Ekonomikas pārvaldība

Eiropas Savienība (ES) ir ieviesusi virkni noteikumu nolūkā atklāt, novērst un labot ekonomikas problemātiskās tendences, piemēram, pārmērīgu valsts budžeta deficītu vai valsts parāda līmeni, kas var kavēt izaugsmi un radīt risku ekonomikai.

ES ekonomikas pārvaldības pamatā ir “Eiropas pusgads” un tās ekonomikas politikas koordinācijas sistēma. “Eiropas pusgadā” ES valstis var apspriest savus ekonomikas un budžeta plānus un uzraudzīt progresu konkrētos laikos visa gada garumā. Tā mērķis ir nodrošināt, ka:

• ir skaidri noteikumi;
• visa gada garumā valstu politikas ir labāk koordinētas;
• tiek īstenota regulāra uzraudzība;
• iespējami kaitīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības rašanos var noteikt savlaicīgi;
• ja valstis neievēro noteikumus, tiek piemērotas sankcijas.

Pēc ekonomikas un finanšu krīzes 2008.–2010. gadā ES ir nostiprinājusi savus ekonomikas pārvaldības noteikumus, pastiprinot Stabilitātes un izaugsmes paktu ar:

• sešu tiesību aktu kopumu (sistēmu plašākai ekonomikas politikas jomu uzraudzībai, lai varētu laikus konstatēt tādas problēmas kā nekustamā īpašuma “burbuļus” vai konkurētspējas mazināšanos – makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūra);
• divu tiesību aktu kopumu (eurozonas valstīm, kurās nav makroekonomikas korekciju programmas, katru gadu līdz 15. oktobrim jāiesniedz savi budžeta plānu projekti, un Eiropas Komisija sniedz atzinumu līdz novembra beigām);
• Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību (fiskālo paktu).

Komisija ir arī sākusi “Eiropas pusgadā” iekļaut Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķus kā daļu no stratēģijas, lai ekonomikas politikas centrā būtu ilgtspējīga attīstība.

Komisija 2020. gada sākumā iesniedza pārskatu par ES ekonomikas pārvaldības efektivitāti un uzsāka sarunas par tās nākotni, ņemot vērā ES jaunās prioritātes. Pārskatā tiek analizēts, cik efektīva ir bijusi ekonomikas uzraudzības sistēma, lai sasniegtu trīs galvenos mērķus:

• nodrošināt ilgtspējīgas valsts finanses un ekonomikas izaugsmi, kā arī izvairīties no makroekonomiskās nelīdzsvarotības;
• nodrošināt ciešāku ekonomikas politikas koordināciju;
• veicināt konverģenci ES valstu ekonomikas rādītājos.