2007D0589 — LV — 23.04.2009 — 001.001


Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu

►B

KOMISIJAS LĒMUMS

(2007. gada 18. jūlijs),

ar ko nosaka pamatnostādnes siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringam un ziņošanai par tām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK

(izziņots ar dokumenta numuru C(2007) 3416)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2007/589/EK)

(OV L 229, 31.8.2007, p.1)

Grozīta ar:

 

 

Oficiālais Vēstnesis

  No

page

date

►M1

KOMISIJAS LĒMUMS (2008. gada 17. decembris)

  L 24

18

28.1.2009

►M2

KOMISIJAS LĒMUMS (2009. gada 16. aprīlis)

  L 103

10

23.4.2009




▼B

KOMISIJAS LĒMUMS

(2007. gada 18. jūlijs),

ar ko nosaka pamatnostādnes siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringam un ziņošanai par tām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK

(izziņots ar dokumenta numuru C(2007) 3416)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2007/589/EK)



EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK ( 1 ), un jo īpaši tās 14. panta 1. punktu,

tā kā:

(1)

Pilnīgs, viendabīgs, caurskatāms un precīzs siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju monitorings un ziņošana par tām saskaņā ar šīm pamatnostādnēm ir būtisks nosacījums ar Direktīvas 2003/87/EK noteiktās siltumnīcefekta radīto gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas darbībai.

(2)

Siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā 2005. gada atbilstības novērtēšanas cikla laikā operatori, verificētāji un dalībvalstu kompetentās iestādes ir apkopojušas pirmo pieredzi par monitoringu, pārbaudīšanu un ziņošanu atbilstīgi Komisijas 2004. gada 29. janvāra Lēmumam 2004/156/EK, ar ko nosaka pamatnostādnes siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringam un ziņošanai par tām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK ( 2 ).

(3)

Pēc Lēmuma 2004/156/EK pārskatīšanas bija acīmredzams, ka minētajā lēmumā noteiktajās pamatnostādnēs ir vajadzīgas vairākas izmaiņas, lai tās padarītu skaidrākas un ekonomiski pamatotākas. Ievērojamā grozījumu skaita dēļ Lēmumu 2004/156/EK ir lietderīgi aizstāt.

(4)

Ir lietderīgi veicināt pamatnostādņu piemērošanu objektiem ar vidējām verificētajām paziņotajām emisijām, kas iepriekšējā perioda laikā bija mazākas par 25 000 t fosilas izcelsmes CO2 gadā, kā arī uzlabot tehnisko jautājumu saskaņotību un skaidrību.

(5)

Attiecīgā gadījumā attiecībā uz siltumnīcefektu izraisošo gāzu monitoringu ir ņemtas vērā pamatnostādnes, kuras noteikusi Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC), Starptautiskā Standartizācijas organizācija (ISO), Pasaules Uzņēmēju padomes par noturīgu attīstību Siltumnīcefektu izraisošo gāzu protokola iniciatīva (WBCSD) un Pasaules Resursu institūts (WRI).

(6)

Informācijai, ko operatori sniedz atbilstīgi šim lēmumam, ir jāveicina saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK paziņoto emisiju savstarpējā attiecināšana ar emisijām, kas paziņotas Eiropas Piesārņojošo vielu emisiju uzskaites un nodošanas reģistram (EPRTR), kurš izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. janvāra Regulu (EK) Nr. 166/2006, ar ko izveido Eiropas Piesārņojošo vielu izlaišanas un nodošanas reģistru un groza Padomes Direktīvu 91/689/EEK un 96/61/EK ( 3 ), kā arī ar emisijām, kas paziņotas valstu pārskatos, izmantojot atšķirīgas Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) avotu kategorijas.

(7)

Palielinot monitoringa metodoloģiju vispārējo ekonomisko pamatotību tā, lai nebūtu negatīvas ietekmes uz ziņojamo emisiju datu precizitāti, un palielinot monitoringa sistēmu visaptverošo integritāti, operatoriem un kompetentajām iestādēm visumā būtu jāspēj izpildīt pienākumus atbilstīgi Direktīvai 2003/87/EK ar ievērojami mazākām izmaksām. Tas jo īpaši attiecas uz rūpnīcām, kas izmanto tīras biomasas degvielas, un uz maziem izmešu avotiem.

(8)

Ziņošanas prasības ir pielīdzinātas prasībām, kas noteiktas 21. pantā Direktīvā 2003/87/EK.

(9)

Prasības attiecībā uz monitoringa plānu ir precizētas un padarītas stingrākas, lai labāk atspoguļotu tā svarīgumu ziņošanas pareizības un pārbaudīšanas rezultātu ticamības nodrošināšanā.

(10)

Pastāvīgi jāizmanto 1. tabula, kurā norādītas I pielikumā noteiktās minimālās prasības. Konkrēti ieraksti minētajā tabulā ir pārskatīti, pamatojoties uz dalībvalstu, operatoru un pārbaudītāju savākto informāciju, ņemot vērā noteikumos izdarītās izmaiņas attiecībā uz sadedzināšanas emisijām, veicot darbības, kas uzskaitītas I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK, un ņemot vērā konkrētās pamatnostādnes par attiecīgajām darbībām, un tagad tiem būtu jāatspoguļo atbilstīgs līdzsvars starp ekonomisko pamatotību un precizitāti.

(11)

Lai sniegtu alternatīvu emisiju monitoringa variantu ļoti specifiskām vai kompleksām iekārtām, atbrīvojot attiecīgās iekārtas no tādas pieejas piemērošanas, kas pamatota uz līmeņiem, un dodot iespēju izveidot pilnīgi individualizētu monitoringa metodoloģiju, ir izveidota samazinājuma pieeja ar minimālu pieļaujamo nenoteiktību.

(12)

Noteikumi par nodoto un raksturīgo CO2, kas kā tīra viela, degvielas vai kurināmā veidā tiek ievadīta iekārtās vai tiek izvadīta no iekārtām, uz kurām attiecas Direktīva 2003/87/EK, ir izskaidroti un padarīti stingrāki, lai uzlabotu atbilstību dalībvalstu ziņošanas prasībām atbilstīgi Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokolam.

(13)

Standarta emisijas koeficientu saraksts ir paplašināts un atjaunināts, izmantojot informāciju no Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes 2006. gada pamatnostādnēm, turpmāk tekstā “IPCC pamatnostādnes”. Saraksts ir paplašināts arī ar zemākās siltumspējas standartvērtībām daudziem kurināmā veidiem, pamatojoties uz IPCC pamatnostādnēm.

(14)

Iedaļa par kontroli un verifikāciju ir pārskatīta un pārstrādāta, lai uzlabotu konceptuālo un valodniecisko atbilstību pamatnostādnēm, ko izveidojusi Eiropas Akreditācijas kooperācija (EA), Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN) un ISO.

(15)

Precizētas prasības attiecībā uz kurināmā un materiālu īpašību noteikšanu, analītisko laboratoriju rezultātu un nepārtrauktas darbības gāzu analizatoru izmantošanu, ņemot vērā to īstenošanas pieredzi dalībvalstīs pirmajā tirdzniecības periodā. Ir noteiktas arī papildu prasības par paraugu ņemšanas metodēm un biežumu.

(16)

Lai uzlabotu ekonomisko pamatotību iekārtām ar fosilā CO2 gada emisijām, kas mazākas par 25 000 t, ir pievienoti daži atbrīvojumi no īpašajām prasībām, ko piemēro iekārtām kopumā.

(17)

Oksidācijas koeficientu izmantošana degšanas procesiem monitoringa metodoloģijā vairs nav obligāta. Attiecībā uz kvēpus veidojošām iekārtām un gāzu pārstrādes termināļiem ir pievienota masas bilances pieeja. Prasības par nenoteiktībām emisiju noteikšanā no gāzes lāpām ir pazeminātas, lai atspoguļotu attiecīgo iekārtu specifiskos tehniskos apstākļus.

(18)

Attiecībā uz Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā minētajiem naftas pārstrādes uzņēmumiem masas bilances pieejai nav jābūt daļai no darbībai specifiskām pamatnostādnēm to problēmu dēļ, par kurām ir paziņots pirmās ziņošanas perioda laikā attiecībā uz sasniedzamo pareizību. Pamatnostādnes par katalītiskā krekinga katalizatoru un citu katalizatoru reģenerāciju un par koksēšanas iekārtām ir pārstrādātas, lai atspoguļotu attiecīgo iekārtu īpašos tehniskos apstākļus.

(19)

Masas bilances pieejas piemērošanas noteikumi un robežlielumi ir padarīti stingrāki koksēšanas, aglomerācijas, kā arī čuguna un tērauda ražošanas iekārtām. Pievienoti emisijas koeficienti no IPCC pamatnostādnēm.

(20)

Terminoloģija un metodoloģijas cementa klinkera ražošanas iekārtām un kaļķu ražošanas iekārtām ir saskaņotas ar ražošanas praksi nozarēs, uz kurām attiecas šis lēmums. Darbības datu, emisijas koeficienta un pārrēķināšanas koeficienta izmantošana ir padarīta atbilstoša citām darbībām, uz kurām attiecas Direktīva 2003/87/EK.

(21)

Stikla rūpniecības iekārtām IX pielikumā ir paredzēti papildu emisijas koeficienti.

(22)

Samazinātas prasības par nenoteiktībām attiecībā uz izejmateriālu apdedzināšanas iekārtu emisijām keramikas rūpniecībā, lai labāk atspoguļotu situācijas, kurās mālu izcelsme ir tieši no karjeriem. Pilnībā uz izlaidi pamatotā metode turpmāk nav jāizmanto tās ierobežotās pielietojamības dēļ, kas novērota pirmā ziņošanas cikla laikā.

(23)

Lai veicinātu konsekventu ar mērījumiem pamatotu monitoringa pieeju izmantošanu, kas atbilst 14. un 24. pantam un IV pielikumam Direktīvā 2003/87/EK, jāpievieno īpašas pamatnostādnes par siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju noteikšanu, izmantojot emisiju nepārtrauktās mērīšanas sistēmas.

(24)

Šajā lēmumā nav paredzēta darbību atzīšana attiecībā uz oglekļa uztveršanu un glabāšanu, kura jāveic ar Direktīvas 2003/87/EK attiecīgu grozījumu, vai šo darbību iekļaušanu saskaņā ar minētās direktīvas 24. pantu.

(25)

Šā lēmuma pielikumos esošajās pamatnostādnēs norādīti pārskatīti sīki izstrādāti kritēriji siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju monitoringam un ziņošanai par emisijām, kas radušās Direktīvas 2003/87/EK par siltumnīcefektu izraisošajām gāzēm I pielikumā uzskaitīto darbību rezultātā. Kritēriji ir precizēti attiecībā uz norādītajām darbībām, pamatojoties uz minētās direktīvas IV pielikumā norādītajiem monitoringa un ziņošanas principiem, kas piemērojami no 2008. gada 1. janvāra.

(26)

Direktīvas 2003/87/EK 15. pantā prasīts, lai dalībvalstis nodrošina operatoru iesniegto ziņojumu pārbaudi saskaņā ar minētās direktīvas V pielikumā norādītajiem kritērijiem.

(27)

Šajā lēmumā noteikto pamatnostādņu turpmāku pārskatīšanu ir paredzēts izdarīt divu gadu laikā pēc tās piemērošanas datuma.

(28)

Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar tās Komitejas atzinumu, kas izveidota ar Lēmuma 93/389/EEK ( 4 ) 8. pantu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.



▼M2

1. pants

Pamatnostādnes par Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitīto darbību rezultātā radīto siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju un atbilstīgi minētās direktīvas 24. panta 1. punktam iekļauto darbību monitoringu un ziņošanu par tām ir norādītas šā lēmuma I–XIV pielikumā. Pamatnostādnes par aviācijas darbību rezultātā radīto tonnkilometru datu monitoringu un ziņošanu par tiem, lai iesniegtu pieteikumus atbilstīgi Direktīvas 2003/87/EK 3.e vai 3.f punktam, ir izklāstītas XV pielikumā.

Šo pamatnostādņu pamatā ir minētās direktīvas IV pielikumā norādītie principi.

▼B

2. pants

Lēmums 2004/156/EK zaudē spēku 3. pantā minētajā datumā.

3. pants

Šo lēmumu piemēro no 2008. gada 1. janvāra.

4. pants

Šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm.




PIELIKUMU RĀDĪTĀJS

I pielikums.

Vispārīgi norādījumi

II pielikums.

Pamatnostādnes par dedzināšanas emisijām, ko rada I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētās darbības

III pielikums.

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajiem naftas pārstrādes uzņēmumiem specifiskām darbībām

IV pielikums.

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajām koksa krāsnīm specifiskām darbībām

V pielikums.

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajām metālu rūdu apdedzināšanas un aglomerācijas iekārtām specifiskām darbībām

VI pielikums.

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK uzskaitītajām čuguna un tērauda ražošanas un nepārtrauktās liešanas iekārtām specifiskām darbībām

VII pielikums.

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajām cementa klinkera ražošanas iekārtām specifiskām darbībām

VIII pielikums.

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK uzskaitītajām kaļķu ražošanas iekārtām specifiskām darbībām

IX pielikums.

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajām stikla ražošanas iekārtām specifiskām darbībām

X pielikums.

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajām keramikas izstrādājumu ražošanas iekārtām specifiskām darbībām

XI pielikums.

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajām papīra masas un papīra ražošanas iekārtām specifiskām darbībām

XII pielikums.

Pamatnostādnes par siltumnīcefekta gāzu emisiju noteikšanu, izmantojot nepārtraukta emisiju monitoringa sistēmas

▼M1

XIII pielikums.

Pamatnostādnes par slāpekļa monoksīda (N2O) emisiju noteikšanu, kas rodas slāpekļskābes, adipīnskābes, kaprolaktāma, glioksāla un glioksālskābes ražošanai specifiskās darbībās

▼M2

XIV pielikums.

Pamatnostādnes par Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitītajām aviācijas darbībām specifisko emisiju noteikšanu

XV pielikums.

Pamatnostādnes par aviācijas darbībām specifisko tonnkilometru datu noteikšanu, lai iesniegtu pieteikumus atbilstīgi Direktīvas 2003/87/EK 3.e vai 3.f punktam

▼B




I PIELIKUMS

VISPĀRĪGI NORĀDĪJUMI

SATURS

1.

Ievads

2.

Definīcijas

3.

Monitoringa un ziņošanas principi

4.

Siltumnīcefektu izraisošo gāzu monitorings

4.1.

Robežas

4.2.

Uz aprēķiniem un mērījumiem pamatotas metodoloģijas

4.3.

Monitoringa plāns

5.

Uz aprēķiniem pamatotas metodoloģijas CO2 emisijām

5.1.

Aprēķinu formulas

5.2.

Līmeņu pieejas

5.3.

Samazinājuma pieejas attiecībā uz stacionārām iekārtām

5.4.

Stacionāro iekārtu darbības dati

5.5.

Emisijas koeficienti

5.6.

Oksidācijas un pārrēķināšanas koeficienti

5.7.

Nodotais CO2

6.

Uz mērījumiem balstītas metodes, ko piemēro stacionārām iekārtām

6.1.

Vispārīgi norādījumi

6.2.

Uz mērījumiem pamatotu metodoloģiju līmeņi

6.3.

Papildu procedūras un prasības

7.

Nenoteiktības noteikšana

7.1.

Aprēķini

7.2.

Mērījumi

8.

Ziņošana

9.

Informācijas glabāšana

10.

Kontrole un verifikācija

10.1.

Datu vākšana un apstrāde

10.2.

Kontroles sistēma

10.3.

Kontroles darbības

10.3.1.

Procedūras un atbildība

10.3.2.

Kvalitātes nodrošināšana

10.3.3.

Datu pārbaude un validācija

10.3.4.

Ārējā avota procesi

10.3.5.

Korekcijas un koriģējošā darbība

10.3.6.

Pieraksti un dokumentācija

10.4.

Verifikācija

10.4.1.

Vispārīgi principi

10.4.2.

Verifikācijas metodoloģija

11.

Emisijas koeficienti

12.

CO2 neitrāla biomasa

13.

Darbībai specifisku datu un koeficientu noteikšana

13.1.

Zemākās siltumspējas un emisijas koeficientu noteikšana kurināmajam

13.2.

Darbībai specifisko oksidācijas koeficientu noteikšana

13.3.

Procesa emisijas koeficientu, pārrēķināšanas koeficientu un sastāva datu noteikšana

13.4.

Biomasas daļas noteikšana

13.5.

Prasības par kurināmā un materiālu īpašību noteikšanu un par emisiju nepārtrauktiem mērījumiem

13.5.1.

Akreditētu laboratoriju izmantošana

13.5.2.

Neakreditētu laboratoriju izmantošana

13.5.3.

Nepārtrauktas darbības gāzu analizatori un gāzes hromatogrāfi

13.6.

Paraugu ņemšanas metodes un analīžu periodiskums

14.

Ziņošanas forma

14.1.

Iekārtas identifikācija

14.2.

Darbību pārskats

14.3.

Dedzināšanas emisijas (aprēķins)

14.4.

Procesa emisijas (aprēķins)

14.5.

Masas bilances pieeja

14.6.

Mērījumu pieeja

14.7.

Pārskats par N2O emisijām no slāpekļskābes, adipīnskābes, kaprolaktāma, glioksāla un glioksālskābes ražošanas iekārtām

15.

Ziņošanas kategorijas

15.1.

IPCC ziņošanas forma

15.2.

Avota kategorijas kods

16.

Prasības par iekārtām ar nelielām emisijām

1.   IEVADS

Šajā pielikumā ir noteiktas vispārīgas pamatnostādnes par siltumnīcefektu izraisošo gāzu, kas radušās no I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK uzskaitītajām darbībām, emisiju monitoringu un ziņošanu. Papildu pamatnostādnes par emisijām attiecībā uz specifiskām darbībām ir norādītas ►M2  II–XI un XIII–XV pielikumā ◄ .

2.   DEFINĪCIJAS

▼M2

Šajā un II līdz XV pielikumā lieto Direktīvā 2003/87/EK noteiktās definīcijas. Tomēr šajā pielikumā “operators” ir operators, kā tas paredzēts Direktīvas 2003/87/EK 3. panta f) punktā, un gaisa kuģa ekspluatants, kā tas paredzēts minētā panta o) punktā.

▼B

1) Papildus izmanto šādas pamatdefinīcijas:

a) “darbības” ir I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK uzskaitītās darbības;

b) “kompetentā iestāde” ir kompetentā iestāde vai iestādes, kas norādīta saskaņā ar 18. pantu Direktīvā 2003/87/EK;

▼M2

c) “emisijas avots”ir atsevišķi identificējama iekārtas daļa (vieta vai process), kas rada attiecīgās siltumnīcefektu izraisošās gāzes emisijas, vai aviācijas darbībās tas ir konkrēts gaisa kuģis;

▼B

d) “materiāla plūsma” ir konkrēts kurināmā, izejmateriāla vai produkta veids, kas izraisa attiecīgo siltumnīcefekta gāzu emisiju vienā vai vairākos emisijas avotos saistībā ar tā patēriņu vai ražošanu;

▼M2

e) “monitoringa metodika” ir pieeju kopums, ko operators vai gaisa kuģa ekspluatants izmanto konkrētās iekārtas vai aviācijas darbības emisiju noteikšanai;

▼B

f) “monitoringa plāns” ir sīki izstrādāta, pilnīga un caurskatāma konkrētās ►M2  iekārtas vai gaisa kuģa ekspluatanta ◄ monitoringa metodoloģijas dokumentācija, iekļaujot datu apkopošanas un datu apstrādes darbības un to ticamības kontroles sistēmu;

▼M2

g) “līmenis”ir specifisks darbības datu, emisijas koeficientu, gada emisijas, gadā vidējās stundas emisijas un oksidācijas vai pārrēķināšanas koeficientu noteikšanas metodes elements, kā arī komerckravas aprēķināšanas metodes elements;

▼B

h) “gada” attiecas uz laika posmu, kas ietver kalendāra gadu no 1. janvāra līdz 31. decembrim;

▼M2

i) “ziņošanas periods” ir viens kalendāra gads, kurā jāveic emisiju vai tonnkilometru datu monitorings un jāziņo par tiem;

▼B

j) “tirdzniecības periods” ir emisiju tirdzniecības shēmas vairāku gadu posms (piemēram, 2005.–2007. vai 2008.–2012. g.), par kuru dalībvalsts izdod kvotu sadales valsts plānu saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 11. panta 1. un 2. punktu ►M2   aviācijas darbībās tirdzniecības periods ir minētās direktīvas 3.c panta 1. un 2. punktā paredzētais periods; ◄

2) attiecībā uz emisijām, kurināmo un materiāliem izmanto šādas definīcijas:

a) “dedzināšanas emisijas” ir siltumnīcefektu izraisošu gāzu emisijas, kas rodas, notiekot kurināmā eksotermiskai reakcijai ar skābekli;

b) “procesa emisijas” ir siltumnīcefektu izraisošu gāzu emisijas, izņemot dedzināšanas emisijas, kas notiek apzināti vadītu vai patvaļīgi notiekošu reakciju dēļ starp vielām vai tām pārveidojoties, tostarp metālu rūdu ķīmiskajā vai elektroķīmiskajā reducēšanā, vielu termiskās sadalīšanās procesos un vielu ieguvē izmantošanai par produktiem vai izejvielām;

c) “raksturīgais CO2” ir CO2, kas ietilpst kurināmā sastāvā;

d) “konservatīvs” nozīmē, ka pieņēmumu kopums ir definēts tā, lai nodrošinātu, ka gada emisiju aprēķinu rezultāti nav pazemināti;

e) “partija” ir kurināmā vai materiāla daudzums, ko raksturo ar vienu reprezentatīvu paraugu un ko pārvieto kā vienu kravas sūtījumu vai nepārtraukti konkrētā laika posmā;

f) “komerciāli tirgots kurināmais” ir noteikta sastāva kurināmais, ko regulāri brīvi pērk un pārdod, ja konkrētās partijas tirdzniecība notiek starp ekonomiski neatkarīgām pusēm, tostarp visi komerciālie standarta kurināmā veidi, dabasgāze, vieglā un smagā degvieleļļa, akmeņogles, naftas kokss;

g) “komerciāli tirgoti materiāli” ir konkrēta sastāva materiāli, ko regulāri brīvi pērk un pārdod, ja konkrētās partijas tirdzniecība notiek starp ekonomiski neatkarīgām pusēm;

▼M2

h) “komerciālā standartdegviela” ir tādas degvielas kā gāzeļļa, vieglā degvieleļļa, benzīns, lampu eļļa, petroleja, etāns, propāns, butāns, petrolejas tipa reaktīvo dzinēju degviela (Jet A1 vai Jet A), benzīna tipa reaktīvo dzinēju degviela (Jet B) un aviācijas benzīns (AvGas), kuru faktiskā siltumspēja no tām tipiskajām vērtībām atšķiras ne vairāk kā par ± 1 % ar 95 % ticamību;

▼B

3) attiecībā uz mērījumiem izmanto šādas definīcijas:

a) “pareizība” ir mērījuma rezultāta sakritība ar attiecīgā lieluma patieso vērtību (vai pieņemto vērtību, kas empīriski noteikta, izmantojot starptautiski atzītus izsekojamus kalibrēšanas materiālus un standartmetodes), ņemot vērā nejaušos un sistemātiskos faktorus;

b) “nenoteiktība” ir parametrs, kas saistīts ar daudzuma noteikšanas rezultātu un kas raksturo vērtību izkliedi, kuru pamatoti varētu attiecināt uz konkrēto lielumu, ņemot vērā sistemātisko un nejaušo faktoru ietekmi, ko izsaka procentos un kas apraksta vidējās vērtības ticamības intervālu ar 95 % varbūtību, ņemot vērā vērtību sadalījuma asimetriju;

c) “aritmētiskais vidējais” ir vērtību kopas visu locekļu summa, kas dalīta ar šīs kopas locekļu skaitu;

d) “mērījums” ir darbību kopums, kura mērķis ir konkrētā lieluma vērtības noteikšana;

e) “mērīšanas instruments” ir ierīce, ko paredzēts izmantot mērījumu veikšanai vienu pašu vai apvienojumā ar papildierīcēm;

f) “mērīšanas sistēma” ir visu mērīšanas instrumentu un cita aprīkojuma, piemēram, paraugu ņemšanas un datu apstrādes ierīču, kopums, ko izmanto, lai noteiktu mainīgos lielumus, tādus kā darbības dati, oglekļa saturs, siltumspēja vai CO2 emisijas koeficients;

g) “kalibrēšana” ir darbību kopums, ar ko norādītos apstākļos nosaka sakarības starp mērīšanas instrumenta vai mērījumu sistēmas uzrādītajām vērtībām vai vērtībām, ko pārstāv materiāls mērs vai references materiāls, un atbilstošajām lieluma vērtībām, ko realizē ar etalonu;

h) “emisijas nepārtraukti mērījumi” ir darbību kopums, kuru mērķis ir noteikt lieluma vērtību ar regulāriem mērījumiem (vairākiem mērījumiem stundā), izmantojot vai nu in-situ mērījumus plūsmā dūmenī, vai plūsmas paraugu ņemšanas procedūras ar dūmenim tuvu esošu mērīšanas instrumentu; tie neiekļauj mērījumu pieejas, kas pamatojas uz individuālu paraugu ņemšanu no dūmeņa;

i) “standartapstākļi” ir 273,15 K (t. i., 0 oC) temperatūra un 101 325 Pa spiediens, nosakot normālos kubikmetrus (Nm3);

4) attiecībā uz metodoloģijām, kas pamatojas uz aprēķiniem, un metodoloģijām, kas pamatojas uz mērījumiem, CO2 emisijām piemēro šādas definīcijas:

a) “pārmērīgas izmaksas” ir izmaksas, ko kompetentā iestāde konstatējusi kā vispārējam ieguvumam neproporcionālas. Attiecībā uz līmeņu izvēli slieksni var definēt kā pielaides, kas atbilst pareizības līmeņa uzlabojumam. Pasākumiem, kas palielina ziņojamo emisijas datu kvalitāti, bet tieši neietekmē pareizību, pārmērīgas izmaksas var atbilst daļai, kas pārsniedz orientējošo slieksni par 1 % no to pieejamo emisijas datu vidējās vērtības, kas paziņoti par iepriekšējo tirdzniecības periodu. ►M2  Attiecībā uz iekārtām vai gaisa kuģu ekspluatantiem, par kuriem nav šo datu, atsaucēm izmanto datus no reprezentatīvām iekārtām vai gaisa kuģa ekspluatantiem, kas veic tādas pašas vai līdzīgas darbības, un koriģē atbilstoši to jaudai; ◄

b) “tehniski realizējams” nozīmē, ka operators vajadzīgajā laikā var iegādāties tehniskos resursus, kas spēj atbilst piedāvātās sistēmas vajadzībām;

▼M2

c) de minimis avotu plūsmas” ir operatora izraudzītu nelielu avotu plūsmu grupa, kuru kopējās emisijas gadā ir 1 kilotonna vai mazāk fosilā CO2 vai kas veido ne vairāk par 2 % (kopumā maksimāli līdz 20 kilotonnas fosilā CO2 gadā) no attiecīgās iekārtas vai gaisa kuģa ekspluatanta gada kopējās fosilā CO2 emisijas pirms pārnestā CO2 atskaitīšanas atkarībā no tā, kura vērtība ir lielāka absolūto emisiju izteiksmē;

▼B

d) “lielās avotu plūsmas” ir avotu plūsmu grupa, kas nepieder pie “nelielo avotu plūsmu grupas”;

▼M2

e) “nelielās avotu plūsmas” ir operatora izvēlētās avotu plūsmas, kuru kopējās emisijas gadā ir 5 kilotonnas vai mazāk fosilā CO2 vai veido ne vairāk par 10 % (kopumā maksimāli līdz 100 kilotonnu fosilā CO2 gadā) no attiecīgās iekārtas vai gaisa kuģa ekspluatanta gada kopējās fosilā CO2 emisijas pirms pārnestā CO2 atskaitīšanas atkarībā no tā, kura vērtība ir lielāka absolūto emisiju izteiksmē;

▼B

f) “biomasa” ir nepārakmeņojies un bioloģiski noārdāms organisks augu, dzīvnieku un mikroorganismu izcelsmes materiāls, tostarp lauksaimniecības, mežkopības un saistītu nozaru produkti, blakusprodukti, atlikumi un atkritumi, kā arī nepārakmeņojušās un bioloģiski noārdāmas rūpniecības un sadzīves atkritumu organiskās sastāvdaļas, tostarp gāzes un šķidrumi, kuri iegūti, sadaloties organiskajam materiālam, kas nav pārakmeņojies un ir bioloģiski noārdāms;

g) “tīrs” attiecībā uz vielu nozīmē, ka no norādītās vielas vai elementa masas daļa attiecīgajā materiālā vai kurināmajā ir vismaz 97 % – atbilstoši komerciālajai purum tīrības klasei. Biomasas gadījumā tas attiecas uz kurināmā vai materiāla oglekļa kopējā satura biomasas oglekļa daļu;

h) “enerģijas bilances metode” ir metode tā enerģijas daudzuma noteikšanai, ko izmanto kā kurināmo apkures katlā un ko aprēķina kā izmantojamā siltuma un visu attiecīgo starojuma, pārneses un dūmgāzu radīto enerģijas zudumu summu;

5) attiecībā uz kontroli un verifikāciju izmanto šādas definīcijas:

a) “kontroles riski” ir gada emisiju ziņojuma parametra atkarība no būtiskām nepareizībām, ko kontroles sistēma laikus nenovērš vai nekonstatē un neizlabo;

b) “nekonstatēšanas risks” ir risks, ka verificētājs nekonstatēs būtiski nepatiesu paziņojumu vai būtisku neatbilstību;

c) “raksturīgais risks” ir parametra atkarība gada emisiju ziņojumā no nepatiesiem būtiskiem paziņojumiem, pieņemot, ka nav veiktas attiecīgās kontroles darbības;

d) “verifikācijas risks” ir risks, ka verificētājs sniedz neatbilstošu verifikācijas atzinumu. Verifikācijas risks ir raksturīgo risku, kontroles risku un nekonstatēšanas risku funkcija;

▼M2

e) “pietiekams nodrošinājums” ir augsta, bet ne absolūta garantija, kas atzinīgi novērtēta verifikācijas atzinumā par to, vai verificējamajā emisiju ziņojumā nav būtiski nepatiesu paziņojumu un vai iekārtai vai gaisa kuģa ekspluatantam nav būtisku neatbilstību;

▼B

f) “būtiskuma līmenis” ir kvantitatīva robeža vai punkts, ko izmanto, lai sniegtu attiecīgo verifikācijas atzinumu par gada emisijas ziņojumā paziņotajiem emisiju datiem;

▼M2

g) “nodrošinājuma līmenis” ir pakāpe attiecībā uz to, cik verificētājs verifikācijas secinājumos ir pārliecināts, ka ir pierādījis, ka gada emisijas ziņojumā saistībā ar iekārtu vai gaisa kuģa ekspluatantu paziņotā informācija satur vai nesatur būtiski nepatiesus paziņojumus;

h) “neatbilstība” ir jebkura tīša vai netīša darbība vai bezdarbība attiecībā uz verificējamo iekārtu vai gaisa kuģa ekspluatantu, kas ir pretrunā prasībām monitoringa plānā, kuru kompetentā iestāde ir apstiprinājusi saskaņā ar iekārtas atļauju vai Direktīvas 2003/87/EK 3.g pantu;

i) “būtiska neatbilstība” nozīmē, ka nav ievērotas prasības, kas noteiktas monitoringa plānā, kuru kompetentā iestāde ir apstiprinājusi atbilstīgi iekārtas atļaujai vai Direktīvas 2003/87/EK 3.g pantam, kā rezultātā kompetentā iestāde iekārtai vai gaisa kuģa ekspluatantam var noteikt citu režīmu;

▼B

j) “būtiski nepatiess paziņojums” ir tāds paziņojums (izlaidumi, nepatiesas interpretācijas un kļūdas, izņemot pieļaujamo nenoteiktību) gada emisiju ziņojumā, kas saskaņā ar verificētāja profesionālo spriedumu varētu ietekmēt kompetentās iestādes attieksmi pret gada emisiju ziņojumu, piemēram, ja nepatiesais paziņojums pārsniedz būtiskuma līmeni;

k) “akreditācija” verifikācijas kontekstā ir akreditācijas iestādes izdots paziņojums, pamatojoties uz sīki izstrādātu vērtējumu par verificētāju, kurā oficiāli parādīta verificētāja kompetence veikt verifikāciju saskaņā ar noteiktajām prasībām;

l) “verifikācija” ir darbības, ko veic verificētājs, lai varētu sniegt verifikācijas atzinumu saskaņā ar 15. pantu un V pielikumu Direktīvā 2003/87/EK;

m) “verificētājs” ir kompetenta, neatkarīga, akreditēta verifikācijas struktūra vai persona, kas ir atbildīga par verifikācijas procesa veikšanu un ziņošanu saskaņā ar sīki izstrādātām prasībām, ko noteikusi dalībvalsts saskaņā ar V pielikumu Direktīvā 2003/87/EK.

▼M2

6. attiecībā uz aviācijas darbību rezultātā radītajām emisijām un aviācijas darbībās gūtajiem tonnkilometru datiem piemēro šādas definīcijas:

a) “izlidošanas lidlauks” ir lidlauks, kurā uzsāk lidojumu, kas ietilpst Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitītajās darbībās;

b) “ielidošanas lidlauks” ir lidlauks, kurā pabeidz lidojumu, kas ietilpst Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitītajās darbībās;

c) “lidlauku pāris” ir pāris, kurā ietilpst izlidošanas un ielidošanas lidlauks;

d) “svara un līdzsvara dokumentācija” ir dokumenti, kas minēti Čikāgas konvencijas ( 5 ) 6. pielikumā (Gaisa kuģa ekspluatācija) paredzētajos standartu un ierosinātās paraugprakses (SARP) starptautiskā vai valsts mēroga īstenošanas noteikumos, tostarp kas minēti III pielikuma J apakšsadaļā Padomes Regulā (EEK) Nr. 3922/91 (EU-OPS), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2008. gada 20. augusta Regulu (EK) Nr. 859/2008, vai līdzvērtīgos starptautiskos noteikumos;

e) “pasažieri” ir personas, kas atrodas gaisa kuģī lidojuma laikā, izņemot tā apkalpes locekļus;

f) “komerckrava” ir lidojuma laikā gaisa kuģī pārvadātās kravas, pasta, pasažieru un bagāžas kopējais svars;

g) “attālums” ir lielā loka attālums starp izlidošanas lidlauku un ielidošanas lidlauku, pie kā pieskaita fiksētu papildu koeficientu – 95 km;

h) “tonnkilometrs” ir komerckravas tonna, kas pārvadāta vienā kilometrā.

▼B

3.   MONITORINGA UN ZIŅOŠANAS PRINCIPI

Lai nodrošinātu pareizu un verificējamu monitoringu un ziņošanu par siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijām saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK, monitorings un ziņošana pamatojas uz šādiem principiem:

▼M1

Pilnīgums.Monitorings un ziņošana ►M2  par iekārtu vai gaisa kuģa ekspluatantu ◄ ietver visus procesus un dedzināšanas emisijas no visiem emisiju avotiem un avotu plūsmām, uz ko attiecas Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitītās darbības un citas attiecīgas darbības, kuras iekļautas saskaņā ar minētās direktīvas 24. pantu, un visas siltumnīcefektu izraisošās gāzes, kas norādītas saistībā ar minētajām darbībām, raugoties, lai tās neuzskaitītu divkārt.

▼B

Vienveidība.Monitorētās un paziņotās emisijas ir salīdzināmas laikā, izmantojot vienas un tās pašas monitoringa metodoloģijas un datu kopumus. Monitoringa metodoloģijas var mainīt saskaņā ar šo pamatnostādņu noteikumiem, ja uzlabojas ziņojamo datu pareizība. Monitoringa metodoloģijas apstiprina kompetentā iestāde, un tās pilnībā jādokumentē saskaņā ar šīm pamatnostādnēm.

Pārredzamība.Monitoringa datus, tostarp pieņēmumus, atsauces, darbības datus, emisijas koeficientus, oksidācijas un pārrēķināšanas koeficientus, iegūst, reģistrē, apkopo, analizē un dokumentē veidā, kas verificētājam un kompetentajai iestādei dod iespējas iegūt atkārtojamus emisiju noteikšanas rezultātus.

▼M2

Patiesums.Nodrošina, lai emisijas sistemātiski nenoteiktu augstāk vai zemāk par patiesajām emisijām. Cik tas praktiski iespējams, identificē un samazina kļūdu avotus. Pienācīgi cenšas nodrošināt, lai emisiju aprēķiniem un mērījumiem būtu lielākā iespējamā pareizība. Operators nodrošina paziņojamo nosakāmo emisiju pienācīgu integritāti. Emisijas nosaka, izmantojot šajās pamatnostādnēs norādītās attiecīgās monitoringa metodes. Visas mērīšanas vai citas testēšanas iekārtas, ko izmanto monitoringa datu paziņošanai, atbilstoši izmanto, kopj, kalibrē un pārbauda. Elektroniskajām tabulām un citiem monitoringa datu glabāšanas un apstrādes instrumentiem jābūt bez kļūdām. Paziņotās emisijas un saistītā informācija nedrīkst saturēt būtiski nepatiesus paziņojumus, informācijas atlasē un sniegšanā jāizvairās no neobjektīvu datu izmantošanas un jāsniedz ticams un samērīgs pārskats par iekārtas vai gaisa kuģa ekspluatanta emisijām.

▼B

Ekonomiskā pamatotība.Izraugoties monitoringa metodoloģiju, no lielākas pareizības iegūstamos uzlabojumus līdzsvaro attiecībā pret papildu izmaksām. Tādējādi emisiju monitoringa un ziņošanas mērķis ir lielākā iespējamā pareizība, ja vien tā ir tehniski iespējama vai nerada pārmērīgas izmaksas. ►M2  Monitoringa metodē operatoram paredzētajām instrukcijām jābūt loģiskām un vienkāršām, izvairoties no darba dubultošanas un ņemot vērā iekārtā esošās vai gaisa kuģa ekspluatanta izmantotās sistēmas. ◄

Uzticamība.Lietotāji var paļauties, ka verificētā emisiju ziņojumā ticami atspoguļots tas, kas tajā jāuzrāda vai kā uzrādīšanu var pamatoti sagaidīt.

Emisiju monitoringa un ziņošanas pilnveidošana.Emisijas ziņojumu verifikācijai jābūt efektīvam un drošam līdzeklim, kas papildina kvalitātes nodrošināšanas un kontroles procedūras, sniedzot informāciju, ko operators var izmantot emisiju monitoringa un paziņošanas pilnveidošanai.

4.   SILTUMNĪCEFEKTU IZRAISOŠO GĀZU MONITORINGS

4.1.   ROBEŽAS

▼M2

Iekārtas vai gaisa kuģa ekspluatanta monitoringa un ziņošanas process aptver visas attiecīgās siltumnīcefekta gāzes emisijas no visiem emisijas avotiem un/vai avotu plūsmām, kas rodas no iekārtā vai gaisa kuģa ekspluatanta veiktajām Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitītajām darbībām, kā arī no darbībām un siltumnīcefektu izraisošajām gāzēm, ko dalībvalsts iekļauj atbilstīgi Direktīvas 2003/87/EK 24. pantam. Gaisa kuģa ekspluatanti turpmāk nodrošina, ka pastāv dokumentētas procedūras, ar kuru palīdzību var konstatēt jebkādas izmaiņas emisiju avotu sarakstā, piemēram, gaisa kuģa noma vai iegāde, tādējādi nodrošinot emisijas datu pilnīgumu un novēršot divkāršu uzskaiti.

▼B

Siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju atļaujās saskaņā ar 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu Direktīvā 2003/87/EK jābūt iekārtas darbības un tās emisiju aprakstam. ►M2  Tāpēc atļaujā uzskaita vai saistībā ar aviācijas darbībām monitoringa plānā iekļauj visus emisijas avotus un avotu plūsmas no darbībām, kas uzskaitītas Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā, par kurām jāveic monitorings un ziņošana. ◄ Direktīvas 2003/87/EK 6. panta 2. punkta c) apakšpunktā prasīts, ka siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju atļaujās saskaņā ar 6. panta 2. punkta c) apakšpunktu Direktīvā 2003/87/EK jābūt noteiktām monitoringa prasībām, norādot monitoringa metodoloģiju un periodiskumu.

▼M2

Iekārtu emisiju aprēķinos neiekļauj emisijas no mobiliem iekšdedzes dzinējiem, ko izmanto transportlīdzekļos.

▼B

Emisiju monitorings iekļauj emisijas no regulārām darbībām, emisijas iekārtas palaišanas un apturēšanas režīmā, kā arī avārijas situācijās ziņošanas periodā.

Ja atsevišķas vai apvienotas ražošanas jaudas vai izplūdes no vienas vai vairākām darbībām, uz kurām attiecas viens un tas pats darbības apakšpunkts I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK, vienā iekārtā vai vienā vietā pārsniedz minētajā pielikumā definēto attiecīgo slieksni, visām emisijām no visiem emisijas avotiem un/vai avotu plūsmām no visām darbībām, kas uzskaitītas minētajā pielikumā, attiecīgajā iekārtā vai vietā veic monitoringu un ziņo.

Ja papildu sadedzināšanas iekārtas darbība, piemēram, iekārta, kura ražo gan siltumenerģiju, gan elektroenerģiju, ir uzskatāma par daļu no iekārtas, kas veic citu I pielikumā norādītu darbību, vai arī kā atsevišķa iekārta ir atkarīga no vietējiem apstākļiem, tā jāiekļauj siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujā.

Visas emisijas no konkrētās iekārtas attiecina uz minēto iekārtu neatkarīgi no siltuma vai elektroenerģijas eksporta uz citām iekārtām. Emisijas, kuras saistītas ar elektroenerģijas vai siltuma ražošanu, kas importēta no citām iekārtām, uz importētāju iekārtu neattiecina.

4.2.   UZ APRĒĶINIEM UN MĒRĪJUMIEM PAMATOTAS METODOLOĢIJAS

▼M2

Direktīvas 2003/87/EK IV pielikums ļauj noteikt iekārtu emisijas, izmantojot:

▼B

 uz aprēķiniem pamatotu metodoloģiju, ar kuru nosaka emisijas no avotu plūsmām, pamatojoties uz darbības datiem, kas iegūti, izmantojot mērīšanas sistēmas un papildu parametrus no laboratorijas analīzēm vai standarta koeficientus, vai

 uz mērījumiem pamatotu metodoloģiju, ar ko nosaka emisijas no emisijas avota, izmantojot attiecīgās siltumnīcefektu izraisošās gāzes koncentrācijas mērījumus dūmgāzu plūsmā un dūmgāzu plūsmas mērījumus.

Operators var piedāvāt izmantot uz mērījumiem pamatotu metodoloģiju, ja viņš var parādīt, ka:

 tā ticami sasniedz pareizāku iekārtas gada emisiju vērtību nekā alternatīvā uz aprēķiniem pamatotā metodoloģija, izvairoties no pārmērīgām izmaksām, un

 uz mērījumiem pamatotas metodoloģijas salīdzinājums ar uz aprēķiniem pamatotu metodoloģiju pamatojas uz identiskiem emisijas avotu un avotu plūsmu kopumiem.

Uz mērījumiem pamatotas metodoloģijas izmantošana ir atkarīga no kompetentās iestādes apstiprinājuma. Saskaņā ar 6.3.c iedaļas noteikumiem par katru ziņošanas periodu operators izmērītās emisijas apstiprina ar metodoloģiju, kas pamatota uz aprēķiniem.

Operators ar kompetentās iestādes apstiprinājumu var apvienot uz mērījumiem un uz aprēķiniem pamatotas metodoloģijas dažādiem emisijas avotiem un avotu plūsmām, kas ir piederīgas vienai iekārtai. Operators nodrošina un parāda, ka attiecībā uz emisijām neparādās spraugas vai divkārša uzskaite.

4.3.   MONITORINGA PLĀNS

Atbilstīgi 6. panta 2. punkta c) apakšpunktam Direktīvā 2003/87/EK siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas atļaujās jānosaka monitoringa prasības, metodoloģija un periodiskums. ►M2   Saskaņā ar šīs direktīvas 3.g pantu gaisa kuģu ekspluatanti attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei iesniedz monitoringa plānu, kurā izklāstīti pasākumi, lai veiktu emisiju un tonnkilometru datu monitoringu un ziņotu par tiem. ◄

Monitoringa metodoloģija ir daļa no monitoringa plāna, ko apstiprina kompetentā iestāde saskaņā ar šajā iedaļā un tās apakšiedaļās izklāstītajiem kritērijiem. Dalībvalsts vai tās kompetentās iestādes nodrošina, lai iekārtām izmantojamā monitoringa metodoloģija būtu noteikta saskaņā ar atļaujas nosacījumiem vai vispārējos saistošajos noteikumos, ja tie ir saskanīgi ar Direktīvu 2003/87/EK.

▼M2

Kompetentā iestāde operatora sagatavoto monitoringa plānu pārbauda un apstiprina pirms ziņošanas perioda sākuma un atkārtoti pēc tam, kad monitoringa metodē tiek ieviestas būtiskas izmaiņas, ko piemēro iekārtai vai ko piemēro gaisa kuģa ekspluatants. Ja tā noteikts pielikumā par specifiskām darbībām, monitoringa plānu iesniedz līdz konkrētam datumam, izmantojot standarta paraugu.

▼B

Atbilstīgi 16. iedaļai monitoringa plānā ir šādas iedaļas:

a) iekārtas, kurai jāveic monitorings, un tajā veicamo darbību apraksts;

b) informācija par atbildību attiecībā uz monitoringu un ziņošanu par iekārtu;

c) to emisijas avotu un avotu plūsmu saraksts, kurām jāveic monitorings attiecībā uz katru darbību, ko veic iekārtā;

d) izmantojamās uz aprēķiniem pamatotas metodoloģijas vai uz mērījumiem pamatotas metodoloģijas apraksts;

e) darbības datu līmeņu, emisijas koeficientu, oksidācijas un pārrēķināšanas koeficientu saraksts katrai materiāla plūsmai, kam jāveic monitorings;

f) mērīšanas sistēmu apraksts un specifikācija un precīzā atrašanās vieta mērīšanas instrumentiem, kas izmantojami katrai no avotu plūsmām, kurai jāveic monitorings;

▼M1

g) liecības par atbilstību darbības datu un citu parametru (attiecīgā gadījumā) nenoteiktības robežvērtībām attiecībā uz katrai materiāla plūsmai un/vai emisiju avotam izmantotajiem līmeņiem;

▼B

h) attiecīgā gadījumā kurināmā un materiālu paraugu ņemšanai izmantojamās pieejas apraksts zemākās siltumspējas, oglekļa satura, emisijas koeficienta, oksidācijas un pārrēķināšanas koeficienta un biomasas satura noteikšanai katrā materiāla plūsmā;

i) paredzēto avotu vai analītisko pieeju apraksts zemākās siltumspējas, oglekļa satura, emisijas koeficienta, oksidācijas koeficienta, pārrēķināšanas koeficienta vai biomasas daļas noteikšanai katrā materiāla plūsmā;

j) attiecīgā gadījumā neakreditētu laboratoriju un attiecīgo analītisko procedūru saraksts un apraksts, tostarp visu attiecīgo kvalitātes nodrošināšanas pasākumu saraksts, piemēram, starplaboratoriju salīdzināšanas testēšanas rezultāti, kas aprakstīti 13.5.2. iedaļā;

k) attiecīgā gadījumā emisijas avota monitoringam izmantojamo emisiju nepārtraukto mērījumu sistēmu apraksts, t. i., mērīšanas punkti, mērījumu biežums, izmantojamais aprīkojums, kalibrēšanas procedūras, datu vākšana un glabāšana un pieeja pamatotu aprēķinu un darbības datu, emisijas koeficientu un tamlīdzīgi ziņošanai;

l) attiecīgā gadījumā, ja izmanto tā saukto “pamazinājuma pieeju” (5.3. iedaļa), aptverošs pieejas apraksts un nenoteiktības analīze, ja vēl nav iekļauti kā šā saraksta a) līdz k) punkts;

▼M1

m) datu apkopošanas un apstrādes procedūru un kontroles darbību apraksts, kā arī darbību apraksts (sk. 10.1.–10.3. iedaļu un XIII pielikuma 8. iedaļu);

▼B

n) attiecīgā gadījumā informācija par attiecīgām saitēm ar darbībām, kas uzsāktas atbilstīgi Kopienas vides vadības un audita shēmai (EMAS), un citām vides vadības sistēmām (piemēram, ISO 14001:2004), jo īpaši par procedūrām un kontroli saistībā ar siltumnīcefektu izraisošo gāzu monitoringu un ziņošanu.

Monitoringa metodoloģiju maina, ja tādējādi uzlabojas ziņojamo datu pareizība, ja vien tas ir tehniski realizējams vai nerada pārmērīgi lielas izmaksas.

Būtiskas monitoringa metodoloģijas izmaiņas kā daļa no monitoringa plāna ir atkarīgas no kompetentās iestādes apstiprinājuma, ja tās attiecas uz:

 iekārtas kategorizācijas izmaiņām, kas noteiktas 1. tabulā,

 izmaiņām starp uz aprēķiniem pamatotu vai uz mērījumiem pamatotu metodoloģiju, ko izmanto emisiju noteikšanai,

 darbības datu vai citu parametru (attiecīgā gadījumā) nenoteiktības palielinājumu, kas nozīmē atšķirīgu līmeni.

Par visām citām izmaiņām un ierosinātām izmaiņām monitoringa metodoloģijā vai to pamatā esošajos datu kopumos nekavējoties paziņo kompetentajai iestādei pēc tam, kad operators par tām ir informēts vai viņam tas ir noteikti zināms, ja vien monitoringa plānā nav noteikts citādi.

Izmaiņas monitoringa plānā ir skaidri noteiktas, pamatotas un pilnīgi dokumentētas operatora iekšējos pierakstos.

Kompetentā iestāde operatoram pieprasa mainīt monitoringa plānu, ja viņa monitoringa plāns vairs neatbilst šajās pamatnostādnēs paredzētajiem noteikumiem.

Lai starp kompetentajām iestādēm un Komisiju notiktu informācijas apmaiņa par monitoringu, ziņošanu un pārbaudēm atbilstīgi šīm pamatnostādnēm un informācija tiktu saskaņoti izmantota, dalībvalstis atvieglo monitoringa, ziņošanas un verifikācijas kvalitātes nodrošināšanas un novērtēšanas gada procesu, ko ierosinājusi Komisija atbilstīgi 21. panta 3. punktam Direktīvā 2003/87/EK.

5.   UZ APRĒĶINIEM PAMATOTAS METODOLOĢIJAS CO2 EMISIJĀM

5.1.   APRĒĶINU FORMULAS

CO2 emisiju aprēķinu pamatā ir formula:

CO2 emisijas = darbības dati * emisijas koeficients * oksidācijas koeficients

vai arī kāda cita alternatīva pieeja, ja tā ir definēta darbībai specifiskās pamatnostādnēs.

Dedzināšanas emisijai un procesa emisijām izteiksmes šajā formulā ir norādītas šādi:

Dedzināšanas emisijas

▼M2

Darbības datu pamatā ir degvielas patēriņš. Ja šajās pamatnostādnēs nav norādīts citādi, izmantotās degvielas daudzumu izsaka kā enerģijas saturu, proti, TJ. Zemākās siltumspējas izmantošana attiecībā uz dažām specifiskām darbībām nav vajadzīga, ja pielikumos par specifiskām darbībām ir norādīts, ka emisijas koeficientus, kas izteikti kā t CO2 uz tonnu degvielas, var izmantot ar līdzīgu pareizību. Ja šajās pamatnostādnēs nav norādīts citādi, emisijas koeficientu izsaka kā t CO2/TJ. Patērējot degvielu, ne viss degvielā esošais ogleklis oksidējas līdz CO2. Nepareiza degšanas procesa rezultātā notiek nepilnīga oksidācija, kā rezultātā daļa oglekļa nesadeg vai daļēji oksidējas kvēpu vai pelnu veidā. Neoksidēto vai daļēji oksidēto oglekli ņem vērā oksidācijas koeficientā, ko izsaka kā daļskaitli. Oksidācijas koeficientu izsaka viena daļskaitļa veidā. Galīgā aprēķina formula ir:

▼B

CO2 emisijas = kurināmā plūsma [t vai Nm3] * zemākā siltumspēja [TJ/t vai TJ/Nm3] * emisijas koeficients [tCO2/TJ] * oksidācijas koeficients

Dedzināšanas emisiju aprēķins turpmāk norādīts II pielikumā.

Procesa emisijas

Darbības dati pamatojas uz materiāla patēriņu, iekārtas ražību vai ražošanas apjomu, un datus izsaka t vai Nm3. Emisijas koeficientu izsaka [tCO2/t vai tCO2/Nm3]. Izejvielās esošo oglekli, kas procesa laikā nav pārvērsts par CO2, ņem vērā pārrēķināšanas koeficientā, ko izsaka kā daļskaitli. Gadījumā, ja pārrēķināšanas koeficientu ņem vērā emisijas koeficientā, atsevišķu pārrēķināšanas koeficientu neizmanto. Izmantoto izejmateriāla daudzumu izsaka kā masu vai tilpumu [t vai Nm3]. Rezultātā aprēķinu formula ir:

CO2 emisijas = darbības dati [t vai Nm3] * emisijas koeficients [tCO2/t vai Nm3] * pārrēķināšanas koeficients

Procesa emisiju aprēķins turpmāk norādīts darbībai specifiskās pamatnostādnēs II–XI pielikumā. Ne visās aprēķinu metodēs II–XI pielikumā izmanto pārrēķināšanas koeficientu.

5.2.   LĪMEŅU PIEEJAS

►M2  II–XI pielikumā, kā arī XIV un XV pielikumā izklāstītajās pamatnostādnēs par specifiskām darbībām ir iekļautas konkrētas metodes, lai noteiktu šādus mainīgos lielumus: darbības datus (sastāv no diviem mainīgajiem lielumiem – degvielas/materiālu plūsmas un zemākās siltumspējas), emisijas koeficientus, datus par sastāvu, oksidācijas un pārrēķināšanas koeficientus un komerckravu. ◄ Šīs atšķirīgās pieejas sauc par līmeņiem. Pieaugošais līmeņu skaits no 1 uz augšu atspoguļo pareizības paaugstināšanos, kur līmenis ar lielāko numuru ir vēlamākais līmenis.

Operators var izmantot dažādus apstiprinātos līmeņus dažādiem mainīgajiem lielumiem – kurināmā/materiālu plūsmai, zemākās siltumspējas vērtībai, emisijas koeficientiem, sastāva datiem, oksidācijas vai pārrēķināšanas koeficientam, ko izmanto vienā aprēķinā. Līmeņu izvēle atkarīga no kompetentās iestādes apstiprinājuma (sk. 4.3. iedaļu).

Līdzvērtīgi līmeņi ir minēti ar vienu un to pašu līmeņa numuru un specifisku alfabēta burtu (piemēram, 2.a un 2.b līmenis). Darbībām, kurām šajās pamatnostādnēs ir sniegtas alternatīvas aprēķinu metodes (piemēram, VII pielikumā “A metode – pamatota uz apdedzināšanas krāsns izejvielām” un “B metode – pamatota uz klinkera ražošanas apjomu”), operators var pāriet no vienas metodes uz citu, ja vien viņš kompetentajai iestādei var pietiekami pamatoti parādīt, ka tāda maiņa uzlabos attiecīgās darbības emisiju monitoringa un ziņošanas pareizību.

Augstākā līmeņa pieeju izmanto visi operatori, lai noteiktu visus mainīgos lielumus visu B un C kategorijas iekārtu visām avotu plūsmām. Tikai ja kompetentajai iestādei ir pietiekami parādīts, ka augstākā līmeņa pieeja nav tehniski realizējama vai radītu pārmērīgi augstas izmaksas, attiecīgajam mainīgajam lielumam monitoringa metodoloģijā var izmantot nākamā augstākā līmeņa pieeju. Attiecībā uz iekārtām ar gada emisijām, kas pārsniedz 500 kt fosilā CO2 (t. i., C kategorijas iekārtām), dalībvalsts paziņo Komisijai atbilstīgi 21. pantam Direktīvā 2003/87/EK, ja augstākā līmeņa pieeju apvienojums netiek izmantots visām lielajām avotu plūsmām.

Atbilstīgi 16. iedaļai dalībvalstis nodrošina, lai operatori visām lielajām avotu plūsmām izmantotu vismaz 1. tabulā parādītos līmeņus, ja vien tas tehniski ir realizējams.

Operators atkarībā no kompetentās iestādes apstiprinājuma var izraudzīties vismaz 1. līmeni mainīgajiem lielumiem, ko izmanto emisiju aprēķinos no nelielām avotu plūsmām, vai arī izmantot monitoringa un ziņošanas pieejas, de minimis avotu plūsmām pielietojot savu novērtēšanas metodi bez līmeņa.

Operators nekavējoties ierosina līmeņa izmaiņas, ja:

 ir mainījušies pieejamie dati, kas ļauj emisijas noteikt ar lielāku pareizību,

 ir sākusies agrāk nebijusi emisija,

 būtiski mainījies kurināmā vai izejvielu sortiments,

 ar monitoringa metodoloģiju iegūtajos datos ir konstatētas kļūdas,

 kompetentā iestāde ir pieprasījusi izdarīt izmaiņas.

Biomasas kurināmajam un materiāliem, kas kvalificēti kā tīri, iekārtām vai to tehniski identificējamām daļām var izmantot pieeju bez līmeņa, ja vien attiecīgā vērtība nav jāizmanto no biomasas radušās CO2 atskaitīšanai no emisijām, kas noteiktas ar nepārtrauktiem emisijas mērījumiem. Minētās pieejas bez līmeņa iekļauj enerģijas bilances metodi. Par CO2 emisijām no tīras biomasas kurināmā un materiālu fosiliem piesārņotājiem ziņo atbilstīgi biomasas materiāla plūsmai, un to var novērtēt, neizmantojot līmeņus. Jaukta sastāva kurināmo un materiālus, kas satur biomasu, raksturo, piemērojot šā pielikuma 13.4. iedaļas noteikumus, ja vien materiāla plūsma nav kvalificēta kā de minimis.

Ja augstākā līmeņa metodoloģija vai mainīgajam lielumam specifisks apstiprinātais līmenis uz laiku tehnisku iemeslu dēļ nav realizējams, operators var izmantot augstāko sasniedzamo līmeni līdz laikam, kad būs atjaunoti iepriekšējā līmeņa izmantošanas nosacījumi. Operators nekavējoties sniedz kompetentajai iestādei līmeņu maiņas nepieciešamības pierādījumus un sīkus datus par monitoringa pagaidu metodoloģiju. Operators veic visas nepieciešamās darbības tūlītējai sākotnējā līmeņa atjaunošanai monitoringa un ziņošanas nolūkos.

Līmeņu maiņas pilnībā dokumentē. Rīcībā ar nelieliem datu pārtraukumiem, kas radušies no mērījumu sistēmu dīkstāves, ievēro labu profesionālo praksi, kas nodrošina emisiju konservatīvu novērtējumu, ņemot vērā 2003. gada jūlija ( 6 ) Integrēto piesārņojuma novēršanas un kontroles (IPPC) atsauces dokumentu par vispārējiem monitoringa principiem. Ja līmeņus maina ziņošanas periodā, ietekmētās darbības rezultātus par ziņošanas perioda attiecīgajām daļām aprēķina un ziņo kompetentajai iestādei kā gada ziņojuma atsevišķas iedaļas.

1. tabula

Minimālās prasības

(“n. p.” nozīmē “nav piemērojams”)

A sleja: “A kategorijas iekārtas” (nozīmē iekārtas, kuru gada vidējās paziņotās emisijas iepriekšējā tirdzniecības perioda laikā (vai konservatīvs novērtējums vai prognoze, ja paziņotās emisijas nav pieejamas vai vairs nav piemērojamas) ir vienādas ar vai mazākas par 50 kt fosilā CO2 pirms pārskaitītā CO2 atskaitīšanas).

B sleja: “B kategorijas iekārtas” (nozīmē iekārtas, kuru gada vidējās paziņotās emisijas iepriekšējā tirdzniecības perioda laikā (vai konservatīvs novērtējums vai prognoze, ja paziņotās emisijas nav pieejamas vai vairs nav piemērojamas) ir lielākas par 50 kt un vienādas ar vai mazākas par 500 kt fosilā CO2 pirms pārskaitītā CO2 atskaitīšanas).

C sleja: “C kategorijas iekārtas” (nozīmē iekārtas, kuru gada vidējās paziņotās emisijas iepriekšējā tirdzniecības perioda laikā (vai konservatīvs novērtējums vai prognoze, ja paziņotās emisijas nav pieejamas vai vairs nav piemērojamas) ir lielākas par 500 kt fosilā CO2 pirms pārskaitītā CO2 atskaitīšanas).



 

Darbības dati

Emisijas koeficienti

Sastāva dati

Oksidācijas koeficients

Pārrēķināšanas koeficients

Kurināmā plūsma

Zemākā siltumspēja

Pielikums/darbība

A

B

C

A

B

C

A

B

C

A

B

C

A

B

C

A

B

C

II:  dedzināšana

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Komerciālais standartkurināmais

2

3

4

2a/2b

2a/2b

2a/2b

2a/2b

2a/2b

2a/2b

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

Cits gāzveida un šķidrais kurināmais

2

3

4

2a/2b

2a/2b

3

2a/2b

2a/2b

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

Cietais kurināmais

1

2

3

2a/2b

3

3

2a/2b

3

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

Masas bilances pieeja kvēpu ražošanai un gāzes pārstrādes termināļiem

1

2

3

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

1

2

2

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

Lāpas

1

2

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

2a/b

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

Slapjā atttīrīšana

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Karbonāts

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

 

Ģipsis

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

 



 

Darbības dati

Emisijas koeficients

Sastāva dati

Pārrēķināšanas koeficients

Materiāla plūsma

Zemākā siltumspēja

 

A

B

C

A

B

C

A

B

C

A

B

C

A

B

C

III:  pārstrādes uzņēmumi

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Katalītiskā krekinga katalizatoru reģenerācija

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

Ūdeņraža ražošana

1

2

2

n.p.

n.p.

n.p.

1

2

2

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

IV:  koksēšanas krāsnis

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Masas bilance

1

2

3

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

2

3

3

n.p.

n.p.

n.p.

Kurināmais kā procesa izejviela

1

2

3

2

2

3

2

3

3

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

V:  metālu rūdu apdedzināšana un aglomerācija

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Masas bilance

1

2

3

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

2

3

3

n.p.

n.p.

n.p.

Karbonātu izejviela

1

1

2

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

VI:  čuguns un tērauds

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Masas bilance

1

2

3

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

2

3

3

n.p.

n.p.

n.p.

Kurināmais kā procesa izejviela

1

2

3

2

2

3

2

3

3

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

VII:  cements

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Uz apdedzināšanas krāsns izejvielu pamatots

1

2

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

2

Klinkera ražošana

1

1

2

n.p.

n.p.

n.p.

1

2

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

2.

CKD

1

1

2

n.p.

n.p.

n.p.

1

2

2

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

Nekarbonāta ogleklis

1

1

2

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

2

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

2

VIII:  kaļķi

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Karbonāti

1

2

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

2

Sārmzemju metālu oksīdi

1

1

2

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

2.

IX:  stikls

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Karbonāti

1

1

2

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

X:  keramika

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Oglekļa izejvielas

1

1

2

n.p.

n.p.

n.p.

1

2

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

2

Sārmu metālu oksīdi

1

1

2

n.p.

n.p.

n.p.

1

2

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

2

Slapjā attīrīšana

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

XI:  celuloze un papīrs

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Standartmetode

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

▼M2

5.3.   SAMAZINĀJUMA PIEEJAS ATTIECĪBĀ UZ STACIONĀRĀM IEKĀRTĀM

▼B

Gadījumos, kuros nav tehniski realizējama vismaz 1. līmeņa prasību piemērošana visām (izņemot de minimis) avotu plūsmām vai tā izraisītu pārmērīgas izmaksas, operators izmanto tā saukto “samazinājuma pieeju”. Tā atbrīvo operatoru no šā pielikuma 5.2. iedaļas piemērošanas un ļauj izstrādāt pilnīgi individuālu monitoringa metodoloģiju. Operators kompetentajai iestādei pietiekami nodemonstrē, ka, izmantojot alternatīvu monitoringa metodoloģiju visai iekārtai, 2. tabulā dotie siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju gada līmeņa kopējās nenoteiktības sliekšņi visai iekārtai ir ievēroti.

Nenoteiktības analīzē kvantitatīvi nosaka nenoteiktības visiem mainīgajiem lielumiem un parametriem, ko izmanto gada emisijas līmeņa aprēķinos, ņemot vērā ISO Norādījumus par mērījumu nenoteiktību novērtēšanu un izteikšanu (1995) ( 7 ) un standartu ISO 5168:2005. Analīzi veic, pamatojoties uz iepriekšējā gada datiem, pirms kompetentā iestāde apstiprina monitoringa plānu, un katru gadu aktualizē. Minēto gadskārtējo aktualizāciju sagatavo kopā ar gada emisiju ziņojumu un tam veic pārbaudi.

Dalībvalstis par attiecīgajām iekārtām, kur izmanto samazinājuma metodi, paziņo Komisijai atbilstīgi 21. pantam Direktīvā 2003/87/EK. Operators nosaka un gada emisiju ziņojumā ziņo datus, ja tie pieejami, vai darbības datu labākos novērtējumus, datus par zemāko siltumspēju, emisijas koeficientiem, oksidācijas koeficientiem un citiem parametriem, attiecīgā gadījumā izmantojot laboratorijas analīzes. Attiecīgās pieejas paredz monitoringa plānā un apstiprina kompetentā iestāde. 2. tabulu neizmanto iekārtām, kuru siltumnīcefektu izraisošas gāzes nosaka, izmantojot emisiju nepārtraukta monitoringa sistēmas, kam piemēro XII pielikumu.



2. tabula

Samazinājuma vispārējo nenoteiktību robežvērtības

Iekārtas kategorija

Nenoteiktības robežvērtība, kas jāievēro attiecībā uz gada kopējo emisiju vērtību

A

± 7,5 %

B

± 5,0 %

C

± 2,5 %

▼M2

5.4.   STACIONĀRO IEKĀRTU DARBĪBAS DATI

▼B

Darbības dati sniedz informāciju par materiālu plūsmu, kurināmā patēriņu, izejvielām vai produkciju, kas izteikta ar enerģiju [TJ] (izņēmuma gadījumos arī kā masa vai tilpums [t vai Nm3], sk. 5.5. iedaļu) kurināmā gadījumā un kā masa vai tilpums izejvielu vai produkcijas gadījumā [t vai Nm3].

Nosakot darbības datus, operators var pamatoties uz faktūrrēķinos ierakstīto piegādātā kurināmā vai materiālu daudzumu, kā noteikts I pielikumā, un II līdz XI pielikumā noteiktajiem līmeņiem.

Ja darbības datus emisiju aprēķinam nevar tieši noteikt, tos nosaka, izmantojot krājumu izmaiņu vērtējumu:

materiāls C = materiāls P + (materiāls S – materiāls E) – materiāls O,

kur:

materiāls C

:

materiāls, kas pārstrādāts ziņošanas periodā;

materiāls P

:

materiāls, kas iegādāts ziņošanas periodā;

materiāls S

:

materiāla krājumi ziņošanas perioda sākumā;

materiāls E

:

materiāla krājumi ziņošanas perioda beigās;

materiāls O

:

materiāls, kas izmantots citos nolūkos (transportam vai atkalpārdošanai).

Gadījumos, kad “materiāla S” un “materiāla E” noteikšana ar tiešiem mērījumiem tehniski nav realizējama vai radītu pārmērīgas izmaksas, operators minētos divus daudzumus var novērtēt, pamatojoties uz:

 iepriekšējo gadu datiem un savstarpējo saistību ar produkcijas apjomu ziņošanas periodā

 vai

 dokumentētām metodēm un attiecīgiem datiem auditētos finanšu pārskatos par ziņošanas periodu.

Gadījumos, kad gada darbības datu noteikšana precīzi visam kalendāra gadam ir tehniski nerealizējama vai tā izraisītu pārmērīgas izmaksas, operators var izvēlēties nākamo tuvāko piemēroto darba dienu, lai atdalītu gadu, par kuru tiek sagatavots ziņojums, no nākamā gada. Novirzes, kas varētu būt piemērojamas vienai vai vairākām avotu plūsmām, skaidri reģistrē, veido pamatu kalendāra gadam reprezentatīvas vērtības noteikšanai un konsekventi ņem vērā attiecībā uz nākamo gadu.

5.5.   EMISIJAS KOEFICIENTI

Emisijas koeficienti pamatojas uz kurināmā un izejmateriālu oglekļa saturu, un tos izsaka kā tCO2/TJ (dedzināšanas emisijām) vai tCO2/t vai tCO2/Nm3 (procesa emisijām).

▼M2

Lai panāktu iespējami lielāku pārredzamību un iespējami plašāku atbilstību valsts siltumnīcefektu izraisošu gāzu uzskaitei, degvielas emisijas koeficientu (kas izteikti kā t CO2/t, nevis kā t CO2/TJ) izmantošana dedzināšanas emisijām ir ierobežota gadījumos, kad operatoram citādi rastos pārmērīgas izmaksas, un gadījumos, kas definēti šo pamatnostādņu pielikumos par specifiskām darbībām.

▼B

Oglekļa konversijai par attiecīgo CO2 vērtību izmanto koeficientu 3,664 [tCO2/tC] ( 8 ).

Emisijas koeficienti un darbībai specifisku emisijas koeficientu izveidošanas noteikumi ir norādīti šā pielikuma 11. un 13. iedaļā.

Biomasu uzskata par CO2 neitrālu. Biomasai izmanto emisijas koeficientu 0 [tCO2/TJ vai Nm3]. Piemēri dažādu veidu materiāliem, ko akceptē kā biomasu, minēti šā pielikuma 12. iedaļā.

Kurināmajam vai materiāliem, kas satur gan fosilo, gan biomasas oglekli, izmanto svērto emisijas koeficientu, kas pamatojas uz fosilā oglekļa daļu degvielas kopējā oglekļa saturā. Šis aprēķins ir pārredzams un dokumentēts saskaņā ar šā pielikuma 13. iedaļas noteikumiem un procedūrām.

Raksturīgo CO2, ko pārvieto uz iekārtu atbilstīgi ES-ELS kā kurināmā daļu (piemēram, domnas gāzi, koksēšanas krāsns gāzi vai dabasgāzi), iekļauj attiecīgā kurināmā emisijas koeficientā.

Atbilstīgi kompetentās iestādes apstiprinājumam raksturīgo CO2, kura izcelsme ir materiāla plūsma, bet ko pēc tam izvada ārā no iekārtas kā kurināmā daļu, var atskaitīt no attiecīgās iekārtas emisijām neatkarīgi no tā, vai to piegādā vai nepiegādā citai ES-ELS iekārtai. Jebkurā gadījumā ziņojumā to norāda kā ārpusbilances posteni. Par attiecīgajām iekārtām dalībvalstis paziņo Komisijai atbilstīgi 21. pantā Direktīvā 2003/87/EK noteiktajiem pienākumiem.

5.6.   OKSIDĀCIJAS UN PĀRRĒĶINĀŠANAS KOEFICIENTI

Degšanas emisiju oksidācijas koeficientu degšanas emisijām vai pārrēķināšanas koeficientu procesa emisijām izmanto, lai atspoguļotu oglekļa daļu, kas nav oksidēta vai procesā pārveidota. Oksidācijas koeficientiem ir atcelta prasība piemērot augstāko līmeni. Ja iekārtā izmanto dažādu kurināmo un ir aprēķināti darbībai specifiski oksidācijas koeficienti, saskaņā ar kompetentās iestādes atļauju operators var noteikt darbībai vienu apvienotu oksidācijas koeficientu un to izmantot visam kurināmajam vai, ja vien neizmanto biomasu, attiecināt nepilnīgo oksidāciju uz vienu galveno kurināmā plūsmu un izmantot koeficienta vērtību 1 pārējām plūsmām.

5.7.   NODOTAIS CO2

Atbilstīgi kompetentās iestādes apstiprinājumam operators no iekārtai aprēķinātā emisiju līmeņa var atskaitīt jebkuru CO2, kas nav emitēts no iekārtas, bet izvadīts no iekārtas kā tīra viela, tieši izmantots un saistīts produktos vai kā izejviela ar nosacījumu, ka atskaitīšanu atspoguļo attiecīga samazināšana attiecībā uz iekārtu un darbību, ko attiecīgā dalībvalsts ziņo savā valsts uzskaitē, kuru iesniedz ANO Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam. Attiecīgo CO2 daudzumu ziņo kā ārpusbilances posteni. Par attiecīgajām iekārtām dalībvalstis paziņo ES Komisijai atbilstīgi 21. pantā Direktīvā 2003/87/EK noteiktajiem pienākumiem. Ārā no iekārtas “nodotā CO2” iespējamie gadījumi cita starpā iekļauj:

 tīru CO2, ko izmanto dzērienu gāzēšanai,

 tīru CO2, ko izmanto kā sauso ledu dzesēšanai,

 tīru CO2, ko izmanto kā ugunsdzēšanas vielu, dzesējošu vielu vai laboratorijas gāzi,

 tīru CO2, ko izmanto graudu dezinfekcijai,

 tīru CO2, ko izmanto kā šķīdinātāju pārtikas vai ķīmiskajā rūpniecībā,

 CO2, kas izmantots un saistīts ķīmiskās rūpniecības vai celulozes ražošanas produkcijā vai izejvielās ķīmiskajā, papīra masas rūpniecībā (piemēram, urīnviela vai nogulsnētie karbonāti),

 karbonātus, kas saistīti ar smidzināšanas žāvētavā žāvētā dūmgāzu pusslapjās attīrīšanas absorbcijas produktā.

Gadā nodoto CO2 vai karbonātu masu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par 1,5 %, tieši, izmantojot tilpuma vai masas plūsmas mēriekārtas, svēršanu vai arī netieši pēc attiecīgā produkta (piemēram, karbonātu vai urīnvielas) masas attiecīgā gadījumā un ja tas ir piemēroti.

Ja daļa no nodotā CO2 ir ģenerēta no biomasas vai gadījumos, kad uz konkrēto iekārtu Direktīva 2003/87/EK attiecas tikai daļēji, operators atskaita tikai nodotā CO2 masas attiecīgo daļu, kura radusies no fosilā kurināmā un materiāliem darbībās, uz kurām attiecas minētā direktīva. Attiecināšanas metodēm jābūt konservatīvām, un tās ir atkarīgas no kompetentās iestādes apstiprinājuma.

▼M2

6.   UZ MĒRĪJUMIEM BALSTĪTAS METODES, KO PIEMĒRO STACIONĀRĀM IEKĀRTĀM

▼B

6.1.   VISPĀRĪGI NORĀDĪJUMI

▼M1

Kā norādīts 4.2. iedaļā, siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas var noteikt ar mērīšanas metodēm, izmantojot nepārtrauktu emisijas mērījumu sistēmas (NEMS) no visiem vai izraudzītiem emisijas avotiem, izmantojot standartu vai akceptētas metodes, ja operators pirms ziņošanas perioda ir saņēmis kompetentās iestādes apstiprinājumu, ka, izmantojot NEMS, ar mērījumiem sasniedz lielāku precizitāti nekā ar emisiju aprēķiniem, izmantojot visprecīzākā līmeņa pieeju. Pamatnostādnes par mērīšanas metožu izmantošanu noteiktas XII un XIII pielikumā. Dalībvalstīm iekārtas, kurās kā monitoringa sistēmas daļu izmanto NEMS, saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 21. pantu ir jāpaziņo Komisijai.

▼B

Koncentrāciju, kā arī masas vai tilpuma plūsmu mērīšanai izmantojamās procedūras ir saskaņā ar standarta metodi, ja tā ir pieejama, kura ierobežo paraugu ņemšanas un sistemātisko kļūdu un kurai ir zināma mērījumu nenoteiktība. Izmanto CEN standartus (t. i., tos, ko izdevusi Eiropas Standartizācijas komiteja), ja tie ir pieejami. Ja CEN standarti nav pieejami, izmanto piemērotus ISO standartus (t. i., Starptautiskās Standartizācijas organizācijas izdotos standartus) vai valsts standartus. Ja attiecīgu standartu nav, procedūras, kur iespējams, veic saskaņā ar piemērotiem standartu projektiem vai norādījumiem par nozares labāko praksi.

Attiecīgie ISO standarti cita starpā iekļauj:

  ISO 12039:2001“Stacionāro avotu izmeši – Oglekļa monoksīda, oglekļa dioksīda un skābekļa noteikšana – Automātiskas mērīšanas metodes veiktspējas raksturlielumi un kalibrēšana”,

  ISO 10396:2006“Stacionāro avotu izmeši – Paraugu ņemšana automātiskai gāzes koncentrācijas noteikšanai”,

  ISO 14164:1999“Stacionāro avotu izmeši – Gāzu tilpuma plūsmas ātruma noteikšana cauruļvados – Automātiskā metode”.

Izmērītā CO2 emisijas biomasas daļa jāatņem, pamatojoties uz aprēķina pieeju, un ziņojumā jānorāda kā ārpusbilances postenis (sk. šā pielikuma 14. iedaļu).

6.2.   UZ MĒRĪJUMIEM PAMATOTU METODOLOĢIJU LĪMEŅI

▼M1

Saskaņā ar XII un XIII pielikumu augstākais līmenis iekārtas operatoram ir jāizmanto katram siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju atļaujā iekļautajam emisijas avotam, kura attiecīgās siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas nosaka, izmantojot NEMS.

▼B

Tikai tad, ja kompetentajai iestādei ir pierādīts, ka augstākā līmeņa pieeja nav tehniski realizējama vai izraisītu pārmērīgas izmaksas, attiecīgajam emisijas avotam var izmantot nākamo zemāko līmeni. Tādējādi izraudzītais līmenis katram emisijas avotam atspoguļo augstāko precizitātes līmeni, kas ir tehniski realizējams un neizraisa pārmērīgas izmaksas. Līmeņu izvēle ir atkarīga no kompetentās iestādes apstiprinājuma (sk. 4.3. iedaļu).

▼M1

Ziņošanas periodos no 2008. līdz 2012. gadam par CO2 emisijām izmanto vismaz 2. līmeni, kas noteikts XII pielikumā, un N2O emisijām izmanto līmeņus, kas noteikti XIII pielikumā, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams tehniski.

▼B

6.3.   PAPILDU PROCEDŪRAS UN PRASĪBAS

▼M1

a)   Paraugu ņemšanas normas

Visiem emisijas noteikšanas elementiem, izmantojot visus konkrētajai stundai pieejamos datu punktus, aprēķina (derīgu datu stundu) stundas vidējās vērtības, kā (attiecīgā gadījumā) norādīts XII un XIII pielikumā. Ja iekārta kādā noteiktas stundas daļā ir ārpus kontroles vai nedarbojas, stundas vidējo vērtību aprēķina pēc pārējiem šīs konkrētās stundas datu punktiem. Ja emisijas noteikšanas elementam derīgo datu stundas datus nevar aprēķināt, jo pieejami ir mazāk par 50 % no maksimālā stundas datu punktu skaita, konkrētās stundas datus neizmanto. Katram gadījumam, kad derīgu datu stundu nevar aprēķināt, aprēķina aizstājējas vērtības saskaņā ar šīs iedaļas noteikumiem.

▼B

b)   Trūkstošie dati

Ja derīgu datu stundu nevar nodrošināt vienam vai vairākiem emisijas aprēķināšanai vajadzīgajiem elementiem tāpēc, ka aparatūra ir bijusi ārpus kontroles (piemēram, kalibrēšanas dēļ vai traucējumu radītu kļūdu gadījumā) vai tā nav darbojusies, operators nosaka vērtības katras trūkstošās stundas aizstāšanai, kā parādīts turpmāk.

i)   Koncentrācijas

Ja derīgu datu stundu nevar nodrošināt par parametru, kuru tieši mēra kā koncentrāciju (piemēram, siltumnīcefektu izraisošas gāzes, O2), attiecīgajai stundai šādi aprēķina aizstājēju vērtību C*subst :

image

kur:

image

ir konkrētā parametra koncentrācijas aritmētiskais vidējais lielums;

σ C_ ir konkrētā parametra koncentrācijas standartnovirzes labākais novērtējums.

Vidējo aritmētisko vērtību un standartnovirzi aprēķina ziņošanas perioda beigās visam ziņošanas perioda laikā izmērīto emisijas datu kopumam. Ja tāds periods nav izmantojams iekārtas nozīmīgu tehnisku pārveidojumu dēļ, ar kompetento iestādi vienojas par reprezentatīvu laika periodu, kas, ja iespējams, ir viens gads.

Vidējās aritmētiskās vērtības un standartnovirzes aprēķini jāuzrāda verificētājam.

ii)   Citi parametri

Ja derīgu datu stundu nevar nodrošināt par parametriem, kurus tieši nemēra kā koncentrācijas, attiecīgo parametru aizstājējas vērtības iegūst ar procesa masas bilances modeli vai enerģijas bilances pieeju. Pārējie izmērītie elementi jāizmanto emisijas aprēķinu rezultātu validācijai.

Masas vai enerģijas bilances modeļi un to pamatā esošie pieņēmumi precīzi jādokumentē un jāuzrāda verificētājam kopā ar aprēķinātajiem rezultātiem.

c)   Apstiprinošs emisiju aprēķins

▼M1

Paralēli emisiju noteikšanai, izmantojot mērīšanas metodes saskaņā ar XII un XIII pielikumu, katras attiecīgās siltumnīcefektu izraisošās gāzes gada emisijas jānosaka ar aprēķinu metodi pēc viena no šādiem variantiem:

▼B

a) emisiju aprēķins, kas attiecīgajām darbībām noteikts attiecīgajos pielikumos. Emisiju aprēķinos parasti var izmantot zemākos līmeņus (t. i., vismaz 1. līmeni); vai

b) emisiju aprēķins, kas noteikts 2006. gada IPCC pamatnostādnēs, piemēram, var izmantot 1. līmeņa metodes.

Iespējamas atšķirības starp mērījumos un ar aprēķiniem iegūtajiem rezultātiem. Operators izpēta korelāciju starp mērījumu un aprēķina pieejas rezultātiem, ņemot vērā, ka atšķirības varētu rasties abu pieeju dažādības dēļ. Ņemot vērā attiecīgo korelāciju, operators aprēķinātos rezultātus izmanto mērījumu rezultātu kontrolpārbaudei.

Operators nosaka un ziņo gada emisiju ziņojumā attiecīgos darbības datus, zemāko siltumspēju, emisijas koeficientus, oksidācijas koeficientus un datus par citiem parametriem, kas izmantoti emisiju noteikšanai saskaņā ar II līdz XI pielikumu, attiecīgā gadījumā izmantojot laboratorijas analīzes. Attiecīgās pieejas, kā arī izraudzīto apstiprinošo aprēķinu metodi nosaka monitoringa plānā un apstiprina kompetentā iestāde.

▼M1

Ja salīdzinājums ar rezultātiem, kas iegūti pēc aprēķinu metodes, nepārprotami liecina, ka mērījumu rezultāti nav derīgi, operatoram to aizstāšanai jāizmanto šajā iedaļā minētās vērtības (izņemot monitoringu saskaņā ar XIII pielikumu).

▼B

7.   NENOTEIKTĪBAS NOTEIKŠANA

7.1.   APRĒĶINI

Uz šo iedaļu attiecas šā pielikuma 16. iedaļa. Emisiju aprēķināšanai operatoram jābūt izpratnei par galvenajiem nenoteiktību avotiem.

▼M2

Uz aprēķiniem balstītas metodes gadījumā, ievērojot 5.2. iedaļas noteikumus, kompetentā iestāde apstiprina līmeņu kombināciju katrai avota plūsmai iekārtā un apstiprina visus citus konkrētās iekārtas monitoringa metodes aspektus, kas iekļauti iekārtas atļaujā vai – attiecībā uz aviācijas darbībām – gaisa kuģa ekspluatanta monitoringa plānā. To darot, kompetentā iestāde akceptē nenoteiktību, kas tieši rodas no apstiprinātās monitoringa metodes pareizas piemērošanas, un pierādījums šim apstiprinājumam ir atļaujas saturs vai – attiecībā uz aviācijas darbībām – apstiprinātā monitoringa plāna saturs. Līmeņu kombinācijas norādīšana emisiju ziņojumā Direktīvas 2003/87/EK nolūkā ir ziņošanas nenoteiktība. Tādējādi, ja tiek izmantota uz aprēķiniem balstīta metodoloģija, nepastāv citas prasības attiecībā uz nenoteiktības paziņošanu.

▼B

Nenoteiktība, ko mērīšanas sistēmai nosaka līmeņu sistēmā, ietver izmantoto mērīšanas instrumentu norādīto nenoteiktību, kalibrēšanas nenoteiktību un papildu nenoteiktības, kas saistītas ar mērīšanas instrumentu praktisku izmantošanu. Noteiktās robežvērtības līmeņu sistēmā attiecas uz nenoteiktību, kas saistīta ar vērtību vienā ziņošanas periodā.

Attiecībā uz komerciāli tirgotu kurināmo vai materiāliem kompetentās iestādes var atļaut operatoram noteikt kurināmā/materiālu gada plūsmu, pamatojoties tikai uz kurināmā vai materiāla faktūrrēķinos uzrādīto daudzumu bez turpmākas individuālas ar to saistīto nenoteiktību pārbaudes ar nosacījumu, ka valsts tiesību akti vai parādītā attiecīgo valsts vai starptautisko standartu piemērošana nodrošina, ka attiecīgās prasības par nenoteiktību darbības datiem attiecībā uz komercdarījumiem ir izpildītas.

►M2  Visos pārējos gadījumos operators sniedz rakstiskas liecības par nenoteiktības līmeni, kas saistīts ar darbības datu noteikšanu katrai avota plūsmai, lai parādītu, ka ir ievērotas šo pamatnostādņu II līdz XI pielikumā, kā arī XIV un XV pielikumā definētās nenoteiktības robežvērtības. ◄ Operators pamato aprēķinu uz specifikācijām, ko sniedzis mērīšanas instrumentu piegādātājs. Ja specifikācijas nav pieejamas, operators sniedz mērīšanas instrumenta nenoteiktības novērtējumu. Abos gadījumos jāņem vērā nepieciešamās korekcijas minētajās specifikācijās tādu faktiskās izmantošanas ietekmju dēļ kā novecošana, fiziskās vides apstākļi, kalibrēšana un apkope. Korekcijās var iekļaut konservatīvu eksperta slēdzienu.

Ja izmanto mērīšanas sistēmas, operators ņem vērā visu mērīšanas sistēmas sastāvdaļu kumulatīvo ietekmi uz gada darbības datu nenoteiktību, izmantojot nenoteiktības izplatīšanās likumu ( 9 ), kas sniedz divus piemērotus noteikumus nekorelējošu nenoteiktību apvienošanai, saskaitot vai reizinot attiecīgos konservatīvos tuvinājumus, ja nenoteiktības ir savstarpēji saistītas.

a)   Summas nenoteiktība (piemēram, individuālajiem ieguldījumiem gada vērtībā)

Nekorelējošām nenoteiktībām:

image

Savstarpēji saistītām nenoteiktībām:

image

kur:

Utotal ir procentos izteikta summas nenoteiktība;

xi un Ui ir attiecīgās vērtības un ar tām saistītās relatīvās nenoteiktības, kas izteiktas procentos.

b)   Reizinājuma nenoteiktība (piemēram, dažādiem parametriem, ko izmanto mēriekārtas rādījumu pārvēršanai masas plūsmas datos)

Nekorelējošām nenoteiktībām:

image

Savstarpēji saistītām nenoteiktībām:

image

kur:

Utotal ir ir procentos izteikta reizinājuma nenoteiktība;

Ui ir procentos izteiktas relatīvās nenoteiktības, kas saistītas ar attiecīgajām vērtībām.

Operators, izmantojot kvalitātes nodrošināšanas un pārvaldības procedūras, nosaka un samazina emisiju ziņojumā iekļaujamo emisijas datu nenoteiktības. Verifikācijas procesa laikā verificētājs pārbauda apstiprinātās monitoringa metodoloģijas izmantošanas pareizību un novērtē, kā, izmantojot operatora kvalitātes nodrošināšanas un pārvaldības procedūras, tiek noteiktas un samazinātas atlikušās nenoteiktības.

7.2.   MĒRĪJUMI

▼M1

Operators var pamatot mērījumu metodes izmantošanu, kā noteikts 4.2. iedaļā, ja tādējādi tiek iegūti ticami rezultāti ar mazāku nenoteiktību nekā pēc attiecīgās aprēķinu metodes (salīdzinājums 4.2. iedaļā), vai ir jāizmanto mērījumu metode saskaņā ar XIII pielikumu. Kā pamatojumu operators kompetentajai iestādei iesniedz mērījumu nenoteiktības pilnīgākas kvantitatīvas analīzes rezultātus, kurā saskaņā ar standartu EN 14181 ņemti vērā šādi nenoteiktību avoti:

▼B

 nepārtraukto mērījumu iekārtai norādītā nenoteiktība,

 ar kalibrēšanu saistītās nenoteiktības,

 papildu nenoteiktība, kas saistīta ar monitoringa iekārtu praktisku izmantošanu.

Balstoties uz operatora pamatojumu, kompetentā iestāde var apstiprināt, ka operators var izmantot nepārtrauktās emisiju mērīšanas sistēmu visiem vai izraudzītiem emisijas avotiem iekārtā, un apstiprināt visas citas monitoringa metodoloģijas detaļas tiem emisijas avotiem, kas iekļauti iekārtas atļaujā. To izdarot, kompetentā iestāde ir apstiprinājusi nenoteiktību, kas tieši rodas, pareizi izmantojot apstiprināto monitoringa metodoloģiju, un minētā apstiprinājuma pierādījums ir atļaujas saturs.

Operators kompetentajai iestādei iesniedzamajā gada emisiju ziņojumā norāda nenoteiktību, kas noteikta, veicot nenoteiktību pilnu analīzi par attiecīgajiem emisijas avotiem un avotu plūsmām līdz laikam, kamēr kompetentā iestāde pārskata, vai mērīšanas vietā neveikt aprēķinus, un pieprasa nenoteiktību pārrēķināt. Minētās nenoteiktības norādīšana emisiju ziņojumā ir kļūdas ziņojums Direktīvas 2003/87/EK nozīmē.

Operators, izmantojot kvalitātes nodrošināšanas un kontroles procesu, pārvalda un samazina emisiju ziņojumā iekļaujamo emisijas datu atlikušās nenoteiktības. Veicot verifikāciju, verificētājs pārbauda apstiprinātās monitoringa metodoloģijas izmantošanas pareizību un novērtē, kā notiek atlikušo nenoteiktību pārvaldība un samazināšana, izmantojot operatora kvalitātes nodrošināšanas un kontroles procedūras.

8.   ZIŅOŠANA

▼M2

Direktīvas 2003/87/EK IV pielikumā ir izklāstītas ziņošanas prasības attiecībā uz iekārtām un gaisa kuģu ekspluatantiem. Ja vien ES Komisija nav publicējusi līdzvērtīgu elektronisku standartprotokolu attiecībā uz gada ziņojumiem, par pamatu kvantitatīvo datu ziņošanai izmanto šā pielikuma 14. iedaļā norādīto ziņošanas paraugu un tajā pieprasīto informāciju. Ja ziņošanas paraugs ir norādīts pielikumā par specifiskām darbībām, ziņošanai izmanto minēto ziņošanas paraugu un tajā pieprasīto informāciju.

▼B

Emisiju ziņojums ietver gada emisijas kalendāra gada laikā ziņošanas periodā.

Ziņojumu verificē saskaņā ar sīki izstrādātām prasībām, ko noteikusi dalībvalsts atbilstīgi Direktīvas 2003/87/EK V pielikuma prasībām. Operators verificēto ziņojumu iesniedz kompetentajai iestādei līdz katra gada 31. martam par emisijām iepriekšējā gada laikā.

Kompetentās iestādes rīcībā esošos emisiju ziņojumus minētā iestāde dara pieejamus sabiedrībai atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvai 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu ( 10 ). Attiecībā uz minētās direktīvas 4. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteiktā izņēmuma piemērošanu operatori var savā ziņojumā norādīt, kuru informāciju ziņojumā tie uzskata par komerciāli jutīgu.

Katra operatora ziņojumā par iekārtu iekļaujama šāda informācija:

1) iekārtas identifikācijas dati saskaņā ar IV pielikumu Direktīvā 2003/87/EK un tās unikālais atļaujas numurs;

2) visu emisijas avotu un/vai avotu plūsmu emisiju kopsumma, izraudzītā pieeja (mērījumu vai aprēķinu), izraudzītais līmenis un metodes (attiecīgā gadījumā), darbības dati ( 11 ), emisijas koeficienti ( 12 ) un oksidācijas/pārrēķināšanas koeficienti ( 13 ). Par šādiem posteņiem, ko neuzskaita emisijas izteiksmē, ziņo kā par ārpusbilances posteņiem: sadedzinātās [TJ] vai procesos izmantotās [t vai Nm3] biomasas daudzumi; CO2 emisijas [tCO2] no biomasas, ja emisiju noteikšanai izmanto mērījumus; no iekārtas nodotais CO2 [tCO2]; raksturīgais CO2, kas atstāj iekārtu kā kurināmā daļa;

3) ja emisijas koeficienti un darbības dati par kurināmo ir attiecināti pret masu, nevis pret enerģiju, operators ziņo papildu aizstājējdatus par katra kurināmā veida gada vidējo zemāko siltumspēju un emisijas koeficientu. “Aizstājējdati” ir gada vērtības – empīriski dati vai ar atzītiem avotiem pamatotas vērtības, ko izmanto, lai aizstātu datus par mainīgajiem lielumiem (t. i., par kurināmā/materiālu plūsmu, zemāko siltumspēju vai emisiju, oksidācijas vai pārrēķināšanas koeficientus), kas vajadzīgi aprēķinu pieejās saskaņā ar I–XI pielikumu, lai nodrošinātu pilnīgu ziņošanu, ja monitoringa metodoloģija nesniedz visus vajadzīgos mainīgos lielumus;

4) ja izmanto masas bilances pieeju, operatori paziņo masas plūsmu, katra kurināmā veida oglekļa un enerģijas saturu un materiālu plūsmu iekārtā un no tās, kā arī savus krājumus;

5) ja veic emisiju nepārtraukto monitoringu (XII pielikums), operators ziņo fosilā CO2 gada emisijas, kā arī CO2 emisijas no biomasas izmantošanas. Turklāt operators ziņo papildu aizstājējdatus par katra kurināmā veida gada vidējo siltumspēju un emisijas koeficientu vai citiem attiecīgajiem materiālu un produktu parametriem, kas iegūti ar tos apstiprinošiem aprēķiniem;

6) ja izmanto samazinājuma pieeju saskaņā ar 5.3. iedaļu, operators ziņo papildu aizstājējdatus par katru parametru, kuram pieeja nedod vajadzīgos datus saskaņā ar I–XI pielikumu;

7) ja izmanto kurināmo, bet emisijas aprēķina kā procesa emisijas, operators ziņo papildu aizstājējdatus par attiecīgajiem mainīgajiem lielumiem šā kurināmā dedzināšanas emisiju aprēķinā;

8) pagaidu vai pastāvīgas līmeņu izmaiņas, minēto izmaiņu pamatojums, izmaiņu sākuma datums un pagaidu izmaiņu sākuma un beigu datumi;

9) jebkuras citas izmaiņas iekārtā ziņošanas perioda laikā, kas var attiekties uz emisiju ziņojumu.

Informācija, kas jāsniedz atbilstīgi 8. un 9. punktam, un papildu informācija, kas jāsniedz atbilstīgi 2. punktam, nav piemērota iesniegšanai ziņošanas formas tabulas veidā, un tāpēc to gada emisiju ziņojumā iekļauj teksta veidā.

Par kurināmo un tā radītajām emisijām ziņo, izmantojot IPCC degvielu kategorijas (sk. šā pielikuma 11. iedaļu), kas pamatojas uz Starptautiskās Enerģijas aģentūras definīcijām. Ja attiecīgā operatora dalībvalsts ir publicējusi degvielu kategoriju sarakstu, iekļaujot definīcijas un emisiju koeficientus, kas atbilst jaunākajam valsts pārskatam, kurš iesniegts Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam, minētās kategorijas un to emisijas koeficientus izmanto, ja tas apstiprināts saskaņā ar attiecīgo monitoringa metodoloģiju.

Turklāt ziņo par atkritumu veidiem un emisijām, kas radušās, tos izmantojot par kurināmo vai izejmateriāliem. Par atkritumu veidiem ziņo, izmantojot Kopienas atkritumu sarakstu, kas noteikts Komisijas 2000. gada 3. maija Lēmumā 2000/532/EK, ar ko aizstāj Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta a) punktu Padomes Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem ( 14 ). Iekārtā izmantojamo attiecīgo atkritumu nosaukumiem pievieno atbilstošos sešciparu kodus.

Par emisijām, kas rodas no viena un tā paša darbības tipa dažādiem emisiju avotiem vai avotu plūsmām vienā iekārtā, var paziņot darbības veidam kopumā.

▼M1

Par emisijām ziņo, rezultātu noapaļojot ar precizitāti līdz vienai tonnai CO2 vai CO2(e) (piemēram, 1 245 978 t). Darbības datus, emisijas koeficientus un oksidācijas vai pārrēķināšanas koeficientus noapaļo, norādot tikai emisiju aprēķiniem un ziņošanas nolūkiem izmantojamos zīmīgos ciparus.

▼M2

Lai nodrošinātu atbilstīgi Direktīvai 2003/87/EK paziņoto datu saskanību ar datiem, kurus dalībvalstis paziņo atbilstīgi ANO Pamatkonvencijai par klimata izmaiņām, un citiem emisijas datiem, ko paziņo Eiropas piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistram (EPRTR), katru iekārtas vai gaisa kuģa ekspluatanta veikto darbību vajadzības gadījumā apzīmē, izmantojot kodus no šādām divām ziņošanas shēmām:

▼B

a) vienotā pārskatu forma siltumnīcefektu izraisošo gāzu valstu uzskaites sistēmām, ko apstiprinājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata izmaiņām attiecīgās struktūras (sk. šā pielikuma 15.1. iedaļu);

b) Regulas (EK) Nr. 166/2006 par Eiropas Piesārņojošo vielu izplūdes un nodošanas reģistru (EPRTR) I pielikumā sniegtie IPPC kodi (sk. turpmāk 15.2. iedaļu).

9.   INFORMĀCIJAS GLABĀŠANA

▼M2

Operators attiecībā uz visiem emisiju avotiem un/vai avotu plūsmām, kas piederīgas Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitītajām darbībām, dokumentē un arhivē monitoringa datus par iekārtas vai gaisa kuģa ekspluatanta radīto siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijām, kuras norādītas saistībā ar šīm darbībām.

Ar dokumentētajiem un arhivētajiem monitoringa datiem jāpietiek, lai varētu verificēt gada emisiju ziņojumu par iekārtas vai gaisa kuģa ekspluatanta emisijām, ko operators iesniedz saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 14. panta 3. punktu atbilstīgi šīs direktīvas V pielikumā noteiktajiem kritērijiem.

▼B

Dati, kas nav jāiekļauj gada emisiju ziņojumā, nav jāziņo vai citādi jādara zināmi sabiedrībai.

Lai verificētājs vai cita trešā persona varētu reproducēt emisiju noteikšanu, ►M2  operatoram ◄ vismaz desmit gadus pēc ziņojuma iesniegšanas atbilstīgi 14. panta 3. punktam Direktīvā 2003/87/EK jāglabā šāda informācija.

Uz aprēķiniem pamatotām metodoloģijām:

 visu avotu plūsmu saraksts, kurām veikts monitorings,

 emisiju aprēķinos izmantotie darbības dati par katru materiāla plūsmu, iedalot kategorijās atbilstīgi procesam un kurināmā vai materiāla veidam,

 dokumenti, kas pamato monitoringa metodoloģijas izvēli, un dokumenti, kas pamato kompetentās iestādes apstiprinātās pagaidu vai pastāvīgās monitoringa metodoloģiju un līmeņu izmaiņas,

 monitoringa metodoloģijas dokumentācija un darbībai raksturīgo emisijas koeficientu izstrādāšanas rezultāti, un biomasas daļu konkrētiem kurināmā veidiem, oksidācijas un pārrēķināšanas koeficienti, kā arī liecības par kompetentās iestādes apstiprinājumu,

▼M2

 darbības datu vākšanas procesu dokumentācija attiecībā uz iekārtas vai gaisa kuģa ekspluatanta un attiecīgajām avotu plūsmām,

▼B

 darbības dati, emisijas, oksidācijas vai pārrēķināšanas koeficienti, kas iesniegti kompetentajai iestādei valsts sadales plānam par gadiem, kas ir pirms laika perioda, uz kuru attiecas tirdzniecības shēma,

 atbildības dokumentācija saistībā ar emisiju monitoringu,

 gada emisiju ziņojums un

 visa pārējā informācija, kas identificēta kā nepieciešama gada emisiju ziņojuma pārbaudei.

Uz mērījumiem pamatotām metodoloģijām papildus jāglabā šāda papildu informācija:

 visu emisijas avotu saraksts, kuriem veikts monitorings,

 dokumenti, kas pamato uz mērījumiem pamatotas monitoringa metodoloģijas izvēli,

 dati, kas izmantoti katra emisiju avota emisijas nenoteiktības analīzei, iedalot kategorijās atbilstīgi procesam,

 apstiprinošiem aprēķiniem izmantotie dati,

 nepārtraukto mērījumu sistēmas sīki izstrādāts tehniskais apraksts, tostarp kompetentās iestādes apstiprinājuma dokumentācija,

 izejas dati un apkopotie dati no nepārtraukto mērījumu sistēmas, tostarp dokumentācija par izmaiņām laika gaitā, pārbaužu, dīkstāvju, kalibrēšanas, apkopju reģistrācijas žurnāls,

 dokumentācija par visām nepārtraukto mērījumu sistēmas izmaiņām.

▼M2

Attiecībā uz aviācijas darbībām saglabā šādu papildinformāciju:

 īpašumā esošo un nomāto gaisa kuģu saraksts, kā arī vajadzīgie pierādījumi par šā saraksta pilnīgumu,

 katrā ziņošanas periodā ietverto lidojumu saraksts, kā arī vajadzīgie pierādījumi par minētā saraksta pilnīgumu,

 komerckravas un attāluma noteikšanai izmantotie dati, kas attiecas uz gadiem, par kuriem tonnkilometru dati tiek paziņoti;

 vajadzības gadījumā dokumenti attiecībā uz metodi, ko izmanto, ja dati ir nepilnīgi, un dati, kas izmantoti konstatēto nepilnību novēršanai.

▼B

10.   KONTROLE UN VERIFIKĀCIJA

Uz kontroli un verifikāciju attiecas šā pielikuma 16. iedaļa.

10.1.   DATU VĀKŠANA UN APSTRĀDE

Operators izveido, dokumentē, ievieš un uztur efektīvas datu vākšanas un apstrādes darbības (turpmāk tekstā “datu plūsmas darbības”) siltumnīcefektu izraisošu gāzu monitoringam un ziņošanai saskaņā ar apstiprinātu monitoringa plānu, atļauju un šīm pamatnostādnēm. Pie šīm datu plūsmas darbībām pieskaitāmi mērījumi, monitorings, datu analīze, reģistrācija, apstrāde un parametru aprēķināšana, lai ziņotu par siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijām.

10.2.   KONTROLES SISTĒMA

Operators izveido, dokumentē, ievieš un uztur efektīvu kontroles sistēmu, lai nodrošinātu, ka gada emisiju ziņojumā, kas sagatavots, veicot datu plūsmas darbības, nebūtu nepatiesu apgalvojumu un tas būtu saskaņā ar apstiprināto monitoringa plānu, iekārtas atļauju un šīm pamatnostādnēm.

Operatora kontroles sistēmu veido procesi, kuru mērķis ir efektīvs monitorings un ziņošana, kā izprojektējuši un īstenojuši par gada emisiju ziņošanu atbildīgie. Kontroles sistēmai ir šādas sastāvdaļas:

a) paša operatora veikts vērtēšanas process par raksturīgo un kontroles risku attiecībā uz kļūdām, nepatiesu interpretāciju vai izlaidumiem (nepatiesiem apgalvojumiem) gada emisiju ziņojumā un neatbilstību apstiprinātajam monitoringa plānam, iekārtas atļaujai un šīm pamatnostādnēm;

b) kontroles darbības, kas palīdz mazināt identificētos riskus.

Operators novērtē un uzlabo savu kontroles sistēmu, lai nodrošinātu, ka gada emisiju ziņojumā nav būtiski nepatiesu apgalvojumu vai būtisku neatbilstību. Vērtēšana iekļauj kontroles sistēmas un paziņoto datu iekšējos auditus. Kontroles sistēma var dot norādes uz citām procedūrām un dokumentiem, tostarp uz dokumentiem vadības sistēmās ES Vides pārvaldības un audita shēmā (EMAS), ISO 14001:2004 (“Vides pārvaldības sistēmas – Specifikācija ar pamatnostādnēm izmantošanai”), ISO 9001:2000 un finanšu kontroles sistēmās. Ja ir dota tāda norāde, operators nodrošina, lai prasības apstiprinātajā monitoringa plānā, iekārtas atļaujā un šajās pamatnostādnēs būtu sakārtotas attiecīgā izmantojamā sistēmā.

10.3.   KONTROLES DARBĪBAS

Raksturīgo un kontroles risku samazināšanai un mīkstināšanai atbilstīgi 10.2. iedaļai operators identificē un ievieš kontroles darbības saskaņā ar 10.3.1. līdz 10.3.6. iedaļu.

10.3.1.   PROCEDŪRAS UN ATBILDĪBA

Operators nosaka atbildību par visām datu plūsmas darbībām un visām kontroles darbībām. Nesavienojamus pretrunīgus pienākumus, tostarp apstrādes un kontroles darbības, iespēju robežās nošķir vai izmanto citas kontroles metodes.

Operators rakstiski dokumentē datu plūsmas darbības atbilstīgi 10.1. iedaļai un kontroles darbības atbilstīgi 10.3.2. līdz 10.3.6. iedaļai, iekļaujot:

 datu vākšanas un apstrādes darbību secību un savstarpējo iedarbību atbilstīgi 10.1. iedaļai, tostarp izmantotās aprēķinu un mērīšanas metodes,

 definētā riska vērtējumu un kontroles sistēmas vērtējumu saskaņā ar 10.2. iedaļu,

 saskaņā ar 10.3.1. iedaļu piešķirtai atbildībai nepieciešamo kompetenču pārvaldību,

 izmantojamo mērīšanas ierīču un (ja izmanto) informācijas tehnoloģijas kvalitātes nodrošinājumu saskaņā ar 10.3.2. iedaļu,

 paziņoto datu iekšējo kontroli saskaņā ar 10.3.3. iedaļu,

 ārējo avotu procesus saskaņā ar 10.3.4. iedaļu,

 korekcijas un korektīvās darbības saskaņā ar 10.3.5. iedaļu,

 pierakstus un dokumentāciju saskaņā ar 10.3.6. iedaļu.

Katrā no norādītajām procedūrām (attiecīgajā gadījumā) paredz šādus elementus:

 atbildības sadalījumu,

 pierakstus (elektroniskos un fiziskos, kas ir izmantojami un piemēroti),

 izmantojamās informācijas sistēmas (attiecīgā gadījumā),

 ievadi un izvadi, un skaidru saistību ar iepriekšējo un nākamo darbību,

 biežumu (attiecīgā gadījumā).

Procedūrām jābūt piemērotām identificēto risku mazināšanai.

10.3.2.   KVALITĀTES NODROŠINĀŠANA

Operators nodrošina, lai attiecīgās mērīšanas ierīces būtu kalibrētas, noregulētas un regulāri pārbaudītas, tostarp arī pirms lietošanas, un pārbaudītas ar mērīšanas standartiem, kas izsekojami līdz starptautiskajiem mērīšanas standartiem, ja tie ir pieejami, saskaņā ar riskiem, kas identificēti saskaņā ar 10.2. iedaļu. Operators monitoringa plānā norāda, ja mērīšanas instrumenta sastāvdaļas nav iespējams kalibrēt, un ierosina alternatīvas kontroles darbības, kurām vajadzīgs kompetentās iestādes apstiprinājums. Ja ir konstatēts, ka iekārta neatbilst prasībām, operators nekavējoties sāk nepieciešamās korektīvās darbības. Kalibrēšanas rezultātu pieraksti un apstiprinājuma dokumenti jāglabā 10 gadus.

Ja operators izmanto informācijas tehnoloģijas, tostarp procesu datorizētu vadību, to plāno, dokumentē, pārbauda, ievieš, kontrolē un uztur tā, lai tiktu nodrošināta ticama, precīza un laicīga datu apstrāde atbilstīgi riskiem, kas identificēti saskaņā ar 10.2. iedaļu. Tas attiecas arī uz monitoringa plānā esošo aprēķina formulu pareizu izmantošanu. Informācijas tehnoloģijas kontrolē ir iekļauta pieejas kontrole, dublēšana, izgūšana, nepārtrauktības plānošana un drošība.

10.3.3.   DATU PĀRBAUDE UN VALIDĀCIJA

Datu plūsmas pārvaldībai operators izstrādā un ievieš datu pārbaudi un validāciju atbilstīgi riskiem, kas identificēti saskaņā ar 10.2. iedaļu. Minētajām pārbaudēm var izmantot rokas metodes vai to veikt elektroniskā veidā. Tās izveido tā, lai datu brāķēšanas robežas būtu iespējami stingras.

Darbības līmenī vienkāršu un efektīvu datu pārbaudi var izdarīt ar monitoringa vērtību salīdzināšanu, izmantojot vertikālo un horizontālo pieeju.

Pēc vertikālās pieejas salīdzina monitoringā iegūtos vienas un tās pašas ►M2  iekārtas vai gaisa kuģa ekspluatanta ◄ emisiju datus dažādos gados. Monitoringa kļūda ir iespējama, ja atšķirības starp atsevišķo gadu datiem nevar izskaidrot ar:

 darbības līmeņu izmaiņām,

 izmaiņām, kas saistītas ar kurināmo vai izejmateriālu,

 izmaiņām, kas attiecas uz emitēšanas procesiem (piemēram, energoefektivitātes paaugstināšanos).

Pēc horizontālās pieejas salīdzina vērtības, kas iegūtas no dažādām datu vākšanas sistēmām, iekļaujot:

 kurināmā vai materiālu iepirkuma datus ar krājumu izmaiņām (pamatojoties uz informāciju par krājumiem perioda beigās un sākumā) un datus par patēriņu attiecīgās avotu plūsmās,

 emisijas koeficientu salīdzinājumu, kuri noteikti ar analīzēm, aprēķināti vai saņemti no piegādātāja, ar valsts vai starptautiskiem emisiju standarta koeficientiem salīdzināmiem kurināmā veidiem,

 emisijas koeficientu salīdzinājumu, kas pamatojas uz kurināmā analīzēm, ar valsts vai starptautiskiem emisijas standarta koeficientiem salīdzināmiem kurināmā veidiem,

 izmērīto un aprēķināto emisiju salīdzinājumu.

10.3.4.   ĀRĒJĀ AVOTA PROCESI

Ja operators izvēlas kādam datu plūsmas procesam izmantot ārēja avota pakalpojumus, operators kontrolē attiecīgo procesu kvalitāti saskaņā ar riskiem, kas identificēti saskaņā ar 10.2. iedaļu. Operators definē attiecīgās prasības attiecībā uz rezultātiem, metodēm un pārbauda tā nodrošināto kvalitāti.

10.3.5.   KOREKCIJAS UN KORIĢĒJOŠĀ DARBĪBA

Ja ir konstatēts, ka kāda datu plūsmas vai kontroles darbības daļa (ierīce, aprīkojums, personāla loceklis, piegādātājs, procedūra vai cita) efektīvi nedarbojas vai darbojas ārpus noteiktajām robežām, operators tūlīt izdara attiecīgās korekcijas un izlabo izbrāķētos datus. Operators novērtē veikto pasākumu rezultātu piemērotību, nosaka nepareizas darbības vai kļūdas galveno cēloni un veic atbilstošu koriģējošu darbību.

Šīs iedaļas darbības veic saskaņā ar 10.2. iedaļu (uz risku pamatota pieeja).

10.3.6.   PIERAKSTI UN DOKUMENTĀCIJA

Lai varētu parādīt un nodrošināt atbilstību un lai varētu rekonstruēt paziņotos emisijas datus, operators vismaz 10 gadus glabā pierakstus par visām kontroles darbībām (tostarp iekārtu un informācijas tehnoloģijas kvalitātes nodrošināšanu/kvalitātes kontroli, datu pārbaudi, validāciju un korekcijām) un visu informāciju, kas uzskaitīta šā pielikuma 9. iedaļā.

Operators nodrošina, ka attiecīgie dokumenti ir pieejami vienmēr, kad tie vajadzīgi datu plūsmas darbību, kā arī kontroles darbību veikšanai. Operatoram jābūt procedūrai minēto dokumentu versiju identifikācijai, sagatavošanai, izplatīšanai un kontrolei.

Šajā iedaļā minētās darbības veic atbilstīgi uz risku pamatotai pieejai saskaņā ar 10.2. iedaļu.

10.4.   VERIFIKĀCIJA

10.4.1.   VISPĀRĪGI PRINCIPI

Verifikācijas mērķis ir nodrošināt, lai emisiju monitorings tiktu veikts saskaņā ar pamatnostādnēm un lai būtu paziņoti ticami un pareizi emisiju dati atbilstīgi 14. panta 3. punktam Direktīvā 2003/87/EK. Dalībvalstis ņem vērā attiecīgās pamatnostādnes, ko izdevusi Eiropas Akreditācijas kooperācija (EA).

Atbilstīgi 10.4.2. nodaļas e) punktam verifikācijas rezultāts ir verifikācijas atzinums, kurā ar pietiekamu drošību konstatēts, ka dati emisijas ziņojumā nav būtiski nepatiesi un tie nesatur būtiskas neatbilstības.

▼M2

Operators verificētājam iesniedz emisiju ziņojumu, apstiprinātā monitoringa plāna vai plānu kopiju un citu vajadzīgo informāciju.

▼B

Verifikācijas darbības jomu nosaka uzdevumi, kas verificētājam jāveic, lai sasniegtu šo mērķi. Verificētājs veic vismaz darbības, kas ir saskaņā ar nākamo 10.4.2. iedaļu.

10.4.2.   VERIFIKĀCIJAS METODOLOĢIJA

Verificētājs plāno un veic pārbaudi ar profesionālu piesardzību, atzīstot, ka var pastāvēt apstākļi, kuru dēļ gada emisiju ziņojumā esošā informācija ir būtiski nepatiesa.

Kā verifikācijas procesa daļu verificētājs veic šādus pasākumus.

a)   Stratēģijas analīze

Verificētājs:

 pārbauda, vai monitoringa plānu ir apstiprinājusi kompetentā iestāde un vai tā ir pareizā versija. Ja tā nav, verificētājs drīkst turpināt verifikāciju tikai tiem elementiem, kurus neapstiprināšana acīmredzami neietekmē,

▼M2

 zina katru iekārtas vai gaisa kuģa ekspluatanta veikto darbību, emisijas avotus, avotu plūsmas iekārtā vai gaisa kuģa ekspluatanta veiktajās aviācijas darbībās, darbības datu monitoringam vai noteikšanai izmantotās mērierīces, emisijas koeficientu un oksidācijas/pārrēķināšanas koeficientu izcelsmi un izmantošanu, visus citus datus, ko izmanto emisiju aprēķināšanai vai noteikšanai, un vidi, kurā iekārta vai gaisa kuģa ekspluatants darbojas,

▼B

 noskaidro un pārbauda operatora monitoringa plānu, datu plūsmu un tās kontroles sistēmu, tostarp vispārējo organizāciju attiecībā uz monitoringu un ziņošanu,

 izmanto būtiskuma līmeni, kas noteikts turpmāk 3. tabulā.

 

▼M2



3.  tabula

 

Būtiskuma līmenis

A un B kategorijas iekārtas vai gaisa kuģu ekspluatanti, kuru gada emisijas ir vienādas vai mazākas par 500 kilotonnām CO2

5 %

C kategorijas iekārtas vai gaisa kuģa ekspluatanti, kuru gada emisijas ir lielākas par 500 kilotonnām CO2

2 %

▼B

Pārbaudītājs veic stratēģijas analīzi tā, lai varētu veikt riska analīzi, kā turpmāk norādīts. Vajadzības gadījumā tas paredz vizīti uz vietas.

b)   Riska analīze

Verificētājs:

 analizē raksturīgos un kontroles riskus, kas attiecas uz operatora darbību un emisijas avotu un avotu plūsmu darbības jomu un sarežģītību un kas varētu radīt būtiskus nepatiesus apgalvojumus un neatbilstības,

 sagatavo verifikācijas plānu, kas ir samērīgs ar riska analīzi. Verifikācijas plānā apraksta veidu, kā ir veicamas verifikācijas darbības. Tajā ir verifikācijas programma un datu atlases plāns. Verifikācijas programmā apraksta darbību būtību, to veikšanas termiņus un darbības jomas, lai izpildītu verifikācijas plānu. Datu atlases plānā norāda, kādi dati ir jāpārbauda, lai nonāktu pie verifikācijas atzinuma.

c)   Verifikācija

Veicot verifikāciju, verificētājs vajadzības gadījumā dodas vizītē uz vietas, lai inspicētu mērinstrumentu un monitoringa sistēmu darbību, izdarītu aptaujas un savāktu pietiekamu informāciju un liecības.

Turklāt verificētājs:

 īsteno verifikācijas plānu, vācot datus saskaņā ar noteiktām paraugu ņemšanas metodēm, izdarot aptverošus testus, dokumentu pārskatu, analītiskās procedūras un datu izskatīšanas procedūras, iekļaujot visus papildu pierādījumus, uz kuriem pamatosies verificētāja atzinums,

 apstiprina informācijas derīgumu, kas izmantota nenoteiktības līmeņa aprēķināšanai, kā noteikts apstiprinātajā monitoringa plānā,

 verificē apstiprinātā monitoringa plāna īstenošanu un cenšas izprast, vai monitoringa plāns ir aktualizēts,

 prasa operatoram sniegt trūkstošos datus vai aizpildīt trūkstošās audita rezultātu daļas, izskaidrot emisijas datu mainīšanos vai pārskatīt aprēķinus, vai koriģēt paziņotos datus pirms galīgā verifikācijas atzinuma. Verificētājam jebkurā formā ir jāziņo operatoram par visām konstatētajām neatbilstībām un nepatiesiem apgalvojumiem.

Operators izlabo visus paziņotos nepareizos apgalvojumus. Labo visu kopu, no kuras ņemts paraugs.

Visā verifikācijas procesā verificētājs nosaka nepatiesos apgalvojumus un neatbilstības, novērtējot, vai:

 monitoringa plāns ir ieviests tā, lai veicinātu neatbilstību noteikšanu,

 ir skaidri un objektīvi pierādījumi, kas iegūti, vācot datus, kuri pamato nepatiesu apgalvojumu konstatēšanu.

d)   Iekšējais verifikācijas pārskats

Verifikācijas procesa beigās verificētājs sagatavo iekšējo verifikācijas pārskatu. Verifikācijas pārskatā ieraksta pierādījumus, kas norāda, ka stratēģiskā analīze, riska analīze un pārbaudes plāns ir pilnīgi izpildīts, un sniedz pietiekamu informāciju verifikācijas atzinumu sagatavošanai. Iekšējam verifikācijas pārskatam ir arī jāatvieglo kompetentajai iestādei un akreditācijas struktūrai audita potenciālā novērtēšana.

Pamatojoties uz iekšējā verifikācijas pārskatā konstatētajiem faktiem, verificētājs spriež par to, vai gada emisiju ziņojumā ir kādi būtiski nepatiesi apgalvojumi, salīdzinot ar būtiskuma slieksni, būtiskas neatbilstības vai citi jautājumi, kas attiecas uz verifikācijas atzinumu.

e)   Verifikācijas ziņojums

Verificētājs norāda pārbaudes metodoloģiju, konstatētos faktus un verifikācijas atzinumu verifikācijas ziņojumā, kas adresēts operatoram, lai operators to kopā ar gada emisiju ziņojumu iesniegtu kompetentajai iestādei. Gada emisiju ziņojums ir verificēts kā pietiekams, ja kopējās emisijas nav būtiski nepatiesi apgalvojumi un ja atbilstīgi verificētāja atzinumam nav būtisku neatbilstību. Nebūtisku neatbilstību un nebūtisku nepatiesu apgalvojumu gadījumā verificētājs tos var iekļaut verifikācijas ziņojumā (“verificēts kā pietiekams ar nebūtiskām neatbilstībām vai nebūtiskiem nepatiesiem apgalvojumiem”). Verificētājs tos var arī paziņot ar atsevišķu rakstu.

Verificētājs var secināt, ka gada emisiju ziņojums nav verificēts kā pietiekams, ja verificētājs konstatē būtiskas neatbilstības vai būtiskus nepareizus apgalvojumus (ar būtiskām neatbilstībām vai bez tām). Verificētājs var secināt, ka gada emisiju ziņojums nav verificēts, ja ir bijis darbības jomas ierobežojums (ja aizkavē apstākļi vai ir uzlikts ierobežojums, kas kavē verificētāju iegūt vajadzīgos pierādījumus, lai līdz pieņemamam līmenim samazinātu pārbaudes risku) un/vai būtiskas kļūdas.

Dalībvalstis nodrošina, lai operators pēc kompetentās iestādes norādījumien novērstu neatbilstības un nepatiesus apgalvojumus kompetentās iestādes noteiktajā termiņā. Turklāt visas operatoru, verificētāju un kompetento iestāžu uzskatu atšķirības neietekmē pienācīgu ziņošanu un ir nokārtojamas saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK, šīm pamatnostādnēm, prasībām, kuras noteikušas dalībvalstis atbilstīgi minētās direktīvas V pielikumam, un attiecīgām valstu procedūrām.

11.   EMISIJAS KOEFICIENTI

Šajā iedaļā ir standarta emisijas koeficienti 1. līmenim, kas ļauj izmantot darbībai nespecifiskus emisijas koeficientus kurināmā dedzināšanai. Ja kurināmais nepieder ne pie vienas no esošajām kurināmā kategorijām, operators izmanto savu eksperta slēdzienu, lai izmantojamajam kurināmajam piešķirtu attiecīgu kategoriju, ko apstiprina kompetentā iestāde.



4. tabula

Kurināmā un degvielas emisijas koeficienti saistībā ar zemāko siltumspēju un kurināmā masas zemākā siltumspēja

Kurināmā vai degvielas veids

Emisijas koeficients

(tCO2/TJ)

Zemākā siltumspējas vērtība

(TJ/Gg)

 

2006 IPCC pamatnostādnes

(izņemot biomasu)

2006 IPCC pamatnostādnes

Jēlnafta

73,3

42,3

Orimulsija

76,9

27,5

Dabasgāzes šķidrumi

64,1

44,2

Motoru benzīns

69,2

44,3

Petroleja

71,8

43,8

▼M2

Aviācijas benzīns (AvGas)

70,0

44,3

Benzīna tipa reaktīvo dzinēju degviela (Jet B)

70,0

44,3

Petrolejas tipa reaktīvo dzinēju degviela (Jet A1 vai Jet A)

71,5

44,1

▼B

Slānekļa eļļa

73,3

38,1

Gāzeļļa/dīzeļeļļa

74,0

43,0

Kurināmais mazuts

77,3

40,4

Sašķidrinātas naftas gāzes

63,0

47,3

Etāns

61,6

46,4

Ligroīns

73,3

44,5

Bitumens

80,6

40,2

Ziežeļļas

73,3

40,2

Naftas kokss

97,5

32,5

Naftas pārstrādes uzņēmumu izejvielas

73,3

43,0

Naftas pārstrādes uzņēmumu gāze

51,3

49,5

Cietais parafīns

73,3

40,2

Vaitspirts un SBP

73,3

40,2

Citi naftas produkti

73,3

40,2

Antracīts

98,2

26,7

Koksējamās akmeņogles

94,5

28,2

Citas bitumenogles

94,5

25,8

Pusbitumenogles

96,0

18,9

Brūnogles

101,1

11,9

Degslāneklis un bitumensmiltis

106,6

8,9

Akmeņogļu briketes

97,5

20,7

Koksēšanas krāšņu kokss un brūnogļu kokss

107,0

28,2

Gāzes kokss

107,0

28,2

Akmeņogļu darva

80,6

28,0

Gāzes ražotņu gāze

44,7

38,7

Koksēšanas krāšņu gāze

44,7

38,7

Domnas gāze

259,4

2,5

Tēraudkausēšanas konvertoru gāze

171,8

7,1

Dabasgāze

56,1

48,0

Rūpniecības atkritumi

142,9

n.p.

Atkritumeļļas

73,3

40,2

Kūdra

105,9

9,8

Koksne/koksnes atkritumi

0

15,6

Pārējā primāri cietā biomasa

0

11,6

Kokogles

0

29,5

Biobenzīns

0

27,0

Biodīzeļdegviela

0

27,0

Pārējās šķidrās biodegvielas

0

27,4

Atkritumu poligonu gāze

0

50,4

Notekūdeņu biogāze

0

50,4

Pārējā biogāze

0

50,4

 

Citi avoti

Citi avoti

Nolietotas riepas

85,0

n.p.

Oglekļa monoksīds

155,2

10,1

Metāns

54,9

50,0

12.   CO2 NEITRĀLA BIOMASA

Šajā sarakstā ir materiāli, kurus uzskata par biomasu šo pamatnostādņu piemērošanai un kuru emisijas koeficients ir 0 [tCO2/TJ vai t, vai Nm3]. Turpmāk uzskaitīto materiālu kūdras un fosilo daļu neuzskata par biomasu. Ja vien piesārņojums ar citiem materiāliem vai kurināmā veidiem nav acīm redzams, nav jāizmanto nekādas analītiskas procedūras, lai apstiprinātu turpmāk dotās 1. un 2. grupas materiālu tīrību.

1. grupa – Augi un augu daļas:

 salmi,

 siens un zāle,

 lapas, koksne, saknes, celmi, koka mizas,

 labība, piemēram, kukurūza un tritikāle.

2. grupa – Biomasas atliekas, produkti un blakusprodukti:

 rūpnieciskie koksnes atkritumi (koksnes atkritumi no koksnes apstrādes un koksnes pārstrādes darbībām un koksnes atkritumi no kokmateriālu rūpniecības darbībām),

 lietota koksne (lietoti izstrādājumi no koksnes, kokmateriāli) un koksnes pārstrādes darbību produkti un blakusprodukti,

 papīra un celulozes ražošanas koksnes atkritumi, piemēram, melnais atsārms (kurā ir tikai biomasas ogleklis),

 neattīrīta taleļļa, taleļļa un darvas eļļa no papīra masas ražošanas,

 mežizstrādes atliekas,

 lignocelulozi saturošu augu pārstrādes lignīns,

 dzīvnieku, zivju un pārtikas milti, tauki, eļļa un kausēti tauki,

 pārtikas un dzērienu ražošanas pirmējās atliekas,

 augu eļļas un tauki,

 kūtsmēsli,

 lauksaimniecības augu atliekas,

 kanalizācijas dūņas,

 biomasas noārdīšanā, fermentācijā vai gazifikācijā radusies biogāze,

 ostu dūņas un citu ūdenstilpņu dūņas un nosēdumi,

 atkritumu poligonu gāze,

 kokogles.

3. grupa – Jauktu materiālu biomasas daļa:

 ūdenstilpņu apsaimniekošanas peldošo atkritumu biomasas daļa,

 pārtikas un dzērienu ražošanas jauktu atlieku biomasas daļa,

 koksni saturošu kompozītu biomasas daļa,

 tekstilatkritumu biomasas daļa,

 papīra, kartona, papes biomasas daļa,

 sadzīves un rūpniecības atkritumu biomasas daļa,

 fosilo oglekli saturoša melnā atsārma biomasas daļa,

 pārstrādātu sadzīves un rūpniecības atkritumu biomasas daļa,

 etil-terc-butilētera (ETBE) biomasas daļa,

 butanola biomasas daļa.

4. grupa – Degvielas, kuru visas sastāvdaļas un starpprodukti ir ražoti no biomasas:

 bioetanols,

 biodīzeļdegviela,

 bioetanola ēteris,

 biometanols,

 biodimetilēteris,

 bioeļļa (pirolīzes eļļas degviela) un biogāze.

13.   DARBĪBAI SPECIFISKU DATU UN KOEFICIENTU NOTEIKŠANA

Šī iedaļa ir obligāta tikai tām šo pamatnostādņu daļām, kurām ir skaidri izteikta norāde uz I pielikuma 13. iedaļu. Uz šīs iedaļas noteikumiem attiecas šā pielikuma 16. iedaļā izklāstītie noteikumi.

13.1.   ZEMĀKĀS SILTUMSPĒJAS UN EMISIJAS KOEFICIENTU NOTEIKŠANA KURINĀMAJAM

Par īpašo procedūru darbībai specifiskā emisijas koeficienta noteikšanai, kā arī paraugu ņemšanas procedūru konkrētam kurināmā veidam jāvienojas ar kompetento iestādi, pirms sācies attiecīgais ziņošanas periods, kurā to izmantos.

Procedūras, ko izmanto kurināmā paraugu ņemšanai un tā zemākās siltumspējas, oglekļa satura un emisijas koeficienta noteikšanai, ir saskaņā ar standartizētām metodēm, ja tās pieejamas, kuras ierobežo paraugu ņemšanas un mērīšanas novirzes un kurām mērījumu kļūda ir zināma. Ja iespējams, izmanto CEN standartus. Ja CEN standarti nav pieejami, izmanto piemērotus ISO standartus vai valsts standartus. Ja izmantojami standarti nepastāv, procedūras, cik iespējams, izdara saskaņā ar piemērotiem attiecīgu standartu projektiem vai nozares labākās prakses pamatnostādnēm.

Attiecīgie CEN standarti ir šādi:

 EN ISO 6976:2005 “Dabasgāze – Siltumspējas, blīvuma, relatīvā blīvuma un Vobes indeksa aprēķināšana pēc sastāva”,

 EN ISO 4259:1996 “Naftas produkti – Rezultātu precizitātes noteikšana un lietošana testēšanas metodēm”.

Attiecīgie ISO standarti ir šādi:

 ISO 13909-1,2,3,4:2001 “Antracīts un kokss – Mehāniskā paraugu ņemšana” (Hard coal and coke – Mechanical sampling),

 ISO 5069-1,2:1983 “Brūnogles un lignīti; paraugu ņemšanas principi” (Brown coals and lignites; Principles of sampling),

 ISO 625:1996 “Cietais minerālais kurināmais – Oglekļa un ūdeņraža noteikšana – Lībiga metode” (Solid mineral fuels – Determination of carbon and hydrogen – Liebig method),

 ISO 925:1997 “Cietais minerālais kurināmais – Karbonātu oglekļa satura noteikšana – Gravimetriskā metode” (Solid mineral fuels – Determination of carbonate carbon content – Gravimetric method),

 ISO 9300:1990 “Gāzes caurplūduma mērīšana ar kritiska plūsmas režīma Venturi sprauslām” (Measurement of gas flow by means of critical flow Venturi nozzles),

 ISO 9951:1993/94 “Gāzes plūsmas mērīšana noslēgtos cauruļvados – Turbīnu mērierīces” (Measurement of gas flow in closed conduits – Turbine meters).

Papildu valsts standarti kurināmā raksturošanai ir šādi:

 DIN 51900-1:2000 “Cietā un šķidrā kurināmā testēšana – Augstākās siltumspējas noteikšana ar bumbas kalorimetru un zemākās siltumspējas aprēķināšana – 1. daļa. Principi, aparāti un metodes” (Testing of solid and liquid fuels – Determination of gross calorific value by the bomb calorimeter and calculation of net calorific value – Part 1: Principles, apparatus, methods),

 DIN 51857:1997 “Gāzveida kurināmais un citas gāzes – Siltumspējas, blīvuma, relatīvā blīvuma un Vobes indeksa aprēķināšana tīrām gāzēm un gāzu maisījumiem” (Gaseous fuels and other gases – Calculation of calorific value, density, relative density and Wobbe index of pure gases and gas mixtures),

 DIN 51612:1980 “Sašķidrināto naftas gāzu testēšana, tīrās siltumspējas vērtības aprēķināšana” (Testing of liquefied petroleum gases; calculation of net calorific value),

 DIN 51721:2001 “Cietā kurināmā testēšana – Oglekļa un ūdeņraža satura noteikšana” (Testing of solid fuels – Determination of carbon and hydrogen content) (izmantojams arī šķidrā kurināmā analīzēm).

Laboratorijai, ko izmanto emisijas koeficienta, oglekļa satura un zemākās siltumspējas noteikšanai, jāatbilst šā pielikuma 13.5. iedaļā noteiktajām prasībām. Ir svarīgi atzīmēt, ka darbībai specifiskā emisijas koeficienta pietiekamas pareizības nodrošināšanai (papildus oglekļa satura un zemākās siltumspējas analītiskās procedūras pareizības nodrošināšanai) izšķirošs ir paraugu ņemšanas biežums, paraugu ņemšanas procedūra un paraugu sagatavošana. Tā lielā mērā ir atkarīga no kurināmā/materiāla stāvokļa un viendabīguma. Nepieciešamais paraugu skaits ir lielāks ļoti neviendabīgiem materiāliem, tādiem kā cietie sadzīves atkritumi, un ir daudz mazāks lielākajai daļai komerciālā gāzveida vai šķidrā kurināmā.

Analīžu paraugu ņemšanas procedūra un biežums oglekļa satura, zemākās siltumspējas un emisijas koeficientu noteikšanai atbilst 13.6. iedaļas prasībām.

Attiecīgajā laboratorijā emisijas koeficientu noteikšanai izmantotajām procedūrām un visiem rezultātiem jābūt pilnībā dokumentētiem, tie jāglabā, un tiem jābūt pieejamiem emisiju ziņojuma verificētājam.

13.2.   DARBĪBAI SPECIFISKO OKSIDĀCIJAS KOEFICIENTU NOTEIKŠANA

Par īpašo procedūru darbībai specifiskā oksidācijas koeficienta noteikšanai, iekļaujot arī paraugu ņemšanas procedūru konkrētam kurināmā veidam un iekārtai, jāvienojas ar kompetento iestādi, pirms sācies attiecīgais ziņošanas periods, kurā to izmantos.

Procedūras, ko izmanto reprezentatīvu darbībai specifisku oksidācijas koeficientu noteikšanai (piemēram, ar kvēpu, pelnu, notekūdeņu un citu atkritumu vai blakusproduktu oglekļa saturu) ir saskaņā ar standartizētām metodēm, ja tās pieejamas, kuru izmantošana samazina paraugu ņemšanas un mērīšanas sistemātisko kļūdu un kurām ir noteikta mērījumu nenoteiktība. Ja iespējams, izmanto CEN standartus. Ja CEN standarti nav pieejami, izmanto piemērotus ISO standartus vai valsts standartus. Ja izmantojami standarti nepastāv, procedūras, cik iespējams, izdara saskaņā ar piemērotiem standartu projektiem vai nozares labākās prakses pamatnostādnēm.

Laboratorijai, ko izmanto oksidācijas koeficienta vai pamatā esošo datu noteikšanai, jāatbilst šā pielikuma 13.5. iedaļā noteiktajām prasībām. Paraugu ņemšanas procedūrai un analīžu biežumam oksidācijas koeficienta aprēķinā izmantojamo attiecīgo mainīgo lielumu (piemēram, pelnu oglekļa satura) noteikšanai jāatbilst 13.6. iedaļas prasībām.

Organizācijā jāglabā pilnīga dokumentācija par izmantotajām oksidācijas koeficienta noteikšanas procedūrām un iegūtajiem rezultātiem, un tai jābūt pieejamai emisiju ziņojuma verificētājam.

13.3.   PROCESA EMISIJAS KOEFICIENTU, PĀRRĒĶINĀŠANAS KOEFICIENTU UN SASTĀVA DATU NOTEIKŠANA

Par īpašo procedūru darbībai specifiskā oksidācijas koeficienta, pārrēķināšanas koeficienta vai sastāva datu noteikšanai, iekļaujot paraugu ņemšanas procedūru specifiskam materiālam, jāvienojas ar kompetento iestādi, pirms sācies attiecīgais ziņošanas periods, kurā to izmantos.

Procedūras, ko izmanto attiecīgā materiāla paraugu ņemšanai un tā sastāva noteikšanai vai procesa emisijas koeficienta noteikšanai, ir saskaņā ar standartizētām metodēm, ja tās pieejamas, kuras samazina paraugu ņemšanas un mērīšanas sistemātisko kļūdu un kurām ir noteikta mērījumu nenoteiktība. Izmanto CEN standartus, ja tie ir pieejami. Ja CEN standarti nav pieejami, izmanto piemērotus ISO standartus vai valsts standartus. Ja izmantojami standarti nepastāv, procedūras, cik iespējams, izdara saskaņā ar piemērotiem standartu projektiem vai nozares labākās prakses pamatnostādnēm.

Izmantotajai laboratorijai jāatbilst šā pielikuma 13.5. iedaļā noteiktajām prasībām. Paraugu ņemšanas procedūrai un analīžu biežumam jāatbilst 13.6. iedaļas prasībām.

Pilnu dokumentāciju par organizācijas izmantotajām procedūrām un pilnu rezultātu kopumu glabā un dara pieejamu emisiju ziņojuma pārbaudītājam.

13.4.   BIOMASAS DAĻAS NOTEIKŠANA

Termins “biomasas daļa” šajās pamatnostādnēs attiecas uz biomasas oglekļa masas procentuālo daudzumu no kopējās oglekļa masas paraugā saskaņā ar biomasas definīciju (sk. šā pielikuma 2. un 12. iedaļu).

Ja masas, kas nav biomasa, saturs ir ne lielāks par 3 % no kopējā kurināmā vai attiecīgā materiāla daudzuma, kurināmo vai materiālu kvalificē kā tīru biomasu, kam ir vienkāršoti monitoringa un ziņošanas noteikumi, kā izklāstīts 5.2. iedaļā.

Par īpašo procedūru biomasas daļas noteikšanai konkrētā kurināmajā vai materiālā, iekļaujot arī paraugu ņemšanas procedūru, jāvienojas ar kompetento iestādi, pirms sācies attiecīgais ziņošanas periods, kurā to izmantos.

Procedūras, ko izmanto degvielas vai materiāla paraugu ņemšanai un biomasas daļas noteikšanai, ir saskaņā ar standartizētām metodēm, ja tās pieejamas, kuras ierobežo paraugu ņemšanas un mērīšanas sistemātisko kļūdu un kurām ir noteikta mērījumu nenoteiktība. Ja iespējams, izmanto CEN standartus. Ja CEN standarti nav pieejami, izmanto piemērotus ISO standartus vai valsts standartus. Ja izmantojami standarti nepastāv, procedūras, cik iespējams, izdara saskaņā ar piemērotiem standartu projektiem vai nozares labākās prakses pamatnostādnēm.

Metodes, kas izmantojamas biomasas daļas noteikšanai kurināmajā vai materiālā, atkarībā no attiecīgā kurināmā maisījuma specifiskajām īpašībām var būt dažādas – no jaukto materiālu sastāvdaļu šķirošanas ar rokām līdz diferencētām bināro maisījumu un abu to tīro sastāvdaļu siltumspējas noteikšanas metodēm un oglekļa-14 izotopu analīzei. Kurināmajam vai materiāliem, kuru izcelsme ir ražošanas procesi ar noteiktām un izsekojamām izejvielu plūsmām, operators alternatīvi var biomasas daļas noteikšanas pamatā likt fosilās un biomasas oglekļa masas bilanci procesa sākumā un beigās. Attiecīgās metodes ir jāapstiprina kompetentajai iestādei.

Biomasas daļas noteikšanai izmantotajai laboratorijai jāatbilst šā pielikuma 13.5. iedaļā noteiktajām prasībām.

Paraugu ņemšanas procedūrai un analīžu biežumam kurināmā un materiālu biomasas daļas noteikšanai jāatbilst 13.6. iedaļas prasībām.

Pilna dokumentācija par biomasas daļas noteikšanai attiecīgajā laboratorijā izmantotajām procedūrām un pilns rezultātu kopums jāsaglabā un jādara pieejams emisiju ziņojuma verificētājam.

Ja biomasas daļas noteikšana jauktā kurināmajā nav tehniski realizējama vai radītu pārmērīgas izmaksas, operators vai nu pieņem 0 % biomasas daļu (t. i., visa oglekļa pilnīgi fosilo izcelsmi attiecīgajā konkrētajā degvielā), vai iesniedz kompetentajai iestādei apstiprināšanai aprēķinu metodi.

▼M1

13.5.   PRASĪBAS PAR KURINĀMĀ UN MATERIĀLU ĪPAŠĪBU NOTEIKŠANU UN PAR EMISIJU NEPĀRTRAUKTIEM MĒRĪJUMIEM

13.5.1.   AKREDITĒTU LABORATORIJU IZMANTOŠANA

Laboratorijai (un citiem pakalpojumu sniedzējiem), ko izmanto emisijas koeficienta, zemākās siltumspējas, oksidācijas koeficienta, oglekļa satura, biomasas daļas un sastāva datu noteikšanai vai NEMS izmantojamās aparatūras un ierīču kalibrēšanai un novērtēšanai, ir jābūt akreditētai saskaņā ar standartu EN ISO 17025:2005 (Testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju kompetences vispārīgās prasības).

▼B

13.5.2.   NEAKREDITĒTU LABORATORIJU IZMANTOŠANA

Priekšroka ir saskaņā ar EN ISO 17025:2005 akreditētu laboratoriju izmantošanai. Neakreditētu laboratoriju izmantošana ir ierobežota situācijās, kad operators var parādīt kompetentajai iestādei, ka laboratorija atbilst prasībām, kas līdzvērtīgas EN ISO 17025:2005 noteiktajām. ►M2  Monitoringa plānā uzskaita attiecīgās laboratorijas un analītiskās procedūras. ◄ Līdzvērtību attiecībā uz kvalitātes pārvaldību var parādīt saskaņā ar EN ISO 9001:2000 akreditētas laboratorijas sertifikātu. Sniedz papildu pierādījumus, ka laboratorija ir tehniski kompetenta un spēj iegūt tehniski pareizus rezultātus, izmantojot attiecīgas laboratorijas procedūras.

Operators ir atbildīgs par to, lai katra neakreditēta laboratorija, ko operators izmanto emisiju aprēķinā izmantojamo mērījumu rezultātu iegūšanai, veic turpmāk minētos pasākumus.

a)   Validācija

Visām attiecīgajām analītiskajām metodēm, ko izmanto neakreditēta laboratorija, jābūt validētām ar standarta metodi laboratorijā, kura akreditēta saskaņā ar standartu EN ISO 17025:2005. Validācijas procedūru veic pirms operatora līgumattiecībām ar laboratoriju vai to sākumā. Tā iekļauj pietiekamu skaitu analīžu atkārtojumu vismaz piecu paraugu kopai, kas ir reprezentatīva attiecībā uz katra nosakāmā kurināmā vai materiāla parametra sagaidāmo vērtību diapazonu, iekļaujot tukšo paraugu, lai raksturotu metodes atkārtojamību un konstruētu instrumenta kalibrēšanas līkni.

b)   Starplaboratoriju salīdzināšana

Analītisko metožu rezultātu starplaboratoriju salīdzināšanu vienu reizi gadā veic laboratorija, kas ir akreditēta saskaņā ar EN ISO 17025:2005, ar standarta metodēm vismaz piecos atkārtojumos nosakot attiecīgos parametrus katram kurināmā vai materiāla veidam reprezentatīvā paraugā.

Operators izmanto konservatīvas korekcijas (t. i., lai emisiju noteikšanas rezultāti nebūtu pazemināti) visiem konkrētā gada attiecīgajiem datiem gadījumos, kad starp neakreditētās un akreditētās laboratorijas datiem ir konstatēta atšķirība, kas varētu izraisīt emisiju pazeminātu novērtējumu. Par visām statistiski nozīmīgām (2σ) atšķirībām starp neakreditētās un akreditētās laboratorijas iegūtajiem rezultātiem (piemēram, sastāva datiem) ziņo kompetentajai iestādei un tūlīt to atrisina pēc standarta EN ISO 17025:2005 akreditētas laboratorijas uzraudzībā.

13.5.3.   NEPĀRTRAUKTAS DARBĪBAS GĀZU ANALIZATORI UN GĀZES HROMATOGRĀFI

Nepārtrauktas darbības gāzes hromatogrāfu un ekstraktīvu vai neekstraktīvu gāzu analizatoru izmantošanai emisiju noteikšanai atbilstīgi šīm pamatnostādnēm jāsaņem kompetentās iestādes apstiprinājums. Minētās sistēmas izmanto tikai gāzveida kurināmā un materiālu sastāva noteikšanai. Operatoram, kas izmanto šo sistēmu, jāatbilst EN ISO 9001:2000 noteiktajām prasībām. Apliecinājumam, ka sistēma atbilst šīm prasībām, var izmantot sistēmas akreditētu sertifikāciju. Kalibrēšanas pakalpojumiem un kalibrēšanas gāzu piegādātājiem jābūt akreditētiem pēc EN ISO 17025:2005.

Vajadzības gadījumā laboratorija, kas akreditēta pēc EN ISO 17025:2005, veic instrumenta sākotnējo un ikgadējo validāciju saskaņā ar standartu EN ISO 10723:1995“Dabasgāze – Nepārtrauktas darbības analītisko sistēmu veiktspējas novērtēšana” (Natural gas – Performance evaluation for on-line analytical systems). Visos citos gadījumos operators uzdod sākotnējo validāciju un ikgadējo starplaboratoriju salīdzināšanu.

a)   Sākotnējā validācija

Validāciju izdara pirms 2008. gada 31. janvāra vai kā jaunas sistēmas ekspluatācijā nodošanas daļu. Tā ietver atbilstošu analīzes atkārtojumu skaitu vismaz piecu reprezentatīvu paraugu kopai katrā sagaidāmajā vērtību diapazonā, iekļaujot tukšo paraugu katram attiecīgajam parametram un degvielai vai materiālam, lai raksturotu metodes atkārtojamību un iegūtu instrumenta kalibrēšanas līkni.

b)   Ikgadējā starplaboratoriju salīdzināšana

Analītisko metožu rezultātu starplaboratoriju salīdzināšanu katram parametram, kurināmā veidam vai materiālam vienu reizi gadā veic laboratorija, kas akreditēta saskaņā ar EN ISO 17025:2005, pēc standartmetodes vismaz piecos atkārtojumos analizējot attiecīgus reprezentatīvus paraugus.

Operators izmanto konservatīvas korekcijas (t. i., lai emisiju noteikšanas rezultāti nebūtu pazemināti) visiem attiecīgā gada attiecīgajiem datiem gadījumos, kad starp gāzu analizatora vai gāzes hromatogrāfa iegūtajiem rezultātiem un akreditētās laboratorijas rezultātiem ir novērota atšķirība, kas varētu izraisīt emisiju pārāk zemu novērtējumu. Par visām statistiski nozīmīgām (2σ) atšķirībām starp gāzu analizatora vai gāzes hromatogrāfa un akreditētās laboratorijas iegūtajiem galarezultātiem (piemēram, sastāva datiem) ziņo kompetentajai iestādei un to tūlīt atrisina saskaņā ar EN ISO 17025:2005 akreditētas laboratorijas uzraudzībā.

13.6.   PARAUGU ŅEMŠANAS METODES UN ANALĪŽU VEIKŠANAS PERIODISKUMS

Attiecīgā emisijas koeficienta, zemākās siltumspējas, oksidācijas koeficienta, pārrēķināšanas koeficienta, oglekļa satura, biomasas daļas vai sastāva datu noteikšanā ievēro vispārpieņemto reprezentatīvu paraugu ņemšanas praksi. Operators sniedz pierādījumus, ka iegūtie paraugi ir reprezentatīvi un bez sistemātiskās kļūdas. Attiecīgo vērtību izmanto tikai tās kurināmā vai materiāla partijas piegādes periodā, kurai vērtība tiek uzskatīta par reprezentatīvu.

Parasti analīzi izdara paraugam, kas iegūts, apvienojot laika gaitā (vienas dienas līdz vairāku mēnešu laikā) ņemtus lielāka skaita paraugus (piemēram, 10–100), ja kurināmā vai materiāla paraugu sastāvs glabāšanas laikā nemainās.

Paraugu ņemšanas procedūru un analīžu veikšanas periodiskumu nosaka, lai nodrošinātu, ka attiecīgā parametra gada vidējo lielumu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas ir mazāka par 1/3 no maksimālās nenoteiktības, kuru prasa apstiprinātais līmenis tā paša materiāla plūsmas darbības datiem.

Ja operators nevar panākt atbilstību gada vērtības atļautajai maksimālajai nenoteiktībai vai nevar parādīt atbilstību attiecīgajām robežvērtībām, jāievēro 5. tabulā noteiktais analīžu minimālais biežums. Visos citos gadījumos analīžu periodiskumu nosaka kompetentā iestāde.



5. tabula

Analīžu orientējošais minimālais biežums

Kurināmais/materiāls

Analīžu biežums

Dabasgāze

Vismaz reizi nedēļā

Procesu gāze (naftas pārstrādes uzņēmumu iekārtu jaukta gāze, koksēšanas krāšņu gāze, domnas gāze un konvertora gāze)

Vismaz reizi dienā, dažādās dienas daļās izmantojot piemērotas procedūras

Degvieleļļa

No katrām 20 000 t un vismaz sešas reizes gadā

Akmeņogles, koksējamās ogles, naftas kokss

No katrām 20 000 t un vismaz sešas reizes gadā

Cietie atkritumi (tikai fosilie vai jauktie biomasas un fosilie)

No katrām 5 000 t un vismaz četras reizes gadā

Šķidrie atkritumi

No katrām 10 000 t un vismaz četras reizes gadā

Karbonātu minerāli (piemēram, kaļķakmens un dolomīts)

No katrām 50 000 t un vismaz četras reizes gadā

Māli un slānekļi

Materiāla daudzumi, kas atbilst 50 000 t CO2, un vismaz četras reizes gadā

Citas izejvielas un produkcijas plūsmas masas bilancē (neattiecas uz kurināmo vai reducētājiem)

No katrām 20 000 t un vismaz reizi mēnesī

Citi materiāli

Atkarībā no materiāla veida un paveida materiāla daudzumi, kas atbilst 50 000 t CO2, un vismaz četras reizes gadā

14.   ZIŅOŠANAS FORMA

►M2  Ja vien pielikumā par specifiskām darbībām nav norādīts citādi, ziņošanas pamatā izmanto turpmāk sniegtās tabulas, un tās var pielāgot atbilstīgi darbību skaitam, iekārtas veidam, degvielām un procesiem, kam veic monitoringu. ◄ Pelēkā krāsā iekrāsotās ailes iezīmē lauciņus, kuros ir jāsniedz informācija.

14.1.   IEKĀRTAS IDENTIFIKĀCIJA



Iekārtas identifikācija

Atbilde

1.  Uzņēmējsabiedrības nosaukums

 

2.  Iekārtas operators

 

3.  Iekārta:

 

3.1.  Nosaukums

 

3.2.  Atļaujas numurs (1)

 

3.3.  Vai vajadzīga ziņošana atbilstīgi EPRTR?

Jā/nē

3.4.  EPRTR identifikācijas numurs (2)

 

3.5.  Iekārtas adrese/pilsēta

 

3.6.  Pasta kods/valsts

 

3.7.  Atrašanās vietas koordinātas

 

4.  Kontaktpersona:

 

4.1.  Vārds

 

4.2.  Adrese/pilsēta/pasta kods/valsts

 

4.3.  Tālrunis

 

4.4.  Fakss

 

4.5.  E-pasts

 

5.  Pārskata gads

 

6.  Veikto I pielikuma darbību veids (3)

 

1. darbība

 

2. darbība

 

N. darbība

 

(1)   Kompetentā iestāde izsniedz identifikācijas numuru atļaujas izdošanas procesā.

(2)   Jāaizpilda tikai tad, ja par iekārtu ir jāziņo atbilstīgi EPRTR un saskaņā ar iekārtas atļauju nav vairāk par vienu EPRTR darbību. Informācija nav obligāta, un to izmanto papildu identifikācijas nolūkā papildus sniegtajiem nosaukuma un adreses datiem.

(3)   Piemēram, “naftas pārstrādes rūpnīcas”.

14.2.   DARBĪBU PĀRSKATS



I pielikuma darbību emisijas

Kategorijas

IPCC CRF kategorija (1) – Degšanas emisijas

IPCC CRF kategorija (2) –Procesa emisijas

EPRTR kategorijas IPPC kods

Vai līmeņi mainīti?

Jā/nē

Emisijas tCO2

Darbības

 
 
 
 
 

1. darbība

 
 
 
 
 

2. darbība

 
 
 
 
 

N. darbība

 
 
 
 
 

Kopā

 
 

(1)   Piemēram, “1A2f Kurināmā sadedzināšana citās rūpniecības nozarēs”.

(2)   Piemēram, “2A2 Rūpnieciskie procesi – kaļķu ražošana”.



Ārpusbilances posteņi

 

Nodotais vai raksturīgais CO2

Biomasas emisijas (1)

Nodotais vai raksturīgais daudzums

Nodotais materiāls vai degviela

Nodošanas veids (raksturīgā iekšā/ārā no iekārtas, nodotā iekšā/ārā no iekārtas)

Vienība

[tCO2]

 
 

[tCO2]

1. darbība

 
 
 
 

2. darbība

 
 
 
 

N. darbība

 
 
 
 

(1)   Jāaizpilda tikai tad, ja emisijas noteiktas ar mērījumiem.

14.3.   DEDZINĀŠANAS EMISIJAS (APRĒĶINS)



Darbība

 

Kurināmā veids

 

IEA kategorija

 

Atkritumu kataloga numurs (attiecīgā gadījumā)

 

Parametrs

Atļautās mērvienības

Izmantotā mērvienība

Vērtība

Izmantotais līmenis

Patērētā kurināmā daudzums

t vai Nm3

 
 
 

Kurināmā zemākā siltumspēja

TJ/t vai TJ/Nm3

 
 
 

Emisijas koeficients

tCO2/TJ vai

tCO2/t vai

tCO2/Nm3

 
 
 

Oksidācijas koeficients

 
 
 
 

Fosilais CO2

tCO2

tCO2

 
 

Izmantotā biomasa

TJ vai t, vai Nm3

 
 
 

14.4.   PROCESA EMISIJAS (APRĒĶINS)



Darbība

 

Materiāla veids

 

Atkritumu kataloga numurs (attiecīgā gadījumā)

 

Parametrs

Atļautās mērvienības

Izmantotā mērvienība

Vērtība

Izmantotais līmenis

Darbības dati

t vai Nm3

 
 
 

Emisijas koeficients

tCO2/t vai

tCO2/Nm3

 
 
 

Pārrēķināšanas koeficients

 
 
 
 

Fosilais CO2

tCO2

tCO2

 
 

Izmantotā biomasa

t vai Nm3

 
 
 

14.5.   MASAS BILANCES PIEEJA



Parametrs

 

Kurināmā vai materiāla nosaukums

 

IEA kategorija (attiecīgā gadījumā)

 

Atkritumu kataloga numurs (attiecīgā gadījumā)

 
 

Atļautās mērvienības

Izmantotā mērvienība

Vērtība

Izmantotais līmenis

Darbības dati (masa vai tilpums): izvades plūsmām izmanto negatīvas vērtības

t vai Nm3

 
 
 

TSV (attiecīgā gadījumā)

TJ/t vai

TJ/Nm3

 
 
 

Darbības dati (siltuma ievade) = masa vai tilpums * TSV

(attiecīgā gadījumā)

TJ

 
 
 

Oglekļa saturs

tC/t vai tC/Nm3

 
 
 

Fosilais CO2

tCO2

tCO2

 
 

14.6.   MĒRĪJUMU PIEEJA



Darbība

 

Emisijas avota veids

 

Parametrs

Atļautās mērvienības

Vērtība

Izmantotais līmenis

Nenoteiktība

Fosilais CO2

tCO2

 
 
 

CO2 no biomasas

tCO2

 
 
 

▼M1

14.7.   PĀRSKATS PAR N2O EMISIJĀM NO SLĀPEKĻSKĀBES, ADIPĪNSKĀBES, KAPROLAKTĀMA, GLIOKSĀLA UN GLIOKSĀLSKĀBES RAŽOŠANAS IEKĀRTĀM



Emisijas no I pielikumā minētajām darbībām – slāpekļskābes, adipīnskābes u. c. ražošanas

Kategorija

IPCC CRF – Kategorija – Procesa emisijas

EPRTR kategorijas IPPC kods

Monitoringa metode un līmenis

Vai līmeņi mainīti?

Jā/nē

Ražošanas apjoms t/gadā un t/stundā

Izplūdes gāzu plūsmas nenoteiktība (gadā vidējā stundas vai gada kopējā)

%

N2O koncentrācijas nenoteiktība (gadā vidējā stundas vai gada kopējā)

%

Gada emisiju kopējā nenoteiktība (ja vajadzīgs)

%

Gadā vidējā stundas emisijas nenoteiktība

%

Emisija

t/gadā

Gadā vidējā stundas emisija

GSP izmantotā vērtība

Emisijas

tCO2(e) un CO2/gadā

Darbības

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

1. darbība

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

2. darbība

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

N darbība

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Kopējās emisijas tCO2(e) un tCO2 gadā

 
 

▼B

15.   ZIŅOŠANAS KATEGORIJAS

Par emisijām ziņo saskaņā ar ziņošanas formas turpmāk dotajām kategorijām un EPRTR Regulas (EK) Nr. 166/2006 I pielikuma IPPC kodu (sk. šā pielikuma 15.2. iedaļu). Abu ziņošanas formu specifiskās kategorijas ir parādītas turpmāk. Ja darbību var klasificēt divās vai vairākās kategorijās, izraudzītā klasifikācija atspoguļo darbības primāro nolūku.

15.1.   IPCC ZIŅOŠANAS FORMA

Turpmāk dotā tabula ir izvilkums no Kopējās ziņošanas formas (CRF), kas ir daļa no UNFCCC ziņošanas pamatnostādnēm par ikgadējo uzskaiti ( 15 ). CRF emisijas attiecina uz septiņām galvenajām kategorijām:

1) enerģiju;

2) rūpniecības procesiem;

3) šķīdinātāju un citu produktu izmantošanu;

4) lauksaimniecību;

5) izmaiņām zemes izmantošanā un mežsaimniecībā;

6) atkritumiem;

7) pārējo.

Turpmāk dotās CRF tabulas 1., 2. un 6. kategorija, kas ir Direktīvas 2003/87/EK attiecīgās kategorijas, ir reproducētas kopā ar attiecīgajām to apakškategorijām.



1.  NOZARES ZIŅOJUMS PAR ENERĢIJU

A.  Kurināmā dedzināšana (nozaru pieeja)

1.  Enerģētiskā rūpniecība

a)  Elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana

b)  Naftas produktu pārstrāde

c)  Cietā kurināmā ražošana un citas enerģētiskās rūpniecības nozares

2.  Apstrādes rūpniecība un būvniecība

a)  Čuguns un tērauds

b)  Krāsainie metāli

c)  Ķīmiskās vielas

d)  Celulozes un papīra ražošana, poligrāfija

e)  Pārtikas rūpniecība, dzērienu un tabakas izstrādājumu ražošana

f)  Citi

▼M2

3.  Transports

a)  Civilā aviācija

▼B

4.  Pārējās nozares

a)  Komerciālā/iestāžu

b)  Mājokļu

c)  Lauksaimniecība/mežsaimniecība/zivsaimniecība

5.  Pārējās (1)

a)  Stacionārās

b)  Mobilās

B.  Kurināmā gaistošās emisijas

1.  Cietās degvielas

a)  Akmeņogļu ieguve

b)  Cietā kurināmā transformācija

c)  Pārējās

2.  Nafta un dabasgāze

a)  Nafta

b)  Dabasgāze

c)  Novadīšana atmosfērā un sadedzināšana lāpās

Novadīšana atmosfērā

Sadedzināšana lāpās

d)  Pārējās

2.  NOZARES ZIŅOJUMS PAR RŪPNIECISKIEM PROCESIEM

A.  Minerālprodukti

1.  Cementa ražošana

2.  Kaļķu ražošana

3.  Kaļķakmens un dolomīta izmantošana

4.  Nātrija karbonāta ražošana un izmantošana

5.  Asfalta jumtu segums

6.  Ceļu asfaltēšana

7.  Pārējās

B.  Ķīmiskā rūpniecība

1.  Amonjaka ražošana

2.  Slāpekļskābes ražošana

3.  Adipīnskābes ražošana

4.  Karbīda ražošana

5.  Pārējās

C.  Metalurģija

1.  Čuguna un tērauda ražošana

2.  Ferosakausējumu ražošana

3.  Alumīnija ražošana

4.  SF6 izmantošana alumīnija un magnija lietuvēs

5.  Pārējās

6.  NOZARES ZIŅOJUMS PAR ATKRITUMIEM

C.  Atkritumu sadedzināšana (1)

ĀRPUSBILANCES POSTEŅI

CO2 emisijas no biomasas

▼M2

Starptautiskās kravas telpas, aviācija

▼B

(1)   Neiekļauj uzņēmumus, kas iegūst enerģiju no atkritumiem. Par emisijām no enerģijas ieguvei sadedzinātiem atkritumiem ziņo atbilstīgi enerģijas modulim 1A. Sk. Intergovernmental Panel on Climate Change; Greenhouse Gas Inventory Reporting Instructions. Revised 1996 IPCC Guidelines for national greenhouse gas inventories; 1997.

15.2.   AVOTA KATEGORIJAS KODS

Datu ziņošanai jāizmanto šādi avotu kategoriju kodi.



Nr.

Darbība

1.

Enerģētikas nozare

a)

Naftas un gāzes pārstrādes uzņēmumi

b)

Gazifikācijas un sašķidrināšanas iekārtas

c)

Termoelektrostacijas un citas sadedzināšanas iekārtas

d)

Koksēšanas krāsnis

e)

Akmeņogļu drupināšanas iekārtas

f)

Iekārtas akmeņogļu produktu un cietā bezdūmu kurināmā ražošanai

2.

Metālu ražošana un apstrāde

a)

Metālu rūdu (tostarp sulfīdu rūdu) apdedzināšanas vai aglomerācijas iekārtas

b)

Čuguna vai tērauda ražošanas iekārtas (pirmējā vai otrējā kausēšana), iekļaujot nepārtraukto liešanu

c)

Melno metālu apstrādes iekārtas:

i)  karstās velmēšanas iekārtas

ii)  kaltuves ar veseriem

iii)  kausētu metāla aizsargpārklājumu pielietošana

d)

Melno metālu lietuves

e)

Iekārtas:

i)  neattīrītu krāsaino metālu ražošanai no rūdām, koncentrātiem vai otrreizējām izejvielām metalurģiskos, ķīmiskos vai elektrolītiskos procesos

ii)  krāsaino metālu kausēšanai, tostarp leģēšanai, iekļaujot reģenerētos produktus (attīrīšana, kausēšana utt.)

f)

Iekārtas metālu un plastmasu materiālu virsmas apstrādei, izmantojot elektrolītisku vai ķīmisku procesu

3.

Minerālu rūpniecība

a)

Derīgo izrakteņu ieguve šahtās un ar to saistītās darbības

b)

Derīgo izrakteņu ieguve atklātos karjeros

c)

Iekārtas, kurās ražo:

— cementa klinkeru rotācijas krāsnīs

— kaļķus rotācijas krāsnīs

— cementa klinkeru vai kaļķus citās krāsnīs

d)

Iekārtas azbesta un azbesta izstrādājumu ražošanai

e)

Iekārtas stikla un stiklšķiedras ražošanai

f)

Iekārtas minerālvielu kausēšanai, iekļaujot minerālšķiedru ražošanu

g)

Keramikas izstrādājumu apdedzināšanas iekārtas, jo īpaši jumta kārniņu, ķieģeļu, ugunsizturīgo ķieģeļu, kārniņu, keramikas trauku vai porcelāna ražošanai

4.

Ķīmiskā rūpniecība

a)

Ķīmiskās iekārtas tādu organisko pamatvielu rūpnieciskai ražošanai kā:

i)  ogļūdeņraži (lineārie vai cikliskie, piesātinātie vai nepiesātinātie, alifātiskie vai aromātiskie)

ii)  skābekli saturošas organiskās vielas, piemēram spirti, aldehīdi, ketoni, karbonskābes, esteri, acetāti, ēteri, peroksīdi, epoksīdsveķi

iii)  sēru saturošas organiskās vielas

iv)  slāpekli saturošas organiskās vielas, piemēram, amīni, amīdi, nitrosavienojumi vai nitrāti, nitrili, cianāti, izocianāti

v)  fosfororganiskās vielas

vi)  halogēnogļūdeņraži

vii)  metālorganiskie savienojumi

viii)  galvenās plastmasas (polimēri, sintētiskās šķiedras un šķiedras uz celulozes bāzes)

ix)  sintētiskie sveķi

x)  krāsvielas un pigmenti

xi)  virsmaktīvās vielas un preparāti

b)

Ķīmiskās iekārtas tādu pamata neorganisko vielu rūpnieciska mēroga ražošanai kā:

i)  gāzes, tādas kā amonjaks, hlors vai hlorūdeņradis, fluors vai fluorūdeņradis, oglekļa oksīdi, sēra savienojumi, slāpekļa oksīdi, ūdeņradis, sēra dioksīds, karbonilhlorīds

ii)  skābes, piemēram, hromskābe, fluorūdeņražskābe, fosforskābe, slāpekļskābe, sālsskābe, sērskābe, oleums, sērpaskābes

iii)  bāzes, piemēram, amonija hidroksīds, kālija hidroksīds, nātrija hidroksīds

iv)  sāļi, piemēram, amonija hlorīds, kālija hlorāts, kālija karbonāts, nātrija karbonāts un perborāts, sudraba nitrāts

v)  nemetāli, metālu oksīdi un citas neorganiskās vielas, piemēram, kalcija karbīds, silīcijs, silīcija karbīds

c)

Ķīmiskās iekārtas fosfora, slāpekļa un kālija minerālmēslu (vienkāršo vai komplekso) ražošanai rūpnieciskā mērogā

d)

Ķīmiskās iekārtas galveno augu aizsardzības līdzekļu un biocīdu ražošanai rūpnieciskā mērogā

e)

Iekārtas, kurās izmanto ķīmiskus vai bioloģiskus procesus galveno farmaceitisko produktu ražošanai rūpnieciskā mērogā

f)

Iekārtas sprāgstvielu un pirotehnisko izstrādājumu ražošanai rūpnieciskā mērogā

5.

Atkritumu un notekūdeņu apsaimniekošana

a)

Iekārtas bīstamo atkritumu sadedzināšanai, pirolīzei, reģenerēšanai, ķīmiskajai apstrādei vai novietošanai atkritumu poligonos

b)

Iekārtas sadzīves atkritumu sadedzināšanai

c)

Iekārtas atkritumu, kas nav bīstamie atkritumi, apglabāšanai

d)

Atkritumu poligoni (izņemot inerto atkritumu poligonus)

e)

Iekārtas kritušo dzīvnieku un dzīvnieku atkritumu iznīcināšanai vai pārstrādei

f)

Sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtas

g)

Neatkarīgi rūpniecības notekūdeņu attīrīšanas uzņēmumi, kas apkalpo kādu no šajā pielikumā minētajām darbībām

6.

Papīra un koksnes ražošana un pārstrāde

a)

Rūpniecības uzņēmumi celulozes ražošanai no koksnes un citām šķiedrmateriālu izejvielām

b)

Rūpniecības uzņēmumi papīra, kartona un citu pirmējo koksnes produktu (tādu kā skaidu plātnes, kokšķiedru plātnes un saplāksnis) ražošanai

c)

Rūpniecības uzņēmumi koksnes un koksnes izstrādājumu ķīmiskai aizsardzībai

7.

Intensīva mājlopu audzēšana un akvakultūra

a)

Iekārtas intensīvai mājputnu vai cūku audzēšanai

b)

Intensīva akvakultūra

8.

Dzīvnieku un augu produkti no pārtikas rūpniecības un dzērienu ražošanas nozares

a)

Kautuves

b)

Apstrāde un pārstrāde, kas paredzēta pārtikas un dzērienu ražošanai no:

— dzīvnieku izcelsmes izejvielām (izņemot pienu)

— augu izcelsmes izejvielām

c)

Piena apstrāde un pārstrāde

9.

Pārējās darbības

a)

Šķiedru vai tekstilmateriālu pirmapstrādes uzņēmumi (kas veic tādas darbības kā mazgāšana, balināšana, merserizācija)

b)

Ādu apstrādes uzņēmumi

c)

Iekārtas virsmu, priekšmetu vai produktu virsmas apstrādei, izmantojot organiskos šķīdinātājus, jo īpaši apdarei, apdrukāšanai, pārklāšanai, attaukošanai, impregnēšanai, līmēšanai, krāsošanai, tīrīšanai vai piesūcināšanai

d)

Iekārtas ogles elektrodu (apdedzinātās ogles) vai elektrografīta ražošanai, izmantojot karsēšanu vai grafitizēšanu

e)

Iekārtas kuģu būvei, kuģu krāsošanai vai krāsas noņemšanai no tiem

16.   PRASĪBAS PAR IEKĀRTĀM AR NELIELĀM EMISIJĀM

Attiecībā uz iepriekšējo 4.3., 5.2., 7.1., 10. un 13. iedaļu iekārtām ar vidējām verificētām paziņotām emisijām, kas iepriekšējā tirdzniecības perioda laikā ir mazākas par 25 000 t CO2 gadā, piemēro šādus atbrīvojumus no šā pielikuma prasībām. Ja paziņotie emisiju dati nav turpmāk izmantojami, jo ir mainījušies darbības apstākļi pašā iekārtā, vai gadījumos, kad nav verificētu iepriekšējo emisijas datu, atbrīvojumus piemēro, ja kompetentā iestāde ir apstiprinājusi konservatīvu emisiju prognozi nākamajiem pieciem gadiem mazāku par 25 000 t fosilā CO2 katram gadam. Dalībvalstis var atteikties no verificētāja obligātajām gadskārtējām vizītēm uz vietas un verifikācijas procesā ļaut verificētājam pieņemt lēmumu, pamatojoties uz viņa veiktās riska analīzes rezultātiem.

 Vajadzības gadījumā operators darbības datu nenoteiktības aprēķināšanai var izmantot informāciju, ko norādījis attiecīgo mērīšanas instrumentu piegādātājs neatkarīgi no konkrētajiem izmantošanas apstākļiem.

 Dalībvalstis var atteikties no tiesībām sniegt apliecinājumus par atbilstību šā pielikuma 10.3.2. iedaļas prasībām attiecībā uz kalibrēšanu.

 Dalībvalstis var atļaut izmantot zemāka līmeņa pieejas (1. līmeni kā minimālo līmeni) visām avotu plūsmām un attiecīgajiem mainīgajiem lielumiem.

 Dalībvalstis var atļaut izmantot vienkāršotu monitoringa plānu, kurā ir vismaz šā pielikuma 4.3. iedaļas a), b), c), e), f), k) un l) punktā uzskaitītās sastāvdaļas.

 Dalībvalstis var neievērot prasību par akreditāciju pēc standarta EN ISO 17025:2005, ja attiecīgā laboratorija:

 

 sniedz neapgāžamus pierādījumus, ka tā ir tehniski kompetenta un var iegūt tehniski derīgus rezultātus, izmantojot attiecīgās analītiskās procedūras, un

 katru gadu piedalās starplaboratoriju salīdzinošajā testēšanā un pēc tam vajadzības gadījumā veic korektīvos pasākumus.

 Kurināmā vai materiālu izmantotos daudzumus var noteikt, pamatojoties uz iegādes dokumentiem un novērtētajām krājumu izmaiņām bez papildu nenoteiktības.




II PIELIKUMS

Pamatnostādnes par dedzināšanas emisijām, ko rada I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētās darbības

1.   ROBEŽAS UN PILNĪGUMS

Šajā pielikumā esošās konkrētai darbībai specifiskās pamatnostādnes izmanto emisiju monitoringā I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK iekļautajām sadedzināšanas iekārtām ar nominālo patērējamo termisko jaudu, kas pārsniedz 20 MW (izņemot bīstamo sadzīves atkritumu sadedzināšanas iekārtas), un lai veiktu dedzināšanas emisiju monitoringu citām I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK uzskaitītajām darbībām, ja tās minētas šo pamatnostādņu III līdz XI pielikumā. Attiecīgajiem naftas ķīmiskās rūpniecības procesiem izmantot arī III pielikumu, ja uz tiem attiecas I pielikums Direktīvā 2003/87/EK.

Dedzināšanas procesu emisiju monitorings iekļauj visu kurināmā veidu dedzināšanas emisijas iekārtā, kā arī emisijas no dūmgāzu attīrīšanas procesiem, piemēram, lai no dūmgāzēm attīrītu SO2. Transportā izmantojamo iekšdedzes dzinēju emisijām monitoringu neveic un neziņo. Visas kurināmā dedzināšanas emisijas iekārtās attiecina uz attiecīgo iekārtu, neņemot vērā saražotās siltumenerģijas vai elektriskās strāvas eksportu uz citām iekārtām. Emisijas, kas saistītas ar siltumenerģijas vai elektriskās strāvas ražošanu, kas importēta no citām iekārtām, neattiecina uz iekārtu, kurā to importē.

Emisijas no sadedzināšanas iekārtas, kas ir blakus integrētam tērauda ražošanas uzņēmumam, no kura ņem savu galveno kurināmo, bet izmanto atsevišķu siltumnīcefektu izraisošu gāzu emisijas atļauju, var aprēķināt kā attiecīgā tērauda ražošanas uzņēmuma masas bilances daļu, ja operators var pierādīt kompetentajai iestādei, ka tāda pieeja samazina emisijas noteikšanas kopējo nenoteiktību.

2.   CO2 EMISIJU NOTEIKŠANA

Pie iekārtām un procesiem, kas ir dedzināšanas radītu CO2 emisiju avoti, pieskaitāmas:

 katlu iekārtas,

 degļi,

 turbīnas,

 sildītāji,

 krāsnis,

 atkritumu sadedzināšanas krāsnis,

 kaļķu un ķieģeļu žāvēšanas un apdedzināšanas krāsnis,

 ceptuvju krāsnis,

 žāvēšanas iekārtas,

 iekšdedzes dzinēji,

 lāpas,

 skruberi (procesa emisijām),

 jebkurš cits aprīkojums vai mašīnas, kas izmanto kurināmo un degvielu, izņemot iekārtas vai mašīnas ar iekšdedzes dzinējiem, kurus izmanto transportā.

2.1.   CO2 EMISIJU APRĒĶINĀŠANA

2.1.1.   DEDZINĀŠANAS EMISIJAS

2.1.1.1.   PARASTĀS DEDZINĀŠANAS DARBĪBAS

CO2 emisijas no sadedzināšanas iekārtām aprēķina, reizinot katras izmantotā kurināmā veida enerģijas saturu ar emisijas koeficientu un oksidācijas koeficientu. Katram kurināmā vai degvielas veidam par katru darbību veic šādu aprēķinu:

CO2 emisijas = darbības dati * emisijas koeficients * oksidācijas koeficients,

kur:

a)   Darbības dati

Darbības datus parasti izsaka kā ziņošanas periodā patērētā kurināmā enerģijas saturu [TJ]. Degvielas patēriņa enerģijas saturu aprēķina pēc šādas formulas:

Patērētā kurināmā enerģijas saturs [TJ] = patērētais kurināmais [t vai Nm3] * kurināmā zemākā siltumspēja [TJ/t vai TJ/Nm3] ( 16 )

Ja izmanto ar masu vai tilpumu saistītu emisijas koeficientu [tCO2/t vai tCO2//Nm3], darbības datus izsaka kā patērētā kurināmā daudzumu [t vai Nm3],

kur:

a1)   Patērētais kurināmais

Kurināmā patēriņu ziņošanas periodā operators vai kurināmā piegādātājs nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %, attiecīgā gadījumā ņemot vērā krājumu izmaiņu ietekmi.

Kurināmā patēriņu ziņošanas periodā operators vai kurināmā piegādātājs nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 5 %, attiecīgā gadījumā ņemot vērā krājumu izmaiņu ietekmi.

Kurināmā patēriņu ziņošanas periodā operators vai kurināmā piegādātājs nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 2,5 %, attiecīgā gadījumā ņemot vērā krājumu izmaiņu ietekmi.

Kurināmā patēriņu ziņošanas periodā operators vai kurināmā piegādātājs nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 1,5 %, attiecīgā gadījumā ņemot vērā krājumu izmaiņu ietekmi.

a2)   Zemākā siltumspēja

Katram kurināmā veidam standarta vērtības izmanto, kā norādīts I pielikuma 11. iedaļā.

Operators izmanto valstij specifiskās zemākās siltumspējas vērtības, ko attiecīgā dalībvalsts ziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

Komerciāli tirgojamam kurināmajam izmanto zemākās siltumspējas vērtības, ko attiecīgajai degvielai iegūst no piegādes dokumentiem, kurus sniedzis kurināmā piegādātājs, ar nosacījumu, ka tās noteiktas pēc akceptētiem valsts vai starptautiskiem standartiem.

Kurināmā veidam reprezentatīvu zemāko siltumspēju iekārtā izmēra operators, laboratorija pēc līguma vai degvielas piegādātājs saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem.

b)   Emisijas koeficients

Katrai degvielai izmanto standarta koeficientus, kā norādīts I pielikuma 11. iedaļā.

Operators izmanto valstij specifiskus emisijas koeficientus, ko attiecīgā dalībvalsts ziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

Operators iegūst kurināmā emisijas koeficientus, pamatojoties uz kādu no šādiem palīglielumiem:

 konkrētu tādu eļļu vai gāzu blīvuma mērījumiem, kas plaši izplatītas, piemēram, naftas pārstrādes vai tērauda rūpniecībā,

 konkrētu akmeņogļu veidu zemāko siltumspēju,

apvienojumā ar empīrisku korelāciju, ko nosaka vismaz reizi gadā saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem. Operators nodrošina, ka korelācija atbilst labas inženierzinātņu prakses prasībām un to izmanto tikai starpnieku vērtībām tajā diapazonā, kurām korelācija noteikta.

Darbībai specifiskus kurināmā emisijas koeficientus nosaka operators, neatkarīga laboratorija pēc līguma vai kurināmā piegādātājs saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem.

c)   Oksidācijas koeficients

Operators var izvēlēties savai monitoringa metodoloģijai piemērotu līmeni.

Izmanto oksidācijas koeficientu 1,0 ( 17 ).

Operators izmanto valstij specifiskus oksidācijas koeficientus, ko attiecīgā dalībvalsts ziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

Darbības degvielai specifiskus koeficentus operators nosaka, pamatojoties uz attiecīgo oglekļa saturu pelnos, notekūdeņos un citos atkritumos, blakusproduktos un citās nepilnīgi oksidēta oglekļa gāzveida emisijās. Sastāva datus nosaka saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem.

2.1.1.2.   MASAS BILANCES PIEEJA – KVĒPU RAŽOŠANA UN GĀZES PĀRSTRĀDES TERMINĀĻI

Masas bilances pieeju vai izmanot kvēpu ražošanā un gāzes pārstrādes termināļos. Tā ņem vērā visu oglekli ievadē, krājumos, produktos un citā izvadē no iekārtas, lai uzskaitītu siltumnīcefektu izraisošas gāzes, izmantojot šādu vienādojumu:

CO2 emisijas [tCO2] = (ievade – produkti – izvade – krājumu izmaiņas) * pārrēķināšanas koeficients CO2/C,

kur:

  ievade [tC] – viss ogleklis, ko ieved iekārtas robežās,

  produkti [tC] – viss ogleklis produktos un materiālos, tostarp blakusproduktos, kas iziet ārpus iekārtas,

  izvade [tC] – ogleklis, ko izvada no iekārtas, piemēram, izlaiž kanalizācijā, apglabā atkritumu poligonā vai kā zudumus. Izvade neiekļauj siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas atmosfērā,

  krājumu izmaiņas [tC] – oglekļa krājumu palielinājums iekārtas robežās.

Aprēķins tādā gadījumā ir šāds:

CO2 emisijas [tCO2] = ( (darbības datiievadei * oglekļa satursievadei) – (darbības datiproduktiem * oglekļa satursproduktiem) – (darbības datiizvadei * oglekļa satursizvadei) – (darbības datikrājumu izmaiņām * oglekļa saturskrājumu izmaiņām) * 3,664,

kur:

a)   Darbības dati

Operators analizē un paziņo masas plūsmas uz iekārtu un ārā no tās un attiecīgās krājumu izmaiņas par visiem attiecīgajiem kurināmā veidiem un materiāliem atsevišķi. Ja oglekļa saturs masas plūsmā parasti ir saistīts ar enerģijas saturu (kurināmajam), operators var noteikt un izmantot oglekļa saturu, kas saistīts ar enerģijas saturu [tC/TJ] attiecīgajai masas plūsmai, lai aprēķinātu masas bilanci.

Darbības datus par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %.

Darbības datus par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 5 %.

Darbības datus par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 2,5 %.

Darbības datus par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 1,5 %.

b)   Oglekļa saturs

Oglekļa saturu ievades vai izvades plūsmām nosaka no standarta emisijas koeficientiem kurināmajam vai materiāliem, kas uzskaitīti I pielikuma 11. iedaļā vai IV–VI pielikumā. Oglekļa saturu aprēķina šādi:

image

Oglekļa saturu ievades vai izvades plūsmām aprēķina, ievērojot I pielikuma 13. iedaļas noteikumus attiecībā uz kurināmā, produktu un blakusproduktu reprezentatīvu paraugu ņemšanu, to oglekļa satura un biomasas daļas noteikšanu.

2.1.1.3.   LĀPAS

Emisijas no lāpām iekļauj lāpu parasto degšanu un ar to saistītās darbības (degšanas pārtraukšana, apturēšana, kā arī ārkārtas aizdedzināšana).

CO2 emisijas aprēķina no lāpā sadedzinātās gāzes daudzuma [Nm3] un lāpā sadedzinātās gāzes oglekļa satura [tCO2/Nm3] (iekļaujot raksturīgo CO2).

CO2 emisijas = darbības dati * emisijas koeficients * oksidācijas koeficients,

kur:

a)   Darbības dati

Ziņošanas perioda laikā izmantoto lāpas gāzes daudzumu nosaka ar maksimālo nenoteiktību ± 17,5 %.

Ziņošanas perioda laikā izmantoto lāpas gāzes daudzumu nosaka ar maksimālo nenoteiktību ± 12,5 %.

Ziņošanas perioda laikā izmantoto lāpas gāzes daudzumu nosaka ar maksimālo nenoteiktību ± 7,5 %.

b)   Emisijas koeficients

Izmanto standarta emisijas koeficientu 0,00393 tCO2/m3 (standartapstākļos), kas noteikts, sadedzinot tīru etānu, ko izmanto kā konservatīvu lāpas gāzes aiztājēju.

Operators izmanto valstij specifiskus emisijas koeficientus, ko attiecīgā dalībvalsts par attiecīgo kurināmo ziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

Iekārtai specifiskus emisijas koeficientus nosaka pēc lāpas plūsmas gāzes vidējās molekulmasas, izmantojot procesa modelēšanu, kas pamatojas uz nozares standartmodeļiem. Ņemot vērā katras plūsmas sastāvdaļas saturu un molekulmasu, aprēķina lāpas gāzes gada vidējo svērto molekulmasu.

Emisijas koeficientu [tCO2/Nm3 lāpas gāzei] aprēķina no lāpas gāzes oglekļa satura, piemērojot I pielikuma 13. iedaļas noteikumus.

c)   Oksidācijas koeficients

Var izmantot zemākus līmeņus.

Izmanto vērtību 1,0.

Operators izmanto oksidācijas koeficientu, ko attiecīgā dalībvalsts ziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

2.1.2.   PROCESA EMISIJAS

Procesa CO2 emisijas, ko rada karbonāta izmantošana dūmgāzu attīrīšanai no SO2, aprēķina, pamatojoties uz karbonātu iepirktajiem daudzumiem (aprēķina metodes 1.a līmenis) vai radušos ģipsi (aprēķina metodes 1.b līmenis). Abas norādītās aprēķinu metodes ir līdzvērtīgas. Aprēķins ir šāds:

CO2 emisijas [t] = darbības dati * emisijas koeficients,

kur:

Aprēķina A metode – pēc karbonāta

Emisiju aprēķins pamatojas uz attīrīšanai izmantoto karbonāta daudzumu.

a)   Darbības dati

Sausā karbonāta daudzumu tonnās kā procesa izejvielu, kas patērēta ziņošanas perioda laikā, operators vai piegādātājs nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Emisijas koeficientus aprēķina un ziņo uz tonnu karbonāta masas vienībās izteiktu CO2 emisiju lielumu. Lai pārvērstu sastāva datus emisijas koeficientos, izmanto 1. tabulā parādītās stehiometriskās attiecības.

Lai noteiktu CaCO3 un MgCO3 daudzumu katrā attiecīgās žāvēšanas un apdedzināšanas krāsns izejvielu materiālā, izmanto labākās ražošanas prakses pamatnostādnes.



1. tabula

Stehiometriskās attiecības

Karbonāts

Attiecība [tCO2/t Ca-, Mg- vai cita karbonāta]

Piezīmes

CaCO3

0,440

 

MgCO3

0,522

 

Vispārīgā veidā:

XY(CO3)Z

Emisijas koeficients = [MCO2]/{Y * [Mx] + Z * [MCO3 2-]}

X = sārmzemju vai sārmu metāls

Mx = X molekulmasa [g/mol]

MCO2 = CO2 molekulmasa = 44 [g/mol]

MCO3- = CO3 2-molekulmasa = 60 [g/mol]

Y = X stehiometriskais koeficients

= 1 (sārmzemju metāliem)= 2 (sārmu metāliem)

Z = CO3 2-stehiometriskais koeficients = 1

Aprēķina B metode – pēc ģipša

Emisiju aprēķins pamatojas uz attīrīšanā radušos ģipša daudzumu.

a)   Darbības dati

Sausa ģipša (CaSO4 · 2H2O) daudzumu tonnās kā procesa gada iznākumu nosaka operators vai ģipša ražotājs ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Sausa ģipša (CaSO4 · 2H2O) un CO2 stehiometriskā attiecība procesā: 0,2558 tCO2/t ģipša.

2.2.   CO2 EMISIJU MĒRĪŠANA

Izmanto mērīšanas pamatnostādnes, kas ir XII pielikumā.




III PIELIKUMS

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajiem naftas pārstrādes uzņēmumiem specifiskām darbībām

1.   ROBEŽAS

Iekārtas emisiju monitorings iekļauj visas dedzināšanas un ražošanas procesu emisijas, kas notiek pārstrādes rūpnīcās. Neņem vērā emisijas no procesiem, ko veic blakusesošās ķīmiskās rūpniecības iekārtās, kuras nav iekļautas I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK, un kas nav pārstrādes ražošanas daļa.

2.   CO2 EMISIJU NOTEIKŠANA

Potenciālie CO2 emisiju avoti ir:

a) ar enerģiju saistīta dedzināšana:

 katlu iekārtas,

 procesa sildītāji/apstrādes iekārtas,

 iekšdedzes dzinēji/turbīnas,

 katalītiskās un termiskās oksidēšanas iekārtas,

 koksēšanas krāsnis,

 ugunsdzēsības ūdenssūkņi,

 ārkārtas gadījumu/rezerves ģeneratori,

 lāpas,

 karsēšanas krāsnis,

 krekinga iekārtas;

b) procesi:

 ūdeņraža ražošanas iekārtas,

 katalizatoru reģenerācija (no katalītiskā krekinga un citiem katalītiskiem procesiem),

 koksēšanas iekārtas (elastīgā koksa ieguve, aizkavētā koksēšana).

2.1.   CO2 EMISIJU APRĒĶINS

2.1.1.   DEGŠANAS EMISIJAS

Dedzināšanas emisiju monitoringu veic saskaņā ar II pielikumu.

2.1.2.   PROCESA EMISIJAS

Specifiskie procesi, kas izraisa CO2 emisijas, ir šādi:

1.   Katalītiskā krekinga katalizatoru reģenerācija, citu katalizatoru reģenerācija un elastīgā koksa iegūšanas iekārtas

Koksu, kas nogulsnējies uz katalizatora kā krekinga procesa blakusprodukts, sadedzina reģeneratorā, lai atjaunotu katalizatora aktivitāti. Turpmākajos pārstrādes procesos izmanto katalizatoru, kas ir jāreģenerē, piemēram, katalītiskajā reformingā.

Emisijas aprēķina ar materiālu bilanci, ņemot vērā ievades gaisa stāvokli un dūmgāzes. Visu CO dūmgāzēs uzskaita kā CO2 ( 18 ).

Ievades gaisa un dūmgāzu analīze, kā arī līmeņu izvēle ir saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem. Specifiskā aprēķina pieeju apstiprina kompetentā iestāde kā monitoringa plāna, tostarp monitoringa metodoloģijas vērtēšanas, daļu.

Katram emisijas avotam ziņošanas perioda laikā visu emisiju kopējā nenoteiktība ir mazāka par ± 10 %.

Katram emisijas avotam ziņošanas perioda laikā visu emisiju kopējā nenoteiktība ir mazāka par ± 7,5 %.

Katram emisijas avotam ziņošanas perioda laikā visu emisiju kopējā nenoteiktība ir mazāka par ± 5 %.

Katram emisijas avotam ziņošanas perioda laikā visu emisiju kopējā nenoteiktība ir mazāka par ± 2,5 %.

2.   Ūdeņraža ražošana pārstrādes iekārtās

Emitētais CO2 rodas no ievades gāzu oglekļa satura. Veic uz izejvielām pamatotu CO2 emisiju aprēķinu.

CO2 emisijas = darbības datiievadei * emisijas koeficients,

kur:

a)   Darbības dati

Ievadītā ogļūdeņraža daudzumu [t izejvielu], kas pārstrādāts ziņošanas perioda laikā, nosaka ar maksimālo nenoteiktību ± 7,5 %.

Ievadītā ogļūdeņraža daudzumu [t izejvielu], kas pārstrādāts ziņošanas perioda laikā, nosaka ar maksimālo nenoteiktību ± 2,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Izmanto references vērtību 2,9 tCO2 uz t pārstrādāto izejvielu, konservatīvi pamatojoties uz etānu.

Izmanto darbībai specifisku emisijas koeficientu [CO2/t izejvielu], kas aprēķināts no ievades gāzes oglekļa satura, nosakot atbilstīgi I pielikuma 13. iedaļai.

2.2.   CO2 EMISIJU MĒRĪŠANA

Piemēro mērīšanas pamatnostādnes, kas ir I un XII pielikumā.




IV PIELIKUMS

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK uzskaitītajām koksa krāsnīm specifiskām darbībām

1.   ROBEŽAS UN PILNĪGUMS

Koksēšanas krāsnis var būt tēraudliešanas rūpnīcas daļa, kas ir tieši tehniski saistīta ar aglomerācijas iekārtām un čuguna un tērauda ražošanas iekārtām, iekļaujot nepārtraukto liešanu, kurās intensīva enerģijas un materiāla apmaiņa (piemēram, domnas gāze, koksēšanas krāsns gāze, kokss) notiek regulārās darbības laikā. Ja iekārtas atļauja saskaņā ar 4., 5. un 6. pantu Direktīvā 2003/87/EK iekļauj visu tēraudliešanas rūpnīcu un ne tikai koksēšanas krāsni, CO2 emisiju monitoringu var veikt arī visai tēraudliešanas rūpnīcai kopumā, izmantojot masas bilances pieeju, kas norādīta šā pielikuma 2.1.1. iedaļā.

Ja iekārtā veic dūmgāzu attīrīšanu un rezultējošās emisijas neaprēķina kā iekārtas procesa emisiju daļu, tās aprēķina saskaņā ar II pielikumu.

2.   CO2 EMISIJU NOTEIKŠANA

Koksēšanas krāsnīm CO2 emisijas rada šādi emisiju avoti un avotu plūsmas:

 izejvielas (akmeņogles un naftas kokss),

 parastais kurināmais (piemēram, dabasgāze),

 procesa gāzes (piemēram, domnas gāze),

 citi kurināmā veidi,

 dūmgāzu attīrīšana.

2.1.   CO2 EMISIJU APRĒĶINS

Ja koksēšanas krāsns ir tēraudliešanas rūpnīcas integrēta daļa, operators emisijas var aprēķināt:

a) integrētai tēraudliešanas rūpnīcai kopā, izmantojot masas bilances pieeju; vai

b) koksēšanas krāsnij kā integrētās tēraudliešanas rūpnīcas atsevišķai darbībai.

2.1.1.   MASAS BILANCES PIEEJA

Masas bilances pieeja ņem vērā visu oglekli izejvielās, krājumos, produktos un citā izvadē no iekārtas, lai noteiktu siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju līmeni ziņošanas periodā, izmantojot šādu vienādojumu:

CO2 emisijas [tCO2] = (ievade – produkti – izvade – krājumu izmaiņas) * pārrēķināšanas koeficients CO2/C,

kur:

  ievade [tC] – viss ogleklis, kas ienāk iekārtas robežās,

  produkti [tC] – viss ogleklis produktos un materiālos, tostarp blakusproduktos, kas iziet no iekārtas,

  izvade [tC] – ogleklis, ko izvada no iekārtas, piemēram, izlej kanalizācijā, novieto atkritumu poligonā vai caur zudumiem. Izvade neiekļauj siltumnīcefektu izraisošo gāzu izlaišanu atmosfērā,

  krājumu izmaiņas [tC] – oglekļa krājumu palielinājums iekārtas robežās.

Aprēķins pēc tam ir šāds:

CO2 emisijas [tCO2] = ( (darbības datiievadei * oglekļa satursievadei) – (darbības datiproduktiem * oglekļa satursproduktiem) – (darbības datiizvadei * oglekļa satursizvadei) – (darbības datikrājumu izmaiņām * oglekļa saturskrājumu izmaiņām)) * 3,664,

kur:

a)   Darbības dati

Operators analizē un paziņo masas plūsmas uz iekārtu un ārā no tās un attiecīgās krājumu izmaiņas par visām attiecīgajām degvielām un materiāliem atsevišķi. Ja masas plūsmas oglekļa saturu parasti attiecina uz enerģijas saturu (degvielām), operators var noteikt un izmantot masas bilances aprēķinam oglekļa saturu attiecībā pret attiecīgās masas plūsmas enerģijas saturu [tC/TJ].

Darbības datus ziņošanas periodā nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %.

Darbības datus ziņošanas periodā nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 5 %.

Darbības datus ziņošanas periodā nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 2,5 %.

Darbības datus ziņošanas periodā nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 1,5 %.

b)   Oglekļa saturs

Oglekļa saturu ievades vai izvades plūsmām nosaka, izmantojot standarta emisijas koeficientus kurināmajam vai materiāliem, kas nosaukti I pielikuma 11. iedaļā vai IV–X pielikumā. Oglekļa saturu aprēķina šādi:

image

Operators izmanto valstij specifisku attiecīgā kurināmā vai materiāla oglekļa saturu, ko attiecīgā dalībvalsts ziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

Oglekļa saturu ievades vai izvades plūsmām nosaka, ievērojot I pielikuma 13. iedaļas noteikumus attiecībā uz kurināmā, produktu un blakusproduktu reprezentatīvu paraugu ņemšanu, to oglekļa satura un biomasas daļas noteikšanu.

2.1.2.   DEDZINĀŠANAS EMISIJAS

Degšanas procesu, kas notiek koksēšanas krāsnīs ar masas bilancē neiekļautām degvielām (piemēram, koksu, akmeņoglēm un dabasgāzi), monitoringu veic un ziņo saskaņā ar II pielikumu.

2.1.3.   PROCESA EMISIJAS

Karbonizācijas laikā koksēšanas krāsns koksēšanas kamerā akmeņogles bezgaisa telpā pārvērš koksā un neattīrītā koksa gāzē. Galvenais oglekli saturošais materiāls/ievades plūsmas ir akmeņogles, bet var būt arī koksa smalkumi, naftas kokss, nafta un procesa gāzes, piemēram, domnas gāze. Neattīrīta koksa gāzē kā procesa iznākuma daļā ir daudzi oglekli saturoši komponenti, citu starpā oglekļa dioksīds (CO2), oglekļa monoksīds (CO), metāns (CH4) un ogļūdeņraži (CxHy).

Kopējo CO2 emisiju no koksēšanas krāsnīm aprēķina šādi:

CO2 emisija [tCO2] = (darbības datiIEVADEI * emisijas koeficientsIEVADEI) – (darbības datiIZVADEI * emisijas koeficientsIZVADEI),

kur:

a)   Darbības dati

Darbības datuIEVADE var iekļaut akmeņogles kā izejvielu, koksa smalkumus, naftas koksu, naftu, domnas gāzi, koksēšanas krāsns gāzi un tamlīdzīgi. Darbības datuIZVADE var iekļaut koksu, darvu, gaišos naftas produktus, koksa gāzi u. c.

a1)   Kurināmais, ko izmanto par procesa izejvielu

Kurināmā masas plūsmu uz iekārtu un ārā no tās ziņošanas periodā nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %.

Kurināmā masas plūsmu uz iekārtu un ārā no tās ziņošanas periodā nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 5,0 %.

Kurināmā masas plūsmu uz iekārtu un ārā no tās ziņošanas periodā nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 2,5 %.

Kurināmā masas plūsmu uz iekārtu un ārā no tās ziņošanas periodā nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 1,5 %.

a2)   Zemākā siltumspēja

Izmanto I pielikuma 11. iedaļā katram kurināmā veidam norādītās standarta vērtības.

Operators izmanto valstij specifisku attiecīgā kurināmā veida zemāko siltumspēju, ko attiecīgā dalībvalsts ziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

Katrai kurināmā partijai reprezentatīvu zemāko siltumspēju iekārtā izmēra operators, nolīgta laboratorija vai kurināmā piegādātājs saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem.

b)   Emisijas koeficienti

Izmanto I pielikuma 11. iedaļā norādītos standarta koeficientus.

Operators izmanto valstij specifiskus attiecīgā kurināmā emisijas koeficientus, ko dalībvalsts ziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

Specifiskos emisijas koeficientus nosaka saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem.

2.2.   CO2 EMISIJU MĒRĪŠANA

Piemēro mērīšanas pamatnostādnes, kas ir noteiktas I un XII pielikumā.




V PIELIKUMS

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajām metālu rūdu apdedzināšanas un aglomerācijas iekārtām specifiskām darbībām

1.   ROBEŽAS UN PILNĪGUMS

Metāla rūdu apdedzināšanas, aglomerācijas vai granulēšanas iekārtas var būt tēraudliešanas rūpnīcu integrēta daļa, kas tehniski tieši saistīta ar koksēšanas krāsnīm un čuguna un tērauda ražošanas iekārtām, iekļaujot nepārtraukto liešanu. Tādējādi regulārā darbībā notiek intensīva enerģijas un materiāla apmaiņa (piemēram, domnas gāze, koksēšanas krāsns gāze, kokss, kaļķakmens). Ja iekārtas atļaujā saskaņā ar 4., 5. un 6. pantu Direktīvā 2003/87/EK ir iekļauta visa tēraudliešanas rūpnīca un ne tikai apdedzināšanas vai aglomerācijas iekārta, CO2 emisiju monitoringu var veikt integrētajai tēraudliešanas rūpnīcai kopumā. Tādos gadījumos var izmantot masas bilances pieeju (šā pielikuma 2.1.1. iedaļa).

Ja iekārtā veic dūmgāzu attīrīšanu un attiecīgās emisijas neaprēķina kā iekārtas procesa emisiju daļu, tās aprēķina saskaņā ar II pielikumu.

2.   CO2 EMISIJU APRĒĶINĀŠANA

Metāla rūdu apdedzināšanas, aglomerācijas vai granulēšanas iekārtās CO2 emisijas veido šādi emisiju avoti un avotu plūsmas:

 izejvielu (kaļķakmens, dolomīta un karbonātu dzelzsrūdu, piemēram, FeCO3) apdedzināšana,

 parastais kurināmais (dabasgāze un kokss, koksa smelkne),

 procesa gāzes (piemēram, koksa un domnas gāze),

 procesa atliekas, ko izmanto kā izejvielu, ieskaitot aglomerācijas uzņēmuma, konvertora un domnas gaisa attīrīšanas iekārtās uztvertos putekļus,

 cits kurināmais,

 dūmgāzu attīrīšana.

2.1.   CO2 EMISIJU APRĒĶINS

Ja metāla rūdu apdedzināšanas, aglomerācijas vai granulēšanas iekārtas ir tēraudkausēšanas rūpnīcu integrēta daļa, operators emisijas var aprēķināt:

a) integrētajam tēraudkausēšanas uzņēmumam kopumā, izmantojot masas bilances pieeju; vai

b) rūdu apdedzināšanas, aglomerācijas vai granulēšanas iekārtai kā integrētā tēraudkausēšanas rūpnīcas individuālai darbībai.

2.1.1.   MASAS BILANCES PIEEJA

Masas bilances pieeja ņem vērā visu oglekli izejvielās, krājumos, produktos un citā izvadē no iekārtas, lai noteiktu siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju līmeni ziņošanas periodā, izmantojot šādu vienādojumu:

CO2 emisijas [tCO2] = (ievade – produkti – izvade – krājumu izmaiņas) * pārrēķināšanas koeficients CO2/C,

kur:

  ievade [tC] – viss ogleklis, kas ienāk iekārtā,

  produkti [tC] – viss ogleklis produktos un materiālos, tostarp blakusproduktos, kas iziet no iekārtas,

  izvade [tC] – ogleklis, ko izvada no masas bilances robežām, piemēram, novada kanalizācijā, apglabā atkritumu poligonā vai kā zudumus. Izvade neiekļauj siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas atmosfērā,

  krājumu izmaiņas [tC] – oglekļa krājumu palielinājums iekārtas robežās.

Aprēķins pēc tam ir šāds:

CO2 emisijas [tCO2] = ( (darbības datiievadei * oglekļa satursievadei) – (darbības datiproduktiem * oglekļa satursproduktiem) – (darbības datiizvadei * oglekļa satursizvadei) – (darbības datikrājumu izmaiņām * oglekļa saturskrājumu izmaiņām)) * 3,664,

kur:

a)   Darbības dati

Operators analizē un paziņo masas plūsmas uz iekārtu un ārā no tās un attiecīgās krājumu izmaiņas par visām attiecīgajām degvielām un materiāliem atsevišķi. Ja oglekļa saturs masas plūsmā parasti ir saistīts ar enerģijas saturu (kurināmajam), operators masas bilances aprēķināšanai var noteikt un izmantot oglekļa saturu, kas saistīts ar enerģijas saturu [tC/TJ] attiecīgajai masas plūsmai.

Darbības datus par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %.

Darbības datus par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 5 %

Darbības datus par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 2,5 %.

Darbības datus par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 1,5 %.

b)   Oglekļa saturs

Oglekļa saturu ievades vai izvades plūsmām aprēķina no standarta emisijas koeficientiem kurināmajam un materiāliem, kas uzskaitīti I pielikuma 11. iedaļā vai IV–X pielikumā. Oglekļa saturu aprēķina šādi:

image

Operators izmanto valstij specifisku attiecīgā kurināmā veida vai materiāla oglekļa saturu, ko attiecīgā dalībvalsts ziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

Oglekļa saturu ievades vai izvades plūsmām nosaka, ievērojot I pielikuma 13. iedaļas noteikumus attiecībā uz kurināmā, produktu un blakusproduktu reprezentatīvu paraugu ņemšanu, to oglekļa satura un biomasas daļas noteikšanu.

2.1.2.   DEDZINĀŠANAS EMISIJAS

Dedzināšanas procesiem, kas notiek metāla rūdu apdedzināšanas, aglomerācijas vai granulēšanas iekārtās, kurās kurināmo kā reducētāju neizmanto vai metalurģijas reakcijās tas nerodas, monitoringu veic un par to ziņo saskaņā ar II pielikumu.

2.1.3.   PROCESA EMISIJAS

Laikā, kad notiek apdedzināšanas uz režģa, CO2 izdalās no izejvielām, t. i., izejvielu maisījuma (parasti no kalcija karbonāta) un no otrreiz procesā izmantojamām atliekām. Katram izmantotajam ievades materiālam CO2 daudzumu aprēķina šādi:

image

a)   Darbības dati

Karbonāta izejvielas daudzumus tonnās [tCaCO3, tMgCO3 vai tCaCO3-MgCO3] un procesa atliekas, ko izmanto kā procesa izejvielu ziņošanas perioda laikā, operators vai viņa piegādātāji nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 5,0 %.

Karbonāta izejvielas daudzumus tonnās [tCaCO3, tMgCO3 vai tCaCO3-MgCO3] un procesa atliekas, ko izmanto kā procesa izejvielu ziņošanas perioda laikā, operators vai viņa piegādātāji nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 2,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Karbonātiem izmanto 1. tabulā norādītās stehiometriskās attiecības.



1. tabula

Stehiometriskie emisijas koeficienti

Emisijas koeficients

CaCO3

0,440 tCO2/t CaCO3

MgCO3

0,522 tCO2/t MgCO3

FeCO3

0,380 tCO2/t FeCO3

Šīs vērtības koriģē, ņemot vērā izmantojamā karbonātu materiāla mitruma un citu iežu piemaisījumu saturu.

Procesa atlikumiem darbībai specifiskos koeficientus nosaka saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem.

c)   Pārrēķināšanas koeficients

Pārrēķināšanas koeficients: 1,0.

Darbībai specifiskos koeficientus nosaka saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem, nosakot oglekļa daudzumu izveidotajā aglomerātā un uztvertajos putekļos. Ja uztvertos putekļus procesā izmanto atkārtoti, tajos esošo oglekļa daudzumu [t] neņem vērā, lai to neuzskaitītu divas reizes.

2.2.   CO2 EMISIJU MĒRĪJUMI

Piemēro I un XII pielikumā esošās pamatnostādnes.




VI PIELIKUMS

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK uzskaitītajām čuguna un tērauda ražošanas un nepārtrauktās liešanas iekārtām specifiskām darbībām

1.   ROBEŽAS UN PILNĪGUMS

Šā pielikuma pamatnostādnes var piemērot čuguna un tērauda ražošanas iekārtām, iekļaujot nepārtrauktās liešanas iekārtas. Tās jo īpaši attiecas uz pirmējo (domnā un skābekļa konvertorā) un otrējo (elektriskā loka krāsnī) tērauda ražošanu.

Čuguna un tērauda ražošanas iekārtas, iekļaujot nepārtraukto liešanu, parasti ir tēraudliešanas uzņēmumu sastāvdaļas, kurām ir tehniska saistība ar koksēšanas krāsnīm un aglomerācijas iekārtām. Tādējādi regulārajā darbībā notiek intensīva enerģijas un materiāla apmaiņa (piemēram, domnas gāze, koksa gāze, kokss, kaļķakmens). Ja iekārtas atļauja saskaņā ar 4., 5. un 6. pantu Direktīvā 2003/87/EK ietver visu tēraudliešanas uzņēmumu un ne tikai domnu, CO2 monitoringu var veikt arī visai integrētajai tēraudliešanas rūpnīcai kopumā. Tādos gadījumos izmanto šā pielikuma 2.1.1. iedaļā izklāstīto masas bilances pieeju.

Ja iekārtā veic dūmgāzu attīrīšanu un rezultējošās emisijas neaprēķina kā iekārtas procesa emisiju daļu, tās aprēķina saskaņā ar II pielikumu.

2.   CO2 EMISIJU APRĒĶINS

Čuguna un tērauda ražošanas iekārtās, iekļaujot nepārtraukto liešanu, CO2 emisijas rada šādi emisijas avoti un avotu plūsmas:

 izejvielu (kaļķakmens, dolomīta un karbonātu dzelzsrūdu, piemēram, FeCO3 apdedzināšana),

 parastais kurināmais (dabasgāze, kokss un akmeņogles),

 reducētāji (kokss, akmeņogles, plastmasas u. c.),

 procesa gāzes (koksa gāze, domnas gāze un skābekļa konvertora gāze),

 grafīta elektrodu patēriņš,

 citi kurināmā veidi,

 dūmgāzu attīrīšana.

2.1.   CO2 EMISIJU APRĒĶINS

Ja čuguna un tērauda ražošanas iekārtas, iekļaujot nepārtraukto liešanu, ir metalurģijas uzņēmuma sastāvdaļas, operators emisijas var aprēķināt:

a) integrētajam metalurģijas uzņēmumam kopumā, izmantojot masas bilances aprēķinu; vai

b) čuguna un tērauda ražošanas iekārtai kā integrētā tēraudliešanas uzņēmuma atsevišķai darbībai.

2.1.1.   MASAS BILANCES PIEEJA

Masas bilances pieeja ņem vērā visu oglekli izejvielās, krājumos, produktos un citā izvadē no iekārtas, lai noteiktu siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju līmeni ziņošanas periodā, izmantojot šādu vienādojumu:

CO2 emisijas [tCO2] = (ievade – produkti – izvade – krājumu izmaiņas) * pārrēķināšanas koeficients CO2/C,

kur:

  ievade [tC] – viss ogleklis, kas ienāk iekārtā,

  produkti [tC] – viss ogleklis produktos un materiālos, tostarp blakusproduktos, kas iziet no iekārtas,

  izvade [tC] – ogleklis, ko izvada no iekārtas, piemēram, novada kanalizācijā, apglabā atkritumu poligonā vai kā zudumus. Izvadē neiekļauj siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas atmosfērā,

  krājumu izmaiņas [tC] – oglekļa krājumu palielinājums iekārtas robežās.

Aprēķins pēc tam ir šāds:

CO2 emisijas [t CO2] = ( (darbības datiievadei * oglekļa satursievadei) - (darbības datiproduktiem * oglekļa satursproduktiem) - (darbības datiizvadei * oglekļa satursizvadei) - (darbības datikrājumu izmaiņām * oglekļa saturskrājumu izmaiņām)) * 3,664,

kur:

a)   Darbības dati

Operators analizē un paziņo masas plūsmas uz iekārtu un ārā no tās un attiecīgās krājumu izmaiņas par visām attiecīgajām degvielām un materiāliem atsevišķi. Ja oglekļa saturs masas plūsmā parasti ir saistīts ar enerģijas saturu (kurināmajam), operators var noteikt un izmantot oglekļa saturu, kas saistīts ar attiecīgās masas plūsmas enerģijas saturu [tC/TJ], lai aprēķinātu masas bilanci.

Darbības datus par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %.

Darbības datus par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 5 %.

Darbības datus par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 2,5 %.

Darbības datus par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 1,5 %.

b)   Oglekļa saturs

Oglekļa saturu ievades vai izvades plūsmām aprēķina pēc standarta emisijas koeficientiem kurināmajam vai materiāliem, kas uzskaitīti I pielikuma 11. iedaļā vai IV–X pielikumā. Oglekļa saturu aprēķina šādi:

image

Operators izmanto valstij specifisku attiecīgā kurināmā vai materiāla oglekļa saturu, ko dalībvalsts ziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

Oglekļa saturu ievades vai izvades plūsmām aprēķina, ievērojot I pielikuma 13. iedaļas noteikumus attiecībā uz kurināmā, produktu un blakusproduktu reprezentatīvu paraugu ņemšanu, to oglekļa satura un biomasas daļas noteikšanu.

Produktu vai pusfabrikātu oglekļa saturu var noteikt, pamatojoties uz ikgadējām analīzēm atbilstīgi I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem, vai aprēķināt no sastāva vidējām vērtībām, kas norādītas attiecīgajos starptautiskajos vai valsts standartos.

2.1.2.   DEDZINĀŠANAS EMISIJAS

Degšanas procesiem, kas notiek čuguna un tērauda ražošanas iekārtās, kuras iekļauj nepārtraukto liešanu un kurās kā reducētāju neizmanto kurināmo (piemēram, koksu, akmeņogles un dabasgāzi) vai tas nerodas metalurģiskās reakcijās, veic emisiju monitoringu un ziņo saskaņā ar II pielikumu.

2.1.3.   PROCESA EMISIJAS

Čuguna un tērauda ražošanas iekārtas, kuras iekļauj nepārtraukto liešanu, parasti raksturo iekārtu (tādu kā domna, skābekļa konvertors) secība, un attiecīgās iekārtas bieži ir tehniski saistītas ar citām iekārtām (piemēram, koksēšanas krāsni, aglomerācijas iekārtu, elektriskās strāvas ražošanas iekārtu). Tādās iekārtās vairāku veidu kurināmo izmanto kā reducētājus aģentus. Parasti minētās iekārtas ražo arī dažāda sastāva procesa gāzes, piemēram, koksa gāzi, domnas gāzi, skābekļa konvertora gāzi).

Kopējās CO2 emisijas no čuguna un tērauda ražošanas iekārtām, iekļaujot nepārtraukto liešanu, aprēķina šādi:

CO2 emisijas [t CO2] = (darbības datiIEVADEI * emisijas koeficientsIEVADEI) - (darbības datiIZVADEI * emisijas koeficientsIZVADEI),

kur:

a)   Darbības dati

a1)   Attiecīgās masas plūsmas

Masas plūsmu uz iekārtu un ārā no tās par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %.

Masas plūsmu uz iekārtu un ārā no tās par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 5,0 %.

Masas plūsmu uz iekārtu un ārā no tās par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 2,5 %.

Masas plūsmu uz iekārtu un ārā no tās par ziņošanas periodu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 1,5 %.

a2)   Zemākā siltumspēja (attiecīgā gadījumā)

Katra kurināmā standarta vērtības izmanto, kā norādīts I pielikuma 11. iedaļā.

Operators izmanto valstij specifisku attiecīgā kurināmā zemāko siltumspēju, ko dalībvalsts paziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

Katrai kurināmā partijai reprezentatīvu zemāko siltumspēju iekārtā izmēra operators, nolīgta laboratorija vai kurināmā piegādātājs saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem.

b)   Emisijas koeficienti

Emisijas koeficients darbības datiemIZVADEI attiecas uz procesa izvades CO2 daudzumu, kas nav oglekļa CO2 daudzums un ko izsaka kā tCO2/t izvadi, lai veicinātu salīdzināmību.

Ievades un izvades materiālam izmanto standarta koeficientus; sk. turpmāk 1. tabulu un I pielikuma 11. iedaļu.



1. tabula

Emisijas standarta koeficienti (1)

Emisijas koeficients

Vērtība

Vienība

Emisijas koeficienta avots

CaCO3

0,440

tCO2/t CaCO3

Stehiometriskā attiecība

CaCO3-MgCO3

0,477

tCO2/t CaCO3-MgCO3

Stehiometriskā attiecība

FeCO3

0,380

tCO2/t FeCO3

Stehiometriskā attiecība

Tieši reducēta dzelzs (TRD)

0,07

tCO2/t

IPCC GL 2006

EAF oglekļa elektrodi

3,00

tCO2/t

IPCC GL 2006

EAF ielādēšanas ogleklis

3,04

tCO2/t

IPCC GL 2006

Karsti briketēta dzelzs

0,07

tCO2/t

IPCC GL 2006

Skābekļa tēraudkausēšanas krāsns gāzes

1,28

tCO2/t

IPCC GL 2006

Naftas kokss

3,19

tCO2/t

IPCC GL 2006

Iepirkts čuguns

0,15

tCO2/t

IPCC GL 2006

Dzelzs lūžņi

0,15

tCO2/t

IPCC GL 2006

Tērauds

0,04

tCO2/t

IPCC GL 2006

(1)   Sk. IPCC; 2006 IPCC Guidelines for National Greenhouse Gas Inventories; 2006. Uz IPCC pamatotās vērtības izriet no koeficientiem, kas izteikti tC/t, reizinot ar CO2/C pārrēķināšanas koeficientu 3,664.

Operators izmanto valstij specifiskus attiecīgā kurināmā emisijas koeficientus, ko dalībvalsts paziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

Izmanto specifiskos emisijas koeficientus (tCO2/tIEVADEI vai tIZVADEI) izejvielām un izvades materiāliem; koeficientus iegūst saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem.

2.2.   CO2 EMISIJU MĒRĪŠANA

Piemēro I un XII pielikumā esošās mērīšanas pamatnostādnes.




VII PIELIKUMS

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajām cementa klinkera ražošanas iekārtām specifiskām darbībām

1.   ROBEŽAS UN PILNĪGUMS

Īpašu jautājumu par robežām nav.

2.   CO2 EMISIJU NOTEIKŠANA

Cementa ražošanas iekārtās CO2 emisijas rada šādi emisijas avoti un avotu plūsmas:

 izejvielu kaļķakmens apdedzināšana,

 apdedzināšanas krāšņu parastais fosilais kurināmais,

 apdedzināšanas krāšņu alternatīvie fosilā kurināmā veidi un izejvielas,

 apdedzināšanas krāšņu biomasas kurināmais (biomasas atkritumi),

 kurināmā veidi, kas nav apdedzināšanas krāšņu kurināmais,

 kaļķakmens un slānekļu organiskā oglekļa saturs,

 dūmgāzu attīrīšanai izmantojamās izejvielas.

2.1.   CO2 EMISIJU APRĒĶINS

2.1.1.   DEDZINĀŠANAS EMISIJAS

Par dedzināšanas procesiem, kuros izmanto dažādu veidu kurināmo (piemēram, akmeņogles, naftas koksu, mazutu, dabasgāzi un dažādus degošus atkritumus) un kuri notiek cementa klinkera ražošanas uzņēmumos, veic monitoringu un ziņo saskaņā ar II pielikumu.

2.1.2.   PROCESA EMISIJAS

Ar procesiem saistītas CO2 emisijas notiek, apdedzinot karbonātus saturošas klinkera ražošanas izejvielas (2.1.2.1. iedaļa), daļēji vai pilnīgi apdedzinot cementa krāsns putekļus vai no procesa izvadītos apvedkanālu putekļus (2.1.2.2. iedaļa), un dažos gadījumos emisijas no izejvielu oglekļa, kas nav karbonātu ogleklis (2.1.2.3. iedaļa).

2.1.2.1.   KLINKERA RAŽOŠANAS CO2

Emisijas aprēķina, pamatojoties uz procesa izejvielu oglekļa saturu (aprēķina A metode) vai uz ražotā klinkera daudzumu (aprēķina B metode). Minētās metodes uzskata par līdzvērtīgām, un operators tās var izmantot, lai savstarpēji novērtētu pēc otras attiecīgās metodes iegūtos rezultātus.

Aprēķins pamatojas uz procesa izejvielu oglekļa saturu (ieskaitot lidojošos pelnus vai domnas izdedžus), no izejvielu patēriņa atskaitot cementa krāsns putekļus un apvedkanālu putekļus; attiecīgās emisijas aprēķina saskaņā ar 2.1.2.2. iedaļu, ja cementa krāsns putekļi un apvedkanālu putekļi aiziet no apdedzināšanas krāsns sistēmas. Šajā metodē nekarbonātu oglekli uztver, tāpēc 2.1.2.3. iedaļu nepiemēro.

CO2 aprēķina pēc šādas formulas:

image

kur:

a)   Darbības dati

Ja izejmateriāls kā tāds nav raksturots, šīs prasības piemēro atsevišķi katrai attiecīgajai oglekli saturošajai apdedzināšanas krāsns izejvielai (kas nav kurināmais), piemēram, kaļķakmenim vai slāneklim, izvairoties no divkāršas uzskaites vai izlaidumiem atpakaļ atgrieztu vai neuzskaitītu materiālu dēļ. Malto izejvielu daudzumu aprēķina, izmantojot vietai specifisku empīrisku malto izejvielu/klinkera attiecību, kas ir jāatjaunina vismaz reizi gadā, piemērojot nozares labākās prakses pamatnostādnes.

Attiecīgās apdedzināšanas krāsns izejvielu tīro daudzumu [t], kas patērēts ziņošanas perioda laikā, nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %.

Attiecīgās apdedzināšanas krāsns izejvielu tīro daudzumu [t], kas patērēts ziņošanas perioda laikā, nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 5,0 %.

Attiecīgās apdedzināšanas krāsns izejvielu tīro daudzumu [t], kas patērēts ziņošanas perioda laikā, nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 2,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Emisijas koeficientus aprēķina un ziņo aprēķinātajās un paziņotajās CO2 emisijas masas vienībās uz katras attiecīgās apdedzināšanas krāsns izejvielu tonnu. Lai sastāva datus pārvērstu emisijas koeficientos, izmanto 1. tabulā parādītos stehiometriskos datus.

Attiecīgos karbonātu daudzumus, tostarp CaCO3 un MgCO3, katrā attiecīgās apdedzināšanas krāsns izejvielā nosaka saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļu. To var izdarīt, izmantojot termogravimetrijas metodes.



1. tabula

Stehiometriskās attiecības

Viela

Stehiometriskās attiecības

CaCO3

0,440 [tCO2/t CaCO3]

MgCO3

0,522 [tCO2/t MgCO3]

FeCO3

0,380 [tCO2/t FeCO3]

C

3,664 [tCO2/tC]

c)   Pārrēķināšanas koeficients

Konservatīvi pieņem, ka no apdedzināšanas krāsns izejošie karbonāti ir nulle, t. i., pieņem, ka apdedzināšana ir pilnīga un pārrēķināšanas koeficients ir 1.

Karbonātus un citu oglekli, kas iziet no apdedzināšanas krāsns kopā ar klinkeru, novērtē ar pārrēķināšanas koeficienta vērtību no 0 līdz 1. Operators var pieņemt attiecībā uz vienu vai vairākām apdedzināšanas krāsns ievadēm pilnīgu pārvēršanu un nepārvērstos karbonātus vai citu oglekli var attiecināt uz atlikušajām apdedzināšanas krāsns ievadēm. Produktu attiecīgo ķīmisko parametru papildu noteikšanu veic saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļu.

Aprēķina metode pamatojas uz ražotā klinkera daudzumu. CO2 aprēķina pēc šādas formulas:

CO2 emisijasklinkeram = darbības dati * emisijas koeficients * pārrēķināšanas koeficients

No cementa apdedzināšanas krāsns apvedkanālu putekļu apdedzināšanas CO2 emisijas ir jāņem vērā attiecībā uz iekārtām, kur tādi putekļi iziet no apdedzināšanas krāsns sistēmas (sk. 2.1.2.2. iedaļu), kopā ar iespējamām emisijām no nekarbonātu oglekļa maltajās izejvielās (sk. 2.1.2.3. iedaļu). Emisijas no klinkera ražošanas un cementa apdedzināšanas krāsns putekļiem un apvedkanālu putekļiem aprēķina atsevišķi un pieskaita, lai iegūtu kopējo emisiju:

CO2 emisijaskopējās procesa [t] = CO2 emisijasklinkera [t] + CO2 emisijasputekļu [t] + CO2 emisijasnekarbonātu oglekļa

a)   Darbības dati

Klinkera produkciju [t] ziņošanas periodā nosaka:

 tieši sverot klinkeru vai

 pamatojoties cementa nosūtīšanu, izmantojot šādu formulu (materiāla bilanci, kas ņem vērā klinkera nosūtīšanu, klinkera piegādes, kā arī klinkera krājumu izmaiņas):

klinkera produkcija [t] = ((nosūtītais cements [t] – cementa krājumu izmaiņas [t])* klinkera/cementa attiecība [t klinkera/t cementa]) – (piegādātais klinkers [t]) + (nosūtītais klinkers [t]) – (klinkera krājumu izmaiņas [t]).

Cementa un klinkera attiecību nosaka katram no dažādajiem cementa produktiem, pamatojoties uz I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem, vai arī aprēķina no starpības starp cementa nosūtījumiem un krājumu izmaiņām, un visiem materiāliem, ko izmanto par cementa piedevām, iekļaujot arī apvedkanālu putekļus un cementa apdedzināšanas krāsns putekļus.

Ziņošanas periodā ražotā klinkera daudzumu [t] aprēķina ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 5,0 %.

Ziņošanas periodā ražotā klinkera daudzumu [t] aprēķina ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 2,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Emisijas koeficients: 0,525 tCO2/t klinkera.

Operators izmanto valstij specifisku emisijas koeficientu, ko attiecīgā dalībvalsts paziņojusi savā jaunākajā valsts uzskaitē, kas iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam.

CaO un MgO daudzuma noteikšanu produktos veic saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem.

Lai pārvērstu sastāva datus emisijas koeficientos, izmanto 2. tabulā parādītās stehiometriskās attiecības, pieņemot, ka viss CaO un MgO ir radies no attiecīgajiem karbonātiem.



2. tabula

Stehiometriskās attiecības

Oksīds

Stehiometriskās attiecības

[tCO2 ]/[t sārmzemju metāla oksīda]

CaO

0,785

MgO

1,092

c)   Pārrēķināšanas koeficients

(Nekarbonātu) CaO un MgO daudzumu izejvielās konservatīvi pieņem par nulli, t. i., pieņem, ka viss Ca un Mg produktā ir radies no karbonātu izejvielām, ko atspoguļo pārrēķināšanas koeficients 1.

(Nekarbonātu) CaO un MgO daudzumu izejvielās atspoguļo ar pārrēķināšanas koeficientiem, kuru vērtība ir no 0 līdz 1, kur vērtība 1 atbilst pilnīgai izejvielu karbonātu pārvēršanai oksīdos. Izejvielu attiecīgo ķīmisko parametru papildu noteikšanu veic saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļu. To var darīt ar termogravimetrijas metodēm.

2.1.2.2.   EMISIJAS, KAS SAISTĪTAS AR IZMESTAJIEM PUTEKĻIEM

No apdedzināšanas krāsns sistēmas aizplūstošo CO2, kas saistīts ar apvedkanālu putekļiem vai cementa krāsns putekļiem (CKP), aprēķina, pamatojoties uz putekļu daudzumu, kas izplūst no apdedzināšanas krāsns sistēmas, un emisijas koeficientu, kas aprēķināts kā klinkeram (bet ar iespējamu atšķirīgu CaO un MgO saturu), koriģējot uz cementa klinkera putekļu daļēju apdedzināšanu. Emisijas aprēķina šādi:

CO2 emisijasputekļiem = darbības dati * emisijas koeficients,

kur:

a)   Darbības dati

No apdedzināšanas krāsns sistēmas izplūstošo cementa klinkera putekļu vai apvedkanālu putekļu (attiecīgā gadījumā) daudzumu [t] ziņošanas perioda laikā aprēķina, izmantojot labākās nozares prakses pamatnostādnes.

No apdedzināšanas krāsns sistēmas izplūstošo cementa klinkera putekļu vai apvedkanālu putekļu (attiecīgā gadījumā) daudzumu [t] ziņošanas perioda laikā aprēķina ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Standarta vērtību 0,525 tCO2 uz tonnu klinkera izmanto arī attiecībā uz cementa klinkera putekļu vai apvedkanālu putekļiem, kas izplūst no apdedzināšanas krāsns sistēmas.

Emisijas koeficientu [tCO2/t] attiecībā uz cementa klinkera putekļiem vai apvedkanālu putekļiem, kas izplūst no apdedzināšanas krāsns sistēmas, aprēķina, pamatojoties uz apdedzināšanas pakāpi un sastāvu. Apdedzināšanas pakāpi un sastāvu nosaka vismaz vienreiz gadā atbilstīgi I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem.

Sakarība starp cementa klinkera putekļu apdedzināšanas pakāpi un CO2 emisijām uz tonnu putekļu ir nelineāra. To tuvināti aprēķina, izmantojot šādu formulu:

image

kur:

EFCKD

=

daļēji apdedzinātu cementa apdedzināšanas krāsns putekļu emisijas koeficients [tCO2/t CKP];

EFCli

=

iekārtai specifisks klinkera emisijas koeficients [CO2/t klinkera];

D

=

CKP apdedzināšanas pakāpe (CO2 emisijas % no kopējās karbonātu CO2 izejvielu maisījumā).

2.1.2.3.   EMISIJAS NO NEKARBONĀTU OGLEKĻA MALTAJĀS IZEJVIELĀS

Emisijas no nekarbonātu oglekļa kaļķakmenī, slānekļos vai alternatīvās izejvielās (piemēram, lidojošajos putekļos), kuras izmanto apdedzināšanas krāsns maltajās izejvielās, nosaka, izmantojot šādu izteiksmi:

CO2 emisijasnekarbonātu izejvielas = darbības dati * emisijas koeficients * pārrēķināšanas koeficients,

kur:

a)   Darbības dati

Ziņošanas periodā patērēto attiecīgo izejvielu daudzumu [t] nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 15 %.

Ziņošanas periodā patērēto attiecīgo izejvielu daudzumu [t] nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Nekarbonātu oglekļa saturu attiecīgajā izejvielā nosaka, izmantojot nozares labākās prakses pamatnostādnes.

Nekarbonātu oglekļa saturu attiecīgajā izejvielā nosaka vismaz vienreiz gadā atbilstīgi I pielikuma 13. iedaļas noteikumiem.

c)   Pārrēķināšanas koeficients

Pārrēķināšanas koeficients ir 1,0.

Pārrēķināšanas koeficientu aprēķina, izmantojot labākās nozares prakses pamatnostādnes.

2.2.   CO2 EMISIJU MĒRĪŠANA

Piemēro I pielikumā esošās mērīšanas pamatnostādnes.




VIII PIELIKUMS

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK uzskaitītajām kaļķu ražošanas iekārtām specifiskām darbībām

1.   ROBEŽAS UN PILNĪGUMS

Specifisku jautājumu par robežām nav.

2.   CO2 EMISIJU NOTEIKŠANA

Kaļķu ražošanas iekārtās CO2 emisijas rada šādi emisiju avoti un avotu plūsmas:

 kaļķakmens un dolomīta apdedzināšana izejvielās,

 apdedzināšanas krāšņu parastais fosilais kurināmais,

 apdedzināšanas krāšņu alternatīvais fosilais kurināmais un izejvielas,

 apdedzināšanas krāsns biomasas kurināmais (biomasas atliekas),

 citi kurināmā veidi.

2.1.   CO2 EMISIJU APRĒĶINS

2.1.1.   DEDZINĀŠANAS EMISIJAS

Par dedzināšanas procesiem, kuros izmanto dažādu veidu kurināmo (piemēram, akmeņogles, naftas koksu, mazutu, dabasgāzi un dažādus degošus atkritumus) un kuri notiek kaļķu ražošanas iekārtās, monitoringu veic saskaņā ar II pielikumu.

2.1.2.   PROCESA EMISIJAS

Attiecīgās emisijas notiek apdedzināšanas laikā un oksidējoties izejvielu organiskajam ogleklim. Apdedzināšanas laikā no izejvielu karbonātiem apdedzināšanas krāsnīs izdalās CO2. Apdedzināšanas CO2 ir tieši saistīts ar kaļķu ražošanu. Iekārtas līmenī apdedzināšanas CO2 var aprēķināt divos veidos – pamatojoties uz izejvielas (galvenokārt kaļķakmens un dolomīta) kalcija un magnija karbonāta daudzumu, kas procesā pārvēršas (aprēķina A metode), vai pamatojoties uz kalcija un magnija oksīdu daudzumu ražotajos kaļķos (aprēķina B metode). Abas pieejas uzskata par līdzvērtīgām, un operators tās var savstarpēji izmantot pēc otras metodes iegūto rezultātu pārbaudei.

Aprēķina A metode – karbonāti

Aprēķins pamatojas uz kalcija karbonāta un magnija karbonāta daudzumu patērētajās izejvielās. Izmanto šādu formulu:

image

a)   Darbības dati

Norādītās prasības atsevišķi piemērojamas katrai no oglekli saturošajām apdedzināšanas krāsns izejvielām (izņemot kurināmo), piemēram, krītam vai kaļķakmenim, izvairoties no divkāršas uzskaites vai izlaidumiem procesā atpakaļ atgrieztu vai neuzskaitītu materiālu dēļ.

Attiecīgo apdedzināšanas krāsns izejvielu daudzumu [t], kas patērēts ziņošanas perioda laikā, operators nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 7,5 %.

Attiecīgo apdedzināšanas krāsns izejvielu daudzumu [t], kas patērēts ziņošanas perioda laikā, operators nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 5,0 %.

Attiecīgo apdedzināšanas krāsns izejvielu daudzumu [t], kas patērēts ziņošanas perioda laikā, operators nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 2,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Emisijas koeficientus aprēķina un ziņo CO2 emisiju masas vienībās uz tonnu katras attiecīgās apdedzināšanas krāsns izejvielas, pieņemot, ka pārvēršanās ir pilnīga. Lai pārvērstu sastāva datus emisijas koeficientos, izmanto turpmāk 1. tabulā parādītās stehiometriskās attiecības.

CaCO3, MgCO3 un organiskā oglekļa (attiecīgā gadījumā) daudzuma noteikšanu katrā attiecīgajā apdedzināšanas krāsns izejvielā veic saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļu.



1. tabula

Stehiometriskās attiecības

Viela

Stehiometriskās attiecības

CaCO3

0,440 [tCO2/t CaCO3]

MgCO3

0,522 [tCO2/t MgCO3]

c)   Pārrēķināšanas koeficients

Konservatīvi pieņem, ka no krāsns izvadāmo karbonātu daudzums ir nulle, t. i., pieņem, ka apdedzināšana ir pilnīga un pārrēķināšanas koeficients ir 1.

Karbonātus, ko no apdedzināšanas krāsns izvada kaļķos, ņem vērā, izmantojot pārrēķināšanas koeficientu no 0 līdz 1. Operators var pieņemt, ka vienas vai vairāku apdedzināšanas krāšņu ievažu pārvēršana ir pilnīga, un attiecināt nepārvērstos karbonātus uz atlikušajām apdedzināšanas krāšņu ievadēm. Produktu attiecīgo ķīmisko parametru noteikšanu izdara saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļu.

Aprēķina B metode – sārmzemju metālu oksīdi

CO2 emisijas rodas karbonātu apdedzināšanā, un tās var aprēķināt, pamatojoties uz CaO un MgO saturu ražotajos kaļķos. Jau apdedzināto Ca un Mg, ko ievada apdedzināšanas krāsnī, piemēram, ar lidojošajiem pelniem vai degvielām, un izejvielas ar attiecīgo CaO vai MgO saturu attiecīgi ņem vērā, izmantojot pārrēķināšanas koeficientu. Atbilstīgi ņem vērā kaļķu apdedzināšanas krāsns putekļus, kas aiziet no apdedzināšanas krāsns sistēmas.

EMISIJAS NO KARBONĀTIEM

Izmanto šādu aprēķinu formulu:

image

a)   Darbības dati

Ziņošanas perioda laikā ražoto kaļķu daudzumu [t] operators nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas ir mazāka par ± 5,0 %.

Ziņošanas perioda laikā ražoto kaļķu daudzumu [t] operators nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas ir mazāka par ± 2,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

CaO un MgO daudzuma noteikšanu produktā veic saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļu.

Stehiometriskās attiecības, kas parādītas 2. tabulā, izmanto sastāva datu pārvēršanai emisijas koeficientos, pieņemot, ka viss CaO un MgO ir radies no attiecīgajiem karbonātiem.



2. tabula

Stehiometriskās attiecības

Oksīds

Stehiometriskās attiecības [tCO2 ]/[t sārmzemju metāla oksīda]

CaO

0,785

MgO

1,092

c)   Pārrēķināšanas koeficients

CaO un MgO izejvielās konservatīvi pieņem vienādu ar nulli, t. i., pieņem, ka visa Ca un Mg izcelsme produktā ir no karbonātu izejvielām, ko atspoguļo pārrēķināšanas koeficienta vērtība 1.

Izejvielās jau esošā CaO un MgO daudzumu atspoguļo pārrēķināšanas koeficienti no 0 līdz 1, kas atbilst pilnīgai izejvielu karbonātu pārvēršanai oksīdos. Izejvielu attiecīgo ķīmisko parametru papildu noteikšanu izdara saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļu.

2.2.   CO2 EMISIJU MĒRĪŠANA

Piemēro I pielikumā esošās mērīšanas pamatnostādnes.




IX PIELIKUMS

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajām stikla ražošanas iekārtām specifiskām darbībām

1.   ROBEŽAS UN PILNĪGUMS

Ja iekārtā veic dūmgāzu attīrīšanu un rezultējošās emisijas neaprēķina kā iekārtas procesa emisiju daļu, tās aprēķina saskaņā ar II pielikumu.

Šis pielikums attiecas arī uz šķidrā stikla un akmensvates ražošanas iekārtām.

2.   CO2 EMISIJU NOTEIKŠANA

Stikla ražošanas iekārtās CO2 emisijas rada šādi emisiju avoti un avotu plūsmas:

 sārmu metālu un sārmzemju metālu karbonātu sadalīšanās izejvielu kušanas laikā,

 parastais fosilais kurināmais,

 alternatīvais fosilais kurināmais un izejvielas,

 biomasas kurināmais (biomasas atliekas),

 citi kurināmā veidi,

 oglekli saturošas piedevas, tostarp kokss un akmeņogļu putekļi,

 dūmgāzu attīrīšana.

2.1.   CO2 EMISIJU APRĒĶINS

2.1.1.   DEGŠANAS EMISIJAS

Degšanas procesiem, kas notiek stikla ražošanas iekārtās, monitoringu veic un par to ziņo saskaņā ar II pielikumu.

2.1.2.   PROCESA EMISIJAS

CO2 izdalās kausēšanas laikā krāsnī no izejvielās esošajiem karbonātiem un no HF, HCl un SO2 neitralizācijas dūmgāzēs ar kaļķakmeni vai citiem karbonātiem. Gan emisijas no karbonātu sadalīšanās kausēšanas procesos, gan no attīrīšanas ir daļa no iekārtas emisijām. Tās pieskaita kopējai emisijai, bet, ja ir iespējams, par tām ziņo atsevišķi.

Karbonātu CO2 no izejvielām izdalās kausēšanas laikā krāsnī un ir tieši saistīts ar stikla ražošanu, un to aprēķina, pamatojoties uz pārvērsto karbonātu daudzumu no izejvielām, galvenokārt no sodas, kaļķiem/kaļķakmens, dolomīta un citiem sārmu metālu un sārmzemju metālu karbonātiem, kam pievienots stikls no otrreizējām izejvielām (brāķa stikls), kas nesatur karbonātus.

Aprēķins pamatojas uz patērēto karbonātu daudzumu. Izmanto šādu formulu:

image

kur:

a)   Darbības dati

Darbības dati ir karbonātu izejvielu vai ar CO2 emisijām saistītu piedevu (tādu kā dolomīts, kaļķakmens, soda un citi karbonāti) daudzums [t], ko stikla ražošanai ievada un pārstrādā iekārtā ziņošanas perioda laikā.

Karbonātu izejvielu vai oglekli saturošu piedevu kopējo masu [t], kas patērēta ziņošanas periodā, operators vai piegādātājs nosaka atbilstīgi izejvielu veidam ar maksimālo nenoteiktību ± 2,5 %.

Karbonātu izejvielu vai oglekli saturošu piedevu kopējo masu [t], kas patērēta ziņošanas periodā, operators vai piegādātājs nosaka atbilstīgi izejvielu veidam ar maksimālo nenoteiktību ± 1,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Emisijas koeficientus aprēķina un ziņo CO2 emisiju masas vienībās uz karbonātu izejvielas tonnu. Lai pārvērstu sastāva datus emisijas koeficientos, izmanto turpmāk dotajā 1. tabulā parādītās stehiometriskās attiecības.

Attiecīgo izejvielu tīrību nosaka, izmantojot labāko ražošanas praksi. Aprēķinātās vērtības koriģē atbilstīgi izmantojamo karbonātu izejvielu mitruma un piemaisījumu saturam.

Attiecīgo karbonātu daudzumu izejvielās nosaka saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļu.



1. tabula

Stehiometriskie emisijas koeficienti

Karbonāts

Emisijas koeficients

[tCO2/t karbonāta]

Piezīmes

CaCO3

0,440

 

MgCO3

0,522

 

Na2CO3

0,415

 

BaCO3

0,223

 

Li2CO3

0,596

 

K2CO3

0,318

 

SrCO3

0,298

 

NaHCO3

0,524

 

Vispārīgā veidā:

XY(CO3)Z

Emisijas koeficients =

[MCO2]/{Y * [Mx] + Z * [MCO3 2-]}

X = sārmzemju metāls vai sārmu metāls

Mx = X molekulmasa [g/mol]

MCO2 = CO2 molekulmasa = 44 [g/mol]

MCO3- = CO3 2- molekulmasa = 60 [g/mol]

Y = X stehiometriskais koeficients

= 1 (sārmzemju metāliem)= 2 (sārmu metāliem)

Z = CO3 2- stehiometriskais koeficients = 1

2.2.   CO2 EMISIJU MĒRĪŠANA

Piemēro I pielikumā esošās mērīšanas pamatnostādnes.




X PIELIKUMS

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajām keramikas izstrādājumu ražošanas iekārtām specifiskām darbībām

1.   ROBEŽAS UN PILNĪGUMS

Īpašu robežu jautājumu nav.

2.   CO2 EMISIJU NOTEIKŠANA

Keramikas izstrādājumu ražošanas iekārtās CO2 emisijas rada šādi emisiju avoti un avotu plūsmas:

 apdedzināšanas krāšņu parastais fosilais kurināmais,

 apdedzināšanas krāšņu alternatīvais fosilais kurināmais,

 apdedzināšanas krāšņu biomasas kurināmais,

 kaļķakmens/dolomīta un citu karbonātu izejvielu apdedzināšana,

 kaļķakmens un citi karbonāti gaisu piesārņojošo vielu samazināšanai un dūmgāzu attīrīšanai,

 fosilās/biomasas piedevas porainības veicināšanai, piemēram, polistirols, papīra ražošanas atkritumi vai zāģskaidas,

 fosilais organiskais materiāls mālos un citās izejvielās.

2.1.   CO2 EMISIJU APRĒĶINS

2.1.1.   DEGŠANAS EMISIJAS

Dedzināšanas procesiem, kas notiek keramikas izstrādājumu ražošanas iekārtās, monitoringu veic un ziņo saskaņā ar II pielikumu.

2.1.2.   PROCESA EMISIJAS

CO2 izdalās apdedzināšanas krāsnī izejvielu apdedzināšanas laikā, mālos un piedevās esošā organiskā materiāla oksidēšanas laikā, kā arī neitralizējot HF, HCl un SO2 dūmgāzēs ar kaļķakmeni vai citiem karbonātiem un citos dūmgāzu attīrīšanas procesos. Iekārtas emisijās iekļauj visas emisijas no karbonātu sadalīšanās un organiskā materiāla oksidēšanas apdedzināšanas krāsnī un dūmgāzu attīrīšanas emisijas. Tās pieskaita kopīgajai emisijai, bet, ja iespējams, ziņo atsevišķi. Aprēķins ir šāds:

CO2 emisijaskopējās [t] = CO2 emisijasizejvielām [t] + CO2 emisijasdūmgāzu attīrīšanai [t]

2.1.2.1.   CO2 NO IZEJVIELĀM

CO2 no karbonātiem un citām oglekli saturošām izejvielām aprēķina, izmantojot aprēķina metodi, kas pamatojas uz neorganiskā un organiskā oglekļa daudzumu izejvielās (tādās kā dažādi karbonāti, mālu un piedevu organisko vielu saturs), kuras pārvēršas procesā (aprēķina A metode), vai izmantojot metodoloģiju, kas pamatojas uz sārmzemju metālu oksīdiem ražotajos keramikas izstrādājumos (aprēķina B metode). Abas metodes uzskata par līdzvērtīgām keramikas izstrādājumiem, kuru pamatā ir attīrīti vai sintētiski māli. Aprēķina A metodi izmanto keramikas izstrādājumiem, kuru pamatā ir neapstrādāti māli, un vienmēr, kad izmanto mālus vai piedevas ar ievērojamu organisko vielu saturu.

Aprēķina pamatā ir katrā no attiecīgajām izejvielām, piemēram, dažādu tipu mālos, mālu maisījumos vai piedevās, esošā oglekļa (organiskā un neorganiskā) ievade. Kvarcs/silīcija dioksīds, laukšpats, kaolīns un minerālu talks parasti nav vērā ņemami oglekļa avoti.

Darbības dati, emisijas koeficients un pārrēķināšanas koeficients attiecas uz materiāla parasto stāvokli, vēlams sausu stāvokli.

Izmanto šādu aprēķina formulu:

CO2 emisija [t CO2] = {darbības dati* emisijas koeficients * pārrēķināšanas koeficients},

kur:

a)   Darbības dati

Attiecīgās prasības piemēro atsevišķi katrai no oglekli saturošajām izejvielām (izņemot kurināmo), piemēram, māliem vai piedevām, izvairoties no divkāršas uzskaites vai izlaidumiem atpakaļ atgrieztu vai neuzskaitītu materiālu dēļ.

Katras attiecīgās izejvielas vai piedevas tīro daudzumu [t], kas patērēts ziņošanas perioda laikā (izņemot zudumus), nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas ir mazāka par ± 7,5 %.

Katras attiecīgās izejvielas vai piedevas daudzumu [t], kas patērēts ziņošanas perioda laikā (izņemot zudumus), nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas ir mazāka par ± 5,0 %.

Katras attiecīgās izejvielas vai piedevas daudzumu [t], kas patērēts ziņošanas perioda laikā (izņemot zudumus), nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas ir mazāka par ± 2,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Katrai materiāla plūsmai (t. i., attiecīgajam izejvielu maisījumam vai piedevai) var izmantot vienu apvienotu emisijas koeficientu, kas iekļauj neorganisko un organisko oglekli (“kopējais ogleklis” (TC)). Otra iespēja ir izmantot divus atšķirīgus emisijas koeficientus “kopējam neorganiskajam ogleklim” (TIC) un “kopējam organiskajam ogleklim” (TOC) attiecībā uz katru materiāla plūsmu. Attiecīgā gadījumā individuālu karbonātu sastāva datu pārvēršanai izmanto stehiometriskās attiecības, kas parādītas turpmāk 1. tabulā. Piedevām, kas nav kvalificējamas kā tīra biomasa, nosaka biomasas daļu atbilstīgi I pielikuma 13.4. iedaļas noteikumiem.



1. tabula

Stehiometriskās attiecības

Karbonāti

Stehiometriskās attiecības

Piezīmes

CaCO3

0,440 [tCO2/t CaCO3]

 

MgCO3

0,522 [tCO2/t MgCO3]

 

BaCO3

0,223 [tCO2/t BaCO3]

 

Vispārīgā veidā:

XY(CO3)Z

Emisijas koeficients = [MCO2]/{Y × [Mx] + Z × [MCO3 2-]}

X = sārmzemju metāls vai sārmu metāls

Mx = X molekulmasa [g/mol]

MCO2 = CO2 molekulmasa = 44 [g/mol]

MCO3- = CO3 2- molekulmasa = 60 [g/mol]

Y = X stehiometriskais skaitlis

= 1 (sārmzemju metāliem)= 2 (sārmu metāliem)

Z = CO3 2- X stehiometriskais skaitlis = 1

Emisijas koeficienta aprēķināšanai analīžu rezultātu vietā izmanto konservatīvu vērtību 0,2 tonnas CaCO3 (kas atbilst 0,08794 tonnām CO2) uz tonnu sausu mālu.

Katras materiāla plūsmas emisijas koeficientu aprēķina un vismaz vienu reizi gadā precizē, izmantojot labāko nozares praksi un atspoguļojot vietai specifiskus apstākļus un iekārtas produktu maisījumu.

Attiecīgo izejvielu sastāvu nosaka atbilstīgi I pielikuma 13. iedaļai.

c)   Pārrēķināšanas koeficients

Karbonātus un citu oglekli, kas atstāj apdedzināšanas krāsni produktos, konservatīvi pieņem par nulli, pieņemot, ka notiek pilnīga kalcinēšana un oksidēšana, ko atspoguļo pārrēķināšanas koeficients 1.

Karbonātus un oglekli, kas atstāj apdedzināšanas krāsni, novērtē, izmantojot pārrēķināšanas koeficientus ar vērtību no 0 līdz 1, kur vērtība 1 atbilst karbonātu vai cita oglekļa pilnīgai pārvēršanai. Produktu attiecīgos ķīmiskos parametrus nosaka saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļu.

Kalcinēšanas CO2 aprēķina, pamatojoties uz ražotās keramikas daudzumu, CaO, MgO un sārmu metālu oksīdu saturu keramikā (darbības dati IZVADEI). Emisijas koeficientu koriģē attiecībā uz jau apdedzināto Ca, Mg un citu sārmzemju/sārmu metālu saturu, kas ievadīts apdedzināšanas krāsnī (darbības datiIEVADEI), piemēram, alternatīvajam kurināmajam un izejvielām, kurās ir attiecīgs CaO vai MgO saturs. Izmanto šādu aprēķinu formulu:

CO2 emisija [t CO2] = {darbības dati * emisijas koeficients * pārrēķināšanas koeficients},

kur:

a)   Darbības dati

Darbības datu produktu masa ir saistīta ar bruto produkciju, iekļaujot izbrāķētos produktus un lauskas no apdedzināšanas krāsns un kraušanas.

Produktu masu ziņošanas perioda laikā nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas ir mazāka par ± 7,5 %.

Produktu masu ziņošanas perioda laikā nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas ir mazāka par ± 5,0 %.

Produktu masu ziņošanas perioda laikā nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas ir mazāka par ± 2,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Aprēķina vienu kopēju emisijas koeficientu, pamatojoties uz attiecīgo metālu oksīdu, piemēram, CaO, MgO un BaO saturu produktā, izmantojot 2. tabulā norādītās stehiometriskās attiecības.



2. tabula

Stehiometriskās attiecības

Oksīds

Stehiometriskās attiecības

Piezīmes

CaO

0,785 [tonna CO2 uz tonnu oksīda]

 

MgO

1,092 [tonna CO2 uz tonnu oksīda]

 

BaO

0,287 [tonna CO2 uz tonnu oksīda]

 

Vispārīgā veidā:

XY(O)Z

Emisijas koeficients = [MCO2]/{Y × [Mx] + Z × [MO]}

X = sārmzemju metāls vai sārmu metāls

Mx = X molekulmasa [g/mol]

MCO2 = CO2 molekulmasa = 44 [g/mol]

MO = O molekulmasa = 16 [g/mol]

Y = X stehiometriskais skaitlis

1 (sārmzemju metāliem)= 2 (sārmu metāliem)

Z = O stehiometriskais skaitlis = 1

Emisijas koeficienta aprēķināšanai analīžu rezultātu vietā izmanto konservatīvu vērtību 0,123 tonnas CaO (kas atbilst 0,09642 tonnām CO2) uz tonnu produkta.

Emisijas koeficientu aprēķina un vismaz vienreiz gadā precizē, izmantojot labāko nozares praksi un atspoguļojot vietai specifiskus apstākļus un iekārtas produktu maisījumu.

Produktu sastāvu nosaka atbilstīgi I pielikuma 13. iedaļai.

c)   Pārrēķināšanas koeficients

Attiecīgos oksīdus izejvielās konservatīvi pieņem par nulli, t. i., pieņem, ka visiem Ca, Mg, Ba un citu attiecīgo sārmu metālu oksīdiem produktā izcelsmes avots ir karbonātu izejvielas, ko atspoguļo pārrēķināšanas koeficients 1.

Attiecīgos oksīdus izejvielās atspoguļo pārrēķināšanas koeficienti ar vērtību no 0 līdz 1, kur 0 vērtība atbilst attiecīgā oksīda pilnam saturam jau izejvielā. Izejvielu attiecīgo ķīmisko parametru papildu noteikšanu veic saskaņā ar I pielikuma 13. iedaļu.

2.1.2.2.   CO2 NO KAĻĶAKMENS GAISU PIESĀRŅOJOŠU VIELU SAMAZINĀŠANAI UN CITAI DŪMGĀZU ATTĪRĪŠANAI

CO2 no kaļķakmens gaisu piesārņojošu vielu samazināšanai un citai dūmgāzu attīrīšanai aprēķina, pamatojoties uz ievadītā CaCO3 daudzumu. Jāraugās, lai izmantotā kaļķakmens daudzumus, ko atkārtoti izmanto par izejvielu tajā pašā iekārtā, neuzskaitītu vairākas reizes.

Izmanto šādu aprēķinu formulu:

CO2 emisija [tCO2] = darbības dati * emisijas koeficients,

kur:

a)   Darbības dati

Sausa CaCO3 daudzumu [t], kas patērēts ziņošanas perioda laikā, operators vai piegādātājs nosaka sverot, maksimālā nenoteiktība ir mazāka par ± 7,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

CaCO3 stehiometriskās attiecības ir norādītas 1. tabulā.

2.2.   CO2 EMISIJU MĒRĪŠANA

Piemēro I pielikumā esošās mērīšanas pamatnostādnes.




XI PIELIKUMS

Pamatnostādnes par I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK minētajām papīra masas un papīra ražošanas iekārtām specifiskām darbībām

1.   ROBEŽAS UN PILNĪGUMS

Atkarībā no kompetentās iestādes apstiprinājuma, ja iekārta izvada no fosilā kurināmā izdalījušos CO2, piemēram, uz blakusesošu kalcija karbonāta nogulsnēšanas iekārtu, šo izvadi neiekļauj iekārtas emisijās.

Ja iekārtā veic gāzu attīrīšanu un rezultējošās emisijas neaprēķina kā iekārtas procesa emisiju daļu, tās aprēķina saskaņā ar II pielikumu.

2.   CO2 EMISIJU NOTEIKŠANA

Celulozes un papīra ražošanas iekārtas un procesi, kuros var notikt CO2 emisijas, ir:

 enerģētiskie katli, gāzturbīnas un citas sadedzināšanas ierīces, kas rūpnīcai ražo tvaiku vai elektrisko strāvu,

 utilizācijas katli un citas ierīces, kurās dedzina izmantotos atsārņus,

 atkritumu sadedzināšanas iekārtas,

 kaļķu apdedzināšanas krāsnis un apdedzināšanas iekārtas,

 dūmgāzu attīrīšana,

 žāvēšanas iekārtas, kurās izmanto fosilo kurināmo, (piemēram, infrasarkano staru žāvēšanas iekārtas).

Notekūdeņu attīrīšana un poligoni, iekļaujot notekūdeņu anaerobo apstrādi vai dūņu noārdīšanu, un poligoni, ko rūpnīcas izmanto atkritumu apglabāšanai, nav uzskaitīti I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK. Tātad uz to emisijām neattiecas Direktīvas 2003/87/EK darbības joma.

2.1.   CO2 EMISIJU APRĒĶINS

2.1.1.   DEDZINĀŠANAS EMISIJAS

Emisijām, kas rodas degšanas procesos, kuri notiek celulozes un papīra ražošanas iekārtās, monitoringu veic saskaņā ar II pielikumu.

2.1.2.   PROCESA EMISIJAS

Emisiju cēlonis ir karbonātu izmantošana par izejvielām celulozes rūpnīcās. Kaut arī nātrija un kalcija zudumus no reģenerēšanas sistēmas un pasārmināšanas vietas parasti kompensē, izmantojot nekarbonātu ķimikālijas, dažreiz izmanto nelielus kalcija karbonāta (CaCO3) un nātrija karbonāta (Na2CO3) daudzumus, kas izraisa CO2 emisijas. Attiecīgajās izejvielās esošais ogleklis parasti ir fosilas izcelsmes, kaut arī dažos gadījumos (piemēram, Na2CO3 iegādājot no pusķīmiskām rūpnīcām uz sodas pamata) tā izcelsme var būt no biomasas.

Pieņem, ka no attiecīgajām izejvielām oglekli emitē kā CO2 no kaļķu apdedzināšanas krāsns vai reģenerēšanas krāsns. Minētās emisijas nosaka, pieņemot, ka viss reģenerācijas un pasārmināšanas vietās izmantotā CaCO3 un Na2CO3 ogleklis ir izplūst atmosfērā.

Kalcija kompensēšana ir vajadzīga zudumu dēļ no pasārmināšanas vietas, lielākā zudumu daļa ir kalcija karbonāta veidā.

CO2 emisijas aprēķina šādi:

CO2 emisijas = {(darbības datikarbonātam * emisijas koeficients)},

kur:

a)   Darbības dati

Darbības datikarbonātam ir procesā patērētais CaCO3 un Na2CO3 daudzums.

Procesā patērēto CaCO3 un Na2CO3 daudzumu [t] operators vai piegādātājs nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 2,5 %.

Procesā patērēto CaCO3 un Na2CO3 daudzumu [t] operators vai piegādātājs nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par ± 1,5 %.

b)   Emisijas koeficienti

Stehiometriskās attiecības [tCO2/tCaCO3] un [tCO2/tNa2CO3] nebiomasas karbonātiem ir norādītas 1. tabulā. Biomasas karbonātu emisijas koeficients ir 0 [tCO2/t karbonāta].



1. tabula

Stehiometriskie emisijas koeficienti

Karbonāta veids un izcelsme

Emisijas koeficients

[tCO2/t karbonāta]

Celulozes rūpnīcas izejvielu CaCO3

0,440

Celulozes rūpnīcas izejvielu Na2CO3

0,415

Norādītās vērtības koriģē atbilstīgi izmantoto karbonātu materiālu mitruma un piemaisījumu saturam.

2.2.   CO2 EMISIJU MĒRĪŠANA

Piemēro I pielikumā esošās mērīšanas pamatnostādnes.




XII PIELIKUMS

Pamatnostādnes par siltumnīcefekta gāzu emisiju noteikšanu, izmantojot nepārtraukta emisiju monitoringa sistēmas

1.   ROBEŽAS UN PILNĪGUMS

Šajā pielikumā paredzēti noteikumi par siltumnīcefektu izraisošu gāzu emisijām no darbībām, uz kurām attiecas Direktīva 2003/87/EK. Iekārtā CO2 emisijām var būt vairāki emisiju avoti.

2.   SILTUMNĪCEFEKTU IZRAISOŠU GĀZU EMISIJU NOTEIKŠANA

1. līmenis

Panāk, lai katra emisijas avota visām emisijām kopā ziņošanas perioda laikā kopējā nenoteiktība būtu mazāka par ± 10 %.

2. līmenis

Panāk, lai katra emisijas avota visām emisijām kopā ziņošanas perioda laikā kopējā nenoteiktība būtu mazāka par ± 7,5 %.

3. līmenis

Panāk, lai katra emisijas avota visām emisijām kopā ziņošanas perioda laikā kopējā nenoteiktība būtu mazāka par ± 5 %.

4. līmenis

Panāk, lai katra emisijas avota visām emisijām kopā ziņošanas perioda laikā kopējā nenoteiktība būtu mazāka par ± 2,5 %.

Vispārējā pieeja

Siltumnīcefektu izraisošo gāzu (SEIG) kopējās emisijas no emisiju avota ziņošanas perioda laikā aprēķina, izmantojot turpmāk doto formulu. Formulas parametrus nosaka saskaņā ar I pielikuma 6. iedaļas noteikumiem. Ja vienā iekārtā ir vairāki emisiju avoti, kurus nevar mērīt kā vienu, emisijas no minētajiem emisiju avotiem mēra atsevišķi un saskaita, iegūstot konkrētās gāzes kopējās emisijas ziņošanas perioda laikā visā iekārtā.

image

kur:

SEIG koncentrācija

Siltumnīcefektu izraisošo gāzu koncentrāciju dūmgāzu plūsmā nosaka, nepārtraukti mērot reprezentatīvā punktā.

Dūmgāzu plūsma

Sausu dūmgāzu plūsmu var noteikt, izmantojot vienu no šādām metodēm.

A METODE

Dūmgāzu plūsmu Qe aprēķina, izmantojot masas bilances pieeju, ievades pusē ņemot vērā visus nozīmīgos parametrus, tādus kā izejvielas, ievades gaisa plūsma, procesa efektivitāte u. c., un izvades pusē – produkta iznākums, O2 koncentrācija, SO2 un NOx koncentrācija u. c.

Specifiska aprēķina pieeju apstiprina kompetentā iestāde kā monitoringa plāna vērtējuma daļu un monitoringa metodoloģiju tajā.

B METODE

Dūmgāzu plūsmu Qe nosaka plūsmu nepārtrauktos mērījumos reprezentatīvā punktā.

▼M1




XIII PIELIKUMS

Pamatnostādnes par slāpekļa monoksīda (N2O) emisiju noteikšanu, kas rodas slāpekļskābes, adipīnskābes, kaprolaktāma, glioksāla un glioksālskābes ražošanai specifiskās darbībās

1.   IEROBEŽOJUMI UN PILNĪGUMS

Šajā pielikumā noteiktās ar darbībām saistītās pamatnostādnes attiecas uz tādu N2O emisiju monitoringu, kuras rodas slāpekļskābes, adipīnskābes, kaprolaktāma, glioksāla un glioksālskābes ražošanas iekārtās, kuras iekļautas saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 24. pantu.

Par katru darbību, kurā rodas N2O emisijas, jāiekļauj visi ražošanas procesa N2O emisiju avoti, arī gadījumos, ja N2O emisijas no ražošanas tiek novadītas caur attīrīšanas iekārtām. Šeit ietilpst:

 slāpekļskābes ražošanā – N2O emisijas no amonjaka katalītiskās oksidēšanas un/vai attīrīšanas iekārtām no NOx/N2O,

 adipīnskābes ražošanā – N2O emisijas no katalītiskās oksidēšanas reakcijas, tiešo procesu gāzu novadīšanas iekārtām un/vai iekārtām emisiju samazināšanai,

 glioksāla un glioksālskābes ražošanā – N2O emisijas no tehnoloģiskajiem procesiem, tiešajiem procesiem, gāzu novadīšanas iekārtām un/vai iekārtām emisiju samazināšanai,

 kaprolaktāma ražošanā – N2O emisijas no tehnoloģiskajiem procesiem, tiešajiem procesiem, gāzu novadīšanas iekārtām un/vai iekārtām emisiju samazināšanai.

Šie noteikumi neattiecas uz N2O emisijām no kurināmā dedzināšanas.

Attiecīgajām CO2 emisijām, kas tieši saistītas ar ražošanas procesu (un uz kurām vēl neattiecas ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēma) un ir iekļautas siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju atļaujā, jāveic monitorings un par tām jāziņo saskaņā ar šīm pamatnostādnēm.

Lēmuma I pielikuma 16. iedaļa neattiecas uz N2O emisiju monitoringu.

2.   CO2(e) un N2O EMISIJU NOTEIKŠANA

2.1.   N2O GADA EMISIJAS

Slāpekļskābes ražošanas procesa N2O emisijas jānosaka, izmantojot emisiju nepārtrauktus mērījumus (izņemot de minimis avotus – 6.3. iedaļa).

Adipīnskābes, kaprolaktāma, glioksāla un glioksālskābes ražošanas procesa N2O emisijas attīrītām emisijām jānosaka, izmantojot emisiju nepārtrauktus mērījumus, bet pagaidu rakstura neattīrītām emisijām – aprēķinu metodi (pēc masas bilances (2.6. iedaļa)).

Iekārtas gada kopējā N2O emisija ir visu tās emisijas avotu gada N2O emisiju summa.

Gadījumos, kad veic emisiju nepārtrauktos mērījumus, katram emisijas avotam gada kopējās emisijas apjoms ir visu stundas emisiju summa, kuru aprēķina pēc šādas formulas:

image

kur:

N2O emisijasgada

=

emisijas avota gada kopējā N2O emisija, t;

N2O konc stund.

=

iekārtas darbības laikā mērītās N2O stundas vidējās koncentrācijas izplūdes gāzu plūsmā, mg/Nm3;

izpl. gāzu plūsma

=

katrai stundas vidējai koncentrācijai turpmāk aprakstītajā veidā aprēķinātā izplūdes gāzu plūsma, Nm3/h.

2.2.   N2O STUNDAS EMISIJAS

Gadījumos, kad izmanto nepārtrauktos mērījumus, gadā vidējās N2O stundas emisijas katram avotam aprēķina pēc šādas formulas:

image

kur:

N2O emisijavid. stundas

=

avota gadā vidējās N2O stundas emisijas, kg/h;

N2O konc. stundas

=

iekārtas darbības laikā mērītās N2O stundas vidējās koncentrācijas izplūdes gāzu plūsmā, mg/Nm3;

izplūdes gāzu plūsma

=

katrai stundas vidējai koncentrācijai turpmāk aprakstītajā veidā aprēķinātā izplūdes gāzu plūsma, Nm3/h.

Katram emisiju avotam noteiktās gadā vidējās N2O stundas emisijas kopējā nenoteiktība nedrīkst pārsniegt turpmāk norādītās līmeņu vērtības. Visiem operatoriem jāizmanto augstākā līmeņa pieeja. Tikai tad, ja kompetentajai iestādei ir uzskatāmi parādīts un tā piekrīt, ka augstākais līmenis nav tehniski iespējams vai rada pārlieku augstas izmaksas, var izmantot nākamo zemāko līmeni. Ziņošanai par periodu no 2008. līdz 2012. gadam, ja tehniski iespējams, jāizmanto vismaz 2. līmenis.

Gadījumos, kad par katru emisiju avotu (izņemot de minimis avotus) tehniski nav iespējams izmantot vismaz 1. līmeņa prasības vai to ievērošana radītu pārlieku augstas izmaksas, operatoram par konkrētā emisiju avota gada kopējās emisijas apjomu jāizmanto un uzskatāmi jāparāda atbilstība attiecīgajam XII pielikuma 2. iedaļā noteiktajam līmenim. Ziņošanai par periodu no 2008. līdz 2012. gadam obligāta prasība, ja tehniski iespējams, ir vismaz 2. līmeņa izmantošana. Dalībvalstis par attiecīgajām iekārtām, kur izmanto šo pieeju, paziņo Komisijai saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 21. pantu.

1. līmenis

Katram emisijas avotam gadā vidējās stundas emisijas kopējā nenoteiktība ir mazāka par ± 10 %.

2. līmenis

Katram emisijas avotam gadā vidējās stundas emisijas kopējā nenoteiktība ir mazāka par ± 7,5 %.

3. līmenis

Katram emisijas avotam gadā vidējās stundas emisijas kopējā nenoteiktība ir mazāka par ± 5 %.

2.3.   N2O STUNDAS KONCENTRĀCIJAS

Katram emisiju avotam izplūdes gāzu N2O stundas koncentrācijas [mg/Nm3] nosaka nepārtrauktos mērījumos reprezentatīvā punktā aiz NOx/N2O attīrīšanas iekārtas (ja veic attīrīšanu).

Mērījumu veikšanai piemērots paņēmiens ir IS spektrometrijas izmantošana, taču saskaņā ar I pielikuma 6.1. iedaļas otrajā daļā aprakstītajiem noteikumiem var izmantot arī citas metodes, ja pēc tām noteikto N2O emisiju vērtību nenoteiktības līmenis ir prasībām atbilstošs. Ar izmantotajām metodēm jābūt iespējām visiem emisiju avotiem mērīt N2O koncentrācijas, gan darbojoties attīrīšanas iekārtām, gan bez attīrīšanas (piemēram, laika posmos, kad attīrīšanas iekārtas bojājuma dēļ tā nedarbojas un koncentrācijas palielinās). Ja šādos periodos palielinās mērījumu nenoteiktība, tas jāņem vērā nenoteiktības novērtējumā.

Visi mērījumu rezultāti jāpārrēķina sausai gāzei un attiecīgi jāreģistrē.

2.4.   IZPLŪDES GĀZU PLŪSMAS NOTEIKŠANA

Izplūdes gāzu plūsmas mērījumiem, kas vajadzīgi N2O emisiju monitoringam, izmanto XII pielikumā minētās dūmgāzu plūsmas noteikšanas metodes.

Slāpekļskābes ražošanas iekārtām izmanto A metodi, bet, ja tas tehniski nav iespējams, var izmantot kādu alternatīvu metodi, piemēram, masas bilances metodi pēc būtiskiem parametriem (piemēram, iekārtā iekrautais amonjaka daudzums) vai plūsmas noteikšanu nepārtrauktos emisijas plūsmas mērījumos, ja to kā monitoringa plāna un izraudzītās monitoringa metodes novērtēšanas daļu apstiprina kompetentā iestāde.

Pārējām darbībām var izmantot citas dūmgāzu plūsmas noteikšanas metodes, kas minētas XII pielikumā, ja tās kā monitoringa plāna un izraudzītās monitoringa metodes novērtēšanas daļu apstiprina kompetentā iestāde.

A metode. Slāpekļskābes ražošana

Izplūdes gāzu plūsmu aprēķina pēc šādas formulas:

image

kur:

Vgaisa

=

kopējā ievadītā gaisa daudzums standartapstākļos, Nm3/h;

O2 gaisa

=

O2 tilpuma daļa sausā gaisā [= 0,2095];

O2 izplūdes gāzu plūsmas

=

O2 tilpuma daļa izplūdes gāzu plūsmā.

Vgaisa aprēķina kā visu slāpekļskābes ražošanas iekārtas ieejā ievadīto gaisa plūsmu summu.

Ja iekārtas monitoringa plānā nav noteikts citādi, jāizmanto šāda formula:

Vgaisa = Vprim. + Vsek. + Vslēga

kur:

Vprim.

=

primārā ievadītā gaisa plūsma standartapstākļos, Nm3/h;

Vsek.

=

sekundārā ievadītā gaisa plūsma standartapstākļos, Nm3/h;

Vslēga

=

slēgam ievadītā gaisa plūsma standartapstākļos, Nm3/h.

Vprim.. nosaka nepārtrauktos plūsmas mērījumos pirms sajaukšanas ar amonjaku. Vsek.. nosaka nepārtrauktos plūsmas mērījumos, piemēram, pirms siltumenerģijas rekuperatora. Vslēga ir slāpekļskābes ražošanas procesā caurpūstā gaisa plūsma (attiecīgā gadījumā).

Ievadītā gaisa plūsmām, kuras kumulatīvi ir mazākas par 2,5 % no kopējās gaismas plūsmas, kompetentā iestāde var akceptēt tādas operatora ierosinātas šo plūsmu noteikšanas aprēķina metodes, kuru pamatā ir nozares laba prakse.

Ar normālos ekspluatācijas apstākļos veiktiem mērījumiem operatoram jāiegūst liecības, ka izmērītā gāzes plūsma ir pietiekami homogēna, lai varētu izmantot tā ierosināto metodi. Ja šajos mērījumos apstiprinās, ka plūsma nav homogēna, tas jāņem vērā, izraugoties piemērotas monitoringa metodes un aprēķinot N2O emisiju nenoteiktību.

Visi mērījumu rezultāti jāpārrēķina sausai gāzei un attiecīgi jāreģistrē.

2.5.   SKĀBEKLIS (O2)

Jāmēra skābekļa koncentrācija izplūdes gāzēs, ja tā vajadzīga izplūdes gāzu plūsmas aprēķiniem saskaņā ar 2.4. iedaļu. Jāievēro I pielikuma 6. iedaļā par koncentrācijas mērījumiem aprakstītās prasības. Piemērotas mērījumu metodes ir tādas, kurās izmanto uz mainīgu spiedienu jutīgu gāzu maisījumu paramagnētisko komponentu sensoru, magnētiskos dinamometriskos svarus vai cirkonija dioksīda zondi. Skābekļa O2 koncentrāciju mērījumu nenoteiktība jāņem vērā, nosakot N2O emisiju vērtības nenoteiktību.

Visi mērījumu rezultāti jāpārrēķina sausai gāzei un attiecīgi jāreģistrē.

2.6.   N2O EMISIJU APRĒĶINĀŠANA

Dažu īpašu periodisku neattīrītu N2O izplūžu, kas rodas adipīnskābes, kaprolaktāma, glioksāla un glioksālskābes ražošanā (piemēram, gāzu maisījumu izvadot no iekārtas drošības apsvērumu dēļ vai tad, kad nedarbojas attīrīšanas iekārta), gadījumos, kad N2O emisiju nepārtraukts monitorings tehniski nav iespējams, N2O emisiju apjomu var aprēķināt pēc masas bilances metodes. Aprēķinos ņem vērā attiecīgajā laikā notiekošā ķīmiskā procesa maksimālo iespējamo N2O emisiju un šīs emisijas ilgumu. Kā monitoringa plāna un monitoringa metodikas novērtējuma daļa konkrēta aprēķina metode jāapstiprina kompetentajai iestādei.

Konkrētajam emisijas avotam ar aprēķinu metodi noteiktās emisijas lieluma nenoteiktība jāņem vērā, to iekļaujot emisijas avota gada stundas vidējās emisijas nenoteiktībā. Gan ar aprēķinu metodi, gan ar aprēķinu un nepārtrauktu mērījumu metožu kombināciju noteiktajām emisijām izmanto tādus pašus līmeņus kā N2O emisijām, kuras pilnā apjomā noteiktas ar nepārtrauktiem mērījumiem.

3.   GADA CO2 EKVIVALENTA (CO2(e)) APRĒĶINĀŠANA

Visu emisijas avotu gada kopējā N2O emisija (kas izteikta tonnās ar precizitāti trīs decimālzīmes aiz komata) jāpārrēķina gada CO2(e) emisijā, rezultātu noapaļojot (ar precizitāti līdz vienai tonnai), pēc šādas formulas:

image

Emisijām laika periodam no 2008. līdz 2012. gadam aprēķinos izmantojamā globālās sasilšanas potenciāla vērtība ir GSPN2O = 310 t CO2(e)/t N2O, t. i., vērtība, kuru norādījusi Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) savā Otrajā novērtējuma ziņojumā (1995. gada IPCC GSP vērtība).

Visu emisijas avotu gada kopējā CO2(e) emisija, kā arī CO2 tiešas emisijas no citiem emisijas avotiem (ja tās iekļautas siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujā) jāpieskaita iekārtas gada kopējai CO2 emisijai, un šis lielums jāizmanto, ziņojot un atskaitoties par piešķirto kvotu ievērošanu.

4.   DARBĪBU RAŽOŠANAS KOPĒJĀ APJOMA NOTEIKŠANA

Ražošanas apjomu aprēķina, izmantojot dienas ražošanas pārskatus vai darbības ilgumu stundās.

5.   MONITORINGA PLĀNS

Papildus I pielikuma 4.3. iedaļas a), b), c), d), j), k), m) un n) punktā noteiktajām prasībām iekārtu monitoringa plānā, uz kurām attiecas šis pielikums, jābūt šādai informācijai:

a) procesa shēma, kurā atzīmēti visi emisiju punkti normālā ekspluatācijas režīmā, režīma ierobežojumu un pārejas periodu laikā (piemēram, darbības traucējumu vai palaišanas laikā);

b) metode un parametri, ko izmanto ražošanas procesā patērēto materiālu (piemēram, amonjaka) daudzuma noteikšanai, kā arī materiāla maksimālā patēriņa noteikšanai, iekārtai darbojoties ar pilnu jaudu;

c) metode un parametri, ko izmanto stundas slodzes noteikšanai, kuru aprēķina kā vienā stundā saražotā produkta daudzumu, kas izteikts attiecīgi slāpekļskābes (100 %), adipīnskābes (100 %), glioksāla, glioksālskābes un kaprolaktāma veidā;

d) par katru emisijas avotu metode un parametri, ko izmanto N2O koncentrācijas noteikšanai to izplūdes gāzēs, to vērtību diapazons darbības laikā un nenoteiktība, dati par alternatīvām metodēm gadījumiem, kad koncentrācijas ir ārpus vērtību diapazonam darbības laikā un situācijas, kurās tas var notikt;

e) metode, ko izmanto izplūdes gāzu kopējās plūsmas (kas izteikta Nm3 stundā) noteikšanai no katra emisijas avota, tās vērtību diapazons un nenoteiktība. Ja to nosaka ar aprēķinu metodi, jāiekļauj dati par katru izplūdes gāzu plūsmu, kurai veic monitoringu;

f) aprēķinu metode, kuru izmanto N2O emisiju noteikšanai periodiskiem neattīrītiem avotiem adipīnskābes, kaprolaktāma, glioksāla un glioksālskābes ražošanā;

g) veids vai apjoms, kādā iekārta darbojas ar mainīgu slodzi, un operatīvās vadības apraksts;

h) metode un aprēķinu formulas, pēc kurām katram emisijas avotam nosaka gada N2O emisiju apjomu;

i) procesa novirzes no normālas darbības apstākļiem, to iespējamais biežums un ilgums, kā arī aptuvens N2O emisiju apjoms laikā, kad process novirzās no normālas darbības apstākļiem (piemēram, laikā, kad nedarbojas piesārņojuma attīrīšanas iekārtas);

j) novērtējums, pēc kura parāda, ka tiek ievērotas šā pielikuma 2. iedaļā noteiktās prasības par nenoteiktības līmeni un pašu sasniegto līmeni;

k) vērtība, kas noteikta saskaņā ar I pielikuma 6.3. iedaļas a) un b) punktu, izteikta kg/N2O stundā, un kas jāizmanto gadījumos, kad mērīšanas instruments ir bojāts vai pienācīgi nedarbojas;

l) dati par iespējamām novirzēm no tādos vispārīga rakstura standartos kā EN 14181 un ISO 14956:2002 noteiktajām prasībām.

Papildus I pielikuma 4.3. iedaļā noteiktajām prasībām būtiskām tādu monitoringa metožu izmaiņām, kas ir monitoringa plāna daļa, jāsaņem kompetentās iestādes apstiprinājums, ja tās attiecas uz:

 būtiskām iekārtas darbības izmaiņām, kas ietekmē N2O emisiju kopējo līmeni, N2O koncentrāciju, izplūdes gāzu plūsmu vai citus tās parametrus, īpaši gadījumos, kad tiek uzstādīti vai nomainīti līdzekļi attīrīšanai no N2O,

 metožu izmaiņām, kuras izmanto N2O emisiju noteikšanai, tostarp to koncentrāciju, skābekļa koncentrāciju un izplūdes gāzu plūsmas nepārtrauktiem mērījumiem, izmaiņām attiecībā uz aprēķinu metodi, kurām ir būtiska ietekme uz emisiju apjoma kopējo nenoteiktību,

 parametru izmaiņām, kurus izmanto slāpekļskābes, adipīnskābes, kaprolaktāma, glioksāla un glioksālskābes ražošanas gada emisiju un/vai produkcijas apjoma noteikšanai,

 nenoteiktības novērtēšanas izmaiņām.

6.   VISPĀRĪGI JAUTĀJUMI

6.1.   PARAUGU ŅEMŠANAS NORMAS

Derīgas stundā vidējās vērtības jāaprēķina, ievērojot I pielikuma 6.3. iedaļas a) punkta noteikumus par:

 N2O koncentrāciju izplūdes gāzēs,

 kopējo izplūdes gāzes plūsmu, ja to nosaka ar tiešiem mērījumiem un pēc vajadzības,

 visām gāzu plūsmām un skābekļa koncentrācijām, kas vajadzīgas kopējās izplūdes gāzes plūsmas netiešai noteikšanai.

6.2.   TRŪKSTOŠIE DATI

Ar trūkstošajiem datiem rīkojas, ievērojot I pielikuma 6.3. iedaļas a) un b) punkta noteikumus. Ja dati nav iegūti par laiku, kad attīrīšanas iekārtas nedarbojas, uzskata, ka visas attiecīgās stundas laikā emisijas ir neattīrītas, un aprēķina šādām emisijām atbilstošās aizstājējas vērtības.

Operatoram jāveic visi iespējamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka emisiju nepārtraukta monitoringa aparatūras darbības pārtraukumi ir ne ilgāki par vienu nedēļu kalendāra gada laikā. Operatoram par tiem tūlīt jāinformē kompetentā iestāde.

6.3.   N2O DE MINIMIS AVOTI

De minimis avotu plūsmas” attiecībā uz N2O emisiju avotiem nozīmē vienu vai vairākas neattīrītas avota plūsmas, kuras izraugās operators un kuru kopējais emisiju gada apjoms ir vienāds ar vai mazāks par 1 000 t CO2(e) vai arī kopējais emisiju gada apjoms ir mazāks par 20 000 t CO2(e), kas ir mazāk par 2 % no attiecīgās iekārtas gada kopējās CO2(e) emisijas apjoma.

Ar kompetentās iestādes piekrišanu operators de minimis avotu N2O plūsmu monitoringam un attiecīgajai ziņošanai var izmantot paša izstrādātu ar līmeņiem nesaistītu aprēķinu metodi.

6.4.   EMISIJU APSTIPRINĀŠANAS APRĒĶINS

Faktisko un (ar nepārtrauktiem emisiju mērījumiem un aprēķiniem) noteikto reģistrēto N2O emisiju apjomu apstiprina saskaņā ar I pielikuma 6.3. iedaļas c) punktu, izmantojot ražošanas datus, 2006. gada IPCC pamatnostādnes un ievērojot I pielikuma 10.3.3. apakšiedaļā noteikto “horizontālo pieeju”.

7.   NENOTEIKTĪBAS NOVĒRTĒŠANA

Nenoteiktības novērtējums, kas vajadzīgs, lai parādītu atbilstību attiecīgajam 2. iedaļā noteiktajam līmenim, jāveic ar kļūdu izplatīšanās aprēķinu, kurā ņemtas vērā visas emisijas aprēķinā izmantoto elementu nenoteiktības. Nepārtrauktajiem mērījumiem saskaņā ar standartiem EN 14181 un ISO 14956:2002 jānovērtē šādi nenoteiktību avoti:

 nepārtraukto mērījumu iekārtai kopā ar paraugu ņemšanu norādītā nenoteiktība,

 ar kalibrēšanu saistītās nenoteiktības un

 papildu nenoteiktība, kas saistīta ar monitoringa iekārtu praktisku izmantošanu.

Kopējās nenoteiktības aprēķināšanai, kas vajadzīga saskaņā ar 2.2. iedaļu, jāizmanto N2O stundas koncentrācijas, kas noteiktas, ievērojot 2.3. iedaļas noteikumus. Tikai nenoteiktības aprēķināšanai N2O stundas koncentrācijas, kas ir mazākas par 20 mg/Nm3, aizstāj ar vienu pieņemtu vērtību 20 mg/Nm3.

Operators kvalitātes vadības un kontroles procesā noskaidro un samazina citas ar emisiju ziņojumā iekļaujamajiem emisijas datiem saistītās atlikušās nenoteiktības. Verifikācijas procesa laikā verificētājs pārbauda apstiprinātās monitoringa metodikas izmantošanas pareizību un novērtē, kā ar operatora kvalitātes vadības un kontroles procedūrām tiek novērtētas un samazinātas citas atlikušās nenoteiktības.

8.   KONTROLE UN VERIFIKĀCIJA

8.1.   KONTROLE

Papildus I pielikuma 10.1., 10.2. un 10.3. iedaļā noteiktajām prasībām jāizmanto šādas kvalitātes nodrošināšanas procedūras:

 N2O un skābekļa koncentrāciju nepārtraukto mērījumu kvalitātes nodrošināšana saskaņā ar standartu EN 14181,

 uzstādītās mērīšanas iekārtas atkārtota kalibrēšana ar paralēliem mērījumiem reizi trijos gados,

 gadījumos, kad emisiju nepārtrauktu mērījumu monitorus kalibrē pēc emisiju pieļaujamajām robežvērtībām un ja N2O vai O2 nav emisijas pieļaujamās robežvērtības, tās vietā jāizmanto gadā vidējā stundas koncentrācija,

  QAL 2, papildus parauggāzei izmantojot piemērotas references gāzes, lai nodrošinātu pietiekami plaša kalibrēšanas intervāla novērtēšanu,

 mērīšanas iekārta, ar kuru mēra izplūdes gāzu tilpumu, jākalibrē reizi gadā vai ražošanas iekārtas remonta laikā atkarībā no tā, kurš no minētajiem termiņiem ir īsāks. Izplūdes gāzu tilpuma mērījumu kvalitātes nodrošināšana nav obligāti jāveic saskaņā ar standartu EN 14181,

 par gadījumiem, kad iekšējā auditā tiek konstatēta neatbilstība standartā EN 14181 noteiktajām prasībām vai arī jāveic atkārtota kalibrēšana, nekavējoties jāpaziņo kompetentajai iestādei.

8.2.   VERIFIKĀCIJA

Papildus prasībām, kas par verifikāciju noteiktas 10.4. iedaļā, jāpārbauda šādi jautājumi:

 šā pielikuma 7. un 8.1. iedaļā minēto standartu prasību ievēršanas pareizība,

 izmantotās aprēķinu metodes un pēc tām iegūtie rezultāti gadījumos, kad trūkstošie dati aizstāti ar aprēķinātām vērtībām,

 aprēķināto aizstājēju vērtību pamatotība un mērījumu rezultātu ticamība,

 salīdzinoši novērtējumi, kas apstiprina emisiju noteikšanas rezultātus un aprēķinu metodes, kā arī darbības datu, emisijas koeficientu u. c. pareizību.

9.   ZIŅOŠANA

Gada kopējā N2O emisija jānorāda tonnās ar precizitāti līdz trijām decimālzīmēm aiz komata un CO2(e) ar precizitāti līdz vienai tonnai.

Papildus I pielikuma 8. iedaļā noteiktajām prasībām par ziņošanu iekārtu operatoriem, uz kurām attiecas šā pielikuma noteikumi, par tām jāsniedz šāda informācija:

a) tehnoloģisko iekārtu darbības ilgums gadā un iekārtas kopējais darbības ilgums;

b) ražošanas dati par katru tehnoloģisko iekārtu un saražotās produkcijas daudzuma noteikšanas metode;

c) visu parametru vērtību noteikšanai izmantotie kritēriji;

d) katra mērītā vai aprēķinātā parametra (gāzu koncentrācija, izplūdes gāzu plūsma, aprēķinātās emisijas) vērtības nenoteiktība, kā arī galīgā stundas slodzes un/vai gada emisijas rādītāja kopējā nenoteiktība;

e) ziņas par iekārtas darbības traucējumiem, kuriem bijusi ietekme uz emisiju lielumu, kā arī emisiju/izplūdes gāzu plūsmas mērījumiem un aprēķiniem, norādot šādu notikumu skaitu, ilgumu un notikumu dienu datumus;

f) ziņas par gadījumiem, kad bija jāizmanto šā pielikuma 6.2. iedaļas noteikumi, norādot šādu gadījumu skaitu, ar tiem saistīto stundu skaitu, izmantotos aprēķinus un trūkstošo datu aizstāšanai izmantotās vērtības;

g) saskaņā ar I pielikuma 6.3. iedaļas c) punktu un 4.3. iedaļu rezultātu apstiprināšanas aprēķiniem izmantotie izejas dati, lai pārbaudītu N2O gada emisijas.

▼M2




XIV PIELIKUMS

Pamatnostādnes par Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitītajām aviācijas darbībām specifisko emisiju noteikšanu

1.   IEROBEŽOJUMI UN PILNĪGUMS

Šajā pielikumā noteiktās pamatnostādnes par specifiskām darbībām izmanto, lai veiktu to emisiju monitoringu un ziņotu par tām, kas rodas no Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitītajām darbībām. Direktīvas II pielikumu attiecībā uz kurināmā dedzināšanu nevar piemērot pārvietojamām iekārtām, piemēram, gaisa kuģiem.

Iekļauj visus lidojumus, kas ietverti Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā, un tos, ko gaisa kuģa ekspluatants veicis ziņošanas perioda laikā. Gaisa satiksmes kontroles (ATC) nolūkā izmantoto atpazīšanas zīmi (call sign) lieto, lai identificētu vienīgo par lidojumu atbildīgo gaisa kuģa ekspluatantu, kā tas definēts Direktīvas 2003/87/EK 3. panta o) punktā. Atpazīšanas zīme (call sign) ir lidojuma plāna 7. ailē norādītais ICAO identifikators vai, ja tāda nav, gaisa kuģa reģistrācijas zīme. Ja gaisa kuģa ekspluatanta identitāte nav zināma, par gaisa kuģa ekspluatantu uzskatāms gaisa kuģa īpašnieks, ja vien viņš kompetentajai iestādei pamatoti nepierāda, kurš ir bijis gaisa kuģa ekspluatants.

2.   CO2 EMISIJU NOTEIKŠANA

CO2 emisijas, kas rodas aviācijas darbību rezultātā, aprēķina, izmantojot formulu:

CO2 emisijas = degvielas patēriņš * emisiju koeficients

2.1.   METODES IZVĒLĒŠANĀS

Gaisa kuģa ekspluatants monitoringa plānā definē katram gaisa kuģa tipam piemēroto monitoringa metodi. Ja gaisa kuģa ekspluatants plāno izmantot nomātu gaisa kuģi vai citus gaisa kuģu tipus, kas vēl nebija iekļauti monitoringa plānā, kad plānu iesniedza kompetentajai iestādei, gaisa kuģa ekspluatants monitoringa plānā iekļauj tās procedūras aprakstu, kas tiks izmantota, lai definētu šiem papildu gaisa kuģu tipiem piemēroto monitoringa metodi. Gaisa kuģa ekspluatants nodrošina, ka izvēlētā monitoringa metode tiek konsekventi piemērota.

Gaisa kuģa ekspluatants attiecībā uz katru gaisa kuģa tipu monitoringa plānā norāda:

a) kura aprēķina formula tiks izmantota (A vai B metode);

b) datu avotu, ko izmanto, lai noteiktu datus par degvielas uzpildi un tvertnē esošo degvielu, kā arī metodes attiecībā uz šo datu nosūtīšanu, glabāšanu un izgūšanu;

c) kura metode tiek izmantota blīvuma noteikšanai (vajadzības gadījumā); ja tiek izmantotas blīvuma un temperatūras atbilstības tabulas, operators norāda šo datu avotu.

Saistībā ar b) un c) apakšpunktu, ja tas vajadzīgs īpašu apstākļu dēļ, piemēram, kad degvielas piegādātājiem nav iespējams sniegt visus pieprasītos datus attiecībā uz konkrētu metodi, piemēroto metožu sarakstā var iekļaut sarakstu, kurā uzskaitītas atkāpes no vispārīgās metodes attiecībā uz konkrētiem lidlaukiem.

2.2.   DEGVIELAS PATĒRIŅŠ

Degvielas patēriņš tiek izteikts kā ziņošanas periodā patērētā degviela masas vienībās (tonnas).

Patērētās degvielas monitoringu veic katram lidojumam un katram degvielas veidam, un tajā ieskaita degvielu, ko patērējusi jaudas palīgiekārta, kā tas paredzēts turpmāk norādītajā aprēķina formulā. Uzpildītās degvielas daudzumu iespējams noteikt, pamatojoties uz degvielas piegādātāja izmērīto daudzumu, kas norādīts katram lidojumam piegādātās degvielas pavadzīmēs vai rēķinos. Alternatīva iespēja – uzpildītās degvielas daudzumu iespējams noteikt, arī izmantojot gaisa kuģī esošās mērīšanas sistēmas. Datus iegūst no degvielas piegādātāja vai reģistrē svara un līdzsvara dokumentācijā, gaisa kuģa tehniskajā žurnālā vai no gaisa kuģa elektroniski nosūta gaisa kuģa ekspluatantam. Degvielas tvertnē esošās degvielas daudzumu iespējams noteikt, izmantojot gaisa kuģī esošās mērīšanas sistēmas, un reģistrēt svara un līdzsvara dokumentācijā, gaisa kuģa tehniskajā žurnālā vai no gaisa kuģa elektroniski pārsūtīt gaisa kuģa ekspluatantam.

Operators izvēlas metodi, kas spēj sniegt pilnīgākos un jaunākos datus ar viszemāko nenoteiktības līmeni, neradot pārlieku augstas izmaksas.

2.2.1.   APRĒĶINU FORMULAS

Faktisko patērētās degvielas daudzumu aprēķina, izmantojot vienu no šādām divām metodēm.

A METODE

Izmanto šādu formulu:

Faktiskais degvielas patēriņš katram lidojumam (tonnas) = gaisa kuģa degvielas tvertnēs esošais degvielas daudzums, kad ir iepildīta visa lidojumam vajadzīgā degviela (tonnas) – gaisa kuģa degvielas tvertnēs esošās degvielas daudzums, kad ir uzpildīta visa nākamajam lidojumam vajadzīgā degviela (tonnas) + šim nākamajam lidojumam uzpildītās degvielas daudzums (tonnas)

Ja konkrētajam lidojumam vai nākamajam lidojumam nav veikta degvielas uzpilde, gaisa kuģa degvielas tvertnē esošās degvielas daudzumu konkrētajam lidojumam un nākamajam lidojumam nosaka gaisa kuģa bremžu paliktņu noņemšanas (block-off) brīdī. Izņēmuma gadījumā, kad gaisa kuģi ekspluatē nevis lidojumu veikšanai, bet, piemēram, lai veiktu apjomīgus tehniskās apkopes darbus, kas ietver degvielas tvertņu iztukšošanu, pēc lidojuma, kuram veic degvielas patēriņa monitoringu, gaisa kuģa ekspluatants skaitļus “gaisa kuģa degvielas tvertnēs esošās degvielas daudzums, kad ir uzpildīta visa nākamajam lidojumam vajadzīgā degviela + šim nākamajam lidojumam uzpildītās degvielas daudzums” var aizstāt ar “degvielas daudzums, kas atlicis tvertnēs, uzsākot nākamo gaisa kuģa darbību”, kā reģistrēts tehniskajos žurnālos.

B METODE

Izmanto šādu formulu:

Faktiskais degvielas patēriņš katram lidojumam (tonnas) = gaisa kuģa degvielas tvertnēs atlikušās degvielas daudzums gaisa kuģa bremžu paliktņu uzlikšanas (block-on) brīdī iepriekšējā lidojuma beigās (tonnas) + lidojumam vajadzīgās uzpildītās degvielas daudzums (tonnas) – degvielas daudzums tvertnēs gaisa kuģa bremžu paliktņu uzlikšanas (block-on) brīdī lidojuma beigās (tonnas)

Gaisa kuģa bremžu paliktņu uzlikšanas (block-on) brīdi var uzskatīt par līdzvērtīgu brīdim, kad tiek izslēgts dzinējs. Ja gaisa kuģis neveica lidojumu pirms tā lidojuma, kuram nosaka degvielas patēriņu, “gaisa kuģa degvielas tvertnēs atlikušās degvielas daudzums gaisa kuģa bremžu paliktņu uzlikšanas (block-on) brīdī iepriekšējā lidojuma beigās” vietā gaisa kuģa ekspluatants var norādīt degvielas daudzumu, kas atlicis gaisa kuģa degvielas tvertnēs gaisa kuģa iepriekšējās darbības beigās, kā tas reģistrēts tehniskajos žurnālos.

2.2.2.   PRASĪBAS ATTIECĪBĀ UZ KVANTITATĪVO NOTEIKŠANU

1. līmenis

Ziņošanas periodā patērētās degvielas daudzumu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas ir mazāka par ± 5 %.

2. līmenis

Ziņošanas periodā patērētās degvielas daudzumu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas ir mazāka par ± 2,5 %.

Gaisa kuģu ekspluatanti, kuru gada vidējās paziņotās emisijas iepriekšējā tirdzniecības periodā (vai apdomīgs novērtējums vai aplēse, ja dati par paziņotajām emisijām nav pieejami vai tos vairs nepiemēro) ir vienādas vai mazākas par 50 kilotonnām fosilā CO2, attiecībā uz lielajām avotu plūsmām piemēro vismaz 1. līmeni. Visi pārējie gaisa kuģu ekspluatanti attiecībā uz lielajām avotu plūsmām piemēro 2. līmeni.

2.2.3.   DEGVIELAS BLĪVUMS

Ja iepildītās degvielas daudzumu vai degvielas tvertnēs atlikušās degvielas daudzumu nosaka tilpuma vienībās (litri vai m3), gaisa kuģa ekspluatants šo daudzumu no tilpuma vienībām pārvērš masas vienībās, izmantojot faktiskās blīvuma vērtības. Faktiskais blīvums ir blīvums, kas izteikts kā kg/litrā un noteikts piemērojamajai temperatūrai attiecībā uz konkrētu mērījumu. Ja nav iespējams izmantot gaisa kuģī esošās mērīšanas sistēmas, faktiskais blīvums ir blīvums, ko degvielas piegādātājs ir noteicis degvielas uzpildes laikā un kas fiksēts degvielas rēķinā vai pavadzīmē. Ja šāda informācija nav pieejama, faktisko blīvumu nosaka pēc degvielas temperatūras uzpildes laikā, ko paziņo degvielas piegādātājs vai precizē attiecībā uz lidlauku, kurā tiek veikta degvielas uzpilde, izmantojot standarta blīvuma un temperatūras atbilstības tabulas. Tikai tad, ja kompetentajām iestādēm ir pamatoti pierādīts, ka faktiskās vērtības nav pieejamas, piemēro standarta blīvuma koeficientu 0,8 kg/litrā.

2.3.   EMISIJU KOEFICIENTS

Attiecībā uz katru aviācijas degvielu izmanto turpmāk norādītos standarta koeficientus, kuri izteikti kā t CO2/t degvielas un kuru pamatā ir I pielikuma 11. iedaļā minētās standarta zemākās siltumspējas vērtības un emisiju koeficienti.



1.  tabula

Aviācijas degvielu emisiju koeficienti

Degviela

Emisiju koeficients

(tCO2/t degvielas)

Aviācijas benzīns (AvGas)

3,10

Benzīna tipa reaktīvo dzinēju degviela (Jet B)

3,10

Petrolejas tipa reaktīvo dzinēju degviela (Jet A1 vai Jet A)

3,15

Ziņošanas nolūkā šī pieeja uzskatāma par 1. līmeni.

Attiecībā uz alternatīvām degvielām, kam nav noteiktas standartvērtības, darbībai specifiskos emisiju koeficientus nosaka atbilstoši tam, kā norādīts I pielikuma 5.5. un 13. iedaļā. Šādos gadījumos zemāko siltumspējas vērtību nosaka un paziņo kā ārpusbilances posteni. Ja alternatīvā degviela satur biomasu, piemēro I pielikumā izklāstītās prasības attiecībā uz biomasas satura monitoringu un ziņošanu par to.

Attiecībā uz komerciāli tirgotajām degvielām emisiju koeficientu vai oglekļa saturu (ko izmanto emisiju koeficienta aprēķināšanai), biomasas saturu un zemākās siltumspējas vērtību var noteikt, izmantojot attiecīgās degvielas pirkuma datus, kurus sniedzis degvielas piegādātājs, ar nosacījumu, ka tās aprēķinātas, pamatojoties uz apstiprinātiem starptautiskiem standartiem.

3.   NENOTEIKTĪBAS NOVĒRTĒŠANA

Aprēķinot emisijas, gaisa kuģa ekspluatantam jāzina galvenie nenoteiktību avoti. Ja gaisa kuģa ekspluatants identificē nenoteiktību avotus un ar tiem saistītos nenoteiktības līmeņus, tam nav jāveic detalizēts nenoteiktības novērtējums, kas paredzēts I pielikuma 7.1. iedaļā. Šo informāciju izmanto, izvēloties monitoringa metodi atbilstīgi 2.2. iedaļai.

Ja uzpildītās degvielas daudzumu nosaka, pamatojoties tikai uz rēķinā norādīto degvielas daudzumu vai citu attiecīgo degvielas piegādātāja sniegto informāciju, piemēram, pavadzīmes par degvielu, kas uzpildīta vienam lidojumam, papildu pierādījums par saistīto nenoteiktības līmeni nav vajadzīgs.

Ja uzpildītā degvielas daudzuma noteikšanai izmanto gaisa kuģī esošās sistēmas, ar degvielas mērījumiem saistītās nenoteiktības pamato ar kalibrēšanas sertifikātiem. Ja šādu sertifikātu nav, gaisa kuģa ekspluatants rīkojas šādi:

 iesniedz gaisa kuģa ražotāja specifikācijas, kurās noteikti gaisa kuģī esošo degvielas mērīšanas sistēmu nenoteiktības līmeņi, un

 iesniedz pierādījumus, kas apliecina, ka regulāri tiek veiktas regulāras pārbaudes, lai pārliecinātos, ka degvielas mērīšanas sistēmas darbojas bez kļūmēm.

Visu pārējo monitoringa metodes komponentu nenoteiktības pamatā var būt apdomīgi ekspertu atzinumi, ņemot vērā aplēsto lidojumu skaitu ziņošanas periodā. Nav noteikta prasība par to, ka jāņem vērā visu mērīšanas sistēmas komponentu kumulatīvā ietekme uz gada darbības datu nenoteiktību.

Gaisa kuģa ekspluatants regulāri pārbauda un salīdzina rēķinā norādīto uzpildītās degvielas daudzumu un gaisa kuģa mērīšanas sistēmas uzrādīto uzpildītās degvielas daudzumu un, ja tiek konstatētas neatbilstības, veic korektīvas darbības saskaņā ar 10.3.5. iedaļu.

4.   VIENKĀRŠOTAS PROCEDŪRAS MAZAJIEM EMITĒTĀJIEM

Gaisa kuģu ekspluatanti, kas trijos četru mēnešu periodos pēc kārtas vienā periodā veic mazāk par 243 lidojumiem, un gaisa kuģu ekspluatanti, kas veic lidojumus, kuru kopējās gada emisijas ir mazākas par 10 000 tonnām CO2 gadā, uzskatāmi par mazajiem emitētājiem.

Gaisa kuģu ekspluatanti, kas ir mazie emitētāji, var aplēst degvielas patēriņu, izmantojot Eurocontrol vai citas attiecīgās organizācijas ieviestos rīkus, ar kuru palīdzību var apstrādāt visu attiecīgo gaisa satiksmes informāciju, piemēram, to, kas pieejama Eurocontrol. Piemērojamos rīkus izmanto tikai tad, ja tie ir Komisijas apstiprināti, tostarp korekcijas koeficientu piemērošanu, lai kompensētu neprecizitātes modelēšanas metodēs.

Gaisa kuģu ekspluatants, kas izmanto vienkāršoto metodi un pārsniedz mazajiem emitētājiem noteikto robežu, ziņošanas gadā šo faktu paziņo kompetentajām iestādēm. Ja vien gaisa kuģa ekspluatants kompetentajai iestādei uzskatāmi nepierāda, ka robeža netiks atkārtoti pārsniegta no nākamā ziņošanas perioda un turpmāk, gaisa kuģa ekspluatants atjaunina monitoringa plānu, lai tiktu ievērotas 2. un 3. iedaļā noteiktās monitoringa prasības. Pārskatīto monitoringa plānu bez liekas kavēšanās iesniedz apstiprināšanai kompetentajai iestādei.

5.   PIEEJA NEPILNĪGU DATU GADĪJUMĀ

Gaisa kuģa ekspluatants veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nepieļautu datu nepilnības, īstenojot piemērotas kontroles darbības, kas norādītas šo pamatnostādņu I pielikuma 10.2. un 10.3. iedaļā.

Ja kompetentā iestāde, gaisa kuģa ekspluatants vai verificētājs konstatē, ka par lidojumu, uz kuru attiecas Direktīvas 2003/87/EK I pielikums, daļa datu, kas nepieciešami emisiju noteikšanai, iztrūkst tādu apstākļu dēļ, kas ir ārpus gaisa kuģa ekspluatanta kontroles, un tos nav iespējams noteikt ar citu monitoringa plānā definētu metodi, emisijas šim lidojumam var noteikt operators, izmantojot iepriekš 4. iedaļā minētos rīkus. Emisiju daudzumu, attiecībā uz kuru izmanto šādu pieeju, norāda gada emisiju ziņojumā.

6.   MONITORINGA PLĀNS

Gaisa kuģu ekspluatanti iesniedz monitoringa plānus kompetentajai iestādei apstiprināšanai vismaz četrus mēnešus pirms pirmā ziņošanas perioda sākuma.

Kompetentā iestāde nodrošina, ka gaisa kuģa ekspluatants pārskata monitoringa plānu pirms katra tirdzniecības perioda sākuma un vajadzības gadījumā iesniedz pārskatītu monitoringa plānu. Pēc tam, kad iesniegts monitoringa plāns attiecībā uz emisiju paziņošanu no 2010. gada 1. janvāra, monitoringa plāna pārskatīšana tiek veikta pirms tirdzniecības perioda sākuma, kurš sākas 2013. gadā.

Veicot šādu pārskatīšanu, gaisa kuģa ekspluatants atbilstīgi kompetentās iestādes prasībām novērtē, vai monitoringa metodē iespējams veikt izmaiņas ar mērķi uzlabot paziņoto datu kvalitāti, neradot pārlieku augstas izmaksas. Ja tādas ir, ierosinātās izmaiņas attiecībā uz monitoringa metodi paziņo kompetentajai iestādei. Būtisku izmaiņu ieviešana monitoringa metodē, kuru dēļ jāatjaunina monitoringa plāns, ir atkarīga no kompetentās iestādes apstiprinājuma. Būtiskas izmaiņas ietver:

 izmaiņas gada vidējās paziņotajās emisijās, kuru dēļ gaisa kuģa ekspluatantam jāpiemēro cits līmenis, kas noteikts 2.2.2. iedaļā,

 izmaiņas attiecībā uz lidojumu skaitu vai kopējām gada emisijām, kuru dēļ gaisa kuģa ekspluatants pārsniedz 4. iedaļā mazajiem emitētājiem noteikto robežu,

 būtiskas izmaiņas attiecībā uz izmantoto degvielu veidiem.

Atkāpjoties no I pielikuma 4.3. iedaļas, monitoringa plānā iekļauj šādu informāciju.

Visiem gaisa kuģu ekspluatantiem:

1) gaisa kuģa ekspluatanta identitāte, atpazīšanas zīme vai cits unikālais identifikators, ko izmanto gaisa satiksmes kontroles nolūkā, gaisa kuģa ekspluatanta un atbildīgās personas kontaktinformācija, kontaktadrese;

2) monitoringa plāna versijas identifikācija;

3) to flotes gaisa kuģu tipu sākotnējais saraksts, kas tika ekspluatēti monitoringa plāna iesniegšanas laikā, un gaisa kuģu skaits uz vienu tipu, kā arī orientējošs to papildu gaisa kuģu tipu saraksts, ko paredzēts izmantot, tostarp vajadzības gadījumā aptuvenais gaisa kuģu skaits uz vienu tipu, kā arī degvielas plūsmas (degvielas veidi) saistībā ar katru gaisa kuģa tipu;

4) to procedūru, sistēmu un pienākumu apraksts, kas izmantoti, lai monitoringa gadā noteiktu emisiju avotu saraksta pilnīgumu, tas ir, īpašumā esošo un nomāto gaisa kuģu emisiju monitoringa un ziņošanas pilnīguma nodrošināšanai;

5) to procedūru apraksts, kuras izmanto, lai uzraudzītu to lidojumu saraksta pilnīgumu, ko veic lidostu pāris, ņemot vērā unikālo identifikatoru, un procedūras, kuras izmanto, lai noteiktu, vai lidojumi ir iekļauti Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā, nodrošinot pilnīgumu un nepieļaujot dubultu uzskaiti;

6) datu apkopošanas un apstrādes procedūru un kontroles darbību apraksts, kvalitātes kontroles un nodrošināšanas darbību, tostarp mērījumu aparatūras apkopes un kalibrēšanas apraksts (skatīt I pielikuma 10.3. iedaļu);

7) vajadzības gadījumā informācija par saikni ar darbībām, kas uzsāktas atbilstīgi Kopienas vides vadības un audita shēmai (EMAS) un citām vides vadības sistēmām (piemēram, ISO 14001:2004), jo īpaši par procedūrām un kontroli saistībā ar siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju monitoringu un ziņošanu par tām.

Papildus 1.–7. punktam visiem gaisa kuģu ekspluatantiem, izņemot mazos emitētājus, kas vēlas izmantot iepriekš 4. iedaļā definēto vienkāršoto procedūru, monitoringa plānā jāiekļauj:

8) īpašumā esošo un nomāto gaisa kuģu degvielas patēriņa monitoringa metožu apraksts, tostarp:

a) degvielas patēriņa aprēķināšanai izvēlētā metode (A vai B metode); ja viena un tā pati metode netiek piemērota visiem gaisa kuģu tipiem, jāsniedz pamatojums šādai pieejai, kā arī saraksts par to, kura metode izmatota kādos apstākļos;

b) procedūras uzpildītās un degvielas tvertnē jau esošās degvielas daudzuma mērīšanai, tostarp izvēlētie līmeņi, izmantoto mērinstrumentu apraksts un attiecīgā gadījumā procedūras, ko izmanto ar mērījumiem saistītās informācijas reģistrēšanai, izguvei, nosūtīšanai un glabāšanai;

c) procedūra, lai nodrošinātu, ka degvielas mērījumu kopējā nenoteiktība atbilst izvēlētā līmeņa prasībām, atsaucoties uz mērīšanas sistēmu kalibrēšanas sertifikātiem, valstu tiesību aktiem, klauzulām klientu līgumos vai degvielas piegādātāju pareizības standartiem;

9) procedūras uzpildītās un degvielas tvertnēs jau esošās degvielas blīvuma mērīšanai, tostarp izmantoto mērinstrumentu apraksts, vai, ja mērījumu nav iespējams veikt, izmantotā standartvērtība un pamatojums šādai pieejai;

10) katram degvielas veidam izmantotie emisiju koeficienti vai – alternatīvu degvielu gadījumā – metodes emisiju koeficientu noteikšanai, tostarp pieeja attiecībā uz paraugu ņemšanu, analīžu metodes, izmantoto laboratoriju un to akreditēšanas un/vai to kvalitātes nodrošināšanas procedūru apraksts.

Papildus 1.–7. punktam mazajiem emitētājiem, kas vēlas izmantot iepriekš 4. iedaļā definēto vienkāršoto procedūru, monitoringa plānā jāiekļauj:

11) apliecinājums tam, ka 4. iedaļā mazajiem emitētājiem noteiktās robežas ir ievērotas;

12) apstiprinājums par to, kāds instruments (aprakstīts 4. iedaļā) tiks izmantots, tostarp šā instrumenta apraksts.

Monitoringa plāna iesniegšanas nolūkā kompetentā iestāde gaisa kuģa ekspluatantam var pieprasīt izmantot elektronisko paraugu. Komisija var publicēt standartizētu elektronisko paraugu vai datnes formāta specifikāciju. Šādā gadījumā kompetentā iestāde akceptē to, ka gaisa kuģa ekspluatants izmanto šo paraugu vai specifikāciju, ja vien kompetentās iestādes paraugā nav prasīti vismaz šādi paši dati.

7.   ZIŅOŠANAS FORMĀTS

Gada emisiju ziņošanai gaisa kuģu ekspluatanti izmanto formātu, kas turpmāk tekstā norādīts 8. iedaļā. Gada emisiju ziņojuma iesniegšanas nolūkā kompetentā iestāde gaisa kuģa ekspluatantam var pieprasīt izmantot elektronisko paraugu. Komisija var publicēt standartizētu elektronisko paraugu vai datnes formāta specifikāciju. Šādā gadījumā kompetentā iestāde akceptē to, ka gaisa kuģa ekspluatants izmanto šo formu vai specifikāciju, ja vien kompetentās iestādes paraugā nav prasīti vismaz šādi paši dati.

Emisijas paziņo kā noapaļotas CO2 tonnas. Emisiju aprēķināšanas un ziņošanas nolūkā emisiju koeficientus noapaļo, lai iekļautu tikai būtiskākos ciparus. Degvielas patēriņu uz vienu lidojumu izmanto ar visiem aprēķināšanai būtiskākajiem cipariem.

8.   GADA EMISIJU ZIŅOJUMA SATURS

Ikvienam gaisa kuģa ekspluatantam gada emisiju ziņojumā jāiekļauj šāda informācija:

1) gaisa kuģa ekspluatanta identifikācijas dati, kas izklāstīti Direktīvas 2003/87/EK IV pielikumā, un atpazīšanas zīme (call sign) vai citi unikālie identifikatori, ko izmanto gaisa satiksmes kontroles nolūkā, kā arī attiecīgā kontaktinformācija;

2) ziņojuma verificētāja nosaukums/vārds, uzvārds un adrese;

3) ziņošanas gads;

4) attiecīgā apstiprinātā monitoringa plāna versijas numurs un atsauce uz to;

5) būtiskas izmaiņas attiecībā uz darbībām un atkāpes no apstiprinātā monitoringa plāna ziņošanas periodā;

6) gaisa kuģu reģistrācijas numuri un gaisa kuģu tipi, kas izmantoti periodā, uz kuru attiecas ziņojums, lai veiktu Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitītās aviācijas darbības, kuras veic gaisa kuģa ekspluatants;

7) kopējais to lidojumu skaits, uz kuriem attiecas ziņojums;

8) dati atbilstīgi 2. tabulai;

9) ārpusbilances posteņi – biomasas daudzums, ko ziņošanas periodā izmanto kā degvielu (tonnās vai m3), norādot to katram degvielas veidam.



2.  tabula

Ziņošanas formāts attiecībā uz gada emisijām, kas rodas aviācijas darbību rezultātā

Parametrs

Vienības

Avota plūsma

Kopā

 

1. degvielas veids

2. degvielas veids

n-tais degvielas veids

 

Degvielas nosaukums

 
 
 
 
 

Emisiju avoti, kas izmanto katru avota plūsmas veidu (vispārīgie gaisa kuģu tipi):

 
 
 
 

Kopējais degvielas patēriņš

t

 
 
 
 

Degvielas zemākā siltumspējas vērtība (1)

TJ/t

 
 
 
 

Šīs degvielas emisiju koeficients

t CO2/t vai t CO2/TJ

 
 
 
 

Kopējās uzkrātās CO2 emisijas no visiem attiecīgajiem lidojumiem, kuros izmanto šo degvielu

t CO2

 
 
 
 

viena un tā pati izlidošanas un ielidošanas dalībvalsts (iekšzemes lidojumi)

t CO2

 
 
 
 

visi pārējie lidojumi (starptautiskie lidojumi ES un ārpus tās)

t CO2

 
 
 
 

Uzkrātās CO2 emisijas no visiem lidojumiem, kuriem ir viena un tā pati izlidošanas un ielidošanas dalībvalsts (iekšzemes lidojumi)

1. dalībvalsts

t CO2

 
 
 
 

2. dalībvalsts

t CO2

 
 
 
 

n-tā dalībvalsts

t CO2

 
 
 
 

Uzkrātās CO2 emisijas no visiem lidojumiem, kas no katras dalībvalsts izlido uz citu dalībvalsti vai trešo valsti (2):

1. dalībvalsts

t CO2

 
 
 
 

2. dalībvalsts

t CO2

 
 
 
 

n-tā dalībvalsts

t CO2

 
 
 
 

Uzkrātās CO2 emisijas no visiem lidojumiem, kas katrā dalībvalstī ielido no trešās valsts (2):

1. dalībvalsts

t CO2

 
 
 
 

2. dalībvalsts

t CO2

 
 
 
 

n-tā dalībvalsts

t CO2

 
 
 
 

(1)   Neattiecas uz šajā pielikumā uzskaitīto komerciālo standartdegvielu, ko izmanto aviācijas darbībās.

(2)   Uzkrātās emisijas uz vienu trešo valsti, kas paziņotas par katru valsti atsevišķi.

Ikviens gaisa kuģa ekspluatants gada emisiju ziņojuma pielikumā ietver šādu informāciju:

 gada emisijas un gadā veikto lidojumu skaits uz vienu lidlauku pāri.

Operators var pieprasīt minēto pielikumu uzskatīt par konfidenciālu informāciju.

9.   VERIFICĒŠANA

Papildus verificēšanas prasībām, kas izklāstītas I pielikuma 10.4. iedaļā, verificētājam jāņem vērā šādi aspekti:

 lidojumu un emisiju datu pilnīgums salīdzinājumā ar gaisa satiksmes datiem, ko, piemēram, apkopojis Eurocontrol,

 saskanība starp paziņotajiem datiem un svara un līdzsvara dokumentāciju,

 saskanība starp kopējā degvielas patēriņa datiem un datiem par gaisa kuģim, kas veic aviācijas darbības, iegādāto vai kā savādāk piegādāto degvielu.




XV PIELIKUMS

Pamatnostādnes par aviācijas darbību rezultātā radīto tonnkilometru datu noteikšanu specifiskās darbībās pieteikuma iesniegšanas nolūkā atbilstīgi Direktīvas 2003/87/EK 3.e vai 3.f pantam

1.   IEVADS

Šajā pielikumā iekļautas vispārīgas pamatnostādnes attiecībā uz to tonnkilometru datu monitoringu, ziņošanu un verificēšanu, ko iegūst Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitītajās aviācijas darbībās.

Direktīvas I pielikumu attiecīgajā gadījumā piemēro tonnkilometru datu monitoringam, ziņošanai un verificēšanai. Šajā nolūkā atsauces uz emisijām interpretē kā atsauces uz tonnkilometru datiem. Direktīvas I pielikuma 4.1., 4.2., 5.1., 5.3.–5.7., 6.–7. un 11.–16. iedaļa neattiecas uz tonnkilometru datiem.

2.   ROBEŽAS UN PILNĪGUMS

Šajā pielikumā noteiktās pamatnostādnes attiecībā uz specifiskām darbībām izmanto, lai veiktu monitoringu un ziņotu par Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā iekļauto aviācijas darbību rezultātā iegūtajiem tonnkilometru datiem. Iekļauj visus minētās direktīvas I pielikumā ietvertos lidojumus, kurus gaisa kuģa ekspluatants veic ziņošanas periodā.

Lai identificētu vienīgo par lidojumos atbildīgo gaisa kuģa ekspluatantu, kā tas definēts Direktīvas 2003/87/EK 3. panta o) punktā, izmanto atpazīšanas zīmi (call sign), ko lieto gaisa satiksmes kontroles (ATC) nolūkā. Atpazīšanas zīme (call sign) ir lidojuma plāna 7. ailē norādītais ICAO identifikators vai, ja tāda nav, gaisa kuģa reģistrācijas zīme. Ja gaisa kuģa ekspluatanta identitāte nav zināma, par gaisa kuģa ekspluatantu uzskatāms gaisa kuģa īpašnieks, ja vien viņš kompetentajai iestādei pamatoti nepierāda, kurš ir bijis gaisa kuģa ekspluatants.

3.   MONITORINGA PLĀNS

Saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 3.g pantu gaisa kuģu ekspluatanti iesniedz monitoringa plānu, kurā izklāstīti pasākumi, lai veiktu tonnkilometru datu minitoringu un ziņotu par tiem.

Gaisa kuģu ekspluatanti iesniedz monitoringa plānus kompetentajai iestādei apstiprināšanai vismaz četrus mēnešus pirms pirmā ziņošanas perioda sākuma.

Gaisa kuģa ekspluatants monitoringa plānā definē katram gaisa kuģa tipam piemēroto monitoringa metodi. Ja gaisa kuģa ekspluatants plāno izmantot nomātu gaisa kuģi vai citus gaisa kuģu tipus, kas vēl nebija iekļauti monitoringa plānā, kad plānu iesniedza kompetentajai iestādei, gaisa kuģa ekspluatants monitoringa plānā iekļauj tās procedūras aprakstu, kas tiks izmantota, lai definētu šiem papildu gaisa kuģu tipiem piemēroto monitoringa metodi. Gaisa kuģa ekspluatants nodrošina, ka izvēlētā monitoringa metode tiek konsekventi piemērota.

Atkāpjoties no I pielikuma 4.3. iedaļas, monitoringa plānā iekļauj šādu informāciju:

1) gaisa kuģa ekspluatanta identitāte, atpazīšanas zīme vai citi unikālie identifikatori, ko izmanto gaisa satiksmes kontroles nolūkā, gaisa kuģa ekspluatanta un atbildīgās personas kontaktinformācija, kontaktadrese;

2) monitoringa plāna versijas identifikācija;

3) to flotes gaisa kuģu tipu sākotnējais saraksts, kas tika ekspluatēti monitoringa plāna iesniegšanas laikā, un gaisa kuģu skaits uz vienu tipu, kā arī orientējošs to papildu gaisa kuģu tipu saraksts, ko paredzēts izmantot, tostarp vajadzības gadījumā aptuvenais gaisa kuģu skaits uz vienu tipu;

4) to procedūru, sistēmu un pienākumu apraksts, ko izmanto, lai noteiktu monitoringa gadā ekspluatēto gaisa kuģu saraksta pilnīgumu, tas ir, īpašumā esošo un nomāto gaisa kuģu tonnkilometru datu monitoringa un to ziņošanas pilnīguma nodrošināšanai;

5) to procedūru apraksts, kuras izmanto, lai uzraudzītu to lidojumu saraksta pilnīgumu, ko veic lidostu pāris, ņemot vērā unikālo identifikatoru, un procedūras, kuras izmanto, lai noteiktu, vai lidojumi ir iekļauti Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā, nodrošinot pilnīgumu un nepieļaujot dubultu uzskaiti;

6) datu apkopošanas un apstrādes procedūru un kontroles darbību apraksts saskaņā ar I pielikuma 10.3. iedaļu;

7) informācija par saikni ar darbībām, kas uzsāktas atbilstīgi kvalitātes pārvaldības sistēmai, jo īpaši vajadzības gadījumā par procedūrām un kontroli saistībā ar tonnkilometru datu monitoringu un to paziņošanu;

8) to metožu apraksts, kuras izmanto, lai noteiktu tonnkilometru datus vienam lidojumam, tostarp:

a) procedūras, pienākumi, datu avoti un aprēķinu formulas, lai noteiktu un reģistrētu attālumu vienam lidlauku pārim;

b) to, vai tiek izmantota standarta masa 100 kg uz vienu pasažieri (1. līmenis) vai svara un līdzsvara dokumentācijā norādītā pasažieru masa (2. līmenis); 2. līmeņa izmantošanas gadījumā sniedz pasažieru masas aprēķināšanas procedūras aprakstu;

c) to procedūru apraksts, kuras izmanto kravas un pasta masas noteikšanai;

d) to mērierīču apraksts, ko vajadzības gadījumā izmanto pasažieru, kravas un pasta masas noteikšanai.

Monitoringa plāna iesniegšanas nolūkā kompetentā iestāde gaisa kuģa ekspluatantam var pieprasīt izmantot elektronisko paraugu. Komisija var publicēt standartizētu elektronisko paraugu vai datnes formāta specifikāciju. Šādā gadījumā kompetentā iestāde akceptē to, ka gaisa kuģa ekspluatants izmanto šo paraugu vai specifikāciju, ja vien kompetentās iestādes paraugā ir prasīti vismaz šādi paši dati.

4.   METODES TONNKILOMETRU DATU APRĒĶINĀŠANAI

4.1.   APRĒĶINA FORMULA

Gaisa kuģu operatori veic tonnkilometru datu monitoringu un ziņo par tiem, izmantojot uz aprēķiniem balstītu metodi. Tonnkilometru datu aprēķina pamatā ir šāda formula:

tonnkilometri (t km) = attālums (km) * komerckrava (t)

4.2.   ATTĀLUMS

Attālumu aprēķina pēc šādas formulas:

attālums (km) = lielā loka attālums (km) + 95 km

Lielā loka attālumu definē kā īsāko attālumu starp diviem punktiem uz zemeslodes virsmas, kurus tuvina, izmantojot Čikāgas konvencijas 15. pielikuma 3.7.1.1. pantā minēto sistēmu (WGS 84).

Informāciju par lidlauku platumu un garumu iegūst no lidlauka atrašanās vietas datiem, kas publicēti aeronavigācijas informatīvajos izdevumos (turpmāk “AII”) saskaņā ar Čikāgas konvencijas 15. pielikumu, vai no avota, kas izmanto šos AII datus.

Ja aprēķina metode ir balstīta uz iepriekš minēto formulu un AII datiem, var izmantot arī attālumus, kas aprēķināti ar programmatūras vai trešās personas palīdzību.

4.3.   KOMERCKRAVA

Komerckravu aprēķina pēc šādas formulas:

Komerckrava (t) = kravas un pasta svars (t) + pasažieru un reģistrētās bagāžas masa (t)

4.3.1.   KRAVAS UN PASTA MASA

Komerckravas aprēķināšanai izmanto faktisko vai standarta masu, kas minēta attiecīgo lidojumu svara un līdzsvara dokumentācijā. Gaisa kuģu ekspluatanti, kuriem nav jābūt svara un līdzsvara dokumentācijai, kompetento iestāžu apstiprināšanai ierosina piemērotu metodi kravas un pasta masas noteikšanai monitoringa plānā.

Faktiskajā kravas un pasta masā neiekļauj palešu un konteineru taras svaru, kas nav komerckrava, kā arī ekspluatācijai gatava gaisa kuģa svaru (service weight).

4.3.2.   PASAŽIERU UN REĢISTRĒTĀS BAGĀŽAS MASA

Pasažieru masas noteikšanai gaisa kuģu ekspluatanti var izmantot vienu no diviem līmeņiem. Lai noteiktu pasažieru un reģistrētās bagāžas masu, kā minimālo līmeni gaisa kuģa ekspluatants var izmantot 1. līmeni. Vienā un tajā pašā tirdzniecības periodā izvēlēto līmeni piemēro visiem lidojumiem.

1. līmenis

Katram pasažierim un viņa reģistrētajai bagāžai izmanto standartvērtību 100 kg.

2. līmenis

Izmanto katra lidojuma svara un līdzsvara dokumentācijā norādīto pasažieru un reģistrētās bagāžas masu.

5.   NENOTEIKTĪBAS NOVĒRTĒŠANA

Aprēķinot tonnkilometru datus, gaisa kuģa ekspluatantam jāzina galvenie nenoteiktību avoti. Attiecībā uz tonnkilometru datu noteikšanas metodi nav vajadzīgs veikt detalizētu nenoteiktības analīzi, kas paredzēta I pielikuma 7. iedaļā.

Gaisa kuģa ekspluatants regulāri veic piemērotas kontroles darbības, kas izklāstītas I pielikuma 10.2. un 10.3. iedaļā, un, ja tiek novērotas neatbilstības, nekavējoties veic korektīvas darbības atbilstīgi 10.3.5. iedaļai.

6.   ZIŅOŠANA

Pieteikumu iesniegšanas nolūkā tonnkilometru datu ziņošana ir obligāta saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 3.e un 3.f pantu, taču tikai attiecībā uz norādītajiem monitoringa gadiem.

Tonnkilometru datu paziņošanai gaisa kuģu ekspluatanti izmanto paraugu, kas norādīts 7. iedaļā. Tonnkilometru datu ziņojuma iesniegšanas nolūkā kompetentā iestāde gaisa kuģa ekspluatantam var pieprasīt izmantot elektronisko paraugu. Komisija var publicēt standartizētu elektronisko paraugu vai datnes formāta specifikāciju. Šādā gadījumā kompetentā iestāde akceptē to, ka gaisa kuģa ekspluatants izmanto šo paraugu vai specifikāciju, ja vien kompetentās iestādes paraugā ir prasīti vismaz šādi paši dati.

Tonnkilometru datus paziņo kā noapaļotas (t km) vērtības. Visos datos par vienu lidojumu izmanto visus aprēķināšanai būtiskākos ciparus.

7.   TONNKILOMETRU DATU ZIŅOJUMA SATURS

Ikvienam gaisa kuģa ekspluatantam tonnkilometru datu ziņojumā jāiekļauj šāda informāciju:

1) gaisa kuģa ekspluatanta identifikācijas dati, kas izklāstīti Direktīvas 2003/87/EK IV pielikumā, un atpazīšanas zīme (call sign) vai cits unikālais identifikators, ko izmanto gaisa satiksmes kontroles nolūkā, kā arī attiecīgā kontaktinformācija;

2) ziņojuma verificētāja nosaukums un adrese;

3) ziņošanas gads;

4) attiecīgā apstiprinātā monitoringa plāna versijas numurs un atsauce uz to;

5) būtiskas izmaiņas attiecībā uz darbībām un atkāpes no apstiprinātā monitoringa plāna ziņošanas periodā;

6) gaisa kuģu reģistrācijas numuri un gaisa kuģu tipi, kas izmantoti periodā, uz kuru attiecas ziņojums, lai veiktu Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitītās aviācijas darbības, kuras veic gaisa kuģa ekspluatants;

7) metode, kas izvēlēta pasažieru un reģistrētās bagāžas, kā arī kravas un pasta masas aprēķināšanai;

8) kopējais pasažieru kilometru un tonnkilometru skaits attiecībā uz visiem lidojumiem, kas veikti tā gada laikā, uz kuru attiecas ziņojums un kas ietilpst I pielikumā uzskaitītajās aviācijas darbībās;

9) saistībā ar katru lidlauku pāri – abu lidlauku ICAO apzīmējums, attālums (= lielā loka attālums + 95 km) kilometros, kopējais lidojumu skaits uz vienu lidlauku pāri ziņošanas periodā, kopējā pasažieru un reģistrētās bagāžas masa (tonnas) uz vienu lidlauku pāri ziņošanas periodā, kopējais pasažieru skaits ziņošanas periodā, kopējais pasažieru * kilometru skaits vienam lidlauku pārim, kopējā kravas un pasta masa (tonnas) uz vienu lidlauku pāri ziņošanas periodā, kopējais tonnkilometru skaits uz vienu lidlauku pāri (t km).

8.   VERIFICĒŠANA

Papildus verificēšanas prasībām, kas izklāstītas I pielikuma 10.4. iedaļā, verificētājam jāņem vērā šādi aspekti:

 lidojumu un tonnkilometru datu pilnīgums salīdzinājumā ar gaisa satiksmes datiem, piemēram, tādiem, ko apkopojis Eurocontrol, lai pārliecinātos, ka operatoru ziņojumos ņemti vērā tikai attiecīgie lidojumi,

 saskanība starp paziņotajiem datiem un svara un līdzsvara dokumentāciju.

Saistībā ar tonnkilometru datiem relatīvā būtiskuma līmenis ir 5 %.



( 1 ) OV L 275, 25.10.2003., 32. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2004/101/EK (OV L 338, 13.11.2004., 18. lpp.).

( 2 ) OV L 59, 26.2.2004., 18. lpp.

( 3 ) OV L 33, 4.2.2006., 1. lpp.

( 4 ) OV L 167, 9.7.1993., 31. lpp. Lēmumā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 31.10.2003., 1. lpp.).

( 5 ) 1944. gada 7. decembrī parakstītā Konvencija par starptautisko civilo aviāciju un tās pielikumi.

( 6 ) Pieejams: http://eippcb.jrc.es/

( 7 Guide to the Expression of Uncertainty in Measurement, ISO/TAG 4. Publicējusi Starptautiskā Standartizācijas organizācija (ISO) 1993. gadā (precizēts un atkārtoti publicēts 1995. gadā) pēc BIPM, IEC, IFCC, ISO, IUPAC, IUPAP un OIML pasūtījuma.

( 8 ) Pamatojas uz oglekļa atommasas (12,011) attiecību pret skābekļa atommasu (15,9994).

( 9 ) 2000. gada Labas prakses pamatnostādnes (Good Practice Guidance) I pielikums un pārskatīto 1996. gada IPCC Vadlīniju I pielikums (Instrukcijas par ziņojuma sagatavošanu):

http://www.ipcc-nggip.iges.or.jp/public/public.htm.

Norādījumi par mērījumu nenoteiktību aprēķināšanu: Guide to the Expression of Uncertainty in Measurement), ISO/TAG 4. Publicējusi ISO 1993. gadā (precizēts un publicēts atkārtoti 1995. gadā) pēc BIPM, IEC, IFCC, ISO, IUPAC, IUPAP un OIML pasūtījuma.

ISO-5168:2005“Šķidrumu plūsmas mērīšana – Nenoteiktību novērtēšanas procedūras”.

( 10 ) OV L 41, 14.2.2003., 26. lpp.

( 11 ) Darbības datus par dedzināšanas darbībām ziņo kā enerģiju (zemāko siltumspēju) un masu. Arī par biomasas kurināmo vai izejvielām jāziņo kā par darbības datiem.

( 12 ) Dedzināšanas darbību emisijas koeficientus ziņo kā CO2 emisiju attiecībā pret enerģijas saturu.

( 13 ) Konversijas un oksidācijas koeficientus norāda kā bezdimensiju lielumus.

( 14 ) OV L 226, 6.9.2000., 3. lpp. Lēmumā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes Lēmumu 2001/573/EK (OV L 203, 28.7.2001., 18. lpp.).

( 15 ) UNFCCC (1999): FCCC/CP/1999/7.

( 16 ) Ja izmanto tilpuma vienības, operators ņem vērā konversiju, kas var būt vajadzīga, lai ņemtu vērā mēriekārtas spiediena un temperatūras atšķirības no standarta apstākļiem, kuriem ir aprēķināta attiecīgā kurināmā veida zemākā siltumspēja.

( 17 ) Sk. IPCC 2006 Guidelines for National Greenhouse Gas Inventories.

( 18 ) Izmanto masas attiecību: tCO2 = tCO * 1,571.