Lieta C‑338/09
Yellow Cab Verkehrsbetriebs GmbH
pret
Landeshauptmann von Wien
(Unabhängiger Verwaltungssenat Wien lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Konkurences noteikumi – Kabotāžas pārvadājumi – Valsts mēroga pārvadāšanas pakalpojumi, izmantojot autobusa līniju – Pieteikums izmantot līniju – Koncesija – Atļauja – Nosacījumi – Juridiskās adreses vai pastāvīga uzņēmuma esamība valsts teritorijā – Ienākumu samazināšanās, kas apdraud jau piešķirtas līnijas izmantošanas rentabilitāti
Sprieduma kopsavilkums
1. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Ierobežojumi
(LESD 49. pants)
2. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Ierobežojumi
(LESD 49. pants)
1. LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā, lai piešķirtu atļauju personu publisko pārvadājumu ar autobusu, kas regulāri piestāj iepriekš noteiktās pieturvietās saskaņā ar iepriekš noteiktu laika plānojumu, pilsētas līnijas izmantošanai, ir prasīts, lai saimnieciskās darbības subjektiem [koncesijas] pieprasītājiem, kas ir reģistrēti citās dalībvalstīs, būtu juridiskā adrese vai cits uzņēmums šīs dalībvalsts teritorijā, pirms vēl tiem tiek piešķirta šādas līnijas izmantošanas atļauja.
Vidusmērā piesardzīgs saimnieciskās darbības subjekts, būdams pilnīgā neziņā par šādas atļaujas saņemšanu, nebūtu gatavs veikt, iespējams, būtiskus ieguldījumus. Turklāt šķiet, ka šādas prasības radīto ierobežojumu nekādi neattaisno vajadzība nodrošināt konkurences apstākļu vienlīdzību autobusu līniju izmantošanā un garantēt attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošo sociālo tiesību un darba tiesību ievērošanu.
Savukārt LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta prasība par pastāvīgu uzņēmumu, ja tas tiek prasīts pēc šīs iepriekš minētās darbības atļaujas piešķiršanas un pirms [koncesijas] pieprasītājs ir uzsācis izmantot attiecīgo sabiedriskā transporta līniju.
(sal. ar 37., 38. un 41. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas paredz atļaujas atteikumu autobusu līnijas izmantošanai tūrisma mērķiem tādēļ, ka konkurējošam uzņēmumam, kam ir izmantošanas atļauja attiecībā uz lūgtajai līnijai pilnībā vai daļēji identisku līniju, ir samazinājusies rentabilitāte, turklāt, pamatojoties tikai uz šī konkurējošā uzņēmuma apgalvojumiem.
Šāds valsts tiesiskais regulējums principā ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums LESD 49. panta izpratnē, jo ar to tiek mēģināts ierobežot pakalpojumu sniedzēju skaitu, lai arī, kā apgalvots, nav notikusi diskriminācija attiecīgo profesionāļu valstspiederības dēļ.
Šādu tiesisko regulējumu nevar pamatot ar mērķi nodrošināt konkurējošas autobusu līnijas rentabilitāti, jo šāds mērķis kā pilnībā ekonomiska rakstura motīvs nevar būt primārs vispārējo interešu apsvērums, kas varētu pamatot Līgumā garantētās pamatbrīvības ierobežojumu. Turklāt attiecībā uz samērīguma pārbaudi tas, ka ir jāsaņem iepriekšēja administratīva atļauja, nevar leģitimizēt valsts iestāžu diskrecionāro rīcību, ar kuru Savienības tiesību noteikumiem, tostarp tādiem noteikumiem, kuri attiecas uz tādu pamatbrīvību kā brīvība veikt uzņēmējdarbību, tiek atņemta to lietderīgā iedarbība. Tāpat, lai pamatotu prasību saņemt iepriekšēju administratīvo atļauju, lai arī ar to tiek izdarīta atkāpe no šādas pamatbrīvības, šai prasībai ir jābūt pamatotai ar nediskriminējošiem un iepriekš zināmiem objektīviem kritērijiem, kuri nodrošina, ka valsts iestāžu rīcības brīvības izmantošana tiek pietiekami ierobežota. Tādējādi, ja valsts tiesiskais regulējums tiek interpretēts tādējādi, ka kompetentā valsts iestāde vērtē atļaujas pieteikumu, pamatojoties tikai uz [jau esošas] atļaujas īpašnieka apgalvojumiem par tās izmantošanas rentabilitāti, un ja šis uzņēmums ir potenciāls uzņēmuma, kurš lūdz jaunas atļaujas piešķiršanu, tiešais konkurents, šāda vērtēšanas kārtība ir pretēja Savienības normām, jo var apdraudēt attiecīgās atļaujas pieprasījuma apstrādes objektivitāti un godīgumu.
(sal. ar 45., 46., 51. un 53.–55. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2010. gada 22. decembrī (*)
Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Konkurences noteikumi – Kabotāžas pārvadājumi – Valsts mēroga pārvadāšanas pakalpojumi, izmantojot autobusa līniju – Pieteikums izmantot līniju – Koncesija – Atļauja – Nosacījumi – Juridiskās adreses vai pastāvīga uzņēmuma esamība valsts teritorijā – Ienākumu samazināšanās, kas apdraud jau piešķirtas līnijas izmantošanas rentabilitāti
Lieta C‑338/09
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Unabhängiger Verwaltungssenat Wien (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 29. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 24. augustā, tiesvedībā
Yellow Cab Verkehrsbetriebs GmbH
pret
Landeshauptmann von Wien.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši D. Švābi [D. Šváby], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss [E. Juhász] (referents) un T. fon Danvics [T. von Danwitz],
ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Yellow Cab Verkehrsbetriebs GmbH vārdā – V. Puncs [W. Punz], Rechtsanwalt,
– Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer], pārstāve,
– Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un J. Mellers [J. Möller], pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāve, kurai palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – G. Brauns [G. Braun], N. Jerela [N. Yerrell] un I. Rogalskis [I. Rogalski], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 30. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt atbilstošos Savienības tiesību noteikumus brīvības veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvības un konkurences jomā, kas piemērojami pārvadājumu (transporta) jomā.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Yellow Cab Verkehrsbetriebs GmbH (turpmāk tekstā – “Yellow Cab”), kas reģistrēta Minhenē (Vācija), un Landeshauptmann von Wien (Vīnes federālās zemes priekšsēdētājs) par šīs sabiedrības lūguma par atļaujas piešķiršanu personu pārvadājumu ar autobusu regulāras līnijas izmantošanai Vīnes pilsētas (Austrija) teritorijā atteikumu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesiskais regulējums
3 Pamatojoties uz EKL 71. panta 1. punkta a) apakšpunktu (tagad – LESD 91. panta 1. punkta a) apakšpunkts), kurā Eiropas Savienības Padome saskaņā ar šajā noteikumā paredzēto procedūru ir pilnvarota noteikt kopīgus noteikumus, ko piemēro starptautiskiem pārvadājumiem uz kādu dalībvalsti vai no tās, vai cauri vienai vai vairākām dalībvalstīm, Padome ir pieņēmusi 1992. gada 16. marta Regulu (EEK) Nr. 684/92 par kopējiem noteikumiem attiecībā uz starptautiskiem pasažieru pārvadājumiem ar autobusiem (OV L 74, 1. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 1997. gada 11. decembra Regulu (EK) Nr. 11/98 (OV 1998, L 4, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 684/92”).
4 Regulas Nr. 684/92 7. panta ar nosaukumu “Atļauju izsniegšanas procedūra” 4. punktā ir noteikts:
“Atļaujas piešķir tikai tad, ja:
[..]
d) ir zināms, ka pieteiktais pakalpojums nevar tieši apdraudēt jau atļauto regulāro pārvadājumu pastāvēšanu, izņemot gadījumus, kad šos regulāros pārvadājumus veic tikai viens pārvadātājs vai viena pārvadātāju grupa;
e) neizrādās, ka pieteikumā iekļauto pakalpojumu sniegšanas mērķis ir vienīgi piekļūšana pašiem ienesīgāk[aj]iem pārvadājumiem, kas pastāv attiecīgajās satiksmes līnijās;
[..].”
5 Pamatojoties uz EKL 71. panta 1. punkta b) apakšpunktu (tagad – LESD 91. panta 1. punkta a) apakšpunkts), kurā Eiropas Savienības Padome ir pilnvarota noteikt nosacījumus, ar kādiem pārvadātāji, kas nav attiecīgās dalībvalsts rezidenti, [ārvalstu pārvadātāji] tajā drīkst sniegt pārvadāšanas pakalpojumus, Padome ir pieņēmusi 1997. gada 11. decembra Regulu (EK) Nr. 12/98 par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem ārvalstu pārvadātāji var veikt pasažieru iekšzemes autopārvadājumus dalībvalstī (OV 1998, L 4, 10. lpp.); tās 1. pantā ir noteikts:
“Jebkuram pārvadātājam, kurš veic pasažieru komercpārvadājumus ar autotransportu un kuram ir Kopienas licence, kā paredzēts [..] Regulas (EEK) Nr. 684/92 [..] 3.a pantā, ir atļauts, ar nosacījumiem, kas izklāstīti šajā regulā, un bez jebkādas diskriminācijas attiecībā uz pārvadātāja pilsonību [valstspiederību] vai uzņēmējdarbības veikšanas vietu, īslaicīgi veikt pasažieru iekšzemes komercpārvadājumus ar autotransportu citā dalībvalstī, turpmāk sauktā “uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī”, neprasot, lai viņam šajā valstī būtu juridiskā adrese vai kāda struktūra [kāds uzņēmums].
Šādi iekšzemes pārvadājumi šeit turpmāk saukti “kabotāžas pārvadājumi”.”
6 Šīs regulas 2. pants ir izteikts šādi:
“Šajā regulā:
1) “regulārie reisi” nozīmē pakalpojumus, kas nodrošina pasažieru pārvadāšanu paredzētos intervālos pa paredzētiem maršrutiem, uzņemot un izlaižot pasažierus iepriekš noteiktās pieturvietās. Regulārie reisi ir brīvi pieejami visiem, kur nepieciešams, pakļaujot obligātai rezervēšanai.
Tas, ka pakalpojuma darbības noteikumi var tikt koriģēti, neietekmē tā klasificēšanu kā regulāro reisu;
2) “speciālie regulārie reisi” nozīmē regulārus pakalpojumus, kas nodrošina noteiktu kategoriju pasažieru, atšķirībā no citiem pasažieriem, pārvadāšanu paredzētos intervālos pa paredzētiem maršrutiem, uzņemot un izlaižot pasažierus iepriekš noteiktās pieturvietās.
Regulārie speciālie reisi ir šādi:
a) darbinieku pārvadāšana starp mājām un darbavietu;
b) skolēnu un studentu pārvadāšana uz mācību iestādēm un atpakaļ;
c) kareivju un viņu ģimeņu pārvadāšana starp viņu izcelsmes valsti un viņu kazarmu teritoriju.
Tas, ka speciālo reisu var variēt atkarībā no lietotāju vajadzībām, neietekmē tā klasifikāciju kā regulāro reisu;
3) “neregulāri reisi” nozīmē pakalpojumus, kuri neietilpst regulāro reisu, tajā skaitā regulāro speciālo reisu, definīcijā un kuru galvenā pazīme ir tā, ka ar tiem pārvadā grupas, kas izveidotas pēc klienta vai paša pārvadātāja iniciatīvas. Šie reisi nepārstāj būt par neregulārajiem reisiem tikai tādēļ vien, ka tie ir paredzēti noteiktos intervālos;
[..].”
7 Saskaņā ar tās pašas regulas 3. pantu:
“Ar kabotāžas pārvadājumiem ir atļauti šādi pakalpojumi:
1) speciālie regulārie reisi, ja tie ietverti līgumā, kas noslēgts starp organizētāju un pārvadātāju;
2) neregulārie reisi;
3) regulārie reisi, ja kā regulārus starptautiskus reisus saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 684/92 tos veic pārvadātājs, kurš nav uzņēmējas dalībvalsts rezidents.
Kabotāžas pārvadājumus nevar veikt neatkarīgi no šādiem starptautiskiem reisiem.
Šā punkta darbības jomā neiekļauj pilsētas un piepilsētu pārvadājumus.
“Pilsētas un piepilsētu pārvadājumi” nozīmē pārvadājumu pakalpojumus, kas apmierina pilsētu aglomerāta un konurbācijas vajadzības un vajadzības pēc pārvadājumiem starp tām un apkārtējām teritorijām.”
8 Regulas Nr. 684/92 un Nr. 12/98 no 2011. gada 4. decembra tiks atceltas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1073/2009 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautiskajam autobusu pārvadājumu tirgum un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 561/2006 (OV L 300, 88. lpp.). Tādējādi Regulas Nr. 684/92 un Nr. 12/98 ratione temporis ir piemērojamas pamata tiesvedības faktiem.
9 Padomes 1969. gada 26. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1191/69 par dalībvalstu darbību sakarā ar saistībām, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, dzelzceļa pārvadājumu, autopārvadājumu un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu nozarē (OV L 156, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1991. gada 20. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1893/91 (OV L 169, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1191/69”), 2. panta 1. punktā ir ietverta šāda definīcija:
““Sabiedrisko pakalpojumu saistības” nozīmē saistības, kuras attiecīgs transporta uzņēmums, ja tas būtu ievērojis savas komerciālas intereses, neuzņemtos vispār vai neuzņemtos tādā pašā mērogā, vai ar tādiem pašiem nosacījumiem.”
10 Regula Nr. 1191/69 no 2009. gada 3. decembra ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regulu (EK) Nr. 1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70 (OV L 315, 1. lpp.). Šīs regulas 2. panta e) punktā ir ietverta “sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas saistību” definīcija, kuras saturs būtībā atbilst Regulas Nr. 1191/69 2. panta 1. punkta saturam.
Valsts tiesiskais regulējums
11 Transporta līniju darbības likuma (Kraftfahrliniengesetz, BGBl. I, 203/1999) redakcijā, kas piemērojama pamata tiesvedībai (BGBl. I, 153/2006; turpmāk tekstā – “KflG”), 1. pantā ar nosaukumu “Definīcijas, licenču saturs un apjoms” ir noteikts:
“1. Līniju pārvadājums ar autobusu ir regulāra personu pārvadāšana ar autobusu, ko personu pārvadātājs ar autobusu veic noteiktā satiksmes maršrutā, pasažierus uzņemot un izsēdinot iepriekš noteiktās pieturvietās. Pārvadājums ar autobusu ir pieejams ikvienam, ievērojot iespējamo iepriekšējas rezervācijas pienākumu.
[..]
3. Valsts mēroga un pārrobežu līniju pārvadājumam ar autobusu saskaņā ar pirmo daļu ir jāsaņem koncesija, pārrobežu pārvadājumu ar autobusu satiksmei, kuras gala pieturvietas atrodas Eiropas Savienības dalībvalstu [..] vai Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēju pušu, vai Šveices teritorijā, ir jāsaņem līdzīga atļauja.”
12 KflG 2. pantā ar nosaukumu “Pienākums iesniegt koncesijas un atļaujas pieteikumu, koncesijas pieteikuma saturs” ir paredzēts, ka koncesijas vai atļaujas piešķiršanai nepieciešams pārvadātāja uzņēmēja lūgums, kas iesniedzams tieši kompetentajai iestādei, un ir precizēta informācija, kam jābūt šajā pieteikumā, it īpaši attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja identitāti un pastāvīgā uzņēmuma atrašanās vietu, viņa maksātspēju, viņa tehnisko kompetenci, viņa finansiālo kapacitāti, pieprasītās līnijas maršrutu, pieprasītās koncesijas ilgumu, piemērojamo pārvadājuma cenu līmeni un izmantojamo transporta līdzekļu aprīkojumu.
13 Šī likuma 3. panta ar nosaukumu “Uzraudzības iestādes” 1. punktā ir noteikts, ka Landeshauptmann (federālās zemes priekšsēdētājs) ir kompetence piešķirt tā 1. pantā paredzēto koncesiju.
14 Šī likuma 7. panta ar nosaukumu “Licenču piešķiršanas nosacījumi un atteikuma motīvi” pirmajā daļā ir noteikts:
“Koncesija ir jāpiešķir, ja:
1) koncesijas pieteicējs vai, vajadzības gadījumā, atbilstoši 10. panta piektajai daļai paredzētais uzņēmuma vadītājs ir droši un profesionāli piemērots un turklāt koncesijas pieteicējam ir atbilstoši finanšu līdzekļi,
2) koncesijas pieteicējam kā fiziskai personai ir Austrijas pilsonība un uzņēmuma (1. panta otrās daļas 2. punkts) juridiskā adrese ir valsts teritorijā. Citu [..] dalībvalstu vai citas Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu valstspiederīgie un uzņēmumi no šādām valstīm, kam arī ir juridiskā adrese vai pastāvīgs uzņēmums valsts teritorijā, tiek pielīdzināti Austrijas koncesionāriem;
3) līnijas pārvaldības veids nodrošina pienācīgu un saimniecisku attiecīgo satiksmes vajadzību apmierināšanu, un
4) koncesijas piešķiršana turklāt nav pretēja sabiedrības interesēm. Šis izslēgšanas pamats ir piemērojams it īpaši tad, ja:
[..]
b) pieteiktā pārvadājumu ar autobusu līnija var apdraudēt transporta uzņēmumu, kuru pārvadājumu zonā (14. panta 1.–3. punkts) pilnībā vai daļēji atrodas pieteiktā līnija, transporta uzdevumu izpildi, vai
c) pieteiktā pārvadājumu ar autobusu līnija piedāvā sabiedrības vajadzībām vairāk atbilstošu transporta tīklu, nekā nodrošina transporta uzņēmumi, kuru pārvadājumu zonā (14. panta 4. punkts) pilnībā vai daļēji atrodas pieteiktā līnija, un viens no tiem veic nepieciešamo transporta apkalpošanas uzlabošanu uzraudzības iestādes noteiktā atbilstošā termiņā, kas nepārsniedz sešus mēnešus.”
15 KflG 14. pants ar nosaukumu “Pārvadājuma zona” ir izteikts šādi:
“1. Pārvadājuma zona saskaņā ar 7. panta pirmās daļas 4. punkta b) apakšpunktu sniedzas tiktāl, ciktāl pieteiktā pārvadājuma līnija var apdraudēt jau koncesijā nodotu sabiedrisko satiksmi.
2. Transporta uzdevumu izpildes apdraudējums ir tad, ja būtiski tiek ietekmēta transporta uzņēmuma sabiedriskās satiksmes pārvaldība, tas tā ir tad, ja apdraudētā līnija cieš ienākumu samazinājumu, kas acīmredzami apdraud tās izmantošanas rentabilitāti.
3. Ja kāds transporta uzņēmums paziņo, ka cieš no ienākumu samazinājuma, kas acīmredzami apdraud tā līdzsvarotu darbību saistībā ar jaunas koncesijas vai koncesijas, kas groza maršrutu, piešķiršanu, tam jāpaziņo uzraudzības iestādei tikai tam daļēji zināmie dati, kas ļautu šai iestādei novērtēt sekas, kādas ienākumu samazināšanās atstāj uz attiecīgās līnijas rentabilitāti.
4. Ar pārvadājuma zonu atbilstoši 7. panta pirmās daļas 4. punkta c) apakšpunktam ir jāsaprot zona, kurā jau pastāvošā pārvadājumu ar autobusu līnija apmierina satiksmes vajadzības.”
Pamata tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
16 Ar 2008. gada 25. janvāra pieteikumu Yellow Cab lūdza Landeshauptmann von Wien, piemērojot KflG, piešķirt atļauju izmantot personu pārvadājumu ar autobusu līniju atbilstoši paredzētam maršrutam tikai Vīnes pilsētas teritorijā.
17 Praktiski visā šajā maršrutā kāda cita sabiedrība izmantoja personu pārvadājumu ar autobusu līniju, pamatojoties uz 2005. gada 17. maijā piešķirtu koncesiju.
18 Kompetentā iestāde noraidīja Yellow Cab pieteikumu, būtībā pamatojot noraidījumu ar šādiem motīviem. Pirmkārt, Yellow Cab esot reģistrēta citā dalībvalstī un tai, pretēji KflG 7. panta pirmās daļas 2. punkta noteikumiem, neesot ne juridiskās adreses, ne pastāvīga uzņēmuma Austrijas teritorijā. Otrkārt, esot notikusi konsultēšanās ar uzņēmumu, kurš šobrīd izmanto personu pārvadājumu ar autobusu līniju tajā pašā maršrutā, uz kuru attiecas Yellow Cab pieteikums, saskaņā ar KflG 7. panta pirmās daļas 4. punkta b) apakšpunktu, kas esot parādījusi, ka, ja tiktu piešķirta pieprasītā atļauja, šīs līnijas izmantošanas apstākļi vairs nebūtu pieņemami.
19 Izskatot Yellow Cab iesniegto prasību, Unabhängiger Verwaltungssenat Wien [Neatkarīgais administratīvais senāts Vīnē] izsaka šaubas par attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma saderīgumu ar EK līguma normām brīvības veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvības un konkurences jomā.
20 Tā būtībā norāda, ka nosacījums par juridiskās adreses vai pastāvīga uzņēmuma esamību Austrijas teritorijā, lai varētu saņemt atļauju koncesijas ceļā izmantot personu pārvadājumu ar autobusu regulāro līniju, ir īpašs šķērslis tikai tiem pieteikuma iesniedzējiem, kas nav no Austrijas, jo pieteikuma iesniedzēji no Austrijas, fiziskas vai juridiskas personas, principā ir reģistrēti Austrijas Republikas teritorijā. Pat ja personu pārvadājuma pakalpojums, izmantojot regulāras līnijas, ir sabiedrības interesēs, iesniedzējtiesa apšauba, ka šajā ziņā būtu jāparedz ierobežojums, kas skar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību.
21 Turklāt, tā kā no ekonomiskā viedokļa tas ir obligāts nosacījums pieprasītajai jaunajai līnijai attiecībā uz jau piešķirtu pārvadājuma līniju, iesniedzējtiesa uzskata, ka atbilstošais valsts tiesiskā regulējuma noteikums pasargā no konkurences, it īpaši uzņēmumus, kuri tiem piešķirtās pārvadājumu līnijas ir izmantojuši slikti vai nerentabli. Iesniedzējtiesa norāda, ka šajā lietā uzņēmums pieteikuma iesniedzējs praktiski tādai pašai personu pārvadājumu ar autobusu līnijai piedāvāja acīmredzami zemāku cenu par konkurējošā uzņēmuma, kam jau ir koncesija, tobrīd pieprasīto cenu.
22 Visbeidzot, iesniedzējtiesa norāda, ka, lai gan Līguma noteikumos konkurences jomā principā ir paredzēta uzņēmumu rīcība, arī dalībvalstīm ir pienākums nenoteikt pasākumus, kas varētu mazināt uzņēmumiem piemērojamo konkurences normu lietderīgo iedarbību. Valsts tiesiskā regulējuma, kāds ir aplūkots pamata tiesvedībā, sekas esot tādas, ka uzņēmumam, kas varētu piedāvāt personu pārvadājuma pakalpojumu, izmantojot autobusu regulārās līnijas, par izdevīgākām cenām, tiek liegts piekļūt tirgum, lai gan personu pārvadājumu līniju sistēma, kas darbotos pareizi un par izdevīgākām cenām, atbilstu būtiskām sabiedrības interesēm.
23 Ņemot vērā šos apsvērumus, Unabhängiger Verwaltungssenat Wien nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību [LESD 49. un nākamo pantu, kā arī LESD 56. un nākamo] pantu izpratnē un ar konkurences tiesībām [LESD 101. un nākamo] pantu izpratnē ir saderīga valsts tiesību norma, kurā pārvadājumu ar autobusu līnijas apkalpošanas atļaujas piešķiršanai un pēc tam sabiedriskā transporta pakalpojuma ierīkošanai, kurš regulāri piestātu noteiktās pieturvietās atbilstoši laika plānojumam, kā nosacījumi atļaujas piešķiršanai ir noteikts:
a) ka uzņēmumam, kas iesniedz pieteikumu, jau pirms autobusu līnijas apkalpošanas uzsākšanas, un it īpaši koncesijas piešķiršanas brīdī, valstī, kas izsniedz atļauju, ir jābūt juridiskai adresei vai pastāvīgam uzņēmumam;
b) ka uzņēmumam, kas iesniedz pieteikumu, vismaz autobusu līnijas apkalpošanas uzsākšanas brīdī valstī, kas izsniedz atļauju, ir jābūt juridiskai adresei vai pastāvīgam uzņēmumam?
2) Vai ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību [LESD 49. un nākamo pantu un LESD 56. un nākamo] pantu izpratnē un konkurences tiesībām [LESD 101. un nākamo] pantu izpratnē ir saderīga valsts tiesību norma, kurā noteikts, ka pārvadājumu ar autobusu līnijas apkalpošanas atļauja un pēc tam sabiedriskā transporta līdzekļa pakalpojuma ierīkošana, kurš regulāri piestātu noteiktās pieturvietās atbilstoši laika plānojumam, ir jāatsaka, ja pieteiktās pārvadājumu ar autobusu līnijas satiksmes uzsākšanas gadījumā konkurējoša uzņēmuma, kas apkalpo daļēji vai pilnībā identisku maršrutu, ienākumi no tā apkalpotā maršruta samazinātos tik ievērojami, ka no tirgus ekonomikas viedokļa nebūtu rentabli turpināt apkalpot konkurējošā uzņēmuma maršrutu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievada apsvērumi
24 Vispirms ir jānorāda, ka savos abos jautājumos iesniedzējtiesa it īpaši norāda uz Savienības tiesībām konkurences jomā, kas noteiktas LESD 101. un nākamajos pantos.
25 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, kaut arī LESD 101. un 102. pants paši par sevi patiešām attiecas tikai uz uzņēmumu rīcību un neskar dalībvalstu normatīvos pasākumus, tomēr šajos pantos, tos aplūkojot kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, kurā ir noteikts sadarbības pienākums, ir paredzēts dalībvalstu pienākums nenoteikt vai atcelt tādus pasākumus, pat ja tiem ir normatīvs raksturs, kuru rezultātā uzņēmumiem piemērojamie konkurences noteikumi varētu zaudēt savu lietderīgo iedarbību (skat. 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑198/01 CIF, Recueil, I‑8055. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑94/04 un C‑202/04 Cipolla u.c., Krājums, I‑11421. lpp., 46. punkts).
26 Tiesa ir nospriedusi, ka LES 4. panta 3. punkts un LESD 101. pants ir pārkāpts, ja dalībvalsts nosaka pienākumu noslēgt vai atbalsta tādu aizliegto vienošanos noslēgšanu, kas ir pretējas LESD 101. pantam, vai ja tā nostiprina šādu vienošanos ietekmi, vai atņem savam tiesiskajam regulējumam likuma spēku, deleģējot privātiem saimnieciskās darbības subjektiem atbildību par tādu lēmumu pieņemšanu, kas ietekmē ekonomiskās intereses (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā CIF, 46. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī apvienotajās lietās Cipolla u.c., 47. punkts).
27 Tomēr ir jākonstatē, ka pamata tiesvedībā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums neatbilst nevienam no šiem gadījumiem. No tā izriet, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav jāpārbauda Savienības konkurences normu aspektā.
Par pirmo jautājumu
28 Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesību noteikumi pakalpojumu sniegšanas brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kāds ir aplūkots pamata tiesvedībā, kurā, lai piešķirtu atļauju personu publisko pārvadājumu ar autobusu, kas regulāri apstājas iepriekš noteiktās pieturās atbilstoši iepriekš noteiktam laika plānojumam, pilsētas līnijas izmantošanai, ir prasīts, ka tirgus dalībniekiem [koncesijas] pieprasītājiem, pat tiem, kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs, ir juridiskā adrese vai cits uzņēmums šīs dalībvalsts teritorijā.
29 Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāuzsver, ka pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā neregulē LESD 56. pants, kas būtībā attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, bet īpaša LESD 58. panta 1. punkta norma, saskaņā ar kuru “pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē noteikumi, kas izklāstīti sadaļā par transportu” (šajā ziņā skat. 1989. gada 13. jūlija spriedumu lietā 4/88 Lambregts Transportbedrijf, Recueil, 2583. lpp., 9. punkts).
30 Tādējādi pakalpojumu sniegšanas brīvības principu piemērošana atbilstoši Līgumam ir jāīsteno, ieviešot kopējo transporta politiku (skat. 1991. gada 7. novembra spriedumu lietā C‑17/90 Pinaud Wieger, Recueil, I‑5253. lpp., 7. punkts).
31 Ir jākonstatē, ka pārvadājumi, kādi ir aplūkoti pamata tiesvedībā, neietilpst noteikumu, kurus Padome, lai liberalizētu transporta pakalpojumus, pieņēmusi, pamatojoties uz EKL 71. panta 1. punktu, piemērošanas jomā.
32 Vispirms ir skaidrs, ka Yellow Cab iecerētā autobusu līnijas izmantošana neietilpst starptautiskā transporta jēdzienā un tādējādi – Regulas Nr. 684/92 piemērošanas jomā. Otrkārt, attiecībā uz Regulu Nr. 12/98 ir jānorāda, ka pamata lietā, ņemot vērā, ka Yellow Cab iecerētie regulārie transporta pakalpojumi neveido regulāru transporta pakalpojumu starptautiskās līnijas valsts segmentu šīs regulas 3. panta 3. punkta izpratnē un ka, tā kā tos ir paredzēts sniegt tikai Vīnes pilsētā, tie ir pilsētas un piepilsētu [pārvadājumu] pakalpojumi, kuri ir izslēgti no šīs regulas piemērošanas jomas atbilstoši šim pašam noteikumam, nosacījumi par pēdējās minētās regulas piemērošanu nav izpildīti.
33 Šādos apstākļos valsts tiesiskais regulējums, par kuru ir pamata tiesvedība, ir jāaplūko atbilstoši LESD noteikumiem brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā, kas ir tieši piemērojami pārvadājumiem, nevis atbilstoši šī līguma sadaļai par pārvadājumiem.
34 Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasība par juridiskās adreses vai cita uzņēmuma esamību uzņemošajā dalībvalstī pati par sevi loģiski nav šķērslis vai ierobežojums brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Kā to pareizi norāda Austrijas valdība, šī prasība neietver ne mazāko ierobežojumu citās dalībvalstīs reģistrētiem tirgus dalībniekiem Austrijas teritorijā izveidot pārstāvniecības vai citus uzņēmumus.
35 Tādējādi tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamata lietā, ir jāpārbauda, vai nosacījumi, kas ietver prasību par juridiskās adreses vai cita uzņēmuma esamību uzņemošās dalībvalsts teritorijā kā nosacījumu atļaujas saņemšanai personu pārvadājumu ar autobusu regulārās līnijas izmantošanai, var būt šķērslis tiesību veikt uzņēmējdarbību īstenošanai.
36 Šajā ziņā iesniedzējtiesa atsaucas, pirmkārt, uz situāciju, kad ieinteresētajam ārvalstu uzņēmējam būtu jābūt juridiskai adresei vai citam uzņēmumam uzņemošās dalībvalsts teritorijā pirms izmantošanas atļaujas piešķiršanas, un, otrkārt, uz situāciju, kad viņam ir jāizpilda šī prasība pēc atļaujas piešķiršanas un vēlāk, kad viņš uzsāk ar koncesiju piešķirtās regulārās līnijas izmantošanu.
37 Prasībai, lai uzņēmējam, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī un kas vēlas saņemt atļauju personu pārvadājumu ar autobusu regulārās līnijas izmantošanai uzņemošajā dalībvalstī, būtu juridiskā adrese vai cits uzņēmums pēdējās minētās valsts teritorijā, pirms vēl tam ar koncesiju ir piešķirta šīs līnijas izmantošana, ir atturoša iedarbība. Vidusmērā piesardzīgs uzņēmējs, esot pilnīgā neziņā par šādas atļaujas saņemšanu, nebūtu gatavs veikt, iespējams, būtiskus ieguldījumus.
38 Ir jāpiebilst, ka šķiet, ka šādas prasības radīto ierobežojumu nekādi neattaisno Austrijas valdības apgalvotie mērķi nodrošināt konkurences apstākļu vienlīdzību autobusu līniju izmantošanā un garantēt Austrijā spēkā esošo sociālo tiesību un darba tiesību ievērošanu.
39 Tādējādi šāda prasība ir Savienības normām tiesību veikt uzņēmējdarbību jomā pretējs ierobežojums.
40 Savukārt prasība par uzņēmuma esamību Austrijas teritorijā nav pretrunā Savienības normām, ja to piemēro pēc izmantošanas atļaujas piešķiršanas, un pirms uzņēmējs uzsāk izmantot līniju.
41 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamata tiesvedībā, kurā, lai piešķirtu atļauju personu publisko pārvadājumu ar autobusu, kas regulāri piestāj iepriekš noteiktās pieturvietās saskaņā ar iepriekš noteiktu laika plānojumu, pilsētas līnijas izmantošanai, ir prasīts, lai tirgus dalībniekiem [koncesijas] pieprasītājiem, kas ir reģistrēti citās dalībvalstīs, būtu juridiskā adrese vai cits uzņēmums šīs dalībvalsts teritorijā, pirms vēl tiem tiek piešķirta šādas līnijas izmantošanas atļauja. Savukārt LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta prasība par pastāvīgu uzņēmumu, ja tas tiek prasīts pēc šīs atļaujas piešķiršanas, un pirms [koncesijas] pieprasītājs ir uzsācis izmantot šo līniju.
Par otro jautājumu
42 Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Savienības tiesību noteikumi pakalpojumu sniegšanas brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir aplūkots pamata tiesvedībā, kurā ir paredzēts, ka pieprasītā atļauja, lai izmantotu pilsētas līniju personu pārvadāšanai ar autobusu, kas regulāri apstājas iepriekš noteiktās pieturvietās saskaņā ar iepriekš noteiktu laika plānojumu, ir jāatsaka, ja konkurējošam uzņēmumam, kam jau ir atļauja izmantot pārvadājuma līniju pieprasītajai līnijai pilnībā vai daļēji līdzīgā maršrutā, pēc šīs atļaujas piešķiršanas tik būtiski samazinātos ienākumi, ka ar koncesiju piešķirtās līnijas izmantošana tirgus ekonomikas apstākļos vairs nebūtu rentabla.
43 Ņemot vērā šī sprieduma 29.–33. punktā norādīto, šis jautājums ir jāpārbauda tikai brīvības veikt uzņēmējdarbību aspektā.
44 Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar lietas materiālos esošajām norādēm autobusu līnijām, kādas ir aplūkotas pamata tiesvedībā, būtībā ir tūrisma mērķis, tādēļ šādu līniju izmantošanai raksturīgie pienākumi neatbilst sabiedriskā pakalpojuma pienākumiem Regulas Nr. 1191/69 2. panta 1. punktā esošās definīcijas izpratnē.
45 Ir jāuzsver, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamata tiesvedībā, kurā tiek prasīts saņemt atļauju tūrisma autobusu līnijas izmantošanai, principā ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums LESD 49. panta izpratnē, jo ar to tiek mēģināts ierobežot pakalpojumu sniedzēju skaitu, lai arī, kā apgalvots, nav notikusi diskriminācija attiecīgo profesionāļu valsts piederības dēļ (pēc analoģijas skat. 2009. gada 10. marta spriedumu lietā C‑169/07 Hartlauer, Krājums, I‑1721. lpp., 36. un 39. punkts).
46 Tādējādi ir jāpārbauda, vai tiesisko regulējumu, kāds ir aplūkots pamata tiesvedībā, var objektīvi attaisnot.
47 Ir jānorāda, kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, ka KflG 7. panta ar nosaukumu “Licenču piešķiršanas nosacījumi un atteikuma motīvi” pirmās daļas 4. punktā ir atsauce uz neatbilstību sabiedriskām interesēm kā kritēriju izmantošanas atļaujas piešķiršanas atteikumam un šī paša noteikuma b) un c) apakšpunktā ir norāde uz situācijām, kurās šis atteikuma motīvs it īpaši ir piemērojams. Uzņēmuma, kuram jau ir atļauja, ienākumu samazināšanās, kas acīmredzami apdraudētu pārvadājuma līnijas izmantošanas rentabilitāti, ir minēta šī likuma 14. pantā ar nosaukumu “Pārvadājuma zona”.
48 Ir jākonstatē, ka šādi formulēts prejudiciālais jautājums ir par kritērija, kurš ir pamatots ar šādu attiecīgā uzņēmuma ienākumu samazināšanos un ar nerentabilitāti tirgus ekonomikas apstākļos, ja jaunam uzņēmējam tiek piešķirta atļauja, noteicošo lomu.
49 Tādējādi Tiesas pārbaudē tiks ņemts vērā gan atbilstošo KflG noteikumu formulējums, gan šī likuma interpretācija otrā jautājuma formulējumā.
50 Šajā ziņā, kā to atbilstoši norāda Eiropas Kopienu Komisija, tādu autobusu līniju izmantošana, kādas ir aplūkotas pamata tiesvedībā, var atbilst tādiem vispārējo interešu mērķiem kā tūrisma veicināšana, ceļu satiksmes drošības politika, tūrisma mērķiem sadalot satiksmi noteiktos maršrutos, vai arī vides aizsardzība, piedāvājot kolektīvo transportu kā alternatīvu individuālā transporta līdzekļiem.
51 Savukārt mērķis nodrošināt konkurējošas autobusu līnijas rentabilitāti kā pilnībā ekonomiska rakstura motīvs saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nevar būt primārs vispārējo interešu apsvērums, kas varētu pamatot Līgumā garantētās pamatbrīvības ierobežojumu (skat. 2010. gada 11. marta spriedumu lietā C‑384/08 Attanasio Group, Krājums, I‑2055. lpp., 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Attiecībā uz interesi kavēt, ka pārvadājuma pakalpojuma atļauja tieši apdraudētu jau atļautu regulāru pakalpojumu esamību, ir jānorāda, ka šāda interese Regulas Nr. 684/92 kontekstā, kā tas izriet no tās 7. panta 4. punkta d) apakšpunkta, pilnīgi noteikti var pamatot šādas atļaujas atteikumu. Tomēr, tā kā šis noteikums pamata tiesvedības apstākļos nav piemērojams, ir nepieļaujami, ka ārpus šī tiesiskā regulējuma, ja ir pieteikums par tūrisma mērķiem izmantojamu pārvadājuma līniju, šajā noteikumā paredzētiem mērķiem analogi mērķi attaisnotu brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu.
53 Lai pārbaudītu samērīgumu, ir jāatgādina, ka tas, ka ir jāsaņem iepriekšēja administratīva atļauja, nevar leģitimizēt valsts iestāžu diskrecionāro rīcību tādējādi, ka Savienības tiesību noteikumiem, it īpaši tādiem noteikumiem, kuri attiecas uz tādu pamatbrīvību kā pamata lietā, tiek atņemta to lietderīgā iedarbība. Tāpat, lai pamatotu prasību saņemt iepriekšēju administratīvo atļauju, lai arī ar to tiek izdarīta atkāpe no šādas pamatbrīvības, šai prasībai ir jābūt pamatotai ar nediskriminējošiem un iepriekš zināmiem objektīviem kritērijiem, kuri nodrošina, ka valsts iestāžu rīcības brīvības izmantošana tiek pietiekami ierobežota (iepriekš minētais spriedums lietā Hartlauer, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).
54 Tādējādi, ja valsts tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamata tiesvedībā, tiek interpretēts tādējādi, ka kompetentā valsts iestāde vērtē atļaujas pieteikumu, pamatojoties tikai uz [jau esošas] atļaujas īpašnieka apgalvojumiem par tās izmantošanas rentabilitāti, un ja šis uzņēmums ir potenciāls uzņēmuma, kurš lūdz jaunas atļaujas piešķiršanu, tiešais konkurents, šāda vērtēšanas kārtība ir pretēja Savienības normām, jo var apdraudēt attiecīgās atļaujas pieprasījuma apstrādes objektivitāti un godīgumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hartlauer, 69. punkts).
55 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas paredz atļaujas atteikumu autobusu līnijas izmantošanai tūrisma mērķiem saistībā ar konkurējoša uzņēmuma, kam ir izmantošanas atļauja attiecībā uz lūgtajai līnijai pilnībā vai daļēji identisku līniju, rentabilitātes samazināšanos, pamatojoties tikai uz šī konkurējošā uzņēmuma apgalvojumiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
56 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tādu dalībvalsts tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamata tiesvedībā, kurā, lai piešķirtu atļauju personu publisko pārvadājumu ar autobusu, kas regulāri piestāj iepriekš noteiktās pieturvietās saskaņā ar iepriekš noteiktu laika plānojumu, pilsētas līnijas izmantošanai, ir prasīts, lai tirgus dalībniekiem [koncesijas] pieprasītājiem, kas ir reģistrēti citās dalībvalstīs, būtu juridiskā adrese vai cits uzņēmums šīs dalībvalsts teritorijā, pirms vēl tiem tiek piešķirta šādas līnijas izmantošanas atļauja. Savukārt LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta prasība par pastāvīgu uzņēmumu, ja tas tiek prasīts pēc šīs atļaujas piešķiršanas, un pirms [koncesijas] pieprasītājs ir uzsācis izmantot šo līniju;
2) LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kas paredz atļaujas atteikumu autobusu līnijas izmantošanai tūrisma mērķiem saistībā ar konkurējoša uzņēmuma, kam ir izmantošanas atļauja attiecībā uz lūgtajai līnijai pilnībā vai daļēji identisku līniju, rentabilitātes samazināšanos, pamatojoties tikai uz šī konkurējošā uzņēmuma apgalvojumiem.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.