Dabas aizsardzība

Biodaudzveidība – dzīvības formu dažādība uz Zemes – ir apdraudēta galvenokārt cilvēka neilgtspējīgas darbības dēļ. ES ir sastopamas daudzas un dažādas dzīvnieku un augu sugas un daudzveidīgas dabiskās dzīvotnes. Saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras sniegto informāciju lielākajai daļai aizsargājamo sugu Eiropā ir neapmierinošs vai slikts saglabāšanās stāvoklis. Dabas aizsardzība ir svarīga vairāku iemeslu dēļ:

• tā ir būtiski svarīga sugu izdzīvošanai un to dzīvotņu saglabāšanai;
• tā ir būtiska cilvēku labklājībai, jo:
  • mūsu sabiedrība un ekonomika ir atkarīga no ekosistēmu pakalpojumiem, piemēram, tīra ūdens un gaisa, apputeksnēšanas, klimata kontroles un uztura vai zāļu avotiem;
  • labi funkcionējošas ekosistēmas novērš zoonozes slimību (infekcijas slimības, kuras var pāriet no dzīvniekiem uz cilvēkiem) rašanos un izplatīšanos;
• ir svarīgi aizsargāt mūsu kopīgo dabas mantojumu.

ES iepriekš ir uzņēmusies un turpina uzņemties svarīgu lomu dabas aizsardzības un saglabāšanas jomā starptautiskā līmenī. Tā ir puse vairākās konvencijās, tostarp šādās:

• Konvencija par mitrāju aizsardzību, kas pieņemta Ramsārā (1971. gads);
• Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām, kas pazīstama kā CITES un pieņemta Vašingtonā (1973. gads);
• Konvencija par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību, kas pieņemta Bonnā (1979. gads);
• Konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību, kas pieņemta Bernē (1982. gads);
• Konvencija par bioloģisko daudzveidību, kas pieņemta Riodežaneiro (1992. gads).

ES ir saistoša arī Orhūsas konvencija (1998. gads), kas attiecas uz sabiedrības pieeju vides informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs.

ES ir apņēmusies aizsargāt un atjaunot biodaudzveidību. Pirmais ES tiesību akts dabas aizsardzības jomā bija sākotnējā Putnu direktīva, kas pieņemta 1979. gadā un 2009. gadā kodificēta un aizstāta ar Direktīvu 2009/147/EK. Šī direktīva nodrošina visaptverošu aizsardzību visām savvaļas putnu sugām, kas sastopamas dabā ES teritorijā. 1992. gadā tika pieņemta Dzīvotņu direktīva (Direktīva 92/43/EEK), lai palīdzētu saglabāt biodaudzveidību, aizsargājot vairāk nekā 1000 dzīvnieku un augu sugu un vairāk nekā 200 dzīvotņu tipu un izveidojot Natura 2000 aizsargājamo teritoriju tīklu, kas aptver visu Eiropu. Natura 2000 tīkla īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un īpaši aizsargājamās teritorijas šobrīd (2021. gadā) aptver aptuveni 18 % no ES sauszemes teritorijas un 9 % no ES jūras teritorijas.

ES tiesību akti dabas aizsardzības jomā attiecas arī uz:

• invazīvām svešzemju sugām (dzīvnieki un augi, kas nejauši vai apzināti introducēti dabiskā vidē, kur tie parasti nav sastopami, tādējādi nopietni negatīvi ietekmējot šo vidi);
• savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību (noteikumi, ar kuriem īsteno CITES un kuri ir plašāki nekā šīs konvencijas prasības, noteikumi par tirdzniecību ar izstrādājumiem, kas iegūti no roņveidīgajiem, un humānu medību rīku lietošanas standarti);
• zooloģisko dārzu nozīmi biodaudzveidības saglabāšanā.

Kopš 2000. gadu vidus ES ir pieņēmusi virkni rīcības plānu un stratēģiju biodaudzveidības jomā. Jaunākās stratēģijas – Biodaudzveidības stratēģijas 2030. gadam – mērķis ir aizsargāt dabu un apturēt ekosistēmu degradāciju. Stratēģijas mērķis ir līdz 2030. gadam panākt, ka biodaudzveidība Eiropā sāk atjaunoties, un tajā ir ietvertas vairāk nekā 100 konkrētas darbības un saistības. Tas ir priekšlikums par ES ieguldījumu starptautiskajās sarunās par globālo biodaudzveidības satvaru laikposmam pēc 2020. gada. Priekšlikums ir Eiropas zaļā kursa būtisks elements, un tas arī atbalstīs zaļo atveseļošanu pēc Covid-19 pandēmijas.