20.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 84/1

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 260/2012 (3) kopā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 924/2009 (4) ir svarīgs elements vienotās euro maksājumu telpas (SEPA) izveidē, kur nav nekādas atšķirības starp pārrobežu un iekšzemes maksājumiem euro. Regulas (ES) Nr. 260/2012 galvenais mērķis ir migrēšana no iekšzemes kredīta pārvedumu un tiešā debeta maksājumu shēmām uz saskaņotām SEPA kredīta pārvedumu (SKP) un SEPA tiešā debeta maksājumu (STDM) shēmām, cita starpā piešķirot Savienības pilsoņiem vienotu starptautisko bankas konta numuru (IBAN), ko var izmantot visiem SKP un STDM euro.

(2)

Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 260/2012 migrācija uz SEPA jāveic līdz 2014. gada 1. februārim, lai maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un maksājumu pakalpojumu lietotājiem būtu pietiekami daudz laika savus procesus pielāgot tehniskajām prasībām saistībā ar migrāciju uz SKP un STDM.

(3)

Kopš Regulas (ES) Nr. 260/2012 pieņemšanas Komisija un Eiropas Centrālā banka ir cieši uzraudzījušas progresu saistībā ar migrāciju uz SEPA. Ir rīkotas vairākas tikšanās ar dalībvalstīm, valsts pārvaldes iestādēm un tirgus dalībniekiem. Eiropas Centrālā banka regulāri ir publicējusi progresa ziņojumus par migrāciju uz SEPA, balstoties uz valstu centrālo banku ievāktajiem datiem saistībā ar maksājumiem. No minētajiem ziņojumiem izriet, ka vairākās eurozonas dalībvalstīs migrācija noris ļoti labi un migrācija uz SEPA kredīta pārvedumiem ir tuvu 100 %. Lielākā daļa maksājumu pakalpojumu sniedzēju ziņojuši, ka tie jau izpilda SEPA prasības. Tomēr vairākās citās dalībvalstīs migrācijas rādītāji ir zemāki par prognozētajiem. Tas jo īpaši attiecas uz STDM.

(4)

Ekonomikas un finanšu padome (Ecofin) 2013. gada 14. maija secinājumos vēlreiz uzsvēra, cik svarīga ir migrācija uz SEPA. Tika atzīmēts, ka migrācija uz SEPA vēl ne tuvu nav pabeigta un, lai migrāciju uz SEPA varētu pabeigt laikā, visiem tirgus dalībniekiem būtu nekavējoties jārīkojas. Tika pieņemts rīcības plāns, kurā komersanti, lielie uzņēmumi, MVU un valsts pārvaldes iestādes tika aicinātas nekavējoties veikt nepieciešamos iekšējos pasākumus, lai varētu pielāgot savus procesus un klientiem paziņot savus IBAN datus.

(5)

Neraugoties uz lielo darbu, ko Eiropas Centrālā banka, dalībvalstis, to valsts pārvaldes iestādes un dažādie tirgus dalībnieki pēdējo mēnešu laikā ir veikuši, jaunākie statistikas dati par migrāciju liecina, ka migrācija eurozonā uz SKP kopumā ir palielinājusies no 40 % 2013. gada jūnijā līdz aptuveni 64 % 2013. gada novembrī, savukārt migrācija uz STDM kopumā ir sasniegusi tikai 26 %. Lai gan vairākās dalībvalstīs rādītāji liecina par atzīstamu progresu, tomēr nozīmīgā skaitā dalībvalstu rādītāji joprojām ir ievērojami zemāki par prognozētajiem. Tādēļ ir ļoti maz ticams, ka visi tirgus dalībnieki līdz 2014. gada 1. februārim būs izpildījuši SEPA prasības.

(6)

No 2014. gada 1. februāra bankas un citi maksājumu pakalpojumu sniedzēji savu juridisko saistību dēļ būs spiesti atteikties apstrādāt SEPA prasībām neatbilstošus kredīta pārvedumus vai tiešā debeta maksājumus, lai gan, kā tas jau ir šobrīd, tiem tehniski būtu iespējams apstrādāt minētos maksājumus, paralēli SKP un STDM arī turpmāk izmantojot esošās iepriekšējās maksājumu shēmas. Ja nenotiks pilnīga migrācija uz SKP un STDM, nevar izslēgt, ka ar maksājumu veikšanu saistītu problēmu rezultātā minētie maksājumi netiks veikti novēloti. Tas var skart visus maksājumu pakalpojumu lietotājus un jo īpaši MVU un patērētājus.

(7)

Būtiski ir izvairīties no nevajadzīgām problēmām saistībā ar maksājumiem, ko radītu tas, ka līdz 2014. gada 1. februārim migrācija uz SEPA nebūtu pilnībā pabeigta. Tādēļ maksājumu pakalpojumu sniedzējiem noteiktu laikposmu būtu jāļauj turpināt maksājumu apstrādi, paralēli SKP un STDM shēmām izmantojot savas iepriekšējā veida maksājumu shēmas, kā tas notiek šobrīd. Tādēļ, lai varētu turpināt šādu paralēlu maksājumu apstrādi dažādos formātos, būtu jāievieš pārejas periods. Ņemot vērā pašreizējos migrācijas rādītājus un paredzamo migrācijas tempu, vienreizējs papildu sešu mēnešu drošības periods ir atbilstošs. Šāds SEPA prasībām neatbilstošs iepriekšējo sistēmu piemērošanas izņēmuma periods būtu jāuzskata par ārkārtas pasākumu, un tāpēc tā ilgumam vajadzētu būt pēc iespējas īsākam, jo migrācijai ir jānorit ātri un pilnā apmērā, lai varētu īstenot visu integrēto maksājumu tirgus potenciālu. Tāpat arī ir svarīgi maksājumu pakalpojumu sniedzējiem laicīgi samazināt izmaksas, kas rodas saistībā ar iepriekšējo maksājumu shēmu izmantošanu paralēli SEPA sistēmai. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri jau ir pilnībā migrējuši uz SEPA, varētu šajā periodā apsvērt pārveidošanas pakalpojumu sniegšanu tirgus dalībniekiem, kas vēl nav migrējuši. Pārejas periodā dalībvalstīm būtu jāatturas no sankciju piemērošanas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri apstrādā prasībām neatbilstošus maksājumus, un maksājumu pakalpojumu lietotājiem, kuri vēl nav migrējuši.

(8)

Vairāki lielie tiešā debeta instrumentu lietotāji jau ir norādījuši, ka plāno migrēt neilgi pirms beigu termiņa. Jebkāda šo migrācijas plānu atlikšana varētu radīt pagaidu slodzi ienākošajiem maksājumiem un naudas plūsmām, un līdz ar to arī attiecīgo uzņēmumu likviditātei. Šāda novēlota migrācija plašā mērogā varētu radīt arī zināmus apgrūtinājumus, jo īpaši bankām un programmatūras pārdevējiem, kas var saskarties ar zināmiem jaudas ierobežojumiem. Pateicoties minētajam papildu termiņam, jauno sistēmu varēs ieviest pakāpeniskāk. Tirgus dalībnieki, kas vēl nav sākuši ieviest pielāgojumus, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu atbilstību SEPA prasībām, ir aicināti to darīt pēc iespējas drīzāk. Tomēr tirgus dalībniekiem, kas jau ir sākuši savu maksāšanas procesu pielāgošanu, migrācija jāpabeidz pēc iespējas drīzāk.

(9)

Ņemot vērā vispārējo mērķi īstenot saskaņotu un integrētu migrāciju, pārejas periodu ir lietderīgi attiecināt gan uz SKP, gan STDM. Atšķirīgi pārejas periodi attiecībā uz SKP un STDM tiešā debeta maksājumiem radītu neskaidrību patērētāju, maksājumu pakalpojumu sniedzēju, MVU, kā arī citu maksājumu pakalpojumu lietotāju vidū.

(10)

Juridiskās noteiktības labad un lai izvairītos no Regulas (ES) Nr. 260/2012 piemērošanas pārtraukšanas, ir nepieciešams, lai šī regula stātos spēkā steidzami un to piemērotu ar atpakaļejošu spēku no 2014. gada 31. janvāra.

(11)

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, būtu jāpiemēro izņēmums astoņu nedēļu laikposmam, kas minēts 4. punktā Protokolā (Nr. 1) par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā, kurš pievienots Līgumam par Eiropas Savienību, Līgumam par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam

(12)

Tāpēc Regula (ES) Nr. 260/2012 būtu attiecīgi jāgroza,

20.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 84/4

(1)

Pēc Padomes Lēmuma 86/238/EEK (2) pieņemšanas Savienība kopš 1997. gada 14. novembra ir Starptautiskās konvencijas par Atlantijas tunzivju saglabāšanu (ICCAT konvencija) līgumslēdzēja puse.

(2)

ICCAT konvencija nodrošina reģionālas sadarbības sistēmu tunzivju un tunzivjveidīgo sugu saglabāšanai un pārvaldībai Atlantijas okeānā un tam blakus esošajās jūrās. Ar ICCAT konvenciju izveidoja Starptautisko Atlantijas tunzivju saglabāšanas komisiju (ICCAT), kas pieņem saglabāšanas un pārvaldības pasākumus. Minētie pasākumi kļūst saistoši līgumslēdzējām pusēm.

(3)

ICCAT 1998. gadā pieņēma Rezolūciju Nr. 98-18 par tunzivju nereģistrētu un neregulētu nozveju, ko konvencijas apgabalā gūst lieli kuģi, kuri zvejo ar āķu jedām. Ar minēto rezolūciju tika izveidota kārtība to valstu identificēšanai, kuru kuģi zvejoja tunzivis un tunzivjveidīgo sugu zivis tādā veidā, kas mazināja ICCAT saglabāšanas un pārvaldības pasākumu efektivitāti. Tajā tika arī norādīti veicamie pasākumi, tostarp, ja vajadzīgs, nediskriminējoši tirdzniecību ierobežojoši pasākumi, lai nepieļautu, ka šo valstu kuģi turpina šādu zvejas praksi.

(4)

Pēc Rezolūcijas Nr. 98-18 pieņemšanas ICCAT identificēja Bolīviju, Kambodžu, Ekvatoriālo Gvineju, Gruziju un Sjerraleoni kā valstis, kuru kuģi zvejo Atlantijas lielacu tunzivis (Thunnus obesus) tādā veidā, kas mazina to saglabāšanas un pārvaldības pasākumu efektivitāti. ICCAT savus atzinumus pamatoja ar datiem par nozveju, tirdzniecību un kuģu darbībām.

(5)

Tāpēc ICCAT ieteica līgumslēdzējām pusēm īstenot attiecīgus pasākumus, kas atbilst tās Rezolūcijas Nr. 98-18 noteikumiem, lai aizliegtu no minētajām valstīm importēt lielacu tunzivis un to produktus jebkādā formā.

(6)

2004. gadā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 827/2004 (3) tika aizliegts Savienībā importēt Atlantijas lielacu tunzivis, kuru izcelsmes valsts ir Bolīvija, Kambodža, Ekvatoriālā Gvineja, Gruzija un Sjerraleone.

(7)

ICCAT 14. ārkārtas sanāksmē, kas notika 2004. gadā, atzina Kambodžas, Ekvatoriālās Gvinejas un Sjerraleones centienus atbalstīt tās intereses un pieņēma ieteikumus, ar ko atceļ tirdzniecību ierobežojošos pasākumus pret minētajām trim valstīm attiecībā uz Atlantijas lielacu tunzivīm un to produktiem.

(8)

Tāpēc ar Padomes Regulu (EK) Nr. 919/2005 (4) grozīja Regulu (EK) Nr. 827/2004, lai atceltu aizliegumu Atlantijas lielacu tunzivju un to produktu importam Savienībā no Kambodžas, Ekvatoriālās Gvinejas un Sjerraleones. Pēc minētā grozījuma izdarīšanas Regula (EK) Nr. 827/2004 aizliedz šādu importu tikai no Bolīvijas un Gruzijas.

(9)

2011. gadā savā 22. gadskārtējā sanāksmē ICCAT atzina Bolīvijas un Gruzijas īstenotos pasākumus un pieņēma Ieteikumu Nr. 11-19, ar kuru atcēla aizliegumu importēt Atlantijas lielacu tunzivis un to produktus, ko turpināja piemērot minētajām divām valstīm.

(10)

Tāpēc būtu jāatceļ Regula (EK) Nr. 827/2004,

20.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 84/6

(1)

Savienība un dalībvalstis ir sev noteikušas mērķi apkarot krāpšanu, korupciju un jebkādas citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, tostarp cigarešu kontrabandu un viltošanu. Lai uzlabotu izdevumu ilgtermiņa ietekmi un novērstu dublēšanos, būtu jānodrošina cieša un regulāra sadarbība un koordinācija Savienības līmenī un starp dalībvalstu iestādēm.

(2)

Darbības, kuru mērķis ir sniegt labāku informāciju, specializētas mācības, tostarp salīdzinošus tiesību pētījumus, un tehnisku un zinātnisku palīdzību, būtiski palīdz aizsargāt Savienības finanšu intereses un vienlaikus panākt līdzvērtīgu aizsardzības līmeni visā Savienībā.

(3)

Iepriekšējais atbalsts šādām darbībām ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 804/2004/EK (3) (programma Hercule), kurā grozījumi izdarīti un kas paplašināts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 878/2007/EK (4) (programma Hercule II), ir devis iespēju nostiprināt Savienības un dalībvalstu darbības nolūkā darboties pretim krāpšanai, korupcijai un jebkādām citām nelikumīgām darbībām, kas ietekmē Savienības finanšu intereses.

(4)

Komisija ir veikusi programmas Hercule II sasniegumu pārskatīšanu, ziņojot par šīs programmas īstenošanā ieguldītajiem līdzekļiem un sasniegtajiem rezultātiem.

(5)

Komisija 2011. gadā veica ietekmes novērtējumu, lai izvērtētu to, vai šo programmu būtu jāturpina.

(6)

Lai turpinātu un pat attīstītu Savienības un dalībvalstu līmeņa darbības nolūkā apkarot krāpšanu, korupciju un jebkādas citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, tostarp cīņu pret cigarešu kontrabandu un viltošanu, turklāt ņemot vērā jaunos izaicinājumus budžeta taupības apstākļos, būtu jāpieņem jauna programma (“Programma”).

(7)

Programma būtu jāīsteno, ņemot vērā ieteikumus un pasākumus, kas uzskaitīti Komisijas 2013. gada 6. jūnija paziņojumā ar nosaukumu “Cīņas pastiprināšana pret cigarešu kontrabandu un citiem tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības veidiem – visaptveroša ES stratēģija”.

(8)

Programma būtu jāīsteno, pilnībā ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (5). Saskaņā ar minēto regulu dotācija ir domāta tam, lai finansiāli atbalstītu “darbību, kas paredzēta, lai palīdzētu sasniegt Savienības politikas mērķi”, un tās vienīgais mērķis nevar būt iekārtu iegāde.

(9)

Programmā var piedalīties valstis, kas pievienojas, kandidātvalstis un iespējamās kandidātvalstis, kuras saņem atbalstu pirmspievienošanās stratēģijas ietvaros, kā arī Eiropas kaimiņattiecību politikas partnervalstis – ar noteikumu, ka šīs valstis ir sasniegušas pietiekamu līmeni attiecīgo tiesību aktu un administratīvo metožu tuvināšanā Savienības līmenim – saskaņā ar vispārējiem principiem un vispārējiem noteikumiem minēto valstu dalībai Savienības programmās, kas noteikti attiecīgajos pamatnolīgumos, Asociācijas padomes lēmumos vai līdzīgos nolīgumos, kā arī Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstis, kuras ir Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstis.

(10)

Komisijai būtu Eiropas Parlamentam un Padomei jāiesniedz neatkarīgs starpposma izvērtējuma ziņojums par Programmas īstenošanu, kā arī gala izvērtējuma ziņojums par Programmas mērķu sasniegšanu. Turklāt Komisijai ik gadu būtu Eiropas Parlamentam un Padomei jāsniedz informācija par Programmas īstenošanu attiecīgajā gadā, ietverot finansēto darbību rezultātus un informāciju par Programmas saskaņotību un papildināmību ar citām būtiskām Savienības līmeņa programmām un pasākumiem.

(11)

Šī regula atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem. Programmai būtu jāveicina sadarbība starp dalībvalstīm un starp Komisiju un dalībvalstīm, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, resursus izmantojot efektīvāk, nekā tos varētu izmantot valstu līmenī. Rīcība Savienības līmenī ir nepieciešama un pamatota, jo ar to dalībvalstīm nepārprotami palīdz kolektīvi aizsargāt Savienības vispārējo budžetu un valstu budžetus un mudina tās izmantot kopīgās Savienības struktūras, lai pastiprinātu sadarbību un informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm. Tomēr Programmai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi.

(12)

Programmai būtu jāilgst septiņus gadus, lai tās ilgumu saskaņotu ar daudzgadu finanšu shēmu, kas noteikta Padomes Regulā (ES, Euratom) Nr. 1311/2013 (6).

(13)

Lai nodrošinātu zināmu elastību līdzekļu piešķiršanā, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt deleģētus aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz grozījumiem indikatīvos minēto līdzekļu piešķīrumos. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(14)

Komisijai būtu jāpieņem gada darba programmas, kurās būtu ietvertas finansētās darbības, atlases un piešķiršanas kritēriji un izņēmuma gadījumi, kas ir pienācīgi pamatoti, piemēram, tādi, kuri attiecas uz dalībvalstīm, kas saistībā ar Savienības finanšu interesēm ir pakļautas augstam riskam un kurās maksimālā līdzfinansējuma likme, ko piemēro atbilstīgajām izmaksām, ir 90 %. Komisijai ar dalībvalstīm būtu jāapspriež šīs regulas piemērošana saistībā ar Krāpšanas novēršanas koordinēšanas padomdevēju komiteju, kas izveidota ar Komisijas Lēmumu 94/140/EK (7).

(15)

Dalībvalstīm būtu jācenšas palielināt savas finanšu iemaksas attiecībā uz līdzfinansējumu dotācijām, kas piešķirtas saistībā ar Programmu.

(16)

Komisijai būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka gada darba programmas atbilst citām būtiskām Savienības finansētām programmām un papildina tās, it īpaši muitas jomā, lai stiprinātu Programmas darbību vispārējo ietekmi un izvairītos no Programmas pārklāšanās ar citām programmām.

(17)

Ar šo regulu paredz finansējumu visam Programmas laikposmam, un tas Eiropas Parlamentam un Padomei ikgadējās budžeta procedūras laikā ir galvenā atsauce atbilstīgi 17. punktam Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (8).

(18)

Savienības finanšu intereses būtu jāaizsargā, visā izdevumu ciklā piemērojot samērīgus pasākumus, tostarp pārkāpumu novēršanu, konstatēšanu un izmeklēšanu, zaudēto, kļūdaini izmaksāto vai nepareizi izmantoto līdzekļu atgūšanu un – vajadzības gadījumā – administratīvas un finansiālas sankcijas.

(19)

Lēmums Nr. 804/2004/EK būtu jāatceļ. Pārejas pasākumi būtu jāpieņem, lai varētu izpildīt finansiālās saistības, kas attiecas uz darbībām, kas īstenotas saskaņā ar minēto lēmumu, un tajā paredzētos ziņošanas pienākumus.

(20)

Ir lietderīgi nodrošināt netraucētu un nepārtrauktu pāreju no programmas Hercule II uz Programmu un Programmas darbības ilgumu pielāgot Regulai (ES, Euratom) Nr. 1311/2013. Tādēļ Programma būtu jāpiemēro no 2014. gada 1. janvāra,

a)

tādu Savienības līmeņa un dalībvalstu darbību izstrādi, ar kurām stājas pretim krāpšanai, korupcijai un jebkādām citām nelikumīgām darbībām, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, ieskaitot cīņu pret cigarešu kontrabandu un viltošanu;

b)

lielāku transnacionālo sadarbību un koordināciju Savienības līmenī, starp dalībvalstu iestādēm, Komisiju un Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF), un it īpaši attiecībā uz pārrobežu operāciju efektivitāti un lietderīgumu;

c)

krāpšanas, korupcijas un jebkādu citu nelikumīgu darbību, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, efektīvu novēršanu, piedāvājot kopīgas specializētas mācības valstu un reģionālo pārvaldes iestāžu darbiniekiem un citām ieinteresētajām personām.

a)

kopīgo darbību un pārrobežu operāciju rezultātā konstatētās krāpšanas lietās arestētais, konfiscētais un atgūtais daudzums;

b)

līdzfinansētu tehnisko iekārtu pievienotā vērtība un efektīva izmantošana;

c)

informācijas apmaiņa dalībvalstu starpā par rezultātiem, kas gūti, izmantojot tehnisko materiālu;

d)

mācību pasākumu skaits un veids, tostarp specializēto mācību apjoms.

a)

uzlabot krāpšanas un citu nelikumīgu darbību novēršanu un izmeklēšanu salīdzinājumā ar pašlaik sasniegto līmeni, stiprinot transnacionālu un daudznozaru sadarbību;

b)

panākt Savienības finanšu interešu lielāku aizsardzību pret krāpšanu, veicinot informācijas, pieredzes un labākās prakses apmaiņu, tostarp darbinieku apmaiņu;

c)

stiprināt cīņu pret korupciju un citām nelikumīgām darbībām, sniedzot tehnisku un darbības atbalstu izmeklēšanai valstīs, un jo īpaši muitas un tiesībaizsardzības iestādēm;

d)

ierobežot šobrīd apzināto Savienības finanšu interešu pakļautību krāpšanai, korupcijai un citām nelikumīgām darbībām, lai būtiskās riska jomās samazinātu nelikumīgas ekonomikas attīstību, piemēram, organizēto krāpšanu, tostarp cigarešu kontrabandu un viltošanu;

e)

veicinot tiesību salīdzinošo analīzi, uzlabot specifiskās juridiskās un tiesas aizsardzības – kas Savienības finanšu intereses aizsargā pret krāpšanu – attīstības pakāpi.

a)

šīs regulas 7. panta 1. punktā norādīto iesaistīto valstu valsts vai reģionālās pārvaldes iestādes, kas veicina rīcības stiprināšanu Savienības līmenī, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses;

b)

pētniecības un izglītības iestādes un bezpeļņas vienības – ar noteikumu, ka tās ir reģistrētas un darbojas vismaz vienu gadu šīs regulas 7. panta 1. punktā norādītajā iesaistītajā valstī un veicina rīcības stiprināšanu Savienības līmenī, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses.

a)

valstis, kas pievienojas, kandidātvalstis un iespējamās kandidātvalstis, kuras saņem atbalstu pirmspievienošanās stratēģijas ietvaros, saskaņā ar vispārējiem principiem un vispārējiem noteikumiem minēto valstu dalībai Savienības programmās, kas noteikti attiecīgajos pamatnolīgumos, Asociācijas padomes lēmumos vai līdzīgos nolīgumos;

b)

Eiropas kaimiņattiecību politikas partnervalstis – ar noteikumu, ka šīs valstis ir sasniegušas pietiekamu līmeni attiecīgo tiesību aktu un administratīvo metožu tuvināšanā Savienības tiesību aktiem un administratīvajām metodēm. Attiecīgās partnervalstis Programmā piedalās saskaņā ar noteikumiem, par kuriem lemj kopā ar minētajām valstīm pēc tam, kad ar tām ir noslēgti pamatnolīgumi par to dalību Savienības programmās;

c)

Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstis, kuras ir Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstis saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti Līgumā par Eiropas Ekonomikas zonu.

a)

specializētas tehniskās palīdzības sniegšana dalībvalstu kompetentajām iestādēm vienā vai vairākos no šādiem veidiem:

b)

specializētu konkrētai mērķgrupai paredzētu mācību un riska analīzes mācību darbsemināru, kā arī – vajadzības gadījumā – konferenču rīkošana, kas paredzētas vienam vai vairākiem no šiem:

c)

jebkura cita darbība, kura nav ietverta šā panta a) vai b) punktā un kura paredzēta 11. pantā minētajās gada darba programmās, un kura ir nepieciešama, lai sasniegtu attiecīgi 3., 4. un 5. pantā noteiktos vispārējos, konkrētos un darbības mērķus.

a)

dotācijas;

b)

publiskais iepirkums;

c)

to izmaksu atlīdzinājums, kādas 7. panta 3. punktā minētajiem pārstāvjiem rada dalība ar Programmu saistītajās darbībās.

a)

līdz 2017. gada 31. decembrim neatkarīgu starpposma izvērtējuma ziņojumu par to, kā sasniegti visu darbību mērķi, kādi ir rezultāti un ietekme, cik lietderīgi un efektīvi izmantoti resursi un kāda ir gūtā papildu vērtība Savienībai, apsverot lēmumu par darbību atjaunošanu, grozīšanu vai apturēšanu; starpposma izvērtējuma ziņojumā aplūko arī Programmas vienkāršošanas iespējas, iekšējo un ārējo saskanīgumu, to, vai visi tās mērķi vēl aizvien ir būtiski, kā arī to, kādu ieguldījumu darbības dod attiecībā uz Savienības prioritātēm – gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi; tajā ņem vērā arī programmas Hercule II mērķu sasniegšanas izvērtējuma rezultātus;

b)

līdz 2021. gada 31. decembrim galīgo izvērtējuma ziņojumu par Programmas mērķu sasniegšanu, tostarp par tās papildu vērtību; turklāt Programmas rezultātu ilgtermiņa ietekmi un ilgtspējību izvērtē nolūkā to ņemt vērā lēmumā par iespējamu turpmākas programmas atjaunošanu, grozīšanu vai apturēšanu.

20.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 84/14

(1)

Padomes Regula (EEK) Nr. 1601/91 (3) un Komisijas Regula (EK) Nr. 122/94 (4) ir sekmīgi nodrošinājušas aromatizētu vīnu, aromatizētu vīna dzērienu un aromatizētu vīna kokteiļu (“aromatizēti vīna produkti”) reglamentāciju. Tomēr, ņemot vērā tehnoloģiskās inovācijas, tirgus izmaiņas un to, ka pakāpeniski mainās tas, ko sagaida patērētāji, ir jāatjaunina noteikumi, kurus piemēro konkrētu aromatizēto vīna produktu definīcijai, aprakstam, noformējumam, marķējumam un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzībai, vienlaikus ievērojot tradicionālās ražošanas metodes.

(2)

Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir vajadzīgi turpmāki grozījumi, lai ar Regulu (EEK) Nr. 1601/91 Komisijai piešķirtās pilnvaras pieskaņotu Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. un 291. pantam. Ņemot vērā šādu grozījumu piemērošanas jomu, ir lietderīgi atcelt Regulu (EEK) Nr. 1601/91 un to aizstāt ar šo regulu. Regula (EK) Nr. 122/94 ieviesa noteikumus par aromatizēšanu un spirta pievienošanu, kas piemērojami dažiem aromatizētajiem vīna produktiem, un, lai nodrošinātu skaidrību, minētie noteikumi būtu jāiekļauj šajā regulā.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1169/2011 (5) attiecas uz aromatizētu vīna produktu noformējumu un marķējumu, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.

(4)

Aromatizēti vīna produkti ir nozīmīgi patērētājiem, ražotājiem un lauksaimniecības nozarei Savienībā. Pasākumiem, kas piemērojami aromatizētiem vīna produktiem, būtu jāpalīdz sasniegt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, nepieļaut maldinošas prakses izmantošanu, panākt tirgus pārredzamību un godīgu konkurenci. Šie pasākumi aizsargās reputāciju, kuru Savienības aromatizētie vīna produkti ir ieguvuši iekšējā tirgū un pasaules tirgū, turpinot ievērot aromatizēto vīna produktu tradicionālo ražošanas praksi, kā arī pieaugošo pieprasījumu pēc patērētāju aizsardzības un informēšanas. Būtu jāņem vērā arī tehnoloģiskās inovācijas attiecībā uz produktiem, kuriem šādas inovācijas palīdz uzlabot kvalitāti, neietekmējot attiecīgo aromatizēto vīna produktu tradicionālās īpašības.

(5)

Aromatizētu vīna produktu ražošana ir ievērojams Savienības lauksaimniecības nozares noieta elements, kas būtu jāstiprina ar tiesisko regulējumu.

(6)

Patērētāju interesēs šī regula būtu jāpiemēro visiem aromatizētajiem vīna produktiem, kurus tirgo Savienībā, neatkarīgi no tā, vai tie ir ražoti dalībvalstīs vai trešās valstīs. Lai saglabātu un uzlabotu Savienības aromatizēto vīna produktu reputāciju pasaules tirgū, šajā regulā paredzētie noteikumi būtu jāpiemēro arī aromatizētajiem vīna produktiem, kas Savienībā ražoti eksportam.

(7)

Lai nodrošinātu skaidrību un pārredzamību Savienības tiesību aktos, kas reglamentē aromatizētos vīna produktus, minētajos tiesību aktos ir skaidri jādefinē produkti, uz kuriem attiecas minētie tiesību akti, kritēriji aromatizētu vīna produktu ražošanai, aprakstam, noformējumam, marķējumam un jo īpaši – tirdzniecības nosaukumam. Būtu jāparedz arī konkrēti noteikumi par izcelsmes norādēm, ar kuriem tiktu papildināti Regulas (ES) Nr. 1169/2011 noteikumi. Paredzot šādus noteikumus, tiks regulēti visi ražošanas ķēdes posmi un tiks aizsargāti un pienācīgi informēti patērētāji.

(8)

Aromatizētu vīna produktu definīcijās būtu jāturpina ievērot ierastā kvalitātes prakse, taču tās būtu jāatjaunina un jāuzlabo, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību.

(9)

Aromatizēti vīna produkti būtu jāražo saskaņā ar konkrētiem noteikumiem un ierobežojumiem, kas garantē, ka tiek ievērots tas, ko sagaida patērētāji attiecībā uz kvalitāti un ražošanas metodēm. Lai ievērotu starptautiskos standartus šajā jomā, būtu jānosaka ražošanas metodes un Komisijai parasti būtu jāņem vērā standarti, ko iesaka un publicē Starptautiskā Vīnkopības un vīna organizācija (OIV).

(10)

Aromatizētiem vīna produktiem būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1333/2008 (6) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1334/2008 (7).

(11)

Turklāt etilspirtam, ko izmanto aromatizētu vīna produktu ražošanā, vajadzētu būt tikai lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtam, lai tas atbilstu patērētāju sagaidītajam un ierastajai kvalitātes praksei. Tas arī nodrošinās lauksaimniecības pamatproduktu noietu.

(12)

Ņemot vērā aromatizētu vīna produktu nozares nozīmīgumu un komplicētību, ir lietderīgi noteikt īpašus noteikumus aromatizētu vīna produktu apraksta un noformējuma jomā, kas papildina Regulā (ES) Nr. 1169/2011 paredzētos noteikumus par marķējumu. Minētajiem īpašajiem noteikumiem būtu arī jānovērš aromatizētu vīna produktu tirdzniecības nosaukumu ļaunprātīga izmantošana tādu produktu gadījumā, kas neatbilst šajā regulā izklāstītajām prasībām.

(13)

Lai veicinātu patērētāju izpratni, vajadzētu būt iespējai papildināt šajā regulā noteiktos tirdzniecības nosaukumus ar produkta pieņemto nosaukumu Regulas (ES) Nr. 1169/2011 nozīmē.

(14)

Padomes Regula (EK) Nr. 834/2007 (8) cita starpā attiecas uz pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, kas paredzēti izmantošanai pārtikā, kas ietver arī aromatizētus vīna produktus. Attiecīgi aromatizētus vīna produktus, kuri atbilst šajā regulā un saskaņā ar to pieņemto aktu prasībām, drīkst laist tirgū kā bioloģiskus aromatizētus vīna produktus.

(15)

Piemērojot kvalitātes politiku un lai atļautu ražot kvalitatīvus aromatizētus vīna produktus ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, dalībvalstīm būtu jāļauj pieņemt noteikumus, kas ir stingrāki par šajā regulā paredzētajiem noteikumiem attiecībā uz to teritorijā ražotu aromatizētu vīna produktu ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi ražošanu, aprakstu, noformējumu un marķējumu, ciktāl šādi noteikumi ir saderīgi ar Savienības tiesību aktiem.

(16)

Ņemot vērā to, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 110/2008 (9), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1151/2012 (10) un noteikumi par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1308/2013 (11) neattiecas uz aromatizētiem vīna produktiem, būtu jāparedz īpaši noteikumi par aromatizētu vīna produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību. Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes būtu jāizmanto, lai identificētu aromatizētos vīna produktus kā tādus, kuru izcelsme ir kādas valsts teritorijā, reģionā vai kādā minētās teritorijas vietā, ja aromatizētā vīna produkta kvalitāte, reputācija vai citas īpašības galvenokārt ir saistāmas ar tā ģeogrāfisko izcelsmi, un Komisijai būtu jāreģistrē šādas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes.

(17)

Šajā regulā būtu jāparedz procedūra trešo valstu un Savienības ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrācijai, atbilstībai, izmaiņai un iespējamai anulēšanai.

(18)

Dalībvalstu iestādēm vajadzētu būt atbildīgām par atbilstības šīs regulas prasībām nodrošināšanu, un būtu jāparedz kārtība, lai Komisija varētu uzraudzīt un pārbaudīt šo prasību ievērošanu.

(19)

Lai papildinātu vai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz ražošanas procesu noteikšanu aromatizētu vīna produktu ieguvei; kritērijiem ģeogrāfisko apgabalu noteikšanai un noteikumiem, ierobežojumiem un atkāpēm attiecībā uz ražošanu šādos apgabalos; nosacījumiem, saskaņā ar kuriem produkta specifikācijā var iekļaut papildu prasības; tādu gadījumu noteikšanu, kad atsevišķs ražotājs var pieteikties uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību, un ierobežojumiem, kas reglamentē to, kāda veida ražotāji var pieteikties uz šādu aizsardzību; tādu nosacījumu izveidi, kas jāievēro attiecībā uz pieteikšanos uz ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību; Komisijas veikto pārbaudi; iebildumu procedūru un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu grozīšanas un atcelšanas procedūrām, tādu nosacījumu izveidi, kas piemērojami pārrobežu pieteikumiem; pieteikuma vai pieprasījuma iesniegšanas datuma un datuma, no kura piemēro aizsardzību vai aizsardzības grozījumu, noteikšanai; tādu nosacījumu izveidi, kas attiecas uz produktu specifikāciju grozījumiem, ieskaitot nosacījumus tam, kad grozījums uzskatāms par maznozīmīgu, un nosacījumus, kas attiecas uz pieteikumiem veikt tādus grozījumus un to apstiprināšanu, kuri nerada izmaiņas nevienā dokumentā; ierobežojumiem attiecībā uz aizsargātu nosaukumu; tās informācijas raksturu un veidu, kas tiek paziņota informācijas apmaiņā starp dalībvalstīm un Komisiju; paziņošanas paņēmieniem, noteikumiem saistībā ar tiesībām iepazīties ar informāciju vai informācijas sistēmām, kas darītas pieejamas, un informācijas publicēšanas kārtību. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(20)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas piemērošanai attiecībā uz analīžu metodēm aromatizētu vīna produktu sastāva noteikšanai, lēmumiem par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības piešķiršanu un šādas aizsardzības pieteikumu noraidīšanu, lēmumiem par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un esošo cilmes vietas nosaukumu aizsardzības atcelšanu, lēmumiem par grozījumu piemērošanas apstiprināšanu maznozīmīgu grozījumu produktu specifikācijās gadījumā, informāciju, kas jāsniedz produktu specifikācijās par ģeogrāfiskās izcelsmes norādes definīciju; veidu, kā lēmumus par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību vai aizsardzības atcelšanu dara pieejamus sabiedrībai, noteikumiem par pārrobežu pieteikumu iesniegšanu, noteikumiem par dalībvalstu veicamo kontroli un pārbaudēm, procedūru, tostarp pieņemamību, attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības pieteikumu izskatīšanu vai grozījumu apstiprināšanu, un procedūru, tostarp pieņemamību, attiecībā uz iebildumu, atcelšanas vai pārveidošanas pieprasījumiem un informācijas iesniegšanu attiecībā uz esošajām cilmes vietas norādēm, noteikumiem par dalībvalstu veicamām administratīvām un fiziskām kontrolēm un noteikumiem par normas piemērošanu par informācijas sniegšanu apmaiņai starp dalībvalstīm un Komisiju, par paziņojamās informācijas pārvaldīšanas kārtību, paziņojumu saturu, formu, laiku, biežumu un termiņiem, un kārtību, kādā informāciju un dokumentus pārsūta vai dara pieejamus dalībvalstīm, kompetentajām iestādēm trešajās valstīs vai sabiedrībai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās īstenošanas pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (12).

(21)

Komisijai ar īstenošanas aktiem un, ņemot vērā to īpašo raksturu, nepiemērojot Regulu (ES) Nr. 182/2011, būtu jāpublicē apkopots dokuments Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, jāizlemj, vai noraidīt pieteikumu par ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību kā nepieņemamu, un jāizveido un jāuztur saskaņā ar šo regulu aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrs, tostarp jāiekļauj esošās cilmes vietas minētajā reģistra vai jāsvītro tās no reģistra.

(22)

Pāreja no Regulas (EEK) Nr. 1601/91 noteikumiem uz šīs regulas noteikumiem varētu radīt grūtības, kas šajā regulā nav risinātas. Šajā nolūkā Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt vajadzīgos pārejas pasākumus.

(23)

Būtu jādod pietiekams laiks un jāparedz piemērota kārtība, lai veicinātu sekmīgu pāreju no Regulā (EEK) Nr. 1601/91 paredzētajiem noteikumiem uz šajā regulā paredzētajiem noteikumiem. Katrā ziņā pēc šīs regulas piemērošanas būtu jāatļauj esošo krājumu tirdzniecība, līdz tie būs iztukšoti.

(24)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, izveidot noteikumus par aromatizētu vīna produktu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga vai iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

1)

“tirdzniecības nosaukums” ir jebkāda šajā regulā paredzēta aromatizēta vīna produkta nosaukums;

2)

“apraksts” ir aromatizētā vīna produkta specifisko raksturīpašību uzskaitījums;

3)

“ģeogrāfiskās izcelsmes norāde” ir norāde, kas norāda uz to, ka aromatizētais vīna produkts ir ražots reģionā, konkrētā vietā vai valstī, ja kāda tā iezīme, reputācija vai citas īpašības galvenokārt ir saistāmas ar tā ģeogrāfisko izcelsmi.

a)

aromatizēti vīni;

b)

aromatizēti vīna dzērieni;

c)

aromatizēti vīna kokteiļi.

a)

kas iegūts no viena vai vairākiem vīnkopības produktiem, kuri definēti Regulas (ES) Nr. 1308/2013 II pielikuma IV daļas 5. punktā un VII pielikuma II daļas 1. punktā un no 3. līdz 9. punktā, izņemot “Retsina” vīnu;

b)

kurā a) apakšpunktā minēto vīnkopības produktu saturs ir vismaz 75 % no kopējā tilpuma;

c)

kam var būt pievienots spirts,

d)

kam var būt pievienotas krāsvielas,

e)

kam var būt pievienota vīnogu misa, daļēji norūgusi vīnogu misa vai abu veidu misa;

f)

kas var būt saldināts;

g)

kura faktiskā spirta tilpumkoncentrācija nav mazāka par 14,5 tilp. % un nav lielāka par 22 tilp. %, bet kopējā spirta tilpumkoncentrācija nav mazāka par 17,5 tilp. %.

a)

kas iegūts no viena vai vairākiem vīnkopības produktiem, kuri definēti Regulas (ES) Nr. 1308/2013 VII pielikuma II daļas 1., 2. un no 4. līdz 9. punktā, izņemot vīnus, kuru ražošanā pievienots spirts, un “Retsina” vīnu;

b)

kurā a) apakšpunktā minēto vīnkopības produktu saturs ir vismaz 50 % no kopējā tilpuma;

c)

kam nav pievienots spirts, ja vien II pielikumā nav noteikts citādi;

d)

kam var būt pievienotas krāsvielas,

e)

kam var būt pievienota vīnogu misa, daļēji norūgusi vīnogu misa vai abu veidu misa;

f)

kas var būt saldināts.

g)

kura faktiskā spirta tilpumkoncentrācija nav mazāka par 4,5 % tilp. un nav lielāka par 14,5 % tilp.;

a)

kas iegūts no viena vai vairākiem vīnkopības produktiem, kuri definēti Regulas (ES) Nr. 1308/2013 VII pielikuma II daļas 1., 2. un 4. līdz 11. punktā, izņemot vīnus, kuru ražošanā pievienots spirts, un “Retsina” vīnu;

b)

kurā a) apakšpunktā minēto vīnkopības produktu saturs ir vismaz 50 % no kopējā tilpuma;

c)

kam nav pievienots spirts;

d)

kam var būt pievienotas krāsvielas,

e)

kas var būt saldināts;

f)

kura faktiskā spirta tilpumkoncentrācija ir lielāka par 1,2 % tilp. un mazāka par 10 %;

a)

“sevišķi sausais” produktiem, kuros cukura saturs ir mazāks par 30 gramiem litrā, un aromatizēto vīnu kategorijā, atkāpjoties no 3. panta 2. punkta g) apakšpunkta, ja minimālā spirta tilpumkoncentrācija ir 15 tilp. %;

b)

“sausais” produktiem, kuros cukura saturs ir mazāks par 50 gramiem litrā, un aromatizēto vīnu kategorijā, atkāpjoties no 3. panta 2. punkta g) apakšpunkta, ja minimālā spirta tilpumkoncentrācija ir 16 tilp. %;

c)

“pussausais” produktiem, kuros cukura saturs ir no 50 līdz mazāk par 90 gramiem litrā;

d)

“pussaldais” produktiem, kuros cukura saturs ir no 90 līdz mazāk par 130 gramiem litrā;

e)

“saldais” produktiem, kuros cukura saturs ir lielāks par 130 gramiem litrā vai vairāk.

a)

aizsargājamais nosaukums;

b)

pieteikuma iesniedzēja vārds, uzvārds jeb nosaukums un adrese;

c)

produkta specifikācija, kā minēts 2. punktā; un

d)

apkopots dokuments, kurā īsumā aprakstīta 2. punktā minētā produkta specifikācija.

a)

aizsargājamais nosaukums;

b)

produkta apraksts, jo īpaši tā galvenās analītiskās īpašības, kā arī norāde par tā organoleptiskajām īpašībām;

c)

ja vajadzīgs, konkrētie ražošanas procesi un specifikācijas, kā arī attiecīgie ierobežojumi produkta izgatavošanā;

d)

attiecīgā ģeogrāfiskā apgabala robežas;

e)

dati, kas apstiprina 2. panta 3. punktā minēto saikni;

f)

piemērojamās prasības, kas paredzētas Savienības vai valsts tiesību aktos vai, ja dalībvalsts tā ir paredzējusi, tās organizācijas noteikumos, kuras pārziņā ir aizsargātās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, ņemot vērā, ka šīs prasības ir objektīvas, nediskriminējošas un saderīgas ar Savienības tiesību aktiem;

g)

norāde uz galveno izejvielu, no kuras aromatizētais vīna produkts ir iegūts;

h)

to iestāžu vai struktūru nosaukums un adrese, kas pārbauda atbilstību produkta specifikācijai, un to īpašie uzdevumi.

a)

vismaz internetā publicē apkopoto dokumentu un produkta specifikāciju un

b)

nosūta Komisijai aizsardzības pieteikumu, kurā norāda šādu informāciju:

a)

pašreizējo stāvokli Savienībā, jo sevišķi patēriņa jomā;

b)

attiecīgos Savienības vai valsts tiesību aktus.

a)

jebkādu tiešu vai netiešu aizsargāta nosaukuma komerciālu izmantošanu:

b)

ļaunprātīgu izmantošanu, atdarināšanu vai asociāciju izraisīšanu, pat tad, ja norādīta produkta vai pakalpojuma patiesā izcelsme, ja aizsargātais nosaukums ir tulkots, transkribēts vai transliterēts vai tam pievienoti vārdi “veids”, “tips”, “metode”, “ražots kā”, “atdarinājums”, “aromāts”, “kā” vai tamlīdzīgi vārdi;

c)

jebkuru citu nepareizu vai maldinošu norādi par produkta izcelsmi, cilmes vietu, specifiku vai būtiskām kvalitātes īpašībām uz iekšējā vai ārējā iepakojuma, reklāmas materiāla vai attiecīgā vīna produkta dokumentiem vai tāda iepakojuma izmantošanu, kas varētu radīt nepareizu priekšstatu par produkta izcelsmi;

d)

jebkādu cita veida praksi, kas varētu maldināt patērētāju par attiecīgā produkta patieso izcelsmi.

a)

kompetentā iestāde vai iestādes, kas minētas 22. pantā; vai

b)

viena vai vairākas par pārbaudi atbildīgas kontroles struktūras Regulas (EK) Nr. 882/2004 2. panta otrās daļas 5. punkta nozīmē, kas darbojas kā produktu sertifikācijas struktūra saskaņā ar prasībām, kuras izklāstītas minētās regulas 5. pantā.

a)

viena vai vairākas valsts iestādes, ko izraudzījusies trešā valsts; vai

b)

viena vai vairākas sertifikācijas struktūras.

a)

tehnisko dokumentāciju, kas paredzēta 10. panta 1. punktā;

b)

valsts lēmumus par apstiprinājumu.

a)

kritērijiem ģeogrāfiskā apgabala robežu noteikšanai; un

b)

noteikumiem, ierobežojumiem un atkāpēm, kas saistītas ar ražošanu noteiktajā ģeogrāfiskajā apgabalā.

a)

noteiktu, kādos gadījumos atsevišķs ražotājs var pieteikties uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību;

b)

noteiktu ierobežojumus, ko piemēro pretendentiem, kuri var pieteikties uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību;

c)

paredzētu nosacījumus, kas jāizpilda saistībā ar ģeogrāfiskās norādes aizsardzības pieteikumu, Komisijas veikto pārbaudi, iebildumu procedūru un procedūrām, ko piemēro ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu grozīšanai un atcelšanai;

d)

paredzētu nosacījumus, kas piemērojami pārrobežu pieteikumiem;

e)

noteiktu pieteikuma vai pieprasījuma iesniegšanas datumu;

f)

noteiktu datumu, no kura aizsardzība ir spēkā;

g)

paredzētu nosacījumus, saskaņā ar kuriem grozījums jāuzskata par maznozīmīgu, kā minēts 24. panta 2. punktā;

h)

noteiktu datumu, kurā grozījums stājas spēkā;

i)

paredzētu nosacījumus, kas attiecas uz tāda produkta specifikācijas grozīšanas pieteikumiem un grozījumu apstiprināšanu, kuram ir saskaņā ar šo regulu aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, ja šādi grozījumi neparedz izmaiņas 10. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētajā vienotajā dokumentā.

a)

produkta specifikācijā iekļaujamo informāciju par 2. panta 3. punktā minēto saikni starp ģeogrāfisko apgabalu un galaproduktu minēta;

b)

veidu kā darīt pieejamus sabiedrībai 16. pantā minētos lēmumus par aizsardzību vai noraidīšanu;

c)

pārrobežu pieteikumu iesniegšanu;

d)

pārbaudēm un verifikāciju, kas jāveic dalībvalstīm, tostarp testēšanu.

a)

dokumentu paraugiem un nosūtīšanas formātu;

b)

termiņiem;

c)

faktiem, pierādījumiem un pavaddokumentiem, kas jāiesniedz pieteikuma vai pieprasījuma pamatošanai.

a)

paziņojamās informācijas būtību un veidu;

b)

paziņošanas metodes;

c)

noteikumus, kuri saistīti ar tiesībām piekļūt informācijai vai informācijas sistēmām, kas darītas pieejamas;

d)

nosacījumus un līdzekļus informācijas publiskošanai.

a)

noteikumus par šā panta piemērošanai vajadzīgās informācijas sniegšanu;

b)

paziņojamās informācijas pārvaldības kārtību, kā arī noteikumus par paziņojumu saturu, formu, sniegšanas laiku un biežumu, un termiņiem;

c)

kārtību, kādā informāciju un dokumentus nosūta vai dara pieejamus dalībvalstīm, kompetentajām iestādēm trešās valstīs vai sabiedrībai.

20.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 84/35

(1)

Padomes Regula (EK) Nr. 774/94 (2) piešķir Komisijai pilnvaras, lai īstenotu dažus minētās regulas noteikumus.

(2)

Ir stājies spēkā Lisabonas līgums, un tāpēc pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 774/94, būtu jāsaskaņo ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. un 291. pantu.

(3)

Lai papildinātu vai grozītu atsevišķus nebūtiskus Regulas (EK) Nr. 774/94 elementus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz grozījumu pieņemšanu minētajā regulā gadījumos, kad tiek pielāgoti apjomi un pārējie kvotu nosacījumi, jo īpaši ar Padomes lēmumu noslēgt nolīgumu ar vienu vai vairākām trešām valstīm. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(4)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus Regulas (EK) Nr. 774/94 īstenošanai attiecībā uz noteikumiem, kas vajadzīgi šajā regulā minēto kvotu nosacījumu pārvaldīšanai, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Šīs pilnvaras būtu jāizmanto atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. 182/2011 (3).

(5)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 774/94,

1)

regulas 7. un 8. pantu aizstāj ar šādiem:

“7. pants

Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem noteikumus, kas vajadzīgi šajā regulā minēto kvotu nosacījumu pārvaldīšanai, un vajadzības gadījumā:

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 8.b panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

8. pants

Lai ievērotu starptautiskās saistības un gadījumos, kad apjomus un pārējos kvotu nosacījumus, kas minēti šajā regulā, pielāgo Eiropas Parlaments un Padome vai tikai Padome, jo īpaši pieņemot Padomes lēmumu, ar ko tiek noslēgts nolīgums ar vienu vai vairākām trešām valstīm, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 8.a pantu attiecībā uz no tā izrietošajiem grozījumiem šajā regulā.”

2)

regulā iekļauj šādus pantus:

“8.a pants

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 8. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2014. gada 9. aprīļa. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 8. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.   Saskaņā ar 8. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

8.b pants

1.   Komisijai palīdz Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 (4) 229. pantu. Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (5) nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

3.   Ja komitejas atzinums ir jāsaņem rakstiskā procedūrā, minēto procedūru beidz bez rezultāta, ja atzinuma sniegšanai noteiktajā termiņā tā nolēmis komitejas priekšsēdētājs vai to pieprasa vismaz ceturtā daļa komitejas locekļu.

20.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 84/38

(1)

Atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 510/2011 (3) 13. panta 1. punktam Komisijai jāpārskata kārtība, kādā līdz 2020. gadam jāsasniedz 147 g CO2/km mērķis, kura īstenojamība vēl jāapstiprina, tostarp minētās regulas I pielikumā izklāstītās formulas un 11. pantā paredzētās atkāpes. Ir lietderīgi, lai šī regula pēc iespējas mazāk ietekmētu konkurenci, atbilstu sociālās vienlīdzības principiem un būtu ilgtspējīga.

(2)

Ņemot vērā saistību starp CO2 emisijām un degvielas patēriņu, ar kārtību, kā samazināt vieglo kravas automobiļu CO2 emisijas, varētu arī rentablā veidā palīdzēt samazināt degvielas patēriņu un ar degvielu saistītās izmaksas šādu vieglo kravas automobiļu īpašniekiem.

(3)

Ir lietderīgi precizēt, ka nolūkā pārbaudīt atbilstību 147 g CO2/km mērķim CO2 emisijas būtu jāturpina mērīt saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2007 (4) un tās īstenošanas pasākumiem, kā arī inovatīvām tehnoloģijām.

(4)

Kā liecina ietekmes novērtējuma vajadzībām veiktā tehniskā analīze, tehnoloģijas, kas nepieciešamas 147 g CO2/km mērķa sasniegšanai ir pieejamas, un vajadzīgos samazinājumus var panākt ar mazākām izmaksām, nekā aplēsts iepriekšējā tehniskajā analīzē, kura veikta pirms Regulas (ES) Nr. 510/2011 pieņemšanas. Turklāt starpība starp pašreizējām vidējām īpatnējām CO2 emisijām no jauniem vieglajiem kravas automobiļiem un 147 g CO2/km mērķi ir samazinājusies. Tādējādi ir apstiprinājies, ka līdz 2020. gadam ir sasniedzams minētais mērķis.

(5)

Atzīstot nesamērīgo ietekmi uz mazākajiem ražotājiem, kura saistīta ar atbilstību īpatnējo emisiju mērķiem, kas noteikti, pamatojoties uz transportlīdzekļa lietderību, atzīstot lielo administratīvo slogu, kuru uzliek atkāpes procedūra, un nelielos ieguvumus, ko CO2 emisiju samazinājuma ziņā rada minēto ražotāju pārdotie transportlīdzekļi, ražotāji, kuri ir atbildīgi par mazāk nekā 1 000 jauniem vieglajiem kravas automobiļiem, ko gadā reģistrē Savienībā, būtu jāizslēdz no īpatnējo emisiju mērķa un maksas par pārsniegtajām emisijām piemērošanas jomas.

(6)

Procedūra, saskaņā ar kuru piešķir atkāpi mazapjoma ražotājiem, būtu jāvienkāršo, lai pieļautu lielāku elastību attiecībā uz to, kad šādiem ražotājiem jāiesniedz pieteikums par atkāpes piemērošanu un kad Komisijai šāda atkāpe jāpiešķir.

(7)

Lai automobiļu nozarei dotu iespēju veikt ilgtermiņa ieguldījumu un inovāciju, ir vēlams sniegt norādījumus par to, kā Regula (ES) Nr. 510/2011 būtu jāgroza attiecībā uz laikposmu pēc 2020. gada. Minētajiem norādījumiem būtu jābalstās uz izvērtējumu par vajadzīgo samazinājuma tempu, kas atbilst Savienības ilgtermiņa mērķiem klimata jomā, un par ietekmi rentablas vieglo kravas automobiļu radīto CO2 emisiju samazināšanas tehnoloģijas izstrādē. Komisijai līdz 2015. gadam šādi aspekti būtu jāpārskata un par saviem secinājumiem jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei. Minētajā ziņojumā vajadzības gadījumā būtu jāiekļauj priekšlikumi Regulas (ES) Nr. 510/2011 grozījumiem, ar kuriem attiecībā uz jauniem vieglajiem kravas automobiļiem noteiktu CO2 emisiju mērķus laikposmam pēc 2020. gada, tostarp iespējamu reāla un sasniedzama mērķa nospraušanu attiecībā uz 2025. gadu, kas balstītos uz visaptverošu ietekmes novērtējumu, kurā ņemta vērā nozares un no tās atkarīgo nozaru turpmākā konkurētspēja, vienlaikus sekojot skaidrai emisiju samazināšanas līnijai saskaņā ar Savienības ilgtermiņa mērķiem klimata jomā. Izstrādājot šādus priekšlikumus, Komisijai būtu jānodrošina, lai tie pēc iespējas mazāk ietekmētu konkurenci, atbilstu sociālās vienlīdzības principiem un būtu ilgtspējīgi.

(8)

Siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas saistītas ar enerģijas piegādi un transportlīdzekļu ražošanu un iznīcināšanu, ir pašreizējās autotransporta kopējās oglekļa balstvirsmas būtiskas sastāvdaļas, un to nozīme nākotnē, visticamāk, būtiski palielināsies. Šā iemesla dēļ būtu jāīsteno tāda politika, kas mudinātu ražotājus izvēlēties optimālus risinājumus, jo īpaši ņemot vērā siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas saistītas ar tās enerģijas – piemēram, elektrības un alternatīvu degvielu – ražošanu, kuru piegādā transportlīdzekļiem, un kas nodrošinātu, ka minētās ražošanas posma emisijas nemazina ieguvumus, kas ir saistīti ar transportlīdzekļu enerģijas patēriņa uzlabošanu, kas ir Regulas (ES) Nr. 510/2011 mērķis.

(9)

Atbilstīgi Regulas (ES) Nr. 510/2011 13. panta 3. punktam Komisijai prasīts publicēt ziņojumu par to, vai ir pieejami dati attiecībā uz balstvirsmu un lietderīgo slodzi un to izmantošanu par lietderības parametriem, lai noteiktu īpatnējo CO2 emisiju mērķus, kā izteikts Regulas (ES) Nr. 510/2011 I pielikumā iekļautajās formulās. Lai gan minētie dati ir pieejami un ietekmes novērtējumā ir novērtēts to potenciālais izmantojums, ir secināts, ka izmaksu ziņā ir lietderīgāk, ja tehniskā kārtībā esoša transportlīdzekļa masa arī turpmāk kalpo par lietderības parametru, lai noteiktu 2020. gada mērķi attiecībā uz vieglajiem kravas automobiļiem.

(10)

Ir lietderīgi nemainīt pieeju, saskaņā ar kuru mērķi nosaka, pamatojoties uz lineāru sakarību starp vieglā kravas automobiļa lietderību un tā CO2 emisiju mērķi, kas izteikts ar Regulas (ES) Nr. 510/2011 I pielikumā iekļautajām formulām, jo tas ļauj saglabāt gan dažādību vieglo kravas automobiļu tirgū, gan ražotāju spēju apmierināt dažādas patērētāju vajadzības, tādējādi novēršot nepamatotus konkurences izkropļojumus. Tomēr ir lietderīgi atjaunināt šo pieeju, lai atspoguļotu pēdējos pieejamos datus par jaunu vieglo kravas automobiļu reģistrāciju.

(11)

Komisija ietekmes novērtējumā izvērtēja datu par balstvirsmām pieejamību un balstvirsmu izmantošanu par lietderības parametru Regulas (ES) Nr. 510/2011 I pielikumā iekļautajās formulās. Balstoties uz minēto novērtējumu, Komisija ir secinājusi, ka lietderības parametram, ko izmanto formulā 2020. gadam, vajadzētu būt masai.

(12)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 443/2009 (5) Komisijai jāveic ietekmes novērtējums, lai pārskatītu pārbaudes procedūras, lai adekvāti atspoguļotu automobiļu reālo situāciju CO2 emisiju jomā. Regula (ES) Nr. 510/2011 paplašina pārbaudes procedūru pārskatīšanu, iekļaujot vieglos kravas automobiļus. Ir jāgroza pašlaik izmantotais “Eiropas Jaunais braukšanas cikls” (NEDC), lai nodrošinātu, ka tas atspoguļo reālos braukšanas apstākļus, un novērstu to, ka reālās CO2 emisijas un degvielas patēriņš tiek novērtēts par zemāku, nekā tas ir. Par jaunu reālāku un ticamāku pārbaudes procedūru būtu jāvienojas, tiklīdz tas ir iespējams. Darbs šajā sakarā norisinās, ANO Eiropas Ekonomikas komisijā izstrādājot vieglajiem transportlīdzekļiem paredzēto pasaules mēroga saskaņotu pārbaudes procedūru (WLTP), taču tas vēl nav pabeigts. Lai nodrošinātu, ka jaunu pasažieru transportlīdzekļu un jaunu vieglo kravas automobiļu norādītās īpatnējās CO2 emisijas tiek tuvinātas to faktiskajām emisijām parastos lietošanas apstākļos, WLTP būtu jāpiemēro iespējami drīz. Minētajā kontekstā Regulas (ES) Nr. 510/2011 I pielikumā ir noteiktas emisiju robežvērtības 2020. gadam, ko mēra saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 715/2007 un Komisijas Regulas (EK) Nr. 692/2008 (6) XII pielikumu. Grozot pārbaudes procedūras, Regulas (ES) Nr. 510/2011 I pielikumā noteiktās robežvērtības būtu jākoriģē, lai nodrošinātu salīdzināmu stingrību attiecībā uz ražotājiem un transportlīdzekļu klasēm. Tādējādi Komisijai būtu jāveic stabils pētījums par atbilstību starp NEDC un jaunā WLTP pārbaudes cikliem, lai nodrošinātu, ka tas atspoguļo reālos braukšanas apstākļus.

(13)

Lai nodrošinātu, ka faktiskās emisijas ir pienācīgi atspoguļotas un izmērītās CO2 vērtības ir precīzi salīdzināmas, Komisijai būtu jānodrošina, ka tie pārbaudes procedūras elementi, kam ir būtiska ietekme uz izmērītajām CO2 emisijām, ir precīzi noteikti, lai ražotāji nevarētu izmantot pārbaudes cikla elastību. Atšķirības starp tipa apstiprināšanas CO2 emisiju vērtībām un emisijām, ko rada tirgū pārdošanā esošie transportlīdzekļi, būtu jānovērš, tostarp ņemot vērā ekspluatācijas atbilstības pārbaudes procedūru, ar kuru vajadzētu nodrošināt pārdošanā esošu transportlīdzekļu reprezentatīvas izlases neatkarīgu testēšanu, kā arī rast veidus, kā atrisināt gadījumus, kad ir konstatēta būtiska atšķirība starp pētījumā konstatētajām emisijām un sākotnējām tipa apstiprināšanas CO2 emisijām.

(14)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, noteikt kārtību, kādā jāsasniedz jaunu vieglo kravas automobiļu radīto CO2 emisiju samazināšanas mērķis 2020. gadam, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet mēroga un ietekmes dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(15)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES) Nr. 510/2011,

1)

regulas 1. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.   Ar šo regulu attiecībā uz Savienībā reģistrētu jaunu vieglo kravas automobiļu vidējām emisijām, ko mēra saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 715/2007 un tās īstenošanas pasākumiem, kā arī inovatīvām tehnoloģijām, nosaka mērķi 147 g CO2/km, kurš piemērojams no 2020. gada.”;

2)

regulas 2. pantam pievieno šādu punktu:

“4.   Šīs regulas 4. pantu, 8. panta 4. punkta b) un c) apakšpunktu, 9. pantu un 10. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu nepiemēro ražotājam, kurš kopā ar visiem saviem saistītajiem uzņēmumiem ir atbildīgs par mazāk nekā 1 000 jauniem vieglajiem kravas automobiļiem, kas Savienībā reģistrēti iepriekšējā kalendāra gadā.”;

3)

regulas 11. panta 3. punkta pēdējo teikumu svītro;

4)

regulas 12. pantu groza šādi:

5)

regulas 13. pantu groza šādi:

6)

regulas 14. pantam pievieno šādu punktu:

“2.a   Ja 1. punktā minētā komiteja nesniedz atzinumu, Komisija īstenošanas akta projektu nepieņem, un piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 4. punkta trešo daļu.”;

7)

regulas I pielikuma 1. punktam pievieno šādu apakšpunktu:

“c)	no 2020. gada: kur: M = transportlīdzekļa masa kilogramos (kg), M0 = vērtība, kas pieņemta saskaņā ar 13. panta 5. punktu, a = 0,096.”.

20.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 84/42

(1)

Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumā ar nosaukumu “Eiropa 2020 – stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (“stratēģija “Eiropa 2020””) norādīts, ka iedzīvotājiem jābūt pilntiesīgai lomai iekšējā tirgū; tādēļ ir jānostiprina viņu spēja un uzticēšanās iegādāties preces un pakalpojumus pāri robežām, īpaši tiešsaistē.

(2)

Savienība, atbalstot un papildinot dalībvalstu politiku tā, lai mēģinātu nodrošināt to, ka iedzīvotāji var visā pilnībā izmantot iekšējā tirgus priekšrocības, un, to darot, bauda pienācīgu ar konkrētu darbību palīdzību nodrošinātu drošību un juridisko un ekonomisko interešu aizsardzību, palīdz nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un to, lai galvenā uzmanība iekšējā tirgū būtu pievērsta patērētājiem.

(3)

Daudzgadu patērētāju tiesību aizsardzības programmai no 2014. līdz 2020. gadam (“programma”) būtu jāveicina augsta patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa nodrošināšana un pilnībā jāatbalsta stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi izaugsmes un konkurētspējas ziņā, integrējot stratēģijā “Eiropa 2020” identificētos īpašos aspektus, kas attiecas uz Eiropas digitālo programmu (lai nodrošinātu, ka digitalizācija efektīvi uzlabo patērētāju labklājību), ilgtspējīgu izaugsmi (izstrādājot ilgtspējīgākus patēriņa modeļus), sociālo iekļaušanu (ņemot vērā neaizsargāto patērētāju īpašo situāciju un novecojošas sabiedrības vajadzības) un lietpratīgu regulējumu, cita starpā balstoties uz patēriņa tirgus uzraudzību, kas palīdz izstrādāt lietpratīgus, pareizi orientētus noteikumus.

(4)

Komisijas 2012. gada 22. maija paziņojumā ar nosaukumu “Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības programma paļāvības un izaugsmes veicināšanai” (“patērētāju aizsardzības programma”) ir noteikts Savienības patērētāju tiesību aizsardzības politikas stratēģiskais satvars nākamajiem gadiem, atbalstot patērētāju intereses visās Savienības politikas jomās. Patērētāju tiesību aizsardzības programmas mērķis ir izstrādāt stratēģiju, ar kuras starpniecību politiska rīcība sniegs efektīvu un lietderīgu atbalstu patērētājiem visa mūža garumā, garantējot viņiem pieejamo produktu un pakalpojumu drošumu, viņus informējot un izglītojot, atbalstot struktūras, kas viņus pārstāv, stiprinot viņu tiesības, nodrošinot viņiem tiesu iestāžu pieejamību un tiesisko aizsardzību, kā arī patērētāju tiesību aktu īstenošanu.

(5)

Nesenā ekonomikas lejupslīde ir atklājusi vairākus trūkumus un neatbilstības iekšējā tirgū, kuri ir nelabvēlīgi ietekmējuši patērētāju un pilsoņu uzticību. Lai gan ir jāņem vērā budžeta ierobežojumi, kuru apstākļos pašlaik strādā Savienība, tai tomēr būtu jānodrošina pienācīgi finanšu līdzekļi, kas ļautu sasniegt programmas mērķus, un tādējādi būtu jāatbalsta stratēģija “Eiropa 2020”.

(6)

Lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi, ir svarīgi likvidēt atlikušos nepamatotos un nesamērīgos šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai un palielināt pilsoņu uzticību un ticību sistēmai, jo īpaši attiecībā uz iepirkšanos pāri robežām. Savienībai būtu jācenšas radīt pienācīgus nosacījumus, nodrošinot patērētājus ar pietiekamiem instrumentiem, zināšanām un kompetenci, kas viņiem ļauj pieņemt pārdomātus un informētus lēmumus, un uzlabojot patērētāju informētību.

(7)

Šajā regulā ir ņemta vērā ekonomiskā, sociālā un tehniskā vide un attiecīgie uzdevumi, kādi patlaban izvirzās. Konkrētāk, saskaņā ar programmu finansētās darbības būs vērstas uz tādu jautājumu risināšanu, kas saistīti ar globalizāciju, digitalizāciju, aizvien sarežģītākiem lēmumiem, kas jāpieņem patērētājiem, nepieciešamību pārorientēties uz ilgtspējīgākiem patēriņa modeļiem, iedzīvotāju novecošanu, sociālo atstumtību un jautājumu par neaizsargātiem patērētājiem. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 12. pantu patērētāju interešu integrēšana visās Savienības politikas jomās ir būtiska prioritāte. To, lai patērētāju intereses būtu pilnībā ņemtas vērā citās politikas jomās, būtiski palīdz nodrošināt koordinācija ar citām Savienības politikas jomām un programmām. Lai veicinātu sinerģijas un novērstu darba dublēšanos, citiem Savienības fondiem un programmām būtu jānodrošina finansiāls atbalsts patērētāju interešu integrēšanai to attiecīgajās jomās.

(8)

Programmai būtu jānodrošina augsta līmeņa aizsardzība visiem patērētājiem, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātajiem patērētājiem, lai ņemtu vērā viņu īpašās vajadzības un stiprinātu viņu spējas, kā aicināts Eiropas Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūcijā par stratēģiju neaizsargāto patērētāju tiesību stiprināšanai (4). Konkrētāk, programmai būtu jānodrošina, lai neaizsargātajiem patērētājiem būtu iespēja iepazīties ar informāciju par precēm un pakalpojumiem, lai viņiem būtu vienlīdzīgas iespējas brīvi un apzināti izvēlēties, īpaši tādēļ, ka neaizsargātiem patērētājiem varētu būt grūtības iepazīties ar patērētājiem paredzētu informāciju un to saprast, un tāpēc viņi varētu tikt maldināti.

(9)

Programmā būtu īpaša uzmanība jāpievērš bērniem, sadarbojoties arī ar ieinteresētajām personām, lai īstenotu to apņemšanos veidot attiecībā uz nepilngadīgajiem atbildīgu reklāmu, un jo īpaši nepieļaut maldinošu reklāmu tiešsaistē.

(10)

Darbības būtu jānosaka programmā, nodrošinot Savienības regulējumu to finansēšanai. Ievērojot 54. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (5), ar šo regulu ir jānodrošina juridiskais pamats šo darbību un programmas īstenošanai. Šī regula izvērš un turpina darbības, ko finansē saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1926/2006/EK (6).

(11)

Liela nozīme ir patērētāju tiesību aizsardzības uzlabošanai. Lai sasniegtu minēto vispārīgo mērķi, būtu jāizvirza konkrēti mērķi attiecībā uz drošumu, patērētāju informēšanu un izglītošanu un atbalstu Savienības līmeņa patērētāju organizācijām, tiesībām un to aizsardzību, kā arī patērētāju tiesību īstenošanu. Saskaņā ar programmu veikto pasākumu vērtība un ietekme būtu regulāri jāuzrauga un jāizvērtē, lai veicinātu lietpratīgākas politikas izstrādi patērētāju interesēs. Lai novērtētu patērētāju tiesību aizsardzības politiku un jo īpaši veikto pasākumu precīzu ietekmi, būtu jāizstrādā rādītāji, kuru vērtība tomēr būtu analizējama plašākā kontekstā.

(12)

Liela nozīme ir patērētāju uzticības vairošanai. Lai sasniegtu šo mērķi, ir jāstiprina rīcībspēja, jo īpaši nodrošinot atbilstīgu finansiālu atbalstu Savienības līmeņa patērētāju organizācijām un Eiropas patērētāju centriem, ņemot vērā to lielo lomu informācijas un palīdzības sniegšanā patērētājiem saistībā ar viņu tiesībām, palīdzot patērētājiem rast risinājumu patērētāju strīdos, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi atbilstīgiem strīdu izšķiršanas mehānismiem, un atbalstot patērētāju intereses tajā, lai labi darbotos iekšējais tirgus. Šīm organizācijām un centriem būtu jāspēj uzlabot patērētāju tiesību aizsardzība un uzticēšanās, rīkojoties lokāli un pielāgojot atbalstu, informēšanu un izglītošanu individuālām vajadzībām.

(13)

Ir nepieciešams paredzēt attiecināmās darbības, ar kuru palīdzību šie mērķi sasniedzami.

(14)

Ir nepieciešams definēt uz dotācijām tiesīgo iespējamo labuma guvēju kategorijas.

(15)

Šajā regulā ir iekļauta programmas finanšu atsauces summa, kā paredzēts 17. punktā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas.2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta lietās un pareizu finanšu pārvaldību (7), nekādi neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes budžeta pilnvaras, kas izklāstītas LESD.

(16)

Ievērojot programmas īstenošanā pareizas finanšu pārvaldības, pārredzamības un elastīguma principu, izpildaģentūras darba turpināšana būtu pieļaujama tikai tad, ja ir izpildītas visas prasības, kas izklāstītas Padomes Regulā (EK) Nr. 58/2003 (8).

(17)

Savienības un dalībvalstu izdevumi patērētāju drošības, izglītošanas, tiesību aizsardzības un izpildes jomā būtu labāk jākoordinē, lai nodrošinātu papildināmību, uzlabotu efektivitāti un pamanāmību, kā arī lai panāktu labāku budžeta sinerģiju.

(18)

Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu paredz sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā starp Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīm, kuras ir Eiropas Ekonomikas zona dalībnieces, no otras puses. Būtu jāparedz, ka programmā var piedalīties arī citas valstis, jo īpaši Savienības kaimiņvalstis un tādas valstis, kas ir iesniegušas pieteikumu kļūt par Savienības dalībvalstīm, kas ir kandidātvalstis vai kas pievienojas Savienībai.

(19)

Programmas īstenošanas aspektā, ņemot vērā ražošanas ķēdes globalizāciju un tirgu pieaugošo savstarpējo atkarību, būtu jāsekmē sadarbība ar trešām valstīm, kas programmā nepiedalās, ņemot vērā visus attiecīgos nolīgumus starp šādām valstīm un Savienību.

(20)

Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz II pielikumā izklāstīto rādītāju koriģēšanu, lai ņemtu vērā grozījumus tiesiskajā regulējumā patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un attiecībā uz grozījumiem I pielikumā, svītrojot attiecīgas konkrētas darbības, lai ņemtu vērā Komisijas izvērtējuma ziņojuma rezultātus. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(21)

Lai nodrošinātu vienādus šīs regulas īstenošanas nosacījumus, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras attiecībā uz gada darba programmu pieņemšanu. Šīs pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (9). Tā kā produktu drošuma kritēriji programmā nav izklāstīti, taču ar to tiecas nodrošināt finansiālu atbalstu produktu drošuma politikas īstenošanas rīkiem, un tā kā attiecīgā summa ir samērā neliela, ir lietderīgi izmantot konsultēšanās procedūru.

(22)

Visā izdevumu cikla laikā ar samērīgu pasākumu palīdzību būtu jāaizsargā Savienības finansiālās intereses, tostarp novēršot, atklājot un izmeklējot pārkāpumus, atgūstot zaudētus, nepamatoti izmaksātus vai nepareizi izmantotus līdzekļus un vajadzības gadījumā izmantojot administratīvās un finansiālas sankcijas saskaņā ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012.

(23)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo tie ir saistīti ar pārrobežu jautājumiem, bet minētos mērķus Savienības rīcības lielākā potenciāla dēļ var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā izklāstīto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(24)

Būtu jāatceļ Lēmums Nr. 1926/2006/EK.

(25)

Ir lietderīgi nodrošināt pāreju no Kopienas rīcības programmas patērētāju tiesību aizsardzības politikas jomā (no 2007. līdz 2013. gadam), kas izveidota ar Lēmumu Nr. 1926/2006/EK, uz šo programmu, jo īpaši attiecībā uz daudzgadu pasākumu turpināšanu, iepriekšējā programmā gūto panākumu izvērtēšanu un jomām, kam jāpievērš lielāka uzmanība. Turklāt ir lietderīgi pieskaņot programmas ilgumu daudzgadu finanšu shēmai 2014.–2010. gadam, kas noteikta Padomes Regulā (ES, Euratom) Nr. 1311/2013 (10). Tāpēc programma būtu jāpiemēro no 2014. gada 1. janvāra. No 2021. gada 1. janvāra no tehniskās un administratīvās palīdzības apropriācijām, ja vajadzīgs, būtu jāsedz izdevumi, kas saistīti ar tādu darbību pārvaldību, kuras līdz 2020. gada beigām vēl nebūs pabeigtas,

a)

I mērķis ir drošums – ar efektīvu tirgus uzraudzību visā Savienībā nostiprināt un palielināt produktu drošumu.

Šā mērķa sasniegšanu vērtēs galvenokārt pēc aktivitātes un efektivitātes ES ātrās ziņošanas sistēmā bīstamu patēriņa preču jomā (RAPEX);

b)

II mērķis ir patērētāju informēšana, izglītošana un atbalsts patērētāju organizācijām –uzlabot patērētāju izglītotību, informētību un izpratni par savām tiesībām, izstrādāt faktu bāzi patērētāju tiesību aizsardzības politikai un atbalstīt patērētāju organizācijas, arī ņemot vērā neaizsargātu patērētāju īpašās vajadzības;

c)

III mērķis ir tiesības un to aizsardzība – pilnveidot un stiprināt patērētāju tiesības, jo īpaši ar lietpratīgām regulatīvām darbībām, un darīt vieglāk pieejamu vienkāršu, lietderīgu, efektīvu un lētu tiesību aizsardzību, tostarp alternatīvu strīdu izšķiršanu.

Šā mērķa sasniegšanu vērtēs galvenokārt pēc tā, kā pārrobežu strīdu risināšanā izmanto alternatīvu strīdu izšķiršanu, kā arī pēc aktivitātes tiešsaistes strīdu izšķiršanas Savienības mēroga sistēmā un to patērētāju procentuālās daļas, kuri uzsāk tiesvedību, reaģējot uz problēmu;

d)

IV mērķis ir tiesību īstenošana – atbalstīt patērētāju tiesību īstenošanu, nostiprinot sadarbību starp valstu izpildstruktūrām un sniedzot patērētājiem padomus.

Šā mērķa sasniegšanu vērtēs galvenokārt pēc informācijas plūsmas apjoma un sadarbības efektivitātes Patērētāju tiesību aizsardzības sadarbības tīklā, kā arī pēc Eiropas Patērētāju centru aktivitātes un to popularitātes patērētāju vidū.

Kvalitatīvas informācijas sniegšana patērētājiem un patērētāju līdzdalība ir visu nozaru prioritāte, un tādēļ tā, kad vien iespējams, jāiekļauj visos nozaru mērķos un darbībās, kuras finansē saskaņā ar programmu.

a)

attiecībā uz I mērķi – drošums:

b)

attiecībā uz II mērķi – patērētāju informēšana un izglītošana un atbalsts patērētāju organizācijām:

c)

attiecībā uz III mērķi – tiesības un to aizsardzība:

d)

attiecībā uz IV mērķi – tiesību īstenošana:

a)

tās ir nevalstiskas bezpeļņas organizācijas, kuras nav atkarīgas no rūpnieciskām, komerciālām un uzņēmējdarbības vai citām konfliktējošām interesēm un kuru galvenie uzdevumi un darbības ir veicināt un aizsargāt Savienības patērētāju veselību, drošību, ekonomiskās un juridiskās intereses;

b)

pilnvarojumu pārstāvēt patērētāju intereses Savienības līmenī tām ir piešķīrušas vismaz pusē dalībvalstu esošas organizācijas, kas saskaņā ar attiecīgās valsts noteikumiem vai praksi pārstāv patērētājus un darbojas reģionālā vai valstiskā līmenī.

a)

tās ir nevalstiskas bezpeļņas organizācijas, kuras nav atkarīgas no rūpnieciskām, komerciālām un uzņēmējdarbības vai citām konfliktējošām interesēm un kuru galvenie uzdevumi un darbības ir veicināt un aizsargāt Savienības patērētāju veselību, drošību, ekonomiskās un juridiskās intereses;

b)

tās veic visas turpmāk minētās darbības: nodrošina oficiālu mehānismu, kas Savienības un trešo valstu patērētāju pārstāvjiem dod iespēju sniegt ieguldījumu politiskās diskusijās un politikas jomās; lai publiskās iestādēs veicinātu un aizstāvētu patērētāju intereses, organizē sanāksmes ar atbildīgo politikas īstenošanas amatpersonu un regulatoru piedalīšanos, apzina ar patērētājiem saistītus bieži sastopamus jautājumus un problēmas, Savienības un trešo valstu divpusējo attiecību kontekstā popularizē patērētāju viedokli, palīdz Savienībā un trešās valstīs apmainīties ar specializētām zināšanām patērētāju jautājumos un tās attiecīgi izplatīt un izstrādā ieteikumus politikas jomā.

a)

tās ir nevalstiskas bezpeļņas struktūras, kuras nav atkarīgas no rūpnieciskām, komerciālām un uzņēmējdarbības vai citām konfliktējošām interesēm un kuru galvenie uzdevumi un darbības ir veicināt un aizsargāt patērētāju intereses;

b)

tās darbojas vismaz pusē dalībvalstu.

a)

Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis, kas ir Eiropas Ekonomikas zona dalībvalstis – saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti Līgumā par Eiropas Ekonomikas zonu;

b)

trešās valstis, jo īpaši valstis, kas pievienojas Eiropas Savienībai, un kandidātvalstis, kā arī iespējamās kandidātvalstis un valstis, uz kurām attiecināma Eiropas kaimiņattiecību politika – ievērojot tādus vispārīgos principus un vispārīgos noteikumus un nosacījumus attiecībā uz minēto valstu dalību Savienības programmās, kas noteiktas attiecīgajos pamatnolīgumos, Asociācijas padomes lēmumos vai līdzīgos nolīgumos.

a)

dotācijas, kas ir paredzētas patērētāju organizāciju funkcionēšanai Savienības līmenī, kā definēts 5. panta 1. punktā, un kas nepārsniedz 50 % no attiecināmām izmaksām;

b)

dotācijas, kas paredzētas tādu starptautisku struktūru funkcionēšanai, kuras atbalsta principus un politiku, kas sekmē programmas mērķu sasniegšanu, kā definēts 5. panta 2. punktā, un kas nepārsniedz 50 % no attiecināmām izmaksām;

c)

dotācijas, kas ir paredzētas tādu Savienības līmeņa struktūru funkcionēšanai, kuras izveidotas, lai koordinētu īstenošanas darbības produktu drošuma jomā, un šim mērķim atzītas ar ES tiesību aktiem“ kā definēts 5. panta 3. punktā, un nepārsniedz 95 % no attiecināmām izmaksām;

d)

dotācijas darbībai kas ir paredzētas Savienības mēroga struktūrām rīcības un paraugprakses kodeksu, kā arī cenu, produktu kvalitātes un ilgtspējas salīdzināšanas pamatnostādņu izstrādei, kā definēts 5. panta 4. punktā, un tās nepārsniedz 50 % no attiecināmām izmaksām;

e)

dotācijas, kas ir paredzētas prezidentvalsts pasākumu rīkošanai saistībā ar Savienības patērētāju tiesību aizsardzības politiku – tās dalībvalsts valsts iestādēm, kura ir Padomes, izņemot ārlietu, sastāva prezidentvalsts, vai minētās dalībvalsts ieceltām struktūrām, un kas nepārsniedz 50 % no attiecināmām izmaksām;

f)

dotācijas darbībai, kas ir paredzētas dalībvalstu iestādēm, kas atbildīgas par patērētāju lietām, un attiecīgajām iestādēm trešās valstīs, kuras piedalās programmā saskaņā ar 7. pantu, kā definēts 5. panta 6. punktā, un tās nepārsniedz 50 % no attiecināmām izmaksām, ja vien attiecīgā darbība nav īpaši noderīga darbība, un tādā gadījumā Savienības ieguldījums attiecināmās izmaksās nepārsniedz 70 %;

g)

dotācijas, kas ir paredzētas, lai par izpildi atbildīgiem ierēdņiem no dalībvalstīm un no trešām valstīm, kuras piedalās programmā saskaņā ar 7. pantu, kā definēts 5. panta 7. punktā, finansētu apmaiņu, sedzot ceļa un uzturēšanās izdevumus;

h)

dotācijas darbībai, kas ir paredzētas struktūrām, ko iecēlušas dalībvalstis vai 7. pantā minēta trešā valsts, kā definēts 5. panta 8. punktā, un tās nepārsniedz 70 % no attiecināmām izmaksām;

i)

dotācijas darbībai, kas ir paredzētas valstu patērētāju sūdzību izskatīšanas iestādēm, kā definēts 5. panta 9. punktā, un kuras nepārsniedz 50 % no attiecināmām izmaksām.

a)

attiecībā uz dotācijām, kas piešķirtas iestādēm un par ko Komisijai ziņots Regulas (EK) Nr. 2006/2004 īstenošanas nolūkā, darbībās ir iesaistītas vismaz sešas dalībvalstis vai tās attiecas uz pārkāpumiem, kuri rada vai var radīt kaitējumu divās dalībvalstīs vai vairāk;

b)

attiecībā uz dotācijām, kas piešķirtas iestādēm, kuras atbild par patēriņa preču drošumu, darbībās ir iesaistītas vismaz desmit dalībvalstis, kas piedalās Direktīvas 2001/95/EK 10. pantā minētajā Eiropas tīklā, kurā darbojas dalībvalstu kompetentās iestādes, kas atbild par produktu drošuma jautājumiem, vai minētās darbības palīdz īstenot tos tirgus uzraudzības pasākumus patēriņa preču drošuma jomā, kuri paredzēti kādā Savienības tiesību aktā.

a)

darbību īstenošanu saskaņā ar šīs regulas 4. pantu un I pielikumu un finanšu resursu paredzamo sadalījumu;

b)

grafiku plānotajiem uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus un uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus.

a)

līdz 2017. gada 30. septembrim

b)

līdz 2017. gada 31. decembrim vajadzības gadījumā iesniedz tiesību akta priekšlikumu vai pieņem deleģētu aktu saskaņā ar 3. punktu.

20.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 84/57

(1)

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2008/97 (2) Komisijai piešķir pilnvaras, kas tai ļauj pieņemt sīki izstrādātus noteikumus, kuri vajadzīgi, lai īstenotu noteikumus par īpašā režīma piemērošanu olīveļļas un citu lauksaimniecības produktu importam no Turcijas. Ar minēto regulu Komisijai piešķir arī pilnvaras pieņemt šai regulai vajadzīgos pielāgojumus, ja būtu jāgroza attiecīgajā asociācijas nolīgumā paredzētais īpašais režīms.

(2)

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 779/98 (3) Komisijai piešķir pilnvaras, kas tai ļauj pieņemt īpašus sīki izstrādātus noteikumus importa režīma piemērošanai attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) I pielikumā uzskaitītajiem Turcijas izcelsmes produktiem, kurus atļauts importēt Savienībā atbilstīgi EK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmumā Nr. 1/98 (4) izklāstītajiem nosacījumiem.

(3)

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1506/98 (5) Komisijai piešķir pilnvaras, kas tai ļauj atcelt minētajā regulā paredzētos pasākumus, ja ir atceltas barjeras preferenciālam režīmam attiecībā uz Savienības eksportu uz Turciju.

(4)

Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 2008/97, Regulai (EK) Nr. 779/98 un Regulai (EK) Nr. 1506/98, būtu jāpielāgo LESD 290. un 291. pantam.

(5)

Lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus Regulas (EK) Nr. 2008/97 elementus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz minētās regulas grozījumiem, kas nepieciešami, ja ir grozīti asociācijas nolīgumā paredzētā īpašā režīma esošie nosacījumi, jo īpaši attiecībā uz daudzumu, vai ir noslēgts jauns nolīgums. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(6)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus Regulas (EK) Nr. 2008/97, Regulas (EK) Nr. 779/98 un Regulas (EK) Nr. 1506/98 īstenošanai, Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras. Šīs pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (6).

(7)

Tādēļ attiecīgi būtu jāgroza Regula (EK) Nr. 2008/97, Regula (EK) Nr. 779/98 un Regula (EK) Nr. 1506/98,

1)

regulas 7. un 8. pantu aizstāj ar šādiem:

“7. pants

Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem noteikumus, kas vajadzīgi šajā regulā izklāstītā importa īpašā režīma piemērošanai. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 8.b panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

8. pants

Lai ievērotu starptautiskās saistības un ja Padome ir nolēmusi apstiprināt grozījumus asociācijas nolīgumā paredzētā īpašā režīma spēkā esošajos nosacījumos vai noslēgt jaunu nolīgumu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 8.a pantu attiecībā uz izrietošajiem grozījumiem šajā regulā.”;

2)

iekļauj šādus pantus:

“8.a pants

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Regulas 8. pantā minētās pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2014. gada 9. aprīļa. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 8. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.   Saskaņā ar 8. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

8.b pants

1.   Komisijai palīdz Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 (7) 229. pantu. Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (8) nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

3.   Kad komitejas atzinums jāsaņem rakstiskā procedūrā, minēto procedūru izbeidz bez rezultāta, ja komitejas priekšsēdētājs tā nolemj atzinuma sniegšanas termiņā vai to pieprasa vismaz ceturtā daļa komitejas locekļu.

1)

regulas 1. pantu aizstāj ar šādu:

“1. pants

Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem noteikumus, kas vajadzīgi importa režīma piemērošanai attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienības darbību I pielikumā uzskaitītajiem Turcijas izcelsmes produktiem, kurus atļauts importēt Savienībā atbilstīgi EK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmumā Nr. 1/98 izklāstītajiem nosacījumiem. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 2.a panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.”;

2)

iekļauj šādu pantu:

“2.a pants

1.   Komisijai palīdz Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 (9) 229. pantu. Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (10) nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

3.   Kad komitejas atzinums jāsaņem rakstiskā procedūrā, minēto procedūru izbeidz bez rezultāta, ja komitejas priekšsēdētājs tā nolemj atzinuma sniegšanas termiņā vai to pieprasa vismaz ceturtā daļa komitejas locekļu.

1)

regulas 3. pantu aizstāj ar šādu:

“3. pants

Komisija ar īstenošanas aktiem izbeidz 2. pantā minētos atcelšanas pasākumus, ja ir atceltas barjeras preferenciālam režīmam attiecībā uz Savienības eksportu uz Turciju. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 3.a panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.”;

2)

iekļauj šādu pantu:

“3.a pants

1.   Komisijai palīdz Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 (11) 229. pantu. Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (12) nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

3.   Ja komitejas atzinums jāsaņem rakstiskā procedūrā, minēto procedūru izbeidz, nepanākot rezultātu, ja atzinuma sniegšanas termiņā tā nolemj komitejas priekšsēdētājs vai to pieprasa vismaz ceturtā daļa komitejas locekļu.

20.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 84/61

(1)

Lai varētu izstrādāt Savienības enerģētikas politiku un lai Komisija varētu veikt savus uzdevumus enerģētikas jomā, ir būtiski gūt vispārēju priekšstatu par investīcijām Savienības enerģētikas infrastruktūrā. Regulāri apkopoti jaunākie dati un informācija ļautu Komisijai izdarīt vajadzīgos salīdzinājumus un vērtējumus vai arī, pamatojoties uz attiecīgajiem datiem un analīzi, ierosināt attiecīgus pasākumus, jo īpaši attiecībā uz enerģijas pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru nākotnē.

(2)

Pēdējos gados Savienībā un ārpus tās ir notikušas ievērojamas pārmaiņas enerģētikas jomā, tāpēc, lai panāktu Savienības energoapgādes drošību un iekšējā tirgus darbību, kā arī Savienības jau sākto pāreju uz zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa energosistēmu, ļoti liela nozīme ir investīcijām energoinfrastruktūrā.

(3)

Jaunā situācija enerģētikas jomā nozīmē, ka nepieciešamas ievērojamas investīcijas visu veidu infrastruktūrā visās enerģētikas nozarēs un jāattīsta jauni infrastruktūras veidi un jaunas tehnoloģijas, kas ienāk tirgū. Enerģētikas nozares liberalizācija un lielāka iekšējā tirgus integrācija nozīmē, ka investīciju jomā aizvien lielāka nozīme ir ekonomikas dalībniekiem. Dalībvalstu politiku, kas vērsta uz jaunas un/vai modernizētas energoinfrastruktūras izveidi, līdztekus ietekmēs jaunas politikas prasības – piemēram, mērķi, kas paredz mainīt energoresursu sadalījumu.

(4)

Tāpēc lielāka uzmanība būtu jāpievērš investīcijām Savienības energoinfrastruktūrā, jo īpaši tādēļ, lai laikus prognozētu problēmas, popularizētu paraugpraksi un nodrošinātu lielāku pārredzamību attiecībā uz turpmāko Savienības energosistēmas attīstību.

(5)

Tādēļ Komisijai, un jo īpaši tās Enerģētikas tirgus novērošanas centram, ir vajadzīgi precīzi dati un informācija par investīciju projektiem – arī ekspluatācijas izbeigšanu – svarīgākajās Savienības energosistēmas daļās.

(6)

Saņemt datus un informāciju par dažādo enerģētikas nozaru gaidāmajām ražošanas, pārvades un glabāšanas jaudas pārmaiņām un projektiem ir Savienības interesēs, un tiem ir liela nozīme attiecībā uz nākotnes investīcijām. Tāpēc būtu jānodrošina, lai Komisijai tiktu ziņots par investīciju projektiem, kuru ietvaros ir sākti būvdarbi vai ekspluatācijas izbeigšanas darbi vai par kuriem ir pieņemts galīgs lēmums par investīcijām.

(7)

Saskaņā ar Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma (Euratom līgums) 41. un 42. pantu uzņēmumiem ir pienākums paziņot par saviem investīciju projektiem. Šāda informācija ir jāpapildina ar regulāriem ziņojumiem par investīciju projektu īstenošanas gaitu. Šāda papildu ziņošana neskar Euratom līguma 41. līdz 44. pantu. Tomēr, kad vien iespējams, būtu jāizvairās no divkārša sloga uzlikšanas uzņēmumiem.

(8)

Lai Komisijai būtu pārskatāmas norises, kas gaidāmas Savienības energosistēmā kopumā, ir vajadzīga saskaņota kārtība, kādā dalībvalstīm jāziņo par investīciju projektiem, izmantojot atjauninātas oficiālu datu un informācijas kategorijas.

(9)

Tāpēc dalībvalstīm būtu Komisijai jāsniedz dati un informācija par to teritorijā plānotiem vai būvdarbu posmā esošiem energoinfrastruktūras investīciju projektiem saistībā ar naftas, dabasgāzes, elektroenerģijas (tostarp elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem), no oglēm un lignīta iegūtas elektroenerģijas ražošanu, glabāšanu un transportēšanu un elektroenerģijas un lietderīgās siltumenerģijas koģenerāciju, kā arī biokurināmā/biodegvielas ražošanu un oglekļa dioksīda uztveršanu, transportēšanu un uzglabāšanu. Dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai dati un informācija par investīciju projektiem saistībā ar elektroenerģijas starpsavienojumiem un gāzes starpsavienojumiem ar trešām valstīm. Attiecīgajiem uzņēmumiem būtu jānosaka pienākums paziņot šādus datus attiecīgajai dalībvalstij.

(10)

Ņemot vērā enerģētikas nozares investīciju projektu laika plānošanas ilgumu, pietiktu, ja ziņojumus sniegtu ik pēc diviem gadiem.

(11)

Lai novērstu nesamērīgu administratīvo slogu un pēc iespējas samazinātu izmaksas dalībvalstīm un uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, ar šo regulu būtu jāļauj atbrīvot dalībvalstis un uzņēmumus no pienākuma sniegt ziņojumus ar noteikumu, ka Komisijai jau ir iesniegta ekvivalenta informācija saskaņā ar Savienības enerģētikas nozares tiesību aktiem, kuru mērķis ir Savienībā attīstīt enerģijas tirgus, kuros valda konkurence, un panākt Savienības energosistēmas ilgtspēju un Savienības energoapgādes drošību. Tādēļ būtu jāizvairās no jebkādas tādu ziņošanas prasību dublēšanās, kas noteiktas dabasgāzes un elektroenerģijas trešajā iekšējā tirgus paketē. Lai atvieglinātu ziņošanas slogu, Komisijai būtu jāsniedz dalībvalstīm atbalsts, lai precizētu, kuros gadījumos tā uzskata, ka dati vai informācija, kas tai jau ir paziņota saskaņā ar citiem tiesību aktiem, atbilst šīs regulas prasībām.

(12)

Komisijai, un jo īpaši tās Enerģētikas tirgus novērošanas centram, būtu jāvar veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai datus apstrādātu, kā arī padarītu datu ziņošanu vienkāršāku un drošāku, jo īpaši izmantot integrētus IT rīkus un procedūras, kam būtu jāgarantē Komisijai paziņoto datu vai informācijas konfidencialitāte.

(13)

Personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic dalībvalstis, reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (3), savukārt gadījumos, kad datu apstrādi veic Komisija, personu aizsardzību reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (4). Šī regula neietekmē minētos noteikumus.

(14)

Dalībvalstīm vai to deleģētajām iestādēm un Komisijai būtu jāievēro komerciāli sensitīvo datu un informācijas konfidencialitāte. Tāpēc dalībvalstīm vai to deleģētajām iestādēm dati un informācija – izņemot datus un informāciju par pārrobežu pārvades projektiem – pirms to iesniegšanas Komisijai būtu jāapkopo valsts līmenī. Vajadzības gadījumā Komisijai minētie dati būtu jāapkopo vēl augstākā līmenī, lai novērstu to, ka varētu tikt izpaustas vai izsecinātas jebkādas ziņas par konkrētiem uzņēmumiem vai iekārtām.

(15)

Komisijai, un jo īpaši tās Enerģētikas tirgus novērošanas centram, vajadzētu regulāri veikt Savienības energosistēmas strukturālo pārmaiņu un perspektīvu analīzi starpnozaru skatījumā, vajadzības gadījumos padziļināti analizējot šīs energosistēmas konkrētus aspektus. Šai analīzei jo īpaši vajadzētu palīdzēt uzlabot energoapgādes drošību, apzinot iespējamos infrastruktūras un investīciju nepietiekamības gadījumus, nolūkā panākt enerģijas piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru. Analīze būtu vērtīgs ieguldījums arī Savienības mēroga diskusijā par energoinfrastruktūrām, tāpēc tā būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un jādara pieejama ieinteresētām personām.

(16)

Mazie un vidējie uzņēmumi savu investīciju plānošanas kontekstā varēs izmantot Komisijas starpnozaru analīzi, kā arī datus un informāciju, ko Komisija publicējusi saskaņā ar šo regulu.

(17)

Lai rastu kopīgu izpratni par iespējamu infrastruktūras nepietiekamību un ar to saistītu risku un uzlabotu pārredzamību attiecībā uz nākotnes norisēm, kurās īpaši ieinteresēti ir jauni tirgus dalībnieki, Komisijai var palīdzēt eksperti no dalībvalstīm vai citi kompetenti eksperti.

(18)

Šai regulai būtu jāaizstāj Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 617/2010 (5), kuru 2012. gada 6. septembrī atcēla Eiropas Savienības Tiesa (6) un kuras ietekme bija jāsaglabā, līdz stātos spēkā jauna regula. Tāpēc saskaņā ar Tiesas spriedumu līdz ar šīs regulas stāšanos spēkā būtu jāstājas spēkā Regulas (ES, Euratom) Nr. 617/2010 atcelšanai. Turklāt Padomes Regula (EK) Nr. 736/96 (7), kas tika atcelta ar anulēto Regulu (ES, Euratom) Nr. 617/2010, būtu jāatceļ ar šo regulu.

(19)

To datu un informācijas forma un tehniskie aspekti, kas jāsniedz Komisijai par energoinfrastruktūras investīciju projektiem, ir noteikti Komisijas Regulā (ES, Euratom) Nr. 833/2010 (8). Regulai (ES, Euratom) Nr. 833/2010 būtu jāpaliek spēkā līdz tās pārskatīšanai, kas tiks veikta pēc šīs regulas pieņemšanas.

(20)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

1)

“infrastruktūra” ir visu veidu iekārtas vai iekārtu daļas, kas saistītas ar ražošanu, pārvadi un glabāšanu, ietverot starpsavienojumus starp Savienību un trešām valstīm;

2)

“investīciju projekti” ir projekti, kas paredz:

3)

“galīgs lēmums par investīcijām” ir uzņēmuma līmenī pieņemts lēmums noteikti paredzēt līdzekļus kāda projekta investīciju posmam;

4)

“investīciju posms” ir posms, kurā notiek būvdarbi vai ekspluatācijas izbeigšanas darbi un rodas kapitālieguldījumu izmaksas; tajā neietilpst plānošanas posms;

5)

“plānošanas posms” ir posms, kurā sagatavojas projekta īstenošanai un kurā pēc vajadzības ietilpst priekšizpēte, sagatavošanās un tehniska izpēte, atļauju un pilnvarojumu saņemšana un rodas kapitālieguldījumu izmaksas;

6)

“investīciju projekti būvdarbu posmā” ir investīciju projekti, kuros ir sākti būvdarbi un radušās kapitālieguldījumu izmaksas;

7)

“ekspluatācijas izbeigšana” ir posms, kurā neatgriezeniski beidz infrastruktūras izmantošanu;

8)

“ražošana” ir elektroenerģijas ģenerācija un kurināmā/degvielas, tostarp biokurināmā/biodegvielas, pārstrāde;

9)

“pārvade” ir energoresursu vai energoproduktu, vai oglekļa dioksīda transportēšana pa tīklu, konkrētāk:

10)

“uztveršana” ir process, kurā no rūpnieciskām iekārtām uztver oglekļa dioksīdu, lai to uzglabātu;

11)

“glabāšana” ir enerģijas vai energoresursu ilgtermiņa vai pagaidu novietošana virszemes vai pazemes infrastruktūras objektos vai ģeoloģiskos objektos vai oglekļa dioksīda uzglabāšana ģeoloģiskos pazemes veidojumos;

12)

“uzņēmums” ir jebkura fiziska persona vai privāta vai publiska juridiska persona, kas pieņem lēmumus par investīciju projektiem vai tos īsteno;

13)

“energoresursi” ir:

14)

“īpaša struktūra” ir struktūra, kam ar kādu Savienības tiesību aktu, kurš pieņemts enerģētikas nozarē, ir uzticēts sagatavot un pieņemt energoinfrastruktūras tīklu attīstības un investīciju daudzgadu plānus visas Savienības mērogā, piemēram, elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (ENTSO-E), kas minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 714/2009 (9) 4. pantā, un gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (ENTSO-G), kas minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 715/2009 (10) 4. pantā;

15)

“apkopoti dati” ir dati, kas apkopoti vienas vai vairāku dalībvalstu līmenī.

a)

attiecīgā dalībvalsts vai tās deleģēta iestāde šīs regulas prasībām ekvivalentus datus vai informāciju jau ir paziņojusi Komisijai un ir norādījusi minēto paziņošanas datumu un konkrēto tiesību aktu; vai

b)

īpašai struktūrai ir uzticēta energoinfrastruktūras daudzgadu investīciju Savienības mēroga plāna sagatavošana un šī struktūra minētajām vajadzībām apkopo šīs regulas prasībām ekvivalentus datus un informāciju. Tādā gadījumā, lai tiktu izpildītas šīs regulas prasības, minētā īpašā struktūra paziņo Komisijai visus attiecīgos datus un informāciju.

a)

plānoto vai būvējamo jaudu apjoms;

b)

plānotās vai būvējamās infrastruktūras vai jaudas tips un galvenie parametri, tostarp attiecīgos gadījumos pārrobežu pārvades projektu atrašanās vietas;

c)

paredzamais ekspluatācijā nodošanas gads;

d)

izmantoto energoresursu veidi;

e)

iekārtas, kas spēj reaģēt uz piegādes drošības krīzēm, piemēram, iekārtas, kas ļauj plūsmas pavērst pretējā virzienā vai pāriet uz citu kurināmo/degvielu; un

f)

oglekļa dioksīda uztveršanas sistēmu uzstādīšana vai ekspluatācijā nodotām iekārtām veikta oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas mehānismu uzstādīšana.

a)

attiecīgās infrastruktūras veids un jauda; un

b)

iespējamais ekspluatācijas izbeigšanas gads.

a)

uzstādīto ražošanas, pārvades un uzglabāšanas jaudu kopējo apjomu, kas ir pieejams attiecīgā pārskata sniegšanas gada sākumā vai kuru darbība ir pārtraukta ilgāk par trim gadiem; un

b)

attiecīgo informāciju par kavējumiem un/vai šķēršļiem investīciju projektu īstenošanā, ja dalībvalstu, to deleģēto iestāžu vai attiecīgās īpašās struktūras rīcībā ir šāda informācija.

a)

apzināt nākotnē iespējamo enerģijas pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstību, kas varētu būt nozīmīga Savienības enerģētikas politikai, tostarp enerģētikas iekšējā tirgus darbībai, īpašu uzmanību pievēršot nepietiekamībai un nepilnībām, kas ražošanas un pārvades infrastruktūrā varētu būt iespējamas nākotnē;

b)

apzināt šķēršļus investīcijām un popularizēt to novēršanas paraugpraksi; un

c)

palielināt pārredzamību tirgus dalībnieku un potenciālu jaunu tirgus dalībnieku interesēs.

a)

iespēju paplašināt regulas piemērošanas jomu, to attiecinot uz:

b)

jautājumu par to, ir vai nav jāpazemina atjaunojamās enerģijas iekārtām noteiktās robežvērtības.