Atbrīvošanās no izlietotām baterijām un akumulatoriem

KOPSAVILKUMS:

Direktīva 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem

KĀDS IR ŠĪS DIREKTĪVAS MĒRĶIS?

• Šī direktīva aizliedz tirgū laist lielāko daļu bateriju (vai akumulatoru)* ardzīvsudraba un kadmija saturu virs fiksētas robežvērtības.
• Tā arī veicina bateriju atkritumu augstu savākšanas un pārstrādes līmeni un uzlabo visu bateriju aprites ciklā iesaistīto pušu darbību ekoloģisko efektivitāti, ieskaitot to pārstrādi un apglabāšanu.
• Mērķis ir samazināt bīstamo vielu – it īpaši dzīvsudraba, kadmija un svina – daudzumu, kas ar atkritumiem nonāk vidē; to ir paredzēts panākt, samazinot šo vielu izmantošanu baterijās, un apstrādājot un atkārtoti izmantojot izmantotās vielas.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

• Direktīva attiecas uz visu tipu baterijām, izņemot tādas, ko izmanto iekārtās, kas saistītas ES dalībvalstu drošības aizsardzību un militāriem nolūkiem, kā arī iekārtās, kas paredzētas sūtīšanai kosmosā. Tādējādi tā attiecas uz plašāku produktu loku nekā Direktīva 91/157/EEK, kura attiecās tikai uz baterijām, kas satur dzīvsudrabu, svinu vai kadmiju, bet neattiecās uz podziņelementiem, un ko tā atceļ.
• Attiecībā uz dzīvsudraba klātbūtni direktīva aizliedz visas ierīcēs iestrādātas vai neiestrādātas baterijas, kuru svarā ir vairāk nekā 0,0005 % dzīvsudraba. Līdz 2015. gada oktobrim aizliegums neattiecas uz podziņelementiem, kuru svarā nav vairāk kā 2 % dzīvsudraba (tomēr attiecībā uz podziņelementiem, kurus izmanto dzirdes aparātos, Eiropas Komisija pārskatīs šo izņēmumu).
• Attiecībā uz kadmiju direktīva aizliedz visas pārnēsājamas, tostarp arī ierīcēs iestrādātas, baterijas, kuru svarā ir vairāk nekā 0,002 % kadmija (izņemot pārnēsājamas baterijas, kas domāti lietojumam avārijas un trauksmes signalizācijas shēmās vai medicīnas iekārtās). Līdz 2016. gada 31. decembrim pārnēsājamām baterijām, kas paredzētas lietojumam bezvada elektriskajos instrumentos, piemēroja atbrīvojumu no šā aizlieguma, lai pārstrādes nozare un patērētāji visā vērtību ķēdē varētu labāk pielāgoties attiecīgām aizstājošām tehnoloģijām.
• Lai nodrošinātu, ka lielu daļu izlietoto bateriju pārstrādā, ES dalībvalstīm jāveic nepieciešamie pasākumi (ieskaitot ekonomisku instrumentu īstenošanu), lai veicinātu un palielinātu atkritumu dalītu vākšanu un novērstu to, ka baterijas izmet kā nešķirotus sadzīves atkritumus. Dalībvalstis veic pasākumus, kas ļauj tiešajiem lietotājiem izmest izlietotas baterijas savākšanas punktos tuvā apkārtnē, un nodrošina, ka ražotāji tos pieņem atpakaļ bez maksas. Līdz 2012. gada 26. septembrim ir jāpanāk minimālā savākšanas norma 25 % apmērā un līdz 2016. gada 26. septembrim – 45 % apmērā.
• Saskaņā ar Direktīvu 2006/66/EK, kas grozīta ar Direktīvu 2013/56/ES, baterijas ir jāvar izņemt viegli un droši. Tādēļ ierīcēm, kurās ir iestrādātas baterijas, pievieno instrukcijas par to, kā minētās baterijas un akumulatorus var droši izņemt tiešais lietotājs vai neatkarīgi kvalificēti speciālisti.
• ES dalībvalstīm arī jānodrošina, ka savāktās baterijas apstrādā un pārstrādā, izmantojot vislabāko pieejamo tehnoloģiju. Enerģijas reģenerācija nav uzskatāma par pārstrādes procesu.
• Apstrāde ietver vismaz atbrīvošanu no visiem šķidrumiem un skābēm. Bateriju apstrāde un glabāšana (arī pagaidu glabāšana) notiek vietās ar šķidrumnecaurlaidīgu virsmu un piemērotu pārsegu vai piemērotos konteineros. Direktīva arī nosaka pienākumus attiecībā uz to pārstrādes procesu efektivitāti, kas piemērojami baterijām atkarībā no to ķīmiskā sastāva.
• ES dalībvalstis var atkritumu poligonos vai pazemes glabātavās apglabāt savāktās pārnēsājamās baterijas, kurās ir kadmijs, dzīvsudrabs vai svins, ja nav pietiekami attīstīts tiešo lietotāju pārstrādes produktu tirgus vai ja detalizētā vides, ekonomikas un sociālās ietekmes novērtējumā ir norādīts, ka atkritumu pārstrāde nav labākais risinājums. Turklāt ir aizliegts atkritumu poligonos vai sadedzinot apglabāt rūpniecībā un automobiļos izmantojamo bateriju atkritumus. Tomēr gan apstrādātu, gan pārstrādātu bateriju atliekas var apglabāt atkritumu poligonos vai sadedzinot.
• Apstrādi un pārstrādi var veikt ārpus attiecīgās ES dalībvalsts vai ārpus ES, ar noteikumu, ka bateriju un akumulatoru atkritumus sūta, ievērojot Regulu (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu pārvadājumiem (skatīt kopsavilkumu).
• Ražotājiem (vai trešajām pusēm, kuras rīkojas to vārdā) ir pienākums segt tīrās izmaksas, ko rada rūpniecībā un automobiļos izmantojamo un pārnēsājamo bateriju savākšana, apstrāde un pārstrāde. Pārnēsājamo bateriju ražotājiem ir jāsedz izmaksas, ko rada sabiedrības informēšanas kampaņas par visu veidu pārnēsājamo bateriju atkritumu savākšanu, apstrādi un pārstrādi. Mazus ražotājus var atbrīvot no šā pienākuma, ja tas netraucē savākšanas un pārstrādes shēmu pareizu darbību. Visiem bateriju ražotājiem ir jābūt reģistrētiem.
• Tiešajiem lietotājiem ir jāsaņem informācija par vairākām tēmām un izmantojot dažādus informācijas sniegšanas veidus:
  • par baterijās izmantoto vielu iespējamo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību un par viņiem pieejamajām savākšanas un pārstrādes iespējām, izmantojot informācijas kampaņas vai izplatītājus;
  • par pārnēsājamu bateriju kapacitāti vai par ķīmisku vielu klātbūtni, kas pārsniedz noteiktu robežvērtību; šo informāciju norāda redzamā, salasāmā un neizdzēšamā formā uz baterijām, akumulatoriem un bateriju paketēm;
  • par nepieciešamību nodrošināt bateriju dalītu vākšanu; ir jāizmanto simbols – nosvītrots atkritumu konteiners uz riteņiem.
• ES dalībvalstīm jāziņo Komisijai par direktīvas īstenošanu un par pasākumiem, ko tās veic, atbalstot darbības, kas iespaido bateriju un akumulatoru ietekmi uz vidi (ieskaitot jaunus pārstrādes un apstrādes paņēmienus). Daži direktīvas aspekti tika pārskatīti 2013. gadā (skatīt grozījumu Direktīvu 2013/56/ES).

KOPŠ KURA LAIKA ŠĪ DIREKTĪVA IR PIEMĒROJAMA?

• Direktīva 2006/66/EK ir piemērojama kopš 2006. gada 26. septembra, un tā bija jātransponē ES dalībvalstu tiesību aktos līdz 2008. gada 26. septembrim.
• Grozījumu Direktīva 2013/56/ES ir piemērojama kopš 2013. gada 30. decembra, un tā bija jātransponē ES dalībvalstu tiesību aktos līdz 2015. gada 1. jūlijam.

KONTEKSTS

• ES tirgū katru gadu laiž vairākus simtus tūkstošus tonnu rūpniecībā izmantojamu un pārnēsājamu bateriju. Tajās izmanto daudzus dažādus metālus, ieskaitot dzīvsudrabu, svinu, kadmiju, kā arī niķeli, varu, cinku, mangānu un litiju.
• Likvidējot šo produktu atkritumus, tiek piesārņota atmosfēra (sadedzinot) un zemsedze un ūdeņi (apglabājot poligonos vai aprokot). Ar attiecīgiem noteikumiem ir iespējams samazināt šo atkritumu radīto vides piesārņojumu. Atkritumu pārstrāde arī ļauj reģenerēt tūkstošiem tonnu metālu, ieskaitot tādus vērtīgus metālus kā niķelis, kobalts un sudrabs.
• Plašāka informācija:
  • Baterijas un akumulatori (Eiropas Komisija).

GALVENIE TERMINI

PAMATDOKUMENTS

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/66/EK (2006. gada 6. septembris) par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un ar ko atceļ Direktīvu 91/157/EEK (OV L 266, 26.9.2006., 1.–14. lpp.).

Direktīvas 2006/66/EK turpmākie grozījumi ir iekļauti pamattekstā. Šai konsolidētajai versijai ir tikai dokumentāla vērtība.

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Komisijas Lēmums 2008/763/EK (2008. gada 29. septembris), ar ko atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2006/66/EK nosaka vienotu metodoloģiju, kā aprēķina, cik daudz pārnēsājamu bateriju un akumulatoru gadā pārdots tiešajiem lietotājiem (OV L 262, 1.10.2008., 39. lpp.)

Pēdējo reizi atjaunots: 09.06.2020