1. Dokumentu fonds

Tas ir svarīgs, un tādēļ ir pamatoti par to runāt atsevišķi; šo līgumu 2004. gada 18. jūnijā pieņēma un 2004. gada 29. oktobrī parakstīja valstu un valdību vadītāji, un to vēl jāratificē visām 25 Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Konstitucionālā līguma nozīmīgākie elementi ir šādi:

• Pamattiesību hartas iekļaušana līguma tekstā,
• jauna Eiropas Savienības definīcija, kas aizstās līdzšinējās “Eiropas Kopiena” un “Eiropas Savienība”,
• skaidrāks Eiropas Savienības un dalībvalstu kompetenču sadalījums,
• atjaunota institucionālā sistēma, kurā izskaidrotas Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas funkcijas,
• efektīvākas lēmumu pieņemšanas procedūras,
• sistēmas demokratizācija un caurskatāmība.

Eiropas Savienība ir paplašinājusies sešas reizes: sešām dibinātājvalstīm – Beļģijai, Vācijai, Francijai, Itālijai, Luksemburgai un Nīderlandei 1973. gadā pievienojās Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste, 1981. gadā – Grieķija, 1986. gadā – Spānija un Portugāle, 1995. gadā – Austrija, Somija un Zviedrija, 2004. gadā – Čehija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Slovākija un Slovēnija, un 2007. gadā – Bulgārija un Rumānija.

Pievienošanās līgumi ietver noteikumus jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm un nepieciešamos to līgumu pielāgojumus, uz kuriem pamatojoties, dibināta Eiropas Savienība.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums (EOTK – Eiropas Ogļu un tērauda kopienas – dibināšanas līgums) ir pats senākais no trim līgumiem, uz kuriem pamatojoties dibināta Eiropas Savienība .

To parakstīja 1951. gada 18. aprīlī Parīzē, spēkā tas stājās 1952. gada 23. jūlijā, un spēkā esamības termiņš izbeidzās 2002. gada 23. jūlijā, jo to noslēdza tikai uz 50 gadiem.

Šā līguma mērķis bija izveidot kopīgu ogļu un tērauda tirgu, struktūru, kas ar laiku pakāpeniski paplašinājās līdz citām ekonomikas jomām. Ogļu un tērauda sektori tagad ir pakļauti EK līguma kopējo tiesību režīmam.

Vienotais Eiropas akts tika parakstīts 1986. gada 28. februārī un stājās spēkā 1987. gada 1. jūlijā.

Tā mērķis bija Eiropas iekšējā tirgus izveide vēlākais līdz 1992. gada 31. decembrim, proti, tādas telpas izveide, kurā brīvi varētu pārvietoties personas, kapitāls, preces un pakalpojumi. Lai šo mērķi sasniegtu, ar EK līgumu tika uzsāktas ad hoc procedūras.

Amsterdamas Līgums tika parakstīts 1997. gada 2. oktobrī un stājās spēkā 1999. gada 1. maijā.

Jāpievērš uzmanība diviem tā grozījumiem:

Nicas Līgums tika parakstīts 2001. gada 26. februārī un stājās spēkā 2003. gada 1. februārī.

Šā līguma mērķis bija pielāgot Eiropas Savienības darbību 2004. gada 1. maija paplašināšanai. Veikto grozījumu vidū var minēt šādus:

• izmaiņas lēmumu pieņemšanas procesā;
• krasa to gadījumu skaita samazināšana, kad Padome var lemt ar absolūtu balsu vairākumu, līdz šim Padome varēja lemt ar kvalificētu balsu vairākumu šādās jomās: pilsoņu brīvas pārvietošanās joma, tiesu iestāžu sadarbība civillietās, rūpniecības politikas joma u.tml;
• balsu sadalījuma izmaiņas Padomē;
• izmaiņas institūciju struktūrā;
• jauns vietu sadalījums Eiropas Parlamentā;
• Francijas, Vācijas, Apvienotās Karalistes, Itālijas un Spānijas atteikšanās no otra komisāra posteņa;
• Eiropas Komisijas prezidenta pilnvaru palielināšana.

• Līgums par Grenlandi (1984.), kas tik noslēgts, lai 1983. gadā atļautu Grenlandei izstāties no Eiropas Ekonomikas kopienas un lai piešķirtu tai aizjūras teritorijas valsts statusu;
• Apvienošanās līgums (1965.), ar kuru tika izveidota vienota Komisija un Padome trim Eiropas Kopienām (Ogļu un tērauda kopienai, Ekonomikas kopienai un Atomenerģijas kopienai); Amsterdamas Līguma 9. pants anulēja Apvienošanās līgumu un iekļāva tā svarīgākos elementus EK līgumā;
• līgums, ar kuru tika grozīti daži finansiālie noteikumi (1975.), kurš mainīja dažus triju līgumu (Eiropas Ogļu un tērauda kopienas līguma, Eiropas Ekonomikas Kopienas līguma un Eiropas Atomenerģijas kopienas līguma) pantus; lielākā daļa šo izmaiņu tika vēlreiz grozītas ar vēlāk noslēgtiem līgumiem;
• Protokols par Nīderlandes Antiļu salām (1962.), ar kuru precizēts tirdzniecības režīms, kāds piemērojams Eiropas Savienības naftas pārstrādes produktu importam Nīderlandes Antiļu salās.

Šādus nolīgumus var slēgt vai nu Kopiena, vai Kopiena kopā ar dalībvalstīm (jaukts nolīgums). Šie nolīgumi ir saistoši Kopienai un dalībvalstīm; tie uzliek tām atbildību starptautiskā līmenī. Ir trīs nolīgumu veidi.

• Asociācijas nolīgumi

Asociācija paredz ciešu ekonomisku sadarbību, kas pamatojas uz plašu Kopienas finansiālu atbalstu nolīguma slēdzējpusēm. Šādi nolīgumi ir nolīgumi ar aizjūras valstīm un teritorijām, nolīgumi, kuru mērķis ir sagatavot pievienošanos un izveidot vienotu muitas sistēmu, kā arī Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līgums.

• Sadarbības nolīgumi

Sadarbības nolīgumi nav tik nozīmīgi kā asociācijas nolīgumi, jo to mērķis ir vienīgi intensīvāka ekonomiska sadarbība. Šādi nolīgumi ir saistoši Kopienai un Magribas valstīm (Alžīrija, Maroka un Tunisija), Mahrekas valstīm (Ēģipte, Jordānija, Libāna un Sīrija) un Izraēlai.

• Komercnolīgumi

Šie ir nolīgumi par muitas un tirdzniecības politiku, kas noslēgti ar trešām valstīm, trešo valstu grupām vai starptautiskām tirdzniecības organizācijām. Šāds nolīgums ir, piemēram, nolīgums par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) dibināšanu.

Šie ir juridiski saistoši dokumenti, kurus dalībvalstis noslēgušas, lai risinātu jautājumus, kas cieši saistīti ar Kopienas darbību, bet kuri nav Kopienas institūciju kompetencē, piemēram, valstu noteikumu teritoriālā ierobežojuma paplašināšana, ar mērķi izstrādāt vienotas tiesības Kopienas līmenī (piemēram, nolīgumi par kopīgām patentapliecībām).

“Sekundārie tiesību akti” ir trešais nozīmīgākais Kopienas tiesību avots pēc līgumiem (primārie tiesību akti) un starptautiskajiem nolīgumiem. Tos var definēt kā normatīvu dokumentu kopumu, ko Eiropas institūcijas pieņēmušas, piemērojot līgumu noteikumus. Sekundārie tiesību akti ir saistošie tiesību akti (regulas, direktīvas un lēmumi) un nesaistošie tiesību akti (rezolūcijas, atzinumi), kas paredzēti EK līgumā, kā arī virkne citu dokumentu, piemēram, institūciju iekšējie noteikumi, kopējās darbības programmas.

Otrā un trešā pīlāra juridiskie līdzekļi, kuri vārda tiešā nozīmē nav sekundāro tiesību aktu daļa, jo tie ir starpvaldību attiecību kompetencē, tomēr tika iekļauti šajā kategorijā dokumentālu iemeslu dēļ.

Direktīvu pieņem Padome kopā ar Parlamentu vai Komisija viena pati; tā ir adresēta dalībvalstīm. Tās svarīgākais mērķis ir likumdošanas tuvināšana.

Direktīva ir saistoša dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet atstāj tām formas un līdzekļu izvēli Kopienas mērķu īstenošanai saskaņā ar to iekšējo tiesisko kārtību.

Ja dalībvalsts direktīvu nav iekļāvusi tās tiesību aktos vai arī ja tā ir iekļauta nepilnīgi vai ar nokavēšanos, apsūdzētie var tieši vērsties valstu tiesās, lai izskatītu jautājumu par attiecīgo direktīvu.

Lēmumu pieņem vai nu Padome, vai Padome kopā ar Eiropas Parlamentu, vai arī Komisija, un tas ir tiesību akts, kuru Kopienas institūcijas pieņem īpašos gadījumos. Ar lēmuma palīdzību institūcijas var pieprasīt, lai kāda dalībvalsts vai Savienības pilsonis rīkojas vai atturas no rīcības, piešķirt tiesības vai uzlikt saistības.

Lēmums ir

Ar ieteikuma palīdzību institūcijas var paust viedokli, ierosinot darbības virzienu, bet neuzliekot to par juridisku pienākumu ieteikuma adresātiem (dalībvalstīm, citām institūcijām, dažos gadījumos arī Eiropas Savienības pilsoņiem).

Atzinums ir tiesību akts, ar kuru institūcijas var paust to nesaistošo atzinumu, proti, neuzliekot juridisku pienākumu atzinuma adresātiem. Tā mērķis ir izteikt institūcijas atzinumu par kādu jautājumu.

Vienota rīcība ir juridisks līdzeklis, kas definēts Līguma par Eiropas Savienību V nodaļā. Tas ir starpvaldību līdzeklis. Vienoto rīcību pieņem Eiropas Savienības Padomē vienbalsīgi vai dažos gadījumos ar kvalificētu balsu vairākumu; tā ir saistoša dalībvalstīm, kurām jāīsteno noteiktie mērķi, izņemot gadījumus, kad radušās lielas grūtības.

Kopš Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā lēmums un pamatlēmums aizstāj vienoto rīcību policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās. Tie ir juridiski līdzekļi, kas definēti Līguma par Eiropas Savienību VI nodaļā, kas ir starpvaldību tipa līdzekļi. Lēmumu un pamatlēmumu vienbalsīgi pieņem Eiropas Savienības Padome pēc Komisijas vai kādas dalībvalsts iniciatīvas.

Kopēja nostāja ārpolitikā, drošības politikā un policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās ir juridisks līdzeklis, kas definēts Līguma par Eiropas Savienību V un VI nodaļā. Tam ir starpvaldību raksturs. To vienbalsīgi pieņem Eiropas Savienības Padome, un kopējā nostāja nosaka Eiropas Savienības pieeju noteiktiem kopējas ārpolitikas un drošības politikas vai policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jautājumiem, kā arī nosaka valstu politiku virzienu šajās jomās.

Starptautisks nolīgums ir juridisks līdzeklis, kas definēts Līguma par Eiropas Savienību V un VI nodaļā, bet nav paredzēts Māstrihtas Līgumā. Ciktāl tiek skarti otrā un trešā pīlāra jautājumi, nav juridiska pamata slēgt starptautiskus nolīgumus. Lai izvairītos no tā, ka katrs Padomes parakstītais nolīgums formāli jānoslēdz ar katru dalībvalsti atsevišķi, Amsterdamas Līgums paredz to, ka Padome var pilnvarot prezidentūru vajadzības gadījumā sākt sarunas.

Nolīgumi ir saistoši Eiropas Savienības institūcijām, nevis dalībvalstīm, kuru konstitucionālajās normās ir paredzēti īpaši noteikumi nolīgumu noslēgšanai. Šādos gadījumos citas Eiropas Savienības dalībvalstis var vienoties par noslēgto nolīgumu pagaidu piemērošanu.

Konsolidācija ir vienota teksta, kuram vēl nav oficiāla spēka, iekļaušana pamatdokumentā (līgumā vai Kopienas tiesību aktos) un pakāpeniska tā grozīšana vai labošana. Līguma par Eiropas Savienību konsolidētā versija ir pieejama EUR-Lex sistēmā.

Spēkā esošo sekundāro tiesību aktu kopums ir konsolidēts, un to var skatīt EUR-Lex sistēmā. Šiem tekstiem ir vienīgi dokumentārs raksturs, un par to saturu atbild attiecīgās institūcijas.

Pamatojoties uz konsolidētajiem dokumentiem, Komisija var uzņemties kodifikācijas vai pārveidošanas iniciatīvu. Kodifikācija nozīmē konsolidētā, nedaudz pārveidotā teksta pieņemšanu saskaņā ar likumdošanas procedūru. Jaunais teksts tiek publicēts Oficiālajā Vēstnesī kā likumdošanas akts un iegūst oficiālu nozīmi.

Komisija var uzņemties iniciatīvu pārveidot tekstu, ja tā uzskata par nepieciešamu sīkāk pārskatīt noteikumus kādā jomā. Tad tiek uzsākta jauna likumdošanas procedūra.

Sagatavošanā esošie tiesību akti ir institūciju izdoto dokumentu kopums, kas pieņemti saskaņā ar likumdošanas procedūru. Šajā kategorijā ir iekļauti dokumenti ar vissvarīgāko nozīmi. Nozīmīgākie dokumenti, kas uzskatāmi par sagatavošanā esošo tiesību aktu daļu, ir uzskaitīti turpmāk.

Amsterdamas Līgums paredzēja iniciatīvas tiesības dalībvalstīm patvēruma un imigrācijas jomā. Piecu gadu ilgā laikposmā likumdošanas iniciatīva tika dalīta starp Komisiju un dalīvalstīm, Komisija un dalībvalstis varēja neatkarīgi viena no otras iesniegt savus priekšlikumus. Piecu gadu ilgais pārejas posms noslēdzās 2004. gada 1. maijā, un dalībvalstu iniciatīvas tiesības ir saglabātas tikai otrajā un trešajā pīlārā, proti, kopējā ārpolitikā, drošības politikā un policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās.

Tiesa un Pirmās instances tiesa pasludina spriedumus, kas ir lēmumi par strīda situāciju izbeigšanu.

Eiropas Kopienu tiesas spriedumi nevar būt pārsūdzības objekti.

Pirmās instances tiesas spriedumus var pārsūdzēt Eiropas Kopienu tiesā (apelācija).

Eiropas Parlaments, Padome, Komisija vai dalībvalsts var sniegt atzinumus par Eiropas Kopienas Tiesas atzinumu savienojamību ar EK līguma noteikumiem, ar nolīgumu starp Kopienu un kādu trešo valsti vai starptautiskām organizācijām. Nolīgums, kas ir Tiesas negatīva atzinuma objekts, var stāties spēkā tikai apstākļos, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 48. pantā (līgumu grozīšanas procedūra).

Tiesa un Pirmās instances tiesa izdod rīkojumus virknē gadījumu, kas paredzēti procedūras reglamentā un kurus var shematiski iedalīt trīs grupās.

• Lietas izmeklēšanas gadījums (piemēram, dokumenti, ar kuru palīdzību tiek saglabāti pierādījumi, dokumenti par lietu sadali, apvienošanu vai pārtraukšanu).
• Gadījums, kad lieta netiek izskatīta pēc būtības (piemēram, acīmredzamā lietas nepieļaujamības gadījumā vai tiesneša nekompetences gadījumā).
• Gadījums, kad lieta tiek izskatīta pēc būtības, runa ir par vienkāršotu sprieduma pieņemšanu gadījumos, kad lieta līdzinās citām lietām, kurās jau ir pasludināts spriedums.

Tiesas rīkojumi principā ir grozāmi un atsaucami.

Ģenerāladvokātu pienākums ir palīdzēt Tiesai izpildīt tās uzdevumu. Tie publiski, objektīvi un neatkarīgi sniedz motivētu slēdzienu par Tiesā iesniegtajām lietām. Savos slēdzienos ģenerāladvokāts piedāvā strīda risinājumu. Viņa slēdziens nav saistošs tiesnesim. Šie slēdzieni ir mutiskās procedūras sastāvdaļa un ar lēmumu tiek publicēti Tiesu prakses krājumā.

Parlamenta jautājumi ir Parlamenta locekļu līdzeklis, lai kontrolētu Komisijas un Padomes darbību. Katrs Parlamenta loceklis var uzdot Padomei un Komisijai

• rakstiskus jautājumus (ar rakstiskas atbildes pieprasījumu),
• mutiskus jautājumus (plenārsēžu laikā) un
• jautājumus jautājumu stundu laikā (laikā, kas katrā Parlamenta sēdē īpaši rezervēts jautājumiem).

Šie jautājumi ir plaši izmantots kontroles līdzeklis. Rakstiskie jautājumi un atbildes tiek publicēti Oficiālā Vēstneša C sērijā. Tie ir iekļauti EUR-Lex sistēmā.

2. Likumdošanas procedūras

Pretēji valstu sistēmām, kurās tautas gribu pauž Parlaments, Eiropas Savienība piešķir likumdošanas funkciju dalībvalstu pārstāvjiem Padomē. Institucionālās attīstības gaitā Eiropas Parlaments ir paplašinājis savu kompetenci: Padome likumdošanas kompetenci dala ar Parlamentu saistošu juridisko dokumentu pieņemšanā (regula un direktīva). Lēmumu pieņemšanas procedūras ir konsultāciju, sadarbības, koplēmuma pieņemšanas un pozitīva atzinuma procedūras.

3. Kopienas sistēmas dalībnieki

Eiropas Parlamentā ir 732 dalībvalstu pārstāvji, kuri tiešās vispārējās vēlēšanās ievēlēti uz pieciem gadiem. Ievēlēto pārstāvju skaitu no katras dalībvalsts nosaka attiecīgās dalībvalsts iedzīvotāju skaits. Parlamenta locekļi neieņem vietas pēc tautības, bet pēc politiskās pārliecības transnacionālās grupās.

Parlamenta locekļi strādā vairākās komisijās un specializētājās delegācijās. Parlamentāro komisiju izstrādātie ziņojumi tiek pieņemti plenārsēdēs. Plenārsēdes tiek veltītas arī Komisijas un Padomes jautājumu iztirzāšanai, neatliekamām debatēm un prezidentūras deklarācijām. Plenārsēdes ir publiskas.

Parlaments dala budžeta pilnvaras ar Padomi; tam ir galavārds attiecībā uz neobligātiem izdevumiem. Parlaments nosaka galīgo budžetu, kontrolē tā izpildi un sniedz atlaides tā izpildē.

Komisija ir politiski atbildīga Parlamenta priekšā. Prezidenta un Parlamenta locekļu nominēšanu apstiprina Eiropas Parlaments. Rezultāts Parlamenta neuzticības izteikšanai Komisijas vadībai ir visu Komisijas locekļu demisija.

Parlaments veic vispārēju kontroli, regulāri izskatot Komisijas iesniegtos ziņojumus. Turklāt parlamentārieši bieži vien uzdod rakstiskus un mutiskus jautājumus Komisijai un Padomei.

Parlamentam ir arī tiesības izveidot pagaidu izmeklēšanas komisijas, lai kontrolētu Kopienas tiesību neievērošanu vai nepareizu piemērošanu.

Kopējās ārpolitikas, drošības politikas un policijas un tiesu iestāžu sadarbības jomā Parlamentam ir tiesības saņemt regulāru informāciju un uzdot jautājumus vai iesniegt rekomendācijas. Ar Parlamentu konsultējas par kopējās ārpolitikas un drošības politikas svarīgākajiem aspektiem un izvēles veikšanu, kā arī par visiem plānotajiem pasākumiem, izņemot sadarbību policijas un tiesu iestāžu jomā.

Parlaments izskata petīcijas, ko iesnieguši Eiropas Savienības pilsoņi par tēmām, kas attiecas uz Kopienas darbības jomām.

Eiropas Parlaments nominē Eiropas tiesībsargu, kurš ir pilnvarots saņemt sūdzības par Kopienas institūciju vai organizāciju sliktu vadību.

Eiropas Savienības Padomi veido dalībvalstu valdību pārstāvji. Tās sastāvs mainās atkarībā no dienaskārtībā esošajām jomām; katra dalībvalsts izvirza savu pārstāvi attiecīgā jomā (ārlietas, finanses, sociālie jautājumi, transports, lauksaimniecība utt.).

Padomes dokumentus sagatavo komiteja, kuru veido dalībvalstu pastāvīgie pārstāvji (Coreper); tai savukārt palīdz vairākas darba grupas, kuras veido valstu administrāciju ierēdņi.

Katra dalībvalsts ir Padomes prezidējošā valsts uz sešiem mēnešiem Padomes noteiktajā kārtībā. Prezidējošajai valstij palīdz Padomes ģenerālsekretārs, kurš sagatavo dokumentus un nodrošina veiksmīgu to turpmāku risināšanas gaitu. Padomes ģenerālsekretārs vienlaikus ir arī Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas lietās.

Padome var pieņemt lēmumus ar tās sastāvā esošo locekļu balsu vairākumu. Līgums pieprasa vienbalsību tikai ierobežotā skaitā situāciju. Vairumā gadījumu Padome lemj ar kvalificētu balsu vairākumu; lai priekšlikums tiktu pieņemts, jāsavāc minimālais balsu skaits. Katrai dalībvalstij ir tik balsu, cik noteikts saskaņā ar tās iedzīvotāju skaitu.

Padomei ir sešas pamatatbildības:

• pamatojoties uz Komisijas iesniegtajiem priekšlikumiem, Padome pieņem Kopienas likumus; daudzās jomās Padome izdod likumus kopā ar Eiropas Parlamentu;
• Padome nodrošina dalībvalstu vispārējās ekonomiskās politikas koordinēšanu;
• Padome Eiropas Kopienas vārdā slēdz starptautiskus nolīgumus starp Kopienu un vienu vai vairākām dalībvalstīm, kā arī nolīgumus ar starptautiskām organizācijām;
• Padome kopā ar Eiropas Parlamentu apstiprina Eiropas Savienības budžetu;
• Padome definē Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku un drošības politiku, pamatojoties uz Eiropas Padomes noteiktajām vadlīnijām;
• Padome koordinē valstu tiesu un policijas iestāžu sadarbību krimināllietās.

Komisijā ir 27 locekļi (pa vienam no katras dalībvalsts); tos ievēl, ievērojot to kompetenci, un tie ir pilnīgi neatkarīgi. Komisijas locekļus ieceļ Padome pēc tam, kad Parlaments tos apstiprinājis uz piecu gadu ilgu laikposmu.

Komisijas Prezidentu ieceļ Padome, kas sapulcējusies valstu vadītāju vai valdības vadītāju līmenī; Prezidenta kandidatūru pēc tam apstiprina Padome.

Komisiju veido ģenerāldirektorāti, no kuriem katrs atbild par savu galvenās darbības jomu.

Eiropas Komisija veic četras svarīgas funkcijas.

Tiesu veido 27 tiesneši un 8 ģenerāladvokāti, kas izraudzīti, kopīgi vienojoties dalībvalstu valdībām, iecelti amatā uz sešiem gadiem, un šo termiņu var pagarināt.

Tiesneši/tiesneses tiek izraudzīti no juristiem, kuri sniedz nepieciešamās neatkarības garantijas un kuri atbilst nosacījumiem šā uzdevuma veikšanai attiecīgajās valstīs, kuri pilda nozīmīgākās juridiskās funkcijas vai kuriem ir vispāratzītas kompetences.

Ģenerāladvokāti/advokātes asistē Tiesai un palīdz veikt tās uzdevumu. Ģenerāladvokātu pienākums ir publiski, pilnīgi neatkarīgi un objektīvi izdarīt motivētus slēdzienus par lietām, kurās vajadzīga to iesaistīšanās. Ģenerāladvokātu funkciju nedrīkst jaukt ar prokurora vai līdzvērtīgas instances funkcijām.

Pirmās instances tiesas sastāvā ir vismaz viens tiesnesis no katras dalībvalsts. Tiesneši/tiesneses tiek iecelti uz sešiem gadiem, kopīgi vienojoties dalībvalstu valdībām, un ir izraudzīti no personām, kuras sniedz nepieciešamās neatkarības garantijas un kurām piemīt prasmes, kādas tiek pieprasītas nozīmīgu juridisku funkciju veikšanai.

Nicas Līgums paredz arī tiesu palātu izveidi pie Pirmās instances tiesas, lai piesaistītu speciālistus specifisku jomu iztiesāšanai.

Eiropas Kopienu Tiesas un Pirmās instances tiesas uzdevums ir nodrošināt Kopienas tiesību ievērošanu, gan interpretējot Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus, gan tos piemērojot, kā arī nodrošināt kompetentu Kopienas institūciju pieņemto noteikumu ievērošanu.

Tiesa un Pirmās instances tiesa īsteno juridiskās kompetences, izskatot šādas prasības:

prasība pārkāpuma gadījumā (vērsta pret dalībvalstīm, ja tās pārkāpj saistības, kas tām jāveic saskaņā ar līgumiem);

• vēršanās tiesā ar atsaukuma prasību (Kopienas institūciju akti);
• prasība par nepilnību novēršanu (pret kādu Kopienas institūciju bezdarbības gadījumā);
• prasība pēc atlīdzības (prasība atlīdzināt zaudējumus, kas radušies kādas Kopienas institūcijas darbības vai prettiesiskas bezdarbības dēļ);
• prasība līgumsaistību nepildīšanas gadījumā (strīdi par Kopienas noslēgtajiem publisko vai privāto tiesību līgumiem);
• prasība, kas saistīta ar valsts dienestu darbību (strīdi starp Kopienu un tās ierēdņiem vai darbiniekiem);
• prejudiciāla nolēmuma prasība (pēc dalībvalstu jurisdikciju pieprasījuma Tiesa vai Pirmās instances tiesa var pieņemt lēmumu par Kopienas tiesību aktu interpretāciju vai par Eiropas insitūciju un Eiropas Centrālās bankas pieņemto dokumentu likumību).

Tiesas kompetencē ir prasības un darbības, kuras Kopienas institūcijas vai dalībvalstis uzsākušas, lai apstrīdētu institūciju aktus vai nepareizu dalībvalstu attieksmi. Tiesas kompetencē ir prejudiciāla nolēmuma prasība, izņemot īpašus gadījumus, kuri ir Pirmās instances tiesas kompetencē. Pirmās instances tiesa izskata prasības, kuras iesniegušas fiziskas un juridiskas personas, lai apstrīdētu Kopienas institūciju lēmumus. Pirmās instances tiesas spriedumi var būt apelācijas objekts Eiropas Kopienu Tiesā, bet tikai tiesību jautājumos.

Revīzijas palātā ir pa vienam pilsonim no katras dalībvalsts, kas ievēlēts no tām personām, kuras savā valstī darbojas vai ir darbojušās iekšējās kontroles institūcijās vai kurām ir īpaša kvalifikācija, lai varētu ieņemt šo amatu, un kuras nodrošina neatkarības garantijas. Revīzijas palātas locekļus uz sešiem gadiem ieceļ Padome, lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu, pēc konsultēšanās ar Parlamentu.

Revīzijas palātas uzdevums ir pārbaudīt visu Kopienas un Kopienas organizāciju izdevumu un ieņēmumu uzskaiti, ar mērķi nodrošināt izdevumu atbilstību Eiropas Savienības noteikumiem un budžeta reglamentiem, kā arī administratīvo un grāmatvedības principu ievērošanu. Tās pienākums ir sekot finanšu vadības kvalitātei.

Revīzijas palātas kontrolei ir pakļautas Kopienas un dalībvalstu institūcijas, visas organizācijas, kuras Komisijas vārdā organizē ieņēmumus un izdevumus, kā arī visas fiziskās un juridiskās personas, kuras saņēmušas maksājumus no Kopienas budžeta. Kontrole dalībvalstīs tiek veikta sadarbībā ar kompetentām valstu iestādēm vai organizācijām, kuru pienākums ir iesniegt Revīzijas palātai visu informāciju un dokumentus, kurus tā pieprasa.

Revīzijas palāta katru gadu iesniedz Eiropas Padomei un Parlamentam deklarāciju par kontu pareizību, kā arī par visu veikto finanšu operāciju likumību un sistemātiskumu. Kopienas institūcijām tiek iesniegts gada ziņojums, ar kuru Revīzijas palāta atskaitās par novērojumiem finanšu vadības jomā, un šis ziņojums tiek publicēts Oficiālajā Vēstnesī. Ziņojumā tiek uzsvērti punkti, kurus būtu iespējams, proti, vēlams, uzlabot. Institūciju atbildes uz Revīzijas palātas novērojumiem arī tiek publicētas Oficiālajā Vēstnesī.

Revīzijas palātai ir arī konsultatīva kompetence. Citas Eiropas Savienības institūcijas var, bet dažos gadījumos obligāti – jākonsultējas ar Revīzijas palātu.

Visbeidzot, Revīzijas palāta var iesniegt komentārus par konkrētiem jautājumiem īpašu ziņojumu formā, kas arī tiek publicēti Oficiālajā Vēstnesī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju veido sabiedrības pārstāvji, kas pārstāv dažādas ekonomikas un sociālo jautājumu jomas, galvenokārt ražotāji, lauksaimnieki, pārvadātāji, darba ņēmēji, vairumtirgotāji un amatnieki, brīvo profesiju pārstāvji, patērētāji un citas ieinteresētās personas.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas locekļus uz četriem gadiem ieceļ Padome, lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu, pamatojoties uz dalībvalstu iesniegtajiem priekšlikumiem. Komisijas locekļi veido trīs grupas, kuras pārstāv attiecīgi darba devējus, algotos darbiniekus un pārējos eknomiski un sociāli ieinteresētos.

Reģionu komiteju veido reģionālo un vietējo pašpārvalžu pārstāvji. Komitejas locekļus, kā arī tādu pašu skaitu komitejas locekļu aizstājēju uz četriem gadiem ieceļ Padome, lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu, pamatojoties uz attiecīgo dalībvalstu priekšlikumiem.

Eiropas Centrālo banku veido divas struktūras:

• ECB Padomi veido Eiropas Centrālās bankas valdes locekļi un eirozonas valstu centrālo nacionālo banku vadītāji;
• ECB Valdi veido ECB priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieks un vēl četri citi locekļi, kurus pēc Padomes priekšlikuma un pēc konsultēšanās ar Eiropas Parlamentu ieceļ amatā, dalībvalstīm kopīgi vienojoties. Valdes locekļi tiek ievēlēti uz astoņu gadu termiņu bez iespējas to atjaunot.

Abas struktūras pieņem lēmumus ar vienkāršu balsu vairākumu, katram loceklim ir viena balss, balsīm sadaloties vienādi, prezidenta balss ir izšķirošā.

Eiropas Centrālā banka (ECB) veido Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) centru.

ECB ir atbildīga par eiro stabilitāti, tā ir pilnvarota noteikt eiro emisijas apjomu, kā arī kopā ar citām valstu centrālajām bankām nosaka un īsteno Eiropas Savienības monetāro politiku.

Lai veiktu šos pienākumus, ECB ir piešķirta virkne citu prerogatīvu.

• ECB kontrolē skaidrās naudas plūsmu preču pirkšanas un pārdošanas operācijās, kā arī banku vai monetārā tirgus dalībnieku kredītoperācijas, tā nosaka obligātos uzkrājumus, kādiem jābūt nacionālo centrālo banku vai ECB kredītorganizāciju rīcībā.
• ECB veic kredītorganizāciju uzraudzību.

Eiropas Centrālajai bankai ir uzticētas ar konsultatīvas un likumdošanas funkcijas.

ECB atbilstoši tās funkcijām konsultē Eiropas institūcijas un dalībvalstu varas institūcijas par tās kompetencē esošajiem jautājumiem. Tā var iesniegt atzinumus par šiem jautājumiem Kopienas institūcijām.

ECB ir likumdošanas iniciatīvas tiesības monetārās politikas jautājumos, un tā pieņem lēmumus, cik lielā mērā tas nepieciešams tai uzticēto pienākumu izpildīšanai.

Lai ECB varētu izpildīt savus pienākumus, tās neatkarību garantē zināms skaits noteikumu: ECB nevar nedz ierosināt, nedz pieņemt norādījumus no citam institūcijām, dalībvalstīm vai citām organizācijām.