Eiropas Savienības kopējā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma

KOPSAVILKUMS:

Direktīva 2006/112/EK – ES kopējā pievienotās vērtības nodokļa sistēma

KĀDS IR ŠĪS DIREKTĪVAS MĒRĶIS?

Ar to pārstrādā un atceļ sesto pievienotās vērtības nodokļa (PVN) direktīvu, lai precizētu pašlaik spēkā esošos Eiropas Savienības (ES) tiesību aktus PVN jomā.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

PVN piemēro visiem darījumiem, ko par samaksu ES veic nodokļu maksātājs, t. i., persona vai uzņēmums, kas piegādā preces vai sniedz pakalpojumus savas uzņēmējdarbības ietvaros. Arī šādu personu importētās preces vai pakalpojumus apliek ar PVN.

Darījumi, par kuriem uzliek nodokli, ietver preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu ES, preču iegādi starp ES dalībvalstīm (precēm, ko piegādā un nosūta vai transportē uzņēmums vienā ES dalībvalstī uzņēmumam citā ES dalībvalstī) un preču importu ES no trešām valstīm.

• Nodokļa uzlikšanas vietai tiek piemēroti dažādi noteikumi atkarībā no darījuma veida, piegādātā produkta veida un tā, vai tiek veikta transportēšana:
  • Preču piegāde: preču piegādes vieta.
  • Preču iegāde starp dalībvalstīm: preču piegādes vieta, t. i., dalībvalsts, kurā preces tiks ievestas pēc transportēšanas no citas dalībvalsts.
  • Preču imports: parasti tā ir dalībvalsts, kurā preces tiek ievestas.
  • Pakalpojumu sniegšana: pakalpojumu sniegšanas vieta. Tā ir atkarīga ne vien no sniegtā pakalpojuma veida, bet arī no pakalpojuma saņēmēja veida. Galvenais noteikums ir tāds, ka nodoklis pakalpojumam tiek uzlikts klienta atrašanās vietā, ja tas ir uzņēmums, vai piegādātāja atrašanās vietā, ja klients ir privātpersona. Lai nodrošinātu, ka par pakalpojumu nodoklis tiek uzlikts vietā, kur tas faktiski tiek izmantots, šiem vispārīgajiem noteikumiem pastāv daži izņēmumi attiecībā uz, piemēram:
    • pakalpojumiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu;
    • pasažieru pārvadājumiem;
    • darbībām, kas saistītas ar kultūru, sportu, izglītību un izklaidi;
    • restorānu pakalpojumiem.
• PVN iekasē atkarībā no darījuma veida, piemēram, kad preces ir piegādātas vai pakalpojumi ir sniegti. PVN var iekasēt par preču iegādi starp dalībvalstīm, ja preču piegāde uz attiecīgo dalībvalsti ir uzskatāma par pabeigtu. Attiecībā uz importu ES teritorijā nodokli iekasē brīdī, kad preces tiek ievestas dalībvalstī.
• Summa, par kuru aprēķina nodokli, attiecībā uz preču piegādi, pakalpojumu sniegšanu un preču iegādi starp dalībvalstīm ietver visus maksājumus piegādātājam vai pakalpojuma sniedzējam. Ja preces tiek importētas, šī summa ir to vērtība muitas vajadzībām. Nodevas, nodokļi un citi maksājumi ir iekļauti summā, kurai uzliek nodokli, taču pašu PVN, klientam piešķirtās cenu atlaides un rabatus tajā neiekļauj.
• Standarta PVN likme, kas visām dalībvalstīm jāpiemēro precēm un pakalpojumiem, ir vismaz 15 %. Dalībvalstis noteiktām precēm vai pakalpojumiem, kas uzskaitīti direktīvas III pielikumā, var piemērot vienu vai divas samazinātas likmes, kas nedrīkst būt mazākas par 5 %. Noteiktos apstākļos var piemērot arī vairākus šo noteikumu izņēmumus (piemēram, samazinātas likmes citām precēm vai pakalpojumiem).
• Direktīvā pieļauti arī atbrīvojumi no PVN. To lielākā daļa ir atbrīvojumi bez atskaitīšanas tiesībām, piemēram, medicīniskā aprūpe, sociālie pakalpojumi vai finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi. Tomēr pastāv arī atbrīvojumi ar atskaitīšanas tiesībām, piemēram, attiecībā uz preču iegādi starp dalībvalstīm vai preču eksportu uz trešām valstīm. Dalībvalstīm lielākā daļa atbrīvojumu ir jāievēro obligāti, vien daži no tiem nav obligāti.
• Nodokļu maksātājam var būt tiesības atskaitīt PVN summu, kas samaksāta par tādām precēm vai pakalpojumiem, kuri izmantoti ar nodokli apliekamos darījumos dalībvalstī, kurā šīs preces ir iegādātas vai pakalpojumi ir saņemti. Šo priekšnodokli var atskaitīt no PVN, kas jāmaksā par darījumiem, kas apliekami ar nodokli, piemēram, par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu valsts iekšienē. Kopumā tiesības uz atskaitīšanu nepastāv tādas saimnieciskās darbības gadījumos, kas ir atbrīvota no PVN, vai ja nodokļa maksātājs piemēro īpašu režīmu. Atsevišķos gadījumos atskaitīšanu var ierobežot vai koriģēt.
• Direktīvā ir arī noteikti nodokļu maksātāju un dažu to personu, kas nav nodokļu maksātāji, pienākumi. Kopumā PVN ir jāmaksā ikvienam nodokļu maksātājam, kas veic preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, par kuru uzliek nodokli. Pastāvošie izņēmumi – noteikti darījumi, kuros PVN maksā klients, piemēram, attiecībā uz pakalpojumiem, kurus uzņēmumam sniedz citas valsts piegādātājs, un darījumiem, kuros dalībvalsts ir tiesīga noteikt, ka par PVN nomaksu ir atbildīgs klients, kā tas ir saistībā ar piegādēm, kurās pastāv krāpšanas risks.
• Direktīvā ir paredzēti izņēmumi, ko dalībvalstis var veikt no standarta PVN noteikumiem, piemēram, lai novērstu noteikta veida izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Pastāv arī īpaši PVN režīmi, kas paredzēti dokumentācijas apjoma samazināšanai, piemēram, mazajiem uzņēmumiem un lauksaimniekiem.
• Papildus tam direktīva ļauj dalībvalstīm, kuras vissmagāk ietekmē ar PVN saistīta krāpšana, īslaicīgi piemērot vispārēju apgrieztās PVN maksāšanas kārtību. Tas nozīmē, ka atbildība par PVN maksāšanu tiek nodota no piegādātāja klientam. Dalībvalstis var izmantot šo pasākumu tikai attiecībā uz tādām preču piegādēm un tādu pakalpojumu sniegšanu iekšzemē, kam viena darījuma robežvērtība pārsniedz 17 500 EUR, kā arī tikai līdz 2022. gada 30. jūnijam un ievērojot ļoti stingrus nosacījumus.

Direktīvā 2006/112/EK ir izdarīti vairāki grozījumi, tostarp daži grozījumi saistībā ar Covid-19 pandēmiju.

• Šī direktīva ir grozīta ar Direktīvu (ES) 2020/284 attiecībā uz konkrētu prasību ieviešanu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, nosakot pienākumu uzskaitīt maksājumus pārrobežu e-komercijas jomā. Šī informācija tiek darīta pieejama valstu nodokļu iestādēm, ievērojot stingrus nosacījumus, tostarp attiecībā uz datu aizsardzību. Šīs prasības ir jāpiemēro no 2024. gada 1. janvāra.
• Ar grozījumu Direktīvu (ES) 2020/285 ievieš vienkāršotus noteikumus, lai samazinātu administratīvo slogu un saistību izpildes izmaksas mazajiem uzņēmumiem un radītu labvēlīgāku nodokļu vidi, kas veicinātu to izaugsmi un pārrobežu tirdzniecības attīstību. Mazie uzņēmumi var pretendēt uz vienkāršotiem PVN saistību izpildes noteikumiem, ja to gada apgrozījums nepārsniedz attiecīgās dalībvalsts noteikto robežvērtību, kas nevar pārsniegt 85 000 EUR. Noteiktos apstākļos mazie uzņēmumi no citām dalībvalstīm, kuri nepārsniedz šo robežvērtību, varēs gūt labumu no vienkāršotās shēmas, ja to kopējais gada apgrozījums visā ES nepārsniegs 100 000 EUR. Šie jaunie noteikumi ir piemērojami no 2025. gada 1. janvāra.
• E-komercijas PVN paketē (Direktīvas (ES) 2017/2455 un (ES) 2019/1995, ar kurām groza Direktīvu 2006/112/EK) ir paredzēti jauni vienkāršojumi uzņēmumiem, kuri veic preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu ārpus savas valsts robežām. Tādējādi tiek nodrošināts, ka PVN par šādām piegādēm tiek pareizi samaksāts pircēja dalībvalstij saskaņā ar nodokļu uzlikšanas principu galamērķa dalībvalstī. Pirmie pasākumi stājās spēkā 2015. gadā un attiecās tikai uz telekomunikāciju, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem. Uzņēmumi, kuri nodrošina preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu patērētājiem ES, tagad var deklarēt un maksāt PVN vienkāršotā sistēmā (vienas pieturas aģentūrā).
• Pēc Covid-19 uzliesmojuma ar Lēmumu (ES) 2020/1109 otrās paketes spēkā stāšanās datums tika pārcelts no 2021. gada 1. janvāra uz 2021. gada 1. jūliju, lai dalībvalstīm un uzņēmumiem būtu vairāk laika sagatavoties jaunajiem noteikumiem.
• Pēc Apvienotās Karalistes (AK) izstāšanās no ES ar Direktīvu (ES) 2020/1756 Direktīvā 2006/112/EK tika ieviesti grozījumi, Ziemeļīrijā ieviešot atsevišķus PVN identifikācijas numurus ar īpašu apzīmējumu, lai nošķirtu:
  • nodokļa maksātājus un juridiskas personas, kas nav nodokļa maksātājas, kuru darījumiem ar precēm, kas atrodas Ziemeļīrijā, piemēro ES tiesību noteikumus par PVN;
  • personas, kas veic citus darījumus, saistībā ar kuriem tās tiek identificētas PVN piemērošanas nolūkā Apvienotajā Karalistē.
• Ar Direktīvu (ES) 2020/2020 šajā direktīvā tika ieviesti grozījumi, lai nodrošinātu cenas ziņā pieejamāku piekļuvi Covid-19 vakcīnu un in vitro diagnostikas medicīnas ierīču (testu komplektu) piegādēm, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju Eiropā. No 2020. gada 12. decembra līdz 2022. gada 31. decembrim dalībvalstis var:
  • noteikt atbrīvojumu no PVN ar atskaitīšanas tiesībām attiecībā uz Covid-19 vakcīnu un in vitro diagnostikas medicīnas ierīču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kas cieši saistīti ar šīm vakcīnām un ierīcēm;
  • piemērot samazinātu PVN likmi Covid-19 in vitro diagnostikas medicīnas ierīču piegādei un saistīto pakalpojumu sniegšanai, kā tas jau ir attiecībā uz vakcīnām.
• Ar Direktīvu (ES) 2021/1159 tika grozīta Direktīva 2006/112/EK attiecībā uz pagaidu atbrīvojumiem importam un konkrētu preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, reaģējot uz Covid-19 pandēmiju. Tādējādi Eiropas Komisijai un ES aģentūrām tiek atvieglota preču un pakalpojumu iegāde, lai tās šīs preces un pakalpojumus bez maksas (t. i., kā ziedojumus) sadalītu dalībvalstīm pašreizējās sabiedrības veselības krīzes apstākļos.

PVN sistēmas reforma

Komisijas 2016. gada rīcības plānā PVN jomā ierosinātās reformas ietvaros Direktīva 2006/112/EK tika grozīta ar grozījumu Direktīvu (ES) 2022/542:

• atjauninot to preču un pakalpojumu sarakstu, kam var piemērot samazinātas PVN likmes (III pielikums); vienlaikus jāņem vērā, ka to preču skaits, kurām var piemērot samazinātas likmes, ir ierobežots, lai novērstu samazinātu likmju pārmērīgi plašu izmantošanu;
• esošās atkāpes, kas dažām dalībvalstīm ļāva piemērot preferenciālas likmes konkrētiem produktiem, atverot visām dalībvalstīm, ar nosacījumu, ka tās ir saderīgas ar saskaņotajiem principiem;
• pakāpeniski atceļot samazinātu likmju vai atbrīvojumu periodus, kas noteikti attiecībā uz produktiem, kuri rada negatīvu ietekmi uz vidi (piemēram, uz fosilo kurināmo un citām precēm, kam ir līdzīga ietekme uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, un kas beigsies vēlākais līdz 2030. gada 1. janvārim, kā arī periodus, kas noteikti attiecībā uz ķīmiskajiem pesticīdiem un ķīmiskajiem mēslošanas līdzekļiem un kas beigsies vēlākais līdz 2032. gada 1. janvārim);
• ļaujot dalībvalstīm piemērot samazinātas likmes, jo īpaši:
  • interneta piekļuves pakalpojumiem, lai novērstu to vājo pārklājumu un veicinātu to attīstību;
  • saules enerģijas paneļiem, elektriskajiem velosipēdiem un atkritumu pārstrādes pakalpojumiem, kas uzskatāmi par videi draudzīgām precēm un pakalpojumiem;
  • precēm un pakalpojumiem, kas kalpo konkrētiem sociālās un kultūras politikas mērķiem.

KOPŠ KURA LAIKA ŠĪ DIREKTĪVA IR PIEMĒROJAMA?

Direktīva 2006/112/ES ir piemērojama kopš 2007. gada 1. janvāra, un dalībvalstu tiesību aktos tā bija jātransponē līdz 2008. gada 1. janvārim.

KONTEKSTS

Plašāka informācija:

• PVN (Eiropas Komisija).

PAMATDOKUMENTS

Padomes Direktīva 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 11.12.2006.,1.–118. lpp.).

Direktīvas 2006/112/EK turpmākie grozījumi ir iekļauti pamattekstā. Šai konsolidētajai versijai ir tikai dokumentāla vērtība.

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Padomes Direktīva (ES) 2020/285 (2020. gada 18. februāris), ar ko Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu groza attiecībā uz īpašo režīmu mazajiem uzņēmumiem un Regulu (ES) Nr. 904/2010 groza attiecībā uz administratīvu sadarbību un informācijas apmaiņu nolūkā uzraudzīt mazajiem uzņēmumiem paredzētā īpašā režīma pareizu piemērošanu (OV L 62, 2.3.2020., 13.–23. lpp.).

Padomes Direktīva (ES) 2020/284 (2020. gada 18. februāris), ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz konkrētu prasību ieviešanu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem (OV L 62, 2.3.2020., 7.–12. lpp.).

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par rīcības plānu PVN jomā. Ceļā uz vienotu ES PVN zonu – laiks pieņemt lēmumu (COM(2016) 148 final, 7.4.2016.).

Padomes Regula (ES) Nr. 904/2010 (2010. gada 7. oktobris) par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (OV L 268, 12.10.2010., 1.–18. lpp.).

Skatīt konsolidēto versiju.

Padomes Direktīva 2009/132/EK (2009. gada 19. oktobris), kas nosaka Direktīvas 2006/112/EK 143. panta b) un c) punkta darbības jomu attiecībā uz atbrīvošanu no pievienotās vērtības nodokļa sakarā ar noteiktu preču galīgo importu (OV L 292, 10.11.2009., 5.–30. lpp.).

Skatīt konsolidēto versiju.

Padomes Direktīva 2008/9/EK (2008. gada 12. februāris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112/EK paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, bet veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī (OV L 44, 20.2.2008., 23.–28. lpp.).

Skatīt konsolidēto versiju.

Padomes Direktīva 2007/74/EK (2007. gada 20. decembris) par atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa par precēm, kuras ieved personas, kas ieceļo no trešām valstīm (OV L 346, 29.12.2007., 6.–12. lpp.).

Padomes Direktīva 2006/79/EK (2006. gada 5. oktobris) par atbrīvojumu no nodokļiem, ievedot preces kā nekomerciālus sīksūtījumus no trešām valstīm (kodificēta versija) (OV L 286, 17.10.2006., 15.–18. lpp.).

Pēdējo reizi atjaunots: 26.04.2022