201806290691986822018/C 249/452742018TC24920180716LV01LVINFO_JUDICIAL20180430353622

Lieta T-274/18: Prasība, kas celta 2018. gada 30. aprīlī – Klymenko/Padome


C2492018LV3520120180430LV0045352362

Prasība, kas celta 2018. gada 30. aprīlī – Klymenko/Padome

(Lieta T-274/18)

2018/C 249/45Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Oleksandr Viktorovych Klymenko (Maskava, Krievija) (pārstāvis: M. Phelippeau, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasījumi

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atzīt Oleksandr Viktorovych Klymenko prasību par pieņemamu;

atcelt Eiropas Savienības Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/333 (2018. gada 5. marts), ar ko groza Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā;

atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2018/326 (2018. gada 5. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā;

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. un 91. pantam.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza piecus pamatus.

1.

Pirmajā pamatā ir norādīts apstrīdēto tiesību aktu nepietiekams pamatojums.

2.

Otrais pamats attiecas uz tādu tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu, kas garantētas Eiropas tiesību pamatprincipos, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā.

3.

Trešais pamats attiecas uz juridiskā pamata neesamību, jo Līguma par Eiropas Savienību 29. pants nevarot būt ierobežojošu pasākumu, kas vērsti pret O. Klymenko, juridiskais pamats.

4.

Ceturtais pamats attiecas uz kļūdu faktos, jo O. Klymenko esot sniedzis informāciju, kas liecinot par to, ka jebkāda kriminālprocesa pamatojumam nav pietiekama faktiskā pamata.

5.

Piektais pamats attiecas uz tādu pamattiesību uz īpašumu pārkāpumu, kas ir Savienības tiesību pamatprincips, kurš aizsargāts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. papildu protokola 1. pantā.