Bēgļi un bezvalstnieki – vienoti kvalificēšanas standarti (līdz 2026. gadam)

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Mērķis un definīcijas

• Ar šo direktīvu pieņem vienotus standartus, lai noteiktu bēgļu vai personu, kuras ir tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, statusu un lai noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu. Tomēr dalībvalstīm ir rīcības brīvība ieviest vai uzturēt labvēlīgākus noteikumus personām, kurām nepieciešama aizsardzība.
• Tiesību aktā ir definēti “bēgļi” un “personas, kuras ir tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību”, kā arī to “ģimenes locekļi”, kas ir to tēvs, māte vai cits pieaugušais, kas ir atbildīgs par starptautiskās aizsardzības saņēmēju, ja attiecīgā persona ir nepilngadīga (jaunāka par 18 gadiem) vai nav precējusies.

Pieteikumu novērtēšana

• Dalībvalstīm ir kopīgs pienākums, nosakot attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas, aktīvi sadarboties ar pieteikuma iesniedzēju.
• Tiesību aktā ir dots papildināms saraksts, kurā iekļauti tādi aspekti kā fakti, paziņojumi un apstākļi (piemēram, tas, vai attiecīgā persona ir tikusi vajāta), kas jāņem vērā, individuāli un objektīvi izskatot katru konkrēto gadījumu.
• Ja pieteikuma iesniedzējs pielicis patiesas pūles, lai iesniegtu un pamatotu savu pieteikumu, un ir pārbaudīta pieteikuma vispārēja ticamība, patvēruma meklētājam jāpiešķir nevainības prezumpcija, pat ja pieteikumam trūkst dokumentāru vai citādu pierādījumu.
• Var uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējam nav nepieciešama starptautiskā palīdzība, ja tas var izmantot iekšējo aizsardzību no vajāšanas vai nopietna kaitējuma jebkurā tā izcelsmes valsts teritorijas daļā, uz kuru tas var droši un likumīgi ceļot un attiecībā uz kuru var pamatoti pieņemt, ka tajā arī uzturēsies.
• Šajā direktīvā precizēts, ka:
  • aizsardzību pret vajāšanu vai nopietnu kaitējumu var nodrošināt valsts vai partijas vai organizācijas, tostarp starptautiskās organizācijas, kuras kontrolē šo valsti vai lielāku apgabalu valsts teritorijā;
  • šīm pusēm jābūt spējīgām un jāvēlas sniegt efektīvu un ilglaicīgu aizsardzību;
  • pieteikuma iesniedzējam ir jāspēj piekļūt šādai aizsardzībai.
• Dalībvalstīm ir jāizmanto precīza un aktuāla informācija no attiecīgajiem avotiem, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos un Eiropas Savienības Patvēruma aģentūras.

Kvalificēšana bēgļa statusā

• Attiecībā uz bēgļa statusu tiesību aktā ir izskaidrots jēdziens “vajāšanas darbība” Ženēvas konvencijas kontekstā, kā arī aprakstīti tās dažādie veidi.
• Ir jāpastāv vajāšanas iemeslam, un tekstā ir norādīti aspekti (rase, reliģija, tautība, politiskā pārliecība vai piederība noteiktai sociālai grupai), kas jāņem vērā, lai izvērtētu vajāšanas iemeslus.
• Aizsardzības pret vajāšanu trūkums kāda no iepriekš minēto iemeslu dēļ arī ir iemesls, lai saņemtu bēgļa statusu.

Kvalificēšana par personu, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību

“Būtisku kaitējumu”, kas draudētu attiecīgam ārpussavienības valsts pilsonim, ja tas atgrieztos savā izcelsmes valstī – vai attiecībā uz bezvalstnieku – viņa agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, veido:

• nāves sods vai tā izpilde;
• spīdzināšana vai necilvēcīga pazemojoša izturēšanās pret viņu, vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana;
• smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ bruņotu konfliktu gadījumā.

Bēgļa statusa vai personas, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, statusa zaudēšana vai izslēgšana no šādu personu loka

Direktīvā ir uzskaitīti:

• apstākļi, kādos tiek zaudēts bēgļa vai personas, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, statuss (piemēram, ja attiecīgā persona ieguvusi jaunu valstspiederību) vai kādos to izslēdz no personu loka ar šādu statusu (piemēram, ja pieteikuma iesniedzējs ir izdarījis kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci);
• iemesli, uz kuriem pamatojoties šīs tiesības var atcelt, izbeigt vai atteikt to atjaunošanu, tostarp gadījumos, kad attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju ir pamats uzskatīt, ka viņš rada draudus tās dalībvalsts drošībai vai sabiedrībai, kurā viņš uzturas.

Starptautiskās aizsardzības saturs

Alternatīvās aizsardzības saņēmēja statuss tiek tuvināts bēgļa statusam, lielā mērā novēršot iespēju, ka dalībvalstis varētu ierobežot dažu tiesību pieejamību, garantējot tās tikai bēgļiem.

Starptautiskā aizsardzība, kas jānodrošina uzņēmējai dalībvalstij, ietver tālāk aprakstītās tiesības:

• aizsardzība pret izraidīšanu³;
• bēgļu un alternatīvās aizsardzības saņēmēju tiesības piekļūt informācijai par tiesībām un pienākumiem, kas attiecas uz minēto statusu, tādā valodā, kuru tie saprot vai kuru ir pamats uzskatīt par šīm personām saprotamu;
• ģimenes vienotības aizsardzība;
• ja vien nav citādi nepieciešams nepārvaramu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ, šādu dokumentu saņemšanas tiesības:
  • uzturēšanās atļaujas – derīga vismaz trīs gadus bēgļiem un vismaz vienu gadu (divus – pēc atļaujas pagarināšanas) alternatīvās aizsardzības gadījumā;
  • ceļošanas dokumenti ceļošanai ārpus valsts teritorijas – alternatīvās aizsardzības gadījumā, tikai tad, ja attiecīgās personas nevar saņemt valsts pasi;
• darba iespējas un ar nodarbinātību saistītas izglītības un mācību iespējas ar vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības nosacījumu ziņā;
• izglītības iespējas – nepilngadīgajiem vienlīdzīga attieksme saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās ES valsts valstspiederīgajiem, un pilngadīgajiem – saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā ārpussavienības valstu pilsoņiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas attiecīgajā ES valstī;
• vienlīdzīgas piekļuves iespējas ārvalstu diplomu un profesionālās kvalifikācijas atzīšanas procedūrām;
• tiesības uz tādu pašu sociālo labklājību, kādu nodrošina attiecīgās valsts valstspiederīgajiem (alternatīvās aizsardzības gadījumā var piešķirt tikai pamata pabalstus);
• nepilngadīgo bez pavadības pārstāvība, to realizējot likumīgam aizbildnim vai, ja nepieciešams, organizācijai, kas atbildīga par nepilngadīgo labklājību vai jebkādu citu atbilstošu pārstāvību saskaņā ar valsts tiesību sistēmu;
• izmitināšanas vietu pieejamība ar tādiem pašiem nosacījumiem kā ārpussavienības valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas attiecīgās ES valsts teritorijā;
• pārvietošanās brīvība valsts teritorijā ar tādiem pašiem nosacījumiem un ierobežojumiem, kā noteikts attiecībā uz ārpussavienības valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas attiecīgās ES valsts teritorijā;
• integrācijas iespēju pieejamība;
• ja nepieciešams – palīdzība repatriācijas vajadzībām.

Valstis, kuras ir ārpus šīs direktīvas darbības jomas

Īrija un Apvienotā Karaliste* ir izvēlējušās nepiemērot šo direktīvu, kas tām atļauts saskaņā ar Lisabonas līgumam pievienoto Protokolu Nr. 21. Tādēļ šīm valstīm joprojām saistoša ir Direktīva 2004/83/EK.

Dānijai nav saistoša ne šī, ne iepriekšējā direktīva, ņemot vērā Lisabonas līgumam pievienoto Protokolu Nr. 22 par tās nostāju.

Atcelšana

Direktīva 2011/95/EK tiks atcelta un aizstāta ar Regulu (ES) 2024/1347 (skatīt kopsavilkumu) no 2026. gada 11. jūnija.