Vides informācijas pieejamība sabiedrībai

KOPSAVILKUMS:

Direktīva 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai

KĀDS IR ŠĪS DIREKTĪVAS MĒRĶIS?

• Ar šo direktīvu Eiropas Savienības (ES) valstu tiesību akti tiek pilnībā piemēroti 1998. gada Orhūsas konvencijai par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem.
• Tā garantē publisko institūciju* rīcībā esošās vai tām pieejamās vides informācijas* pieejamību sabiedrībai gan pēc pieprasījuma, gan aktīvas izplatīšanas ceļā.
• Tajā ir izklāstīti pamatnoteikumi, nosacījumi un praktiski pasākumi, kas sabiedrības locekļiem jāievēro pēc tam, kad viņiem ir piešķirta piekļuve pieprasītajai vides informācijai.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Informācijas pieejamība pēc pieprasījuma

• Publiskajām institūcijām visa to rīcībā esošā vides informācija ir jāsniedz ikvienam informācijas pieprasītājam, neprasot pamatojumu.
• Informācija ir jāsniedz ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc pieprasījuma saņemšanas. Apjomīgu un sarežģītu pieprasījumu gadījumā šo termiņu var pagarināt līdz diviem mēnešiem.
• Publiskajām institūcijām jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka to rīcībā esošo vides informāciju var viegli pavairot un tai piekļūt elektroniskā veidā.
• Informācija ir jāsniedz pieprasītāja norādītajā formā vai formātā, ja vien tā jau nav publiski pieejama citā formātā.
• ES valstīm ir jānodrošina, ka amatpersonas atbalsta sabiedrības centienus saņemt informāciju un nodrošina pieejamo publisko institūciju sarakstu.
• Praktiskie pieprasījumu izskatīšanas pasākumi ir šādi:
  • personu, kuras atbild par informācijas nodrošināšanu, iecelšana;
  • struktūrvienību, kas izvērtē informāciju, izveide;
  • publisko institūciju rīcībā esošās informācijas reģistru un informācijas punktu izveide.
• Pieprasījumus var noraidīt, ja tie:
  • ir klaji nepamatoti;
  • ir pārāk vispārīgi;
  • skar nepabeigtus materiālus;
  • skar iekšēju informācijas apmaiņu.
• Tos var pilnībā vai daļēji noraidīt arī tad, ja informācijas izpaušana varētu kaitēt vienam no paredzētajiem pieprasījuma pamatojumiem, piemēram:
  • starptautiskām attiecībām;
  • tiesvedībai;
  • intelektuālā īpašuma tiesībām;
  • komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitātei.
• Publiskie reģistri vai saraksti ir pieejami bez maksas. Publiskās institūcijas var iekasēt maksu par vides informācijas sniegšanu pēc pieprasījuma, bet šai maksai jābūt samērīgai.
• Informācijas pieprasītājiem, kas uzskata, ka viņu informācijas pieprasījums tiek ignorēts vai ir nepamatoti noraidīts, ir pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tostarp vēršanās tiesā vai citā neatkarīgā struktūrā.

Aktīva izplatīšana

• Elektroniski pieejamai vides informācijai ir jāietver vismaz:
  • starptautisko līgumu, konvenciju vai nolīgumu, politikas, plānu un programmu, kas attiecas uz vidi, teksti;
  • progresa ziņojumi par iepriekš uzskaitīto dokumentu ieviešanu;
  • ziņojumi par vides stāvokli;
  • to darbību monitoringa, kuras ietekmē vai var ietekmēt vidi, dati;
  • atļaujas, kurām ir būtiska ietekme uz vidi;
  • pētījumi par ietekmi uz vidi un riska novērtējumi.
• Iepriekš sniegtajā uzskaitījumā neiekļautu dokumentu aktīvu izplatīšanu var veikt pakāpeniski, ņemot vērā vajadzīgos cilvēku, finansiālos un tehniskos resursus.
• ES valstīm ir jānodrošina, lai visa informācija, ko tās apkopojušas vai kas apkopota to uzdevumā, būtu atjaunināta, precīza un salīdzināma.

KOPŠ KURA LAIKA DIREKTĪVA IR PIEMĒROJAMA?

Tā ir piemērojama kopš 2003. gada 14. februāra. ES valstu tiesību aktos tā bija jāiekļauj līdz 2005. gada 14. februārim.

KONTEKSTS

• Orhūsas konvencija ir spēkā kopš 2001. gada. Tās pamatā ir pieņēmums, ka lielāka sabiedrības informētība par vides jautājumiem un iesaistīšanās to risināšanā uzlabos vides aizsardzību. Tā ir izstrādāta, lai palīdzētu aizsargāt ikvienas personas tiesības dzīvot vidē, kas atbilst šīs personas veselības stāvoklim un labklājībai. Šajā sakarā konvencijā ir paredzēts īstenot pasākumus šādās trīs jomās:
  • nodrošināt publisko iestāžu rīcībā esošās vai to uzdevumā apkopotās vides informācijas pieejamību sabiedrībai;
  • sekmēt sabiedrības dalību tādu lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz vidi;
  • nodrošināt arī iespējas griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem.
• Plašāka informācija:
  • sadaļa “Orhūsas Konvencija” Eiropas Komisijas tīmekļa vietnē.

* GALVENIE TERMINI

PAMATDOKUMENTS

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV L 41, 14.2.2003., 26.–32. lpp.)

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43.–48. lpp.)

Padomes Lēmums 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) par to, ka Eiropas Kopienas vārdā noslēdz Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 124, 17.5.2005., 1.–3. lpp.)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 25.9.2006., 13.–19. lpp.)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/2/EK (2007. gada 14. marts), ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE) (OV L 108, 25.4.2007., 1.–14. lpp.)

Pēdējo reizi atjaunots: 26.01.2017