1

Eiropas Komisija ar savu apelācijas sūdzību lietā C‑93/13 P, kā arī Versalis SpA (turpmāk tekstā – “Versalis”) un Eni SpA (turpmāk tekstā – “Eni”) ar savu apelācijas sūdzību lietā C‑123/13 P lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2012. gada 13. decembra spriedumu (Versalis un Eni/Komisija, T‑103/08, EU:T:2012:686; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), kura priekšmets ir Versalis un Eni kopīgi celta prasība, ar kuru lūdz atcelt Komisijas 2007. gada 5. decembra lēmumu C(2007) 5910, galīgā redakcija, par procesu saskaņā ar [EK] līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38629 – Hloroprēnkaučuks; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) vai, pakārtoti, atcelt vai samazināt ar šo lēmumu solidāri Versalis un Eni uzliktā naudas soda apmēru.

2

Komisija ar savu apelācijas sūdzību lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu daļā, kurā Vispārējā tiesa ir samazinājusi līdz EUR 106 200 000 apmēram naudas sodu, kas ar apstrīdēto lēmumu uzlikts Versalis un Eni. Versalis un Eni ar savu apelācijas sūdzību lūdz atcelt to pašu spriedumu daļā, kurā Vispārējā tiesa ir noraidījusi to prasību.

3

Eni ir tāda paša nosaukuma sabiedrību grupas galvenā mātessabiedrība; šī sabiedrību grupa uzsāka darbību hloroprēnkaučuka (turpmāk tekstā – “HK”) tirgū kopš 1992. gada, iegūstot sabiedrību grupas Rhône-Poulenc HK nozari; šajā nozarē bija specializējusies šīs grupas sabiedrība ar nosaukumu Distugil. Laikposmā no 1993. gada 13. maija līdz 1997. gada 31. oktobrimEni grupas ietvaros par darbību saistībā ar HK (turpmāk tekstā – “darbība HK jomā”) atbildīgā sabiedrība bija EniChem Elastomeri Srl (turpmāk tekstā – “EniChem Elastomeri”), kuru pilnībā kontrolēja EniChem SpA (turpmāk tekstā – “EniChem”), kuru pašu daļēji tieši un daļēji netieši kontrolēja Eni; šī kontrole aptvēra no 99,93 % līdz 99,96 % no tās pamatkapitāla. 1997. gada 1. novembrīEniChem Elastomeri apvienošanas rezultātā tika pievienota EniChem. Šī iepriekš minētā sabiedrība pārņēma atbildību par agrākajiem EniChem Elastomeri, kas izbeidza pastāvēt kā atsevišķa juridiska persona, aktīviem. 2002. gada 1. janvārīEniChem nodeva savu darbību HK jomā tai pilnībā piederošajai meitassabiedrībai, proti, Polimeri Europa SpA (turpmāk tekstā – “Polimeri Europa”). 2002. gada 21. oktobrīEni ieguva pilnīgu tiešu kontroli sabiedrībā Polimeri Europa. 2003. gada 30. aprīlīEniChem mainīja savu juridisko nosaukumu uz [konfidenciāli]. 2012. gada aprīlī Polimeri Europa mainīja savu juridisko nosaukumu, un tagad tās nosaukums ir Versalis.

4

2002. gada 18. decembrīBayer AG (turpmāk tekstā – “Bayer”) informēja Eiropas Kopienu Komisiju par HK tirgū esošo karteli un izteica savu vēlēšanos sadarboties ar to atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti Komisijas Paziņojumā par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un naudas soda samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”). Komisija ar 2003. gada 27. janvāra lēmumu piešķīra Bayer nosacītu atbrīvojumu no naudas soda.

5

Pēc Bayer paziņotās informācijas saņemšanas Komisija 2003. gada 27. martā veica iepriekš neizziņotu pārbaudi Dow Deutschland Inc. telpās un 2003. gada 9. jūlijā – Denka Chemicals GmbH (turpmāk tekstā – “Denka Chemicals”) telpās.

6

2003. gada 15. jūlijāTosoh Corp. un Tosoh Europe BV (turpmāk tekstā – “Tosoh Europe”) un 2003. gada 21. novembrīDuPont Dow Elastomers LLC (turpmāk tekstā – “DDE”), uzņēmums, kas līdzīgās daļās pieder EI DuPont de Nemours and Company (turpmāk tekstā – “EI DuPont”) un The Dow Chemicals Company (turpmāk tekstā – “Dow”), attiecīgi iesniedza iecietības pieteikumu atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību.

7

2005. gada martā Komisija nosūtīja apstrīdētā lēmuma adresātiem pirmos informācijas pieprasījumus, pamatojoties uz Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EK] Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantu.

8

Pēc pirmā informācijas pieprasījuma saņemšanas [konfidenciāli], agrāk – EniChem, un Polimeri Europa, tagad – Versalis, 2005. gada 15. aprīlī iesniedza iecietības pieteikumus. [konfidenciāli] 2005. gada maijā un 2006. gada novembrī saistībā ar šo iecietības pieteikumu iesniedza Komisijai citus pieteikumus.

9

Komisija ar 2007. gada 7. marta vēstuli darīja zināmus Tosoh Corp., Tosoh Europe un DDE savus sākotnējos secinājumus, saskaņā ar kuriem pierādījumiem, kurus tās bija tai sniegušas, ir būtiska pievienotā vērtība 2002. gada paziņojuma par sadarbību izpratnē, un attiecīgi savu nodomu samazināt naudas soda apmēru, sākotnēji nosakot samazinājumu, balstoties uz šī paziņojuma 23. punkta b) apakšpunktā norādītajiem apmēriem, proti, no 30 % līdz 50 % attiecībā uz Tosoh Corp. un Tosoh Europe un no 20 % līdz 30 % attiecībā uz DDE. Ar tajā pašā dienā datētu vēstuli [konfidenciāli], agrāk EniChem, un Polimeri Europa, tagad Versalis, tika darīts zināms, ka to pieteikumi neatbilst minētā paziņojuma 8. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem un ka, pamatojoties uz šī paziņojuma 15. un 17. punktu, tām netiks piešķirts nosacīts atbrīvojums no naudas soda.

10

2007. gada 13. martā Komisija uzsāka administratīvo procesu un pieņēma paziņojumu par iebildumiem attiecībā uz EKL 81. panta un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. panta pārkāpumu, kas adresēts divpadsmit sabiedrībām, tostarp Eni, Polimeri Europa, tagad – Versalis, un [konfidenciāli], agrāk – EniChem. Visi paziņojuma par iebildumiem adresāti, atbildot uz to, ir iesnieguši Komisijai rakstveida apsvērumus un ir īstenojuši savas tiesības tikt uzklausītiem sanāksmē paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2007. gada 21. jūnijā.

11

Komisija 2007. gada 5. decembrī pieņēma apstrīdēto lēmumu. Šis lēmums 2007. gada 10. decembrī tika darīts zināms Eni un 2007. gada 11. decembrī – Polimeri Europa, tagad – Versalis. Apstrīdētā lēmuma kopsavilkums, kas grozīts ar Komisijas 2008. gada 23. jūnija lēmumu C(2008) 2974, galīgā redakcija, 2008. gada 3. oktobrī tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 251, 11. lpp.). Šis iepriekš minētais lēmums ir adresēts vienīgi El DuPont, DuPont Performance Elastomers SA, DuPont Performance Elastomers LLC un Dow.

12

No apstrīdētā lēmuma izriet, ka laikposmā no 1993. līdz 2002. gadam vairāki HK ražotāji, apstrīdētā lēmuma adresāti, ir piedalījušies vienotā un turpinātā EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā, kas aptvēra visu Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) teritoriju un ko veidoja vienošanās un saskaņotas darbības attiecībā uz tirgu sadalīšanu un stabilizēšanu, tirgus daļu un pārdošanas kvotu noteikšanu HK tirgū, kā arī vairāku cenu paaugstinājumu saskaņošanu un ieviešanu, minimālo cenu noteikšanu, klientu sadali un apmainīšanos ar konfidenciālu informāciju saistībā ar konkurenci. Šie ražotāji regulāri vairākas reizes gadā satikās daudzpusējās vai divpusējās sanāksmēs.

13

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma, kas grozīts ar lēmumu C(2008) 2974, galīgā redakcija, 1.–3. punktu:

“1. punkts

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. pantu un no 1994. gada 1. janvāra EEZ līguma 53. pantu, norādītajā laikposmā piedaloties vienotas un turpinātas vienošanās un saskaņotu darbību [HK] nozarē īstenošanā:

2. punkts

Par 1. punktā minēto pārkāpumu tiek noteikti šādi naudas sodi:

3. punkts

Uzņēmumi, kas minēti 1. punktā, nekavējoties izbeidz šajā pantā minētos pārkāpumus, ja tie jau nav to izdarījuši.

Tiem jāatturas no jebkādas turpmākās darbības vai rīcības, kas 1. punktā ir norādīta kā pārkāpums, un jebkādas citas darbības ar tādu pašu vai līdzīgu mērķi vai iedarbību.”

14

Naudas sodu apmēra noteikšanai Komisija ir balstījusies uz tās Pamatnostādnēm naudas sodu noteikšanai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”). Tā ir ņēmusi vērā zināmu proporciju no katra iesaistītā uzņēmuma EEZ teritorijā 2001. gadā realizētās HK pārdošanas vērtības – 2001. gads ir pēdējais gads, kurā pilnībā notikusi dalība pārkāpumā, – un pareizinājusi šo vērtību ar pārkāpuma gadu skaitu.

15

Lai noteiktu šo proporciju, Komisija ir uzskatījusi, ka horizontālās vienošanās par tirgus sadali un cenu noteikšanu pēc sava rakstura uzskatāmas par vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Šajā ziņā Komisija arī ir uzskatījusi, ka uzņēmumu, kas piedalījās pārkāpumā, kopējā tirgus daļa EEZ veidoja 100 %, ka no ģeogrāfiskā apjoma viedokļa tas bija pasaules mēroga pārkāpums un ka pārkāpums bija īstenots sistemātiski.

16

Komisija ir nolēmusi, ka katra iesaistītā uzņēmuma pārdošanas apjoma, kas jāņem vērā, lai noteiktu piemērojamā naudas soda pamatsummu, proporcija ir 21 %.

17

Ņemot vērā EI DuPont, Bayer, Denki Kagaku Kogyo, Denka Chemicals, Eni un Polimeri Europa, tagad – Versalis, kā arī Tosoh Corp. un Tosoh Europe (turpmāk tekstā kopā saukti – “Tosoh”) piedalīšanos pārkāpumā deviņu gadu garumā un DuPont Performance Elastomers SA un DuPont Performance Elastomers LLC (turpmāk tekstā kopā saukti – “DPE”), kā arī Dow dalību pārkāpumā sešu gadu un viena mēneša garumā, Komisija, pamatojoties uz 2006. gada pamatnostādņu 24. punktu, reizināja ar 9 naudas sodu pamatsummas, kas noteiktas atkarībā no Eni un Polimeri Europa, tagad – Versalis, EI DuPont, Bayer, Denki Kagaku Kogyo, Denka Chemicals un Tosoh pārdošanas apjoma, un ar 6,5 – naudas sodu pamatsummas, kas noteiktas atkarībā no DPE un Dow pārdošanas apjoma.

18

Lai atturētu attiecīgos uzņēmumus piedalīties vienošanās par tirgus sadali īstenošanā vai tādu horizontālo vienošanos par cenu noteikšanu īstenošanā, kādas ir izskatāmajā lietā, un ņemot vērā tostarp iepriekš šī sprieduma 15. punktā minētos apstākļus, Komisija, pamatojoties uz 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu, ir iekļāvusi naudas sodu pamatsummā papildu summu 20 % apmērā no katra iesaistītā uzņēmuma pārdošanas apjoma.

19

Ievērojot šos apstākļus, Eni un Polimeri Europa, tagad – Versalis, uzliekamā naudas soda pamatsumma tika noteikta EUR 59 miljonu apmērā.

20

Attiecībā uz naudas sodu pamatsummu koriģēšanu, pirmkārt, ņemot vērā atbildību pastiprinošos apstākļus, Eni un Versalis uzliekamā naudas soda pamatsummas apmērs tika palielināts par 60 % un Bayer uzliekamā naudas soda pamatsummas apmērs tika palielināts par 50 %, motivējot ar to, ka šie uzņēmumi ir pieļāvuši recidīvu. Komisija ir atsaukusies uz recidīvu attiecībā uz Versalis un Eni tādēļ, ka Anic Spa (turpmāk tekstā – “Anic”) ir piedalījies aizliegtās vienošanās īstenošanā polipropilēna nozarē – šo pārkāpumu Komisija ir konstatējusi ar tās 1986. gada 23. aprīļa Lēmumu 86/398/EEK par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (IV/31.149 - Polipropilēns) (OV L 230, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums “Polipropilēns””) – un EniChem ir piedalījies aizliegtās vienošanās īstenošanā PVC nozarē – šo pārkāpumu Komisija ir konstatējusi ar tās 1994. gada 27. jūlija Lēmumu 94/599/EK par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (IV/31.865 - PVC) (OV L 239, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “PVC II lēmums”). Atsauce uz recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli attiecībā uz Bayer apstrīdētajā lēmumā ir veikta tikai viena agrāka pārkāpuma dēļ.

21

Otrkārt, 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā paredzēto atbildību mīkstinošo apstākļu dēļ naudas sodu pamatsummas netika samazinātas, jo Komisija ir noraidījusi visus šajā ziņā iesniegtos pieteikumus par [naudas soda] samazināšanu.

22

Komisija arī ir piemērojusi konkrētu naudas soda pamatsummas palielinājumu atsevišķiem uzņēmumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, ņemot vērā šo uzņēmumu īpaši nozīmīgo apgrozījuma līmeni, lai nodrošinātu pietiekamu preventīvu naudas sodu ietekmi arī attiecībā uz tām precēm un pakalpojumiem, kas nav saistīti ar pārkāpumu. Polimeri Europa, tagad – Versalis, un Eni uzliekamā naudas soda pamatsummai tika piemērots reizināšanas koeficients 1,4 un Dow uzliekamā naudas soda pamatsummai tika piemērots reizināšanas koeficients 1,1.

23

Attiecīgi Eni un Polimeri Europa, tagad – Versalis, uzliekamā naudas soda pamatsumma tika palielināta, lai sasniegtu EUR 132,2 miljonus.

24

Komisija, piemērojot 2002. gada paziņojumu par sadarbību, ir piešķīrusi Bayer naudas soda pamatsummas samazinājumu pilnā apmērā, Tosoh – 50 % apmērā, kā arī El DuPont, DFE un Dow – 25 % apmērā. Komisija ir noraidījusi pieteikumus par [naudas soda pamatsummas] apmēra samazinājumu, kurus, pamatojoties uz šo paziņojumu, iesniedza [konfidenciāli], agrāk – EniChem, un Polimeri Europa, tagad – Versalis.

25

Tādējādi Eni un Polimeri Europa, tagad – Versalis, uzliktais naudas sods, kurš šiem uzņēmumiem ir jāmaksā solidāri, tika noteikts EUR 132,16 miljonu apmērā.

26

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 20. februārī, Polimeri Europa, tagad – Versalis, un Eni galvenokārt lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu un pakārtoti – atcelt vai samazināt tiem ar šo lēmumu solidāri uzliktā naudas soda apmēru.

27

Tiesvedībā Vispārējā tiesā Versalis un Eni ir izvirzījuši vienpadsmit pamatus, ar sešiem no kuriem tika lūgts atcelt apstrīdēto lēmumu un tika apgalvots par, pirmkārt, EKL 81. pārkāpumu un pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz Eni vainojamību pārkāpumā, otrkārt, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo apstrīdētais lēmums esot pretrunā vēstulei par procesa pabeigšanu attiecībā uz [konfidenciāli], agrāk – EniChem, treškārt, EKL 81. panta pārkāpumu un pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz Polimeri Europa, tagad –Versalis, vainojamību, ceturtkārt, pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā un motīvu pretrunīgumu, iepriekšējas izmeklēšanas pasākumu neesamību un Komisijas pieļautu EKL 81. panta pārkāpumu, vērtējot faktus un pierādījumus, it īpaši attiecībā uz [konfidenciāli], agrāk – EniChem, un Polimeri Europa, tagad – Versalis, piedalīšanos sanāksmēs, kas notikušas laikposmā no 1993. līdz 2002. gadam, piektkārt, pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā un motīvu pretrunīgumu, iepriekšējas izmeklēšanas pasākumu neesamību un EKL 81. panta pārkāpumu, kvalificējot pārkāpumu kā vienotu un turpinātu, un, sestkārt, pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā un iepriekšējas izmeklēšanas pasākumu neesamību saistībā ar pārkāpuma ilguma aprēķināšanu.

28

Ar pieciem pamatiem tika lūgts atcelt vai samazināt naudas soda apmēru un tika apgalvots par, pirmkārt, kļūdainu naudas soda pamatsummas noteikšanu, otrkārt, samērīguma principa pārkāpumu un pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz naudas soda pamatsummas koriģēšanu recidīva dēļ, atbildību pastiprinošu apstākļu dēļ un lai nodrošinātu preventīvu iedarbību, treškārt, kļūdainu apgrozījuma 10 % robežvērtības noteikšanu, ceturtkārt, sadarbības ārpus 2002. gada paziņojuma par sadarbību ietvariem neņemšanu vērā un, piektkārt, naudas soda apmēra nesamazināšanu atbilstoši šim paziņojumam.

29

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā apstiprināja lēmuma tiesiskumu, izņemot šī sprieduma 287. un 386. punktā attiecībā uz recidīva kā atbildību pastiprinoša apstākļa ņemšanu vērā un naudas soda pamatsummas reizināšanas koeficienta līmeni, kas izmantots preventīviem mērķiem. Vispārējā tiesa, uzskatot, ka recidīvs kā atbildību pastiprinoša apstāklis varēja tikt ņemts vērā nevis attiecībā uz Eni, bet vienīgi Versalis, ir samazinājusi šī [naudas soda] apmēra palielinājuma procentuālo lielumu no 60 % līdz 50 %. Tā arī ir samazinājusi minēto reizināšanas koeficientu no 1,4 līdz 1,2. Līdz ar to Vispārējā tiesa ir samazinājusi Polimeri Europa, tagad – Versalis, un Eni solidāri uzliktā naudas soda apmēru no EUR 132,16 miljoniem līdz EUR 106,2 miljoniem.

30

Komisija lūdz Tiesu:

31

Versalis un Eni lūdz Tiesu:

32

Versalis un Eni lūdz Tiesu:

33

Komisija lūdz Tiesu:

34

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2014. gada 21. janvāra rīkojumu lietas C‑93/13 P un C‑123/13 P tika apvienotas tiesvedības rakstveida un mutvārdu daļā un galīgā sprieduma pasludināšanai.

35

Pamati tiks izklāstīti atbilstoši Vispārējās tiesas sprieduma apstrīdēto punktu secībai.

36

Saistībā ar savu pirmo apelācijas sūdzības pamatu attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 53.–78. punktu Versalis un Eni apgalvo, ka, vainojot mātessabiedrību Eni par sabiedrību, kuras tā kontrolē HK nozarē, apgalvoto veikto pārkāpumu, Vispārējā tiesa, pārkāpjot EKL 81. pantu, esot atkāpusies no Tiesas pastāvīgās judikatūras un pienākuma norādīt pamatojumu, kas tai ir obligāts, vērtējot pierādījumus, kas iesniegti, lai atspēkotu pieņēmumu par faktisku izšķirošās ietekmes īstenošanu, tādējādi Vispārējā tiesa esot arī pārkāpusi tādus pamatprincipus kā tiesiskums, individuālā atbildība aizliegto vienošanos jomā, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību, kā arī sabiedrību ierobežotā atbildība.

37

Versalis un Eni atgādina vairākus apstākļus, uz kuriem tie ir norādījuši tiesvedībā Vispārējā tiesā, tostarp, ka Eni nav piedalījies attiecīgajā pārkāpumā, ka tas nekad nav darbojies ķīmijas nozarē, konkrētāk, HK nozarē, ka nav bijušas situācijas, kurās to vadības institūciju funkcijas pārklājas ar to meitassabiedrību funkcijām, ka katrai no šīm meitassabiedrībam ir autonoms lēmumpieņemšanas process un ka turklāt nepastāv nekāda informācijas plūsma (“reporting lines”) no šīm meitassabiedrībām uz to mātessabiedrību, un ka Eni vienkārši ir īstenojis parastu līdzdalības turētājsabiedrības lomu attiecībā uz savām meitassabiedrībām, kuras darbojas nenozīmīgākā nozarē par to, kurā tas īsteno savu pamatdarbību un kas katrā ziņā atšķiras no Eni pamatdarbības nozares.

38

Versalis un Eni apgalvo, ka spriedums esot kļūdains, ciktāl Vispārējā tiesa nekonsekventi un bez jebkāda atbilstoša pamatojuma ir uzskatījusi par absolūti nenozīmīgiem visus šos faktiski konstatētos apstākļus, kuri atbilstoši Tiesas judikatūrai var pierādīt, ka Eni faktiski neīstenoja izšķirošu ietekmi uz savām meitassabiedrībām. Šis Vispārējās tiesas konstatējums liktu uzskatīt faktiskas izšķirošas ietekmes prezumpciju par neatspēkojamu, neņemot vērā spriedumā Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑97/08 P, EU:C:2009:536) izklāstītos principus un pārkāpjot individuālās atbildības un soda principus, kā arī nevainīguma prezumpciju un tiesības uz aizstāvību.

39

Komisija, atsaucoties uz spriedumu Eni/Komisija (C‑508/11 P, EU:C:2013:289), kurā Tiesa ir sniegusi atbildi uz līdzīgu pamatu attiecībā uz tiem pašiem uzņēmumiem, uzskata, ka pirmais pamats ir acīmredzami nepamatots.

40

Versalis un Eni apelācijas sūdzības pirmais pamats ir saistīts ar prezumpcijas par mātessabiedrības izšķirošo ietekmi uz tās meitassabiedrībām, kas iesaistītas Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumā, piemērošanu attiecībā uz Eni. Kā tiesa to ir atgādinājusi sprieduma Eni/Komisija (EU:C:2013:289) 46. punktā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 81. panta piemērošanas nolūkā mātessabiedrību var vainot meitassabiedrības rīcībā tostarp tad, ja, lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona, šī meitassabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka patstāvīgi, bet gan galvenokārt īsteno norādījumus, kurus tai devusi mātessabiedrība, it īpaši ņemot vērā šīs abas juridiskās personas vienojošās ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes. Šādā situācijā, tā kā mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir vienas ekonomiskās vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, Komisija var adresēt mātessabiedrībai lēmumu, ar kuru tiek uzlikti naudas sodi, turklāt netiek prasīts pierādīt šīs mātessabiedrības personisku iesaistīšanos pārkāpumā.

41

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet arī, ka konkrētajā gadījumā, kad mātessabiedrībai pieder visas vai gandrīz visas tās meitassabiedrības, kas ir izdarījusi Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, kapitāldaļas, pastāv atspēkojama prezumpcija, saskaņā ar kuru šī mātessabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrību (spriedums Eni/Komisija, EU:C:2013:289, 47. punkts).

42

Šādā situācijā pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka visas vai gandrīz visas meitassabiedrības kapitāldaļas pieder tās mātessabiedrībai, lai uzskatītu, ka minētā prezumpcija ir īstenojusies. Līdz ar to Komisija varēs uzskatīt mātessabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šī mātessabiedrība, kurai ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tās meitassabiedrība tirgū rīkojas autonomi (spriedumi Akzo Nobel u.c./Komisija, EU:C:2009:536, 61. punkts, kā arī Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2001:620, 57. punkts).

43

Turklāt konkrētajā gadījumā, kad kontrolakciju sabiedrībai pieder visas vai gandrīz visas starpnieksabiedrības kapitāldaļas, kurai savukārt pieder visas vai gandrīz visas tās grupas meitassabiedrības kapitāldaļas, kura ir izdarījusi Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, tāpat pastāv atspēkojama prezumpcija, saskaņā ar kuru šī kontrolakciju sabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz starpnieksabiedrības rīcību un netieši caur šo pēdējo sabiedrību arī uz iepriekš minētās meitassabiedrības rīcību (šajā ziņā skat. spriedumu Eni/Komisija, EU:C:2013:289, 48. un 49. punkts un tajos minētā judikatūra).

44

Izskatāmajā lietā, kā Vispārēja tiesa to ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 63. punktā, ir skaidrs, ka visa attiecīgā pārkāpuma laikā Eni daļēji tieši un daļēji netieši piederēja no 99,93 % līdz 100 % to sabiedrību kapitāldaļu, kuras tās grupas ietvaros bija atbildīgas par darbību HK nozarē, proti, secīgi EniChem Elastomeri, EniChem un Polimeri Europa, tagad – Versalis. Līdz ar to šī sprieduma 41.–43. punktā minētā prezumpcija ir piemērojama attiecībā uz Eni.

45

Attiecībā uz Versalis un Eni norādītajiem apstākļiem ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa tos ir analizējusi pārsūdzētā sprieduma 66.–72. punktā. Šī sprieduma motīvu daļa nekādi neliek šaubīties par apsvērumiem, uz kādiem Vispārējā tiesa šajā ziņā ir balstījusi savu lēmumu šajā jautājumā, un līdz ar to tie ļauj Tiesai veikt tās pārbaudi. No tā izriet, ka pārsūdzētajam spriedumam nav raksturīga pamatojuma neesamība šajā ziņā. Tāpēc Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 73. punktā ir secinājusi, ka Versalis un Eni nav atspēkojuši prezumpciju par Eni izšķirošo ietekmi uz savām meitassabiedrībām EniChem Elastomeri, EniChem un Polimeri Europa, tagad – Versalis, jo nav iesniegti pietiekami pierādījumi par to, ka šīs meitassabiedrības autonomi rīkojās konkrētajā tirgū.

46

Pretēji tam, ko apgalvo Versalis un Eni, šis Vispārējās tiesas konstatējums neliek uzskatīt faktiskas izšķirošas ietekmes prezumpciju par neatspēkojamu prezumpciju. Tas, ka ir grūti iesniegt pretējus pierādījumus, kas vajadzīgi, lai atspēkotu prezumpciju, pats par sevi nenozīmē, ka tā faktiski ir neatspēkojama, it īpaši tad, ja saimnieciskās vienības, attiecībā uz kurām šī prezumpcija attiecas, pašas vislabāk var meklēt šos pierādījumus savas darbības jomā (skat. spriedumu Elf Aquitaine/Komisija, EU:C:2011:620, 70. punkts).

47

Tāpēc nevar piekrist arī iebildumam par to, ka Vispārējā tiesa, pieļaujot šīs prezumpcijas neatspēkojamību, esot pārkāpusi individuālās atbildības un soda principus, kā arī nevainīguma prezumpciju un tiesības uz aizstāvību.

48

Līdz ar to Versalis un Eni apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

49

Saistībā ar to apelācijas sūdzības otro pamatu attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 94., 95. un 97. punktu Versalis un Eni pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, vainojot Versalis pārkāpumā, kuru izdarījis [konfidenciāli], agrāk – EniChem, esot kļūdaini piemērojusi Tiesas pastāvīgo judikatūru un neesot pietiekami pamatojusi iemeslus, kādēļ tā noraidīja to argumentus.

50

Versalis un Eni, atsaucoties uz spriedumiem ETI u.c. (C‑280/06, EU:C:2007:775) un ThyssenKrupp Nirosta/Komisija (C‑352/09 P, EU:C:2011:191) galvenokārt apgalvo, ka Tiesa ir pieļāvusi iespēju atkāpties no individuālās atbildības principa vienīgi izņēmuma gadījumā un konkrētos apstākļos, kas izskatāmajā lietā neesot īstenojušies. Šajā ziņā tie galvenokārt norāda, ka [konfidenciāli], agrāk – EniChem, nav juridiski vai ekonomiski beidzis pastāvēt. Tie arī norāda uz nepietiekamu pārsūdzētā sprieduma pamatojumu.

51

Komisija atgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 95. punktā konstatētais risks, ka [konfidenciāli], agrāk – EniChem, var kļūt par “tukšu čaulu”, ir faktiskais apstāklis, kurš Tiesai nav jāpārbauda. Tā piebilst, ka Tiesa katrā ziņā nav ierobežoti atzinusi īpašumtiesības saņemošās sabiedrības atbildību tikai situācijās, kurās īpašumtiesības nododošā sabiedrība izbeidz jebkādu saimniecisko darbību. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kas izriet no spriedumiem Aalborg Portland u.c./Komisija (C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6) un ETI u.c. (EU:C:2007:775), vienīgi “strukturālā saiknes” esamība starp īpašumtiesības nododošo sabiedrību un īpašumtiesības saņemošo sabiedrību, kuras ietilpst vienā un tajā pašā sabiedrību grupā, esot izšķiroša šīs pēdējās minētās sabiedrības atbildības mērķiem.

52

Otrais apelācijas sūdzības pamats, kuru Eni un Versalis ir izvirzījuši lietā C‑123/13 P, attiecas uz uzņēmumu pēctecības jautājumu. Kā Tiesa to ir atgādinājusi sprieduma Versalis/Komisija (C‑511/11 P, EU:C:2013:386) 51. punktā, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesības konkurences jomā attiecas uz uzņēmumu darbību un uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida. Ja šāda vienība pārkāpj konkurences noteikumus, tai saskaņā ar individuālās atbildības principu ir jāatbild par šo pārkāpumu.

53

Tiesa jau ir nospriedusi, ka tad, kad divas vienības veido vienu saimniecisku vienību, tas, ka saimnieciskā vienība, kura ir izdarījusi pārkāpumu, vēl pastāv, būtībā netraucē uzlikt [sodu] vienībai, kurai tā ir nodevusi savu saimniecisko darbību. Šāda soda īstenošana it īpaši ir pieļaujama tad, kad šīs vienības kontrolē viena un tā pati persona un, ievērojot tās vienojošās ciešās ekonomiskās vai organizatoriskās saiknes, attiecībām uz tām tiek piemēroti būtībā tie paši komerciālie norādījumi (skat. spriedumus ETI u.c., EU:C:2007:775, 48. un 49. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī Versalis/Komisija, EU:C:2013:386, 52. punkts).

54

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 91. un 92. punktā ir atgādinājusi par saiknēm, kas grupas iekšienē pastāv starp sabiedrībām, kuras secīgi ir atbildīgas par darbību HK tirgū un par Eni kā mātessabiedrības turējumā tieši vai netieši esošajiem vairāk par 99,9 % no visu šo sabiedrību pamatkapitāla. Ņemot vērā šos apstākļus, tā pārsūdzētā sprieduma 93. punktā pamatoti ir secinājusi, ka pastāv ekonomiskā pēctecība starp pārkāpumā iesaistīto sabiedrību, kas nodeva [darbību], proti, EniChem, tagad – [konfidenciāli], un sabiedrību, kurai nodota [darbība], proti, Polimeri Europa, tagad – Versalis.

55

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 95. punktā turklāt ir uzskatījusi, ka pastāv risks, ka sākotnējais darbības HK jomā īstenotājs Eni grupas iekšienē, proti, EniChem, tagad – [konfidenciāli], grupas iekšējo reorganizāciju rezultātā kļūst par “tukšu čaulu” un ka šajā gadījumā sodam, kas tam uzlikts atbilstoši tiesībām aizliegto vienošanos jomā, nebūs nekādas iedarbības. Šis ir faktu vērtējums, kas Tiesai apelācijas ietvaros nav jāpārbauda.

56

Ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 98. punktā konstatējot, ka Komisija bija tiesīga visā EniChem, tagad – [konfidenciāli], pieļautajā pārkāpjošajā rīcībā vainot Polimeri Europa, tagad – Versalis, lai gan [konfidenciāli] joprojām pastāv.

57

Šis secinājums nevar tikt atspēkots ar faktu, ka Tiesa spriedumā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija (EU:C:2011:191) ir nospriedusi, ka tāds gadījums, kāds minēts šī sprieduma 53. punktā, ir arī situācija, kurā pārkāpumu izdarījusī vienība ir juridiski vai ekonomiski beigusi pastāvēt, jo uzņēmumam, kurš vairs neveic saimniecisko darbību, uzliktais sods var zaudēt savu preventīvo iedarbību – tāpēc ka no šī sprieduma precīzi neizriet, ka tādas saimnieciskās vienības vainošana pārkāpumā, kura nav to izdarījusi, būtu attiecināma tikai uz gadījumiem, kuros soda uzlikšanai pārkāpumu izdarījušajai sabiedrībai nebūtu tā preventīvā mērķa (skat. spriedumu Versalis/Komisija, EU:C:2013:386, 55. punkts).

58

Spriedumā lietā ETI u.c. (EU:C:2007:775), uz kuru Tiesa skaidri atsaucās sprieduma ThyssenKrupp Nirosta/Komisija (EU:C:2011:191) 144. punktā, Tiesa ir nospriedusi, ka Komisija bija tiesīga vainot attiecīgajā pārkāpumā sabiedrību, kas nebija pārkāpjošās rīcības izdarītāja, tādā situācijā, kurā pārkāpumu izdarījusī saimnieciskā vienība turpināja pastāvēt kā tirgus dalībnieks citos tirgos (skat. spriedumu ETI u.c., EU:C:2007:775, 45. punkts). Tiesa šo vērtējumu balstīja uz to, ka pārkāpjošās rīcības laikā attiecīgās sabiedrības piederēja vienai un tai pašai publiskajai vienībai (skat. spriedumus ETI u.c., EU:C:2007:775, 50. punkts, kā arī Versalis/Komisija, EU:C:2013:386, 56. punkts).

59

Tāpat ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Versalis un Eni, sprieduma ETI u.c. (EU:C:2007:775) piemērojamība nav ierobežoti attiecināma tikai uz gadījumiem, kuros attiecīgās saimnieciskās vienības kontrolē publisko tiesību iestāde. Proti, šī sprieduma 44. punktā Tiesa ir precizējusi, ka nav nozīmes tam, ka darbības nodošana ir notikusi nevis ar privātpersonu, bet likumdevēja lēmumu privatizācijas nolūkā. Tiesa tātad ir uzskatījusi, ka eventuālās šaubas attiecībā uz tiesību pārņēmēja uzņēmuma vainošanu pārkāpumā varētu būt tikai un vienīgi tad, ja valsts iestāde kontrolētu abas saimnieciskās vienības, tomēr Tiesa šīs šaubas izkliedēja. Turpretim nevar būt nekādu šaubu attiecībā uz tādu vainojamību gadījumā, kad šo kontroli, kā tas ir izskatāmajā lietā, īsteno privāto tiesību sabiedrība (skat. spriedumu Versalis/Komisija, EU:C:2013:386, 57. punkts).

60

Ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējā tiesa tātad nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Komisija bija tiesīga visās attiecīgajās pret konkurenci vērstajās darbībās vainot Versalis.

61

Attiecībā uz apgalvoto pamatojuma neesamību – Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 89.–98. punktā detalizēti ir izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā ir uzskatījusi par nepamatotu pirmajā instancē izvirzīto pirmo [prasības] pamatu saistībā ar to, ka Versalis nav vainojams minētajās darbībās. Šī sprieduma motīvu daļa nekādi neliek šaubīties par apsvērumiem, uz kuriem Vispārējā tiesa šajā ziņā ir balstījusi savu lēmumu, un līdz ar to tie ļauj Tiesai veikt tās pārbaudi. No tā izriet, ka pārsūdzētajā spriedumā nav pieļauta pamatojuma nenorādīšana šajā ziņā.

62

Tā kā nevienam no apelācijas sūdzības otrā pamata pamatojumam izvirzītajiem argumentiem nevar piekrist, šis pamats ir noraidāms kā nepamatots.

63

Saistībā ar trešo apelācijas sūdzības pamatu Versalis un Eni pārmet Vispārējai tiesai, ka tā kļūdaini un pretrunīgi esot piemērojusi judikatūrā nostiprināto principu attiecībā uz nepieciešamību skaidri distancēties no aizliegtās vienošanās, lai netiktu vainots pārkāpumā, un to, ka tā esot pārkāpusi dubio pro reo principu, pārsūdzētā sprieduma 173. punktā uzskatot, ka EniChem, tagad – [konfidenciāli], ir piedalījies sanāksmē 1993. gada 12. vai 13. jūnijā Florencē, un šī paša sprieduma 183. punktā uzskatot, ka 2002. gadā notikušās sanāksmes, kurās ir piedalījies Polimeri Europa, tagad – Versalis, ir bijušas vērstas pret konkurenci. Tāpat Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus, konstatējot – kā to apstiprina Komisija –, ka divas 2002. gadā notikušās sanāksmes bija vērstas pret konkurenci. Līdz ar to, uzskatot, ka EniChem un Polimeri Europa ir piedalījušies aizliegtās vienošanās īstenošanā visā tās laikposmā, proti, no 1993. gada maija līdz 2002. gada maijam, Vispārējā tiesa ne vien esot veikusi kļūdainu vērtējumu, bet arī neesot veikusi tiesas pārbaudi pēc būtības.

64

Komisija norāda, ka Versalis un Eni argumenti ir vērsti uz to, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas faktu vērtējumu, un tāpēc šis apelācijas sūdzības pamats ir jāatzīst par nepieņemamu.

65

Ir jākonstatē, ka Versalis un Eni saistībā ar šo apelācijas sūdzības pamatu apstrīd faktu konstatējumus un faktu vērtējumus, bet tas, izņemot pierādījumu sagrozīšanas gadījumu, nav tiesību jautājums, kas pakļauts Tiesas pārbaudei.

66

Attiecībā uz minēto elementu sagrozīšanu ir jākonstatē, ka Versalis un Eni nav norādījuši, ka Vispārējā tiesa tos būtu acīmredzami sagrozījusi.

67

Tātad trešais apelācijas sūdzības pamats ir jāatzīst par nepieņemamu.

68

Saistībā ar savas apelācijas sūdzības ceturto pamatu attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 239. un nākamajiem punktiem Versalis un Eni apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Savienības tiesības, nenorādot uz Komisijas pieļautajām kļūdām naudas soda pamatsummas aprēķinā 2006. gada pamatnostādņu izpratnē.

69

Pirmkārt, tie pārmet Vispārējai tiesai pamatojuma neesamību pārsūdzētajā spriedumā, kurā neesot analizēti tiesvedībā pirmās instances tiesā izklāstītie iebildumi. Turklāt Vispārējā tiesa esot pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, pēc būtības nevērtējot – ņemot vērā tai norādītos faktiskos apstākļus –, vai Komisija ir ievērojusi taisnīguma, samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, nosakot naudas soda pamatsummu saistībā ar pārkāpuma smagumu un papildu summu.

70

Otrkārt, Versalis un Eni pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, atturoties vērtēt prasības pamatu, kuru tie izvirzīja tiesas sēdē attiecībā uz to, ka Komisija nav piemērojusi 2006. gada pamatnostādņu 18. punktu, esot pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus.

71

Treškārt, tie pārmet Vispārējai tiesai, ka naudas soda pamatsummas aprēķinā tā nav ņēmusi gadu skaitu atbilstoši pārkāpuma ilgumam, kas izriet no faktiskajiem apstākļiem, uz kuriem norādīts trešajā apelācijas sūdzības pamatā lietā C‑123/13 P.

72

Komisija vispirms apgalvo, ka ceturtais apelācijas sūdzības pamats šajā lietā ir neprecīzs, un atkārtoti izklāsta tiesvedībā pirmajā instancē formulētos argumentus. Turpinot tā uzsver, ka atsevišķi Versalis un Eni paustie iebildumi attiecoties uz faktu vērtējumu. Visbeidzot, tiesvedībā pirmajā instancē neesot izvirzīts konkrēts [prasības] pamats saistībā ar 2006. gada pamatnostādņu 18. punkta piemērošanu naudas soda aprēķinam. Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija uzskata, ka Vispārējai tiesai nevar pārmest nekādu kļūdu.

73

Kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 35. punktā, Versalis un Eni pirmais iebildums ir nepieņemams, ciktāl ar šo iebildumu tie nekritizē pārsūdzēto spriedumu, bet atsaucas uz argumentiem, kurus tie norādījuši pirmajā instancē.

74

Arī otrais iebildums ir nepieņems, tāpēc ka Versalis un Eni nav pierādījuši, ka tie tiesvedībā Vispārējā tiesā ir izvirzījuši pamatu attiecībā uz to, ka Komisija nav piemērojusi 2006. gada pamatnostādņu 18. punktu.

75

Tā kā trešais iebildums ir balstīts uz pieņēmumu, ka tiks apmierināts otrais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑123/13 P, tas ir jānoraida.

76

Līdz ar to ceturtais apelācijas sūdzības pamats minētajā lietā ir jāatzīst par daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu.

77

Komisija saistībā ar savas apelācijas sūdzības pirmo pamatu kritizē pārsūdzētā sprieduma 272.–275. punktu, kuri ir formulēti šādi:

78

Komisija, it īpaši kritizējot pārsūdzētā sprieduma 273. un 274. punktu, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pārkāpusi tiesību principus attiecībā uz tiesību uz aizstāvību īstenošanu, uzskatot, ka šie principi paredz, ka, lai pārmestu Eni recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli, Eni bija jābūt paziņojuma par iebildumiem saistībā ar pirmo pārkāpumu adresātam un lēmuma, ar kuru konstatēts šis pārkāpums, adresātam.

79

Komisija uzskata, ka tiesības uz aizstāvību ir garantētas, ja brīdī, kad tā paziņo savu nodomu konstatēt recidīvu, tā dod pusēm iespēju pierādīt, ka recidīva nosacījumi nav īstenojušies. Tā norāda, ka izskatāmajā lietā Eni ir bijusi iespēja atspēkot pieņēmumu par tā meitassabiedrības kontroli.

80

Saistībā ar šī apelācijas sūdzības pamata otro daļu par, konkrēti, pārsūdzētā sprieduma 274. punktu, Komisija norāda, ka recidīva raksturojums paredz nevis noteikti to, ka mātessabiedrībai ir ticis noteikts pirmais naudas sods, bet vienīgi konstatējumu par pirmo pārkāpumu. Pietiekot konstatēt, ka mātessabiedrība ar meitassabiedrību, kuru tā gandrīz pilnībā kontrolē, veido uzņēmumu, kurš ir izdarījis jaunu pārkāpumu un attiecībā uz kuru ir pamatoti noteikts [naudas soda] palielinājums recidīva dēļ. Lai izvērtētu, vai uzņēmums ir izdarījis secinājumus no pirmā konstatējuma par pārkāpumu, esot jāvērtē šīs saimnieciskās vienības, nevis atsevišķu to veidojošo sabiedrību tendence izdarīt jaunu pārkāpumu.

81

Komisija norāda, ka Vispārējās tiesas pamatojums var ietekmēt Komisijas represīvo darbību tā, ka Komisijai būtu sistemātiski jāadresē paziņojums par iebildumiem visām sabiedrībām, kas veido pirmajā pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu, neatkarīgi no tā, vai izskatāmajā lietā tām ir uzliekams naudas sods. Turklāt nevar piekrist, ka recidīvs kā atbildību pastiprinošs apstāklis neattiecas uz šādu saimniecisko vienību veidojošajām sabiedrībām tikai grupas, kuru veido šīs sabiedrības, organizatoriskās struktūras dēļ.

82

Versalis un Eni apgalvo, ka Komisijas pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida. Tie uzsver, ka Eni nekad nav bijis nodoma, ne arī tas ir bijis iesaistīts procesos, saistībā ar kuriem pieņemti lēmumi “Polipropilēns” un “PVC II”, un uzskata, ka nav leģitīmi apgalvot, ka Eni šajā procesā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas varēja iesniegt pierādījumus, ar kuriem var atspēkot pieņēmumu par Eni izšķirošo ietekmi uz Anic un Enichem, tagad – [konfidenciāli], attiecībā uz aktuālajiem laikposmiem sen pabeigtos procesos, kas bija pamatā lēmumiem “Polipropilēns” un “PVC II”.

83

Turklāt fakts, ka Komisija nav iesaistījusi Eni attiecīgajos procesos, norādot, ka Komisija uzskatīja, ka šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka mātessabiedrība pilnā apmērā kontrolē [procesos] iesaistīto meitassabiedrību. Versalis un Eni atgādina, ka tādējādi apstāklis, ka mātessabiedrībai pilnībā pieder meitassabiedrības kapitāls, bija nepietiekams, lai konstatētu mātessabiedrības izšķirošo ietekmi, un ka Komisijai esot bijis jāpierāda faktiska šādas Eni ietekmes īstenošana attiecībā uz Anic un EniChem.

84

Versalis un Eni apgalvo arī, ka šobrīd Eni pilnībā atšķiras no tās sabiedrības, kāda tā bija lēmumu “Polipropilēns” un “PVC II” laikā, proti, publisko tiesību sabiedrība, kuru kontrolē un vada Itālijas valdība, lai dotu iespēju Itālijas valstij pārvaldīt tās līdzdalību atsevišķās nozarēs, kurās pastāv valsts intereses.

85

Attiecībā uz Komisijas apelācijas sūdzības pirmā pamata otro daļu Versalis un Eni norāda, ka Komisija kļūdaini interpretē pārsūdzētā sprieduma 274. punktu. Tie uzskata, ka Vispārējā tiesa norāda nevis uz sodu, kas izpaužas kā naudas sods, bet drīzāk uz Eni atbildības neesamību saistībā ar lēmumiem “Polipropilēns” un “PVC II”, jo Eni nebija to uzņēmumu, kuriem tika uzlikts sods, sastāvdaļa.

86

Komisijas apelācijas sūdzības pirmais pamats attiecas uz recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli, kas izvirzīts pret Eni saistībā ar Anic un EniChem sodīšanu attiecīgi ar lēmumiem “Polipropilēns” un “PVC II”, to piedalīšanās aizliegto vienošanos īstenošanā dēļ.

87

Kā izriet no 2006. gada pamatnostādņu 28. punkta un Tiesas judikatūras, recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli raksturo tas, ka uzņēmums turpina vai atkārto to pašu vai līdzīgu pārkāpumu pēc tam, kad Komisija vai valsts konkurences iestāde ir konstatējusi, ka šis uzņēmums ir pārkāpis EKL 81. vai 82. panta noteikumus (šajā ziņā skat. spriedumu Groupe Danone/Komisija, C‑3/06 P, EU:C:2007:88, 40. un 41. punkts).

88

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesības konkurences jomā attiecas uz uzņēmumu darbību un ka uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida (skat. spriedumu Akzo Nobel u.c./Komisija, EU:C:2009:536, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

89

Ja šāda saimnieciskā vienība pārkāpj konkurences tiesību normas, tad saskaņā ar individuālās atbildības principu tai ir jāatbild par šādu pārkāpumu. Tādējādi par Savienības tiesību pārkāpumu konkurences jomā nepārprotami ir vainojama juridiskā persona, kurai varēs uzlikt naudas sodu, un tai ir jāadresē paziņojums par iebildumiem (šajā ziņā skat. spriedumu Akzo Nobel u.c./Komisija, EU:C:2009:536, 56. un 57. punkts un tajos minētā judikatūra).

90

Attiecībā uz meitassabiedrības rīcību saskaņā ar šī sprieduma 40. punktā atgādināto pastāvīgo judikatūru EKL 81. panta piemērošanas mērķiem par šo rīcību var tikt vainota mātessabiedrība, ja mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir vienas saimnieciskās vienības daļa un veido vienu uzņēmumu šī panta izpratnē.

91

Tādējādi, lai attiecībā uz mātessabiedrību konstatētu recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli, nav vajadzīgs, lai šī minētā sabiedrība būtu piedalījusies to agrāko darbību turpināšanā, kas bija pamatā paziņojumam par iebildumiem un lēmumam. Šim mērķim it īpaši būtisks ir agrāks konstatējums par pirmo pārkāpumu, ko radījusi tādas meitassabiedrības rīcība, ar kuru šī otrajā pārkāpumā iesaistītā mātessabiedrība jau pirmā pārkāpuma brīdī veidoja vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē.

92

Mērķis apkarot konkurences tiesību normām pretēju rīcību un novērst tās atkārtošanos ar preventīvu sodu palīdzību (skat. spriedumu ETI u.c., EU:C:2007:775, 41. punkts un tajā minētā judikatūra) tiktu apdraudēts, ja uzņēmums, kura sastāvā ir pirmo pārkāpumu izdarījusī meitassabiedrība, spētu, mainot savu juridisko struktūru un izveidojot jaunas meitassabiedrības, pret kurām nevar tikt veikta izmeklēšana pirmā pārkāpuma dēļ, bet kuras ir iesaistītas jauna pārkāpuma izdarīšanā, padarīt neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu soda uzlikšanu par recidīvu un līdz ar to izvairīties no tā.

93

Protams, kā Vispārējā tiesa to ir nospriedusi pārsūdzētajā spriedumā, ir jātiek ievērotām juridiskās personas, kurai tiek pārmests recidīvs, tiesībām uz aizstāvību. Šī ievērošana tomēr nenozīmē, kā Vispārējā tiesa to kļūdaini ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 274. punktā, ka šai juridiskajai personai saistībā ar pirmo pārkāpumu uzsākto izmeklēšanu ietvaros ir jābūt varējušai apstrīdēt, ka tā kopā ar pārējām izmeklēšanā iesaistītajām personām veidoja vienu saimniecisko vienību. Tas vienkārši nozīmē, ka tiek nodrošināts, ka minētā juridiskā persona spēj aizstāvēties brīdī, kad tai tiek pārmests recidīvs.

94

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visās procedūrās, kuru rezultātā var tikt uzlikti sodi, it sevišķi naudas sodi un kavējuma naudas, ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro arī administratīva rakstura procesā (spriedumi Hoffmann-La Roche/Komisija, 85/76, EU:C:1979:36, 9. punkts; ARBED/Komisija, C‑176/99 P, EU:C:2003:524, 19. punkts, kā arī Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, EU:C:2009:500, 34. punkts).

95

Procesā saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumu procesuālā garantija šajā ziņā ir paziņojums par iebildumiem (šajā ziņā skat. spriedumus Musique Diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, EU:C:1983:158, 10. punkts, kā arī Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, EU:C:2009:500, 35. punkts).

96

Kad Komisija paredz vainot konkurences tiesību pārkāpumā juridisko personu un kvalificēt tās rīcību kā recidīvu, paziņojumā par iebildumiem ir jābūt norādītiem visiem apstākļiem, kas šai juridiskajai personai ļauj aizstāvēties. Konkrētāk, ja minētā persona ir mātessabiedrība, attiecībā uz kuru kā atbildību pastiprinošs apstāklis ir kvalificēts recidīvs saistībā ar Komisijas konstatētu kādas no tās meitassabiedrībām pret konkurenci vērstu rīcību, attiecībā uz kuru šī mātessabiedrība pirms minētā paziņojuma par iebildumiem nav bijusi lēmuma, ar kuru konstatēts pirmais pārkāpums, adresāts, šai mātessabiedrībai adresētajā paziņojumā par iebildumiem ir jānorāda visi apstākļi, kas pamato recidīva nosacījumu īstenošanās faktu, un tostarp apstākļi, kas pierāda, ka pirmā pārkāpuma brīdī šī juridiskā persona veidoja vienu uzņēmumu ar sabiedrību, attiecībā uz kuru ir konstatēts pirmais pārkāpums. Šajā ziņā Komisijai ir jāpierāda, ka otrajā pārkāpumā iesaistītā juridiskā persona jau pirmā pārkāpuma brīdī īstenoja izšķirošu ietekmi uz pirmajā pārkāpumā iesaistīto meitassabiedrību.

97

Pretēji tam, ko apgalvo Eni, laiks, kas nošķir pirmo konkurences tiesību normu pārkāpumu no otrā pārkāpuma, principā neliedz kā atbildību pastiprinošu apstākli kvalificēt recidīvu attiecībā uz juridisko personu, kura nav bijusi iesaistīta pirmā pārkāpuma izmeklēšanā. Tomēr Komisijai, izvērtējot uzņēmuma tendenci neievērot konkurences tiesību normas, ir jāņem vērā laiks, kāds pagājis starp abiem pārkāpumiem (šajā ziņā skat. spriedumu Lafarge/Komisija, C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 70. punkts). Turklāt, kad Eiropas Savienības tiesa pārbauda, vai ir ticis ievērots tiesību uz aizstāvību princips, tai ir jāņem vērā visi attiecīgās lietas apstākļi, tostarp iespējamās pierādīšanas grūtības, ko rada kopš pirmā pārkāpuma pagājušais laiks vai uzņēmuma strukturālā attīstība, vai arī konkurences tiesību jomā piemērojamo normu attīstība.

98

Tāpat ir jāatgādina, ka Komisijai gan paziņojumā par iebildumiem, gan lēmumā ir jāpierāda recidīva nosacījumu īstenošanās fakts. Tādējādi Komisijai, uzliekot naudas sodu sabiedrībai par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu un piemērojot naudas soda aprēķināšanai reizināšanas koeficientu, lai ņemtu vērā faktu, ka šī pati sabiedrība jau agrāk ir bijusi iesaistīta konkurences tiesību normu pārkāpumā, kopā ar minēto naudas sodu uzliekošo lēmumu ir jāsniedz izklāsts, kas Savienības tiesām, kā arī šai sabiedrībai ļauj izprast, kādā statusā un kādā apmērā tā ir bijusi iesaistīta agrākā pārkāpumā. Tostarp, ja Komisija uzskata, ka minētā sabiedrība ir veidojusi daļu no uzņēmuma, kas ir lēmuma par agrāku pārkāpumu adresāts, Komisijai šis apgalvojums ir tiesiski pietiekami jāpamato (spriedumi Eni/Komisija, EU:C:2013:289, 129. punkts, un Versalis/Komisija, EU:C:2013:386, 142. punkts).

99

Runājot par recidīvu, kas kā atbildību pastiprinošs apstāklis kvalificēts attiecībā uz Eni – pat neizvērtējot paziņojumu par iebildumiem, pietiek konstatēt, ka tikai apstrīdētā lēmuma 540. apsvērumā ir norāde uz faktu, ka EniChem jau ir bijis agrāku lēmumu par koluzīvām darbībām adresāts, šai norādei ir pievienota atsauce uz zemsvītras piezīmi, kurā minēts lēmums “Polipropilēns”, “kurā [Komisija] ir konstatējusi, ka [Anic], ENI grupas meitasuzņēmums, ir bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks”, un lēmums “PVC II”, “kurā [Komisija] ir konstatējusi, ka EniChem ir bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks”. Turklāt minētajā apsvērumā ir norāde, saskaņā ar kuru Eni ir kvalificēts kā recidīvists bez citiem paskaidrojumiem.

100

Tā kā lēmums “Polipropilēns” bija adresēts tostarp Anic un lēmums “PVC II” – tostarp Enichem, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertās un šī sprieduma iepriekšējā punktā atgādinātās norādes nekādi neļauj izprast, kādā statusā un kādā apmērā Eni, kas nav ne lēmuma “Polipropilēns”, ne arī lēmuma “PVC II” adresāts, būtu bijis iesaistīts ar šiem lēmumiem konstatētajos pārkāpumos.

101

Tā kā apstrīdētajā lēmumā acīmredzami nav norādīts nekāds pamatojums, kas ļautu Eni aizstāvēt savas tiesības un Savienības tiesai īstenot savu pārbaudi, attiecībā uz Eni ir jāizslēdz recidīvs kā atbildību pastiprinošs apstāklis.

102

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 274. punktā izklāstot recidīva nosacījumus. Tomēr, tā kā Vispārējās tiesas lēmums, pārsūdzētā sprieduma 275. punktā izslēdzot recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli attiecībā uz Eni, šķiet balstīts uz citu tiesisko pamatojumu, šī kļūda nevar izraisīt ne minētā sprieduma atcelšanu, ne ietekmēt sekas, kuras Vispārējā tiesa no tā atvasinājusi attiecībā uz naudas soda apmēru, bet šis pamatojums ir jāaizstāj (šajā ziņā skat. spriedumu FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 187. punkts un tajā minētā judikatūra).

103

Tāpēc pirmais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑93/13 P ir jānoraida.

104

Saistībā ar savas apelācijas sūdzības piekto pamatu Versalis un Eni apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Savienības tiesību normas recidīva jomā, pārsūdzētā sprieduma 278.–280. punktā apstiprinot, ka attiecībā uz Versalis ir piemērojams recidīvs kā atbildību pastiprinošs apstāklis un ka tas ir pamatots ar Polimeri Europa saimniecisko pēctecību EniChem, tagad – [konfidenciāli], kas bija piedalījies lēmumā “PVC II” minētajā pārkāpumā. Turklāt tie uzsver, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 276. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstiprinot Eni solidāro atbildību par naudas soda samaksu, tostarp par to naudas soda daļu, kas saistīta ar recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli.

105

Pirmkārt, tie norāda uz nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz saiknēm starp uzņēmumiem, kas ir atbildīgi par dažādiem pārkāpumiem. Otrkārt, tie apstrīd ekonomiskās pēctecības kritērija izmantošanu. Treškārt, tie uzsver, ka Vispārējā tiesa ir pārsniegusi savas kompetences robežas, apstiprinot recidīva kā atbildību pastiprinoša apstākļa piemērojamību, balstoties uz citu argumentāciju, nevis to, uz kuru balstījusies Komisija. Ceturtkārt, atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 367. punktā minēto situāciju saistībā ar Bayer, tie apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, procentuālo daļu, par kādu samazināms naudas soda palielinājums recidīva kā atbildību pastiprinoša apstākļa dēļ, nosakot tikai 10 % apmērā. Piektkārt, Versalis un Eni uzskata, ka attiecībā uz Eni solidāro pienākumu samaksāt šo naudas soda palielinājumu Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu un ir atkāpusies no Tiesas judikatūras lietā Arkema/Komisija (C‑520/09 P, EU:C:2011:619), kurā tā esot atzinusi, ka mātessabiedrība, kas kopā ar konkurences tiesību normu pārkāpumā atbildīgo meitassabiedrību veido uzņēmumu, nav solidāri atbildīga par to naudas soda daļu, kas saistīta ar meitassabiedrības recidīvu, tāpēc ka pirmā pārkāpuma izdarīšanas brīdī šī mātessabiedrība un šī meitassabiedrība neveidoja vienu saimniecisko vienību.

106

Komisija uzskata, ka šie iebildumi nav pamatoti.

107

Šis apelācijas sūdzības pamats attiecas uz recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli, kas Versalis kvalificēts tāpēc, ka lēmumā “PVC II” ir atzīta EniChem vaina. Vispārējā tiesa, vērtējot prasītāju trešo prasības pamatu pirmajā instancē, uz kuru šī tiesa atsaukusies pārsūdzētā sprieduma 278. punktā, vispirms ir aprakstījusi saiknes starp dažādām juridiskajām personām, kuras tiek vainotas pārkāpumā. Turklāt no Versalis un Eni apelācijas sūdzības lietā C‑123/13 P otrā pamata izriet, ka juridiski korekti varēja tikt izsecināta uzņēmuma pēctecība starp EniChem, tagad – [konfidenciāli], un Polimeri Europa, tagad – Versalis. Tāpat Vispārējā tiesa nav pārkāpusi savas pilnvaras, bet ir balstījusies uz apstrīdētā lēmuma apstākļiem, uzskatot, ka ir īstenojušies recidīva nosacījumi. Tāpēc pirmie trīs iebildumi nav pamatoti.

108

Tā kā recidīvs attiecībā uz Versalis, agrāk – Polimeri Europa, tika kvalificēts viena pārkāpuma, kas izdarīts pirms apstrīdētā lēmuma, dēļ, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 367. punktā pamatoti ir nospriedusi, ka Versalis un Eni situācija ir salīdzināma ar Bayer situāciju, attiecībā uz kuru recidīvs arī tika kvalificēts tikai viena pārkāpuma dēļ. Tāpēc ceturtais iebildums nav pamatots.

109

Piektais iebildums, ar kuru tiek apstrīdēta prezumpcijas par mātessabiedrības izšķirošo ietekmi uz savām pārkāpumā iesaistītajām meitassabiedrībām piemērošana attiecībā uz Eni, ir saistīts ar Versalis un Eni apelācijas sūdzības pirmo pamatu. Tomēr no šī sprieduma 40.–45. punkta izriet, ka šis pamats ir ticis noraidīts. Attiecībā uz spriedumu Arkema/Komisija (EU:C:2011:619) pietiek konstatēt, ka Eni un Versalis arguments liecina par kļūdainu minētā sprieduma izpratni; minētajā spriedumā Tiesa ir vienīgi pārbaudījusi naudas soda aprēķinu, balstoties uz Komisijas izvēli, un nav paudusi viedokli par recidīva nosacījumiem.

110

No šiem apstākļiem izriet, ka Versalis un Eni apelācijas sūdzības piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

111

Saistībā ar savas apelācijas sūdzības otro pamatu, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 316. un nākamajiem punktiem, Komisija apstrīd reizināšanas koeficienta, kas paredzēts, lai nodrošinātu pietiekamu preventīvu iedarbību, un izmantots, lai noteiktu Versalis un Eni uzliktā naudas soda apmēru, salīdzinājumu ar reizināšanas koeficientu, kas apstrīdētajā lēmumā piemērots attiecībā uz Dow, kā arī attiecībā uz Versalis un Eni piemērotā reizināšanas koeficienta samazināšanu, pamatojot to ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

112

Tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārsniegusi savu pilnvaru robežas un pārkāpusi dispozitivitātes principu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantu, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punktu un 48. panta 2. punktu, vērtējot tiesību jautājumu par iespējamu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz preventīviem mērķiem izmantoto reizināšanas koeficientu naudas soda aprēķinā; Versalis un Eni šo jautājumu nebija norādījuši prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu.

113

Komisija norāda, ka Versalis un Eni šajā prasības pieteikumā lūdza Vispārējai tiesai konstatēt šī reizināšanas koeficienta piemērošanas prettiesiskumu tāpēc, ka šī koeficienta ievērojamā apmēra dēļ ar šo piemērošanu tiekot pārkāpts samērīguma princips. Pakārtoti Versalis un Eni lūdza, lai minētais koeficients tiktu samazināts. Tikai tiesas sēdē Vispārējā tiesā tie esot atsaukušies uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Vispārējā tiesa, pēc savas ierosmes izvirzot šo pamatu, esot pārkāpusi iepriekš minētās tiesību normas, konkrēti, dispozitivitātes principu.

114

Versalis un Eni apstrīd Komisijas apelācijas sūdzības otro pamatu. Tie apgalvo, ka, lai pamatotu savu prasības pamatu saistībā ar samērīguma principa pārkāpumu, tie esot norādījuši uz atšķirību starp reizināšanas koeficientiem, kas preventīviem mērķiem piemēroti dažādiem pārkāpumā iesaistītajiem uzņēmumiem. Tie uzskata, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir saistīts ar samērīguma principu. Tāpēc Vispārējā tiesa neesot pēc savas ierosmes piemērojusi jaunu [prasības] pamatu. Turklāt Komisija minētajā tiesas sēdē neesot sūdzējusies par to, ka Versalis un Eni ir izvirzījuši jaunu [prasības] pamatu.

115

Versalis un Eni atgādina arī Tiesas judikatūru attiecībā uz Vispārējās tiesas neierobežoto kompetenci.

116

Kā savu secinājumu 101. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Versalis un Eni vairākkārt, tostarp savā prasības pieteikumā pirmajā instancē, ir pārmetuši Komisijai, ka tā preventīviem mērķiem ir piemērojusi lielāku reizināšanas koeficientu par to, kas ticis piemērots citiem uzņēmumiem. Ar šo iebildumu Versalis un Eni būtībā izvirza pamatu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes pārkāpumu, kuru tādējādi lietas dalībnieki bija apsprieduši. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav vērtējusi šo pamatu pēc savas ierosmes.

117

Tāpēc Komisijas apelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida.

118

Komisija saistībā ar savas apelācijas sūdzības trešo pamatu, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 323.–325. punktu, apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot vienlīdzīgas attieksmes principu saistībā ar reizināšanas koeficientu preventīvā nolūkā. Pārsūdzētajā spriedumā arī neesot norādīts pamatojums. It īpaši Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Komisijas novērtējuma brīvību noteikt naudas sodu apmērus, ņemot vērā atbilstošos apstākļus, un esot likusi tai veikt tīri matemātisku aprēķinu, lai noteiktu reizināšanas koeficientu, kas piemērojams Eni un Versalis naudas sodiem. Turklāt Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, pieprasot, lai naudas soda palielinājums preventīvos nolūkos būtu samērīgs ar iesaistīto uzņēmumu attiecīgo apgrozījumu, nevis lai reizināšanas koeficienti vai reizināšanas koeficientu piemērošanas rezultātā iegūtie naudas sodi būtu samērīgi ar šo uzņēmumu kopējo apgrozījumu.

119

Versalis un Eni norāda, ka Komisija savas apelācijas sūdzības trešā pamata aizsegā lūdz Tiesai jaunu vērtējumu attiecībā uz preventīviem mērķiem izmantoto reizināšanas koeficientu. Tāpēc šis pamats esot nepieņemams. Katrā ziņā minētais pamats esot nepamatots. Proti, Vispārējā tiesa esot rīkojusies savas neierobežotās kompetences ietvaros un Komisija neesot pierādījusi, ka Vispārējās tiesas ieteiktā metode būtu mazāk preventīva nekā Komisijas ieteiktā metode, kura varot radīt nesamērīgu rezultātu.

120

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 105. punktā, Komisijas apelācijas sūdzības trešais pamats skar nevis nepieciešamību ievērot vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz dažādiem vienas aizliegtās vienošanās dalībniekiem, bet apstākļus, kas jāņem vērā, lai pārbaudītu uzlikto naudas sodu samērīgumu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa, balstoties uz apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem apstākļiem, ir precīzi pamatojusi savu lēmumu un nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 325. punktā nospriežot, ka reizināšanas koeficienta 1,4 izvēle nav adekvāta, ņemot vērā Eni un Dow apgrozījuma atšķirības.

121

Šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.

122

Versalis un Eni saistībā ar savas apelācijas sūdzības sesto pamatu apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot acīmredzami kļūdaini piemērojusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, nosakot maksimālo naudas soda apmēru citādi, nevis atkarībā tikai no [konfidenciāli], agrāk – EniChem, apgrozījuma.

123

Komisija uzskata, ka šis pamats pārklājas ar Versalis un Eni apelācijas sūdzības pirmo un otro pamatu.

124

Šis pamats ir balstīts uz pieņēmumu, ka minētās apelācijas sūdzības pirmais un otrais pamats tiks apmierināti. Tā kā šie abi iepriekš minētie pamati ir noraidīti, Versalis un Eni apelācijas sūdzības sestais pamats nav jāizvērtē.

125

Versalis un Eni saistībā ar savas apelācijas sūdzības septīto pamatu apstrīd, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasības pirmajā instancē otro pamatu saistībā ar to, ka Komisija nav ņēmusi vērā [konfidenciāli] un Versalis sadarbību, kas noritēja ārpus 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomas, kā arī šīs prasības vienpadsmito pamatu saistībā ar naudas soda apmēra nesamazināšanu atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību. Tie apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot īstenojusi tai obligāto tiesas pārbaudi un ka katrā ziņā tā esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā un neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, uzskatot, ka Komisija šīs sadarbības vērtējumā nav pārkāpusi taisnīguma, vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus.

126

Versalis un Eni pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 355. punktā tā, atsaucoties uz Komisijai atzīto novērtējuma brīvību attiecībā uz naudas soda aprēķina metodi, ir pārņēmusi Komisijas vērtējumu par elementiem, kurus Versalis un Eni ir snieguši minētās sadarbības ietvaros. Vispārējai tiesai esot bijis jāveic tās pārbaude, ņemot vērā veidu, kādā Komisija ir piemērojusi 2002. gada paziņojumu par sadarbību citās lietās. Turklāt tā neesot ņēmusi vērā novēloto datumu, kurā Versalis un Eni ir uzzinājuši par izmeklēšanu, lai gan tam esot bijusi ietekme uz informācijas, kuru Versalis un Eni varēja darīt zināmu, pievienoto vērtību. Versalis un Eni pārmet arī Komisijai, ka tā agrāk nav veikusi pārbaudi.

127

Vispārējā tiesa arī esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nekonstatējot, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai gan Versalis un Eni sniegtajai informācijai bija būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar informāciju, kas sniegta lietās, kuras bijušas citu Komisijas lēmumu pamatā, un Versalis un Eni leģitīmi varēja uzskatīt, ka to pilnīgā, lojālā un ilgstošā sadarbība tiks pienācīgi kompensēta. Tie apstrīd pārsūdzētā sprieduma 358. punktu kā nepamatotu.

128

Tāpat Versalis un Eni esot tikuši diskriminēti salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri bija lūguši samazināt to naudas sodu un kuru paziņojumi bija nekonsekventi, neprecīzi un neuzticami.

129

Komisija apgalvo, ka Versalis un Eni apelācijas sūdzības septītais pamats ir nepieņemams, jo saistībā ar to vienīgi tiek atkārtoti tiesvedībā Vispārējā tiesā izvirzītie argumenti un tā mērķis ir panākt, lai no jauna tiktu vērtēta informācija, kuru [konfidenciāli], agrāk – EniChem, sniedza Komisijai.

130

Saistībā ar savas apelācijas sūdzības septīto pamatu Versalis un Eni galvenokārt apstrīd Vispārējās tiesas atbildi uz to prasības pirmajā instancē vienpadsmito pamatu. Vispārējā tiesa, vispirms pārsūdzētā sprieduma 354. punktā atgādinot “pievienotās vērtības” jēdzienu, kāds tas formulēts 2002. gada paziņojumā par sadarbību, pēc tam ir izvērtējusi Versalis un Eni iesniegtos pierādījumus, lai pārbaudītu, vai tiem bija būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar pierādījumiem, kas jau bija Komisijas rīcībā.

131

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 357.–363. punktā ir veikusi precīzu un ar pierādījumiem pamatotu vērtējumu, kurš Tiesai apelācijas ietvaros nav jāpārbauda. Ņemot vērā šo vērtējumu, Vispārējā tiesa, noraidot dažādos Versalis un Eni argumentus, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

132

Tāpēc Versalis un Eni apelācijas sūdzības septītais pamats ir jānoraida.

133

Saistībā ar savas apelācijas sūdzības astoto pamatu Versalis un Eni apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav veikusi pilnu tiesas pārbaudi attiecībā uz galīgā naudas soda apmēru, kas esot netaisnīgs, nepiemērots un nesamērīgs. Tie uzskata, ka Vispārējā tiesa ir atturējusies padziļināti vērtēt to argumentus un ir vienīgi veikusi apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi.

134

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir veikusi padziļinātu Versalis un Eni argumentu vērtējumu. Šīs sabiedrības vēloties panākt, lai Tiesa no jauna izvērtētu naudas soda apmēru.

135

Ir jākonstatē, ka šis [apelācijas sūdzības] pamats attiecas uz visu spriedumu kopumā un tajā precīzi nav norādīti pārsūdzētā sprieduma motīvu daļas punkti, kuri tiek apstrīdēti. Tādējādi tas ir ļoti neprecīzs un ļoti neskaidrs, lai uz to varētu atbildēt.

136

Turklāt Tiesai, apelācijas tiesvedībā lemjot par tiesību jautājumiem, nav taisnīguma apsvērumu dēļ ar savu novērtējumu jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums, kuru tā, īstenojot tai piešķirto neierobežoto kompetenci, veikusi, lemjot par naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem piemēroti par to pieļauto Savienības tiesību pārkāpumu (tostarp skat. spriedumu E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 125. punkts).

137

No šiem apstākļiem izriet, ka Versalis un Eni apelācijas sūdzības astotais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

138

Tā kā visi apelācijas sūdzību pamati lietās C‑93/13 P un C‑123/13 P ir noraidīti, abas apelācijas sūdzības ir jānoraida.

139

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

140

Attiecībā uz apelācijas sūdzību lietā C‑93/13 P – tā kā Versalis un Eni ir lūguši piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

141

Attiecībā uz apelācijas sūdzību lietā C‑123/13 P – tā kā Komisija ir lūgusi piespriest Versalis un Eni atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: