Help Print this page 
Title and reference
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1308/2013 ( 2013. gada 17. decembris ), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007

OJ L 347, 20.12.2013, p. 671–854 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, GA, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
Languages, formats and link to OJ
BG ES CS DA DE ET EL EN FR GA HR IT LV LT HU MT NL PL PT RO SK SL FI SV
HTML html BG html ES html CS html DA html DE html ET html EL html EN html FR html GA html HR html IT html LV html LT html HU html MT html NL html PL html PT html RO html SK html SL html FI html SV
PDF pdf BG pdf ES pdf CS pdf DA pdf DE pdf ET pdf EL pdf EN pdf FR pdf GA pdf HR pdf IT pdf LV pdf LT pdf HU pdf MT pdf NL pdf PL pdf PT pdf RO pdf SK pdf SL pdf FI pdf SV
Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal Display Official Journal
 To see if this document has been published in an e-OJ with legal value, click on the icon above (For OJs published before 1st July 2013, only the paper version has legal value).
Multilingual display
Text

20.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 347/671


EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 1308/2013

(2013. gada 17. decembris),

ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 42. panta pirmo daļu un 43. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Revīzijas palātas atzinumu (1),

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (2),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (3),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (4),

tā kā:

(1)

Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "KLP 2020. gada perspektīvā: Kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas" ir izklāstītas kopējās lauksaimniecības politikas ("KLP") iespējamās problēmas, uzdevumi un virzieni pēc 2013. gada. Ņemot vērā par šo paziņojumu notikušās debates, KLP reformai būtu jāstājas spēkā no 2014. gada 1. janvāra. Minētajai reformai būtu jāaptver visi KLP svarīgākie instrumenti, tostarp Padomes Regula (EK) Nr. 1234/2007 (5). Ņemot vērā reformas darbības vērienu, ir lietderīgi atcelt minēto regulu un aizstāt to ar jaunu regulu par lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju. Turklāt reformas gaitā būtu pēc iespējas jāsaskaņo, jāracionalizē un jāvienkāršo noteikumi, jo īpaši tie, kas attiecas uz vairākām lauksaimniecības nozarēm, tostarp nodrošinot arī to, lai nebūtiskus pasākumu elementus Komisija varētu pieņemt ar deleģētiem aktiem.

(2)

Šajā regulā būtu jāietver visi vienotās lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju pamatelementi.

(3)

Šī regula būtu jāpiemēro visiem Līguma par Eiropas Savienību (LES) un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) (kopā "Līgumi") I pielikumā uzskaitītajiem lauksaimniecības produktiem, lai izveidotu visu šo produktu tirgus kopīgu organizāciju, kā paredzēts LESD 40. panta 1. punktā.

(4)

Būtu skaidri jānosaka, ka principā uz šajā regulā izklāstītajiem pasākumiem būtu jāattiecina Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1306/2013 (6) un saskaņā ar to pieņemti noteikumi. Proti, Regulā (ES) Nr. 1306/2013 ir paredzēti noteikumi, lai garantētu noteikumos saistībā ar KLP paredzēto pienākumu izpildi, tostarp pārbaudes un administratīvo pasākumu un administratīvo sodu piemērošanu gadījumos, ja pienākumi netiek pildīti, un noteikumi par nodrošinājuma iemaksāšanu un atbrīvošanu un nepamatoto maksājumu atgūšanu.

(5)

Saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu Padomei jāpieņem pasākumi par cenu, nodevu, atbalsta un kvantitatīvo ierobežojumu noteikšanu. Skaidrības labad šajā regulā būtu nepārprotami jānorāda fakts, ka gadījumos, kad piemēro LESD 43. panta 3. punktu, Padome šos pasākumus pieņem, pamatojoties uz minēto juridisko pamatu.

(6)

Lai papildinātu vai grozītu konkrētus nebūtiskus šās regulas elementus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(7)

Šajā regulā būtu jādod konkrētas definīcijas, kas attiecas uz dažām nozarēm. Lai ņemtu vērā rīsu nozares specifiskās iezīmes, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus, lai definīcijas attiecībā uz rīsu nozari grozītu tādā mērā, kādā tas ir nepieciešams to atjaunināšanai atbilstīgi tirgus attīstībai.

(8)

Šajā regulā ir iekļauta atsauce uz kombinētās nomenklatūras produktu aprakstu, un tā satur atsauces uz pozīcijām vai apakšpozīcijām. Kopējā muitas tarifa nomenklatūras grozījumu dēļ var būt nepieciešams izdarīt turpmākus tehniskus pielāgojumus šajā regulā. Lai ņemtu vērā šādus grozījumus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz vajadzīgo tehnisko pielāgojumu veikšanu. Skaidrības un vienkāršības labad būtu jāatceļ Padomes Regula (EEK) Nr. 234/79 (7), kurā patlaban ir paredzētas šādas pilnvaras, un minētās pilnvaras būtu jāiekļauj šajā regulā.

(9)

Būtu jānosaka labības, rīsu, cukura, sausās lopbarības, sēklu, vīna, olīveļļas un galda olīvu, linu un kaņepju, augļu un dārzeņu, pārstrādātu augļu un dārzeņu, banānu, piena un piena produktu un zīdtārpiņu tirdzniecības gadi un pēc iespējas jāpielāgo visu šo produktu bioloģiskās ražošanas ciklam.

(10)

Lai stabilizētu tirgus un nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauksaimniecībā nodarbinātajiem iedzīvotājiem, ir izstrādāta diferencēta tirgus atbalsta sistēma dažādām nozarēm un ieviestas tiešā atbalsta shēmas, ņemot vērā katras attiecīgās nozares vajadzības, no vienas puses, un dažādu nozaru savstarpējo atkarību, no otras puses. Šo pasākumu veids ir valsts intervence vai privātās uzglabāšanas atbalsta maksājumi. Joprojām pastāv nepieciešamība saglabāt tirgus atbalsta pasākumus, vienlaikus tos racionalizējot un vienkāršojot.

(11)

Būtu jānosaka Savienības skalas liemeņu klasificēšanai, identificēšanai un noformēšanai liellopu un teļa gaļas, cūkgaļas, aitas un kazas gaļas nozarēs cenu reģistrēšanas nolūkos un lai piemērotu intervences pasākumus šajās nozarēs. Turklāt šādu Savienības skalu mērķis ir uzlabot tirgus pārskatāmību.

(12)

Skaidrības un pārredzamības labad uz valsts intervences noteikumiem būtu jāattiecina vienota struktūra, vienlaikus saglabājot katras nozares politiku. Tāpēc ir lietderīgi nošķirt salīdzināmos robežlielumus un intervences cenas un noteikt pēdējās minētās. To darot, īpaši svarīgi ir nepārprotami norādīt, ka tikai valsts intervences cenas atbilst piemērotajām administrētajām cenām, kas minētas PTO Lauksaimniecības nolīguma 3. pielikuma 8. punkta pirmajā teikumā (t. i., tirgus cenu atbalsts). Šajā sakarībā būtu jānorāda, ka tirgus intervence var notikt kā valsts intervence, kā arī cita veida intervence, kurai neizmanto iepriekš noteiktas cenu norādes.

(13)

Atbilstīgi katras attiecīgās nozares vajadzībām, ņemot vērā iepriekšējās tirgus kopējās organizācijas (TKO) īstenošanas praksi un pieredzi, valsts intervences sistēmai vajadzētu būt pieejamai noteiktos gada laikposmos, un minētajos laikposmos tai vajadzētu būt pieejamai pastāvīgi, vai arī tā būtu jāuzsāk atkarībā no tirgus cenām.

(14)

Valsts intervences cenai vajadzētu veidoties no noteiktas cenas par konkrētiem dažu produktu daudzumiem, un citos gadījumos tā būtu jānosaka konkursa kārtībā, atspoguļojot saskaņā ar iepriekšējo TKO īstenoto praksi un pieredzi.

(15)

Šajā regulā būtu jāparedz iespēja realizēt produktus, kas iepirkti valsts intervencē. Šādi pasākumi būtu jāpieņem tā, lai izvairītos no tirgus traucējumiem un nodrošinātu vienādu piekļuvi precēm un vienādu attieksmi pret pircējiem.

(16)

Pašreizējā shēma pārtikas izplatīšanai vistrūcīgākajām personām Savienībā, kas pieņemta saskaņā ar KLP, būtu jāaplūko atsevišķā regulā, kura pieņemta, lai atspoguļotu minētās shēmas sociālās kohēzijas mērķus. Tomēr šajā regulā būtu jāparedz noteikumi, lai valsts intervencē glabātos produktus būtu iespējams realizēt, darot tos pieejamus izmantošanai minētajā shēmā.

(17)

Lai sasniegtu mērķi – līdzsvarot tirgu un stabilizēt tirgus cenas, iespējams, ka ir jāpiešķir atbalsts konkrētu lauksaimniecības produktu privātai uzglabāšanai. Lai nodrošinātu tirgus pārredzamību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus, kuros paredzēti nosacījumi, kad tā, ņemot vērā stāvokli tirgū, var nolemt piešķirt privātās uzglabāšanas atbalstu.

(18)

Lai nodrošinātu to, ka produkti, ko iepērk valsts intervencē vai par kuriem piešķir atbalstu privātai uzglabāšanai, ir piemēroti ilgtermiņa uzglabāšanai un tie ir veseli, tīri un tirdzniecībai atbilstīgā kvalitātē, un lai ņemtu vērā dažādu nozaru specifiskās iezīmes nolūkā nodrošināt valsts intervences un privātās uzglabāšanas rentablu darbību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus, kuros paredzētas prasības un nosacījumi, kas jāievēro attiecībā uz minēto produktu kvalitāti un atbilstību papildus šajā regulā paredzētajām prasībām.

(19)

Lai ņemtu vērā labības un nelobīto rīsu nozares specifiskās iezīmes, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus, ar kuriem nosaka kvalitātes kritērijus attiecībā uz minēto produktu iepirkšanu un pārdošanu.

(20)

Lai nodrošinātu atbilstīgu noliktavu ietilpību un valsts intervences sistēmas efektivitāti rentabilitātes un izplatīšanas ziņā un lai nodrošinātu piekļuvi tirgus dalībniekiem, kā arī lai saglabātu valsts intervencē iepirkto produktu kvalitāti to realizācijai uzglabāšanas laika beigās, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt konkrētus tiesību aktus, kuros nosaka prasības, kādām jāatbilst visu valsts intervencei pakļauto produktu uzglabāšanas noliktavām, noteikumus par produktu uzglabāšanu dalībvalstī, kura ir atbildīga par tiem vai to apstrādi, saistībā ar muitas nodokļiem un citām summām, kas jāpiešķir vai jāiekasē saskaņā ar KLP, vai ārpus šīs dalībvalsts.

(21)

Lai nodrošinātu to, ka privātai uzglabāšanai ir vēlamā ietekme uz tirgu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz noteikumiem un nosacījumiem, ko piemēro, ja uzglabātais daudzums ir mazāks par līgumā paredzēto daudzumu; nosacījumiem par avansa maksājuma piešķiršanu; un nosacījumiem, kādus piemēro produktu, uz ko attiecas privātās uzglabāšanas līgumi, atkal laišanai tirgū vai realizēšanai.

(22)

Lai nodrošinātu valsts intervences un privātās uzglabāšanas sistēmu pareizu darbību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus, nosakot izmantot konkursa procedūras un paredzot papildu nosacījumus, kas jāievēro tirgus dalībniekiem, un tirgus dalībniekam noteiktu prasību iemaksāt nodrošinājumu.

(23)

Lai ņemtu vērā tehnisko attīstību un liellopu un teļa gaļas, cūkgaļas, aitu un kazu gaļas nozaru vajadzības, kā arī nepieciešamību standartizēt dažādu produktu noformējumu ar mērķi uzlabot tirgus pārredzamību, cenu reģistrēšanu un tirgus intervences pasākumu piemērošanu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus, ar kuriem pielāgo un atjaunina Savienības skalas liemeņu klasificēšanai minētajās nozarēs, kā arī attiecībā uz dažu ar to saistītus papildu noteikumus un atkāpju noteikšanu.

(24)

Būtu jāveicina, lai mācību iestāžu audzēkņi uzturā lietotu augļus un dārzeņus, kā arī pienu un piena produktus, ar mērķi sistemātiski palielināt minēto produktu īpatsvaru bērnu uzturā tajā vecumā, kad veidojas viņu ēšanas paradumi, tādējādi veicinot KLP mērķu sasniegšanu, jo īpaši tirgu stabilizēšanu un pārtikas nodrošinājumu gan tagad, gan nākotnē. Tāpēc būtu jāveicina Savienības atbalsts, lai finansētu vai līdzfinansētu mācību iestāžu audzēkņu apgādi ar šādiem produktiem.

(25)

Lai nodrošinātu Savienības skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem programmas un skolu apgādei ar piena produktiem programmas budžeta pareizu pārvaldību, katrai programmai būtu jānosaka piemēroti noteikumi. Nevajadzētu izmantot Savienības atbalstu, lai aizstātu jau pastāvošu valsts programmu finansējumu skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem. Tomēr, ņemot vērā budžeta ierobežojumus, dalībvalstīm tomēr vajadzētu dot iespēju savu finansiālo ieguldījumu minētajās programmās aizstāt ar privātā sektora ieguldījumiem. Lai programmas, kas paredzētas skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem un kas paredzētas skolu apgādei ar piena produktiem, padarītu efektīvas, var gadīties, ka ir vajadzīgi papildu pasākumi, par kuriem tām būtu jāļauj piešķirt valsts atbalstu. Dalībvalstīm, kas piedalās šajās programmās, būtu jāinformē sabiedrība par Savienības atbalsta subsidējošo nozīmi.

(26)

Lai bērniem veicinātu veselīgus ēšanas paradumus un nodrošinātu, ka atbalsts tiek paredzēts bērniem, kuri regulāri apmeklē dalībvalstu pārvaldītas vai atzītas mācību iestādes, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras attiecībā uz programmu skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem pieņemt attiecīgus tiesību aktus par papildu kritērijiem saistībā ar atbalsta mērķtiecīgu novirzīšanu, par atbalsta pieteikuma iesniedzēju apstiprināšanu un atlasi un par stratēģiju izstrādi valstu un reģionu līmenī un par papildu pasākumiem.

(27)

Lai nodrošinātu Savienības finansējuma efektīvu un mērķtiecīgu izmantošanu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras attiecībā uz programmu skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem pieņemt attiecīgus tiesību aktus par metodi, kā atbalsts tiek sadalīts dalībvalstīm, pamatojoties uz saņemtajiem atbalsta pieprasījuma pieteikumiem, uz Savienības atbalsta atbilstīgajām izmaksām, tostarp pamatojoties uz iespēju noteikt šādu izmaksu kopējo maksimālo apjomu, un dalībvalstu pienākumu uzraudzīt un izvērtēt, cik efektīvas ir to programmas skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem.

(28)

Lai veicinātu informētību par programmu skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz prasību, lai dalībvalstis, kas piedalās un kam ir programma skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem, informētu sabiedrību par Savienības atbalsta subsidējošo nozīmi.

(29)

Lai ņemtu vērā piena produktu patēriņa modeļu pārmaiņas, inovācijas un attīstību piena produktu tirgū, produktu pieejamību dažādos Savienības tirgos un uzturvērtības aspektus, Komisijai attiecībā uz programmu skolu apgādei ar piena produktiem būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz produktiem, kuri ir atbilstīgi programmai; dalībvalstu valsts vai reģionāla mēroga stratēģijām, tostarp attiecīgā gadījumā papildu pasākumiem; un programmas uzraudzību un novērtēšanu.

(30)

Lai nodrošinātu, ka uz Savienības atbalstu pretendē piemēroti saņēmēji un pieteikuma iesniedzēji un ka tas tiek efektīvi un lietderīgi izmantots, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz: noteikumiem par saņēmējiem un pieteikuma iesniedzējiem, kuriem ir tiesības uz atbalstu, prasību, ka pieteikuma iesniedzēji ir jāapstiprina dalībvalstīm, un piena produktu izmantošanu ēdiena gatavošanā mācību iestādēs.

(31)

Lai nodrošinātu to, ka atbalsta saņēmēji pilda savus pienākumus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz prasību iesniegt nodrošinājumu, ja atbalsts ir izmaksāts avansā.

(32)

Lai veicinātu informētību par programmu skolu apgādei ar piena produktiem, Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm ir jāinformē sabiedrība par savu dalību minētajā programmā un par to, ka programmu subsidē Savienība.

(33)

Lai nodrošinātu to, ka atbalsts atspoguļojas produktu cenās, Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus par cenu uzraudzības noteikšanu saskaņā ar programmu skolu apgādei ar piena produktiem.

(34)

Savienības finansējums ir vajadzīgs, lai mudinātu atzītas ražotāju organizācijas, ražotāju organizāciju apvienības vai starpnozaru organizācijas izstrādāt darba programmas ar mērķi uzlabot olīveļļas un galda olīvu produkciju un tirdzniecību. Šajā sakarībā šajā regulā būtu jāparedz, ka Savienības atbalstu sadala atkarībā no attiecīgo darba programmu satvarā veikto pasākumu prioritātes. Tomēr būtu jāsamazina līdzfinansējums, lai uzlabotu šādu programmu efektivitāti.

(35)

Lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi un lietderīgi izmantots Savienības atbalsts, kas piešķirts ražotāju organizācijām, ražotāju organizāciju apvienībām vai starpnozaru organizācijām olīveļļas un galda olīvu nozarē un lai uzlabotu olīveļļas un galda olīvu produkcijas kvalitāti, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus par konkrētiem pasākumiem, kurus var finansēt ar Savienības atbalstu, un par darbībām un izmaksām, kuras nevar šādi finansēt; par Savienības finansējuma minimālo piešķīrumu konkrētām jomām; par prasību iemaksāt nodrošinājumu; par kritērijiem, kas dalībvalstīm jāņem vērā, atlasot un apstiprinot darba programmas.

(36)

Šajā regulā būtu jānošķir tādi augļi un dārzeņi, kas paredzēti tiešam patēriņam, no vienas puses, un pārstrādei paredzēti augļi un dārzeņi, kā arī pārstrādāti augļi un dārzeņi, no otras puses. Noteikumi par darbības fondiem, darbības programmām un Savienības finansiālo palīdzību būtu jāpiemēro tikai pirmajai kategorija un pret abiem minētajā kategorijā ietilpstošajiem augļu un dārzeņu veidiem būtu jāattiecas līdzīgi.

(37)

Augļu un dārzeņu ražošana nav prognozējama, un šie produkti ātri bojājas. Pat nelieli pārpalikumi var radīt ievērojamus tirgus traucējumus. Tāpēc būtu jāparedz krīzes pārvarēšanas pasākumi, un šie pasākumi arī turpmāk būtu jāiekļauj darbības programmās.

(38)

Augļu un dārzeņu ražošanā un tirdzniecībā būtu pilnībā jāņem vērā vides apsvērumi, tostarp audzēšanas paņēmieni, atkritumu apsaimniekošana un no tirgus izņemto produktu realizācija, jo īpaši tas attiecas uz ūdens kvalitātes aizsardzību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un lauku apvidu uzturēšanu.

(39)

Atbalsts ražotāju grupu izveidošanai būtu jāsniedz visās nozarēs un visās dalībvalstīs saskaņā ar lauku attīstības politiku. Tādēļ būtu jāpārtrauc īpašais atbalsts augļu un dārzeņu nozarei.

(40)

Lai ražotāju organizācijām un to apvienībām augļu un dārzeņu nozarē uzliktu lielāku atbildību par to finansiālajiem lēmumiem un novirzīt tām atvēlētos publiskā sektora resursus nākotnes vajadzībām, būtu jānosaka šo resursu izmantošanas nosacījumi. Piemērots risinājums ir ražotāju organizāciju un to apvienību izveidoto darbības fondu kopīga finansēšana. Īpašos gadījumos būtu jāatļauj paplašināt finansējamo jomu. Darbības fondi būtu jāizmanto tikai darbības programmu finansēšanai augļu un dārzeņu nozarē. Lai kontrolētu Savienības izdevumus, būtu jānosaka ierobežojumi palīdzībai, ko piešķir ražotāju organizācijām un to apvienībām, kuras izveido darbības fondus.

(41)

Reģionos, kuros ražošanas organizācija augļu un dārzeņu nozarē ir vāji attīstīta, būtu jāatļauj piešķirt valsts finanšu papildu ieguldījumus. Savienībai būtu jāatlīdzina šādi ieguldījumi dalībvalstīs, kurās strukturālās nepilnības ir īpaši izteiktas.

(42)

Lai augļu un dārzeņu nozarē nodrošinātu efektīvu, mērķtiecīgu un ilgtspējīgu atbalstu ražotāju organizācijām un to apvienībām, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz darbības fondiem un darbības programmām, valsts sistēmu un valsts stratēģiju saistībā ar darbības programmām, kas attiecas uz pienākumu pārraudzīt un izvērtēt valsts sistēmas un valsts stratēģiju efektivitāti; Savienības finanšu palīdzību; krīžu novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem un valsts finansiālo palīdzību.

(43)

Ir svarīgi paredzēt vīna nozares atbalsta pasākumus, kuri stiprina konkurētspējīgas struktūras. Šie pasākumi būtu jānosaka un jāfinansē Savienībai, savukārt dalībvalstu ziņā būtu jāatstāj tādu piemērotu pasākumu kopuma izvēle, kas atbilst reģionālo struktūru vajadzībām, nepieciešamības gadījumā ņemot vērā to specifiku, kā arī šo pasākumu iekļaušana valsts atbalsta programmās. Dalībvalstīm vajadzētu būt atbildīgām par šādu programmu īstenošanu.

(44)

Savienības vīnu noieta veicināšanai un tirdzniecībai vajadzētu būt vienam no galvenajiem pasākumiem, kas iekļaujams valsts atbalsta programmās. Atbalsts inovācijai var palielināt Savienības vīnkopības produktu pārdošanas iespējas un konkurētspēju. Būtu jāturpina finansēt pārstrukturēšanas un pārveidošanas pasākumi, ņemot vērā to pozitīvo strukturālo ietekmi uz vīna nozari. Atbalsts būtu jādara pieejams arī ieguldījumiem vīna nozarē, kas paredzēti, lai uzlabotu pašu uzņēmumu saimnieciskās darbības rādītājus. Atbalstam blakusproduktu destilācijai vajadzētu būt pasākumam, kas pieejams tām dalībvalstīm, kuras vēlas izmantot šādu instrumentu, lai nodrošinātu vīna kvalitāti, vienlaikus saglabājot vidi.

(45)

Preventīviem instrumentiem, piemēram, ražas apdrošināšanai, kopfondiem un ražas priekšlaicīgai novākšanai, vajadzētu būt pasākumiem, par kuriem var pretendēt uz atbalstu saskaņā ar vīna nozares atbalsta programmām, lai veicinātu atbildīgu pieeju krīzes situācijām.

(46)

Ir formulēti noteikumi par atbalstu vīnkopjiem, kuru sniedz, piešķirot maksājumtiesības, kā nolēmušas dalībvalstis, sākot no 2015. finanšu gada saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1234/2007 103.n pantu un, ievērojot nosacījumus, kas izklāstīti minētajā noteikumā.

(47)

Lai nodrošinātu to, ka dalībvalstu vīna nozares atbalsta programmas sasniedz savus mērķus un Savienības fondi tiek izmantoti efektīvi un lietderīgi, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus, kuros paredz noteikumus: par atbildību par izdevumiem laikā no dienas, kad Komisija saņēmusi atbalsta programmas un atbalsta programmu grozījumus, līdz dienai, kad sākas to piemērošana; noteikumus par atbalsta programmu saturu un izdevumiem, par administratīvajām un personāla izmaksām un darbībām, kuras var iekļaut dalībvalstu atbalsta programmās, un par nosacījumiem un iespēju veikt maksājumus, izmantojot starpniecību, ja sniegts atbalsts par ražas apdrošināšanu; noteikumus par prasību iemaksāt nodrošinājumu, ja tiek izmaksāts avansa maksājums; noteikumus par dažu terminu lietojumu; noteikumus par maksimālā apjoma noteikšanu, kurš paredzēts izdevumiem par vīna dārzu atkārtotu stādīšanu augu veselības vai fitosanitāru apsvērumu dēļ; noteikumus par izvairīšanos no projektu divkārša finansējuma; noteikumus, saskaņā ar kuriem ražotājiem jāizņem no tirgus vīndarības blakusprodukti un par izņēmumiem no šā pienākuma, lai neradītu papildu administratīvo slogu, un noteikumus par destilētāju brīvprātīgu sertifikāciju; un noteikumus, ar kuriem dod iespēju dalībvalstīm izvirzīt nosacījumus atbalsta pasākumu pareizai darbībai.

(48)

Biškopību raksturo ražošanas apstākļu un ražu dažādība un uzņēmēju izkliedētība un dažādība gan ražošanas, gan tirdzniecības posmā. Turklāt, ņemot vērā aizvien biežāk novērotos kaitēkļu uzbrukumus stropiem, kas ietekmē bišu veselību, un jo īpaši varroatozes izplatīšanos vairākās dalībvalstīs pēdējos gados un problēmas, ko šī slimība rada medus ražošanā, joprojām vajadzīga Savienības rīcība, jo varroatozi nevar pilnībā izskaust un tā jāapkaro ar apstiprinātiem līdzekļiem. Ņemot vērā šos apstākļus un tiecoties uzlabot biškopības produktu ražošanu un tirdzniecību Savienībā, reizi trīs gados ir jāizstrādā valstu programmas šai nozarei, lai uzlabotu vispārējos biškopības produktu ražošanas un tirdzniecības apstākļus. Savienībai būtu daļēji jāfinansē šīs valstu programmas.

(49)

Būtu jānosaka pasākumi, kurus var ietvert biškopības programmās. Lai nodrošinātu, ka Savienības atbalsta shēma ir pielāgota jaunākajām izmaiņām un ka tajā ietvertie pasākumi ir efektīvi, lai uzlabotu biškopības produktu ražošanas un tirdzniecības vispārējos apstākļus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz pasākumu saraksta atjaunināšanu, pielāgojot esošos pasākumus vai pievienojot jaunus pasākumus.

(50)

Lai nodrošinātu Savienības līdzekļu efektīvu un lietderīgu izmantojumu biškopības nozarē, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus par divkārša finansējuma novēršanu starp dalībvalstu biškopības programmām un lauku attīstības programmām un par pamatu Savienības finansiālā ieguldījuma sadalījumam visām iesaistītajām dalībvalstīm.

(51)

Saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 (8) no 2010. gada 1. janvāra platībatkarīgie maksājumi par apiņiem tika atsaistīti. Lai ļautu apiņu ražotāju organizācijām turpināt savu darbību tāpat kā līdz šim, būtu jāparedz īpašs noteikums par līdzvērtīgām summām, kas tām pašām darbībām jāizmanto attiecīgajā dalībvalstī. Lai nodrošinātu to, ka ar atbalstu tiek finansēti ražotāju organizāciju mērķi, kas ir izklāstīti šajā regulā, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz atbalsta pieprasījumiem, noteikumiem par atbilstīgām apiņu platībām un par atbalsta summu aprēķinu.

(52)

Savienības atbalsts par zīdtārpiņu audzēšanu būtu jāatsaista un jāintegrē tiešo maksājumu sistēmā, ievērojot pieeju atbalstam citās nozarēs.

(53)

Atbalsts par Savienībā ražotu vājpienu un vājpiena pulveri, kas paredzēts izmantošanai dzīvnieku barībā un pārstrādei kazeīnā un kazeinātos, nav izrādījies efektīvs tirgus atbalstam, un tāpēc tas būtu jāpārtrauc; tāpat būtu jāpārtrauc piemērot noteikumus par kazeīna un kazeinātu izmantošanu siera ražošanā.

(54)

Lēmums izbeigt pārejas aizliegumu stādīt vīnogulājus Savienības mērogā ir pamatots ar to, ka ir sasniegti 2008. gada Savienības vīna tirgus reformas galvenie mērķi, jo īpaši – panākts, ka ir izbeigta ilgstošā strukturālā pārpalikuma veidošanās vīna ražošanā un pakāpeniski uzlabojusies vīna nozares konkurētspēja un tirgus orientācija Savienībā. Šāda pozitīva notikumu attīstība ir saistīta ar ievērojamu vīnogulāju platību samazināšanos visā Savienībā, mazāk konkurētspējīgu ražotāju izstāšanos un dažu tirgus atbalsta pasākumu pakāpenisku izbeigšanos, kas atceļ motivāciju veikt investīcijas, ja nav ekonomiskās dzīvotspējas. Piegādes spēju samazināšanās un atbalsts strukturāliem pasākumiem, un vīna eksporta sekmēšana ļāva labāk pielāgoties samazinātam pieprasījumam Savienības mērogā, ko izraisa pakāpeniska patēriņa samazināšanās tradicionālās vīna ražotājās dalībvalstīs.

(55)

Tomēr izredzes, ka pasaules tirgus mērogā pieprasījums pakāpeniski pieaugs, dod stimulu palielināt piegādes spējas un tādēļ veikt jaunu vīnogulāju stādīšanu nākamajos desmit gados. Lai gan būtu jātiecas uz galveno mērķi – palielināt Savienības vīna nozares konkurētspēju – lai nepazaudētu tirgus daļu pasaules tirgū, pārlieku straujš jaunu vīnogulāju stādīšanas pieaugums, reaģējot uz paredzēto pieprasījuma pieaugumu starptautiskajā mērogā, var atkal novest pie tā, ka veidojas piegādes spēju pārpalikums vidējā termiņā, kam varētu būt sociālas un ekoloģiskas sekas konkrētos vīna ražošanas reģionos. Lai nodrošinātu sakārtotu vīnogulāju stādījumu audzēšanu laikposmā no 2016. gada līdz 2030. gadam, būtu jāizveido jauna sistēma vīnogulāju stādīšanas pārvaldībai Savienības mērogā vīnogulāju stādīšanas atļauju sistēmas veidā.

(56)

Saskaņā ar šo jauno sistēmu atļaujas vīnogulāju stādīšanai var piešķirt, neuzliekot nekādu maksu ražotājiem, un, ja atļaujas netiek izmantotas, to derīguma termiņam būtu pēc trim gadiem jābeidzas. Tas veicinātu to, ka atļaujas ātri un tieši izmanto vīna ražotāji, kam tās ir piešķirtas, tādējādi izvairoties no spekulācijām.

(57)

Jaunu vīnogulāju stādījumu audzēšana būtu jāierobežo ar Savienības mēroga aizsardzības pasākumiem, pamatojoties uz dalībvalstīm uzlikto pienākumu katru gadu darīt pieejamas stādīšanas atļaujas jauniem vīnogulājiem, kas veido 1 % no apstādītajām vīnogulāju platībām, vienlaikus pieļaujot zināmu elastīgumu, lai reaģētu uz katras dalībvalsts īpašajiem apstākļiem. Dalībvalstīm vajadzētu dot iespēju lemt par to, ka valsts vai reģionālā mērogā tās dara pieejamas mazākas platības, tostarp attiecībā uz platībām, kam piemēro īpašus aizsargātus cilmes vietas nosaukumus un aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem iemesliem, vienlaikus nodrošinot, ka uzliktie ierobežojumi atšķiras no 0 % un nav pārlieku stingri attiecībā uz sasniedzamajiem mērķiem.

(58)

Lai garantētu, ka atļaujas tiek piešķirtas nediskriminējošā veidā, būtu jāparedz noteikti kritēriji, un jo īpaši, ja kopējais hektāru skaits ražotāju iesniegtajos pieteikumos pārsniedz kopējo to hektāru skaitu, ko dalībvalstu atļaujas dara pieejamus.

(59)

Ražotājiem, kuri izar esošo vīnogulāju platību, atļaujas būtu jāpiešķir automātiski pēc pieteikuma saņemšanas un neatkarīgi no jaunu vīnogulāju stādīšanas garantijas mehānisma, jo tas neveicina vīnogulāju platību vispārējo paplašināšanos. Konkrētās platībās, kurās ir tiesības ražot vīnus ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem vai aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, dalībvalstīm, pamatojoties uz atzītu un reprezentatīvu profesionālu organizāciju ieteikumiem, vajadzētu būt iespējai ierobežot šādu pārstādīšanas atļauju piešķiršanu.

(60)

Šī jaunā vīnogulāju stādīšanas atļauju sistēma nebūtu jāpiemēro tām dalībvalstīm, kuras nepiemēro Savienības stādīšanas tiesību pārejas režīmu, un tai vajadzētu būt fakultatīvai tām dalībvalstīm, kurās, lai gan uz tām attiecas stādīšanas tiesības, vīnogulāju stādījumu platības ir mazākas par noteiktu robežlielumu.

(61)

Būtu jāparedz pārejas posma noteikumi, lai nodrošinātu vienmērīgu pāreju no iepriekšējā stādīšanas tiesību režīma uz jauno sistēmu, jo īpaši, lai izvairītos no pārmērīgas stādījumu izvēršanas pirms jaunās sistēmas sākuma. Dalībvalstīm vajadzētu būt zināmai rīcības brīvībai lemt par termiņu pieteikumu iesniegšanai par stādīšanas tiesību aizvietošanu ar atļaujām, laikposmā no 2015. gada 31. decembra līdz 2020. gada 31. decembrim.

(62)

Lai nodrošinātu to, ka jaunā atļauju sistēma vīnogulāju stādīšanai tiek īstenota saskaņoti un efektīvi, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz nosacījumiem, kādos dažiem vīnogulāju stādījumiem piemēro atbrīvojumu no minētās sistēmas, attiecībā uz noteikumiem, kas saistīti ar atbilstību un prioritārajiem kritērijiem, attiecībā uz atbilstības un prioritāro kritēriju papildināšanu, izaršanai paredzētu vīnogulāju pastāvēšanu līdzās no jauna iestādītiem vīnogulājiem un attiecībā uz pamatojumiem, ar kādiem dalībvalstis var ierobežot jaunu stādījumu stādīšanas tiesību atļauju piešķiršanu.

(63)

Neatļautu stādījumu kontrole būtu jāveic efektīvi, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti jaunās sistēmas noteikumi.

(64)

Standartu piemērošana lauksaimniecības produktu tirdzniecībā var palīdzēt uzlabot šo produktu ražošanas un tirdzniecības ekonomiskos apstākļus un šādu produktu kvalitāti. Tāpēc šādu standartu piemērošana ir ražotāju, tirgotāju un patērētāju interesēs.

(65)

Ņemot vērā Komisijas paziņojumu par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku un turpmākās debates, ir lietderīgi saglabāt nozarei vai produktam izstrādātus tirdzniecības standartus, lai ņemtu vērā patērētāju vēlmes un veicinātu lauksaimniecības produktu ražošanas un tirdzniecības ekonomisko apstākļu un to kvalitātes uzlabošanos.

(66)

Attiecībā uz tirdzniecības standartiem būtu jānosaka horizontāli noteikumi.

(67)

Tirdzniecības standarti būtu jāsadala starp obligātiem noteikumiem konkrētām nozarēm vai produktiem un fakultatīvo rezervēto apzīmējumu prasībām, kas jānosaka atbilstīgi nozarei vai produktam.

(68)

Tirdzniecības standarti principā būtu jāpiemēro visiem attiecīgajiem lauksaimniecības produktiem, ko tirgo Savienībā.

(69)

Tās nozares un produkti, kuriem var piemērot tirdzniecības standartus, būtu jāuzskaita šajā regulā. Tomēr, lai ņemtu vērā patērētāju gaidas un vajadzību uzlabot lauksaimniecības produktu kvalitāti un to ražošanas un tirdzniecības ekonomiskos apstākļus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz minētā saraksta grozīšanu, ievērojot stingrus nosacījumus.

(70)

Lai ņemtu vērā patērētāju priekšstatus un lai uzlabotu konkrētu lauksaimniecības produktu ražošanas un tirdzniecības ekonomiskos apstākļus, kā arī to kvalitāti un lai pielāgotos vienmēr mainīgajiem tirgus apstākļiem, patērētāju jaunajām prasībām un izmaiņām attiecīgajos starptautiskajos standartos, un lai neradītu šķēršļus produktu inovācijai, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus, ar kuriem pieņem nozarei vai produktam izstrādātus tirdzniecības standartus visos tirdzniecības posmos, kā arī atkāpes un atbrīvojumus no šādiem standartiem. Tirdzniecības standartos inter alia būtu jāņem vērā attiecīgo produktu dabiskās un būtiskās īpašības, tādējādi izvairoties no būtisku izmaiņu radīšanas attiecīgo produktu parastajā sastāvā. Turklāt tirdzniecības standartos būtu jāņem vērā iespējamais risks, ka patērētājs varētu tikt maldināts tā priekšstatu un uztveres dēļ. Nekādas atkāpes vai izņēmumi attiecībā uz standartiem nedrīkstētu radīt papildu izmaksas, kuras būtu jāsedz vienīgi lauksaimniekiem.

(71)

Tirdzniecības standarti būtu jāpiemēro, lai tirgū varētu viegli piegādāt standartizētas un apmierinošas kvalitātes produktus, un tiem jo īpaši būtu jāattiecas uz tehniskām definīcijām, klasifikāciju, noformējumu, marķēšanu un etiķēšanu, iepakojumu, ražošanas metodi, konservāciju, uzglabāšanu, transportēšanu, saistītiem administratīviem dokumentiem, sertifikāciju un termiņiem, lietošanas un realizācijas ierobežojumiem.

(72)

Ņemot vērā ražotāju ieinteresētību paziņot produktu un audzēšanas īpašības un patērētāju ieinteresētību saņemt piemērotu un pārredzamu informāciju par produktu, būtu jānodrošina iespēja noteikt lauksaimnieciskās ražošanas un/ vai izcelsmes vietu, kas norādīta katram gadījumam piemērotā ģeogrāfiskā līmenī, vienlaikus ņemot vērā dažu nozaru, jo īpaši pārstrādātu lauksaimniecības produktu nozares, specifiskās iezīmes.

(73)

Būtu jāparedz īpaši noteikumi par produktiem, kas importēti no trešām valstīm, ar noteikumu, ka trešās valstīs spēkā esošie valsts noteikumi attaisno atkāpes no tirdzniecības standartiem un ka ir garantēta to līdzvērtība Savienības tiesību aktiem. Ir atbilstīgi arī paredzēt noteikumus, kuri attiecas uz tirdzniecības standartu piemērošanu tiem produktiem, kurus eksportē no Savienības.

(74)

Augļu un dārzeņu nozares produktus, kurus paredzēts patērētājiem pārdot svaigus, būtu jātirgo tikai tad, ja tie ir veseli, tīri un tirdzniecībai atbilstīgā kvalitātē un ja ir norādīta izcelsmes valsts. Lai nodrošinātu minētās prasības pareizu piemērošanu un lai ņemtu vērā dažas konkrētas situācijas, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz konkrētām atkāpēm no šīs prasības.

(75)

Visā Savienībā būtu jāīsteno kvalitātes politika, apiņu nozares produktiem piemērojot sertifikācijas procedūru un aizliedzot tirgot minētos produktus, kuriem nav izdots sertifikāts. Lai nodrošinātu minētās prasības pareizu piemērošanu un lai ņemtu vērā dažas konkrētas situācijas, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz pasākumiem, ar kuriem atkāpjas no minētās prasības, lai apmierinātu dažu trešo valstu tirdzniecības vajadzības vai vajadzību pēc produktiem, kas paredzēti speciālai lietošanai.

(76)

Attiecībā uz dažām nozarēm un produktiem definīcijas, apzīmējumi un tirdzniecības nosaukumi ir svarīgi elementi, lai noteiktu konkurences apstākļus. Tāpēc ir lietderīgi noteikt šajās nozarēs un/vai šiem produktiem piemērojamas definīcijas, apzīmējumus un tirdzniecības nosaukumus, kuri Savienībā būtu jāizmanto vienīgi to produktu tirdzniecībā, kas atbilst attiecīgajām prasībām.

(77)

Lai konkrētu produktu definīcijas un tirdzniecības nosaukumus labāk pielāgotu vajadzībām, kas izriet no jaunām patērētāju prasībām, tehniskā progresa vai no vajadzības pēc produktu inovācijas, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz izmaiņām, atkāpēm vai atbrīvojumiem attiecībā uz definīcijām un tirdzniecības nosaukumiem.

(78)

Lai nodrošinātu to, ka tirgus dalībniekiem un dalībvalstīm ir skaidra un pareiza izpratne par definīcijām un tirdzniecības nosaukumiem, kuri paredzēti konkrētām nozarēm, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz noteikumiem to precizēšanai un piemērošanai.

(79)

Lai ņemtu vērā katra produkta vai katras nozares specifiskās iezīmes, dažādos tirdzniecības posmus, tehniskos apstākļus, visas iespējamās ievērojamās praktiskās grūtības, kā arī dažu analīzes metožu rezultātu precizitāti un atkārtojamību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz pielaidi vienam vai vairākiem konkrētiem standartiem, kurus pārsniedzot, visa produktu partija būtu jāuzskata par attiecīgajam standartam neatbilstīgu.

(80)

Būtu jānosaka dažas vīna ražošanas metodes un ierobežojumi vīna ražošanā, jo īpaši attiecībā uz trešo valstu izcelsmes noteikta veida vīnogu misas, vīnogu sulas un svaigu vīnogu sajaukšanu un izmantošanu. Lai ievērotu starptautiskos standartus, attiecībā uz turpmākām vīna ražošanas metodēm Komisijai būtu jāņem vērā tās vīna ražošanas metodes, kuras ieteikusi Starptautiskā vīnkopības un vīna organizācija (OIV).

(81)

Būtu jāparedz noteikumi par vīna vīnogu šķirņu klasifikāciju, saskaņā ar kuru dalībvalstīm, kas ražo vairāk par 50 000 hektolitru gadā, arī turpmāk vajadzētu būt atbildīgām par to vīna vīnogu šķirņu klasifikāciju, no kurām to teritorijā drīkst ražot vīnu. Dažas vīna vīnogu šķirnes būtu jāizslēdz no klasifikācijas.

(82)

Dalībvalstīm būtu jāspēj saglabāt vai pieņemt konkrētus valsts noteikumus par ziežamo tauku kvalitātes pakāpēm.

(83)

Vīna nozarē būtu jāļauj dalībvalstīm savā teritorijā ierobežot vai neatļaut dažas vīndarības metodes, būtu jāļauj saglabāt stingrākus ierobežojumus to teritorijā ražotajiem vīniem, un būtu jāļauj eksperimentāli izmantot neatļautas vīndarības metodes.

(84)

Lai nodrošinātu valstu noteikumu pareizu un pārredzamu piemērošanu konkrētiem produktiem un nozarēm attiecībā uz tirdzniecības standartiem, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus, kuros paredz nosacījumus šādu tirdzniecības standartu piemērošanai, kā arī nosacījumus par to produktu turēšanu, apgrozību un izmantošanu, kas iegūti ar eksperimentālām metodēm.

(85)

Papildus tirdzniecības standartiem vajadzētu izstrādāt fakultatīvus kvalitātes apzīmējumus, lai nodrošinātu to, ka apzīmējumi, ar kuriem apraksta konkrētās produkta īpašības, vai izmantotie lauksaimniecības vai pārstrādes metožu apzīmējumi tirgus vietā netiek izmantoti nepareizi un ka patērētāji var uz tiem paļauties, lai identificētu dažādu produktu īpašības. Ņemot vērā šīs regulas mērķus un skaidrības labad pastāvošie fakultatīvie kvalitātes apzīmējumi būtu jāuzskaita šajā regulā.

(86)

Būtu jāļauj dalībvalstīm paredzēt noteikumus, ar kuriem reglamentē šīs regulas prasībām neatbilstīgu vīna produktu realizāciju. Lai nodrošinātu, ka tiek pareizi un pārredzami piemēroti valstu noteikumi par vīna produktiem, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus, lai izstrādātu noteikumus šīs regulas prasībām neatbilstīgu vīna produktu izmantošanai.

(87)

Lai ņemtu vērā stāvokli tirgū un izmaiņas tirdzniecības un starptautiskajos standartos, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz papildu fakultatīvo rezervēto apzīmējumu izveidošanu un to lietošanas nosacījumu norādīšanu un attiecībā uz fakultatīvo rezervēto apzīmējumu lietošanas nosacījumu grozīšanu un par fakultatīvo rezervēto apzīmējumu atcelšanu.

(88)

Lai ņemtu vērā dažu nozaru iezīmes un patērētāju priekšstatus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz turpmāku sīki izstrādātu prasību noteikšanu papildu rezervēto apzīmējumu ieviešanai.

(89)

Lai nodrošinātu to, ka produkti, kuri ir aprakstīti, izmantojot fakultatīvos rezervētos apzīmējumus, atbilst piemērojamajiem lietošanas nosacījumiem, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz papildu noteikumu paredzēšanu par fakultatīvo rezervēto apzīmējumu izmantošanu.

(90)

Lai ņemtu vērā specifiskās iezīmes, kas raksturīgas tirdzniecībai starp Savienību un dažām trešām valstīm, un dažu lauksaimniecības produktu specifisko raksturu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem jāuzskata, ka importēti produkti nodrošina Savienības prasību par tirdzniecības standartiem līdzvērtīgu atbilstību, un ļauj veikt pasākumus, ar kuriem atkāpjas no noteikumiem, ka produkti Savienībā jātirgo tikai saskaņā ar šādiem standartiem, un noteikumiem, kas saistīti ar tirdzniecības standartu piemērošanu produktiem, kurus eksportē no Savienības.

(91)

Noteikumi par vīnu būtu jāpiemēro, ņemot vērā starptautiskos nolīgumus, kas noslēgti saskaņā ar LESD.

(92)

Kvalitatīvu vīnu jēdziens Savienībā inter alia ir balstīts uz konkrētām īpašībām, kas saistītas ar vīna ģeogrāfisko izcelsmi. Lai patērētāji varētu atpazīt šos vīnus, tos marķē ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm. Lai apgalvojumi par attiecīgo produktu kvalitāti balstītos uz pārredzamu un sīkāk izstrādātu sistēmu, būtu jāizveido kārtība, kādā izskata cilmes vietu nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu pieteikumus atbilstīgi pieejai, ko ievēro saskaņā ar Savienības horizontālo kvalitātes politiku, kura piemērojama pārtikas produktiem, izņemot vīnu un stipros alkoholiskos dzērienus, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1151/2012 (9).

(93)

Lai saglabātu īpašās kvalitātes pazīmes vīniem ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, dalībvalstīm būtu jāatļauj piemērot stingrākus noteikumus.

(94)

Lai būtu tiesības pretendēt uz aizsardzību Savienībā, vīna cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm vajadzētu būt atzītām un reģistrētām Savienības līmenī saskaņā ar Komisijas noteiktiem procedūras noteikumiem.

(95)

Aizsardzībai vajadzētu būt pieejamai trešo valstu cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, ja tās ir aizsargātas savā izcelsmes valstī.

(96)

Reģistrācijas procedūrā būtu jādod iespēja katrai fiziskai vai juridiskai personai, kurai ir likumīgas intereses dalībvalstī vai trešā valstī, īstenot savas tiesības, paziņojot savus iebildumus.

(97)

Reģistrētu cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm vajadzētu būt aizsargātām pret lietošanu, kad tiek izmantotas priekšrocības, ko dod atbilstīgo produktu labā slava. Lai veicinātu godīgu konkurenci un nemaldinātu patērētājus, šai aizsardzībai būtu jāskar arī produkti un pakalpojumi, uz ko neattiecas šī regula, tostarp produkti, kas nav minēti Līgumu I pielikumā.

(98)

Lai ņemtu vērā pašreizējo marķēšanas praksi, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus, ar kuriem atļauj izmantot vīna vīnogu šķirnes nosaukumu, kurā ietverts vai kuru veido aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde.

(99)

Lai ņemtu vērā ražošanas specifiskās iezīmes noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz papildu kritēriju noteikšanu ģeogrāfiskā apgabala robežu noteikšanai un ierobežojumiem un atkāpēm, kas attiecas uz ražošanu noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā.

(100)

Lai garantētu produktu kvalitāti un izsekojamību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz nosacījumiem, kādos produkta specifikācijās var iekļaut papildu prasības.

(101)

Lai nodrošinātu ražotāju un tirgus dalībnieku likumīgo tiesību vai interešu aizsardzību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz to pieteikuma iesniedzēju tipu, kuri var pieteikties uz cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību; nosacījumiem, kas jāievēro attiecībā uz pieteikumu par cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību, Komisijas veiktu pārbaudi, iebildumu procedūru un procedūrām aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu grozīšanai, anulēšanai un pārveidošanai. Minētajam pilnvarojumam būtu jāattiecas arī uz nosacījumiem, kas piemērojami pārrobežu pieteikumiem; nosacījumiem attiecībā uz pieteikumiem, kas saistīti ar ģeogrāfiskiem apgabaliem trešā valstī; datumu, no kura tiek piemērota to aizsardzība vai aizsardzības grozījums, un nosacījumiem, kas saistīti ar produkta specifikācijas grozījumiem.

(102)

Lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzības līmeni, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus aktus par ierobežojumiem attiecībā uz aizsargāto nosaukumu.

(103)

Lai nodrošinātu to, ka ekonomikas dalībniekus un kompetentās iestādes nepienācīgi neskar šīs regulas piemērošana vīna nosaukumiem, kuriem aizsardzība piešķirta pirms 2009. gada 1. augusta vai kuru aizsardzības pieteikums iesniegts pirms minētās dienas, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus par pārejas noteikumiem attiecībā uz šādiem vīna nosaukumiem; vīniem, kas laisti tirgū vai marķēti pirms noteikta datuma; un produkta specifikācijas grozījumiem.

(104)

Savienībā tradicionāli lieto dažus apzīmējumus, ar ko pircēju informē par vīna īpašībām un kvalitāti, un šī informācija papildina informāciju, ko sniedz ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm. Lai nodrošinātu iekšējā tirgus darbību un godīgu konkurenci un lai izvairītos no pircēju maldināšanas, šiem tradicionālajiem apzīmējumiem vajadzētu būt tiesīgiem uz aizsardzību Savienībā.

(105)

Lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzības līmeni, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz aizsargājamā tradicionālā apzīmējuma valodu un pareizrakstību.

(106)

Lai nodrošinātu ražotāju un tirgus dalībnieku likumīgo tiesību aizsardzību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju veidiem, kuri var pieteikties uz tradicionālā apzīmējuma aizsardzību; nosacījumiem, lai tradicionālā apzīmējuma pieteikums tiktu atzīts par derīgu; iemesliem izteikt iebildumus pret ierosināto tradicionālā apzīmējuma atzīšanu; aizsardzības darbības jomu, tostarp saistību ar preču zīmēm, aizsargātiem tradicionālajiem apzīmējumiem, aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, homonīmiem vai konkrētiem vīna vīnogu nosaukumiem; iemesliem tradicionālā apzīmējuma anulēšanai; pieteikuma vai pieprasījuma iesniegšanas datumu; un uz procedūrām, kas jāievēro saistībā ar pieteikumu tradicionālā apzīmējuma aizsardzībai, tostarp Komisijas veiktu pārbaudi, iebildumu procedūrām un anulēšanas un grozīšanas procedūrām.

(107)

Lai ņemtu vērā specifiskās iezīmes, kas raksturīgas tirdzniecībai starp Savienību un dažām trešām valstīm, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tradicionālos apzīmējumus var izmantot produktiem no trešām valstīm, tostarp paredzēt ar to saistītas atkāpes.

(108)

To vīna nozares produktu nosaukums, apzīmējums un noformējums, uz ko attiecas šī regula, var būtiski ietekmēt šo produktu pārdošanas iespējas. Atšķirības dalībvalstu vīna nozares produktu marķēšanas noteikumos var traucēt iekšējā tirgus sekmīgu darbību. Tāpēc būtu jāparedz noteikumi, kuros ņemtas vērā patērētāju un ražotāju likumīgās intereses. Tādēļ ir lietderīgi paredzēt Savienības noteikumus par marķējumu un noformējumu.

(109)

Lai nodrošinātu atbilstību pastāvošajai marķēšanas praksei, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz tādu ārkārtas apstākļu noteikšanu, kuros ir attaisnojami neizmantot norādes "aizsargāts cilmes vietas nosaukums" vai "aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde".

(110)

Lai ņemtu vērā vīna nozares specifiskās iezīmes, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz noformējumu un tādām marķējuma detaļām, kas nav paredzētas šajā regulā, attiecībā uz konkrētām obligātām un fakultatīvām ziņām un noformējumu.

(111)

Lai nodrošinātu tirgus dalībnieku likumīgo interešu aizsardzību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus par cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi tādu vīnu pagaidu marķējumā un noformējumā, kuru attiecīgais cilmes vietas nosaukums vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde atbilst vajadzīgajām prasībām.

(112)

Lai nodrošinātu to, ka ekonomikas dalībniekiem netiek nodarīts kaitējums, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz pārejas noteikumiem par vīnu, kas laists tirgū un marķēts saskaņā ar attiecīgiem noteikumiem, kuri tika piemēroti pirms 2009. gada 1. augusta.

(113)

Lai ņemtu vērā īpašās iezīmes, kas raksturīgas tirdzniecībai ar vīna nozares produktiem starp Savienību un dažām trešām valstīm, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz atkāpēm no noteikumiem par marķēšanu un noformēšanu attiecībā uz eksportējamiem produktiem, ja tas ir vajadzīgs saskaņā ar attiecīgās trešās valsts tiesību aktiem.

(114)

Lai nodrošinātu cukura ražošanas uzņēmumu un cukurbiešu audzētāju tiesību un pienākumu taisnīgu sadalījumu, pēc kvotu sistēmas beigām joprojām būs vajadzīgi īpaši instrumenti. Tādēļ būtu jāparedz standarta noteikumi, kas reglamentē rakstiskus nozares nolīgumus, ko noslēdz starp uzņēmumiem un audzētājiem.

(115)

2006. gada cukura režīma reforma ieviesa tālejošas izmaiņas Savienības cukura nozarē. Lai ļautu cukurbiešu audzētājiem pabeigt pielāgošanos jaunajai tirgus situācijai un paaugstinātu to tirgus orientācijas līmeni, pašreizējās cukura kvotu sistēmas darbība būtu jāpagarina līdz brīdim, kad to atcels 2016./2017. tirdzniecības gada beigās.

(116)

Lai ņemtu vērā specifiskās iezīmes, kas raksturīgas cukura nozarei, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz to, lai atjauninātu ar cukura nozari saistītas tehniskās definīcijas; atjauninātu cukurbiešu iepirkšanas noteikumus, kas paredzēti šajā regulā; un papildu noteikumus par uzņēmumam piegādāto cukurbiešu bruto svara, taras un cukura satura noteikšanu un par cukurbiešu mīkstumu.

(117)

Jaunākā pieredze liecina, ka ir vajadzīgi konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu pietiekamu cukura piegādi Savienības tirgū atlikušajā cukura kvotu laikposmā.

(118)

Lai ņemtu vērā specifiskas iezīmes, kas raksturīgas cukura nozarei, un nodrošinātu visu iesaistīto personu interešu pienācīgu ievērošanu, un tādēļ, ka ir jānovērš jebkādi tirgus traucējumi, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz: iepirkšanas noteikumiem un piegādes līgumiem; attiecībā uz iepirkšanas noteikumu atjaunināšanu, kuri paredzēti šajā regulā; un attiecībā uz kritērijiem, ko piemēro cukura ražošanas uzņēmumi, starp cukurbiešu pārdevējiem sadalot cukurbiešu daudzumus, uz kuriem attiecināmi pirmssējas piegādes līgumi.

(119)

Lai ņemtu vērā tehnisko attīstību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus, ar ko izveido tādu produktu sarakstu, kuru ražošanā var izmantot rūpniecisko cukuru, rūpniecisko izoglikozi vai rūpniecisko inulīna sīrupu.

(120)

Lai nodrošinātu to, ka apstiprinātie uzņēmumi, kas ražo vai pārstrādā cukuru, izoglikozi vai inulīna sīrupu, pilda savus pienākumus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz apstiprinājuma piešķiršanu un atsaukšanu šādiem uzņēmumiem, kā arī attiecībā uz kritērijiem administratīvajām sankcijām.

(121)

Lai ņemtu vērā specifiskās iezīmes, kas raksturīgas cukura nozarei, un nodrošinātu visu iesaistīto personu interešu pienācīgu ievērošanu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz kvotu sistēmas darbībai izmantoto terminu definēsanu un attiecībā uz nosacījumiem, kas paredzēti, lai reglamentētu pārdošanu attālākajos reģionos.

(122)

Lai nodrošinātu to, ka audzētāji ir cieši piesaistīti lēmumam pārnest noteiktu produkcijas daļu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz cukura pārnešanu.

(123)

Lai varētu labāk pārvaldīt vīnogu audzēšanas potenciālu, dalībvalstīm būtu jāiesniedz Komisijai pārskats par ražošanas potenciālu, kas sagatavots, pamatojoties uz vīna dārzu reģistru. Lai veicinātu to, ka dalībvalstis dara zināmu minēto pārskatu, atbalsts par pārstrukturēšanu un pārveidošanu būtu jāpiešķir tikai tām dalībvalstīm, kas būs paziņojušas pārskatu.

(124)

Lai dalībvalstīm atvieglotu ražošanas potenciāla uzraudzību un verifikāciju, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz vīna dārzu reģistra saturu un atbrīvojumiem.

(125)

Lai attiecīgajiem produktiem nodrošinātu apmierinošu izsekojamības pakāpi, jo īpaši patērētāju aizsardzības interesēs, būtu jānosaka prasība, ka visiem vīna nozares produktiem, uz kuriem attiecas šī regula un kuri ir apgrozībā Savienībā, jābūt pievienotam pavaddokumentam.

(126)

Lai atvieglotu vīna produktu transportēšanu un to verifikāciju, ko veic dalībvalstis, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz noteikumiem par pavaddokumentu un tā izmantojumu attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem jāuzskata, ka pavaddokuments apliecina aizsargātus cilmes vietas nosaukumus vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes; par pienākumu uzturēt reģistru un par tā izmantošanu; par to, ka tiek precizēts, kas reģistru uztur, par atbrīvojumiem no pienākuma uzturēt reģistru; kā arī par darbībām, kas jāiekļauj reģistrā.

(127)

Tā kā nav Savienības tiesību aktu par standartizētiem rakstiskiem līgumiem, dalībvalstis var saskaņā ar valsts līgumtiesībām nolemt, ka šādu līgumu izmantošana ir obligāta, ar noteikumu, ka, šādi rīkojoties, tiek ievēroti Savienības tiesību akti un jo īpaši tiek nodrošināta iekšējā tirgus un tirgu kopīgās organizācijas atbilstīga darbība. Ņemot vērā dažādās situācijas Savienībā un subsidiaritātes interesēs šāda lēmuma pieņemšana būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā. Tomēr piena un piena produktu nozarē daži pamatnosacījumi šādu līgumu izmantošanai būtu jāparedz Savienības līmenī, lai nodrošinātu šādiem līgumiem atbilstīgus minimālos standartus un iekšējā tirgus un tirgu kopīgās organizācijas atbilstīgu darbību. Par visiem šādiem pamatnosacījumiem būtu brīvi jāvienojas. Tā kā dažu piensaimniecības kooperatīvu statūtos, iespējams, var būt paredzēti līdzīgi noteikumi, vienkāršības labad tie būtu jāatbrīvo no prasības slēgt līgumu. Lai stiprinātu šādas līgumu sistēmas efektivitāti, dalībvalstīm būtu jānolemj, vai tie būtu jāpiemēro arī tad, kad pārstrādātājiem piegādājamo pienu no lauksaimniekiem pieņem starpnieki.

(128)

Lai nodrošinātu ražošanas dzīvotspējīgu attīstību un tādējādi pietiekami augstu dzīves līmeni piena lopkopjiem, būtu jāpastiprina viņu spēja aizstāvēt savas intereses sarunās ar pārstrādātājiem, un tam būtu jānodrošina taisnīgāka pievienotās vērtības sadale visā piegādes ķēdē. Lai īstenotu minētos KLP mērķus, būtu jāpieņem noteikums saskaņā ar LESD 42. pantu un 43. panta 2. punktu, lai piena lopkopju veidotām ražotāju organizācijām vai to apvienībām ļautu kolektīvi risināt sarunas par līguma noteikumiem ar piena pārstrādes uzņēmumu, tostarp cenu dažu vai visu tās biedru svaigpiena produkcijai. Lai saglabātu efektīvu konkurenci piena produktu tirgū, būtu jānosaka, ka šai iespējai piemēro attiecīgus kvantitatīvus limitus. Lai nekaitētu kooperatīvu efektīvai darbībai un nodrošinātu skaidrību, būtu jāprecizē, ka gadījumā, kad lauksaimnieka dalība kooperatīvā paredz pienākumu, saistībā ar visu minētā lauksaimnieka saražoto pienu vai daļu no tā, piegādāt svaigpienu atbilstīgi nosacījumiem, kas paredzēti kooperatīva statūtos, vai noteikumos vai lēmumos, kas pieņemti uz šo statūtu pamata, par minētajiem nosacījumiem nebūtu jārisina sarunas ar ražotāju organizācijas starpniecību.

(129)

Ņemot vērā to, cik nozīmīgs, jo īpaši mazaizsargātiem lauku reģioniem, ir aizsargāts cilmes vietas nosaukums un aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, un lai nodrošinātu pievienoto vērtību un saglabātu kvalitāti jo īpaši siera šķirnēm, kuras gūst labumu no aizsargātas cilmes vietas nosaukumiem un aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, un saistībā ar gaidāmo piena kvotu sistēmas izbeigšanu, dalībvalstīm būtu jāatļauj piemērot noteikumus, lai regulētu visu šāda noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā ražota siera piegādi pēc starpnozaru organizācijas, ražotāju organizācijas vai grupas pieprasījuma, kā definēts Regulā (ES) Nr. 1151/2012. Šāds pieprasījums būtu jāatbalsta to piena ražotāju vairākumam, kuri saražo lielāko daļu šā siera gatavošanai izmantotā piena, un starpnozaru organizāciju un grupu gadījumā tas būtu jāatbalsta tādu siera ražotāju vairākumam, kas pārstāv minētā siera ražošanas lielāko daļu.

(130)

Lai ņemtu vērā tirgus attīstību, Komisijai ir nepieciešama savlaicīga informācija par piegādātā svaigpiena apjomiem. Tādēļ būtu jāizstrādā noteikums, ar ko nodrošina, lai pirmais pircējs šādu informāciju regulāri paziņotu dalībvalstīm un lai attiecīgā dalībvalsts par to informētu Komisiju.

(131)

Ražotāju organizācijas un to apvienības var lietderīgi darboties tajā, lai koncentrētu piegādi un uzlabotu mārketingu un ražošanas plānošanu un pielāgošanu pieprasījumam, optimizētu ražošanas izmaksas un stabilizētu ražotāju cenas, veiktu pētniecību, veicinātu paraugprakses un sniegtu tehnisko palīdzību, apsaimniekotu blakusproduktus un to biedriem pieejamos riska pārvaldības rīkus, tādējādi palīdzot stiprināt ražotāju pozīciju pārtikas apritē.

(132)

Starpnozaru organizācijām var būt svarīga nozīme dialoga veicināšanā starp piegādes ķēdes dalībniekiem un paraugprakses un tirgus pārredzamības sekmēšanā.

(133)

Tādēļ pašreizējie noteikumi par ražotāju organizāciju, to apvienību un starpnozaru organizāciju definēšanu un atzīšanu būtu jāsaskaņo, jāracionalizē un jāpaplašina, lai atzīšana pēc pieprasījuma saskaņā ar šajā regulā paredzētām normām būtu iespējama konkrētās nozarēs. Jo īpaši ražotāju organizāciju atzīšanas kritērijiem un statūtiem būtu jānodrošina, ka šādas struktūras tiek veidotas pēc ražotāju iniciatīvas un tiek kontrolētas saskaņā ar noteikumiem, kas ļauj to biedriem ražotājiem demokrātiski uzraudzīt savu organizāciju un tās lēmumus.

(134)

Dažādās nozarēs spēkā esošie noteikumi, kas palielina ražotāju organizāciju, to apvienību un starpnozaru organizāciju ietekmi, ļaujot dalībvalstīm noteiktos apstākļos dažus šādu organizāciju noteikumus attiecināt uz tirgus dalībniekiem, kas nav to biedri, ir izrādījušies efektīvi, un tie būtu jāsaskaņo, jāracionalizē un jāattiecina uz visām nozarēm.

(135)

Būtu jāizstrādā noteikums, kurā ir paredzēta iespēja pieņemt dažus pasākumus, lai atvieglotu piedāvājuma pielāgošanu tirgus prasībām, kas varētu palīdzēt stabilizēt tirgus un nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni lauksaimniecībā nodarbinātajiem iedzīvotājiem.

(136)

Lai ražotāju organizācijas, ražotāju organizāciju apvienības un starpnozaru organizācijas rosinātu uz darbībām ar mērķi atvieglot piedāvājuma pielāgošanu tirgus prasībām, izņemot darbības, kas saistītas ar produktu izņemšanu no tirgus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz kvalitātes uzlabošanas pasākumiem, ražošanas, pārstrādes un tirdzniecības organizācijas uzlabošanu, tirgus cenu tendenču reģistrēšanas atvieglošanu un attiecībā uz atļauju izstrādāt īstermiņa un ilgtermiņa prognozes, ņemot vērā izmantotos ražošanas līdzekļus.

(137)

Lai uzlabotu vīna tirgus darbību, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai īstenot lēmumus, ko pieņēmušas starpnozaru organizācijas. Tomēr no šo lēmumu darbības jomas būtu jāizslēdz metodes, kas varētu kropļot konkurenci.

(138)

Tā kā uz standartizētu rakstisku līgumu izmantošanu piena nozarē attiecas atsevišķi noteikumi, šādu līgumu izmantošana var palīdzēt stiprināt tirgus dalībnieku atbildību arī citās nozarēs un vairot viņu izpratni par to, ka ir labāk jāņem vērā tirgus signāli, lai uzlabotu cenu pārnesi un pielāgotu piedāvājumu pieprasījumam, kā arī palīdzētu izvairīties no dažiem negodīgas komercdarbības prakses veidiem. Tā kā nav Savienības tiesību aktu par šādiem līgumiem, dalībvalstis valsts līgumtiesību sistēmā var nolemt, ka šādus līgumus ir obligāti jāizmanto ar noteikumu, ka, šādi rīkojoties, tiek ievēroti Savienības tiesību akti un jo īpaši tiek nodrošināta iekšējā tirgus un tirgus kopīgās organizācijas pareiza darbība.

(139)

Lai nodrošinātu ražošanas dzīvotspējīgu attīstību un tādējādi pietiekami augstu dzīves līmeni ražotājiem liellopu un teļa gaļas nozarē un olīveļļas nozarē, kā arī dažu laukaugu audzētājiem, būtu jāpastiprina viņu spēja aizstāvēt savas intereses sarunās ar pakārtotās ražošanas uzņēmumiem, un tam būtu jānodrošina taisnīgāka pievienotās vērtības sadale visā piegādes ķēdē. Lai sasniegtu minētos KLP mērķus, atzītām ražotāju organizācijām vajadzētu varēt risināt sarunas, ievērojot kvantitatīvus ierobežojumus, par piegādes līgumu nosacījumiem, tostarp cenām, attiecībā uz dažu vai visu biedru produkciju, ar noteikumu, ka minētās organizācijas cenšas sasniegt šādus mērķus: koncentrēt piegādi, laist savu biedru produkciju tirgū un optimizēt ražošanas izmaksa, ar noteikumu, ka, cenšoties sasniegt minētos mērķus, tiek integrētas darbība un sagaidāms, ka šāda integrēšana ievērojami uzlabos efektivitāti, kā rezultātā ražotāju organizācijas darbības kopumā palīdzētu sasniegt LESD 39. pantā izklāstītos mērķus. To varētu realizēt ar noteikumu, ka ražotāju organizācija veic dažas konkrētas darbības un ka šīs darbības ir nozīmīgas attiecīgās ražošanas apmēra ziņā, ražošanas izmaksu ziņā un saistībā ar produktu laišanu tirgū.

(140)

Lai nodrošinātu pievienoto vērtību un saglabātu kvalitāti, jo īpaši tāda žāvēta šķiņķa kvalitāti, kam piešķirts aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, dalībvalstīm būtu jāatļauj, ievērojot stingrus nosacījumus, piemērot noteikumus, lai regulētu šāda žāvēta šķiņķa piegādi, ar noteikumu, ka minētos noteikumus atbalsta lielākā daļa tā ražotāju un attiecīgā gadījumā cūku audzētāji ģeogrāfiskajā apgabalā, kas saistīts ar šo šķiņķi.

(141)

Pienākums reģistrēt visu Savienībā izaudzēto apiņu piegādes līgumus ir apgrūtinošs un būtu jāpārtrauc.

(142)

Lai nodrošinātu to, ka ražotāju organizāciju, ražotāju organizāciju apvienību un starpnozaru organizāciju mērķi un atbildība ir tik skaidri definēti un veicina to darbības efektivitāti, neradot nevajadzīgu administratīvo slogu un nekaitējot biedrošanās brīvības principam, jo īpaši attiecībā uz tiem, kuri nav šādu organizāciju biedri, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz:

noteikumiem par konkrētiem mērķiem, kurus šādām organizācijām un apvienībām varētu, vajadzētu vai nevajadzētu censties sasniegt un kurus attiecīgā gadījumā būtu jāparedz papildus šajā regulā noteiktajiem; uz šādu organizāciju un apvienību noteikumiem, tādu organizāciju statūtiem, kas nav ražotāju organizācijas, īpašiem nosacījumiem, tostarp atkāpēm, kas piemērojami ražotāju organizāciju statūtiem atsevišķās nozarēs, šādu organizāciju un apvienību struktūru, dalības ilgumu, lielumu, demokrātisku pārskatatbildību un pasākumiem, kā arī no apvienošanās izrietošajām sekām; attiecībā uz atzīšanas, atzīšanas atcelšanas un apturēšanas noteikumiem, no atzīšanas, atzīšanas atcelšanas un apturēšanas izrietošo ietekmi, kā arī prasībām īstenot pasākumus stāvokļa izlabošanai, ja netiek izpildīti atzīšanas kritēriji;

starpvalstu organizācijām un apvienībām un noteikumiem saistībā ar administratīvo palīdzību starpvalstu sadarbības gadījumos; attiecībā uz nozarēm, uz kurām attiecas dalībvalsts atļaujas un kurām piemēro ārpakalpojumu izmantošanu, to darbību veidiem un nosacījumiem, attiecībā uz kurām var izmantot ārpakalpojumus, un to, kā organizācijas vai apvienības nodrošina tehniskos līdzekļus; attiecībā uz organizāciju un apvienību tirgū laižamās produkcijas minimālā apjoma vai vērtības aprēķināšanas bāzi; attiecībā uz noteikumiem par to, kā aprēķināt svaigpiena apjomu, par kuru ražotāju organizācija risina sarunas, un uz tādu biedru, kuri nav ražotāji, uzņemšanu ražotāju organizācijās vai tādu organizāciju, kas nav ražotāju organizācijas, uzņemšana ražotāju organizāciju apvienībās;

par to, ka dažus organizāciju noteikumus attiecina arī uz ražotājiem, kuri nav minēto organizāciju biedri, un par obligātu dalības maksu, kas jāmaksā tiem, kuri nav organizāciju biedri, tostarp to, kā minētās organizācijas šādas iemaksas izmanto un sadala, un par stingrāku ražošanas noteikumu sarakstu, kuru var paplašināt, papildu prasībām par reprezentativitāti, attiecīgajām ekonomiskajām zonām, arī Komisijas veiktu pārbaudi par to noteikšanu, minimālo termiņu, cik ilgi noteikumiem vajadzētu būt spēkā pirms to piemērošanas paplašināšanas, personām vai organizācijām, kurām var piemērot noteikumus vai ieguldījumus, un par apstākļiem, kādos Komisija var pieprasīt, lai noteikumu piemērošanas paplašināšana vai obligātie ieguldījumi tiktu atteikti vai atsaukti.

(143)

Tirdzniecības plūsmas uzraudzībā galvenā nozīme ir pārvaldībai, kurai vajadzētu būt elastīgai. Būtu jāpieņem lēmums par licenču prasību ieviešanu, ņemot vērā licenču vajadzību, attiecīgo tirgu pārvaldības vajadzību un jo īpaši attiecīgo produktu importa vai eksporta uzraudzības vajadzību.

(144)

Lai ņemtu vērā Savienības starptautiskās saistības un Savienībā piemērojamos sociālos, vides un dzīvnieku labturības standartus, vajadzību uzraudzīt tirdzniecības un tirgus norišu attīstību, kā arī importa un eksporta attīstību, vajadzību pēc pareizas tirgus pārvaldības un vajadzību samazināt administratīvo slogu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz tādu produktu sarakstu, kuriem piemēro importa vai eksporta licences uzrādīšanas prasību, un attiecībā uz tādiem gadījumiem un situācijām, kad importa vai eksporta licence nav jāuzrāda.

(145)

Lai paredzētu vēl kādus licenču sistēmas elementus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz noteikumiem: par tiesībām un pienākumiem, kas izriet no licences, to juridiskajām sekām un gadījumiem, kad tiek piemērota pielaide attiecībā uz pienākumu importēt vai eksportēt licencē norādīto daudzumu, gadījumiem, kad ir jānorāda izcelsme; par to, ka importa licences izdošanai vai produktu laišanai brīvā apgrozībā ir jāuzrāda trešās valsts vai juridiskas personas izdots dokuments, kas inter alia apliecina produktu izcelsmi, autentiskumu un kvalitātes īpašības; licences nodošanu vai tās nodošanas ierobežojumiem; par papildu nosacījumiem, kas vajadzīgi kaņepju importa licencēm, un par dalībvalstu savstarpējās administratīvās palīdzības principu krāpšanas un pārkāpumu novēršanai vai apkarošanai; un par gadījumiem un situācijām, kuros ir vai kuros nav jāiemaksā nodrošinājums, kas garantē produktu importu vai eksportu licences derīguma termiņā.

(146)

Lauksaimniecības produktiem piemērojamo muitas nodokļu galvenie elementi, kas izriet no PTO nolīgumiem un divpusējiem nolīgumiem, ir noteikti kopējā muitas tarifā. Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt pasākumus ievedmuitas precīzai aprēķināšanai atbilstīgi šiem galvenajiem elementiem.

(147)

Attiecībā uz dažiem produktiem būtu jāpatur spēkā ievešanas cenu sistēma. Lai nodrošinātu minētās sistēmas efektivitāti, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz to, kā tiek pārbaudīts sūtījuma deklarētās cenas patiesums, izmantojot vienotas likmes importa vērtību, un attiecībā uz tādu nosacījumu paredzēšanu, kādos tiek prasīts iemaksāt nodrošinājumu.

(148)

Lai novērstu vai neitralizētu tādu kaitīgu ietekmi uz Savienības tirgu, ko varētu izraisīt dažu lauksaimniecības produktu imports, šādu produktu importam būtu jāuzliek papildu ievedmuita, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi.

(149)

Noteiktos apstākļos ir lietderīgi atvērt un pārvaldīt importa tarifa kvotas, kas izriet no starptautiskiem nolīgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar LESD, vai no citiem Savienības tiesību aktiem. Attiecībā uz importa tarifa kvotām pieņemtajai pārvaldības metodei būtu jānodrošina tas, ka tiek pienācīgi ievērotas esošā un jaunā Savienības ražošanas, pārstrādes un patēriņa tirgus piegādes prasības attiecībā uz piegādes konkurētspēju, noteiktību un nepārtrauktību un vajadzība aizsargāt minētā tirgus līdzsvaru.

(150)

Lai ievērotu saistības atbilstīgi daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārtā noslēgtajiem nolīgumiem par tarifu kvotu 2 000 000 tonnu kukurūzas un 300 000 tonnu sorgo importam Spānijā, kā arī par tarifu kvotu 500 000 tonnu kukurūzas importam Portugālē, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteikumus, kas nepieciešami importam, ko veic saskaņā ar tarifa kvotām, un vajadzības gadījumā attiecīgo dalībvalstu maksājumu aģentūru importēto preču daudzumu intervences krājumu glabāšanai.

(151)

Lai tarifa kvotas satvarā nodrošinātu taisnīgu piekļuvi pieejamajiem daudzumiem un vienādu attieksmi pret tirgus dalībniekiem, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus, kuros: paredzēti nosacījumi un atbilstības prasības, kas tirgus dalībniekam jāizpilda, lai iesniegtu pieteikumu tarifa kvotas satvarā; paredzēti noteikumi par tiesību nodošanu starp tirgus dalībniekiem un vajadzības gadījumā nodošanas ierobežojumiem tarifa kvotas pārvaldībā; noteikts, ka ir jāiemaksā nodrošinājums, lai izmantotu tarifa kvotu; un vajadzības gadījumā attiecībā uz konkrētām specifiskām iezīmēm ir paredzētas prasības vai ierobežojumi, kas piemērojami tarifa kvotai, kā noteikts starptautiskā nolīgumā vai citā attiecīgā aktā.

(152)

Ja lauksaimniecības produkti atbilst konkrētām specifikācijām un/vai cenas nosacījumiem, šiem produktiem dažos gadījumos var izmantot īpašu importa režīmu trešās valstīs. Lai nodrošinātu šīs sistēmas pareizu piemērošanu, ir vajadzīga administratīva sadarbība starp importētājas trešās valsts iestādēm un Savienību. Tādēļ produktiem būtu jāpievieno Savienībā izdots sertifikāts.

(153)

Lai nodrošinātu to, ka eksportētajiem produktiem var piemērot īpašu importa režīmu trešā valstī, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, kas izriet no starptautiskiem nolīgumiem, kurus Savienība noslēgusi saskaņā ar LESD, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz prasību, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm pēc pieprasījuma un atbilstīgām pārbaudēm jāizdod dokuments, kas apliecina nosacījumu izpildi.

(154)

Lai nepieļautu to, ka nelikumīgas kultūras rada traucējumus šķiedras kaņepju tirgū, šajā regulā būtu jāparedz kaņepju un kaņepju sēklu importa pārbaudes, lai pārliecinātos, ka šo produktu tetrahidrokanabinola saturs ir zināmā mērā garantēts. Turklāt tādu kaņepju sēklu importam, kuras nav paredzētas sēšanai, būtu jāturpina piemērot kontroles sistēma, kas paredz attiecīgo importētāju apstiprināšanu.

(155)

Attiecībā uz apiņu nozares produktiem visā Savienībā tiek īstenota kvalitātes politika. Attiecībā uz importētiem produktiem šajā regulā būtu jāiekļauj noteikumi, ar kuriem nodrošina, ka tiek importēti tikai tādi produkti, kas atbilst līdzvērtīgām minimālajām kvalitātes prasībām. Lai līdz minimumam samazinātu administratīvo slogu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz gadījumiem, kad nebūtu jāpiemēro saistības attiecībā uz līdzvērtības apliecinājumu un iepakojuma marķēšanu.

(156)

Savienība ar trešām valstīm ir noslēgusi vairākus preferenciālus režīmus par piekļuvi tirgum, kuri šīm valstīm ļauj ar labvēlīgiem nosacījumiem uz Savienību eksportēt cukurniedru cukuru. Zināmu laikposmu būtu jāuztur spēkā ar to saistītie noteikumi par izvērtējumu, cik daudz cukura rafinēšanas uzņēmumiem vajag rafinēšanai, un, ievērojot konkrētus nosacījumus – par importa atļauju piešķiršanu vienīgi specializētiem uzņēmumiem, kuri izmanto ievērojamu daudzumu importēta niedru jēlcukura un kuri Savienībā tiek uzskatīti par pilnas slodzes rafinēšanas uzņēmumiem. Lai nodrošinātu to, ka rafinēšanai importētais cukurs tiek rafinēts saskaņā ar minētajām prasībām, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz importa režīma darbībai piemērojamiem noteikumiem, attiecībā uz nosacījumiem un atbilstības prasībām, kas jāizpilda tirgus dalībniekam, lai iesniegtu importa licences pieteikumu, tostarp par prasību iemaksāt nodrošinājumu, un uz noteikumiem par piemērojamiem administratīvajiem sodiem.

(157)

Muitas nodokļu sistēma ļauj iztikt bez visiem citiem aizsardzības pasākumiem pie Savienības ārējām robežām. Ārkārtas apstākļos iekšējā tirgus un nodokļu mehānisms var izrādīties nepiemērots. Lai šādos gadījumos neatstātu Savienības tirgu neaizsargātu pret traucējumiem, kas varētu rasties, Savienībai būtu jāspēj bez kavēšanās veikt visus vajadzīgos pasākumus. Šādiem pasākumiem būtu jāatbilst Savienības starptautiskajām saistībām.

(158)

Ir lietderīgi nodrošināt, ka var pārtraukt izmantot ievešanas pārstrādei un izvešanas pārstrādei procedūras, ja Savienības tirgū šo procedūru dēļ ir radušies vai varētu rasties traucējumi.

(159)

Tas, ka par eksportu uz trešām valstīm tiek piešķirtas kompensācijas, kas balstītas uz cenu starpību Savienības un pasaules tirgū un nepārsniedz limitus, kuri atbilst PTO pieņemtajām saistībām, būtu jāsaglabā kā pasākums, ko var attiecināt uz dažiem produktiem, kam piemēro šo regulu, ja apstākļi iekšējā tirgū atbilst apstākļiem, kas aprakstīti saistībā ar ārkārtas pasākumiem. Veicot subsidētu eksportu, būtu jāievēro vērtības un daudzuma limiti un, neskarot ārkārtas pasākumu piemērošanu, pieejamajai kompensācijai vajadzētu būt nulles apmērā.

(160)

Nosakot eksporta kompensācijas, būtu jānodrošina atbilstība limitiem, kas izteikti kā vērtības, uzraugot maksājumus saskaņā ar noteikumiem, kuri attiecas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu. Uzraudzība būtu jāveicina, uzliekot par pienākumu iepriekš obligāti noteikt eksporta kompensācijas, vienlaikus paredzot iespēju attiecībā uz diferencētām kompensācijām mainīt noteikto galamērķi ģeogrāfiskajā apgabalā, kuram piemēro vienotu eksporta kompensācijas likmi. Ja galamērķis tiek mainīts, būtu jāmaksā eksporta kompensācija, kas piemērojama faktiskajam galamērķim, nepārsniedzot iepriekš noteiktajam galamērķim piemērojamo maksimālo summu.

(161)

Lai nodrošinātu daudzuma limitu ievērošanu, būtu jāievieš uzticama un efektīva uzraudzības sistēma. Šajā nolūkā eksporta kompensācijas būtu jāpiešķir ar nosacījumu, ka tiek uzrādīta eksporta licence. Eksporta kompensācijas būtu jāpiešķir līdz pieejamajam limitam atkarībā no katra attiecīgā produkta konkrētās situācijas. Izņēmumi attiecībā uz šo noteikumu būtu pieļaujami vienīgi pārstrādātiem produktiem, kas nav minēti Līgumu I pielikumā un uz ko neattiecas daudzuma limiti. Būtu jāparedz atkāpe no prasības stingri ievērot pārvaldības noteikumus, ja eksports, par kuru pienākas kompensācija, visticamāk, nepārsniegs noteikto daudzumu.

(162)

Dzīvu liellopu eksporta gadījumā būtu jāparedz, ka eksporta kompensācijas būtu jāpiešķir un jāizmaksā vienīgi tad, ja ir ievēroti Savienības tiesību aktos paredzētie noteikumi par dzīvnieku labturību, jo īpaši noteikumi par dzīvnieku aizsardzību transportēšanas laikā.

(163)

Lai nodrošinātu eksporta kompensāciju sistēmas pareizu darbību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz prasību iemaksāt nodrošinājumu, ar ko garantē tirgus dalībnieka pienākumu izpildi.

(164)

Lai mazinātu administratīvo slogu tirgus dalībniekiem un iestādēm, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz tādu robežvērtību noteikšanu, kuru nesasniegšanas gadījumā var neprasīt izdot vai uzrādīt eksporta licenci, t tādu galamērķu vai darbību norādīšanu, attiecībā uz kurām var pamatoti piešķirt atbrīvojumu no pienākuma uzrādīt eksporta licenci, un atļaušanu pamatotās situācijās eksporta licences piešķirt ex post.

(165)

Lai risinātu praktiskas situācijas, kurās ir pamatotas tiesības pretendēt uz pilnu vai daļēju eksporta kompensāciju, un lai palīdzētu tirgus dalībniekiem pārvarēt laikposmu no eksporta kompensācijas pieteikuma iesniegšanas līdz tās galīgajam maksājumam, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz noteikumiem par: citu kompensācijas izmaksas datumu; eksporta kompensāciju avansa maksājumu, ietverot nodrošinājuma iemaksāšanas un atbrīvošanas nosacījumus; papildu pierādījumiem, ja pastāv šaubas par produktu reālo galamērķi un ja ir iespēja atkārtoti importēt Savienības muitas teritorijā; galamērķiem, kuri uzskatāmi par eksportu no Savienības, un Savienības muitas teritorijā esošu galamērķu iekļaušanu galamērķos, kuriem ir tiesības pretendēt uz eksporta kompensācijām.

(166)

Lai Līgumu I pielikumā uzskaitīto produktu un šo produktu pārstrādes produktu eksportētājiem nodrošinātu vienādu piekļuvi eksporta kompensācijām, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz dažu lauksaimniecības produktiem paredzētu noteikumu piemērošanu produktiem, kurus eksportē pārstrādātu preču veidā.

(167)

Lai nodrošinātu to, ka produkti, par kuriem saņem eksporta kompensācijas, tiek eksportēti no Savienības muitas teritorijas, lai nepieļautu to atgriešanos minētajā teritorijā, ka arī, lai mazinātu tirgus dalībniekiem administratīvo slogu, kurš rodas, diferencētu kompensāciju gadījumā sagatavojot un iesniedzot pierādījumu, ka kompensāciju saņēmušie produkti ir sasnieguši galamērķa valsti, Komisijai ir jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz noteikumiem par: termiņu, kurā jābūt pabeigtai izvešanai no Savienības muitas teritorijas, arī pagaidu atkārtotas ievešanas laiku; pārstrādi, kādu minētajā laikposmā var veikt produktiem, par kuriem saņem eksporta kompensācijas; pierādījumu par galamērķa sasniegšanu, lai būtu tiesīgi saņemt diferencētas kompensācijas; kompensācijas robežvērtībām un nosacījumiem, ar kādiem eksportētājus var atbrīvot no prasības sniegt šādu pierādījumu; un nosacījumiem, ar kādiem apstiprina neatkarīgu trešo personu izdotu pierādījumu par galamērķa sasniegšanu, ja tiek piemērotas diferencētas kompensācijas.

(168)

Lai rosinātu eksportētājus ievērot dzīvnieku labturības nosacījumus un lai dotu kompetentajām iestādēm iespēju pārbaudīt eksporta kompensāciju pareizu izmaksāšanu, ja tā ir atkarīga no dzīvnieku labturības prasību ievērošanas, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz dzīvnieku labturības prasībām ārpus Savienības muitas teritorijas, tostarp attiecībā uz neatkarīgu trešo personu iesaistīšanu.

(169)

Lai ņemtu vērā dažādu nozaru specifiskas iezīmes, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz īpašām prasībām un nosacījumiem tirgus dalībniekiem, un attiecībā uz produktiem, kuriem ir tiesības pretendēt uz eksporta kompensāciju un par koeficientu noteikšanu eksporta kompensāciju aprēķināšanai, ņemot vērā dažu no graudiem izgatavotu spirtoto dzērienu nogatavināšanas procesu.

(170)

Puķu sīpolu minimālās eksporta cenas noteikšana vairs nav lietderīga un būtu jāatceļ.

(171)

Saskaņā ar LESD 42. pantu LESD noteikumi par konkurenci attiecas uz lauksaimniecības produktu ražošanu un tirdzniecību tikai tādā mērā, kāds noteikts Savienības tiesību aktos atbilstīgi LESD 43. panta 2. punktam, un saskaņā ar tajos noteikto procedūru.

(172)

Ņemot vērā lauksaimniecības nozares specifiskas iezīmes un to, ka tās pamatā ir pareiza visas pārtikas aprites darbība, tostarp tādu konkurences noteikumu efektīva piemērošana visām pārtikas apritē iesaistītajām nozarēm, kuri var būt ļoti koncentrēti, – īpaša uzmanība būtu jāvelta LESD 42. pantā paredzēto konkurences noteikumu piemērošanai. Tādēļ Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm ir cieši jāsadarbojas. Turklāt attiecīgos gadījumos Komisijas pieņemtās pamatnostādnes ir piemērots instruments, lai uzņēmumiem un citām attiecīgi ieinteresētajām personām sniegtu norādes.

(173)

Tādēļ būtu jāparedz, lai konkurences noteikumi, kas attiecas uz LESD 101. pantā minētajiem nolīgumiem, lēmumiem un darbībām un uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, attiektos uz lauksaimniecības produktu ražošanu un tirdzniecību, ar noteikumu, ka to piemērošana neapdraud KLP mērķu sasniegšanu.

(174)

Būtu jāatļauj īpaša pieeja lauksaimnieku vai ražotāju organizācijām vai to apvienībām, kuru mērķis ir kopīga lauksaimniecības produktu ražošana vai tirdzniecība vai kopīgu iekārtu izmantošana, ja vien šāda kopīga darbība neizslēdz konkurenci vai neapdraud LESD 39. panta mērķu sasniegšanu.

(175)

Neskarot dažu produktu piegādes regulējumu, piemēram, siera un šķiņķa piegādes regulējumu, kuriem nāk par labu aizsargāti cilmes vietas nosaukumi vai aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, vai vīna piegādes regulējumu, kurā ir konkrēts noteikumu kopums, īpaša pieeja būtu jāīsteno attiecībā uz dažām starpnozaru organizāciju darbībām – ar nosacījumu, ka tās nerada tirgu sadalīšanu, neietekmē pareizu TKO darbību, nekropļo vai nenovērš konkurenci, neizraisa cenu vai kvotu noteikšanu un nerada diskrimināciju.

(176)

Valsts atbalsta piešķiršana apdraudētu iekšējā tirgus pareizu darbību. Tāpēc lauksaimniecības produktiem parasti būtu jāpiemēro LESD noteikumi par valsts atbalstu. Neatkarīgi no tā dažos gadījumos būtu jāpieļauj izņēmumi. Ja pastāv šādi izņēmumi, Komisijai vajadzētu būt iespējai sagatavot sarakstu ar esošo, jauno vai ierosināto valsts atbalstu, lai dotu attiecīgus norādījumus dalībvalstīm un ierosinātu piemērotus pasākumus.

(177)

Noteikumiem par izaršanas piemaksu un konkrētiem pasākumiem, kas paredzēti vīna nozares atbalsta programmās, nevajadzētu būt par šķērsli valsts maksājumiem tiem pašiem mērķiem.

(178)

Saistībā ar ziemeļbriežu un ziemeļbriežu produktu ražošanas un tirdzniecības īpašo ekonomisko situāciju Somijai un Zviedrijai būtu jāturpina piešķirt valsts maksājumus šajā nozarē.

(179)

Somijā cukurbiešu audzēšana notiek īpašos ģeogrāfiskos un klimatiskos apstākļos, kas negatīvi ietekmē nozari papildus cukura nozares reformas vispārējai ietekmei. Tāpēc būtu jāļauj minētajai dalībvalstij veikt pastāvīgus valsts maksājumus cukurbiešu audzētājiem.

(180)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai veikt valsts maksājumus, lai līdzfinansētu biškopības pasākumus, kas noteikti šajā regulā, kā arī, lai aizsargātu biškopības uzņēmumus, kuri ir nelabvēlīgākā situācijā strukturālu vai dabas apstākļu dēļ vai kuri ir iesaistīti ekonomikas attīstības programmās, izņemot ražošanai vai tirdzniecībai paredzētus valsts maksājumus.

(181)

Dalībvalstīm, kas piedalās shēmās, kuru mērķis ir uzlabot bērnu piekļuvi pārtikai, vajadzētu būt iespējai papildus Savienības atbalstam piešķirt valsts atbalstu produktu piegādei un dažām saistītām izmaksām.

(182)

Lai rīkotos pamatotos krīzes gadījumos arī pēc tam, kad beidzies pārejas laikposms, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai veikt valsts maksājumus par destilāciju krīzes situācijā, nepārsniedzot vispārējo budžeta limitu, t. i., 15 % no attiecīgās dalībvalsts konkrētā gada budžeta, kas atvēlēts valsts atbalsta programmai. Šādi valsts maksājumi pirms to piešķiršanas būtu jāpaziņo Komisijai un jāapstiprina.

(183)

Dalībvalstīm būtu jāatļauj turpināt veikt valsts maksājumus par riekstiem, kā patlaban paredzēts Regulas (EK) Nr. 73/2009 120. pantā, lai mazinātu Savienības bijušās riekstu audzētāju atbalsta shēmas atsaistīšanas ietekmi. Tā kā minētā regula ir jāatceļ, minētie valsts maksājumi skaidrības labad būtu jāparedz šajā regulā.

(184)

Būtu jāparedz īpaši intervences pasākumi, lai efektīvi un iedarbīgi reaģētu uz tirgus traucējumu draudiem. Būtu jānosaka šo pasākumu darbības joma.

(185)

Lai efektīvi un iedarbīgi reaģētu uz tirgus traucējumu draudiem, ko radījis būtisks cenu pieaugums vai kritums iekšējos vai ārējos tirgos vai citi notikumi un apstākļi, kas izraisa vai draud izraisīt būtiskus tirgus traucējumus, ja šāda situācija vai tās sekas visticamāk turpināsies vai vēl pasliktināsies, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz pasākumiem, kas vajadzīgi, lai minētajā tirgus situācijā rastu risinājumu, vienlaikus ievērojot visas saistības, kas izriet no starptautiskiem nolīgumiem, un ar noteikumu, ka visi citi pasākumi, kas ir pieejami saskaņā ar šo regulu, izrādās nepietiekami, tostarp attiecībā uz pasākumiem, lai paplašinātu vai grozītu citu saskaņā ar šo regulu noteiktu pasākumu darbības jomu, ilgumu vai citus aspektus vai lai pēc vajadzības paredzētu eksporta kompensācijas vai pilnībā vai daļēji apturētu ievedmuitu, arī attiecībā uz noteiktiem daudzumiem un/vai uz noteiktu laiku.

(186)

Brīvās apgrozības ierobežojumi, ko rada tādu pasākumu piemērošana, kuru mērķis ir apkarot dzīvnieku slimību izplatīšanos, varētu radīt sarežģījumus vienas vai vairāku dalībvalstu tirgū. Pieredze rāda, ka zaudēta patērētāju uzticēšanās sabiedrības veselības vai dzīvnieku vai augu veselības apdraudējuma dēļ var izraisīt nopietnus tirgus traucējumus, piemēram, ievērojamu patēriņa apjoma vai cenu samazināšanos. Ņemot vērā šo pieredzi, pasākumi, ko veic saistībā ar zaudētu patērētāju uzticēšanos, būtu jāattiecina arī uz augu produktiem.

(187)

Ārkārtas tirgus atbalsta pasākumiem liellopu un teļa gaļas, piena un piena produktu, cūkgaļas, aitas un kazas gaļas, olu un mājputnu gaļas nozarē vajadzētu būt tieši saistītiem ar sanitāriem un veterināriem pasākumiem, kas pieņemti, lai apturētu slimības izplatīšanos. Lai izvairītos no ievērojamiem tirgus traucējumiem, tie būtu jāveic pēc dalībvalstu pieprasījuma.

(188)

Lai efektīvi reaģētu ārkārtas apstākļos, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt noteiktus tiesību aktus attiecībā uz šajā regulā noteiktā tādu produktu saraksta paplašināšanu, attiecībā uz kuriem var pieņemt ārkārtas atbalsta pasākumus.

(189)

Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt vajadzīgos pasākumus, lai risinātu īpašas problēmas ārkārtējās situācijās.

(190)

Efektīva un iedarbīga reakcija uz tirgus traucējumu draudiem var būt īpaši svarīga piena nozarē. Tāpat arī ārkārtas gadījumā var rasties īpašas problēmas. Tādēļ ir jāuzsver, ka Komisijas pieņemti iepriekš minētie pasākumi tirgus traucējumu, tostarp tirgus nelīdzsvarotības gadījumā, vai pasākumi, kas nepieciešami īpašu problēmu risināšanai ārkārtas gadījumā, var būt paredzēti jo īpaši piena nozarei.

(191)

Lai reaģētu krasu tirgus svārstību laikā, kā ārkārtas pasākumi var būt piemēroti īpaši kolektīvas darbības veidi, ko veic privāti tirgus dalībnieki, lai stabilizētu attiecīgās nozares, ievērojot precīzus drošības pasākumus, ierobežojumus un nosacījumus. Ja uz šādām darbībām varētu attiekties LESD 101. panta 1. punkta darbības joma, Komisijai būtu jāvar paredzēt atkāpi uz ierobežotu laikposmu. Minētajām darbībām tomēr būtu jāpapildina Savienības rīcība saistībā ar valsts intervenci un privātu uzglabāšanu vai saistībā ar ārkārtas pasākumiem, kas paredzēti šajā regulā, un tās nedrīkstētu kaitēt iekšējā tirgus darbībai.

(192)

Vajadzētu būt iespējai noteikt prasību uzņēmumiem, dalībvalstīm vai trešām valstīm iesniegt paziņojumus, kas vajadzīgi šīs regulas piemērošanai, lauksaimniecības produktu tirgus uzraudzībai, analizēšanai un pārvaldībai, tirgus pārredzamības un KLP pasākumu atbilstīgas darbības nodrošināšanai, KLP pasākumu pārbaudei, kontrolei, uzraudzībai, novērtēšanai un revīzijai un starptautiskos nolīgumos izklāstīto prasību ievērošanai, tostarp šādos nolīgumos paredzētu paziņošanas prasību izpildei. Lai nodrošinātu saskaņotu, racionalizētu un vienkāršotu pieeju, Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt jebkurus vajadzīgos pasākumus attiecībā uz paziņojumiem. Šādi rīkojoties, tai būtu jāņem vērā vajadzība pēc datiem un potenciālo datu avotu sinerģija.

(193)

Lai nodrošinātu informācijas sistēmu integritāti un pārsūtīto dokumentu un ar tiem saistīto datu autentiskumu un skaidrību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt konkrētus aktus attiecībā uz: paziņojamās informācijas būtību un veidu; apstrādājamo datu kategorijām, maksimālajiem saglabāšanas termiņiem un apstrādes mērķiem, jo īpaši, ja šos datus publicē un nosūta trešām valstīm; tiesībām piekļūt informācijai vai informācijas sistēmām, kas darītas pieejamas, kā arī informācijas publiskošanas nosacījumiem.

(194)

Piemēro Savienības tiesību aktus par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un brīvu apriti, īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (11).

(195)

Ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, un tas sniedza atzinumu 2011. gada 14. decembrī (12).

(196)

Līdzekļi no rezerves fonda krīzes situācijām lauksaimniecības nozarē būtu jāpārvieto saskaņā ar nosacījumiem un procedūru, kas minēta Regulas (ES) Nr. 1306/2013 24. pantā un 22. punktā Iestāžu nolīgumā starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (13), un būtu skaidri jānosaka, ka piemērojamais pamatakts ir šī regula.

(197)

Lai nodrošinātu netraucētu pāreju no Regulā (EK) Nr. 1234/2007 paredzētās kārtības uz šajā regulā paredzēto kārtību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt konkrētus tiesību aktus attiecībā uz vajadzīgo pasākumu noteikšanu, jo īpaši to, kas nepieciešami, lai aizsargātu uzņēmumu iegūtās tiesības un tiesisko paļāvību.

(198)

Būtu jāparedz, ka steidzamības procedūru deleģēto aktu pieņemšanai saskaņā ar šo regulu izmanto tikai izņēmuma gadījumos, kad tas vajadzīgs būtisku, steidzamu iemeslu dēļ, lai efektīvi un iedarbīgi reaģētu uz tirgus traucējumu draudiem vai gadījumos, kad radušies tirgus traucējumi. Steidzamības procedūras izvēlei vajadzētu būt pamatotai, un būtu precīzi jānorāda gadījumi, kuros tā izmantojama.

(199)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (14).

(200)

Pieņemot šīs regulas īstenošanas aktus, būtu jāizmanto pārbaudes procedūra, ņemot vērā to, ka šie akti attiecas uz KLP, kā minēts Regulas (ES) Nr. 182/2011 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta ii) punktā. Tomēr, pieņemot šīs regulas īstenošanas aktus, kuri saistīti ar konkurences jautājumiem, būtu jāizmanto konsultēšanās procedūra, ņemot vērā to, ka parasti, lai pieņemtu īstenošanas aktus konkurences tiesību jomā, tiek izmantota konsultēšanās procedūra.

(201)

Komisijai būtu jāpieņem tūlītēji piemērojami īstenošanas akti saistībā ar Savienības aizsardzības pasākumu pieņemšanu, grozīšanu vai atsaukšanu, pārstrādes, ievešanas pārstrādei vai izvešanas pārstrādei režīma izmantošanas apturēšanu, ja tas nepieciešams, lai nekavējoties reaģētu uz tirgus situāciju un risinātu īpašas problēmas, ar kurām jānodarbojas nekavējoties, ja pienācīgi pamatotos gadījumos tas nepieciešams nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ.

(202)

Attiecībā uz dažiem šajā regulā paredzētiem pasākumiem, kuri prasa ātru rīcību vai kuri ietver tikai noteikumu vienkāršu piemērošanu konkrētās situācijās, bet neparedz rīcības brīvību, Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt īstenošanas aktus, nepiemērojot Regulu (ES) Nr. 182/2011.

(203)

Turklāt Komisija būtu jāpilnvaro veikt dažus administratīvus vai pārvaldības uzdevumus, kuri nav saistīti ar deleģētu aktu vai īstenošanas aktu pieņemšanu.

(204)

Ar šo regulu būtu jāparedz konkrēti noteikumi attiecībā uz Horvātiju saskaņā ar Horvātijas pievienošanās aktu (15).

(205)

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1234/2007 vairāki nozaru pasākumi beigsies samērā drīz pēc šīs regulas stāšanās spēkā. Pēc Regulas (EK) Nr. 1234/2007 atcelšanas attiecīgos noteikumus būtu jāturpina piemērot līdz attiecīgo shēmu darbības beigām.

(206)

Padomes Regula (EEK) Nr. 922/72 (16) par atbalsta piešķiršanu par zīdtārpiņiem 1972./1973. audzēšanas gadā ir novecojusi; Regula (EEK) Nr. 234/79 par kopējā muitas tarifa nomenklatūras pielāgošanas procedūrām tiek aizstāta ar šo regulu; Padomes Regula (EK) Nr. 1601/96 (17) par atbalstu apiņu ražotājiem 1995. gada ražai, ir pagaidu pasākums, kas pēc savas būtības tagad ir novecojis. Padomes Regula (EK) Nr. 1037/2001 (18), ar ko atļauj piedāvāt un piegādāt dažus importētus vīnus, ir aizstāta ar noteikumiem, kuri iekļauti Nolīgumā starp Eiropas Kopienu un Amerikas Savienotajām Valstīm par vīna tirdzniecību, kas pieņemts ar Padomes Lēmumu 2006/232/EK (19), un tāpēc tā ir novecojusi. Skaidrības un juridiskās noteiktības labad minētās regulas būtu jāatceļ.

(207)

Daži piena un piena produktu nozarē pastāvošie noteikumi, jo īpaši attiecībā uz līgumattiecībām un sarunām, siera šķirņu ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi piegādi, pirmā pircēja, ražotāju organizāciju, ražotāju organizāciju apvienību un starpnozaru organizāciju paziņojumiem, nesen stājās spēkā, un pašreizējos ekonomiskajos apstākļus piena produktu tirgū un piegādes ķēdes struktūrā joprojām ir pamatoti. Tāpēc attiecīgajā nozarē tie būtu jāpiemēro pietiekami ilgu laikposmu (gan pirms, gan pēc piena kvotu atcelšanas), lai tie būtu pilnībā efektīvi. Tomēr minētajiem noteikumiem vajadzētu būt pagaidu pasākumiem un uz tiem būtu jāattiecina pārskatīšana. Komisijai būtu jāpieņem ziņojumi par piena tirgus attīstību, jo īpaši norādot iespējamos stimulus, lai lauksaimniekus rosinātu slēgt kopīgas ražošanas nolīgumus, un pirmais no tiem būtu jāiesniedz līdz 2014. gada 30. jūnijam, bet otrais - līdz 2018. gada 31. decembrim,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I   DAĻA

IEVADA NOTEIKUMI

1. pants

Darbības joma

1.   Ar šo regulu izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju, kas aptver visus produktus, kuri minēti Līgumu I pielikumā, izņemot zvejas un akvakultūras produktus, kā tie definēti Savienības tiesību aktos par kopīgo tirgus organizāciju zvejas un akvakultūras produktu jomā.

2.   Lauksaimniecības produktus, kas definēti 1. punktā, iedala šādās nozarēs, kuras uzskaitītas attiecīgās I pielikuma daļās:

a)

labība, I daļa;

b)

rīsi, II daļa;

c)

cukurs, III daļa;

d)

sausā lopbarība, IV daļa;

e)

sēklas, V daļa;

f)

apiņi, VI daļa;

g)

olīveļļa un galda olīvas, VII daļa;

h)

lini un kaņepes, VIII daļa;

i)

augļi un dārzeņi, IX daļa;

j)

pārstrādāti augļi un dārzeņi, X daļa;

k)

banāni, XI daļa;

l)

vīns, XII daļa;

m)

dzīvi koki un citi augi, puķu sīpoli, saknes un tamlīdzīgas augu daļas, griezti ziedi un dekoratīvi zaļumi, XIII daļa;

n)

tabaka XIV daļa;

o)

liellopu un teļa gaļa, XV daļa;

p)

piens un piena produkti, XVI daļa;

q)

cūkgaļa, XVII daļa;

r)

aitas un kazas gaļa, XVIII daļa;

s)

olas, XIX daļa;

t)

mājputnu gaļa, XX daļa;

u)

lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirts, XXI daļa;

v)

biškopības produkti, XXII daļa;

w)

zīdtārpiņi, XXIII daļa;

x)

citi produkti, XXIV daļa.

2. pants

Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) vispārējie noteikumi

Šajā regulā izklāstītajiem pasākumiem piemēro Regulu (ES) Nr. 1306/2013 un saskaņā ar to pieņemtos noteikumus.

3. pants

Definīcijas

1.   Šajā regulā piemēro II pielikumā izklāstītās definīcijas, kas attiecas uz konkrētām nozarēm.

2.   Definīcijas, kas izklāstītas II pielikuma II daļas B iedaļā, piemēro tikai līdz 2016./2017. cukura tirdzniecības gada beigām.

3.   Šajā regulā paredzētajiem nolūkiem piemēro definīcijas, kas izklāstītas Regulā (ES) Nr. 1306/2013, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1307/2013 (20) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1305/2013 (21), ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi.

4.   Lai ņemtu vērā rīsu nozares specifiskās iezīmes, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, ar kuriem II pielikuma I daļā iekļautās definīcijas attiecībā uz rīsu nozari groza tādā mērā, kādā tas nepieciešams, lai, ņemot vērā izmaiņas tirgū, atjauninātu definīcijas.

5.   Piemērojot šo regulu:

a)

"mazāk attīstīti reģioni" ir reģioni, kas definēti 90. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1303/2013 (22).

b)

"nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi, kas pielīdzināmi dabas katastrofām" ir tādi laika apstākļi kā sals, krusa, ledus, lietus vai sausums, kas iznīcinājis vairāk nekā 30 % no attiecīgā lauksaimnieka vidējās ikgadējās produkcijas, kāda tā ir bijusi iepriekšējos trīs gados vai kāda atbilst trīs gadu vidējam rādītājam, par pamatu ņemot iepriekšējos piecus gadus un neietverot visaugstāko un viszemāko rādītāju.

4. pants

Lauksaimniecības produktiem izmantotās kopējā muitas tarifa nomenklatūras korekcijas

Ja tas nepieciešams, lai ņemtu vērā grozījumus kombinētajā nomenklatūrā, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, ar kuriem koriģē produktu aprakstu un atsauces šajā regulā, tos pielāgojot kombinētās nomenklatūras pozīcijām un apakšpozīcijām.

5. pants

Konversijas likmes rīsiem

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus:

a)

nosakot konversijas likmes rīsiem dažādās apstrādes stadijās, apstrādes izmaksas un blakusproduktu vērtību;

b)

pieņemot visus vajadzīgos pasākumus, kas saistīti ar konversijas likmes piemērošanu rīsiem.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

6. pants

Tirdzniecības gadi

Nosaka šādus tirdzniecības gadus:

a)

no attiecīgā gada 1. janvāra līdz 31. decembrim — augļu un dārzeņu, pārstrādāto augļu un dārzeņu un banānu nozarei;

b)

no 1. aprīļa līdz nākamā gada 31. martam sausās lopbarības nozarei un zīdtārpiņu nozarei;

c)

no 1. jūlija līdz nākamā gada 30. jūnijam:

i)

labības nozarei,

ii)

sēklu nozarei,

iii)

olīveļļas un galda olīvu nozarei,

iv)

linu un kaņepju nozarei,

v)

piena un piena produktu nozarei;

d)

no 1. augusta līdz nākamā gada 31. jūlijam – vīna nozarei;

e)

no 1. septembra līdz nākamā gada 31. augustam – rīsu nozarei;

f)

no 1. oktobra līdz nākamā gada 30. septembrim – cukura nozarei.

7. pants

Salīdzināmie robežlielumi

1.   Nosaka šādus salīdzināmos robežlielumus:

a)

labības nozarē EUR 101,31 par tonnu attiecībā uz vairumtirdzniecības posmā noliktavā piegādātām precēm pirms izkraušanas;

b)

nelobītiem rīsiem EUR 150 par tonnu standarta kvalitātes produktu, kā definēts III pielikuma A punktā, attiecībā uz vairumtirdzniecības posmā noliktavā piegādātām precēm pirms izkraušanas;

c)

standarta kvalitātes cukuram, kā definēts III pielikuma B punktā, attiecībā uz neiepakotu cukuru, kas izvests no rūpnīcas:

i)

baltajam cukuram – EUR 404,4 par tonnu,

ii)

jēlcukuram – EUR 335,2 par tonnu;

d)

liellopu un teļa gaļas nozarē EUR 2 224 par tonnu R3 uzbūves/tauku slāņa klases vīriešu kārtas liellopu liemeņu saskaņā ar Savienības skalu tādu liellopu liemeņu klasifikācijai, kuru vecums ir astoņi mēneši vai vairāk, kā minēts IV pielikuma A punktā;

e)

attiecībā uz piena un piena produktu nozari:

i)

EUR 246,39 par 100 kg sviesta,

ii)

EUR 169,80 par 100 kg vājpiena pulvera;

f)

cūkgaļas nozarē EUR 1 509,39 par tonnu tādas standarta kvalitātes cūku liemeņu, kas noteikta pēc svara un liesās gaļas satura saskaņā ar Savienības skalu cūku liemeņu klasifikācijai, kā minēts IV pielikuma B punktā, proti:

i)

liemeņi, kuri sver no 60 kg līdz 120 kg – E klase,

ii)

liemeņi, kuri sver no 120 kg līdz 180 kg – R klase;

g)

olīveļļas nozarē:

i)

EUR 1 779 par tonnu neapstrādātas augstākā labuma olīveļļas,

ii)

EUR 1 710 par tonnu neapstrādātas olīveļļas,

iii)

EUR 1 524 par tonnu spīdīgās olīveļļas, kurā brīvo skābju daudzums ir divi grādi, par katru papildu skābuma grādu samazinot minēto summu par EUR 36,70 tonnā.

2.   Komisija turpina pārskatīt salīdzināmos robežlielumus, kas paredzēti 1. punktā, ņemot vērā objektīvus kritērijus, īpaši izmaiņas ražošanā, ražošanas izmaksas (īpaši ieguldījumu izmaksas) un tirgus tendences. Salīdzināmos robežlielumus vajadzības gadījumā atjaunina saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, ņemot vērā izmaiņas ražošanā un tirgos.

II   DAĻA

IEKŠĒJAIS TIRGUS

I   SADAĻA

TIRGUS INTERVENCE

I   NODAĻA

Valsts intervence un privātās uzglabāšanas atbalsts

1.   Iedaļa

Vispārēji noteikumi par valsts intervenci un privātās uzglabāšanas atbalstu

8. pants

Darbības joma

Šajā nodaļā ir izklāstīti noteikumi par tirgus intervenci attiecībā uz:

a)

valsts intervenci, kad dalībvalstu kompetentās iestādes iepērk produktus un uzglabā tos līdz to realizācijai, un

b)

atbalstu, ko privātiem tirgus dalībniekiem piešķir par produktu uzglabāšanu.

9. pants

Atbilstīgu produktu izcelsme

Produkti, kurus var iepirkt valsts intervencē vai par kuriem var piešķirt atbalstu privātai uzglabāšanai, ir Savienības izcelsmes produkti. Turklāt, ja tie iegūti no kultūraugiem, tad šo kultūraugu raža ir novākta Savienībā, un ja tie iegūti no piena, tad šis piens ir ražots Savienībā.

10. pants

Savienības skalas liemeņu klasificēšanai

Savienības skalas liemeņu klasificēšanai piemēro saskaņā ar IV pielikuma attiecīgi A un B punktu liellopu un teļa gaļas nozarē attiecībā uz tādu liellopu liemeņiem, kuru vecums ir astoņi mēneši vai vairāk, un cūkgaļas nozarē - attiecībā uz cūkām, kas nav vaislas cūkas.

Aitas un kazas gaļas nozarē dalībvalstis var piemērot Savienības skalu aitu liemeņu klasificēšanai saskaņā ar IV pielikuma C punktā paredzētajiem noteikumiem.

2.   Iedaļa

Valsts intervence

11. pants

Valsts intervencei atbilstīgi produkti

Saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti šajā iedaļā, un jebkādām papildu prasībām un nosacījumiem, ko Komisija var noteikt ar deleģētajiem aktiem saskaņā ar 19. pantu un īstenošanas aktiem saskaņā ar 20. pantu, valsts intervenci piemēro šādiem produktiem:

a)

parastajiem kviešiem, cietajiem kviešiem, miežiem un kukurūzai;

b)

nelobītiem rīsiem;

c)

svaigai vai atdzesētai liellopu un teļa gaļai, uz ko attiecas KN kods 0201 10 00 un kodi no 0201 20 20 līdz 0201 20 50;

d)

sviestam, kurš ražots tieši un tikai no pasterizēta krējuma, kas iegūts tieši un tikai no govs piena, apstiprinātā uzņēmumā Savienībā un kurā piena tauku minimālais saturs ir 82 % no svara un maksimālais ūdens saturs ir 16 % no svara;

e)

visaugstākās kvalitātes vājpiena pulverim, kurš ražots no govs piena ar izsmidzināšanas metodi apstiprinātā uzņēmumā Savienībā un kura minimālais olbaltumvielu saturs beztauku sausnā ir 34,0 % no svara.

12. pants

Valsts intervences laikposmi

Valsts intervence ir pieejama:

a)

parastajiem kviešiem, cietajiem kviešiem, miežiem un kukurūzai no 1. novembra līdz 31. maijam;

b)

nelobītiem rīsiem no 1. aprīļa līdz 31. jūlijam;

c)

liellopu un teļa gaļai visu gadu;

d)

sviestam un vājpiena pulverim no 1. marta līdz 30. septembrim.

13. pants

Valsts intervences uzsākšana un slēgšana

1.   Laikposmos, kas minēti 11. pantā:

a)

tiek uzsākta parasto kviešu, sviesta un vājpiena pulvera valsts intervence;

b)

Komisija ar īstenošanas aktiem var uzsākt cieto kviešu, miežu, kukurūzas un nelobīto rīsu (tostarp dažādu šķirņu vai veidu nelobīto rīsu) valsts intervenci, ja tas vajadzīgs attiecīgajā tirgus situācijā. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru;

c)

Komisija ar īstenošanas aktiem, kas pieņemti, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru, var uzsākt valsts intervenci liellopu un teļa gaļas nozarē, ja reprezentatīvā laikposmā, kas noteikts atbilstīgi 20. panta pirmās daļas c) apakšpunktam, dalībvalstī vai dalībvalsts reģionā vidējā tirgus cena, kas reģistrēta, pamatojoties uz IV pielikuma A punktā minēto Savienības skalu vīriešu kārtas liellopu liemeņu klasifikācijai, ir zemāka nekā 85 % no 7. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteiktā salīdzināmā robežlieluma.

2.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar kuriem slēdz valsts intervenci liellopu un teļa gaļas nozarē, ja reprezentatīvā laikposmā, kas noteikts atbilstīgi 20. panta pirmās daļas c) apakšpunktam, vairs nav izpildīti šā panta 1. punkta c) apakšpunktā minētie nosacījumi. Minētos īstenošanas aktus pieņem, nepiemērojot procedūru, kas minēta 229. panta 2. vai 3. punktā.

14. pants

Iepirkšana par fiksētu cenu vai konkursa kārtībā

Ja valsts intervence ir uzsākta saskaņā ar 13. panta 1. punktu, Padome saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu veic pasākumus, lai noteiktu iepirkšanas cenas produktiem, kas minēti 11. pantā, kā arī attiecīgā gadījumā pasākumus par kvantitatīviem ierobežojumiem, veicot iepirkšanu par fiksētām cenām.

15. pants

Valsts intervences cena

1.   Valsts intervences cena ir:

a)

cena, par kuru produktus iepērk valsts intervencē, ja to dara par fiksētu cenu, vai

b)

maksimālā cena, par kuru valsts intervencei atbilstīgos produktus var iepirkt konkursa kārtībā.

2.   Padome atbilstīgi LESD 43. panta 3. punktam veic pasākumus, lai noteiktu valsts intervences cenu līmeni, tostarp palielinājumu un samazinājumu apmēru.

16. pants

Valsts intervencē iepirktu produktu realizācijas vispārējie principi

1.   Valsts intervencē iepirkto produktu realizāciju veic tā, lai:

a)

neizraisītu tirgus traucējumus;

b)

nodrošinātu vienādu piekļuvi precēm un vienlīdzīgu attieksmi pret pircējiem un

c)

ievērotu saistības, kas izriet no starptautiskiem nolīgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar LESD.

2.   Produktus, kas iepirkti valsts intervencē, var realizēt, darot tos pieejamus pārtikas izplatīšanas shēmā vistrūcīgākajām personām Savienībā, kā tas izklāstīts attiecīgajos Savienības tiesību aktos. Šādos gadījumos šādu produktu uzskaites vērtība ir attiecīgā fiksētā valsts intervences cena, kas minēta šīs regulas 14. panta 2. punktā.

3.   Komisija katru gadu publicē sīki izklāstītu informāciju par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem iepriekšējos gados ir pārdoti produkti, kas iepirkti saskaņā ar valsts intervenci.

3.   Iedaļa

Atbalsts privātai uzglabāšanai

17. pants

Atbilstīgi produkti

Saskaņā ar nosacījumiem, kas minēti šajā iedaļā, un jebkādām papildu prasībām un nosacījumiem, kas Komisijai jāpieņem ar deleģētajiem aktiem atbilstīgi 18. panta 1. punktam vai 19. pantam un īstenošanas aktiem atbilstīgi 18. panta 2. punktam vai 20. pantam, var piešķirt atbalstu par šādu produktu privātu uzglabāšanu:

a)

baltais cukurs;

b)

olīveļļa;

c)

linšķiedra;

d)

svaiga vai atdzesēta tādu liellopu gaļa, kuru vecums ir astoņi mēneši vai vairāk;

e)

sviests, kurš ražots no krējuma, kas iegūts tieši un tikai no govs piena;

f)

siers;

g)

vājpiena pulveris, kas ražots no govs piena;

h)

cūkgaļa,

i)

aitas un kazas gaļa.

Pirmās daļas f) punkts attiecas tikai uz sieru, kas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1151/2012 ir ieguvis aizsargātas cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi un tiek uzglabāts, pārsniedzot minētās regulas 7. pantā izklāstītajās produkta specifikācijās šim produktam paredzēto nogatavināšanas laiku un/vai attiecīgā gadījumā tādu nogatavināšanas laiku, kas palielina siera vērtību.

18. pants

Atbalsta piešķiršanas nosacījumi

1.   Lai nodrošinātu tirgus pārredzamību, Komisija, ja vajadzīgs, tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, kurā paredzēti nosacījumi, kādos tā var nolemt piešķirt atbalstu par 17. pantā minēto produktu privātu uzglabāšanu, ņemot vērā:

a)

attiecīgo produktu vidējās reģistrētās Savienības tirgus cenas, un salīdzināmos robežlielumus, un ražošanas izmaksas un/vai

b)

vajadzību laikus reaģēt uz īpaši sarežģītu tirgus situāciju vai ekonomiskām norisēm, kam ir būtiski negatīva ietekme uz nozarē esošajām rezervēm.

2.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus,

a)

piešķirot atbalstu par 17. pantā minēto produktu privātu uzglabāšanu, ņemot vērā šā panta 1. punktā izklāstītos apstākļus;

b)

ierobežo atbalsta piešķiršanu par privātu uzglabāšanu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   Padome atbilstīgi LESD 43. panta 3. punktam veic pasākumus, lai noteiktu 17. pantā paredzēto privātas uzglabāšanas atbalsta summu.

4.   Iedaļa

Kopēji noteikumi par valsts intervenci un privātās uzglabāšanas atbalsts

19. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai nodrošinātu to, ka produkti, ko iepērk valsts intervencē vai par kuriem piešķir atbalstu par privātu uzglabāšanu, būtu piemēroti ilgtermiņa uzglabāšanai un tiem būtu laba, tīra un tirdzniecībai atbilstīga kvalitāte, un lai ņemtu vērā dažādu nozaru specifiskās iezīmes nolūkā nodrošināt valsts intervences un privātās uzglabāšanas rentablu darbību, papildus šajā regulā izklāstītajām prasībām Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, nosakot prasības un nosacījumus, kuriem minētajiem produktiem ir jāatbilst. Šo prasību un nosacījumu mērķis ir saistībā ar iepirktajiem un uzglabātajiem produktiem garantēt:

a)

to kvalitāti attiecībā uz kvalitātes parametriem, kvalitātes grupām, kvalitātes šķirām, kategorijām, produkta īpašībām un vecumu;

b)

to atbilstību attiecībā uz daudzumiem, iepakojumu, tostarp marķējumu, saglabāšanu, iepriekšējiem uzglabāšanas līgumiem, uzņēmumu apstiprināšanu un produktu stadiju, uz kuru attiecas valsts intervences cena un atbalsts privātai uzglabāšanai.

2.   Lai ņemtu vērā labības un nelobīto rīsu nozares specifiskās iezīmes, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, ar kuriem nosaka kvalitātes kritērijus attiecībā uz parasto kviešu, cieto kviešu, miežu, kukurūzas un nelobīto rīsu iepirkšanu un pārdošanu.

3.   Lai nodrošinātu atbilstīgu noliktavu ietilpību un valsts intervences sistēmas efektivitāti rentabilitātes un izplatīšanas ziņā un lai nodrošinātu piekļuvi tirgus dalībniekiem, kā arī lai saglabātu valsts intervencē iepirkto produktu kvalitāti to realizācijai uzglabāšanas laika beigās, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, nosakot:

a)

prasības, kādām jāatbilst visu valsts intervences produktu uzglabāšanas noliktavām;

b)

noteikumus par produktu uzglabāšanu dalībvalstī, kura ir atbildīga par šiem produktiem vai to apstrādi, saistībā ar muitas nodokļiem un citām summām, kas jāpiešķir vai jāiekasē saskaņā ar KLP, vai ārpus šīs dalībvalsts.

4.   Lai nodrošinātu to, ka atbalstam par privātu uzglabāšanu būtu vēlamā ietekme uz tirgu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, nosakot:

a)

noteikumus un nosacījumus, ko piemēro, ja uzglabāto produktu daudzums ir mazāks par līgumā norādīto daudzumu;

b)

nosacījumus par avansa maksājumu piešķiršanu saistībā ar šādu atbalstu;

c)

nosacījumus, saskaņā ar kuriem var nolemt, ka produktus, uz ko attiecas privātās uzglabāšanas līgumi, var atkal laist tirgū vai realizēt.

5.   Lai nodrošinātu valsts intervences un privātās uzglabāšanas sistēmu pareizu darbību, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu:

a)

nosakot izmantot konkursa procedūras, kas garantē vienlīdzīgu piekļuvi precēm un vienādu attieksmi pret tirgus dalībniekiem;

b)

izklāstot papildu nosacījumus, kas jāizpilda tirgus dalībniekiem, lai dalībvalstīm un tirgus dalībniekiem atvieglinātu sistēmas efektīvu pārvaldību un kontroli;

c)

nosakot tirgus dalībniekiem prasību iemaksāt nodrošinājumu, kas garantē viņu pienākumu izpildi.

6.   Lai ņemtu vērā tehnisko attīstību un 10. pantā minēto nozaru vajadzības, kā arī nepieciešamību standartizēt dažādu produktu noformējumu ar mērķi uzlabot tirgus pārredzamību, cenu reģistrēšanu un tirgus intervences pasākumu piemērošanu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu:

a)

ar kuriem pielāgo un atjaunina IV pielikumā izklāstītos noteikumus par Savienības skalām liemeņu klasificēšanai, identificēšanai un noformēšanai;

b)

ar kuriem paredz papildu noteikumus par liemeņu klasificēšanu, tostarp tādu, ko veic kvalificēti klasificētāji, šķirošanu, tostarp ar automatizētām metodēm, identificēšanu, svēršanu un marķēšanu, kā arī par Savienības vidējo cenu aprēķināšanu un minēto cenu aprēķināšanā izmantotajiem svēršanas koeficientiem;

c)

ar kuriem nosaka liellopu un teļa gaļas nozarē atkāpes no noteikumiem un paredz īpašas atkāpes, ko dalībvalstis var piešķirt kautuvēm, kurās nokauj nelielu skaitu liellopu, kā arī papildu noteikumus par attiecīgajiem produktiem, tostarp noteikumus par uzbūves un tauku slāņa klasēm un aitu gaļas nozarē papildu noteikumus par svaru, gaļas krāsu, tauku slāni un kritērijiem attiecībā uz mazsvara jēru liemeņiem;

d)

ar kuriem dalībvalstīm sniedz atļauju nepiemērot cūku liemeņu klasifikācijas skalu un atļauju izmantot novērtēšanas kritērijus papildus svaram un aplēstajam liesās gaļas saturam vai paredz atkāpes no minētās skalas.

20. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija pieņem īstenošanas aktus, nosakot pasākumus, kas vajadzīgi šīs nodaļas vienādai piemērošanai. Minētie pasākumi jo īpaši var attiekties uz:

a)

summām, kas tirgus dalībniekiem jāmaksā tādos gadījumos, ja valsts intervencei piegādātie produkti neatbilst obligātajām kvalitātes prasībām;

b)

intervences produktu uzglabāšanas vietu minimālās ietilpības noteikšanu;

c)

reprezentatīvajiem laikposmiem, tirgiem un tirgus cenām, kas vajadzīgas šīs nodaļas piemērošanai;

d)

valsts intervencē iepērkamo produktu piegādi, transporta izmaksām, kas jāsedz piedāvātājam, kārtību, kā maksājumu aģentūras pārņem produktus, un maksājumu;

e)

dažādām darbībām, kas saistītas ar atkaulošanas procesu liellopu un teļa gaļas nozarē;

f)

praktiskajiem pasākumiem produktu iesaiņošanai, laišanai tirgū un marķēšanai;

g)

procedūrām to uzņēmumu apstiprināšanai, kuri ražo sviestu un vājpiena pulveri šīs nodaļas vajadzībām;

h)

jebkādu uzglabāšanas atļauju ārpus tās dalībvalsts teritorijas, kurā produkti iepirkti un uzglabāti;

i)

valsts intervencē iepirkto produktu pārdošanu vai realizāciju, īpaši attiecībā uz pārdošanas cenām, nosacījumiem izņemšanai no noliktavas, no krājumiem izņemto produktu vēlāku izmantošanu vai galamērķi, arī procedūrām, kas saistītas ar produktiem, kuri darīti pieejami izmantošanai 16. panta 2. punktā minētajā shēmā, tostarp nodošanu starp dalībvalstīm;

j)

noteikumiem, kas saistībā ar valsts intervencē iepirktiem produktiem attiecas uz dalībvalstu iespēju uz savu atbildību pārdot noliktavās palikušu nelielu daudzumu vai daudzumu, kurus vairs nav iespējams atkārtoti iesaiņot vai kuru kvalitāte ir pasliktinājusies;

k)

dalībvalsts kompetentās iestādes un pieteikuma iesniedzēju līgumu noslēgšanu un saturu attiecībā uz uzglabāšanu privātās noliktavās;

l)

produktu ievietošanu un glabāšanu privātā noliktavā un to izņemšanu no noliktavas;

m)

privātās uzglabāšanas ilgumu un noteikumiem, saskaņā ar kuriem šādus līgumā noteiktus laikposmus var saīsināt vai pagarināt;

n)

procedūrām, kas jāievēro, iepērkot par fiksētu cenu, tostarp procedūrām par iemaksājamo nodrošinājumu un tā apjomu, vai piešķirot iepriekš noteiktu atbalstu par privātu uzglabāšanu;

o)

konkursa procedūru izmantošanu valsts intervencei un privātai uzglabāšanai, jo īpaši attiecībā uz:

i)

pieteikumu vai konkursa piedāvājumu iesniegšanu un pieteikumā vai iesniegumā ietverto minimālo daudzumu;

ii)

procedūrām par iemaksājamo nodrošinājumu un tā apjomu; un

iii)

piedāvājumu atlasi, nodrošinot, ka priekšroka tiek dota tiem, kas ir visizdevīgākie Savienībai, vienlaikus pieļaujot, ka obligāti netiek piešķirtas tiesības slēgt līgumu;

p)

Savienības skalu liellopu, cūku un aitu liemeņu klasifikācijai piemērošanu;

q)

tirgus cenu noteikšanas vajadzībām – liemeņu un pusliemeņu noformējumu, kas atšķiras no IV pielikuma A.IV punktā minētā noformējuma;

r)

korekcijas koeficientiem, kas dalībvalstīm jāpiemēro, izmantojot citādu liellopu un aitu liemeņu noformējumu, ja netiek izmantots atsauces noformējums;

s)

praktiskos pasākumus klasificētu liemeņu marķēšanai un praktiskajiem pasākumiem, kā Komisijai aprēķināt vidējo svērto Savienības cenu par liellopu, cūku un aitu liemeņiem;

t)

atļauju dalībvalstīm - attiecībā uz to teritorijā nokautām cūkām - noteikt cūku liemeņu noformējumu, kas atšķiras no IV pielikuma B.III punktā minētā noformējuma, ja ir izpildīts viens no šādiem nosacījumiem:

i)

ja parasta komercdarbības prakse to teritorijā atšķiras no standarta noformējuma, kas definēts IV pielikuma B.III punkta pirmajā daļā;

ii)

to attaisno tehniskās prasības;

iii)

liemeņiem āda tiek novilkta pēc vienas metodes;

u)

noteikumiem par pārbaudēm uz vietas attiecībā uz liemeņu klasifikācijas piemērošanu dalībvalstīs, ko veic Savienības komiteja, kas sastāv no Komisijas speciālistiem un dalībvalstu ieceltiem ekspertiem, lai nodrošinātu liemeņu klasifikācijas precizitāti un uzticamību. Šajos noteikumos paredz, ka Savienība sedz izmaksas, kas rodas no pārbaudes darbībām.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

21. pants

Citas īstenošanas pilnvaras

Komisija pieņem īstenošanas aktus, kas vajadzīgi, lai atkāpjoties no IV pielikuma C.III.1 punkta, attiecībā uz jēriem, kuru liemeņa svars ir mazāks par 13 kg, ļautu dalībvalstīm izmantot šādus klasifikācijas kritērijus:

a)

liemeņa svars;

b)

gaļas krāsa;

c)

tauku slānis.

Minētos īstenošanas aktus pieņem, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru.

II   NODAĻA

Atbalsta shēmas

1.   Iedaļa

Pārtikas pieejamības uzlabošanas programmas

22. pants

Mērķa grupa

Atbalsta shēmas, kuru nolūks ir uzlabot lauksaimniecības produktu izplatīšanu un kuras uzlabo bērnu ēšanas paradumus, ir paredzētas bērniem, kuri regulāri apmeklē mazbērnu novietnes, pirmsskolas izglītības iestādes vai pirmā vai otrā līmeņa izglītības iestādes, ko pārvalda vai atzīst dalībvalstu kompetentās iestādes.

1.   Apakšiedaļa

Programmas skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem

23. pants

Atbalsts bērnu apgādei ar augļu un dārzeņu, pārstrādātu augļu un dārzeņu, un banānu produktiem

1.   Savienības atbalstu piešķir, lai:

a)

ar augļu un dārzeņu, pārstrādātu augļu un dārzeņu un banānu produktiem apgādātu bērnus 22. pantā minētajās mācību iestādēs; un

b)

segtu dažas izmaksas, kas saistītas ar loģistiku un izplatīšanu, aprīkojumu, reklāmu, uzraudzību, novērtēšanu un papildu pasākumiem.

2.   Dalībvalstis, kuras vēlas piedalīties programmā, izstrādā sākotnējo tās īstenošanas stratēģiju valsts vai reģiona līmenī. Tās paredz arī papildu pasākumus, kuri ir vajadzīgi, lai programma būtu efektīva, un kuri var aptvert informāciju par pasākumiem, lai izglītotu par veselīgiem ēšanas paradumiem, par vietējo pārtikas apriti un par cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu.

3.   Izstrādājot stratēģijas, dalībvalstis sagatavo sarakstu ar augļiem un dārzeņiem, pārstrādātiem augļiem un dārzeņiem, un banānu nozares produktiem, par kuriem var pretendēt uz atbalstu saskaņā ar to attiecīgajām programmām. Šajā sarakstā neiekļauj produktus, kas ir uzskaitīti V pielikumā.

Tomēr pienācīgi pamatotos gadījumos, piemēram, ja dalībvalsts programmā vēlas nodrošināt plašu produktu klāstu vai vēlas padarīt savu programmu pievilcīgāku, stratēģijā var noteikt, ka šādi produkti var būt atbilstīgi, ja minētajā pielikumā uzskaitītās vielas tiem ir pievienotas tikai nedaudz.

Dalībvalstis nodrošina, lai to kompetentās veselības aizsardzības iestādes apstiprinātu tādu produktu sarakstu, ar kuriem ir tiesības piedalīties programmā.

Dalībvalstis izvēlas produktus, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas var ietvert ar veselību un vidi saistītus apsvērumus, sezonalitāti, dažādību vai produktu pieejamību, praktisko iespēju robežās priekšroku dodot Savienības izcelsmes produktiem un īpaši vietējam iepirkumam, vietējiem tirgiem, īsām piegādes ķēdēm vai videi radītiem ieguvumiem.

4.   Padome saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu veic pasākumus, lai noteiktu šā panta 1. punktā minēto Savienības atbalstu.

5.   Šā panta 1. punktā minēto Savienības atbalstu piešķir katrai dalībvalstij, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas izstrādāti, vadoties no bērnu īpatsvara vecuma grupā no sešiem līdz desmit gadiem.

Dalībvalstis, kas piedalās programmā, ik gadu piesakās uz Savienības atbalstu, pamatojoties uz to stratēģiju, kas minēta 2. punktā.

Padome atbilstīgi LESD 43. panta 3. punktam veic pasākumus, lai noteiktu Savienības atbalsta minimālo apjomu katrai dalībvalstij, kas piedalās programmā, kā arī pasākumus saistībā ar atbalsta orientējošo un galīgo sadalījumu dalībvalstīm.

6.   Šā panta 1. punktā minēto Savienības atbalstu neizmanto, lai aizstātu finansējumu esošām valsts programmām skolu apgādei ar augļiem, ar kurām tiek nodrošināti augļi un dārzeņi, pārstrādāti augļi un dārzeņi, kā arī banāni, vai citām skolu apgādes programmām, kurās iekļauti šādi produkti.

Tomēr, ja dalībvalstī jau ir spēkā programma, kas saskaņā ar šo pantu būtu tiesīga saņemt Savienības atbalstu, un ja dalībvalsts ir iecerējusi to paplašināt vai padarīt efektīvāku, arī attiecībā uz programmas mērķgrupu, ilgumu vai atbalsttiesīgiem produktiem, Savienības atbalstu var piešķirt, ja ir ievēroti saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu izklāstītie ierobežojumi par Savienības atbalsta attiecību pret kopējo valsts ieguldījumu. Šādā gadījumā dalībvalsts savā īstenošanas stratēģijā norāda, kā tā ir iecerējusi savu programmu paplašināt vai padarīt to efektīvāku.

7.   Dalībvalstis papildus Savienības atbalstam var piešķirt valsts atbalstu saskaņā ar 217. pantu.

8.   Savienības programma skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem neskar nevienu atsevišķu valsts programmu skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem, kas ir saderīga ar Savienības tiesību aktiem.

9.   Saskaņā ar 6. pantu Regulā (ES) Nr. 1306/2013 Savienība var finansēt arī informācijas, uzraudzības un novērtēšanas pasākumus, kas saistīti ar programmu skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem, tostarp sabiedrības informētības palielināšanas un attiecīgos sadarbības veidošanas pasākumus.

10.   Dalībvalstis, kas piedalās programmā, pārtikas izplatīšanas vietās informē sabiedrību par savu dalību atbalsta shēmā un par to, ka programmu subsidē Savienība.

24. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai mudinātu bērnus pievērsties veselīgiem ēšanas paradumiem un lai nodrošinātu, ka atbalsts tiek paredzēts 22. pantā minētās mērķa grupas bērniem, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu attiecībā uz noteikumiem par:

a)

papildu kritērijiem saistībā ar atbalsta mērķtiecīgu novirzīšanu dalībvalstīs;

b)

atbalsta pieteikuma iesniedzēju apstiprināšanu un atlasi dalībvalstīs;

c)

stratēģiju izstrādi valstu vai reģionu līmenī un par papildu pasākumiem.

2.   Lai nodrošinātu Savienības fondu efektīvu un mērķtiecīgu izmantojumu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu par:

a)

metodi orientējoša atbalsta sadalījuma, kas minēts 23. panta 5. punktā, pārdalīšanai dalībvalstīm, pamatojoties uz saņemtajiem pieprasījumiem pēc atbalsta;

b)

dalībvalstu stratēģijās iekļautajām izmaksām, par kurām ir tiesības pretendēt uz Savienības atbalstu, un iespēju noteikt konkrēto izmaksu kopējo maksimālo apjomu;

c)

dalībvalstu pienākumu uzraudzīt un novērtēt tajās īstenoto programmu skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem efektivitāti.

3.   Lai veicinātu informētību par programmu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, kuros prasīts, lai dalībvalstis, kurās īsteno programmu skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem, informētu sabiedrību par Savienības atbalsta subsidējošo lomu.

25. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot pasākumus, kas vajadzīgi šīs apakšiedaļas piemērošanai, tostarp:

a)

dalībvalstu stratēģijās iekļaujamo informāciju;

b)

atbalsta pieteikumiem un maksājumiem;

c)

metodēm, ar kādām sabiedrību informē par programmu, un ar to saistītajiem sadarbības veidošanas pasākumiem;

d)

to dalībvalstu uzraudzības un novērtējuma ziņojumu iesniegšanu, formu un saturu, kuras piedalās Savienības programmā skolu apgādei ar augļiem un dārzeņiem.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Apakšiedaļa

Programma skolu apgādei ar pienu

26. pants

Atbalsts bērnu apgādei ar pienu un piena produktiem

1.   Savienības atbalstu piešķir, lai bērnus 22. pantā minētajās mācību iestādēs apgādātu ar konkrētiem piena un piena pārstrādes produktiem, kas atbilst KN kodiem 0401, 0403, 0404 90 un 0406, un KN kodam 2202 90.

2.   Sākot ar 2015. gada 1. augustu, dalībvalstīm, kuras valsts vai reģiona līmenī vēlas piedalīties programmā, ir sākotnēja stratēģija tās īstenošanai. Tās var paredzēt arī papildu pasākumus, kas var aptvert informāciju par pasākumiem, lai izglītotu par veselīgiem ēšanas paradumiem, par vietējām pārtikas ķēdēm un par cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu, kuri ir vajadzīgi, lai programmu padarītu efektīvu.

3.   Izstrādājot savas stratēģijas, dalībvalstis sastāda piena un piena produktu sarakstu, ar kuriem ir tiesības piedalīties attiecīgajās programmās saskaņā ar noteikumiem, kurus Komisija ir pieņēmusi saskaņā ar 27. pantu.

4.   Izņemot bērnu bezmaksas ēdināšanu izglītības iestādēs, šā panta 1. punktā minēto Savienības atbalstu neizmanto, lai aizstātu finansējumu esošām valsts programmām skolu apgādei ar pienu un piena produktiem vai citām skolu apgādes programmām, kurās iekļauts piens vai piena produkti. Tomēr Savienības atbalstu var piešķirt, ja dalībvalsts, kurā jau ir ieviesta programma, kas saskaņā ar šo punktu būtu tiesīga saņemt Savienības atbalstu, ir iecerējusi to paplašināt vai padarīt efektīvāku, tostarp attiecībā uz programmas mērķa grupu, tās ilgumu vai atbalsttiesīgajiem produktiem. Šādā gadījumā dalībvalsts savā īstenošanas stratēģijā norāda, kā tā ir iecerējusi savu programmu paplašināt vai padarīt to efektīvāku.

5.   Dalībvalstis papildus Savienības atbalstam var piešķirt valsts atbalstu saskaņā ar 217. pantu.

6.   Savienības skolu programma pienam un piena produktiem neskar nevienu citu atsevišķu valsts skolu programmu, kas paredzēta, lai mudinātu lietot pienu un piena produktus un kas ir saderīga ar Savienības tiesību aktiem.

7.   Padome saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu veic pasākumus, lai noteiktu Savienības atbalstu par visu veidu pienu un piena produktiem un maksimālo daudzumu, par kuru var pretendēt uz Savienības atbalstu, kas paredzēts 1. punktā.

8.   Dalībvalstis, kas piedalās programmā, pārtikas izplatīšanas vietās informē sabiedrību par savu dalību atbalsta shēmā un par to, ka programmu subsidē Savienība.

27. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai ņemtu vērā piena produktu patēriņa modeļu pārmaiņas, inovācijas un attīstību piena produktu tirgū, produktu pieejamību dažādos Savienības tirgos un uzturvērtības aspektus, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, nosakot

a)

atbalsttiesīgos produktus saskaņā ar 26. panta 1. punkta noteikumiem un ņemot vērā uzturvērtības aspektus;

b)

valsts vai reģionālas stratēģijas, kuras dalībvalstīm ir jāizstrādā, tostarp attiecīgā gadījumā papildu pasākumus; un

c)

pasākumus uzraudzībai un novērtēšanai.

2.   Lai nodrošinātu Savienības atbalsta efektīvu un lietderīgu izmantojumu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu par:

a)

noteikumiem attiecībā uz saņēmējiem un pieteikuma iesniedzējiem, kuriem ir tiesības uz atbalstu;

b)

prasību, ka pieteikuma iesniedzēji ir jāapstiprina dalībvalstīm;

c)

piena produktu, par kuriem saņem atbalstu, izmantošanu ēdiena gatavošanā mācību iestādēs.

3.   Lai nodrošinātu, ka atbalsta pieteikuma iesniedzēji ievēro savus pienākumus, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz prasību iemaksāt nodrošinājumu, ja izmaksāts atbalsta avanss.

4.   Lai veicinātu informētību par atbalsta programmu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, precizējot nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm ir jāinformē sabiedrība par savu dalību atbalsta shēmā un par to, ka programmu subsidē Savienība.

5.   Lai nodrošinātu to, ka atbalsts tiek ņemts vērā, nosakot cenu, par kādu produkti ir pieejami saskaņā ar programmu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, nosakot noteikumus par cenu uzraudzības izveidošanu saistībā ar programmu.

28. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija ar īstenošanas aktiem var pieņemt pasākumus, kas vajadzīgi šīs apakšiedaļas piemērošanai, tostarp attiecībā uz:

a)

procedūrām, lai nodrošinātu maksimālā atbalsttiesīgā daudzuma ievērošanu;

b)

nodrošinājuma iemaksas procedūrām un iemaksājamā nodrošinājuma apjomu, ja tiek izmaksāts avansa maksājums;

c)

dalībvalstīm sniedzamo informāciju pieteikuma iesniedzēju, atbalsta pieteikumu un maksājumu apstiprināšanai;

d)

metodēm, ar kādām sabiedrību informē par programmu;

e)

cenu uzraudzības pārvaldību saskaņā ar 27. panta 5. punktu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Iedaļa

Atbalsts olīveļļas un galda olīvu nozarē

29. pants

Programmas olīveļļas un galda olīvu nozares atbalstam

1.   Savienība finansē trīsgadu darba programmas, kas saskaņā ar 152. pantu atzītajām ražotāju organizācijām, saskaņā ar 156. pantu atzītajām ražotāju organizāciju apvienībām vai saskaņā ar 157. pantu atzītajām starpnozaru organizācijām jāizstrādā vienā vai vārākās šādās jomās:

a)

tirgus uzraudzība un pārvaldība olīveļļas un galda olīvu nozarē;

b)

olīvu audzēšanas ietekmes uz vidi uzlabošana;

c)

olīvu audzēšanas konkurētspējas uzlabošana ar modernizācijas starpniecību;

d)

olīveļļas un galda olīvu produkcijas kvalitātes uzlabošana;

e)

izsekojamības sistēma, olīveļļas un galda olīvu sertifikācija un kvalitātes aizsardzība, īpaši gala patērētājiem pārdotās olīveļļas uzraudzība, ko veic valsts iestāžu administrācija;

f)

informācijas izplatīšana par pasākumiem, ko veikušas ražotāju organizācijas, ražotāju organizāciju apvienības un starpnozaru organizācijas, lai uzlabotu olīveļļas un galda olīvu kvalitāti.

2.   Savienības finansējums 1. punktā minētajām darba programmām ir šāds:

a)

Grieķijai EUR 11 098 000 gadā;

b)

Francijai EUR 576 000 gadā un

c)

Itālijai EUR 35 991 000 gadā.

3.   Maksimālais Savienības finansējums 1. punktā minētajām darba programmām ir vienāds ar dalībvalstu ieturētajām summām. Maksimālais finansējums sedz atbilstīgās izmaksas šādā apmērā:

a)

75 % pasākumiem 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajās jomās;

b)

75 % ieguldījumiem pamatlīdzekļos un 50 % citiem pasākumiem 1. punkta d) apakšpunktā minētajā jomā;

c)

75 % darba programmām, ko 1. punktā minētās atzītās organizācijas no vismaz divām dalībvalstīm, kurās notiek ražošana, īsteno vismaz trīs trešās valstīs vai dalībvalstīs, kurās nenotiek ražošana, 1. punkta e) un f) apakšpunktā minētajās jomās, un 50 % citiem pasākumiem šajās jomās.

Dalībvalsts nodrošina papildu finansējumu līdz 50 % no izmaksām, ko nesedz Savienības finansējums.

30. pants

Deleģētās pilnvaras

Lai nodrošinātu 29. pantā paredzētā Savienības atbalsta efektīvu un lietderīgu izmantojumu un lai uzlabotu olīveļļas un galda olīvu produkcijas kvalitāti, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu attiecībā uz:

a)

konkrētiem pasākumiem, kurus saistībā ar 29. panta 1. punktā minētajām jomām var finansēt no Savienības atbalsta, un darbībām un izmaksām, ko nevar finansēt;

b)

Savienības finansējuma minimālo sadalījumu dalībvalstīs pa konkrētām jomām;

c)

prasību iemaksāt nodrošinājumu, iesniedzot pieteikumu apstiprināt darba programmu, un ja tiek izmaksāts atbalsta avansa maksājums;

d)

kritērijiem, kas dalībvalstīm jāņem vērā, atlasot un apstiprinot darba programmas.

31. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot šīs iedaļas piemērošanai vajadzīgos pasākumus attiecībā uz:

a)

darba programmu īstenošanu un šādu programmu grozījumiem;

b)

atbalsta izmaksāšanu, tostarp atbalsta avansa maksājumiem;

c)

procedūru nodrošinājuma iemaksai un tā summu, iesniedzot pieteikumu apstiprināt darba programmu, un ja tiek izmaksāts atbalsta avansa maksājums.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   Iedaļa

Atbalsts augļu un dārzeņu nozarē

32. pants

Darbības fondi

1.   Ražotāju organizācijas augļu un dārzeņu nozarē un/vai to apvienības var izveidot darbības fondu. Šo fondu finansē ar:

a)

finansiālām iemaksām, ko veikuši:

i)

ražotāju organizācijas biedri un/vai pati ražotāju organizācija vai arī

ii)

ražotāju organizāciju apvienības ar minētās apvienības biedru starpniecību;

b)

Savienības finansiālo palīdzību, ko var piešķirt ražotāju organizācijām vai to apvienībām, ja šīs apvienības iesniedz, pārvalda un īsteno kādu darbības programmu vai kādu daļēju darbības programmu, saskaņā ar noteikumiem un nosacījumiem, kuri Komisijai, ievērojot 37. pantu, jāpieņem deleģētajos aktos, un ievērojot 38. pantu – īstenošanas aktos.

2.   Darbības fondus izmanto vienīgi tādu darbības programmu finansēšanai, kuras iesniegtas dalībvalstīm un saņēmušas to apstiprinājumu.

33. pants

Darbības programmas

1.   Darbības programmas augļu un dārzeņu nozarē ilgst vismaz trīs gadus un ne vairāk kā piecus gadus. Tām ir vismaz divi no 152. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem mērķiem vai divi no šādiem mērķiem:

a)

ražošanas plānošana, tostarp ražošanas un patēriņa prognozēšana un turpmāki pasākumi;

b)

gan svaigu, gan pārstrādātu produktu kvalitātes uzlabošana;

c)

produktu komerciālās vērtības paaugstināšana;

d)

svaigu vai pārstrādātu produktu noieta veicināšana;

e)

vides pasākumi, īpaši tādi, kas ir saistīti ar ūdeni, un videi nekaitīgas ražošanas metodes, ietverot bioloģisko lauksaimniecību;

f)

krīžu novēršana un pārvarēšana.

Darbības programmas iesniedz apstiprināšanai dalībvalstīm.

2.   Ražotāju organizāciju apvienības var arī iesniegt vai nu pilnīgu, vai arī daļēju darbības programmu, kuru veido pasākumi, kurus apvienībā esošās organizācijas savās darbības programmās ir apzinājušas, bet nav vēl paveikušas. Uz ražotāju organizāciju apvienību darbības programmām attiecas tie paši noteikumi, kas attiecas uz ražotāju organizāciju darbības programmām, un tās izskata kopā ar apvienībā esošo organizāciju darba programmām.

Tādēļ dalībvalstis nodrošina, lai:

a)

ražotāju organizāciju apvienību darbības programmu pasākumus pilnībā finansētu no minētās apvienības minēto dalīborganizāciju iemaksām, un šādu finansējumu iegūst no minēto dalīborganizāciju darbības fondiem;

b)

pasākumi un tiem atbilstīgā finansējuma daļa tiktu norādīti katras apvienībā esošās organizācijas darba programmā,

c)

finansējumā nebūtu nekādas dublēšanās.

3.   Krīžu novēršana un pārvarēšana, kas minēta 1. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā, ir saistīta ar krīzes nepieļaušanu augļu un dārzeņu tirgos un rīcību krīzes situācijās, un pie tās šajā sakarībā pieder:

a)

investīcijas, kas tirgū laistā apjoma pārvaldību padara efektīvāku;

b)

mācību pasākumi un paraugprakses apmaiņa;

c)

noieta veicināšana un saziņa gan preventīvos nolūkos, gan krīzes laikā;

d)

atbalsts kopējo fondu izveidošanas administratīvo izmaksu segšanai;

e)

vajadzības gadījumā augļu dārzu vēlreizēja apstādīšana pēc tam, kad tie pēc dalībvalsts kompetentās iestādes rīkojuma obligātā kārtā tika izarti veselības vai fitosanitāru apsvērumu dēļ;

f)

produktu izņemšana no tirgus;

g)

augļu un dārzeņu ražas priekšlaicīga novākšana vai ražas nenovākšana;

h)

ražas apdrošināšana.

Atbalsts par ražas apdrošināšanu palīdz aizsargāt ražotāju ienākumus gadījumos, kad dabas katastrofu, nelabvēlīgu klimatisko apstākļu, slimības vai kaitēkļu invāzijas rezultātā tiem ir radušies zaudējumi.

Apdrošināšanas līgumos tiek prasīts, lai atbalsta saņēmēji veiktu vajadzīgos riska novēršanas pasākumus.

Krīžu novēršanas un pārvarēšanas pasākumi, tostarp piektajā daļā minētā pamatsummas vai procentu atmaksa, neaptver vairāk kā vienu trešdaļu no darbības programmas izdevumiem.

Ražotāju organizācijas var ņemt komerciālus aizdevumus, lai finansētu krīžu novēršanas un pārvarēšanas pasākumus. Tādā gadījumā minēto aizdevumu pamatsummas un procentu atmaksa var būt darbības programmas daļa un tādā veidā dot tiesības pretendēt uz Savienības finansiālo palīdzību saskaņā ar 34. pantu. Ikvienu konkrētu krīžu novēršanas un pārvarēšanas darbību var finansēt vai nu ar šādiem aizdevumiem, vai tieši, vai arī abējādi.

4.   Šajā iedaļā:

a)

"priekšlaicīga ražas novākšana" ir tādu negatavu, netirgojamu produktu pilnīga ražas novākšana noteiktā zonā, kuri pirms priekšlaicīgās novākšanas nav bijuši bojāti ne klimatisku apstākļu dēļ, ne slimības dēļ, ne kaut kā citādi;

b)

"ražas nenovākšana" ir noritoša ražošanas cikla izbeigšana attiecīgajā platībā, kad produkcija ir labi padevusies un produkti ir veseli, tīri un tirdzniecībai atbilstīgā kvalitāte. Produktu iznīcināšana klimatisku apstākļu vai slimības dēļ netiek uzskatīta par ražas nenovākšanu.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka:

a)

darbības programmās iekļauj divus vai vairākus ar vidi saistītus pasākumus; vai

b)

vismaz 10 % no darbības programmu izdevumiem attiecas uz darbībām, kas saistītas ar vidi.

Ar vidi saistītas darbības atbilst agrovides un klimata apstākļu maksājumu prasībām, kas izklāstītas 28. panta 3. punktā Regulā (ES) Nr. 1305/2013.

Ja uz vismaz 80 % ražotāju organizācijas biedru ražotāju attiecas viena vai vairākas identiskas agrovides un klimata apstākļu saistības, kas paredzētas 28. panta 3. punktā Regulā (ES) Nr. 1305/2013, ikvienu no šīm saistībām uzskata par darbību, kas saistīta ar vidi, kā minēts šā panta pirmās daļas a) apakšpunktā.

Šā punkta pirmajā daļā minētais atbalsts ar vidi saistītām darbībām sedz no šīs darbības izrietošās papildu izmaksas un negūtos ienākumus.

6.   Dalībvalstis nodrošina to, ka ieguldījumus, kuri palielina vides slodzi, ir atļauts veikt vienīgi tad, ja ir paredzēti iedarbīgi pasākumi, lai aizsargātu vidi pret šādu slodzi.

34. pants

Savienības finansiālā palīdzība

1.   Savienības finansiālā palīdzība ir vienāda ar 32. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto faktiski samaksāto finansiālo iemaksu un nepārsniedz 50 % no faktiskajiem izdevumiem.

2.   Savienības finansiālā palīdzība nepārsniedz 4,1 % no katras ražotāju organizācijas vai to apvienības pārdotās produkcijas vērtības.

Tomēr ražotāju organizāciju gadījumā šo procentuālo daļu var palielināt līdz 4,6 % no tirgū laistās produkcijas vērtības, ja daļu, kura pārsniedz 4,1 % no tirgū laistās produkcijas vērtības, izmanto vienīgi krīžu novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem.

Ražotāju organizāciju apvienību gadījumā minēto procentuālo daļu var palielināt līdz 4,7 % no tirgū laistās produkcijas vērtības ar noteikumu, ka daļu, kas pārsniedz 4,1 % no tirgū laistās produkcijas vērtības, izmanto vienīgi krīžu novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem, kurus īsteno ražotāju organizāciju apvienība tās biedru vārdā.

3.   Pēc ražotāju organizācijas lūguma 1. punktā noteikto 50 % atbalsta ierobežojumu darbības programmai vai darbības programmas daļai palielina līdz 60 %, ja tā atbilst vismaz vienam no šādiem nosacījumiem:

a)

to iesniegušas vairākas Savienības ražotāju organizācijas, kas darbojas dažādās dalībvalstīs atbilstīgi starpvalstu programmām;

b)

to iesniegusi viena vai vairākas ražotāju organizācijas, kuras iesaistījušās starpnozaru programmās;

c)

tā attiecas vienīgi uz īpašu atbalstu tādu bioloģisko produktu ražošanai, uz kuriem attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 834/2007 (23);

d)

tā ir pirmā darbības programma, kas jāiesniedz atzītai ražotāju organizācijai, kura izveidojusies, apvienojoties divām atzītām ražotāju organizācijām;

e)

tā ir pirmā darbības programma, kas jāiesniedz atzītai ražotāju organizāciju apvienībai;

f)

to ir iesniegušas ražotāju organizācijas dalībvalstīs, kurās ražotāju organizācijas laiž tirgū mazāk nekā 20 % augļu un dārzeņu produkcijas;

g)

to ir iesniegusi ražotāju organizācija vienā no tālākajiem reģioniem, kas minēti LESD 349. pantā.

4.   Šā panta 1. punktā noteikto 50 % atbalsta ierobežojumu palielina līdz 100 % gadījumos, kad no tirgus tiek izņemti augļi un dārzeņi, kuru daudzums nepārsniedz 5 % katras ražotāju organizācijas tirgū laistās produkcijas apjoma un kurus realizē:

a)

bez maksas izplatot labdarības organizācijām un fondiem, ko dalībvalstis apstiprinājušas šādam nolūkam, lai sniegtu palīdzību personām, kuru tiesības uz valsts palīdzību ir noteiktas attiecīgās valsts tiesību aktos galvenokārt tāpēc, ka tām trūkst vajadzīgo iztikas līdzekļu; vai arī

b)

bez maksas izplatot jebkurai no šādām iestādēm: soda izciešanas vietām, skolām, 22. pantā minētajām iestādēm, bērnu atpūtas nometnēm, slimnīcām un veco ļaužu pansionātiem, ko izraudzījušās dalībvalstis un kas veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka šādi izplatītie produktu daudzumi papildina daudzumus, kurus parasti iepērk šīs iestādes.

35. pants

Valsts finansiālā palīdzība

1.   Dalībvalstu reģionos, kuros ražotāju organizācijas pakāpe augļu un dārzeņu nozarē ir īpaši zema, Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, atļaujot šīm dalībvalstīm, pēc to pienācīgi pamatota lūguma, var sniegt ražotāju organizācijām valsts finansiālo palīdzību, kas nepārsniedz 80 % no finansiālajām iemaksām, kas minētas 32. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Šī palīdzība papildina darbības fondu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Dalībvalstu reģionos, kuros ražotāju organizācijas, ražotāju organizāciju apvienības un ražotāju grupas, kas minētas 27. pantā Regulā (ES) Nr. 1305/2013, laiž tirgū minētajos reģionos mazāk nekā 15 % no savas augļu un dārzeņu produkcijas vērtības izteiksmē un kuru augļu un dārzeņu produkcija ir vismaz 15 % no lauksaimniecības produkcijas kopējā apjoma minētajos reģionos, Savienība pēc attiecīgās dalībvalsts lūguma var atlīdzināt šā panta 1. punktā minēto valsts finansiālo palīdzību.

Komisija pieņem īstenošanas aktus attiecībā uz minēto atlīdzinājumu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

36. pants

Darbības programmu valsts sistēma un valsts stratēģija

1.   Dalībvalstis izveido valsts sistēmu, kurā ietilpst vispārēji nosacījumi attiecībā uz 33. panta 5. punktā minētajām darbībām, kas saistītas ar vidi. Ar minēto sistēmu jo īpaši nodrošina to, ka šādām darbībām jāatbilst attiecīgajām Regulas (ES) Nr. 1305/2013 prasībām, īpaši tām, kas izklāstītas tās 3. pantā.

Dalībvalstis iesniedz savas ierosinātās sistēmas projektu Komisijai, kas ar īstenošanas aktiem, kuri pieņemti, neizmantojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru, var trīs mēnešu laikā pēc iesniegšanas pieprasīt veikt izmaiņas, ja tā uzskata, ka priekšlikums neveicina to mērķu sasniegšanu, kas izklāstīti LESD 191. pantā un Septītajā Savienības vides rīcības programmā. Šos mērķus ievēro arī, veicot ieguldījumus atsevišķās saimniecībās, kurus atbalsta darbības programmas.

2.   Katra dalībvalsts izstrādā valsts stratēģiju attiecībā uz ilgtspējīgām darbības programmām augļu un dārzeņu tirgū. Šādā stratēģijā ir ietverta:

a)

situācijas analīze, norādot stiprās un vājās puses un attīstības potenciālu;

b)

izvēlēto prioritāšu pamatojums;

c)

darbības programmu mērķi un instrumenti un darbības rādītāji;

d)

darbības programmu novērtējums;

e)

ražotāju organizāciju ziņošanas pienākumi.

Valsts stratēģijā ir iekļauta arī 1. punktā minētā valsts sistēma.

3.   Šā panta 1. un 2. punkts neattiecas uz dalībvalstīm, kurās nav atzītu ražotāju organizāciju.

37. pants

Deleģētās pilnvaras

Lai augļu un dārzeņu nozarē nodrošinātu efektīvu, mērķtiecīgu un ilgtspējīgu atbalstu ražotāju organizācijām un to apvienībām, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, ar kuriem paredz noteikumus par:

a)

darbības fondiem un darbības programmām attiecībā uz:

i)

aprēķinātajām summām, ražotāju organizāciju un to apvienību lēmumiem par finanšu ieguldījumiem un darbības fondu izmantošanu;

ii)

saskaņā ar darbības programmām iekļaujamajiem vai izslēdzamajiem pasākumiem, darbībām, izdevumiem vai administratīvajiem un personāla izdevumiem, to grozījumiem un papildu prasībām, kas jānosaka dalībvalstīm;

iii)

divkārša finansējuma novēršanu starp darbības programmām un lauku attīstības programmām;

iv)

ražotāju organizāciju apvienību darbības programmām;

v)

konkrētajiem noteikumiem, ko piemēro gadījumos, kad ražotāju organizāciju apvienības pilnībā vai daļēji pārvalda, apstrādā, īsteno un iesniedz darbības programmas;

vi)

pienākumu izmantot kopīgus rādītājus darbības programmu pārraudzības un izvērtēšanas mērķiem;

b)

valsts sistēmu un valsts stratēģiju saistībā ar darbības programmām, kas attiecas uz pienākumu pārraudzīt un izvērtēt valsts sistēmu un valsts stratēģiju efektivitāti;

c)

Savienības finansiālo palīdzību attiecībā uz:

i)

Savienības finansiālās palīdzības aprēķinu bāzi un 34. panta 2. punktā minētās produkcijas vērtību;

ii)

atsauces laikposmiem, ko piemēro atbalsta aprēķināšanai;

iii)

avansa maksājumiem un prasību iemaksāt nodrošinājumu gadījumos, kad tiek izmaksāts atbalsta maksājums avansā;

iv)

konkrētajiem noteikumiem, kas piemērojami ražotāju organizāciju apvienību darba programmu finansēšanai, īpaši attiecībā uz tiem, kas saistīti ar 34. panta 2 punktā noteiktajiem atbalsta ierobežojumiem;

d)

krīžu novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem attiecībā uz:

i)

iespēju dalībvalstīm nepiemērot vienu vai vairākus krīžu novēršanas un pārvarēšanas pasākumus;

ii)

nosacījumiem saistībā ar 33. panta 3. punkta pirmās daļas a), b) un c) apakšpunktiem;

iii)

no tirgus izņemto produktu atļautajiem galamērķiem, par ko jālemj dalībvalstīm;

iv)

maksimālo atbalsta līmeni par produktu izņemšanu no tirgus;

v)

prasību par iepriekšējiem paziņojumiem, ja notiek produktu izņemšana no tirgus;

vi)

tirgū laistās produkcijas apjoma aprēķināšanas bāzi 34. panta 4. punktā minētajai bezmaksas izplatīšanai un tirgū laistās produkcijas maksimālā apjoma noteikšanu, ja produkti tiek izņemti no tirgus;

vii)

prasību attēlot Savienības emblēmu uz bezmaksas izplatīšanai paredzētu produktu iepakojuma;

viii)

nosacījumiem, ko piemēro no tirgus izņemtu produktu saņēmējiem,

ix)

šajā iedaļā minēto terminu izmantošanu;

x)

nosacījumiem, kas jāpieņem dalībvalstīm un kas saistīti ar ražas priekšlaicīgu novākšanu un ražas nenovākšanu;

xi)

ražas apdrošināšanu;

xii)

kopējiem fondiem un

xiii)

nosacījumiem, kas saistīti ar izdevumu maksimālo robežlielumu, un par šāda robežlieluma noteikšanu attiecībā uz augļu dārzu vēlreizēju apstādīšanu veselības un fitosanitāru apsvērumu dēļ saskaņā ar 33. panta 3. punkta pirmās daļas e) apakšpunktu;

e)

valsts finansiālo palīdzību attiecībā uz:

i)

ražotāju organizācijas pakāpi;

ii)

prasību iemaksāt nodrošinājumu, ja tiek izmaksāts avansa maksājums;

iii)

valsts finansiālās palīdzības maksimālo procentuālo daļu, ko atlīdzina Savienība.

38. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot pasākumus attiecībā uz:

a)

darbības fondu pārvaldību;

b)

informāciju, kas jāiekļauj darbības programmās, valsts sistēmās un valsts stratēģijās, kas minētas 36. pantā, darbības programmu iesniegšanu dalībvalstīm, laika ierobežojumiem, pavaddokumentiem un dalībvalstu apstiprinājumu;

c)

darbības programmu īstenošanu, ko veic ražotāju organizācijas un ražotāju organizāciju apvienības;

d)

valsts stratēģiju un darbības programmu pārraudzības un izvērtēšanas ziņojumu iesniegšanu, formu un saturu;

e)

atbalsta pieteikumiem un atbalsta maksājumiem, tostarp avansa un daļējiem atbalsta maksājumiem;

f)

praktiskajiem pasākumiem Savienības emblēmas attēlošanai uz bezmaksas izplatīšanai paredzētu produktu iepakojuma;

g)

tirdzniecības standartu ievērošanu, ja notiek izņemšana no tirgus;

h)

transporta, šķirošanas un iepakošanas izmaksām bezmaksas izplatīšanas gadījumā;

i)

noieta veicināšanas, komunikācijas un mācību pasākumiem krīžu novēršanas un pārvarēšanas gadījumā;

j)

izņemšanas no tirgus, priekšlaicīgas ražas novākšanas, ražas nenovākšanas un ražas apdrošināšanas pasākumu īstenošanu;

k)

valsts finansiālās palīdzības piemērošanu, atļauju, izmaksu un atmaksu;

l)

nodrošinājuma iemaksas procedūrām un iemaksājamā nodrošinājuma apjomu, ja tiek izmaksāts avansa maksājums.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Iedaļa

Atbalsta programmas vīna nozarē

1.   Apakšiedaļa

Vispārīgi noteikumi un atbalsttiesīgi pasākumi

39. pants

Darbības joma

Šajā iedaļā ir izklāstīti noteikumi, kas reglamentē Savienības līdzekļu piešķiršanu dalībvalstīm un to, kā dalībvalstis saskaņā ar valsts atbalsta piecgadu programmām ("atbalsta programmas") izmanto šos līdzekļus, lai finansētu īpašus vīna nozares atbalsta pasākumus.

40. pants

Saderība un saskanība

1.   Atbalsta programmas ir saderīgas ar Savienības tiesību aktiem un saskanīgas ar Savienības pasākumiem, rīcībpolitiku un prioritātēm.

2.   Dalībvalstis ir atbildīgas par atbalsta programmām un nodrošina, ka tās ir iekšēji saskanīgas un ka tās ir izstrādātas un tiek īstenotas objektīvi, ņemot vērā attiecīgo ražotāju ekonomisko stāvokli un vajadzību novērst nepamatotu atšķirīgu attieksmi pret ražotājiem.

3.   Atbalstu nepiešķir par:

a)

pētniecības projektiem un pasākumiem pētniecības projektu atbalstam, kuri nav tie, kas minēti 45. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktos;

b)

pasākumiem, kuri ietverti dalībvalstu lauku attīstības programmās saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1305/2013.

41. pants

Atbalsta programmu iesniegšana

1.   Katra ražotāja dalībvalsts, kas minēta VI pielikumā, iesniedz Komisijai piecgadu atbalsta programmas projektu, kurā iekļauts vismaz viens no 38. pantā noteiktajiem atbalsttiesīgajiem pasākumiem.

2.   Atbalsta programmu projektos atbalsta pasākumi tiek izstrādāti tādā ģeogrāfiskā mērogā, kādu dalībvalsts uzskata par vispiemērotāko. Pirms atbalsta programmas projekta iesniegšanas Komisijai dalībvalsts apspriežas ar attiecīgā teritoriālā mēroga kompetentajām iestādēm un organizācijām.

3.   Katra dalībvalsts iesniedz vienu atbalsta programmas projektu, kurā var ņemt vērā reģionālas īpatnības.

4.   Atbalsta programmas sāk piemērot trīs mēnešus pēc atbalsta programmas projekta iesniegšanas Komisijai.

Tomēr Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot, ka iesniegtais atbalsta programmas projekts neatbilst šajā iedaļā izklāstītajiem nosacījumiem, un informē par to attiecīgo dalībvalsti. Šādā gadījumā dalībvalsts iesniedz Komisijai pārskatītu atbalsta programmas projektu. Pārskatīto atbalsta programmu sāk piemērot divus mēnešus pēc pārskatītā atbalsta programmas projekta iesniegšanas, ja vien joprojām nepastāv neatbilstība, un tādā gadījumā piemēro šo daļu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru.

5.   Izmaiņām, kas piemērojamas dalībvalstu iesniegtajām atbalsta programmām, piemēro 4. punktu mutatis mutandis.

42. pants

Atbalsta programmu saturs

Atbalsta programmās ir vismaz šādi elementi:

a)

sīks ierosināto pasākumu apraksts, kā arī to kvantitatīvie mērķi;

b)

rezultāti, kas gūti apspriežoties;

c)

novērtējums, kurā izklāstīta iecerētā tehniskā, ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā ietekme;

d)

pasākumu īstenošanas grafiks;

e)

vispārēja finansējuma tabula, kurā izklāstīti resursi, kas jāatvēl, un sākotnēji iecerētais resursu sadalījums pa pasākumiem saskaņā ar VI pielikumā norādīto budžeta limitu;

f)

kritēriji un kvantitatīvie rādītāji, kas izmantojami uzraudzībai un novērtējumam, kā arī pasākumi, kas jāveic, lai atbalsta programmas īstenotu pienācīgi un efektīvi; un

g)

par atbalsta programmas īstenošanu atbildīgo kompetento iestāžu un struktūru izraudzīšana.

43. pants

Atbalsttiesīgi pasākumi

Atbalsta programmās var būt tikai viens vai vairāki šādi pasākumi:

a)

noieta veicināšana saskaņā ar 45. pantu;

b)

vīna dārzu pārstrukturēšana un pārveidošana saskaņā ar 46. pantu;

c)

ražas priekšlaicīga novākšana saskaņā ar 47. pantu;

d)

kopējie fondi saskaņā ar 48. pantu;

e)

ražas apdrošināšana saskaņā ar 49. pantu;

f)

ieguldījumi saskaņā ar 50 pantu;

g)

inovācijai vīna nozarē saskaņā ar 51. pantu;

h)

blakusproduktu destilācija saskaņā ar 52. pantu.

44. pants

Vispārēji noteikumi par atbalsta programmām

1.   Pieejamos Savienības līdzekļus sadala, nepārsniedzot VI pielikumā paredzētos budžeta limitus.

2.   Savienības atbalstu piešķir tikai par atbilstīgajiem izdevumiem, kas radušies pēc attiecīgās atbalsta programmas projekta iesniegšanas.

3.   Dalībvalstis nepiedalās to pasākumu izmaksās, ko saskaņā ar atbalsta programmām finansējusi Savienība.

2.   Apakšiedaļa

Īpaši atbalsta pasākumi

45. pants

Noieta veicināšana

1.   Atbalstu saskaņā ar šo pantu sniedz par informatīviem vai noieta veicināšanas pasākumiem attiecībā uz Savienības vīniem:

a)

dalībvalstīs, lai patērētājus informētu par vīna patēriņu ar atbildības sajūtu un par Savienības sistēmu, kas attiecas uz cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm; vai arī

b)

trešās valstīs, lai uzlabotu to konkurētspēju.

2.   Pasākumus, kas minēti 1. punkta b) apakšpunktā, piemēro vīniem ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi vai vīniem ar vīna vīnogu šķirnes norādi, un šie pasākumi var būt tikai viens vai vairāki no turpmāk minētā:

a)

sabiedrisko attiecību, noieta veicināšanas vai reklāmas pasākumi, kas izceļ Savienības produktu augstos standartus, īpaši kvalitātes, pārtikas nekaitīguma vai vides ziņā;

b)

dalība starptautiski nozīmīgos pasākumos, gadatirgos vai izstādēs;

c)

informācijas kampaņas, jo īpaši par Savienības sistēmām attiecībā uz cilmes vietu nosaukumiem, ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un bioloģisko ražošanu;

d)

jaunu tirgu izpēte, kas vajadzīga jaunu noieta tirgu apgūšanai;

e)

pētījumi, lai novērtētu informācijas un noieta veicināšanas pasākumu rezultātus.

3.   Savienības ieguldījums 1. punktā minētajos informācijas vai noieta veicināšanas pasākumos nepārsniedz 50 % no atbilstīgajiem izdevumiem.

46. pants

Vīna dārzu pārstrukturēšana un pārveidošana

1.   Vīna dārzu pārstrukturēšanas un pārveidošanas pasākumu mērķis ir palielināt vīna ražotāju konkurētspēju.

2.   Atbalstu par vīna dārzu pārstrukturēšanu un pārveidošanu piešķir tad, ja dalībvalstis saskaņā ar 145. panta 3. punktu iesniedz pārskatu par ražošanas potenciālu.

3.   Atbalsts par vīna dārzu pārstrukturēšanu un pārveidošanu, ar kuru var arī palīdzēt uzlabot ilgtspējīgas ražošanas sistēmas un vīna nozares vides pēdas nospiedumu, var attiekties tikai uz vienu vai vairākiem šādiem pasākumiem:

a)

šķirņu nomaiņu, tostarp izmantojot potēšanu ar starppoti;

b)

vīna dārzu vietas maiņu;

c)

vīna dārzu vēlreizēju apstādīšanu, ja tas vajadzīgs pēc tam, kad tie pēc dalībvalsts kompetentās iestādes rīkojuma obligātā kārtā tika izarti veselības vai fitosanitāru apsvērumu dēļ;

d)

vīna dārzu apsaimniekošanas paņēmienu uzlabošanu, jo īpaši ieviešot modernas ilgtspējīgas ražošanas sistēmas.

Atbalstu nepiešķir vīna dārzu parastai atjaunošanai, tas nozīmē – tā paša zemes gabala atkārtotai apstādīšanai ar to pašu vīna vīnogu šķirni, izmantojot to pašu vīnogulāju audzēšanas sistēmu, pēc tam, kad vīnogulājiem ir beidzies dabīgais dzīves cikls.

Dalībvalstis var noteikt papildu specifikācijas, īpaši attiecībā uz aizstāto vīna dārzu vecumu.

4.   Atbalstu par vīna dārzu pārstrukturēšanu un pārveidošanu, tostarp par vīna dārzu apsaimniekošanas paņēmienu uzlabošanu, var piešķirt tikai šādā veidā:

a)

kā kompensāciju ražotājiem par ieņēmumu zaudējumu pasākuma īstenošanas dēļ;

b)

kā ieguldījumu pārstrukturēšanas un pārveidošanas izmaksās.

5.   Ar 4. punkta a) apakšpunktā minēto kompensāciju ražotājiem par ieņēmumu zaudējumu var segt līdz 100 % no attiecīgā zaudējuma, un to var īstenot vienā no šādiem veidiem:

a)

neatkarīgi no Regulas (EK) Nr. 1234/2007 II daļas I sadaļas III nodaļas IVa iedaļas II apakšiedaļas, kurā izklāstīts stādīšanas tiesību pārejas režīms, atļaujot gan veco, gan jauno vīnogulāju līdzāspastāvēšanu līdz pārejas režīma beigām, taču ne ilgāk kā trīs gadus;

b)

izmaksājot finansiālu kompensāciju.

6.   Savienības ieguldījums vīna dārzu pārstrukturēšanas un pārveidošanas faktiskajās izmaksās nepārsniedz 50 %. Mazāk attīstītos reģionos Savienības ieguldījums pārstrukturēšanas un pārveidošanas izmaksās nepārsniedz 75 %.

47. pants

Priekšlaicīga ražas novākšana

1.   Šajā pantā priekšlaicīga ražas novākšana ir nenogatavojušos vīnogu ķekaru pilnīga iznīcināšana vai nolasīšana, tādējādi samazinot attiecīgās platības ražu līdz nullei.

Par priekšlaicīgu novākšanu neuzskata tirgojamu vīnogu atstāšanu zaros parasta ražošanas cikla beigās (ražas nenovākšana).

2.   Atbalsts par ražas priekšlaicīgu novākšanu palīdz atjaunot piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru Savienības vīna tirgū, lai novērstu tirgus krīzes.

3.   Atbalstu par priekšlaicīgu ražas novākšanu var piešķirt kā kompensāciju, veicot vienotas likmes maksājumu par hektāru, kura apmērs jānosaka attiecīgajai dalībvalstij. Maksājums nedrīkst pārsniegt 50 % no summas, ko veido vīnogu ķekaru iznīcināšanas vai nolasīšanas tiešās izmaksas un ar šādu iznīcināšanu vai nolasīšanu saistītie ieņēmumu zaudējumi.

4.   Attiecīgā dalībvalsts nosaka sistēmu, kuras pamatā ir objektīvi kritēriji, lai nodrošinātu to, ka atsevišķi vīna ražotāji par priekšlaicīgu ražas novākšanu nesaņem kompensāciju, kas pārsniedz 3. punkta noteikto maksimālo apjomu.

48. pants

Kopējie fondi

1.   Atbalsts kopējo fondu izveidošanai sniedz palīdzību ražotājiem, kuri cenšas nodrošināties pret tirgus svārstībām.

2.   Atbalstu kopējo fondu izveidošanai var piešķirt kā samazinošu pagaidu atbalstu, kas sedz fondu administratīvās izmaksas.

49. pants

Ražas apdrošināšana

1.   Atbalsts par ražas apdrošināšanu palīdz aizsargāt ražotāju ienākumus gadījumos, kad tiem dabas katastrofu, nelabvēlīgu klimatisko apstākļu, slimības vai kaitēkļu invāzijas rezultātā ir radušies zaudējumi.

Apdrošināšanas līgumos tiek prasīts, lai atbalsta saņēmēji veiktu vajadzīgos riska novēršanas pasākumus.

2.   Atbalstu par ražas apdrošināšanu var piešķirt kā Savienības finansiālo ieguldījumu, kas nepārsniedz:

a)

80 % no apdrošināšanas prēmiju izmaksām, ko ražotāji maksājuši par apdrošināšanu pret zaudējumiem, kurus radījuši nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi, kas pielīdzināmi dabas katastrofām;

b)

50 % no apdrošināšanas prēmiju izmaksām, ko ražotāji maksājuši par apdrošināšanu:

i)

pret šā punkta a) apakšpunktā minētajiem zaudējumiem un citiem zaudējumiem, kurus radījuši nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi,

ii)

pret zaudējumiem, kurus radījuši dzīvnieki, augu slimības vai kaitēkļu invāzijas.

3.   Atbalstu par ražas apdrošināšanu var piešķirt tad, ja attiecīgie apdrošinātāju maksājumi nekompensē ražotājiem vairāk par 100 % no zaudētajiem ienākumiem, ņemot vērā jebkuru kompensāciju, ko ražotāji varētu būt saņēmuši no citām atbalsta shēmām, kas saistītas ar apdrošināto risku.

4.   Atbalsts par ražas apdrošināšanu nerada konkurences kropļojumus apdrošināšanas tirgū.

50. pants

Ieguldījumi

1.   Atbalstu var piešķirt par materiāliem vai nemateriāliem ieguldījumiem pārstrādes iekārtās un vīna darītavas infrastruktūrā un tirdzniecības struktūrās un līdzekļos. Minētie ieguldījumi ir paredzēti uzņēmuma kopējās darbības rādītāju uzlabošanai un tā pielāgošanai pieprasījumam tirgū, kā arī konkurētspējas uzlabošanai, un tie attiecas uz VII pielikuma II daļā minēto vīnkopības produktu ražošanu vai tirdzniecību, tostarp tie ir paredzēti, lai uzlabotu enerģijas taupīšanu, vispārējo energoefektivitāti un ilgtspējīgus procesus.

2.   Atbalstu saskaņā ar 1. punktu pēc maksimālās likmes:

a)

piemēro tikai mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem tādā nozīmē, kādā tie definēti Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK (24);

b)

var, papildus tam, piemērot arī visiem uzņēmumiem tālākajos reģionos, kas minēti LESD 349. pantā, un nelielajās Egejas jūras salās, kas definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EU) Nr. 229/2013 (25) 1. panta 2. punktā.

Attiecībā uz uzņēmumiem, uz kuriem neattiecas Ieteikuma 2003/361/EK pielikuma I sadaļas 2. panta 1. punkts un kuros ir mazāk nekā 750 darbinieku vai kuru apgrozījums ir mazāks par EUR 200 miljoniem, atbalsta maksimālo intensitāti samazina uz pusi.

Atbalstu nepiešķir grūtībās nonākušiem uzņēmumiem tādā nozīmē, kā tie definēti Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (26).

3.   Atbilstīgie izdevumi neietver neatbilstīgās izmaksas, kas minētas 69. panta 3. punktā Regulā (ES) Nr. 1303/2013.

4.   Savienības finansējumam piemēro šādas maksimālās atbalsta likmes atbilstīgo ieguldījumu izmaksu segšanai:

a)

mazāk attīstītajos reģionos 50 %;

b)

reģionos, kuri nav mazāk attīstītie reģioni, 40 %;

c)

LESD 349. pantā minētajos tālākajos reģionos 75 %;

d)

Egejas jūras nelielajās salās, kas definētas Regulas (EU) Nr. 229/2013 1. panta 2. punktā, 65 %.

5.   Šā panta 1. punktā minētajam atbalstam mutatis mutandis piemēro Regulas (ES) Nr. 1303/2013 71. pantu.

51. pants

Inovācija vīna nozarē

Atbalstu var piešķirt par materiālām vai nemateriālām investīcijām, kuru mērķis ir izstrādāt jaunus produktus, procesus vai tehnoloģijas attiecībā uz VII pielikuma II daļā minētajiem produktiem. Atbalsta mērķis ir uzlabot Savienības vīnkopības produktu pārdošanas iespējas un konkurētspēju, un atbalstā var būt ietverta zināšanu nodošana. Maksimālās saskaņā ar šo pantu paredzētās atbalsta likmes attiecībā uz Savienības ieguldījumu atbalstā ir tādas pašas, kā likmes, kas noteiktas 50. panta 4. punktā.

52. pants

Blakusproduktu destilācija

1.   Atbalstu var piešķirt par brīvprātīgu vai obligātu vīndarības blakusproduktu destilāciju, kas veikta saskaņā ar VIII pielikuma II daļas D iedaļā izklāstītajiem nosacījumiem.

Atbalsta apmēru nosaka par tilpumkoncentrācijas % un par hektolitru saražotā spirta. Atbalstu nemaksā par tādu spirta tilpumkoncentrāciju destilējamos blakusproduktos, kas pārsniedz 10 % salīdzinājumā ar spirta tilpumkoncentrāciju izgatavotajā vīnā.

2.   Atbalstu maksā destilētājiem, kas pārstrādā vīndarības blakusproduktus, kuri piegādāti destilācijai jēlspirtā ar spirta tilpumkoncentrāciju vismaz 92 %.

Dalībvalstis var izvirzīt nosacījumu, ka atbalstu var saņemt tikai tad, ja atbalsta saņēmējs ir iemaksājis nodrošinājumu.

3.   Maksimālo piemērojamo atbalsta apjomu, kas pamatojas uz savākšanas un pārstrādes izmaksām, Komisija nosaka ar īstenošanas aktiem atbilstīgi 54. pantam.

4.   Attiecīgajā atbalstā ir ietverts vienreizējs maksājums, kas paredzēts, lai atlīdzinātu vīndarības blakusproduktu savākšanas izmaksas. Minēto summu destilētājs pārskaita ražotājam, ja šīs pēdējais sedz attiecīgās izmaksas.

5.   Lai nepieļautu konkurences kropļojumus, spirtu, kas iegūts 1. punktā minētajā destilācijā, par kuru piešķirts atbalsts, izmanto tikai rūpniecības vai enerģētikas vajadzībām.

3.   Apakšiedaļa

Procedūras noteikumi

53. pants

Deleģētās pilnvaras

Lai nodrošinātu dalībvalstu vīna nozares atbalsta programmu mērķu sasniegšanu un Savienības fondu efektīvu un lietderīgu izmantošanu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, ar kuriem paredz:

a)

noteikumus par atbildību par izdevumiem laikā no dienas, kad Komisija saņēmusi atbalsta programmas un atbalsta programmu grozījumus, līdz dienai, kad sākas to piemērošana;

b)

noteikumus par atbalsta programmu saturu un izdevumiem, par administratīvajām un personāla izmaksām un darbībām, kuras var iekļaut dalībvalstu atbalsta programmās, un par nosacījumiem un iespējām, lai ar starpnieku palīdzību veiktu maksājumus, ja atbalstu piešķir ražas apdrošināšanai, kas paredzēta 49. pantā;

c)

noteikumus par prasību iemaksāt nodrošinājumu, ja tiek izmaksāts avansa maksājums;

d)

noteikumus par šajā iedaļā minēto terminu izmantošanu;

e)

noteikumus par izdevumu maksimālā robežlieluma noteikšanu attiecībā uz vīna dārzu vēlreizēju apstādīšanu veselības/ vai fitosanitāru apsvērumu dēļ saskaņā ar 46. panta 3. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu;

f)

noteikumus par izvairīšanos no divkārša finansējuma starp:

i)

dažādām darbībām dalībvalsts vīna nozares atbalsta programmā un

ii)

dalībvalsts vīna nozares atbalsta programmu un lauku attīstības vai veicināšanas programmām;

g)

noteikumus, saskaņā ar kuriem ražotāji izņem no tirgus vīndarības blakusproduktus, par izņēmumiem no minētā pienākuma, lai neradītu papildu administratīvo slogu, un noteikumus par destilētāju brīvprātīgu sertifikāciju;

h)

noteikumus, kas ļauj dalībvalstīm izvirzīt nosacījumus to programmās paredzēto atbalsta pasākumu pareizai darbībai.

54. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot pasākumus attiecībā uz:

a)

atbalsta programmu iesniegšanu, attiecīgo finanšu plānošanu un atbalsta programmu pārskatīšanu;

b)

pieteikumu, atlases un maksājumu procedūrām;

c)

dalībvalstu atbalsta programmu ziņojumu un izvērtējumu iesniegšanu, formu un saturu;

d)

to, kā nosakāmas dalībvalstu atbalsta likmes par priekšlaicīgu ražas novākšanu un blakusproduktu destilāciju;

e)

dalībvalstu veikto atbalsta pasākumu finanšu pārvaldību un piemērošanas noteikumiem;

f)

nodrošinājuma iemaksas procedūrām un iemaksājamā nodrošinājuma apjomu, ja tiek izmaksāts avansa maksājums.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

5.   Iedaļa

Atbalsts biškopības nozarē

55. pants

Valsts programmas un finansējums

1.   Lai uzlabotu biškopības produktu ražošanas un tirdzniecības vispārējos nosacījumus, dalībvalstis var izstrādāt trīs gadu valsts programmas biškopības nozarē ("biškopības programmas"). Minētās programmas tiek izstrādātas, sadarbojoties ar biškopības nozarē reprezentatīvām organizācijām.

2.   Savienības ieguldījums biškopības programmās ir vienāds ar 50 % no izdevumiem, ko dalībvalstis segušas minētajām programmām, kas apstiprinātas saskaņā ar 57. panta pirmās daļas c) punktu.

3.   Lai varētu pretendēt uz 2. punktā minēto Savienības ieguldījumu, dalībvalstis veic biškopības nozares ražošanas un tirdzniecības struktūras izpēti savā teritorijā.

4.   Biškopības programmās var ietvert šādus pasākumus:

a)

tehniskais atbalsts biškopjiem un biškopju organizācijām;

b)

cīņa pret bišu parazītiem un slimībām, jo īpaši varroatozi;

c)

ceļojošās dravniecības racionalizācija;

d)

pasākumi laboratoriju atbalstam, lai analizētu biškopības produktus ar mērķi palīdzēt biškopjiem pārdot savus produktus un palielināt to vērtību;

e)

pasākumi bišu skaita atjaunināšanai stropos Savienībā;

f)

sadarbība ar specializētām struktūrām, lai īstenotu lietišķās pētniecības programmas biškopības un biškopības produktu jomā;

g)

tirgus uzraudzība;

h)

produktu kvalitātes uzlabošana ar mērķi izmantot produktu iespējas tirgū.

56. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai nodrošinātu Savienības fondu efektīvu un lietderīgu izmantojumu biškopības nozarē, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu par:

a)

izvairīšanos no divkārša finansējuma starp dalībvalstu biškopības programmām un lauku attīstības programmām;

b)

pamatu Savienības finansiālā ieguldījuma sadalījumam visām iesaistītajām dalībvalstīm, inter alia pamatojoties uz bišu stropu kopējo skaitu Savienībā.

2.   Lai nodrošinātu, ka Savienības atbalsta shēma ir pielāgota jaunākajām izmaiņām un ka tajā ietvertie pasākumi ir iedarbīgi, lai panāktu biškopības produktu ražošanas un realizācijas vispārējo nosacījumu uzlabošanu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, lai atjauninātu 55. panta 4. punktā minēto pasākumu sarakstu, kurus var iekļaut dalībvalstu biškopības programmās, pievienojot citus pasākumus vai pielāgojot iepriekš minētos pasākumus, tos nesvītrojot no saraksta. Šāds atjaunināts pasākumu saraksts neietekmē valstu programmas, kuras pieņemtas pirms deleģētā akta stāšanās spēkā.

57. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot šīs iedaļas piemērošanai vajadzīgos pasākumus attiecībā uz:

a)

valsts programmu saturu un tādu pētījumu saturu, kurus dalībvalstis veic par to biškopības nozares ražošanas un tirdzniecības struktūru;

b)

procedūru neizmantoto līdzekļu pārdalīšanai;

c)

dalībvalstu iesniegto biškopības programmu apstiprinājumu, tostarp Savienības finansiālā ieguldījuma sadalījumu katrai iesaistītajai dalībvalstij maksimālo finansējuma līmeni pa dalībvalstīm.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

6.   Iedaļa

Atbalsts apiņu nozarē

58. pants

Atbalsts ražotāju organizācijām

1.   Savienība piešķir atbalstu tām ražotāju organizācijām apiņu nozarē, kuras ir atzītas saskaņā ar 152. pantu, lai finansētu darbu tādu mērķu sasniegšana, kuri minēti 152. panta 1. punkta c) apakšpunkta i), ii) vai iii) punktā.

2.   Panta 1. punktā minētais Savienības finansējums ražotāju organizācijām attiecībā uz Vāciju ir EUR 2 277 000 gadā.

59.pants

Deleģētās pilnvaras

Lai nodrošinātu to, ka ar 58. pantā minēto atbalstu tiek finansēta 152. pantā minēto mērķu sasniegšana, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu attiecībā uz:

a)

atbalsta pieteikumiem, tostarp attiecībā uz noteikumiem par termiņiem un papildu dokumentiem;

b)

noteikumiem par atbalsttiesīgām apiņu teritorijām un par katrai ražotāju organizācijai izmaksājamās summas aprēķināšanu.

60. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot pasākumus, kas vajadzīgi, lai piemērotu šo iedaļu attiecībā uz atbalsta maksājumu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņa ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

III   NODAĻA

Vīnogulāju stādīšanas atļauju sistēma

61. pants

Darbības ilgums

Šajā nodaļā izveidoto vīnogulāju stādīšanas atļauju sistēmu piemēro no 2016. gada 1. janvāra līdz 2030. gada 31. decembrim, Komisijai veicot starpposma pārskatu, lai izvērtētu sistēmas darbību un vajadzības gadījumā nāktu klajā ar priekšlikumiem.

1.   Iedaļa

Vīnogulāju stādīšanas atļauju sistēmas pārvaldība

62. pants

Atļaujas

1.   Vīna vīnogu šķirnes, kuras ir klasificētas saskaņā ar 81. panta 2. punktu, var stādīt vai pārstādīt tikai tad, ja ir piešķirta atļauja saskaņā ar 64.,66. un 68. pantam, saskaņā ar šajā nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.

2.   Dalībvalstis piešķir 1. punktā minēto atļauju atbilstīgi platībai, kas izteikta hektāros, pēc ražotāju iesniegta pieteikuma, kurā ir ievēroti objektīvi un nediskriminējoši atbilstības kritēriji. Šādu atļauju piešķir, neuzliekot nekādu maksu ražotājiem.

3.   Šā panta 1. punktā minētās atļaujas ir derīgas trīs gadus, sākot no dienas, kad tās ir piešķirtas. Ražotājam, kas nav izmantojis piešķirto atļauju tās derīguma termiņā, piemēro administratīvus sodus, kā paredzēts Regulas (ES) Nr. 1306/2013 89. panta 4. punktā.

4.   Šo nodaļu nepiemēro stādīšanai vai pārstādīšanai tādās platībās, kuras ir paredzētas eksperimentāliem nolūkiem vai potzaru audzētavām, tādās platībās, no kurām iegūtais vīns vai vīna produkti ir paredzēti tikai patēriņam vīnkopja mājsaimniecībā, vai tādām platībām, kas no jauna ir jāapstāda tādēļ, ka tika veikts saskaņā ar valsts tiesību aktiem pieņemts obligāts iepirkums sabiedrības interesēs.

63. pants

Aizsardzības pasākumi attiecībā uz jauniem stādījumiem

1.   Dalībvalstis katru gadu dara pieejamas stādīšanas atļaujas jauniem stādījumiem, kas veido 1 % no faktiski apstādītajām vīnogulāju platībām to teritorijā; tas tiek noteikts iepriekšējā gada 31. jūlijā.

2.   Dalībvalstis var:

a)

valsts mērogā piemērot zemāku procentuālo vērtību nekā procentuālā vērtība, kas noteikta 1. pantā;

b)

ierobežot atļauju izdošanu reģionālā mērogā attiecībā uz konkrētām platībām, kur atļauts ražot vīnus ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem, platībām, kur atļauts ražot vīnus ar aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, vai platībām bez ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm.

3.   Visi 2. punktā minētie ierobežojumi ir ieguldījums sakārtotā vīnogulāju stādījumu audzēšanā, tie tiek noteikti lielāki par 0 %, un tos pamato ar vienu vai vairākiem no šādiem konkrētiem pamatojumiem:

a)

vajadzība izvairīties no skaidri pierādīta riska, ka vīna produkcijas piedāvājums varētu būt pārāk liels salīdzinājumā ar tirgus izredzēm attiecībā uz minēto produkciju, nepārsniedzot to, kas ir nepieciešams šīs vajadzības apmierināšanai;

b)

vajadzība izvairīties no skaidri pierādīta riska, ka būtiski mazināsies kāda noteikta aizsargāta cilmes vietas nosaukuma vai kādas aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes vērtība.

4.   Dalībvalstis publisko jebkādus lēmumus, kas ir pieņemti saskaņā ar 2. punktu, un tos attiecīgi pamato. Dalībvalstis nekavējoties paziņo Komisijai par minētajiem lēmumiem un to pamatojumu.

64. pants

Jaunu vīnogulāju stādīšanas atļauju piešķiršana

1.   Ja kopējā platība, uz kuru attiecas atbilstīgi pieteikumi attiecīgajā gadā, nepārsniedz platību, kuru dalībvalsts ir darījusi pieejamu, tiek pieņemti visi šādi pieteikumi.

Dalībvalstis šā panta nolūkos var piemērot vienu vai vairākus šādus objektīvus un nediskriminējošus atbilstības kritērijus:

a)

pieteikuma iesniedzējam ir lauksaimniecības platība, kas nav mazāka par to platību, par kuru viņš lūdz atļauju;

b)

pieteikuma iesniedzējam ir piemērotas profesionālās iemaņas un kompetence;

c)

pieteikuma iesniedzējs nerada nekādu nozīmīgu risku, ka tiks ļaunprātīgi izmantota kāda konkrēta aizsargāta cilmes vietas nosaukuma reputācija, ko pieņem kā faktu, ja vien valsts iestādes nepierāda šāda riska pastāvēšanu;

d)

pienācīgi pamatotos gadījumos – vienu vai vairākus 2. punktā minētos kritērijus ar noteikumu, ka tos piemēro objektīvi un nediskriminējoši.

2.   Ja 1. punktā minētajos atbilstīgajos pieteikumos norādītā kopējā platība kādā konkrētā gadā pārsniedz platību, ko dalībvalsts ir darījusi pieejamu, atļaujas piešķir visiem pieteikuma iesniedzējiem proporcionāli pēc hektāru skaita, pamatojoties uz to platību, kurai tie ir lūguši piemērot atļauju. Šāda piešķiršana var būt arī daļēja vai pilnīga saskaņā ar vienu vai vairākiem šādiem objektīviem un nediskriminējošiem prioritāriem kritērijiem:

a)

ražotāji, kuri veic vīnogulāju stādīšanu pirmo reizi un kuri veic uzņēmējdarbību kā šīs saimniecības vadītāji (jauni dalībnieki);

b)

platības, kur vīna dārzi veicina vides saglabāšanu;

c)

no jauna apstādāmās platības saistībā ar zemes apvienošanas projektiem;

d)

platības, kuras skar dabas vai kādi citi specifiski ierobežojumi,

e)

attīstības vai vēlreizējas apstādīšanas projektu ilgtspēja, pamatojoties uz ekonomisku izvērtējumu;

f)

no jauna apstādāmas platības, kuras dod ieguldījumu lauku saimniecības un reģiona konkurētspējas uzlabošanā;

g)

projekti, kas var potenciāli uzlabot to produktu kvalitāti, kuriem ir ģeogrāfiskās izcelsmes norāde;

h)

no jauna apstādāmas platības saistībā ar mazu un vidēju saimniecību paplašināšanu.

3.   Dalībvalstis publisko 1. un 2. punktā minētos kritērijus, kurus tās piemēro, un nekavējoties dara tos zināmus Komisijai.

65. pants

Profesionālo organizāciju loma

Piemērojot 63. panta 2. punktu, dalībvalsts var ņemt vērā ieteikumus, ko sniegušas atzītas profesionālās organizācijas, kas darbojas vīna nozarē, kā minēts 152., 156. un 157. pantā, 95. pantā minētās ieinteresētās ražotāju grupas vai cita veida profesionālās organizācijas, kas ir atzītas, pamatojoties uz attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, ar noteikumu, ka pirms šiem ieteikumiem reprezentatīvas attiecīgās puses atsauces ģeogrāfiskajā teritorijā noslēdz vienošanos.

Ieteikumus dod ne vairāk kā uz trim gadiem.

66. pants

Pārstādīšana

1.   Dalībvalstis atļauju piešķir automātiski ražotājiem, kuri no 2016. gada 1. janvāra ir izaruši ar vīnogulājiem apstādītu platību un iesniedz pieteikumu. Šāda atļauja atbilst minētās platības ekvivalentam tīrās ražas izteiksmē. Platības, uz kurām attiecas šādas atļaujas, netiek skaitītas 63. panta izpratnē.

2.   Dalībvalstis var piešķirt 1. punktā minēto atļauju ražotājiem, kuri uzņēmušies izart ar vīnogulājiem apstādītu platību, ja attiecīgās platības izaršanu veic vēlākais ceturtā gada beigās, ko skaita no dienas, kad ir iestādīti jaunie vīnogulāji.

3.   Atļauju, kas minēta 1. punktā, izmanto tajā pašā saimniecībā, kur tika veikta izaršana. Platībās, kurās ir tiesības ražot vīnogulājus ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem vai aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, dalībvalstis, pamatojoties uz kādas profesionālās organizācijas ieteikumu saskaņā ar 65. pantu, var ierobežot pārstādīšanu, atļaujot stādīt tikai tādus vīnogulājus, kas atbilst tā paša aizsargātā cilmes vietas nosaukuma vai tās pašas aizsargātās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes specifikācijām, kādas bija izartās platības vīnogulājiem.

4.   Šo pantu nepiemēro attiecībā uz neatļautu stādījumu izaršanu.

67. pants

De minimis noteikumi

1.   Šajā nodaļā izveidotā vīnogulāju stādīšanas atļauju sistēma netiek piemērota dalībvalstīs, kur 2007. gada 31. decembrī netika piemērots stādīšanas tiesību pārejas režīms, kas izveidots ar Regulas (EK) Nr. 1234/2007 II daļas I sadaļas III nodaļas IVa iedaļas II apakšiedaļu.

2.   Dalībvalstis, kurām 2007. gada 31. decembrī tika piemērots 1. punktā minētais režīms un kurās pašreiz ar vīnogulājiem apstādītās platības nepārsniedz 10 000 hektārus, var pieņemt lēmumu neīstenot ar šo nodaļu ieviesto vīnogulāju stādīšanas atļauju sistēmu.

68. pants

Pārejas noteikumi

1.   Stādīšanas tiesības, kuras līdz 2015. gada 31. decembrim ir piešķirtas ražotājiem saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1234/2007 85.h, 85.i vai 85.k pantu, kuras attiecīgie ražotāji nav izmantojuši un kuras minētajā datumā joprojām ir spēkā, no 2016. gada 1. janvāra var tikt pārveidotas par šajā nodaļā minētajām atļaujām.

Šāda pārveidošana tiek veikta pēc pieteikuma, ko līdz 2015. gada 31. decembrim iesniedz minētie ražotāji. Dalībvalstis var pieņemt lēmumu līdz 2020. gada 31. decembrim ļaut ražotājiem iesniegt šādu pieteikumu tiesības pārvērst atļaujās.

2.   Saskaņā ar 1. punktu piešķirtajām atļaujām ir tāds pats derīguma termiņš kā 1. punktā minētajām stādīšanas tiesībām. Ja minētās atļaujas netiek izmantotas, to termiņš beidzas vēlākais 2018. gada 31. decembrī vai vēlākais 2023. gada 31. decembrī, ja dalībvalstis ir pieņēmušas 1. punkta otrajā daļā minēto lēmumu.

3.   Platības, uz kurām attiecas saskaņā ar 1. punktu piešķirtās atļaujas, netiek skaitītas 63. panta izpratnē.

69. pants

Deleģētās pilnvaras

Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz:

a)

nosacījumiem attiecībā uz 62. panta 4. punktā minētā izņēmuma piemērošanu;

b)

noteikumiem attiecībā uz 64. panta 1. un 2. punktā minētajiem kritērijiem;

c)

kritēriju pievienošanu papildus 64. panta 1. un 2. punktā minētajiem kritērijiem;

d)

vīnogulāju, ko ražotājs ir uzņēmies izart, un no jauna iestādīto vīnogulāju līdzāspastāvēšanu saskaņā ar 66. panta 2. punktu;

e)

pamatojumiem, uz kuriem balstās dalībvalstu saskaņā ar 66. panta 3. punktu pieņemtie lēmumi.

70. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija, var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot vajadzīgos pasākumus saistībā ar:

a)

atļauju piešķiršanas procedūrām;

b)

uzskaiti, kas jākārto dalībvalstīm, un paziņojumiem, kas jānosūta Komisijai.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Iedaļa

Vīnogulāju stādīšanas atļauju sistēmas kontrole

71. pants

Neatļauti stādījumi

1.   Platības, kuras ir apstādītas ar vīnogulājiem bez atļaujas, ražotāji izar, izmaksas sedzot paši.

2.   Ja ražotāji četru mēnešu laikā no dienas, kad tiem ir paziņots par pārkāpumu, izaršanu neveic, dalībvalstis nodrošina, ka šādu bez atļaujas apstādītu platību izaršanu veic divu gadu laikā pēc tam, kad beidzies četru mēnešu laikposms. Attiecīgās izmaksas iekasē no ražotājiem, uz kuriem tas attiecas.

3.   Dalībvalstis līdz katra gada 1. martam Komisijai paziņo par to, cik lielas ir kopējās platības, kuras ir pārbaudītas, ka tās tikušas apstādītas ar vīnogulājiem bez atļaujas pēc 2016. gada 1. janvāra, kā arī par to, cik lielas platības ir izartas saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu.

4.   Ražotājam, kas nav izpildījis šā panta 1. punktā izklāstītos pienākumus, piemēro sodus, ko nosaka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 64. pantu.

5.   Attiecībā uz platībām, kuras ir apstādītas ar vīnogulājiem bez atļaujas, nevar izmantot nekādus valsts vai Savienības atbalsta pasākumus.

72. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot nepieciešamos pasākumus, ar kuriem sniedz sīkāku informāciju par paziņojuma prasībām, kas dalībvalstīm jāievēro, tostarp informāciju par neievērošanas gadījumā iespējamu tā budžeta limita samazinājumu, kas paredzēts VI pielikumā.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

II   SADAĻA

NOTEIKUMI PAR TIRDZNIECĪBU UN RAŽOTĀJU ORGANIZĀCIJĀM

I   NODAĻA

Tirdzniecības noteikumi

1.   Iedaļa

Tirdzniecības standarti

1.   Apakšiedaļa

Ievada noteikumi

73. pants

Darbības joma

Neskarot citus noteikumus, kas piemērojami lauksaimniecības produktiem, kā arī noteikumus, kas pieņemti veterinārijas, fitosanitārijas un pārtikas nozarēs, lai nodrošinātu produktu atbilstību higiēnas un veselības standartiem un aizsargātu dzīvnieku, augu un cilvēku veselību, šajā iedaļā ir izklāstīti noteikumi par lauksaimniecības produktu tirdzniecības standartiem. Minētos noteikumus iedala obligātos noteikumos un fakultatīvos rezervētos noteikumos lauksaimniecības produktiem.

2.   Apakšiedaļa

Nozarei vai produktam izstrādāti tirdzniecības standarti

74. pants

Vispārējs princips

Produktus, uz kuriem attiecas saskaņā ar šo iedaļu nozarei vai produktam izstrādāti tirdzniecības standarti, Savienībā var tirgot tikai tad, ja tie atbilst šiem standartiem.

75. pants

Noteikšana un saturs

1.   Tirdzniecības standartus var piemērot vienai vai vairākām no turpmāk norādītajām nozarēm un produktiem:

a)

olīveļļai un galda olīvām;

b)

augļiem un dārzeņiem;

c)

augļu un dārzeņu pārstrādes produktiem;

d)

banāniem;

e)

dzīviem augiem;

f)

olām;

g)

mājputnu gaļai;

h)

ziežamiem taukiem, kas paredzēti lietošanai pārtikā;

i)

apiņiem.

2.   Lai ņemtu vērā patērētāju priekšstatus un uzlabotu šā panta 1. un 4. punktā uzskaitīto lauksaimniecības produktu ražošanas un tirdzniecības ekonomiskos apstākļus, kā arī to kvalitāti, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu par minēto nozaru un produktu tirdzniecības standartiem visos tirdzniecības posmos, kā arī atkāpes un atbrīvojumus no šādiem standartiem, lai pielāgotos vienmēr mainīgajiem tirgus apstākļiem, patērētāju jaunajām prasībām, attiecīgo starptautisko standartu attīstībai, un lai neradītu šķēršļus produktu inovācijai.

3.   Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1169/2011 (27) 26. pantu, šā panta 1. punktā minētie tirdzniecības standarti var attiekties uz vienu vai vairākiem turpmāk minētajiem, kas nosakāmi attiecībā uz nozari vai produktu un kas balstīti uz katras nozares specifiku, nepieciešamību regulēt laišanu tirgū un šā panta 5. punktā izklāstītajiem nosacījumiem:

a)

tehniskajām definīcijām, apzīmējumu un tirdzniecības nosaukumiem attiecībā uz nozarēm, kuras nav 78. pantā minētās nozares;

b)

klasifikācijas kritērijiem, piemēram, šķirošanu, svaru, izmēriem, vecumu un kategoriju;

c)

sugu, augu šķirni vai dzīvnieku sugu, vai tirdzniecības tipu;

d)

noformējumu, marķējumu, kas saistīts ar obligātajiem tirdzniecības standartiem, iepakojumu, noteikumiem, kas piemērojami iepakošanas centriem, marķēšanu, ražas gadu un īpašu apzīmējumu izmantošanu, neskarot 92.līdz 123. pantu;

e)

tādiem kritērijiem kā izskats, konsistence, uzbūve, produkta īpašības un ūdens saturs procentos;

f)

ražošanā izmantotajām konkrētajām vielām, komponentiem vai sastāvdaļām, tostarp to kvantitatīvo saturu, tīrību un identifikāciju;

g)

audzēšanas veidu un ražošanas metodi, tostarp vīndarības metodēm, un progresīvām ilgtspējīgas ražošanas sistēmām;

h)

misas un vīna kupāžu, tostarp uz attiecīgajām definīcijām, sajaukšanu un tās ierobežojumiem;

i)

savākšanas, piegādes, saglabāšanas un pārdošanas biežumu, konservācijas metodi un temperatūru, uzglabāšanu un transportu;

j)

audzēšanas un/vai izcelsmes vietu, izņemot attiecībā uz mājputnu gaļu un ziežamajiem taukiem;

k)

noteiktu vielu un metožu izmantošanas ierobežojumiem;

l)

īpašu izmantojumu;

m)

nosacījumiem par tādu produktu realizāciju, turēšanu, apgrozību un izmantošanu, kuri neatbilst tirdzniecības standartiem, kas pieņemti saskaņā ar 1. punktu, vai definīcijām, apzīmējumiem un tirdzniecības nosaukumiem, kas minēti 78. pantā, kā arī par blakusproduktu realizāciju.

4.   Papildus 1. punktam, tirdzniecības standartus var piemērot vīna nozarei. Panta 3. punkta f), g), h), k) un m) apakšpunktu piemēro minētajai nozarei.

5.   Nozarei vai produktam izstrādātus tirdzniecības standartus, kas pieņemti saskaņā ar šā panta 1. punktu, nosaka, neskarot 84. līdz 88. pantu un IX pielikumu, un tajos ņem vērā:

a)

attiecīgā produkta specifiskās iezīmes;

b)

vajadzību nodrošināt apstākļus, lai veicinātu šo produktu laišanu tirgū;

c)

ražotāju ieinteresētību paziņot informāciju par produktu un audzēšanas specifiku un patērētāju ieinteresētību saņemt atbilstīgu un pārredzamu informāciju par produktu, tostarp par audzēšanas vietu, kas jānosaka katram atsevišķam gadījumam piemērotā ģeogrāfiskā līmenī, pirms tam veicot izvērtējumu jo īpaši par to, kādas ir tirgus dalībnieku izmaksas un administratīvais slogs, un par to, kādu labumu tas dod ražotājiem un gala patērētājam;

d)

metodes, kas pieejamas produktu fizikālo, ķīmisko un organoleptisko īpašību noteikšanai;

e)

starptautisko organizāciju pieņemtos standarta ieteikumus.

f)

nepieciešamību saglabāt produktu dabiskās un pamata īpašības un neradīt būtiskas izmaiņas attiecīgā produkta sastāvā.

6.   Lai ņemtu vērā patērētāju priekšstatus un vajadzību uzlabot lauksaimniecības produktu kvalitāti un to ražošanas un tirdzniecības ekonomiskos apstākļus, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu 1. punktā doto nozaru sarakstu. Šie deleģētie akti attiecas tikai un vienīgi uz pierādītām vajadzībām, kuras izriet no jauna patērētāju pieprasījuma, tehniskā progresa vai nepieciešamības pēc produkta inovācijas un par kurām Komisija ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei, īpaši izvērtējot patērētāju vajadzības, izmaksas un administratīvo slogu, kas gulstas uz tirgus dalībniekiem, tostarp ietekmi uz iekšējo tirgu un starptautisko tirdzniecību, un ieguvumus ražotājiem un tiešajiem patērētājiem.

76. pants

Papildu prasības augļu un dārzeņu nozares produktu tirdzniecībai

1.   Attiecīgā gadījumā papildus piemērojamiem tirdzniecības standartiem, kas minēti 75. pantā, augļu un dārzeņu nozares produktus, kurus paredzēts pārdot patērētājiem svaigus, var tirgot tikai tad, ja tie ir veseli, tīri un tirdzniecībai atbilstīgā kvalitātē un ja ir norādīta izcelsmes valsts.

2.   Panta 1. punktā minētos tirdzniecības standartus, kā arī visus tirdzniecības standartus, kas piemērojami augļu un dārzeņu nozarei un kas ir noteikti saskaņā ar šo apakšiedaļu, piemēro visos tirdzniecības posmos, tostarp importējot un eksportējot, un tie var attiekties uz kvalitāti, iedalīšanu kategorijās, svaru, izmēru, iepakojumu, fasējumu, uzglabāšanu, transportēšanu, noformēšanu un pārdošanu.

3.   Tādu augļu un dārzeņu nozares produktu īpašnieks, uz kuriem attiecas tirdzniecības standarti, šādus produktus Savienībā neizliek apskatei, nepiedāvā pārdošanai, nepiegādā un netirgo citādi, kā tikai atbilstīgi minētajiem standartiem, un viņš ir atbildīgs par šādas atbilstības nodrošināšanu.

4.   Lai nodrošinātu šā panta 1. punktā noteikto prasību pareizu piemērošanu un lai ņemtu vērā konkrētas specifiskas situācijas, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus par specifiskām atkāpēm no šā panta, kuras ir vajadzīgas tā pareizai piemērošanai.

77. pants

Apiņu sertifikācija

1.   Attiecīgā gadījumā papildus piemērojamiem tirdzniecības standartiem uz apiņu nozares produktiem, kas ievākti vai sagatavoti Savienībā, attiecas sertifikācijas procedūra saskaņā ar šo pantu.

2.   Sertifikātus var izdot tikai par tādiem produktiem, kam ir kvalitātes iezīmju minimums, kurš atbilst konkrētajam tirdzniecības posmam. Attiecībā uz apiņu pulveri, apiņu pulveri ar augstāku lupulīna saturu, apiņu ekstraktu un jauktiem apiņu produktiem sertifikātu var izdot vienīgi tad, ja alfa skābes saturs šajos produktos nav mazāks par tās saturu apiņos, no kuriem šie produkti iegūti.

3.   Sertifikātos norāda vismaz:

a)

apiņu ražošanas vietu(-as),

b)

ražas gadu vai gadus un

c)

šķirni vai šķirnes.

4.   Apiņu nozares produktus var tirgot vai eksportēt tika tad, ja tiem saskaņā ar šo pantu izdots sertifikāts.

Ja apiņu nozares produkti tiek importēti, tad 190. panta 2. punktā noteiktais apliecinājums tiek uzskatīts par minētā sertifikāta ekvivalentu.

5.   Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem nosaka pasākumus attiecībā uz atkāpēm no šā panta 4. punkta:

a)

kuras paredzētas, lai pildītu dažu trešo valstu tirdzniecības prasības, vai arī

b)

kuras attiecas uz produktiem, kas domāti īpaša veida izmantošanai.

Pirmajā daļā minētie pasākumi:

i)

neskar to produktu parastu tirgošanu, par kuriem ir izdots sertifikāts, un

ii)

ir jāpapildina ar garantijām, kuru mērķis ir nepieļaut nekādus pārpratumus attiecībā uz minētajiem produktiem.

78. pants

Definīcijas, apzīmējumi un tirdzniecības nosaukumi attiecībā uz konkrētām nozarēm un produktiem

1.   Attiecīgā gadījumā papildus piemērojamiem tirdzniecības standartiem VII pielikumā sniegtās definīcijas, apzīmējumus un tirdzniecības nosaukumus piemēro šādām nozarēm vai produktiem:

a)

liellopu un teļa gaļa;

b)

vīns;

c)

piens un piena produkti, kas paredzēti lietošanai pārtikā;

d)

mājputnu gaļa;

e)

olas;

f)

ziežamie tauki, kas paredzēti lietošanai pārtikā; un

g)

olīveļļa un galda olīvas.

2.   VII pielikumā sniegtās definīcijas, apzīmējumus vai tirdzniecības nosaukumus Savienībā var lietot tikai tāda produkta tirdzniecībai, kas atbilst attiecīgajām prasībām, kuras izklāstītas minētajā pielikumā.

3.   Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz grozījumiem, atkāpēm vai izņēmumiem VII pielikumā noteiktajās definīcijās un tirdzniecības nosaukumos. Minētie deleģētie akti stingri attiecas tikai uz pierādītām vajadzībām, kas izriet no jauna patērētāju pieprasījuma, tehniskā progresa vai nepieciešamības pēc produktu inovācijas.

4.   Lai nodrošinātu to, ka tirgus dalībniekiem un dalībvalstīm ir skaidra un pareiza izpratne par definīcijām un tirdzniecības nosaukumiem, kas paredzēti VII pielikumā, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos saskaņā ar 227. pantu attiecībā uz noteikumiem to precizēšanai un piemērošanai.

5.   Lai ņemtu vērā patērētāju priekšstatus un piena produktu tirgus attīstību, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, lai precizētu piena produktus, attiecībā uz kuriem jānorāda, no kādām dzīvnieku sugām piens ir iegūts, ja tas nav govs piens, un lai paredzētu nepieciešamos noteikumus.

79. pants

Pielaide

1.   Lai ņemtu vērā katra produkta vai katras nozares specifiskās iezīmes, dažādos tirdzniecības posmus, tehniskos apstākļus, ievērojamas potenciālās praktiskās grūtības, kā arī analīzes metožu precizitāti un atkārtojamību, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus par viena vai vairāku konkrētu standartu pielaidi, kuru pārsniedzot tiek uzskatīts, ka visa produktu partija neatbilst attiecīgajam standartam.

2.   Pieņemot 1. punktā minētos tiesību aktus, Komisija ņem vērā vajadzību nemainīt produkta būtiskās īpašības un nepieciešamību izvairīties no tā kvalitātes pazemināšanas.

80. pants

Vīndarības metodes un analīžu metodes

1.   VII pielikuma II daļā minēto produktu ražošanā un sagatavošanā uzglabāšanai Savienībā izmanto tikai tās vīndarības metodes, kuras atļautas saskaņā ar VIII pielikumu un paredzētas 75. panta 3. punkta g) apakšpunktā un 83. panta 2. un 3. punktā.

Pirmo daļu nepiemēro:

a)

vīnogu sulai un koncentrētai vīnogu sulai un

b)

vīnogu misai un koncentrētai vīnogu misai, kas paredzēta vīnogu sulas gatavošanai.

Atļautās vīndarības metodes izmanto tikai tādēļ, lai nodrošinātu pareizu vinifikāciju, pareizu produkta saglabāšanu vai nogatavināšanu.

VII pielikuma II daļā minētos produktus Savienībā ražo saskaņā ar VIII pielikumā izklāstītajiem noteikumiem.

2.   VII pielikuma II daļā minētos produktus netirgo Savienībā, ja:

a)

to ražošanā izmantotas Savienībā neatļautas vīndarības metodes;

b)

to ražošanā izmantotas valstī neatļautas vīndarības metodes, vai arī

c)

tie neatbilst VIII pielikumā izklāstītajiem noteikumiem.

Vīnkopības produktus, kas saskaņā ar pirmo daļu nav tirgojami, iznīcina. Atkāpjoties no šā noteikuma, dalībvalstis var atļaut izmantot dažus no šādiem produktiem, kuru īpašības tās nosaka, destilācijas iekārtās vai etiķa ražotnēs, vai rūpnieciskām vajadzībām, ja ar šādu atļauju netiek stimulēta vīnkopības produktu ražošana, izmantojot neatļautas vīndarības metodes.

3.   Atļaujot vīndarības metodes, kā minēts 75. panta 3. punkta g) apakšpunktā, Komisija:

a)

ņem vērā Starptautiskās vīnkopības un vīna organizācijas (OIV) ieteiktos un publicētos vīndarības paņēmienus un analīzes metodes, kā arī uz rezultātus, kas gūti vēl neatļautu vīndarības metožu eksperimentālā izmantošanā;

b)

ņem vērā cilvēka veselības aizsardzību;

c)

ņem vērā iespējamo risku, ka patērētāji var tikt maldināti, jo viņiem ir izveidojies stabils priekšstats par produktu un no tā izrietoša paļāvība, un pārliecinās, vai ir pieejami informācijas līdzekļi un vai tie spēj novērst šādu risku;

d)

ļauj saglabāt vīna dabiskās un būtiskās īpašības un raugās, lai nerastos būtiskas izmaiņas attiecīgā produkta sastāvā;

e)

nodrošina vides aizsardzības prasību minimuma ievērošanu;

f)

ievēro vispārīgos noteikumus par vīndarības metodēm un VIII pielikumā izklāstītos noteikumus.

4.   Lai nodrošinātu pareizu izturēšanos pret vīna produktiem, kas nav tirgojami, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu attiecībā uz noteikumiem par valsts procedūrām, kas minētas šā panta 2. punkta otrajā daļā, un atkāpēm no minētā noteikuma attiecībā uz tādu vīna produktu atsaukšanu vai iznīcināšanu, kuri neatbilst prasībām.

5.   Komisija vajadzības gadījumā pieņem īstenošanas aktus, nosakot 75. panta 5. punkta d) apakšpunktā minētās metodes attiecībā uz produktiem, kuri uzskaitīti VII pielikuma II daļā. Šīs metodes pamatojas uz attiecīgajām metodēm, kuras ieteikusi un publicējusi OIV, izņemot gadījumus, kad tās būtu neefektīvas vai nepiemērotas Savienības izvirzītā mērķa sasniegšanai. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Kamēr šādi īstenošanas akti vēl nav pieņemti, izmanto metodes un noteikumus, kuras atļāvusi attiecīgā dalībvalsts.

81. pants

Vīna vīnogu šķirnes

1.   Produkti, kas uzskaitīti VII pielikuma II daļā un ražoti Savienībā, ir gatavoti no vīna vīnogu šķirnēm, kas klasificējamas saskaņā ar šā panta 2. punktu.

2.   Ievērojot 3. punktu, dalībvalstis klasificē vīna vīnogu šķirnes, kuras vīna ražošanai dalībvalstu teritorijā var stādīt, pārstādīt vai uzpotēt.

Dalībvalstis var klasificēt tikai vīna vīnogu šķirnes, kas atbilst šādiem nosacījumiem:

a)

attiecīgā šķirne pieder pie Vitis vinifera sugas vai ir iegūta, krustojot Vitis vinifera sugu ar citām Vitis ģints sugām;

b)

attiecīgā šķirne nav viena no šīm šķirnēm: Noah, Othello, Isabelle, Jacquez, Clinton un Herbemont.

Ja vīna vīnogu šķirne tiek svītrota no pirmajā daļā minētās klasifikācijas, šo šķirni izar 15 gados pēc svītrošanas.

3.   Dalībvalstis, kuru vīna produkcija, kas aprēķināta, pamatojoties uz vidējo produkcijas apjomu pēdējos piecos vīna gados, nepārsniedz 50 000 hektolitru vīna gadā, ir atbrīvotas no 2. punkta pirmajā daļā paredzētā klasificēšanas pienākuma.

Tomēr arī minētajās dalībvalstīs vīna ražošanai var stādīt, pārstādīt vai uzpotēt tikai vīna vīnogu šķirnes, kas atbilst 2. punkta otrajai daļai.

4.   Atkāpjoties no 2. punkta pirmās un trešās daļas un 3. punkta otrās daļas, dalībvalstis atļauj zinātniskai pētniecībai un eksperimentāliem mērķiem stādīt, pārstādīt vai uzpotēt šādas vīna vīnogu šķirnes:

a)

neklasificētas vīna vīnogu šķirnes tādu dalībvalstu gadījumā, kas nav 3. punktā minētās;

b)

vīna vīnogu šķirnes, kas neatbilst 2. punkta otrajai daļai, tādu dalībvalstu gadījumā, kas ir minētas 3. punktā.

5.   Platības, kas apstādītas ar vīna vīnogu šķirnēm vīna ražošanai, pārkāpjot 2., 3. un 4. punktu, izar.

Tomēr nav pienākuma izart šādas platības, ja attiecīgā produkcija ir paredzēta vienīgi patēriņam vīna ražotāja mājsaimniecībā.

82. pants

VII pielikuma II daļā minētajām kategorijām neatbilstīga vīna izmantošanas veidi

Izņemot pudelēs iepildītu vīnu, par kuru ir pierādījumi, ka iepildīšana pudelēs notikusi pirms 1971. gada 1. septembra, vīnu, kas ražots no to šķirņu vīna vīnogām, kuras uzskaitītas saskaņā ar 81. panta 2. punkta pirmo daļu izstrādātā klasifikācijā, bet kas neatbilst vienai no VII pielikuma II daļā minētajām kategorijām, izmanto tikai patēriņam vīna ražotāju mājsaimniecībā, vīna etiķa ražošanai vai destilācijai.

83. pants

Valstu noteikumi attiecībā uz konkrētiem produktiem un nozarēm

1.   Neatkarīgi no 75. panta 2. punkta dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt valsts noteikumus par dažādām ziežamo tauku kvalitātes pakāpēm. Šādi noteikumi ļauj novērtēt attiecīgās kvalitātes pakāpes, pamatojoties uz kritērijiem, kas jo īpaši saistīti ar izmantotajām izejvielām, produktu organoleptiskajām īpašībām un to fizikālo un mikrobioloģisko stabilitāti.

Dalībvalstis, kas izmanto pirmajā daļā paredzēto iespēju, nodrošina to, ka citu dalībvalstu produktiem, kuri atbilst šajos valsts noteikumos paredzētajiem kritērijiem, var nediskriminējošā veidā lietot apzīmējumus, kas apliecina, ka minētie kritēriji ir ievēroti.

2.   Dalībvalstis attiecībā uz to teritorijā ražotiem vīniem var ierobežot vai aizliegt dažu vīndarības metožu izmantošanu un noteikt stingrākus noteikumus, nekā paredzēts Savienības tiesību aktos, lai nostiprinātu būtisku īpašību saglabāšanu vīniem ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi un dzirkstošajiem vīniem, un deserta vīniem.

3.   Dalībvalstis var atļaut eksperimentāli izmantot neatļautas vīndarības metodes.

4.   Lai nodrošinātu šā panta pareizu un pārredzamu piemērošanu, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem nosaka šā panta 1., 2. un 3. punkta piemērošanas nosacījumus, kā arī nosacījumus par to produktu turēšanu, apgrozību un izmantošanu, kuri iegūti ar šā panta 3. punktā minētajām eksperimentālajām metodēm.

5.   Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt tādus papildu valsts noteikumus par produktiem, kuriem piemēro Savienības tirdzniecības standartu, tikai tad, ja šie noteikumi atbilst Savienības tiesību aktiem, īpaši preču brīvas aprites principam, un ir ievērota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/34/ EK (28).

3.   Apakšiedaļa

Fakultatīvie rezervētie apzīmējumi

84. pants

Vispārējs noteikums

Nozarei vai produktam paredzētu fakultatīvo rezervēto apzīmējumu shēmu izveido, lai tādu lauksaimniecības produktu ražotājiem, kuriem piemīt vērtību paaugstinošas īpašības vai pazīmes, palīdzētu nodot informāciju par šīm īpašībām vai pazīmēm iekšējā tirgū, un īpaši tādēļ, lai nostiprinātu un papildinātu konkrētus tirdzniecības standartus.

Šo apakšiedaļu nepiemēro 92. panta 1. punktā minētajiem vīna produktiem.

85. pants

Spēkā esošie fakultatīvie rezervētie apzīmējumi

1.   Šajā shēmā iekļauti fakultatīvie rezervētie apzīmējumi, kuri ir spēkā 2013. gada 20. decembrim, ir uzskaitīti IX pielikumā; nosacījumus to izmantošanai paredz atbilstīgi 86. panta a) punktam.

2.   Šā panta 1. punktā minētie fakultatīvie rezervētie apzīmējumi ir spēkā, un tos var grozīt, ja vien tie nav atcelti saskaņā ar 86. pantu.

86. pants

Fakultatīvo rezervēto apzīmējumu rezervēšana, grozīšana un atcelšana

Lai ņemtu vērā patērētāju priekšstatus, zinātnisko un tehnisko zināšanu attīstību, tirgus situāciju un tirdzniecības standartu un starptautisko standartu attīstību, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus ar mērķi:

a)

rezervēt papildu fakultatīvo rezervēto apzīmējumu, norādot tā lietošanas nosacījumus;

b)

grozīt fakultatīvā rezervētā apzīmējuma lietošanas nosacījumus vai

c)

atcelt fakultatīvo rezervēto apzīmējumu.

87. pants

Papildu fakultatīvie rezervētie apzīmējumi

1.   Termins var būt atbilstīgs rezervēšanai par papildu fakultatīvo rezervēto apzīmējumu tikai tad, ja tas atbilst visām turpmāk minētajām prasībām:

a)

apzīmējums attiecas uz produkta īpašību vai audzēšanas vai pārstrādes metodi un ir saistīts ar nozari vai produktu;

b)

apzīmējuma lietošana ļauj skaidrāk sniegt informāciju par produkta pievienoto vērtību, ko rada tā specifiskās iezīmes vai audzēšanas vai pārstrādes metode;

c)

laižot produktu tirgū, produkta īpašība vai metode, kas minēta šā punkta a) apakšpunktā, ir atpazīstama patērētājiem vairākās dalībvalstīs;

d)

ar apzīmējumu saistītie nosacījumi un tā izmantošana atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2000/13/EK (29) vai Regulai (ES) Nr. 1169/2011.

Ieviešot papildu fakultatīvo rezervēto apzīmējumu, Komisija ņem vērā visus attiecīgos starptautiskos standartus un spēkā esošos rezervētos apzīmējumus produktiem vai iesaistītajām nozarēm.

2.   Lai ņemtu vērā atsevišķu nozaru īpašās iezīmes, kā arī patērētāju priekšstatus, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, nosakot sīkāk prasības attiecībā uz papildu informāciju par šā panta 1. punktā minēto papildu rezervēto apzīmējumu ieviešanu.

88. pants

Fakultatīvo rezervēto apzīmējumu lietošanas ierobežojumi

1.   Fakultatīvo rezervēto apzīmējumu var lietot tikai to produktu apzīmēšanai, kuri atbilst piemērojamajiem lietošanas nosacījumiem.

2.   Dalībvalstis pieņem attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka produktu marķējums nerada neskaidrības attiecībā uz fakultatīvajiem rezervētajiem apzīmējumiem.

3.   Lai nodrošinātu to, ka produkti, kuri ir aprakstīti, izmantojot fakultatīvos rezervētos apzīmējumus, atbilst piemērojamajiem lietošanas nosacījumiem, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, nosakot papildu noteikumus par fakultatīvo rezervēto apzīmējumu izmantošanu.

4.   Apakšiedaļa

Ar importu un eksportu saistīti tirdzniecības standarti

89. pants

Vispārēji noteikumi

Lai ņemtu vērā specifikās iezīmes, kas raksturīgas tirdzniecībai starp Savienību un dažām trešām valstīm, un dažu lauksaimniecības produktu īpatnības, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu attiecībā uz:

a)

apstākļiem, kuros uzskata, ka importēti produkti nodrošina līdzvērtīgu atbilstību Savienības tirdzniecības standartiem, un apstākļiem, kuros ir pieļaujama atkāpe no 74. panta; un

b)

noteikumiem par tirdzniecības standartu piemērošanu produktiem, kurus eksportē no Savienības.

90. pants

Īpaši noteikumi par vīna importu

1.   Ja vien starptautiskajos nolīgumos, kuri noslēgti saskaņā ar LESD, nav noteikts citādi, Savienībā importētiem produktiem ar KN kodu 2009 61, 2009 69 un 2204 piemēro noteikumus par vīna cilmes vietas nosaukumiem, ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un marķējumu, kas izklāstīti šīs nodaļas 2. iedaļā un šīs regulas 78. pantā minētajās definīcijās, apzīmējumos un tirdzniecības nosaukumos.

2.   Ja vien starptautiskajos nolīgumos, kuri noslēgti saskaņā ar LESD, nav noteikts citādi, šā panta 1. punktā minētos produktus ražo saskaņā ar vīndarības metodēm, kuras Savienībā ir atļautas saskaņā ar šo regulu vai, pirms ir saņemta atļauja, ievērojot 80. panta 3. punktu, ražo saskaņā ar vīndarības metodēm, kuras ir ieteikusi un publicējusi Vīnkopības un vīna organizācija (OIV).

3.   Importējot 1. punktā minētos produktus, uzrāda:

a)

sertifikātu, ar kuru apliecina atbilstību 1. un 2. punktā minētajiem noteikumiem un kuru produkta izcelsmes valstī sagatavojusi kompetentā iestāde, kas iekļauta sarakstā, kurš jāpublicē Komisijai;

b)

analīzes protokolu, ko sagatavojusi iestāde vai struktūrvienība, kuru izraudzījusies produkta izcelsmes valsts, ja produkts ir paredzēts tiešai lietošanai pārtikā.

5.   Apakšiedaļa

Kopīgi noteikumi

91. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus:

a)

sagatavojot VII pielikuma III daļas 5. punkta otrajā daļā minēto piena un piena produktu un VII pielikuma VII daļas I sadaļas sestās daļas a) punktā minēto ziežamo tauku sarakstu, pamatojoties uz orientējošiem produktu sarakstiem, kurus dalībvalstis nosūta Komisijai un kuros iekļauti produkti, ko dalībvalstis savā teritorijā uzskata par atbilstīgiem minētajiem noteikumiem;

b)

nosakot noteikumus par nozarei vai produktam izstrādātu tirdzniecības standartu ieviešanu;

c)

nosakot noteikumus par to, kā konstatēt, vai produktu ražošanā ir izmantoti procesi, kas neatbilst atļautajām vīndarības metodēm;

d)

nosakot noteikumus par analīzes metodēm produktu īpašību noteikšanai;

e)

nosakot noteikumus par pielaides līmeņa noteikšanu;

f)

nosakot noteikumus par 89. pantā minēto pasākumu īstenošanu;

g)

nosakot noteikumus par to ražotāja un/vai rūpniecisko iekārtu identifikāciju vai reģistrāciju, kurās produkts ir sagatavots vai pārstrādāts, sertifikācijas procedūrām, kā arī saglabājamiem tirdzniecības dokumentiem, pavaddokumentiem un reģistriem.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Iedaļa

Cilmes vietas nosaukumi, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un tradicionālie apzīmējumi vīna nozarē

1.   Apakšiedaļa

Ievada noteikumi

92. pants

Darbības joma

1.   Šajā iedaļā izklāstītos noteikumus par cilmes vietas nosaukumiem, ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un tradicionālajiem apzīmējumiem piemēro produktiem, kas minēti VIII pielikuma II daļas 1., 3.līdz 6., 8., 9., 11., 15. un 16. punktā.

2.   Šā panta 1. punktā minēto noteikumu pamatā ir:

a)

patērētāju un ražotāju likumīgo interešu aizsardzība,

b)

attiecīgo produktu iekšējā tirgus vienmērīgas darbības nodrošināšana un

c)

kvalitatīvu produktu ražošanas veicināšana, kas minēta šajā iedaļā, atļaujot valstu kvalitātes politikas pasākumus.

2.   Apakšiedaļa

Cilmes vietas nosaukumi un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes

93. pants

Definīcijas

1.   Šajā iedaļā piemēro šādas definīcijas:

a)

"cilmes vietas nosaukums" ir reģiona, īpašas vietas vai – ārkārtējos un pienācīgi pamatojamos gadījumos – valsts nosaukums, ko izmanto, lai aprakstītu 92. panta 1. punktā minētu produktu, kas atbilst šādām prasībām:

i)

produkta kvalitāti un īpašības galvenokārt vai vienīgi nosaka īpašā ģeogrāfiskā vide ar tai raksturīgajiem dabas un cilvēka faktoriem,

ii)

vīnogas, no kurām ražots produkts, ir augušas tikai attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā,

iii)

tā ražošana notiek attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā, un

iv)

produkts ir iegūts no Vitis vinifera sugas vīnogu šķirnēm;

b)

"ģeogrāfiskās izcelsmes norāde" ir norāde uz reģionu, īpašu vietu vai – ārkārtējos un pienācīgi pamatojamos gadījumos – valsti, ko izmanto, lai aprakstītu 92. panta 1. punktā minētu produktu, kas atbilst šādām prasībām:

i)

tam piemīt īpaša kvalitāte, reputācija vai citas īpašības, kas ir saistītas ar tā ģeogrāfisko izcelsmi,

ii)

vismaz 85 % vīnogu, kas izmantotas tā ražošanai, ir augušas tikai attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā,

iii)

tā ražošana notiek attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā, un

iv)

tas iegūts no Vitis vinifera šķirnes vīnogulājiem vai Vitis vinifera krustojumiem ar citām Vitis ģints sugām.

2.   Daži tradicionāli lietotie apzīmējumi var būt cilmes vietas nosaukumi, ja tie:

a)

apzīmē vīnu;

b)

norāda uz ģeogrāfisko nosaukumu;

c)

atbilst 1. punkta a) apakšpunkta i) līdz iv) punktā minētajām prasībām un

d)

izgājuši procedūru, ar kuru piešķir šajā apakšiedaļā minēto cilmes vietas nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību.

3.   Cilmes vietas nosaukumi un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, tostarp tās, kas attiecas uz ģeogrāfiskajiem apgabaliem trešās valstīs, ir tiesīgas uz aizsardzību Savienībā saskaņā ar šajā apakšiedaļā izklāstītajiem noteikumiem.

4.   Ražošana, kas minēta 1. punkta a) apakšpunkta iii) punktā, aptver visas ar to saistītās darbības – no vīnogu ražas novākšanas līdz vīna gatavošanas procesu noslēgumam, izņemot jebkādus procesus pēc ražošanas.

5.   Šā panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punkta piemērošanas nolūkā vīnogas, kuru izcelsme drīkst būt ārpus noteiktā ģeogrāfiskā apgabala, to īpatsvaram nepārsniedzot 15 %, ir audzētas dalībvalstī vai trešā valstī, kurā atrodas noteiktais apgabals.

94. pants

Aizsardzības pieteikumi

1.   Pieteikumos uz aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm ietver tehnisko dokumentāciju, kurā norādīts:

a)

aizsargājamais nosaukums,

b)

pieteikuma iesniedzēja vārds un uzvārds/nosaukums un adrese,

c)

produkta specifikācija saskaņā ar 2. punktu un

d)

vienots dokuments, kurā sniegts 2. punktā minētās produkta specifikācijas kopsavilkums.

2.   Produkta specifikācija dod ieinteresētajām personām iespēju pārbaudīt produkcijas nosacījumus, kas saistīti ar cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi.

Produkta specifikācijā ir vismaz šāda informācija:

a)

aizsargājamais nosaukums;

b)

vīna vai vīnu apraksts:

i)

attiecībā uz vīniem, kuriem norādīts cilmes vietas nosaukums, to galveno analītisko un organoleptisko īpašību apraksts,

ii)

attiecībā uz vīniem, kuriem norādīta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, to galveno analītisko īpašību apraksts, kā arī organoleptisko īpašību novērtējums vai norāde;

c)

vajadzības gadījumā īpašās vīndarības metodes, kas izmantotas vīna vai vīnu ražošanā, kā arī attiecīgi ierobežojumi to ražošanā;

d)

attiecīgā ģeogrāfiskā apgabala robežas;

e)

maksimālā ražība no hektāra;

f)

norāde uz vīna vīnogu šķirni vai šķirnēm, no kā iegūts vīns vai vīni;

g)

sīka raksturojoša informācija, kas apstiprina 93. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā vai attiecīgā gadījumā 93. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā minēto saikni;

h)

piemērojamās prasības, kas paredzētas Savienības vai valsts tiesību aktos vai, ja dalībvalsts tā paredzējusi, tās organizācijas noteikumos, kuras pārziņā ir aizsargāti cilmes vietas nosaukumi vai aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, ņemot vērā, ka šīm prasībām jābūt objektīvām, nediskriminējošām un saderīgām ar Savienības tiesību aktiem;

i)

to iestāžu vai struktūru nosaukums un adrese, kuras pārbauda produkta specifikācijas noteikumu ievērošanu, un to konkrētie pienākumi.

3.   Ja aizsardzības pieteikums attiecas uz ģeogrāfisko apgabalu trešā valstī, tajā papildus 1. un 2. punktā norādītajiem elementiem iekļauj pierādījumu tam, ka attiecīgais nosaukums ir aizsargāts tā izcelsmes valstī.

95. pants

Pieteikuma iesniedzēji

1.   Ieinteresēto ražotāju grupas vai – ārkārtējos un pienācīgi pamatojamos gadījumos – individuāls ražotājs var iesniegt pieteikumu cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzībai. Pieteikuma iesniegšanā var piedalīties citas ieinteresētās personas.

2.   Ražotāji var iesniegt pieteikumu tikai to vīnu aizsardzībai, ko tie ražo.

3.   Ja nosaukums apzīmē pārrobežu ģeogrāfisko apgabalu vai tradicionālu nosaukumu, kas saistīts ar pārrobežu ģeogrāfisko apgabalu, var iesniegt kopīgu pieteikumu.

96. pants

Iepriekšēja valsts procedūra

1.   Uz pieteikumiem Savienības izcelsmes vīnu cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzībai attiecina iepriekšēju valsts procedūru.

2.   Pieteikumu aizsardzībai iesniedz tajā dalībvalstī, kuras teritorijā ir cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes izcelsme.

3.   Dalībvalsts, kurā iesniegts pieteikums aizsardzībai, to pārbauda, lai pārliecinātos, vai aizsardzības pieteikums atbilst šajā apakšiedaļā izklāstītajiem nosacījumiem.

Minētā dalībvalsts veic valsts procedūru, nodrošinot atbilstīgu pieteikuma publikāciju un nosakot vismaz divu mēnešu laikposmu no publikācijas dienas, kurā fiziska vai juridiska persona, kurai ir likumīgas intereses un kura dzīvo vai veic uzņēmējdarbību tās teritorijā, var iebilst pret ierosināto aizsardzību, iesniedzot minētajā dalībvalstī pienācīgi pamatotu paziņojumu.

4.   Ja dalībvalsts, kas izvērtē pieteikumu, uzskata, ka cilmes vietas nosaukums vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde neatbilst šajā apakšiedaļā paredzētajiem nosacījumiem vai nav saderīga ar Savienības tiesību aktiem, tā pieteikumu noraida.

5.   Ja dalībvalsts, kas izvērtē pieteikumu, uzskata, ka prasības ir izpildītas, tā veic valsts procedūru, kas nodrošina atbilstīgu produkta specifikācijas publikāciju vismaz internetā, un pārsūta pieteikumu Komisijai.

97. pants

Komisijas veikta pārbaude

1.   Komisija dara zināmu atklātībai dienu, kad jāiesniedz pieteikums cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzībai.

2.   Komisija pārbauda, vai 94. pantā minētie aizsardzības pieteikumi atbilst šajā apakšiedaļā izklāstītajiem nosacījumiem.

3.   Ja Komisija uzskata, ka šajā apakšiedaļā izklāstītie nosacījumi ir izpildīti, tā pieņem īstenošanas aktus attiecībā uz vienotā dokumenta, kas minēts 94. panta 1. punkta d) apakšpunktā, un atsauces uz iepriekšējās valsts procedūras gaitā publicēto produkta specifikāciju publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Minētos īstenošanas aktus pieņem, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru.

4.   Ja Komisija uzskata, ka šajā apakšiedaļā izklāstītie nosacījumi nav izpildīti, tā pieņem īstenošanas aktus, noraidot pieteikumu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

98. pants

Iebildumu procedūra

Divu mēnešu laikā no 94. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētā vienotā dokumenta publikācijas dienas jebkura dalībvalsts vai trešā valsts, vai jebkura fiziska vai juridiska persona, kam ir likumīgas intereses un kas dzīvo vai veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kura nav tā dalībvalsts, kas iesniegusi aizsardzības pieteikumu, vai trešā valstī, var iebilst pret ierosināto aizsardzību, iesniedzot Komisijai pienācīgi pamatotu paziņojumu par atbilstības nosacījumiem, kas izklāstīti šajā apakšiedaļā.

Fiziskas vai juridiskas personas, kas dzīvo vai veic uzņēmējdarbību trešā valstī, šādu paziņojumu pirmajā daļā minētajā divu mēnešu laikposmā iesniedz vai nu tieši, vai ar attiecīgās trešās valsts iestāžu starpniecību.

99. pants

Lēmums par aizsardzību

Pamatojoties uz Komisijas rīcībā esošo informāciju pēc 98. pantā minētās iebildumu procedūras pabeigšanas, Komisija pieņem īstenošanas aktus, vai nu piešķirot aizsardzību cilmes vietas nosaukumam vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādei, kas atbilst šajā apakšiedaļā izklāstītajiem nosacījumiem un ir saderīga ar Savienības tiesību aktiem, vai noraidot pieteikumu, ja minētie nosacījumi nav izpildīti.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

100. pants

Homonīmi

1.   Nosaukumu, par ko ir iesniegts pieteikums un kas ir pilnīgs vai daļējs homonīms nosaukumam, kurš jau ir reģistrēts saskaņā ar šo regulu, reģistrē, pienācīgi ņemot vērā vietējo un tradicionālo nosaukuma lietojumu un sajaukšanas iespējamību.

Homonīmu, kas maldina pircēju, liekot domāt, ka produkta izcelsme ir citur, nereģistrē, pat ja šis nosaukums ir pareizs attiecībā uz minēto produktu faktisko izcelsmes teritoriju, reģionu vai vietu.

Reģistrētu homonīmu var lietot tikai tad, ja vēlāk reģistrēto homonīmu praksē var pietiekami labi atšķirt no reģistrā jau esošā nosaukuma, ņemot vērā to, ka attieksmei pret abiem attiecīgajiem ražotājiem ir jābūt vienādai un ka jāizvairās no pircēja maldināšanas.

2.   Mutatis mutandis piemēro 1. punktu, ja nosaukums, par ko ir iesniegts pieteikums, ir pilnīgs vai daļējs homonīms ģeogrāfiskās izcelsmes norādei, kura ir aizsargāta ar dalībvalstu tiesību aktiem.

3.   Ja vīna vīnogu šķirnes nosaukums satur aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi vai tas sastāv no aizsargāta cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, minēto nosaukumu neizmanto lauksaimniecības produktu marķēšanai.

Lai ņemtu vērā pašreizējo marķēšanas praksi, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem šim noteikumam nosaka izņēmumus.

4.   Produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un cilmes vietas nosaukumus, kas minēti šīs regulas 93. pantā, aizsargā, neskarot jau aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, ko piemēro stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) (30) Nr. 110/2008 2. pantā.

101. pants

Aizsardzības atteikuma papildu pamatojums

1.   Nosaukumus, kas kļuvuši par sugasvārdiem, neaizsargā kā cilmes vietas nosaukumus vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes.

Šajā iedaļā "nosaukums, kas kļuvis par sugasvārdu" ir vīna nosaukums, kas kļuvis par Savienībā vispārpieņemtu nosaukumu, lai arī attiecas uz vietu vai reģionu, kurā sākotnēji ražoja vai tirgoja šo produktu.

Lai konstatētu, vai nosaukums kļuvis par sugasvārdu, ņem vērā attiecīgus faktorus, jo īpaši:

a)

pašreizējo stāvokli Savienībā, jo īpaši patēriņa jomā;

b)

attiecīgos Savienības vai valsts tiesību aktus.

2.   Nosaukums netiek aizsargāts kā cilmes vietas nosaukums vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, ja, ņemot vērā preču zīmes reputāciju un atpazīstamību, aizsardzība varētu maldināt patērētāju par vīna patieso identitāti.

102. pants

Saistība ar preču zīmēm

1.   Tādai preču zīmei, kurā ir ietverts aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, kura neatbilst attiecīgajai produkta specifikācijai, vai uz kuras lietošanu attiecas 103. panta 2. punkts, un kura attiecas uz tādu produktu, kas pieder pie kādas no VII pielikuma II daļā uzskaitītajām kategorijām, reģistrāciju:

a)

atsaka, ja pieteikums preču zīmes reģistrācijai ir iesniegts vēlāk, nekā Komisijai ir iesniegts pieteikums par cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību, un līdz ar to cilmes vietas nosaukums vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde ir aizsargāta, vai

b)

anulē.

2.   Neskarot 101. panta 2. punktu, šā panta 1. punktā minēto preču zīmi, par kuru ir iesniegts pieteikums, kura ir reģistrēta vai, ja šādu iespēju paredz attiecīgie tiesību akti, vispāratzīta, to godprātīgi lietojot Savienības teritorijā, vai nu pirms dienas, kad sākusies cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzība izcelsmes valstīs, vai arī līdz 1996. gada 1. janvārim, var turpināt lietot un atjaunot neatkarīgi no cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzības, ja nav pamatojuma preču zīmes spēkā neesībai vai atsaukšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/95/EK (31) vai Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (32).

Šādos gadījumos atļauts līdzās lietot cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi un attiecīgo preču zīmi.

103. pants

Aizsardzība

1.   Aizsargātu cilmes vietas nosaukumu un aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi var lietot ikviens tirgus dalībnieks, kas tirgo vīnu, kurš ražots saskaņā ar atbilstīgo produkta specifikāciju.

2.   Aizsargāts cilmes vietas nosaukums un aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, kā arī vīns, kuram izmanto šo aizsargāto nosaukumu saskaņā ar produkta specifikāciju, ir aizsargāti pret:

a)

jebkādu tiešu vai netiešu aizsargātā nosaukuma komerciālu izmantošanu:

i)

attiecībā uz salīdzināmiem produktiem, kas neatbilst aizsargāta nosaukuma produkta specifikācijai; vai arī

ii)

ja šādi tiek ļaunprātīgi izmantota cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reputācija;

b)

ļaunprātīgu izmantošanu, atdarināšanu vai aplinku norādījumu, pat tad, ja norādīta produkta vai pakalpojuma patiesā izcelsme vai ja aizsargātais nosaukums ir tulkots, transkribēts vai transliterēts, vai tam pievienoti vārdi "veids", "tips", "metode", "ražots kā", "atdarinājums", "buķete", "līdzīgs" vai tamlīdzīgi vārdi;

c)

jebkuru citu nepareizu vai maldinošu norādi par produkta izcelsmi, cilmes vietu, specifiku vai būtiskām kvalitātes īpašībām uz iekšējā vai ārējā iepakojuma, reklāmas materiāla vai attiecīgā vīna produkta dokumentiem, kā arī tāda iepakojuma izmantošanu, kas varētu radīt nepareizu priekšstatu par produkta izcelsmi;

d)

jebkādu cita veida praksi, kas var maldināt patērētāju par attiecīgā produkta patieso izcelsmi.

3.   Aizsargāti cilmes vietas nosaukumi un aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes nevar Savienībā kļūt par sugasvārdiem 101. panta 1. punkta nozīmē.

104. pants

Reģistrs

Komisija izveido un uztur aizsargātu vīna cilmes vietas nosaukumu un aizsargātu vīna ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu elektronisku un publiski pieejamu reģistru. Reģistrā var iekļaut arī tādus cilmes vietas nosaukumus un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas attiecas uz trešo valstu produktiem un kas Savienībā tiek aizsargāti saskaņā ar starptautisku nolīgumu, kurā Savienība ir līgumslēdzēja puse. Ja vien minētajā nolīgumā nav īpaši norādīts, ka šie nosaukumi ir aizsargāti cilmes vietas nosaukumi šīs regulas nozīmē, minētos nosaukumus iekļauj reģistrā kā aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes.

105. pants

Produkta specifikācijas grozījumi

Pieteikuma iesniedzējs, kas atbilst 95. pantā izklāstītajiem nosacījumiem, var iesniegt pieteikumu par aizsargāta cilmes vietas nosaukuma vai aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes produkta specifikācijas grozījuma apstiprināšanu, jo īpaši lai ņemtu vērā jaunākās zinātnes un tehnikas atziņas vai grozītu 94. panta 2. punkta otrās daļas d) apakšpunktā minētā ģeogrāfiskā apgabala robežas. Pieteikumā apraksta un pamato pieprasītos grozījumus.

106. pants

Anulēšana

Komisija pēc savas ierosmes vai pienācīgi pamatota lūguma, ko izteikusi dalībvalsts, trešā valsts vai fiziska vai juridiska persona, kurai ir likumīgas intereses, var pieņemt īstenošanas aktus, anulējot cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību, ja vairs netiek nodrošināta atbilstība attiecīgajai produkta specifikācijai.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

107. pants

Pašreizējie aizsargātie vīna nosaukumi

1.   Vīna nosaukumi, kas minēti Padomes Regulas (EK) Nr. 1493/1999 (33) 51. un 54. pantā un Komisijas Regulas (EK) Nr. 753/2002 (34) 28. pantā, automātiski ir aizsargāti saskaņā ar šo regulu. Komisija ieraksta tos reģistrā, kas paredzēts šīs regulas 104. pantā.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem, kuri pieņemti, nepiemērojot šīs regulas 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru, veic attiecīgo oficiālo pasākumu, lai no 104. pantā paredzētā reģistra svītrotu vīna nosaukumus, uz kuriem attiecas Regulas (EK) Nr. 1234/2007 118.s panta 3. punkts.

3.   Regulas 106. pantu nepiemēro šā panta 1. punktā minētajiem pašreizējiem aizsargātajiem vīna nosaukumiem.

Ja šā panta 1. punktā minētie pašreizējie aizsargātie vīna nosaukumi neatbilst 93. pantā izklāstītajiem nosacījumiem, Komisija līdz 2014. gada 31. decembrim pēc savas ierosmes var pieņemt īstenošanas aktus, anulējot šo nosaukumu aizsardzību.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Attiecībā uz Horvātiju vīnu nosaukumi, kas publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (35), ir aizsargāti saskaņā ar šo regulu, ja iebildumu procedūrai ir labvēlīgs rezultāts. Komisija ieraksta tos reģistrā, kas paredzēts 104. pantā.

108. pants

Maksas

Dalībvalstis var iekasēt maksu, lai segtu savas izmaksas, tostarp izmaksas, kas radušās, izskatot aizsardzības pieteikumus, iebildumu paziņojumus, grozījumu pieteikumus un anulēšanas pieprasījumus saskaņā ar šo apakšiedaļu.

109. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai ņemtu vērā ražošanas specifiskās iezīmes noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, nosakot:

a)

ģeogrāfiskā apgabala robežu noteikšanas papildkritērijus un

b)

ierobežojumus un atkāpes, kas saistītas ar ražošanu noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā.

2.   Lai nodrošinātu produkta kvalitāti un izsekojamību, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem produkta specifikācijā var ietvert papildu prasības.

3.   Lai nodrošinātu ražotāju un tirgus dalībnieku likumīgo tiesību un interešu aizsardzību, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz:

a)

pieteikuma iesniedzējiem, kuri var pieteikties uz cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību;

b)

nosacījumiem, kas jāievēro attiecībā uz pieteikumu par cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību, Komisijas veiktu pārbaudi, iebildumu procedūru, un procedūrām aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu grozīšanai, anulēšanai un pārveidošanai;

c)

nosacījumiem, kas piemērojami pārrobežu pieteikumiem;

d)

nosacījumiem attiecībā uz pieteikumiem, kas saistīti ar ģeogrāfiskiem apgabaliem trešā valstī;

e)

datumu, no kura piemēro aizsardzību vai aizsardzības grozījumu;

f)

nosacījumiem, kas saistīti ar produkta specifikācijas grozījumiem.

4.   Lai nodrošinātu atbilstīgu aizsardzības līmeni, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu par ierobežojumiem attiecībā uz aizsargāto nosaukumu.

5.   Lai nodrošinātu to, ka ekonomikas dalībniekus un kompetentās iestādes neatbilstīgi neietekmē šīs apakšiedaļas piemērošana vīna nosaukumiem, kuriem aizsardzība piešķirta pirms 2009. gada 1. augusta vai kuru aizsardzības pieteikums iesniegts pirms minētās dienas, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, nosakot pārejas noteikumus attiecībā uz:

a)

vīna nosaukumiem, kurus dalībvalstis līdz 2009. gada 1. augustam atzinušas par cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, un vīna nosaukumiem, kuru aizsardzības pieteikums iesniegts pirms minētās dienas;

b)

vīniem, kas laisti tirgū vai marķēti pirms noteikta datuma; un

c)

produkta specifikācijas grozījumiem.

110. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

1.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot vajadzīgos pasākumus attiecībā uz:

a)

produkta specifikācijā iekļaujamo informāciju par saikni starp ģeogrāfisko apgabalu un galaproduktu;

b)

lēmumu par aizsardzības piešķiršanu vai atteikšanu publiskošanu;

c)

tā reģistra izveidi un uzturēšanu, kas minēts 104. pantā;

d)

aizsargāta cilmes vietas nosaukuma pārveidošanu par aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi;

e)

pārrobežu pieteikumu iesniegšanu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot vajadzīgos pasākumus, kas saistīti ar procedūru, kādā izskatāmi cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzības vai grozījuma apstiprināšanas pieteikumi, kā arī iebildumu, anulēšanas vai pārveidošanas pieprasījumu procedūru, un informācijas sniegšanu par pašreizējiem aizsargātajiem vīna nosaukumiem, jo īpaši attiecībā uz:

a)

dokumentu paraugiem un nosūtīšanas formātu;

b)

termiņiem;

c)

faktiem, pierādījumiem un apliecinošajiem dokumentiem, kas jāiesniedz pieteikuma vai pieprasījuma pamatošanai.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

111. pants

Citas īstenošanas pilnvaras

Ja iebildumu uzskata par nepieņemamu, Komisija pieņem īstenošanas aktu, noraidot to kā nepieņemamu. Minēto īstenošanas aktu pieņem, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru.

3.   Apakšiedaļa

Tradicionālie apzīmējumi

112. pants

Definīcija

"Tradicionāls apzīmējums" ir apzīmējums, ko dalībvalstīs tradicionāli lieto 92. panta 1. punktā minētajiem produktiem, lai norādītu:

a)

ka produktam saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem ir aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde vai arī

b)

uz ražošanas vai nogatavināšanas metodi vai kvalitāti, krāsu, vietas veidu vai īpašu ar vēsturi saistītu notikumu, kas attiecas uz produktu ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi.

113. pants

Aizsardzība

1.   Aizsargātu tradicionālu apzīmējumu var lietot tikai attiecībā uz produktu, kas ražots saskaņā ar 112. pantā doto definīciju.

Tradicionālus apzīmējumus aizsargā pret nelikumīgu lietošanu.

2.   Tikai attiecībā uz pieteikumā norādīto valodu un vīnkopības produktu kategorijām tradicionālie apzīmējumi ir aizsargāti pret:

a)

jebkādu aizsargātā apzīmējuma ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp tad, kad tam pievienoti tādi vārdi kā "veids", "tips", "metode", "ražots kā", "atdarinājums", "buķete", "līdzīgs" vai tamlīdzīgi vārdi;

b)

jebkādu citu nepareizu vai maldinošu norādi par produkta specifiku, iezīmēm vai būtiskām kvalitātes īpašībām, kura atrodas uz iekšējā vai ārējā iepakojuma, reklāmas materiāla vai dokumentos, kas saistīti ar produktu;

c)

jebkādu citu paņēmienu, kas varētu maldināt patērētāju, jo īpaši radīt iespaidu, ka vīns atbilst aizsargātajam tradicionālajam apzīmējumam.

3.   Tradicionāli apzīmējumi Savienībā nekļūst par sugasvārdiem.

114. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai nodrošinātu atbilstīgu aizsardzības līmeni, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu attiecībā uz tradicionālo aizsargājamā apzīmējuma valodu un pareizrakstību.

2.   Lai nodrošinātu ražotāju un tirgus dalībnieku likumīgo tiesību un interešu aizsardzību, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, nosakot:

a)

tādus pieteikuma iesniedzējus, kuri var pieteikties uz tradicionālā apzīmējuma aizsardzību;

b)

nosacījumus tradicionālā apzīmējuma pieteikuma derīgumam;

c)

iemeslus izteikt iebildumus pret ierosināto tradicionālā apzīmējuma atzīšanu;

d)

aizsardzības darbības jomu, saistību ar preču zīmēm, aizsargātajiem tradicionālajiem apzīmējumiem, aizsargātajiem cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, homonīmiem vai konkrētiem vīna vīnogu nosaukumiem;

e)

iemeslus tradicionālā apzīmējuma anulēšanai;

f)

pieteikuma vai pieprasījuma iesniegšanas datumu par iebildumiem vai anulēšanu;

g)

procedūras, kas jāievēro saistībā ar pieteikumu tradicionālā apzīmējuma aizsardzībai, tostarp Komisijas veiktu pārbaudi, iebildumu procedūras un anulēšanas un grozīšanas procedūras.

3.   Lai ņemtu vērā specifiskās iezīmes, kas raksturīga tirdzniecībai starp Savienību un dažām trešām valstīm, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, nosakot nosacījumus, saskaņā ar kuriem tradicionālos apzīmējumus var izmantot trešo valstu produktiem, kā arī paredzot atkāpes no 112. panta un 113. panta 2. punkta.

115. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

1.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot vajadzīgos pasākumus par procedūru, kā izskatāmi tradicionālā apzīmējuma aizsardzības vai grozījuma apstiprināšanas pieteikumi, kā arī iebildumu vai anulēšanas pieprasījumu procedūru, jo īpaši attiecībā uz:

a)

dokumentu paraugiem un nosūtīšanas formātu;

b)

termiņiem;

c)

faktiem, pierādījumiem un apliecinošajiem dokumentiem, kas jāiesniedz pieteikuma vai pieprasījuma pamatošanai;

d)

sīki izstrādātiem noteikumiem par aizsargāto tradicionālo apzīmējumu publiskošanu.

2.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, apstiprinot vai noraidot tradicionālā apzīmējuma aizsardzības pieteikumu vai pieprasījumu grozīt aizsargāto apzīmējumu, vai anulēt tradicionālā apzīmējuma aizsardzību.

3.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, nosakot to tradicionālo apzīmējumu aizsardzību, attiecībā uz kuriem ir pieņemts aizsardzības pieteikums, jo īpaši klasificējot tos saskaņā ar 112. pantu un publicējot definīciju un/vai lietošanas nosacījumus.

4.   Šā panta 1., 2. un 3. punktā minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

116. pants

Citas īstenošanas pilnvaras

Ja iebildumu uzskata par nepieņemamu, Komisija pieņem īstenošanas aktu, noraidot to kā nepieņemamu. Minēto īstenošanas aktu pieņem, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru.

3.   Iedaļa

Marķējums un noformējums vīna nozarē

117. pants

Definīcijas

Šajā iedaļā:

a)

"marķējums" ir vārdi, dati, preču zīmes, zīmola nosaukums, attēls vai simbols, kas izvietots uz iepakojuma, dokumenta, uzraksta, etiķetes, gredzena vai uzlikas, kas pievienota attiecīgajam produktam vai norāda uz to;

b)

"noformējums" ir jebkāda informācija, ko sniedz patērētājiem ar attiecīgā produkta iepakojumu, tostarp ar pudeļu formu un veidu.

118. pants

Horizontālo noteikumu piemērojamība

Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, marķējumam un noformējumam piemēro Padomes Direktīvu 89/396/EEK (36), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/13/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/45/EK (37), Direktīvu 2008/95/EK un Regulu (ES) Nr. 1169/2011.

VII pielikuma II daļas 1. līdz 11., 13., 15. un 16. punktā minēto produktu marķējumu nedrīkst papildināt ne ar kādām citām ziņām kā tikai tām, kas šim nolūkam paredzētas šajā regulā, izņemot gadījumus, kad minētās ziņas atbilst Direktīvas 2000/13/EK vai Regulas (ES) Nr. 1169/2011 prasībām.

119. pants

Obligātas ziņas

1.   To VII pielikuma II daļas 1. līdz 11., 13., 15. un 16. punktā minēto produktu marķējumā un noformējumā, ko tirgo Savienībā vai eksportē, iekļauj šādas obligātas ziņas:

a)

vīnkopības produkta kategorijas apzīmējums saskaņā ar VII pielikuma II daļu;

b)

vīniem ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi:

i)

termins "aizsargāts cilmes vietas nosaukums" vai "aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde", un

ii)

aizsargātais cilmes vietas nosaukums vai aizsargātā ģeogrāfiskās izcelsmes norāde;

c)

faktiskā spirta tilpumkoncentrācija;

d)

norāde uz izcelsmi;

e)

norāde uz pudeļu pildītāju vai – dzirkstošā vīna, gāzētā dzirkstošā vīna, kvalitatīvā dzirkstošā vīna vai kvalitatīvā aromatizētā dzirkstošā vīna gadījumā – ražotāja vai pārdevēja nosaukums;

f)

norāde uz importētāju, ja vīni ir importēti; un

g)

dzirkstošo vīnu, gāzētu dzirkstošo vīnu, kvalitatīvu dzirkstošo vīnu vai kvalitatīvu aromātisku dzirkstošo vīnu gadījumā – norāde uz cukura saturu.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta a) apakšpunkta, norādi uz vīnkopības produkta kategoriju var neminēt vīniem, uz kuru etiķetes ir aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde.

3.   Atkāpjoties no 1. punkta b) apakšpunkta, norādi uz terminiem "aizsargāts cilmes vietas nosaukums" vai "aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde" var neminēt šādos gadījumos:

a)

ja uz etiķetes saskaņā ar 94. panta 2. punktā minēto produkta specifikāciju ir norādīts tradicionāls apzīmējums saskaņā ar 112. panta a) apakšpunktu;

b)

ārkārtējos un pienācīgi pamatotos apstākļos, kas Komisijai jānosaka ar deleģētajiem aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar 227. pantu, lai nodrošinātu atbilstību pašreizējai marķēšanas praksei.

120. pants

Fakultatīvas ziņas

1.   VII pielikuma II daļas 1. līdz 11., 13., 15. un 16. punktā minēto produktu marķējumā un noformējumā var iekļaut šādas fakultatīvas ziņas:

a)

vīnogu novākšanas gadu;

b)

vienas vai vairāku vīnogu šķirņu nosaukumus;

c)

vīniem, kuri nav minēti 119. panta 1. punkta g) apakšpunktā, – apzīmējumus, kas norāda cukura saturu;

d)

vīniem ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi – tradicionālu apzīmējumu saskaņā ar 112. panta 1. punkta b) apakšpunktu;

e)

Savienības simbolu, kas norāda uz aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi;

f)

apzīmējumus, kas norāda uz konkrētām ražošanas metodēm;

g)

vīniem ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi – citas ģeogrāfiskas vienības nosaukumu, kas ir mazāka vai lielāka par to, kura apzīmēta ar cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi.

2.   Neskarot 100. panta 3. punktu, saistībā ar šā panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minēto ziņu izmantošanu vīniem bez aizsargāta cilmes vietas nosaukuma vai aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes:

a)

dalībvalstis ievieš normatīvos vai administratīvos aktus, ar kuriem nodrošina sertifikācijas, apstiprināšanas un verifikācijas procedūras, lai garantētu attiecīgās informācijas patiesumu;

b)

dalībvalstis, pamatojoties uz nediskriminējošiem un objektīviem kritērijiem un pienācīgi ņemot vērā godīgu konkurenci, attiecībā uz vīnu, kas ražots no to teritorijā audzētām vīna vīnogu šķirnēm, var sastādīt sarakstus ar svītrotajām vīna vīnogu šķirnēm, jo īpaši tad, ja:

i)

pastāv risks, ka patērētāji tiks maldināti attiecībā uz vīna patieso izcelsmi, ņemot vērā to, ka vīna vīnogu šķirne ir daļa no jau aizsargāta cilmes vietas nosaukuma vai aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes,

ii)

pārbaudes neatmaksātos, jo attiecīgā vīna vīnogu šķirne veido ļoti nelielu dalībvalsts vīna dārzu daļu;

c)

dažādu dalībvalstu vīnu maisījumu marķējumā vīna vīnogu šķirnes nosaukumu nenorāda, ja vien attiecīgās dalībvalstis nevienojas citādi un nenodrošina attiecīgo sertifikācijas, apstiprināšanas un verifikācijas procedūru realizējamību.

121. pants

Valodas

1.   Ja 119. un 120. pantā minētās obligātās un fakultatīvās ziņas tiek izteiktas vārdos, tās norāda vienā vai vairākās Savienības oficiālajās valodās.

2.   Neatkarīgi no 1. punkta aizsargāto cilmes vietas nosaukumu vai aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, vai tradicionālo apzīmējumu, kas minēts 112. panta b) apakšpunktā, uz etiķetes norāda valodā vai valodās, kurās piemēro aizsardzību. Ja aizsargātais cilmes vietas nosaukums vai aizsargātā ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, vai valsts īpašais apzīmējums nav rakstīts ar latīņu alfabēta burtiem, nosaukumu var norādīt arī vienā vai vairākās Savienības oficiālajās valodās.

122. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai ņemtu vērā vīna nozares specifiskas iezīmes, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus par noteikumiem un ierobežojumiem attiecībā uz:

a)

tādu ziņu norādīšanu un izmantošanu marķējumā, kas nav paredzētas šajā iedaļā;

b)

obligātajām ziņām, proti:

i)

terminiem, kas jāizmanto obligāto ziņu formulēšanai, un to izmantošanas nosacījumiem,

ii)

terminiem, kas attiecas uz saimniecību, un to izmantošanas nosacījumiem,

iii)

noteikumiem, kas ļauj ražotājām dalībvalstīm noteikt papildu noteikumus saistībā ar obligātajām ziņām,

iv)

noteikumiem, kuri papildus 119. panta 2. punktā minētajām atkāpēm ļauj noteikt citas atkāpes, ar ko paredz, ka var nenorādīt vīnkopības produkta kategoriju, un

v)

noteikumiem par valodu lietojumu;

c)

fakultatīvajām ziņām, proti:

i)

terminiem, kas jāizmanto fakultatīvo ziņu formulēšanai, un to izmantošanas nosacījumiem,

ii)

noteikumiem, kas ļauj ražotājām dalībvalstīm noteikt papildu noteikumus saistībā ar fakultatīvajām ziņām;

d)

noformējumu, proti:

i)

nosacījumiem par noteiktas formas pudeļu izmantošanu un konkrētu īpašu pudeļu formu sarakstu,

ii)

nosacījumiem par "dzirkstošā vīna" tipa pudeļu un aizkorķējuma izmantošanu,

iii)

noteikumiem, kas ļauj ražotājām dalībvalstīm noteikt papildu noteikumus saistībā ar noformējumu,

iv)

noteikumiem par valodu lietojumu.

2.   Lai nodrošinātu tirgus dalībnieku likumīgo interešu aizsardzību, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz noteikumiem par cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi tādu vīnu pagaidu marķējumā un noformējumā, kuru attiecīgais cilmes vietas nosaukums vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde atbilst vajadzīgajām prasībām.

3.   Lai nodrošinātu to, ka ekonomikas dalībniekiem netiek nodarīts kaitējums, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz pārejas noteikumiem par vīnu, kas laists tirgū un marķēts saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem, kuri tika piemēroti pirms 2009. gada 1. augusta.

4.   Lai ņemtu vērā specifiskās iezīmes, kas raksturīgas tirdzniecībai starp Savienību un dažām trešām valstīm, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus par atkāpēm no šīs iedaļas attiecībā uz eksportējamiem produktiem, ja tas ir vajadzīgs saskaņā ar attiecīgās trešās valsts tiesību aktiem.

123. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot vajadzīgos pasākumus saistībā ar šai iedaļai piemērojamām procedūrām un tehniskiem kritērijiem, tostarp vajadzīgos pasākumus saistībā ar sertifikācijas, apstiprināšanas un verifikācijas procedūrām, ko piemēro vīniem, kuriem nav aizsargāta cilmes vietas nosaukuma vai aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

II   NODAĻA

Īpaši noteikumi dažās nozarēs

1.   Iedaļa

Cukurs

124. pants

Darbības laiks

Izņemot 125. un 126. pantu, šo iedaļu piemēro līdz 2016./2017. tirdzniecības gada beigām.

1.   Apakšiedaļa

Konkrēti pasākumi

125. pants

Cukura nozares nolīgumi

1.   Cukurbiešu un cukurniedru pirkšanas noteikumus, ietverot pirmssējas piegādes līgumus, reglamentē rakstiski nozares tirdzniecības nolīgumi, kas noslēgti starp Savienības cukurbiešu un cukurniedru audzētājiem vai – to vārdā – organizācijām, kuru biedri tie ir, no vienas puses, un Savienības cukura ražošanas uzņēmumiem vai – to vārdā – organizācijām, kuru biedri tie ir, no otras puses.

2.   Cukura ražošanas uzņēmumi par II pielikuma II daļas A iedaļas 6. punktā aprakstītajiem tirdzniecības nolīgumiem paziņo tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā tie ražo cukuru.

3.   No 2017. gada 1. oktobra tirdzniecības nolīgumiem ir jāatbilst X pielikumā izklāstītajiem iepirkuma noteikumiem.

4.   Lai ņemtu vērā cukura nozares konkrētās īpatnības un nozares attīstību laikposmā pēc ražošanas kvotu beigšanās, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, lai

a)

atjauninātu II pielikuma II daļas A iedaļā minētos terminus;

b)

atjauninātu X pielikumā minētos cukurbietēm paredzētos iepirkšanas noteikumus;

c)

paredzētu papildu noteikumus par bruto svara, taras un cukura satura noteikšanu cukurbietēm, kas piegādātas uzņēmumam, un par biešu mīkstumu.

5.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot pasākumus, kas nepieciešami šā panta īstenošanai, tostarp attiecībā uz procedūrām, paziņojumiem un administratīvo palīdzību gadījumos, kad tirdzniecības nolīgumos ir iesaistīta vairāk nekā viena dalībvalsts. Minētos īstenošanas aktus pieņem, nepiemērojot 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

126. pants

Ziņojumi par cenām cukura tirgū

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar ko tiek ieviesta sistēma ziņošanai par cenām cukura tirgū, tostarp par kārtību, kādā tiek publicēts šā tirgus cenu līmenis. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Pirmajā daļā minētā sistēma balstās uz informāciju, kuru iesnieguši uzņēmumi, kas ražo balto cukuru, vai citi cukura tirdzniecībā iesaistīti tirgus dalībnieki. Pret šo informāciju izturas kā pret konfidenciālu informāciju.

Komisija nodrošina, lai netiktu publiskotas konkrētas cenas vai atsevišķi ekonomikas dalībnieku vārdi/nosaukumi.

2.   Apakšiedaļa

Prasības, ko cukura nozarei piemēro 124. pantā minētājā laikposmā

127. pants

Piegādes līgumi

1.   Papildus prasībām, kas noteiktas 125. panta 1. punktā, tirdzniecības nolīgumi atbilst XI pielikumā izklāstītajiem iepirkuma noteikumiem.

2.   Piegādes līgumos nošķir, vai cukura daudzumi, ko paredzēts saražot no piegādātajām cukurbietēm, ir

a)

kvotas cukurs; vai arī

b)

ārpuskvotas cukurs.

3.   Katrs cukura ražošanas uzņēmums dalībvalstij, kurā tas ražo cukuru, sniedz šādu informāciju:

a)

šā panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto cukurbiešu daudzums, par kurām uzņēmums ir noslēdzis pirmssēšanas piegādes līgumus, un cukura saturs, kas ir minēto līgumu pamatā;

b)

attiecīgi aprēķinātā raža.

Dalībvalstis var prasīt papildu informāciju.

4.   Cukura ražošanas uzņēmumiem, kuri nav parakstījuši pirmssējas piegādes līgumus par kvotas cukurbiešu minimālo cenu, kā minēts 135. pantā, attiecībā uz tādu cukurbiešu daudzumu, kas atbilst tam cukura daudzumam, par kuru uzņēmumam ir iedalīta kvota, un kas katrā konkrētā gadījumā tiek koriģēts ar preventīvas izņemšanas koeficientu, kuru nosaka saskaņā ar 130. panta 2. punkta pirmo daļu, nosaka prasību maksāt vismaz minimālo kvotas cukurbiešu cenu par visām cukurbietēm, ko tas pārstrādā cukurā.

5.   Ar attiecīgās dalībvalsts atļauju nozares līgumos var pieļaut atkāpes no 2., 3. un 4. punkta.

6.   Ja nepastāv nekādi tirdzniecības nolīgumi, attiecīgā dalībvalsts veic ar šo regulu savietojamus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai aizstāvētu iesaistīto personu intereses.

128. pants

Ražošanas nodeva

1.   Ražošanas nodevu uzliek par cukura kvotu, izoglikozes kvotu vai inulīna sīrupa kvotu, kas piešķirta cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanas uzņēmumiem, kā minēts 136. panta 2. punktā.

2.   Pasākumus, ar ko nosaka 1. punktā minēto ražošanas nodevu par kvotas cukuru, kvotas izoglikozi un kvotas inulīna sīrupu, veic Padome saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu.

129. pants

Ražošanas kompensācija

1.   Ražošanas kompensāciju par I pielikuma III daļas b)līdz e) punktā minētajiem cukura nozares produktiem var piešķirt, ja pārpalikuma cukurs vai importētais cukurs, pārpalikuma izoglikoze vai pārpalikuma inulīna sīrups nav pieejami par cenu, kas atbilst 140. panta 2. punkta otrās daļas b) un c) apakšpunktā minēto produktu ražošanas cenai pasaules tirgū.

2.   Pasākumus 1. punktā minētās ražošanas kompensācijas noteikšanai veic Padome saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu.

130. pants

Cukura izņemšana no apgrozības tirgū

1.   Lai iekšējā tirgū izvairītos no straujas cenu krišanās un risinātu pārprodukcijas situācijas, kas konstatētas, balstoties uz paredzamo piegāžu bilanci, un ņemot vērā Savienības saistības, kas izriet no starptautiskiem nolīgumiem, kas noslēgti saskaņā ar LESD, Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, attiecīgajā tirdzniecības gadā no apgrozības tirgū izņemot tādu saskaņā ar kvotām saražota cukura vai saskaņā ar kvotām saražotas cukura vai izoglikozes daudzumu, kas pārsniedz robežlielumu, kurš aprēķināts saskaņā ar 2. punktu.

2.   Šā panta 1. punktā minēto izņemšanas robežlielumu aprēķina katram uzņēmumam, kam ir kvota, reizinot tā kvotu ar koeficientu. Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot minēto koeficientu tirdzniecības gadam ne vēlāk kā līdz iepriekšējā tirdzniecības gada 28. februārim, pamatojoties uz prognozētajām tirgus attīstības tendencēm.

Pamatojoties uz atjauninātām tirgus attīstības tendencēm, Komisija līdz attiecīgā gada 31. oktobrim var pieņemt īstenošanas aktus, vai nu koeficientu pielāgojot, vai – ja koeficients vēl nav noteikts saskaņā ar pirmo daļu – to nosakot.

3.   Katra saimniecība, kam piešķirta kvota, uz sava rēķina līdz nākamā tirdzniecības gada sākumam uzglabā cukuru, kas saražots atbilstīgi kvotai, pārsniedzot saskaņā ar 2. punktu aprēķināto robežlielumu. Tirdzniecības gadā no apgrozības tirgū izņemtos cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa daudzumus uzskata par pirmajiem saskaņā ar kvotu saražotajiem daudzumiem nākamajā tirdzniecības gadā.

Atkāpjoties no pirmās daļas, ņemot vērā prognozētās cukura tirgus tendences, Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot, ka kārtējā, nākamajā vai abos tirdzniecības gados viss no apgrozības tirgū izņemtais cukurs, izoglikoze vai inulīna sīrups vai daļa no tā jāuzskata par:

a)

pārpalikuma cukuru, pārpalikuma izoglikozi vai pārpalikuma inulīna sīrupu, ko var pārvērst rūpnieciskajā cukurā, rūpnieciskajā izoglikozē vai rūpnieciskajā inulīna sīrupā, vai arī

b)

saskaņā ar pagaidu kvotu saražotu produkciju, kuras daļu var rezervēt eksportam, ievērojot Savienības saistības, kas izriet no starptautiskiem nolīgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar LESD.

4.   Ja cukura piegāde Savienībā nav atbilstīga, Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, atļaujot konkrētu daudzumu izņemtā cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa pārdot Savienības tirgū pirms izņemšanas laikposma beigām.

5.   Ja no apgrozības izņemto cukuru uzskata par pirmo nākamajā tirdzniecības gadā saražoto cukura daudzumu, cukurbiešu audzētājiem maksā minētā tirdzniecības gada minimālo cenu kā minēts 135. pantā.

Ja no apgrozības izņemtais cukurs kļūst par rūpniecisko cukuru vai to eksportē saskaņā ar šā panta 3. punkta otrās daļas a) vai b) apakšpunktu, 135. panta prasības attiecībā uz minimālo cenu nepiemēro.

Ja no apgrozības izņemto cukuru pārdod Savienības tirgū pirms izņemšanas laikposma beigām saskaņā ar šā panta 4. punktu, cukurbiešu audzētājiem maksā kārtējā tirdzniecības gada minimālo cenu.

6.   Šajā pantā paredzētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2 punktā minēto pārbaudes procedūru.

131. pants

Tirgus pārvaldības pagaidu mehānisms

1.   Regulas 124. pantā minētajā laikposmā Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot pasākumus, kas vajadzīgi, lai Savienības tirgū nodrošinātu pietiekamu cukura piegādi. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Ar šādiem pasākumiem attiecībā uz vajadzīgo daudzumu un laiku var pielāgot par importēto jēlcukuru maksājamā muitas nodokļa apjomu.

Tirgus pārvaldības pagaidu mehānisma kontekstā pasākumus attiecībā uz pārpalikuma nodevas noteikšanu veic Padome saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu.

2.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot piemēroto ārpuskvotas cukura un importētā jēlcukura daudzumu, ko var laist Savienības tirgū. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

132. pants

Deleģētās pilnvaras

Lai ņemtu vērā cukura nozares specifiskās iezīmes un lai nodrošinātu to, ka tiek pienācīgi ņemtas vērā visu personu intereses, un ņemot vērā nepieciešamību nepieļaut nekāda veida tirgus kropļošanu, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz:

a)

iepirkuma noteikumiem un piegādes līgumiem, kas minēti 127. pantā;

b)

attiecībā uz XI pielikumā izklāstīto cukurbietēm paredzēto iepirkšanas noteikumu atjaunināšanu;

c)

kritērijiem, kas cukura ražošanas uzņēmumiem jāpiemēro, iedalot cukurbiešu pārdevējiem cukurbiešu daudzumus, uz kuriem jāattiecas pirmssējas piegādes līgumiem, kā minēts 127 panta 3. punktā.

133. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot pasākumus, kas vajadzīgi šīs apakšiedaļas piemērošanai attiecībā uz procedūrām, saturu un tehniskiem kritērijiem.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   Apakšiedaļa

Ražošanas regulējuma sistēma

134. pants

Kvotas cukura nozarē

1.   Kvotu sistēmu piemēro cukuram, izoglikozei un inulīna sīrupam.

2.   Attiecībā uz šā panta 1. punktā minēto kvotu sistēmu, ja ražotājs pārsniedz attiecīgo kvotu un neizmanto pārpalikuma daudzumus, kā paredzēts 139. pantā, par šo daudzumu jāmaksā pārpalikuma nodeva, ievērojot 139. līdz 142. pantā paredzētos nosacījumus.

135. pants

Minimālā cukurbiešu cena

Minimālo cenu par kvotas cukurbietēm nosaka Padome saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu.

136. pants

Kvotu piešķiršana

1.   Cukura, izoglikozes un inulīna sīrupa ražošanas kvotas valsts vai reģiona līmenī ir noteiktas XII pielikumā.

2.   Dalībvalstis piešķir kvotu katram cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanas uzņēmumam, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā un ir apstiprināts saskaņā ar 137. pantu.

Katram uzņēmumam piešķirtā kvota ir vienāda ar kvotu, ko uzņēmumam piešķīra 2010./2011. tirdzniecības gadam saskaņa ar Regulu (EK) Nr. 1234/2007.

3.   Ja kvotu piešķir cukura ražošanas uzņēmumam, kuram ir vairākas ražotnes, dalībvalstis paredz pasākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pienācīgi ņemtu vērā cukurbiešu un cukurniedru audzētāju intereses.

137. pants

Apstiprināti uzņēmumi

1.   Pēc pieprasījuma dalībvalstis apstiprina cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanas uzņēmumu vai uzņēmumu, kas šos produktus pārstrādā 140. panta 2. punktā minētajā sarakstā ietvertajos produktos, ja konkrētais uzņēmums:

a)

pierāda savu profesionālās ražošanas spēju;

b)

piekrīt sniegt jebkuru šajā regulā paredzēto informāciju un tam, ka to pakļauj šajā regulā paredzētajām pārbaudēm;

c)

tam nepiemēro apstiprinājuma apturēšanas vai atsaukšanas procedūru.

2.   Apstiprinātie uzņēmumi sniedz dalībvalstij, kuras teritorijā notiek cukurbiešu vai cukurniedru novākšana vai arī rafinēšana, šādu informāciju:

a)

cukurbiešu vai cukurniedru daudzumi, par kuriem ir noslēgts piegādes līgums, kā arī atbilstīgā prognozētā cukurbiešu vai cukurniedru raža un attiecīgi iegūstamais cukura daudzums no hektāra;

b)

dati par provizoriskajām un faktiskajām cukurbiešu, cukurniedru un jēlcukura piegādēm un par cukura ražošanu, kā arī paziņojumi par cukura rezervēm;

c)

pārdotā baltā cukura daudzumi un atbilstīgās cenas un nosacījumi.

138.pants

Valsts kvotu pārdale un kvotu samazinājums

1.   Dalībvalsts var samazināt cukura vai izoglikozes kvotu, kas piešķirta uzņēmumam, kurš veic uzņēmējdarbību tās teritorijā, par ne vairāk kā 10 %. Šādi rīkojoties, dalībvalstis piemēro objektīvus un nediskriminējošus kritērijus.

2.   Dalībvalstis var pārdalīt kvotas starp uzņēmumiem saskaņā ar XIII pielikumā paredzētajiem noteikumiem un ņemot vērā katras iesaistītās personas, jo īpaši cukurbiešu un cukurniedru audzētāju, interesēm.

3.   Daudzumus, kas samazināti saskaņā ar 1. un 2. punktu, attiecīgā dalībvalsts piešķir vienam vai vairākiem tās teritorijā esošiem uzņēmumiem neatkarīgi no tā, vai tiem ir kvota vai nav.

139. pants

Ārpuskvotas produkcija

1.   Tirdzniecības gadā saražoto cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa daudzumu, kas pārsniedz 136. pantā minēto kvotu, var:

a)

izmantot dažu produktu pārstrādei, kas minēti 140. pantā;

b)

pārnest uz nākamo tirdzniecības gadu kā kvotu produkciju saskaņā ar 141. pantu;

c)

izmantot īpašajam piegādes režīmam attālākajiem reģioniem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 228/2013 (38) III nodaļu;

d)

eksportēt, nepārsniedzot daudzumu, kas ar īstenošanas aktiem jānosaka Komisijai, un ievērojot saistības, kas izriet no starptautiskiem nolīgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar LESD; vai arī

e)

laist apgrozībā iekšējā tirgū saskaņā ar 131. pantā izklāstīto mehānismu, lai, balstoties uz prognozēto piegādes bilanci, piegādi pielāgotu pieprasījumam.

Šā panta pirmās daļas e) apakšpunktā noteiktie pasākumi tiek īstenoti, pirms tiek uzsākti 219. panta 1. punktā minētie pasākumi tirgus traucējumu nepieļaušanai.

Pārējiem daudzumiem piemēro 142. pantā minēto pārpalikuma nodevu.

2.   Īstenošanas aktus saskaņā ar šo pantu pieņem atbilstīgi 229. panta 2 punktā minētajai pārbaudes procedūrai.

140. pants

Rūpnieciskais cukurs

1.   Rūpniecisko cukuru, rūpniecisko izoglikozi vai rūpniecisko inulīna sīrupu rezervē kāda 2. punktā minēta produktu veida ražošanai, ja:

a)

uz tiem attiecas piegādes līgums, ko pirms tirdzniecības gada beigām noslēguši ražotājs un lietotājs, kuri abi ir apstiprināti saskaņā ar 137. pantu, un

b)

tie ir piegādāti lietotājam vēlākais līdz nākamā tirdzniecības gada 30. novembrim.

2.   Lai ņemtu vērā tehnisko attīstību, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar ko izveido tādu produktu sarakstu, kuru ražošanā var izmantot rūpniecisko cukuru, rūpniecisko izoglikozi vai rūpniecisko inulīna sīrupu.

Šajā sarakstā jo īpaši iekļauj:

a)

bioetanolu, spirtu, rumu, dzīvo raugu, ziežamo sīrupu daudzumus un to sīrupu daudzumus, ko paredzēts pārstrādāt produktā ar nosaukumu "Rinse appelstroop";

b)

dažus rūpnieciskos produktus, kuri nesatur cukuru, bet kuru pārstrādē izmanto cukuru, izoglikozi vai inulīna sīrupu;

c)

noteiktus ķīmiskās un farmaceitiskās rūpniecības produktus, kuru sastāvā ir cukurs, izoglikoze vai inulīna sīrups.

141. pants

Pārpalikuma cukura pārnešana

1.   Katrs uzņēmums var nolemt pārnest uz nākamo tirdzniecības gadu visu produkciju vai daļu produkcijas, kas saražota, pārsniedzot šim uzņēmumam piešķirto cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa kvotu, un uzskatīt to par daļu no nākamajā tirdzniecības gadā saražotās produkcijas. Neskarot 3. punktu, minētais lēmums ir neatsaucams.

2.   Uzņēmumi, kas pieņem 1. punktā minēto lēmumu:

a)

informē attiecīgo dalībvalsti pirms dienas, kas minētajai dalībvalstij ir jānosaka:

i)

no 1. februāra līdz 31. augustam kārtējā tirdzniecības gadā par pārnestajiem cukurniedru cukura daudzumiem,

ii)

starp kārtējā tirdzniecības gada 1. februāri un 31. augustu attiecībā uz citiem pārnestajiem cukurbiešu cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa daudzumiem;

b)

apņemas šādus daudzumus uz sava rēķina glabāt līdz kārtējā tirdzniecības gada beigām.

3.   Ja attiecīgajā tirdzniecības gadā uzņēmuma galīgā produkcija bijusi mazāka nekā aptuveni novērtēts laikā, kad pieņēma lēmumu saskaņā ar 1. punktu, tad pārnesto daudzumu ar atpakaļejošu spēku var koriģēt vēlākais līdz nākamā tirdzniecības gada 31. oktobrim.

4.   Pārnestos daudzumus uzskata par pirmajiem kvotas daudzumiem, kas saražoti nākamajā tirdzniecības gadā.

5.   Cukuram, ko tirdzniecības gadā uzglabā saskaņā ar šo pantu, nedrīkst piemērot nekādus citus uzglabāšanas pasākumus, kas paredzēti 16. vai 130. pantā.

142. pants

Pārpalikuma nodeva

1.   Pārpalikuma nodevu piemēro daudzumiem, kas atbilst:

a)

konkrētā tirdzniecības gadā saražotam pārpalikuma cukuram, pārpalikuma izoglikozei un pārpalikuma inulīna sīrupam, izņemot daudzumus, kas pārnesti uz nākamo tirdzniecības gadu kā kvotas produkcija un uzglabāti saskaņā ar 141. pantu, vai izņemot 139. panta 1. punkta pirmās daļas c), d) un e) apakšpunktā minētos daudzumus;

b)

rūpnieciskajam cukuram, rūpnieciskajai izoglikozei vai rūpnieciskajam inulīna sīrupam, attiecībā uz kuriem līdz datumam, kas Komisijai jānosaka ar īstenošanas aktiem, nav iesniegti pierādījumi par izmantošanu 140. panta 2. punktā minētajos produktos;

c)

cukuram, izoglikozei un inulīna sīrupam, kas izņemti no apgrozības tirgū saskaņā ar 130. pantu un attiecībā uz ko nav izpildīti 130. panta 3. punktā paredzētie pienākumi.

Īstenošanas aktus, ievērojot pirmās daļas b) apakšpunktu, pieņem saskaņa ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Pasākumus 1. punktā minētās pārpalikuma nodevas noteikšanai veic Padome saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu.

143. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai nodrošinātu, ka 137. pantā minētie uzņēmumi pilda savus pienākumus, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem paredz noteikumus par apstiprinājuma piešķiršanu un atsaukšanu šādiem uzņēmumiem, kā arī kritērijus administratīvajām sankcijām.

2.   Lai ņemtu vērā cukura nozares specifiskās iezīmes un nodrošinātu visu iesaistīto personu interešu pienācīgu ievērošanu, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz kvotu sistēmas darbībai izmantoto terminu nozīmi un attiecībā uz nosacījumiem, kas paredzēti, lai reglamentētu pārdošanu attālākajos reģionos.

3.   Lai nodrošinātu, ka audzētāji ir cieši piesaistīti lēmumam pārnest noteiktu produkcijas daļu, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem paredz noteikumus par cukura daudzumu pārnešanu.

144. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Attiecībā uz 137. pantā minētajiem uzņēmumiem Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar kuriem paredz noteikumus par:

a)

uzņēmumu iesniegtajiem apstiprināšanas pieteikumiem, uzskaiti, kas jāuztur apstiprinātajiem uzņēmumiem, informāciju, kas jāiesniedz apstiprinātajiem uzņēmumiem;

b)

tādu pārbaužu sistēmu, kuras dalībvalstīm jāveic attiecībā uz apstiprinātajiem uzņēmumiem;

c)

dalībvalstu saziņu ar Komisiju un ar apstiprinātajiem uzņēmumiem;

d)

izejvielu piegādi uzņēmumiem, tostarp par piegādes līgumiem un piegādes pavadzīmēm;

e)

139 panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā minētā cukura ekvivalentiem;

f)

īpašo piegādes režīmu tālākajiem reģioniem;

g)

139. panta 1. punkta pirmās daļas d) apakšpunktā minēto eksportu;

h)

dalībvalstu sadarbību, lai nodrošinātu efektīvas pārbaudes;

i)

141. pantā noteikto datumu grozījumiem konkrētiem tirdzniecības gadiem;

j)

pārpalikuma daudzuma noteikšanu, paziņojumiem un 142. pantā minētās pārpalikuma nodevas maksājumu;

k)

pilnas slodzes rafinēšanas uzņēmumu saraksta pieņemšanu II pielikuma II daļas B iedaļas 6. punkta nozīmē.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Iedaļa

Vīns

145. pants

Vīna dārzu reģistrs un pārskats par ražošanas potenciālu

1.   Dalībvalstis uztur vīna dārzu reģistru, kurā iekļauj atjauninātu informāciju par ražošanas potenciālu. No 2016. gada 1. janvāra šo pienākumu piemēro tikai tad, ja dalībvalsts īsteno vīnogulāju stādīšanas atļauju sistēmu, kas minēta I sadaļas III nodaļā, vai valsts atbalsta programmu.

2.   Līdz 2015. gada 31. decembrim šā panta 1. punktā minētais pienākums neattiecas uz dalībvalstīm, kurās ar tādu vīna vīnogu šķirņu vīnogulājiem, kas klasificētas saskaņā ar 81. panta 2. punktu, apstādītā kopējā platība ir mazāka par 500 ha.

3.   Dalībvalstis, kuras saskaņā ar 46. pantu savās atbalsta programmās paredz vīna dārzu pārstrukturēšanu un pārveidošanu, katru gadu līdz 1. martam iesniedz Komisijai atjauninātu ražošanas potenciāla pārskatu, kas sagatavots, pamatojoties uz vīna dārzu reģistra datiem. No 2016. gada 1. janvāra precizējumus attiecībā uz Komisijai sniegtajiem paziņojumiem par vīnogu audzēšanas platībām nosaka Komisija ar īstenošanas aktiem. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Lai atvieglotu dalībvalstīm ražošanas potenciāla uzraudzību un verifikāciju, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz noteikumiem par vīna dārzu reģistra saturu un atbrīvojumiem no tā.

146. pants

Vīna nozarē kompetentās valsts iestādes

1.   Neskarot nevienu citu šīs regulas noteikumu par kompetento valsts iestāžu noteikšanu, dalībvalstis izraugās vienu vai vairākas iestādes, kas ir atbildīgas par atbilstības nodrošināšanu Savienības noteikumiem vīna nozarē. Dalībvalstis konkrēti izraugās laboratorijas, kuras ir pilnvarotas veikt oficiālas analīzes vīna nozarē. Izraudzītās laboratorijas atbilst vispārīgajiem kritērijiem par pārbaudes laboratoriju darbību saskaņā ar ISO/IEC 17025.

2.   Dalībvalstis Komisijai dara zināmus 1. punktā minēto iestāžu un laboratoriju nosaukumus un adreses. Komisija šo informāciju publisko un to periodiski atjaunina.

147. pants

Pavaddokumenti un reģistrs

1.   Vīna nozares produktus laiž apgrozībā Savienībā kopā ar oficiāli apliecinātu pavaddokumentu.

2.   Fiziskas vai juridiskas personas vai personu grupas, kuru rīcībā profesionālās darbības veikšanai ir vīna nozares produkti, jo īpaši ražotāji, pudeļu pildītāji, pārstrādātāji un tirgotāji, par šiem produktiem izdara ierakstus preču ievešanas un izvešanas reģistros.

3.   Lai atvieglotu vīna produktu transportēšanu un to verifikāciju, ko veic dalībvalstis, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu par:

a)

noteikumiem par pavaddokumentu un tā izmantošanu;

b)

nosacījumiem, saskaņā ar kuriem jāuzskata, ka pavaddokuments apliecina aizsargātus cilmes vietas nosaukumus vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes;

c)

pienākumu uzturēt reģistru un tā izmantošanu;

d)

to, kam ir pienākums uzturēt reģistru, un atbrīvojumiem no minētā pienākuma;

e)

darbībām, kas jāiekļauj reģistrā.

4.   Komisija ar īstenošanas aktiem var pieņemt:

a)

noteikumus par reģistru struktūru, produktiem, kas tajā jāietver, termiņiem ierakstu izdarīšanai reģistrā un reģistru slēgšanu;

b)

pasākumus, ar kuriem dalībvalstīm pieprasa noteikt zudumu maksimāli pieļaujamo procentuālo daļu;

c)

vispārējus un pārejas noteikumus par reģistru uzturēšanu;

d)

noteikumus, ar kuriem nosaka, cik ilgi jāglabā pavaddokumenti un reģistri.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   Iedaļa

Piens un piena produkti

148. pants

Līgumattiecības piena un piena produktu nozarē

1.   Ja dalībvalsts nolemj, ka par katru lauksaimnieka tās teritorijā lauksaimnieka veiktu svaigpiena piegādi svaigpiena pārstrādātājam ir jābūt starp abām pusēm noslēgtam rakstiskam līgumam, un/vai nolemj, ka pirmajam pircējam jāiesniedz rakstisks piedāvājums līguma noslēgšanai par lauksaimnieka veiktu svaigpiena piegādi, šāds līgums un/vai šāds piedāvājums noslēgt līgumu atbilst 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

Ja dalībvalsts nolemj, ka par katru lauksaimnieka svaigpiena piegādi svaigpiena pārstrādātājam ir jābūt starp abām pusēm noslēgtam rakstiskam līgumam, tā lemj arī par to, kurš piegādes posms vai posmi ir aptverts vai aptverti ar šādu līgumu, ja svaigpiena piegādi veic ar viena vai vairāku piena savācēju starpniecību.

Piemērojot šo pantu, "savācējs" ir uzņēmums, kas no lauksaimnieka vai cita savācēja saņemto svaigpienu transportē svaigpiena pārstrādātājam vai nākamajam savācējam, un katrā no šiem gadījumiem īpašumtiesības uz svaigpienu tiek nodotas tālāk.

2.   Līgums un/vai līguma piedāvājums, kas minēts 1. punktā:

a)

tiek iesniegts pirms piegādes,

b)

ir sagatavots rakstiski, un

c)

satur šādus elementus:

i)

cenu, kas maksājama par piegādāto svaigpienu, kura:

ir nemainīga un noteikta līgumā, un/vai

tiek aprēķināta, apvienojot līgumā noteiktos dažādos faktorus, kas var ietvert tirgus rādītājus, kuri atspoguļo izmaiņas tirgus nosacījumos, piegādāto apjomu un piegādātā svaigpiena kvalitāti vai sastāvu;

ii)

svaigpiena apjomu, ko var piegādāt un/vai kas ir jāpiegādā, un šādu piegāžu grafiku;

iii)

līguma darbības ilgumu, kas var būt vai nu noteikts ilgums, vai nenoteikts ilgums ar izbeigšanas klauzulām;

iv)

informāciju par samaksas termiņiem un procedūrām,

v)

pasākumus svaigpiena savākšanai vai piegādei; un

vi)

noteikumus, ko piemēro nepārvaramas varas gadījumos.

3.   Atkāpjoties no 1. punkta, līgums un/vai līguma piedāvājums nav vajadzīgs, ja lauksaimnieks svaigpienu piegādā kooperatīvam, kura dalībnieks ir arī lauksaimnieks, ja minētā kooperatīva statūtos vai noteikumos un lēmumos, kas paredzēti šajos statūtos vai pieņemti atbilstīgi šiem statūtiem, ir iekļauti noteikumi, kuriem ir līdzīga ietekme ir kā tiem noteikumiem, kas paredzēti 2. punkta a), b) un c) apakšpunktā.

4.   Puses brīvi pārrunā visus lauksaimnieku, savācēju vai svaigpiena pārstrādātāju par svaigpiena piegādi noslēgto līgumu elementus, tostarp tos elementus, kas norādīti 2. punkta c) apakšpunktā.

Neatkarīgi no pirmās daļas, piemēro vienu vai abus no turpmāk minētajiem noteikumiem:

a)

ja dalībvalsts nolemj, ka saskaņā ar 1. punktu par svaigpiena piegādi ir jābūt rakstiskam līgumam, tā var noteikt minimālo ilgumu, kas attieksies tikai uz rakstiskiem līgumiem starp lauksaimnieku un pirmo svaigpiena pircēju; šāds minimālais ilgums ir vismaz seši mēneši, un tas neatstāj kaitīgu ietekmi uz iekšējā tirgus pienācīgu darbību;

b)

ja dalībvalsts nolemj, ka pirmajam svaigpiena pircējam saskaņā ar 1. punkta prasībām ir jāiesniedz lauksaimniekam rakstisks piedāvājums līguma noslēgšanai, tā var paredzēt, ka piedāvājumā jānorāda minimālais šā līguma darbības ilgums, kā to šajā nolūkā nosaka valsts tiesību akti; šāds minimālais ilgums ir vismaz seši mēneši, un tas neatstāj kaitīgu ietekmi uz iekšējā tirgus pienācīgu darbību.

Otrā daļa neskar lauksaimnieka tiesības noraidīt šādu minimālo darbības ilgumu ar noteikumu, ka tas par noraidījumu paziņo rakstiski. Šādā gadījumā puses var brīvi apspriest visus līguma elementus, tostarp tos, kas norādīti 2. punkta c) apakšpunktā.

5.   Dalībvalstis, kuras izmanto šajā pantā paredzētās iespējas, paziņo Komisijai kā tās tiek piemērotas.

6.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar kuriem paredz nepieciešamos pasākumus attiecībā uz šā panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta un 3. punkta vienādu piemērošanu, un pasākumus saistībā ar paziņojumiem, kas dalībvalstīm jāsniedz saskaņā ar šā panta prasībām. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

149. pants

Līgumslēgšanas sarunas piena un piena produktu nozarē

1.   Saskaņā ar 152. panta 3. punktu atzīta piena un piena produktu nozares ražotāju organizācija to lauksaimnieku vārdā, kas ir tās dalībnieki, attiecībā uz visu vai daļu no to kopējā ražošanas apjoma var risināt sarunas par līgumiem par lauksaimnieka svaigpiena piegādēm svaigpiena pārstrādātājam vai savācējam 148. panta 1. punkta trešās daļas nozīmē.

2.   Ražotāju organizācijas sarunas var notikt:

a)

neatkarīgi no tā, vai lauksaimnieki īpašumtiesības uz svaigpienu nodod ražotāju organizācijai;

b)

neatkarīgi no tā, vai pārrunātā cena ir tāda pati attiecībā uz visu vai dažu lauksaimnieku, kuri ir ražotāju organizācijas dalībnieki, kopējo ražošanas apjomu;

c)

ar noteikumu, ka konkrētai ražotāju organizācijai ir izpildīti visi šādi nosacījumi:

i)

svaigpiena apjoms, par kuru tiek risinātas šādas sarunas, nepārsniedz 3,5 % no kopējā Savienības ražošanas apjoma,

ii)

svaigpiena apjoms, par kuru tiek risinātas šādas sarunas un kurš tiek saražots kādā konkrētā dalībvalstī, nepārsniedz 33 % no attiecīgās dalībvalsts kopējā valsts ražošanas apjoma, un

iii)

svaigpiena apjoms, par kuru tiek risinātas šādas sarunas un kurš tiek piegādāts kādā konkrētā dalībvalstī, nepārsniedz 33 % no attiecīgās dalībvalsts kopējā valsts ražošanas apjoma;

d)

ar noteikumu, ka attiecīgie lauksaimnieki nav citas ražotāju organizācijas dalībnieki, kura to vārdā arī risina sarunas par šādiem līgumiem; tomēr pienācīgi pamatotos gadījumos, kad lauksaimniekiem pieder divas atšķirīgas ražošanas vienības ģeogrāfiski dažādos apgabalos, dalībvalstis var atkāpties no šā nosacījuma;

e)

ar noteikumu, ka uz svaigpienu neattiecas pienākums piegādāt, kas izriet no lauksaimnieka līdzdalības kooperatīvā, saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti kooperatīva statūtos vai noteikumos un lēmumos, kas paredzēti šajos statūtos vai pieņemti atbilstīgi šiem statūtiem; un

f)

ja ražotāju organizācija informē tās dalībvalsts vai dalībvalstu kompetentās iestādes, kurās tā darbojas, par svaigpiena apjomu, par kuru tiek risinātas šādas sarunas.

3.   Neatkarīgi no 2. punkta c) apakšpunkta ii) un iii) punktā izklāstītajiem nosacījumiem ražotāju organizācija var risināt sarunas, ievērojot 1. punktu, ar noteikumu, ka minētajai ražotāju organizācijai svaigpiena apjoms, par ko tiek risinātas minētās sarunas un kas tiek saražots vai piegādāts kādā konkrētā dalībvalstī, kuras svaigpiena ražošanas kopējais apjoms gadā ir mazāks par 500 000 tonnu, nepārsniedz 45 % no šīs dalībvalsts kopējā valsts ražošanas apjoma.

4.   Šajā pantā atsauces uz ražotāju organizācijām ietver šādu ražotāju organizāciju apvienības.

5.   Lai piemērotu 2. punkta c) apakšpunktu un 3. punktu, Komisija ar līdzekļiem, kurus tā uzskata par piemērotiem, publisko svaigpiena ražošanas apjomus Savienībā un dalībvalstīs, izmantojot visjaunāko pieejamo informāciju.

6.   Atkāpjoties no 2. punkta c) apakšpunkta un 3. punkta, pat ja nav pārsniegtas tajos noteiktās robežvērtības, šā punkta otrajā daļā minētā konkurences iestāde var atsevišķā gadījumā nolemt, ka ražotāju organizācijai konkrētās sarunas vai nu būtu jāatsāk, vai tām vispār nebūtu jānotiek, ja konkurences iestāde uzskata, ka tas ir nepieciešams, lai novērstu konkurences izslēgšanu vai izvairītos nopietni kaitēt svaigpiena pārstrādes MVU, kas darbojas tās teritorijā.

Attiecībā uz sarunām, kas skar vairākas dalībvalstis, pirmajā daļā minēto lēmumu pieņem Komisija, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru. Citos gadījumos minēto lēmumu pieņem tās dalībvalsts valsts konkurences iestāde, uz kuru sarunas attiecas.

Šajā punktā minētos lēmumus nepiemēro pirms datuma, kad tie paziņoti attiecīgajiem uzņēmumiem.

7.   Šajā pantā:

a)

"valsts konkurences iestāde" ir iestāde, kas minēta Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (39) 5. pantā;

b)

"MVU" ir mikrouzņēmums, mazais vai vidējais uzņēmums Ieteikuma 2003/361/EK nozīmē.

8.   Dalībvalstis, kurās notiek sarunas saskaņā ar šo pantu, paziņo Komisijai par 2. punkta f) apakšpunkta un 6. punkta piemērošanu.

150. pants

Siera šķirņu ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi piegādes regulēšana

1.   Pēc ražotāju organizācijas, kas atzīta saskaņā ar 152. panta 3. punktu, starpnozaru organizācijas, kas atzīta saskaņā ar 157. panta 3. punktu, vai uzņēmumu grupas, kas minēta 3. panta 2. punktā Regulā (ES) Nr. 1151/2012, pieprasījuma dalībvalstis uz ierobežotu laikposmu var paredzēt saistošus noteikumus par tādu siera šķirņu piegādes regulēšanu, kurām saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1151/2012 5. panta 1. un 2. punktu ir piešķirts aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde.

2.   Šā panta 1. punktā minētie noteikumi ievēro to, ka nepieciešams, lai iepriekš būtu noslēgta vienošanās starp pusēm, kas darbojas Regulas (ES) Nr. 1151/2012 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajā ģeogrāfiskajā apgabalā. Šādu vienošanos noslēdz starp vismaz divām trešdaļām piena ražotāju vai viņu pārstāvju, kuri saražo vismaz divas trešdaļas no šā panta 1. punktā minētā siera šķirnes ražošanai nepieciešamā svaigpiena, un attiecīgā gadījumā vismaz divām trešdaļām šīs siera šķirnes ražotāju, kas ģeogrāfiskajā apgabalā, kurš minēts Regulas (ES) Nr. 1151/2012 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā, saražo vismaz divas trešdaļas minētās siera šķirnes.

3.   Piemērojot 1. punktu, attiecībā uz siera šķirnēm, kurām ir aizsargāts cilmes vietas nosaukums, ģeogrāfiskās izcelsmes norāde svaigpienam, kā tas noteikts šīs siera šķirnes produkta specifikācijā, saistībā ar šo siera šķirni ir tāda pati kā ģeogrāfiskais apgabals, kas minēts Regulas (ES) Nr. 1151/2012 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā.

4.   Noteikumi, kas minēti 1. punktā:

a)

attiecas tikai uz attiecīgo produktu piedāvājuma regulējumu, un to mērķis ir saskaņot šīs siera šķirnes piedāvājumu ar pieprasījumu;

b)

ietekmē tikai attiecīgo produktu;

c)

var būt saistoši ne vairāk kā trīs gadus, un šā laikposma beigās tos var atjaunot, ja ir saņemts jauns pieprasījums, kā minēts 1. punktā;

d)

nerada traucējumus tādu produktu tirdzniecībai, uz kuriem neattiecas minētie noteikumi;

e)

tie neattiecas ne uz vienu darījumu pēc attiecīgās siera šķirnes pirmā tirdzniecības posma;

f)

nepieļauj cenu noteikšanu, tostarp cenu orientējošu noteikšanu vai ieteikuma veidā;

g)

nepadara nepieejamu pārmērīgi lielu daļu attiecīgā produkta, kas pretējā gadījumā būtu pieejama;

h)

nerada diskrimināciju, neveido šķērsli jaunu dalībnieku ienākšanai tirgū un negatīvi neietekmē sīkražotājus;

i)

palīdz saglabāt attiecīgā produkta kvalitāti un/vai pilnveidot attiecīgo produktu;

j)

neskar 149. pantu.

5.   Šā panta 1. punktā minētos noteikumus publisko, izmantojot attiecīgās dalībvalsts oficiālu publikāciju.

6.   Dalībvalstis veic pārbaudes, lai pārliecinātos, ka tiek ievēroti 4. punktā paredzētie nosacījumi, un gadījumos, kad kompetentās valsts iestādes ir atklājušas, ka šie nosacījumi nav ievēroti, atceļ 1. punktā minētos noteikumus.

7.   Dalībvalstis nekavējoties dara zināmus Komisijai visus 1. punktā minētos noteikumus, ko tās pieņēmušas. Komisija informē citas dalībvalstis par jebkādu paziņojumu attiecībā uz šādu noteikumu pieņemšanu.

8.   Komisija jebkurā laikā var pieņemt īstenošanas aktus, pieprasot, lai dalībvalsts atceļ tās noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar 1. punktu, ja Komisija konstatē, ka minētie noteikumi neatbilst šā panta 4. punktā paredzētajiem nosacījumiem, ierobežo vai kropļo konkurenci ievērojamā iekšējā tirgus daļā, apdraud brīvu tirdzniecību vai LESD 39. pantā noteikto mērķu sasniegšanu. Minētos īstenošanas aktus pieņem, nepiemērojot šīs regulas 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru.

151. pants

Obligātie paziņojumi piena un piena produktu nozarē

Sākot ar 2015. gada 1. aprīli, svaigpiena pirmie pircēji valsts kompetentajai iestādei paziņo svaigpiena apjomu, kas tiem piegādāts katru mēnesi.

Piemērojot šo pantu un 148. pantu, "pirmais pircējs" ir uzņēmums vai grupa, kas iepērk pienu no ražotājiem, lai:

a)

to savāktu, iepakotu, uzglabātu, atdzesētu vai pārstrādātu, tostarp saskaņā ar līgumu;

b)

to pārdotu vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kas apstrādā vai pārstrādā pienu vai piena produktus.

Dalībvalstis informē Komisiju par pirmajā daļā minēto svaigpiena apjomu.

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot noteikumus par šādu paziņojumu saturu, veidu un grafiku un pasākumiem saistībā ar informāciju, kas dalībvalstīm jāsniedz saskaņā ar šo pantu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

III   NODAĻA

Ražotāju organizācijas un apvienībasun starpnozaru organizācijas

1.   Iedaļa

Definīcija un atzīšana

152. pants

Ražotāju organizācijas

1.   Dalībvalstis pēc pieprasījuma var atzīt ražotāju organizācijas, kas:

a)

sastāv no ražotājiem konkrētā nozarē, kura minēta 1. panta 2. punktā, un kas ir minēto ražotāju kontrolē saskaņā ar 153. panta 2. punkta c) apakšpunktu;

b)

ir izveidotas pēc ražotāju ierosmes;

c)

tiecas sasniegt konkrētu mērķi, kas var ietvert vismaz vienu no šādiem uzdevumiem:

i)

nodrošināt, lai ražošanu plānotu un pielāgotu pieprasījumam, jo īpaši kvalitātes un kvantitātes ziņā,

ii)

koncentrēt piedāvājumu un laist tirgū organizācijas biedru saražotos produktus, tostarp izmantojot tiešo pārdošanu,

iii)

optimizēt ražošanas izmaksas un atdevi no ieguldījumiem, reaģējot uz vides un dzīvnieku labturības standartiem, un stabilizēt ražotāju cenas,

iv)

pētīt ilgtspējīgas ražošanas metodes, inovatīvu praksi, ekonomikas konkurētspēju un tirgus norises un izstrādāt ierosmes šajā sakarā,

v)

veicināt videi nekaitīgus audzēšanas paņēmienus un ražošanas metodes, kā arī atbilstīgus dzīvnieku labturības paņēmienus un metodes un sniegt tehnisko palīdzību to izmantošanai,

vi)

veicināt ražošanas standartus un sniegt tehnisko palīdzību to izmantošanai, uzlabot produktu kvalitāti un izstrādāt produktus ar aizsargātiem cilmes vietu nosaukumiem, ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm vai ar valsts kvalitātes marķējumu,

vii)

apsaimniekot blakusproduktus un atkritumus, jo īpaši, lai aizsargātu ūdens un augsnes kvalitāti un ainavu un saglabātu vai veicinātu bioloģisko daudzveidību,

viii)

veicināt dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu un klimata pārmaiņu seku mazināšanu;

ix)

izstrādāt iniciatīvas noieta veicināšanas un tirdzniecības jomā,

x)

pārvaldīt kopējos fondus, kas minēti saistībā ar darbības programmām augļu un dārzeņu nozarē, kā minēts šīs regulas 31. panta 2. punktā un saskaņā ar 36. pantu Regulā (ES) Nr. 1305/2013,

xi)

sniegt nepieciešamo tehnisko palīdzību nākotnes līgumu vai darījumu tirgu un apdrošināšanas shēmu izmantošanai.

2.   Saskaņā ar 1. punktu atzīta ražotāju organizācija var turpināt tikt atzīta, ja tā iesaistās tādu produktu tirdzniecībā, uz kuriem attiecas KN kods ex 2208, izņemot tos, kuri minēti Līgumu I pielikumā, ar noteikumu, ka šādu produktu proporcija nepārsniedz 49 % no ražotāju organizācijas tirgotās produkcijas kopējās vērtības un ka šādi produkti nesaņem Savienības atbalstu. Ražotāju organizācijām augļu un dārzeņu nozarē minētos produktus neietver tirgotās produkcijas vērtību aprēķinos 34. panta 2. punkta nolūkos.

3.   Atkāpjoties no šā panta 1. punkta, dalībvalstis atzīst ražotāju organizācijas, kuras sastāv no ražotājiem piena un piena produktu nozarē un kuras:

a)

ir izveidotas pēc ražotāju ierosmes;

b)

tiecas sasniegt konkrētu mērķi, kas var aptvert vienu vai vairākus no šādiem uzdevumiem:

i)

nodrošināt, lai ražošanu plānotu un pielāgotu pieprasījumam, jo īpaši kvalitātes un kvantitātes ziņā,

ii)

koncentrēt piedāvājumu un laist tirgū organizācijas biedru saražotos produktus,

iii)

optimizēt ražošanas izmaksas un stabilizēt ražotāju cenas.

153. pants

Ražotāju organizāciju statūti

1.   Ražotāju organizācijas statūtos tās biedriem – ražotājiem jo īpaši noteiktas šādas prasības:

a)

ievērot noteikumus, ko ražotāju organizācija pieņēmusi attiecībā uz ražošanas pārskatiem, ražošanu, tirdzniecību un vides aizsardzību;

b)

attiecībā uz konkrētajā saimniecībā ražotajiem produktiem būt tikai vienas ražotāju organizācijas biedram; tomēr pienācīgi pamatotos gadījumos dalībvalstis var atkāpties no šā nosacījuma, ja biedriem ražotājiem pieder divas atšķirīgas ražotnes, kas izvietotas dažādos ģeogrāfiskos apgabalos;

c)

sniegt informāciju, ko ražotāju organizācija pieprasa statistikas nolūkos.

2.   Ražotāju organizācijas statūtos paredz arī:

a)

procedūras 1. punkta a) apakšpunktā minēto noteikumu noteikšanai, pieņemšanai un grozīšanai;

b)

finansiālo iemaksu noteikšanu organizācijas biedriem, kuri vajadzīgi ražotāju organizācijas finansēšanai;

c)

noteikumus, ka ļauj tās biedriem ražotājiem demokrātiski uzraudzīt savu organizāciju un tās lēmumus;

d)

sankcijas par statūtos noteikto pienākumu neizpildi, jo īpaši par finansiālo iemaksu neveikšanu vai ražotāju organizācijas paredzēto noteikumu neievērošanu;

e)

noteikumus par jaunu biedru uzņemšanu, jo īpaši par minimālo dalības laiku, kas nedrīkst būt īsāks kā viens gads;

f)

grāmatvedības un budžeta noteikumus, kas vajadzīgi organizācijas darbībai.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro ražotāju organizācijām piena un piena produktu nozarē.

154. pants

Ražotāju organizāciju atzīšana

1.   Lai dalībvalsts to atzīstu, ražotāju organizācija, kura iesniegusi pieteikumu šādai atzīšanai, ir tiesību subjekts vai skaidri definēta tiesību subjekta daļa:

a)

kas atbilst 152. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā noteiktajām prasībām;

b)

kurā ir minimālais biedru skaits un/vai kura aptver tās darbības teritorijā minimālo pārdodamās produkcijas apjomu vai vērtību, ko nosaka attiecīgā dalībvalsts;

c)

kas nodrošina pietiekamus pierādījumus tam, ka tā pienācīgi veic savas darbības gan attiecībā uz termiņiem, gan attiecībā uz efektivitāti, cilvēku, materiālo un tehnisko resursu nodrošinājumu un vajadzības gadījumā- piedāvājuma koncentrēšanu;

d)

kurai ir statūti, kas atbilst šā punkta a), b) un c) apakšpunktam.

2.   Dalībvalstis var nolemt, ka ražotāju organizācijas, kuras ir atzītas pirms 2014. gada 1. janvāra, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, un kuras atbilst šā panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, ir jāuzskata par atzītām ražotāju organizācijām saskaņā ar 152. pantu.

3.   Ražotāju organizācijas, kuras ir atzītas pirms 2014. gada 1. janvāra, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, un kuras neatbilst šā panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, var turpināt savu darbību atbilstīgi valsts tiesību aktiem līdz 2015. gada 1. janvārim.

4.   Dalībvalstis:

a)

četros mēnešos pēc pieteikuma un visu attiecīgo apliecinošo dokumentu iesniegšanas pieņem lēmumu par ražotāju organizācijas atzīšanu; minētais pieteikums iesniedzams dalībvalstī, kurā atrodas organizācijas galvenā mītne;

b)

to noteiktos regulāros starplaikos veic pārbaudes, lai pārliecinātos, ka atzītas ražotāju organizācijas ievēro šajā nodaļā paredzēto;

c)

gadījumā, ja šajā nodaļā paredzētie pasākumi netiek piemēroti vai to piemērošanā tiek pieļauti pārkāpumi, uzliek šīm organizācijām un apvienībām piemērojamās sankcijas, ko tās paredzējušas, un vajadzības gadījumā lemj, vai atzīšana nebūtu jāatsauc;

d)

katru gadu līdz 31. martam informē Komisiju par katru iepriekšējā kalendārajā gadā pieņemto lēmumu piešķirt, atteikt vai atsaukt atzīšanu.

155. pants

Ārpakalpojums

Dalībvalstis var ļaut atzītai ražotāju organizācijai vai atzītai ražotāju organizāciju apvienībai Komisijas saskaņā ar 173. panta 1. punkta f) apakšpunktu noteiktās nozarēs izmantot ārpakalpojumus attiecībā uz jebkuru tās darbību, izņemot ražošanu, tostarp meitasuzņēmumiem, ar noteikumu, ka ražotāju organizācija vai ražotāju organizāciju apvienība paliek atbildīga par ārpakalpojumu darbības izpildes nodrošināšanu, kā arī par vispārējo pārvaldības kontroli un uzraudzību attiecībā uz komerciālo vienošanos par darbības izpildi.

156. pants

Ražotāju organizāciju apvienības

1.   Dalībvalstis pēc pieprasījuma var atzīt ražotāju organizāciju apvienības konkrētā nozarē, kas minēta 1. panta 2. punktā, ja tās izveidotas pēc atzītu ražotāju organizāciju ierosmes.

Ievērojot saskaņā ar 173. pantu pieņemtos noteikumus, ražotāju organizāciju apvienības var veikt jebkuras ražotāju organizāciju darbības vai funkcijas.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis pēc pieprasījuma var atzīt atzītu piena un piena produktu nozares ražotāju organizāciju apvienību, ja attiecīgā dalībvalsts uzskata, ka apvienība ir spējīga efektīvi veikt visas darbības, kas jāveic atzītai ražotāju organizācijai, un atbilst 161 panta 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

157. pants

Starpnozaru organizācijas

1.   Dalībvalstis pēc pieprasījuma var atzīt starpnozaru organizācijas konkrētā nozarē, kas minēta 1. panta 2. punktā, ja tās:

a)

veido pārstāvji, kuri veic saimnieciskas darbības saistībā ar ražošanu un vismaz vienu no šādiem piegādes ķēdes posmiem: produktu pārstrādi vai tirdzniecību, tostarp izplatīšanu, vienā vai vairākās nozarēs;

b)

ir izveidotas pēc visu vai dažu to organizāciju vai apvienību ierosmes, kas ir to dalībnieki;

c)

ņemot vērā savu biedru un patērētāju intereses, tiecas sasniegt konkrētu mērķi, kas jo īpaši var ietvert vienu no šādiem uzdevumiem:

i)

pilnveidot zināšanas un uzlabot ražošanas un tirgus pārredzamību, tostarp publicējot apkopotus statistikas datus par ražošanas izmaksām, cenām, tostarp vajadzības gadījumā arī cenu rādītājiem, apjomiem un iepriekš noslēgto līgumu termiņu un sniedzot analīzi par iespējamo turpmāko tirgus attīstību reģiona, valsts vai starptautiskā līmenī;

ii)

prognozēt ražošanas potenciālu un reģistrēt publiskās tirgus cenas,

iii)

palīdzēt labāk koordinēt produktu laišanu tirgū, jo īpaši izmantojot pētījumus un tirgus izpēti,

iv)

pētīt iespējamos eksporta tirgus,

v)

neskarot 148. un 168. pantu, izstrādāt standartlīgumus, kas atbilst Savienības tiesību aktiem, lai pārdotu lauksaimniecības produktus pircējiem un/vai piegādātu pārstrādātos produktus izplatītājiem un mazumtirgotājiem, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus un nepieļaut tirgus traucējumus,

vi)

pilnīgāk izmantot produktu potenciālu, tostarp noieta tirgus līmenī, un izstrādāt iniciatīvas, lai stiprinātu ekonomikas konkurētspēju un inovāciju,

vii)

sniegt informāciju un veikt pētījumus, kas vajadzīgi, lai ražošanā un vajadzības gadījumā arī pārstrādē un/vai tirdzniecībā ieviestu jauninājumus, to racionalizētu, uzlabotu, virzoties uz produktiem, kuri vairāk atbilst tirgus prasībām un patērētāju gaumei un priekšstatiem, jo īpaši attiecībā uz produktu kvalitāti, tostarp specifiskām iezīmēm, kas piemīt produktiem ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, un vides aizsardzību,

viii)

meklēt veidus, kā ierobežot veterināro produktu vai augu aizsardzības līdzekļu izmantojumu, labāk pārvaldīt citu vielu izmantošanu, nodrošināt produktu kvalitāti un augsnes un ūdens aizsardzību, stiprināt pārtikas produktu nekaitīgumu, jo īpaši ar produktu izsekojamību, un uzlabot dzīvnieku veselību un labturību,

ix)

izstrādāt metodes un līdzekļus, lai uzlabotu produktu kvalitāti visos ražošanas un – attiecīgā gadījumā pārstrādes un tirdzniecības posmos,

x)

darīt visu iespējamo, lai atbalstītu, aizsargātu un veicinātu bioloģisko lauksaimniecību, cilmes vietas nosaukumus, kvalitātes zīmes un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes,

xi)

veicināt un veikt pētījumus par integrētu ilgtspējīgu ražošanu vai citām videi nekaitīgām ražošanas metodēm,

xii)

rosināt veselīgu un atbildīgu produktu patēriņu iekšējā tirgū, un/vai informēt par kaitējumu, kas saistīts ar kaitīgiem patēriņa modeļiem;

xiii)

veicināt patēriņu un/vai sniegt informāciju par produktiem iekšējā tirgū un ārējos tirgos,

xiv)

dot ieguldījumu blakusproduktu apsaimniekošanā un atkritumu samazināšanā un apsaimniekošanā.

2.   Pienācīgi pamatotos gadījumos dalībvalstis, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, var nolemt, ka 158. panta 1. punkta c) apakšpunktā ietvertais nosacījums ir izpildīts, ierobežojot starpnozaru organizāciju skaitu reģionālā vai valsts līmenī, ja tas paredzēts valsts noteikumos, kuri ir spēkā pirms 2014. gada 1. janvāra un ja tas nekaitē pienācīgai iekšējā tirgus darbībai.

3.   Atkāpjoties no 1. punkta, attiecībā uz piena un piena produktu nozari dalībvalstis var atzīt starpnozaru organizācijas, kuras:

a)

ir oficiāli pieprasījušas atzīšanu un sastāv no pārstāvjiem, kuri veic ekonomiskas darbības saistībā ar svaigpiena ražošanu, un ir saistītas vismaz ar vienu no šādiem piegādes ķēdes posmiem: piena un piena produktu nozares produktu pārstrādi vai tirdzniecību, tostarp izplatīšanu;

b)

ir izveidotas pēc visu vai dažu a) apakšpunktā minēto pārstāvju ierosmes;

c)

veic vienu vai vairākas no turpmāk minētajām darbībām vienā vai vairākos Savienības reģionos, ņemot vērā minēto starpnozaru organizāciju dalībnieku un patērētāju intereses:

i)

uzlabo ražošanas un tirgus zināšanas un pārredzamību, tostarp publicējot statistikas datus par cenām, apjomiem un darbības ilgumu līgumiem, kuri noslēgti par svaigpiena piegādi, un sniedzot analīzi par iespējamo turpmāko tirgus attīstību reģionālajā, valsts un starptautiskajā līmenī,

ii)

palīdz labāk koordinēt to, kā piena un piena produktu nozares produkti tiek laisti tirgū, īpaši izmantojot pētījumus un tirgus izpēti,

iii)

veicina piena un piena produktu patēriņu un sniedz informāciju par tiem gan iekšējos, gan ārējos tirgos,

iv)

pēta iespējamos eksporta tirgus,

v)

izstrādā standartlīgumus, kas atbilst Savienības noteikumiem par svaigpiena pārdošanu pircējiem un/vai par pārstrādātā piena produktu piegādi izplatītājiem un mazumtirgotājiem, ņemot vērā nepieciešamību panākt taisnīgus konkurences nosacījumus un nepieļaut tirgus kropļojumus,

vi)

sniedz informāciju un veic izpēti, kas vajadzīga, lai ražošanu pielāgotu par labu produktiem, kuri vairāk atbilst tirgus prasībām un patērētāju gaumei un cerībām, jo īpaši attiecībā uz produktu kvalitāti un vides aizsardzību,

vii)

saglabā un attīsta piena nozares ražošanas potenciālu, tostarp veicinot jauninājumus un atbalstot programmas lietišķajai pētniecībai un izstrādei, lai pilnībā izmantotu piena un piena produktu potenciālu, jo īpaši, lai radītu produktus ar pievienoto vērtību, kas patērētājam ir pievilcīgāki,

viii)

meklē paņēmienus veterināro produktu izmantošanas ierobežošanai, sekmējot citu vielu izmantošanu un uzlabojot pārtikas nekaitīgumu un dzīvnieku veselību,

ix)

izstrādā metodes un līdzekļus, lai uzlabotu produktu kvalitāti visos ražošanas un tirdzniecības posmos,

x)

izmanto bioloģiskās lauksaimniecības potenciālu un aizsargā un veicina šādu lauksaimniecību, kā arī produktu ar cilmes vietas nosaukumu, kvalitātes marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norādi ražošanu, un

xi)

veicina integrētu ražošanu vai citas videi nekaitīgas ražošanas metodes.

158. pants

Starpnozaru organizāciju atzīšana

1.   Dalībvalstis var atzīt starpnozaru organizācijas, kuras pieprasa atzīšanu, ar noteikumu, ka tās:

a)

atbilst 157. pantā noteiktajām prasībām;

b)

darbojas vienā vai vairākos attiecīgās teritorijas reģionos;

c)

atbild par ievērojamu daļu ekonomisko darbību, kuras minētas 157. panta 1. punkta a) apakšpunktā;

d)

pašas neiesaistās produktu ražošanā, pārstrādē un/vai tirdzniecībā, izņemot 162. pantā noteiktos gadījumus.

2.   Dalībvalstis var nolemt, ka starpnozaru organizācijas, kuras ir atzītas pirms 2014. gada 1. janvāra, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, un kuras atbilst šā panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, jāuzskata par atzītām starpnozaru organizācijām saskaņā ar 157. pantu.

3.   Starpnozaru organizācijas, kuras ir atzītas pirms 2014. gada 1. janvāra, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, un kuras neatbilst šā panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, var turpināt savu darbību atbilstīgi valsts tiesību aktiem līdz 2015. gada 1. janvārim.

4.   Dalībvalstis var atzīt starpnozaru organizācijas visās nozarēs, kas pastāvēja pirms 2013. gada 1. janvāra, neatkarīgi no tā, vai tās bija atzītas pēc pieprasījuma vai noteiktas ar likumu, lai arī tās neatbilst 157. panta 1. punkta b) apakšpunktā vai 157. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.

5.   Ja dalībvalstis atzīst starpnozaru organizāciju saskaņā ar 1. vai 2. punktu, tās:

a)

četru mēnešu laikā pēc tam, kad ir saņemts pieteikums, kuram ir pievienoti visi atbilstīgie apliecinošie dokumenti, pieņem lēmumu par to, vai piešķirt atzīšanu; šo pieteikumu iesniedz dalībvalstī, kurā atrodas organizācijas galvenā mītne;

b)

ik pēc noteikta laika, ko tās pašas nosaka, veic pārbaudes, lai pārliecinātos, ka atzītās starpnozaru organizācijas atbilst nosacījumiem, kas reglamentē to atzīšanu;

c)

gadījumā, ja šajā regulā paredzētie pasākumi netiek īstenoti vai to īstenošanā tiek pieļauti pārkāpumi, uzliek šīm organizācijām piemērojamās sankcijas, ko tās paredzējušas, un vajadzības gadījumā lemj, vai atzīšana nebūtu jāatsauc;

d)

atsauc atzīšanu, ja vairs nav ievērotas šajā pantā noteiktās atzīšanas prasības un nosacījumi;

e)

katru gadu līdz 31. martam informē Komisiju par katru iepriekšējā kalendārajā gadā pieņemto lēmumu piešķirt, atteikt vai atsaukt atzīšanu.

2.   Iedaļa

Papildu noteikumi konkrētām nozarēm

159. pants

Obligāta atzīšana

Atkāpjoties no 152. līdz 158. panta, dalībvalstis pēc pieprasījuma atzīst:

a)

ražotāju organizācijas:

i)

augļu un dārzeņu nozarē attiecībā uz vienu vai vairākiem šīs nozares produktiem un/vai produktiem, kas paredzēti vienīgi pārstrādei,

ii)

olīveļļas un galda olīvu nozarē,

iii)

zīdtārpiņu nozarē,

iv)

apiņu nozarē,

b)

starpnozaru organizācijas olīveļļas un galda olīvu nozarē un tabakas nozarē.

160. pants

Ražotāju organizācijas augļu un dārzeņu nozarē

Augļu un dārzeņu nozarē ražotāju organizācijas cenšas īstenot vismaz vienu no 152. panta 1. punkta c) apakšpunkta i), ii) un iii) punktā minētajiem uzdevumiem.

Augļu un dārzeņu nozares ražotāju organizācijas statūtos tās biedriem ražotājiem nosaka par pienākumu visu savu attiecīgo produkciju pārdot ar ražotāju organizācijas starpniecību.

Uzskata, ka saimnieciskos jautājumos augļu un dārzeņu nozares ražotāju organizācijas un ražotāju organizāciju apvienības darbojas savu biedru vārdā un uzdevumā, saskaņā ar tām paredzētajiem darba uzdevumiem.

161. pants

Piena un piena produktu nozares ražotāju organizāciju atzīšana

1.   Dalībvalstis piena un piena produktu nozarē par ražotāju organizācijām atzīst visus tiesību subjektus vai skaidri definētas tiesību subjektu daļas, kas piesakās uz šādu atzīšanu, ar noteikumu, ka:

a)

tās atbilst 152. panta 2. punktā noteiktajām prasībām;

b)

tajās ir minimālais dalībnieku skaits un/vai tās aptver to darbības teritorijā minimālo pārdodamās produkcijas apjomu, ko nosaka attiecīgā dalībvalsts;

c)

ir pietiekamas liecības par to, ka tās var veikt savu darbību pienācīgi gan laika, gan efektivitātes un piedāvājuma koncentrācijas ziņā;

d)

tām ir statūti, kas atbilst šā punkta a), b) un c) apakšpunktam.

2.   Dalībvalstis var nolemt, ka ražotāju organizācijas, kuras ir atzītas pirms 2012. gada 2. aprīļa, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, un kuras atbilst šā panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, ir jāuzskata par atzītām ražotāju organizācijām saskaņā ar 152. panta 3. punktu.

3.   Dalībvalstis:

a)

četru mēnešu laikā pēc tam, kad ir saņemts pieteikums, kuram ir pievienoti visi atbilstīgie apliecinošie pierādījumi, pieņem lēmumu par to, vai piešķirt atzīšanu ražotāju organizācijai; šo pieteikumu iesniedz dalībvalstī, kurā atrodas organizācijas galvenā mītne;

b)

ik pēc noteikta laika, ko tās pašas nosaka, veic kontroles, lai pārbaudītu, vai atzītās ražotāju organizācijas un ražotāju organizāciju apvienības ievēro šīs nodaļas noteikumus;

c)

gadījumā, ja šajā nodaļā paredzētie pasākumi netiek īstenoti vai to īstenošanā tiek pieļauti pārkāpumi, uzliek šīm organizācijām un apvienībām piemērojamās sankcijas, ko tās paredzējušas, un vajadzības gadījumā lemj, vai atzīšana nebūtu jāatsauc;

d)

katru gadu līdz 31. martam informē Komisiju par katru iepriekšējā kalendārajā gadā pieņemto lēmumu piešķirt, atteikt vai atsaukt atzīšanu.

162. pants

Starpnozaru organizācijas olīveļļas un galda olīvu nozarē un tabakas nozarē

Attiecībā uz starpnozaru organizācijām olīveļļas un galda olīvu nozarē un tabakas nozarē konkrētais mērķis, kas minēts 157. panta 1. punkta c) apakšpunktā, var ietvert arī vismaz vienu no šādiem uzdevumiem:

a)

koncentrēt un koordinēt piedāvājumu un laist tirgū organizācijas biedru produkciju;

b)

gan ražošanu, gan pārstrādi kopīgi pielāgot tirgus prasībām un pilnveidot produktus;

c)

veicināt ražošanas un pārstrādes racionalizāciju un uzlabošanu.

163. pants

Starpnozaru organizāciju atzīšana piena un piena produktu nozarē

1.   Dalībvalstis var atzīt starpnozaru organizācijas piena un piena produktu nozarē ar noteikumu, ka šādas organizācijas:

a)

atbilst 157. panta 3. punktā noteiktajām prasībām;

b)

darbojas vienā vai vairākos attiecīgās teritorijas reģionos;

c)

atbild par ievērojamu daļu ekonomisko darbību, kuras minētas 157. panta 3. punkta a) apakšpunktā;

d)

pašas neiesaistās piena un piena produktu nozares produktu ražošanā, pārstrādē vai tirdzniecībā.

2.   Dalībvalstis var nolemt, ka starpnozaru organizācijas, kuras ir atzītas pirms 2012. gada 2. aprīļa, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, un kuras atbilst šā panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, ir jāuzskata par atzītām starpnozaru organizācijām saskaņā ar 157. panta 3. punktu.

3.   Ja dalībvalstis izmanto izvēles iespēju atzīt starpnozaru organizāciju saskaņā ar 1. un/vai 2. punktu, tās:

a)

četros mēnešos pēc tam, kad ir saņemts pieteikums, kuram ir pievienoti visi atbilstīgie apliecinošie pierādījumi, pieņem lēmumu par to, vai piešķirt atzīšanu starpnozaru organizācijai; šo pieteikumu iesniedz dalībvalstī, kurā atrodas organizācijas galvenā mītne;

b)

ik pēc noteikta laika, ko tās pašas nosaka, veic pārbaudes, lai pārliecinātos, ka atzītās starpnozaru organizācijas atbilst nosacījumiem, kas reglamentē to atzīšanu;

c)

gadījumā, ja šajā regulā paredzētie pasākumi netiek īstenoti vai to īstenošanā tiek pieļauti pārkāpumi, uzliek šīm organizācijām piemērojamās sankcijas, ko tās paredzējušas, un vajadzības gadījumā lemj, vai atzīšana nebūtu jāatsauc;

d)

atsauc atzīšanu, ja:

i)

vairs netiek ievērotas ar atzīšanu saistītās prasības un nosacījumi, kas paredzēti šajā pantā,

ii)

starpnozaru organizācija piedalās kādā no 210. panta 4. punktā minētajiem nolīgumiem, lēmumiem un saskaņotajām darbībām; šāda atzīšanas atsaukšana neskar citas sankcijas, kas tai piemērojamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem,

iii)

starpnozaru organizācija neievēro 210. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā minētās paziņošanas saistības;

e)

katru gadu līdz 31. martam informē Komisiju par katru iepriekšējā kalendārajā gadā pieņemto lēmumu piešķirt, atteikt vai atsaukt atzīšanu.

3.   Iedaļa

Noteikumu piemērošanas paplašināšana un obligātās iemaksas

164. pants

Noteikumu piemērošanas paplašināšana

1.   Gadījumos, kad uzskata, ka atzīta ražotāju organizācija, atzīta ražotāju organizāciju apvienība vai atzīta starpnozaru organizācija, kas darbojas noteiktā dalībvalsts ekonomiskajā zonā vai zonās, reprezentatīvi pārstāv konkrēta produkta ražošanu, tirdzniecību vai pārstrādi, attiecīgā dalībvalsts pēc minētās organizācijas lūguma dažus nolīgumus, lēmumus vai saskaņotas darbības, par ko ir vienošanās šajā organizācijā, var uz ierobežotu laiku padarīt saistošus citiem pie organizācijas vai apvienības nepiederošiem tirgus dalībniekiem, kas darbojas attiecīgajā ekonomiskajā zonā vai zonās un var būt personas vai grupas.

2.   Piemērojot šo iedaļu, "ekonomiskā zona" ir ģeogrāfiska zona, ko veido piegulošie vai kaimiņos esošie ražošanas reģioni, kuros ir vienādi ražošanas un tirdzniecības apstākļi.

3.   Organizāciju vai apvienību uzskata par reprezentatīvu pārstāvi, ja tā dalībvalsts attiecīgajā ekonomiskajā zonā vai zonās nodrošina:

a)

šādu attiecīgā produkta vai produktu ražošanas, tirdzniecības vai pārstrādes apjoma daļu:

i)

ražotāju organizācija, kas darbojas augļu un dārzeņu nozarē, – vismaz 60 %, vai

ii)

citos gadījumos – vismaz divas trešdaļas, un

b)

ražotāju organizācijas gadījumā- ka tā pārstāv vairāk nekā 50 % attiecīgo ražotāju.

Ja starpnozaru organizāciju gadījumā tomēr rodas praktiskas problēmas, nosakot attiecīgā produkta vai produktu ražošanas, tirdzniecības vai pārstrādes apjoma daļu, dalībvalsts var paredzēt valsts noteikumus, lai noteiktu pirmās daļas a) punkta ii) apakšpunktā minēto reprezentatīvās pārstāvības rādītāju.

Ja pieprasījums attiecināt noteikumu piemērošanu uz citiem tirgus dalībniekiem aptver vairākas ekonomiskās zonas, organizācija vai apvienība pierāda, ka tai ir pirmajā daļā noteiktais minimālais reprezentatīvās pārstāvības rādītājs katrā attiecīgajā nozarē, ko tā apvieno katrā attiecīgajā ekonomiskajā zonā.

4.   Noteikumiem, kuru attiecināšanu uz citiem tirgus dalībniekiem var pieprasīt saskaņā ar 1. punktu, ir viens no šiem mērķiem:

a)

ražošanas un tirgus pārskati;

b)

ražošanas noteikumi, kas ir stingrāki par Savienības vai valsts noteikumiem;

c)

Savienības tiesību aktiem atbilstīgu standartlīgumu izstrāde;

d)

tirdzniecība;

e)

vides aizsardzība;

f)

pasākumi produktu potenciāla veicināšanai un izmantošanai;

g)

bioloģiskās lauksaimniecības, kā arī cilmes vietas nosaukumu, kvalitātes zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības pasākumi;

h)

pētījumi, lai palielinātu produktu vērtību, īpaši ar jauniem lietojumiem, kas nerada draudus sabiedrības veselībai;

i)

pētījumi par produktu kvalitātes uzlabošanu;

j)

pētījumi, jo īpaši par audzēšanas metodēm, kas ļauj samazināt augu aizsardzības līdzekļu vai veterināro produktu izmantošanu un garantē augsnes aizsardzību un vides saglabāšanu vai uzlabošanu;

k)

obligāto īpašību un iepakojuma un noformējuma obligāto standartu noteikšana;

l)

sertificēta sēklas materiāla izmantošana un produktu kvalitātes uzraudzība;

m)

dzīvnieku veselība, augu veselība un pārtikas nekaitīgums;

n)

blakusproduktu apsaimniekošana.

Minētie noteikumi nerada kaitējumu citiem attiecīgās dalībvalsts vai Savienības tirgus dalībniekiem, tiem nav 210. panta 4. punktā norādītās sekas un tie nevienā citā veidā nav pretrunā spēkā esošiem Savienības tiesību aktiem vai valsts noteikumiem.

5.   Par 1. punktā minēto noteikumu piemērošanas paplašināšanu pilnīgi informē tirgus dalībniekus, publicējot šos noteikumus pilnā apjomā attiecīgās dalībvalsts oficiālajā izdevumā.

6.   Dalībvalstis paziņo Komisijai jebkuru lēmumu, kas pieņemti atbilstīgi šim pantam.

165. pants

To ražotāju finansiālās iemaksas, kas nav biedri

Ja atzītu ražotāju organizāciju, atzītu ražotāju organizāciju apvienību vai atzītu starpnozaru organizāciju noteikumus paplašina saskaņā ar 164. pantu un darbības, uz kurām attiecas šie noteikumi, ir to saimnieciskās darbības veicēju vispārējās ekonomiskās interesēs, kuru darbības ir saistītas ar attiecīgajiem produktiem, dalībvalsts, kas piešķīrusi atzīšanu, pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām, var nolemt, ka atsevišķi saimnieciskās darbības veicēji vai grupas, kuras nav organizācijas biedri, bet gūst labumu no šīm darbībām, maksā organizācijai visas finansiālās iemaksas vai daļu no iemaksām, ko maksā attiecīgās organizācijas biedri, ciktāl šādas iemaksas ir paredzētas, lai segtu attiecīgo darbību veikšanas izmaksas.

4.   Iedaļa

Piedāvājuma pielāgošana

166. pants

Pasākumi, kas atvieglo piedāvājuma pielāgošanu tirgus prasībām

Ar mērķi rosināt 152. līdz 163. pantā minēto organizāciju darbības, lai atvieglotu piedāvājuma pielāgošanu tirgus prasībām, izņemot darbības, kas saistītas ar produktu izņemšanu no tirgus, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus saistībā ar pasākumiem 1. panta 2. punktā minētajās nozarēs:

a)

kvalitātes uzlabošanai;

b)

ražošanas, pārstrādes un tirdzniecības organizācijas uzlabošanai;

c)

tirgus cenu tendenču reģistrēšanas atvieglošanai;

d)

īstermiņa un ilgtermiņa prognožu sagatavošanai, ņemot vērā izmantotos ražošanas līdzekļus.

167. pants

Tirdzniecības noteikumi vīna kopējā tirgus darbības uzlabošanai un stabilizēšanai

1.   Lai uzlabotu un stabilizētu kopējā tirgus darbību attiecībā uz vīniem, arī vīnogām, misām un vīniem, no kuriem tie iegūti, ražotājas dalībvalstis var noteikt tirdzniecības noteikumus, lai regulētu piedāvājumu, jo īpaši ar lēmumiem, ko pieņēmušas saskaņā ar 157. un 158. pantu atzītas starpnozaru organizācijas.

Šie noteikumi ir samērojami ar sasniedzamo mērķi, un tie nevar:

a)

būt saistīti ar darījumiem pēc attiecīgā produkta pirmās laišanas tirgū;

b)

atļaut cenu noteikšanu, arī orientējošo vai ieteicamo cenu noteikšanu;

c)

padarīt nepieejamu pārmērīgi lielu daļu parasti pieejamās vīnogu ražas;

d)

radīt iespēju atteikties izdot valsts un Savienības sertifikātus, kas vajadzīgi vīna apgrozībai un tirdzniecībai, ja šāda tirdzniecība notiek saskaņā ar minētajiem noteikumiem.

2.   Par 1. punktā minētajiem noteikumiem informē tirgus dalībniekus, publicējot šos noteikumus pilnā apjomā attiecīgās dalībvalsts oficiālajā izdevumā.

3.   Dalībvalstis paziņo Komisijai jebkuru lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar šo pantu.

5.   Iedaļa

Līgumu slēgšanas sistēmas

168. pants

Līgumattiecības

1.   Neskarot 148. panta nosacījumus attiecībā uz piena un piena produktu nozari un 125. panta nosacījumus attiecībā uz cukura nozari, ja dalībvalsts attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, kas ietilpst 1. panta 2. punktā uzskaitītājās nozarēs, izņemot piena un piena produktu nozari un cukura nozari, izlemj:

a)

ka par katru tās teritorijā veiktu minēto lauksaimniecības produktu piegādi no ražotāja pārstrādātājam vai izplatītājam ir jābūt starp abām pusēm noslēgtam rakstiskam līgumam; un/vai

b)

ka pirmajam pircējam jāiesniedz rakstisks priekšlikums līguma noslēgšanai par ražotāja veiktu minēto lauksaimniecības produktu piegādi tā teritorijā,

šāds līgums vai šāds piedāvājums noslēgt līgumu atbilst šā panta 4. un 6. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

2.   Ja dalībvalsts nolemj, ka par tādu produktu piegādi no ražotāja pārstrādātājam, uz kuriem attiecas šis pants, ir jābūt starp abām pusēm noslēgtam rakstiskam līgumam, tā lemj arī par to, kurš piegādes posms vai posmi aptverts vai aptverti ar šādu līgumu, ja attiecīgo produktu piegādi veic ar viena vai vairāku pušu starpniecību.

Dalībvalstis nodrošina, ka noteikumi, kurus tās pieņem saskaņā ar šo pantu, nekaitē iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.

3.   Šā panta 2. punktā aprakstītajā gadījumā dalībvalsts var izveidot starpniecības mehānismu, ko izmanto gadījumā, ja nav savstarpējas vienošanās noslēgt šādu līgumu, tādējādi nodrošinot taisnīgas līgumattiecības.

4.   Jebkurš 1. punktā minēts līgums vai līguma piedāvājums:

a)

tiek iesniegts pirms piegādes,

b)

ir sagatavots rakstiski, un

c)

satur šādus elementus:

i)

cenu, kas maksājama par piegādāto svaigpienu, kura:

ir nemainīga un noteikta līgumā, un/vai

tiek aprēķināta, apvienojot līgumā noteiktos faktorus, kas var ietvert tirgus rādītājus, kuri atspoguļo izmaiņas tirgus nosacījumos, piegādāto apjomu un piegādāto lauksaimniecības produktu kvalitāti vai sastāvu,

ii)

attiecīgo produktu apjomu un kvalitāti, ko var piegādāt vai kas jāpiegādā, un šādu piegāžu grafiku,

iii)

līguma darbības ilgumu, kas var būt vai nu noteikts ilgums, vai nenoteikts ilgums ar izbeigšanas klauzulām,

iv)

informāciju par samaksas termiņiem un procedūrām,

v)

pasākumus lauksaimniecības produktu savākšanai vai piegādei,

vi)

noteikumus, ko piemēro nepārvaramas varas gadījumos.

5.   Atkāpjoties no 1. punkta, līgums vai līguma piedāvājums nav vajadzīgs, ja ražotājs attiecīgo produktu piegādā pircējam, kas ir kooperatīvs, kura dalībnieks ir arī ražotājs, ja kooperatīva statūtos vai noteikumos un lēmumos, kas paredzēti šajos statūtos vai pieņemti atbilstīgi šiem statūtiem, ir iekļauti noteikumi, kuru ietekme ir tāda pati kā tiem, kas noteikti 4. punkta a), b) un c) apakšpunktā.

6.   Puses brīvi pārrunā visus ražotāju, savācēju, pārstrādātāju vai izplatītāju par lauksaimniecības produktu piegādi noslēgto līgumu elementus, tostarp tos, kas norādīti 4. punkta c) apakšpunktā.

Neskarot pirmo daļu, piemēro vienu vai abus no minētajiem noteikumiem:

a)

ja dalībvalsts nolemj, ka saskaņā ar 1. punktu par katru lauksaimniecības produktu piegādi ir jābūt rakstiskam līgumam, tā var noteikt minimālo ilgumu, kas attieksies tikai uz rakstiskiem līgumiem starp ražotāju un lauksaimniecības produktu pirmo pircēju. Šāds minimālais ilgums ir vismaz seši mēneši, un tas neatstāj kaitīgu ietekmi uz iekšējā tirgus pienācīgu darbību;

b)

ja dalībvalsts nolemj, ka pirmajiem lauksaimniecības produktu pircējiem saskaņā ar 1. punkta prasībām ir jāiesniedz ražotājam rakstisks līguma priekšlikums, tā var paredzēt, ka piedāvājumā jānorāda minimālais šā līguma darbības ilgums, kā tas šajā nolūkā noteikts valsts tiesību aktos. Šāds minimālais ilgums ir vismaz seši mēneši, un tas neatstāj kaitīgu ietekmi uz iekšējā tirgus pienācīgu darbību.

Šā punkta otrā daļa neskar ražotāja tiesības noraidīt šādu minimālo darbības ilgumu ar noteikumu, ka par noraidījumu paziņo rakstiski. Tādā gadījumā abas puses var brīvi apspriest visus līguma elementus, tostarp tos, kas norādīti 4. punkta c) apakšpunktā.

7.   Dalībvalstis, kas izmanto šajā pantā minētās iespējas, nodrošina, ka noteikumi, kurus tās paredz, nekaitē iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.

Dalībvalstis paziņo Komisijai, kā tās piemēro saskaņā ar šo pantu ieviestos pasākumus.

8.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar kuriem paredz nepieciešamos pasākumus attiecībā uz šā panta 4. punkta a) un b) apakšpunkta un 5. punkta vienādu piemērošanu, un pasākumus saistībā ar paziņojumiem, kas dalībvalstīm jāsniedz saskaņā ar šā panta prasībām.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

169. pants

Līgumslēgšanas sarunas olīveļļas nozarē

1.   Tāda ražotāju organizācija olīveļļas nozarē, kura ir atzīta saskaņā ar 152. panta 1. punktu un kura cenšas sasniegt vienu vai vairākus no šādiem mērķiem, proti, koncentrēt piegādi, laist tirgū tās biedru saražotos produktus un optimizēt ražošanas izmaksas, var attiecībā uz daļu no tās biedru kopējās produkcijas vai visu produkcijas apjomu risināt sarunas savu biedru vārdā par olīveļļas piegādes līgumiem.

Ražotāju organizācija atbilst šajā punktā minētajiem mērķiem, ar noteikumu, ka centieni sasniegt minētos mērķus vainagojas ar darbību integrāciju, un ir sagaidāms, ka šāda integrācija dos būtiskus ieguvumus, lai ražotāju organizācijas darbības kopumā palīdzētu sasniegt LESD 39. pantā noteikto mērķu sasniegšanu.

To varētu īstenot ar noteikumu, ka:

a)

ražotāju organizācija veic vismaz vienu no šādām darbībām:

i)

kopīga izplatīšana, tostarp kopīga pārdošanas platforma un kopīga transportēšana,

ii)

kopīgs iepakojums, marķējums vai reklāma,

iii)

kopīga kvalitātes kontroles organizēšana,

iv)

kopīga aprīkojuma vai uzglabāšanas iekārtu izmantošana,

v)

kopīga pārstrāde,

vi)

kopīga tādu atkritumu apsaimniekošana, kuri tieši saistīti ar olīveļļas ražošanu,

vii)

kopīgs resursu iepirkums,

b)

šīs darbības ir būtiskas attiecībā uz attiecīgo olīveļļas apjomu un attiecībā uz ražošanas un produkta laišanas tirgū izmaksām.

2.   Atzītas ražotāju organizācijas sarunas var notikt:

a)

neatkarīgi no tā, vai ražotāji īpašumtiesības uz attiecīgo olīveļļu nodod ražotāju organizācijai;

b)

neatkarīgi no tā, vai pārrunātā cena ir tāda pati attiecībā uz dažu vai visu ražotāju kopējo ražošanas apjomu;

c)

ar noteikumu, ka konkrētai ražotāju organizācijai olīveļļas apjoms, par kuru tiek veiktas šādas sarunas un kurš tiek saražots kādā konkrētā dalībvalstī, nepārsniedz 20 % no attiecīgā tirgus; aprēķinot minēto apjomu, nošķir cilvēku uzturam paredzēto olīveļļu un olīveļļu citiem izmantojumiem.

d)

ar noteikumu, ka ražotāju organizācija attiecībā uz tās olīveļļas apjomu, par kuru tiek veiktas šādas sarunas, koncentrē piegādi un laiž tās biedru produktu tirgū;

e)

ar noteikumu, ka attiecīgie ražotāji nav citas ražotāju organizācijas dalībnieki, kura to vārdā arī risina sarunas par šādiem līgumiem;

f)

ar noteikumu, ka uz attiecīgo olīveļļu neattiecas pienākums piegādāt, kas izriet no ražotāja līdzdalības kooperatīvā, kas pats nav attiecīgās ražotāju organizācijas biedrs, atbilstīgi nosacījumiem, kuri paredzēti kooperatīva statūtos vai noteikumos un lēmumos, kas paredzēti šajos statūtos vai pieņemti atbilstīgi šiem statūtiem; un

g)

ar noteikumu, ka ražotāju organizācija informē tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurās tā darbojas, par tās olīveļļas ražošanas apjomu, par kuru tiek risinātas šādas sarunas.

3.   Šajā pantā atsauces uz ražotāju organizācijām ietver arī šādu ražotāju organizāciju apvienības, kas atzītas saskaņā ar 156. panta 1. punktu.

4.   Lai piemērotu 2. punkta c) apakšpunktu, Komisija ar līdzekļiem, kurus tā uzskata par piemērotiem, publisko olīveļļas ražošanas apjomus dalībvalstīs.

5.   Atkāpjoties no 2. punkta c) apakšpunkta, pat ja nav pārsniegtas tajā noteiktā robežvērtība, šā punkta otrajā daļā minētā konkurences iestāde var atsevišķā gadījumā nolemt, ka ražotāju organizācijai konkrētās sarunas vai nu būtu jāatsāk, vai tām vispār nebūtu jānotiek, ja konkurences iestāde uzskata, ka tas ir nepieciešams, lai novērstu konkurences izslēgšanu, vai ja tā uzskata, ka ir apdraudēti LESD 39. panta mērķi.

Attiecībā uz sarunām, kas skar vairākas dalībvalstis, pirmajā daļā minēto lēmumu pieņem Komisija, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru. Citos gadījumos minēto lēmumu pieņem tās dalībvalsts valsts konkurences iestāde, uz kuru sarunas attiecas.

Šajā punktā minētos lēmumus nepiemēro pirms datuma, kad tie paziņoti attiecīgajiem uzņēmumiem.

Piemērojot šo pantu, piemēro 149. panta 7. punkta a) apakšpunktā sniegto "valsts konkurences iestādes" definīciju.

6.   Dalībvalstis, kurās notiek sarunas saskaņā ar šo pantu, paziņo Komisijai par 2. punkta g) apakšpunkta un 5. punkta piemērošanu.

170. pants

Līgumslēgšanas sarunas liellopu un teļa gaļas nozarē

1.   Tāda ražotāju organizācija liellopu un teļa gaļas nozarē, kura ir atzīta saskaņā ar 152. panta 1. punktu un kura cenšas sasniegt vienu vai vairākus no šādiem mērķiem, proti, koncentrēt piegādi, laist tirgū tās biedru saražotos produktus un optimizēt ražošanas izmaksas, var attiecībā uz daļu no tās biedru kopējās produkcijas vai visu produkcijas apjomu risināt sarunas savu biedru vārdā par tādu kaušanai paredzētu dzīvu Bos taurus ģints liellopu piegādes līgumiem, uz kuriem attiecas KN kodi ex 0102 29 21, ex 0102 29 41, ex 0102 29 51, ex 0102 29 61 vai ex 0102 29 91), kuri:

a)

ir jaunāki par 12 mēnešiem un

b)

ir 12 mēnešus veci un vecāki.

Ražotāju organizācija atbilst šajā punktā minētajiem mērķiem, ar noteikumu, ka centieni sasniegt minētos mērķus vainagojas ar darbību integrāciju, un ir sagaidāms, ka šāda integrācija dos būtiskus ieguvumus, lai ražotāju organizācijas darbības kopumā palīdzētu sasniegt LESD 39. pantā noteikto mērķu sasniegšanu.

To varētu īstenot ar noteikumu, ka:

a)

ražotāju organizācija veic vismaz vienu no šādām darbībām:

i)

kopīga izplatīšana, tostarp kopīga pārdošanas platforma un kopīga transportēšana,

ii)

kopīga veicināšana,

iii)

kopīga kvalitātes kontroles organizēšana,

iv)

kopīga aprīkojuma vai uzglabāšanas iekārtu izmantošana,

v)

kopīga tādu atkritumu apsaimniekošana, kuri tieši saistīti ar dzīvu liellopu audzēšanu,

vi)

kopīgs resursu iepirkums,

b)

šīs darbības ir būtiskas attiecībā uz attiecīgās liellopu un teļa gaļas apjomu un attiecībā uz ražošanas un produkta laišanas tirgū izmaksām.

2.   Atzītas ražotāju organizācijas sarunas var notikt:

a)

neatkarīgi no tā, vai lauksaimnieki īpašumtiesības nodod ražotāju organizācijai;

b)

neatkarīgi no tā, vai sarunās saskaņotā cena ir tāda pati attiecībā uz dažu vai visu ražotāju kopējo ražošanas apjomu;

c)

ar noteikumu, ka konkrētai ražotāju organizācijai saražotais liellopu un teļa gaļas apjoms, par kuru tiek veiktas šādas sarunas un kurš tiek saražots kādā konkrētā dalībvalstī, nepārsniedz 15 % no katra 1. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā minētā produkta kopējā attiecīgās dalībvalsts valsts ražošanas apjoma, kas izteikts kā kautsvara ekvivalents;

d)

ar noteikumu, ka attiecībā uz liellopu un teļa gaļas apjomu, uz kuru attiecas šādas sarunas, ražotāju organizācija koncentrē piegādi un laiž savu biedru produkciju tirgū;

e)

ar noteikumu, ka attiecīgie ražotāji nav citas ražotāju organizācijas dalībnieki, kura to vārdā arī risina sarunas par šādiem līgumiem;

f)

ar noteikumu, ka uz attiecīgo produktu neattiecas pienākums piegādāt, kas izriet no ražotāja līdzdalības kooperatīvā, kas pats nav attiecīgās ražotāju organizācijas biedrs, atbilstīgi nosacījumiem, kuri paredzēti kooperatīva statūtos vai noteikumos un lēmumos, kas paredzēti šajos statūtos vai pieņemti atbilstīgi šiem statūtiem; un

g)

ar noteikumu, ka ražotāju organizācija informē tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā tā darbojas, par tās liellopu un teļa gaļas ražošanas apjomu, par kuru tiek risinātas šādas sarunas.

3.   Šajā pantā atsauces uz ražotāju organizācijām ietver arī šādu ražotāju organizāciju apvienības, kas atzītas saskaņā ar 156. panta 1. punktu.

4.   Lai piemērotu 2. punkta c) apakšpunktu, Komisija ar līdzekļiem, kurus tā uzskata par piemērotiem, publisko liellopu un teļa gaļas ražošanas apjomus dalībvalstīs, izteiktus kautsvara ekvivalentā.

5.   Atkāpjoties no 2. punkta c) apakšpunkta, pat ja nav pārsniegtas tajos noteiktās robežvērtības, šā punkta otrajā daļā minētā konkurences iestāde var atsevišķā gadījumā nolemt, ka ražotāju organizācijai konkrētās sarunas vai nu būtu jāatsāk, vai tām vispār nebūtu jānotiek, ja konkurences iestāde uzskata, ka tas ir nepieciešams, lai novērstu konkurences izslēgšanu vai ja tā uzskata, ka produkts, uz kuru attiecas sarunas, ir daļa no atsevišķa tirgus, ņemot vērā tā īpašās iezīmes vai tā paredzēto izmantojumu, un ka šādas kolektīvas sarunas aptvertu vairāk nekā 15 % no šāda tirgus valsts ražošanas apjoma, vai ja tā uzskata, ka ir apdraudēti LESD 39. panta mērķi.

Attiecībā uz sarunām, kas skar vairākas dalībvalstis, pirmajā daļā minēto lēmumu pieņem Komisija, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru. Citos gadījumos minēto lēmumu pieņem tās dalībvalsts valsts konkurences iestāde, uz kuru sarunas attiecas.

Šajā punktā minētos lēmumus nepiemēro pirms datuma, kad tie paziņoti attiecīgajiem uzņēmumiem.

Piemērojot šo pantu, piemēro 149. panta 7. punkta a) apakšpunktā ietverto "valsts konkurences iestādes" definīciju.

6.   Dalībvalstis, kurās notiek sarunas saskaņā ar šo pantu, paziņo Komisijai par 2. punkta g) apakšpunkta un 5. punkta piemērošanu.

171. pants

Līgumslēgšanas sarunas par konkrētiem laukaugiem

1.   Tāda ražotāju organizācija, kura ir atzīta saskaņā ar 152. panta 1. punktu un kura cenšas sasniegt vienu vai vairākus no mērķiem, proti, koncentrēt piegādi, laist tirgū tās biedru saražotos produktus un optimizēt ražošanas izmaksas, var attiecībā uz daļu no tās biedru kopējās produkcijas vai visu produkcijas apjomu risināt sarunas savu biedru vārdā par piegādes līgumiem attiecībā uz vienu vai vairākiem no turpmāk minētajiem produktiem, kuri nav paredzēti sēšanai un miežu gadījumā nav paredzēti iesalošanai:

a)

parastie kvieši, uz kuriem attiecas KN kods ex 1001 99 00;

b)

mieži, uz kuriem attiecas KN kods ex 1003 90 00;

c)

kukurūza, uz ko attiecas KN kods ex 1005 90 00;

d)

rudzi, uz kuriem attiecas KN kods ex 1002 90 00;

e)

cietie kvieši, uz kuriem attiecas KN kods ex 1001 19 00;

f)

auzas, uz kurām attiecas KN kods ex 1004 90 00;

g)

tritikāle, uz ko attiecas KN kods ex 1008 60 00;

h)

rapša sēklas, uz ko attiecas KN kods ex 1205;

i)

saulespuķu sēklas, uz ko attiecas KN kods ex 1206 00;

j)

sojas pupas, uz ko attiecas KN kods ex 1201 90 00;

k)

lauka pupas, uz ko attiecas KN kodi ex 0708 un ex 0713;

l)

lauka zirņi, uz kuriem attiecas KN kodi ex 0708 un ex 0713.

Ražotāju organizācija atbilst šajā punktā minētajiem mērķiem, ar noteikumu, ka centieni sasniegt minētos mērķus vainagojas ar darbību integrāciju, un ir sagaidāms, ka šāda integrācija dos būtiskus ieguvumus, lai ražotāju organizācijas darbības kopumā palīdzētu sasniegt LESD 39. pantā noteikto mērķu sasniegšanu.

To varētu īstenot ar noteikumu, ka:

a)

ražotāju organizācija veic vismaz vienu no šādām darbībām:

i)

kopīga izplatīšana, tostarp kopīga pārdošanas platforma un kopīga transportēšana,

ii)

kopīga veicināšana,

iii)

kopīga kvalitātes kontroles organizēšana,

iv)

kopīga aprīkojuma vai uzglabāšanas iekārtu izmantošana,

v)

kopīgs resursu iepirkums,

b)

šīs darbības ir būtiskas attiecībā uz attiecīgā produkta apjomu un attiecībā uz ražošanas un produkta laišanas tirgū izmaksām.

2.   Atzītas ražotāju organizācijas sarunas var notikt:

a)

neatkarīgi no tā, vai ražotāji īpašumtiesības nodod ražotāju organizācijai;

b)

neatkarīgi no tā, vai pārrunātā cena ir tāda pati attiecībā uz dažu vai visu ražotāju kopējo ražošanas apjomu;

c)

ar noteikumu, ka katram 1. punktā minētajam produktam un konkrētai ražotāju organizācijai tā produkta apjoms, par kuru tiek veiktas šādas sarunas un kurš tiek saražots kādā konkrētā dalībvalstī, nepārsniedz 15 % no minētā produkta kopējā attiecīgās dalībvalsts valsts ražošanas apjoma;

d)

ar noteikumu, ka attiecībā uz to produktu apjomu, uz kuriem attiecas šādas sarunas, ražotāju organizācija koncentrē piegādi un laiž savu biedru produkciju tirgū;

e)

ar noteikumu, ka attiecīgie ražotāji nav citas ražotāju organizācijas dalībnieki, kura to vārdā arī risina sarunas par šādiem līgumiem;

f)

ar noteikumu, ka uz attiecīgo produktu neattiecas pienākums piegādāt, kas izriet no ražotāja līdzdalības kooperatīvā, kas pats nav attiecīgās ražotāju organizācijas biedrs, atbilstīgi nosacījumiem, kuri paredzēti kooperatīva statūtos vai noteikumos un lēmumos, kas paredzēti šajos statūtos vai pieņemti atbilstīgi šiem statūtiem; un

g)

ar noteikumu, ka ražotāju organizācija informē tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā tā darbojas, par katra produkta ražošanas apjomu, par kuru tiek risinātas šādas sarunas.

3.   Šajā pantā atsauces uz ražotāju organizācijām ietver arī šādu ražotāju organizāciju apvienības, kas atzītas saskaņā ar 156. panta 1. punktu.

4.   Lai piemērotu 2. punkta c) apakšpunktu, Komisija ar līdzekļiem, kurus tā uzskata par piemērotiem, publisko 1. punktā minēto produktu ražošanas apjomu dalībvalstīs.

5.   Atkāpjoties no 2. punkta c) apakšpunkta, pat ja nav pārsniegtas tajos noteiktās robežvērtības, šā punkta otrajā daļā minētā konkurences iestāde var atsevišķā gadījumā nolemt, ka ražotāju organizācijai konkrētās sarunas vai nu būtu jāatsāk, vai tām vispār nebūtu jānotiek, ja konkurences iestāde uzskata, ka tas ir nepieciešams, lai novērstu konkurences izslēgšanu vai ja tā uzskata, ka produkts, uz kuru attiecas sarunas, ir daļa no atsevišķa tirgus, ņemot vērā tā īpašās iezīmes vai tā paredzēto izmantojumu, un ka šādas kolektīvas sarunas aptvertu vairāk nekā 15 % no šāda tirgus valsts ražošanas apjoma, vai ja tā uzskata, ka ir apdraudēti LESD 39. panta mērķi.

Attiecībā uz sarunām, kas skar vairākas dalībvalstis, pirmajā daļā minēto lēmumu pieņem Komisija, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru. Citos gadījumos minēto lēmumu pieņem tās dalībvalsts valsts konkurences iestāde, uz kuru sarunas attiecas.

Šajā punktā minētos lēmumus nepiemēro pirms datuma, kad tie paziņoti attiecīgajiem uzņēmumiem.

Piemērojot šo pantu, piemēro 149. panta 7. punkta a) apakšpunktā ietverto "valsts konkurences iestādes" definīciju.

6.   Dalībvalstis, kurās notiek sarunas saskaņā ar šo pantu, paziņo Komisijai par 2. punkta g) apakšpunkta un 5. punkta piemērošanu.

172. pants

Šķiņķa ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi piegādes regulēšana

1.   Pēc ražotāju organizācijas, kas atzīta saskaņā ar šīs regulas 152. panta 1. punktu, starpnozaru organizācijas, kas atzīta saskaņā ar šīs regulas 157. panta 1. punktu, vai uzņēmumu grupas, kas minēta 3. panta 2. punktā Regulā (ES) Nr. 1151/2012, pieprasījuma dalībvalstis uz ierobežotu laikposmu var paredzēt saistošus noteikumus par tādas šķirnes šķiņķa piegādes regulēšanu, kurai saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1151/2012 5. panta 1. un 2. punktu ir piešķirts aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde.

2.   Šā panta 1. punktā minētie noteikumi ievēro to, ka nepieciešams, lai iepriekš būtu noslēgta vienošanās starp pusēm, kas darbojas Regulas (ES) Nr. 1151/2012 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajā ģeogrāfiskajā apgabalā. Šādu vienošanos pēc konsultēšanās ar cūku audzētājiem ģeogrāfiskajā apgabalā noslēdz starp vismaz divām trešdaļām attiecīgās šķiņķa šķirnes ražotāju, kas pārstāv vismaz divas trešdaļas attiecīgās šķiņķa šķirnes produkcijas ģeogrāfiskajā apgabalā, kas minēts Regulas (ES) Nr. 1151/2012 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā, un, ja dalībvalsts to uzskata par piemērotu, vismaz divas trešdaļas cūku audzētāju ģeogrāfiskajā apgabalā, kas minēts Regulas (ES) Nr. 1151/2012 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā.

3.   Noteikumi, kas minēti 1. punktā:

a)

attiecas tikai uz attiecīgo produktu un/vai tā izejvielu piedāvājuma regulējumu, un to mērķis ir saskaņot šīs šķiņķa šķirnes piedāvājumu ar pieprasījumu;

b)

ietekmē tikai attiecīgo produktu;

c)

var būt saistoši ne vairāk kā trīs gadus, un šā laikposma beigās tos var atjaunināt, ja ir saņemts jauns pieprasījums, kā minēts 1. punktā;

d)

nerada traucējumus tādu produktu tirdzniecībai, uz kuriem neattiecas minētie noteikumi;

e)

neattiecas ne uz vienu darījumu pēc attiecīgās šķiņķa šķirnes pirmā tirdzniecības posma;

f)

nepieļauj cenu noteikšanu, tostarp cenu orientējošu noteikšanu vai ieteikuma veidā;

g)

nepadara nepieejamu pārmērīgi lielu daļu attiecīgā produkta, kas pretējā gadījumā būtu pieejama;

h)

nerada diskrimināciju, neveido šķērsli jaunu dalībnieku ienākšanai tirgū un negatīvi neietekmē sīkražotājus;

i)

palīdz saglabāt attiecīgā produkta kvalitāti un/vai pilnveidot attiecīgo produktu.

4.   Šā panta 1. punktā minētos noteikumus publisko, publicējot tos dalībvalsts oficiālajā izdevumā.

5.   Dalībvalstis veic pārbaudes, lai pārliecinātos, ka tiek ievēroti 3. punktā paredzētie nosacījumi, un gadījumos, kad kompetentās valsts iestādes ir atklājušas, ka šie nosacījumi nav ievēroti, atceļ 1. punktā minētos noteikumus.

6.   Dalībvalstis nekavējoties dara zināmus Komisijai visus 1. punktā minētos noteikumus, ko tās pieņēmušas. Komisija informē citas dalībvalstis par jebkuriem paziņojumiem par šādu noteikumu pieņemšanu.

7.   Komisija jebkurā laikā var pieņemt īstenošanas aktus, pieprasot, lai dalībvalsts atceļ tās noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar 1. punktu, ja Komisija konstatē, ka minētie noteikumi neatbilst šā panta 4. punktā paredzētajiem nosacījumiem, ierobežo vai kropļo konkurenci ievērojamā iekšējā tirgus daļā, apdraud brīvu tirdzniecību vai LESD 39. pantā noteikto mērķu sasniegšanu. Minētos īstenošanas aktus pieņem, nepiemērojot šīs regulas 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru.

6.   Iedaļa

Procedūras noteikumi

173. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai nodrošinātu to, ka ražotāju organizāciju, ražotāju organizāciju apvienību un starpnozaru organizāciju mērķi un pienākumi būtu skaidri noteikti un veicinātu šādu organizāciju un apvienību darbības efektivitāti, neradot tām nevajadzīgu administratīvu slogu un nekaitējot biedrošanās brīvības principam, jo īpaši attiecībā uz tiem, kuri nav šādu organizāciju biedri, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu par ražotāju organizācijām, ražotāju organizāciju apvienībām un starpnozaru organizācijām saistībā ar turpmāk norādītajiem tematiem attiecībā uz vienu vai vairākām 1. panta 2. punktā minētajām nozarēm vai šādu nozaru konkrētiem produktiem:

a)

konkrēti mērķi, kurus varētu, vajag vai nevajag sasniegt šādām organizācijām un apvienībām; un ko vajadzības gadījumā pievieno 152. līdz 163. pantā minētajiem,

b)

noteikumi par šādām organizācijām un apvienībām, organizāciju, kas nav ražotāju organizācijas, statūtiem, īpašiem nosacījumiem, kas piemērojami ražotāju organizāciju statūtiem atsevišķās nozarēs, tostarp atkāpes no pienākuma tirgot visu produkciju ar 160. panta otrajā daļā minētās ražotāju organizācijas starpniecību, šādu organizāciju un apvienību struktūru, dalības laikposmu, lielumu, pārskatatbildību un pasākumiem, no atzīšanas izrietošajām sekām, atzīšanas atsaukšanu un to apvienošanos;

c)

atzīšanas, atzīšanas atcelšanas un apturēšanas noteikumi, no atzīšanas, atzīšanas atcelšanas un apturēšanas izrietošā ietekme, kā arī prasības šādām organizācijām un apvienībām īstenot pasākumus stāvokļa izlabošanai, ja netiek izpildīti atzīšanas kritēriji;

d)

starpvalstu organizācijas un apvienības, tostarp šā punkta a), b) un c) apakšpunktā minētie noteikumi;

e)

noteikumi par to, kā un ar kādiem nosacījumiem attiecīgajām kompetentajām iestādēm ir jāsniedz administratīva palīdzība, ja notiek starptautiska sadarbība;

f)

nozares, uz kurām attiecas 161. pants, nosacījumi ārpakalpojumu izmantošanai, to pasākumu veidi, attiecībā uz kuriem var izmantot ārpakalpojumus, un tas, kā organizācijas vai apvienības nodrošina tehniskos līdzekļus;

g)

organizāciju un apvienību tirgū laižamās produkcijas minimālā apjoma vai vērtības aprēķināšanas bāze;

h)

tādu biedru, kuri nav ražotāji, uzņemšana ražotāju organizācijās un tādu organizāciju, kas nav ražotāju organizācijas, uzņemšana ražotāju organizāciju apvienībās;

i)

dažu organizāciju noteikumu paplašināšana, kā minēts 164. pantā, tos attiecinot arī uz ražotājiem, kas nav biedri, un to ražotāju obligātās finansiālās iemaksas, kuri nav biedri, kā minēts 165. pantā, tostarp minēto iemaksu izlietošana un sadale minētajās organizācijās un stingrāku ražošanas noteikumu saraksts, kuru var paplašināt saskaņā ar 164. panta 4. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, vienlaikus nodrošinot, ka šādu organizāciju darbība ir pārskatāma un ka tās ir atbildīgas to ražotāju priekšā, kuri nav biedri, un ka šādu organizāciju biedri nebauda labvēlīgāku attieksmi nekā ražotāji, kuri nav biedri, jo īpaši attiecībā uz obligāto finansiālo iemaksu izlietošanu;

j)

papildu prasības par 164. pantā minēto organizāciju reprezentatīvu pārstāvību, attiecīgās ekonomiskās zonas, arī Komisijas veikta pārbaude par to noteikšanu, minimālie laikposmi, cik ilgi noteikumiem jābūt spēkā pirms to piemērošanas paplašināšanas, personas vai organizācijas, kurām var piemērot noteikumus vai iemaksas, un apstākļi, kādos Komisija var pieprasīt, lai noteikumu piemērošanas paplašināšanu vai obligāto iemaksu noteikšanu atteiktu vai atceltu.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, lai nodrošinātu, ka skaidri tiek definēti piena un piena produktu nozares ražotāju organizāciju, ražotāju organizāciju apvienību un starpnozaru organizāciju mērķi un pienākumi, tādējādi sekmējot šādu organizāciju darbības efektivitāti, neuzliekot liekus apgrūtinājumus, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, kuros paredz:

a)

nosacījumus starptautisku ražotāju organizāciju un ražotāju organizāciju starptautisku apvienību atzīšanai;

b)

noteikumus par to, kā un ar kādiem nosacījumiem attiecīgajām kompetentajām iestādēm ir jāsniedz administratīva palīdzība ražotāju organizācijām, tostarp ražotāju organizāciju apvienībām, ja notiek starptautiska sadarbība;

c)

papildu noteikumus par to, kā aprēķināt svaigpiena apjomu, par kuru notiek sarunas, kas minētas 149. panta 2. punkta c) apakšpunktā un 149. panta 3. punktā.

d)

noteikumus par dažu 164. pantā paredzēto organizāciju noteikumu piemērošanas paplašināšanu uz ražotājiem, kas nav to biedri, un obligātajām finansiālajām iemaksām no tiem, kas nav biedri, kā minēts 165. pantā.

174. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

1.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot šīs nodaļas piemērošanai vajadzīgos pasākumus, jo īpaši:

a)

pasākumus par 154. un 158. pantā noteikto ražotāju organizāciju un starpnozaru organizāciju atzīšanas nosacījumu īstenošanu;

b)

procedūras ražotāju organizāciju apvienošanās gadījumā;

c)

procedūras, kas jānosaka dalībvalstīm, attiecībā uz minimālo lielumu un minimālo dalības laiku;

d)

procedūras saistībā ar 164. un 165. pantā minēto noteikumu un finansiālo iemaksu piemērošanas paplašināšanu, jo īpaši 164. panta 2. punktā minētā "ekonomikas zonas" jēdziena īstenošanai;

e)

procedūras saistībā ar administratīvu palīdzību;

f)

procedūras saistībā ar ārpakalpojumu izmantošanu;

g)

166. pantā minēto pasākumu īstenošanai vajadzīgās procedūras un tehniskos nosacījumus.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, attiecībā uz piena un piena produktu nozari Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot sīki izstrādātus noteikumus, kas nepieciešami, lai:

a)

īstenotu ar ražotāju organizāciju, to apvienību un starpnozaru organizāciju atzīšanu saistītos nosacījumus, kas izklāstīti 161. pantā un 163. pantā;

b)

sniegtu paziņojumu, kā minēts 149. panta 2. punkta f) apakšpunktā;

c)

dalībvalstis sniegtu paziņojumus Komisijai, kā tas paredzēts 161. panta 3. punkta d) apakšpunktā, 163. panta 3. punkta e) apakšpunktā, 149. panta 8. punktā un 150. panta 7. punktā;

d)

īstenotu procedūras saistībā ar administratīvo palīdzību, ja notiek starptautiska sadarbība.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

175. pants

Citas īstenošanas pilnvaras

Komisija ar īstenošanas aktiem var pieņemt atsevišķus lēmumus attiecībā uz:

a)

tādu organizāciju atzīšanu, kas darbojas vairākās dalībvalstīs, atbilstīgi noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar 174. panta 1. punkta d) apakšpunktu;

b)

dalībvalsts iebildumu atzīt starpnozaru organizāciju vai atzīšanas atsaukšanu;

c)

ekonomikas zonu sarakstu, par ko saskaņā ar noteikumiem, kas pieņemti atbilstīgi 174. panta 1. punkta h) apakšpunktam un 174. panta 2. punkta d) apakšpunktam, paziņojusi dalībvalsts;

d)

prasību, ka dalībvalstij jāatsaka vai jāatceļ dalībvalsts pieņemts lēmums par noteikumu piemērošanas paplašināšanu vai finansiālām iemaksām, ko veic tie, kas nav biedri.

Minētos īstenošanas aktus pieņem, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru.

III   DAĻA

TIRDZNIECĪBA AR TREŠĀM VALSTĪM

I   NODAĻA

Importa un eksporta licences

176. pants

Vispārējie noteikumi

1.   Neskarot gadījumus, kad importa vai eksporta licences ir vajadzīgas saskaņā ar šo regulu, var noteikt, ka licence ir jāuzrāda viena vai vairāku turpmāk norādīto nozaru produktu importam Savienībā ar mērķi tos laist brīvā apgrozībā Savienībā vai eksportēt no Savienības:

a)

labība,

b)

rīsi,

c)

cukurs;

d)

sēklas;

e)

olīveļļa un galda olīvas – attiecībā uz produktiem ar KN kodu 1509, 1510 00, 0709 92 90, 0711 20 90, 2306 90 19, 1522 00 31 un 1522 00 39;

f)

lini un kaņepes – attiecībā uz kaņepēm;

g)

augļi un dārzeņi;

h)

augļu un dārzeņu pārstrādes produkti;

i)

banāni;

j)

vīns;

k)

dzīvi augi;

l)

liellopu un teļa gaļa,

m)

piens un piena produkti,

n)

cūkgaļa,

o)

aitas un kazas gaļa;

p)

olas;

q)

mājputnu gaļa;

r)

lauksaimniecības izcelsmes etilspirts.

2.   Dalībvalstis izdod licences jebkuram pieteikuma iesniedzējam neatkarīgi no tā, kurā vietā Savienībā šis pieteikuma iesniedzējs veic uzņēmējdarbību, ja vien saskaņā ar LESD 43. panta 2. punktu pieņemtā tiesību aktā nav paredzēts citādi, kā arī neskarot šīs regulas 177. panta, 178. panta un 179. panta piemērošanu.

3.   Licences ir derīgas visā Savienībā.

177. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai ņemtu vērā Savienības starptautiskās saistības un Savienības piemērojamos sociālos, vides un dzīvnieku labturības standartus, nepieciešamību uzraudzīt tirdzniecības attīstību un pārmaiņas tirgū, produktu importu un eksportu, nepieciešamību pēc pamatotas tirgus pārvaldības un nepieciešamību samazināt administratīvo slogu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, kuros paredz:

a)

176. panta 1. punktā minēto nozaru produktu sarakstu, par kuriem jāuzrāda importa vai eksporta licence;

b)

gadījumus un situācijas, kurās importa vai eksporta licence nav jāuzrāda, ņemot vērā attiecīgo produktu muitas statusu, piemērojamo tirdzniecības režīmu, darbību nolūku, pieteikuma iesniedzēja juridisko statusu un iesaistītos daudzumus.

2.   Lai noteiktu licenču sistēmas papildu elementus, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, nosakot noteikumus par:

a)

tiesībām un pienākumiem, kas izriet no licences, to juridiskajām sekām un gadījumiem, kad piemēro pielaidi attiecībā uz pienākuma importēt vai eksportēt licencē minēto daudzumu ievērošanu, vai gadījumiem, kad licencē jānorāda izcelsme;

b)

to, ka importa licences izdošanai vai produktu laišanai brīvā apgrozībā ir jāuzrāda trešās valsts vai juridiskas personas izdots dokuments, kas inter alia apliecina produktu izcelsmi, autentiskumu un kvalitātes īpašības;

c)

licences nodošanu vai tās nododamības ierobežojumiem;

d)

papildu nosacījumiem, kas saskaņā ar 189. pantu vajadzīgi licencēm kaņepju importam, un par dalībvalstu savstarpējās administratīvās palīdzības principu, lai nepieļautu vai apkarotu krāpšanu un pārkāpumus;

e)

gadījumiem un situācijām, kuros ir un kuros nav jāiemaksā nodrošinājums, kas garantē to, ka produkti tiek importēti vai eksportēti licences derīguma termiņā.

178. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija pieņem īstenošanas aktus, nosakot vajadzīgos pasākumus šīs nodaļas piemērošanai, tostarp noteikumus par:

a)

licences formu un saturu;

b)

pieteikumu iesniegšanu un licenču izdošanu un izmantošanu;

c)

licences derīguma termiņu;

d)

nodrošinājuma iemaksas procedūrām un iemaksājamā nodrošinājuma apjomu;

e)

pierādījumiem, ka ir izpildītas licenču izmantošanai noteiktās prasības;

f)

pielaides līmeni attiecībā uz pienākumu importēt vai eksportēt licencē minēto daudzumu;

g)

aizstājējlicenču un licenču dublikātu izdošanu;

h)

licenču apstrādi dalībvalstīs un apmaiņu ar informāciju, kas vajadzīga sistēmas pārvaldībai, tostarp procedūrām, kas saistītas ar īpašu dalībvalstu savstarpēju administratīvu palīdzību.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

179. pants

Citas īstenošanas pilnvaras

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus::

a)

ierobežojot daudzumus, par kuriem var izdot licences;

b)

noraidot daudzumus, par kuriem iesniegti pieteikumi;

c)

apturot pieteikumu iesniegšanu, lai pārvaldītu tirgu, ja tiek iesniegti pieteikumi par lieliem daudzumiem.

Minētos īstenošanas aktus pieņem, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru.

II   NODAĻA

Ievedmuita

180. pants

Starptautisku nolīgumu un dažu citu tiesību aktu īstenošana

Komisija pieņem īstenošanas aktus, nosakot pasākumus, lai ievērotu prasības, kas izklāstītas starptautiskos nolīgumos, kuri noslēgti saskaņā ar LESD vai jebkurā citā attiecīgā tiesību aktā, kas pieņemts saskaņā ar LESD 43. panta 2. punktu vai 207. pantu, vai kopējo muitas tarifu attiecībā uz lauksaimniecības produktu ievedmuitas aprēķināšanu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

181. pants

Ievešanas cenu sistēma dažiem produktiem augļu un dārzeņu, pārstrādātu augļu un dārzeņu un vīna nozarē

1.   Lai kopējā muitas tarifa nodokļu likmi piemērotu augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozares produktiem un vīnogu sulai un misai, sūtījuma ievešanas cena ir vienāda ar tā muitas vērtību, kas aprēķināta saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2913/92 (40) (Muitas kodekss) un Komisijas Regulu (EK) Nr. 2454/93 (41).

2.   Lai nodrošinātu sistēmas efektivitāti, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu, lai nodrošinātu, ka sūtījuma deklarētās ievešanas cenas patiesums jāpārbauda, izmantojot vienotas likmes importa vērtību, un paredzētu nosacījumus, saskaņā ar kuriem ir jāiemaksā nodrošinājums.

3.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, nosakot noteikumus par to, kā aprēķināma vienotas likmes importa vērtība, kas minēta 2. punktā. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

182. pants

Papildu ievedmuita

1.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot labības, rīsu, cukura, augļu un dārzeņu, pārstrādātu augļu un dārzeņu, liellopu un teļa gaļas, piena un piena produktu, cūkgaļas, aitas un kazas gaļas, olu, mājputnu gaļas un banānu nozares produktus, kā arī vīnogu sulu un vīnogu misu, kam – ja to importam piemēro kopējā muitas tarifā noteikto nodokļu likmi – uzliek papildu ievedmuitu, lai nepieļautu vai neitralizētu kaitīgu ietekmi Savienības tirgū, ko varētu izraisīt šādu produktu imports, ja:

a)

importu veic par cenu, kas ir mazāka par to, kuru Savienība paziņojusi PTO ("sprūda cena"), vai arī

b)

importa apjoms gadā pārsniedz noteiktu līmeni ("sprūda apjoms").

Sprūda apjomu nosaka, pamatojoties uz tirgus piekļuves iespējām, kuras izteiktas kā importa procentuālā daļa no attiecīgā iekšzemes patēriņa iepriekšējos trīs gados.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Papildu ievedmuitu neuzliek, ja attiecīgais imports, visticamāk, neradītu traucējumus Savienības tirgū vai ja nodokļa ietekme būtu neproporcionāla paredzētajam mērķim.

3.   Piemērojot šā panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, importa cenas nosaka, pamatojoties uz attiecīgā sūtījuma CIF importa cenām. CIF importa cenas pārbauda, salīdzinot tās ar attiecīgā produkta reprezentatīvām cenām pasaules tirgū vai šā produkta cenām Savienības importa tirgū.

4.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot šā panta piemērošanai vajadzīgos pasākumus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 229. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

183. pants

Citas īstenošanas pilnvaras

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus:

a)

nosakot piemērojamās ievedmuitas apmēru atbilstīgi noteikumiem, kas izklāstīti saskaņā ar LESD noslēgtā starptautiskā nolīgumā, kopējā muitas tarifā un šīs regulas 180. pantā minētajos īstenošanas aktos;

b)

nosakot reprezentatīvās cenas un sprūda apjomus papildu ievedmuitas piemērošanas vajadzībām saskaņā ar noteikumiem, kas pieņemti, ievērojot 182. panta 1. punktu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem, nepiemērojot 229. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru.

III   NODAĻA

Tarifa kvotu pārvaldība un īpašs režīms attiecībā uz trešo valstu veikto importu

184. pants

Tarifa kvotas

1.   Komisija, pieņemot deleģētos aktus atbilstīgi šīs regulas 186. pantam un īstenošanas aktus atbilstīgi šīs regulas 187. un 188. pantam, atver un/vai pārvalda tarifa kvotas lauksaimniecības produktu importam ar mērķi tos laist brīvā apgrozībā Savienībā vai tās daļā vai tādas tarifa kvotas Savienības lauksaimniecības produktu importam trešās valstīs, kuras daļēji vai pilnībā pārvalda Savienība un kuras izriet no starptautiskiem nolīgumiem, kas noslēgti saskaņā ar LESD, vai jebkāda cita akta, kas pieņemts saskaņā ar LESD 43. panta 2. punktu vai 207. pantu.

2.   Tarifa kvotu pārvaldību veic tā, lai novērstu attiecīgo tirgus dalībnieku diskrimināciju, piemērojot vienu no turpmāk minētajām metodēm vai šo metožu apvienojumu, vai citu atbilstīgu metodi:

a)

metode, kuras pamatā ir pieteikumu iesniegšanas hronoloģiskā secība (princips "kas pirmais iesniedz, to pirmo apkalpo");

b)

metode, kura paredz sadali proporcionāli daudzumiem, kas pieprasīti, iesniedzot pieteikumu ("vienlaicīgas pārbaudes metode");

c)

metode, kura paredz ņemt vērā tradicionālus tirdzniecības modeļus (metode "tradicionāls/jaunpienācējs").

3.   Pieņemtā pārvaldības metode:

a)

attiecībā uz importa tarifa kvotām – nodrošina to, ka tiek pienācīgi ievērotas esošā un jaunā Savienības ražošanas, pārstrādes un patēriņa tirgus piegādes prasības attiecībā uz piegādes konkurētspēju, noteiktību un nepārtrauktību un vajadzība aizsargāt minētā tirgus līdzsvaru, un

b)

attiecībā uz eksporta tarifa kvotām – ļauj pilnībā izmantot visas iespējas, kas pieejamas saskaņā ar attiecīgo kvotu.

185. pants

Īpašas tarifu kvotas

Lai stātos spēkā tarifu kvota 2 000 000 tonnu kukurūzas un 300 000 tonnu sorgo importam Spānijā, kā arī uz tarifu kvota 500 000 tonnu kukurūzas importam Portugālē, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem paredz noteikumus importam, ko veic saskaņā ar tarifa kvotām, un vajadzības gadījumā attiecīgo dalībvalstu maksājumu aģentūru importēto preču daudzumu intervences krājumu glabāšanai, kā arī to laišanai minēto dalībvalstu tirgos.

186. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai tarifa kvotas satvarā nodrošinātu taisnīgu piekļuvi pieejamajiem daudzumiem un vienlīdzīgus noteikumus tirgus dalībniekiem, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 227. pantu:

a)

nosakot nosacījumus un atbilstības prasības, kas tirgus dalībniekam jāizpilda, lai iesniegtu pieteikumu tarifa kvotas satvarā; attiecīgajos nosacījumos var iekļaut prasību par minimālo pieredzi tirdzniecībā ar trešām valstīm un pielīdzinātām teritorijām vai pārstrādē, kas izteikta kā minimālais daudzums un laikposms konkrētā tirgus sektorā; šajos noteikumos var iekļaut īpašus noteikumus, lai ņemtu vērā konkrētas nozares ierastās vajadzības un praksi un pārstrādes uzņēmumu praksi un vajadzības;

b)

pieņemot noteikumus par tiesību nodošanu starp tirgus dalībniekiem un vajadzības gadījumā šādas nodošanas ierobežojumus tarifa kvotas pārvaldībā;

c)

nosakot, ka jāiemaksā nodrošinājums, lai izmantotu tarifa kvotu;

d)

vajadzības gadījumā pieņemot noteikumus attiecībā uz specifiskām iezīmēm, prasībām vai ierobežojumiem, kas piemērojami tarifa kvotai, kā noteikts starptautiskā nolīgumā vai citā aktā, kas minēts 184. panta 1. punktā.

2.   Lai nodrošinātu to, ka saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem, kurus Savienība noslēgusi atbilstīgi LESD, eksportētajiem produktiem var piemērot īpašu importa režīmu trešā valstī, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar šīs regulas 227. pantu attiecībā uz noteikumiem, kuros paredz, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm pēc pieprasījuma un pēc pienācīgām pārbaudēm ir jāizdod dokuments, kurš apliecina, ka ir izpildīti konkrēti nosacījumi attiecībā uz produktiem, kuriem, ja tos eksportē, var piemērot īpašu importa režīmu trešā valstī, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi.

187. pants

Īstenošanas pilnvaras saskaņā ar pārbaudes procedūru

Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot:

a)

gada tarifa kvotas, vajadzības gadījumā tās attiecīgi sadalot pa gada laikposmiem, un izmantojamo pārvaldības metodi;

b)

procedūras, kā piemērojami īpašie noteikumi, kuri paredzēti nolīgumā vai aktā, ar ko pieņemts importa vai eksporta režīms, jo īpaši par:

i)

garantijām, kas attiecas uz produkta īpašībām, izcelsmes vietu un izcelsmi,

ii)

tā dokumenta atzīšanu, ko izmanto i) punktā minēto garantiju pārbaudīšanai,

iii)

eksportētājas valsts izdota dokumenta uzrādīšanu,