1

Ar apelācijas sūdzībām Eiropas Komisija lūdz atcelt, pirmkārt, lietā C‑164/15 P – Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 5. februāra spriedumu Aer Lingus/Komisija (T‑473/12, nav publicēts, turpmāk tekstā – “spriedums Aer Lingus”, EU:T:2015:78) un, otrkārt, lietā C‑165/15 P – Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 5. februāra spriedumu Ryanair/Komisija (T‑500/12, nav publicēts, turpmāk tekstā – “spriedums Ryanair”, EU:T:2015:73) (turpmāk tekstā kopā – “pārsūdzētie spriedumi”), ar kuriem Vispārējā tiesa daļēji apmierināja prasības, ko attiecīgi bija iesniegušas Aer Lingus Ltd un Ryanair Designated Activity Company, agrāk Ryanair Ltd (turpmāk tekstā – “Ryanair”), un atcēla Komisijas 2012. gada 25. jūlija Lēmuma 2013/199/ES par valsts atbalsta lietu SA.29064 (11/C, ex 11/NN) – Diferencētas avioceļojumu nodokļa likmes, ko piemērojusi Īrija (OV 2013, L 119, 30. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), 4. pantu, ciktāl šajā pantā ir likts atgūt atbalstu no tā saņēmējiem tādā apmērā, kas minētā lēmuma preambulas 70. apsvērumā ir noteikts kā EUR 8 par vienu pasažieri.

2

Ar savām pretapelācijas sūdzībām Aer Lingus un Ryanair arī lūdz atcelt attiecīgi spriedumu Aer Lingus un spriedumu Ryanair.

3

Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 14. pants “Atbalsta atgūšana” ir formulēts šādi:

“1.   Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja (turpmāk – “atgūšanas lēmums”). Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu [Savienības] tiesību vispārēju principu.

2.   Atbalsts, kas ir jāatgūst saskaņā ar atgūšanas lēmumu, ietver procentus, kas aprēķināti pēc atbilstīgas likmes, ko nosaka Komisija. Procenti maksājami no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas dienai.

3.   Neskarot nevienu [Eiropas Savienības] Tiesas nolēmumu saskaņā ar [LESD 278]. pantu, atgūšanu īsteno tūlīt un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumos paredzētajām procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi. Šajā nolūkā un gadījumā, ja ir sākts izskatīšanas process valsts tiesā, attiecīgās dalībvalstis, neskarot [Savienības] tiesību aktus, veic visus vajadzīgos pasākumus, kas iespējami to attiecīgajās tiesību sistēmās, tostarp pagaidu pasākumus.”

4

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regulas (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai [Savienībā] (OV 2008, L 293, 3. lpp.) 15. panta 1. punktā ir noteikts:

“[Savienības] gaisa pārvadātājiem ir tiesības [Savienībā] veikt gaisa pārvadājumus.”

5

Šīs regulas 23. panta “Informācija un nediskriminēšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Publiski pieejamajās gaisa pārvadājumu maksās un gaisa pārvadājumu tarifos gaisa pārvadājumu pakalpojumiem no lidostas tādas dalībvalsts teritorijā, uz kuru attiecas Līgums – šīs maksas un šos tarifus jebkādā veidā piedāvājot vai publicējot, tostarp internetā –, ir iekļauti arī piemērojamie nosacījumi. Vienmēr norāda galīgo cenu, kas jāmaksā, un tajā ir ierēķināta gaisa pārvadājuma maksa vai gaisa pārvadājuma tarifs, kā arī uzliktie nodokļi un maksājumi, papildmaksājumi un maksas, kuras ir obligātas un paredzamas publicēšanas brīdī. Papildus galīgajai cenai norāda vismaz šādus datus:

ja pozīcijas, kas norādītas b), c) un d) apakšpunktā, ir pievienotas gaisa pārvadājuma maksai vai gaisa pārvadājuma tarifam. Informāciju par neobligātiem cenas pielikumiem paziņo skaidri, pārskatāmi un precīzi jebkura rezervēšanas procesa sākumā, un klients izdara izvēli, piekrītot veikt attiecīgos maksājumus.”

6

Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra Direktīvas 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (OV 2014, L 349, 1. lpp.), preambulas 3. un 4. apsvērumā ir noteikts:

7

Šīs direktīvas 13. pants “Atsaukšanās uz [pārmaksas] pārnešanu aizstāvībai” ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis nodrošina, ka atbildētājs zaudējumu atlīdzināšanas prasībā savai aizstāvībai pret zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu var atsaukties uz to, ka prasītājs visu konkurences tiesību aktu pārkāpuma rezultātā radušos pārmaksu vai tās daļu ir pārnesis uz citām personām. Pienākums pierādīt, ka pārmaksa ir tikusi pārnesta, ir atbildētājam, kas pamatoti var prasīt pierādījumu izprasīšanu no prasītāja vai trešām personām.”

8

Tiesvedības rašanās faktus, kas izriet no pārsūdzēto spriedumu 1.–13. punkta, var rezumēt šādi.

9

Īrija no 2009. gada 30. marta ieviesa akcīzes nodokli, kas tiek saukts par “Air Travel Tax” (avioceļojumu nodoklis, turpmāk tekstā – “ACN”) un kas tiek tieši iekasēts no aviosabiedrībām par ikvienu pasažieri, kurš ceļo ar lidmašīnu no lidostas, kas atrodas Īrijā, izņemot dažus izņēmumus, kuriem nav nozīmes šajā tiesvedībā. ACN maksātājas bija aviosabiedrības, un, lai šo nodokli samaksātu, tām bija iespēja šī nodokļa summu ietvert biļetes cenā.

10

Tā ieviešanas laikā ACN tika aprēķināts, pamatojoties uz attālumu starp izlidošanas un ielidošanas lidostām, un tam bija paredzētas divas atšķirīgas likmes, kas bija jāmaksā aviosabiedrībām, proti, EUR 2 par vienu pasažieri gadījumā, ja lidojums tiek veikts uz galamērķi, kas atrodas ne tālāk par 300 km no Dublinas lidostas (turpmāk tekstā – “ACN zemākā likme”), un EUR 10 par vienu pasažieri visos pārējos gadījumos (turpmāk tekstā – “ACN augstākā likme”).

11

2009. gada 21. jūlijāRyanair vērsās Komisijā ar divām dažādām sūdzībām saistībā ar ACN, no kurām pirmā attiecās uz valsts atbalsta jomas noteikumu pārkāpumu un otrā bija pamatota ar LESD 56. pantu, kā arī Regulu Nr. 1008/2008. Ņemot vērā otro no šīm sūdzībām, Komisija uzsāka izmeklēšanu saistībā ar iespējamu noteikumu par pakalpojumu sniegšanas brīvību pārkāpumu, un 2010. gada 18. martā tā Īrijas iestādēm nosūtīja brīdinājuma vēstuli. Pēc tam Īrija no 2011. gada 1. marta grozīja ACN aprēķināšanas noteikumus, ieviešot vienotu likmi EUR 3 apmērā par vienu pasažieri, kas ir piemērojama visiem lidojumiem, neatkarīgi no veiktā attāluma, līdz ar to Komisija slēdza savu izmeklēšanu.

12

Ņemot vērā pirmo Ryanair sūdzību, Komisija 2011. gada 13. jūlijā saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu uzsāka formālu izmeklēšanas procedūru attiecībā uz ACN zemāko likmi. Šīs procedūras beigās Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

13

Šī lēmuma 1. pantā ir konstatēts, ka atbalsts, kas izpaudās kā zemāka avioceļojumu nodokļa likme, kura laikposmā no 2009. gada 30. marta līdz 2011. gada 1. martam tika piemērota visiem lidojumiem, ko veica gaisa kuģis, ar kuru var pārvadāt vairāk nekā 20 pasažierus un kurš netiek izmantots valsts vai militārām vajadzībām, un kurš izlidoja no lidostas, kur tiek apkalpots vairāk nekā 10000 pasažieru gadā, uz galamērķi, kurš atradās ne tālāk kā 300 km no Dublinas lidostas, un ko nelikumīgi piemēroja Īrija, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

14

Apstrīdētā lēmuma 4. panta 1. punktā Īrijai ir noteikts atgūt prettiesisko atbalstu. Šī lēmuma preambulas 70. apsvērumā ir norādīts, ka atgūstamā atbalsta summa atbilst ACN zemākās likmes un ACN augstākās likmes starpībai, proti, EUR 8 par vienu pasažieri. Šajā pašā apsvērumā Aer Lingus un Ryanair ir norādītas kā vienas no atbalsta saņēmējām.

15

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2012. gada 1. novembrī (lieta T‑473/12) un 15. novembrī (lieta T‑500/12), Aer Lingus un Ryanair katra iesniedza prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

16

Lietā T‑473/12 Aer Lingus savas prasības pamatojumam izvirzīja piecus pamatus, no kuriem pirmais bija pamatots ar kļūdu tiesību piemērošanā, ko ir pieļāvusi Komisija, ciktāl tā apstrīdētajā lēmumā ACN zemāko likmi ir kvalificējusi kā “valsts atbalstu”, otrais – ar tiesiskās noteiktības, efektivitātes un labas pārvaldības principu pārkāpumu, jo apstrīdētajā lēmumā bija uzdots atgūt atbalstu, trešais – ar Komisijas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo, pasākumu kvalificējot par atbalstu un kvantitatīvi nosakot priekšrocību, tā nav ņēmusi vērā ACN pārnešanu uz pasažieriem, ceturtais – ar Regulas Nr. 659/1999 14. panta, kā arī samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā ietverto rīkojumu par atbalsta atgūšanu, un piektais – ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

17

Lietā T‑500/12 Ryanair savas prasības pamatojumam izvirzīja piecus pamatus, no kuriem pirmais bija pamatots ar kļūdu tiesību piemērošanā, kas esot pieļauta Komisijas lēmumā, saskaņā ar kuru ACN augstākā likme bija “parastā” likme vai “likumīgā standarta” likme, otrais – ar Komisijas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz priekšrocības, kas piešķirta atbilstoši ACN, vērtējumu, trešais – ar Komisijas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā attiecībā uz lēmumu par atbalsta atgūšanu, ceturtais – ar Komisijas lēmuma par atbalsta atgūšanu nepaziņošanu un piektais – ar pamatojuma nenorādīšanu apstrīdētajā lēmumā.

18

Pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārbaudīja un noraidīja abu prasību piektos pamatus, kas attiecās uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Šīs pārsūdzēto spriedumu daļas vairs nav apstrīdētas ne apelācijas sūdzībās, ne pretapelācijas sūdzībās.

19

Otrkārt, runājot konkrētāk par Ryanair prasību, Vispārējā tiesa sprieduma Ryanair 42.–56. punktā pārbaudīja un noraidīja Ryanair ceturto pamatu. Arī uz šo minētā sprieduma daļu neattiecas Komisijas apelācijas sūdzība lietā C‑165/15 P vai Ryanair pretapelācijas sūdzība tajā pašā lietā.

20

Treškārt, Vispārējā tiesa pārbaudīja un noraidīja Aer Lingus un Ryanair prasību pirmos pamatus. Būtībā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā, ACN augstāko likmi kvalificējot kā “atsauces likmi”, lai pierādītu, ka pastāv selektīva priekšrocība, un no tā secinot, ka atšķirīgu likmju piemērošana šajā gadījumā veidoja valsts atbalstu aviosabiedrībām, kuru lidojumiem attiecīgajā laikposmā bija piemērojama ACN zemākā likme.

21

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa pievērsās Aer Lingus prasības trešā un ceturtā pamata un Ryanair prasības otrā un trešā pamata pārbaudei, kurus tā daļēji apmierināja.

22

Šīs pārbaudes ietvaros Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija ir pieļāvusi “kļūdu vērtējumā un kļūdu tiesību piemērošanā”, ciktāl tā noteica atbalsta summu, kura ir jāatgūst no tā saņēmējiem, tostarp Aer Lingus un Ryanair, EUR 8 apmērā par vienu pasažieri, kas ir izmantojis kādu no lidojumiem, kuram ir piemērojama ACN zemākā likme, proti, starpību starp šo likmi un ACN augstāko likmi. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, ciktāl ekonomiskā priekšrocība, kas izriet no ACN zemākās likmes piemērošanas, kaut arī tikai daļēji, varēja tikt pārnesta uz pasažieriem, Komisijai nebija tiesību uzskatīt, ka attiecīgo aviosabiedrību iegūtā priekšrocība visos gadījumos automātiski bija EUR 8 par vienu pasažieri.

23

Sprieduma Aer Lingus 124. punktā Vispārējā tiesa līdz ar to uzskatīja, ka, “tā kā nav vajadzības lemt par iespējamo samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, uz ko ir norādījusi”Aer Lingus, tās prasības trešais un ceturtais pamats ir jāapmierina.

24

Tāpat arī sprieduma Ryanair 150. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka ir jāapmierina Ryanair izvirzītais otrais un trešais pamats, “jo nav vajadzības pārbaudīt trešā pamata otro daļu un papildu argumentus, kurus ir izvirzījusi”Aer Lingus, kas ir iestājusies minētajā lietā Ryanair prasījumu atbalstam.

25

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu rezolutīvās daļas 1) punktā atcēla apstrīdētā lēmuma 4. pantu, “ciktāl ar [šo pantu] minētā lēmuma preambulas 70. apsvērumā likts atgūt no atbalsta saņēmējiem atbalstu par summu, kas noteikta EUR 8 apmērā par vienu pasažieri”. Minēto spriedumu rezolutīvās daļas 2) punktā tā prasības pārējā daļā noraidīja.

26

Komisija lūdz Tiesu:

27

Aer Lingus un Ryanair lūdz Tiesu:

28

Īrija lūdz Tiesu:

29

Ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2016. gada 19. jūlijā, Aer Lingus atbilstoši Tiesas Reglamenta 83. pantam lūdza izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu uzsākšanu. Sava lūguma pamatojumam Aer Lingus atsaucas uz vajadzību paust nostāju par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem, it īpaši par to 79., 80., 83. un 88.–99. punktā minētajiem argumentiem, kā arī judikatūru. Turklāt Aer Lingus uzskata, ka tai būtu jābūt iespējai iesniegt savus apsvērumus par pamatiem un argumentiem, kas netika izskatīti Vispārējā tiesā, gadījumā, ja Tiesa atceltu spriedumu Aer Lingus un uzskatītu, ka tiesvedības stadija ļauj izlemt lietu.

30

Ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2016. gada 18. augustā, Ryanair norādīja, ka atbalsta Aer Lingus lūgumu atkārtoti uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un arī tā lūdz atkārtoti uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu galvenokārt to pašu iemeslu dēļ kā Aer Lingus.

31

Jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Tiesas Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2014. gada 4. septembris, Vnuk, C‑162/13, EU:C:2014:2146, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Atbilstoši LESD 252. panta otrajai daļai ģenerāladvokāta pienākums ir, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniegt pamatotus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz ģenerāladvokāta secinājumi, nedz šo secinājumu pamatojums. Tādējādi tas, ka viena puse nepiekrīt ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pats par sevi nevar būt mutvārdu procesa atkārtotu uzsākšanu pamatojošs iemesls (spriedums, 2015. gada 9. jūlijs, InnoLux/Komisija, C‑231/14 P, EU:C:2015:451, 27. un 28. punkts un tajos minētā judikatūra).

33

Tomēr Tiesa atbilstoši Reglamenta 83. pantam jebkurā brīdī pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas sākšanu vai atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu.

34

Tā tas nav šajā gadījumā. Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tās rīcībā ir visa lietas izspriešanai vajadzīgā informācija un lieta nav jāizskata, ņemot vērā kādu jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz tās nolēmumu, vai argumentu, kas tajā nav ticis apspriests.

35

Konkrētāk, runājot par Aer Lingus un Ryanair lūgumiem ļaut tām iesniegt savus apsvērumus par pamatiem un argumentiem, ko Vispārējā tiesa nav izskatījusi, gadījumā, ja Tiesa atceltu pārsūdzētos spriedumus un uzskatītu, ka tiesvedības stadija ļauj izlemt lietu, no Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta, kas aplūkots kopā ar tā 173. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 170. panta 1. punktu, izriet, ka lietas dalībnieki apelācijas tiesvedībā ir aicināti savā apelācijas sūdzībā, kā arī savā atbildes rakstā iesniegt visus atbilstošos pamatus vai argumentus, īpaši tad, ja Tiesa saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu izskatītu lietu apelācijas sūdzības apmierināšanas gadījumā. Tādējādi lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja gan tiesvedības rakstveida daļā, gan tās mutvārdu daļā iesniegt savus apsvērumus par visiem lietas aspektiem, kurus tie uzskata par atbilstošiem. Tādējādi Aer Lingus un Ryanair minētā vajadzība iesniegt apsvērumus par pamatiem un argumentiem, ko Vispārējā tiesa nav izskatījusi, nevar pamatot tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

36

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa uzskata, ka nav pamata izdot rīkojumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

37

Savu attiecīgo pretapelācijas sūdzību pamatojumam, kas ir jāizskata vispirms, jo tajās ir apstrīdēta valsts atbalsta esamība šajā gadījumā, Aer Lingus un Ryanair katra izvirza tikai vienu pamatu, kas attiecas uz Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl tā noraidīja attiecīgos to prasību pirmos pamatus par atcelšanu, ar kuriem tās bija apstrīdējušas ACN zemākās likmes kvalifikāciju par “valsts atbalstu”.

38

Katrs no šiem pamatiem ir sadalīts četrās daļās, ar kurām Aer Lingus un Ryanair apstrīd tās Komisijas izvēles likumību, kuru ir apstiprinājusi Vispārējā tiesa un atbilstoši kurai tā ACN augstāko likmi EUR 10 apmērā par vienu pasažieri uzskatīja par “parasto” jeb atsauces likmi, vērtējot priekšrocības, kas izriet no dažu lidojumu aplikšanas ar nodokli atbilstoši ACN zemākajai likmei EUR 2 apmērā par vienu pasažieri, selektīvo raksturu.

39

Jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, ja vien Līgumos nav paredzētas atkāpes, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai kas jebkādā citā veidā piešķirts no valsts līdzekļiem un kas izraisa vai draud izraisīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

40

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru “atbalsta” jēdziens ir vispārīgāks nekā “subsīdijas” jēdziens, jo tas ietver ne tikai pozitīvus pasākumus, piemēram, pašas subsīdijas, bet arī valsts iejaukšanos, kas dažādās formās atvieglo slogu, kāds parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta, un kas tāpēc, lai gan nav subsīdijas vārda vistiešākajā nozīmē, ir līdzīga pēc rakstura un tai piemīt tāda pati iedarbība (spriedums, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

No tā izriet, ka pasākums, ar kuru valsts iestādes dažiem uzņēmumiem piešķir labvēlīgāku nodokļu režīmu, kas, kaut arī neietver valsts līdzekļu nodošanu, šī pasākuma adresātiem rada labvēlīgāku finanšu situāciju nekā pārējiem nodokļu maksātājiem, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Savukārt priekšrocības, kas izriet no vispārēji piemērojama pasākuma, kurš vienādi ir piemērojams visiem saimnieciskās darbības subjektiem un kurš tādējādi nav selektīvs, nav valsts atbalsts LESD 107. panta izpratnē (spriedums, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 72. un 73. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

42

Šajā gadījumā ir jānorāda, kā tas izriet no sprieduma Aer Lingus 54. un 55. punkta, kā arī sprieduma Ryanair 79. un 80. punkta, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka, lai konstatētu ACN selektīvo raksturu, tai bija jāidentificē “atsauces sistēma” un jānoskaidro, vai minētais pasākums ir atkāpe no šīs sistēmas. Konstatējusi, ka ACN zemākā likme galvenokārt tika piemērota tikai galamērķiem valsts iekšienē un tikai apmēram 10–15 % no visiem lidojumiem, kam tika piemērots ACN, Komisija secināja, ka ACN augstākā likme ir jāuzskata par atsauces sistēmas parasto likmi, bet zemākā likme ir izņēmums.

43

Runājot par šiem apsvērumiem, Aer Lingus un Ryanair Vispārējā tiesā tikai kritizēja to, ka ACN selektīvā rakstura konstatēšanai šī nodokļa augstākā likme tikusi izmantota kā atsauces likme.

44

Izskatījusi un noraidījusi argumentus, ko šajā ziņā bija paudušas Aer Lingus un Ryanair, Vispārējā tiesa attiecīgi sprieduma Aer Lingus un sprieduma Ryanair 76. un 90. punktā secināja, ka Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā, ACN augstāko likmi kvalificējot kā “atsauces likmi” un līdz ar to uzskatot, ka atšķirīgu likmju piemērošana veido valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē par labu aviosabiedrībām, kuru lidojumiem laikposmā, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, tika piemērota ACN zemākā likme.

45

Aer Lingus un Ryanair uzskata, ka šajā Vispārējās tiesas vērtējumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā to iemeslu dēļ, kas ir izklāstīti dažādās to vienīgo pamatu daļās.

46

Šajā kontekstā ir jāanalizē dažādās Aer Lingus un Ryanair vienīgo pamatu daļas, kuru mērķis ir pierādīt, ka Vispārējās tiesas argumentācijā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl tā apstiprināja ACN augstākās likmes izmantošanu par atsauces likmi un neņēma vērā iespējamo šī nodokļa daļēju atmaksu uzņēmējiem, kam bija jāmaksā augstākā likme. Vispirms tiks izskatīta Ryanair vienīgā pamata pirmā daļa, pēc tam šī paša pamata ceturtā daļa un, visbeidzot, kopīgi tiks izskatītas visas Aer Lingus vienīgā pamata daļas, kā arī Ryanair vienīgā pamata otrā un trešā daļa.

47

Ryanair apstrīd to, ka sprieduma Ryanair 74.–76. punktā Vispārējā tiesa noraidīja tās argumentu, ka, lai noskaidrotu, vai ACN, kas tika iekasēts atbilstoši zemākajai likmei, ir valsts atbalsts, atbilstošā atsauces likme bija EUR 3 likme, kuru 2011. gada martā pieņēma Īrijas iestādes. Ryanair uzskata, ka tas, ka šī EUR 3 likme nebija piemērojama laikposmā, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, neliedz to izvēlēties par atsauces likmi. EUR 10 likme nekad neesot pastāvējusi neatkarīgi no zemākās likmes, un abas likmes esot tikušas ieviestas un atceltas vienlaikus. Tādējādi Ryanair uzskata, ka šajā lietā nekad nav pastāvējusi “parastā” likme vai “atsauces” likme.

48

Komisija un Īrijas valdība galvenokārt apgalvo, ka šī vienīgā pamata daļa ir neefektīva, jo Ryanair tikai apstrīd sprieduma Ryanair 74. punktu un nekritizē pamatojumu, ko Vispārējā tiesa ir paudusi šī paša sprieduma 75. un 76. punktā un kas pats par sevi ir pietiekams, lai pamatotu tās Vispārējā tiesā paustā argumenta noraidījumu. Pakārtoti tās apstrīd Ryanair argumentu pamatotību.

49

Pretēji tam, ko norāda Komisija un Īrijas valdība, Ryanair vienīgā pamata pirmā daļa nav neefektīva. Ryanair savā apelācijas sūdzībā norāda, ka šī daļa attiecas ne tikai uz sprieduma Ryanair 74. punktu, bet arī uz tā 75. un 76. punktu. Turklāt šajos trīs punktos būtībā ir izklāstīts viens un tas pats pamatojums, kas ir balstīts uz konstatāciju, ka laikposmā, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, EUR 3 likme nebija piemērojama un tādējādi tā nevar tikt izmantota par atsauces likmi.

50

Tomēr pēc būtības Ryanair argumentācijai nevar piekrist.

51

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai novērtētu selektivitātes nosacījumu, LESD 107. panta 1. punktā ir paredzēts noteikt, vai konkrētās tiesiskās sistēmas ietvaros ar valsts pasākumu var tikt atbalstīti “konkrēti uzņēmumi vai konkrētu preču ražošana” salīdzinājumā ar citiem, kas, raugoties no minētās sistēmas mērķa, būtu salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā (spriedums, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Kā ģenerāladvokāts to būtībā ir norādījis secinājumu 41. punktā, šāds vērtējums nevar tikt veikts, salīdzinot summu, kas bija jāmaksā aviosabiedrībām, kurām tika piemērota ACN zemākā likme, un hipotētiskā nodokļa summu, kas aprēķināta, pamatojoties uz likmi, kura, kā atzīst pati Ryanair, nebija piemērojama nevienam lidojumam un nevienai aviosabiedrībai laikposmā, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums. Kā Vispārējā tiesa pamatoti to ir norādījusi sprieduma Ryanair 75. punktā, citas, nevis tās atsauces likmes noteikšana, kas faktiski tika piemērota attiecīgajā laikposmā, neļaujot konstatēt visas ACN sekas.

53

No tā izriet, ka sprieduma Ryanair 74.–76. punktā nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, uz ko norāda Ryanair, un tās vienīgā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

54

Sava vienīgā pamata ceturtajā daļā Ryanair norāda, ka, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa atzina sprieduma Ryanair 89. punktā, tas, ka abas ACN likmes tika ieviestas vienlaikus, bija atbilstošs apstāklis, lai novērtētu zemākās likmes “valsts atbalsta” raksturu. Abu likmju vienlaicīga ieviešana neesot jautājums par “iejaukšanās metodi”, kā to esot uzskatījusi Vispārējā tiesa. Faktiski Īrija nevarēja noteikt vienotu likmi EUR 10 apmērā par vienu pasažieri, un tieši šī iemesla dēļ tā vēlāk esot izvēlējusies abas ACN likmes aizstāt ar vienu vienotu likmi EUR 3 apmērā par vienu pasažieri. Ryanair piebilst, ka ar to, ka ACN zemākā likme bija piemērojama retāk, nepietiek, lai izslēgtu, ka šī likme varētu tikt izvēlēta par atsauces likmi, jo ar nodokli apliekamo darījumu, kuriem tiek piemērota noteikta nodokļa likme, biežums ir tikai viens no elementiem, kas ir jāņem vērā.

55

Komisija uzskata, ka šī daļa nav pamatota, savukārt Īrijas valdība galvenokārt apgalvo, ka tā ir nepieņemama, jo nav pietiekami izvērsta, un pakārtoti tā apgalvo, ka tā nav pamatota.

56

Pretēji tam, ko apgalvo Īrijas valdība, Ryanair juridiski pietiekami ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka sprieduma Ryanair 89. punktā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

57

Atliek vien secināt, ka šie iemesli neļauj apšaubīt to, ka Vispārējā tiesa Ryanair argumentāciju ir noraidījusi pamatoti, līdz ar to šī Ryanair vienīgā pamata daļa arī ir jānoraida.

58

Kā Vispārējā tiesa to būtībā ir norādījusi sprieduma Ryanair 89. punktā, ja tiktu uzskatīts, ka ACN zemākā likme uzņēmumiem, kam tā bija piemērojama, neradīja selektīvu priekšrocību tikai tāpēc vien, ka šī likme tika ieviesta vienlaikus ar likmi EUR 10 apmērā par vienu pasažieri, tas līdzinātos tam, ka valsts iejaukšanās atzīšana par valsts atbalstu būtu padarīta atkarīga no izmantotās metodes. Kā tas izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, LESD 107. panta 1. punktā nav nošķirta valsts iejaukšanās atkarībā no valsts iestāžu izmantotajām metodēm (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Tādējādi Ryanair vienīgā pamata ceturtā daļa arī ir jānoraida.

60

Aer Lingus vienīgais pamats ir sadalīts četrās daļās. Pirmajā daļā Aer Lingus norāda, ka, ja sprieduma Aer Lingus 43. punkts ir jāsaprot tā, ka noteiktam pasākumam piemītošā valsts atbalsta rakstura pārbaudē vispār nav jāņem vērā, ka šis pasākums, iespējams, varētu būt pretrunā citām Savienības tiesību normām, kas nav LESD 107. un 108. pants, tajā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Aer Lingus uzskata, ka šī jautājuma atbilstību Tiesa ir atzinusi sava 1980. gada 27. marta sprieduma Denkavit italiana (61/79, EU:C:1980:100) 31. un 32. punktā un 1980. gada 10. jūlija sprieduma Ariete (811/79, EU:C:1980:195) 14.–16. punktā. Turklāt no 1988. gada 27. septembra sprieduma Asteris u.c. (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457) 23. un 24. punkta un no 2010. gada 1. jūlija sprieduma ThyssenKrupp Acciai Speciali Terni/Komisija (T‑62/08, EU:T:2010:268) 60. punkta izrietot, ka valsts veiktais maksājums kā atlīdzība par tās nodarīto kaitējumu nav valsts atbalsts.

61

Šajā kontekstā Aer Lingus atgādina, ka Vispārējā tiesā tā apgalvoja, ka ACN iekasēšana atbilstoši likmei EUR 10 apmērā par vienu pasažieri ir nelikumīga, jo tā ir pretrunā LESD 56. pantam un Regulai Nr. 1008/2008, un ka ACN, kas tika iekasēts atbilstoši šai likmei, attiecīgajām sabiedrībām varēja tikt atmaksāts. Šis prettiesiskums radot šķēršļus tam, lai ACN zemāko likmi kvalificētu par valsts atbalstu.

62

Sava vienīgā pamata otrajā daļā Aer Lingus norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl tā sprieduma Aer Lingus 63. punktā uzskatīja, ka Komisijai bija tiesības likmi EUR 10 apmērā par vienu pasažieri kvalificēt kā “parasto” nodokļa likmi, lai gan tā nebija likumīga. Šī paša sprieduma 58. punkts, saskaņā ar kuru Aer Lingus arguments bija pamatots ar kļūdainu pieņēmumu, ir pretrunīgs un kļūdains, ciktāl Komisija apstrīdētajā lēmumā tikai ir konstatējusi, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu veido atšķirīgu ACN likmju pastāvēšana, nevis pati augstākā likme kā tāda.

63

Sava vienīgā pamata trešajā daļā Aer Lingus kritizē sprieduma Aer Lingus 60. punktu, saskaņā ar kuru, tā kā tādu diskrimināciju nodokļu jomā, kāda izriet no divu dažādu ACN likmju pastāvēšanas, esot iespējams labot, paaugstinot zemāko likmi līdz augstākās likmes apmēram vai otrādi – samazinot augstāko likmi līdz zemākās likmes apmēram, vai ieviešot jaunu vienotu likmi, ir kļūdaini apgalvot, ka ACN augstākā likme esot pretlikumīga. Aer Lingus uzskata, ka šajā punktā ir sajaukts jautājums par rīcību, kāda dalībvalstij ir jāīsteno, lai izbeigtu diskrimināciju nākotnē, ar jautājumu par rīcību, kāda tai ir jāīsteno, lai labotu “vēsturisku” diskriminējošo nodokļa likmju pretlikumību.

64

Visbeidzot, sava vienīgā pamata ceturtajā daļā Aer Lingus kritizē sprieduma Aer Lingus 61. punktu, saskaņā ar kuru “[..] tiesības uz [ACN, kas samaksāts atbilstoši likmei EUR 10 apmērā par vienu pasažieri,] atmaksu, ja pieņem, ka tās ir pierādītas, nav automātiskas un ir atkarīgas no vairākiem faktoriem, piemēram, noilguma termiņiem, kas ir piemērojami valsts tiesībās, lai iesniegtu šādu [atmaksas] pieteikumu, un vispārējo principu, piemēram, nepamatotas iedzīvošanās neesamības, ievērošanas”. Aer Lingus norāda, ka prettiesiskums, kas ir raksturīgs ACN augstākajai likmei vai diferencētām likmēm, kā arī tas, ka Īrijai principā bija pienākums sabiedrībām, kuras bija samaksājušas ACN pēc augstākās likmes, atmaksāt starpību starp augstāko un zemāko likmi, nozīmēja, ka augstākā likme nevarēja tikt uzskatīta par “parasto” nodokļa likmi.

65

Sava vienīgā pamata otrajā daļā Ryanair norāda, ka ACN likme EUR 10 apmērā par vienu pasažieri nevarēja būt “atsauces likme”, lai novērtētu, vai ACN zemākajai likmei piemīt valsts atbalsta raksturs, jo pēc analoģijas ar to, ko Tiesa esot atzinusi savā 2003. gada 6. februāra spriedumā Stylianakis (C‑92/01, EU:C:2003:72), likme EUR 10 apmērā par vienu pasažieri ir pretrunā LESD 56. pantam un Regulai Nr. 1008/2008. Ja augstākā likme tiktu uzskatīta par atsauces likmi, tiktu apdraudēta Savienības tiesību saskaņotība.

66

Sava vienīgā pamata trešajā daļā Ryanair norāda, ka Vispārējā tiesa sprieduma Ryanair 88. punktā nepamatoti atsaucās uz “hipotētiskiem pieteikumiem atmaksāt” ACN, kas samaksāts atbilstoši augstākajai likmei. Tā uzskata, ka ACN uzlikšana atbilstoši minētajai likmei bija pretrunā Savienības tiesībām un pārmaksātais nodoklis attiecīgajiem uzņēmumiem bija jāatmaksā.

67

Komisija un Īrijas valdība apstrīd Aer Lingus un Ryanair pausto argumentāciju un uzskata, ka tā ir jānoraida kā nepamatota.

68

Vispirms, runājot par Aer Lingus vienīgā pamata pirmo daļu, ir jāatgādina, ka tikai attiecīgā nodokļu pasākuma radītajām sekām ir nozīme, novērtējot tā iespējamo “valsts atbalsta” raksturu un it īpaši nosakot, vai šis pasākums tā adresātiem rada labvēlīgāku nodokļu režīmu salīdzinājumā ar citiem nodokļa maksātājiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Tādējādi tas, ka nodokļu pasākums ir pretrunā citām Savienības tiesību normām, nevis LESD 107. un 108. pantam, neļauj no kvalifikācijas par “valsts atbalstu” izslēgt izņēmumu no šī pasākuma, kas tiek piemērots dažiem nodokļa maksātājiem, ciktāl attiecīgais pasākums rada sekas citiem nodokļa maksātājiem un nav ticis ne atcelts, ne atzīts par prettiesisku un tādējādi par nepiemērojamu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 3. marts, Heiser, C‑172/03, EU:C:2005:130, 38. punkts).

70

Būtībā tieši uz to Vispārējā tiesa norādīja sprieduma Aer Lingus 43. punktā, tāpat kā sprieduma Ryanair 65. punktā. Tādējādi pretēji tam, ko Aer Lingus apgalvo sava vienīgā pamata pirmajā daļā, sprieduma Aer Lingus 43. punktā nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā.

71

Šis apsvērums nav atspēkots judikatūrā, uz kuru atsaucas Aer Lingus un kas ir minēta šī sprieduma 60. punktā.

72

No šīs judikatūras tikai izriet, ka valsts atbalstu neveido tas, ka uzņēmumam tiek atmaksāta tā nodokļa summa, kas tam bijis uzlikts, pārkāpjot Savienības tiesības, vai tiek atlīdzināti zaudējumi, kurus valsts iestādēm ir piespriests atlīdzināt uzņēmumiem, ņemot vērā kaitējumu, ko tās tiem ir radījušas.

73

Valsts atbalstu, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, neveido ne tāda nodokļa atmaksa, kurš ir pretrunā Savienības tiesību normām, kas nav LESD 107. un 108. pants, un kuru maksāja Aer Lingus un Ryanair, ne arī tas, ka abiem šiem uzņēmumiem tika samaksāta zaudējumu atlīdzība. Tādējādi šai judikatūrai nav nozīmes šajās lietās.

74

No tā izriet, ka Aer Lingus vienīgā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

75

Vēl, runājot par Aer Lingus vienīgā pamata otro, trešo un ceturto daļu, kā arī par Ryanair vienīgā pamata otro un trešo daļu, ir jākonstatē, ka tās ir pamatotas ar pieņēmumu, ka ACN pilnīga vai daļēja pretrunā esamība citām Savienības tiesību normām, nevis LESD 107. un 108. pantam, varot ietekmēt vērtējumu par to, vai valsts atbalsta raksturs LESD 107. panta 1. punkta izpratnē piemīt pilnīgam vai daļējam atbrīvojumam no šī nodokļa, kas tiek piemērots dažiem tirgus dalībniekiem, ciktāl šāda pretrunā esamība varētu ar tiesvedības valsts tiesās starpniecību izraisīt visa attiecīgā nodokļa vai tā daļas atmaksu citiem tirgus dalībniekiem, kam nav ticis piemērots attiecīgais atbrīvojums no nodokļa.

76

Ir skaidrs, ka brīdī, kad Komisija veica vērtējumu un pieņēma apstrīdēto lēmumu, attiecīgais nodokļu pasākums radīja sekas tādā ziņā, ka dažas aviosabiedrības maksāja ACN atbilstoši zemākajai likmei, bet citas, kas atbilstoši Komisijas vērtējumam, kuru ne Aer Lingus, ne Ryanair neapstrīd, bija salīdzināmā tiesiskā un faktiskā situācijā, ņemot vērā attiecīgā nodokļu pasākuma mērķus, to pašu nodokli maksāja atbilstoši augstākajai likmei.

77

No šī sprieduma 68. un 69. punktā paustajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijai šīs sekas bija jāņem vērā un tā tās nevarēja ignorēt tikai tāpēc vien, ka aviosabiedrības, kam bija piemērojams nelabvēlīgāks nodokļu režīms, iespējams, varēja saņemt sava pārmaksātā nodokļa atmaksu, izmantojot tiesvedību valsts tiesās, attiecīgā gadījumā pamatojoties uz Savienības tiesību normām, kas nav LESD 107. un 108. pants.

78

Jānorāda, ka nevis Komisijai, bet gan valstu tiesām ir jāpieņem galīgais lēmums par iespējamo tā nodokļa atmaksu, kas, iespējams, nav likumīgs, ievērojot attiecīgās dalībvalsts tiesības vai, tieši pretēji, citas Savienības tiesību normas, kas nav LESD 107. un 108. pants, attiecīgā gadījumā pēc tam, kad šīs tiesas no Tiesas prejudiciāla nolēmuma veidā ir saņēmušas vajadzīgos precizējumus par Savienības tiesību piemērojamību un interpretāciju. LESD 107. panta lietderīgā iedarbība tiktu būtiski mazināta, ja Komisijai pirms nodokļu pasākuma kvalificēšanas par “valsts atbalstu” šī panta izpratnē būtu pienākums sagaidīt kompetento tiesu nolēmumu saistībā ar iespējamo pārmaksātā nodokļa vai nodokļa, ko ir samaksājuši atsevišķi nodokļa maksātāji, atmaksu.

79

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, kā nepamatotas ir jānoraida Aer Lingus vienīgā pamata otrā, trešā un ceturtā daļa, kā ar Ryanair vienīgā pamata otrā un trešā daļa un tādējādi pretapelācijas sūdzības kopumā.

80

Katras no savām apelācijas sūdzībām pamatojumam Komisija, paužot identiskus argumentus, izvirza vienu pamatu, kas attiecas uz LESD 108. panta 3. punkta un Regulas Nr. 659/1999 14. panta pārkāpumu. Šis pamats ir vērsts pret sprieduma Aer Lingus 88.–127. punktu un sprieduma Ryanair 119.–152. punktu.

81

Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un ir pārkāpusi LESD 108. panta 3. punktu un Regulas Nr. 659/1999 14. pantu, ciktāl, atzīstot, ka tai bija jāņem vērā pasākums, kurā tā adresātes aviosabiedrības uz pasažieriem pārnesa priekšrocību, kas izrietēja no ACN zemākās likmes piemērošanas, tā paredzēja jaunu ekonomisku kritēriju, lai noteiktu tāda valsts atbalsta atgūstamās summas, kāds ir aplūkots šajā lietā.

82

Aer Lingus apstrīd Komisijas argumentus, kas izrietot no kļūdainas sprieduma Aer Lingus interpretācijas. Tā atgādina, ka Vispārējā tiesa atzina, ka ACN ir akcīzes nodoklis, citiem vārdiem sakot, netiešais nodoklis, ko maksā pasažieri, kuriem tiekot piemērota ACN zemākā likme. Tādējādi attiecīgais nodokļa pasākums nevarot tikt pielīdzināts valsts subsīdijai vai pasākumam, kas uzņēmumam ļauj gūt izmaksu ietaupījumus. Aer Lingus piebilst, ka tai nebija ļauts no pasažieriem, kas izmanto lidojumus, kuriem bija piemērojama zemākā likme, iekasēt summu, kas ir lielāka nekā šī likme, un ka, ja tai būtu bijis jāatmaksā EUR 8 par katru biļeti, ko pieprasīja Komisija, tai nebūtu iespējams ar atpakaļejošu spēku šo summu atgūt no pasažieriem, kuri attiecīgo biļeti ir nopirkuši atbilstoši zemākajai likmei.

83

Ryanair galvenokārt norāda, ka Komisijas vienīgais pamats ir neefektīvs. Tā uzskata, ka, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma 4. panta atcelšanu, Vispārējā tiesa esot izvirzījusi trīs atšķirīgus pamatojumus attiecīgi sprieduma Ryanair 120.–133., 134., 144. un 145.–149. punktā. Komisijas apelācijas sūdzība attiecoties tikai uz pirmo no šiem pamatojumiem, kas ir saistīts ar ACN pārnešanas uz pasažieriem apmēru, savukārt divus pārējos, kas attiecīgi ir saistīti, pirmkārt, ar īpašo situāciju, kā arī ar attiecīgā tirgus konkurences ierobežojumiem un, otrkārt, ar pamatojuma nesniegšanu vajadzībai atgūt starpību starp ACN augstāko un zemāko likmi, lai atjaunotu agrāko situāciju, Komisija neapstrīdot.

84

Pakārtoti Ryanair apgalvo, ka Komisijas vienīgais pamats nav pamatots. Vispārējā tiesa faktiski tikai esot piemērojusi principu, saskaņā ar kuru esot jānosaka no atbalsta gūtās priekšrocības reālā vērtība. Turklāt Komisija esot pārspīlējusi grūtības, kas ir saistītas ar šīs summas precīzu noteikšanu gadījumā, ja būtu jāsaglabā Vispārējās tiesas noteiktais risinājums. Ryanair visbeidzot norāda, ka būtu neloģiski neņemt vērā atbalsta saņēmēja gūtās priekšrocības pārnešanu uz klientiem, jo Direktīvas 2014/104 13. pantā konkurences noteikumu pārkāpējam zaudējumu atlīdzības prasības ietvaros ir ļauts izvairīties no to pārmērīgo izmaksu segšanas, kas izriet no pārkāpuma, ja tās tiek pārnestas uz prasītāja klientiem.

85

Vispirms ir jānorāda, ka, pretēji tam, ko apgalvo Ryanair, Komisijas vienīgais pamats nav neefektīvs.

86

Protams, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru apelācijas sūdzības ietvaros iebildumi, kas ir vērsti pret Vispārējās tiesas sprieduma papildu pamatojumu, uzreiz ir jānoraida kā neefektīvi, jo tie nevar izraisīt šī sprieduma atcelšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Deutsche Post, C‑399/08 P, EU:C:2010:481, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

87

Tomēr šajā gadījumā, pretēji Ryanair apgalvojumiem, sprieduma Ryanair 120.–149. punktā nav norādīti trīs dažādi pamatojumi, no kuriem katrs pats par sevi būtu pietiekams, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma 4. panta atcelšanu. Šajos punktos, tāpat kā turklāt sprieduma Aer Lingus 104.–123. punktā, kas ir formulēti ļoti līdzīgi, ir izklāstīti dažādi aspekti vienai un tai pašai Vispārējās tiesas argumentācijai, ar ko ir pamatots tās lēmums, kurš ir pausts sprieduma Aer Lingus 123. punktā un sprieduma Ryanair 119. punktā un saskaņā ar kuru Komisija ir pieļāvusi “kļūdu vērtējumā un kļūdu tiesību piemērošanā”, nosakot no aviosabiedrībām atgūstamā atbalsta summu EUR 8 apmērā par vienu pasažieri. Šie dažādie aspekti savā starpā ir mākslīgi saistīti, un, neņemot vērā to iekšējo saskaņotību, Ryanair tos sadala trīs iespējami dažādos pamatojumos.

88

Turklāt Komisijas izvirzītajā argumentācijā ir apšaubīta visa Vispārējās tiesas argumentācija kopumā, nevis tikai tās daļa, kā to nepamatoti apgalvo Ryanair.

89

Ņemot vērā iepriekš minēto, saistībā ar Komisijas vienīgā pamata analīzi pēc būtības vispirms ir jāatgādina, ka attiecīgās dalībvalsts pienākums atgūšanas ceļā atcelt atbalstu, ko Komisija uzskata par nesaderīgu ar vienoto tirgu, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir vērsts uz tās situācijas atjaunošanu, kāda pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas (šajā ziņā skat. spriedumu, 1995. gada 4. aprīlis, Komisija/Itālija, C‑350/93, EU:C:1995:96, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

90

Šis mērķis ir sasniegts tad, kad attiecīgo atbalstu, kam vajadzības gadījumā ir pieskaitīti nokavējuma procenti, tā saņēmēji vai, citiem vārdiem sakot, uzņēmumi, kuri to faktiski ir izmantojuši, ir atmaksājuši. Ar šo atbalsta atmaksu tā saņēmējs faktiski zaudē priekšrocību, kas tam bija tirgū salīdzinājumā ar tā konkurentiem, un tādējādi tiek atjaunota situācija, kāda pastāvēja pirms atbalsta izmaksāšanas (spriedums, 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija, C‑277/00, EU:C:2004:238, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Turklāt prettiesiska atbalsta atgūšana nolūkā atjaunot agrāko situāciju nav saistīta ar atšķirīgu agrākās situācijas atjaunošanu atkarībā no hipotētiskiem elementiem, piemēram, izvēles iespējām, kas bieži vien ir vairākas un ko varēja izmantot ieinteresētie tirgus dalībnieki, vēl jo vairāk tāpēc, ka faktiski izdarītā izvēle, izmantojot atbalstu, var izrādīties neatgriezeniska (spriedums, 2005. gada 15. decembris, Unicredito Italiano, C‑148/04, EU:C:2005:774, 118. punkts).

92

No tā izriet, kā ģenerāladvokāts to būtībā ir norādījis secinājumu 62. punktā, ka šī atbalsta atgūšana nozīmē tā saņēmējam radītās priekšrocības restitūciju, nevis iespējamā ekonomiskā labuma, kuru tas guvis, izmantojot šo priekšrocību, atdošanu. Šāds labums var nebūt identisks priekšrocībai, kas veido minēto atbalstu, vai pat izrādīties neesošs, un šis apstāklis nevar pamatot šī paša atbalsta neatgūšanu vai tādas summas atgūšanu, kura atšķiras no tās, kas veido priekšrocību, kuru radījis attiecīgais prettiesiskais atbalsts.

93

Konkrētāk, runājot par prettiesisku atbalstu, kas ir piešķirts kā nodokļu priekšrocība, arī no Tiesas judikatūras izriet, ka atbalsta atgūšana nozīmē, ka darījumiem, kurus faktiski ir veikuši attiecīgā atbalsta saņēmēji, tiek piemērots nodokļu režīms, kas tiem būtu bijis piemērojams, ja nebūtu bijis prettiesiskā atbalsta (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 15. decembris, Unicredito Italiano, C‑148/04, EU:C:2005:774, 119. punkts).

94

Šajā gadījumā ACN radītā nodokļu priekšrocība saskaņā ar apstrīdēto lēmumu izpaudās kā dažādu nodokļa likmju piemērošana attiecīgajā laikposmā, kā rezultātā aviosabiedrības Īrijā, kam bija jāmaksā nodoklis atbilstoši likmei EUR 2 apmērā, saņēma priekšrocību salīdzinājumā ar citām sabiedrībām, kurām tajā pašā laikposmā bija jāmaksā EUR 10 par vienu pasažieri. Aer Lingus un Ryanair nav izdevies pierādīt, ka minētais lēmums, ciktāl tajā ir konstatēta valsts atbalsta esamība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, būtu prettiesisks.

95

Šajos apstākļos, ņemot vērā šī sprieduma 89.–93. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā norādītās atbalsta pasākuma radītās priekšrocības restitūcijas nolūkā Īrijas nodokļu iestādēm no aviosabiedrībām, kurām tika piemērota ACN zemākā likme, bija jāatgūst starpība starp ACN summu, kas prettiesiskā atbalsta neesamības gadījumā būtu bijusi jāmaksā par katru no attiecīgajiem lidojumiem, proti, starpība starp ACN summu atbilstoši augstākajai likmei un faktiski samaksāto ACN summu, t.i., to, kura aprēķināta, pamatojoties uz ACN zemāko likmi.

96

Tādejādi ir jākonstatē, ka šajā gadījumā, kā Komisija to ir precizējusi apstrīdētā lēmuma 4. pantā, atbalsta atmaksāšanai bija jāatgūst summa EUR 8 apmērā par vienu pasažieri par katru no attiecīgajiem lidojumiem.

97

Apsvērumi, kas ir izklāstīti sprieduma Aer Lingus 104.–123. punktā un sprieduma Ryanair 120.–149. punktā, pretēji tam, ko uzskatīja Vispārējā tiesa, nevar pamatot atšķirīgu secinājumu.

98

Faktiski, ciktāl saskaņā ar piemērojamajiem Īrijas tiesību aktiem aviosabiedrības ACN maksāja tieši, šo lietu raksturojošajos apstākļos nav nozīmes tam, ka šis nodoklis Īrijas tiesību aktos bija kvalificēts kā “akcīzes nodoklis”. Tā paša iemesla dēļ tam, vai no tehniskā viedokļa ACN ir jākvalificē kā tiešais vai netiešais nodoklis, nav nozīmes.

99

Attiecībā uz jautājumu par atbalsta atgūšanu nav nozīmes arī jēdzienam “ekonomiskās sekas”, kas ir minēts attiecīgi sprieduma Aer Lingus 91. punktā un sprieduma Ryanair 123. punktā. Šajā ziņā Vispārējā tiesa norādīja, ka attiecībā uz lidojumiem, kam bija piemērojama zemākā likme EUR 2 apmērā par vienu pasažieri, lai novērtētu “ekonomiskās sekas”, bija jānoskaidro, kādā mērā attiecīgās aviosabiedrības faktiski paturēja ekonomisko priekšrocību, kas izrietēja no šīs zemākās likmes piemērošanas.

100

Kā izriet no šī sprieduma 92. un 93. punkta, atbalsta atgūšana nozīmē tā saņēmējam radītās priekšrocības restitūciju, nevis iespējamā ekonomiskā labuma, kuru tas guvis, izmantojot šo priekšrocību, atdošanu. Tādējādi nav jāpārbauda, vai un kādā mērā šīs sabiedrības faktiski izmantoja ekonomisko priekšrocību, kas izriet no zemākās likmes piemērošanas.

101

Vispārējās tiesas apsvērumi, kas ir izklāstīti sprieduma Aer Lingus 92.–105. punktā un sprieduma Ryanair 124.–136. punktā, liecina par tādu pašu sajukumu starp priekšrocību, kas tika piešķirta ACN zemākās likmes rezultātā, un labumu, kuru atbalsta saņēmēji varēja vai būtu varējuši gūt no šīs priekšrocības.

102

Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa uzskatīja attiecīgi sprieduma Aer Lingus 105. punktā un sprieduma Ryanair 136. punktā, priekšrocību, uz ko Komisija ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā, neveidoja fakts, ka aviosabiedrības, kurām bija piemērojama šī likme, varēja “piedāvāt konkurētspējīgākas cenas”. To vienkārši veidoja fakts, ka šīm pašām sabiedrībām bija jāmaksā ACN mazākā apmērā nekā tas, kas tām būtu bijis jāmaksā, ja to lidojumiem būtu piemērojama ACN augstākā likme. Tas, vai šī priekšrocība ļāva tām piedāvāt konkurētspējīgāku biļešu cenu vai arī tās šo priekšrocību izmantoja citādi, ir saistīts ar tā iespējamā labuma vērtējumu, ko tās varēja gūt, izmantojot piešķirto priekšrocību, bet šādam vērtējumam nav nozīmes atbalsta atgūšanai.

103

Vispārējā tiesa arī attiecīgi sprieduma Aer Lingus 110. punktā un sprieduma Ryanair 141. punktā nepamatoti uzskatīja, ka tajā izskatāmo lietu apstākļi atšķiras no lietas, kurā tika taisīts 2005. gada 15. decembra spriedums Unicredito Italiano (C‑148/04, EU:C:2005:774), ciktāl aviosabiedrības, kurām bija piemērojama ACN zemākā likme, “nevarēja izvēlēties citu darbību kā tikai to, kuru sedz atbalsts”.

104

Kā Vispārējā tiesa to būtībā ir atzinusi sprieduma Aer Lingus 111. punktā un sprieduma Ryanair 142. punktā, nekas neliedza minētajām sabiedrībām to lidojumu biļešu cenu bez nodokļiem, kam ir piemērojama ACN zemākā likme, palielināt par EUR 8. Tas, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktu tās biļetes cenai bez nodokļiem varēja pieskaitīt tikai EUR 2, kas atbilst ACN, kurš aprēķināts atbilstoši zemākajai likmei, nevar likt izdarīt atšķirīgu secinājumu, ciktāl summa, kas atbilst starpībai starp abām ACN likmēm, proti, EUR 8, iepriekš varēja tikt ietverta biļetes cenā bez nodokļiem.

105

Iepriekš izklāstītie apsvērumi netiek atspēkoti ar Ryanair argumentu, kas attiecas uz Direktīvas 2014/104 13. pantu. Kā tas izriet no šī sprieduma 89. un 90. punktā minētās Tiesas judikatūras, prettiesiska atbalsta atgūšanas mērķis atšķiras no tā, kāds ir izvirzīts Direktīvā 2014/104. Šīs pēdējās minētās direktīvas mērķis, kā tas izriet no tās preambulas 3. un 4. apsvēruma, ir nodrošināt, ka ikviena persona, kas uzskata, ka LESD 101. un 102. pantā paredzēto konkurences noteikumu pārkāpuma rezultātā tai ir nodarīts kaitējums, efektīvi var īstenot savas tiesības pieprasīt atlīdzināt kaitējumu, kas, kā tā uzskata, tai ir nodarīts. Savukārt atbalsta atgūšana paredz nevis jebkāda individuāla kaitējuma atlīdzināšanu, bet tās situācijas atjaunošanu attiecīgajā tirgū, kāda pastāvēja pirms minētā atbalsta piešķiršanas.

106

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, attiecīgi sprieduma Aer Lingus 123. punktā un sprieduma Ryanair 119. punktā atzīstot, ka Komisija ir pieļāvusi “kļūdu vērtējumā un kļūdu tiesību piemērošanā”, un atbalsta summu, kas ir jāatgūst no sabiedrībām, kurām bija piemērojama ACN zemākā likme, nosakot EUR 8 apmērā par vienu pasažieri lidojumos, uz kuriem attiecās šī likme, Vispārējā tiesa savā spriedumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

107

Tādējādi Komisijas apelācijas sūdzības ir jāapmierina un spriedumu Aer Lingus un Ryanair attiecīgo rezolutīvo daļu 1) punkts ir jāatceļ.

108

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tā tas ir šajā gadījumā.

109

Tā kā pārsūdzētie spriedumi ir jāatceļ tikai saistībā ar to attiecīgo rezolutīvo daļu 1) punktu, nevis to 2) punktu, šī atcelšana neattiecas uz to, ka Vispārējā tiesa noraidīja Aer Lingus prasības pirmo un piekto pamatu, kā arī Ryanair prasības pirmo, ceturto un piekto pamatu. Tādējādi ir jāizskata tikai Aer Lingus prasības Vispārējā tiesā otrais, trešais un ceturtais pamats, kā arī Ryanair prasības Vispārējā tiesā otrais un trešais pamats.

110

Aer Lingus un Ryanair būtībā norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kā arī kļūdu vērtējumā, nosakot atgūstamā atbalsta summu EUR 8 apmērā par vienu pasažieri par katru no lidojumiem, kam bija piemērojama ACN zemākā likme.

111

Šie argumenti ir jānoraida šī sprieduma 85.–106. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

112

Aer Lingus un Ryanair arī apgalvo, ka, ciktāl aviosabiedrībām vairs nav iespējas no katra to lidojumu pasažiera, kuriem bija piemērojama ACN zemākā likme, atgūt EUR 8, kas tām ir jāatdod, pienākums samaksāt šo summu, kurš ir ieviests ar apstrīdētā lēmuma 4. pantu, esot līdzvērtīgs papildu nodokļa vai soda uzlikšanai, kas ir pretrunā samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principam un Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru atbalsta atdošana nevar tikt uzskatīta par sodu.

113

Arī šie argumenti ir jānoraida.

114

Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 83. punktā, tādas summas atgūšana, kas ir vienāda ar starpību starp nodokli, kāds būtu bijis jāmaksā, ja nebūtu prettiesiskā atbalsta pasākuma, un mazāko summu, kura tikusi samaksāta atbilstoši šim pasākumam, nav jauns nodoklis, kas ir noteikts ar atpakaļejošu spēku (šajā ziņā skat. spriedumu, 1993. gada 10. jūnijs, Komisija/Grieķija, C‑183/91, EU:C:1993:233, 17. punkts). Runa ir par sākotnējā nodokļa daļas, kas netika samaksāta atbilstoši prettiesiskajam atbrīvojumam, atgūšanu. Šāda atgūšana arī nav sods (spriedums, 1999. gada 17. jūnijs, Beļģija/Komisija, C‑75/97, EU:C:1999:311, 65. punkts).

115

Tāpat arī, runājot par argumentu, saskaņā ar kuru aviosabiedrības, uz kurām attiecas atgūšana, nespēj no saviem klientiem atgūt papildu nodokli, kas tām ir jāatmaksā, pietiek atgādināt, ka, tā kā prettiesiskais atbalsts, uz kuru Komisija ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā, izpaudās kā ACN zemākās likmes piemērošana, proti, kā daļējs atbrīvojums no nodokļa, kas bija jāmaksā nevis šo aviosabiedrību klientiem, bet pašām šīm sabiedrībām, šī atbalsta atgūšana noteikti ir saistīta ar abu piemērojamo likmju starpības atdošanu. Kā tas izriet no šī sprieduma 99. un 100. punkta, tā tas ir arī gadījumā, kad šī atbalsta saņēmēji nav guvuši nekādu labumu no attiecīgās priekšrocības, neatkarīgi no tā, vai tas tā bija tāpēc, ka tie ļāva šo priekšrocību izmantot saviem klientiem, vai jebkāda cita iemesla dēļ.

116

Visbeidzot, pienākums atgūt minēto atbalstu nav pretrunā ne samērīguma, ne vienlīdzīgas attieksmes principam. Pirmkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka prettiesiska atbalsta atcelšana, to atgūstot, ir loģiskas sekas tā prettiesiskuma konstatācijai, līdz ar to šī atbalsta atgūšana nolūkā atjaunot agrāko situāciju principā nevar tikt uzskatīta par nesamērīgu pasākumu salīdzinājumā ar LESD noteikumu valsts atbalsta jomā mērķiem (spriedumi, 2010. gada 11. marts, CELF un ministre de la Culture et de la Communication, C‑1/09, EU:C:2010:136, 54. punkts, un 2011. gada 28. jūlijs, Diputación Foral de Vizcaya u.c./Komisija, no C‑471/09 P līdz C‑473/09 P, nav publicēts, EU:C:2011:521, 100. punkts).

117

Otrkārt, atbalsta saņēmēji, kam tas ir jāatmaksā, acīmredzami nav tādā pašā situācijā kā aviosabiedrības, kuras nav saņēmušas atbalstu un uz kurām neattiecas atbalsta atgūšana, līdz ar to nevar būt runas par atšķirīgu attieksmi līdzīgās situācijās, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.

118

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Aer Lingus prasības Vispārējā tiesā trešais un ceturtais pamats, kā arī Ryanair prasības Vispārējā tiesā trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

119

Aer Lingus un Ryanair norāda, ka aviosabiedrībām, kam bija jāmaksā ACN augstākā likme, ir tiesības saņemt pārmaksātā nodokļa atmaksu gan tāpēc, ka divu dažādu likmju ieviešana ir LESD 56. pantā paredzētās pakalpojumu sniegšanas brīvības pārkāpums, gan saskaņā ar judikatūru, kas izriet no 2006. gada 7. septembra sprieduma Laboratoires Boiron (C‑526/04, EU:C:2006:528). Tādējādi starpības starp šo zemāko likmi un augstāko likmi atgūšana no sabiedrībām, kam bija piemērojama ACN zemākā likme, esot Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punkta, kā arī tiesiskās noteiktības, efektivitātes un labas pārvaldības principu pārkāpums. Turklāt šāda atgūšana izraisot smagus konkurences izkropļojumus. Pēc šīs atgūšanas aviosabiedrības, kurām būs ticis piemērots šis atgūšanas pasākums, tiks nostādītas nelabvēlīgā situācijā, ciktāl tādējādi tās būs samaksājušas kopējo summu EUR 10 apmērā par vienu pasažieri, lai gan citas aviosabiedrības, kuras ir saņēmušas EUR 8 atmaksu no sākotnēji samaksātajiem EUR 10 par vienu pasažieri, būs samaksājušas tikai nodokli EUR 2 apmērā par vienu pasažieri.

120

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pasākuma, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, raksturs nekādā ziņā nav līdzīgs tam, par kādu bija runa 2006. gada 7. septembra spriedumā Laboratoires Boiron (C‑526/04, EU:C:2006:528).

121

ACN bija vispārpiemērojams nodoklis, un apstrīdētajā lēmumā Komisija secināja, ka ACN zemākā likme ir līdzvērtīga daļējam atbrīvojumam no nodokļa, kas pats par sevi veido atbalsta pasākumu. Šādos apstākļos attiecīgā nodokļa maksātāji nevar atsaukties uz to, ka atbrīvojums, ko saņem citi uzņēmumi, veido valsts atbalstu, lai atbrīvotos no pienākuma maksāt minēto nodokli vai lai saņemtu tā atmaksu (spriedums, 2006. gada 7. septembris, Laboratoires Boiron, C‑526/04, EU:C:2006:528, 30. un 32. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

122

To ņemot vērā, ir jāatgādina, kā tas izriet no šī sprieduma 78. un 79. punkta, ka tādos apstākļos, kādi pastāv šajā lietā, Komisija nevar atturēties konstatēt valsts atbalsta esamību tikai tāpēc vien, ka pastāv iespēja, ka kompetentās valsts tiesas izdos rīkojumu atmaksāt pārmaksāto ACN aviosabiedrībām, kurām netika piemērota ACN zemākā likme. Tā kā Komisijai bija jākonstatē valsts atbalsta esamība, tai bija arī pienākums uzdot šo atbalstu atgūt.

123

Šādos apstākļos attiecīgajai dalībvalstij, šajā gadījumā Īrijai, izmantojot visus atbilstošos līdzekļus, kas ir saskaņā ar tās tiesību aktiem, kā arī Savienības tiesībām, ir jāpārliecinās, ka iespējamie valsts pasākumi, kuru rezultātā dažiem uzņēmumiem tiek atmaksāts nodoklis, nerada jaunu atbalstu, kas nav saderīgs ar LESD noteikumiem, par labu uzņēmumiem, kuri saņem šo atmaksu.

124

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Aer Lingus prasības Vispārējā tiesā otrais pamats, kā arī Ryanair prasības Vispārējā tiesā trešā pamata otrā daļa ir jānoraida.

125

Savas prasības Vispārējā tiesā otrā pamata ietvaros Ryanair norāda, ka Komisijai esot bijusi jāņem vērā ACN proporcionālā ietekme uz dažādiem konkurējošiem uzņēmumiem, novērtējot ACN radīto priekšrocību, ciktāl, pirmkārt, dažām sabiedrībām, tostarp Aer Arann, tika piemērota ACN zemākā likme attiecībā uz daudz lielāku to veikto lidojumu procentuālo daļu un, otrkārt, ACN, kas aprēķināts atbilstoši augstākajai likmei, ietekme bija daudz mazāka attiecībā uz lidojumiem biznesa klasē un liela attāluma lidojumiem, kurus piedāvāja galvenokārt Aer Lingus.

126

Aer Lingus kā persona, kas iestājusies lietā T‑500/12, neatbalsta Ryanair prasījumus saistībā ar šo pamatu, bet uzskata, ka dažādiem adresātiem piešķirtās priekšrocības relatīvā nozīme varētu būt atbilstošs kritērijs, lai noteiktu atgūstamā atbalsta summu. Ciktāl iestāšanās lietā nevar būt vērsta ne uz ko citu kā tikai uz pilnīgu vai daļēju kāda lietas dalībnieka prasījumu atbalstu, Aer Lingus argumentācija šajā jautājumā nav pieņemama.

127

Runājot par Ryanair argumentāciju, tai nevar piekrist. Tas, ka daži atbalsta pasākuma adresāti spēj no priekšrocības, kas veido šo atbalstu, gūt proporcionāli lielāku labumu nekā tas, kuru citi adresāti ir guvuši no tā paša pasākuma, nerada šķērsli ne tam, lai Komisija attiecīgo pasākumu varētu kvalificēt kā valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar vienoto tirgu, ne tam, lai tā varētu uzdot atgūt priekšrocību, kura izriet no šī atbalsta piemērošanas.

128

No tā izriet, ka Ryanair prasības Vispārējā tiesā otrais pamats nav pamatots un ir jānoraida.

129

Tā kā, pirmkārt, Aer Lingus prasības Vispārējā tiesā pirmo un piekto pamatu, kā arī Ryanair prasības Vispārējā tiesā pirmo, ceturto un piekto pamatu Vispārējā tiesa noraidīja un arī pamati, ko Aer Lingus un Ryanair savās attiecīgajās pretapelācijas sūdzībās ir izvirzījušas pret pārsūdzēto spriedumu pamatojumu, kurā ir atbalstīts šis noraidošais lēmums, nav tikuši apmierināti, pārsūdzēto spriedumu rezolutīvās daļas 2) punkts ir kļuvis galīgs, un tā kā, otrkārt, no visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pārējie pamati, ko Vispārējā tiesā izvirzīja Aer Lingus un Ryanair un kuru mērķis bija atcelt apstrīdēto lēmumu, arī ir jānoraida, to attiecīgās prasības atcelt tiesību aktu ir jānoraida kopumā.

130

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

131

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

132

Tā kā Aer Lingus un Ryanair spriedums ir nelabvēlīgs gan saistībā ar to pretapelācijas sūdzībām, gan saistībā ar to prasībām Vispārējā tiesā un Komisija ir lūgusi tām piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tām ir jāpiespriež segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus gan tiesvedībā Vispārējā tiesā, gan tiesvedībā Tiesā.

133

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. No tā izriet, ka Īrija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: