1

Apelācijas sūdzībā Orange lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 26. februāra spriedumu Orange/Komisija (T‑385/12, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2015:117), kurā tika noraidīta tās prasība atcelt Komisijas 2011. gada 20. decembra Lēmumu 2012/540/ES par valsts atbalstu C 25/08 (ex NN 23/08) – France Télécom piesaistīto valsts ierēdņu pensiju finansēšanas veida reforma, ko Francijas Republika īstenojusi par labu France Télécom (OV 2012, L 279, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 1.–19. punktā īsumā ir izklāstīta šādi:

[..]

[..]

3

Ar 2012. gada 22. augustā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu Orange cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

4

Prasības pamatojumam Orange izvirzīja četrus pamatus, no kuriem pirmais bija par kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ciktāl Komisija strīdīgo pasākumu ir uzskatījusi par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

5

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa prasību noraidīja pilnībā un piesprieda Orange atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

6

Orange lūdz Tiesu:

7

Komisija lūdz Tiesu:

8

Pēc tam, kad tika pasludināts Vispārējās tiesas 2016. gada 14. jūlija spriedums Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406), 2016. gada 26. jūlijāOrange Tiesas kancelejā iesniedza dokumentu, kurā lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu.

9

Šā lūguma pamatošanai Orange apgalvo būtībā, ka tas, ko jautājumā par selektīvas ekonomiskas priekšrocības esamību Vispārējā tiesa secina pārsūdzētajā spriedumā, esot nesavietojams ar to, ko tā secina minētajā 2016. gada 14. jūlija spriedumā, un ka tā pamatā esošie juridiskie apsvērumi esot tieši attiecināmi uz šīs apelācijas sūdzības pirmā un otrā pamata izvērtējumu.

10

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Reglamenta 83. pantam Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas sākšanu vai atkārtotu sākšanu, tostarp tad, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu (spriedums, 2016. gada 22. jūnijs, DK Recycling und Roheisen/Komisija, C‑540/14 P, EU:C:2016:469, 28. punkts).

11

Šajā gadījumā tas tā nav. Proti, Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tās rīcībā ir visa lietas izspriešanai vajadzīgā informācija un ka lieta nav jāizskata, ņemot vērā kādu jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz tās nolēmumu, vai argumentu, kas tajā nav ticis apspriests.

12

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Tiesa uzskata, ka tiesvedības mutvārdu daļa nav atkārtoti jāsāk.

13

Pirmkārt, Orange apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 42. un 43. punktā uzskatīdama, ka strīdīgā pasākuma it kā kompensējošais raksturs neliedz to kvalificēt par valsts atbalstu tāpēc, ka tikai tad, ja attiecīgā valsts iejaukšanās ir jāuzskata par kompensāciju atlīdzībai par pakalpojumiem, kas saskaņā ar Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) iedibinātajiem kritērijiem sniegti sabiedrisko pakalpojumu saistību pildīšanas kontekstā, šim pasākumam nav piemērojams LESD 107. panta 1. punkts.

14

Proti, pretēji tam, kā uzskata Vispārējā tiesa, 2011. gada 9. jūnija spriedumā Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija (C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368) 97. punktā Tiesa neesot izslēgusi, ka sava kompensējošā rakstura dēļ par valsts atbalstu nebūtu atzīstami ne tikai ar sabiedrisko pakalpojumu saistību pildīšanas kontekstā sniegtajiem pakalpojumiem saistītie pasākumi, bet arī kādi citi.

15

Otrkārt, Orange uzskata, ka Vispārējās tiesas vērtējums esot pretrunā 2006. gada 23. marta spriedumam Enirisorse (C‑237/04, EU:C:2006:197), kurā Tiesa nospriedusi, ka atkāpe no Itālijas vispārējo tiesību regulējuma neatbilst valsts atbalsta jēdzienam tāpēc, ka likums, kurā vienīgi novērsts, ka kāda uzņēmuma budžets tiek apgrūtināts ar kādu maksājumu, kura parasti nebūtu bijis, šim uzņēmumam nepiešķir kādu priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

16

Pirmkārt, pretēji tam, kā Vispārējā tiesa uzskata pārsūdzētā sprieduma 38.–41. punktā, nekas no 2006. gada 23. marta spriedumā Enirisorse (C‑237/04, EU:C:2006:197) teiktā neļaujot aprobežot šīs judikatūras piemērojamību attiecībā tikai uz t.s. “divējādas atkāpes” shēmām, proti, shēmām, kurās tālab, lai izvairītos no tā, ka atbalsta saņēmēja budžets tiktu apgrūtināts ar maksājumu, kas normālā situācijā neeksistētu, ir paredzēta atkāpe, ar ko domāts neitralizēt kādu agrāku atkāpi no vispārējās tiesībās noteiktā regulējuma.

17

Otrkārt, Orange uzsver, ka 1990. gada likumā France Télécom esot uzlikts pienākums, kura tās konkurentiem nebija un kurš tādējādi bija ārkārtējs apgrūtinājums minētās judikatūras izpratnē, kas tika novērsts ar 1996. gada likumu.

18

Treškārt, Orange apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 41. punktā Vispārējā tiesa kā atsauces sistēmu, pēc kuras nosakāma ar 1996. gada likumu piešķirtās priekšrocības esamība, esot izmantojusi sākotnējo shēmu, kas France Télécom ierēdņiem bija piemērota saskaņā ar 1990. gada likumu.

19

Orange paskaidro, ka 1996. gada likuma mērķis esot bijis uz France Télécom attiecināt vispārējo tiesisko regulējumu jautājumā par to, kā finansējamas šajā sabiedrībā nodarbināto valsts ierēdņu pensijas, un ka, ievērojot šo mērķi, atsauces sistēmai esot izmantojama tā shēma, kas bija piemērojama konkurējošajiem uzņēmumiem jautājumā par iemaksām, kuras tiem kā darba devējiem jāveic sava personāla pensijām.

20

Tāpēc, Orange ieskatā, Vispārējā tiesa, atzīdama par pareizu Komisijas izmantoto atsauces sistēmu, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

21

Komisija apstrīd Orange argumentāciju.

22

Uzreiz jānorāda, ka pirmā pamata pirmās daļas otrajā un trešajā argumentā, kas atreferēti šā sprieduma 15.–20. punktā, Orange apgalvo, ka Francijas valsts, pieņemdama 1996. gada likumu, tai neesot sniegusi nekādu ekonomisku priekšrocību. Šīs pirmās daļas pirmajā argumentā, kas atreferēts šā sprieduma 13. un 14. punktā, šī sabiedrība apgalvo, ka, pat ja arī pieņemtu, ka ar šo likumu tika piešķirta priekšrocība, ar šo priekšrocību esot vienīgi izlīdzināts strukturāli neizdevīgākais stāvoklis, kādā ar 1990. gada likumu ieviestās shēmas dēļ tā esot atradusies salīdzinājumā ar saviem konkurentiem, un tāpēc šī priekšrocība nebūtu pamats, lai konstatētu valsts atbalstu.

23

Jautājumā par ekonomiskas priekšrocības neesamību Orange Vispārējā tiesā argumentēja, ka no 2006. gada 23. marta sprieduma Enirisorse (C‑237/04, EU:C:2006:197) izriet, ka likums, kurā vienīgi novērsts, ka kāda uzņēmuma budžets tiek apgrūtināts ar kādām izmaksām, kuru parastos apstākļos nebūtu bijis, šim uzņēmumam nepiešķir kādu priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

24

Turklāt Vispārējā tiesā Orange apgalvoja, ka Komisijas izvēle jautājumā par atsauces sistēmu, pēc kuras noskaidrojama ekonomiskas priekšrocības esamība vai neesamība, proti, tai izvēloties shēmu, kas France Télécom bija piemērojama saskaņā ar 1990. gada likumu, nevis shēmu, kas bija piemērojama ar to konkurējošajiem uzņēmumiem, esot juridiski kļūdaina un acīmredzami kļūdaina vērtējumā.

25

Pārsūdzētā sprieduma 38.–41. punktā Vispārējā tiesa šo uz 2006. gada 23. marta spriedumu Enirisorse (C‑237/04, EU:C:2006:197) balstīto argumentāciju noraida, uzskatot, ka šī judikatūra ir piemērojama attiecībā tikai uz t.s. “divējādas atkāpes” shēmām, proti, shēmām, kurās tālab, lai novērstu to, ka atbalsta saņēmēja budžets tiek apgrūtināts ar maksājumu, kas normālā situācijā neeksistētu, ir paredzēta atkāpe, ar kuru domāts neitralizēt kādu agrāku atkāpi no vispārējās tiesībās noteiktā regulējuma, kas šajā gadījumā, gan tā neesot bijis.

26

Taču šajā vērtējumā nav kļūdu tiesību piemērošanā, kuras Orange apgalvo šīs daļas otrajā argumentā.

27

Šajā ziņā jānorāda 2006. gada 23. marta sprieduma Enirisorse (C‑237/04, EU:C:2006:197) 46.–48. punktā Tiesa nosprieda, ka par priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē nav uzskatāms valsts tiesiskais regulējums, kas neparedz priekšrocību nedz kādas sabiedrības akcionāriem, nedz pašai šai sabiedrībai, jo tajā vienīgi novērsts, ka tās budžets tiek apgrūtināts ar kādu maksājumu, kura parastos apstākļos nebūtu bijis, un tādējādi vienīgi reglamentētas īpašas tiesības, neparedzot mazināt izmaksas, kas šai sabiedrībai parasti būtu jāsedz.

28

Jāuzsver – kā savu secinājumu 42. punktā norāda arī ģenerāladvokāts – ka 2006. gada 23. marta spriedumā Enirisorse (C‑237/04, EU:C:2006:197) aplūkotā situācija bija īpatnēja ar to, ka attiecīgā valsts pasākuma rezultātā tika neitralizētas kādas atkāpi no vispārējās tiesībās paredzētās kārtības paredzošas shēmas sekas.

29

Taču šoreiz, pārsūdzētā sprieduma 41. punktā brīvi izvērtējot faktus, Vispārējā tiesa konstatē, ka France Télécom ierēdņu pensiju shēma ir juridiski atšķirīga un skaidri nodalīta no privāttiesiski nodarbinātajiem darbiniekiem piemērojamās shēmas. No šā apstākļa tā secina, ka pēdējā no šīm shēmām nav tā, kas parasti piemērojama France Télécom ierēdņiem, un tāpēc ar 1996. gada likumu nav nedz noņemts ārkārtējs apgrūtinājums šā uzņēmuma budžetam, nedz veikta atgriešanās pie parastās kārtības.

30

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa juridiski nekļūdījās, pārsūdzētā sprieduma 41. punktā nospriežot, ka “nav iespējams secināt, kā [to darījusi] prasītāja, ka ar strīdīgo pasākumu bij[a] domāts novērst, ka France Télécom rodas kādas izmaksas, kādu parastos apstākļos [2006. gada 23. marta sprieduma Enirisorse (C‑237/04, EU:C:2006:197) izpratnē] tās budžetam [nebūtu bijis]”.

31

Līdz ar to šīs daļas otrais arguments ir jānoraida kā nepamatots.

32

Runājot par pirmās daļas trešo argumentu jautājumā par atsauces sistēmas izvēli, jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 37. punktā Vispārējā tiesa uzskata, ka, mazinot ar 1990. gada likumu ieviestos sociālās apdrošināšanas maksājumus, 1996. gada likums principā rada priekšrocību France Télécom.

33

Turklāt, kā atgādināts šā sprieduma 29. punktā, pārsūdzētā sprieduma 41. punktā Vispārējā tiesa konstatē, ka ierēdņu pensiju shēma ir juridiski atšķirīga un skaidri nodalīta no shēmas, kas piemērojama tādiem privāttiesiski nodarbinātajiem darbiniekiem kā France Télécom konkurentu darbiniekiem, un ka ar 1990. gada likumu nav ieviesta nekāda atkāpju shēma, jo iemaksas ierēdņu pensijām līdz tam nebija veicamas parastajā pensiju iemaksu kārtībā.

34

Šādi Vispārējā tiesa noraida Orange argumentāciju, ka Komisija esot izmantojusi kļūdainu atsauces sistēmu, lai noteiktu ekonomiskas priekšrocības esamību vai neesamību.

35

Taču šīs daļas trešajā argumentā, kas atreferēts šā sprieduma 18.–20. punktā, Orange – kā pareizi norāda Komisija – neapstrīd pārsūdzētā sprieduma 37. punktā rodamo vērtējumu un vienīgi pārmet Vispārējai tiesai, ka tālab, lai noteiktu pareizo atsauces sistēmu, tā neesot ņēmusi vērā mērķus, kādiem Francijas valsts pieņēma 1996. gada likumu.

36

Proti, Orange būtībā apgalvo, ka 1996. gada likuma mērķis esot bijis atjaunot vispārīgo tiesību nosacījumus attiecībā uz veidu, kādā finansējamas France Télécom nodarbināto ierēdņu pensijas, un tādējādi šo sabiedrību nostādīt situācijā, kas būtu identiska tās konkurentu situācijai. Gan tāpēc, gan arī ievērojot šā 1996. gada likuma mērķus, “parastā” situācija, kas būtu jāņem vērā, lai noteiktu, vai ar minēto likumu tika novērsts parasts vai ārkārtējs apgrūtinājums, esot privāttiesiska saimnieciskās darbības subjekta situācija.

37

Tādējādi Orange argumentācija neļauj Tiesai pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa, noraidīdama šīs sabiedrības iebildumu par to, ka Komisija kļūdaini izvēlējusies atsauces sistēmu, ir pieļāvusi kādas citas kļūdas tiesību piemērošanā, izņemot to, kas saistīta ar Francijas valsts mērķu neņemšanu vērā.

38

Taču šajā ziņā jāatgādina Tiesas pastāvīgās judikatūras atziņa, ka LESD 107. panta 1. punktā valsts iejaukšanās pasākumi netiek nošķirti atkarībā no to iemesliem vai mērķiem, bet gan tiek definēti atbilstoši to sekām (spriedums, 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 94. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Tādējādi šīs daļas trešais arguments ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

40

Runājot par pirmās daļas pirmo argumentu par strukturāli neizdevīgākas situācijas izlīdzināšanu, ir jānorāda, ka pirmajā instancē Orange balstījās uz Vispārējās tiesas 2004. gada 16. marta spriedumu Danske Busvognmænd/Komisija (T‑157/01, EU:T:2004:76) un 2008. gada 28. novembra spriedumu Hotel Cipriani u.c./Komisija (T‑254/00, T‑270/00 un T‑277/00, EU:T:2008:537), lai apgalvotu, ka valsts atbalsts nav priekšrocība, kas radīta, novēršot no kāda atkāpju regulējuma izrietošus papildu apgrūtinājumus, kuru nav konkurējošajiem uzņēmumiem. Proti, tās ieskatā, strukturāli neizdevīgākas situācijas izlīdzināšana var liegt pasākumu kvalificēt par valsts atbalstu arī kādās citās īpašās situācijās, ne tikai vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma gadījumos.

41

Pārsūdzētā sprieduma 42. un 43. punktā Vispārējā tiesa šo argumentāciju noraida, uzskatot, ka, pat ja pieņemtu, ka šajā lietā piešķirtā maksājumu samazinājuma kompensējošais raksturs ir pierādīts, tas tik un tā neļautu liegt kvalificēt šo pasākumu par valsts atbalstu.

42

Šajā ziņā tā norāda, ka no Tiesas judikatūras, konkrēti, 2011. gada 9. jūnija sprieduma Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija (C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368) 90.–92. punkta izriet, ka tikai tik lielā mērā, cik attiecīgā valsts iejaukšanās ir jāuzskata par kompensāciju atlīdzībai par pakalpojumiem, ko sniedz uzņēmumi, kuriem ir uzticēti vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības atbilstoši kritērijiem, ko Tiesa iedibinājusi ar 2003. gada 24. jūlija spriedumu Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415), šim pasākumam nav piemērojams LESD 107. panta 1. punkts.

43

Taču šajos vērtējumos nav šīs daļas pirmajā argumentā Orange apgalvotās kļūdas tiesību piemērošanā.

44

Proti, jākonstatē, ka līdz šim vienīgā Tiesas judikatūrā atzītā hipotēze, kurā ekonomiskas priekšrocības sniegšanas konstatēšanas rezultātā attiecīgais pasākums var arī nebūt kvalificējams par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir tad, kad valsts iejaukšanās ir atlīdzība par pakalpojumiem, ko sniedz uzņēmumi, kuriem ir uzticēti vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības atbilstoši kritērijiem, kas iedibināti ar 2003. gada 24. jūlija spriedumu Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415).

45

Tāpēc Vispārējā tiesa pareizi uzskata, ka šajā lietā Orange nevarēja no šā sprieduma 40. punktā minētajiem Vispārējās tiesas spriedumiem gūt kādu derīgu argumentu, lai pierādītu, ka attiecīgais pasākums var būt nekvalificējams par valsts atbalstu tāpēc, ka ar to tiek izlīdzināta strukturāli neizdevīgāka situācija.

46

No tā izriet, ka šīs daļas pirmais arguments jānoraida kā nepamatots.

47

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

48

Orange uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 52. un 53. punktā nospriežot, ka strīdīgais pasākums ir selektīvs, jo attiecas tikai uz Orange.

49

Tā uzskata, ka individuāls pasākums ir selektīvs tikai tad, ja konkrētam uzņēmumam ar to tiek sagādāta kāda priekšrocība salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas ir salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā. Šajā ziņā Orange piesauc 2012. gada 29. marta spriedumu 3M Italia (C‑417/10, EU:C:2012:184, 40. punkts) un 2015. gada 16. aprīļa spriedumu, Trapeza Eurobank Ergasias (C‑690/13, EU:C:2015:235, 28. punkts).

50

Proti, tā kā pasākuma selektīvumam ir vajadzīgs, lai priekšrocības tiktu sadalītas nevienlīdzīgi starp kādiem salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā esošiem uzņēmumiem, vērtējumu nevarot veikt, nesalīdzinot šādā situācijā esošos subjektus.

51

Taču, tā kā Komisija bija secinājusi, ka nav citu uzņēmumu, kas būtu iekļaujami tās izraudzītajā atsauces sistēmā, Orange uzskata, ka Vispārējā tiesa nevar aprobežoties ar prezumēšanu, ka selektīvuma kritērijs ir izpildīts, ņemot vērā strīdīgā pasākuma ad hoc iedabu.

52

Komisija apstrīd Orange argumentāciju.

53

Pārsūdzētā sprieduma 52. un 53. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka 1996. gada likums attiecas vienīgi uz France Télécom, un tāpēc to uzskatīja par selektīvu. Vispārējās tiesas ieskatā, kritērijs, saskaņā ar kuru labuma guvējs ir jāsalīdzina ar citiem subjektiem, kas, ievērojot pasākuma mērķi, atrodas salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā, ir iederīgs un pamatots, vērtējot tādu pasākumu selektīvumu, kuri iespējami var tikt piemēroti vispārīgi, un tāpēc tas ir nevietā tad, ja, kā šajā lietā, ir jāvērtē tāda ad hoc pasākuma selektīvums, kurš attiecas tikai uz vienu vienīgu uzņēmumu un ar kuru domāts mainīt kādus šim uzņēmumam specifiski piemītošus tā konkurētspēju ierobežojošus aspektus.

54

Tā kā šie vērtējumi – kā savu secinājumu 66.–72. punktā norāda arī ģenerāladvokāts – ir saskanīgi ar Tiesas šajā jautājumā esošo judikatūru (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 4. jūnijs, Komisija/MOL, C‑15/14 P, EU:C:2015:362, 60. punkts), tajos nav rodama neviena juridiska kļūda un tāpēc šī daļa ir jānoraida kā nepamatota.

55

Orange pārmet, ka Vispārējā tiesa – pārsūdzētā sprieduma 63. un 64. punktā atzīstot, ka ietekmes uz konkurenci kritērijs ir izpildīts, jo ar strīdīgā pasākuma rezultātā atbrīvotajiem finanšu līdzekļiem varēja tikt veicināta Orange darbības izvēršana nesen konkurencei atvērtajos tirgos, un ka šī sabiedrība esot pati atzinusi, ka minētais pasākums bija jāveic, lai ļautu tai piedalīties konkurences attīstīšanā, – esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

56

Orange ieskatā, lai arī ar abiem šiem aspektiem būtu apliecināms, ka strīdīgajam pasākumam, ar kuru nodrošināta patiesa konkurence, bija pozitīva ietekme uz konkurenci, ar tiem vēl neesot pietiekami, lai Vispārējā tiesa secinātu, ka minētais pasākums bija tāds, kas kropļo vai varētu kropļot konkurenci.

57

Ja Vispārējā tiesa būtu pilnīgi pārbaudījusi vērtējumus, balstoties uz kuriem Komisija uzskata, ka konkurences skaršanas kritērijs ir izpildīts, tā būtu varējusi secināt, ka šādu pret konkurenci vērstu seku esamība nav pienācīgi konstatēta, jo izraudzītajā atsauces sistēmā bija iekļauta tikai Orange, un ka Komisija ir atzinusi, ka strīdīgais pasākums bija jāveic, lai nodrošinātu patiesu konkurenci tirgū, kas pakāpeniski tiek atvērts konkurencei.

58

Komisija apstrīd Orange argumentāciju.

59

Pārsūdzētā sprieduma 63. un 64. punktā Vispārējā tiesa noraida šā sprieduma 57. punktā atreferēto Orange argumentāciju, uzskatot vispirms, ka ar strīdīgā pasākuma rezultātā atbrīvotajiem finanšu līdzekļiem varēja tikt veicināta France Télécom darbības izvēršana konkurencei nesen atvērtajos tirgos Francijā un citās dalībvalstīs.

60

Pēc tam Vispārējā tiesa norāda, ka Orange pati ir atzinusi, ka strīdīgais pasākums ir zīmīgi ietekmējis konkurenci, atzīstot, ka tas esot bijis jāveic, lai ļautu tai piedalīties konkurences attīstīšanā.

61

Visbeidzot Vispārējā tiesa uzskata, ka apstāklis, vai strīdīgais pasākums bija vai nebija vajadzīgs, lai ļautu France Télécom tikt galā ar savu apgalvoto konkurētspējas kavēkli, ir būtisks saistībā nevis ar nosacījumu par konkurences kropļošanu, bet gan ar nosacījumu par priekšrocību, un ka tas ir iztirzāts pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata pirmās daļas kontekstā.

62

Tāpēc, pirmkārt, – kā savu secinājumu 75. punktā norāda arī ģenerāladvokāts – pārsūdzētajā spriedumā ir skaidri izklāstīti iemesli, kāpēc Vispārējā tiesa atzīst par pareizu Komisijas vērtējumu jautājumā par konkurences kropļošanas kritēriju.

63

Tāpēc, tā kā sniegtais pamatojums atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai ļauj ieinteresētajām personām uzzināt pārsūdzētā sprieduma pamatojumu un sniedz Tiesai pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi apelācijas ietvaros, iebildums par to, ka pārsūdzētajā spriedumā neesot pietiekami norādīts pamatojums, ir jānoraida.

64

Otrkārt, jāatgādina, ka Komisijai ir nevis jāpierāda atbalsta faktiska ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktiska konkurences izkropļošana, bet gan tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šo tirdzniecību un kropļot konkurenci (spriedums, 2011. gada 8. septembris, Komisija/Nīderlande, C‑279/08 P, EU:C:2011:551, 131. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Šajā ziņā apstāklis, ka kāda no tautsaimniecības nozarēm tiek liberalizēta Savienības līmenī, var liecināt par atbalsta faktisku vai iespējamu ietekmi uz konkurenci, kā arī par tā ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (spriedums, 2009. gada 30. aprīlis, Komisija/Itālija un Wam, C‑494/06 P, EU:C:2009:272, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

66

Jautājumā par konkurences kropļošanas nosacījumu ir jānorāda, ka atbalsts, ar ko ir paredzēts uzņēmumu atbrīvot no izmaksām, kuras tam parasti būtu jāsedz saistībā ar ikdienas pārvaldību vai parastu darbību, principā rada konkurences apstākļu izkropļojumu (spriedums, 2009. gada 30. aprīlis, Komisija/Itālija un Wam, C‑494/06 P, EU:C:2009:272, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

67

Šajā lietā pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Vispārējā tiesa norāda, ka no apstrīdētā lēmuma preambulas 114.–116. apsvēruma izriet, ka ar 1996. gada likumu Orange rīcībā gan bija, gan tiek nodots vairāk finanšu līdzekļu darbībai tirgos, kuros tā aktīvi darbojas, ka telekomunikāciju pakalpojumu tirgi, kuros Orange mēdza darboties un joprojām darbojas visā Francijas teritorijā un citās dalībvalstīs, ir tikuši pakāpeniski atvērti konkurencei un ka šie abi aspekti tai ir atvieglojuši darbības izvēršanu konkurencei jaunatvērtajos citu dalībvalstu tirgos.

68

Taču šo Orange neapstrīdēto konstatējumu gaismā Vispārējā tiesa varēja, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, par pareizu atzīt Komisijas vērtējumu, ka strīdīgais pasākums bija spējīgs kropļot konkurenci.

69

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmā pamata trešā daļa un tādējādi šis pamats kopumā ir jānoraida.

70

Orange apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi tai norādītos faktus un neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, pārsūdzētā sprieduma 93. un 94. punktā atzīdama, ka 1996. gada likuma formulējumam nav pretrunā Komisijas interpretācija, ka vienreizējā ārkārtas iemaksa ir nevis sociālās apdrošināšanas maksājums, bet gan paredzēta citiem mērķiem un ka tādējādi Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka risku, kas nav kopīgi, neņemšana vērā no saistībām atbrīvojošajā darba devēja iemaksā nevar tikt atsvērta ar minēto iemaksu.

71

Proti, pretēji tam, kā uzskata Vispārējā tiesa, vienreizējā ārkārtas iemaksa esot Orange sociālās apdrošināšanas maksājums, jo 1996. gada likuma 30. panta redakcijā ir paredzēts, ka šo iemaksu maksā “kā atlīdzību par valsts veikto tās nodarbinātajiem ierēdņiem piešķirto pensiju aprēķināšanu un maksāšanu”.

72

Komisija apstrīd Orange argumentāciju.

73

Pārsūdzētā sprieduma 93. un 94. punktā Vispārējā tiesa uzskata, ka 1996. gada likuma formulējumam nav pretrunā Komisijas interpretācija, ka vienreizējā ārkārtas iemaksa ir nevis sociālās apdrošināšanas maksājums kā darba devēju no saistībām atbrīvojoša iemaksa, bet gan paredzēts citiem mērķiem, un no tā secina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nedz pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas, uzskatīdama, ka risku, kas nav kopīgi, neņemšana vērā no saistībām atbrīvojošajā darba devēja iemaksā, nevar tikt atsvērta ar vienreizējo ārkārtas iemaksu.

74

Šis vērtējums ir balstīts uz minētā sprieduma 92. punktā izdarīto konstatējumu, ka “no 1990. gada likuma, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1996. gada likumu, 30. panta c) un d) punkta redakcijas, lasot tos kopsakarā, izriet, ka no saistībām atbrīvojošā darba devēja iemaksa tika paredzēta tālab, lai “izlīdzinātu visu darba samaksai piemērojamo obligāto sociālās apdrošināšanas un nodokļu maksājumu līmeni” starp France Télécom un tās konkurentiem, savukārt jautājumā par vienreizējās ārkārtas iemaksas mērķi šajās tiesību normās nav nekas teikts”.

75

Tāpēc, pirmkārt, – kā savu secinājumu 86. punktā norāda arī ģenerāladvokāts – pārsūdzētajā spriedumā ir skaidri izklāstīti iemesli, kāpēc Vispārējā tiesa noraida Orange prasījumus.

76

Tāpēc tā kā sniegtais pamatojums atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai ļauj ieinteresētajām personām uzzināt pārsūdzētā sprieduma pamatojumu un sniedz Tiesai pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi apelācijas ietvaros, iebildums par to, ka pārsūdzētajā spriedumā neesot pietiekami norādīts pamatojums, ir jānoraida.

77

Otrkārt, – kā savu secinājumu 85. punktā norāda arī ģenerāladvokāts – šā sprieduma 71. punktā atreferētais arguments nespēj atspēkot pārsūdzētā sprieduma 92. punktā konstatēto. Šajos nosacījumos jākonstatē, ka apgalvotā sagrozīšana acīmredzami neizriet no lietas materiāliem un ar savu argumentāciju Orange tātad patiesībā lūdz Tiesu no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus, ko darīt savukārt nav Tiesas kompetencē.

78

No tā izriet, ka arguments par 1996. gada likuma sagrozīšanu ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

79

Līdz ar to pirmā daļa ir jānoraida kā vispār nepamatota.

80

Otrajā pamatā Orange apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, pārsūdzētā sprieduma 99.–101. punktā tikai atkārtodama Komisijas vērtējumus un neanalizēdama Orange izvirzītos argumentus, lai konstatētu šo vērtējumu kļūdainumu. Turklāt Vispārēja tiesa neesot izskatījusi pārējos Orange argumentus, ar kuriem bija domāts pierādīt, ka Komisijai nebija pamata aplūkot ar France Télécom saistīto ierēdņu pensiju reformu citādāk nekā ar La Poste saistīto ierēdņu pensiju reformu.

81

Komisija apstrīd Orange argumentāciju.

82

Šajā ziņā – kā savu secinājumu 90.–93. punktā norāda arī ģenerāladvokāts – pārsūdzētā sprieduma 99.–101. punktā rodamos apsvērumus Vispārējā tiesa izklāstījusi vienīgi pilnīguma labad. Tāpēc Orange apelācijā izmantotā argumentācija ir neefektīva, jo, pat ja tā būtu pamatota, tās dēļ pārsūdzētais spriedums vēl nebūtu atceļams.

83

No minētā izriet, ka otrā pamata otrā daļa un līdz ar to šis pamats kopumā ir jānoraida kā vispār nepamatoti.

84

Orange uzskata, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus un veikusi pamatojuma aizstāšanu, pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punktā uzskatot kompensācijas un papildkompensācijas maksājumu atcelšanu par apstrīdētā lēmuma 1. pantā konstatētā atbalsta daļu, lai gan šā lēmuma preambulas 119. apsvērumā Komisija vienīgi secinājusi, ka šā pasākuma būtība ir samazināt kompensāciju, kuru veido darba devēja iemaksa, neminot kompensācijas un papildkompensācijas maksājumus.

85

Orange piebilst, ka kompensācijas un papildkompensācijas maksājumus parasti sedz nevis tiešā veidā uzņēmumi, bet gan tikai paši pensiju fondi. Tāpēc nekas neesot ļāvis Vispārējai tiesai uzskatīt, ka ar 1990. gada likumu ieviestā shēma radīja parastas izmaksas un ka tāpēc ar 1996. gada likumu šis uzņēmums ticis atbrīvots no izmaksām, kas parasti sedzamas no tā budžeta.

86

Komisija apstrīd Orange argumentāciju.

87

Pārsūdzētā sprieduma 107. punktā Vispārējā tiesa konstatē, ka “diemžēl [apstrīdētā] lēmuma preambulas 119. apsvērumā, kurā ir ietverts secinājums par atbalsta esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, [vienīgi] norādīts, ka atbalsta būtība ir samazināt “kompensāciju, kuru veido darba devēja iemaksa”, neminot kompensācijas un papildkompensācijas maksājumus”.

88

Tomēr pārsūdzētā sprieduma 108. punktā Vispārējā tiesa uzskata, ka “jāatzīst, ka gan no [apstrīdētā] lēmuma konteksta, gan no tā 1. panta izriet, ka, pēc Komisijas domām, atbalsta būtība ir samazināt kompensāciju, ko prasītāja bija maksājusi iepriekš, un tātad noteikti ietver visus maksājumus, ko prasītāja veikusi līdz strīdīgā pasākuma spēkā stāšanās brīdim”.

89

Šis vērtējums tika pamatots ar šādiem pārsūdzētā sprieduma 104.–106. punktā izklāstītajiem apsvērumiem:

90

Tādējādi jākonstatē, ka, šādi argumentēdama, Vispārējā tiesa nebūt nav aizstājusi apstrīdētajā lēmumā izklāstīto argumentāciju ar savējo, bet gan vienīgi šo lēmumu interpretējusi paša tā satura gaismā. Turklāt, pretēji tam, ko apgalvo Orange, šajā interpretācijā ir rūpīgi atspoguļotas minētā lēmuma pretrunas, tās nesagrozot.

91

Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā vispār nepamatots.

92

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

93

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

94

Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

95

Tā kā Orange spriedums ir nelabvēlīgs un tā kā Komisija ir prasījusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, Orange jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: