20.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/1

(1)

Eiropas kultūras mantojumā iemiesotie ideāli, principi un vērtības Eiropai ir kopīgs atmiņas, izpratnes, identitātes, dialoga, kohēzijas un jaunrades avots. Kultūras mantojumam ir būtiska nozīme Eiropas Savienībā, un Līguma par Eiropas Savienību (LES) preambulā norādīts, ka līgumslēdzēji guva iedvesmu no Eiropas kultūras, reliģijas un humānisma mantojuma.

(2)

LES 3. panta 3. punkts paredz, ka Savienībai jārespektē sava kultūras un valodu daudzveidība un jānodrošina Eiropas kultūras mantojuma saudzēšana un vairošana.

(3)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 167. pantā Savienībai ir dots uzdevums veicināt dalībvalstu kultūru uzplaukumu, respektējot to nacionālās un reģionālās atšķirības un vienlaikus izvirzot priekšplānā kopīgo kultūras mantojumu. Savienības rīcības mērķis ir mudināt dalībvalstis sadarboties un vajadzības gadījumā atbalstīt un papildināt to rīcību tādās jomās kā, cita starpā, zināšanu par Eiropas tautu kultūru un vēsturi uzlabošana un popularizēšana un Eiropas nozīmes kultūras mantojuma saglabāšana un saudzēšana.

(4)

Kā Komisija uzsvēra 2014. gada 22. jūlija paziņojumā “Ceļā uz integrētu pieeju Eiropas kultūras mantojumam”, kultūras mantojums ir uzskatāms par kopīgu resursu un kopīgu labumu, kurš uzticēts nākamajām paaudzēm. Tāpēc visas ieinteresētās personas kopīgi ir atbildīgas par rūpēm par kultūras mantojumu.

(5)

Kultūras mantojums ir liela Eiropas sabiedrības vērtība no kultūras, vides, sociālā un ekonomiskā viedokļa. Tādējādi tā ilgtspējīga apsaimniekošana ir stratēģiska izvēle 21. gadsimtam, kā uzsvērts Padomes 2014. gada 21. maija secinājumos (3). Kultūras mantojuma devums vērtības radīšanas, prasmju un nodarbinātības un dzīves kvalitātes izteiksmē ir nepietiekami novērtēts.

(6)

Kultūras mantojumam ir centrālā vieta Eiropas kultūras plānā (4), un tas sekmē šā plāna mērķu sasniegšanu, proti, veicināt kultūru daudzveidību un kultūru dialogu, veicināt kultūru kā jaunrades katalizatoru un veicināt kultūru kā būtisku Savienības starptautisko attiecību elementu. Kultūras mantojums ir arī viena no četrām prioritātēm Eiropas sadarbībā kultūras jomā no 2015. gada līdz 2018. gadam, kuras izklāstītas pašreizējā kultūras darba plānā, ko Padome un Padomē sanākušie dalībvalstu valdību pārstāvji pieņēma 2014. gada 25. novembrī (5).

(7)

Padome 2014. gada 21. maija secinājumos norādīja, ka kultūras mantojums ietver daudz dažādu no pagātnes mantoto resursu visās formās un aspektos – materiālus, nemateriālus un digitālus (tos, kas ir digitāli jau no paša sākuma, un tos, kas ir digitalizēti), tostarp pieminekļus, vietas, ainavas, prasmes, paražas, zināšanas un cilvēka radošo spēju izpausmes, kā arī kolekcijas, ko saglabā un apsaimnieko tādas publiskās un privātās struktūras kā muzeji, bibliotēkas un arhīvi. Kultūras mantojums ietver arī kinematogrāfisko mantojumu.

(8)

Kultūras mantojums gadsimtu gaitā ir krāts, saskaroties Eiropu apdzīvojušo dažādo civilizāciju kultūras izpausmēm. Eiropas Kultūras mantojuma gads palīdzēs rosināt un paaugstināt izpratni par to, cik svarīgi ir aizsargāt un veicināt kultūras izpausmju daudzveidību. Viens no veidiem, kā panākt šādu izpratni, būtu izglītošanas un sabiedrības izpratnes veicināšanas programmas – saskaņā ar pienākumiem, kas izklāstīti UNESCO 2005. gada Konvencijā par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, kurā Savienība un dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses.

(9)

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām, kurā Savienība un vairums dalībvalstu ir līgumslēdzējas puses, 30. pantu konvencijas līgumslēdzējas puses atzīst cilvēku ar invaliditāti tiesības piedalīties kultūras dzīvē vienlīdzīgi ar citiem un veic atbilstošus pasākumus, lai cita starpā nodrošinātu, ka viņiem ir pieejamas tādas kultūras pasākumu vai pakalpojumu vietas kā teātri, muzeji, kinoteātri, bibliotēkas un tūrisma pakalpojumi un pēc iespējas lielākā mērā ir pieejami valsts nozīmes kultūras pieminekļi un vietas.

(10)

Eiropas balva Access City ir apliecinājusi, ka pilsētu kultūras mantojumu darīt pieejamu cilvēkiem ar invaliditāti, vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām vai citādiem pārejošiem traucējumiem, respektējot kultūras mantojuma raksturu un vērtības, ir gan iespējams, gan laba prakse.

(11)

Tagad, kad Eiropas sabiedrībās paplašinās kultūru daudzveidība, kultūras mantojumam ir liela loma kopienas kohēzijā. Vietām, kam piešķirta Eiropas mantojuma zīme, piemīt spēcīga Eiropas dimensija, jo tās ir izvēlētas tādēļ, ka tām ir svarīga nozīme Eiropas vēsturē. Kopā ar Eiropas kultūras galvaspilsētām minētās vietas stiprina apziņu par piederību kopējai kultūras telpai. Tāpēc būtu jātiecas uz papildināmību ar Eiropas Kultūras mantojuma gadu. Jaunas līdzdalības un kultūru mijiedarbības pieejas mantojuma politikā un izglītības iniciatīvas, kas ciena visdažādāko kultūras mantojumu, varētu uzlabot uzticēšanos, savstarpēju atzīšanu un sociālo kohēziju, kā parāda arī starptautiskā sadarbība Eiropas Padomē.

(12)

Kultūras mantojuma loma ir atzīta arī ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam (“Programma 2030. gadam”), kurā pasaules pilsoniskums, kultūru daudzveidība un kultūru dialogs uzskatīti par ilgtspējīgas attīstības virsprincipiem. Programmā 2030. gadam atzīts, ka ilgtspējīgu attīstību var veicināt visas kultūras un civilizācijas un tām šajā procesā ir izšķiroša nozīme. Kultūra ir skaidri minēta vairākos programmas 2030. gadam ilgtspējīgas attīstības mērķos, jo īpaši 11. mērķī (pilsētu mantojums), kā arī 4. mērķī (izglītība) un attiecībā uz tūrismu – 8. mērķī (ilgtspējīga izaugsme) un 12. mērķī (patēriņa modeļi).

(13)

Starptautiskā līmenī arvien plašāk tiek atzīts, ka cilvēkam un cilvēciskajām vērtībām jābūt kultūras mantojuma plašākas daudzdisciplīnu koncepcijas centrā, tāpēc pastiprinās vajadzība sekmēt plašāku piekļuvi kultūras mantojumam, cita starpā ņemot vērā plašākas piekļuves pozitīvo ietekmi uz dzīves kvalitāti. Šādu plašāku piekļuvi var panākt, vēršoties pie atšķirīgām auditorijām un paplašinot vietu, ēku, ražojumu un pakalpojumu pieejamību, ņemot vērā īpašas vajadzības un demogrāfisko pārmaiņu sekas.

(14)

Kultūras mantojuma uzturēšanas, restaurācijas, saglabāšanas, atkalizmantošanas, pieejamības un popularizēšanas politika un ar to saistīti pakalpojumi galvenokārt ir valsts, reģiona vai vietējā līmeņa kompetencē. Tomēr kultūras mantojumam ir skaidra Eiropas dimensija, kam papildus kultūras politikai pievēršas tādos Savienības politikas virzienos kā izglītība, lauksaimniecība un lauku attīstība, reģionu attīstība, sociālā kohēzija, jūrlietas, vide, tūrisms, digitalizācijas programma, pētniecība un inovācija un komunikācija.

(15)

2018. gads Eiropai un tās kultūras mantojumam ir simboliski un vēsturiski nozīmīgs, jo tas iezīmē virkni svarīgu notikumu, piemēram, 100. gadadienu kopš Pirmā pasaules kara beigām un vairāku dalībvalstu neatkarības pasludināšanas, kā arī Trīsdesmit gadu kara sākuma 400. gadadienu. Eiropas Kultūras mantojuma gads tādējādi var pavērt iespējas, kā, kopīgi un plašāk vairojot izpratni par pagātni, labāk izprast tagadni.

(16)

Lai kultūras mantojuma potenciālu pilnīgi realizētu Eiropas sabiedrības un tautsaimniecības labā, kultūras mantojuma saudzēšanai, vairošanai un apsaimniekošanai ir vajadzīga efektīva un līdzdalīga pārvaldība (t. i., tāda, kuru veido daudzi līmeņi un kurā tiek iesaistītas daudzas ieinteresētās personas) un uzlabota nozaru sadarbība, kā minēts Padomes 2014. gada 25. novembra secinājumos (6). Šādā pārvaldībā un sadarbībā iesaistāmas visas ieinteresētās personas, tostarp publiskās iestādes, kultūras mantojuma nozare, privātie dalībnieki un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, piemēram, NVO un organizācijas brīvprātīgā darba nozarē.

(17)

Turklāt Padome 2014. gada 25. novembra secinājumos aicināja Komisiju apsvērt iespēju nākt klajā ar priekšlikumu Eiropas Kultūras mantojuma gadam.

(18)

Eiropas Parlaments 2015. gada 8. septembra rezolūcijā ieteica izsludināt Eiropas Kultūras mantojuma gadu un deva priekšroku 2018. gadam.

(19)

Reģionu komiteja 2015. gada 16. aprīļa atzinumā (7) atzinīgi vērtēja Padomes aicinājumu apsvērt iespēju izsludināt Eiropas Kultūras mantojuma gadu, uzsverot tā ieguldījumu kopīgo mērķu sasniegšanā visā Eiropā.

(20)

Eiropas Kultūras mantojuma gada izsludināšana ir efektīvs līdzeklis, ar ko uzlabot sabiedrības informētību, izplatīt informāciju par labu praksi, veicināt politiskas diskusijas, pētniecību un inovāciju un uzlabot to, kā tiek vāktas un analizētas kvalitatīvas liecības un kvantitatīvi dati, tostarp statistikas dati, par kultūras mantojuma sociālo un ekonomisko ietekmi. Radot apstākļus minēto mērķu vienlaicīgai popularizēšanai Savienības, valstu, reģionu un vietējā līmenī, tiktu panākta lielāka sinerģija un labāka resursu izmantošana. Minētajā sakarībā Komisijai būtu savlaicīgi jāsniedz informācija Eiropas Parlamentam, Padomei un dalībvalstīm, Reģionu komitejai un struktūrām un asociācijām, kas darbojas kultūras mantojuma jomā Savienības līmenī, un cieši jāsadarbojas ar tām. Lai Eiropas Kultūras mantojuma gadā īstenojamajiem pasākumiem nodrošinātu Eiropas dimensiju, dalībvalstis tiek mudinātas sadarboties savā starpā.

(21)

Kultūras mantojumam ir sava vieta vairākās ārējo attiecību programmās, galvenokārt Tuvajos Austrumos, bet arī citviet. Kultūras mantojuma vērtības popularizēšana ir arī pretdarbība tīšai kultūras bagātību iznīcināšanai konfliktu zonās, kā tas uzsvērts Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2016. gada 8. jūnija kopīgajā paziņojumā “Starptautisko kultūras attiecību ES stratēģijas veidošana”. Ir svarīgi nodrošināt Eiropas Kultūras mantojuma gada un visu attiecīgā satvarā izvirzīto ārējo attiecību iniciatīvu savstarpēju papildināmību. Pasākumiem, kas aizsargā un popularizē kultūras mantojumu ar attiecīgajiem ārējo attiecību instrumentiem, cita starpā būtu jāatspoguļo savstarpējā interese, kas saistīta ar pieredzes un vērtību apmaiņu ar trešām valstīm. Eiropas Kultūras mantojuma gadam būtu jāvairo zināšanas vienam par otru, cieņu pret attiecīgo kultūru un tās izpratni.

(22)

Eiropas Kultūras mantojuma gada pasākumos būtu cieši jāiesaista kandidātvalstis un iespējamās kandidātvalstis. Būtu jāmeklē iespējas piemērotiem līdzekļiem iesaistīt valstis, kuras iekļautas Eiropas kaimiņattiecību politikas darbības jomā, un citas partnervalstis. Šādu iesaistīšanu var veikt attiecīgajos sadarbības un dialoga satvaros, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības dialogā starp Savienību un minētajām valstīm.

(23)

Eiropas kultūras mantojuma saudzēšana, saglabāšana un vairošana ietilpst esošo Savienības programmu mērķos. Tādēļ Eiropas Kultūras mantojuma gadu var īstenot, izmantojot minētās programmas saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem, nosakot finansēšanai gada vai daudzgadu prioritātes. Programmas un politika tādās jomās kā kultūra, izglītība, lauksaimniecība un lauku attīstība, reģionu attīstība, sociālā kohēzija, jūrlietas, vide, tūrisms, digitālā vienotā tirgus stratēģija, pētniecība un inovācija, komunikācija tieši un netieši veicina Eiropas kultūras mantojuma aizsardzību, vairošanu, novatorisku atkalizmantošanu un popularizēšanu un var atbalstīt Eiropas Kultūras mantojuma gadu saskaņā ar to attiecīgo tiesisko regulējumu. Lai atbalstītu Eiropas Kultūras mantojuma gada mērķus, papildus līdzfinansējumam Savienības līmenī var apsvērt valstu iemaksas, tostarp ar tādiem elastīgiem finansējuma mehānismiem kā publiskā un privātā sektora partnerība vai kolektīvā finansēšana.

(24)

Savienības finanšu intereses būtu jāaizsargā, visā izdevumu ciklā piemērojot samērīgus pasākumus, tostarp pārkāpumu novēršanu, konstatēšanu un izmeklēšanu, zaudēto, kļūdaini izmaksāto vai nepareizi izmantoto līdzekļu atgūšanu un – vajadzības gadījumā – administratīvas un finansiālas sankcijas.

(25)

Ar šo lēmumu paredz finansējumu visam Eiropas Kultūras mantojuma gada laikposmam, un tas Eiropas Parlamentam un Padomei ikgadējās budžeta procedūras laikā ir galvenā atsauces summa Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (8) 17. punkta nozīmē.

(26)

Ņemot vērā to, ka šā lēmuma mērķus, proti, veicināt dalīšanos ar Eiropas kultūras mantojumu un tā novērtēšanu, uzlabot izpratni par kopējo vēsturi un vērtībām un nostiprināt piederības sajūtu kopīgai Eiropas telpai, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs valstu savstarpējas informācijas apmaiņas un labas prakses izplatīšanas visā Savienībā vajadzības dēļ, bet tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā lēmumā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

a)

palīdz veicināt Eiropas kultūras mantojuma kā izšķirīgi svarīga kultūras daudzveidības un kultūru dialoga elementa lomu. Pilnībā ievērojot dalībvalstu kompetenci, tas parāda, kā vislabāk nodrošināt Eiropas kultūras mantojuma saglabāšanu un saudzēšanu, kā arī tā baudīšanu plašākā un dažādākā auditorijā, kas ietver auditorijas paplašināšanas pasākumus un izglītošanu par kultūras mantojumu, tādējādi veicinot sociālo iekļaušanu un integrāciju.

b)

vairo Eiropas kultūras mantojuma ieguldījumu sabiedrībā un tautsaimniecībā, izmantojot tā tiešo un netiešo tautsaimniecisko potenciālu, kas ietver spēju balstīt kultūras un radošās nozares, tostarp mazos un vidējos uzņēmumus, un rosināt jaunradi un inovāciju, veicināt ilgtspējīgu attīstību un tūrismu, stiprināt sociālo kohēziju un radīt ilgtermiņa nodarbinātību;

c)

palīdz popularizēt kultūras mantojumu kā svarīgu elementu Savienības un trešo valstu attiecībās, pamatojoties uz partnervalstu interesi un vajadzībām un Eiropas zinātību kultūras mantojuma jomā.

a)

veicināt tādas pieejas kultūras mantojumam, kas ir vērstas uz cilvēkiem, iekļaujošas, tālredzīgas, labāk integrētas, ilgtspējīgas un aptver dažādas nozares;

b)

popularizēt novatoriskus kultūras mantojuma līdzdalīgas pārvaldības un apsaimniekošanas modeļus, iesaistot visas ieinteresētās personas, tostarp publiskās iestādes, kultūras mantojuma nozari, privātos dalībniekus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

c)

veicināt diskusijas, pētniecību un labas prakses apmaiņu attiecībā uz kultūras mantojuma saglabāšanas, saudzēšanas, novatoriskas atkalizmantošanas un vairošanas kvalitāti un par mūsdienu iejaukšanos vēstures vidē;

d)

veicināt risinājumus, ar kuriem nodrošina kultūras mantojuma pieejamību visiem, tostarp izmantojot digitālus līdzekļus, novēršot sociālus, kultūras un fiziskus šķēršļus un ņemot vērā cilvēkus ar īpašām vajadzībām;

e)

ar pētniecību un inovāciju izcelt un vairot kultūras mantojuma pozitīvo ietekmi sabiedrībā un tautsaimniecībā, tostarp stiprinot šādas ietekmes pierādījumu bāzi Savienības līmenī;

f)

sekmēt sinerģijas starp kultūras mantojuma un vides politiku, kultūras mantojumu integrējot vides, arhitektūras un plānošanas politikā un veicinot energoefektivitāti;

g)

rosināt reģionu un vietējās attīstības stratēģijas, kas izmanto kultūras mantojuma potenciālu, tostarp sekmējot arī ilgtspējīgu tūrismu;

h)

atbalstīt specializētu prasmju attīstīšanu un uzlabot zināšanu pārvaldību un zināšanu pārnesi kultūras mantojuma jomā, ņemot vērā ietekmi, ko rada pāreja uz digitalizāciju;

i)

popularizēt kultūras mantojumu kā iedvesmas avotu mūsdienu jaunradei un inovācijai un akcentēt potenciālu attiecībā uz savstarpēju bagātināšanos un ciešāku mijiedarbību starp kultūras mantojuma nozari un citām kultūras un radošajām nozarēm;

j)

ar izglītības un mūžizglītības palīdzību uzlabot izpratni par Eiropas kultūras mantojuma nozīmi, īpaši pievēršoties bērniem, jauniešiem un vecākiem cilvēkiem, vietējām kopienām un grūti sasniedzamām grupām;

k)

akcentēt sadarbības potenciālu kultūras mantojuma jautājumos, lai attīstītu ciešākas saiknes Savienībā un ar valstīm ārpus Savienības un rosinātu uz kultūru dialogu, samierināšanu pēc konfliktiem un konfliktu novēršanu;

l)

veicināt kultūras mantojuma pētniecību un inovāciju, darīt pētījumu rezultātu izmantošanu vieglāku visām ieinteresētajām personām, jo īpaši publiskajām iestādēm un privātajam sektoram, un veicināt pētījumu rezultātu izplatīšanu plašākā auditorijā;

m)

veicināt sinerģijas starp Savienību un dalībvalstīm, tostarp stiprināt iniciatīvas, kas novērš kultūras priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību; un

n)

2018. gadā akcentēt svarīgus notikumus, kam ir simboliska nozīme Eiropas vēsturē un kultūras mantojumā.

a)

iniciatīvas un notikumi, kas veicina diskusijas un uzlabo izpratni par kultūras mantojuma nozīmi un vērtību un atvieglina saskarsmi ar pilsoņiem un ieinteresētajām personām;

b)

informēšana, izstādes, izglītošanas un izpratnes uzlabošanas kampaņas, kas izplata tādas vērtības kā daudzveidība un kultūru dialogs, izmantojot Eiropas bagātā kultūras mantojuma liecības, un sekmē plašas sabiedrības ieguldījumu kultūras mantojuma aizsardzībā un apsaimniekošanā un – plašākā nozīmē – Eiropas gada mērķu sasniegšanā;

c)

valstu, reģionu un vietējās pārvaldes iestāžu un citu organizāciju dalīšanās pieredzē un labā praksē un informācijas izplatīšana par kultūras mantojumu, tostarp ar Europeana starpniecību;

d)

pētījumu un pētniecības un inovācijas pasākumu veikšana un to rezultātu izplatīšana Eiropas vai valstu mērogā; un

e)

tādu projektu un tīklu veicināšana, kas ir saistīti ar Eiropas gadu, tostarp izmantojot plašsaziņas līdzekļus un sociālos tīklus.

20.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/10

20.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/11

(1)

Savienība kopā ar dalībvalstīm novērotāja statusā piedalījās sarunās par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (“konvencija”), ko Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma 2011. gada 7. aprīlī. Konvencija tika darīta pieejama parakstīšanai 2011. gada 11. maijā.

(2)

Saskaņā ar konvencijas 75. pantu Savienība to var parakstīt.

(3)

Ar konvenciju tiek izveidots visaptverošs un daudzpusīgs tiesiskais regulējums nolūkā aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības. Ar to tiecas novērst un izskaust vardarbību pret sievietēm un meitenēm un vardarbību ģimenē un saukt par to pie atbildības. Tas aptver plašu pasākumu klāstu, sākot no datu vākšanas un izpratnes veidošanas līdz juridiskiem pasākumiem nolūkā noteikt kriminālatbildību par dažādiem pret sievietēm vērstās vardarbības veidiem. Tas ietver pasākumus upuru aizsardzībai un atbalsta pakalpojumu sniegšanai un pievēršas ar dzimumu saistītas vardarbības aspektam patvēruma un migrācijas jautājumos. Ar konvenciju tiek izveidots īpašs uzraudzības mehānisms, lai nodrošinātu, ka Puses efektīvi īsteno tās noteikumus.

(4)

Konvencijas parakstīšana Savienības vārdā veicinās līdztiesības starp sievietēm un vīriešiem īstenošanu visās jomās, kas ir viens no Savienības galvenajiem mērķiem un vērtībām un kas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu ir īstenojams visās Eiropas Savienības darbībās. Vardarbība pret sievietēm ir sieviešu cilvēktiesību pārkāpums un galēja diskriminācija, kas sakņojas dzimumu nevienlīdzības izpausmēs un veicina to saglabāšanu un stiprināšanu. Apņemoties īstenot konvenciju, Savienība apstiprina apņemšanos apkarot vardarbību pret sievietēm savā teritorijā un globālā līmenī un uzlabo pašreizējās politiskās darbības un pastāvošo apjomīgo tiesisko regulējumu kriminālprocesuālo tiesību jomā, kas ir īpaši nozīmīgi attiecībā uz sievietēm un meitenēm.

(5)

Gan Savienībai, gan tās dalībvalstīm ir kompetence jomās, ko aptver konvencija.

(6)

Konvencija būtu jāparaksta Savienības vārdā attiecībā uz jautājumiem, kas ir Savienības kompetencē, tiktāl, ciktāl konvencija var ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu. Tas jo īpaši attiecas uz konkrētiem konvencijas noteikumiem saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās un uz konvencijas noteikumiem saistībā ar patvērumu un neizraidīšanu. Dalībvalstis patur savu kompetenci tiktāl, ciktāl konvencija neietekmē kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu.

(7)

Savienībai ir arī ekskluzīva kompetence uzņemties konvencijā izklāstītās saistības attiecībā uz savām iestādēm un publisko pārvaldi.

(8)

Tā kā Savienības kompetence un dalībvalstu kompetences ir savstarpēji saistītas, Savienībai kopā ar tās dalībvalstīm būtu jākļūst par konvencijas Pusi, lai tās kopīgi varētu izpildīt konvencijā paredzētos pienākumus un saskaņotā veidā izmantot savas tiesības.

(9)

Šis lēmums uz konvencijas noteikumiem par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās attiecas tiktāl, ciktāl minētie noteikumi var ietekmēt kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu. Tas neattiecas uz konvencijas 60. pantu un 61. pantu, kas ir izskatīti atsevišķā Padomes lēmumā par parakstīšanu, kurš jāpieņem paralēli šim lēmumam.

(10)

Īrijai un Apvienotajai Karalistei ir saistošas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/36/ES (1) un 2011/93/ES (2), un tādēļ tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā.

(11)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro.

(12)

Konvencija būtu jāparaksta,

20.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/13

(1)

Savienība kopā ar dalībvalstīm novērotāja statusā piedalījās sarunās par Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (“konvencija”), ko Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma 2011. gada 7. aprīlī. Konvencija tika darīta pieejama parakstīšanai 2011. gada 11. maijā.

(2)

Saskaņā ar konvencijas 75. pantu Savienība to var parakstīt.

(3)

Ar konvenciju tiek izveidots visaptverošs un daudzpusīgs tiesiskais regulējums nolūkā aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības. Ar to tiecas novērst un izskaust vardarbību pret sievietēm un meitenēm un vardarbību ģimenē un saukt par to pie atbildības. Tas aptver plašu pasākumu klāstu, sākot no datu vākšanas un izpratnes veidošanas līdz juridiskiem pasākumiem nolūkā noteikt kriminālatbildību par dažādiem pret sievietēm vērstās vardarbības veidiem. Tas ietver pasākumus upuru aizsardzībai un atbalsta pakalpojumu sniegšanai un pievēršas ar dzimumu saistītas vardarbības aspektam patvēruma un migrācijas jautājumos. Ar konvenciju tiek izveidots īpašs uzraudzības mehānisms, lai nodrošinātu, ka Puses efektīvi īsteno tās noteikumus.

(4)

Konvencijas parakstīšana Savienības vārdā veicinās līdztiesības starp vīriešiem un sievietēm īstenošanu visās jomās, kas ir viens no Savienības galvenajiem mērķiem un vērtībām un kas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu ir īstenojams visās Eiropas Savienības darbībās. Vardarbība pret sievietēm ir sieviešu cilvēktiesību pārkāpums un galēja diskriminācija, kas sakņojas dzimumu nevienlīdzības izpausmēs un veicina to saglabāšanu un stiprināšanu. Apņemoties īstenot konvenciju, Savienība apstiprina apņemšanos apkarot vardarbību pret sievietēm savā teritorijā un globālā līmenī un uzlabo pašreizējās politiskās darbības un pastāvošo apjomīgo tiesisko regulējumu kriminālprocesuālo tiesību jomā, kas ir īpaši nozīmīgi attiecībā uz sievietēm un meitenēm.

(5)

Gan Savienībai, gan tās dalībvalstīm ir kompetence jomās, ko aptver konvencija.

(6)

Konvencija būtu jāparaksta Savienības vārdā attiecībā uz jautājumiem, kas ir Savienības kompetencē, tiktāl, ciktāl konvencija var ietekmēt kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu. Tas jo īpaši attiecas uz konkrētiem konvencijas noteikumiem saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās un uz konvencijas noteikumiem saistībā ar patvērumu un neizraidīšanu. Dalībvalstis patur savu kompetenci tiktāl, ciktāl konvencija neietekmē kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu.

(7)

Savienībai arī ir ekskluzīva kompetence uzņemties konvencijā izklāstītās saistības attiecībā uz savām iestādēm un publisko pārvaldi.

(8)

Tā kā Savienības kompetence un dalībvalstu kompetences ir savstarpēji saistītas, Savienībai kopā ar tās dalībvalstīm būtu jākļūst par konvencijas Pusi, lai tās kopīgi varētu izpildīt konvencijā paredzētos pienākumus un saskaņotā veidā izmantot savas tiesības.

(9)

Šis lēmums attiecas tikai uz konvencijas 60. un 61. pantu. Tas neattiecas uz konvencijas noteikumiem par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kas ir izskatīti atsevišķā Padomes lēmumā par parakstīšanu, kurš jāpieņem paralēli šim lēmumam.

(10)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un tām šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro.

(11)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro.

(12)

Konvencija būtu jāparaksta,

20.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/15

(1)

Direktīvā 2014/59/ES dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt konkrētu vienošanos kategoriju aizsardzību noregulējamās iestādes aktīvu, tiesību un saistību daļējas pārvešanas laikā. Tāda pati aizsardzība ir vajadzīga, ja noregulējuma iestāde piespiedu kārtā maina tāda līguma noteikumus, kurā noregulējamā iestāde ir viena no pusēm. Minētās aizsardzības mērķis ir novērst, ka ar vienošanos savstarpēji saistīti aktīvi, tiesības un saistības tiek sadalītas daļējas pārvešanas vai līguma izmaiņu gadījumā.

(2)

Lai nodrošinātu, ka minētā aizsardzība tiek pareizi piemērota, ir nepieciešams precīzi identificēt tos vienošanos veidus, kuri ietilpst katrā saskaņā ar Direktīvu 2014/59/ES noteiktajā kategorijā. Šādai identifikācijai vispiemērotākā metode ir sniegt sīki izstrādātus noteikumus un definīcijas papildus tām, kas ir noteiktas saskaņā ar Direktīvu 2014/59/ES. Šī metode ir labāka par tādu konkrētu vienošanos saraksta izveidi, kuras var noslēgt saskaņā ar dažādu dalībvalstu tiesību aktiem, jo šādu sarakstu būtu grūti pabeigt un tas būtu pastāvīgi jāatjaunina. Šai regulai būtu jāprecizē un jāierobežo, ja nepieciešams, dažādo Direktīvā 2014/59/ES paredzēto aizsardzības veidu piemērošanas joma attiecībā uz katru vienošanos kategoriju.

(3)

Par dažādajām Direktīvas 2014/59/ES 76. panta 2. punktā noteiktajām vienošanos kategorijām informācija ir izklāstīta atšķirīgā mērā: dažas kategorijas ir pilnībā precizētas, savukārt citas ir noteiktas plašāk. Turklāt dažas kategorijas attiecas uz viena veida līguma attiecībām un saistībām vai uz ierobežotu līguma attiecību un saistību kopumu, savukārt citas aptver lielāku skaitu un atvērtu līguma saistību, darījumu un attiecību virkni. Šīs pēdējās kategorijas varētu ietvert visas tiesiskās un līgumiskās attiecības starp iestādi un vienu vai vairākiem tās partneriem. Ja šo vienošanos kategorijas tiktu pilnībā aizsargātas, noregulējuma iestādēm būtu grūti vai neiespējami īstenot daļēju pārvešanu. Tādēļ ir lietderīgi izvairīties no pārmērīgas aizsardzības, kas varētu tikt attiecināta uz visiem aktīviem, tiesībām un saistībām starp iestādi un tās darījuma partneriem.

(4)

Dažas aizsargātu vienošanos kategorijas Direktīvā 2014/59/ES ir plašāk definētas. Lai uzlabotu noteiktību attiecībā uz darbības jomu, proti, attiecībā uz nodrošinājuma pasākumiem, savstarpējās dzēšanas un savstarpējā ieskaita līgumiem un strukturētā finansējuma līgumiem, minētās kategorijas būtu sīkāk jāprecizē. Šai deleģētajai regulai nebūtu jārada šķēršļi noregulējuma iestādēm daļējas pārvešanas gadījumā sīkāk noteikt tos savstarpējās dzēšanas un savstarpējā ieskaita līgumu veidus, kas ir jāaizsargā atsevišķas daļējas pārvešanas gadījumā, ja minētie līgumi riska mazināšanas nolūkos tiek atzīti saskaņā ar piemērojamajiem prudenciālajiem noteikumiem un ja aizsardzība, it īpaši ar nenodalāmības noteikumu, ir minētās atzīšanas nosacījums. Noregulējuma iestādēm būtu jābūt iespējai atsevišķos noregulējuma gadījumos lemt par šādu paplašinātu aizsardzību.

(5)

Iestādes darījuma partneri var vienoties par tā saukto visaptverošo (catch all vai sweep-up) savstarpējās dzēšanas līgumu, tostarp par visām pušu tiesībām un saistībām. Šāda veida līguma rezultātā visas pušu saistības tiktu aizsargātas pret nodalīšanu vienu no otras. Tas nozīmētu, ka daļēja pārvešana attiecībā uz šo darījuma partneri nav paveicama un kopumā apdraudētu instrumenta iespējamību, jo noregulējuma iestādes varētu pat nebūt spējīgas atpazīt, uz kurām saistībām attiecas vai neattiecas minētās vienošanās. Tas tad būtu arī jāprecizē, ka visaptverošie (catch-all vai sweep-up) savstarpējā ieskaita un savstarpējās dzēšanas līgumi, tostarp jebkādi un visi aktīvi, tiesības un saistības starp pusēm, nebūtu jākvalificē kā aizsargātas vienošanās.

(6)

Direktīvas 2014/59/ES 80. pantā norādīts, ka aizsargāto vienošanos definīciju darbības jomas sašaurināšanai saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 76. panta 2. punktu nevajadzētu ietekmēt tirdzniecības, tīrvērtes un norēķinu sistēmu darbību, ciktāl uz šīm sistēmām attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/26/EK (2) 2. panta a) punkts. Noregulējuma iestādēm tādēļ vajadzētu būt pienākumam aizsargāt visus vienošanos veidus, kas minēti Direktīvas 2014/59/ES 76. panta 2. punktā un kas ir saistīti ar darījuma partnera kā centrālā darījuma partnera (CCP) darbību. Tas citstarp ietver darbību, uz ko attiecas saistību neizpildes fonds saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 648/2012 (3) 42. pantu.

(7)

Tas pats ir piemērojams aktīviem, tiesībām un saistībām, kas attiecas uz maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmām. Tā kā savstarpējā ieskaita līgumi, uz kuriem attiecas Direktīvas 98/26/EK darbības joma, ir aizsargāti maksātnespējas gadījumā, tie konsekvences nolūkos būtu jāaizsargā arī saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 76. pantu. Tomēr ir lietderīgi paplašināt aizsardzības darbības jomu saskaņā ar minētās direktīvas 76. panta 2. punktu, iekļaujot visas vienošanās ar maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmām un iekļaujot to saistīto darbību, ja piemērojams.

(8)

Vajadzībai noteikt tās vienošanās darbības jomu, kas gūst labumu no aizsardzības pasākumiem konkrētos gadījumos saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 76. panta 2. punktu, principā nevajadzētu radīt šķēršļus noregulējuma iestādēm aizsargāt jebkādas vienošanos kategorijas, uz kurām var attiecināt vienu no minētā panta kategorijām un kuras ir aizsargātas maksātnespējas procesā pret to aktīvu, tiesību un saistību nodalīšanu, uz ko attiecas šie nolīgumi saskaņā ar valsts maksātnespējas tiesību aktiem, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/24/EK (4) transponējošajiem valsts tiesību aktiem. Tas tā ir gadījumos, ja kreditors vēl varētu izmantot tiesības, kas izriet no vienošanās, izņemot gadījumus, kad viss darījums ir ticis padarīts spēkā neesošs saskaņā ar valsts maksātnespējas tiesību aktiem. Tas jo īpaši attiecas uz nodrošinājuma pasākumiem un savstarpējās dzēšanas un savstarpējā ieskaita līgumiem, kas ir aizsargāti saskaņā ar valsts tiesību aktiem par maksātnespēju,

1)

terminam “vērtspapīrošana” ir tāda pati nozīme, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (5) 4. panta 1. punkta 61. apakšpunktā;

2)

terminam “savstarpējo prasījumu līgumiskā ieskaita līgumi” ir tāda pati nozīme, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 575/2013 295. pantā.

1)

pasākumus, kas paredz garantijas un personīgo nodrošinājumu;

2)

ķīlas un citu reālu nodrošinājumu tiesības;

3)

vērtspapīru aizdevuma darījumus, kas neietver pilnu nodrošinājuma īpašumtiesību nodošanu un kur viena puse (“aizdevējs”) aizdod vērtspapīrus otrai pusei (“aizņēmējs”) par maksu vai procentu maksājumu, un kur aizņēmējs aizdevējam sniedz nodrošinājumu uz aizdevuma darbības laiku.

a)

ja līgumi ir saistīti ar darījuma partnera kā centrālā darījumu partnera darbību, jo īpaši saistībā ar darbību, uz ko attiecas saistību neizpildes fonds, kas minēts Regulas (ES) Nr. 648/2012 42. pantā;

b)

ja līgumi ir saistīti ar tiesībām un pienākumiem attiecībā uz sistēmām, kā definēts Direktīvas 98/26/EK 2. panta a) punktā, vai citām maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmām un ir saistīti ar to maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmu darbību.

a)

ja līgumi ir saistīti ar darījuma partnera kā centrālā darījumu partnera darbību, jo īpaši saistībā ar darbību, uz ko attiecas saistību neizpildes fonds, kas minēts Regulas (ES) Nr. 648/2012 42. pantā;

b)

ja līgumi ir saistīti ar tiesībām un pienākumiem attiecībā uz sistēmām, kā definēts Direktīvas 98/26/EK 2. panta a) punktā, vai citām maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmām un ir saistīti ar to maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmu darbību.

a)

aizsargāt jebkura veida līgumus, kurus var ietvert vienā no Direktīvas 2014/59/ES 76. panta 2. punkta a), c), d) vai f) apakšpunktā minētajām kategorijām un kuri parastas maksātnespējas procedūras ietvaros tiek aizsargāti pret to, ka aktīvi, tiesības un saistības, kam saskaņā ar šiem līgumiem piemēro valsts maksātnespējas tiesību aktus, tostarp Direktīvu 2001/24/EK transponējošos valsts tiesību aktus, tiek uz kādu laiku vai uz nenoteiktu laiku nodalītas, apturētas vai atceltas;

b)

aizsargāt jebkura veida līgumus, kurus nevar ietvert vienā no Direktīvas 2014/59/ES 76. panta 2. punktā minētajām kategorijām un kuri parastas maksātnespējas procedūras ietvaros tiek aizsargāti pret to, ka aktīvi, tiesības un saistības, kam saskaņā ar šiem līgumiem piemēro valsts maksātnespējas tiesību aktus, tostarp Direktīvu 2001/24/EK transponējošos valsts tiesību aktus, tiek uz kādu laiku vai uz nenoteiktu laiku nodalītas, apturētas vai atceltas.

a)

vērtspapīrošanu, kur pamatā esošie riska darījumi ir ievietoti laidienos un ar pilnīgu īpašumtiesību nodošanu ir pārvesti no iniciatora bilances uz noregulējamo iestādi vai vienību (īstas pārdošanas vērtspapīrošana);

b)

vērtspapīrošanu ar līgumiskiem instrumentiem, kur pamatā esošie aktīvi paliek iestādes vai noregulējamās vienības bilancē (sintētiskā vērtspapīrošana).

20.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/20

(1)

Īstenošanas regulā (ES) Nr. 543/2011, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumu, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta importa vērtības minētās regulas XVI pielikuma A daļā norādītajiem produktiem no trešām valstīm un laika periodiem.

(2)

Standarta importa vērtību aprēķina katru darbdienu saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 543/2011 136. panta 1. punktu, ņemot vērā mainīgos dienas datus. Tāpēc šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

20.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/22

(1)

Szabolcs FAZAKAS kunga pilnvaru laiks beidzās 2016. gada 6. maijā.

(2)

Tādēļ būtu jāieceļ jauns loceklis,

20.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/23