Eiropas Savienības sekundārie tiesību akti

KOPSAVILKUMS:

KĀDS IR LESD 288., 289., 290. UN 291. PANTA MĒRĶIS?

Eiropas Savienības (ES) sekundārie tiesību akti ir tiesību aktu kopums, kas pamatojas uz ES līgumiem. Ar to tie atšķiras no ES primārajiem tiesību aktiem, kuri galvenokārt izriet no līgumiem, jo īpaši Romas līguma (skatīt kopsavilkumu), kas vēlāk kļuva par Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) (skatīt kopsavilkumu), Līguma par Eiropas Savienību (skatīt kopsavilkumu), kas pamatojas uz Māstrihtas līgumu (skatīt kopsavilkumu), un Euratom līguma (skatīt kopsavilkumu). Primārie tiesību akti nosaka pilnvaru un pienākumu sadalījumu starp ES un ES dalībvalstīm un norāda tiesisko kontekstu, kādā ES iestādes formulē un ievieš politiku.

Ar Lisabonas līgumu (skatīt kopsavilkumu) tika pārskatīti ES tiesību aktu veidi. ES iestāžu rīcībā šobrīd ir piecu veidu tiesību akti:

LESD 288. pantā ir aprakstīti piecu veidu tiesību akti, ko var pieņemt ES iestādes;
289. pantā ir nošķirti leģislatīvie un neleģislatīvie tiesību akti un parastā likumdošanas procedūra un īpašā likumdošanas procedūra;
290. pants ļauj Eiropas Komisijai pieņemt jaunu aktu kategoriju: deleģētos aktus;
291. pants Komisijai un īpašos gadījumos arī Eiropas Savienības Padomei piešķir pilnvaras pieņemt īstenošanas aktus.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

ES tiesību akti un to veidi

Saskaņā ar LESD 288. pantu Eiropas iestādes var pieņemt šādus piecus tiesību aktu veidus:

Regulas, direktīvas un lēmumi ir saistoši tiesību akti. Ja tie ir pieņemti likumdošanas procedūrā saskaņā ar 289. pantu, tos uzskata par leģislatīviem aktiem. Lēmumu var adresēt konkrēti vienam vai vairākiem adresātiem (dalībvalstīm, fiziskām vai juridiskām personām). Ir arī lēmumi, kam nav konkrētu adresātu, jo īpaši kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā.

Ieteikumi un atzinumi ir nesaistoši neleģislatīvi tiesību akti.

Ir arī tādi tiesību akti, kas nav minēti LESD 288. pantā.

Noteiktiem specifiskiem aktiem, kas pamatojas uz iepriekšējiem līgumiem: piemēram, krimināllietu, brīvības, tiesiskuma un drošības jomā, joprojām turpina piemērot “pamatlēmumus” (tie tika pieņemti pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, kad policijas un tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās bija īpašs statuss).
“Netipiski akti”, kuru vidū ir iestāžu nolīgumi (piemēram, par budžeta disciplīnu (skatīt kopsavilkumu)) un reglamenti (piemēram, Eiropas Parlamenta Reglaments (skatīt kopsavilkumu) un Komisijas Reglaments (skatīt kopsavilkumu)), kas ir juridiski saistoši akti, un rezolūcijas un secinājumi, kuriem nav tiesisku seku. Tie ir citēti citos ES līgumu pantos, vai arī tie izriet no ES iestāžu prakses.

Sekundāro tiesību aktu juridiskais saturs

ES iestādes ir tiesīgas izvēlēties akta veidu, ko tās uzskata par piemērotāko to politikas īstenošanai.
Tomēr, tā kā ES ir tikai tāda kompetence, kas tai ir piešķirta līgumos, jebkurā aktā ir jāsniedz atsauce uz juridisko pamatu atbilstoši jomai, kurā ES iestādes rīkojas.
Turklāt saskaņā ar LESD 296. pantu aktos ir jāietver atsauces uz tiesību aktiem, kas piešķir pilnvaras tos pieņemt (pamatojumos, kas sākas ar frāzi “ņemot vērā”), un jānorāda iemesli, kas ir to pieņemšanas pamatā (atsaucēs, kas sākas ar frāzi “tā kā”).
Saskaņā ar LESD 297. panta nosacījumiem tiesību aktus vai nu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, vai arī paziņo adresētam (-iem). Publicēšanas gadījumā tie var stāties spēkā divdesmitajā dienā pēc to publicēšanas, ja vien to tekstā nav norādīts citādi. Citus tiesību aktus, kuru mērķauditorija ir norādīta, paziņo visiem, kam tie adresēti, un līdz ar šādu paziņošanu tie stājas spēkā.
Daudzos gadījumos likumību var apstrīdēt Eiropas Savienības Tiesā, iesniedzot prasību atcelt tiesību aktu (saskaņā ar LESD 263. pantu). Šī iespēja neattiecas uz ieteikumiem un atzinumiem.

Deleģētie akti

LESD 290. pantā ES likumdevējam (parasti Eiropas Parlamentam un Padomei) ir ļauts deleģēt Komisijai pilnvaras pieņemt vispārpiemērojamus neleģislatīvus aktus, ar ko papildina vai groza dažus leģislatīva akta nebūtiskus elementus. Tādējādi likumdevējs var koncentrēt uzmanību uz politikas virzienu un mērķiem, neiesaistoties pārāk sīkās un bieži vien ļoti tehniska rakstura debatēs.
Tomēr deleģētu aktu pieņemšanas pilnvaru deleģēšana ir stingri ierobežota. Vienīgi Komisiju var pilnvarot pieņemt deleģētos aktus. Turklāt pilnvaru deleģēšana nevar attiekties uz kādas jomas būtiskajiem elementiem. Papildus, leģislatīvajos aktos ir jānorāda pilnvaru deleģēšanas mērķi, saturs, darbības joma un ilgums. Visbeidzot, likumdevējam leģislatīvajā aktā ir skaidri jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem šo deleģēšanu var veikt. Šajā sakarā Parlaments un Padome var paredzēt tiesības atsaukt deleģēšanu vai izteikt iebildumus pret deleģēto aktu.
Šo procedūru plaši izmanto daudzās jomās, piemēram, iekšējā tirgus, lauksaimniecības, vides, patērētāju aizsardzības, transporta un brīvības, drošības un tiesiskuma jomā.

Īstenošanas akti

Par juridiski saistošu ES tiesību aktu īstenošanu galvenokārt atbild dalībvalstis. Taču dažu juridiski saistošu ES tiesību aktu īstenošanai ir vajadzīgi vienoti nosacījumi. Šajos gadījumos Komisijai vai, pienācīgi pamatotos īpašos gadījumos un gadījumos, kas paredzēti Līguma par Eiropas Savienību 24. un 26. pantā, Padomei ir tiesības pieņemt īstenošanas aktus (LESD 291. pants).
Regulā (ES) Nr. 182/2011 ir izklāstīti noteikumi un vispārīgie principi attiecībā uz dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (skatīt kopsavilkumu). Šo kontroli veic ar līdzekļiem, kas ES žargonā ir pazīstami kā komiteju procedūras, t. i., Komisijai palīdz komitejas, kuras sastāv no dalībvalstu pārstāvjiem un kuras vada Komisijas pārstāvis. Īstenošanas aktu projektus komitejai iesniedz tās priekšsēdētājs.

KONTEKSTS

Plašāka informācija:

ES tiesības (Eiropa).

PAMATDOKUMENTI

Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidētā versija, Sestā daļa – Noteikumi par iestādēm un finanšu noteikumi, I sadaļa – Noteikumi par iestādēm, 2. nodaļa – Savienības tiesību akti, pieņemšanas procedūras un citi noteikumi, 1. iedaļa – Savienības tiesību akti, 288. pants (bijušais EKL 249. pants) (OV C 202, 7.6.2016., 171.–172. lpp.).

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Iestāžu nolīgums (2020. gada 16. decembris) starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību, kā arī par jauniem pašu resursiem, tostarp par ceļvedi jaunu pašu resursu ieviešanai (OV L 433I, 22.12.2020., 28.–46. lpp.).

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13.–18. lpp.).

Eiropadomes Lēmums 2009/882/ES (2009. gada 1. decembris), ar ko pieņem Eiropadomes reglamentu (OV L 315, 2.12.2009., 51. lpp.).

Pēdējo reizi atjaunots: 02.12.2021