Kioto protokols par klimata pārmaiņām

Kioto protokols, kas pievienots ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām, ir viens no svarīgākajiem starptautiskajiem juridiskajiem instrumentiem, kas paredzēts cīņai pret klimata pārmaiņām. Tajā ir iekļautas rūpnieciski attīstīto valstu apņemšanās samazināt savas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu, kuru dēļ notiek globālā sasilšana, emisijas. Kopumā laikā no 2008. līdz 2012. gadam attīstīto valstu kopējās emisijas ir jāsamazina vismaz par 5 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni.

AKTS

Padomes Lēmums 2002/358/EK (2002. gada 25. aprīlis) par ANO Vispārējo konvencijai par klimata pārmaiņām pievienotā Kioto protokola apstiprināšanu Eiropas Kopienas vārdā un no tā izrietošo saistību kopīgu izpildi.

KOPSAVILKUMS

1991. gada 4. februārī Padome pilnvaroja Komisiju Eiropas Kopienas vārdā piedalīties sarunās par ANO vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, kuru pieņēma Ņujorkā 1992. gada 9. maijā. 1993. gada 15. decembrī Eiropas Kopiena ratificēja vispārējo konvenciju saskaņā ar Lēmumu 94/69/EK. Tā stājās spēkā 1994. gada 21. martā.

Vispārējā konvencija kalpo par pamatu pamatprincipu noteikšanai cīņai pret klimata pārmaiņām. Tajā it īpaši ir noteikti “kopējie, tomēr diferencētie pienākumi”. Tā ir veicinājusi arī sabiedrības izpratni pasaules mērogā par problēmām, kas saistītas ar klimata pārmaiņām. Tomēr konvencijā nav iekļautas šifrētas un detalizētas apņemšanās katrai no valstīm, lai samazinātu siltumnīcas efektu radošo gāzu emisijas.

Konvencijas dalībvalstis savā pirmajā konferencē, kas notika Berlīnē 1995. gada martā, nolēma vienoties par protokolu, kurā rūpnieciski attīstītajām valstīm būtu noteikti pasākumi emisiju samazināšanai laika periodā pēc 2000. gada. Pēc ilgstošiem darbiem 1997. gada 11. decembrī Kioto tika pieņemts Kioto protokols.

Eiropas Kopiena protokolu parakstīja 1998. gada 29. aprīlī. Eiropadomes sanāksmē Lākenē 2001. gada decembrī tika apstiprināta Eiropas Savienības vēlme, lai protokols stātos spēkā pirms Johannesburgas pasaules samita par ilgtspējīgu attīstību (no 2002. gada 26. augusta līdz 4. septembrim). Lai sasniegtu šo mērķi, ar šo lēmumu protokols tika apstiprināts Kopienas vārdā. Dalībvalstis apņēmās deponēt savus ratifikācijas dokumentus vienlaicīgi ar Kopienu, ja iespējams, ne vēlāk kā 2002. gada 1. jūnijā.

Šā lēmuma II pielikumā ir norādītas saistības attiecībā uz emisiju ierobežošanu un samazināšanu, ko Kopiena un tās dalībvalstis paredzējušas pirmajam periodam (2008.-2012. gads).

Protokola saturs

Kioto protokolā ir minētas sešas siltumnīcas efektu izraisošās gāzes:

• oglekļa dioksīds (CO2);
• metāns (CH4);
• slāpekļa oksīds (N2O);
• fluorogļūdeņraži (HFC);
• perfluorogļūdeņraži (PFC);
• sēra heksafluorīds (SF6).

Tas ir būtisks solis cīņā pret globālo sasilšanu, jo tajā ir iekļauti stingri un aprēķināti mērķi, lai ierobežotu un samazinātu siltumnīcas efektu izraisošās gāzes.

Kopumā vispārējās konvencijas I pielikuma dalībvalstis (t. i. rūpnieciski attīstītās valstis) kolektīvi apņemas samazināt savas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, lai attīstīto valstu kopējās emisijas laikā no 2008. gada līdz 2012. gadam samazinātu vismaz par 5 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Protokola B pielikumā ir iekļautas saistības, kuras uzņemas dalībvalstis.

Valstīm, kas bijušas ES dalībvalstis līdz 2004. gadam, kolektīvi savas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas ir jāsamazina par 8 % laikā no 2008. gada līdz 2012. gadam. Dalībvalstīm, kas ES pievienojušās pēc šā datuma, savas emisijas jāsamazina par 8 %, izņemot Poliju un Ungāriju (6 %), kā arī Maltu un Kipru, kuras vispārējās konvencijas I pielikumā nav norādītas.

Dalībvalstis apņemas līdz 2008. gadam panākt progresu, izpildot savas saistības, vēlākais, līdz 2005. gadam un spējot sniegt pierādījumus par to.

Dalībvalstis, kuras to vēlas, var uzskatīt 1995. gadu par atsauces gadu HFC, PHC un SF6 emisijām.

Lai sasniegtu šos mērķus, protokolā ir piedāvāta virkne līdzekļu:

• stiprināt vai īstenot valstu emisiju samazināšanas politiku (enerģijas efektivitātes palielināšana, ilgtspējīgu lauksaimniecības veidu veicināšana, atjaunojamo enerģijas avotu attīstība utt.);
• sadarboties ar citām līgumslēdzējām pusēm (pieredzes vai informācijas apmaiņa, valstu politiku attiecībā uz emisiju kvotām, kopīga īstenošana un pareizas attīstības mehānisms).

Dalībvalstis ne vēlāk kā vienu gadu pirms pirmā saistību perioda ievieš valsts novērtēšanas sistēmu emisijām, ko rada cilvēks, un visu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu oglekļa piesaistīšanai (ko neregulē Monreālas protokols).

Saistību pārbaude otrajam saistību periodam ir paredzēta ne vēlāk kā 2005. gadā.

2002. gada 31. maijā Eiropas Savienība ratificēja Kioto protokolu. Tas stājās spēkā 2005. gada 16. februārī, kad to ratificēja Krievija. Vairākas rūpnieciski attīstītas valstis atteicās ratificēt protokolu, tostarp arī Amerikas Savienotās Valstis un Austrālija.

SAISTĪTIE AKTI

Komisijas Lēmums 2006/944/EK (2006. gada 14. decembris), ar ko Kopienai un katrai dalībvalstij nosaka atbilstīgos emisiju līmeņus saskaņā ar Kioto protokolu un atbilstīgi Lēmumam 2002/358/EK [Oficiālais Vēstnesis L 358, 16.12.2006.].Kas grozīts ar:Komisijas Lēmumu 2010/778/ES (2010. gada 15. decembris) [Oficiālais Vēstnesis L 332, 16.12.2010.].

Pēdējā atjaunināšana: 04.04.2011