52009DC0626

Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam - Direktīvas 2002/65/EK par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu pārskatīšana /* COM/2009/0626 galīgā redakcija */


[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 20.11.2009

COM(2009) 626 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

DIREKTĪVAS 2002/65/EK PAR PATĒRIŅA FINANŠU PAKALPOJUMU TĀLPĀRDOŠANU PĀRSKATĪŠANA

IEVADS

1. Direktīvas 2002/65/EK par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu (“direktīva”) 20. pantā paredzēts, ka Komisija pārbauda, kā darbojas finanšu pakalpojumu tālpārdošana, lai nodrošinātu pienācīgu pārrobežu tālpārdošanas attīstību šajā nozarē.

2. Direktīvas mērķis ir konsolidēt vienoto tirgu, vienlaikus nodrošinot augsta līmeņa patērētāju aizsardzību. Atbilstoši 20. pantam pārskatīšanā uzmanība jo īpaši vērsta uz tiem valstu tiesību aktu aspektiem saistībā ar direktīvu, kuri nav pilnībā saskaņoti, proti, uz noteikumiem par informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas un patērētāju atteikuma tiesībām. Pārskatīšanā novērtē grūtības, ar kurām patērētāji un piegādātāji var saskarties šo atšķirību dēļ, kā arī vajadzību grozīt direktīvu.

3. Kā horizontāls pasākums, kas attiecas uz visiem finanšu pakalpojumiem, direktīva tika pieņemta 2002. gada 23. septembrī, nosakot divu gadu termiņu, lai dalībvalstis to transponētu savos tiesību aktos. Komisijas ziņojumā, ko Eiropas Parlamentam un Padomei atbilstoši termiņam iesniedza 2006. gada aprīlī[1], bija teikts, ka pārskatīšanu atliek, jo dalībvalstis kavējas ar direktīvas transponēšanu[2]. Vairākums dalībvalstu direktīvu transponēja 2005.―2006. gadā.

4. Šajā ziņojumā iekļauti pētījumu, analīžu un citu materiālu secinājumi par situāciju tirgū un atbildes uz jautājumu, vai dalībvalstu piemērotie pasākumi saistībā uz noteikumiem, kuri nebija pilnībā saskaņoti, ietekmējuši iekšējā tirgus īstenošanas un direktīvā noteikto patērētāju aizsardzības mērķu sasniegšanu. Būtībā analīze pamatojas uz diviem Komisijas ierosinātiem pētījumiem[3]. Pētījumā par juridiskajiem aspektiem izskatīta direktīvas ietekme no juridiskā viedokļa; tā konstatējumi ņemti vērā ekonomisko aspektu pētījumā, kurā pētīta direktīvas ekonomiskā ietekme uz finanšu pakalpojumu pārrobežu tirdzniecību.

5. Turklāt 2007. un 2008. gadā notika diskusijas ar patērētāju grupām un finanšu pakalpojumu nozares pārstāvjiem. Dalībvalstīs 2007. gada septembrī tika izplatīta anketa, savukārt 2008. gada martā tika noorganizēts seminārs ar dalībvalstu pārstāvju piedalīšanos. Turklāt ziņojumā ņemti vērā gan valstu, gan ES mēroga apsekojumu rezultāti, piemēram, Eurobarometer dati un rezultāti, kas iegūti Komisijas 2007. gada fokusa grupu diskusijās par informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas, kā arī Komisijas veiktajās transponēšanas pārbaudēs. Savāktie dati pamatojas uz materiāliem, kas iegūti pirms ekonomiskās un finansiālās krīzes. Jaunāku datu nav. Tāpēc šīs krīzes ietekme nav skaidra, taču maz ticams, ka tā varētu būt labvēlīga.

TIRGUS SITUāCIJA

6. Kopumā neatkarīgi no izmantotajiem mārketinga instrumentiem pārrobežu finanšu pakalpojumu tirgus privāto klientu sektorā joprojām ir ļoti ierobežots; tas vienlīdz attiecas gan uz banku nozari, gan apdrošināšanu. Eurobarometer dati[4] liecina, ka 2003. gadā ES-15 valstīs 4 % ES iedzīvotājiem bija, piemēram, bankas konts ārpus savas valsts[5]. 2006. gadā šis rādītājs palielinājās līdz 8 % (ES-25 valstīs)[6].

Jaunākie Eurobarometer dati liecina, ka, kopumā salīdzinot vispārēju preču un pakalpojumu (pārrobežu un iekšzemes) tālpārdošanu ar finanšu pakalpojumu tālpārdošanu, 2007. gadā vairāk nekā puse (52 %) eiropiešu tālpārdošanā iegādājās preces un pakalpojumus Eiropas Savienībā[7], savukārt finanšu pakalpojumus tālpārdošanā iegādājās daudz mazāk cilvēku, proti, 12 %[8]. Lai gan īpatsvars ir mazs, tomēr finanšu pakalpojumu tālpārdošanas tendence ir augšupejoša, ņemot vērā to, ka 2006. gadā šis rādītājs bija tikai aptuveni 7 %[9].

Salīdzinot finanšu pakalpojumu pārrobežu tirdzniecību ar iekšzemes tirdzniecību, atšķirība ir vēl lielāka. No 12 % Eiropas iedzīvotāju, kuri iegādājās finanšu pakalpojumus tālpārdošanā, 10 % tos iegādājās no piedāvātāja savā valstī, savukārt tikai 1 % pirka finanšu pakalpojumus tālpārdošanā no piedāvātājiem ES valstīs (ārpus savas valsts) un 1 % no piedāvātājiem ārpus ES[10]. Jaunākie statistikas dati liecina, ka kopumā pārrobežu tirdzniecība samazinās[11]. Šo konstatējumu apstiprina ekonomisko aspektu pētījums, kurā teikts, ka finanšu pakalpojumu pārrobežu tālpārdošanas apjoms ir ļoti mazs.

7. Komisijas fokusa grupu pētījums liecina, ka tipisks pārrobežu pircējs ir gados jauns, labi izglītots profesionālis, kuram pieejams interneta pieslēgums, kas ir vispopulārākais tālpārdošanas kanāls[12]. Faktiski 31 % Eiropas iedzīvotāju neinteresējas par pārrobežu iepirkšanos, jo tiem nav interneta pieslēguma[13]. Tāpēc valstīs, kurās ir liels interneta pieslēgumu īpatsvars, piemēram, ziemeļvalstīs, ir arī lielāks tālpārdošanas darījumu īpatsvars.

8. Apstiprinot interneta izvēli un atšķirību starp iekšzemes un pārrobežu darījumu apjomu, Komisijas jaunākajā ziņojumā par pārrobežu e-komerciju ES[14] norādīts, ka 2004.―2008. gadā no 22 % līdz 34 % pieaudzis to patērētāju skaits, kuri pasūtīja preces vai pakalpojumus internetā. Tomēr šis kāpums bija raksturīgs tikai valstu tirgiem. E-patērētāji joprojām vilcinās iegādāties preces un pakalpojumus ārpus savas valsts, tāpēc atšķirība kļūst arvien nozīmīgāka; 2006.―2008. gadā pārrobežu e-komercijas īpatsvars palielinājās tikai nedaudz, proti, no 6 % līdz 7 %.

9. Pārrobežu iepirkšanās sākotnējās 15 dalībvalstīs un euro zonā ir izplatītāka parādība nekā dalībvalstīs, kuras ES pievienojās 2004. gadā, un valstīs, kuras neietilpst euro zonā. Kopumā eiropieši tagad daudz vairāk uzticas pirkumiem citās ES valstīs, nekā 2006. gadā[15].

10. Banku nozares dati liecina, ka finanšu pakalpojumu pārrobežu tālpārdošanas īpatsvars joprojām ir niecīgs; daļēji tas ir tāpēc, ka tālpārdošana vēl nav nozīmīgs banku pakalpojumu tirdzniecības kanāls. Jaunākajā Eurobarometer pētījumā konstatēts, ka tāpat kā vispārēju preču un pakalpojumu pārrobežu iegādes gadījumā arī finanšu pakalpojumu pārrobežu iegādē lielākais šķērslis patērētājiem ir valodas problēmas. Valodas problēmas bija 37 % patērētāju; tām sekoja tādas problēmas kā krāpšanas risks (30 %), nesaprotama (29 %) vai nepietiekama (26 %) informācija un papildu izmaksas (24 %)[16].

11. Ir ļoti liela atšķirība starp tālpārdošanas pakalpojumiem, ko pāri robežām tieši piedāvā pakalpojuma sniedzējs, un pakalpojumiem, kurus piedāvā netieši ar filiāles vai pārstāvniecības starpniecību, izmantojot starpnieku vai tiešsaistes instrumentu citā dalībvalstī, turklāt parasti tiek piesaistīts birojs dalībvalstī, kurā atrodas mātes uzņēmums. Papildus tam parasti nav atšķirīga modeļa patērētāju apkalpošanā; tā vietā finanšu pakalpojumu sniedzēji izmanto vairākkanālu mārketingu, apvienojot gan tālpārdošanu, gan tieša kontakta metodes. Uz šo izvēli norādīts ekonomisko aspektu pētījumā, kurā konstatēts, ka līgumus reti noslēdz, izmantojot tikai vienu kanālu, proti, tikai internetu, telefonu vai tiešu kontaktu klātienē. Šī izvēle tika konstatēta arī Komisijas fokusa grupu pētījumā[17], kurā teikts, ka papildus internetā pieejamajai informācijai patērētāji vēlējās saņemt speciālistu konsultācijas, tieši kontaktējoties klātienē.

12. Lai gan šādas konsultācijas visticamāk tiks izmantotas arī turpmāk, finanšu pakalpojumu tirdzniecības kanālam piemīt attīstības potenciāls, kas izpaudīsies laika gaitā. Ekonomisko aspektu pētījuma konstatējumi liecina, ka izaugsmes potenciāls ir tur, kur var panākt apjomradītus ietaupījumus, lieliem uzņēmumiem iesaistoties tirgos, vai lielos tirgos. Tomēr ir grūti sasniegt “kritisko masu” mazākos vai neattīstītākos finanšu tirgos, lai gan dažkārt, pārvarot šo šķērsli, bankas iesaistās tirgos ievērojamu cenu atšķirību dēļ. Tirgus konsolidācija un integrācija gan banku, gan apdrošināšanas nozarē nosaka to, ka ar uzņēmējdarbību Eiropas mērogā nodarbojas nedaudzi lieli uzņēmumi, un to tirgus daļa saskaņā ar datiem palielinās gan apdrošināšanas[18], gan banku[19] nozarē.

13. Tās jomas, kuras ir piemērotas, lai tās veiksmīgi pielāgotu tālpārdošanas metodēm, pirmkārt, ir vienkārši produkti uzkrājumu un ieguldījumu, aizdevumu un nedzīvības apdrošināšanas kategorijās. Ekonomisko aspektu pētījumā konstatēts, ka aizdevumi bez hipotekāras ķīlas nodrošinājuma un uzkrājumu konti ir divi populārākie banku tālpārdošanas produkti; tiem seko akcijas/vērtspapīri/obligācijas un kredītkartes. Pārrobežu tālpārdošanas produktu piedāvājumā produktu klāsts sašaurinās; populārākie un vienkāršākie produkti šajā tirgū ir uzkrājumi un kredītkartes.

DIREKTīVAS TRANSPONēšANA

Transponēšana dalībvalstīs

14. Pārbaudot valsts noteikumu atbilstību direktīvai, izrādās, ka lielākā daļa grūtību direktīvas transponēšanā rodas nedaudzu noteikumu dēļ.

15. Direktīvas 3. pantā ir paredzēta informācija, kas jāsaņem patērētājam pirms distances līguma noslēgšanas. Direktīvā noteikts, ka patērētāji ir informēti par piegādātāja pārstāvja identitāti, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā ir patērētāju dzīvesvieta, vai par tā profesionāļa identitāti, kas nav piegādātājs, bet veic darījumus ar patērētājiem. Dažas dalībvalstis nav transponējušas kādu no šīm prasībām.

16. Direktīvas 6. pantā definētas atteikuma tiesības; tā 2. punktā izklāstīti gadījumi, uz kuriem šīs tiesības neattiecas. Dažas dalībvalstis definējušas plašāku jomu, nekā 6. panta 2. punktā izklāstītie izņēmumi.

17. Direktīvas 7. pants attiecas uz tā pakalpojuma apmaksāšanu, kas sniegts pirms atteikuma. Ja patērētāji izmanto atteikuma tiesības, no tiem var prasīt samaksu par piegādātāja faktiski sniegto pakalpojumu saskaņā ar līgumu. Piegādātājam vai patērētājam 30 dienu laikā ir jāatmaksā visas saņemtās summas. Dažas dalībvalstis nav pareizi īstenojušas kādu no šiem noteikumiem.

18. Dažos gadījumos Komisija, kā jau iepriekš minēts, ir ierosinājusi formālas pārkāpumu novēršanas procedūras un tāpat var rīkoties citos gadījumos.

Tiesības saņemt informāciju pirms līguma noslēgšanas

19. Direktīvas 4. panta 2. punktā dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības noteikt papildu prasības attiecībā uz informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas (saglabājot esošās tiesības vai ieviešot jaunas tiesības).

20. Saskaņā ar pieejamo informāciju 16 dalībvalstis (Apvienotā Karaliste, Austrija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Latvija, Malta, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Somija, Ungārija, Vācija un Zviedrija) ir izmantojušas 4. panta 2. punktu[20].

21. Šādas papildu informācijas prasības ietver, piemēram, ziņas par piedāvātāja/piegādātāja adresi, atļauju un licences shēmām, līguma noteikumu grozīšanas tiesību nosacījumiem, informācijas sniegšanas veidiem, lai apmierinātu personu ar invaliditāti vajadzības, līguma termiņu, ziņas par garantiju fondiem un garantiju shēmām, ziņas par to, vai pret piedāvātāju ir sākta maksātnespējas procedūra, izmantojamo valodu, ziņas par saņemšanas apliecinājumiem, ziņas par tiesiskās aizsardzības sistēmām vai atteikuma tiesībām, saistītajiem riskiem, informācijas glabāšanas veidiem un informācijas izpaušanas prasībām par telefonsarunām.

22. Patlaban nav pierādījumu par to, ka juridiskas atšķirības, dalībvalstīm izmantojot 4. panta 2. punktu, radītu lielus šķēršļus pašreizējiem darījumiem vai tām būtu tieša ietekme uz finanšu pakalpojumu tālpārdošanas apjomu ES. Juridisko aspektu pētījumā netika konstatētas īpašas sūdzības vai problēmas saistībā ar šī noteikuma izmantošanu.

Atteikuma tiesības

23. Direktīvas 6. panta 3. punktā paredzēts, ka dažos īpašos gadījumos dalībvalstis var noteikt, ka atteikuma tiesības neattiecas, piemēram, uz a) jebkuru kredītu, kas galvenokārt paredzēts, lai iegādātos īpašumtiesības uz zemi vai esošu, vai projektējamu ēku, vai nolūkā atjaunot vai uzlabot ēku; b) jebkuru kredītu, kas nodrošināts ar nekustamā īpašuma hipotēku vai tiesībām saistībā ar nekustamo īpašumu, vai c) tādu patērētāju deklarācijām, kuri izmanto amatpersonas pakalpojumus, ar noteikumu, ka šī amatpersona apstiprina, ka patērētājam ir garantētas 5. panta 1. punktā paredzētās tiesības.

24. Saskaņā ar pieejamo informāciju 14 dalībvalstis (Apvienotā Karaliste, Beļģija, Bulgārija Dānija, Francija, Īrija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Polija, Portugāle, Rumānija, Spānija un Zviedrija) ir izmantojušas a) un b) apakšpunktā paredzētās iespējas. Četras dalībvalstis (Itālija, Luksemburga, Polija un Rumānija) ir izmantojušas c) apakšpunktā paredzēto iespēju[21].

25. Patlaban nav pierādījumu par to, ka atšķirības noteikumos par atteikuma tiesībām, dalībvalstīm izmantojot 6. panta 3. punktu, radītu ievērojamu juridisku šķērsli vai tām būtu tieša ietekme uz finanšu pakalpojumu tālpārdošanas apjomu ES. Juridisko aspektu pētījumā netika konstatētas īpašas sūdzības vai problēmas saistībā ar šo noteikumu.

VISPāRēJā DIREKTīVAS IETEKME

26. Ekonomisko aspektu pētījumā konstatēts, ka finanšu pakalpojumu pārrobežu tālpārdošanas nozares attīstības šķēršļi lielākoties ir saistīti ar piegādātāju. Tomēr par ļoti nozīmīgiem šķēršļiem pētījumā atzītas valstu prasības, lai novērstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, un nepietiekamā attiecīgo valsts tiesību aktu saskaņošana vai tas, ka trūkst ES tiesību aktu par aspektiem, kas nav iekļauti direktīvas jomā. Pirmajā minētajā kategorijā ir atsevišķi atšķirīgi valstu noteikumi par to, kā finanšu iestādēm jāapstiprina klienta adrese un identitāte, savukārt otra kategorija lielākoties attiecas uz produktiem raksturīgiem valstu noteikumiem. Neviena no šīm šķēršļu kategorijām neietilpst direktīvas jomā. Turklāt ir nepietiekami un daļēji pat pretrunīgi atzinumi par otrā šķēršļa nozīmi, jo finanšu pakalpojumu sniedzējiem un banku asociācijām ir atšķirīgs viedoklis par šā šķēršļa nozīmi. Banku asociācijas atzina šķērsli par nozīmīgu, savukārt tikai nedaudziem uzņēmumiem (finanšu pakalpojumu sniedzējiem) bija šāds viedoklis. Turklāt Eiropas Banku nozares komiteja, kas Eiropas mērogā pārstāv banku asociācijas, atbalsta konstatējumu, ka dalībvalstu tiesību aktu atšķirības neietekmē finanšu pakalpojumu pārrobežu tālpārdošanu[22].

27. Nozīmīgākie pieprasījuma puses šķēršļi ir saistīti ar valodas un kultūras atšķirībām, kā arī ar to, ka nav pieejama informācija par pārrobežu produktiem. Eiropas Komisija jau veikusi pasākumus, lai uzlabotu patērētājiem pirms līguma noslēgšanas pieejamās informācijās kvalitāti, piemēram, izmantojot Eiropas patēriņa kredīta standartinformācijas lapu, kas pievienota jaunajai direktīvai par patēriņa kredītiem[23], un dokumentu par ieguldītājiem paredzēto pamatinformāciju, kas tiek testēts, ņemot vērā PVKIU direktīvas[24] pārskatīšanu. Hipotēku jomā Eiropas patēriņa kredīta standartinformācijas lapas pārbaudes mērķis ir uzlabot tās informācijas izklāstu patērētājiem, kas jāsaņem pirms līguma noslēgšanas[25]. Komisijas paziņojumā par standartizētiem privāto ieguldījumu produktiem ierosināti pasākumi, lai pirms līguma noslēgšanas nodrošinātu ieguldītājiem skaidru un salīdzināmu informāciju par šiem produktiem[26]. Ar šiem pasākumiem paredzēts standartizēt pirms līguma noslēgšanas saņemamās informācijas izklāstu, lai patērētājam būtu vieglāk salīdzināt dažādu piegādātāju piedāvājumus. Līdz ar to tiek mazināts risks, ka patērētājiem nāksies maksāt vairāk vai uzņemties nevajadzīgus riskus saistībā ar finanšu pakalpojumu produktiem. Turklāt Komisija sāk rīcības izpēti saistībā ar ieguldījumu pakalpojumiem privātiem klientiem. Šis pētījums nodrošinās sistemātisku pārskatu par galvenajiem patērētāju rīcības modeļiem, kas ietekmē viņu lēmumus šajā nozarē.

28. Piedāvājuma un pieprasījuma puses kavētājfaktoru kombināciju pastiprina finanšu pakalpojumu īpašības. Salīdzinājumā ar nefinanšu precēm un pakalpojumiem finanšu pakalpojumiem ir atšķirīgas īpašības galvenokārt tāpēc, ka tie parasti ir sarežģītāki un bieži prasa ievērojamas un svarīgas ilgtermiņa ekonomiskās saistības, ņemot vērā mērķi. Tas savukārt nosaka vajadzību pēc konsultācijām, lai patērētājs varētu uzņemties šīs saistības. Turklāt daži pakalpojumi, piemēram, automobiļu apdrošināšana, riska rašanās vietas dēļ ir vietēja rakstura, tāpēc tos nevar pārdot pāri robežām. Lai gan direktīva nodrošina normatīvu infrastruktūru, kas var veicināt finanšu pakalpojumu tālpārdošanu, tā nemaina to sarežģītās īpašības.

29. Direktīva visās dalībvalstīs ir izveidojusi tiesisko regulējumu, kas attiecas uz piedāvātājiem un patērētājiem, kuri vēlas iegādāties finanšu pakalpojumus, izmantojot tālpārdošanas instrumentus. Lai gan finanšu pakalpojumu tālpārdošana iekšzemē ir palielinājusies, tai joprojām ir neliels kopējais apjoms, tāpēc patlaban nevar secināt, ka šis regulējums ir ietekmējis un veicinājis pārrobežu darījumu attīstību. Juridisko aspektu pētījums liecina, ka patlaban nav praktiskas pieredzes ar patērētāju sūdzībām par direktīvas piemērošanas veidu. Tiesību eksperti un patērētāju organizācijas, ar kurām apspriedās saistībā ar šo pētījumu, to izskaidroja ar joprojām nelielo darījumu skaitu minētajā jomā.

SECINāJUMS

30. Pašreizējais patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanas tirgus, kurā pārdod patēriņa finanšu pakalpojumus pāri robežām, ir ļoti mazs. Vairākumā dalībvalstu valsts īstenošanas noteikumi stājās spēkā 2005.―2006. gadā, un, kopš tika ieviesta direktīva, tirgus nav ievērojami mainījies. Tas atbilst e-komercijas ziņojuma[27] secinājumiem, saskaņā ar kuriem tirgus var augt vidēja termiņa līdz ilgtermiņa perspektīvā, jo uzņēmumu attieksmi bieži nosaka uztvere, nevis faktiskās problēmas, un arvien lielāku popularitāti iegūst patērētāju darījumi internetā, kas radīs pieprasījumu pēc pārrobežu piedāvājumiem.

31. No valodas un kultūras atkarīga izvēle ir nozīmīgākais šķērslis, kas attur patērētājus no iesaistīšanās šajā tirgū. Tomēr Komisija nevar veikt pasākumus šajā jomā. Saistībā ar informācijas trūkumu par tiesību aktiem attiecībā uz finanšu produktiem konkrētos tirgos, Komisija veic nozīmīgus pasākumus, lai uzlabotu informācijas kvalitāti kredītu un ieguldījumu jomā.

32. Ja e-komercijas turpmākā attīstība kopumā neveicinās līdzīgas pārmaiņas finanšu pakalpojumu tālpārdošanas jomā, Komisija var apsvērt, vai vajadzīgi direktīvas grozījumi vai arī jāsāk citas attiecīgas iniciatīvas.

33. Patlaban nekas neliecina, ka patērētajiem rastos problēmas direktīvas nepareizas īstenošanas dēļ. Nav arī pierādījumu, kas liecinātu, ka tiesību aktu atšķirības, kas rodas tādēļ, ka dalībvalstis izmanto dažādas direktīvā iekļautās iespējas, tieši ietekmētu finanšu pakalpojumu pārrobežu tālpārdošanas mazo apjomu.

34. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka patlaban nav lietderīgi ierosināt direktīvas grozījumus. Tā turpinās uzraudzīt tirgus attīstību un direktīvas piemērošanu.

[1] COM(2006)161 galīgā redakcija.

[2] Tiesa konstatēja, ka divas dalībvalstis nav izpildījušas pienākumu un nav savlaicīgi transponējušas direktīvu; skatīt lietu C-127/06, Komisija / Luksemburga, 2006. gada 7. decembra spriedums, ECR I―131. lpp., un lietu C-141/06, Komisija/Spānija, 2007. gada 19. aprīļa spriedums, ECR I―58. lpp.

[3] Skatīt http://ec.europa.eu/consumers/rights/fin_serv en.htm.

[4] Eurobarometer (EP) 60.2 (2004), EU Public Opinion in Europe : Financial Services , B ziņojums. 53. lpp., http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/ebs/ebs_205_fullreport_en.pdf.

[5] Qualitative study among cross-border buyers of financial services in the European Union, Optem , 2003. gada decembris, 5. lpp. Lai gan izlase nebija reprezentatīva, konstatēja, ka banku konti ir visvieglāk novērtējamais produkts.

http://ec.europa.eu/consumers/cons_int/fina_serv/cons_experiences/cross_border_final_report_en.pdf.

[6] Special EB 252 (2006), Patērētāju aizsardzība iekšējā tirgū, 106. lpp., skatīt 4. zemsvītras piezīmi.

[7] Special EB 298 (2008), Patērētāju aizsardzība iekšējā tirgū, 14. lpp., skatīt 4. zemsvītras piezīmi.

[8] Turpat 84. lpp.

[9] Skatīt 6. zemsvītras piezīmi 112. lpp.

[10] Skatīt 7. zemsvītras piezīmi 84. lpp.

[11] Eiropas Komisijas paziņojums “Rezultātu tablo” par patēriņa tirgiem, otrais izdevums, COM(2009) 25 galīgā redakcija, 3. lpp.

[12] Eiropas Komisija. Informācija pirms līguma noslēgšanas finanšu pakalpojumu jomā. Kvalitatīvs pētījums 27 dalībvalstīs, 2008. gada janvāris.

http://ec.europa.eu/consumers/rights/docs/PCI_final_report_22Feb2008_en.pdf

[13] Skatīt 6. zemsvītras piezīmi 57. lpp.

[14] SEC(2009) 283 galīgā redakcija 5. lpp.

[15] Skatīt 7. zemsvītras piezīmi 52. lpp.

[16] Skatīt 6. zemsvītras piezīmi 89. lpp.

[17] Skatīt 12. zemsvītras piezīmi 14. lpp.

[18] CEIOPS (2007), Report on Financial Conditions and Financial Stability in the European Insurance and Occupational Pension Fund Sector 2006-2007 (Risk Update) , 16. lpp.http://www.ceiops.eu/media/files/publications/reports/CEIOPS-DOC-12-07.pdf.

[19] SEC(2007) 1696, European Financial Integration Report 2007 , II pielikums, 1.4. attēls, 50. lpp. un 3.1. attēls, 64. lpp.

[20] Skatīt juridisko aspektu pētījumu, 51.―56. lpp. un 63.―74. lpp., kā arī valstu ziņojumus.

[21] Skatīt juridisko aspektu pētījumu un valstu ziņojumus.

[22] EBIC Position on the Draft Final report on the Legal Impact of Directive 2002/65 on the Distance Marketing of Consumer Financial Services , 9. lpp.

[23] Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Direktīva 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK, II pielikums, (OV L 133, 22.5.2008., 66.―92. lpp.).

[24] Direktīvas 85/611/EEK pārstrādātā redakcija, COM(2008) 458 galīgā redakcija, skatīt 76. pantu.

[25] Baltā grāmata par ES hipotekāro kredītu tirgu integrāciju, COM(2007) 807 galīgā redakcija, 6. lpp.

[26] COM(2009)204 galīgā redakcija.

[27] Skatīt 14. zemsvītras piezīmi 20. lpp.