieejamība kopīpašuma struktūrām var nodrošināt kopīpašumā esošu ēku vienību renovācijas iespējamību. Dažiem kopīpašuma struktūras locekļiem var būt sarežģīti finansēt vai saņemt iegūt aizdevumus individuāli un izmantojot tradicionālos kanālus. Tādējādi visas ēkas renovācija var nebūt iespējama, jo nav iespējams piesaistīt nepieciešamo kapitālu. Tādu finanšu instrumentu pieejamība, kas sniedz iespēju kopīpašuma struktūrām iesniegt apvienotus finansiālā atbalsta pieteikumus (vai – atkarībā no to juridiskā statusa – atzīst kopīpašuma struktūru par atbalsta tiešo saņēmēju), ļauj renovēt vairākus mājokļus no vienas finansiālās palīdzības programmas. Kā redzams turpmāk sniegtajos piemēros, šādi īpaši instrumenti, kas paredzēti daudzdzīvokļu ēkām aizdevumu un aizdevumu garantiju veidā, var atvieglot piekļuvi renovācijas finansējumam.

Pašreizējā prakse: kopīpašuma struktūru finansēšana Igaunijas Uzņēmējdarbības un inovācijas aģentūra (bijusī KredEx) pārrauga dzīvokļiem paredzētu renovācijas finansēšanas programmu pārvaldību. Šīs programmas piedāvā dotāciju, aizdevumu un garantiju kombināciju. Piemēri par četrām šīm programmām ir aprakstīti četros ievilkumos turpmāk. — Dotācijas rekonstrukcijai 2022.–2027. gadam  (27) piedāvā dotāciju, kas sedz daļu investīciju izmaksu, kuras veiktas, lai uzlabotu energosniegumu daudzdzīvokļu ēkās ar trim vai vairāk dzīvokļiem. Daudzdzīvokļu ēkām jābūt nodotām ekspluatācijā pirms 2000. gada, un vismaz 80 % dzīvokļu īpašniekiem jābūt privātpersonām. Igaunijas valdība šai programmai ir piešķīrusi 300 miljonus EUR no Eiropas Savienības struktūrfondiem. — Aizdevumi daudzdzīvokļu ēku renovācijai  (28) ir pieejami tādu dzīvokļu īpašnieku asociācijām, kas saskaras ar grūtībām iegūt finansējumu, izmantojot tradicionālos kanālus. Minimālā aizdevuma summa ir 15 000 EUR. Aizdevuma nosacījumi ietver prasību par pašfinansējumu vismaz 5 % apmērā (t. i., dzīvokļu īpašniekiem ir jāfinansē vismaz 5 % no renovācijas izmaksām, lai varētu saņemt aizdevumu atlikušo 95 % apmērā). — Aizdevuma garantija dzīvokļu īpašnieku asociācijām  (29) piešķir garantiju līdz 80 % apmērā no aizdevuma summas dzīvokļu īpašnieku asociācijām, kurām nepieciešama garantija, lai nodrošinātu bankas aizdevumu renovācijas darbiem. Taču šī programma nav paredzēta tikai energoefektivitātes uzlabošanai. — Dotācijas rekonstrukcijai ar rūpnīcu iesaisti  (30), kas paredzētas daudzdzīvokļu ēkām, veicina jaunu tehnisko risinājumu ieviešanu daudzdzīvokļu ēkās, piemēram, rūpnīcās samontētu un iepriekš izgatavotu būvelementu un komponentu izmantošanu, kas uzlabo ēku energosniegumu un ļauj panākt labāku iekštelpu klimatu.

Vienprātības prasību atcelšana kopīpašuma struktūrās. Kopīpašuma struktūrās, piemēram, daudzdzīvokļu ēkās, ir ļoti būtiski veicināt īpašnieku vienprātību kolektīvu lēmumu pieņemšanā, piemēram, par uzturēšanu, renovāciju vai citām nozīmīgām darbībām, kas ietekmē īpašumu. Tomēr vienprātīga balsojuma nepieciešamība var radīt strupceļu situācijās, kad nav pietiekami daudz tādu īpašnieku, kuri vēlas finansēt renovācijas projektu, kā rezultātā energorenovācija nekad netiek veikta. Prasības par vienprātīgu balsojumu atcelšana, aizstājot to ar prasību par vienkāršu balsu vairākumu, var atvieglot lēmumu pieņemšanas procesu un veicināt ēku īpašnieku līdzdalību.

Pašreizējā prakse: balsošanas noteikumi kopīpašuma struktūrās Igaunijā lēmumu par renovācijas darbu apjomu un budžetu var īstenot, ja tam piekrīt 51 % ēkas īpašnieku (31) ,  (32). Spānijā ar grozījumiem Likumā par daudzdzīvokļu māju kopīgu pārvaldi (kondominātu), jo īpaši grozījumiem, kas izdarīti ar Likumu 8/2013 (33), prasība par vienprātīgu balsojumu ir aizstāta ar prasību par vairākuma balsojumu. Šī prasība par vairākuma balsojumu paredz arī iespēju izmaksas, kas saistītas ar lēmumiem par energoefektivitātes vai ūdensefektivitātes iekārtu uzstādīšanu, sadalīt, pamatojoties uz īpašnieku līdzdalības kvotām (proti, pamatojoties uz ēkas kopējo izmaksu daļu, ko parasti maksā kondomināta īpašnieks) (34) Šo tiesību aktu izmaiņu mērķis ir racionalizēt lēmumu pieņemšanas procesus kondominātā, lai īpašnieku kopienām būtu vieglāk īstenot videi labvēlīgus uzlabojumus, nesaskaroties ar līdzšinējiem šķēršļiem, ko radījušas vienprātības prasības. Piemēram, Spānijas Likuma Nr. 8/2013 15. pantā ir paredzēti noteikumi par procedūrām, kas vajadzīgas, lai veiktu energorenovāciju daudzdzīvokļu īpašumā. Minētajā pantā ir noteikts, ka energorenovācijas darbus var veikt ar vismaz vienas trešdaļas kaimiņu piekrišanu, kuriem šie darbi ir jāfinansē. Nīderlandē pietiek ar kvalificētu iedzīvotāju balsu vairākumu (70 %), kas atbalsta mājas labiekārtošanas darbus, lai darbu varētu veikt (35). Vācijā saskaņā ar WEG reformu (2020. gada Mājokļu īpašumtiesību likuma reforma) dzīvokļu īpašnieku kopiena ar vienkāršu balsu vairākumu var pieņemt lēmumu, ka jāveic renovācijas pasākumi. Izmaksu sadalei piemēro diferencētu procedūru: ja lēmumu pieņem tikai ar vienkāršu balsu vairākumu, izmaksas sedz tikai tie īpašnieki, kas balsojuši par pasākumu. Savukārt, ja kopiena lēmumu par pasākumu pieņem ar divu trešdaļu balsu vairākumu, izmaksas sedz visi proporcionāli kopīpašuma daļām (36). Līdzīgi pasākumi, kas atvieglo kopīpašumā esošu daudzdzīvokļu ēku pārvaldības struktūru, ir spēkā Austrijā, Francijā un Lietuvā.

Ēku pārvaldnieku pienākumi Ir ļoti būtiski nodrošināt pārvaldnieku iesaisti visā renovācijas laikā. Ēku kopīpašumos šie ēkas pārvaldnieki varētu sazināties ar īpašniekiem, lai izskaidrotu juridiskās prasības, būvnormatīvus, finansēšanas nosacījumus u. c. Tas ir īpaši noderīgi pirms lēmumu pieņemšanas (piemēram, pirms sapulcēm), taču tas ir arī nepieciešams visā renovācijas procesā (proti, lai veicinātu īpašnieku iesaisti un informētību). Ēku pārvaldnieki varētu sazināties arī ar vienas pieturas aģentūrām, kas tiem varētu sniegt informāciju un rīkus to funkciju veikšanai vai attiecīgā gadījumā tos tieši iesaistīt procesā.

2.2.4.   Ar energorenovācijas plānošanu saistītā administratīvā sarežģītība, nenoteiktība un kavēšanās

Vienas pieturas aģentūras piedāvā būtisku iespēju atvieglot administratīvās procedūras un pārvarēt ar tām saistītās grūtības. Plašāku informāciju par vienas pieturas aģentūrām skatīt vadlīniju par pārstrādātās EED 21., 22. un 24. panta interpretāciju (37) pielikumā (5. iedaļa).

Turklāt dalībvalstīm pirmais nacionālais ēku renovācijas plāns ir jāiesniedz Komisijai līdz 2026. gada 31. decembrim, bet pirmais plāna projekts – līdz 2025. gada 31. decembrim. Dalībvalstis tiek aicinātas savā plānā iekļaut novērtējumu par administratīvajām procedūrām, kas saistītas ar atļauju piešķiršanas un finansiālā atbalsta instrumentiem, lai paātrinātu lēmumu pieņemšanu par būvatļauju piešķiršanu un finansiālo atbalstu. Dalībvalstis savos nacionālajos ēku renovācijas plānos varētu: i) analizēt atļauju piešķiršanas un finansēšanas procedūru ilgumu un noteikt šo procedūru termiņus, kā arī ii) paredzēt vairāk resursu minēto termiņu ievērošanas nodrošināšanai, līdzīgi kā tādu prasību gadījumā, kas izriet no Direktīvas 2023/2413/ES (RED III) (38), kura risina kopīgas problēmas saistībā ar administratīvajām un atļauju piešķiršanas procedūrām attiecībā uz atjaunīgās enerģijas projektiem (39).

Pašreizējā prakse: atļauju piešķiršanas procesi Čehija ieviesa būtiskas izmaiņas būvniecības projektu atļauju piešķiršanas procesā. Ar Likumu Nr. 283/2021 (40) ir pārstrukturēti atļauju izsniegšanas iestāžu pienākumi, izveidojot vienotus kontaktpunktus dažādām ēku kategorijām. Ar minēto likumu tiek ieviesta arī lielākoties digitāla procedūra, kas ļauj atļauju prasītājiem un iestādēm sazināties tiešsaistes platformā. Ir noteikti termiņi, cik ilgs var būt pieteikumu apstrādes laiks no sākotnējās iesniegšanas līdz lēmuma pieņemšanai, un šie termiņi ir jāpaziņo pieteikuma iesniedzējam. Dzīvojamo ēku gadījumā šis termiņš ir 30 dienas (41).

2.2.5.   Pieejamība: vienkārši un racionalizēti pieteikumi un procedūras atbalsta saņemšanai

Skaidrība un pārredzamība ir kritiski svarīgi pieejamu finanšu instrumentu parametri. Skaidrības labad būtu jānodrošina, ka norādījumi par pieteikumiem ir sīki izstrādāti un saprotami nespeciālistiem. Turklāt būtu jānodrošina pieteikuma veidnes visiem pieteikuma iesniedzējiem, kā arī būtu skaidri jānorāda prasītie apliecinošie dokumenti. Attiecīgā gadījumā būtu jāatklāj termiņi piedāvājumu iesniegšanai uzaicinājumos un atlases kritēriji, lai atvēlētu pietiekami daudz laika plānošanai un sagatavošanās procesam.

Lai maksimāli palielinātu skaidrību un pārredzamību, būtu nopietni jāapsver digitālo procedūru izmantošana. Pieteikumu digitālā iesniegšanā tiek piedāvāti šādi risinājumi: i) pilnīguma pārbaudes un ii) uznirstošos logus ar paskaidrojumiem vai papildu informācijas pieprasījumiem, pamatojoties uz ievadītajiem datiem. Turklāt digitālie rīki nodrošina ātru datu apmaiņu starp iestādēm un tiešu saziņu ar finansējuma pretendentiem.

Pašreizējā prakse: administratīvais atbalsts Labs administratīvā atbalsta piemērs ir Vīnes programma “Tīru siltumapgādi visiem”. Šī programma ir iekļauta ES Sociālā klimata fonda norādījumos par rentabliem pasākumiem un investīcijām (42), un programmas īstenošanai tiek izmantots vienkāršs tiešsaistes portāls, kā arī tiek sniegts atbalsts saņēmējiem visā pieteikuma iesniegšanas procesā.

Atbalsta programmu īstenošanā būtu arī jācenšas izvairīties no “saraustītas” pieejas, kad vairākkārt tiek prasīta papildu informācija. Ir ļoti būtiski izvairīties no šādas vairākkārtējas informācijas apmaiņas, jo pieteikuma procesa ilgums var būt izšķirošs faktors, lai noteiktu, vai energorenovācijas projekts virzās vai nevirzās uz priekšu.

Ja ir paredzams, ka pieprasījums pēc finansiālā atbalsta pārsniegs tam paredzēto publisko finansējumu, vēlamais risinājums ir uzaicinājumi iesniegt finansiālā atbalsta pieteikumus ar pietiekamiem termiņiem un skaidriem atlases kritērijiem papildus finansiālā atbalsta pielāgojumiem (parasti samazinot dotāciju segto attiecināmo izmaksu procentuālo daļu).

Ja finansējuma piešķiršanā ir iesaistītas dažādas iestādes vai ja lēmums par finansējumu ir saistīts ar lēmumu par atļaujām, cieša sadarbība starp visām iestādēm var palīdzēt racionalizēt ieguvumus un nodrošināt ātrāku atbilžu sniegšanu pieteikumu iesniedzējiem.

Vienas pieturas aģentūras ir ļoti būtisks risinājums, jo tām ir nepieciešamās zināšanas gan par finansiālo, gan arī tehnisko atbalstu. To sniegtie ieguvumi ir uzsvērti arī vadlīnijās par pārstrādātās EED 22. pantu (43) un 30. pantu (44). Ir ieteicams arī izmantot kombinētu pieeju pārstrādātās ĒESD 17. un 18. pantam (vienlaikus pievēršoties abiem pantiem), lai apvienotu izpratnes vairošanu ar tehnisko un finansiālo atbalstu, kas paredzēts attiecīgajam pārvaldības līmenim.

Pašreizējā prakse: konsultācijas mājsaimniecībām Tiek īstenotas vairākas iniciatīvas, kurās tiek sniegtas apvienotās konsultācijas mājsaimniecībām. Piemēram, Basku reģionā Spānijā īstenotā izmēģinājuma projekta OpenGela ietvaros tiek piedāvātas konsultācijas un atbalsts apkaimes līmenī. Konsultācijas un atbalsts aptver administratīvos, tehniskos un finanšu aspektus, kas saistīti ar enerģētiku, kā arī citus jautājumus, piemēram, piekļūstamību cilvēkiem ar invaliditāti. Papildus vienas pieturas aģentūras pakalpojumiem, OpenGela ietvaros tika izstrādāts arī tiešsaistes rīks un energokarte ar visām ēkām Basku reģionā. Rīks nodrošina integrētu satvaru renovācijas plānu izstrādes atbalstam, ko papildina aplēses par finansiālo ietekmi vairākos līmeņos, proti, valsts, reģionālā, apkaimes un individuālu mājokļu līmenī. OpenGela palīdz izstrādāt stratēģijas, kā piemērot nacionālajos ēku renovācijas plānos noteiktos pasākumus, piemēram, apzināt vajadzības, tai skaitā vājākā snieguma ēkas. Pēc tam šo informāciju var izmantot, lai noteiktu jomas, kurās vienas pieturas aģentūru izveide sniegtu lielāko ieguvumu. Visbeidzot, rīku var izmantot arī kā pamatu vai sākumpunktu, lai katrai ēkai noteiktu tās energorenovācijas vajadzības. Basku zemē modeļa pamatā ir noteiktās ēku kategorijas un informācija no nekustamā īpašuma reģistra (45). Līdzīga iniciatīva, kas īpaši paredzēta daudzģimeņu dzīvokļu ēkām, tiek īstenota Viļņā, Lietuvā, kur projektā “Pilsētas renovācija” (Atnaujinkime miestą) tiek sniegtas konsultācijas gan īpašniekiem, gan arī īrniekiem par renovācijas radītajiem ieguvumiem, tehniskajiem risinājumiem un finansēšanas iespējām atkarībā no ēkas īrnieku struktūras (46).

Mājsaimniecības, iespējams, nav pietiekami zinošas par finansējuma pieteikumiem un nepieciešamo projekta dokumentāciju. Papildus vispārējām pieteikuma iesniegšanas procedūrām, lai piekļūtu vērienīgiem energorenovācijas finansējuma avotiem, parasti ir jāaprēķina energosniegums vai potenciālie uzlabojumi SEG emisiju ziņā. Lai to ņemtu vērā un lai plašs mājsaimniecību loks varētu piekļūt finansēšanas programmām, būtu aktīvi jāapsver ārējo ekspertu, piemēram, energokonsultantu, piesaiste. Ārējiem ekspertiem varētu ļaut sagatavot un iesniegt pieteikumus.

Pašreizējā prakse: pieteikumu iesniegšana Vācijas atbalsta shēmā, kas paredzēta fosilā kurināmā katlu aizstāšanai ar siltumsūkņiem, energokonsultantiem ir atļauts iesniegt pieteikumus ēku īpašnieku vārdā (47).

Šāds atbalsts novērtējumu, dokumentācijas un pieteikumu sagatavošanai būtu jāfinansē no programmas, pamatojoties uz reālistiskām aplēsēm.

Pieejamības nodrošināšanas un atbalsta risinājumi būtu jādara pieejami arī maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), jo tie saskaras ar līdzīgiem ierobežojumiem.

2.2.6.   Pieejamība: viegli pieejama informācija par finansēšanas iespējām

Viegli pieejama informācija par finansēšanas atbalsta shēmām ir ļoti būtisks elements energorenovācijas publiskajā politikā. Tas ir tāpēc, ka viegli pieejama informācija veicina mājsaimniecību ar dažādiem demogrāfiskajiem rādītājiem, uzņēmumu (jo īpaši MVU) un ēku īpašnieku iekļautību un plašāku līdzdalību. Šādas pieejamības būtisks kritērijs ir tādu komunikācijas veidu un formulējumu izmantošana, kas ir saprotami nespeciālistiem. Izvairoties no tehniskā žargona un sniedzot skaidru informāciju, politikas veidotāji var iesaistīt plašāku auditoriju, nodrošinot, ka visas mājsaimniecības un uzņēmumi (jo īpaši MVU) neatkarīgi no to speciālajām zināšanām energoefektivitātes vai finanšu jomā var izprast pieejamās atbalsta shēmas un izmantot tās. Šāda iekļautība ir būtiska, lai veicinātu plašu energorenovāciju, tādējādi uzlabotu energoefektivitāti un samazinātu oglekļa pēdu visās kopienās.

Gan digitālas, gan cita formāta informācijas plūsmu integrēšana sniedz iespēju izmantot valsts politiku, lai efektīvi atbalstītu un veicinātu visaptverošus energorenovācijas centienus.

—

Digitālās platformas, piemēram, tīmekļvietnes, sniedz ievērojamas priekšrocības informācijas par finansēšanas atbalsta shēmām izplatīšanai. Šādas platformas nodrošina plašu piekļuvi, un tās var regulāri atjaunināt, nodrošinot pēc iespējas labāku pārredzamību attiecībā uz programmu termiņiem, finansējuma apjomiem un citu būtisku informāciju. Turklāt digitālie pakalpojumi var piedāvāt precīzi izvēlētu informāciju, pamatojoties uz iepriekš atlasītiem datiem par ēkas atrašanās vietu, veidu un energosniegumu, tādējādi atvieglojot mājsaimniecībām attiecīgo atbalsta iespēju meklēšanu. Šādas tīmekļvietnes jau ir izveidotas daudzās ES valstīs, bet tās būtu jāizvērtē, pamatojoties uz lietotāju pieredzi un sniegtās informācijas skaidrību.

– Tomēr, lai sasniegtu mājsaimniecības, kam ir ierobežota piekļuve internetam vai vāja lietotprasme, būtu jāizmanto arī citi līdzekļi, piemēram, vietējā līmenī rīkoti pasākumi un brošūras. Šāda daudzkanālu pieeja nodrošina, ka visas mājsaimniecības neatkarīgi no to piekļuves digitālajiem resursiem var saņemt informāciju un izmantot pieejamo energorenovācijas finansējumu. Vēršanās pie mājsaimniecībām vietējā līmenī var būt piemērots veids, kā veidot izpratni par energorenovāciju un atbalsta programmām.

Pašreizējā prakse: informācijas sniegšana klātienē un izmantojot mobilu risinājumu Freiburgas pilsētā Vācijā ir izveidota iniciatīva “Enerģijas karavāna”, lai informētu ēku īpašniekus no dažādām apkaimēm par energorenovāciju (48). Šāda pieeja sniedz lielisku iespēju apvienot finansiālā un tehniskā atbalsta informāciju vienas pieturas aģentūras darbības ietvaros, kā noteikts 18. pantā.

Vietējā līmeņa pieeja arī nodrošina iespēju sasniegt teritorijas ar lielāku mazaizsargātu mājsaimniecību īpatsvaru, sniedzot tām mērķorientētu informāciju, un to var uzskatīt par veicinoša satvara izveidi minimālo energosnieguma standartu instrumentam saskaņā ar ĒESD 9. panta 4. punkta b) apakšpunktu.

3.   FINANSĒJUMA IZMANTOŠANA (17. PANTA 12. PUNKTS UN 14.–16. PUNKTS)

3.1.   Prasības tvērums un mērķi

Pārstrādātās ĒESD 17. panta 14. punktā ir noteikts, ka finansiālā palīdzība ir jāsaista ar enerģijas ietaupījumu vai energorenovācijas projekta nodrošinātiem uzlabojumiem. Tajā noteikts: “Dalībvalstis, pienācīgi ņemot vērā mazaizsargātas mājsaimniecības, savus finansiālos pasākumus, kas paredzēti, lai, renovējot ēkas, uzlabotu energosniegumu un samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, sasaista ar plānotajiem vai panāktajiem enerģijas ietaupījumiem un uzlabojumiem, ko nosaka pēc viena vai vairākiem no šādiem kritērijiem:

(a)

renovācijā izmantotā aprīkojuma vai materiālu energosniegums un saistītais siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums; šādā gadījumā renovācijā izmantotais aprīkojums vai materiāls jāuzstāda uzstādītājam ar attiecīgu sertifikācijas vai kvalifikācijas līmeni, un tam jāatbilst vismaz minimālajām būves elementu energosnieguma prasībām vai augstākām atsauces vērtībām attiecībā uz uzlabotu ēku energosniegumu;

(b)	standarta vērtības, lai aprēķinātu enerģijas ietaupījumu un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu ēkās (49);

(c)	uzlabojums, kas panākts ar šādu renovāciju, salīdzinot energosnieguma sertifikātus, kas izdoti pirms un pēc renovācijas;

(d)	energoaudita rezultāti;

(e)	citas tādas attiecīgas, pārredzamas un samērīgas metodes rezultāti, kura parāda energosnieguma uzlabojumu, piemēram, salīdzinot enerģijas patēriņu pirms un pēc renovācijas ar uzskaites sistēmām, ar noteikumu, ka tā atbilst I pielikumā noteiktajām prasībām.”

Šī prasība attiecas uz visu veidu finanšu pasākumiem, tai skaitā nodokļu pasākumiem.

Šī prasība ir spēkā neatkarīgi no tā, vai attiecīgā renovācija ir “nozīmīga renovācija” ĒESD 2. panta 22. punkta nozīmē.

Dalībvalstīm jāizmanto viens vai vairāki no iepriekš a) līdz e) punktā minētajiem kritērijiem. Tām ir arī jānodrošina, ka darbi faktiski tiek veikti.

Kritērijs, kas noteikts e) punktā, paredz to, ka ir jāizmanto alternatīvas, piemērotas, pārredzamas un samērīgas metodes, lai parādītu energosnieguma uzlabojumu. Piemēram, var izmantot uzskaitītā enerģijas patēriņa salīdzinājumu pirms un pēc renovācijas. Taču procedūrai un uzskaitītā enerģijas patēriņa izmantošanas pamatojumam ir jāatbilst I pielikumā noteiktajām prasībām. Tas nozīmē, ka uzskaitītā enerģijas patēriņa aprēķināšanas metodikai jābūt tādai, kurā tiktu ņemta vērā iedzīvotāju uzvedības un vietējā klimata ietekme (aprēķinā nevajadzētu ņemt vērā novirzes no raksturīgās temperatūras u. c.).

Atsauce “pienācīgi ņemot vērā mazaizsargātas mājsaimniecības” būtu jālasa kopsakarā ar 17. panta 18. punktu, kurā noteikts, ka “finansiālie stimuli (..) prioritāri ir mērķēti uz mazaizsargātām mājsaimniecībām, enerģētiskās nabadzības skartiem cilvēkiem un sociālajos mājokļos dzīvojošajiem cilvēkiem”. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka to finansēšanas shēmas ir vērstas uz šādām divām prioritātēm: i) prioritātes piešķiršanu lielākam atbalstam mazaizsargātām mājsaimniecībām un ii) tādu kritēriju iekļaušanu, kas saistīti ar mērķa vai panāktajiem enerģijas ietaupījumiem un uzlabojumiem (50). Vienai no tām nevar piešķirt prioritāti salīdzinājumā ar otru. Šīs divas prasības ir jāizpilda vienlaikus, lai sasniegtu šos divus būtiskos mērķus, proti, nodrošinātu izmaksefektīvu energorenovāciju un palīdzētu mazaizsargātām mājsaimniecībām veikt energorenovāciju.

Arī 17. panta 14. punkts būtu jālasa kopā ar 17. panta 12. punktu, kurā noteikts: “Dalībvalstis veic pasākumus un atvēl finansējumu izglītības un apmācības veicināšanai nolūkā nodrošināt pietiekamu darbaspēku ar pienācīga līmeņa prasmēm, kas atbilst vajadzībām ēku sektorā, īpaši pievēršoties attiecīgi MVU, tostarp mikrouzņēmumiem. Vienas pieturas aģentūras, kas izveidotas, ievērojot 18. pantu, var atvieglot piekļuvi šādiem pasākumiem un finansējumam.”

Prasmēm ir vislielākā nozīme renovācijas kvalitātes nodrošināšanā, tāpēc energosnieguma finanšu pasākumos būtu jāpiemēro prasība, ka renovācijas pasākumus īsteno kvalificēti vai sertificēti uzstādītāji. Tas ir īpaši būtiski saistībā ar iepriekš a) punktā minēto kritēriju, kurš paredz, ka kvalificēts un sertificēts uzstādītājs: i) uzstāda renovācijā izmantoto aprīkojumu vai materiālu un ii) pārbauda uzlabojumus. Dalībvalstīm būtu jāpārskata savi noteikumi par attiecīgajām uzstādītāju profesijām, lai nodrošinātu, ka renovācijas procesā tiek iesaistīti tikai kvalificēti un sertificēti uzstādītāji.

Taču darba ņēmēju ar atbilstīgām prasmēm ierobežotā pieejamība var būt šķērslis energorenovācijas plašai veikšanai. Tāpēc 17. panta 12. punktā ir noteikts, ka ir jāveic pasākumi un jāatvēl finansējums, lai veiktu izglītošanu un apmācību nolūkā nodrošināt darbaspēku ar pienācīga līmeņa prasmēm, kas vajadzības, lai uzlabotu ēku energosniegumu. Iekļaujot šo punktu, tiek uzsvērts, ka: i) būtiska nozīme ir darbaspēkam, kas spēj veikt vajadzīgos darbus, ii) dalībvalstīm ir pienākums atbalstīt izglītību un apmācību visos ēku vērtības ķēdes līmeņos. Piemēri par prasmēm, kas vajadzīgas, lai pārveidotu ēku fondu ar energorenovācijas palīdzību, citstarp ir: i) energoauditu veikšana; ii) energoefektīvu un ar atjaunīgajiem energoresursiem darbināmu ēku sistēmu uzstādīšana, kā arī iii) piemērotu siltumizolācijas risinājumu noteikšana.

MVU, arī mikrouzņēmumi, saskaras ar īpašām grūtībām savu darbinieku apmācībā. Šīs grūtības rada arī to ierobežotās finansiālās spējas un nelielajiem uzņēmumiem raksturīgie ierobežojumi, kā rezultātā šie uzņēmumi ir mazāk elastīgi sākt jaunus darbus, kad darbinieki mācās vai neatrodas darba vietā. Izstrādājot apmācības vai kvalifikācijas shēmas, dalībvalstīm būtu jāpievērš īpaša vērība MVU situācijai, vajadzībām un ierobežojumiem. Tas ietver apmācības un kvalifikācijas shēmu izstrādi (t. i., prasības darba ņēmējiem), kā arī tādu atbalsta pasākumu izstrādi, kas īpaši paredzēti MVU. Tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā MVU ļoti lielo īpatsvaru būvniecības nozarē (vairāk nekā 90 % būvuzņēmumu ir MVU).

Direktīvas 17. panta 16. punktā ir noteikts, ka pamatīgajai renovācijai un pakāpeniskai pamatīgai renovācijai būtu nepieciešams lielāks atbalsts, tai skaitā finansiālais, fiskālais, administratīvais un tehniskais atbalsts. Prioritātes piešķiršana atbalstam pamatīgai renovācijai ir uzsvērta arī 9. panta 4. punkta c) apakšpunktā minimālo energosnieguma standartu veicinošā satvara ietvaros.

Termini “pamatīga renovācija” un “pakāpeniska pamatīga renovācija” ir definēti 2. panta 20. un 21. punktā. Paredzēts, ka, sākot no 2030. gada, pamatīga renovācijas procesa rezultātā ēkas tiek pārveidotas par bezemisiju ēkām. Turklāt 11. pantā ir noteiktas prasības šādām ēkām attiecībā uz oglekļa emisijām un enerģijas pieprasījumu.

Renovācija bezemisiju ēkas statusa sasniegšanai ne vienmēr ir iespējama. Šādos gadījumos projekta neīstenojamību var noteikt, pamatojoties uz tehniskiem vai ekonomiskiem apsvērumiem. Prasību nodrošināt atbilstību “bezemisiju ēkas” definīcijai (noteikta 11. pantā) var pielāgot šādos sarežģītos renovācijas gadījumos, un 17. panta īpašā mērķa nolūkā primārās enerģijas izmantojumu par 60 % var uzskatīt par pamatīgu renovāciju, lai saņemtu prioritāru atbalstu. Ņemot vērā renovācijas pamatīgumu, kas vajadzīgs šā 60 % samazinājuma sasniegšanai, kā arī proporcionāli augstākas finansējuma likmes, ko šis 60 % samazinājums var nodrošināt, Komisija iesaka publiskā finansējuma izmantošanā enerģijas ietaupījumu aprēķināt šādi: i) salīdzināt energosnieguma sertifikātus, kas izdoti pirms un pēc renovācijas, ii) veikt energoauditu vai iii) izmantot jebkādu citu atbilstīgu, pārredzamu un samērīgu metodi.

Jāņem vērā, ka varētu būt nepieciešama pamatīga renovācija, lai panāktu ēkas atbilstību gandrīz bezemisiju vai bezemisiju ēkas standartam vienas renovācijas ietvaros, jo īpaši, ja ēka ir vājākā snieguma ēka. Šādiem gadījumiem jau ir noteikta prasība pēc renovācijas darbu pabeigšanas izsniegt energosnieguma sertifikātu (20. panta 1. punkts). Turklāt 23. panta 8. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis ievieš inspekciju shēmas vai alternatīvus pasākumus, lai apliecinātu veikto darbu kvalitāti.

Pašreizējā prakse: energosnieguma sertifikātu izmantošana pirms un pēc darbu veikšanas Grieķijā dzīvojamo ēku īpašniekiem paredzētas programmas “ SAVING ” ietvaros tiek izmantoti energosnieguma sertifikāti sākotnējā pieteikumā, kā arī vēlāk projekta sertifikācijai. Šādus energosnieguma sertifikātus izmanto, gan prioritātes piešķiršanai vājākā snieguma ēkām pieteikumu iesniegšanas procesā, gan arī apliecināšanai, ka pēc darbu veikšanas ēkā ir panākti ievērojami enerģijas ietaupījumi. Rumānijā energosnieguma sertifikāts tiek prasīts ēkas pirmsrenovācijas stāvokļa novērtēšanai (kopā ar energoaudita ziņojumu), un attiecībā uz renovētu ēku (pēc visu darbu pabeigšanas) ir jāsagatavo jauns energosnieguma sertifikāts, ko iesniedz kopā ar īstenošanas ziņojumu (tajā apraksta ietekmes rādītāju sasniegšanu). Atjaunošanas ietekmi novērtē, pamatojoties uz atšķirībām sākotnējā energosnieguma sertifikātā un energosnieguma sertifikātā pēc darbu pabeigšanas attiecībā uz: i) enerģijas galaizmantojuma un primārās enerģijas rādītājiem, ii) CO2 emisijām, kā arī iii) atjaunīgās enerģijas rādītājiem (un citiem galvenajiem snieguma rādītājiem). Portugālē energosnieguma sertifikātu izmanto, lai novērtētu stimulu programmas panākumus kopsavilkuma rādītāju līmenī.

Sīkākus norādījumus par renovācijas īstenojamības kritērijiem skatīt norādījumos par inženiertehniskajām sistēmām – iekštelpu vides kvalitāte un pārbaudes (10. pielikuma 5. iedaļa).

3.2.   Rīcībpolitikas pasākumu izvēle prasību izpildei

3.2.1.   Finanšu pasākumu sasaiste ar mērķa vai panāktajiem enerģijas ietaupījumiem un uzlabojumiem

Izmantojamā(-o) rīka(-u) izvēlē energosnieguma sertifikāti var būt ļoti noderīgi, lai novērtētu konkrēta renovācijas pasākuma ietekmei, un vienlaikus tie palīdz kvantificēt valsts ēku fonda energosniegumu (51). Energosnieguma sertifikātus izmanto arī kredītiestādes, lai verificētu enerģijas ietaupījumus un nodrošinātu atbilstību finanšu instrumentu prasībām. Energosnieguma sertifikātu un ēku renovācijas pasu integrēšana stimulu programmās uzlabotu to efektivitāti šādos veidos: i) sniegtu skaidrākas vadlīnijas publiskās pārvaldes iestādēm par to, kādi renovācijas intervences pasākumi būtu jāveicina prioritārā kārtā; ii) konkrētas finansējuma summa sasaistītu ar konkrētiem un izmērāmiem energoefektivitātes uzlabojumiem, kā arī iii) ēku īpašniekiem sniegtu skaidru, uzticamu un izmantojamu informāciju, tādējādi padarot renovāciju pieejamāku.

Noteikumi par renovācijas pasu ieviešanu un prasības attiecībā uz renovācijas pasu sistēmām ir noteiktas 12. pantā un VIII pielikumā. Daži no šiem noteikumiem ir obligāti piemērojami, bet citi – nav. Būtībā renovācijas pasē ir norādītas aplēses par energoefektivitātes uzlabojumiem pēc katra renovācijas procesa posma, tai skaitā: i) energosnieguma uzlabojumi; ii) ietaupījums primārās enerģijas patēriņā un enerģijas galapatēriņā, kā arī iii) ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums.

Tāpēc dalībvalsts varētu izvēlēties, piemēram, vai nu pieprasīt energosnieguma sertifikātu pirms un pēc renovācijas, vai izmantot renovācijas pasi, nodrošinot, ka darbi tiek veikti.

Kad dalībvalstis ir izvēlējušās piemērojamos kvalitātes kritērijus, informācija par valsts pasākumiem, ar kuriem tiek transponēts ĒESD 17. panta 14. punkts, tām jāpaziņo un jāizplata visām attiecīgajām iestādēm/aģentūrām (t. i., operatīvajām iestādēm), kuras atbild par finanšu pasākumu izstrādi un īstenošanu. Tas ir svarīgi, lai nodrošinātu pasākumu izstrādes un īstenošanas sasaisti ar vienu vai vairākiem minētajiem kritērijiem.

3.2.2.   Lielāks atbalsts pamatīgai renovācijai un apjomīgām programmām

Lai sniegtu lielāku atbalstu pamatīgai renovācijai, papildus vispārīgākām energorenovācijas shēmām, kas dažkārt nodrošina tikai minimālus energosnieguma uzlabojumus, var izstrādāt vai darīt pieejamus īpašus finansēšanas instrumentus vai kritērijus. Attiecībā uz finansiālo atbalstu dažādus atbalsta līmeņus var noteikt atkarībā no energosnieguma uzlabojuma, ko nosaka, izmantojot energosnieguma sertifikātu, veicot energoauditu vai izmantojot renovācijas pasi.

Pašreizējā prakse: izmaksu modulārs segums ar dotācijām Vīnē Wohnfonds Wien piedāvā zemu procentu likmju aizdevumus, kas paredzēti energorenovācijai kopumā. Tomēr, lai, veicot renovāciju, tiktu sasniegti konkrēti minimālie energosnieguma uzlabojumi un panākts augsts energosnieguma līmenis, arvien lielākas aizdevumu daļas var tikt pārvērstas dotācijās (52). Vācijā Bundesförderung für effiziente Gebäude (Federālais atbalsts energoefektīvām ēkām) palielina dotāciju atbalsta līmeni atkarībā no sasniegtā ēkas energosnieguma (53). Turklāt iniciatīva piedāvā vairākas iespējas, kā palielināt atbalsta līmeni šādiem projektiem: i) renovācijai, kurā tiek izmantoti atjaunīgie energoresursi, ii) vājākā snieguma ēku renovācijai vai iii) renovācijai, ko veic sērijveida renovācijas procesā. Trešais piemērs ir par MaPrimeRénov shēmu Francijā. Parasto shēmu var papildināt ar papildu atbalsta shēmu MaPrimeRénov’ Parcours accompagné (parcours accompagné nozīmē “virzīta procedūra”  (54)). Šajā papildu atbalsta shēmā atkarībā no renovācijas rezultātā iegūtās energosnieguma klases (piemēram, energosnieguma sertifikātā norādīts, ka ir panākts uzlabojums no F uz C klasi) pieaug pieejamā dotācijas summa. Iepriekš minētajā Vācijas piemērā papildu atbalstu piešķir vājākā snieguma ēku renovācijai. Turklāt shēma sedz enerģētikas konsultanta tehniskās palīdzības izmaksas visā renovācijas procesā. Shēmā MaPrimeRénov Parcours accompagné atbalsta līmeņi tiek diferencēti vēl vairāk, pamatojoties uz mājsaimniecības ienākumiem, un tas ir labs piemērs tam, kā palīdzēt mazaizsargātām mājsaimniecībām veikt pamatīgu renovāciju. Šis aspekts ir uzsvērts arī šā ziņojuma 4.2. iedaļā, un tas rada spēcīgu sinerģiju ar minimālo energosnieguma standartu veicinošo satvaru dzīvojamām ēkām saskaņā ar 9. panta 4. punktu, paredzot atbalstu mazaizsargātām mājsaimniecībām un vienlaikus uzlabojot vājākā snieguma ēkas ar pamatīgas renovācijas palīdzību.

Attiecībā uz administratīvo atbalstu dalībvalstis var prasīt attiecīgajām iestādēm (vairumā gadījumu – vietējām pašvaldībām) ņemt vērā pamatīgu renovāciju, piemēram, veikt šādus pasākumus: i) vienkāršot pamatīgas renovācijas procedūras; ii) nodrošināt lielāku elastību īpašu noteikumu par pamatīgu renovāciju piemērošanā (piemēram, saistībā ar atļaujām atjaunīgo energoresursu iekārtām) vai arī iii) piešķirt prioritāti pamatīgas renovācijas pieteikumu izskatīšanai. Skaidras informācijas sniegšana par procedūru termiņiem un jebkādām turpmākām procesu izmaiņām ir īpaši būtiska pamatīgai renovācijai, kas prasa darbu un resursu detalizētu plānošanu. Tāpēc dalībvalstis tiek mudinātas pārskatīt gan pamatīgas renovācijas procedūras, gan arī informāciju, ko tās sniedz sabiedrībai par šādu pamatīgu renovāciju. Ir pierādīts, ka papildu atbalsts vai palīdzība, jo īpaši pielāgota palīdzība, ir noderīgs instruments pamatīgas renovācijas procesu veicināšanai.

Attiecībā uz tehnisko atbalstu dalībvalstis varētu sniegt īpašas konsultācijas, kas pielāgotas pamatīgai renovācijai, piemēram, izmantojot vienas pieturas aģentūras. Šādas konsultācijas varētu ietvert ne tikai konsultācijas par efektivitātes pasākumiem vai atjaunīgo energoresursu iekārtu uzstādīšanu objektā, bet arī ieteikumus par citiem ēkas aspektiem, piemēram, ugunsdrošību, pieejamību, strukturālo stabilitāti vai seismisko aizsardzību. Tie visi ir būtiski aspekti, kas jāņem vērā, veicot ēkas pamatīgu renovāciju. Jāatzīmē, ka šie un citi aspekti jau varētu būt iekļauti pašreizējās prasībās attiecībā uz pamatīgu vai nozīmīgu renovāciju (piemēram, prasība nodrošināt ēkas atbilstību mūsdienīgām ugunsdrošības prasībām vai prasība atjaunot elektroinstalācijas).

Direktīvas 17. panta 16. punktā arī prasīts paredzēt lielākus stimulus apjomīgām programmām, kuras aptver vairākas ēkas vai apkaimes. Tas var būt īpaši būtiski, lai nodrošinātu sistemātisku pieeju attiecībā uz savienotām vājākā snieguma ēkām vai mazaizsargātu mājsaimniecību kompleksiem.

Šai sakarā termini “apjomīgas programmas” un “liels skaits ēku” nav jāsaprot absolūtā izteiksmē. Tā vietā ir būtiski ņemt vērā: i) programmas apjomu attiecībā pret tās publiskās iestādes budžeta lielumu, kas īsteno programmu; ii) programmas apjomu attiecībā pret to ēku skaitu un īpatsvaru, kuras paredzēts renovēt šādas programmas aptvertajā teritorijā, kā arī iii) renovējamo ēku relatīvo energosniegumu. Apjomīgām programmām ir piemēroti īpaši atbalsta risinājumi, kas apvieno lielāku un mērķorientētu finansiālo, fiskālo, administratīvo un tehnisko atbalstu un kas nodrošina dažādu atbalsta elementu izmantošanu. Šādiem instrumentiem būtu jāparedz minimālais energoefektivitātes pieaugums (definēts kā primārās enerģijas izmantojuma samazinājums vismaz par 30 %) un diferencēts atbalsts atkarībā no snieguma uzlabojumiem.

Dalībvalstīm būtu jāsniedz lielāks atbalsts pamatīgai renovācijai un vidējai renovācijai plašā mērogā, izmantojot ne tikai valstu valdību tiešus finanšu instrumentus, kas paredzēti galasaņēmējiem, piemēram, ēku īpašniekiem, bet arī pieņemot noteikumus, norādījumus un finansiālu atbalstu zemākiem valsts pārvaldes līmeņiem un finanšu starpniekiem.

3.2.3.   Sadarbība apmācībā un spēju veidošanā

Kvalificēta darbaspēka ierobežotā pieejamība ir atzīta par būtisku šķērsli renovācijas veikšanai. Šāda darbaspēka ierobežotā pieejamība rada kavēšanos, augstākas izmaksas un iespējamas kvalitātes problēmas. Saskaņā ar nacionālajiem ēku renovācijas plāniem dalībvalstis tiek aicinātas paredzēt pasākumus kvalificēta darbaspēka nodrošināšanas atbalstam (55). Dalībvalstis to var darīt, atbalstot gan prasmju piedāvājumu, gan pieprasījumu.

Attiecībā uz pieprasījumu dalībvalstis var ieviest prasības, lai nodrošinātu, ka darbus veic apmācīti speciālisti ar pietiekamām prasmēm, vai īpašas prasības attiecībā uz kvalifikāciju. Tas var ietvert pašreizējo prasību maiņu vai jaunu prasību noteikšanu, ja šādu prasību vēl nav. Lai varētu pakāpeniski ieviest un pieņemt prasības, dalībvalstis var noteikt, ka šādas prasības ir obligāti jāievēro, ja finansiālais atbalsts tiek sniegts no publiskajiem līdzekļiem (piemēram, izmantojot subsīdijas, fiskālus stimulus vai finanšu instrumentus).

Attiecībā uz piedāvājumu dalībvalstis pašas var atbalstīt apmācības pilnveidi vai ieviešanu. Tas var ietvert, piemēram, subsīdijas vai fiskālus stimulus uzņēmumiem, ja tie nodrošina apmācību saviem darbiniekiem. Ņemot vērā būtiskās problēmas, ar kurām saskaras MVU (tai skaitā mikrouzņēmumi), dalībvalstis tiek stingri mudinātas izstrādāt īpašus pasākumus, lai atvieglotu to piekļuvi apmācībai. Tie varētu ietvert īpaši pielāgotas shēmas (56).

Pasākumus izstrādē apmācības un spēju veidošanas atbalstam būvniecības nozarē dalībvalstis tiek mudinātas izmantot pieredzi, kas gūta, īstenojot iniciatīvu BUILD UP Skills.

Īstenojot iniciatīvu BUILD UP Skills  (57), ko pārvalda ES Klimata, infrastruktūras un vides izpildaģentūra (CINEA), kopš 2011. gada ir atbalstīts vairāk nekā simts projektu. Šie projekti nodrošināja satvaru prasmju pilnveides darbībām, kas vajadzīgas visā Eiropā, lai energorenovācija būtu iespējama tādā mērogā, kāds paredzēts ēku energoefektivitātes un energosnieguma mērķrādītājos. Iniciatīvas BUILD UP Skills ietvaros ir sniegts atbalsts galvenajām ieinteresētajām personām valsts prasmju stratēģiju izstrādei, kas 2024. gadā ir atjauninātas 15 dalībvalstīs. Turklāt atbalstītajos projektos tika izmēģinātas inovatīvas pieejas, kas patlaban ir pieejamas replicēšanai un ieviešanai valsts līmenī. Šīs inovatīvās pieejas ietvēra: i) kvalifikācijas un apmācības shēmas, kas atbilst jaunajām prasmēm; ii) izpratnes veicināšanas kampaņas pieprasījuma palielināšanai pēc prasmēm, kā arī iii) pasākumus ar mērķi palielināt pieprasījumu pēc prasmēm un kvalifikācijas iepirkuma procedūrās. Komisija mudina dalībvalstis izmantot darbu, kas paveikts vairākos projektos (no vajadzību apzināšanas līdz apmācības īstenošanai), lai turpinātu attīstīt to darbības prasmju jomā. To varētu izmantot gan tad, kad dalībvalstis izstrādā savus nacionālos ēku renovācijas plānus, gan arī tad, ka dalībvalstis izstrādā finanšu shēmas apmācībai.

4.   SOCIĀLAIS TAISNĪGUMS (17. PANTA 3. PUNKTS UN 17. PANTA 17.–19. PUNKTS)

4.1.   Prasības tvērums un mērķi

Termina “mazaizsargātas mājsaimniecības” definīcija 2. panta 28. punktā attiecas gan uz i) mājsaimniecībām, kurām ir grūtības atļauties iegādāties enerģiju vai kuras ir pakļautas riskam, ka tās nevarēs atļauties enerģiju nākotnē cenu pieauguma dēļ, gan arī uz ii) mājsaimniecībām, kuras nevar atļauties veikt renovācijai nepieciešamos ieguldījumus. Šāds definīcijas tvērums nozīmē, ka mazaizsargātība var attiekties gan uz īpašniekiem, gan arī īrniekiem. Turpmākajos ievilkumos šīs divas kategorijas ir aplūkotas sīkāk.

—	Mazaizsargāti mājokļu īpašnieki bieži vien dzīvo ēkās ar sliktu energosniegumu, jo viņi nevar atļauties nepieciešamos renovācijas darbus. Aizdevumi sākotnējo ieguldījumu segšanai var nebūt pieejami vai var radīt lielas papildu izmaksas potenciālā aizņēmēja finansiālā stāvokļa dēļ.

—

Mazaizsargāti īrnieki ir atšķirīgā situācijā, taču arī tie var saskarties ar finansiālām problēmām pirms energosnieguma renovācijas vai pēc tās. Vājākā snieguma ēkās viņiem var nākties maksāt lielus rēķinus par enerģiju. Neaprobežojoties tikai ar enerģētiskās nabadzības jēdzienu un “mazaizsargātu mājsaimniecību” definīciju 2. panta 28. punktā – daļai īrnieku pēc energorenovācijas var tikt paaugstināta īres maksa, kas pārsniedz īrnieka ietaupījumu, kuru nodrošina enerģijas izmaksu samazinājums. Tas var radīt situāciju, ka mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem tiek izliktas no mājokļa un šādas situācijas cēlonis netieši ir energorenovācija. Šāda ietekme ES Komisijas dienestu darba dokumentā par enerģētisko nabadzību (58), kas ir Komisijas Ieteikuma par enerģētisko nabadzību (59) pamatā, ir nodēvēta par “renoizlikšanu” (renoviction).

Vairāki pārstrādātās ĒESD noteikumi ir saistīti ar mazaizsargātām mājsaimniecībām, tostarp 3. panta., 9. panta., 17. panta un 18. panta noteikumi. Tāpēc tiek gaidīts, ka dalībvalstis vispirms nosaka tās iedzīvotāju grupas, kas ietilpst kategorijā “mazaizsargātas mājsaimniecības”.

Komisijas dienestu darba dokumentā “ES norādījumi par enerģētisko nabadzību”  (60) ir aplūkots enerģētiskās nabadzības skartu mājsaimniecību stāvoklis. Tajā ir noteikti rādītāji un datu avoti, kā arī skaidrotas problēmas, kas saistītas ar to, kā noteikt, vai īrnieks vai īpašnieks ir mazaizsargāts. Minētajā dokumentā sniegtā informācija ir ļoti būtisks pamats atbalsttiesīgās mērķgrupas noteikšanai atbalsta un īres garantiju saņemšanai (61).

Dalībvalstīm būtu jānosaka arī kritēriji, lai definētu citas “mazaizsargātu mājsaimniecību” kategorijas, nevis tikai enerģētiskās nabadzības skartās mājsaimniecības.

Ir prasīts pievērst īpašu vērību mazaizsargātām mājsaimniecībām minimālo energosnieguma standartu veicinošā satvara ietvaros. Direktīvas 9. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka atbilstoši finansiālie pasākumi ir būtisks elements, lai atbalstītu minimālo energosnieguma standartu īstenošanu, tai skaitā, ja minimālie energosnieguma standarti ir noteikti dzīvojamām ēkām.

Nākamajā iedaļā aprakstītie apsvērumi un instrumenti sniedz norādījumus par to, kā izpildīt arī papildu prasības attiecībā uz minimālo energosnieguma standartu satvaru dzīvojamām ēkām.

4.2.   Rīcībpolitikas pasākumu izvēle prasību izpildei

4.2.1.   Lielāka atbalsta sniegšana ēku īpašniekiem ar zemākām finansiālajām spējām

Direktīvas 17. panta 18. punktā ir noteikts, ka renovācijas stimuliem prioritāri jābūt pieejamiem mazaizsargātām mājsaimniecībām un sociālajos mājokļos dzīvojošajiem cilvēkiem. Lai liktu uzsvaru uz šiem saņēmējiem, dalībvalstis tiek aicinātas noteikt atbilstības noteikumus, piemēram, pamatojoties šādiem faktoriem: i) ienākumu griestiem (atbilstības nav, ja ir pārsniegti noteikti ienākumi); ii) degresīvu atbalstu, kas saistīts ar mājsaimniecības ienākumiem (jo lielāki ienākumi, jo mazāks atbalsts); iii) apgādājamo ģimenes locekļu (piemēram, bērnu) skaitu, kā arī iv) piederošo īpašumu skaitu un īpašuma veidu (piemēram, finansiālu atbalstu nepiešķir brīvdienu mājām vai īpašniekiem ar daudziem īpašumiem).

Vēl viena iespēja ir rezervēt minimālo daļu no kopējā finansējuma mazaizsargātām mājsaimniecībām un sociālo mājokļu nodrošinātājiem.

Lai nodrošinātu, ka pasākumi tiek vērsti uz attiecīgajām grupām, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka prioritāšu noteikšanas kritēriji ir saistīti (vai samērīgi) ar pieejamajiem rādītājiem, kas saistīti ar sociālo taisnīgumu, mazaizsargātām mājsaimniecībām vai enerģētisko nabadzību. Piemēram, kritērijus varētu sasaistīt ar valstī noteiktu definīciju jēdzienam “enerģētiskā nabadzība” vai “mājsaimniecība ar zemiem ienākumiem”.

Pašreizējā prakse: finansiālā atbalsta sasaiste ar mājsaimniecības ienākumiem Vairāki pašreizējie instrumenti sniedz piemērus par finansiālā atbalsta sasaisti ar mājsaimniecību ienākumiem. Programma “ Gent knapt Op ” piešķir dotācijas 15 000–30 000 EUR apmērā mājokļu īpašniekiem ar ierobežotiem ienākumiem, lai viņi varētu renovēt savus mājokļus. Šīs iniciatīvas mērķis ir uzlabot dzīves apstākļus, veicot būtiskus remontdarbus, uzlabojot energoefektivitāti, kā arī paaugstinot vispārējo komforta līmeni. Piedāvājot ievērojamu finansiālu atbalstu, programma palīdz mazaizsargātām mājsaimniecībām samazināt enerģijas izmaksas un uzlabot dzīves kvalitāti (62). Programma “ Klimabonus ” Berlīnē piešķir īrniekiem papildu īres atbalstu 0,40–0,60 EUR apmērā par kvadrātmetru mēnesī atkarībā no energoefektivitātes pasākumiem, ko īsteno izīrētājs/īpašnieks, kā arī ņemot vērā standartus, kas sasniegti, veicot šos energoefektivitātes pasākumus. Šīs piemaksas mērķis ir mazināt dzīves dārdzības pieauguma ietekmi, ko rada izīrētāja/īpašnieka veiktā nepieciešamā energotaupības renovācija, un nodrošināt, ka mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem var atļauties samaksāt īri neatkarīgi no uzlabojumiem, kas citādi varētu palielināt viņu mājokļa izmaksas (63). Siltāku mājokļu shēma, ko pārvalda Īrijas Ilgtspējīgas enerģijas iestāde, piedāvā bezmaksas energoefektivitātes uzlabojumus atbilstīgām mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem. Shēma attiecas uz tādiem uzlabojumiem kā bēniņu un sienu siltumizolācija, energoefektīvs apgaismojums un apsildes sistēmas uzlabošana, lai mazinātu enerģijas izmaksas un paaugstinātu komforta līmeni. Atbilstības kritēriji citstarp ir šādi: i) personai pieder māja vai persona dzīvo mājā, kas būvēta līdz 2006. gadam; ii) ēkai ir C, D, E, F vai G kategorijas ēkas energorādītāja sertifikāts (BER), kā arī iii) persona saņem noteiktus sociālos maksājumus (64). Vēl viens degresīva atbalsta piemērs ir Francijas atbalsta shēma MaPrimeRénov Parcours accompagné  (65), kas jau minēta iepriekš. Šī shēma palīdz īpašniekiem apsaimniekotājiem finansēt energorenovācijas darbus, tai skaitā energoauditus. Shēma piedāvā dažādas finansējuma kategorijas, pamatojoties uz ienākumu griestiem, un paredz iespēju īpašniekiem apvienot stimulus un vietējās dotācijas, kā rezultātā īpašnieki ar zemiem ienākumiem var saņemt atbalstu līdz 90 % apmērā no kopējām projekta izmaksām. Lai saņemtu dotāciju, mājokļu īpašniekiem ir jāapmeklē valdības tīmekļvietne, jāizveido konts, jāveic pieteikšanās posmi un jāiesniedz nepieciešamie dokumenti (jaunākā ienākuma nodokļa deklarācija, derīga e-pasta adrese u. c.)

Papildus šiem “iestrādātajiem” parametriem dalībvalstis tiek aicinātas sazināties ar mazaizsargātām mājsaimniecībām, kuras, iespējams, nav informētas par pieejamo finansiālo atbalstu vai neuzskata, ka ir tiesīgas to pieprasīt.

4.2.2.    “Renoizlikšanas” riska un īpašnieku un īrnieku dilemmas risināšana

Saskaņā ar 17. panta 17. punktu, “dalībvalstis pievēršas jautājumam par mazaizsargātu mājsaimniecību izlikšanu no mājokļa nesamērīga īres maksas pieauguma dēļ pēc to dzīvojamās ēkas vai ēkas vienības energorenovācijas”. Dalībvalstu ziņā ir noteikt kritērijus, ar kādiem nosaka līmeni, kādā īres maksas pieaugums mazaizsargātām mājsaimniecībām būtu “nesamērīgs”.

Īres maksas pieaugums būtu nesamērīgs, piemēram, salīdzinājumā ar:

—	izmaksām, kas radušās ēkas īpašniekam, kā arī salīdzinājumā ar aplēsto šo izmaksu atmaksāšanos, pamatojoties uz augstāku īres maksu,

—	energosnieguma uzlabojumu.

Direktīvas 17. panta 17. punktā ir arī noteikts, ka dalībvalstīm šie pasākumi būtu jāveic, “neskarot valsts ekonomikas un sociālo politiku un īpašuma tiesību sistēmas”. Tas nozīmē, ka dalībvalsts var nolemt novērtēt, vai ir pieejami pasākumi, kas neprasa fundamentālas izmaiņas tās īpašuma tiesībās, bet kas tomēr aizsargātu īrniekus. Piemēram, dalībvalstī, kurā īres maksa patlaban nav ierobežota vai īres maksas pieaugums nav reglamentēts, dalībvalsts var pieņemt lēmumu par īres maksas regulējuma ieviešanu vai par tiešu atbalstu īrniekiem, vai par abu pasākumu veikšanu.

Vienlaikus būtu jāievieš finanšu instrumenti, kas nodrošinātu finansiālu labumu gan īrniekiem, gan īpašniekiem (17. panta 19. punkts). Ēku renovācija nodrošina ieguvumu mazaizsargātām mājsaimniecībām, jo: i) tā uzlabo mājokļa iekštelpu vides kvalitāti un ii) tā var samazināt to enerģijas rēķinus. Tomēr, kā minēts šo norādījumu 2.1. iedaļā, pretrunīgās intereses (pretrunīgas tāpēc, ka īpašnieks/izīrētājs maksā par uzlabojumiem, bet īrnieks saņem ieguvumu, proti, siltāku mājokli, kura apsilde ir lētāka) var atturēt ēkas īpašnieku no darbu veikšanas.

Turpmāk izklāstītos apsvērumus var izmantot par vadlīnijām, lai novērstu šo pretrunīgo interešu šķērsli, tai skaitā minimālo energosnieguma standartu shēmās.

Risinājumi, kas mazina pretrunu starp īpašnieku motivēšanu renovēt un īrnieku aizsardzību pret lielu īres maksas pieaugumu, parasti ietvertu īres noteikumus un maksājumus īpašniekiem vai īrniekiem.

Nomas un īres noteikumi ir būtisks politikas instruments, kas aizsargā īrniekus pret nesamērīga vai pārmērīga īres maksas pieauguma risku un izlikšanas risku, ko rada ēkas īpašniekam radušās renovācijas izmaksas. Kopumā ar noteikumiem ir jāveicina dialogs starp izīrētājiem un īrniekiem par īres maksas palielināšanu, neērtībām utt. Īres maksas pieaugumam jābūt samērīgam ar renovācijas izmaksām, un tas arī nozīmē, ka: i) īres maksas pieaugumam nevajadzētu atturēt no pamatīgas renovācijas; ii) jābūt pietiekamiem īrnieku aizsardzības pasākumiem atbilstīgu sociālo pasākumu veidā, lai mazinātu īres maksas pieaugumu un “renoizlikšanu”, kā arī iii) jābūt iespējai izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus potenciāli nesamērīga palielinājuma gadījumā.

Turklāt atkarībā no valsts vai reģionālajiem īres noteikumiem, ja ēkas īpašnieks pēc energorenovācijas var būtiski palielināt īres maksu, daļa no subsīdijas, ko tas saņēmis energorenovācijai, būtu jāatgūst.

Pašreizējā prakse: īpašnieku un īrnieku dialogs un īres maksas palielinājuma ierobežošana Dānijā saskaņā ar Īres likumu un Mājokļu regulējuma likumu (66) par īres maksas palielināšanu ir savstarpēji jāvienojas, un vienošanās pamatā jābūt dokumentētām energoefektivitātes uzlabošanas darbu izmaksām. Īres maksas palielinājumam būtu jānodrošina samērīga atdeve no segtajām izmaksām, ietverot nolietojuma, uzturēšanas, administrēšanas un apdrošināšanas izmaksas. Attiecībā uz darbiem, kuru rezultātā tiek panākts enerģijas ietaupījums, izīrētāji var palielināt īres maksu, pamatojoties uz saprātīgu izdevumu kopsummu, kas nepārsniedz īrniekiem nodrošināto ietaupījumu. Izīrētājiem var pieprasīt piedāvāt pagaidu izmitināšanu īrniekiem, kuriem ir tiesības atgriezties tajā pašā dzīvoklī pēc renovācijas. Saskaņā ar Vācijas Civilkodeksu (559. pants) energorenovācijas īstenošanas izmaksu daļa, ko atļauts attiecināt uz īrniekiem, to iekļaujot īres maksā, nedrīkst pārsniegt 8 % gadā un 3 EUR par m2 mēnesī sešus gadus pēc energorenovācijas īstenošanas, un ir jāievēro vēl citi nosacījumi (67). Turklāt Vācijā ir pieņemts vides aizsardzības rīkojums (Milieuschutzgesetz), lai pēc iespējas novērstu: i) to, ka gaidāmo renovācijas pasākumu rezultātā pilnībā mainās apkaimes iedzīvotāju struktūra, kā arī ii) to, ka mazāk uzstājīgas iedzīvotāju grupas (piemēram, grupas ar zemākiem ienākumiem vai zemāku izglītības līmeni) tiek izspiestas no apkaimes, kurā nesen veikta energorenovācija. Vairākas ēku īpašnieku darbības ir jāapstiprina pašvaldībai, un, ja attiecīgās darbības maina mājokļa vispārējo raksturu (piemēram, dzīvokļu apvienošana), parasti tās netiek apstiprinātas. Īres maksas ierobežojumus iespējams noteikt, savstarpēji vienojoties (68). Francijā īres maksas palielinājumam ir jāatbilst noteikumiem par īres maksas atsauces indeksu. Apkaimēs, kurās ir augsts īres dzīvokļu pieprasījums, gada īres maksas korekcija nedrīkst pārsniegt 15 % (69) no renovācijas, kas veikta kopš īres līguma pēdējās atjaunināšanas, faktiskajām izmaksām (ieskaitot uzlabošanas darbus, kas nav saistīti ar energoefektivitāti), ieskaitot nodokļus (70). Nīderlandē īres īpašuma energosniegums ietekmē tā īres maksas griestus – tiek izmantota punktu sistēma (woningwaarderingsstel  (71)). Labāka energoefektivitāte, ko nosaka energomarķējums un energorādītāji, nodrošina papildu punktus, tādējādi palielinot potenciālo īres maksu. No 2021. gada īres īpašuma energosniegums ietekmē tā īres punktus, pamatojoties uz tā energomarķējumu (72). Punktu sistēma atšķiras individuālām un koplietotām dzīvošanas telpām, un labāks energomarķējums nodrošina lielāku punktu skaitu, tādējādi ļaujot noteikt augstāku īres maksu. Tādējādi energorenovācija, kas uzlabo energosniegumu, var veicināt augstāku īres maksu, taču īrnieki par šīm izmaiņām ir jāinformē. Zviedrijā īrniekiem ir vairākos veidos pasargāti, un viņiem ir pieejami vairāki tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tai skaitā īres maksas samazināšana, īslaicīga pārcelšana un juridiskas starpniecības pakalpojumi, ko sniedz tādas organizācijas kā Īrnieku savienība un (Hyresgästföreningen) Īres tribunāls (Hyresnämnden), kuri palīdz risināt strīdus starp īrniekiem un izīrētājiem par renovācijas jautājumiem.

Papildus regulējumam īres maksas pieaugumu mazaizsargātiem īrniekiem var samazināt, izmantojot tiešus finansiālā atbalsta maksājumus, kuru piemērs ir sniegts turpmāk izcēlumā.

Pašreizējā prakse: maksājums īres maksas palielinājuma segšanai Vācijā Wohngeld shēma (73) ir pieejama mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem un sniedz finansiālu atbalstu mājokļa izmaksu segšanai. Atbalsta likmes daļēji nosaka enerģijas un oglekļa izmaksas, bet kopš pēdējās pārskatīšanas 2022. gadā tās ietver arī komponentu, kurā ņem vērā augstāku īres maksu ar energorenovētās ēkās.

Pastāv daudzas programmas, kuru mērķis ir samazināt enerģijas izmaksas iedzīvotājiem. Dalībvalstis varētu izmantot līdzīgus pasākumus, lai kompensētu īres maksas pieaugumu pēc renovācijas.

Stingra pieeja pretrunīgo interešu problēmas mazināšanai ir dažādu tādu finanšu instrumentu apvienošana, kas sniedz atbalstu gan īpašniekiem, gan īrniekiem, vienlaikus ierobežojot negatīvo ietekmi abām pusēm. Piemēram, būtisks pamatelements ir tiešas saiknes izveide starp energorenovācijas ieguldījumu izmaksām un kopējo pieļaujamo īres maksas pieaugumu visiem ēkas īrniekiem. Tas arī ļauj ņemt vērā visas publiskās dotācijas, kas samazina īpašnieka veikto privāto ieguldījumu izmaksas, un atskaitīt tās no projekta ieguldījumu izmaksām.

Būtu jāsaglabā stimuli ēku īpašniekiem veikt energorenovāciju, vienlaikus nesodot mazaizsargātas mājsaimniecības. Īres maksas pieauguma ierobežošana (nevis īres maksas ierobežošana) kopā ar atbalsta maksājumiem īrniekiem var nodrošināt efektīvu līdzsvaru starp stimuliem un aizsardzības pasākumiem. Turpmāk 1. tabulā ir izklāstīti punkti, kam jāpievērš vērība politikas veidošanā atkarībā no tā, vai ir spēkā kāds no abiem instrumentiem vai tie abi

1. tabula

Politikas risinājumi pretrunīgu interešu jautājumu risināšanai atkarībā no spēkā esošajiem mazaizsargātu īrnieku aizsardzības pasākumiem

		Ir spēkā īrnieku aizsardzība, izmantojot īres maksas palielinājuma ierobežojumu
		Jā	Nē
Ir spēkā tiešs atbalsts īrniekiem īres maksājumiem	Jā	Var ieviest papildu atbalsta maksājumus atlikušās starpības segšanai, ja tāda ir, starp monetizētiem (izmērītiem) enerģijas izmaksu ietaupījumiem īrniekiem un renovācijas rezultātā noteikto īres maksas palielinājumu.	Ja paļaujas tikai uz atbalsta maksājumiem mazaizsargātiem īrniekiem, tad, ņemot vērā to, ka dzīvojamo ēku (jo īpaši vājākā snieguma ēku) renovācija tiek veikta arvien biežāk, dalībvalstīm, reaģējot uz energorenovāciju, var nākties šādus atbalsta maksājumus būtiski palielināt. Šis faktors ir jāņem vērā, plānojot nepieciešamo finansējuma apjomu īres atbalstam, lai aizsargātu mazaizsargātus īrniekus. Alternatīvi vai papildus var ieviest īres maksas palielinājuma ierobežojumu.
	Nē	Ja netiks sniegts papildu atbalsts mazaizsargātām mājsaimniecībām, īres maksas palielinājuma ierobežojumam ir kritiski svarīga nozīme. Tomēr šādi ierobežojumi var mazināt stimulus ēku īpašniekiem, ja tie liedz iespēju ēkas īpašniekam atgūt pietiekami lielu daļu no tā segtajām izmaksām. Lai papildinātu ierobežojumu, var paredzēt īpašus atbalsta instrumentus, kas paredzēti izīrētu ēku īpašniekiem par to veiktajiem darbiem. Alternatīvi vai papildus var paredzēt atbalsta maksājumus īpašniekiem (sk. aili iepriekš).	Ja nav neviena no abiem instrumentiem, īrnieki var tikt pakļauti lielam īres maksas pieaugumam. Būtu jāapsver saskaņota politikas satvara ieviešana. Šādā satvarā varētu apvienot regulējumu par īres maksas palielināšanu un īrnieku atbalsta maksājumiem izmaksu starpības segšanai.

5.   VIENAS PIETURAS AĢENTŪRAS (18. PANTS UN 19. PANTA 3. PUNKTS)

5.1.   Ievads: darbības joma, juridiskais konteksts un politiskais konteksts

Pārstrādātās ĒESD 18. panta 1. punktā ir noteikts, ka Komisijai ir jāsniedz vadlīnijas vienas pieturas aģentūru (VPA) izveidei, lai uzlabotu ēku energosniegumu. Šie norādījumi atbilst šai prasībai, un to mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm nodrošināt tehniskās palīdzības mehānismu (tai skaitā vienas pieturas aģentūru) pieejamību to teritorijā saskaņā ar pārstrādātās ĒESD 18. pantu. Norādījumos ir precizēti arī citi aspekti, kas ir būtiski attiecībā uz vienas pieturas aģentūrām, piemēram, ēku īpašnieku aicināšana uz vienas pieturas aģentūru saskaņā ar pārstrādātās ĒESD 19. panta 13. punktu.

Šie norādījumi jālasa kopsakarā ar šādiem diviem dokumentiem:

—	pirmais dokuments ir Komisijas Ieteikums (ES) 2024/2481 (74), ar ko nosaka vadlīnijas pārstrādātās Energoefektivitātes direktīvas (EED) 21., 22. un 24. panta (Informēšana un izpratnes veicināšana) interpretācijai;

—	otrais dokuments ir gaidāmās kopīgās vadlīnijas, kas atbilst prasībām pārstrādātās EED 22. panta 6. punktā un pārstrādātās ĒESD 18. panta 1. punktā.

5.2.   Attiecīgās definīcijas un jēdzieni

Jēdziens “vienas pieturas aģentūra” (VPA) nav juridiski definēts ne pārstrādātājā EED, ne arī pārstrādātājā ĒESD. Tomēr pārstrādātās ĒESD 18. panta 2. un 3. punktā ir sīki izklāstīti pakalpojumi, kas jāpiedāvā tehniskās palīdzības mehānismiem, tai skaitā iekļaujošām vienas pieturas aģentūrām, kas dalībvalstīm jāizveido saskaņā ar 18. panta 1. punktu. Minētie pakalpojumi ir šādi: i) racionalizētas informācijas sniegšana par tehniskajām un finanšu iespējām; ii) neatkarīgu konsultāciju sniegšana; iii) visaptveroša atbalsta sniegšana, īpašu uzmanību pievēršot mājsaimniecībām, ko skārusi enerģētiskā nabadzība, un vājākā snieguma ēkām, kā arī iv) atbalsta sniegšana, kas aptver dažādos pāraprīkošanas projekta posmus.

Turklāt Komisijas Ieteikumā (ES) 2024/2481, ar ko nosaka vadlīnijas pārstrādātās EED 21., 22. un 24. panta interpretācijai (pielikums 3.2.2. iedaļa), norādīts, ka termins “vienas pieturas aģentūra” “attiecas uz virtuālu vai fizisku vietu, kurā ieinteresētās personas tiek atbalstītas visos jautājumos, kā arī renovācijas projekta īstenošanas posmos, kas saistīti ar energoefektivitāti, sākot no konsultācijām par šo tematu līdz visai informācijai un pakalpojumiem, kas tām vajadzīgi, lai īstenotu vērienīgu globālu energoefektivitātes/renovācijas projektu”. Vienas pieturas aģentūras parasti sniedz tehniskas, administratīvas un finansiālas konsultācijas un palīdzību energoefektivitātes jomā, jo īpaši ēku renovācijas jomā.

Turpmāk 5.3. iedaļā ir sniegti piemēri par vienas pieturas aģentūru pakalpojumiem.

Vienas pieturas aģentūras jēdziens nozīmē praktiskā renovācijas procesa vienkāršošanu ēku īpašniekiem, jo īpaši samazinot un vienkāršojot nepieciešamo saziņu un veicamās procedūras. Vienas pieturas aģentūru izveides mērķi atšķiras, un tie var ietvert visus vai dažus no mērķiem, kas izklāstīti turpmākajos piecos ievilkumos.

—

Pirmais iespējamais mērķis ir izplatīt informāciju un praktiskus ieteikumus par ēku renovāciju, veltot īpašas pūles, lai nodrošinātu: i) visu renovācijā iesaistīto dalībnieku sniegto vēstījumu un informācijas saskaņotību un ii) tās struktūras (vai struktūru) ticamību, kas izplata šos vēstījumus un šo informāciju. Mērķis ir vienkāršot un padarīt praktiski īstenojamas un skaidri saprotamas darbības, kas jāveic, lai uzlabotu un renovētu ēkas.

—	Otrs iespējamais mērķis ir atvieglot piekļuvi finansiālajam atbalstam (piemēram, izveidojot vienotu finansējuma portālu), racionalizējot mērķus un atbilstības nosacījumus, kā arī optimizējot pārvaldības izmaksas.

—

Trešais iespējamais mērķis ir skaidri noteikt saistības un nodrošināt uzticēšanos, kas ir nepieciešams nosacījums vērienīgākas pārjaunošanas veikšanai. Saistību skaidra noteikšana un uzticēšanās nodrošināšana arī palīdz strukturēt jaunus tirgus, kuri – lai gan tos galu galā varētu nodrošināt privātais sektors – netiek strukturēti spontāni ar privātām iniciatīvām vai vismaz ne vēlamajā tempā.

—	Ceturtais iespējamais mērķis ir apvienot prasmes, proti, speciālistu prasmes, un atbalstīt jaunu prasmju attīstību.

—

Piektais iespējamais mērķis ir apkopot maza apjoma investīcijas un ar dažām šādām investīcijām sasniegt kritisko masu. Šādas kritiskās masas sasniegšana ieguldītājiem varētu būt pamats īpašu finanšu risinājumu izstrādei, tai skaitā finanšu instrumentu un īpašu partnerību ar finanšu iestādēm izveidei (75).

5.3.   Vienas pieturas aģentūru pieejamība dalībvalstu teritorijā

Ar finansējumu vien nepietiks, lai nodrošinātu renovācijas vajadzības. Kopā ar finansiālo atbalstu noteikti ir jānodrošina arī piemērots veicinošais satvars un jālikvidē nefinanšu šķēršļi renovācijai. Viens no veidiem, kā to panākt, ir izveidot pieejamus un pārredzamus konsultāciju rīkus un palīdzības instrumentus, piemēram, vienas pieturas aģentūras, kas sniedz integrētus pakalpojumus energorenovācijas jomā.

Lai vienas pieturas aģentūras būtu efektīvas, tām būtu jāsniedz tehniskā palīdzība, kā arī tām vajadzētu būt viegli pieejamām visām personām, kas iesaistītas ēku renovācijā, tai skaitā mājokļu īpašniekiem, pārvaldniekiem, finansējuma nodrošinātājiem un uzņēmumiem, piemēram, MVU un mikrouzņēmumiem.

Šajā iedaļā ir sniegti daži precizējumi par to, kā efektīvi īstenot pienākumu visām attiecīgajām ieinteresētajām personām nodrošināt vieglu un netraucētu piekļuvi vienas pieturas aģentūrām ģeogrāfiskā tvēruma un formāta (tiešsaistē vai klātienē) ziņā.

5.3.1.   Ģeogrāfiskais tvērums

Pārstrādātās ĒESD 18. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

“Dalībvalstis nodrošina, ka visā to teritorijā ir pieejami tehniskās palīdzības mehānismi, izveidojot vismaz vienu vienas pieturas aģentūru:

(a)	uz 80 000 iedzīvotāju;

(b)	katrā reģionā;

(c)	apgabalos, kur ēku fonda vidējais vecums pārsniedz vidējo rādītāju valstī;

(d)	apgabalos, kuros dalībvalstis plāno īstenot integrētas centralizētās renovācijas programmas; vai

(e)	vietā, ko var sasniegt mazāk nekā vidēji 90 minūšu brauciena laikā, pamatojoties uz pieejamo vietējā transporta veidu.”

Iepriekš minēto noteikumu galvenā prasība ir tāda, ka dalībvalstīm līdz ĒESD transponēšanas termiņam (2026. gada 29. maijs) savā teritorijā ir jāizveido vienas pieturas aģentūras un jāuzsāk to darbība saskaņā ar vienu vai vairākiem no pieciem kritērijiem, kas noteikti 18. panta 1. punkta a)–e) apakšpunktā. Lai gan minimālā prasība ir izpildīt tikai vienu no kritērijiem, dalībvalstis ir atbildīgas par to, ka tiek nodrošināta pienākuma efektīva īstenošana, lai panāktu tehniskās palīdzības mehānismu pieejamību visā to teritorijā. Tāpēc tās tiek mudinātas strukturēt ekosistēmu un vienas pieturas aģentūras izvietojumu visā teritorijā, lai izmantotu to potenciālu, tai skaitā attiecīgā gadījumā darīt vairāk, nekā paredz 18. panta 1. punkts. Lai izveidotu vienas pieturas aģentūras energorenovācijas jomā, varētu izmantot arī jau izveidotos tīklus, kurus veido vietējās enerģētikas aģentūras ar attiecīgajām speciālajām zināšanām.

Vispirms ir jāprecizē, ka “vienas pieturas aģentūrām” dalībvalstīs var būt dažādi nosaukumi, ja vien tās atbilst ĒESD prasībām.

Īstenojot 18. panta 1. punkta noteikumus, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tiek sasniegts to mērķis, proti, ka tehniskās palīdzības mehānismi ir pieejami visā to teritorijā. Lai nodrošinātu šīs prasības efektīvu īstenošanu, dalībvalstis varētu izmantot pakāpenisku pieeju, kurā apvienoti iepriekš minētie kritēriji, piemēram:

—	1. posms: izveidot vismaz vienu vienas pieturas aģentūru reģionā (76) , kas piedāvā 18. panta 2. un 3. punktā uzskaitītos pakalpojumus (b) kritērijs);

—

2. posms: izveidot papildu vienas pieturas aģentūras reģionos, kuros vienas pieturas aģentūras, kas izveidotas saskaņā ar 1. posmu, var sasniegt mazāk nekā vidēji 90 minūšu brauciena laikā no jebkuras vietas šajos reģionos (e) kritērijs); Šim posmam būtu jānodrošina efektīva pieejamība un piekļūstamība visā teritorijā;

—

3. posms: teritorijās/reģionos ar augstu iedzīvotāju blīvumu, piemēram, lielpilsētu teritorijās, – novērtēt nepieciešamību nodrošināt vismaz vienas pieturas aģentūras pieejamību uz katriem 80 000 iedzīvotāju (a) kritērijs). Šim posmam būtu jānodrošina vienas pieturas aģentūru pieejamība saprātīgā laikposmā pēc iespējas lielākam lietotāju skaitam;

—	4. posms (attiecīgā gadījumā): izveidot papildu vienas pieturas aģentūras teritorijās (77), kurās valdība vai vietējā pašvaldība plāno īstenot integrētu rajona renovācijas programmu (d) kritērijs) vai kurās ēku fonda vidējais vecums pārsniedz valsts vidējo rādītāju (c) kritērijs).

Kritērijs par pieejamību saprātīgā laikā (vidēji 90 minūšu brauciena laikā) norāda uz to, ka, ja tas ir pamatoti iespējams, ir jānodrošina minimālais klātbūtnes līmenis ar fiziskiem birojiem (78). Pilsoņu paneļdiskusijā par energoefektivitāti (79) tika ieteikts izveidot “fizisku vienas pieturas aģentūru tīklu vietējā līmenī, kur ir pieejami neatkarīgi eksperti turpmāku darbību veikšanai”.

Lai izpildītu d) kritēriju, dalībvalstīm būs jānodrošina, ka tām ir visaptverošas un aktuālas zināšanas par integrētu centralizētas renovācijas programmu iniciatīvām. Integrētās centralizētas renovācijas programmas ir vērstas uz telpiski saistītu ēku, piemēram, dzīvojamo kompleksu, renovāciju. Aptverot lielu skaitu ēku, tās var palīdzēt paaugstināt renovācijas izmaksu efektivitāti un piedāvāt dažādus risinājumus plašākā mērogā. Tās var arī risināt citus jautājumus, kas saistīti ar pilsētplānošanu, piemēram, energoapgāde, mobilitāte, zaļā infrastruktūra, atkritumi un ūdens attīrīšana. Turklāt tajās var tikt ņemti vērā vietējie un reģionālie resursi, apritīgums un pietiekamība.

Saskaņā ar pārstrādātās ĒESD 18. panta 1. punktu dalībvalstis var norīkot vienas pieturas aģentūras, kas izveidotas, ievērojot Direktīvas (ES) 2023/1791 22. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kā vienas pieturas aģentūras šā panta piemērošanas nolūkā. Citiem vārdiem sakot, dalībvalstis var paļauties uz vienas pieturas aģentūrām, kas izveidotas, lai izpildītu EED prasību, nolūkā transponēt ĒESD prasību. Ir svarīgi atzīmēt, ka dalībvalstīm, kuras nolemj to darīt, ir jāievēro pienākums nodrošināt pieejamību visā teritorijā saskaņā ar pārstrādātās ĒESD 18. panta 1. punktu un jānodrošina, ka minētās vienas pieturas aģentūras piedāvā 18. panta 2. un 3. punktā aprakstītos pakalpojumus.

5.3.2.   Tiešsaistes un klātienes pieeju apvienošana

Kā minēts iepriekšējā iedaļā, 18. panta 1. punkta noteikumi par pieejamību visā teritorijā ir jāsaprot tā, ka ir jānodrošina klātbūtne uz vietas fiziskos birojos.

Tas ir tāpēc, ka pilnīga tiešsaistes pieeja ir nepietiekama tāda veida renovācijas darbiem, kas tiek prasīti (proti, integrēta renovācija, kas veicina ES klimata, konkurētspējas un enerģētiskās drošības mērķu sasniegšanu). Pirmām kārtām, iedzīvotājiem ir atšķirīgs digitālās pratības līmenis, un pat labākais tiešsaistes rīks nenovēršami nesasniegs ievērojamu sabiedrības daļu – visticamāk, vecākos un mazaizsargātos iedzīvotājus. Vēl būtiskāk ir tas, ka ir maz ticami, ka mājsaimniecība veiks vērienīgus darbus savā dzīves telpā ar ievērojamām izmaksām, ja nebūs notikusi personiska mijiedarbība ar personu(-ām), kas nosaka veicamos darbus, proti, sniedz detalizētas norādes vai ieteikumus par to, kas jāpaveic projekta laikā.

Šajā kontekstā ir būtiski atgādināt par atziņām, kas tika gūtas pilsoņu paneļdiskusijā par energoefektivitāti, ko Eiropas Komisija organizēja no 2024. gada februāra līdz aprīlim. Paneļdiskusijā piedalījās 150 pēc nejaušības principa atlasīti pilsoņi no visām ES dalībvalstīm. Viņi pieņēma 13 galīgos ieteikumus. Pirmajā ieteikumā uzsvērts, ka ir būtiski nodrošināt vienas pieturas aģentūru pieejamību visā dalībvalsts teritorijā. Šai sakarā dalībnieki uzsvēra, ka ir būtiski nodrošināt, ka šīm iestādēm var piekļūt visi iedzīvotāji (tai skaitā mazākās pilsētās, lauku apvidos vai attālos apvidos dzīvojošie, kā arī iedzīvotāji ar ierobežotām pārvietošanās spējām). Paneļdiskusijas laikā sniegtais ieteikums norāda uz to, cik būtiska nozīme ir vietējam līmenim, kas ir tuvākais iedzīvotājiem. Paneļdiskusijas dalībnieki ieteica dalībvalstīm izveidot: “Fizisku vienas pieturas aģentūru tīklu pašvaldību līmenī (pilsētu domes, bibliotēkas), nodrošinot neatkarīgu ekspertu pieejamību koordinācijas veikšanai. Tīkla darbība nedrīkstētu būt diskriminējoša attiecībā pret lauku/pilsētu teritorijām un sociālajām grupām. Vienas pieturas aģentūrai būtu jāsniedz konsultācijas par likumdošanas, finanšu un tehniskajiem aspektiem, kā arī par vietējiem pakalpojumu sniedzējiem. Vietējie dalībnieki tiktu aicināti veicināt informētību par pakalpojumu (80).”

Ne visām vienas pieturas aģentūrām attiecīgajā teritorijā ir jāsniedz visi pakalpojumi, kas aprakstīti pārstrādātās ĒESD 18. panta 2. un 3. punktā, taču visi šie pakalpojumi ir jāsniedz saskaņā ar dalībvalsts izvēlēto kritēriju vai kritērijiem. Pakalpojumus savstarpēji papildinošā veidā var sniegt arī dažādas vienas pieturas aģentūras un/vai citas tehniskās palīdzības mehānismi.

Dalībvalstis tiek aicinātas atsaukties uz pārstrādātās EED 22. panta 6. punktā minētajām vadlīnijām, kurās sniegta informācija par iedvesmojošiem gadījumiem, piemēri un dažādu veidu vienas pieturas aģentūru darbības modeļi.

Turklāt, lai nodrošinātu, ka ar mērenām izmaksām tiek sasniegta pēc iespējas plašāka auditorija, dalībvalstis varētu izveidot arī papildu tiešsaistes vienas pieturas aģentūras. Tiešsaistes vienas pieturas aģentūras var palīdzēt uzlabot ēku īpašnieku informētību par to, kā viņi patērē enerģiju, cik būtiski ir kontrolēt enerģijas patēriņu un kā kontrolēt viņu enerģijas patēriņu. Sniegto konsultāciju ietekmi var palielināt, ja tās tiek veiksmīgi apvienotas ar informāciju par pieejamo finansiālo atbalstu. Tiešsaistes rīkus var izmantot, lai identificētu un iepriekš atlasītu īpašniekus, kuri no šādiem mērķorientētiem pakalpojumiem varētu gūt lielāko labumu. Tiešsaistes pieejas ar mērenām izmaksām varētu sasniegt plašu auditoriju, turklāt tās varētu ne tikai rosināt tūlītēju darbību, bet arī iedvesmot vairāk cilvēku iesaistīties renovācijā.

Visbeidzot, pilsoņu paneļdiskusijā par energoefektivitāti tapušajā pirmajā ieteikumā arī uzsvērts, cik būtiska nozīme ir patērētājiem sniegtās informācijas pieejamībai, lai iedrošinātu mājsaimniecības un organizācijas kļūt energoefektīvākām. Paneļdiskusijas dalībnieki ieteica izveidot: “Tiešsaistes portālu ar pašrevīzijas funkciju, lai palīdzētu patērētājiem novērtēt savas vajadzības attiecībā uz transportu, mājokļa uzlabojumiem un zemu izmaksu padomiem. Tas nodrošinātu viņiem risinājumu kopumu, tai skaitā nākamos soļus un kontaktinformāciju (81).” Šis ieteikums apstiprina to, cik būtiska nozīme ir tiešsaistes rīkam kā pirmajam posmam procesā. Tomēr ir būtiski tiešsaistes piedāvājumu papildināt ar fizisku klātbūtni, vismaz atsevišķos reģionālajos/vietējos birojos, kā arī renovējamajā īpašumā, kā tas jau notiek daudzos reģionos un pašvaldībās.

5.4.   Uzaicinājums uz vienas pieturas aģentūru

Vienas pieturas aģentūru tīkla izveide ir nepieciešama, bet ar to nepietiek, lai nodrošinātu, ka tās tiek izmantotas un ka tās veicina renovācijas centienus, kas vajadzīgi ēku energosnieguma uzlabošanai. Tāpēc šajā iedaļā ir aplūkoti faktori un līdzekļi, kas var mudināt cilvēkus sazināties ar vienas pieturas aģentūrām vai nu pēc savas iniciatīvas, vai obligātu prasību dēļ.

Lai gan informēšana un reklāma var būt pietiekami pasākumi, lai veicinātu vienkāršākos renovācijas pasākumus, tie nav pietiekami, lai rosinātu pamatīgu energorenovāciju, kas ir sarežģītāka un dārgāka un parasti tiek veikta specifiskos brīžos.

Piemēram, ir īpaši būtiski vērsties pie mājsaimniecībām, kad tās mājokli iegādājas, jo tās varētu būt ieinteresētas veikt pamatīgu renovāciju pirms pārcelšanās. Var arī mudināt mājsaminiecības veikt darbus, kad ģimene paplašinās, vai, gluži pretēji, kad bērni pārceļas dzīvot citur. Efektīvāka enerģijas izmantošana un enerģijas rēķinu samazināšana ne vienmēr ir galvenais rosinošais faktors kādā no šīm situācijām, taču tie var būt papildu mērķi procesā, kas sākts, pamatojoties uz citiem apsvērumiem. Raksturīgs piemērs par rosinošu ar enerģiju saistītu faktori ir apkures katla vai cita energoaprīkojuma bojājums vai salūšana. Tomēr, ja apkures katls pārtrauc darboties, mājsaimniecība, visticamāk, steidzamā kārtā centīsies to salabot, nevis apsvērs visaptverošu energorenovāciju.

Vēl viens rosinošs faktors var būt renovācijas pienākums, kas izriet no minimālo energosnieguma standartu īstenošanas, kā attiecībā uz nedzīvojamām ēkām noteikts pārstrādātās ĒESD 9. panta 1. punktā un, iespējams, 9. panta 2. punktā atkarībā no dalībvalsts pasākumiem. Apzinot ēku īpašniekus, kuriem jāievēro valsts minimālie energosnieguma standarti, attiecīgās iestādes var nodrošināt, ka viņi tiek aicināti ierasties vienas pieturas aģentūrā, lai saņemtu konsultācijas par renovāciju.

Visbeidzot, saskaņā ar pārstrādātās ĒESD 19. panta 13. punktu tādu ēku īpašnieki, kurām izsniegts energosnieguma sertifikāts, kas ir zemāks par C līmeni, ir jāaicina uz vienas pieturas aģentūru, lai saņemtu konsultācijas par renovāciju, atkarībā no tā, kas notiek agrāk:

—	tūlīt pēc tam, kad beidzies ēkas energosnieguma sertifikāta derīguma termiņš, vai

—	piecus gadus pēc energosnieguma sertifikāta izdošanas dienas.

Lai nodrošinātu šo noteikumu efektīvu īstenošanu, dalībvalstis un attiecīgās iestādes tiek aicinātas savlaicīgi plānot: i) papildu pieprasījumu pēc tehniskās palīdzības pakalpojumiem, ko šie noteikumi radīs vienas pieturas aģentūrām, kā arī ii) saistīto finansējumu.

Dalībvalstis to varētu darīt, veicot šādus pasākumus:

(1)	aplēšot un nosakot tādu ēku skaitu, kuras ietilpst šajā kategorijā un/vai uz kurām attiecas minimālie energosnieguma standarti, izmantojot valsts energosnieguma sertifikātu datubāzi vai citus attiecīgos avotus (piemēram, izīrētāju reģistru, finansēšanas shēmas pieteikuma veidlapas);

(2)

attiecīgi plānojot vienas pieturas aģentūras resursus, lai varētu uzaicināt īpašniekus, nolūkā zināmā mērā nodrošināt, ka šie noteikumi sniedz jēgpilnus rezultātus (piemēram, uzaicināto īpašnieku minimālā procentuālā daļa sāk energorenovāciju un saistītos renovācijas darbus) un ka nenākas saskarties ar ēku īpašnieku neapmierinātību, jo pārmērīgi kavējas tikšanās ar ekspertu.

Turklāt dalībvalstīm būtu:

(1)	jānosaka labākie veidi, kā identificēt attiecīgos īpašniekus, piemēram, izmantojot izīrētāju reģistrus, vietējās mājokļu īpašnieku apvienības, uzņēmumu reģistrus u. c. avotus;

(2)	jānodrošina, ka visi attiecīgie īpašnieki saņem uzaicinājumu, un šai sakarā dalībvalstis var izmantot risinājumu kombināciju, kas ietver vēstuļu un e-pasta vēstuļu sūtīšanu, tālruņa sarunas un informatīvus darbseminārus.

I papildinājums

Citi būtiski Komisijas dokumenti Direktīvas (ES) 2024/1275 17. panta transponēšanai

Vadlīnijas un pašreizējā prakse, kas sniegta citos ES Komisijas dokumentos
17. panta punkts	Īpaši noteikumi	Pielikums Komisijas 2023. gada 12. decembra Ieteikumam C/2023/1553 par to, kā transponēt Direktīvas (ES) 2023/1791 par energoefektivitāti (“pārstrādātās EED”) 30. pantu par valsts energoefektivitātes fondiem, finansēšanu un tehnisko atbalstu (82)	Komisijas 2023. gada 20. oktobra Ieteikums (ES) 2023/2407 par enerģētisko nabadzību (arī SWD(2023) 647 final) (83)	Privāto ieguldījumu piesaiste energoefektivitātes jomā – vadlīnijas dalībvalstīm un tirgus dalībniekiem saskaņā ar EED 30. panta 10. punktu [gaidāms]	Atbalsts Sociālā klimata fonda īstenošanai. Piezīme par izmaksu ziņā efektīvu pasākumu un investīciju paraugpraksi (2024. gada jūnijs) (84)	Ziņojums par ēku, MVU un rūpniecības energoefektivitātes finansēšanas prakses izmaiņām, Energy Efficiency Financial Institutions Group (EEFIG, 2022) (85)	Citi dokumenti un ziņojumi
1.	Pienācīgs finansējums, atbalsta pasākumi un citi instrumenti, kas spēj risināt tirgus šķēršļus						Energorenovācijas šķēršļu apraksts 2.2. iedaļā vai ietekmes novērtējums, kas pievienots priekšlikumam par pārstrādāto ĒESD (SWD(2021) 453 final) Saite: https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/daf643a4-5da2-11ec-9c6c-01aa75ed71a1/language-en.
1.	Lai nodrošinātu vajadzīgās investīcijas, kas noteiktas dalībvalstu nacionālajos ēku renovācijas plānos nolūkā līdz 2050. gadam ēku fondu pārveidot par bezemisiju ēku fondu (..)						Attiecībā uz nepieciešamajām investīcijām skatīt nacionālā ēku renovācijas plāna veidni.
2.	Lai atvieglotu piekļuvi finansējumam, jo īpaši mājsaimniecībām, dalībvalstis nodrošina, ka pieteikšanās publiskajam finansējumam un tā saņemšanas procedūras ir vienkāršas un racionalizētas.		Uzticēšanās, iesaistes un saziņas nozīme mājsaimniecībām, kuras pakļautas enerģētiskās nabadzības riskam, ir aprakstīta Komisijas dienestu darba dokumenta VIII nodaļā.		Piemēri par atbalstu un starpnieku izmantošanu, lai mazaizsargātas mājsaimniecības piekļūtu finanšu instrumentiem (3.5.4. iedaļa)		Vadlīnijas par EED 24. pantu un vadlīnijas par vienas pieturas aģentūru izveidi saskaņā ar EED 22. panta 6. punktu un Direktīvas (ES) 2024/1275 18. panta 1. punktu (tiks publicētas)
3.	(..) novērš šķēršļus, kas saistīti ar renovācijas sākotnējām izmaksām.					2.4. iedaļā minēti šķēršļi (finansiāli un citi), kā arī renovācijas virzītājspēki. 2.3. iedaļā aprakstītie instrumenti.
4.	(..) apsver iespēju izmantot uz ieņēmumiem balstītus parametrus.
4.	Dalībvalstis var izmantot nacionālos energosnieguma fondus, ja šādi fondi ir izveidoti, ievērojot Direktīvas (ES) 2023/1791 30. pantu, lai finansētu īpašas shēmas un programmas, kuras paredzētas renovācijai, ko veic nolūkā uzlabot energosniegumu.	Sīkāks izklāsts 3. iedaļā.
5.	Dalībvalstis veic atbilstošus regulatīvos pasākumus, lai likvidētu ar ekonomiku nesaistītus šķēršļus, kuri kavē ēku renovāciju.					2.4. iedaļā uzskaitīti šķēršļi (finanšu un citi), kā arī renovācijas virzītājspēki.	Visu šķēršļu uzskaitījuma kopsavilkums 2.2. iedaļā vai ietekmes novērtējums, kas pievienots pārstrādātās ĒESD priekšlikumam (SWD(2021) 453 final) Saite: https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/daf643a4-5da2-11ec-9c6c-01aa75ed71a1/language-en. Sīkāks apraksts par šķēršļiem, kas lielākoties nav saistīti ar ekonomiku, piemēram, par šķēršļu faktoru, subjektīvo risku u. c., ir sniegts Eiropas Vides aģentūras (EVA) ziņojumā “Dzīvojamo ēku energosnieguma renovācijas paātrināšana”. Saite: https://www.eea.europa.eu/publications/accelerating-the-energy-efficiency.
5.	Attiecībā uz ēkām, ko veido vairāk nekā viena ēkas vienība, ar šādiem pasākumiem var atcelt vienprātības prasības kopīpašuma struktūrās vai atļaut kopīpašuma struktūrām būt tiešajām finansiālā atbalsta saņēmējām.		Pretrunīgu interešu jautājums ir aplūkots VII nodaļas 2.c.i. daļā (Komisijas dienestu darba dokuments).			Daži attiecīgie instrumenti un gūtās atziņas minēti 2.3.3. iedaļā (67. lpp.).	Eiropas Komisijas Kopīgais pētniecības centrs (2017), Overcoming the split-incentive barrier in the building sector. Unlocking the energy efficiency potential in the rental & multifamily sectors, saite: https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/ae5716d7-fb39-11e7-b8f5-01aa75ed71a1/language-en.
6.	(..) pēc iespējas izmakslietderīgi izmanto nacionālo finansējumu un pieejamo Savienības līmenī noteikto finansējumu, (..) un citus publiskā finansējuma avotus.		ES finansēšanas iespējas enerģētiskās nabadzības apkarošanai ir aprakstītas vairākos piemēros X nodaļā (Komisijas dienestu darba dokuments).		Ieteikumi par izmakslietderīgu atbalstu energorenovācijai un mazaizsargātu mājsaimniecību aizsardzībai ir sniegti 3.1.5. iedaļā; piemēri sniegti 3.1.1.–3.1.4. iedaļā.		Attiecībā uz ES līmeņa finansējumu – īpaši ziņojumi par Kohēzijas fondu, Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), InvestEU u. c. Piemēram, saite: https://managenergy.ec.europa.eu/publications/2021-2027-cohesion-policy-support-energy-efficiency-and-building-renovation_en.
6.	Minētos finansējuma avotus izmanto atbilstīgi virzībai uz bezemisiju ēku fonda panākšanu līdz 2050. gadam.						Attiecībā uz nepieciešamajām investīcijām skatīt nacionālā ēku renovācijas plāna veidni.
7.	(..) dalībvalstis sekmē tāda veicinoša finansējuma un finanšu rīku efektīvu izstrādi un izmantošanu kā energoefektivitātes aizdevumi un ēku renovācijai paredzēti hipotekārie kredīti, energosnieguma līgumi, finanšu shēmas “atmaksā atkarībā no veiktā ietaupījuma, fiskālie stimuli, piemēram, samazinātas nodokļu likmes renovācijas darbiem un materiāliem, nodokļos bāzētas shēmas, rēķinos bāzētas shēmas, garantiju fondi, uz pamatīgu renovāciju mērķēti fondi, fondi, kas mērķēti uz renovāciju ar būtisku minimālo enerģijas mērķietaupījumu slieksni, un hipotekāro portfeļu standarti.	Vadlīnijas par iespējamiem pasākumiem, lai atbalstītu veicinošus finansēšanas instrumentus, sniegtas 2.2.2. iedaļā; apraksts par rēķinos bāzētu finansējumu un nodokļos bāzētām shēmām sniegts 2.3. iedaļā.	Energosnieguma līgumu nozīme mazaizsargātām mājsaimniecībām izklāstīta VII nodaļas 2.c.ii. daļā (Komisijas dienestu darba dokuments). Piemēri par dažādiem finansēšanas un politikas instrumentiem, tai skaitā inovatīviem, apkopoti X nodaļā (Komisijas dienestu darba dokuments).	Vadlīniju darbības jomā.		Finanšu instrumentu kopsavilkums sniegts 2.3.1. iedaļā un papildu piemēri – D pielikumā. Konkrēti ieteikumi attiecībā uz komerciālām ēkām (2.3.2. iedaļa) un dzīvojamām ēkām (2.3.3. iedaļa)	Eiropas Komisijas Kopīgais pētniecības centrs, ziņojums (2019): “Accelerating energy renovation investments in buildings’”. Tā aptver virkni finanšu shēmu. Saite: https://publications.jrc.ec.europa.eu/repository/handle/JRC117816. Plašāka informācija un analīze par energosnieguma līgumiem un to īstenošanu ēku renovācijā ir pieejama šajā ziņojumā: Moles-Grueso, S., Bertoldi, P. un Boza-Kiss, B., Energy Performance Contracting in the EU – 2020-2021, saite: https://publications.jrc.ec.europa.eu/repository/handle/JRC133984.
7.	Tās virza investīcijas energoefektīvā publisko ēku fondā saskaņā ar Eurostat norādījumiem par to, kā energosnieguma līgumus uzskaitīt valdības kontos.						Komisijas vadlīniju par EES 29. pantu pielikuma 4.3.2. iedaļā ir sniegti skaidrojumi, kā energosnieguma līgumiem būtu jāpiemēro Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmas noteikumi. Saite: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=OJ:L_202402476.
7.	Dalībvalstis var arī veicināt un vienkāršot publiskā un privātā sektora partnerību izmantošanu.	Minēts 2.4.1. iedaļā.				Eiropas Energoefektivitātes fonds ir minēts kā publiskā un privātā sektora partnerība publiskām ēkām (2.3.4. iedaļa).
8.	Dalībvalstis nodrošina, ka informācija par pieejamo finansējumu un finanšu rīkiem ir darīta pieejama sabiedrībai viegli piekļūstamā un pārredzamā veidā, tostarp izmantojot digitālus līdzekļus.	Saistībā ar vispārējo energoefektivitātes finansēšanu aprakstīts 2.2.1. un 2.2.2. iedaļā.	Uzticēšanās, iesaistes un saziņas nozīme mājsaimniecībām, kuras pakļautas enerģētiskās nabadzības riskam, ir aprakstīta VIII nodaļā (Komisijas dienestu darba dokuments).		Izklāsts ar dažiem paraugprakses piemēriem 3.4. un 4.1. iedaļā.
9.	Veicinošais finansējums un finanšu rīki var ietvert renovācijas aizdevumus vai garantiju fondus renovācijai, ko veic nolūkā uzlabot energosniegumu (..)	Aizdevumu garantijas aprakstīts 2.5.2. iedaļā.				Daļa no finansēšanas instrumentu saraksta iekļauta 2.3.1. iedaļā un D pielikumā.
9.	(..) tostarp attiecīgā gadījumā apvienojumā ar attiecīgajām Savienības programmām.	InvestEU un kohēzijas politikas satvara izmantošana aprakstīta 2.5.2. iedaļā.
10.	Līdz 2025. gada 29. maijam Komisija pieņem deleģēto aktu saskaņā ar 32. pantu, ar ko papildina šo direktīvu, izveidojot visaptverošu portfeļa satvaru, ko finanšu iestādes varētu brīvprātīgi izmantot un kas atbalsta aizdevējus, lai tie novirzītu un palielinātu aizdevumu apjomus, kurus sniedz saskaņā ar Savienības dekarbonizācijas mērķi un attiecīgajiem enerģētikas mērķrādītājiem, lai efektīvi mudinātu finanšu iestādes palielināt aizdevumu apjomus, kas paredzēti renovācijai, kuru veic nolūkā uzlabot energosniegumu. Visaptveroša portfeļa satvarā izklāstītās darbības aptver arvien lielākus aizdevumu apjomus energorenovācijai un ietver ierosinātos aizsardzības pasākumus, lai aizsargātu mazaizsargātas mājsaimniecības, izmantojot finansējuma apvienošanas risinājumus. Satvarā apraksta paraugpraksi par to, kā mudināt aizdevējus savā portfelī identificēt vājākā snieguma ēkas un rīkoties saistībā ar tām.
11.	Dalībvalstis atvieglo projektu agregēšanu, lai nodrošinātu investoru piekļuvi, kā arī risinājumu paketes potenciālajiem klientiem.	Izklāsts 2.4.1. un 2.4.2. iedaļā.		Vadlīniju darbības jomā.		Daļa instrumentu aprakstīti 2.3.1. un 2.5. iedaļā.
11.	Dalībvalstis pieņem pasākumus, ar ko veicina energoefektivitātei paredzētus aizdevumu produktus ēku renovācijai, piemēram, zaļos hipotekāros kredītus un zaļos aizdevumus (nodrošinātus un nenodrošinātus), un nodrošina, ka finanšu iestādes tos plaši un nediskriminējoši piedāvā un ka tie redzami un pieejami patērētājiem.	Gandrīz identisks formulējums 2.2. iedaļā, jo īpaši informācija par inovatīvu veicinošu finansēšanas instrumentu tvērumu un diskriminācijas novēršanu 2.2.2. iedaļā.				Daļa no finansēšanas instrumentu saraksta iekļauta 2.3.1. iedaļā un D pielikumā.
11.	Dalībvalstis nodrošina, ka bankas un citas finanšu iestādes un investori saņem informāciju par izdevībām piedalīties ēku energosnieguma uzlabošanas finansēšanā.	Izklāsts 2.4.2. iedaļā.		Vadlīniju darbības jomā.
12.	Dalībvalstis veic pasākumus un atvēl finansējumu izglītības un apmācības veicināšanai nolūkā nodrošināt pietiekamu darbaspēku ar pienācīga līmeņa prasmēm, kas atbilst vajadzībām ēku sektorā, īpaši pievēršoties attiecīgi MVU, tostarp mikrouzņēmumiem.		Piemēri par zaļo prasmju veicināšana celtniecības un būvniecības nozarēs ir aprakstīti IX nodaļā (Komisijas dienestu darba dokuments).
12.	Vienas pieturas aģentūras, kas izveidotas, ievērojot 18. pantu, var atvieglot piekļuvi šādiem pasākumiem un finansējumam.	Vienas pieturas aģentūras aplūkotas 2.1.2. iedaļā, taču ne saistībā ar apmācību.				Kā nozīmīgs investīciju un renovācijas virzītājspēks minētas 2.3.3. iedaļā.	Vadlīnijas par EED 24. pantu un vadlīnijas par vienas pieturas aģentūru izveidi saskaņā ar EED 22. panta 6. punktu un Direktīvas (ES) 2024/1275 18. panta 1. punktu (tiks publicētas)
13.	Komisija vajadzības gadījumā un pēc pieprasījuma palīdz dalībvalstīm izstrādāt valsts vai reģionālas finansiāla atbalsta programmas ar mērķi palielināt ēku, īpaši esošo ēku, energosniegumu, tostarp atbalstot paraugprakses apmaiņu starp atbildīgajām valsts vai reģionālām iestādēm vai struktūrām.
13.	Dalībvalstis nodrošina, ka šādas programmas tiek izstrādātas tā, lai tās būtu pieejamas organizācijām ar zemāku administratīvo, finansiālo un organizatorisko spēju.
14.	Dalībvalstis, pienācīgi ņemot vērā mazaizsargātas mājsaimniecības, savus finansiālos pasākumus, kas paredzēti, lai, renovējot ēkas, uzlabotu energosniegumu un samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, sasaista ar plānotajiem vai panāktajiem enerģijas ietaupījumiem un uzlabojumiem, ko nosaka pēc viena vai vairākiem no šādiem kritērijiem: a) renovācijā izmantotā aprīkojuma vai materiālu energosniegums un saistītais siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums; šādā gadījumā renovācijā izmantotais aprīkojums vai materiāls jāuzstāda uzstādītājam ar attiecīgu sertifikācijas vai kvalifikācijas līmeni, un tam jāatbilst vismaz minimālajām būves elementu energosnieguma prasībām vai augstākām atsauces vērtībām attiecībā uz uzlabotu ēku energosniegumu; b) standarta vērtības, lai aprēķinātu enerģijas ietaupījumu un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu ēkās; c) uzlabojums, kas panākts ar šādu renovāciju, salīdzinot energosnieguma sertifikātus, kas izdoti pirms un pēc renovācijas; d) energoaudita rezultāti; e) citas tādas attiecīgas, pārredzamas un samērīgas metodes rezultāti, kura parāda energosnieguma uzlabojumu, piemēram, salīdzinot enerģijas patēriņu pirms un pēc renovācijas ar uzskaites sistēmām, ar noteikumu, ka tā atbilst I pielikumā noteiktajām prasībām.
16.	Dalībvalstis stimulē pamatīgu renovāciju un pakāpenisku pamatīgu renovāciju ar lielāku finansiālo, fiskālo, administratīvo un tehnisko atbalstu.
16.	Ja tehniski vai ekonomiski nav iespējams ēku pārveidot par bezemisiju ēku, renovāciju, kuras rezultātā primārās enerģijas izmantojums tiek samazināts vismaz par 60 %, šā punkta piemērošanas nolūkā uzskata par pamatīgu renovāciju.
16.	Dalībvalstis stimulē apjomīgas programmas, kuras aptver lielu skaitu ēku, jo īpaši vājākā snieguma ēkas, piemēram, izmantojot integrētas centralizētās renovācijas programmas, un kuru rezultātā primārās enerģijas izmantojums kopumā samazinās vismaz par 30 %, un to panāk ar lielāku finansiālo, fiskālo, administratīvo un tehnisko atbalstu, atbilstoši sasniegtajam snieguma līmenim.
17.	Neskarot valsts ekonomikas un sociālo politiku un īpašuma tiesību sistēmas, dalībvalstis pievēršas jautājumam par mazaizsargātu mājsaimniecību izlikšanu no mājokļa nesamērīga īres maksas pieauguma dēļ pēc to dzīvojamās ēkas vai ēkas vienības energorenovācijas.		Enerģētiskās nabadzības definīcija kopā ar rādītājiem, datu avotiem un papildu skaidrojumiem iekļauta IV nodaļā (Komisijas dienestu darba dokuments). Vispārīgi risinājumi enerģētiskās nabadzības apkarošanai, tai skaitā sociālie tarifi un atlaides, aprakstīti VI nodaļā (Komisijas dienestu darba dokuments). Piemēri par praksi, lai novērstu “renoizlikšanu”, aprakstīti VII nodaļas 2.c.ii. daļā (Komisijas dienestu darba dokuments). Citi piemēri par finansēšanas un politikas instrumentiem sniegti X nodaļā (Komisijas dienestu darba dokuments).		Izlikšana no mājokļa nav aprakstīta īpašā iedaļā, bet vairāki prakses piemēri ietver pasākumus, kas attiecas uz šo noteikumu (piemēram, 3.2.3.un 3.3.5. iedaļā).
18.	Finansiālie stimuli saskaņā ar Direktīvas (ES) 2023/1791 24. pantu prioritāri ir mērķēti uz mazaizsargātām mājsaimniecībām, enerģētiskās nabadzības skartiem cilvēkiem un sociālajos mājokļos dzīvojošajiem cilvēkiem.		Paraugprakse izklāstīta VII nodaļas 2.c. daļā (Komisijas dienestu darba dokuments). Citi piemēri par finansēšanas un politikas instrumentiem sniegti X nodaļā (Komisijas dienestu darba dokuments).		Ieteikumi un paraugprakses piemēri sniegti visā dokumentā (piemēram, 2.1., 3.1.5., 3.4.2., 3.4.3. un 3.5.4. iedaļā).
19.	Sniedzot finansiālus stimulus ēku vai ēkas vienību īpašniekiem izīrētu ēku vai ēkas vienību renovācijai, dalībvalstis cenšas sniegt finansiālus stimulus, kas dod labumu gan īpašniekiem, gan īrniekiem.		Apraksts par risinājumiem, kā mazināt pretrunīgo interešu problēmu, sniegts VII nodaļas 2.c.i. daļā, tai skaitā piemēri par rēķinos bāzētu finansēšanu un energosnieguma līgumiem (Komisijas dienestu darba dokuments). Citi piemēri par finansēšanas un politikas instrumentiem sniegti X nodaļā (Komisijas dienestu darba dokuments).				Vadlīniju par Direktīvas (ES) 2023/1791 22. pantu 5.5. iedaļā sniegti risinājumi, kā likvidēt šādus šķēršļus, kas saistīti ar pretrunīgām interesēm. Eiropas Komisijas Kopīgais pētniecības centrs (2017): Overcoming the split-incentive barrier in the building sector. Unlocking the energy efficiency potential in the rental & multifamily sectors, saite: https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/ae5716d7-fb39-11e7-b8f5-01aa75ed71a1/language-en
19.	Dalībvalstis ievieš efektīvus aizsardzības pasākumus, lai jo īpaši aizsargātu mazaizsargātas mājsaimniecības, tostarp sniedzot īres atbalstu vai nosakot maksimālos ierobežojumus īres maksas pieaugumam, un tās var stimulēt finanšu shēmas, kas mazina renovācijas sākotnējās izmaksas, piemēram, rēķinos bāzētas shēmas, shēmas “atmaksā atkarībā no veiktā ietaupījuma” vai energosnieguma līgumus, kā minēts Direktīvas (ES) 2023/1791 2. panta 33. punktā un 29. pantā.		Piemēri par rēķinos bāzētu finansēšanu un energosnieguma līgumiem aprakstīti VII nodaļas 2.c.i. daļā; piemēri par regulatīviem aizsardzības pasākumiem īres noteikumos minēti VII nodaļas 2.c.ii. daļā (Komisijas dienestu darba dokuments). Sīkāka informācija un piemēri par pieejamību cenas ziņā enerģētiskās nabadzības skartajām mājsaimniecībām sniegti VI nodaļā (Komisijas dienestu darba dokuments). Citi piemēri par finansēšanas un politikas instrumentiem sniegti X nodaļā (Komisijas dienestu darba dokuments).

SATURA RĀDĪTĀJS

1.

Ievads

100

2.

Energosnieguma sertifikātu klases

100

2.1.

Energosnieguma klašu, termiņu un vizuālās identitātes noteikšana

100

2.2.

A klases definīcija

101

2.3.

G klases definīcija

102

2.4.

B–F klases sadalījums

102

2.5.

A+ klase

103

3.

Noteikumi par ESS kvalitāti, uzticamību un pieejamību cenas ziņā

106

3.1.

Pieejamība cenas ziņā

106

3.2.

Pārbaudes uz vietas, ko papildina virtuāli līdzekļi un vizuālas pārbaudes

106

3.3.

Piekļūstamība, salasāmība un mašīnlasāms formāts

107

4.

Ieteikumi

108

4.1.

Vispārīgi aspekti

109

4.2.

Ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijas

110

4.3.

Iekštelpu vides kvalitāte

110

4.4.

Efektīvāki temperatūras iestatījumi

111

4.4.1.

Ūdens apsildes sistēmu terminoloģija un galvenie parametri

111

4.4.2.

“Zemas temperatūras apsildes” definīcija

112

4.4.3.

Ierosinātie novērtēšanas posmi

112

4.5.

Apsildes vai gaisa kondicionēšanas sistēmu atlikušais kalpošanas ilgums

113

5.

ESS derīgums un vienkāršotas sertifikācijas procedūras

114

5.1.

ESS derīgums

114

5.2.

Vienkāršotas atjaunināšanas procedūras

116

5.3.

Konsultācijas par renovāciju ēku īpašniekiem

117

5.4.

Paziņošana par pārskatītām ESS shēmām

117

6.

ESS izdošana un izvietošana

118

6.1.

Atspērienbrīži

118

6.2.

ESS izvietošana

119

7.

V pielikums – energosnieguma sertifikātu veidne

119

7.1.

Obligātie elementi

119

7.2.

Brīvprātīgie elementi

121

8.

VI pielikumā noteikto pienākumu izpilde

124

8.1.

Derīga ESS definīcija

124

8.1.1.

Aprēķinu derīgums

124

8.1.2.

Minimālais skaits elementu, kas atšķiras no noklusējuma vērtībām vai standartvērtībām

124

8.1.3.

Ievaddatu derīguma pārbaudes

125

8.1.4.

Ēkas energosnieguma maksimālā novirze

126

8.1.5.

Papildu elementi

127

8.1.6.

ESS derīgums un vērtējums pēc neatkarīgās kontroles sistēmas veiktā novērtējuma

128

8.2.

ESS shēmu neatkarīgās kontroles sistēmas kvalitātes analīze

129

8.2.1.

Kvalitātes mērķu noteikšana dalībvalstīs

129

8.2.2.

Kvalitātes līmeņa izvērtēšana, kam izmanto izlasi

129

8.2.3.

Apmeklējumi uz vietas ievaddatu verificēšanai

131

8.2.4.

ESS shēmu un neatkarīgo kontroles sistēmu deleģēšana

132

8.3.

ESS shēmu kvalitātes pārvaldība

132

8.3.1.

Kvalifikācija un sertifikācija

132

8.3.2.

Apmācība

132

8.3.3.

Integrētā kontrole un konsultācijas aprēķina rīkos vai ĒES datubāzēs

133

8.3.4.

Pastāvīga kvalitātes kontrole un verifikācija

133

8.3.5.

Sankciju piemērošana/sankcijas

134

8.3.6.

Kopējā kvalitātes pārvaldība

134

8.4.

Neatkarīgas kontroles sistēmas un ĒES datubāzes

135

8.5.

ESS pieejamība

135

8.6.

Informācijas par kvalitātes līmeņiem publiskošana

136

8.6.1.

Atšķirības starp aprēķināto/aplēsto un izmērīto energosniegumu

136

1.   IEVADS

Šajā norādījumu dokumentā ir sniegti skaidrojumi un praktiski ieteikumi par to, kā īstenot un ieviest praksē lielāko daļu energosnieguma sertifikātu (ESS) prasību, kas ir būtiski atjauninātas vai pievienotas pārstrādātās Ēku energosnieguma direktīvas (ĒESD) 19.–21. pantā un V un VI pielikumā.

2.   ENERGOSNIEGUMA SERTIFIKĀTU KLASES

2.1.   Energosnieguma klašu, termiņu un vizuālās identitātes noteikšana

Pārstrādātās ĒESD 19. pantā un V pielikumā ir noteikta ēku klasifikācijas sistēma. Skalas pretējos galos ir A klase, kas attiecas uz bezemisiju ēkām, un G klase, kas paredzēta nacionālā ēku fonda ēkām, kuru sniegums skalas ieviešanas brīdī bijis visvājākais. Dalībvalstis, kurās 2026. gada 29. maijā bezemisiju ēkas jau ir apzīmētas ar “A0”, var turpināt izmantot šo apzīmējumu A klases vietā. Pārējās klasēs no B līdz F vai, ja dalībvalstī tiek izmantots A0, no A līdz F dalībvalstīm ir jānodrošina, ka energosnieguma robežvērtības ir pienācīgi sadalītas pa energosnieguma klasēm.

A–G klases ieviešana un A un G klases definēšana ir solis ceļā uz skaidrāku un vienkāršāku ēku klasifikāciju katrā valstī un visā ES. Tas ir arī ļoti svarīgi, lai likvidētu šķēršļus ES mēroga mājokļu tirgū, un atvieglos pārrobežu dalībnieku, piemēram, banku, apdrošināšanas sabiedrību, finanšu operatoru, būvniecības uzņēmumu un nekustamā īpašuma uzņēmumu darbu. Tomēr tiešs ēku salīdzinājums starp valstīm, kura pamatā ir tikai to klases, varētu būt maldinošs un neprecīzs, ņemot vērā iespējamās atšķirības starp valstu metodikām energosnieguma aprēķināšanai.

Ēkas energosniegums energosnieguma sertifikātā ir jāizsaka kā skaitlis, kas norāda primārās enerģijas izmantojumu (kWh/(m2 gadā)), savukārt energosnieguma klase ir jāizsaka kā burts no slēgtas skalas no A līdz G. Ēkas energosniegums ir jānosaka saskaņā ar I pielikumu, lai tas atbilstu energosnieguma kā galvenā mērījuma un rādītāja izmantošanai citos ĒESD noteikumos. Atsauce uz slēgtām skalām nozīmē, ka katrai klasei būtu jānosaka augstākā un zemākā vērtība un katra klase būtu skaidri jānošķir no blakus klasēm.

Šajā kontekstā īpaši svarīgs ir I pielikuma noteikums (1. punkta ceturtā daļa), kurā precizēts, ka ēkas energosniegums ir jāizsaka ar skaitlisku rādītāju par primārās enerģijas izmantošanu uz references grīdas platības vienību gadā (kWh/(m2 gadā)) gan energosnieguma sertifikācijas vajadzībām, gan nolūkā izpildīt minimālās energosnieguma prasības.

Tāpēc valsts klasifikācijas shēmā būtu jānosaka, ka klašu piešķiršanas pamatā jābūt energosniegumam, kas būtu jāaprēķina saskaņā ar I pielikumu.

Dalībvalstis ēku klasificēšanai var turpināt izmantot metodiku, kuras pamatā ir references ēkas, ar noteikumu, ka tā atbilst prasībām par A–G klases noteikšanu un piešķiršanu uz energosnieguma pamata.

Līdztekus ESS klasēm, kuru pamatā ir energosniegums, dalībvalstis energosnieguma sertifikātā var pievienot papildu rādītājus. Dalībvalstis, piemēram, var apsvērt iespēju noteikt papildu siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju klases (fakultatīvs rādītājs V pielikuma 2. punkta b) apakšpunktā), lai parādītu, cik tālu ēka ir no klimatneitrālas ēkas statusa. Tomēr šāda brīvprātīga papildu klasifikācija var darboties tikai kā sekundārs vērtējums, piemēram, lai palielinātu informētību par konkrētiem aspektiem un jautājumiem. Tā nevar aizstāt obligātās klases, kuru pamatā ir energosniegums.

Turklāt 19. panta 1. punktā ir norādīti daži obligātie elementi, kas jāiekļauj energosnieguma sertifikātā un ko papildina V pielikuma noteikumi par ESS obligātajiem un brīvprātīgajiem elementiem (sk. 7. iedaļu).

Direktīvas 19. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka energosnieguma sertifikātiem visā to teritorijā ir vienota vizuālā identitāte. Tā jau tagad ir ierasta prakse un nodrošina, ka, lai gan energosnieguma sertifikātus izdod vairāki dažādi operatori, to pamatā ir vienādas aprēķina un novērtēšanas metodes un tiem ir vienots izskats visā valstī. Dalībvalstīm ir nosacīta rīcības brīvība pielāgot vizuālo identitāti, lai ņemtu vērā atšķirības starp reģioniem, un tām būtu jāņem vērā arī reģionālās vai lingvistiskās atšķirības savā teritorijā, padarot informāciju piekļūstamu sabiedrībai.

Runājot par šo prasību transponēšanas un īstenošanas termiņu, tāpat kā attiecībā uz lielāko daļu citu ĒESD noteikumu, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka to valsts klasifikācijas shēma atbilst jaunajiem noteikumiem, līdz 2026. gada 29. maijam (transponēšanas termiņš). Vajadzības gadījumā dalībvalstīm ir līdz tam no jauna jādefinē ēku valsts energosnieguma klases un jāpielāgo to piešķiršanai izmantotā metodika. Izņēmums attiecas uz dalībvalstīm, kuras no 2019. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 28. maijam jau ir nomainījušas savu energoefektivitātes klašu skalu. Par skalas nomaiņas datumu uzskata dienu, kad oficiāli publicēts tiesību akts vai līdzvērtīgs dokuments, kas nosaka energosnieguma klases. Šīs dalībvalstis var atlikt 19. panta 2. punktā paredzētās jaunās klasifikācijas shēmas ieviešanu līdz vēlākais 2029. gada 31. decembrim. Šis izņēmums nodrošina, ka valstu klasifikācijas sistēmas netiek pārāk bieži mainītas, lai tirgus dalībniekiem un ēku īpašniekiem nodrošinātu klasifikācijas sistēmas stabilitāti. Attiecībā uz dalībvalstīm, kurās ESS ir noteikti un tiek pārvaldīti reģionālā līmenī, tiek saprasts, ka šis pienākums ir piemērojams reģionālā līmenī.

Lai gan 19. pantā tas nav konkrēti minēts, dalībvalstis dažādām gan dzīvojamo, gan nedzīvojamo ēku kategorijām un tipiem var piešķirt atšķirīgus energosnieguma līmeņus un klases. Tā ir vispārpieņemta un laba prakse jau tagad, un to pamato enerģijas izmantojuma modeļu un ēku tipu atšķirības. Dalībvalstis var arī diferencēt energosnieguma līmeņus, pamatojoties uz valsts klimatiskajām zonām. Viens no ieguvumiem, ko sniegs klašu diferenciācija pa ēku kategorijām, ir tas, ka tiks atvieglota uzraudzība un atbilstība konkrētiem noteikumiem par atsevišķām ēkām, piemēram, minimālajiem energosnieguma standartiem, kuru pamatā ir 9. pants.

Šī pieeja arī atbilst pieejai, kuru izmanto enerģijas pieprasījuma līmenim, kas ir viens no bezemisiju ēku (A klase) kritērijiem. Saskaņā ar 11. panta 2. punktu ir jānosaka bezemisiju ēkas enerģijas pieprasījuma maksimālā robežvērtība. Saskaņā ar 11. panta 6. punktu šo enerģijas pieprasījuma robežvērtību var noteikt pa ēku tipiem un atsaucoties uz klimatiskajām zonām valstī. Maksimālās robežvērtības varētu atšķirties arī jaunām ēkām un esošām ēkām, kas tiek renovētas.

2.2.   A klases definīcija

Saskaņā ar 19. panta 2. punktu no 2026. gada 29. maija energosnieguma sertifikātos ir jānorāda ēkas energosnieguma klase, pamatojoties uz slēgtu skalu, izmantojot burtus no A līdz G.

Pantā noteikts, ka A burts attiecas uz “bezemisiju ēkām”. Tāpēc tiesiskajā regulējumā ir noteikta skaidra vienādība starp bezemisiju ēku definīciju un A klases piešķiršanu. Bezemisiju ēkas definīcija ietver kritērijus, kas ir plašāki par energosniegumu. Proti, ir nepieciešams, lai uz vietas netiktu radītas oglekļa emisijas no fosilajiem kurināmajiem un lai ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijas būtu nulles apmērā vai ļoti mazas; enerģijas pieprasījumam jābūt mazākam par noteikto robežvērtību, un kopējais primārās enerģijas izmantojums gadā ir jāsedz ar energoresursiem no slēgta saraksta. Šie kritēriji ir izklāstīti ĒESD 2. pantā un sīkāk precizēti 11. pantā, savukārt 7. pielikumā sniegtie norādījumi par bezemisiju ēkām sniedz detalizētus skaidrojumus par šiem noteikumiem.

Tas nozīmē, ka, pat ja ēku enerģijas patēriņš ir diapazonā, kas valsts līmenī noteikts A klasei (kWh/(m2 gadā)), tām būtu jāatbilst arī pārējām bezemisiju ēku prasībām, lai tās varētu marķēt kā A klases ēkas.

Līdz ar to, ja ēkas energosnieguma līmenis atbilst valsts līmenī noteiktajai A klases robežvērtībai, bet neatbilst pārējām bezemisiju ēku prasībām, piemēram, tāpēc, ka ēku apsilda gāzes vai naftas produktu katls un tādējādi tā uz vietas rada oglekļa emisijas, tai būtu jāpiešķir zemāka – B – klase.

Tāpēc novērtējumā ESS sertificētājam ir jāņem vērā pārējie obligātie kritēriji, kas attiecas uz bezemisiju ēkām, piemēram, emisiju neesība no tehnoloģijām, kurās siltumapgādei un dzesēšanai izmanto fosilo kurināmo.

Lai noteiktu ESS A klasi, dalībvalstīm ir jāizmanto bezemisiju ēku maksimālā enerģijas pieprasījuma robežvērtība, kas ir spēkā jaunās ESS skalas ieviešanas brīdī. Maksimālā robežvērtība būtu jāizmanto, lai noteiktu energosnieguma maksimālo vērtību A klasei (minimālā vērtība ir vienāda ar nulli). Lai gan maksimālā robežvērtība ir jāpārskata katru reizi, kad tiek pārskatīti izmaksoptimālie līmeņi (reizi piecos gados), nav pienākuma atjaunināt ESS A klasi un nomainīt skalu katru reizi, kad tiek pārskatīti izmaksoptimālie līmeņi.

Saskaņā ar 19. panta 2. punktu dalībvalstis, kas 2. un 11. pantā definētās bezemisiju ēkas jau pirms 2026. gada 29. maija ir atzinušas par A0 klases ēkām, var turpināt to izmantot A klases vietā. Tādā gadījumā pārējās klases būtu no A līdz G.

2.3.   G klases definīcija

Saskaņā ar 19. panta 2. punktu G burts apzīmē skalas zemāko posmu un atbilst nacionālā ēku fonda ēkām, kuru sniegums skalas ieviešanas brīdī bijis visvājākais. G klases definīcijā nevajadzētu noteikt maksimālo enerģijas izmantojumu; būtu jānosaka tikai robežvērtība, kas atbilst robežai ar F klasi. Vājākā snieguma ēkas ir ēkas ar sliktāko energosniegumu un tādējādi augstāko primārās enerģijas izmantojuma un enerģijas galaizmantojuma vērtību (kWh/(m2 gadā)) nacionālajā ēku fondā. Dalībvalstīm savos nacionālajos ēku renovācijas plānos ir jādefinē vājākā snieguma ēkas.

Noteikums, ka tikai visvājākā snieguma ēkas būtu jāierindo G klasē, nozīmē, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka G klasē neietilpst pārāk liela daļa no ēku fonda. Ja G klasē ir iekļauta ļoti liela kopējā ēku fonda daļa, varētu tikt apdraudēta ēku fonda pienācīga uzraudzība un tiktu apgrūtināta tā energosnieguma uzlabojumu izsekošana un dokumentēšana. Turklāt tas apgrūtinātu tādu pasākumu ieviešanu, kas īpaši vērsti uz ēku segmentu(-iem), kuram(-iem) ir vissliktākais energosniegums. Kā arī, ja pārāk daudz ēku tiks klasificētas kā ēkas ar visvājāko sniegumu, pārējās klasēs būs mazāka diferenciācija.

Kā kritēriju G klases energosnieguma noteikšanai dalībvalstis tiek mudinātas ņemt vērā ĒESD paredzēto robežvērtību, kas izmantota, lai noteiktu minimālos energosnieguma standartus nedzīvojamām ēkām, un noteikta saskaņā ar 9. pantu. Šī robežvērtība atbilst maksimālajam energosnieguma līmenim, kāds ir ēku fonda vājākajiem 16 % (pēc ēku skaita vai grīdas platības). Līdz ar to par ideālu tiktu uzskatīts kritērijs 14–18 % robežās no ēku fonda (dzīvojamās vai nedzīvojamās ēkas). Alternatīvi dalībvalstis varētu arī sasaistīt G klasi ar saviem 2030. un 2033. gada mērķrādītājiem, kas attiecas uz nedzīvojamām ēkām. Rezultātā G klase dzīvojamām ēkām veidotu 26 % no ēku fonda. Lai gan tas relatīvi īsu laiku nodrošina salīdzinoši lielu G klasi, tas arī nodrošina ESS klasifikācijas ilgāka termiņa stabilitāti. Kopējais ēku skaits G klasē nedrīkstētu pārsniegt 26 %, lai izvairītos no pārāk lielas G klases.

2.4.   B–F klases sadalījums

Energosnieguma A klase (plus A0 un A+) un G klase ir definētas ar īpašiem kritērijiem, turpretī saskaņā ar 19. panta 2. punktu pārējās – B līdz F – klases (vai, ja izmanto A0, A līdz F) ir pienācīgi jāsadala. “Pienācīgi” šajā gadījumā nozīmē, ka nedrīkst veidot mākslīgi mazas vai lielas klases. To var panākt ar vairāk vai mazāk “vienādu joslas platumu”, proti, nosakot līdzīga lieluma energosnieguma rādītāju diapazonu katrai klasei un tādējādi veidojot samērīgus soļus no G klases augšējās robežas līdz energosnieguma līmenim, kurš atbilst A klases zemākajai robežai.

1. attēls

Piemērs par vienāda joslas platuma energosnieguma klasēm pēc primārās enerģijas izmantojuma (kWh/(m2 gadā))

Šīs pieejas ieguvums ir vienkāršība, jo vienādi diapazoni starp skalas posmiem ir viegli saprotami. Katra klase atbilst skaidram un vienādam skalas posmam. Vēl viens ieguvums ir tās konsekvence, jo ar vienādu joslas platumu starpība starp blakus esošajiem skalas posmiem (piemēram, starp B un C vai D un E) paliek nemainīga.

Šāda klasifikācijas sistēma spēs skaidri parādīt energosnieguma uzlabošanos laika gaitā, balstoties uz izmaiņām klasēs ietilpstošo ēku kopumā. Tomēr šajā pieejā ēku skaits katrā klasē būs atšķirīgs. Ja dažās klasēs ir nesamērīgi daudz ēku, joslas platumu var pielāgot, lai izvairītos no tukšām klasēm skalā. Tajā pašā laikā paredzams, ka dažas klases būs tukšākas nekā citas. Piemēram, A un B klasē būs mazāk ēku nekā D vai E klasē. Tāpēc dalībvalstīm ir jālemj par to, kā, ņemot vērā pašreizējo energosniegumu, vislabāk panākt pienācīgu nacionālā ēku fonda sadalījumu pa skalas posmiem.

2. attēlā ir parādīts piemērs, kurā izmantots pienācīgs joslas platums ar nevienmērīgi sadalītiem skalas posmiem. Tas arī parāda gadījumu ar A0 klasi skalā.

Attiecībā uz dzīvojamām ēkām dalībvalstis var apsvērt iespējamo sinerģiju, kas rodas, sadalot skalas posmus tā, lai ESS E, F un G klase kopā aptvertu 43 % vājākā snieguma ēku, kas ir nozīmīgs skaitlis 9. panta 2. punkta vajadzībām. Tas nozīmētu, ka E burta primārās enerģijas snieguma rādītāja zemākajai robežai vajadzētu būt tādai pašai kā vājākā snieguma ēkām noteiktajai robežvērtībai. Saskaņā ar 9. panta 2. punktu “dalībvalstis nodrošina, ka vismaz 55 % no trešajā daļā minētā vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājuma tiek sasniegti, renovējot 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku”. Šī atbilstība ļautu ēku īpašniekiem un iestādēm vieglāk identificēt vājākā snieguma ēkas, lai īstenotu 9. panta 2. punktu par dzīvojamām ēkām.

2. attēls

Piemērs par dažāda joslas platuma energosnieguma klasēm ar neobligāto A0 klasi (primārās enerģijas izmantojums (kWh/(m2 gadā)))

2.5.   A+ klase

Saskaņā ar 19. panta 2. punktu dalībvalstis var noteikt A+ energosnieguma klasi. Līdz ar to A+ klase ir brīvprātīga, un, kad tā tiks ieviesta, tā būs skalas augstākais posms.

Ja dalībvalstis nolems ieviest šādu klasi, tā kļūs par to ESS sistēmas neatņemamu sastāvdaļu. Dalībvalstu noteiktajai A+ energosnieguma klasei jāatbilst šādiem kritērijiem:

(1)	ēku enerģijas pieprasījumam jābūt vismaz par 20 % mazākam par A klases bezemisiju ēku maksimālo robežvērtību;

(2)	saskaņā ar 11. pantu ēkas, kas izmanto jebkādu fosilā kurināmā daudzumu, bet kas citādi atbilst enerģijas pieprasījuma rādītājiem, neatbilst A vai A+ klasei;

(3)	ēkām uz vietas katru gadu ir jāražo vairāk atjaunīgās enerģijas nekā to kopējais gada primārās enerģijas pieprasījums;

(4)

papildus energosniegumam A+ klase attiecas uz dzīves cikla globālās sasilšanas potenciālu (GSP), jo 19. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka esošām ēkām, kas renovētas līdz A+ klasei, tiek aplēsts dzīves cikla GSP un ka to norāda ēkas energosnieguma sertifikātā. Jānorāda, ka Savienības satvars, kas piemērojams dzīves cikla GSP aprēķināšanas metodikai un ko Eiropas Komisija būs noteikusi deleģētajā aktā, kurš saskaņā ar 7. panta 3. punktu jāpieņem līdz 2025. gada 31. decembrim, ir paredzēts tikai jaunu ēku dzīves cikla GSP aprēķināšanai. Lai aplēstu dzīves cikla GSP attiecībā uz esošām ēkām, kurās veic renovāciju, dalībvalstis var brīvi pielāgot metodiku, tajā iekļaujot nepieciešamos soļus, vai izmantot savu aprēķina metodiku saskaņā ar attiecīgajiem standartiem.

Trešais kritērijs visprecīzāk identificē ēku kā “plus” ēku. Tas paredz, ka ēkai uz vietas ir jāražo vairāk atjaunīgās enerģijas nekā kopējais enerģijas daudzums, ko tā pieprasītu no tīkla. Šajā aprēķinā īpaša uzmanība jāpievērš atjaunīgo energoresursu ņemšanai vērā. Turpmāk minētie skaitliskie piemēri precizē šo jēdzienu.

A piemērs: primārās enerģijas pieprasījuma robežvērtība ir 65 kWh/(m2 gadā) (1).

Ēkai ir šādas enerģētiskās vajadzības (pirms ņem vērā sistēmas neefektivitāti vai primārās enerģijas faktorus (PEF)).

Kopējā sistēmai nepieciešamā enerģija (pirms ņem vērā atjaunīgos energoresursus (AER))
Apsilde	55
Karstais ūdens (DHW)	15
Citi (piem., ventilācija, apgaismojums)	5
Kopā	75

Analizētajā ēkā izmanto siltumsūkni, un tajā ir uzstādīti fotoelementu (FE) paneļi. Enerģijas sadale būtu šāda.

Sistēmai nepieciešamā enerģija (uz katru energonesēju)	Enerģijas izmantojums (galaenerģija)	Energonesējs	PEF	PE
Apsilde (siltumsūknis – elektroenerģija)	11,0	Elektroenerģija	1,5	16,5
Apsilde (siltumsūknis – apkārtējā vide)	44,0	Apkārtējā vide	0,0	0,0
DHW (siltumsūknis – elektroenerģija)	3,8	Elektroenerģija	1,5	5,6
DHW (siltumsūknis – apkārtējā vide)	11,3	Apkārtējā vide	0,0	0,0
Citi (piem., ventilācija, apgaismojums)	5,0	Elektroenerģija	1,5	7,5
AER (FE – izmantots uz vietas) (*1)	15,0  (*1)	Elektroenerģija (*1)	0,0  (*1)	0,0  (*1)
AER (FE – eksportēts)	5,0	Elektroenerģija	–0,9	–4,5

Kopējais enerģijas pieprasījums (pirms FE enerģijas eksportēšanas)	7,1
Kopējā uz vietas saražotā enerģija	–4,5
Enerģijas bilance	2,6

Iepriekš minētajā scenārijā:

—	ēka atbilstu 1. kritērijam, kas saistīts ar enerģijas pieprasījuma robežvērtību (ēkas enerģijas pieprasījums ir 7,1 < (65 – 65 * 20 %)),

—	ēka atbilstu kritērijam par fosilā kurināmā neizmantošanu uz vietas (uzstādīts siltumsūknis),

—	ēka neatbilstu prasībai par enerģijas ražošanu (3. kritērijs), jo enerģijas pieprasījums ir lielāks nekā uz vietas saražotā atjaunīgā enerģija.

Lai izpildītu A+ kritērijus, ēka varētu palielināt uz vietas saražoto FE enerģijas daudzumu vai samazināt enerģijas pieprasījumu. Turpmāk minētie B un C piemēri atbilst 1.–3. kritērijam.

B piemērs: uz vietas saražotās FE enerģijas palielināšana.

Sistēmai nepieciešamā enerģija (uz katru energonesēju)	Enerģijas izmantojums (galaenerģija)	Energonesējs	PEF	Primārā enerģija (PE)
Apsilde (siltumsūknis – elektroenerģija)	11,0	Elektroenerģija	1,5	16,5
Apsilde (siltumsūknis – apkārtējā vide)	44,0	Apkārtējā vide	0,0	0,0
DHW (siltumsūknis – elektroenerģija)	3,8	Elektroenerģija	1,5	5,6
DHW (siltumsūknis – apkārtējā vide)	11,3	Apkārtējā vide	0,0	0,0
Citi (piem., ventilācija, apgaismojums)	5,0	Elektroenerģija	1,5	7,5
AER (FE – izmantots uz vietas)*	15,0 *	Elektroenerģija*	0,0 *	0,0 *
AER (FE – eksportēts)	10,0	Elektroenerģija	–0,9	9,0

Kopējais enerģijas pieprasījums (pirms FE enerģijas eksportēšanas)	7,1
Kopējā uz vietas saražotā enerģija	–9,0
Enerģijas bilance	–1,9

C piemērs: enerģijas pieprasījuma samazināšana.

Sistēmai nepieciešamā enerģija (uz katru energonesēju)	Enerģijas izmantojums (galaenerģija)	Energonesējs	PEF	PE
Apsilde (siltumsūknis – elektroenerģija)	9,0	Elektroenerģija	1,5	13,5
Apsilde (siltumsūknis – apkārtējā vide)	36,0	Apkārtējā vide	0,0	0,0
DHW (siltumsūknis – elektroenerģija)	3,8	Elektroenerģija	1,5	5,6
DHW (siltumsūknis – apkārtējā vide)	11,3	Apkārtējā vide	0,0	0,0
Citi (piem., ventilācija, apgaismojums)	5,0	Elektroenerģija	1,5	7,5
AER (FE – izmantots uz vietas)*	15,0 *	Elektroenerģija*	0,0 *	0,0 *
AER (FE – eksportēts)	5,0	Elektroenerģija	–0,9	–4,5

Kopējais enerģijas pieprasījums (pirms FE enerģijas eksportēšanas)	4,1
Kopējā uz vietas saražotā enerģija	–4,5
Enerģijas bilance	–0,4

3.   NOTEIKUMI PAR ESS KVALITĀTI, UZTICAMĪBU UN PIEEJAMĪBU CENAS ZIŅĀ

Direktīvas 19. panta 4. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina ESS kvalitāte, uzticamība un pieejamība cenas ziņā.

3.1.   Pieejamība cenas ziņā

Pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt, ka ESS ir ēku īpašniekiem pieejami cenas ziņā, var būt atkarīgi no konkrētiem valsts vai vietējiem apstākļiem, tāpēc dalībvalstīm tiek ieteikts novērtēt, vai konkrētos apstākļos ESS tirgus cenas nav pārāk augstas. Lai samazinātu izmaksas īpašniekiem, varētu veikt pasākumus nolūkā ierobežot novērtētāju darba apjomu (tādējādi samazinot ESS sagatavošanas izmaksas) vai arī izvairīties no tirgus nelīdzsvarotības un spekulācijām. Kā alternatīvu varētu apsvērt īpašu atbalstu mazaizsargātām mājsaimniecībām.

Standarta protokolu ar noklusējuma vērtībām vai virtuālu līdzekļu (sk. arī 3.2. iedaļu) izmantošana varētu samazināt laiku, kas vajadzīgs ESS sagatavošanai un izdošanai, un līdz ar to arī samazināt tā izmaksas. Attiecībā uz šiem pasākumiem dalībvalstīm tiek ieteikts panākt līdzsvaru starp ESS izmaksām un kvalitāti, pamatojoties uz valsts apstākļiem.

Varētu arī noteikt cenu griestus valsts līmenī ar mērķi ierobežot ēku īpašnieku izmaksas un izvairīties no spekulācijām. Arī šajā gadījumā cenu griestiem vajadzētu būt tādiem, lai izdotie ESS būtu kvalitatīvi. Pieredze, kas gūta, izmantojot cenu griestus dažās dalībvalstīs, ir parādījusi, cik svarīgi ir regulāri indeksēt cenu griestus.

Direktīvas 19. panta 4. punktā konkrēti noteikts, ka dalībvalstīm jāapsver, vai sniegt finansiālu atbalstu mazaizsargātām mājsaimniecībām, lai padarītu ESS cenas ziņā pieejamākus. Piemēram, dalībvalstis varētu apsvērt iespēju izveidot īpašus atbalsta pasākumus mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem vai paplašināt energorenovācijas atbalsta finanšu shēmas, lai segtu ESS izmaksas (piemēram, pirms un pēc renovācijas) ēku īpašniekiem ar zemiem ienākumiem.

3.2.   Pārbaudes uz vietas, ko papildina virtuāli līdzekļi un vizuālas pārbaudes

Direktīvas 19. panta 4. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka ESS izdod, pamatojoties uz apmeklējumu uz vietas, ko attiecīgā gadījumā var veikt ar virtuāliem līdzekļiem, veicot vizuālas pārbaudes. Abos gadījumos ir jānodrošina ESS kvalitāte un uzticamība.

Priekšroka dodama fiziskiem apmeklējumiem uz vietas, jo tie nodrošina bezproblēmu novērtējumu un tiešu mijiedarbību starp neatkarīgo ekspertu un ēkas īpašnieku/pārstāvi. Tomēr pieredze liecina, ka virtuāli apmeklējumi, ja tos veic pienācīgi, var būt derīga alternatīva fiziskiem apmeklējumiem. Tie varētu uzlabot ESS pieejamību cenas ziņā, jo īpaši gadījumos, kad apmeklējumi uz vietas prasītu nesamērīgus loģistikas centienus (piemēram, attālos apgabalos). Dalībvalstīm varētu būt ieteicams noteikt kritērijus un nosacījumus gadījumiem, kad virtuālās pārbaudes var aizstāt apmeklējumus uz vietas.

Parasti virtuāls ēkas apmeklējums tiktu uzskatīts par piemērotu, ja neatkarīgais enerģētikas eksperts varētu veikt tāda paša veida novērtējumu, pamatojoties uz tādu pašu piekļuves līmeni ēkai, kāds viņam būtu fiziska apmeklējuma laikā, un ja tā rezultātā tiktu panākts tāds pats kvalitātes līmenis. Virtuālu apmeklējumu varētu izmantot arī, lai apstiprinātu to datu derīgumu, kas iegūti, izmantojot citus līdzekļus (piemēram, plānus, rasējumus, tehniskās specifikācijas). Piekļuvē būtu jāiekļauj visas attiecīgās ēkas vai ēkas vienības daļas, arī, piemēram, pagrabs, apsildes sistēma, jumts, dārzs vai pagalms un vismaz viens dzīvoklis, kā arī jābūt skaidri redzamām logu/durvju detaļām.

Energosnieguma sertifikāta izdošana, kuras pamatā ir virtuāli līdzekļi ar vizuālām pārbaudēm, parasti būtu balstīta uz ēkas apmeklējumu tiešsaistes vidē. Praktiski, lai veiktu virtuālu ēkas apmeklējumu, ēkas īpašnieks vai viņa pārstāvis (ēkas pārvaldnieks, būvuzraugs u. c.) uz vietas virtuāli sazinās ar neatkarīgo enerģētikas ekspertu, piemēram, izmantojot videozvana platformu. Attiecībā uz dzīvojamām ēkām šos virtuālos apmeklējumus varētu organizēt, izmantojot virtuālās platformas, kas sabiedrībai ir plaši pieejamas un pazīstamas. Lielām nedzīvojamām ēkām varētu būt lietderīgāk izmantot īpašas videoplatformas, kas nodrošina 360° videokonferenci. No tehnoloģiju viedokļa ēkas īpašniekam vai ēkas pārstāvim būtu jānodrošina stabils interneta pieslēgums un elektroniska ierīce (viedtālrunis, planšetdators, klēpjdators u. c.) ar pietiekami kvalitatīvu kameru.

Ja tas ir nepieciešams un lietderīgi, virtuāls ēkas apmeklējums būtu jāpapildina ar papildu dokumentiem un fotoattēliem, kuros apkopotas un parādītas atlasītu ēku sistēmu, piemēram, apsildes vai ventilācijas sistēmu, specifikācijas. ESS eksperti/novērtētāji var izstrādāt kontrolsarakstus, lai informētu ēku īpašniekus par nepieciešamajiem priekšnosacījumiem un/vai papildu datu vajadzībām.

Ja tehniskie priekšnosacījumi nav izpildīti un novērtējumu nevar veikt pietiekamā kvalitātē, virtuālā inspekcija būtu jāatkārto vai jāpapildina ar fizisku apmeklējumu.

Neatkarīgajam ekspertam/novērtētājam ir galīgā atbildība par virtuāla apmeklējuma derīguma noteikšanu ESS sagatavošanas nolūkā. Ja neatkarīgais eksperts konstatē, ka virtuāls apmeklējums var novest pie nepietiekamas kvalitātes ESS (piemēram, eksperts virtuālajā apmeklējumā nespēj noteikt galvenos parametrus ), ekspertam būs jāveic apmeklējums uz vietas. Tāpat neatkarīgais eksperts nevar izmantot apmeklējumu uz vietas, lai attaisnotu energosnieguma sertifikāta kļūdas vai neprecizitātes.

3.3.   Piekļūstamība, salasāmība un mašīnlasāms formāts

Direktīvas 19. panta 4. punktā ir noteikts, ka “energosnieguma sertifikāti ir skaidri un viegli salasāmi, ir pieejami mašīnlasāmā formātā”, savukārt V pielikumā ir noteikts, ka “personām ar invaliditāti nodrošina vienlīdzīgu piekļuvi informācijai energosnieguma sertifikātos”. Tā kā ĒESD 20. panta 1. punktā ir noteikts, ka ESS būtu jāizdod digitālā formātā, ja vien netiek pieprasīta papīra versija, turpmākie ieteikumi galvenokārt attiecas uz digitāliem dokumentiem.

Mašīnlasāms

Direktīvā (ES) 2019/1024 par atvērtajiem datiem un publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu mašīnlasāmības jēdziens ES līmenī ir definēts kā formāts, kas strukturēts tā, lai lietojumprogrammas varētu viegli identificēt, atpazīt un izgūt no tā konkrētus datus (2). Daži mašīnlasāmu formātu piemēri ir CSV, JSON vai XML. Datus, kas ir kodēti tādā datnes formātā, kurš ierobežo to izgūšanu vai automatizētu apstrādi, nevar uzskatīt par mašīnlasāmiem (3). Piemēram, drukāti vai ar roku rakstīti dokumenti, kas vēlāk digitalizēti, nav mašīnlasāmi, bet līdzvērtīgu tekstu vienkāršā ASCII teksta datnē mašīna var apstrādāt (4).

Piekļūstamība un salasāmība

Piekļūstamības un salasāmības prasību ieviešana attiecībā uz ESS ir atzīta par būtisku soli ceļā uz personu ar invaliditāti iekļaušanu (5). ES tiesību aktos ir ietvertas piekļūstamības prasības ne tikai būvētajai videi, bet arī (digitālai un nedigitālai) informācijai, arī tīmekļa vietnēm. Tiesību akti ir papildināti ar ieteikumiem par to, kuras piekļūstamības prasības konkrētajos apstākļos izmantot.

Attiecīgās prasības par produktu un pakalpojumu (un būvētās vides, kurā pakalpojumi tiek sniegti) piekļūstamību personām ar invaliditāti ir noteiktas arī I un III pielikumā Direktīvā (ES) 2019/882 par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām (Eiropas Piekļūstamības akts) (6). Lai gan ESS kā tādi neietilpst minētās direktīvas materiālajā piemērošanas jomā, direktīvas pielikumos tomēr ir noteiktas prasības, kas attiecas uz energosnieguma sertifikātos sniegto informāciju (7).

Lai nedigitālie ESS būtu piekļūstami, tiem būtu jāatbilst šādām prasībām.

—	Marķējumiem un instrukcijām vajadzētu būt pieejamiem, izmantojot vairāk nekā vienu sensoro kanālu, tie būtu jāpasniedz lietotājiem saprotamos un uztveramos veidos, izmantojot piemērota lieluma un formas burtus ar pietiekamu kontrastu un pielāgojamiem attālumiem starp burtiem, rindām un rindkopām.

Lai digitālie ESS būtu piekļūstami, tie būtu:

– i)	jādara pieejami, izmantojot vairāk nekā vienu sensoro kanālu;

– ii)

jāpasniedz saprotamā veidā, piemēram, konsekventi izmantojot vienus un tos pašus vārdus vai skaidrā un loģiskā struktūrā, lai personas ar intelektuālo invaliditāti varētu tos labāk saprast;

– iii)

jāpasniedz lietotājiem tā, lai viņi tos varētu uztvert, piemēram, ESS jāizstrādā tā, lai būtu iespējams iegūt lielāku kontrastu priekšplāna attēliem, lai cilvēki ar vāju redzi tos varētu saskatīt; krāsu nevajadzētu izmantot kā vienīgo veidu, kā sniegt konkrētu informāciju (piemēram, energomarķējuma ilustrācijā);

– iv)

jāpasniedz, izmantojot piemērota lieluma un formas burtus, ņemot vērā paredzamos lietošanas apstākļus un izmantojot pietiekamu kontrastu, kā arī pielāgojamus attālumus starp burtiem, rindām un rindkopām;

– v)	attiecībā uz saturu – jādara pieejami tādos teksta formātos, ko var izmantot, lai ģenerētu alternatīvus palīgformātus, kurus var attēlot dažādos veidos un izmantojot vairāk nekā vienu sensoro kanālu; piemēram, informācija, ko sniedz balsī vai Braila rakstā, izmantojot ekrāna lasītājus;

– vi)

jāpapildina ar visa netekstuālā satura alternatīvu attēlojumu; piemēram, diagrammām (piemēram, energomarķējuma ilustrācijai) būtu jāpievieno teksta apraksts, kurā norādīti galvenie elementi vai aprakstītas galvenās darbības (8).

Turklāt, nodrošinot ESS papīra formātā, būtu jānodrošina iespēja drukāt Braila rakstā (9).

4.   IETEIKUMI

Ar pārstrādāto ĒESD ir ieviesti vairāki jaunumi attiecībā uz ESS ieteikumiem ēkas energosnieguma uzlabošanai. Ieteikumi jau bija ESS obligāta daļa, bet ar pārstrādāto ĒESD ir paplašināta to darbības joma. Ieteikumiem energosnieguma sertifikātā vajadzētu būt kodolīgiem, savukārt renovācijas pase (12. pants) ir piemērotāka vieta, kur sīki paskaidrot, kādus konkrētus uzlabojumus var veikt ēkā, un sniegt daudz visaptverošāku tehnisko un praktisko informāciju, arī par posmu secību.

Šajā iedaļā ir aplūkotas būtiskākās jaunās prasības, kas arī ir izceltas nākamajā tabulā blakus esošajām prasībām.

1. tabula.

Uzlabojumu ieteikumu obligātie un brīvprātīgie elementi

Elementi / darbības joma	Obligāts	Brīvprātīgs
	Aptvert pasākumus energosnieguma uzlabošanai	Sniegt aplēsi par atmaksāšanās laiku diapazonu vai izmaksām un ieguvumiem ēkas ekonomiskajā dzīves ciklā (jauns)
	Aptvert pasākumus SEG emisiju samazināšanai (jauns)	Sniegt informāciju par pieejamajiem finansiālajiem stimuliem, administratīvo un tehnisko palīdzību (jauns)
	Aptvert pasākumus iekštelpu gaisa kvalitātes uzlabošanai (jauns)	Sniegt informāciju par finansiālajiem ieguvumiem, ko vispārīgi saista ar atsauces vērtību sasniegšanu (jauns)
	Sniegt aplēsi par enerģijas ietaupījumiem un ekspluatācijas SEG emisiju samazinājumu (jauns)	Sniegt citu informāciju par saistītiem tematiem, piemēram, energoauditiem, stimuliem (finansiāliem un citiem) un finansēšanas iespējām, vai konsultācijas par to, kā palielināt ēkas klimatnoturību
	Aptvert gan a) pasākumus, kas veikti saistībā ar norobežojošās konstrukcijas vai ēkas inženiertehniskās sistēmas vai sistēmu nozīmīgu renovāciju, gan b) pasākumus attiecībā uz atsevišķiem būves elementiem
	Iekļaut novērtējumu par to, vai apsildes, ventilācijas, gaisa kondicionēšanas un karstā ūdens sistēmas var pielāgot, lai tās darbotos efektīvākos temperatūras iestatījumos (jauns)
	Ietvert apsildes sistēmas vai gaisa kondicionēšanas sistēmas atlikušā kalpošanas ilguma novērtējumu. Attiecīgā gadījumā ieteikumos ir jānorāda apsildes vai gaisa kondicionēšanas sistēmas iespējamie aizstājēji atbilstoši 2030. un 2050. gada klimata mērķrādītājiem, ņemot vērā vietējos un ar sistēmu saistītos apstākļus (jauns)
	Norādīt, kur ēkas vai ēkas vienības īpašnieks vai īrnieks var saņemt sīkāku informāciju, arī par energosnieguma sertifikātā sniegto ieteikumu izmakslietderīgumu
	Ietvert informāciju par pasākumiem, kas jāveic, lai īstenotu ieteikumus, attiecīgo vienas pieturas aģentūru kontaktinformāciju un attiecīgā gadījumā finansiālā atbalsta iespējas

4.1.   Vispārīgi aspekti

Saskaņā ar 19. panta 5. punktu energosnieguma sertifikātos ir jāiekļauj ieteikumi par to, kā:

—	izmakslietderīgi uzlabot ēkas energosniegumu;

—	samazināt ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijas un

—	uzlabot iekštelpu vides kvalitāti.

Divi pēdējie punkti ir pievienoti esošajām prasībām par ieteikumiem.

Vēl viens jaunums ir tāds, ka noteikumi par ieteikumiem neattiecas uz ēkām, kas jau atbilst A energosnieguma klasei. Tāpēc A klases ēku (un līdz ar to arī A+ ēku) energosnieguma sertifikāta sadaļu par ieteikumiem varētu atstāt tukšu.

Ieteikumos ir jāiekļauj divu veidu pasākumi: a) pasākumi, kas veikti saistībā ar norobežojošās konstrukcijas vai ēkas inženiertehniskās sistēmas vai sistēmu nozīmīgu renovāciju, un b) pasākumi, kas attiecas uz atsevišķiem būves elementiem neatkarīgi no norobežojošās konstrukcijas vai ēkas inženiertehniskās sistēmas vai sistēmu nozīmīgas renovācijas. Šī diferenciācija nav mainījusies salīdzinājumā ar esošajām prasībām.

Ieteikumos var arī iekļaut aplēsi par atmaksāšanās laiku diapazonu vai izmaksām un ieguvumiem ēkas ekonomiskajā dzīves ciklā un informāciju par pieejamajiem finansiālajiem stimuliem, administratīvo un tehnisko palīdzību, kā arī finansiālajiem ieguvumiem, ko vispārīgi saista ar atsauces vērtību sasniegšanu.

Visbeidzot, ja ESS tiek izdots kopā ar renovācijas pasi vai neilgi pirms/pēc renovācijas pases, saskaņā ar 19. panta 6. punktu ieteikumus var aizstāt ar renovācijas pasi.

4.2.   Ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijas

Saskaņā ar 19. panta 5. punktu energosnieguma sertifikātos ir jāiekļauj ieteikumi, kā izmakslietderīgā veidā samazināt ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijas. Ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijas ir definētas kā “siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas saistītas ar ēkas inženiertehnisko sistēmu enerģijas patēriņu ēkas izmantošanas un ekspluatācijas laikā” (2. panta 23. punkts). Tas ir jauns noteikums; tie noteikumi par ieteikumiem, kas bija spēkā pirms pārstrādātās redakcijas, attiecās tikai uz izmakslietderīgiem pasākumiem energosnieguma uzlabošanai.

Ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas pasākumi apvieno energoefektivitātes pasākumus, kas uzlabo energosniegumu, un pasākumus, kas saistīti ar atjaunīgās uz vietas saražotās enerģijas izmantošanu. Tāpēc visi pasākumi, kas uzlabo ēku energosniegumu, vienlaikus samazina arī ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tā kā energosnieguma uzlabošanas un SEG emisiju samazināšanas pasākumu veids ir viens un tas pats, ieteikumos ir jāsniedz skaidrs sarindojums un jāiekļauj skaitļos izsakāmā ieteikto pasākumu ietekme ekspluatācijas SEG emisiju samazināšanas ziņā. Šajā nolūkā 19. panta 7. punktā ir arī precizēts, ka ieteikumos jāiekļauj aplēse par enerģijas ietaupījumiem un ekspluatācijas SEG emisiju samazinājumu.

4.3.   Iekštelpu vides kvalitāte

Iekštelpu vides kvalitāte (IVK) ir definēta kā “ēkas iekšienē esošo apstākļu, kas ietekmē ēkas iemītnieku veselību un labbūtību, novērtējuma rezultāts, kura pamatā ir tādi parametri, kas, piemēram, saistīti ar temperatūru, mitrumu, ventilācijas rādītāju un kontaminantu klātbūtni” (2. panta 66. punkts).

Direktīvas 19. panta 5. punktā ir noteikts, ka energosnieguma sertifikātā ir jāiekļauj ieteikumi ēkas vai ēkas vienības IVK uzlabošanai. Šī jaunā prasība ir saistīta ar citiem jauniem pārstrādātās ĒESD pasākumiem, kas attiecas uz termālo komfortu un IVK (jo īpaši 5. panta 1. punktu, 8. panta 3. punktu un 13. pantu).

Bieži vien būs iespējams ieteikt pasākumus, kas vienlaikus uzlabo energosniegumu un IVK, bet citos gadījumos ieteikumiem IVK uzlabošanai vajadzētu būt specifiskiem un pielāgotiem ēkas izmantojumam (dzīvojamā vai nedzīvojamā ēka).

Ieteikumos varētu atsaukties uz 13. pantā minētajām brīvprātīgajām valsts prasībām, kas attiecas uz pienācīgu IVK standartu īstenošanu ēkās ar nolūku uzturēt veselīgu iekštelpu mikroklimatu, ja šādas prasības ir un tās ir relevantas.

IVK ieteikumi atkarībā no ēku konkrētajiem apstākļiem un izmantojuma var ietvert:

—	siltumizolācijas uzlabošanu, kas samazinās arī caurvēju un vietējo termālo diskomfortu gan ziemā, gan vasarā,

—

pasīvās dzesēšanas risinājumus, piemēram, saules noēnošanas ierīču uzstādīšanu, ventilācijas dzesēšanas optimizāciju un ēku termālās masas uzlabošanu, lai risinātu pārkaršanas problēmas, aktīvās dzesēšanas risinājumus (piemēram, starojumdzesēšanas vai gaisa dzesēšanas sistēmas, ventilatorus), ko var izmantot dzesēšanai, ja pasīvās sistēmas nav pietiekamas, lai nodrošinātu komfortu un veselību,

—	pašreizējās apsildes un/vai dzesēšanas sistēmas modernizāciju vai tās aizstāšanu ar energoefektīvāku sistēmu, piemēram, tādu, kam ir labāka termoregulācija,

—	tādas ventilācijas sistēmas uzstādīšanu, kurā izmanto siltuma atgūšanu,

—	pasākumus termālā komforta uzlabošanai (piemēram, gaisa temperatūras pielāgošana vai mitruma līmeņa uzlabošana),

—	pašregulējošu ierīču uzstādīšanu temperatūras atsevišķai regulēšanai katrā telpā vai noteiktā apsildāmā vai dzesējamā ēkas vienības zonā,

—	tādu sensoru uzstādīšanu, kas monitorē IVK,

—	tādu stacionāru vadības ierīču uzstādīšanu, kas reaģē uz IVK līmeņiem,

—	filtru nomaiņu, gaisa tīrītāju vai gaisa dezinfekcijas komponentu uzstādīšanu (attiecīgā gadījumā),

—	esošās ventilācijas sistēmas snieguma uzlabošanu vai nomaiņu,

—	ja IVK ēkā jau tiek monitorēta (brīvprātīgais rādītājs V pielikuma 2. punktā) (10), uzlabojumu ieteikumus var/vajadzētu balstīt uz to, ja tas ir piemēroti.

Lai gan ĒESD tā ir jauna prasība, dažas dalībvalstis savos energosnieguma sertifikātos jau ir iekļāvušas ar IVK saistītus elementus. Piemēram, Grieķijā ir īpaša aile “komforta apstākļiem un iekštelpu gaisa kvalitātei”. Rumānijas energosnieguma sertifikātā ir iekļauti vasaras komforta aspekti (11). Portugālē attiecībā uz katru no ieteiktajiem pasākumiem energosnieguma uzlabošanai energosnieguma sertifikātā var norādīt, vai tiem ir citi ieguvumi, piemēram, termālā komforta, iekštelpu gaisa kvalitātes vai akustiskā komforta uzlabojumi (12).

4.4.   Efektīvāki temperatūras iestatījumi

Direktīvas 19. panta 8. punktā noteikts, ka ESS ieteikumos jāiekļauj arī novērtējums par apsildes, ventilācijas, gaisa kondicionēšanas un karstā ūdens sistēmu potenciālu darboties energoefektīvākos temperatūras iestatījumos. Šis novērtējums ietver izvērtējumu par iespēju ūdens apsildes sistēmām izmantot zemas temperatūras siltumemiterus, kas ir izstrādāti, lai optimizētu energoefektivitāti un atbalstītu atjaunīgo energoresursu integrāciju. Šis jaunais ESS ieteikumu elements ir saistīts arī ar citām pārstrādātās ĒESD prasībām par ēku inženiertehniskajām sistēmām, minimālajām energosnieguma prasībām un prasībām par inspekcijām (13), un to papildina konkrēti rādītāji ESS veidnē (14).

Turpmākajās apakšiedaļās ir sniegti skaidrojumi par attiecīgo terminoloģiju un jēdzieniem, kas saistīti ar zemas temperatūras ūdens apsildes sistēmās, kā arī ieteicamie novērtēšanas soļi, kas vajadzīgi, lai noteiktu apsildes sistēmu potenciālu panākt energoefektīvu sniegumu dzīvojamās ēkās. Šīs iedaļas ir daļa no plašāka tehniskā ziņojuma, kas tiks izdots atsevišķi no šā norādījumu dokumenta.

4.4.1.   Ūdens apsildes sistēmu terminoloģija un galvenie parametri

Turpmāk minētie termini apraksta temperatūru režīmus ūdens apsildes sistēmās.

—	Sistēmas temperatūra ir apsildes sistēmas vidējā turpgaitas un atgaitas temperatūra.

—	Turpgaitas temperatūra ir tā šķidruma temperatūra, kas no siltumģeneratora (piemēram, katla, siltumsūkņa) tiek piegādāts siltumemiteriem.

—	Atgaitas temperatūra ir tā šķidruma temperatūra, kas no siltumemiteriem atgriežas ģeneratorā.

—	Delta T (ΔT) ir starpība starp turpgaitas un atgaitas temperatūru, kas ietekmē sistēmas efektivitāti.

—	Starpības temperatūra ir starpība starp siltumemitera šķidruma vidējo temperatūru un apkārtējās vides temperatūru, un to izmanto, lai aprēķinātu emitera siltumjaudu.

Esošas apsildes sistēmas temperatūras režīma precīza raksturošana ir sarežģīta un nevar paļauties uz sporādiski reģistrētu zemu temperatūru. Tāpēc tikai divi galvenie parametri – projektētā sistēmas temperatūra un sezonas vidējā sistēmas, turpgaitas un atgaitas temperatūra – ir noderīgi apsildes sistēmas darbības režīma rādītāji un palīdz novērtēt iespējamos snieguma uzlabojumus energosnieguma sertifikātā.

Esošajām ēkām šo vērtību noteikšana ietver pašreizējās siltumslodzes un uzstādīto siltumemiteru jaudas novērtēšanu. Lai aplēstu sasniedzamo sistēmas temperatūru, var izmantot aprēķina rīkus, kuros izmanto tādus datus kā klimatiskā zona, siltumģeneratora specifikācijas un sadales plūsmas dati.

4.4.2.    “Zemas temperatūras apkures” definīcija

Zemas temperatūras apsildi parasti atzīst tādos standartos kā EN 14825:2022 (siltumsūkņiem) un EN 442:2014 (metāla radiatoriem un konvektoriem). Šajos standartos apsildes sistēmas klasificē pēc projektētās temperatūras:

—	zema temperatūra: ≤ 35 °C (projektētā turpgaitas temperatūra);

—	starpposma: ≤ 45 °C;

—	vidēja: ≤ 55 °C;

—	augsta: ≤ 65 °C.

ĒESD vajadzībām ir ierosinātas šādas definīcijas:

—	vidējas temperatūras režīms: projektētā sistēmas temperatūra ≤ 55 °C, sezonas vidējā temperatūra ≤ 50 °C;

—	zemas temperatūras režīms: projektētā sistēmas temperatūra ≤ 45 °C, vidējā sezonas temperatūra ≤ 42 °C.

4.4.3.   Ierosinātie novērtēšanas posmi

Lai novērtētu, vai apsildes sistēmas var pielāgot, lai tās darbotos efektīvākos temperatūras iestatījumos, ESS eksperts/novērtētājs varētu veikt turpmāk izklāstītos vienkāršotos soļus, ja pastāv siltumemiters un sadales sistēma, neņemot vērā tādus ierobežojošus faktorus kā ģeneratori, cirkulācijas sūkņi vai telpas temperatūras regulēšanas sistēmas.

(1)	Aprēķina ēkas vai ēkas vienības un references telpas siltumslodzi un apsildāmo virsmu, izmantojot tādus datus kā enerģijas galaizmantojums telpu apsildei, būvniecības gads un izolācijas apstākļi.

(2)	Nosaka siltumemitera jaudu references telpā, ņemot vērā grīdas platību, tipu un uzstādīšanas iestatījumus.

(3)	Nosaka sadales cauruļu maksimālo plūsmas ātrumu.

(4)	Aprēķina sasniedzamo sistēmas temperatūru, pamatojoties uz iegūtajiem datiem.

Iepriekš minētajos posmos savāktos datus varētu ievadīt īpašā vienkāršā aprēķina rīkā, ko varētu izmantot 4. posmā (15).

Ieteikumos varētu iekļaut vairākas darbības, kas palīdzētu vēl vairāk samazināt sistēmas temperatūru references telpā, piemēram, papildu izolācijas ierīkošanu uz ārējām sienām, grīdām un griestiem. Šie izolācijas un hermētiskuma uzlabojumi ir būtiski siltumslodzes samazināšanai. Citi pasākumi ietver stiklojuma un logu rāmju aizstāšanu ar materiāliem ar lielāku izolācijas spēju, spraugu blīvēšanu, kas uzlabo hermētiskumu, un izplūdes ventilācijas aizstāšanu ar siltuma atgūšanas ventilācijas sistēmām, lai optimizētu energoefektivitāti un siltumnoturību. Šie ieteikumi varētu pārklāties ar ieteikumiem, kuru mērķis ir uzlabot ēkas vispārējo energosniegumu.

Papildus siltumslodzes samazināšanai ieteikumos varētu ierosināt palielināt siltumemiteru jaudu, aizstājot standarta siltumemiterus ar līdzīga lieluma zemas temperatūras siltumemiteriem vai palielinot siltumemiteru skaitu vai izmērus. Šīs izmaiņas veicina efektīvāku siltuma sadali zemākā temperatūrā, nodrošinot saderību ar zemas temperatūras režīmu. Efektīvs pasākums varētu būt arī plūsmas ātruma optimizācija sadales sistēmā, un to varētu panākt, vai nu maksimāli palielinot plūsmu esošajās caurulēs, vai arī modernizējot sistēmu, caurules aizstājot ar caurulēm, kuru diametrs ir par vienu izmēru lielāks. Šie pielāgojumi vēl vairāk uzlabos sistēmas efektivitāti, ļaujot tai efektīvi darboties pat pazeminātas temperatūras apstākļos.

Turklāt, lai varētu formulēt konkrētus ieteikumus energosnieguma uzlabošanai, vērtētājam ir ieteicams pārbaudīt, vai citas sistēmas īpašības varētu ietekmēt zemākas sistēmas temperatūras ieviešanu. Tas ietver:

(1)	telpas temperatūras regulēšanas sistēmas veida noteikšanu;

(2)	ģeneratora un cirkulācijas sūkņa / sūkņa veida un jaudas noteikšanu;

(3)	siltumslodzes un siltumemitera jaudas attiecības pārbaudi citās kritiskajās telpās.

Vēlreiz jānorāda, ka šie soļi palīdz noteikt vislabākos sasniedzamos plūsmas ātrumus un sistēmas temperatūru, ņemot vērā esošo sadales sistēmu.

4.5.   Apsildes vai gaisa kondicionēšanas sistēmu atlikušais kalpošanas ilgums

Vēl viens jauns ieteikums attiecas uz “obligāto novērtējumu par apkures sistēmas vai gaisa kondicionēšanas sistēmas atlikušo darbmūžu” (19. panta 9. punkts). Šis noteikums ir saistīts ar citiem pārstrādātās ĒESD noteikumiem: apkures sistēmu paredzamais darbmūžs ir jāiekļauj ēkas sistēmu datos (16. panta 1. punkts). Ar minēto ir saistīts brīvprātīgs rādītājs ESS veidnē (V pielikuma 2. punkta m) apakšpunkts), kas ir vērsts uz aspektu “attiecīgā gadījumā apkures vai gaisa kondicionēšanas sistēmu un ierīču paredzamais atlikušais darbmūžs”.

Atlikušais kalpošanas ilgums ir svarīgs rādītājs ēku īpašniekiem un palīdz palielināt informētību par šādu iekārtu paredzamajām kalpošanas laika beigām, lai aizstāšana tiktu plānota iepriekš un pamatota ar visaptverošu informāciju par pieejamajām iespējām, nevis par to tiktu domāts tikai force majeure gadījumā, kad apsildes vai gaisa kondicionēšanas sistēma ir sabojājusies.

Apsildes un gaisa kondicionēšanas sistēmu atlikušais kalpošanas ilgums atšķiras un ir atkarīgs galvenokārt no to vecuma. Dažās valstīs kalpošanas ilguma vērtības ir standartizētas valsts tiesību aktos. Pamatojoties uz esošo literatūru (16) un ražotāja informāciju, tā novērtēšanai var izmantot šādas vispārīgas norādes.

—	Apsildes sistēma atkarībā no apsildes sistēmas veida un konkrētās tehnoloģijas var darboties no 7 līdz 25 gadiem (vidējais kalpošanas ilgums), dažkārt pat ilgāk.

—	Moderna siltumsūkņa vidējais kalpošanas ilgums ir 20–25 gadi, vecāku modeļu vidējais paredzamais kalpošanas ilgums ir 10–15 gadi.

—	Gaisa kondicionēšanas sistēmas vidējais kalpošanas ilgums ir 10–15 gadi.

Paredzamo kalpošanas ilgumu ietekmē vairāki faktori papildus apsildes vai gaisa kondicionēšanas sistēmas vecumam:

—	uzstādīšanas kvalitāte;

—	tehniskās apkopes regularitāte un kvalitāte (piemēram, regulāri plānotas inspekcijas saskaņā ar 23. pantu, filtru nomaiņa, tīrīšana, bojāto daļu tūlītēja labošana);

—	izmantošanas apstākļi (biežums un intensitāte, piemērots izmērs).

Lai novērtētu atlikušo kalpošanas ilgumu, ESS ekspertam/novērtētājam ir jāizvērtē iepriekš minētie būtiskie faktori, pamatojoties uz novērtētās individuālās apsildes vai gaisa kondicionēšanas sistēmas īpatnībām.

Direktīvas 19. panta 9. punktā ir arī noteikts, ka attiecīgā gadījumā ieteikumos jānorāda “iespējamās alternatīvas apkures sistēmas vai gaisa kondicionēšanas sistēmas aizstāšanai”. Tam ir jāatbilst 2030. un 2050. gada klimata mērķrādītājiem, kā arī jāņem vērā vietējie un ar sistēmu saistītie apstākļi. Ja ESS eksperts/novērtētājs secina, ka apsildes vai gaisa kondicionēšanas sistēmas atlikušais kalpošanas ilgums ir diezgan īss (piemēram, aptuveni divi gadi), ir jāapzina un jānorāda alternatīvas esošajai sistēmai. Saskaņā ar 2030. un 2050. gada klimata mērķrādītājiem un ņemot vērā jaunā aprīkojuma kalpošanas ilgumu, šīm alternatīvajām sistēmām vajadzētu būt ļoti energoefektīvām un balstītām uz nefosilo kurināmo. Ļoti svarīgi būtu arī ņemt vērā konkrētas norādes par apsildes katlu nomaiņu, ja tādas valsts tiesību aktos ir sniegtas (17) ,  (18).

5.   ESS DERĪGUMS UN VIENKĀRŠOTAS SERTIFIKĀCIJAS PROCEDŪRAS

5.1.   ESS derīgums

Pārstrādātā ĒESD nav mainījusi laikposmu, kurā ESS ir juridiski spēkā, un tas joprojām ir 10 gadi.

Ņemot vērā ESS ilgo derīguma termiņu, jauni ESS pastāvēs līdzās ESS, kas izdoti pirms jauno prasību stāšanās spēkā (līdz 2026. gada maija beigām).

ĒESD nodrošina elastību šā jautājuma risināšanā. Dalībvalstis var izlemt, kādu pieeju tās vēlas izmantot. Galvenie jautājumi, kas jāizvērtē, apsverot ESS derīgumu pēc skalas nomaiņas, ir šādi:

—	skaidrība un saprotamība – cik skaidra plašai sabiedrībai ir atšķirība starp veco un jauno ESS skalu,

—

saistība ar pienākumiem – vai pastāv saistība starp pašreizējām ESS skalām un pienākumiem. Tas var ietekmēt minimālās energosnieguma prasības (piemēram, jaunām ēkām jābūt vismaz “X” ESS skalā) vai minimālos energosnieguma standartus, ja dalībvalstī tie jau ir spēkā (piemēram, ēkas ar G klases ESS ir jārenovē līdz 2030. gadam),

—

citu izmaiņu (piemēram, aprēķina metodikas) ietekme – vai ir citu ĒESD prasību izmaiņas, kas varētu ietekmēt ESS. Visskaidrākā saikne ir ar aprēķina metodiku. Izmaiņas aprēķina metodikā var izraisīt ne tikai ESS galvenā rādītāja vērtības atšķirības (piemēram, no 100 kWh/(m2 gadā) mainās uz 93 kWh/(m2 gadā)), bet arī izmaiņas tajā, ko šis skaitlis apzīmē (piemēram, iepriekš energosnieguma sertifikāti informēja par neatjaunīgo primāro enerģiju, savukārt jaunā skala informē par kopējo primāro enerģiju),

—

atbalsta pasākumi un finanšu instrumenti – ja finansiālais atbalsts saskaņā ar konkrētu shēmu ir saistīts ar konkrētu ESS klasifikāciju vai ir atkarīgs no tās, izmaiņas ēkas klasifikācijā var izraisīt atbalsta saņēmēju maiņu, kas varētu neatbilst finansēšanas shēmas sākotnējiem mērķiem. Piemēram, ja shēmā bija vajadzīgs uzlabojums vismaz par vienu vai divām klasēm, var būt nepieciešams sniegt vadlīnijas par to, kā tas tiek risināts. Līdzīgi, ja ir izmaiņas skaitlī vai rādītājā (metodikas izmaiņu dēļ), tiešs salīdzinājums var nebūt iespējams bez datu apstrādes,

—	ESS glabāšana – kā ESS pašlaik tiek glabāti. Piemēram, ja ESS tiek glabāti datubāzē, ir iespējams veikt konkrētus pasākumus (piemēram, tos atkārtoti izdot vai pārrēķināt klasi), kas var nebūt iespējami, ja tie netiek glabāti datubāzē.

Turpmāk uzskaitīti dažādi iespējamie varianti.

(a)

Vecie ESS turpina būt derīgi, līdz ESS derīguma termiņš beidzas 10 gadus pēc izdošanas. Jaunie un vecie ESS darbosies un pastāvēs līdzās, kamēr nebūs beidzies visu veco ESS derīguma termiņš, kas būs atkarīgs no tā, kad shēma tiks atjaunināta. Tas varētu notikt līdz 2036. gadam, ja ESS shēmas tiek atjauninātas transponēšanas datumā (sk. 35. pantu), vai vēlāk, ja dalībvalstis jau nesen ir atjauninājušas savas ESS shēmas un izmanto 19. pantā paredzēto izņēmumu. Šis variants ir vienkāršs, jo vecie ESS turpina būt derīgi un netiek mainīti. Tomēr, tā kā vairāki ESS pastāvēs līdzās vairākus gadus, ir ļoti svarīgi, lai administrācija paziņotu, kāda ir ietekme uz pienākumiem (piemēram, tiem, kas saistīti ar minimālajiem energosnieguma standartiem vai finansēšanas shēmām).

(b)

Vecie ESS ir derīgi tikai līdz noteiktam datumam. Vecie ESS turpina būt derīgi, bet dalībvalstis norāda agrāku datumu, kad beidzas to derīguma termiņš. Piemēram, visi ESS, kas izdoti pirms transponēšanas datuma, ir derīgi līdz 2030. gada 1. janvārim. Šī pieeja būtībā ir līdzīga a) variantam (derīgums līdz termiņa beigām), bet tā ierobežo abu shēmu līdzāspastāvēšanas periodu un tās iespējamo negatīvo ietekmi. Tāpat kā a) variantā, ir ļoti svarīgi, lai administrācija precizētu ietekmi uz pienākumiem un finansēšanas shēmām. Turklāt ir svarīgi, lai ēku īpašnieki apzinātos, ka vecie ESS var nebūt derīgi visu 10 gadu termiņu.

(c)

Vecie ESS vairs nav derīgi. Saskaņā ar šo variantu veco ESS derīguma termiņš beidzas, tiklīdz ir ieviesta jaunā shēma. Šis variants ir vienkāršs no administratīvā viedokļa un novērš neskaidrības, ko rada vecās un jaunās sistēmas līdzāspastāvēšana. Tomēr šis variants nozīmētu, ka daudzi nesen izdoti ESS vairs nebūtu derīgi, un radītu ievērojamas papildu izmaksas ēku īpašniekiem.

(d)

Veco ESS marķējums vai vērtība tiek atjaunināta atbilstoši jaunajai skalai. Vecos ESS automātiski vai pēc pieprasījuma atjaunina, norādot jauno vērtību. Vecie ESS, kas nav atjaunināti (vai nu tāpēc, ka tas nav tehniski iespējams, vai tāpēc, ka atjaunināšana nav pieprasīta), zaudē spēku. To var izdarīt centralizēti, jo īpaši, ja ESS (un ievaddati, ko izmanto energosnieguma klases aprēķināšanai) tiek glabāti un ir pieejami datubāzēs. Saskaņā ar šo variantu ESS vadošā iestāde nosaka atbilstību starp vecajām un jaunajām ESS klasēm (piemēram, energosnieguma sertifikātam ar 150 kWh/(m2 gadā) iepriekšējā marķēšanas sistēmā bija D klase un tagad jaunajā sistēmā ir E klase) vai jauno energosnieguma vērtību (piemēram, energosnieguma sertifikātam ar 70 kWh neatjaunīgās enerģijas/(m2 gadā) iepriekšējais marķējums bija D, un tagad tam ar 150 kWh kopējās primārās enerģijas/(m2 gadā) ir E marķējums). Šim variantam ir vajadzīgs ESS vadošo iestāžu darbs, bet tas samazina sarežģītību, ko radītu nesaskanīga abu sistēmu līdzāspastāvēšana. Tas arī nerada papildu izmaksas ēku īpašniekiem, taču tiem būtu jāpaziņo jaunās ESS vērtības. Šajā gadījumā veco ESS derīguma termiņš pēc pārklasificēšanas netiek pagarināts. ESS derīguma termiņš joprojām būtu 10 gadi no ESS sākotnējās izdošanas dienas.

b)–d) variants ir norādīti kā piemēri, savukārt a) variantā ir aprakstīts, kas notiks, ja papildus 19. panta prasību transponēšanai valsts līmenī netiks veikti nekādi konkrēti vai papildu pasākumi. Dalībvalstis var arī izvēlēties dažādus variantus dažādām ēku kategorijām (piemēram, a) variants dzīvojamām ēkām un d) variants nedzīvojamām ēkām). Visos variantos vissvarīgākais aspekts joprojām ir saziņa ar ēku īpašniekiem, neatkarīgiem ekspertiem, ēku projektētājiem un būvniecības nozari kopumā.

Būtu jāpatur prātā, ka ESS datubāze un ievaddatu glabāšana varētu atbalstīt un atvieglot ESS (vai dažu to elementu un rādītāju) dinamisku atjaunināšanu laika gaitā, kā tas ir d) variantā. Energosnieguma sertifikātus parasti uztver kā konkrētā brīdī veiktas analīzes rezultātu (ēkas energosnieguma un citu īpašību un raksturlielumu “momentuzņēmumu”). ESS glabāšana datubāzē ļauj izmantot ESS ievaddatus, lai aizvien atjauninātu ēku vērtējumu un tādējādi parādītu izmaiņas ēku energosniegumā laika gaitā, ja tās ir atkarīgas no ārējiem/eksogēniem faktoriem un pašu ēku tehniskie raksturlielumi lielā mērā nav mainījušies.

Piemēram, ņemot vērā paredzamo elektrotīkla dekarbonizācijas tempu, nākamajos gados ir paredzamas būtiskas izmaiņas primārās enerģijas faktoros. Izmaiņas valsts līmenī piemērotajā primārās enerģijas faktorā elektroenerģijai varētu ietekmēt ēkas vērtējumu. Ja ESS pamatā ir datubāzē glabātie dati un daži parametri tiek atjaunināti, ESS vērtība 10 gadu laikā būs mainīga (ESS vērtība ir vērtība, ko redz, veicot pārbaudi datubāzē). ESS derīgums joprojām būtu saistīts ar sākotnējo ievaddatu datumu, ja vien netiek atjaunināti arī ievaddati.

5.2.   Vienkāršotas atjaunināšanas procedūras

Direktīvas 19. panta 14. punktā noteikts, ka dalībvalstīm īpašos apstākļos ir jāievieš vienkāršotas atjaunināšanas procedūras.

Šā noteikuma mērķis ir atvieglot ESS atjaunināšanu gadījumos, kad ēkā tiek veiktas tikai nelielas izmaiņas vai kad dati un informācija ir kļuvuši pieejami no citiem uzticamiem un atbilstīgiem avotiem.

Dalībvalstīm savos tiesību aktos būtu jāapraksta, kurām izmaiņām drīkst piemērot vienkāršotas procedūras un kā šīs izmaiņas būtu jāatspoguļo energosnieguma sertifikātā un ESS datubāzēs.

Vienkāršotajai procedūrai ēkas īpašniekam būtu jānozīmē zemākas ar ESS saistītās izmaksas , ņemot vērā, ka ESS atjaunināšanai ir vajadzīgi mazāki resursi nekā pilnīgi jauna ESS izdošanai.

ESS derīgums būtu atkarīgs no tā, kā dalībvalstis piemēro vienkāršoto procedūru. Ja vienkāršotajai procedūrai ir nepieciešama arī esošo ievaddatu validācija (t. i., pārbaude, vai nav notikušas nekādas izmaiņas), ESS derīgums tiktu noteikts no brīža, kad ESS tiek atjaunināts. Ja vienkāršotajai procedūrai nav nepieciešama esošo ievaddatu validācija (t. i., eksperts tikai apstiprina atjauninātā elementa vērtību), ESS derīgums paliktu saistīts ar sākotnējo ievaddatu datumu.

Direktīvas 19. panta 14. punktā ir noteikti trīs gadījumi, kad dalībvalstīm jādara pieejamas vienkāršotas energosnieguma sertifikāta atjaunināšanas procedūras.

(a)   Energosnieguma sertifikāta atjaunināšana, ja tiek modernizēti atsevišķi elementi

Atsevišķu elementu modernizācijai, kam izmanto vienu vai atsevišķu pasākumu, var nebūt izšķirošas ietekmes uz ēkas vispārējā energosnieguma aprēķinu un sastāvu, un tāpēc tās gadījumā var rīkoties citādi nekā nozīmīgas renovācijas gadījumā.

Vienkāršotajā procedūrā energosnieguma sertifikāta atjaunināšanai, kuras pamatā ir atsevišķu elementu uzlabojumi, novērtēšanas un izdošanas procedūra attiecas tikai uz šiem uzlabotajiem atsevišķajiem elementiem. Piemēram, ja pagraba griestiem ir veikta siltināšana kā atsevišķs pasākums, energosnieguma sertifikāta atjaunināšana būtu vērsta tikai uz šo aspektu, lai gan joprojām ir piemērojamas visas prasības energosnieguma sertifikāta izdošanai (piemēram, apmeklējums uz vietas saskaņā ar 19. panta 4. punktu).

Pievēršanās šim konkrētajam aspektam var ietvert energosnieguma rādītāja un klases, ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisiju rādītāja un klases vai iekštelpu vides kvalitātes atkārtotu novērtēšanu un pārskatīšanu atjauninātajā energosnieguma sertifikātā. Pārskatīšanas rezultātā no atjauninātā energosnieguma sertifikāta ieteikumu saraksta varētu arī svītrot renovācijas ieteikumu, kas ir saistīts ar vienīgo vai atsevišķo īstenoto pasākumu, vai atjaunināt jebkādu citu ĒESD V pielikumā uzskaitīto informāciju, kura iekļauta valsts ESS veidnē un kura pēc vienīgā vai atsevišķā pasākuma ir mainījusies.

(b)   Energosnieguma sertifikāta atjaunināšana, kad ir veikti renovācijas pasē noteiktie pasākumi

Vienkāršota procedūra var nebūt piemērota, lai atjauninātu energosnieguma sertifikātu pēc tam, kad ir īstenoti esošajā energosnieguma sertifikātā ieteiktie pasākumi. Tas tā ir tāpēc, ka energosnieguma sertifikātā ietvertie ieteikumi un ar tiem saistītā informācija par enerģijas ietaupījumiem nav pietiekami detalizēti un precīzi, lai tos varētu izmantot energosnieguma sertifikāta pārrēķināšanai.

Ja attiecīgajai ēkai ir izdota ēkas renovācijas pase, situācija ir citāda, jo tajā ir iekļauts lietošanai gatavs, personalizēts renovācijas plāns ar visiem veicamajiem pasākumiem, ietverot gaidāmos ieguvumus, piemēram, enerģijas ietaupījumus un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu. Ja ēkas renovācijas pasē iekļautie pasākumi tiek īstenoti saskaņā ar ieteikumiem, var pieņemt, ka tiks sasniegti norādītie enerģijas ietaupījumi. Ja šo pasākumu rezultātā tiek veikta nozīmīga ēkas renovācija, energosnieguma sertifikāts parasti būs jāatjaunina . Ja netiek veikta nozīmīga renovācija, var izmantot vienkāršoto procedūru.

Vienkāršotā procedūrā šajā gadījumā ir jāiekļauj pārbaude par to, vai faktiski īstenotie pasākumi atbilst ēkas renovācijas pasē ieteiktajiem pasākumiem. Šī pārbaude kā daļa no 19. panta 4. punktā paredzētā apmeklējuma uz vietas jāveic enerģētikas ekspertam, kas atbild par energosnieguma sertifikāta izdošanu. Ja enerģētikas eksperts secina, ka pasākumi ir veikti saskaņā ar ieteikumiem ēkas renovācijas pasē, attiecīgos datus var izmantot atjauninātā energosnieguma sertifikāta izdošanai.

(c)   Energosnieguma sertifikāta atjaunināšana, ja izmanto ēkas digitālo dvīni, citas sertificētas metodes vai datus no sertificētiem rīkiem, ar kuriem nosaka ēkas energosniegumu.

Ja ir pieejami jauni dati par ēkas snieguma rādītājiem, tos var izmantot energosnieguma sertifikāta atjaunināšanai. Jaunus datus var iegūt, ja ēkai ir izveidots digitālais dvīnis un tajā iekļautie dati tiek mainīti, piemēram, pēc renovācijas pasākumu īstenošanas vai citām izmaiņām ēkas datos, kas attiecas uz energosnieguma sertifikātu, vai ja energosniegums ir noteikts citos gadījumos (piemēram, ilgtspējīgas ēkas sertifikācija), izmantojot sertificētas metodes vai sertificētus rīkus.

Vienkāršota procedūra šajā gadījumā ietvertu digitālajā dvīnī noteikto datu vai ar sertificēto metodi vai rīku noteikto datu izmantošanu energosnieguma sertifikāta vajadzībām. Papildu aprēķini vai apmeklējumi uz vietas būtu vajadzīgi tikai tad, ja trūktu datu vai ja enerģētikas eksperts būtu atklājis neatbilstības.

5.3.   Konsultācijas par renovāciju ēku īpašniekiem

Pārstrādātajā ĒESD ir ieviesta jauna prasība nodrošināt, ka ēku īpašnieki, kuriem ir izdots par C līmeni zemāks ESS, tiek uzaicināti uz vienas pieturas aģentūru šādos brīžos:

—	kad beidzas ESS derīguma termiņš,

—	kad ir pagājuši pieci gadi pēc ESS pēdējās izdošanas.

Apmeklējuma mērķis ir sniegt ēkas īpašniekam konsultācijas par renovāciju un mudināt viņu attiecīgi rīkoties. Šī informācija varētu attiekties uz tehniskiem, administratīviem un finansiāliem jautājumiem (sīkāku informāciju par to darbību klāstu, kuras varētu aptvert, un par iespējām uzaicināt ēku īpašniekus skatīt 2. pielikuma norādījumos par 17. un 18. pantu).

5.4.   Paziņošana par pārskatītām ESS shēmām

Ar pārstrādāto ĒESD ir ieviestas būtiskas izmaiņas ESS shēmā. Skalas nomaiņa ir viena no acīmredzamākajām, taču izmaiņas ietekmē arī ESS saturu (piemēram, veidni, ieteikumus), laiku, kad sertifikāts jādara pieejams, piekļuvi informācijai ar datubāzu starpniecību, kvalitātes elementus utt. Visu šo izmaiņu paziņošana būs svarīgs aspekts pārskatītās shēmas akceptēšanā.

Tāpēc ieteicams detalizēti un skaidri paziņot par ESS klašu pārskatīšanu, salīdzinot vecos un jaunos noteikumus. Atbilstošas informācijas kampaņas un tiešsaistē sniegtas atbildes uz bieži uzdotiem jautājumiem (BUJ) var palīdzēt ātri akceptēt jauno skalu. Lielākajai daļai dalībvalstu jau ir pieredze energosnieguma klašu skalas nomaiņā vai izmaiņu ieviešanā savās shēmās.

Popularizēšanas kampaņas veicina ieinteresēto personu un tirgus dalībnieku, kā arī sabiedrības informētību. Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja sākt atsevišķas kampaņas, tās diferencējot atkarībā no mērķauditorijas, piemēram, kampaņas profesionāļu un ieinteresēto personu grupām un kampaņas galalietotājiem, piemēram, ēku īpašniekiem vai īrniekiem. Šajās kampaņās informācija būtu jāsniedz tādā veidā, kas ir atbilstošs mērķauditorijas zināšanu līmenim. Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja izmantot skaidru salīdzinošu pieeju, lai parādītu atšķirības, kas saistītas ar energosnieguma klašu skalas nomaiņu (19). Dalībvalstis varētu arī apsvērt iespēju sadarboties ar sociālajiem partneriem, nevalstiskajām organizācijām un citām ieinteresētajām personām, lai racionalizētu informācijas izplatīšanu dažādās plašas sabiedrības grupās.

6.   ESS IZDOŠANA UN IZVIETOŠANA

6.1.   Atspērienbrīži

Direktīvas 20. panta 1. punktā noteikts, ka ir jāizdod jauni ESS:

a)	ēkām vai ēkas vienībām, kad tās ir uzbūvētas, kad tām ir veikta nozīmīga renovācija, kad tās tiek pārdotas, kad tās tiek izīrētas jaunam īrniekam vai par kurām ir pagarināts īres līgums, un

b)	esošajām ēkām, kas ir publisko struktūru īpašumā vai izmantošanā.

Tātad ar pārstrādāto direktīvu ir ieviests vairāk atspērienbrīžu ESS izdošanai, tai skaitā nozīmīga renovācija un īres līguma pagarināšana. Turklāt ar to ir arī paplašināta ESS prasības darbības joma, lai aptvertu visas esošās ēkas, kas ir publisko struktūru (20) īpašumā vai izmantošanā, neatkarīgi no ēkas platības.

Attiecībā uz nozīmīgu renovāciju 2. panta 22. punktā dalībvalstīm ir paredzētas divas iespējas. Proti, renovāciju var uzskatīt par “nozīmīgu”, ja:

(a)	renovācijas kopējās izmaksas, kas attiecas uz norobežojošo konstrukciju vai ēkas inženiertehniskajām sistēmām, pārsniedz 25 % no ēkas vērtības, izņemot tās zemes vērtību, uz kuras ēka atrodas, vai

(b)	renovāciju veic vairāk nekā 25 % norobežojošās konstrukcijas virsmas.

Attiecībā uz ēkām, kas nepieder publiskām struktūrām un ko tās neizmanto, prasību izdot ESS arī piemēro ēkas būvniecības, nozīmīgas renovācijas, pārdošanas vai izīrēšanas vai tās īres līguma pagarināšanas gadījumā. Turklāt jauns ESS nav jāizdod, ja jau ir pieejams derīgs sertifikāts, kas izdots saskaņā ar Direktīvu 2010/31/ES vai pārstrādāto ĒESD.

Tāpat kā saskaņā ar pašreizējiem noteikumiem, dalībvalstis varēs atbrīvot 5. panta 3. punkta b), c) un e) apakšpunktā minētās ēku kategorijas (21) no prasības izdot ESS. Attiecībā uz dzīvojamām ēkām, kuras izmanto vai kuras paredzēts izmantot mazāk nekā četrus mēnešus gadā vai arī ierobežotu laiku gadā – ar noteikumu, ka to paredzamais enerģijas patēriņš ir mazāks par 25 % no enerģijas patēriņa, kas rastos, tās izmantojot visu gadu (5. panta 3. punkta d) apakšpunkts) –, dalībvalstis, kuras līdz 2024. gada 28. maijam ir izvēlējušās atbrīvot šīs ēkas, var turpināt to darīt.

Direktīvas 20. pants arī sniedz lielāku skaidrību par prasībām attiecībā uz ESS pieejamību un pārbaudēm vai citām kontrolēm, kas jāveic, lai nodrošinātu, ka ESS ir pieejami tiešsaistē un bezsaistē ēku pārdošanas vai īres sludinājumos, arī nekustamā īpašuma meklēšanas portālu tīmekļa vietnēs. Šie aspekti ir aplūkoti šo norādījumu 8. iedaļā par VI pielikumu.

6.2.   ESS izvietošana

Ar pārstrādātās ĒESD 21. pantu ir paplašināts spēkā esošais pienākums izvietot ESS, proti, tas ir attiecināts uz visām ēkām, ko izmanto publiskās struktūras, un ēkām, ko bieži apmeklē sabiedrība, neatkarīgi no to lieluma. Turklāt arī nedzīvojamās ēkās, kurām ir derīgs ESS, tas ir jāizvieto uzskatāmā un skaidri redzamā vietā.

Ēkās, ko izmanto publiskās struktūras un ko bieži apmeklē sabiedrība, un nedzīvojamās ēkās būs jāizvieto obligātie ESS, kas izdoti saskaņā ar ĒESD (neatkarīgi no tā, vai to pamatā ir iepriekšējā vai pārstrādātā ĒESD). Ja saskaņā ar iepriekšējo ĒESD ēkai nebija pienākuma saņemt ESS, tajā būs jāizvieto ESS tikai tad, kad tai būs pienākums tādu saņemt. Piemēram, veikalam, kuram 2019. gadā pēc pārdošanas ir izdots ESS, būtu tas jāizvieto tik ilgi, kamēr ESS ir derīgs (līdz 2029. gadam).

7.   V PIELIKUMS – ENERGOSNIEGUMA SERTIFIKĀTU VEIDNE

V pielikumā, atsaucoties uz 19. pantu, ir sniegta veidne, kas visās dalībvalstīs ir jāizmanto attiecībā uz energosnieguma sertifikātiem. V pielikumā ir iekļauts to rādītāju saraksts, kas jānorāda energoefektivitātes sertifikātā (V pielikuma 1. punkts), un brīvprātīgo rādītāju saraksts (V pielikuma 2. punkts), attiecībā uz kuriem dalībvalstis var izvēlēties, vai un kādos apstākļos tos iekļaut. Daži papildu obligātie rādītāji ir sniegti arī 19. panta 1. punktā. Turklāt V pielikumā ir precizēti dati, kas jānorāda energosnieguma sertifikāta titullapā.

Vairāki rādītāji ir jālasa un jāinterpretē ciešā saistībā ar prasībām, kas izklāstītas I pielikumā, kurā ir noteikts vispārīgais ēku energosnieguma aprēķina satvars.

Lai gan nav īpašu prasību attiecībā uz novērtēto rādītāju izkārtojumu un attēlošanu, lai uzlabotu ESS piekļūstamību, rādītāju vērtībām parasti ieteicams pievienot diagrammas ar galveno elementu tekstuālu aprakstu vai galveno rīcības punktu aprakstu (sk. šo norādījumu 3.3. iedaļu).

7.1.   Obligātie elementi

Nākamajā iedaļā ir sniegts pārskats par energosnieguma sertifikātā attēlojamajiem obligātajiem elementiem. Turpmāk 2., 3. un 4. tabulā ir norādīts pats rādītājs, mērvienība, kurā tas jāuzrāda, kā arī atsauce, kur ir sniegta informācija par to, kā aprēķināt rādītāju vai kur atrast rādītājam nepieciešamo informāciju.

2. tabula

Obligātie elementi energosnieguma sertifikāta titullapā

	Rādītājs	Mērvienība	Kā aprēķināt / Datu avots
a)	Energosnieguma klase	A+, A–G	Jāaprēķina saskaņā ar valsts metodiku, kas noteikta, ievērojot I pielikuma prasības un pamatojoties uz 19.–20. panta prasībām (22)
b)	Gada primārās enerģijas izmantojums — parāda par katru energonesēju	kWh/(m2 gadā)	Valsts aprēķina metodika, kas noteikta, pamatojoties uz I pielikumu
c)	Gada enerģijas galaizmantojums — parāda par katru energonesēju	kWh/(m2 gadā)	Valsts aprēķina metodika, kas noteikta, pamatojoties uz I pielikumu
d)	Uz vietas saražotās atjaunīgās enerģijas īpatsvars enerģijas izmantojumā	%	Valsts aprēķina metodika, kas noteikta, pamatojoties uz I pielikumu
e)	Ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijas — pamatojoties uz enerģijas izmantojumu	kg CO2 ekv./(m2 gadā)	Valsts aprēķina metodika, kas noteikta, pamatojoties uz I pielikumu
e)	Dzīves cikla GSP vērtība (ja pieejama)	kg CO2 ekv./m2	Jāaprēķina un jāpaziņo saskaņā ar 7. panta 3. punktā minēto deleģēto aktu

Turpmākajā tabulā norādītie elementi ir obligāti, bet tie nav jānorāda energosnieguma sertifikāta titullapā.

3. tabula

Obligātie elementi energosnieguma sertifikātā (V pielikums)

	Rādītājs	Mērvienība	Kā aprēķināt / Datu avots
a)	Gada primārās enerģijas patēriņš un enerģijas galapatēriņš — parāda par katru sistēmu	kWh/MWh	Valsts aprēķina metodika, kas noteikta, pamatojoties uz I pielikumu
b)	Saražotā atjaunīgā enerģija — attiecīgā gadījumā	kWh/MWh	Valsts aprēķina metodika, kas noteikta, pamatojoties uz I pielikumu
b)	Galvenais energonesējs un atjaunīgo energoresursu veids — attiecīgā gadījumā	Piemēram, elektroenerģija un FE	Valsts aprēķina metodika, kas noteikta, pamatojoties uz I pielikumu
c)	Enerģētiskās vajadzības Enerģētiskās vajadzības ir enerģija, kas jāpiegādā, lai apmierinātu iekštelpu vides kvalitātes prasības, neatkarīgi no tās avota vai sistēmu efektivitātes. Parāda par katru sistēmu	kWh/(m2 gadā)	Valsts aprēķina metodika, kas noteikta, pamatojoties uz I pielikumu
d)	Norāde par to, vai ēka spēj reaģēt uz ārējiem signāliem un pielāgot enerģijas patēriņu Piemēram, vai ēka ir aprīkota ar pietiekamām (digitālām) pieprasījumreakcijas un pieprasījuma pārvaldības spējām	Jā/nē, apraksts	Jānorāda saskaņā ar 13. pantu
e)	Norāde par to, vai siltuma sadales sistēma ēkā attiecīgā gadījumā ir spējīga strādāt zemas temperatūras režīmā	Jā/nē, apraksts	Saistīts ar prasībām, kas attiecas uz ieteikumiem, sk. šo norādījumu 4.4. iedaļu
f)	Attiecīgās vienas pieturas aģentūras kontaktinformācija renovācijas konsultāciju saņemšanai	Piemēram, nosaukums, adrese, tīmekļa vietne	Vienas pieturas aģentūras, kas definētas 18. pantā

Tas nav skaidri minēts V pielikumā, bet 19. panta 1. punktā ir noteikts, ka energosnieguma sertifikātā ir jāiekļauj tādas atsauces vērtības kā minimālās energosnieguma prasības, minimālie energosnieguma standarti, gandrīz nulles enerģijas ēku prasības un bezemisiju ēku prasības, kas ļauj īpašniekiem vai īrniekiem salīdzināt savas ēkas vai ēkas vienības energosniegumu ar prasībām, kuras noteiktas ēkām skalas augšgalā. ESS novērtētājam būtu jānosaka, kuras prasības ir visatbilstošākās novērtējamajai ēkai.

Turklāt saskaņā ar 19. panta 5. punktu energosnieguma sertifikātā ir jāiekļauj ieteikumi par uzlabojumiem. Tabulā turpmāk ir apkopoti obligātie elementi saskaņā ar 19. pantu.

4. tabula

Obligātie elementi energosnieguma sertifikātā (19. pants)

	Rādītājs	Mērvienība	Kā aprēķināt / Datu avots
	Prasības gandrīz nulles enerģijas ēkām — jaunām un esošām ēkām	Maksimālā robežvērtība	Kā noteikts 2. panta 3. punktā, saikne ar 5. pantu
	Prasības bezemisiju ēkām — jaunām un esošām ēkām	Maksimālā enerģijas pieprasījuma robežvērtība; SEG emisiju robežvērtība	Saikne ar 11. pantu
	Minimālie energosnieguma standarti — attiecīgā gadījumā	Galaenerģijas vai primārās enerģijas robežvērtība	Saikne ar 9. panta 1. punktu attiecībā uz nedzīvojamām ēkām vai ar valsts politiku
	Minimālās energosnieguma prasības — attiecīgā gadījumā	Maksimālās robežvērtības	Atsauces vērtības nozīmīgai renovācijai, būves elementiem vai ēkas inženiertehniskajām sistēmām – U vērtības (W/(m2 K)), kas iegūtas ar jaunāko izmaksoptimālā līmeņa aprēķina metodiku. Saikne ar 5. pantu
	Ieteikumi ēkas vai ēkas vienības energosnieguma izmakslietderīgai uzlabošanai, ekspluatācijas SEG emisiju samazināšanai un iekštelpu vides kvalitātes uzlabošanai — ja vien ēka vai ēkas vienība nesasniedz vismaz A energosnieguma klasi	Apraksts

7.2.   Brīvprātīgie elementi

Papildus obligātajiem rādītājiem V pielikumā ir sniegts to brīvprātīgo rādītāju saraksts, kurus var norādīt energosnieguma sertifikātā. Dalībvalstis var vai nu izlemt, kuri no brīvprātīgajiem rādītājiem ir jāiekļauj energosnieguma sertifikātā, vai ļaut par to lemt sertifikāta izdevējam. Kopumā ESS ir atbilstīgs arī bez šiem brīvprātīgajiem rādītājiem.

Tāpat kā attiecībā uz obligātajiem rādītājiem, nākamajā tabulā ir norādīts pats rādītājs, mērvienība, kurā tas jāuzrāda energosnieguma sertifikātā, kā arī atsauce, kur ir sniegta informācija par to, kā aprēķināt rādītāju, juridiskais pamats vai kur atrast rādītājam nepieciešamo informāciju.

Dažiem brīvprātīgajiem rādītājiem var būt noderīgi pievienot tekstu, kurā aprakstīti rādītāja iemesli un nozīme.

5. tabula

Brīvprātīgie elementi energosnieguma sertifikātā (V pielikums)

	Rādītājs	Mērvienība	Kā aprēķināt / Datu avots
a)	Enerģijas izmantojums — parāda par katru izmantojumu: telpu apsildi, telpu dzesēšanu, karstā ūdens apgādi, ventilāciju un iebūvētu apgaismojumu	kWh/(m2 gadā)	Apmeklējums uz vietas, ražotāja informācija
a)	Maksimumslodze — parāda par katru izmantojumu: telpu apsildi, telpu dzesēšanu, karstā ūdens apgādi, ventilāciju un iebūvētu apgaismojumu	kW	Apmeklējums uz vietas, ražotāja informācija
a)	Ģeneratora vai sistēmas lielums — parāda par katru izmantojumu: telpu apsildi, telpu dzesēšanu, karstā ūdens apgādi, ventilāciju un iebūvētu apgaismojumu	kW	Apmeklējums uz vietas, ražotāja informācija
a)	Galvenais energonesējs un galvenais elementa veids — parāda par katru izmantojumu: telpu apsildi, telpu dzesēšanu, karstā ūdens apgādi, ventilāciju un iebūvētu apgaismojumu	Apraksts	Apmeklējums uz vietas, ražotāja informācija
b)	Siltumnīcefekta gāzu emisiju klase — attiecīgā gadījumā	Piemēram, no A līdz G	Piemērojams tikai tad, ja dalībvalsts ir ieviesusi SEG emisiju klases
c)	Informācija par oglekļa piesaistījumiem, kas saistīti ar oglekļa pagaidu uzglabāšanu ēkās vai uz tām	t CO2 ekv.	Kā uzticamu standartu oglekļa piesaistes rādītāja deklarēšanai energosnieguma sertifikātā var izmantot CRCF regulu (23). Tas nodrošina, ka oglekļa piesaistījumi tiek kvantificēti un verificēti, izmantojot vispāratzītu metodiku un trešās personas veiktu verifikāciju
d)	Norāde par to, vai ēkai ir renovācijas pase	Jā/nē	Informācija no ēkas īpašnieka
e)	Ēkas norobežojošās konstrukcijas necaurredzamo elementu vidējā U vērtība	W/(m2 K)	Apmeklējums uz vietas vai energosnieguma aprēķina metodika
f)	Ēkas norobežojošās konstrukcijas caurredzamo elementu vidējā U vērtība	W/(m2 K)	Apmeklējums uz vietas vai energosnieguma aprēķina metodika
g)	Visbiežāk sastopamā caurredzamā elementa veids	Piemēram, vienkāršs, divkāršs vai trīskāršs stiklojums	Apmeklējums uz vietas, ražotāja informācija
h)	Pārkaršanas riska analīzes rezultāti (ja pieejami)	Apraksts	Saikne ar 13. pantu
i)	Tādu stacionāru sensoru esība, ar ko monitorē iekštelpu vides kvalitāti	Jā/nē	Apmeklējums uz vietas, saikne ar 13. pantu
j)	Tādu stacionāru vadības ierīču esība, kuras reaģē uz iekštelpu vides kvalitātes līmeni	Jā/nē	Apmeklējums uz vietas, saikne ar 13. pantu
k)	Elektrotransportlīdzekļu uzlādes punkti	Skaits un veids	Apmeklējums uz vietas, ražotāja informācija, saikne ar 14. pantu
l)	Enerģijas uzkrāšanas sistēmas	Esība, veids un ietilpība (kWh)	Ražotāja informācija, saikne ar 13. pantu
m)	Attiecīgā gadījumā apsildes vai gaisa kondicionēšanas sistēmu un ierīču paredzamais atlikušais kalpošanas ilgums	Gadi	Apmeklējums uz vietas, ražotāja informācija, ja tāda ir pieejama. Saikne ar 13. un 19. pantu
n)	Iespējas pielāgot apsildes sistēmu, lai tā darbotos efektīvākos temperatūras iestatījumos	Apraksts	Saistība ar šo norādījumu 3.3. iedaļu, tehniskais ziņojums, saikne ar 13. pantu
o)	Iespējas pielāgot karstā ūdens apgādes sistēmu, lai tā darbotos efektīvākos temperatūras iestatījumos	Apraksts	Sk. šo norādījumu 3.3. iedaļu, tehniskais ziņojums. Saikne ar 13. pantu
p)	Iespējas pielāgot gaisa kondicionēšanas sistēmu, lai tā darbotos efektīvākos temperatūras iestatījumos	Apraksts	Saikne ar 13. pantu
q)	Uzskaitītais enerģijas patēriņš	kWh/MWh	Jāuzskaita, kā noteikts I pielikumā, valsts aprēķina metode
r)	Vai ir pieslēgums centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas tīklam un informācija par iespējamu pieslēgumu efektīvai centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas sistēmai, ja šāda informācija ir pieejama	Jā/nē un papildu informācija	Lokāls pārskats par centralizētās siltumapgādes vai dzesēšanas sistēmām
s)	Pieslēgtā vietējā centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas tīkla vietējie primārās enerģijas faktori un saistītie oglekļa emisijas faktori	Skaitlisks faktors, piemēram, 1	Vietējā enerģijas un oglekļa emisijas faktoru datubāze
t)	Ekspluatācijā radušās smalko daļiņu (PM2,5) emisijas	μg/m3, μg/kWh vai g PM2,5, ko varētu izmantot A līdz G vērtējuma noteikšanā	Sk. ziņojuma par politikas saskaņotības palielināšanu starp bioenerģijas un tīra gaisa rīcībpolitikām un pasākumiem A7. pielikumu, kurā sniegts praktisks priekšlikums par to, kā mērīt un novērtēt ēkas, pamatojoties uz to PM2,5 emisijām

Papildus rādītājiem var sniegt informāciju par saiknēm ar citām iniciatīvām, ja tām konkrētajā dalībvalstī ir nozīme.

	Rādītājs	Mērvienība	Kā aprēķināt / Datu avots
a)	Ēkai ir veikts viedgatavības novērtējums	Jā/nē	Saikne ar 15. pantu, IV pielikumu
b)	Viedgatavības novērtējuma vērtība	[–]	Saikne ar 15. pantu, IV pielikumu
c)	Ēkai ir digitālais žurnāls	Jā/nē

8.   VI PIELIKUMĀ NOTEIKTO PIENĀKUMU IZPILDE

Dalībvalstīs ir jāstājas spēkā normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu VI pielikuma prasības, līdz transponēšanas termiņam 2026. gada 29. maijā.

Direktīvas 19. panta 2. punkta trešā daļa ļauj dalībvalstīm, kuras no 2019. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 28. maijam ir nomainījušas savu energosnieguma klašu skalu, atlikt ESS klašu skalas nomaiņu. Šī atkāpe neattiecas uz to pienākumu īstenošanu, kas saistīti ar neatkarīgo kontroles sistēmu, tāpēc transponēšanas termiņu – 2026. gada 29. maiju – nevar atlikt.

8.1.   Derīga ESS definīcija

VI pielikuma 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm savā ESS shēmā ir skaidri jādefinē, kas tiek uzskatīts par derīgu ESS.

Derīga ESS definīcijā jāietver ĒESD VI pielikuma 1. punkta a) līdz d) apakšpunktā uzskaitītie elementi. Šie apakšpunkti ir aprakstīti 8.1.1. līdz 8.1.6. iedaļā.

Informācija, kas attiecas uz derīga ESS definīciju, arī visi 8.1. iedaļā noteiktie kritēriji un elementi, būtu jāpaziņo un jādara viegli pieejama neatkarīgajiem ekspertiem un visām citām attiecīgajām ieinteresētajām personām. Šī informācija ir arī daļa no VI pielikuma 5. punktā noteiktā publiskošanas pienākuma.

8.1.1.   Aprēķinu derīgums

Tas attiecas uz aprēķina metodiku un pašu aprēķinu, ko izmanto, lai sagatavotu ESS. Lai gan tehniski ir iespējams sagatavot ESS ar roku, vairumā gadījumu neatkarīgie eksperti izmanto aprēķina rīkus. Lai ESS būtu derīgs, tam jābūt sagatavotam, izmantojot aprēķina rīku, kas atbilst attiecīgās dalībvalsts noteiktajai aprēķina metodikai.

Dalībvalstis izmanto dažādas pieejas attiecībā uz to teritorijā pieejamajiem aprēķina rīkiem. Dažas dalībvalstis izstrādā oficiālu rīku, kura izmantošana ir obligāta. Tā vietā citas dalībvalstis izmanto komerciālus rīkus, kas ir sertificēti kā atbilstīgi to aprēķina metodikai. Dažas dalībvalstis izmanto jauktu pieeju, izdodot oficiālu rīku, kā arī ļaujot izmantot sertificētus komerciālus rīkus. Šīm dažādajām iespējām ir savas priekšrocības un trūkumi, bet tās visas ir derīgas, un dalībvalstis var izvēlēties pieeju, ko tās uzskata par vispiemērotāko.

Neatkarīgi no izmantotās pieejas dalībvalstīm ir jānodrošina, ka derīgi ESS ir sagatavoti, izmantojot to teritorijā derīgu aprēķina rīku, un ka nav veiktas manipulācijas ar aprēķina programmatūru. Dalībvalstis to var darīt, piemēram, nodrošinot, ka aprēķina rīki ir aizsargāti pret modifikācijām, vai veicot individuālas pārbaudes.

8.1.2.   Minimālais skaits elementu, kas atšķiras no noklusējuma vērtībām vai standartvērtībām

Dalībvalstīm jānodrošina, ka derīga ESS definīcijā ir iekļauta informācija par to, kuri mainīgie lielumi ir jāaizpilda un kuriem jānorāda tāda vērtība, kas atšķiras no noklusējuma vērtībām vai standartvērtībām.

Energosnieguma sertifikātu aprēķins un to ievaddati var atšķirties atkarībā no ēkas tipa. Piemēram, energosnieguma sertifikātos mazām esošām ēkām parasti ir vajadzīgs mazāk elementu vai informācijas nekā lielai un sarežģītai jaunai ēkai. Tas var būt atkarīgs arī no aprēķina pieļautās sarežģītības. Energosnieguma sertifikāti ES diezgan ievērojami atšķiras aprēķinos vērā ņemamo elementu skaita ziņā, proti, ir no 30 līdz 750 mainīgajiem lielumiem. Lielākajā daļā ESS shēmu ir no 100 līdz 200 mainīgajiem lielumiem (24).

Ir vispārpieņemts, ka aprēķina programmatūrā daži no šiem mainīgajiem lielumiem tiek iepriekš aizpildīti ar standartvērtībām, kas ir iepriekš noteiktas, tipiskas vai kopīgas vērtības. Noklusējuma vērtības vai standartvērtības izmanto lielākajā daļā aprēķina metodiku un aprēķina rīku. Piemēram, aprēķina programmatūrā jau var būt iepriekš aizpildīta sienas siltumcaurlaidības vērtība jaunās ēkās. Vēl viens piemērs ir gadījumi, kad aprēķina programmatūra iepriekš aizpilda informāciju par apsildes sistēmas tipu un sniegumu. Esošu ēku gadījumā standartvērtību var noteikt tā, lai atspoguļotu tipiskos ēkas konstrukcijas raksturlielumus.

Attiecībā uz aprēķina metodikām, kurās izmanto references ēku, šīs standartvērtības nevajadzētu sajaukt ar vērtībām, kas paredzētas references vai nosacītajai ēkai. Šajā pieejā ēkas sniegumu izvērtē, salīdzinot faktisko ēku ar teorētisku ēku (ko dēvē par “references ēku”, no kā izriet pieejas nosaukums), kurai ir tādas pašas ģeometriskās īpašības, bet kurā izmanto noteiktu snieguma raksturlielumu kopumu (piemēram, sienu izolācijas raksturlielumus).

Lai nodrošinātu, ka ESS ir reprezentatīvs attiecībā uz ēku, uz ko tas attiecas, ēkas modelim un tā raksturlielumiem ir nepieciešama vismaz minimāla detalizācijas pakāpe. Pretējā gadījumā var trūkt svarīgas informācijas. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka aprēķinā tiek izmantots noteikts minimālais ēkas raksturlielumu vai specifisko raksturlielumu skaits. Šiem minimālajiem raksturlielumiem ir jāatšķiras no noklusējuma vērtībām vai standartvērtībām.

Tie varētu būt, piemēram, ēkas tips un izmantojums, atrašanās vieta, klimats, ēkas fiziskie raksturlielumi (piemēram, izmēri, ģeometrija, U vērtības) un tās sistēmas (piemēram, sniegums).

8.1.3.   Ievaddatu derīguma pārbaudes

Tās attiecas uz ievaddatiem, kas izmantoti aprēķina metodikā. Lai ESS būtu derīgs, energosnieguma sertifikātā izmantotajiem ievaddatiem ir precīzi jāatspoguļo ēka, tai skaitā tās tips, izmantojums, atrašanās vieta, klimats un raksturlielumi (sk. 8.1.2. iedaļu). Pretējā gadījumā modelis nebūs reprezentatīvs un novērtējumu rezultāti būs nepareizi.

Veicot ESS neatkarīgo kontroli, dalībvalstīm ar derīguma pārbaudes palīdzību ir jāpārbauda, vai ievaddati atspoguļo ēku.

Komisija iesaka derīguma pārbaudē aptvert vismaz tos elementus, ko uzskata par daļu no minimālā novērtējuma (sk. 8.1.2. iedaļu) vai par vissvarīgākajiem ēkas snieguma veidotājiem (piemēram, izolācijas vērtības un ēku inženiertehnisko sistēmu sniegums).

Dalībvalstīm būtu jāprecizē, kā jāveic šī derīguma pārbaude un kādi pierādījumi tiks uzskatīti par pieņemamiem. Piemēram, tas varētu ietvert dokumentācijas nodrošināšanu (attiecībā uz plāniem, produktu specifikācijām vai sertifikātiem vai testēšanu uz vietas (piemēram, gaisa caurlaidības testēšanu)), gadījumizlases veida pārbaudes uz vietas, automatizētas pārbaudes aprēķina programmatūrā vai šo variantu kombināciju.

Dalībvalstīm būtu jāsazinās ar ekspertiem par derīguma pārbaudes procesu un to, kā šajā sakarā tiks vērtēts viņu darbs saistībā ar energosnieguma sertifikātiem. To varētu darīt, izmantojot apmācību, regulārus atjauninājumus ekspertu datubāzēs, tieši aprēķina programmatūrā utt.

8.1.4.   Ēkas energosnieguma maksimālā novirze

Visredzamākā un tiešākā pieeja, kā izvērtēt, vai ESS ir vai nav derīgs, ir galvenā rādītāja (kWh/(m2 gadā)) izmantošana. Lai veiktu šo izvērtējumu, ir jāsalīdzina eksperta novērtētā ESS vērtība un neatkarīgās kontroles sistēmas uzrādītā ESS vērtība. Tā kā šī vērtība var mainīties atkarībā no posma vai tā, kas novērtē energosnieguma sertifikātu, ir svarīgi precizēt turpmāk lietotos terminus:

—	“novērtētāja vērtība” – tā ir vērtība, ko sniedz neatkarīgais eksperts, kurš ir sagatavojis ESS;

—	“kontroles vērtība” – tā ir vērtība, ko nodrošina neatkarīgā kontroles sistēma;

—	“reģistrētā vērtība” – tā ir energosnieguma sertifikātā reģistrētā vērtība jebkurā brīdī.

Dalībvalstīm jānosaka “novērtētāja vērtības” maksimālā novirze no “kontroles vērtības”. Tādējādi tiek novērtēts, cik lielā mērā konkrēts ESS var atkāpties no tā kontroles vērtības, līdz to vairs nevar uzskatīt par derīgu ESS.

Direktīvas 19. panta 1. punktā ir noteikts, ka energosnieguma sertifikātos ēkas energosniegums jāizsaka ar primārās enerģijas izmantojuma skaitlisku rādītāju (kWh/(m2 gadā)). Saskaņā ar 19. panta 1. punktu ir vēlams, lai ēkas energosnieguma maksimālā novirze būtu balstīta uz šo rādītāju. Var izmantot arī papildu rādītājus.

Ir vairāki veidi, kā noteikt ēkas energosnieguma maksimālo novirzi. ĒESD paredz dalībvalstīm nosacītu elastību attiecībā uz to, kā izvērtēt energosnieguma maksimālo novirzi (t. i., kurš rādītājs tiek izmantots) un cik precīzam jābūt snieguma izvērtējumam (t. i., pielaidei).

Visizplatītākie varianti maksimālās novirzes noteikšanai ir aprakstīti turpmākajos punktos.

Maksimālā novirze, kuras pamatā ir fiksēts daudzums

Šajā gadījumā maksimālā novirze ir definēta kā fiksēts tās mērvienības daudzums, ko izmanto energosnieguma mērīšanai. Piemēram, primārās enerģijas izmantojuma gadījumā maksimālo novirzi var noteikt ±10 kWh/(m2 gadā) apmērā.

Šis kritērijs neatkarīgajiem ekspertiem un ieinteresētajām personām ir skaidrs un viegli saprotams. Atkarībā no noteiktā diapazona (pielaides) tas ir īpaši piemērots detalizētiem aprēķiniem un tad, kad ēkas un tās sistēmu raksturlielumi ir labi zināmi. Tas parasti attiecas uz jaunām būvēm vai nozīmīgu renovāciju, kad neatkarīgais eksperts var paļauties uz pieejamiem un atjauninātiem plāniem vai specifikācijām un kad ir viegli verificēt informāciju uz vietas. Tomēr, ja diapazons (pielaide) ir neliels, tas var radīt problēmas esošām ēkām, ja informācija nav pieejama vai ir grūti pārbaudīt konstrukcijas datus uz vietas.

Tāpēc ir ļoti svarīgi maksimālās novirzes pielaidi noteikt pareizajā līmenī. Dalībvalstis varētu noteikt atšķirīgus pielaides līmeņus, pamatojoties uz ēkas tipu, tās izmantojumu vai ESS sagatavošanas laiku. Atkarībā no šiem elementiem dalībvalstis varētu noteikt atšķirīgus pielaides līmeņus.

Ja, piemēram, dalībvalsts būtu noteikusi novirzi ±10 kWh/(m2 gadā) apmērā:

—	ESS, kurā vērtētāja vērtība ir 85 kWh/(m2 gadā) un kontroles vērtība ir 93 kWh/(m2 gadā), būtu derīgs;

—	ESS, kurā vērtētāja vērtība ir 85 kWh/(m2 gadā) un kontroles vērtība ir 100 kWh/(m2 gadā), nebūtu derīgs.

Maksimālā novirze, kuras pamatā ir proporcionāla vērtība

Šajā gadījumā maksimālā novirze ir definēta kā proporcionāla daļa no ēkas energosnieguma. Piemēram, primārās enerģijas izmantojuma gadījumā maksimālo novirzi varētu noteikt ±5 % apmērā no ēkas energosnieguma (kWh /(m2 gadā)).

Šis kritērijs neatkarīgajiem ekspertiem un ieinteresētajām personām ir skaidrs un viegli saprotams. Tā kā tas ir proporcionāls, tas ir pietiekami elastīgs, lai derētu dažādiem snieguma līmeņiem. Tā izmantošana ir labi piemērota esošām ēkām ar sliktu energosniegumu vai gadījumos, kad informācija par ēku ir ierobežota. Tomēr, ņemot vērā, ka tas ir proporcionāls energosnieguma vērtībai, tas var kļūt pārāk stingrs, ja ēkas vērtība tuvojas 0 (kWh/(m2 gadā)). Šajā scenārijā pielaide kļūst ļoti ierobežota un nelielas atšķirības novērtējumā varētu padarīt ESS nederīgu. Tā kā aprēķina metodikās ir integrēta noteikta līmeņa elastība, ir svarīgi nodrošināt, ka arī maksimālā novirze pieļauj kādu elastību.

Dalībvalstis varētu noteikt atšķirīgus pielaides līmeņus atkarībā no ESS līmeņa vai veida. Jānorāda, ka ēkām, kuru energosniegums tuvojas 0, varētu būt vajadzīgs lielāks diapazons (pielaide), un tas var nešķist loģiski un var būt grūti paziņojams.

Ja, piemēram, dalībvalsts būtu noteikusi novirzi ±5 % apmērā no energosnieguma (kWh/(m2 gadā)):

—	ESS, kurā vērtētāja vērtība ir 96 kWh/(m2 gadā) un kontroles vērtība ir 100 kWh/(m2 gadā), būtu derīgs;

—	ESS, kurā vērtētāja vērtība ir 90 kWh/(m2 gadā) un kontroles vērtība ir 100 kWh/(m2 gadā), nebūtu derīgs.

Maksimālā novirze, kuras pamatā ir tas, vai ēka ir pareizā klasē (“jā/nē” novērtējums)

Ar šo kritēriju izvērtē tikai to, vai ēkai ir piešķirta pareizā klase. Rādītāja vērtības atšķirības (kWh/(m2 gadā)) netiek ņemtas vērā.

Šis kritērijs ir ļoti vienkāršs un viegli paziņojams un piemērojams. Tas nodrošina pietiekamu informācijas līmeni ESS shēmas līmenī (piemēram, X % no ESS ir pareizi/nepareizi), lai gan tā vērtība individuāla ESS līmenī ir ierobežotāka.

Tomēr tas ir atkarīgs no energosnieguma klasēm un tā, kā tās tiek definētas. Tas var kļūt ļoti stingrs attiecībā uz ēkām, kuru sniegums ir tuvu klases robežām.

Ņemot vērā tā ierobežojumus, Komisija neiesaka šādu pieeju.

Maksimālā novirze, kuras pamatā ir jaukta pieeja

Kā liecina nosaukums, šī pieeja balstās uz vismaz divu iepriekš aprakstīto kritēriju izmantošanu.

Piemēram, maksimālās novirzes pamatā varētu būt fiksēts daudzums ēkām ar labu vai ļoti labu sniegumu (piemēram, A, B un C klase), bet sliktāka snieguma klasēm (piemēram, D, E, F un G klasei) tai pašā laikā varētu izmantot proporcionālu pieeju.

Ēku energosnieguma novērtējuma īpatnību dēļ var rasties atšķirības attiecībā uz precizitātes līmeni, ko var sasniegt. Attiecībā uz dažām ēkām (piemēram, jaunām ēkām vai ēkām ar nozīmīgu renovāciju) neatkarīgais eksperts var paļauties uz viegli pieejamu un detalizētu informāciju, savukārt attiecībā uz citām ēkām šo informāciju var būt grūtāk vai dārgāk iegūt. Šāda ierobežota piekļuve informācijai mēdz būt izplatītāka vāja snieguma ēkās.

Tā kā jaukta pieeja apvieno ieguvumus no dažādām pieejām, tā ir piemērota dažādām situācijām. Taču, tā kā tiek izmantots kritēriju kopums, pastāv lielāka iespēja radīt apjukumu. Tomēr, ņemot vērā neatkarīgo ekspertu kvalifikāciju vai sertifikāciju, tiem būtu jāspēj tikt galā ar dažādajiem kritērijiem. Dalībvalstīm, kas izmanto šo pieeju, būtu jānodrošina, ka kritēriji tiek pienācīgi paziņoti, lai izvairītos no pārpratumiem.

8.1.5.   Papildu elementi

Saskaņā ar VI pielikuma 1. punkta pēdējo teikumu dalībvalstis derīga ESS definīcijā var ieviest papildu elementus, piemēram, konkrētu ievaddatu vērtību robežas vai citas īpašas prasības.

Tie varētu ietvert, piemēram, maksimālās novirzes vērtības (t. i., pielaidi) ēkas un tās sistēmu fizikālajiem raksturlielumiem.

Nosakot prasības, dalībvalstis var ņemt vērā arī ēkas tipu, izmantojumu un ESS mērķi. Tas varētu ietvert, piemēram, ēkas tipoloģiju, orientāciju, ģeometriju, atrašanās vietu, klimata datus un ēkas elementu vai sistēmu sniegumu.

Dalībvalstīm šo vērtību robežu noteikšanā ir nosacīta rīcības brīvība. Tās var pielāgot šīs robežas, piemēram, atkarībā no ēkas raksturlielumiem (piemēram, tās izmēriem), tipoloģijas (piemēram, vai tā ir dzīvojamā ēka, birojs, skola) vai stāvokļa (piemēram, jauna būve, renovēta vai esoša). Piemēram, kvalitātes kritēriji varētu būt stingrāki jaunām ēkām, par kurām ir vieglāk saņemt informāciju un kurām ir vieglāk piekļūt.

Dalībvalstis var arī ieviest prasības attiecībā uz informāciju, kas vajadzīga ESS apstrādei. Tā varētu ietvert, piemēram, pilnīgu adresi, kadastra atsauci, uz vietas uzņemtas fotogrāfijas, plānus utt. Lai gan šie elementi nevar tieši ietekmēt ēkas energosnieguma aprēķinu, tie tomēr ir būtiski administratīviem un kvalitātes mērķiem. Pienācīga atsauce uz ēku (adrese vai kadastra atsauce), piemēram, ir svarīga, lai nodrošinātu, ka ESS ir piesaistīts pareizajai ēkai, vai integrētu to datubāzēs. Uz vietas uzņemtas fotogrāfijas vai plāni var apstiprināt neatkarīgā eksperta klātbūtni (attiecīgā gadījumā) vai sniegt neatkarīgajai kontroles sistēmai nepieciešamo informāciju.

Dalībvalstis var arī piemērot derīguma prasības ieteikumiem, kas iekļauti energosnieguma sertifikātā. Tās, piemēram, varētu attiekties uz:

—	ieteikumu minimālo skaitu,

—	ieteikumiem, kas ir piemēroti konkrētajai ēkai,

—	ieteikumiem, kas attiecas uz vairākiem būves elementiem vai ēkas inženiertehniskajām sistēmām,

—	ieteikumiem, kas attiecas uz īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa pasākumu kopumu.

8.1.6.   ESS derīgums un vērtējums pēc neatkarīgās kontroles sistēmas veiktā novērtējuma

Neatkarīgās kontroles sistēmas mērķis ir izvērtēt, vai ESS ietilpst derīga ESS definīcijā noteiktajās robežās. Paredzams, ka pastāvēs atšķirības starp ESS “novērtētāja vērtību” un neatkarīgo kontroles sistēmu noteikto “kontroles vērtību”. Tas var radīt neskaidrības par to, kura vērtība tiek uzskatīta par pareizo un kura ir norādīta energosnieguma sertifikātā (“reģistrētā vērtība”). Dalībvalstīm būtu jāprecizē, kas notiek šādās situācijās. Komisija iesaka šādu pieeju dažādiem scenārijiem.

ESS sagatavo eksperts, un neatkarīgā kontroles sistēma to neizvērtē.

Šajā scenārijā neatkarīgais eksperts sagatavo ESS. Energosnieguma sertifikātam, iespējams, ir veiktas dažas automatizētas pārbaudes vai verifikācija (piemēram, lai noteiktu, vai tajā ir sasniegts minimālais aizpildīto vērtību skaits), bet neatkarīgā kontroles sistēma to nav izvērtējusi.

“Novērtētāja vērtību” uzskata par derīgu, un tā kļūst par energosnieguma sertifikātā “reģistrēto vērtību”.

ESS sagatavo eksperts, un neatkarīgā kontroles sistēma to novērtē kā derīgu.

Šajā scenārijā neatkarīgais eksperts sagatavo ESS, kam pēc tam neatkarīgā kontroles sistēma veic verifikācijas un kontroles procedūras. Šajā procedūrā konstatē, ka “novērtētāja vērtība” ir derīga.

“Novērtētāja vērtību” uzskata par derīgu, un ir ieteicams, lai tā kļūtu par “reģistrēto vērtību” energosnieguma sertifikātā, pat ja pastāv atšķirības starp “novērtētāja vērtību” un “kontroles vērtību”.

ESS nepārsniedz robežas, tāpēc nav vajadzības to mainīt. Tas var būt īpaši svarīgi, ja ESS vērtējums ietekmē ēkas juridisko statusu (piemēram, jaunām ēkām) vai ja tas ir saistīts ar subsīdijām vai finanšu shēmām (piemēram, ja ESS izmanto uzlabojumu pierādīšanai). Paturot ESS sākotnējo vērtējumu energosnieguma sertifikātā, neatkarīgā kontroles sistēma nerada izmaiņas nevienā no šīm situācijām, tādējādi izvairoties no iespējamiem sarežģījumiem (piemēram, subsīdijas vērtības pārrēķināšanas).

ESS sagatavo eksperts, un neatkarīgā kontroles sistēma to atzīst par nederīgu ESS.

Šajā scenārijā neatkarīgais eksperts sagatavo ESS, kam pēc tam neatkarīgā kontroles sistēma veic verifikācijas un kontroles procedūras. Šajā procedūrā konstatē, ka “novērtētāja vērtība” nav derīga.

Ja ESS uzskata par nederīgu, Komisija iesaka kontroles vērtību padarīt par ēkas novērtējumu vai sākotnējo ESS uzskatīt par spēkā neesošu (t. i., ēkai vairs nav ESS vērtējuma). Tas, protams, var ietekmēt ēku un ēku īpašniekus, piemēram, ir jāmeklē cits eksperts, kas izdos ESS. Dalībvalstīm tiek ieteikts ievērot proporcionalitātes principu un apsvērt sekas dažādos apstākļos. Turpmāk uzskatīti piemēri.

—

ESS jaunām ēkām vai ēkām, kurās veic nozīmīgu renovāciju: ja saskaņā ar neatkarīgās kontroles sistēmas konstatējumiem ēka neatbilst attiecīgajiem tiesību aktiem (piemēram, bezemisiju ēkas vai minimālajām energosnieguma prasībām), ēkas īpašniekam vai attīstītājam varētu lūgt labot situāciju un pēc tam iegūt jaunu ESS.

—	ESS ēkām, kas saņem subsīdijas: dalībvalstis var izmantot kontroles vērtību, lai pārrēķinātu ietekmi uz subsīdijām vai pieprasīt atkārtotu novērtējumu pēc labošanas darbiem. Dalībvalstis var piemērot līdzīgus noteikumus citām subsīdiju shēmām, kurās subsīdija ir proporcionāla kritēriju kopumam.

—

ESS ēkām, kas tiek pārdotas vai renovētas: ja juridiskās vai ekonomiskās sekas ir ierobežotas, dalībvalstis var padarīt reģistrēto vērtību vienādu ar kontroles vērtību. Piemēram, ja nav minimālo energosnieguma standartu (pienākuma veikt renovāciju, pamatojoties uz ESS vērtējumu) vai ja atšķirības ESS vērtējumā nerada būtisku atšķirību ēkas vērtībā vai turpmākajās ekspluatācijas izmaksās.

Visos gadījumos, kad ESS uzskata par nederīgu, ēkas īpašnieks vai īrnieks būtu jāinformē par kļūdu, ietverot kontroles sistēmas noteikto vērtējumu. Tas ļaus viņiem veikt korektīvus pasākumus, pieprasīt jebkādu attiecīgu kompensāciju vai vienkārši apzināties, ka ESS, iespējams, vairs nav derīgs.

Apsverot derīgu vai nederīgu ESS sekas, dalībvalstīm būtu jāņem vērā arī neatkarīgā eksperta atbildības līmenis un visas juridiskās sekas, ar kurām tie var saskarties (sk. 8.3.5. iedaļu “Izpilde un sankcijas”).

8.2.   ESS shēmu neatkarīgās kontroles sistēmas kvalitātes analīze

Pārstrādātās ĒESD VI pielikuma 2. punktā ir ieviesta jauna prasība nodrošināt, ka vismaz 90 % ESS ir derīgi. Ar to ievieš arī gadījumizlasi kā veidu, kā novērtēt, vai vispārējā ESS shēma atbilst 90 % derīgu ESS kritērijiem. Visbeidzot, ĒESD ir noteikts, ka dalībvalstīm regulāri jāpublicē kvalitātes novērtējuma rezultāti. Šīs pieejas mērķis ir nodrošināt ESS shēmu augstu kvalitātes līmeni, vienlaikus arī sniedzot informāciju sabiedrībai un lietotājiem, tādējādi atbalstot priekšstatu par ESS kvalitāti.

Turpmākajās iedaļās ir aprakstīti šā procesa dažādie posmi.

8.2.1.   Kvalitātes mērķu noteikšana dalībvalstīs

VI pielikuma 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka vismaz 90 % ESS to ESS shēmās ir derīgi.

Nosakot kvalitātes mērķus, dalībvalstis var pārsniegt šo minimālo līmeni vai iekļaut papildu mērķus. Tie varētu ietvert elementus, kurus dalībvalstis uzskata par būtiskiem kvalitātes nodrošināšanas nolūkā, bet kuri nav skaidri norādīti derīga ESS definīcijā. Piemēram, dalībvalstis varētu iekļaut kvalitātes mērķus, kuri saistīti ar ieteikumu kvalitātes līmeni (ja tie nav iekļauti derīga ESS definīcijā), lietotāju sūdzību skaitu vai pieejamo novērtētāju skaitu, kas ir proporcionāls ēku fondam.

Attiecīgajos valsts īstenošanas (“transponēšanas”) pasākumos dalībvalstīm ir skaidri jānorāda savām shēmām piemērojamie kvalitātes mērķi.

8.2.2.   Kvalitātes līmeņa izvērtēšana, kam izmanto izlasi

Lai nodrošinātu ESS shēmas kvalitāti, ir svarīgi spēt novērtēt shēmu kopumā. Tas nozīmē, ka būtu jākonstatē, vai shēma ir uzticama vai ne, un jānosaka, cik tālu no shēmas mērķiem vai tuvu tiem ir reālā situācija un kurās jomās ir vajadzīgi uzlabojumi, ja tādi vispār ir vajadzīgi. Tomēr pilnīgi visu izvērtēšanas periodā izdoto ESS izvērtēšana būtu ļoti sarežģīta, dārga un varētu aizkavēt ESS izdošanas procesu. Tā vietā tipiska pieeja kvalitātes sistēmās ir paļauties uz izlasēm, kam jāatbilst vairākiem kritērijiem.

Tāpēc pārstrādātajā ĒESD ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāizvērtē vispārējais kvalitātes līmenis ESS shēmā (definēts 8.2.1. iedaļā), izmantojot gadījumizlasi. Lai nodrošinātu, ka izlase ir pietiekami reprezentatīva attiecībā uz izvērtēšanas periodā izdotajiem ESS, pārstrādātajā ĒESD ir arī noteikts, ka gadījumizlasei jānodrošina vismaz 95 % statistiskās ticamības līmenis.

Gadījumizlases lielumu nosaka pēc:

—	izvērtēšanas periodā (parasti gadā) izdoto ESS kopējā skaita. Tas būs atkarīgs no dalībvalsts un ar ESS saistītās aktivitātes līmeņa,

—	derīga ESS definīcijas. Tā būs atkarīga no dalībvalstī spēkā esošās definīcijas un galvenokārt attiecas uz rādītāja vērtības maksimālo novirzi (primārā enerģija kWh/(m2 gadā)),

—	izlases ticamības līmeņa. VI pielikuma 2. punktā ir noteikts, ka tam ir jābūt 95 %.

To elementu izvēle, kas jāņem vērā izlases veidošanas procesā, un ēku snieguma novērtēšanas īpatnības ESS shēmas kvalitātes līmeņu izvērtēšanu var padarīt ļoti sarežģītu.

Kā norādīts iepriekš, to, kas ir derīgs ESS, nosaka vairāki elementi. Ja visi šie elementi tiktu ņemti vērā, aprēķinot izlases lielumu, tad novērtējums būtu sarežģīts, un izlase būtu nesamērīgi liela. ĒESD noteikuma mērķis ir sniegt vienkāršu novērtējumu par ESS shēmas vispārējo kvalitātes līmeni. Šā iemesla dēļ Komisija iesaka ņemt vērā tikai galvenā rādītāja maksimālo novirzi (primārā enerģija kWh/(m2 gadā)). Sk. 8.1.4. iedaļu “Ēkas energosnieguma maksimālā novirze”. Šī vienkāršošana nodrošina izlases veidošanas procesu, kas ir samērīgs ar kvalitātes nodrošināšanas mērķiem, neradot šajā procesā nevajadzīgu slogu. Šai vienkāršošanai nebūtu jāattiecas uz pārējo neatkarīgās kontroles sistēmu.

Piemēram, dalībvalsts izmanto vairākus kritērijus, lai definētu ESS derīgumu, ieskaitot maksimālo novirzi vairākiem rādītājiem (piemēram, kopējai primārajai enerģijai, SEG emisijām, atjaunīgās enerģijas ražošanai un atsevišķām U vērtībām). Lai izvērtētu kvalitātes līmeni, dalībvalstis par faktoru, kas nosaka, vai ESS ir vai nav derīgs, varētu uzskatīt tikai galveno rādītāju (kopējā primārā enerģija). Tas attiektos gan uz izlases lieluma aprēķināšanu, gan uz pienākumu nodrošināt, ka 90 % energosnieguma sertifikātu ir derīgi. Pārējie elementi joprojām būtu jāņem vērā neatkarīgās kontroles sistēmas vajadzībām.

Kā norādīts 8.1.4. iedaļā, dalībvalstis var izmantot atšķirīgus kritērijus maksimālajai novirzei no energosnieguma. Lai vienkāršotu izlases lieluma aprēķināšanas procesu, dalībvalstīm ieteicams šajā nolūkā pieņemt nemainīgu maksimālo novirzi, kas vienāda ar to, kuru izmanto labākajām energosnieguma klasēm.

Piemēram, dalībvalsts izmanto maksimālo novirzi ±10 kWh/(m2 gadā) A–C klasei, maksimālo novirzi ±20 kWh/(m2 gadā) D–E klasei un maksimālo novirzi ±30 kWh/(m2 gadā) F–G klasei. Šajā scenārijā dalībvalsts varētu aprēķināt izlases lielumu, pieņemot nemainīgu maksimālo novirzi ±10 kWh/(m2 gadā) visā shēmā, būtībā pieņemot sliktāko scenāriju. Šis vienkāršojums attiecas tikai uz izlases lieluma aprēķināšanu. Kritērijiem, pēc kuriem izvērtē atsevišķa ESS derīgumu, ir jāpaliek tādiem pašiem.

Pārstrādātajā ĒESD ir noteikts, ka ESS shēmas izvērtēšanas periods nedrīkst pārsniegt vienu gadu. Dalībvalstis var lemt par izvērtēšanas perioda sākumu un beigām, kas ir skaidri jānorāda un jāpaziņo. Dalībvalstīm ir jāveido gadījumizlase no izvērtēšanas periodā izdotajiem ESS.

Ņemot vērā parasti izdoto ESS skaitu un pašreizējos kvalitātes līmeņus (piemēram, maksimālo novirzi) dalībvalstīs, izlases lielums parasti būs šāds:

—	no 100 līdz 150 atlasītiem ESS dalībvalstīs, kurās ir mazāks ESS skaits un mazāk stingri kvalitātes kritēriji,

—	no 300 līdz 350 atlasītiem ESS dalībvalstīs, kurās ir liels skaits ESS un stingrāki kvalitātes kritēriji.

Pat ja atlase tiek veikta pēc nejaušības principa, jāņem vērā, ka izlase var nebūt pilnībā reprezentatīva. Dažas atšķirības ir gaidāmas jebkurā gadījumā, taču gadījumizlases īpatnību dēļ dažas ESS kategorijas vai veidi var būt pārmērīgi pārstāvēti. Ja izlase ir pietiekami liela, šai problēmai vajadzētu būt salīdzinoši mazsvarīgai, bet tā joprojām var pastāvēt, jo īpaši tad, ja ir ESS veidi/kategorijas, kas ir daudz mazākas par citiem veidiem/kategorijām, vai ja izlase ir salīdzinoši neliela. Lai nodrošinātu, ka izlase ir reprezentatīva, pēc atlases dalībvalstīm būtu jāpārbauda, vai ēku kategoriju, ESS veidu (piemēram, jaunu ēku vai esošu ēku) un vērtējumu sadalījums ir pieņemamās robežās. Ja uzskata, ka izlase nav reprezentatīva, dalībvalstis var:

—	atmest pirmo izlasi un atkārtoti izveidot visu izlasi,

—	izslēgt ESS no pārmērīgi pārstāvētām kategorijām un iekļaut jaunus ESS no nepietiekami pārstāvētām kategorijām. Atsevišķie izslēdzamie vai iekļaujamie ESS būtu jāatlasa pēc nejaušības principa.

Piemēram, dalībvalsts izveido 300 ēku gadījumizlasi. Šajā izlasē konstatēts, ka slimnīcu ēkas ir pārmērīgi pārstāvētas (45 ēkas jeb 15 % no izlases, lai gan tās veido tikai 5 % no izvērtēšanas gadā izdoto ESS kopējā skaita). Šādā gadījumā dalībvalsts varētu izvēlēties izslēgt 30 slimnīcu ēkas (izvēlētas pēc nejaušības principa) un atlasīt 30 jaunus ESS no citām kategorijām (izvēlēti pēc nejaušības principa no nepietiekami pārstāvētajām kategorijām).

Lielākā daļa dalībvalstu izvērtē ESS kvalitāti pastāvīgi. Tas nozīmē, ka gadījumizlasi nevar atlasīt konkrētā brīdī, bet atlase notiks laika gaitā. Dalībvalstīs, kuras izvērtēšanu veic pastāvīgi, Komisija iesaka neatkarīgajai kontroles sistēmai visā izvērtēšanas periodā veikt izvērtēšanu vairākas reizes, lai pārbaudītu, vai gadījumizlase ir aptuveni reprezentatīva attiecībā uz ģenerālkopu. Pēc katra no šiem izvērtējumiem neatkarīgā kontroles sistēma vajadzības gadījumā varētu pielāgot, no kurām kategorijām veidot ESS gadījumizlasi.

Dalībvalstis var izvēlēties citas metodes ar nosacījumu, ka tās nodrošina gadījumizlasi, kas ir reprezentatīva attiecībā uz izvērtēšanas periodā izdoto ESS kopējo skaitu.

8.2.3.   Apmeklējumi uz vietas ievaddatu verificēšanai

Daudzās ESS shēmās neatkarīgās kontroles sistēmas pārbauda ievaddatu derīgumu, salīdzinot tos ar dokumentāriem pierādījumiem (piemēram, plāniem vai specifikācijām). Dažos gadījumos šī ievaddatu verifikācija ir plašāka, iekļaujot apmeklējumu uz vietas, lai pārbaudītu, vai iesniegtā dokumentācija atspoguļo šo faktisko ēku. Tas tā ir tāpēc, ka ēkas to kalpošanas laikā, sākot no projektēšanas posma līdz būvniecībai, uzturēšanai, renovācijai un normālai izmantošanai, tiek vairākkārt pakļautas izmaiņām un pārveidotas. Dokumentācija, kas pieejama par ēku, var ne vienmēr atspoguļot šīs izmaiņas, tāpēc ir vajadzīga verifikācija uz vietas.

VI pielikuma 2. punktā ir noteikts, ka ievaddatu verifikācijai uz vietas dalībvalstis atlasa 10 % ESS no gadījumizlases, kas izveidota ESS shēmas kvalitātes izvērtēšanai (sk. 4.2.2. iedaļu). Arī šī 10 % apakšizlase būtu jāveido pēc gadījumizlases principa.

Vairumā gadījumu apmeklējumiem uz vietas ir vajadzīga ēkas īpašnieka un/vai īrnieka atļauja, lai piekļūtu ēkai. Ēku īpašnieki un/vai īrnieki dažādu iemeslu dēļ var nevēlēties ļaut piekļūt ēkai. Iekļūšanai ēkā vienmēr ir jāatbilst attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, un ir jāievēro visas personas tiesības.

Tas, ka ēkas jāatlasa pēc nejaušības principa, bet ēku īpašnieki un/vai īrnieki var nesniegt piekļuvi, var apgrūtināt gadījumizlases nodrošināšanu. Šajā gadījumā ir pamatoti izmantot labāko centienu pieeju. Komisija iesaka, ka gadījumā, ja tiek liegta piekļuve ēkai, šīs ēkas ESS izslēgt no to 10 % ēku apakškopas, kuras tiek apmeklētas uz vietas (tas joprojām var būt daļa no kopējās gadījumizlases). Tā vietā no kopējās gadījumizlases varētu atlasīt ESS ar līdzīgu profilu. Piemēram, dzīvojamās ēkas ar E vērtējumu īpašnieks nenodrošina neatkarīgajai kontroles sistēmai piekļuvi. Šajā gadījumā neatkarīgā kontroles sistēma varētu izvēlēties citu dzīvojamo ēku ar E vērtējumu un pieprasīt piekļuvi tai.

Lai gan šī pieeja var nenodrošināt pilnīgu gadījumizlasi, tā joprojām nodrošinātu reprezentatīvu izlasi, kas ir pārstrādātās ĒESD mērķis.

Dalībvalstis varētu piedāvāt stimulus ēku īpašniekiem un/vai īrniekiem, kas nodrošina piekļuvi savām ēkām. Piemēram, dalībvalstis varētu piedāvāt bezmaksas konsultācijas par enerģijas izmantošanu, ēku renovācijas pasi vai finansiālu kompensāciju. Dalībvalstis var izvēlēties, vai tās piedāvā kompensāciju un, ja tās to dara, kāda veida kompensāciju.

Ievaddatu verifikāciju apmeklējumos uz vietas attiecīgā gadījumā var veikt, izmantojot virtuālus līdzekļus. Šādā gadījumā tiktu piemēroti 3.2. iedaļā noteiktie virtuālo līdzekļu kritēriji.

8.2.4.   ESS shēmu un neatkarīgo kontroles sistēmu deleģēšana

Direktīvas 27. pants ļauj dalībvalstīm deleģēt neatkarīgās kontroles sistēmas īstenošanas pienākumus. Dalībvalstis var izlemt, kā piemērot gadījumizlasi, lai noteiktu derīgo ESS vispārējo līmeni ESS shēmā.

Dalībvalstis var izvēlēties izvērtēt gadījumizlasi un pieprasīt energosnieguma sertifikātus no deleģētajām struktūrām, pamatojoties uz katras struktūras izdoto energosnieguma sertifikātu kopējo skaitu.

Dalībvalstis var arī nolemt deleģēt uz gadījumizlases pamata veikto izvērtēšanu. Šajā gadījumā būtu divi varianti:

(a)	valsts iestāde pilnībā deleģē kvalitātes līmeņa izvērtēšanu un nosaka, cik daudz ESS pēc nejaušības principa jāpārbauda katrai deleģētajai struktūrai;

(b)	valsts iestāde pilnībā deleģē kvalitātes līmeņa izvērtēšanu un katrai deleģētajai struktūrai pieprasa veidot atsevišķu gadījumizlasi (pamatojoties uz deleģētās struktūras izdoto ESS skaitu un 95 % ticamību).

Lai nodrošinātu kvalitātes līmeni un atbildības skaidrību, Komisija iesaka izmantot b) variantu.

V pielikuma 2. punktā noteikts, ka tad, ja neatkarīgās kontroles sistēmas ir deleģētas nevalstiskām struktūrām, vismaz 25 % gadījumizlases ir jāizvērtē trešai personai. Šī trešā persona var būt valsts struktūra (piemēram, valsts aģentūra) vai cita nevalstiska struktūra. Dalībvalstis varētu pieprasīt, lai trešā persona, kas veic verifikāciju, būtu uzņēmums, kas sertificēts veikt šāda veida novērtējumu.

8.3.   ESS shēmu kvalitātes pārvaldība

Izvērtēšanas rīks, kas aprakstīts 4.2. iedaļā, ir tipisks novērtēšanas rīks, ko izmanto daudzās kvalitātes sistēmās. Tomēr gadījumizlase ļauj noteikt tikai to, vai ir sasniegts kvalitātes līmenis. Tā pati par sevi parasti nav pietiekama, lai uzturētu apmierinošu kvalitātes līmeni.

Lai nodrošinātu vajadzīgo kvalitātes līmeni, ir vajadzīga vispārēja kvalitātes pārvaldības pieeja. Izmantojot šo pieeju būtu jārūpējas par vispārējo ESS shēmu un ESS izdošanas procesu. Pārstrādātās ĒESD VI pielikuma 2. punktā ir norādīts, ka dalībvalstij ir jāveic preventīvi un reaktīvi pasākumi, lai nodrošinātu vispārējās shēmas kvalitāti. Tas dod dalībvalstīm nosacītu elastību lemšanā par to, kuri pasākumi ir vispiemērotākie.

Komisija iesaka dalībvalstīm pieejā, ko tās izmanto, lai nodrošinātu vajadzīgo kvalitātes līmeni, ņemt vērā visus 8.3.1.–8.3.6. iedaļā aprakstītos elementus.

8.3.1.   Kvalifikācija un sertifikācija

Neatkarīgajiem ekspertiem ir jābūt speciālajām zināšanām, kas nepieciešamas, lai izvērtētu ēku sniegumu. Šo speciālo zināšanu līmeni var pierādīt vai nu ar kvalifikācijas, vai sertifikācijas shēmām.

Dalībvalstīm būtu jāņem vērā tā nozīmīgums, kad tās izstrādā neatkarīgu ekspertu kvalifikāciju un/vai sertifikāciju, ievērojot ĒESD 25. pantā noteiktās prasības.

8.3.2.   Apmācība

Apmācība ietver gan sākotnējo apmācību (piemēram, ja tā nepieciešama sertifikācijai), gan pastāvīgu apmācību gadu garumā. Tā ir viens no svarīgākajiem kvalitātes nodrošināšanas elementiem, taču diemžēl tai reti tiek pievērsta vajadzīgā uzmanība.

Apmācībai jāaptver visi ESS izdošanas un validēšanas procesa aspekti:

—	aprēķina metodika (piemēram, izpratne par ēkas sniegumu, tā dažādajiem elementiem un to, kā tiek veikts novērtējums),

—	novērtēšanas rīki (piemēram, apmācība par konkrēta aprēķina rīka izmantošanu),

—	novērtējums ESS sagatavošanai (t. i., kā veikt ESS novērtējumu),

—	ESS derīguma nosacījumi (neatkarīgiem ekspertiem ir jāsaprot, kā viņu darbs tiks izvērtēts),

—	administratīvais process, kas aptver ESS izdošanas netehniskos aspektus, piemēram, dokumentāciju un augšupielādi datubāzē,

—	sankcijas/sankciju piemērošana; neatkarīgajiem ekspertiem ir jāsaprot sekas, ko rada tādu ESS izdošana, kuri pēc tam tiek novērtēti kā nederīgi.

Komisija stingri iesaka nodrošināt neatkarīgiem ekspertiem profesionālo pilnveidi. Dalībvalstis var izlemt, vai šo pilnveidi varētu veikt regulāri (piemēram, reizi trijos gados) vai kad tiek grozīta ESS shēma. Dalībvalstis var arī nolemt, vai šī pilnveide kļūst obligāta, lai saglabātu akreditāciju, vai arī tā ir tikai brīvprātīga.

8.3.3.   Integrētā kontrole un konsultācijas aprēķina rīkos vai ĒES datubāzēs

Neatkarīgi eksperti izvērtēšanas procesā var pieļaut kļūdas, jo īpaši ņemot vērā aplūkojamo mainīgo lielumu skaitu. Tas var notikt vai nu nejauši, vai tīši. Iedarbīgs paņēmiens, kā izvairīties no kļūdām novērtējumā, ir integrēt kontroli vai konsultācijas pašā izdošanas procesā, lai neatkarīgais eksperts saņemtu tiešu ziņojumu. To var darīt aprēķina rīkā vai tad, kad ESS tiek augšupielādēts ĒES datubāzē.

Šīs pieejas priekšrocība ir tā, ka tā darbojas preventīvi, palīdzot ekspertam izvairīties no kļūdām un atvieglojot neatkarīgās kontroles sistēmas darbu. Parasti šī pieeja samazina izmaksas un administratīvās procedūras. Komisija iesaka to pēc iespējas izmantot ESS izdošanas procesā.

Piemēram, aprēķina rīks varētu ģenerēt ziņojumus neatkarīgajam ekspertam, norādot, ka viena vai vairākas ESS ievaddatu/izvaddatu vērtības vai nu ir nepareizas, vai arī būtu jāverificē. Ziņojumi varētu būt, piemēram, šādi:

—	“Ģeometrisko vērtību nesaskaņa (piemēram, dažādo būves elementu virsmu platību summa nesaskan ar kopējo virsmas platību, FE platība ir lielāka nekā jumta platība)”,

—	“Vērtības ir ārpus diapazona (piemēram, ēkas U vērtība ir pārāk zema/augsta)”,

—	“Trūkst tehniskās informācijas (piemēram, trūkst informācijas par apsildes sistēmas izolācijas vērtībām, nav ievadīta loga rāmja U vērtība)”,

—	“Trūkst administratīvās informācijas, vai tā ir kļūdaina (piemēram, adrese ir nepilnīga, kadastra atsauces numurs ir neatbilstošs)”.

Šajos ziņojumos varētu būt prasīts, lai neatkarīgais eksperts veic labojumu vai apstiprina vērtību. Kļūdas ziņojumi nodrošinātu, ka neatkarīgais eksperts apzinās, ka kaut kas var nebūt pareizi, un apstiprina pareizību vai labo kļūdu.

Ja šos atbalsta rīkus apvieno ar citiem informācijas avotiem, šie rīki var būt ļoti specifiski. Piemēram, rīks varētu atklāt, ka U vērtība ir ļoti zema konkrētai ēku tipoloģijai (piemēram, ēkām, kas uzbūvētas 20. gadsimta 60. gados). Pēc tam eksperts varētu apstiprināt vērtību (ja viņš ir mērījis izolāciju un ir pārliecināts par U vērtību) vai veikt korekciju.

Integrētajā kontrolē un konsultācijās būtu skaidri jānošķir gan 8.1.2., gan 8.1.3. punktā norādītās vērtības un pārējās vērtības.

8.3.4.   Pastāvīga kvalitātes kontrole un verifikācija

Papildus pārstrādātajā ĒESD prasītajai gadījumizlasei dalībvalstis varētu ieviest papildu kvalitātes kontroles. Kā norādīts iepriekš, gadījumizlase ir viens no galvenajiem elementiem vispārējās ESS shēmas izvērtēšanā, taču ar to vien var nepietikt, lai nodrošinātu un uzturētu vajadzīgo kvalitātes līmeni. Šā iemesla dēļ dalībvalstis var apsvērt papildu kvalitātes kontroles pasākumu ieviešanu.

Dalībvalstis var izmantot dažādus kvalitātes kontroles un verifikācijas pasākumus.

—	Papildu gadījumizlases. Lielāka izlases bāze nodrošina, ka tiek izvērtēts vairāk ESS, un tas paaugstinās kvalitātes līmeni, samazinot nederīgu ESS skaitu. Tas ir derīgs reaktīvs pasākums, lai gan tas var nebūt tikpat izmakslietderīgs kā citi pasākumi (25).

—

Selektīva kvalitātes kontrole. Šajā gadījumā ESS netiek atlasīti pēc nejaušības principa, bet gan neatkarīgā kontroles sistēma atlasa ESS pēc kritērijiem, kas liecina, ka tiem ir lielāka iespējamība būt nepareiziem. Piemēram, dalībvalstis varētu koncentrēties uz ESS, kas ir ļoti tuvu vērtējuma robežvērtībai, vai uz ESS, kuru sniegums konkrētajā ēku kategorijā ir neparasti augsts/zems. Dalībvalstis varētu arī koncentrēt centienus uz konkrētiem neatkarīgiem ekspertiem. Piemēram, dalībvalstis varētu vairāk pārbaudīt tos ekspertus, kuri izdod pārmērīgi lielu skaitu energosnieguma sertifikātu. Ja kontrolēs pievēršas tieši tiem ESS, kam ir lielāka iespējamība būt nederīgiem, kontroles kļūst izmakslietderīgākas. No otras puses, šī metode var samazināt iespējamību, ka tiek atklātas jaunu veidu kļūdas, un tā ir pakļauta atlases neobjektivitātei.

—

Daļējas kontroles. Tās ir līdzīgas selektīvai kvalitātes kontrolei, bet attiecas uz konkrētām ESS daļām, kuras dalībvalstis uzskata par lietderīgu kontrolēt. Piemēram, neatkarīgās kontroles sistēmas varētu koncentrēties uz ēku U vērtību, jo tās ir konstatējušas, ka šī ir joma, kurā rodas lielākā daļa kļūdu.

Tipiskas kļūdas, kas atklātas gadījumizlasē, selektīvās vai daļējās kontrolēs, ir labi kandidāti, attiecībā uz ko ieviest integrēto kontroli vai konsultācijas. Kontroles rezultātus var izmantot arī, lai izstrādātu vai atjauninātu mācību materiālus.

Viena vai vairāku papildu kontroles pasākumu ieviešana (papildus vispārējai gadījumizlasei) liek ekspertiem pievērst lielāku uzmanību daudzajām kontrolēm, un tas parasti padara viņus piesardzīgākus novērtējuma gaitā un samazina iespējamību, ka viņi pieļaus kļūdas.

Dalībvalstis var apvienot vairākus no šiem pasākumiem, un to efektivitātes dēļ tās tiek stingri mudinātas to darīt.

8.3.5.   Sankciju piemērošana/sankcijas

Saskaņā ar 34. pantu (“Sankcijas”) dalībvalstis var ieviest sankcijas neatkarīgiem ekspertiem, kuri kļūdas dēļ vai tīši nesagatavo pietiekami kvalitatīvus ESS. Sankciju piemērošana ir būtiska, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Visām piemērotajām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un atturošām.

Dalībvalstīm, piemērojot sankcijas, ir dažādas iespējas. Tās var:

—	pieprasīt attiecīgā ESS atkārtotu izdošanu,

—	pieprasīt vairāku ESS atkārtotu izdošanu (ja ir aizdomas par kļūdām),

—	pieprasīt atkārtotu apmācību vai atkārtotu sertifikāciju,

—	noteikt pagaidu aizliegumu (piemēram, viena gada aizliegums izdot ESS),

—	pavisam anulēt sertifikātu vai kvalifikāciju,

—	piemērot naudassodus.

Dalībvalstīm būtu arī jāapsver neatkarīgu ekspertu atbildība ne tikai izpildes un sankciju kontekstā. Piemēram, Francijā energosnieguma sertifikātu var juridiski apstrīdēt, kā rezultātā var tikt izmaksāta ekonomiska kompensācija.

8.3.6.   Kopējā kvalitātes pārvaldība

Maz ticams, ka atsevišķi kvalitātes pasākumi sniegs vajadzīgos rezultātus. Mērķorientēta izlase pati par sevi var būt mazāk izmakslietderīga nekā apmācība. Sankcijas bez apmācības būtu netaisnīgas. Un sankcijas bez stingra atklāšanas mehānisma ir mazāk atturošas.

Šā iemesla dēļ dalībvalstīm tiek ieteikts izmantot strukturētu un organizētu pieeju neatkarīgajai kontroles sistēmai.

Projektā “Concerted Action EPBD” (CA EPBD) kopš tā izveides ir veikts plašs darbs, analizējot un apspriežot dažādas pieejas ESS shēmu kvalitātes nodrošināšanai. Komisija ļoti iesaka iepazīties ar CA EPBD konstatējumiem par neatkarīgo kontroles sistēmu izstrādi. Šie konstatējumi attiecas uz katru no 8.3.1.–8.3.6. iedaļā aprakstītajiem elementiem.

Ir pieejamas arī plašas kvalitātes pārvaldības rokasgrāmatas un rīki, kuru izmantošanu dalībvalstis tiek mudinātas apsvērt.

8.4.   Neatkarīgas kontroles sistēmas un ĒES datubāzes

Direktīvas 20. panta 8. punktā ir noteikts, ka visi izdotie ESS ir jāaugšupielādē ēku energosnieguma datubāzēs. Tas ietver pilnu ESS, visus tā iznākumus un ieteikumus, kā arī visus datus (t. i., ievaddatus), kas vajadzīgi ESS aprēķināšanai. Neatkarīgajai kontroles sistēmai ir vajadzīga šī informācija, lai izvērtētu ESS derīgumu un ESS shēmas vispārējo kvalitāti.

Kvalitātes un izsekojamības nolūkā VI pielikuma 2. punkta astotajā daļā ir noteikts, ka tad, ja ĒES datubāzē tiek grozīts vai mainīts jauns vai esošs ESS, valsts iestādēm (arī neatkarīgajai kontroles sistēmai) ir jābūt iespējai identificēt ekspertu, kas augšupielādējis, grozījis vai mainījis ESS. Tam būtu jāattiecas arī uz ESS, kas ir grozīti, izmantojot vienkāršoto atjaunināšanas procedūru.

Lai ĒES datubāzes padarītu saderīgākas ar citām datubāzēm, ir ļoti ieteicams visās datubāzēs izmantot ēkas vai ēkas vienības individuālos identifikatorus. Šos identifikatorus varētu sasaistīt, piemēram, ar kadastru.

Savstarpēji savienotas datubāzes var izmantot arī kvalitātes nodrošināšanas nolūkos. Piemēram, savienojot ĒES datubāzi ar valsts kadastra datubāzi, dalībvalstis varētu nodrošināt, ka noteikta informācija vai dati par ēkām tiek savstarpēji salīdzināti vai pat preventīvi aizpildīti (piemēram, būvniecības gads, apbūves platība).

8.5.   ESS pieejamība

Pārstrādātajā ĒESD dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka ESS ir pieejams potenciālajiem ēku īpašniekiem un īrniekiem. Viens no galvenajiem ESS uzdevumiem ir dot cilvēkiem iespēju, pieņemot lēmumu par ēkas pirkšanu vai īrēšanu, ņemt vērā ēkas energosniegumu. Tāpēc ir ļoti svarīgs brīdis, kurā dara pieejamu ESS. Pārbaudot ESS pieejamību, dalībvalstīm būtu jāpārbauda, vai tie ir pieejami īstajā laikā. Piemēram, ESS esību parasti pārbauda brīdī, kad notiek dokumentu apmaiņa pārdošanas procesā vai – īres gadījumā – pēc īres līguma parakstīšanas. Tomēr tas tikai garantē, ka ESS tiek nodrošināts kādā procesa posmā, kas, iespējams, ir bijis pārāk vēlu, lai ietekmētu lēmumu pieņemšanas procesu.

ĒESD paredz, ka tad, ja ēku piedāvā pārdošanai vai īrei, ESS rādītājs un klase ir jānorāda sludinājumos. VI pielikumā ir īpaši noteikts, ka dalībvalstīm ir jāpārbauda ESS redzamība. Tas, ka ESS ir pieejams sludinājumos, nozīmē, ka potenciālajam pircējam vai īrniekam jau no paša sākuma būs piekļuve attiecīgajai ESS informācijai.

Ņemot vērā verifikācijas izmaksas, Komisija iesaka koncentrēt centienus uz tām jomām, kurās verificēšana ir vienkāršāka un izmakslietderīgāka. Piemēram, dalībvalsts varētu koncentrēties uz to, lai pārbaudītu ESS vērtējumu klātbūtni nekustamā īpašuma tīmekļa vietnēs, ziņu medijos vai sludinājumos. Ņemot vērā to, ka tīmekļa vietnes ir viens no galvenajiem avotiem, kuros meklēt īpašumus, un šajās vietnēs parasti atrodamo ēku skaitu, tās ir galvenā vieta automatizētu verifikācijas mehānismu izmantošanai.

Dalībvalstis var izmantot arī citus instrumentus, piemēram, reklāmas mediju revīziju vai inspekciju, nekustamā īpašuma atrašanās vietu manuālu apsekojumu vai kontrolpirkumus. Tās var būt efektīvas alternatīvas, ja automatizēta verifikācija nav iespējama (piemēram, fiziskās nekustamā īpašuma aģentūrās), vai lai novērstu konkrētus konstatētos trūkumus.

Direktīvas 19. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina vienota ESS vizuālā identitāte. Komisija iesaka dalībvalstīm kopā ar šo vienoto ESS vizuālo identitāti izdot norādījumus vai ieteikumus vai noteikt pienākumus attiecībā uz ESS vizuālās identitātes izmantošanu reklāmas medijos. Skaidras pieejas paziņošana attiecībā uz vienotas vizuālās identitātes izmantošanu ne tikai atvieglotu automatizētu verifikācijas mehānismu izmantošanu, bet arī sniegtu skaidrību reklāmdevējiem un lietotājiem un novērstu pārpratumus.

8.6.   Informācijas par kvalitātes līmeņiem publiskošana

VI pielikuma 5. punktā noteikts, ka dalībvalstīm regulāri jāpublicē informācija par neatkarīgo kontroles sistēmu. Komisija iesaka publicēt šo informāciju pēc izvērtēšanas perioda, kas noteikts katrā dalībvalstī (piemēram, vismaz reizi gadā). Šo informāciju dara pieejamu tamdēļ, lai uzlabotu priekšstatu par ESS kvalitāti. Sniedzot atjauninātu informāciju par izvērtēšanas procesu un tā rezultātiem, dalībvalstis var kliedēt dažus nepareizus priekšstatus par ESS un to kvalitāti.

Saskaņā ar ĒESD ir jādara pieejama vismaz šāda informācija:

—	derīga ESS definīcija – tā precizē “derīga ESS” nozīmi un to, kāds kvalitātes līmenis tiek sagaidīts attiecībā uz katru ESS,

—	ESS shēmas kvalitātes mērķi – tie sniedz informāciju par to, kādam vajadzētu būt shēmas vispārējam kvalitātes līmenim, ietverot papildu elementus (sk. 4.1.5. iedaļu),

—	kvalitātes novērtējuma rezultāti – tie sniedz informāciju par ESS shēmas faktisko kvalitātes līmeni. Komisija iesaka dalībvalstīm iekļaut šādus elementus:

—	gadījumizlases verifikācijas procesa rezultāti (t. i., derīgu ESS procentuālā daļa),

—	visu izmantoto kvalitātes pasākumu kopsavilkuma apraksts,

—	kopsavilkums par dažādu izmantoto kvalitātes rīku rezultātiem (piemēram, derīgu ESS procentuālo daļu mērķorientētā izlasē), ietverot izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem,

—	ārkārtas pasākumi, ar kuriem uzlabo ESS vispārējo kvalitātes līmeni.

Iepriekš minēto informāciju var publicēt dažādos formātos (piemēram, kā ziņojumu vai atjauninātu tīmekļa vietni līdzās ESS datubāzei).

8.6.1.   Atšķirības starp aprēķināto/aplēsto un izmērīto energosniegumu

Atšķirības starp aprēķināto/aplēsto enerģijas patēriņu (aktīvu vērtējumu) un izmērīto enerģijas patēriņu dalībvalstis ir identificējušas kā pārpratumu avotu, kas ietekmē priekšstatu par ESS sistēmu (26).

Energosnieguma sertifikātiem kā informācijas rīkam būtu jādod iespēja salīdzināt dažādas ēkas. Gandrīz vienmēr tam ir nepieciešama aktīvu vērtēšanas pieeja, kuras pamatā ir standartizētas vērtības vairākiem ēkas raksturlielumiem un parametriem, jo īpaši tiem, kas saistīti ar ēkas izmantošanu, piemēram, vērtības, kas attiecas uz iemītnieku skaitu, apdzīvotības modeļiem un patēriņa intensitāti ar ĒES nesaistītos izmantojumos. Šī pieeja ir līdzīga tai, ko izmanto, lai salīdzinātu dažādus produktus (piemēram, patēriņa preces, dzinējus vai automobiļus).

Bieži vien nepareizs priekšstats par ESS ir tāds, ka tiem ir precīzi jāatspoguļo konkrētās ēkas faktiskais enerģijas patēriņš. Tas ir radījis tā saukto “snieguma atšķirību” starp enerģijas patēriņu, kas norādīts energosnieguma sertifikātā, un izmērīto patēriņu. Praksē snieguma atšķirībai var būt vairāki iemesli (uzskaitīti nejaušā secībā):

—	lietotāju paradumu ietekme (paredzamās atšķirības),

—	kļūdas ESS aprēķinā,

—	nepareiza būves elementu vai sistēmu uzstādīšana (piemēram, logi nav pietiekami izturīgi pret caurvēju, trūkst izolācijas, sistēmas nav pienācīgi nodotas ekspluatācijā),

—	sistēmas nedarbojas pareizi (piemēram, katls nedarbojas kondensācijas režīmā, siltumsūknis darbojas augstākas temperatūras režīmā),

—	sistēmu nolietošanās vai defekti (piemēram, sabojājies katls, ventilācija darbojas samazinātā līmenī).

Komisija iesaka dalībvalstīm novērst nepareizos priekšstatus par atšķirībām starp aprēķināto/aplēsto enerģijas patēriņu (aktīvu vērtējumu) un izmērīto enerģijas patēriņu savā publiskajā informācijā par kvalitātes līmeņiem un vispārējā komunikācijā par energosnieguma sertifikātiem. Konkrētāk, tām būtu jāsniedz informācija un paskaidrojumi par ESS raksturlielumiem un to, kā var atklāt un novērst attiecīgās atšķirības. Ir svarīgi, lai lietotāji izprastu ESS mērķi un būtu spējīgi attiecīgi rīkoties.

Šajā nolūkā dalībvalstis varētu izmantot vienu vai vairākas no šādām iespējām:

—	publicēt informāciju par aktīvu vērtēšanas principiem, to, kā tā darbojas, un to, kāda veida atšķirības varētu sagaidīt (piemēram, tipiski noviržu diapazoni konkrētās ēkās),

—	nodrošināt piekļuvi neatkarīgiem ekspertiem, vienas pieturas aģentūrām vai jebkādiem citiem pakalpojumiem, kas var sniegt konsultācijas enerģētikas jomā,

—	nodrošināt iespēju ēku īpašniekiem vai īrniekiem iebilst pret ESS rezultātiem vai jautāt par tiem,

—

sniegt lietotājiem informāciju par to, kā izvērtēt, vai novērotās snieguma atšķirības (ja tādas ir) ir saistītas ar ēkas izmantošanu. Piemēram, apsildes temperatūras pieaugums par 1 °C nozīmē enerģijas patēriņa pieaugumu par 5–10 %, iemītnieku skaita pieaugums palielina patēriņu par x %, savukārt apsildes ieslēgšana ne ātrāk kā novembrī samazina patēriņu par x %. Šāda veida informāciju var izmantot arī, lai palielinātu iemītnieku informētību par lietotāju paradumu nozīmi ēku sniegumā,

—	ieviest ESS rīkus, kas ļauj ēku lietotājiem mainīt konkrētus ESS parametrus un novērot atšķirības,

—	nodrošināt ēkā pārbaudāmo elementu vai sistēmu kontrolsarakstus.

Dalībvalstis var izmantot arī citus attiecīgus komunikācijas rīkus, kas saistīti ar ESS, piemēram, tīmekļa vietnes, BUJ sadaļas, ĒES datubāzes, rokasgrāmatas, informatīvos materiālus un pašu ESS.