Nediskriminācija (nediskriminācijas princips)

Nediskriminācijas tiesību aktu mērķis ir nodrošināt visiem cilvēkiem vienlīdzīgas un godīgas izredzes izmantot sabiedrībā pieejamās iespējas. Tas nozīmē, ka pret līdzīgās situācijās esošiem indivīdiem vai to grupām nedrīkst izturēties mazāk labvēlīgi tikai kādas īpašas iezīmes, piemēram, dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas, dēļ.

Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) aizliedz diskrimināciju pilsonības dēļ. Tas arī ļauj Eiropas Savienības Padomei veikt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ. Šajā jautājumā Padomei ir jārīkojas vienprātīgi un vispirms jāsaņem Eiropas Parlamenta piekrišana. Tomēr attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem un to vienlīdzīgām iespējām piemērojama parastā likumdošanas procedūra, kas nepieprasa vienprātību, bet tikai kvalificētu balsu vairākumu (LESD 157. pants).

Eiropas Savienības (ES) līgumos vienmēr ir bijusi aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ un arī diskriminācija dzimuma dēļ nodarbinātības kontekstā. Pārējie diskriminācijas veidi pirmoreiz tika minēti 1997. gadā parakstītajā Amsterdamas līgumā.

2000. gadā tika pieņemtas divas direktīvas:

• Nodarbinātības vienlīdzības direktīva (Direktīva 2000/78/EK), kas aizliedz diskrimināciju nodarbinātības jomā seksuālās orientācijas, reliģiskās pārliecības, vecuma un invaliditātes dēļ;
• Rasu vienlīdzības direktīva (Direktīva 2000/43/EK), kas aizliedz diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes dēļ gan nodarbinātības jomā, gan arī tādās jomās kā izglītība, sociālā aizsardzība, tostarp sociālais nodrošinājums un veselības aizsardzība, sociālie atvieglojumi un preču un pakalpojumu, tostarp mājokļu pieejamība un piedāvājums.
• Šīs direktīvas ir piemērojamas ārpussavienības valstu pilsoņiem un bezvalstniekiem, taču nav attiecināmas uz atšķirīgu attieksmi šādu personu juridiskā statusa un pilsonības dēļ.
• ES tiesību akti arī aizsargā cilvēkus pret diskrimināciju dzimuma dēļ minētajās jomās, izņemot izglītību.

2009. gadā Lisabonas līgumā tika ieviesta horizontāla klauzula ar mērķi integrēt cīņu pret diskrimināciju visās ES politikas jomās un pasākumos (LESD 10. pants).

Visām personām ir tiesības vērsties tiesā gadījumos, kad notiek tieša vai netieša diskriminācija, it īpaši gadījumos, kad pret tām izturas atšķirīgi līdzīgās situācijās bez objektīva un likumīga pamatojuma. Diskriminācijas upuri var arī vērsties pēc palīdzības valstu līdztiesības iestādēs, kas ir Eiropas Savienībā izveidotas valsts iestādes ar mērķi veicināt līdztiesību un apkarot diskrimināciju.