26.9.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 266/1

(1)

Būtu vēlams saskaņot valsts pasākumus attiecībā uz baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem. Galvenais šīs direktīvas mērķis ir samazināt bateriju un akumulatoru un to atkritumu negatīvo ietekmi uz vidi, tādējādi sniedzot ieguldījumu vides kvalitātes aizsardzībā, saglabāšanā un uzlabošanā. Juridiskais pamats tādējādi ir Līguma 175. panta 1. punkts. Tomēr, pamatojoties uz Līguma 95. panta 1. punktu, ir piemēroti veikt Kopienas mēroga pasākumus, lai saskaņotu prasības attiecībā uz smago metālu saturu un bateriju un akumulatoru marķējumu, tādējādi nodrošinot netraucētu iekšējā tirgus darbību un novēršot konkurences traucējumus Kopienā.

(2)

Komisijas 1996. gada 30. jūlija Paziņojumā attiecībā uz pārskatu par Kopienas atkritumu apsaimniekošanas stratēģiju noteica pamatnostādnes turpmākajai Kopienas atkritumu politikai. Paziņojumā uzsvērta nepieciešamība samazināt bīstamo vielu daudzumu atkritumos un norādīti iespējamie ieguvumi, ko sniegtu Kopienas mēroga noteikumi, kuri ierobežotu šādu vielu klātbūtni ražojumos un ražošanas procesos. Tālāk paziņojumā teikts, ka gadījumos, kad atkritumu rašanos nevar novērst, to vielas vai enerģiju atkārtoti izmanto vai reģenerē.

(3)

Padomes Rezolūcijā (1988. gada 25. janvāris) par Kopienas rīcības programmu, lai apkarotu kadmija radīto vides piesārņojumu (5), uzsvērta nepieciešamība ierobežot kadmija izmantošanu, izņemot gadījumus, kad nepastāv piemērotas alternatīvas un bateriju, kuru sastāvā ir kadmijs, savākšana un pārstrāde kā viens no kadmija kontroles stratēģijas pamatelementiem, lai aizsargātu cilvēka veselību un vidi.

(4)

Ar Padomes Direktīvu 91/157/EEK (1991. gada 18. marts) par baterijām un akumulatoriem, kuros ir dažas bīstamas vielas (6), veica dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu šajā jomā. Šīs direktīvas mērķi tomēr pilnībā nav sasniegti. Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (7), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/96/EK (2003. gada 27. janvāris) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA) (8) arī uzsvērta nepieciešamība Direktīvu 91/157/EEK pārskatīt. Tādēļ skaidrības labad Direktīva 91/157/EEK būtu jāpārskata un jāaizvieto.

(5)

Lai sasniegtu mērķus vides jomā, šī direktīva aizliedz tirgū izlaist dažas baterijas un akumulatorus, kas satur dzīvsudrabu un kadmiju. Tā arī veicina bateriju un akumulatoru augstu savākšanas līmeni un pārstrādi, un uzlabotas vides darbības, iesaistot visus bateriju un akumulatoru dzīves cikla dalībniekus, tas ir, ražotājus, izplatītājus un tiešos lietotājus un jo īpaši tos dalībniekus, kas tieši iesaistīti izlietoto bateriju un akumulatoru apstrādē un pārstrādē. Īpašie noteikumi šo darbību veikšanai papildina esošos Kopienas tiesību aktus atkritumu jomā, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/12/EK (2006. gada 5. aprīlis) par atkritumiem (9), Padomes Direktīvu 1999/31/EK (1999. gada 26. aprīlis) par atkritumu poligoniem (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/76/EK (2000. gada 4. decembris) par atkritumu sadedzināšanu (11).

(6)

Lai nepieļautu atbrīvošanos no bateriju un akumulatoru atkritumiem tādā veidā, ka tie piesārņo vidi, un lai novērstu tiešo lietotāju neskaidrības par dažādajām apsaimniekošanas prasībām dažādām baterijām un akumulatoriem, šī direktīva būtu jāpiemēro visām baterijām un akumulatoriem, kas laisti Kopienas tirgū. Šāda plaša pieeja vienlaikus nodrošinātu ekonomiskāku savākšanu un pārstrādi, kā arī optimālu resursu ietaupīšanu.

(7)

Drošas baterijas un akumulatori ir būtiski svarīgi daudzu ražojumu, ierīču un pakalpojumu drošībai, un tie arī ir būtisks enerģijas avots sabiedrībai.

(8)

Būtu jānošķir pārnēsājamās baterijas un akumulatori, no vienas puses, un rūpniecībā un automobiļos vai motociklos izmantojamas baterijas un akumulatori, no otras puses. Būtu jāaizliedz rūpniecībā un automobiļos vai motociklos izmantojamu bateriju un akumulatoru nodošana poligonos vai dedzināšanai.

(9)

Rūpniecībā izmantojamo bateriju un akumulatoru piemēri ietver baterijas un akumulatorus, ko izmanto ārkārtas vai rezerves enerģijas nodrošināšanai slimnīcās, lidostās un birojos, baterijas un akumulatorus, ko izmanto vilcienos vai lidmašīnās, un baterijas un akumulatorus, ko izmanto piekrastes naftas urbjtorņiem vai bākām. Piemēri ietver arī baterijas un akumulatorus, kas izveidoti tikai un vienīgi lietošanai pārnēsājamos maksājumu terminālos veikalos un restorānos, svītrkodu nolasītājos veikalos, profesionālā video tehnikā TV kanālu un profesionālo studiju vajadzībām, ogļraču lampām un niršanas lampām, kas piestiprinātas profesionālajām ogļraču vai nirēju aizsargtērpam, rezerves baterijas un akumulatorus elektriskajām durvīm, kas nepieļauj to bloķēšanos vai cilvēku iespiešanu, baterijas un akumulatorus, ko izmanto aprīkojumam vai dažādiem mērījumu un aprīkojuma ierīcēm, baterijas un akumulatori, ko izmanto saistībā ar saules bateriju paneli, ierīcēm, kas iegūst enerģiju fotogalvanisku procesu rezultātā vai izmantojot citu atjaunojamās enerģijas iegūšanas veidu. Rūpniecībā izmantojamās baterijas un akumulatori ietver arī baterijas un akumulatorus, ko izmanto elektrotransporta līdzekļos, piemēram, elektriskajos automobiļos, ratiņkrēslos, velosipēdos, lidostu transportlīdzekļos un automātiskajos transporta līdzekļos. Papildus šim nepilnīgajam piemēru sarakstam par rūpniecībā izmantojamu būtu jāuzskata jebkura baterija vai akumulators, kas nav aizplombēts un kas nav izmantojams automobiļos vai motociklos.

(10)

Tādu pārnēsājamu bateriju un akumulatoru piemēri, kas ir aizplombētas baterijas un akumulatori, ko vidusmēra cilvēks varētu bez grūtībām nest rokā un kas nav nedz automobiļos vai motociklos izmantojamās baterijas vai akumulatori, nedz rūpniecībā izmantojamās baterijas vai akumulatori, ietver viena elementa baterijas (tādas kā AA vai AAA baterijas) un baterijas un akumulatorus, ko lietotāji vai profesionāļi izmanto mobilajos telefonos, portatīvajos datoros, bezvada elektriskajos instrumentos, rotaļlietās un mājsaimniecības ierīcēs, piemēram, elektriskajās zobu birstēs, skuvekļos un rokas putekļu sūcējos (ietverot līdzīgu aprīkojumu, ko izmanto skolās, veikalos, restorānos, lidostās, birojos vai slimnīcās), un jebkuru bateriju vai akumulatoru, ko lietotāji var izmantot parastām mājsaimniecības ierīcēm.

(11)

Komisijai būtu jāizvērtē nepieciešamība pielāgot šo direktīvu, ņemot vērā pieejamos tehniskos un zinātniskos pierādījumus. Jo īpaši Komisijai būtu jāpārskata atbrīvojums no kadmija aizlieguma, kas piešķirts pārnēsājamajām baterijām un akumulatoriem, kuri paredzēti bezvada elektriskajiem instrumentiem. Bezvada elektrisko instrumentu piemēri ir ierīces, ko lietotāji un profesionāļi izmanto griešanai, malšanai, tīrīšanai ar smiltīm, saberšanai, zāģēšanai, sagriešanai, cirpšanai, urbšanai, caurumu taisīšanai, perforēšanai, kalšanai, kniedēšanai, skrūvēšanai, pulēšanai vai līdzīgai koka, metāla un citu materiālu apstrādei, kā arī pļaušanai, griešanai un citām dārzniecības darbībām.

(12)

Komisijai arī būtu jāuzrauga un dalībvalstīm būtu jāatbalsta tehnoloģiskā attīstība, lai uzlabotu bateriju un akumulatoru iedarbību uz vidi visa to dzīvescikla laikā, tostarp ar līdzdalību Kopienas vides vadības un audita shēmā (EMAS).

(13)

Izlietotās baterijas un akumulatori būtu jāsavāc, lai pasargātu vidi. Pārnēsājamām baterijām un akumulatoriem būtu jāizveido savākšanas shēmas ar augstu savākšanas normu. Tas nozīmē, ka jāizveido savākšanas shēmas, lai tiešie lietotāji var ērti un bez maksas izmest izlietotās pārnēsājamās baterijas un akumulatorus. Atšķirīgiem bateriju un akumulatoru veidiem ir atbilstīgas atšķirīgas savākšanas shēmas un finansēšanas pasākumi.

(14)

Dalībvalstīm vēlams sasniegt augstu izlietoto bateriju un akumulatoru savākšanas un pārstrādes līmeni, lai sasniegtu augstu vides aizsardzības un materiāla reģenerācijas līmeni visā Kopienā. Ar šo direktīvu būtu jānosaka dalībvalstīm minimālie savākšanas un pārstrādes mērķi. Nepieciešams aprēķināt savākšanas rādītāju, pamatojoties uz vidējo gadā pārdoto daudzumu iepriekšējos gados, lai visām dalībvalstīm būtu salīdzināmi mērķi, kas ir proporcionāli valsts bateriju un akumulatoru patēriņa līmenim.

(15)

Kadmija un svina baterijām un akumulatoriem būtu jānosaka specifiskas pārstrādes prasības, lai sasniegtu augstu materiāla reģenerācijas līmeni visā Kopienā un lai novērstu atšķirības starp dalībvalstīm.

(16)

Visām ieinteresētajām pusēm vajadzētu būt spējīgām piedalīties savākšanas, apstrādes un pārstrādes shēmās. Šīs shēmas būtu jāizveido tā, lai novērstu importēto bateriju un akumulatoru diskrimināciju, tirdzniecības barjeras vai konkurences traucējumus.

(17)

Savākšanas un pārstrādes shēmas vajadzētu optimizēt, jo īpaši tādēļ, lai samazinātu izmaksas un negatīvo transporta ietekmi uz vidi. Apstrādes un pārstrādes shēmās būtu jāizmanto vislabākā pieejamā tehnoloģija, kā noteikts 2. panta 11. punktā Padomes Direktīvā 96/61/EK (1996. gada 24. septembris) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (12). Pārstrādes definīcija neietver enerģijas reģenerāciju. Enerģijas reģenerācijas koncepcija ir definēta citos Kopienas instrumentos.

(18)

Baterijas var tikt savāktas individuāli, pamatojoties uz bateriju savākšanas valsts programmām vai kopīgi ar elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, pamatojoties uz bateriju savākšanas valsts programmām, kas izveidotas saskaņā ar Direktīvu 2002/96/EK. Šajā pēdējā gadījumā – kā obligātā minimālās apstrādes prasība – baterijas ir atdalāmas no savāktajiem elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem. Pēc to atdalīšanas no savāktajiem elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, baterijas un akumulatori kļūst par šīs direktīvas subjektu, īpaši tos ņem vērā, lai sasniegtu savākšanas mērķi, un tie ir pakļauti pārstrādes prasībām.

(19)

Kopienas līmenī būtu jānosaka izlietoto bateriju un akumulatoru apsaimniekošanas finansēšanas pamatprincipi. Ar finansēšanas shēmām būtu jāpalīdz sasniegt augstus savākšanas un pārstrādes rādītājus un ievērot principu par ražotāja atbildību. Visiem ražotājiem, kā noteikts šajā direktīvā, vajadzētu būt reģistrētiem. Ražotājiem būtu jāapmaksā savākšanas, apstrādes un visu savākto bateriju un akumulatoru pārstrādes izmaksas, no tām atskaitot peļņu no reģenerēto materiālu pārdošanas. Tomēr dažos gadījumos varētu būt attaisnojama de minimis noteikumu piemērošana mazajiem ražotājiem.

(20)

Veiksmīgai savākšanai nepieciešams tiešajiem lietotājiem sniegt informāciju par to, ka vēlams atkritumus savākt atsevišķi, par pieejamajām savākšanas shēmām un tiešo lietotāju lomu atkritumu bateriju un akumulatoru apsaimniekošanā. Būtu jāsagatavo sīki izstrādāti noteikumi marķēšanas shēmai, kas tiešajiem lietotājiem sniegtu nepārprotamu, ticamu un skaidru informāciju par baterijām un akumulatoriem, un smagajiem metāliem, ko tie satur.

(21)

Ja dalībvalsts izmanto ekonomiskos instrumentus, piemēram, diferencētas nodokļu likmes, lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, konkrēti, augstus rādītājus atsevišķi savākšanai un pārstrādei, tai attiecīgi būtu jāinformē Komisija.

(22)

Lai pārbaudītu, vai sasniegti šīs direktīvas mērķi, nepieciešami ticami un salīdzināmi dati par tirgū izlaisto bateriju un akumulatoru daudzuma savākšanu un pārstrādi.

(23)

Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sankcijām, kas piemērojamas attiecībā uz šīs direktīvas noteikumu pārkāpumiem, un jānodrošina, lai tās īstenotu. Šīm sankcijām vajadzētu būt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

(24)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (13) Padomei būtu jāmudina dalībvalstis gan pašu, gan arī Kopienas interesēs sastādīt tabulas, kas pēc iespējas labāk rādītu saistību starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, kā arī darīt tās pieejamas sabiedrībai.

(25)

Pasākumi, kas nepieciešami šīs direktīvas ieviešanai, būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (14).

(26)

Tā kā šīs direktīvas mērķus – proti, vides aizsardzību un iekšējā tirgus darbības atbilstīgu nodrošināšanu – pietiekamā kvalitātē nevar sasniegt atsevišķas dalībvalstis un tādēļ minētās rīcības mēroga vai iedarbības dēļ šos mērķus labāk var sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(27)

Šo direktīvu piemēro, neskarot Kopienas tiesību aktus par drošības, kvalitātes un veselības prasībām un konkrētus Kopienas tiesību aktus par atkritumu apstrādi, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/53/EK (2000. gada 18. septembris) par nolietotiem transportlīdzekļiem (15) un Direktīvu 2002/96/EK.

(28)

Attiecībā uz ražotāja atbildību bateriju un akumulatoru, un citu baterijas vai akumulatorus saturošu preču ražotāji ir atbildīgi par to atkritumu apsaimniekošanu, kas rodas no viņu tirgū laistām baterijām un akumulatoriem. Nepieciešama elastīga pieeja, lai finansēšanas shēmās atspoguļotu atšķirīgos valstu apstākļus un ņemtu vērā esošās finanšu shēmas, īpaši tās, kas noteiktas saskaņā ar Direktīvām 2000/53/EK un 2002/96/EK, vienlaikus nepieļaujot dubultu maksu iekasēšanu.

(29)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/95/EK (2003. gada 27. janvāris) par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās (16) nepiemēro baterijām un akumulatoriem, kas izmantoti elektriskajās un elektroniskajās iekārtās.

(30)

Automobiļos vai motociklos un rūpniecībā izmantojamām baterijām un akumulatoriem, ko izmanto transportlīdzekļos, būtu jāatbilst Direktīvas 2000/53/EK prasībām, jo īpaši tās 4. pantam. Tādējādi aizliegta kadmija izmantošana rūpnieciskajās baterijās un akumulatoros elektriskajiem transportlīdzekļiem, ja vien uz tiem neattiecas minētās direktīvas II pielikuma atbrīvojumi,

1)

noteikumus bateriju un akumulatoru laišanai tirgū, un jo īpaši nosaka aizliegumu tādu bateriju un akumulatoru laišanai tirgū, kuru sastāvā ir bīstamas vielas; un

2)

īpašus noteikumus bateriju un akumulatoru atkritumu savākšanai, apstrādei, pārstrādei un apglabāšanai, lai papildinātu attiecīgus Kopienas tiesību aktus par atkritumiem un veicinātu bateriju un akumulatoru atkritumu augsta līmeņa savākšanu un pārstrādi.

a)

iekārtās, kas saistītas ar dalībvalstu būtisko drošības interešu aizsardzību, ieročos, munīcijā un militārajā aprīkojumā, izņemot ražojumus, kas nav paredzēti konkrētiem militāriem nolūkiem;

b)

iekārtās, kas paredzētas sūtīšanai kosmosā.

1)

“baterija” vai “akumulators” ir tiešā ķīmiskas enerģijas pārveidē ģenerētas elektroenerģijas avots, kas sastāv no viena vai vairākiem primāriem (atkārtoti neuzlādējamiem) baterijas elementiem vai sekundāriem (atkārtoti uzlādējamiem) baterijas elementiem;

2)

“bateriju pakete” ir bateriju vai akumulatoru komplekss, kas savienots kopā un/vai ietverts kādā ārējā apvalkā, veidojot vienotu bloku, ko tiešajiem lietotājiem nav paredzēts sadalīt vai atvērt;

3)

“pārnēsājama baterija vai akumulators” ir jebkura baterija, podziņelementi, bateriju pakete vai akumulators, kas:

4)

“podziņelementi” ir mazas, apaļas pārnēsājamas baterijas vai akumulatori, kuru diametrs ir lielāks par augstumu un kurus izmanto īpašiem nolūkiem, piemēram, dzirdes aparātos, rokas pulksteņos, mazās pārnēsājamās ierīcēs un kā energoavotus datu saglabāšanai;

5)

“automobiļos vai motociklos izmantojama baterija vai akumulators” ir baterija vai akumulators, ko izmanto, lai darbinātu automobiļa vai motocikla starteri, apgaismes shēmu vai aizdedzi;

6)

“rūpniecībā izmantojama baterija vai akumulators” ir jebkura baterija vai akumulators, kas izstrādāts tikai rūpnieciskam vai profesionālam lietojumam vai ko lieto jebkura tipa elektriskos transportlīdzekļos;

7)

“baterijas vai akumulatora atkritums” ir jebkura baterija vai akumulators, kas ir atkritums Direktīvas 2006/12/EK 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē;

8)

“pārstrāde” ir atkritumu materiālu atkārtota pārstrāde ražošanas procesā tādiem mērķiem, kam tie sākotnēji bijuši paredzēti, vai arī citiem mērķiem, kas nav enerģijas reģenerācija;

9)

“apglabāšana” ir jebkuras attiecīgas darbības, kas paredzētas Direktīvas 2006/12/EK II pielikuma A daļā;

10)

“apstrāde” ir visas darbības, ko veic ar bateriju un akumulatoru atkritumiem, kad tie ir nodoti uzņēmumam, lai tos šķirotu, sagatavotu pārstrādei vai sagatavotu apglabāšanai;

11)

“ierīce” ir jebkura elektriska vai elektroniska iekārta, kā noteikts Direktīvā 2002/96/EK, ko pilnībā vai daļēji baro baterijas vai akumulatori vai ko tie var barot;

12)

“ražotājs” ir jebkura persona kādā dalībvalstī, kura, neatkarīgi no izmantotiem pārdošanas paņēmieniem, tostarp, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 97/7/EK (1997. gada 20. maijs) par lietotāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (17), izmantojot arī tālsakarus, tās dalībvalsts teritorijā pirmo reizi laiž tirgū baterijas vai akumulatorus, arī tādus, ko iestrādā ierīcēs vai transportlīdzekļos, saskaņā ar savu profesionālo darbību;

13)

“izplatītājs” ir jebkura persona, kas baterijas un akumulatorus piegādā tiešajiem lietotājiem saskaņā ar savu profesionālo darbību;

14)

“laist tirgū” ir par maksu vai bez maksas piegādāt vai darīt pieejamu trešai personai Kopienā, un tas ietver importu Kopienas muitas teritorijā;

15)

“uzņēmēji” ir ražotāji, izplatītāji, savācēji, pārstrādātāji un citu apstrādes procesu veicēji;

16)

“bezvada elektriskais instruments” ir jebkura rokā turama ierīce, ko baro baterija vai akumulators un kas domāta tehniskai apkopei, būvdarbiem vai dārzkopībai;

17)

“savākšanas norma” konkrētai dalībvalstij konkrētā kalendārā gadā ir procentuālais īpatsvars, ko iegūst attiecīgajā kalendārajā gadā saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punktu vai Direktīvu 2002/96/EK savākto pārnēsājamo bateriju un akumulatoru atkritumu svaru, kuru ražotāji vai nu pārdod tieši tiešajam lietotājam, vai nogādā trešās valstīs, lai tas tiktu pārdots tiešajam lietotājam attiecīgajā dalībvalstī kalendārajā gadā un divos iepriekšējos kalendārajos gados.

a)

visas ierīcēs iestrādātas vai neiestrādātas baterijas vai akumulatorus, kuru svarā ir vairāk nekā 0,0005 % dzīvsudraba; un

b)

visas pārnēsājamas, tostarp arī ierīcēs iestrādātas, baterijas vai akumulatorus, kuru svarā ir vairāk nekā 0,002 % kadmija.

a)

avārijas un trauksmes signalizācijas shēmās, arī avārijas apgaismes shēmās;

b)

medicīnas iekārtās; vai

c)

bezvada elektriskajos instrumentos.

a)

ļauj tiešajiem lietotājiem izmest pārnēsājamu bateriju vai akumulatoru atkritumus pieejamā savākšanas punktā tuvā apkārtnē, ņemot vērā iedzīvotāju blīvumu;

b)

pieprasa, lai izplatītāji pieņemtu atpakaļ pārnēsājamu bateriju vai akumulatoru atkritumus bez maksas, kad tie piegādā pārnēsājamas baterijas vai akumulatorus, ja vien novērtējums neliecina, ka pastāvošās alternatīvās shēmas ir vismaz tikpat efektīvas, lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus attiecībā uz vidi. Šādus novērtējumus dalībvalstis publisko;

c)

neprasa no tiešajiem lietotājiem maksājumus, izmetot pārnēsājamu bateriju vai akumulatoru atkritumus, nedz arī uzliek par pienākumu pirkt jaunu bateriju vai akumulatoru;

d)

var izmantot saistībā ar Direktīvas 2002/96/EK 5. panta 2. punktā minētajām shēmām.

a)

prasīt, lai tādas shēmas izveido ražotāji;

b)

prasīt, lai citi uzņēmēji piedalītos tādās shēmās;

c)

uzturēt spēkā esošās shēmas.

a)

25 %, līdz 2012. gada 26. septembrim;

b)

45 %, līdz 2016. gada 26. septembrim.

a)

var izstrādāt pārejas pasākumus, lai cīnītos pret tādām grūtībām, ar ko sastopas dalībvalstis, izpildot 2. punkta prasības, kuras radušās īpašu iekšējo apstākļu dēļ,

b)

izstrādā vienotu metodoloģiju, lai līdz 2007. gada 26. septembrim aprēķinātu, cik daudz pārnēsājamu bateriju un akumulatoru gadā pārdod tiešajiem lietotājiem.

a)

ražotāji vai trešās personas izstrādā shēmas, izmantojot labākos pieejamos paņēmienus, kas atbilst veselības un vides aizsardzības principiem, lai varētu apstrādāt un pārstrādāt bateriju un akumulatoru atkritumus; un

b)

visas identificējamas baterijas un akumulatorus, kas savākti saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu vai Direktīvu 2002/96/EK, apstrādā un pārstrādā, izmantojot tādas shēmas, kuru minimālās prasības atbilst Kopienas tiesību aktiem, jo īpaši veselības, drošības un atkritumu apsaimniekošanas jomā.

a)

sīki izstrādātus noteikumus par pārstrādes mērķlielumu aprēķiniem pievieno vēlākais 2010. gada 26. martā; un

b)

minimālos pārstrādes mērķlielumus regulāri novērtē un piemēro labākajiem pieejamiem paņēmieniem, ņemot vērā 1. punkta otrā daļā minēto notikumu attīstību.

a)

visu saskaņā ar 8. panta 1. un 2. punktu savākto pārnēsājamo bateriju un akumulatoru atkritumu savākšana, apstrāde un pārstrāde; un

b)

visu saskaņā ar 8. panta 3. un 4. punktu savākto rūpniecībā un automobiļos vai motociklos izmantojamo bateriju un akumulatoru atkritumu savākšana, apstrāde un pārstrāde.

a)

baterijās un akumulatoros izmantoto vielu iespējamo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību;

b)

to, ka bateriju un akumulatoru atkritumus vēlams neizmest kā nešķirotus sadzīves atkritumus, bet piedalīties to atsevišķā savākšanā, lai veicinātu apstrādi un pārstrādi;

c)

viņiem pieejamām savākšanas un pārstrādes shēmām;

d)

viņu nozīmi bateriju un akumulatoru atkritumu pārstrādes veicināšanā;

e)

to, ko nozīmē simbols – II pielikumā parādītā pārsvītrotā atkritumu urna uz ritentiņiem – un ķīmijas simboli – Hg, Cd un Pb.

a)

darbības, tostarp ražotāju veiktus brīvprātīgus pasākumus, samazinot smago metālu un citu bīstamu vielu daudzumu baterijās un akumulatoros;

b)

jaunus pārstrādes un apstrādes paņēmienus;

c)

uzņēmēju dalību vides vadības shēmās;

d)

pētniecību šajās jomās; un

e)

pasākumus, ko veic, lai veicinātu atkritumu rašanās novēršanu.

a)

par to, cik piemēroti ir turpmāki apdraudējuma regulācijas pasākumi baterijām un akumulatoriem, kuri satur smagos metālus;

b)

par to, cik piemēroti ir 10. panta 2. punktā izklāstītie minimālie visu pārnēsājamu bateriju un akumulatoru atkritumu savākšanas mērķlielumi, un kādas ir iespējas ieviest turpmākus mērķlielumus vēlākiem gadiem, ņemot vērā tehnikas progresu un dalībvalstu gūto praktisko pieredzi;

c)

par to, cik piemērotas ir III pielikuma B daļā izklāstītās minimālās pārstrādes prasības, ņemot vērā dalībvalstu sniegto informāciju, tehnikas progresu un dalībvalstu gūto praktisko pieredzi.

a)

tie ir ieviešami;

b)

tajos jābūt norādītiem mērķiem līdz ar attiecīgiem termiņiem;

c)

tie jāpublicē attiecīgās valsts oficiālā izdevumā vai citā sabiedrībai tikpat pieejamā oficiālā dokumentā un jānosūta Komisijai.