14.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 315/1

(1)

Savienība saskaras ar vēl nebijušiem izaicinājumiem, kurus rada aizvien lielāka atkarība no enerģijas importa un energoresursu trūkums, kā arī nepieciešamība ierobežot klimata pārmaiņas un pārvarēt ekonomisko krīzi. Energoefektivitāte ir vērtīgs līdzeklis šo problēmu risināšanai. Tā uzlabo Savienības energoapgādes drošību, pazeminot primārās enerģijas patēriņu un samazinot enerģijas importu. Tā rentablā veidā palīdz samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju un tādējādi mazina klimata pārmaiņas. Pārejai uz energoefektīvāku ekonomiku būtu jāpaātrina arī inovatīvu tehnoloģisko risinājumu izplatība un jāuzlabo rūpniecības konkurētspēja Savienībā, stiprinot ekonomikas izaugsmi un radot augstas kvalitātes darbvietas vairākās nozarēs, kas saistītas ar energoefektivitāti.

(2)

Eiropadomes 2007. gada 8. un 9. marta sanāksmes secinājumos ir uzsvērta nepieciešamība Savienībā palielināt energoefektivitāti, lai līdz 2020. gadam sasniegtu mērķi ietaupīt 20 % Savienības primārās enerģijas patēriņa, salīdzinot ar prognozēto. Eiropadomes 2011. gada 4. februāra sanāksmes secinājumos uzsvērts, ka ir jāsasniedz mērķis līdz 2020. gadam par 20 % palielināt energoefektivitāti, par ko 2010. gada jūnijā vienojās Eiropadome, bet kas ir atstāts novārtā. 2007. gadā izteiktās prognozes liecina, ka primārās enerģijas patēriņš 2020. gadā būs 1 842 Mtoe. Samazinājums par 20 % nozīmē, ka 2020. gadā tiks patērēti 1 474 Mtoe, kas ir samazinājums par 368 Mtoe, salīdzinot ar prognozēto.

(3)

Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija sanāksmes secinājumos energoefektivitātes mērķi apstiprināja kā vienu no pamatmērķiem Savienības jaunajā nodarbinātības un gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes stratēģijā (stratēģija “Eiropa 2020”). Saskaņā ar šo procesu un lai šo mērķi īstenotu valsts līmenī, dalībvalstīm ciešā dialogā ar Komisiju ir jānosaka valstu mērķi un savās valsts reformu programmās ir jānorāda, kā tās paredzējušas tos sasniegt.

(4)

Komisijas 2010. gada 10. novembra paziņojumā par stratēģiju “Enerģētika 2020” energoefektivitāte ir noteikta kā galvenais elements Savienības enerģētikas stratēģijā 2020. gadam, un paziņojumā ir uzsvērts, ja jāveido jauna energoefektivitātes stratēģija, kas visām dalībvalstīm ļaus nošķirt enerģijas izmantošanu no ekonomiskās izaugsmes.

(5)

Eiropas Parlaments 2010. gada 15. decembra rezolūcijā par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu aicināja Komisiju pārskatītajā Energoefektivitātes rīcības plānā iekļaut pasākumus, lai novērstu trūkumus, kas traucē 2020. gadā sasniegt vispārējo Savienības energoefektivitātes mērķi.

(6)

Viena no stratēģijas “Eiropa 2020” iniciatīvām ir pamatiniciatīva “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, kuru Komisija pieņēma 2011. gada 26. janvārī. Tajā energoefektivitāte ir norādīta kā viens no galvenajiem faktoriem, lai nodrošinātu energoresursu izmantošanas ilgtspējību.

(7)

Eiropadomes 2011. gada 4. februāra sanāksmes secinājumos ir atzīts, ka Savienības energoefektivitātes mērķis ir atstāts novārtā un ka ir nepieciešama apņēmīga rīcība, cenšoties pēc iespējas pilnīgāk izmantot ievērojamās iespējas vairāk taupīt enerģiju ēkās, transportā, ražojumos un procesos. Minētajos secinājumos ir arī paredzēts, ka līdz 2013. gadam pārskatīs Savienības energoefektivitātes mērķa īstenošanu un vajadzības gadījumā izvērtēs iespēju veikt papildu pasākumus.

(8)

Komisija 2011. gada 8. martā pieņēma paziņojumu par 2011. gada energoefektivitātes plānu. Paziņojumā tika apstiprināts, ka šobrīd Savienība netuvojas energoefektivitātes mērķa sasniegšanai. Šāds stāvoklis ir izveidojies, neskatoties uz panākumiem valstu energoefektivitātes politikās, kas izklāstītas pirmajos valstu energoefektivitātes rīcības plānos, kurus dalībvalstis iesniedza, izpildot prasības, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/32/EK (2006. gada 5. aprīlis) par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem (4). Otro rīcības plānu sākotnējā analīze apstiprina to, ka Savienība netuvojas mērķim. Lai to labotu, 2011. gada Energoefektivitātes plānā ir ietverta virkne energoefektivitātes politikas virzienu un pasākumu, kas ietver visu energoapgādes ķēdi, tostarp enerģijas ražošanu, pārvadi un sadali, publiskā sektora svarīgo lomu energoefektivitātes jomā, ēkas un ierīces, rūpniecību un nepieciešamību dot iespēju galalietotājiem pārvaldīt savu enerģijas patēriņu. Energoefektivitāte transporta nozarē paralēli tika aplūkota arī Baltajā grāmatā par transporta nozari, kas pieņemta 2011. gada 28. martā. Baltās grāmatas 26. iniciatīvā jo īpaši ir aicināts noteikt atbilstīgus visu veidu transportlīdzekļu CO2 emisiju standartus, ko vajadzības gadījumā papildina ar prasībām par energoefektivitāti, kuras aptvertu visu veidu piedziņas sistēmas.

(9)

Komisija 2011. gada 8. martā pieņēma arī “Ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” norādot uz nepieciešamību vairāk koncentrēties uz energoefektivitāti no šīs perspektīvas.

(10)

Šajā sakarā ir jāatjaunina Savienības energoefektivitātes tiesiskais regulējums, pieņemot direktīvu, kura paredzēta, lai sasniegtu vispārējo energoefektivitātes mērķi – līdz 2020. gadam ietaupīt 20 % Savienības primārās enerģijas patēriņa – un panāktu turpmākus energoefektivitātes uzlabojumus arī pēc 2020. gada. Minētajam nolūkam ar šo direktīvu būtu jāizveido kopēja sistēma, lai Savienībā veicinātu energoefektivitāti, un jāparedz konkrētas darbības, lai īstenotu dažus priekšlikumus, kas iekļauti 2011. gada energoefektivitātes plānā, un izmantotu būtiskus vēl neīstenotus enerģijas ietaupījuma potenciālus, kas plānā ir apzināti.

(11)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 406/2009/EK (2009. gada 23. aprīlis) par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam (5), ir paredzēta prasība Komisijai līdz 2012. gadam veikt izvērtējumu un sagatavot ziņojumu par Savienības un tās dalībvalstu gūtajiem panākumiem, izpildot mērķi līdz 2020. gadam samazināt enerģijas patēriņu par 20 %, salīdzinot ar prognozēm. Tajā ir arī norādīts, ka, lai palīdzētu dalībvalstīm izpildīt Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas saistības, Komisijai līdz 2012. gada 31. decembrim būtu jāierosina pastiprināti vai jauni pasākumi, lai paātrinātu energoefektivitātes palielinājumu. Šī direktīva izpilda minēto prasību. Tā arī veicina to mērķu sasniegšanu, kas noteikti “Ceļvedī virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā.”, jo īpaši samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas enerģētikas nozarē, un palīdz sasniegt mērķi līdz 2050. gadam panākt elektroenerģijas ražošanu bez emisijām.

(12)

Ir jāizmanto integrēta pieeja, lai realizētu visu esošo enerģijas ietaupījuma potenciālu, ieskaitot ietaupījumus enerģijas piegādes un galapatēriņa nozarēs. Tajā pašā laikā būtu jāstiprina noteikumi, kas ietverti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/8/EK (2004. gada 11. februāris) par tādas koģenerācijas veicināšanu, kas balstīta uz lietderīgā siltuma pieprasījumu iekšējā enerģijas tirgū (6), un Direktīvā 2006/32/EK.

(13)

Būtu vēlams 20 % energoefektivitātes mērķi sasniegt, kopīgi īstenojot īpašus valstu un Eiropas pasākumus, kas veicina energoefektivitāti dažādās jomās. Dalībvalstīm būtu jāprasa noteikt indikatīvus valsts energoefektivitātes mērķus, shēmas un programmas. Šie mērķi un katras dalībvalsts individuālie centieni Komisijai būtu jānovērtē vienlaikus ar datiem par panākto, lai novērtētu iespējamību sasniegt vispārējo Savienības mērķi un apmēru, kādā individuālie centieni ir pietiekami, lai panāktu kopīgo mērķi. Tādēļ Komisijai, izmantojot pārskatīto tiesisko pamatu un saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” procesu, būtu cieši jāuzrauga valstu energoefektivitātes programmu īstenošana. Nosakot indikatīvos valsts energoefektivitātes mērķus, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ņemt vērā apstākļus, kas ietekmē primārās enerģijas patēriņu konkrētajā valstī un kas var būt, piemēram, atlikušais rentablais enerģijas ietaupījuma potenciāls, izmaiņas enerģijas importā un eksportā, visu atjaunojamo energoresursu attīstība, kodolenerģija, oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana un iepriekš veiktās darbības. Veicot modelēšanu, Komisijai būtu laikus un pārredzami jāapspriež ar dalībvalstīm modelēšanas pieņēmumi un modelēšanas rezultātu projekti. Ir vajadzīga uzlabota modelēšana attiecībā uz energoefektivitātes pasākumu ietekmi, tehnoloģiju krājumu un efektivitāti.

(14)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu (7) ir norādīts, ka Kiprā un Maltā, ņemot vērā to izolētību un nomaļo atrašanās vietu, aviācija ir to iedzīvotājiem un ekonomikai neaizstājams transporta veids. Tādēļ Kiprā un Maltā bruto enerģijas galapatēriņš aviotransportā ir nesamērīgi augsts, proti, vairāk kā trīs reizes lielāks nekā vidējais Kopienā 2005. gadā, un tādēļ tās nesamērīgi skar pašreizējie tehnoloģiskie un regulatīvie ierobežojumi.

(15)

Kopējais publiskā sektora izdevumu apjoms ir līdzvērtīgs 19 % Savienības iekšzemes kopprodukta. Šā iemesla dēļ publiskais sektors ir svarīgs virzītājspēks, kas stimulē tirgus pāreju uz efektīvākiem ražojumiem, ēkām un pakalpojumiem, kā arī veicina iedzīvotāju un uzņēmumu enerģijas patēriņa paradumu maiņu. Turklāt enerģijas patēriņa samazināšana, izmantojot energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus, var atbrīvot publiskos resursus citiem mērķiem. Publiskajām struktūrām valsts, reģionālā un vietējā līmenī vajadzētu būt par paraugu energoefektivitātes ziņā.

(16)

Ņemot vērā to, ka Padomes 2011. gada 10. jūnija secinājumos par 2011. gada energoefektivitātes plānu ir uzsvērts, ka ēkas rada 40 % no enerģijas galapatēriņa Savienībā, un lai izmantotu izaugsmes un nodarbinātības iespējas amatniecības un būvniecības nozarēs, kā arī būvmateriālu ražošanā un tāda veida profesionālajā darbībā kā, piemēram, arhitektūrā, konsultāciju un inženiertehniskajos pakalpojumos, dalībvalstīm būtu jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija laikposmam pēc 2020. gada ieguldījumu mobilizēšanai dzīvojamām ēkām un komerciālām platībām nolūkā uzlabot ēku fonda energoefektivitāti. Minētajā stratēģijā būtu jāiekļauj pilnīga renovācija, kas būtu rentabla un kuras rezultāts būtu modernizācija, kas salīdzinājumā ar stāvokli pirms renovācijas ievērojami samazinātu gan piegādātās enerģijas daudzumu, gan ēkas enerģijas galapatēriņu, panākot ļoti lielu energoefektivitāti. Vajadzētu būt iespējai šāda veida pilnīgu renovāciju īstenot pakāpeniski.

(17)

Ir jāpaaugstina ēku renovācijas temps, jo pastāvošais ēku fonds ir lielākā potenciālā enerģijas ietaupījuma joma. Turklāt ēkas ir ļoti būtiskas, lai panāktu Savienības mērķi līdz 2050. gadam siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināt par 80–95 %, salīdzinot ar 1990. gadu. Publiskajām struktūrām piederošas ēkas veido ievērojamu daļu no pastāvošā ēku fonda, un tām ir augsta atpazīstamība sabiedrības dzīvē. Tādēļ ir lietderīgi noteikt dalībvalsts teritorijā centrālajai valdībai piederošu un centrālās valdības izmantotu ēku renovācijas gada normu, lai uzlabotu to energoefektivitāti. Šai renovācijas normai nevajadzētu skart pienākumus saistībā ar gandrīz nulles enerģijas ēkām, kuri noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/31/ES (2010. gada 19. maijs) par ēku energoefektivitāti (8). Šajā direktīvā noteiktais pienākums renovēt centrālās valdības ēkas papildina minēto direktīvu, saskaņā ar kuru dalībvalstu pienākums ir nodrošināt to, ka gadījumos, kad esošajās ēkās veic nozīmīgu atjaunošanu, šo ēku energoefektivitāte tiek uzlabota tā, lai tās atbilstu minimālajām energoefektivitātes prasībām. Dalībvalstīm būtu jāvar īstenot alternatīvus rentablus pasākumus, lai panāktu līdzvērtīgus energoefektivitātes uzlabojumus attiecīgās valsts centrālās valdības ēkās. Pienākums renovēt centrālās valdības ēku platību būtu jāpiemēro administratīvās pārvaldes iestādēm, kuru kompetence attiecas uz visu dalībvalsts teritoriju. Ja konkrētā dalībvalstī un konkrētajā kompetences jomā nav vienas attiecīgas administratīvās pārvaldes iestādes, kuras kompetence aptvertu visu teritoriju, šis pienākums būtu jāpiemēro tām administratīvās pārvaldes iestādēm, kuru kompetence kopā aptver visu teritoriju.

(18)

Vairākas pašvaldības un citas publiskās struktūras dalībvalstīs jau ir ieviesušas integrētas pieejas enerģijas taupīšanai un enerģijas piegādei, piemēram, īstenojot ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānus, piemēram tos, kas izstrādāti saskaņā ar Pilsētas mēru pakta iniciatīvu, un integrētas pilsētplānošanas pieejas, kas ir plašākas par atsevišķiem pasākumiem saistībā ar ēkām un transporta veidiem. Dalībvalstīm būtu jārosina pašvaldības un citas publiskās struktūras pieņemt integrētus un ilgtspējīgus energoefektivitātes plānus ar skaidriem mērķiem, iesaistīt iedzīvotājus to izstrādē un īstenošanā un atbilstīgi informēt viņus par to saturu un virzību mērķu sasniegšanā. Šādi plāni var nodrošināt būtiskus enerģijas ietaupījumus, jo īpaši, ja tos īsteno ar energovadības sistēmām, kas ļauj attiecīgajām publiskajām struktūrām labāk pārvaldīt savu enerģijas patēriņu. Starp lielpilsētām, pilsētām un citām publiskajām struktūrām būtu jāveicina pieredzes apmaiņa attiecībā uz novatoriskiem risinājumiem.

(19)

Attiecībā uz noteiktu ražojumu un pakalpojumu iegādi, kā arī ēku iegādi un nomu, centrālām valdībām, kas slēdz publiskus darbu, piegādes vai pakalpojumu līgumus, būtu jākalpo par piemēru un jāpieņem energoefektīvi pirkumu lēmumi. Tas būtu jāpiemēro administratīvās pārvaldes iestādēm, kuru kompetence attiecas uz visu dalībvalsts teritoriju. Ja konkrētā dalībvalstī un konkrētajā kompetences jomā nav vienas attiecīgas administratīvās pārvaldes iestādes, kuras kompetence aptvertu visu teritoriju, šis pienākums būtu jāpiemēro tām administratīvās pārvaldes iestādēm, kuru kompetence kopā aptver visu teritoriju. Tomēr tam nevajadzētu ietekmēt Savienības publiskā iepirkuma direktīvu noteikumus. Dalībvalstīm būtu jāmudina publiskās struktūras ņemt vērā pirkumu energoefektivitāti attiecībā uz citiem ražojumiem, uz kuriem neattiecas šīs direktīvas energoefektivitātes prasības pirkumu jomā.

(20)

Izvērtējums par iespēju Savienības līmenī ieviest “baltās apliecības” shēmu apliecināja, ka šā brīža situācijā šāda sistēma izraisītu pārmērīgas administratīvās izmaksas un ka pastāv risks, ka enerģijas ietaupījums koncentrētos dažās dalībvalstīs, nevis visā Savienībā. Šādas Savienības mēroga shēmas mērķi vismaz šajā posmā varētu labāk sasniegt, izmantojot valstu energoefektivitātes pienākuma shēmas energoapgādes uzņēmumiem vai citus alternatīvus politikas pasākumus, ar kuru palīdzību var ietaupīt tikpat daudz enerģijas. Šāda vēriena shēmas ir lietderīgi veidot kopējā sistēmā Savienības līmenī, vienlaikus nodrošinot dalībvalstīm būtiskas pielāgojumu iespējas, lai pilnībā ņemtu vērā valstu tirgus dalībnieku organizāciju, enerģētikas nozares īpašo kontekstu un galalietotāju ieradumus. Kopējai sistēmai būtu jādod energoapgādes uzņēmumiem iespēja sniegt energopakalpojumus visiem galalietotājiem, ne tikai tiem, kuriem viņi pārdod enerģiju. Tas palielina konkurenci enerģijas tirgū, jo energoapgādes uzņēmumi var dažādot savus produktus, nodrošinot papildu energopakalpojumus. Ar kopējo sistēmu dalībvalstīm būtu jāļauj savās valsts shēmās iekļaut prasības, kurām ir sociāli mērķi, jo īpaši, lai nodrošinātu to, ka neaizsargātiem klientiem ir piekļuve augstākas energoefektivitātes sniegtajiem ieguvumiem. Dalībvalstīm, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, būtu jānosaka, uz kuriem enerģijas sadales vai enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmumiem būtu jāattiecina pienākums sasniegt enerģijas galapatēriņa ietaupījuma mērķi, kas izklāstīts šajā direktīvā.

Jo īpaši būtu jāatļauj dalībvalstīm nepiemērot šo pienākumu maziem enerģijas sadales uzņēmumiem, maziem enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmumiem un mazām enerģētikas nozarēm, lai izvairītos no nesamērīga administratīva sloga. Komisijas 2008. gada 25. jūnija paziņojumā ir noteikti principi, kas būtu jāievēro tām dalībvalstīm, kuras pieņem lēmumu neizmantot šo iespēju. Atbildīgās puses, uz kurām attiecas valsts energoefektivitātes pienākuma shēmas, kā līdzekli valsts iniciatīvu energoefektivitātes jomā atbalstam varētu pildīt savus pienākumus, katru gadu valsts energoefektivitātes fondā iemaksājot summu, kas ir līdzvērtīga ieguldījumiem, kuri nepieciešami saskaņā ar shēmu.

(21)

Ņemot vērā visaptverošo prasību atjaunot publisko finanšu ilgtspēju un nodrošināt fiskālo konsolidāciju, īstenojot konkrētus pasākumus, kuri ir šīs direktīvas darbības jomā, pienācīga uzmanība būtu jāvelta tam, lai energoefektivitātes īstenošanas pasākumi dalībvalstu līmenī būtu rentabli un pamatoti ar atbilstoša līmeņa analīzi un novērtējumu.

(22)

Prasība panākt ietaupījumu gada laikā galalietotājiem pārdotajā enerģijas apjomā, salīdzinot ar to, kas citādi tiktu pārdots, nav maksimālais apjoma ierobežojums attiecībā uz enerģijas tirdzniecību vai patēriņu. Dalībvalstīm būtu jāvar visu pārdoto enerģijas apjomu vai daļu no pārdotā enerģijas apjoma, kurš izmantots ražošanas darbībās, kas uzskaitītas I pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā (9), neiekļaut aprēķinos par galalietotājiem pārdoto enerģiju, jo ir atzīts, ka dažas nozares vai apakšnozares, kurās veic minētās darbības, var būt pakļautas ievērojamam oglekļa emisiju pārvirzes riskam. Ir lietderīgi, ka dalībvalstis apzinās shēmu izmaksas, lai precīzi spētu izvērtēt pasākumu izmaksas.

(23)

Neskarot 7. panta prasības un nolūkā mazināt administratīvo slogu, ikviena dalībvalsts visus 7. panta īstenošanai paredzētos atsevišķos politikas pasākumus var apvienot visaptverošā valsts energoefektivitātes programmā.

(24)

Lai izmantotu enerģijas ietaupījuma potenciālu dažos tirgus segmentos, kuros energoauditu nepiedāvā komerciāli (piemēram, maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU)), dalībvalstīm būtu jāizstrādā programmas, lai mudinātu MVU veikt energoauditus. Lielos uzņēmumos energoauditiem vajadzētu būt obligātiem, un tie būtu jāveic regulāri, jo enerģijas ietaupījums var būt nozīmīgs. Energoauditos būtu jāņem vērā attiecīgie Eiropas vai starptautiskie standarti, piemēram, EN ISO 50001 (energopārvaldības sistēmas) vai EN 16247-1 (energoauditi), vai – ja ietver energoauditu – EN ISO 14000 (vides pārvaldības sistēmas) un tādējādi ievērojot arī šīs direktīvas VI pielikuma noteikumus, jo tie nepārsniedz šo attiecīgo standartu prasības. Pašlaik tiek izstrādāts īpašs Eiropas standarts attiecībā uz energoauditiem.

(25)

Ja energoauditus veic uzņēmuma iekšējie speciālisti, nepieciešamās neatkarības nodrošināšanai būtu jānosaka, ka šie eksperti nedrīkst būt tieši iesaistīti auditējamajā darbībā.

(26)

Izstrādājot energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus, būtu jāņem vērā efektivitātes ieguvumi un ietaupījums no rentablu tehnoloģisku inovāciju, piemēram, viedo skaitītāju, plašas izmantošanas. Ja ir uzstādīti viedie skaitītāji, uzņēmumiem tos nevajadzētu izmantot nepamatotai rēķinu sagatavošanai par iepriekš sniegtiem, bet vēl neapmaksātiem pakalpojumiem.

(27)

Attiecībā uz elektroenerģiju un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (10), ja viedo skaitītāju ieviešana tiek vērtēta pozitīvi, līdz 2020. gadam vismaz 80 % no patērētājiem būtu jānodrošina ar viedo mēraparātu sistēmām. Attiecībā uz gāzi un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu (11), ja viedo mēraparātu sistēmu ieviešana tiek vērtēta pozitīvi, dalībvalstīm vai to izraudzītai kompetentai iestādei būtu jāsagatavo viedo mēraparātu sistēmu ieviešanas grafiks.

(28)

Individuālu skaitītāju vai siltummaksas sadalītāju izmantošana, lai uzskaitītu individuālo siltuma patēriņu daudzdzīvokļu ēkās, kurās ir centralizēta siltumapgāde vai kopīga centrālā siltumapgāde, ir lietderīga tajos gadījumos, kad galalietotāju rīcībā ir resursi, ar kuru palīdzību kontrolēt savu individuālo patēriņu. Tāpēc to izmantošana ir lietderīga tikai tajās ēkās, kurās radiatori ir aprīkoti ar termostatiskajiem vārstiem.

(29)

Dažās daudzdzīvokļu ēkās, kurās ir centralizēta siltumapgāde vai kopīga centrālā siltumapgāde, precīzu individuālo siltuma skaitītāju izmantošana būtu tehniski sarežģīta un dārga, ņemot vērā to, ka siltumapgādē izmantotais karstais ūdens dzīvokļiem tiek piegādāts un no tiem tiek aizvadīts caur vairākiem punktiem. Var pieņemt, ka individuāla siltuma patēriņa uzskaite daudzdzīvokļu ēkās tehniski tomēr ir iespējama gadījumos, kad individuālu skaitītāju uzstādīšana neprasītu ēkā mainīt jau esošos siltumapgādē izmantotos karstā ūdens cauruļvadus. Šādās ēkās individuālo siltuma patēriņa uzskaiti var veikt, katram radiatoram uzstādot individuālo siltummaksas sadalītāju.

(30)

Direktīvā 2006/32/EK ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina galalietotāji ar individuāliem skaitītājiem par konkurētspējīgu cenu, kas precīzi ataino viņu faktisko enerģijas patēriņu un kas sniedz informāciju par faktisko izmantošanas laiku. Lielākajā daļā gadījumu šī prasība ir piemērojama ar nosacījumu, ka tas ir tehniski iespējams, izmaksu ziņā lietderīgi un samērīgi attiecībā uz iespējamo enerģijas ietaupījumu. Tomēr, ja tiek veikts pieslēgums jaunai ēkai vai ēkā tiek veikta nozīmīga atjaunošana, kā noteikts Direktīvā 2010/31/ES, šādi individuāli skaitītāji par konkurētspējīgu cenu būtu jānodrošina vienmēr. Direktīvā 2006/32/EK ir arī prasība, ka skaidri saprotamu rēķinu, pamatojoties uz faktisko patēriņu, būtu jāsagatavo pietiekami bieži, lai ļautu patērētājiem regulēt savu enerģijas izmantošanu.

(31)

Direktīvās 2009/72/EK un 2009/73/EK ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina viedo mēraparātu sistēmu ieviešana, lai veicinātu patērētāju aktīvu līdzdalību elektrības un gāzes piegādes tirgū. Attiecībā uz elektrību, ja viedo skaitītāju ieviešana tiek atzīta par rentablu, vismaz 80 % patērētāju ir jānodrošina ar viedo mēraparātu sistēmām līdz 2020. gadam. Attiecībā uz dabasgāzi nav noteikts termiņš, bet tiek prasīts sagatavot grafiku. Minētajās direktīvās ir noteikts arī, ka galalietotāji pienācīgi un pietiekami bieži jāinformē par faktisko elektrības/gāzes patēriņu un maksu, lai dotu viņiem iespēju regulēt savu patēriņu.

(32)

Direktīvu 2006/32/EK, 2009/72/EK un 2009/73/EK noteikumiem par uzskaiti un rēķiniem ir bijusi ierobežota ietekme uz enerģijas taupīšanu. Daudzviet Savienībā šie noteikumi nav palīdzējuši lietotājiem saņemt aktuālu informāciju par savu enerģijas patēriņu vai rēķinus, kas balstīti uz faktisko patēriņu, tik bieži, cik atbilstoši pētījumiem ir nepieciešams, lai patērētāji varētu regulēt savu enerģijas izmantošanu. Šo noteikumu nepietiekamās skaidrības dēļ ir arī saņemtas liels skaits iedzīvotāju sūdzību saistībā ar telpu apkuri un karsto ūdeni daudzdzīvokļu namos.

(33)

Lai uzlabotu galalietotāju iespējas attiecībā uz pieeju informācijai par sava individuālā enerģijas patēriņa uzskaiti un rēķiniem, ņemot vērā iespējas, ko sniedz viedo mēraparātu sistēmu īstenošana un viedo skaitītāju ieviešana dalībvalstīs, ir svarīgi, ka Savienības tiesību aktu prasības šajā jomā ir skaidrākas. Tam būtu jāpalīdz samazināt izmaksas, kas saistītas ar tādu viedo mēraparātu sistēmu ieviešanu, kuras aprīkotas ar enerģijas taupību veicinošām funkcijām, un sekmēt energopakalpojumu un pieprasījuma pārvaldības tirgus attīstību. Viedo mēraparātu sistēmu ieviešana ļautu bieži sagatavot rēķinus, pamatojoties uz faktisko patēriņu. Tomēr ir arī nepieciešams precizēt prasības, kas attiecas uz piekļuvi informācijai un uz godīgu un precīzu rēķinu sagatavošanu, kuru pamatā ir faktiskais patēriņš, gadījumos, kad viedie skaitītāji nebūs pieejami līdz 2020. gadam, tostarp attiecībā uz uzskaiti un rēķiniem par apkures, dzesēšanas un karstā ūdens individuālo patēriņu daudzdzīvokļu ēkās, kurās šos pakalpojumus nodrošina centralizēta siltumapgāde/dzesēšana vai šādās ēkās uzstādīta sava kopēja apkures sistēma.

(34)

Izstrādājot energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus, dalībvalstīm būtu pienācīgi jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt pareizu iekšējā tirgus darbību un saskaņotu acquis īstenošanu saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību.

(35)

Augstas efektivitātes koģenerācijai un centralizētajai siltumapgādei un dzesēšanai ir ievērojams primārās enerģijas ietaupījuma potenciāls, kurš Savienībā nav pilnībā izmantots. Dalībvalstīm būtu jāveic visaptverošs izvērtējums par augstas efektivitātes koģenerācijas un centralizētas siltumapgādes un dzesēšanas potenciālu. Pēc Komisijas pieprasījuma šie izvērtējumi būtu jāatjaunina, lai nodrošinātu ieguldītājiem informāciju par valsts attīstības plāniem un veicinātu stabilu un atbalstošu ieguldījumu vidi. Jaunās elektroenerģijas ražošanas iekārtas un pastāvošās iekārtas, kuras tiek būtiski modernizētas vai kurām tiek atjaunināta atļauja vai licence, būtu, pamatojoties uz pozitīvu izmaksu un ieguvumu analīzi, jāaprīko ar augstas efektivitātes koģenerācijas iekārtām, lai rekuperētu siltuma pārpalikumu, kas rodas elektroenerģijas ražošanā. Pēc tam, izmantojot centralizētās siltumapgādes tīklus, šo siltuma pārpalikumu var transportēt turp, kur tas vajadzīgs. Gadījumi, uz kuriem attiecas prasība par atļaujas kritēriju piemērošanu, parasti būs gadījumi, uz kuriem attiecas arī prasība par atļauju saņemšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/75/ES (2010. gada 24. novembris) par rūpnieciskajām emisijām (12) un par atļauju saskaņā ar Direktīvu 2009/72/EK.

(36)

Var būt lietderīgi, ka kodolenerģijas iekārtas vai elektroenerģijas ražošanas iekārtas, ar kurām plānots izmantot ģeoloģisko uzglabāšanu, kas atļauta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu (13), atrastos vietās, kur nav rentabli rekuperēt siltuma pārpalikumu ar augstas efektivitātes koģenerācijas palīdzību vai nodrošinot centralizētās siltumapgādes vai dzesēšanas tīklu. Tāpēc dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uz minētajām iekārtām neattiecināt pienākumu veikt izmaksu un ieguvumu analīzi, lai iekārtā izmantotu aprīkojumu, kas ļauj rekuperēt siltuma pārpalikumu ar augstas efektivitātes koģenerācijas iekārtas palīdzību. Vajadzētu arī būt iespējai no prasības ražot arī siltumu atbrīvot tādas maksimālās slodzes un elektroenerģijas ražošanas rezerves iekārtas, kuras piecu gadu laikā plānots ekspluatēt vidēji ne vairāk kā 1 500 darba stundas gadā.

(37)

Ir lietderīgi, ka dalībvalstis veicina pasākumu un procedūru ieviešanu, lai atbalstītu koģenerācijas iekārtas, kuru kopējā nominālā ievadītā siltumjauda ir mazāka par 20 MW, lai sekmētu dalītu enerģijas ražošanu.

(38)

Augstas efektivitātes koģenerācija būtu jādefinē, izmantojot enerģijas ietaupījumu, ko iegūst, apvienojot, nevis nodalot siltuma un elektroenerģijas ražošanu. Savienības tiesību aktos izmantotajām koģenerācijas un augstas efektivitātes koģenerācijas definīcijām nevajadzētu skart atšķirīgu definīciju izmantošanu valstu tiesību aktos tādā nolūkā, kas atšķiras no attiecīgo Savienības tiesību aktu nolūka. Lai maksimāli palielinātu enerģijas ietaupījumu un nezaudētu iespējas ietaupīt enerģiju, īpaša uzmanība būtu jāpievērš koģenerācijas iekārtu darbības apstākļiem.

(39)

Lai palielinātu pārredzamību tiktāl, ka galalietotājs varētu izvēlēties starp koģenerācijas režīmā saražoto elektroenerģiju un elektroenerģiju, kas ražota ar citiem paņēmieniem, būtu jānodrošina, lai, pamatojoties uz saskaņotām efektivitātes atsauces vērtībām, ir iespējams apliecināt to, ka elektroenerģija saražota, izmantojot augstas efektivitātes koģenerāciju. Izcelsmes apliecināšanas shēmas pašas par sevi nenozīmē tiesības gūt labumu no valsts līmeņa atbalsta mehānismiem. Ir svarīgi, lai izcelsmes apliecinājumos varētu ietvert visus augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā saražotās elektroenerģijas veidus. Izcelsmes apliecinājumi būtu jānošķir no apmaiņai paredzētiem sertifikātiem.

(40)

Būtu jāņem vērā koģenerācijas un centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas nozaru īpašā struktūra, kas ietver daudzus mazus un vidējus ražotājus, it īpaši pārskatot administratīvās procedūras, kas jāievēro, lai saņemtu atļauju koģenerācijas jaudas vai saistītu tīklu ierīkošanai, piemērojot principu “vispirms domāt par mazākajiem”.

(41)

Lielākā daļa Savienības uzņēmumu ir MVU. Tie pārstāv milzīgu enerģijas ietaupījuma potenciālu Savienībā. Lai palīdzētu tiem pieņemt energoefektivitātes pasākumus, dalībvalstīm būtu jāizveido labvēlīga sistēma, kas ļautu sniegt MVU tehnisko atbalstu un mērķtiecīgu informāciju.

(42)

Direktīvā 2010/75/ES energoefektivitāte ir viens no kritērijiem, lai noteiktu labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, kas būtu izmantojami par atsauci, paredzot atļaujas nosacījumus iekārtām, kas ietilpst tās darbības jomā, ieskaitot sadedzināšanas iekārtas, kuru kopējā nominālā ievadītā siltumjauda ir 50 MW vai lielāka. Tomēr minētajā direktīvā dalībvalstīm ir paredzēta iespēja nepiemērot energoefektivitātes prasības sadedzināšanas iekārtām vai citām iekārtām objektā, kuras emitē oglekļa dioksīdu, attiecībā uz darbībām, kas minētas Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā. Dalībvalstis informāciju par energoefektivitātes līmeņiem varētu iekļaut ziņojumos, kas tām jāiesniedz saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES.

(43)

Dalībvalstīm, pamatojoties uz objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem, būtu jāizveido noteikumi, kas reglamentē izmaksu uzņemšanos un sadali elektrotīkla pieslēguma un elektrotīkla jaudas palielinājuma gadījumā un veicot tehniskos pielāgojumus, kas vajadzīgi, lai integrētu jaunus augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā saražotas elektroenerģijas ražotājus, ņemot vērā pamatnostādnes un kodeksus, kas izstrādāti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 714/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā (14) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi dabasgāzes pārvades tīkliem (15). Augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā saražotas elektroenerģijas ražotājiem būtu jāļauj izsludināt konkursu par pieslēguma darbiem. Būtu jāatvieglo tādas elektroenerģijas piekļuve tīkla sistēmai, kas saražota augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā, īpaši mazās un mikrokoģenerācijas iekārtās. Saskaņā ar Direktīvas 2009/72/EK 3. panta 2. punktu un Direktīvas 2009/73/EK 3. panta 2. punktu dalībvalstis var uzņēmumiem, kas darbojas elektroenerģijas un gāzes nozarēs, piemērot sabiedrisko pakalpojumu saistības, tostarp attiecībā uz energoefektivitāti.

(44)

Pieprasījuma reakcija ir svarīgs instruments energoefektivitātes uzlabošanai, jo tā būtiski palielina patērētāju vai to izvēlētu trešo personu iespējas rīkoties saistībā ar patēriņa un rēķinu informāciju, un tādējādi nodrošina mehānismu, ar ko samazina vai pielāgo patēriņu, kā rezultātā ietaupa enerģiju gan enerģijas galapatēriņa posmā, gan – labāk izmantojot tīklus un ražošanas līdzekļus – enerģijas ražošanas, pārvades un sadales posmos.

(45)

Pieprasījuma reakcija var būt balstīta uz galalietotāju reakciju uz cenas signāliem vai uz ēku automatizāciju. Būtu jāuzlabo pieprasījuma reakcijas nosacījumi un piekļuve tai, tostarp maziem galapatērētājiem. Tāpēc un ņemot vērā viedo tīku pastāvīgo paplašināšanu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai valsts energoregulatori būtu spējīgi garantēt, ka tīkla tarifi un noteikumi sekmē uzlabojumus energoefektivitātes jomā un atbalsta dinamisku cenu piemērošanu, lai nodrošinātu galalietotāju pieprasījuma reakciju. Līdztekus elektroenerģijas ražošanai būtu jācenšas panākt tirgus integrāciju un vienlīdzīgas tirgus piekļuves iespējas pieprasījuma puses resursiem (piedāvājuma un patērētāju slodze). Turklāt dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai valstu energoregulatoru pieeja būtu integrēta un ietvertu enerģijas ietaupījuma potenciālu enerģijas piegādes un galapatēriņa nozarēs.

(46)

Vajadzētu būt pieejamam pietiekamam skaitam uzticamu profesionāļu, kuri ir lietpratīgi energoefektivitātes jomā, lai nodrošinātu šīs direktīvas efektīvu un savlaicīgu īstenošanu, piemēram, attiecībā uz atbilstību prasībām par energoauditiem un energoefektivitātes pienākuma shēmu īstenošanu. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāievieš sertifikācijas shēmas energopakalpojumu sniedzējiem, energoauditu veicējiem un citu energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu īstenotājiem.

(47)

Ir jāturpina attīstīt energopakalpojumu tirgu, lai nodrošinātu gan energopakalpojumu pieprasījuma, gan piegādes pieejamību. To var veicināt pārredzamība, piemēram, izmantojot energopakalpojumu sniedzēju sarakstus. Pieprasījumu var palīdzēt veicināt arī līgumu paraugi, paraugprakses piemēru apmaiņa un pamatnostādnes, jo īpaši energoefektivitātes līgumu slēgšanai. Tāpat kā cita veida trešo personu finansēšanas pasākumos, energoefektivitātes līgumā energopakalpojuma saņēmējs izvairās no ieguldījumu izmaksām, daļu no enerģijas ietaupījuma finanšu vērtības izmantojot, lai apmaksātu ieguldījumu, ko pilnībā vai daļēji veikusi trešā persona.

(48)

Ir jāapzina un jānovērš regulatīvie un neregulatīvie šķēršļi energoefektivitātes līgumu un citu enerģijas ietaupījumu trešo personu finansēšanas pasākumu izmantošanai. Šie šķēršļi ietver grāmatvedības noteikumus un prakses, kas neļauj rēķinos visa ieguldījuma cikla garumā atbilstīgi atspoguļot kapitālieguldījumus un ikgadējus finanšu ietaupījumus, kuri rodas energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu rezultātā. Valsts līmenī būtu jārisina arī ar esošā ēku fonda atjaunošanu saistītie šķēršļi, kuru pamatā ir atšķirīgie pamudinājumi dažādiem attiecīgajiem dalībniekiem.

(49)

Dalībvalstis un reģioni būtu jāmudina pilnībā izmantot struktūrfondus un Kohēzijas fondu, lai veicinātu ieguldījumus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumos. Ieguldījumiem energoefektivitātē ir potenciāls veicināt ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību, inovācijas un enerģētiskās nabadzības samazinājumu mājsaimniecībās, un tādēļ tie pozitīvi ietekmē ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Potenciālās finansēšanas jomas ietver energoefektivitātes pasākumus sabiedriskās ēkās un dzīvojamās mājās un jaunu prasmju nodrošināšanu, lai veicinātu nodarbinātību energoefektivitātes nozarē.

(50)

Dalībvalstīm būtu jāveicina finansēšanas mehānismu izmantošana, lai sekmētu šīs direktīvas mērķu sasniegšanu. Šādi finansēšanas mehānismi varētu ietvert finanšu ieguldījumus un naudassodus, kas saistīti ar konkrētu šīs direktīvas noteikumu neievērošanu; līdzekļus, kas saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 10. panta 3. punktu atvēlēti energoefektivitātei; līdzekļus, kas energoefektivitātei atvēlēti daudzgadu finanšu shēmā, jo īpaši Kohēzijas fondā, struktūrfondos un lauku attīstības fondos, un šim mērķim īpaši paredzētos Eiropas finanšu instrumentos, piemēram, Eiropas Energoefektivitātes fondā.

(51)

Finansēšanas mehānismi attiecīgos gadījumos varētu būt balstīti uz līdzekļiem, kas energoefektivitātei atvēlēti no Savienības projektu obligācijām, līdzekļiem, ko energoefektivitātei atvēlējusi Eiropas Investīciju banka un citas Eiropas finanšu iestādes, jo īpaši Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka un Eiropas Padomes Attīstības banka, līdzekļiem, kas piesaistīti finanšu iestādēs, valstu līdzekļiem, tostarp veidojot regulatīvas un fiskālas sistēmas, ar ko veicina energoefektivitātes iniciatīvu un programmu īstenošanu, ienākumiem, kas gūti no ikgadējās emisijas sadales saskaņā ar Lēmumu Nr. 406/2009/EK.

(52)

Finansēšanas mehānismi jo īpaši varētu izmantot minētos ieguldījumus, līdzekļus un ienākumus, lai veidotu iespējas piesaistīt privāto kapitālu un sekmētu tā piesaisti, jo īpaši institucionālo ieguldītāju kapitālu, vienlaikus izmantojot kritērijus, lai nodrošinātu vides un sociālo mērķu sasniegšanu finansējuma piešķiršanai; izmantot inovatīvus finansēšanas mehānismus (piemēram, aizdevuma garantijas privātkapitālam, aizdevuma garantijas, lai veicinātu energoefektivitātes līgumu slēgšanu, dotācijas, subsidētus aizdevumus, īpašas kredītlīnijas un trešo personu finansēšanas sistēmas), kas samazina energoefektivitātes projektu riskus un ļauj veikt rentablu renovāciju pat mājsaimniecībās ar maziem un vidējiem ieņēmumiem; būt saistītiem ar programmām vai aģentūrām, kuras apkopos energotaupības projektus un izvērtēs to kvalitāti, sniegs tehnisko atbalstu, veicinās energopakalpojumu tirgu un palīdzēs veicināt patērētāju pieprasījumu pēc energopakalpojumiem.

(53)

Finansēšanas mehānismi varētu arī nodrošināt vajadzīgos līdzekļus, ar ko atbalstīt apmācību un sertifikācijas programmas, kuras uzlabo energoefektivitātes prasmes un garantē to kvalitāti; nodrošināt līdzekļus, lai pētītu un demonstrētu maza mēroga un mikrotehnoloģijas enerģijas ražošanas jomā un paātrinātu to izplatības tempu un lai optimizētu minēto ģeneratoru pieslēgšanu elektrotīkliem; būt saistīti ar programmām visu mājokļu energoefektivitātes veicināšanas darbību veikšanai, lai novērstu energoresursu trūkumu un mudinātu īres namu īpašniekus padarīt savu īpašumu pēc iespējas energoefektīvāku; nodrošināt pienācīgus līdzekļus, lai atbalstītu sociālo dialogu un standartu noteikšanu ar mērķi uzlabot energoefektivitāti un nodrošināt labus darba apstākļus un veselības aizsardzību un drošību darbā.

(54)

Būtu jāizmanto pieejamie Savienības finanšu instrumenti un inovatīvi finansēšanas mehānismi, lai praktiski realizētu mērķi, saskaņā ar kuru paredzēts uzlabot publisko struktūru ēku energoefektivitāti. Šajā sakarā dalībvalstis – uz brīvprātības pamata un ņemot vērā valsts budžeta noteikumus – šādu mehānismu attīstīšanai var izmantot savus ieņēmumus, kas gūti no Lēmumā Nr. 406/2009/EK minētajiem ikgadējiem emisiju sadales apjomiem.

(55)

Īstenojot 20 % energoefektivitātes mērķi, Komisijai būs jāpārrauga jauno pasākumu ietekme uz Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka Savienības sistēmu emisijas kvotu tirdzniecībai (ETS), lai saglabātu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas stimulus, ar kuriem atalgo ieguldījumus zemu oglekļa dioksīda emisiju tehnoloģijās un sagatavo ETS nozares inovācijām, kas būs vajadzīgas nākotnē. Tai būs jāpārrauga ietekme uz tām rūpniecības nozarēm, kas ir pakļautas ievērojamam oglekļa emisiju pārvirzes riskam, kā tas ir noteikts Komisijas Lēmumā 2010/2/ES (2009. gada 24. decembris), ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2003/87/EK nosaka sarakstu ar nozarēm vai apakšnozarēm, kurās pastāv būtisks oglekļa dioksīda emisiju pārvirzes risks (16), lai nodrošinātu, ka šī direktīva veicina un nekavē šo nozaru attīstību.

(56)

Direktīvā 2006/32/EK dalībvalstīm ir noteikta prasība pieņemt un līdz 2016. gadam censties sasniegt vispārējo valsts enerģijas ietaupījuma indikatīvo mērķi 9 % apmērā, kas sasniedzams, piemērojot energopakalpojumus un citus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus. Minētajā direktīvā ir norādīts, ka otrajam dalībvalstu pieņemtajam Energoefektivitātes plānam atbilstīgā un vajadzības gadījumā sekos Komisijas priekšlikumi par papildu pasākumiem, tostarp par mērķu piemērošanas laikposma pagarināšanu. Ja ziņojumā secina, ka nav sasniegti pietiekami rezultāti minētajā direktīvā noteikto valsts indikatīvo mērķu sasniegšanā, šiem priekšlikumiem ir jāattiecas uz mērķu līmeni un būtību. Ietekmes izvērtējumā, kas pievienots šai direktīvai, ir secināts, ka dalībvalstis varētu sasniegt 9 % mērķi, kas ir daudz pieticīgāks nekā vēlāk pieņemtais 20 % enerģijas ietaupījuma mērķis 2020. gadam, tādēļ nav nekādas vajadzības pievērsties mērķu līmenim.

(57)

Programmai “Saprātīga enerģija Eiropai”, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1639/2006/EK (2006. gada 24. oktobris), ar ko izveido konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (2007. līdz 2013. gads) (17), ir bijusi būtiska nozīme tādas vides izveidē, kas veicina pienācīgu Savienības ilgtspējīgas enerģijas politikas īstenošanu, atceļot tādus tirgus šķēršļus kā, piemēram, tirgus dalībnieku un iestāžu nepietiekama informētība un spēja, valsts līmeņa tehniskie vai administratīvie šķēršļi, kas traucē iekšējā enerģijas tirgus pienācīgai darbībai, vai nepietiekami attīstīts darba tirgus, kas būtu atbilstošs uzdevumam izveidot ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Daudzi no minētajiem šķēršļiem joprojām ir aktuāli.

(58)

Lai izmantotu ar energopatēriņu saistīto ražojumu ievērojamās iespējas taupīt enerģiju, būtu straujāk un plašāk jāīsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/125/EK (2009. gada 21. oktobris), ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (18), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/30/ES (2010. gada 19. maijs) par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (19). Prioritāte būtu jānosaka ražojumiem ar lielāko enerģijas ietaupījuma potenciālu, kā noteikts ekodizaina darba plānā, un vajadzības gadījumā – pašreizējo pasākumu pārskatīšanai.

(59)

Lai precizētu nosacījumus, ar kādiem dalībvalstis var noteikt energoefektivitātes prasības saskaņā ar Direktīvu 2010/31/ES, vienlaikus ievērojot Direktīvu 2009/125/EK un tās īstenošanas pasākumus, būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2009/125/EK.

(60)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, līdz 2020. gadam sasniegt Savienības noteikto 20 % energoefektivitātes mērķi un likt pamatus turpmākai energoefektivitātes uzlabošanai pēc 2020. gada, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, neīstenojot papildu energoefektivitātes pasākumus, un to, ka minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(61)

Lai varētu pielāgoties tehnikas attīstībai un energoresursu sadales izmaiņām, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz saskaņoto efektivitātes atsauces vērtību pārskatīšanu, kuras noteiktas, pamatojoties uz Direktīvu 2004/8/EK, un attiecībā uz vērtībām, aprēķina metodēm, standarta primārās enerģijas koeficientu un prasībām, kas noteiktas šīs direktīvas pielikumos. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(62)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (20).

(63)

Būtu jāatceļ visi Direktīvas 2004/8/EK un Direktīvas 2006/32/EK būtiskie noteikumi, izņemot Direktīvas 2006/32/EK 4. panta 1. līdz 4. punktu un I, III un IV pielikumu. Pēdējos minētos noteikumus būtu jāturpina piemērot līdz 9 % mērķa sasniegšanas termiņa beigām. Būtu jāsvītro Direktīvas 2010/30/ES 9. panta 1. un 2. punkts, kuros dalībvalstīm ir paredzēts pienākums censties iepirkt tikai ražojumus ar augstāko energoefektivitātes klasi.

(64)

Pienākumu transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina tikai uz tiem noteikumiem, kuros ir būtiskas izmaiņas, salīdzinot ar Direktīvām 2004/8/EK un 2006/32/EK. Pienākums transponēt noteikumus, kuri palikuši nemainīgi, izriet no minētajām direktīvām.

(65)

Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstu saistības attiecībā uz termiņu Direktīvu 2004/8/EK un 2006/32/EK transponēšanai valstu tiesību aktos un minēto direktīvu piemērošanu.

(66)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko paziņojumu par skaidrojošiem dokumentiem dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos paziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,

1)

“enerģija” ir visa veida energoprodukti, kurināmais, siltumenerģija, atjaunojamā enerģija, elektroenerģija vai jebkāds cits enerģijas veids, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1099/2008 (2008. gada 22. oktobris) par enerģētikas statistiku (21) 2. panta d) punktā;

2)

“primārās enerģijas patēriņš” ir bruto iekšzemes patēriņš, izņemot ar enerģētiku nesaistītu izmantošanu;

3)

“enerģijas galapatēriņš” ir visa enerģija, kas piegādāta rūpniecībai, transportam, mājsaimniecībām, pakalpojumu nozarei un lauksaimniecībai. Tajā nav ietverta enerģijas piegāde enerģijas pārveidošanas nozarei un pašai enerģētikas nozarei;

4)

“energoefektivitāte” ir attiecība starp iegūto jaudu, pakalpojumu, precēm vai enerģiju un ieguldīto enerģiju;

5)

“enerģijas ietaupījums” ir ietaupītās enerģijas apjoms, ko nosaka, izmērot un/vai aplēšot patēriņu pirms un pēc energoefektivitātes uzlabošanas pasākuma īstenošanas, vienlaikus nodrošinot, ka tiek standartizēti ārējie apstākļi, kas ietekmē enerģijas patēriņu;

6)

“energoefektivitātes uzlabošana” ir energoefektivitātes pieaugums, kas panākts tehnoloģisku pārmaiņu, paradumu maiņas un/vai ekonomisku pārmaiņu rezultātā;

7)

“energopakalpojums” ir fizisks labums, lietderīgums vai ieguvums, kas gūts no enerģijas un energoefektīvas tehnoloģijas vai tāda pasākuma apvienojuma, kurā var būt iekļautas pakalpojuma sniegšanai vajadzīgās ekspluatācijas, uzturēšanas un kontroles darbības un ko sniedz, pamatojoties uz līgumu, un attiecībā uz kuru parastos apstākļos ir pierādīts, ka tas izraisa pārbaudāmu un izmērāmu vai aplēšamu energoefektivitātes uzlabojumu vai primārās enerģijas ietaupījumu;

8)

“publiskas struktūras” ir “līgumslēdzējas iestādes”, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (22);

9)

“centrālā valdība” ir visas administratīvās pārvaldes iestādes, kuru kompetence aptver visu dalībvalsts teritoriju;

10)

“kopējā izmantojamā platība” ir ēkas vai ēkas daļas platība, kur enerģiju izmanto iekštelpu mikroklimata regulēšanai;

11)

“energovadības sistēma” ir saistītu vai mijiedarbojošos elementu kopums plānā, ar ko nosaka energoefektivitātes mērķi un stratēģiju, kā sasniegt minēto mērķi;

12)

“Eiropas standarts” ir standarts, ko pieņēmusi Eiropas Standartizācijas komiteja, Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komiteja vai Eiropas Telekomunikāciju standartu institūts un kas ir darīts publiski pieejams;

13)

“starptautisks standarts” ir standarts, ko pieņēmusi Starptautiskā Standartizācijas organizācija un kas ir darīts publiski pieejams;

14)

“atbildīgā puse” ir enerģijas sadales vai enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmums, kuram ir saistošas valsts energoefektivitātes pienākuma shēmas, kas minētas 7. pantā;

15)

“pilnvarotā puse” ir juridiska persona, kurai valdība vai cita publiska struktūra ir deleģējusi pilnvaras valdības vai citas publiskas struktūras vārdā izstrādāt, pārvaldīt vai uzturēt finanšu shēmu;

16)

“iesaistītā puse” ir uzņēmums vai publiska struktūra, kas, balstoties uz brīvprātīgu vienošanos, ir apņēmusies sasniegt konkrētus mērķus vai uz kuru attiecas valsts regulatīvs politikas instruments;

17)

“īstenojošā publiskā iestāde” ir publisko tiesību subjekts, kura atbildībā ir veikt vai pārraudzīt aplikšanu ar enerģijas vai oglekļa dioksīda nodokli, finanšu shēmas un instrumentus, finanšu stimulus, standartus un normas, enerģijas patēriņa marķējuma shēmas un apmācības vai izglītības pasākumus;

18)

“politikas pasākums” ir regulatīvs, finanšu, fiskāls, brīvprātīgs vai informācijas sniegšanas instruments, kas dalībvalstī ir oficiāli izveidots un tiek īstenots, lai tirgus dalībniekiem radītu atbalsta sistēmu, prasību vai stimulu nodrošināt un pirkt energopakalpojumus un īstenot citus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus;

19)

“atsevišķa darbība” ir darbība, kuras rezultātā ir panākti pārbaudāmi un izmērāmi vai aplēšami energoefektivitātes uzlabojumi un kuras īstenošana izriet no politikas pasākuma;

20)

“enerģijas sadales uzņēmums” ir fiziska vai juridiska persona, tostarp sadales sistēmas operators, kas ir atbildīga par enerģijas transportēšanu, lai to piegādātu galalietotājiem vai sadales stacijām, kuras pārdod enerģiju galalietotājiem;

21)

“sadales sistēmas operators” ir “sadales sistēmas operators”, kā definēts attiecīgi Direktīvā 2009/72/EK un Direktīvā 2009/73/EK;

22)

“enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmums” ir fiziska vai juridiska persona, kas pārdod enerģiju galalietotājiem;

23)

“galalietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas iepērk enerģiju savai tiešajai lietošanai;

24)

“energopakalpojumu sniedzējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas sniedz energopakalpojumus vai citus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus galalietotāja iekārtās vai telpās;

25)

“energoaudits” ir sistemātiska procedūra ar mērķi iegūt piemērotu informāciju par ēkas vai ēku grupas, rūpnieciskās vai komerciālās darbības vai iekārtas vai privāto vai publisko pakalpojumu faktisko enerģijas patēriņa profilu, skaitliskā izteiksmē noteikt rentabla enerģijas ietaupījuma iespējas un konstatējumus apkopot ziņojumā;

26)

“mazie vai vidējie uzņēmumi” vai “MVU” ir uzņēmumi, kas definēti Komisijas Ieteikuma 2003/361/EK (2003. gada 6. maijs) par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (23) pievienotā pielikuma I sadaļā; mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu kategorijā ietilpst uzņēmumi, kas nodarbina mazāk nekā 250 darbinieku un kuru gada apgrozījums nepārsniedz EUR 50 miljonus un/vai gada bilance kopā nepārsniedz EUR 43 miljonus;

27)

“energoefektivitātes līgums” ir tāda līgumiska vienošanās starp energoefektivitātes palielināšanas pasākuma saņēmēju un sniedzēju, ko pārbauda un pārrauga visā līguma darbības laikā, ja ieguldījumus (darbu, piegādi vai pakalpojumu) minētajā pasākumā apmaksā attiecībā uz līgumā atrunātu energoefektivitātes palielinājuma līmeni vai citu energoefektivitātes kritēriju, piemēram, finanšu ietaupījumu, par kuru ir panākta vienošanās;

28)

“viedo mēraparātu sistēma” ir elektroniska sistēma, ar ko var mērīt enerģijas patēriņu, sniedzot vairāk informācijas nekā ar parasto skaitītāju, un ar ko var pārraidīt un saņemt datus, izmantojot kādu elektroniskās saziņas veidu;

29)

“pārvades sistēmas operators” ir “pārvades sistēmas operators”, kā definēts attiecīgi Direktīvā 2009/72/EK un Direktīvā 2009/73/EK;

30)

“koģenerācija” ir siltumenerģijas un elektroenerģijas vai mehāniskās enerģijas vienlaicīga ražošana vienā procesā;

31)

“ekonomiski pamatots pieprasījums” ir pieprasījums, kas nepārsniedz siltumapgādes vai dzesēšanas vajadzības un ko pretējā gadījumā atbilstīgi tirgus nosacījumiem apmierinātu, izmantojot elektroenerģijas ražošanas metodes, kas nav koģenerācija;

32)

“lietderīgais siltums” ir siltums, kas saražots koģenerācijas procesā, lai apmierinātu ekonomiski pamatotu siltumapgādes vai dzesēšanas pieprasījumu;

33)

“koģenerācijas režīmā saražotā elektroenerģija” ir elektroenerģija, kas saražota procesā, kurš ir saistīts ar lietderīgā siltuma ražošanu un kura aprēķini veikti saskaņā ar I pielikumā noteikto metodoloģiju;

34)

“augstas efektivitātes koģenerācija” ir koģenerācija, kas atbilst II pielikumā izklāstītajiem kritērijiem;

35)

“kopējā efektivitāte” ir gadā saražotās elektroenerģijas, mehāniskās enerģijas un lietderīgā siltuma summa attiecībā pret kurināmā daudzumu, kas izmantots siltuma ražošanai koģenerācijas procesā un bruto elektroenerģijas un mehāniskās enerģijas ražošanai;

36)

“attiecība starp elektroenerģiju un siltumu” ir attiecība starp koģenerācijas režīmā saražoto elektroenerģiju un lietderīgo siltumu, ko, izmantojot attiecīgās iekārtas darbības datus, aprēķina laikā, kad iekārta pilnībā darbojas koģenerācijas režīmā;

37)

“koģenerācijas iekārta” ir iekārta, kas spēj darboties koģenerācijas režīmā;

38)

“maza apjoma koģenerācijas iekārta” ir koģenerācijas iekārta ar uzstādīto jaudu, kas nesasniedz 1 MWe;

39)

“mikrokoģenerācijas iekārta” ir koģenerācijas iekārta, kuras maksimālā jauda nesasniedz 50 kWe;

40)

“apbūves intensitāte” ir attiecība starp būves platību un zemesgabala platību noteiktā teritorijā;

41)

“efektīva centralizētā siltumapgāde un dzesēšana” ir centralizētās siltumapgādes vai dzesēšanas sistēma, kuras darbībā izmanto vismaz 50 % atjaunojamās enerģijas, 50 % siltuma pārpalikuma, 75 % koģenerācijas režīmā saražota siltuma vai šādu enerģijas un siltuma veidu kombināciju 50 % apmērā;

42)

“efektīva siltumapgāde un dzesēšana” ir siltumapgādes un dzesēšanas risinājums, kas salīdzinājumā ar pamata scenāriju, kurā ņemtas vērā ierastās metodes, rentablā veidā – kā tas novērtēts šajā direktīvā minētajā izmaksu un ieguvumu analīzē – ievērojami samazina primārās enerģijas patēriņu, kas nepieciešams vienas piegādātās enerģijas vienības piegādei attiecīgās sistēmas robežās, ņemot vērā ieguvei, pārveidei, transportēšanai un sadalei nepieciešamo enerģiju;

43)

“efektīva individuālā siltumapgāde un dzesēšana” ir individuālās siltumapgādes un dzesēšanas risinājums, kurš – salīdzinājumā ar efektīvu centralizēto siltumapgādi un dzesēšanu – ievērojami samazina no neatjaunojamiem energoresursiem iegūtas primārās enerģijas patēriņu, kas nepieciešams vienas piegādātās enerģijas vienības piegādei attiecīgās sistēmas robežās, vai kuram nepieciešams tāds pats no neatjaunojamiem energoresursiem iegūtas primārās enerģijas patēriņa apjoms, bet par zemākām izmaksām, ņemot vērā ieguvei, pārveidei, transportēšanai un sadalei nepieciešamo enerģiju;

44)

“būtiska modernizācija” ir modernizācija, kuras izmaksas pārsniedz 50 % no ieguldījuma izmaksām par līdzvērtīgu jaunu iekārtu;

45)

“agregators” ir pieprasījuma pakalpojumu sniedzējs, kurš apkopo vairākas īstermiņa patērētāju slodzes ar mērķi tās pārdot vai izsolīt organizētos enerģijas tirgos.

a)

to, ka enerģijas patēriņš Savienībā 2020. gadā nevar būt lielāks kā 1 474 Mtoe primārās enerģijas vai 1 078 Mtoe galapatēriņa enerģijas;

b)

pasākumus, kas paredzēti šajā direktīvā;

c)

pasākumus, kas pieņemti, lai sasniegtu valsts enerģijas ietaupījuma mērķus, kuri pieņemti saskaņā ar Direktīvas 2006/32/EK 4. panta 1. punktu; un

d)

citus pasākumus, lai veicinātu energoefektivitāti dalībvalstīs un Savienības līmenī.

a)

atlikušais rentablais enerģijas ietaupījuma potenciāls;

b)

IKP attīstība un prognozes;

c)

enerģijas importa un eksporta izmaiņas;

d)

visu atjaunojamo energoresursu attīstība, kodolenerģija, oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana; un

e)

iepriekš veiktās darbības.

a)

summē indikatīvos valstu energoefektivitātes mērķus, par kuriem dalībvalstis irpaziņojušas;

b)

izvērtē, vai minēto mērķu summa var tikt uzskatīta par uzticamu orientieri attiecībā uz to, vai Savienība kopumā gūst pietiekamu progresu, ņemot vērā pirmā gada ziņojuma novērtējumu, kas jāveic saskaņā ar 24. panta 1. punktu, un valstu energoefektivitātes rīcības plānu novērtējumu, kas jāveic saskaņā ar 24. panta 2. punktu;

c)

ņem vērā papildu analīzi, kuras pamatā ir:

d)

salīdzina saskaņā ar a) līdz c) apakšpunktu iegūtos rezultātus ar enerģijas patēriņa apjomu, kas būtu vajadzīgs, lai 2020. gadā sasniegtu enerģijas patēriņa līmeni ne vairāk kā 1 474 Mtoe primārās enerģijas un/vai 1 078 Mtoe galapatēriņa enerģijas.

a)

pārskatu par valsts ēku fondu, kura pamatā attiecīgos gadījumos ir statistiska izlase;

b)

rentablu renovācijas pieeju noteikšana atkarībā no ēku veida un klimatiskās joslas;

c)

politikas jomas un pasākumi, lai veicinātu ēku rentablu pilnīgu renovāciju, tostarp pakāpenisku pilnīgu renovāciju;

d)

ilgtermiņa perspektīvas, kas privātpersonām, būvniecības nozarei un finanšu iestādēm palīdzētu pieņemt lēmumus par ieguldījumiem;

e)

ar pierādījumiem pamatotas aplēses par paredzēto enerģijas ietaupījumu un plašākiem ieguvumiem.

a)

ēkām, ko oficiāli aizsargā kā daļu no klasificētas vides vai to īpašās arhitektūras un vēsturiskās vērtības dēļ, tiktāl, ciktāl konkrētu minimālo energoefektivitātes prasību izpilde nepieņemami izmainītu to raksturu vai izskatu;

b)

ēkām, kuras ir bruņoto spēku vai centrālās valdības īpašumā un kalpo valsts aizsardzības mērķiem, izņemot bruņoto spēku un citu valsts aizsardzības iestāžu personālam paredzētas atsevišķas dzīvojamās telpas vai biroja ēkas;

c)

ēkām, kas kalpo par kulta vietām un ko izmanto reliģiskām darbībām.

a)

platību m2; un

b)

katras ēkas energoefektivitāti vai atbilstīgos datus par enerģijas patēriņu.

a)

pieņemt energoefektivitātes plānu, atsevišķu vai kā daļu no plašāka klimata vai vides plāna, kurā iekļauti konkrēti enerģijas taupīšanas un energoefektivitātes mērķi un darbības, nolūkā sekot centrālās valdības ēku piemēram, kas izklāstīts 1., 5. un 6. punktā;

b)

ieviest energovadības sistēmu, tostarp energoauditus, kā daļu no sava plāna īstenošanas;

c)

vajadzības gadījumā izmantot energopakalpojumu uzņēmumus un energoefektivitātes līgumu slēgšanu, lai finansētu renovācijas un īstenotu plānus energoefektivitātes uzturēšanai un uzlabošanai ilgtermiņā.

a)

veikt 1. punkta otrajā daļā paredzēto aprēķinu, izmantojot šādas vērtības: 1 % – 2014. un 2015. gadā, 1,25 % – 2016. un 2017. gadā, 1,5 % – 2018., 2019. un 2020. gadā;

b)

aprēķinā neiekļaut visu to enerģijas apjomu vai daļu no tā, kas pārdots izmantošanai rūpnieciskās darbībās, kuras uzskaitītas Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā;

c)

atļaut 1. punktā noteiktajā enerģijas ietaupījumā ieskaitīt enerģijas ietaupījumu, kas, īstenojot 14. panta 4. punktā, 14. panta 5. punkta b) apakšpunktā un 15. panta 1. līdz 6. punktā un 9. punktā paredzētās prasības, ir iegūts enerģijas pārveides, sadales un pārvades nozarēs, tostarp efektīvā centralizētas siltumapgādes un dzesēšanas infrastruktūrā; un

d)

šā panta 1. punktā minētajos enerģijas ietaupījumos ieskaitīt izmērāmu un pārbaudāmu enerģijas ietaupījumu, kas gūts atsevišķās darbībās, kuras veic kopš 2008. gada 31. decembra un kuru ietekme joprojām būs manāma 2020. gadā.

a)

to noteiktajos ietaupījuma pienākumos iekļaut prasības, kurām ir sociāls mērķis, tostarp pieprasot, lai daļa no energoefektivitātes pasākumiem prioritārā kārtā tiktu īstenoti mājsaimniecībās, kuras skar enerģētiskā nabadzība, vai sociālajās mājās;

b)

atļaut atbildīgajām pusēm ieskaitīt savā pienākumā sertificētu enerģijas ietaupījumu, ko panākuši energopakalpojumu sniedzēji vai citas trešās personas, tostarp gadījumos, kad atbildīgās puses, izmantojot citas valsts apstiprinātas struktūras vai publiskas iestādes, veicina tādu pasākumu īstenošanu, kuri var būt vai var nebūt saistīti ar oficiālām partnerībām un kuros var būt iesaistīti arī citi finansējuma avoti. Ja dalībvalstis to atļauj, tās nodrošina, ka ir ieviests apstiprināšanas process, kurš ir skaidrs, pārredzams un pieejams visiem tirgus dalībniekiem un kura mērķis ir, cik vien iespējams, samazināt sertifikācijas izmaksas;

c)

atļaut atbildīgajām pusēm attiecīgajā gadā gūto ietaupījumu uzskaitīt tā, it kā tas būtu gūts jebkurā no četriem iepriekšējiem vai trijiem nākamajiem gadiem.

a)

apkopotus statistikas datus par saviem galalietotājiem (norādot uz būtiskām izmaiņām salīdzinājumā ar iepriekš iesniegto informāciju); un

b)

aktuālo informāciju par galalietotāju patēriņu, tostarp vajadzības gadījumā par slodzes profiliem, klientu segmentāciju un ģeogrāfisko izvietojumu, vienlaikus saglabājot privātas vai sensitīvas komercinformācijas integritāti un konfidencialitāti saskaņā ar piemērojamiem Savienības tiesību aktiem.

a)

enerģijas vai CO2 nodokļi, kuru rezultātā mazinās tiešās lietošanas enerģijas patēriņš;

b)

finansējuma shēmas un instrumenti vai fiskāli stimuli, kuru ietekmē tiek piemērotas energoefektīvas tehnoloģijas vai paņēmieni un tāpēc mazinās tiešās lietošanas enerģijas patēriņš;

c)

noteikumi vai brīvprātīgas vienošanās, kuru ietekmē tiek piemērotas energoefektīvas tehnoloģijas vai paņēmieni un tāpēc mazinās tiešās lietošanas enerģijaspatēriņš;

d)

standarti un normas, kuru mērķis ir uzlabot ražojumu un pakalpojumu, tostarp ēku un transportlīdzekļu, energoefektivitāti, izņemot gadījumus, kad tie ir obligāti un piemērojami dalībvalstīs saskaņā ar Savienības tiesību aktiem;

e)

enerģijas patēriņa marķējuma shēmas, izņemot tās, kas ir obligātas un piemērojamas dalībvalstīs saskaņā ar Savienības tiesību aktiem;

f)

apmācība un izglītība, tostarp konsultēšanas programmas attiecībā uz enerģijas patēriņu, kuru rezultātā tiek piemērotas energoefektīvas tehnoloģijas vai paņēmieni un tāpēc mazinās tiešās lietošanas enerģijas patēriņš.

a)

politikas pasākumos līdz 2020. gada 31. decembrim ir paredzēti vismaz divi starpposma termiņi, un to rezultātā tiek sasniegts 1. punktā paredzēto mērķu vērienīgums;

b)

pēc vajadzības ir noteikta katras pilnvarotās puses, iesaistītās puses vai īstenojošās publiskās iestādes atbildība;

c)

enerģijas ietaupījums, kas jāpanāk, ir noteikts pārredzamā veidā;

d)

enerģijas ietaupījuma apjoms, kas ir prasīts vai jāpanāk, īstenojot politikas pasākumu, ir izteikts kā galapatēriņš vai kā primārās enerģijas patēriņš, izmantojot IV pielikumā noteiktos pārrēķina koeficientus;

e)

enerģijas ietaupījumu aprēķina, izmantojot V pielikuma 1. un 2. punktā minētās metodes un principus;

f)

enerģijas ietaupījumu aprēķina, izmantojot V pielikuma 3. punktā minētās metodes un principus;

g)

iesaistītās puses sniedz gada pārskatu par panākto enerģijas ietaupījumu, izņemot, ja tas nav iespējams, un dara to publiski pieejamu;

h)

tiek nodrošināta rezultātu pārraudzība, un ir paredzēti piemēroti pasākumi gadījumā, ja panākumi nav pietiekami;

i)

ir ieviesta kontroles sistēma, kurā ietilpst arī neatkarīga pārbaude par vismaz statistiski būtisku daļu no energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem; un

j)

ik gadu tiek publicēti dati par enerģijas ietaupījuma gada tendencēm.

a)

neatkarīgi veic saskaņā ar kvalifikācijas kritērijiem kvalificēti un/vai akreditēti eksperti; vai

b)

īsteno un uzrauga valsts tiesību aktos paredzētas neatkarīgas iestādes.

a)

tiek aizstāts lietošanā esošs skaitītājs, ja vien tas tehniski nav iespējams vai nav rentabli attiecībā pret paredzamo potenciālo enerģijas ietaupījumu ilgtermiņā;

b)

jaunā ēkā tiek veikts jauns pieslēgums vai ēkā notiek nozīmīgi atjaunošanas darbi, kā izklāstīts Direktīvā 2010/31/ES.

a)

tās nodrošina, ka galalietotāji no skaitītāju sistēmām var iegūt informāciju par faktisko izmantošanas laiku un ka, nosakot minimālās skaitītāju funkcijas un tirgus dalībniekiem noteiktos pienākumus, tiek pilnībā ņemti vērā energoefektivitātes mērķi un galalietotāju ieguvumi;

b)

atbilstīgi attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem datu aizsardzības un privātuma jomā tās nodrošina viedo skaitītāju un datu paziņošanas drošumu, kā arī galalietotāju privātumu;

c)

elektroenerģijas gadījumā un pēc galalietotāja pieprasījuma tās prasa skaitītāju operatoriem nodrošināt, lai skaitītājs vai skaitītāji varētu uzskaitīt elektroenerģiju, kas no galalietotāja telpām tiek ievadīta tīklā;

d)

tās nodrošina, lai gadījumā, ja galalietotāji to pieprasa, uzskaites dati par viņu elektroenerģijas ievadi tīklā un patēriņu no tā būtu pieejami viņiem vai trešai personai, kas rīkojas galalietotāja vārdā, viegli saprotamā formātā, kuru viņi var izmantot, lai salīdzinātu piedāvājumus pēc līdzvērtīgām pazīmēm;

e)

tās pieprasa, lai viedo skaitītāju uzstādīšanas laikā klientiem tiktu sniegti atbilstīgi padomi un informācija, jo īpaši par visām iespējām attiecībā uz skaitītāja rādījumu pārvaldību un enerģijas patēriņa pārraudzību.

a)

karstais ūdens mājsaimniecības vajadzībām;

b)

siltuma starojumam no ēkas konstrukcijām, un siltumam, kas vajadzīgs koplietošanas telpu apsildei (ja kāpņutelpas un koridori ir aprīkoti ar radiatoriem);

c)

dzīvokļu apsildei.

a)

kumulatīvi dati par patēriņu vismaz trīs iepriekšējos gados vai laikā kopš piegādes līguma sākuma, ja tas ir īsāks. Dati atbilst laikposmam, par kuru ir sagatavota parasta rēķina informācija; un

b)

detalizēti dati atbilstoši lietošanas laikam jebkurā dienā, nedēļā, mēnesī un gadā. Šie dati tiek darīti pieejami galalietotājam, izmantojot internetu vai skaitītāja saskarni, vismaz iepriekšējos 24 mēnešos vai laikā kopš piegādes līguma sākuma, ja tas ir īsāks.

a)

paredz, ka tādā apjomā, kādā galalietotājiem ir pieejama informācija par enerģijas rēķiniem un patēriņa vēsturi, pēc galalietotāja pieprasījuma to dara pieejamu galalietotāja izraudzītam energopakalpojumu sniedzējam;

b)

nodrošina, lai galalietotājiem tiktu piedāvāta iespēja rēķinu informāciju un rēķinus saņemt elektroniskā formātā un lai viņi pēc pieprasījuma saņemtu skaidru un viegli saprotamu skaidrojumu par to, kā ir sagatavots viņu rēķins, it īpaši, ja rēķinu pamatā nav faktiskais patēriņš;

c)

nodrošina, ka līdz ar rēķinu ir pieejama visa attiecīgā informācija, lai saskaņā ar VII pielikumu galalietotājiem nodrošinātu izsmeļošu atskaiti par aktuālajām enerģijas izmaksām;

d)

var paredzēt, ka pēc galalietotāja pieprasījuma šajos rēķinos iekļauto informāciju neuzskata par maksājuma pieprasījumu. Šādos gadījumos dalībvalstis nodrošina, lai energoresursu piegādātāji piedāvātu elastīgu kārtību faktisko maksājumu veikšanai;

e)

pieprasa, lai informācija un enerģijas izmaksu aplēses pēc patērētāju pieprasījuma tiktu nodrošinātas laikus un viegli saprotamā formātā, kuru patērētāji var izmantot, lai salīdzinātu piedāvājumus pēc līdzvērtīgām pazīmēm.

a)

uz uzvedības maiņas veicināšanu vērsta instrumentu un politikas darbību virkne, kurā var ietvert:

b)

paņēmieni un līdzekļi, ar ko patērētājus un patērētāju organizācijas iesaista iespējamā viedo skaitītāju ieviešanā, darot tiem zināmas:

a)

tiek plānota jauna termoelektroenerģijas ražošanas iekārta, kuras kopējā ievadītā siltumjauda pārsniedz 20 MW, – lai izvērtētu, kādas būtu izmaksas un ieguvumi, nosakot, ka iekārtai jādarbojas kā augstas efektivitātes koģenerācijas iekārtai;

b)

pastāvoša termoelektroenerģijas ražošanas iekārta, kuras kopējā ievadītā siltumjauda pārsniedz 20 MW, tiek būtiski modernizēta, – lai izvērtētu, kādas būtu izmaksas un ieguvumi, pārveidojot to par augstas efektivitātes koģenerāciju;

c)

tiek plānota vai būtiski modernizēta rūpnieciska iekārta, kuras kopējā ievadītā siltumjauda pārsniedz 20 MW un kura rada siltuma pārpalikumu izmantojamā temperatūrā, – lai izvērtētu, kādas būtu izmaksas un ieguvumi, izmantojot siltuma pārpalikumus, lai apmierinātu ekonomiski pamatotu pieprasījumu, tostarp izmantojot koģenerāciju, kā arī pieslēdzot minēto iekārtu centralizētas siltumapgādes un dzesēšanas tīklam;

d)

tiek plānots jauns centralizētas siltumapgādes un dzesēšanas tīkls, vai pastāvošā centralizētas siltumapgādes vai dzesēšanas tīklā tiek plānota jauna enerģijas ražošanas iekārta, kuras kopējā ievadītā siltumjauda pārsniedz 20 MW, vai ir paredzēts būtiski modernizēt šādu pastāvošu iekārtu, – lai izvērtētu, kādas būtu izmaksas un ieguvumi, izmantojot netālu esošu rūpniecisku iekārtu siltuma pārpalikumu.

a)

tādas maksimālās slodzes un rezerves elektroenerģijas ražošanas iekārtas, kuras paredzēts ekspluatēt mazāk nekā 1 500 darba stundas gadā – rēķinot kā slīdošo vidējo piecu gadu laikposmā –, balstoties uz dalībvalstu noteiktu pārbaudes procedūru, ar ko tiek nodrošināta šo atbrīvošanas kritēriju ievērošana;

b)

kodolenerģijas iekārtas;

c)

iekārtas, kam jāatrodas tuvu pie ģeoloģiskām uzglabāšanas vietām, kuras ir apstiprinātas saskaņā ar Direktīvu 2009/31/EK.

a)

ņemtu vērā 1. punktā minētā visaptverošā izvērtējuma rezultātu;

b)

nodrošinātu, ka tiek izpildītas 5. punktā minētās prasības; un

c)

ņemtu vērā 5. punktā minētās izmaksu un ieguvumu analīzes rezultātus.

a)

tiek veikts izvērtējums par gāzes un elektroenerģijas infrastruktūras energoefektivitātes potenciālu, jo īpaši attiecībā uz pārvadi, sadali, slodzes vadību un savietojamību, kā arī pieslēgumu enerģijas ražošanas iekārtām, tostarp enerģijas mikroģeneratoru piekļuves iespējām;

b)

tiek apzināti konkrēti pasākumi un ieguldījumi, lai tīkla infrastruktūrā ieviestu rentablus energoefektivitātes uzlabojumus, paredzot to ieviešanas termiņus.

a)

garantē elektroenerģijas, kas iegūta augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā, pārvadi un sadali;

b)

nodrošina elektroenerģijai, kas iegūta augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā, prioritāru vai garantētu piekļuvi tīklam;

c)

vadot elektroenerģijas ražošanas iekārtu darbību, dod priekšroku elektroenerģijai, kas iegūta augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā, ciktāl to ļauj valsts elektroenerģijas sistēmas droša darbība.

a)

izplatot skaidru un viegli pieejamu informāciju par:

b)

veicinot kvalitātes marķējumu izstrādi, inter alia no tirgotāju apvienību puses;

c)

saskaņā ar 16. pantu darot publiski pieejamu un regulāri atjauninot pieejamo kvalificēto un/vai sertificēto energopakalpojumu sniedzēju un to kvalifikācijas dokumentu un/vai sertifikātu sarakstu vai arī nodrošinot saskarni, kur energopakalpojumu sniedzēji var sniegt informāciju;

d)

atbalstot to, ka publiskais sektors izmanto energopakalpojumu piedāvājumus, jo īpaši ēku modernizācijai, un šajā nolūkā:

e)

valsts energoefektivitātes rīcības plānā sniedzot kvalitatīvu pārskatu par energopakalpojumu tirgus pašreizējo un turpmāko attīstību.

a)

apzinot un publiskojot kontaktpunktus, kur galalietotāji var iegūt 1. punktā minēto informāciju;

b)

vajadzības gadījumā veicot pasākumus, lai novērstu regulatīvus un neregulatīvus šķēršļus, kas traucē slēgt energoefektivitātes līgumus un ieviest citus energoefektivitātes pakalpojumu paraugus enerģijas taupīšanas pasākumu apzināšanai un/vai īstenošanai;

c)

apsverot iespēju izveidot neatkarīgu mehānismu, piemēram, ombudu, vai iecelt šādu uzdevumu veicēju, lai nodrošinātu sūdzību efektīvu izskatīšanu un strīdu ārpustiesas izšķiršanu saistībā ar energopakalpojumu līgumiem;

d)

radot iespēju neatkarīgiem tirgus starpniekiem veicināt tirgus attīstību pieprasījuma un piedāvājuma pusē.

a)

atšķirības stimulos ēkas īpašniekam un īrniekam vai nomniekam vai arī vairākiem īpašniekiem – lai nodrošinātu, ka šīs personas netiek atturētas veikt ieguldījumus energoefektivitātes uzlabošanā, kurus tās citādi būtu veikušas, tādēļ, ka viņi paši nesaņems visus ieguvumus, vai ka nav noteikumu par to, kā starp viņiem sadalīt izmaksas un ieguvumus, tostarp valsts noteikumu un pasākumu, kas regulē lēmumu pieņemšanas procesus attiecībā uz īpašumu, kas pieder vairākiem īpašniekiem;

b)

normatīvi akti un administratīvā prakse attiecībā uz publisko iepirkumu un ikgadējo budžeta veidošanu un grāmatvedību, lai nodrošinātu to, ka atsevišķas publiskās struktūras netiek atturētas veikt ieguldījumus energoefektivitātes uzlabošanā un paredzamo dzīves cikla izmaksu samazināšanā, kā arī izmantot energoefektivitātes līgumus un citus trešo personu finansēšanas pasākumus uz ilgtermiņa līguma pamata.

a)

mainīt 7. panta 1. punktā norādīto beigu datumu;

b)

pārskatīt 7. panta 1., 2. un 3. punktā noteiktās prasības;

c)

noteikt papildu kopējās prasības, jo īpaši attiecībā uz 7. panta 7. punktā minētajiem jautājumiem.

1)

iekļauj šādu apsvērumu:

2)

direktīvas 6. panta 1. punkta beigās pievieno šādu teikumu:

“Tas neskar energoefektivitātes prasības un sistēmas prasības, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Direktīvas 2010/31/ES 4. panta 1. punktu un 8. pantu.”

14.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 315/57

(1)

Savienība ir sev noteikusi mērķi saglabāt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kuras pamatā ir tiesas nolēmumu savstarpēja atzīšana civillietās un krimināllietās.

(2)

Eiropas Savienība ir apņēmusies aizsargāt noziegumos cietušos un izveidot minimālos standartus attiecībā uz tiem, un Padome ir pieņēmusi Pamatlēmumu 2001/220/TI (2001. gada 15. marts) par cietušo statusu kriminālprocesā (4). Saskaņā ar “Stokholmas programmu – atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā” (5), ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē, Komisija un dalībvalstis bija aicinātas izpētīt, kā var uzlabot tiesību aktus un praktiskos atbalsta pasākumus cietušo aizsardzībai, ar īpašu akcentu uz visu cietušo, tostarp prioritārā kārtā – terorisma dēļ cietušo, atbalstu un atzīšanu.

(3)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. panta 2. punktā ir paredzēts, ka jāpieņem minimālie noteikumi, ko piemēro dalībvalstīs, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu un policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts, jo īpaši attiecībā uz “nozieguma upuru tiesībām”.

(4)

Padome 2011. gada 10. jūnija rezolūcijā par Ceļvedi cietušo tiesību un aizsardzības stiprināšanai, jo īpaši kriminālprocesā (6) (“Budapeštas ceļvedis”), paziņoja, ka būtu jārīkojas Savienības līmenī, lai stiprinātu noziegumos cietušo tiesības, atbalstu un aizsardzību. Tādēļ šīs direktīvas mērķis saskaņā ar minēto rezolūciju ir pārskatīt un papildināt Pamatlēmumā 2001/220/TI izklāstītos principus un veikt nozīmīgus pasākumus, paaugstinot cietušo aizsardzības līmeni visā Savienībā, jo īpaši saistībā ar kriminālprocesu.

(5)

Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūcijā par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (7) visas dalībvalstis ir aicinātas uzlabot tiesību aktus un politiku, lai cīnītos pret visu veidu vardarbību pret sievietēm, un rīkoties, lai novērstu cēloņus vardarbībai pret sievietēm, tostarp izmantojot preventīvus pasākumus, un Savienība ir aicināta garantēt visiem vardarbībā cietušajiem tiesības uz palīdzību un atbalstu.

(6)

Savā 2011. gada 5. aprīļa rezolūcijā par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai (8) Eiropas Parlaments ierosināja stratēģiju, lai apkarotu pret sievietēm vērstu vardarbību, vardarbību ģimenē un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu – kā pamatu turpmākiem krimināltiesību instrumentiem tiesību aktu jomā, kas vērsti pret vardarbību dzimuma dēļ, tostarp pamatu pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanas sistēmai (politika, profilakse, aizsardzība, saukšana pie atbildības, piesardzība un partnerība), kura būs jāīsteno ar Savienības rīcības plānu. Starptautisks šīs jomas regulējums aptver 1979. gada 18. decembrī pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas ieteikumus un lēmumus, kā arī 2011. gada 7. aprīlī pieņemto Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.

(7)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/99/ES (2011. gada 13. decembris) par Eiropas aizsardzības rīkojumu (9) ir izveidots mehānisms aizsardzības pasākumu krimināllietās savstarpējai atzīšanai dalībvalstīs. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/36/ES (2011. gada 5. aprīlis) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/93/ES (2011. gada 13. decembris) par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu (11) inter alia ir risinātas īpašās vajadzības, kādas ir konkrētu kategoriju cietušajiem cilvēku tirdzniecības, seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas gadījumos.

(8)

Padomes Pamatlēmumā 2002/475/TI (2002. gada 13. jūnijs) par terorisma apkarošanu (12) ir atzīts, ka terorisms ir viens no visnopietnākajiem Savienības pamatos esošo principu, tostarp demokrātijas principa, pārkāpumiem, un ir atzīts, ka inter alia tas apdraud cilvēktiesību brīvu īstenošanu.

(9)

Noziegums ir ļaundarība pret sabiedrību, kā arī cietušo individuālo tiesību pārkāpšana. Noziegumos cietušie būtu attiecīgi jāatzīst, un pret viņiem būtu jāizturas ar cieņu, iejūtīgi un profesionāli, un bez jebkādas diskriminācijas, kas balstīta uz tādiem apsvērumiem kā rase, ādas krāsa, etniskā vai sociālā izcelsme, ģenētiskās īpašības, valoda, ticība vai pārliecība, politiskie vai jebkādi citi uzskati, piederība kādai nacionālajai minoritātei, īpašums, izcelsme, invaliditāte, vecums, dzimums, dzimuma izpausme, dzimumidentitāte, dzimumorientācija, uzturēšanās statuss vai veselība. Visā saziņā ar kompetentu iestādi, kas darbojas saistībā ar kriminālprocesu, vai ar jebkuru dienestu, kas nonāk saskarsmē ar cietušajiem, piemēram, ar cietušo atbalsta vai atjaunojošās justīcijas dienestiem, būtu jāņem vērā noziegumos cietušo individuālā situācija un neatliekamās vajadzības, vecums, dzimums, iespējamā invaliditāte un brieduma līmenis, vienlaikus pilnībā ievērojot viņu fizisko, garīgo un morālo neaizskaramību. Noziegumos cietušie būtu jāaizsargā no sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, no iebiedēšanas un no atriebības, tiem būtu jāsaņem piemērots atbalsts, kas sekmētu to atlabšanu, un būtu jānodrošina pietiekama piekļuve tiesu sistēmai.

(10)

Šī direktīva neskar noziegumos cietušo uzturēšanās nosacījumus dalībvalstu teritorijā. Dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, ar kuriem nodrošina, lai šajā direktīvā noteiktās tiesības netiktu piemērotas nosacīti – atkarībā no cietušās personas uzturēšanās statusa attiecīgās dalībvalsts teritorijā vai no cietušās personas pilsonības vai valstspiederības. Paziņošana par noziegumu un piedalīšanās kriminālprocesā nerada nekādas tiesības attiecībā uz cietušās personas uzturēšanās statusu.

(11)

Šajā direktīvā nosaka minimālos noteikumus. Dalībvalstis var paplašināt direktīvā noteiktās tiesības, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni.

(12)

Šajā direktīvā noteiktās tiesības neskar likumpārkāpēja tiesības. Termins “likumpārkāpējs” attiecas uz personu, kura ir notiesāta par nozieguma izdarīšanu. Tomēr, piemērojot šo direktīvu, tas attiecas arī uz aizdomās turēto vai apsūdzēto personu pirms vainas atzīšanas vai notiesāšanas, un tas neskar nevainīguma prezumpciju.

(13)

Šo direktīvu piemēro attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas veikti Savienībā, un attiecībā uz kriminālprocesiem, kas notiek Savienībā. Eksteritoriālos noziedzīgos nodarījumos cietušajiem tā piešķir tiesības tikai attiecībā uz kriminālprocesiem, kas notiek Savienībā. Sūdzību iesniegšana kompetentām iestādēm ārpus Savienības, piemēram, vēstniecībām, nerada šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

(14)

Piemērojot šo direktīvu, vispirms ir jāņem vērā bērnu intereses saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un 1989. gada 20. novembrī pieņemto ANO Konvenciju par bērna tiesībām. Cietušie bērni būtu jāuzskata par pilntiesīgiem attiecībā uz šajā direktīvā noteiktajām tiesībām, un pret viņiem būtu attiecīgi jāizturas, viņiem vajadzētu būt tiesīgiem izmantot šīs tiesības tādā veidā, lai tiktu ņemta vērā viņu spēja izteikt pašiem savu viedokli.

(15)

Piemērojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai cietušie ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem varētu pilnībā baudīt šajā direktīvā noteiktās tiesības, tostarp vienkāršojot piekļuvi telpām, kurās norit kriminālprocesa izskatīšana, un piekļuvi informācijai.

(16)

Terora aktos cietušie ir pārdzīvojuši uzbrukumus, kuri pamatā bija iecerēti, lai kaitētu sabiedrībai. Tādēļ viņiem var būt vajadzīga īpaša uzmanība, atbalsts un atzīšana no sabiedrības puses, ņemot vērā pret viņiem pastrādātā nozieguma īpašo veidu. Terora aktos cietušie var būt pakļauti nozīmīgai publiskai ievērībai, un viņiem bieži var būt vajadzīga atzīšana no sabiedrības puses un cieņpilna tās attieksme. Tādēļ dalībvalstīm īpaši būtu jāņem vērā terora aktos cietušo vajadzības un būtu jācenšas aizsargāt viņu cieņu un drošību.

(17)

Vardarbība, kas ir vērsta pret personu minētās personas dzimuma, dzimumidentitātes vai dzimuma izpausmes dēļ vai kas nesamērīgā pārsvarā skar konkrēta dzimuma personas, tiek uzskatīta par vardarbību dzimuma dēļ. Tās rezultātā var rasties fizisks, seksuāls, emocionāls vai psiholoģisks kaitējums vai ekonomisks zaudējums cietušajam vai var tikt izraisītas ciešanas. Vardarbību dzimuma dēļ saprot kā diskriminācijas veidu un cietušā pamatbrīvību pārkāpumu, un tā aptver vardarbību tuvās attiecībās, seksuālu vardarbību (tostarp izvarošanu, vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu un uzmākšanos), cilvēku tirdzniecību, verdzību, kā arī dažādu kaitējošu darbību veidus, piemēram, piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un tā dēvētos “goda aizstāvības” noziegumus. No vardarbības dzimuma dēļ cietušajām sievietēm un viņu bērniem bieži ir vajadzīgs īpašs atbalsts un aizsardzība, jo šāda veida vardarbība ir saistīta ar paaugstinātu sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības risku.

(18)

Ja vardarbība ir veikta tuvās attiecībās, to ir veikusi persona, kas ir pašreizējais vai bijušais laulātais vai partneris, vai kāds cits cietušā ģimenes loceklis, neatkarīgi no tā, vai likumpārkāpējam ir vai ir bijusi kopīga ģimenes saimniecība ar cietušo. Šāda vardarbība varētu aptvert fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku vardarbību, un tās rezultātā varētu rasties fizisks, garīgs vai emocionāls kaitējums vai ekonomisks zaudējums. Vardarbība tuvās attiecībās ir nopietna un bieži vien slēpta sociāla problēma, kas varētu izraisīt sistemātisku psiholoģisku un fizisku kaitējumu ar nopietnām sekām, jo likumpārkāpējs ir persona, uz kuru cietušajam vajadzētu varēt paļauties. Tādēļ no vardarbības tuvās attiecībās cietušajiem var būt vajadzīgi īpaši aizsardzības pasākumi. Šāda veida vardarbība nesamērīgā pārsvarā skar sievietes, un stāvoklis var būt daudz sliktāks, ja sieviete no likumpārkāpēja ir atkarīga ekonomiski, sociāli vai saistībā ar viņas uzturēšanās tiesībām.

(19)

Persona būtu jāuzskata par cietušo neatkarīgi no tā, vai likumpārkāpējs ir identificēts, aizturēts, apsūdzēts vai notiesāts, un neatkarīgi no radnieciskām attiecībām starp tiem. Ir iespējams, ka nozieguma rezultātā kaitējums ir radies arī cietušā ģimenes locekļiem. Nozieguma rezultātā kaitējums varētu rasties jo īpaši tās personas ģimenes locekļiem, kuras nāves tiešais cēlonis bija noziedzīgs nodarījums. Tādēļ arī uz šādiem ģimenes locekļiem, kas ir netieši noziegumos cietušie, būtu jāattiecina šajā direktīvā noteiktā aizsardzība. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu spēt ieviest procedūras, lai ierobežotu tādu ģimenes locekļu skaitu, kas var izmantot šajā direktīvā noteiktās tiesības. Gadījumā, ja cietušais ir bērns, bērnam vai, ja vien tas nav pretrunā bērna interesēm, personai, kurai ir vecāku atbildība, vajadzētu būt tiesīgai bērna vārdā izmantot šajā direktīvā noteiktās tiesības. Šī direktīva neskar valstu administratīvās procedūras, kas vajadzīgas, lai apstiprinātu, ka kāda persona ir cietušais.

(20)

Cietušo loma krimināltiesību sistēmā un tas, vai viņi var aktīvi piedalīties kriminālprocesā, dalībvalstīs atšķiras atkarībā no valsts sistēmas, un to nosaka viens vai vairāki šādi kritēriji: valsts sistēmā cietušajam ir paredzēts juridisks statuss kā kriminālprocesa dalībniekam; uz cietušo attiecas tiesiska prasība vai cietušajam liek aktīvi piedalīties kriminālprocesā, piemēram, kā lieciniekam; un/vai cietušajam saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir likumīgas tiesības aktīvi piedalīties kriminālprocesā, un viņš vēlas to darīt, ja valsts sistēmā nav paredzēts, ka cietušajiem ir juridiskais statuss kā kriminālprocesa dalībniekiem. Ja ir atsauces uz cietušā lomu attiecīgajā krimināltiesību sistēmā, dalībvalstīm būtu jānosaka, kuri no minētajiem kritērijiem tiek piemēroti, lai noteiktu šajā direktīvā noteikto tiesību apjomu.

(21)

Kompetento iestāžu, cietušo atbalsta dienestu un atjaunojošās justīcijas dienestu sniegtā informācija un ieteikumi būtu jānodrošina, izmantojot pēc iespējas dažādākus līdzekļus un tādā veidā, lai cietušais tos saprastu. Šāda informācija un ieteikumi būtu jāsniedz vienkāršā un skaidri saprotamā valodā. Būtu arī jānodrošina, lai cietušo varētu saprast procesa laikā. Šajā ziņā būtu jāņem vērā cietušā zināšanas valodā, kas tiek izmantota informācijas sniegšanai, cietušā vecums, briedums, intelektuālās un emocionālās spējas, lasītprasme un rakstītprasme, un jebkuri garīgie vai fiziskie traucējumi. Īpaši būtu jāņem vērā grūtības saprast vai sazināties, kuru cēlonis var būt kāda veida invaliditāte, piemēram, dzirdes vai runas traucējumi. Tāpat kriminālprocesa laikā būtu jāņem vērā arī cietušā ierobežotās saziņas spējas, ja tādas ir.

(22)

Piemērojot šo direktīvu, būtu jāuzskata, ka brīdis, kad ir iesniegta sūdzība, pieder pie kriminālprocesa. Tam būtu jāattiecas arī uz situācijām, kad kāda noziedzīga nodarījuma rezultātā, kurā ir cietušais, kriminālprocesu ex officio ierosina iestādes.

(23)

Pēc pirmās saziņas ar kompetento iestādi informācija par izdevumu atlīdzināšanu būtu jāsniedz, piemēram, bukletā, kurā ir izklāstīti pamatnosacījumi šādai izdevumu atlīdzināšanai. Dalībvalstīm nebūtu jāizvirza prasība šajā kriminālprocesa sākumposmā pieņemt lēmumu par to, vai attiecīgais cietušais atbilst nosacījumiem, lai atlīdzinātu izdevumus.

(24)

Paziņojot par noziegumu, cietušajiem būtu jāsaņem no policijas rakstisks apliecinājums par viņu sūdzību, kurā ir norādīti tādi nozieguma pamatelementi kā nozieguma veids, laiks un vieta un jebkurš nozieguma radītais zaudējums vai kaitējums. Šajā apliecinājumā būtu jāiekļauj lietas numurs un nozieguma paziņošanas laiks un vieta, lai to varētu izmantot kā pierādījumu tam, ka par noziegumu ir ziņots, piemēram, saistībā ar apdrošināšanas prasībām.

(25)

Neskarot noteikumus saistībā ar noilguma laikposmiem, nevajadzētu atteikt cietušā sūdzības iesniegšanas apliecinājumu, ja ziņošana par noziedzīgu nodarījumu ir novēlota bailēs no atriebības, pazemojuma vai apkaunojuma.

(26)

Sniedzot informāciju, tas būtu jādara pietiekami plaši, lai nodrošinātu cieņpilnu attieksmi pret cietušajiem un lai cietušie varētu pieņemt apzinātus lēmumus par savu dalību procesā. Šajā ziņā īpaši svarīga ir informācija, kas cietušajam ļauj uzzināt par jebkāda procesa pašreizējo stāvokli. Tas tāpat arī attiecas uz informāciju, kas cietušajam ļauj pieņemt lēmumu par to, vai lūgt pārskatīt lēmumu par kriminālvajāšanas neveikšanu. Ja nav prasīts citādi, informāciju cietušajam būtu jāvar sniegt mutiski vai rakstveidā, tostarp izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus.

(27)

Informācija cietušajam būtu jāsniedz, nosūtot to uz pēdējo zināmo korespondences adresi vai elektronisko kontaktadresi, ko cietušais ir paziņojis kompetentajai iestādei. Izņēmuma gadījumos, piemēram, lietā iesaistīto cietušo personu lielā skaita dēļ, vajadzētu būt iespējai informāciju sniegt presē, kompetentās iestādes oficiālajā tīmekļa vietnē vai ar līdzīgu informācijas kanālu starpniecību.

(28)

Dalībvalstīm nebūtu jāuzliek par pienākumu sniegt informāciju, ja šīs informācijas izpaušana varētu ietekmēt kādas lietas pienācīgu izskatīšanu vai kaitēt konkrētajai lietai vai personai un ja tās uzskata, ka tas ir pretrunā būtiskām to drošības interesēm.

(29)

Kompetentajām iestādēm būtu jānodrošina, lai cietušie saņemtu atjauninātu kontaktinformāciju saziņai par viņu lietu, ja vien viņi nav izteikuši vēlmi nesaņemt šādu informāciju.

(30)

Atsauce uz vārdu “lēmums” saistībā ar tiesībām uz informāciju, kā arī mutisku un rakstisku tulkošanu būtu jāsaprot vienīgi kā atsauce uz vainas konstatēšanu vai citādu kriminālprocesa izbeigšanu. Minētā lēmuma iemeslus cietušajam būtu jādara zināmus tā dokumenta kopijas veidā, kurā ietverts minētais lēmums, vai arī to īsa kopsavilkuma veidā.

(31)

Tiesības uz informāciju par tiesas sēdes laiku un vietu, kas paredzēta saistībā ar sūdzību par noziedzīgo nodarījumu, kuru pārcietis cietušais, būtu jāpiemēro arī informācijai par laiku un vietu, kad tiek sniegta kāda liecība saistībā ar attiecīgajā lietā izdarītā sprieduma pārsūdzību.

(32)

Cietušajiem pēc viņu lūguma vajadzētu sniegt konkrētu informāciju par likumpārkāpēja atbrīvošanu vai izbēgšanu, vismaz gadījumos, kad varētu rasties apdraudējums cietušajiem vai kad ir konstatēts kaitējuma risks cietušajiem, ja vien nav konstatēts kaitējuma risks likumpārkāpējam, kas rastos paziņojuma rezultātā. Ja ir konstatēts, ka paziņošana varētu radīt kaitējuma risku likumpārkāpējam, kompetentajai iestādei, nosakot piemērotu rīcību, būtu jāņem vērā visi citi iespējamie riski. Atsaucei uz jēdzienu “konstatēts kaitējuma risks cietušajiem” vajadzētu aptvert tādus faktorus kā nozieguma raksturs un smagums un atriebības risks. Tādēļ to nevajadzētu piemērot attiecībā uz situācijām, kad ir izdarīti sīki noziegumi un tādēļ pastāv tikai niecīga iespēja, ka cietušajam tiks nodarīts kaitējums.

(33)

Cietušajiem būtu jāsaņem informācija par visām tiesībām pārsūdzēt lēmumu par likumpārkāpēja atbrīvošanu, ja valsts tiesību aktos šādas tiesības ir paredzētas.

(34)

Taisnīgu tiesu nevar nodrošināt, ja cietušie nevar pienācīgi paskaidrot nozieguma apstākļus un sniegt liecību kompetentajām iestādēm saprotamā veidā. Vienlīdz svarīgi ir nodrošināt, ka pret noziegumos cietušajiem izturas ar cieņu un ka viņi spēj izmantot savas tiesības. Tāpēc mutiskajai tulkošanai vajadzētu būt pieejamai bez maksas cietušā pratināšanas laikā un tādēļ, lai viņi varētu aktīvi piedalīties tiesas sēdē saskaņā ar cietušā lomu attiecīgajā krimināltiesību sistēmā. Attiecībā uz citiem kriminālprocesa aspektiem vajadzība pēc mutiskās un rakstiskās tulkošanas var būt atšķirīga atkarībā no konkrētiem jautājumiem, cietušā lomas attiecīgajā krimināltiesību sistēmā un iesaistīšanās procesā, kā arī no viņa īpašajām tiesībām. Šādos citos gadījumos mutisko un rakstisko tulkošanu nodrošina tikai tādā mērā, kādā tas ir nepieciešams cietušo personu tiesību izmantošanai.

(35)

Cietušajam būtu jāpiešķir tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām pārsūdzēt lēmumu, kurā noteikts, ka mutiska vai rakstiska tulkošana nav vajadzīga. No šīm tiesībām neizriet dalībvalstīm noteikts pienākums nodrošināt atsevišķu mehānismu vai sūdzību iesniegšanas procedūru, kādā šādu lēmumu var pārsūdzēt, un šīm tiesībām nebūtu nepamatoti jāpaildzina kriminālprocess. Pietiktu ar lēmumu iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar pastāvošajām valsts procedūrām.

(36)

Faktam, ka cietušais runā reti sastopamā valodā, nebūtu jākalpo par pamatu lēmumam, ka mutiska vai rakstiska tulkošana nepamatoti paildzinātu kriminālprocesu.

(37)

Atbalstam vajadzētu būt pieejamam no brīža, kad kompetentās iestādes ir uzzinājušas par cietušo, visa kriminālprocesa laikā un atbilstīgu laikposmu pēc šā procesa saskaņā ar cietušā vajadzībām un šajā direktīvā noteiktajām tiesībām. Atbalsts būtu jāsniedz dažādos veidos bez pārmērīgām formalitātēm, nodrošinot pietiekamu ģeogrāfisko izplatību dalībvalstīs, lai visiem cietušajiem būtu iespējams piekļūt šādiem pakalpojumiem. Cietušajiem, kas nozieguma smaguma dēļ ir guvuši ievērojamu kaitējumu, varētu pieprasīt speciālistu atbalsta pakalpojumus.

(38)

Īpaši neaizsargātām personām vai personām, kas atrodas īpaši apdraudētās situācijās, piemēram, kas atkārtoti ir cietušas no vardarbības tuvās attiecībās, no vardarbības dzimuma dēļ vai cietušas cita veida noziegumos kādā dalībvalstī, kuras pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji tās nav, būtu jānodrošina speciālistu atbalsts un juridiska aizsardzība. Speciālistu atbalsta pakalpojumu pamatā vajadzētu būt integrētai un mērķtiecīgai pieejai, kurā jo īpaši būtu jāņem vērā konkrētās cietušo vajadzības, noziedzīga nodarījuma rezultātā nodarītā kaitējuma smagums, kā arī attiecības starp cietušajiem, likumpārkāpējiem, bērniem un viņu plašākā sociālā vide. Galvenajam šo dienestu un to personāla mērķim, kuriem ir liela nozīme, lai palīdzētu cietušajam atlabt no noziedzīgajā nodarījumā gūtā kaitējuma vai traumas vai pārvarēt iespējamu nozieguma radītu kaitējumu vai traumu, vajadzētu būt informēt cietušos par viņu tiesībām, kuras noteiktas šajā direktīvā, lai viņi var pieņemt lēmumus labvēlīgā vidē, kur pret viņiem izturas ar cieņu un iejūtīgi. Atbalsta veidi, kādi ar šiem speciālistu atbalsta pakalpojumiem būtu jāpiedāvā, varētu ietvert patvēruma un droša mājokļa, neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu, norīkošanu uz medicīnisko vai kriminālistikas pārbaudi, lai gūtu pierādījumus izvarošanas un vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšanas gadījumos, īstermiņa vai ilgtermiņa psiholoģiskās konsultācijas nodrošināšanu, aprūpi traumu gadījumos, juridiskas konsultācijas, advokātu un īpašus pakalpojumus tieši vai netieši cietušajiem bērniem.

(39)

Netiek prasīts, lai cietušo atbalsta dienesti paši nodrošinātu plašu speciālistu sniegtu un profesionālu ekspertīzi. Vajadzības gadījumā cietušo atbalsta dienesti palīdz saņemt jau pastāvošu profesionālu atbalstu, piemēram, psihologu atbalstu.

(40)

Lai arī atbalsta sniegšanai nevajadzētu būt atkarīgai no tā, vai cietušie iesniedz sūdzību par noziedzīgu nodarījumu kādai kompetentai iestādei, piemēram, policijai, šādas iestādes bieži vien ir vispiemērotākajā situācijā, lai cietušos informētu par atbalsta iespējamību. Tādēļ dalībvalstis tiek aicinātas radīt piemērotus apstākļus, lai cietušos varētu nosūtīt uz cietušo atbalsta dienestiem, tostarp nodrošinot, lai datu aizsardzības prasības var tikt un tiek izpildītas. Būtu jāizvairās no atkārtotas nosūtīšanas.

(41)

Ja cietušajiem ir atļauts sniegt rakstiskus paziņojumus vai paskaidrojumus, būtu jāuzskata, ka cietušie ir izmantojuši tiesības tikt uzklausītiem.

(42)

Cietušajiem bērniem nedrīkstētu liegt tiesības tikt uzklausītiem kriminālprocesā tikai tādēļ, ka cietušais ir bērns, vai minētā cietušā vecuma dēļ.

(43)

Tiesības uz lēmuma neveikt kriminālvajāšanu pārskatīšanu būtu jāsaprot kā attiecināmas uz lēmumiem, ko pieņēmuši prokurori un izmeklēšanas tiesneši vai tiesībaizsardzības iestādes, piemēram, policijas amatpersonas, bet ne uz lēmumiem, ko pieņēmušas tiesas. Jebkāds lēmums neveikt kriminālvajāšanu būtu jāpārskata citai personai vai citai iestādei, nevis tai, kas ir pieņēmusi sākotnējo lēmumu, izņemot gadījumu, kad sākotnējo lēmumu neveikt kriminālvajāšanu ir pieņēmusi augstākā kriminālvajāšanas iestāde, kuras lēmumu nav iespējams pārskatīt, – tādā gadījumā pārskatīšanu var veikt tā pati iestāde. Tiesības uz lēmuma neveikt kriminālvajāšanu pārskatīšanu neattiecas uz īpašajām procedūrām, piemēram, uz procesiem pret parlamenta deputātiem vai valdības locekļiem saistībā ar to amata pienākumu pildīšanu.

(44)

Lēmumam, ar kuru izbeidz kriminālprocesu, būtu jāietver situācijas, kurās prokurors nolemj atsaukt apsūdzības vai izbeigt procesu.

(45)

Ar prokurora lēmumu, kura rezultātā ir noticis ārpustiesas izlīgums un tādējādi ir izbeigts kriminālprocess, tiesības uz to, lai tiktu pārskatīts prokurora lēmums neveikt kriminālvajāšanu, cietušajiem liedz vienīgi tad, ja izlīgums ietver brīdinājumu vai pienākumu.

(46)

Atjaunojošās justīcijas pakalpojumi, piemēram, mediācija starp cietušo un likumpārkāpēju, ģimenes grupu pārrunas un cita veida sabiedriskas samierināšanas darbības (“sentencing circles”), var nākt cietušajam par labu, taču to laikā ir vajadzīgi aizsardzības pasākumi, lai nepieļautu sekundāru un turpmāku viktimizāciju, iebiedēšanu un atriebību. Tādēļ, lai sniegtu šādus pakalpojumus, vispirms būtu jāņem vērā cietušā intereses un vajadzības, mazinot cietušajam nodarīto kaitējumu un nepieļaujot turpmāku kaitējumu. Nododot lietu kādam atjaunojošās justīcijas dienestam un šīs atjaunojošās justīcijas procesa laikā būtu jāņem vērā tādi faktori kā nozieguma raksturs un smagums, no tā izrietošā kaitējuma pakāpe, atkārtota vardarbība pret cietušā fizisko, seksuālo vai psiholoģisko neaizskaramību, spēka nesamērīgums, kā arī cietušā vecums, briedums vai intelektuālās spējas, kas varētu ierobežot vai mazināt viņa spējas izdarīt apzinātu izvēli vai varētu negatīvi ietekmēt pozitīvu iznākumu cietušajam. Atjaunojošās justīcijas procesiem principā vajadzētu būt konfidenciāliem, izņemot gadījumus, kad puses ir vienojušās citādi vai kad tas ir prasīts valsts tiesību aktos saistībā ar sevišķām sabiedrības interesēm. Tādus faktorus kā izteiktus draudus vai jebkādas vardarbības izpausmes procesa laikā var uzskatīt par faktoriem, kas prasa izpaušanu sabiedrības interesēs.

(47)

Cietušajiem nebūtu jāsedz izdevumi saistībā ar viņu dalību kriminālprocesā. Dalībvalstīm būtu jāatlīdzina tikai nepieciešamie izdevumi saistībā ar noziegumos cietušo piedalīšanos kriminālprocesā, un tām nebūtu jāatlīdzina juridisko pakalpojumu izmaksas, kas radušās cietušajiem. Dalībvalstīm vajadzētu spēt valsts tiesībās paredzēt izdevumu atlīdzināšanas nosacījumus, piemēram, termiņus, lai prasītu izdevumu atlīdzināšanu, standarta likmes uzturēšanās un ceļa izdevumiem un dienas maksimālo apjomu attiecībā uz zaudētiem ienākumiem. Tiesībām saņemt atlīdzību par izdevumiem kriminālprocesā nevajadzētu rasties situācijā, kad cietušais sniedz liecību par noziedzīgu nodarījumu. Izdevumi būtu jāsedz tikai tādā mērā, kādā to kompetentā iestāde cietušajam ir noteikusi par pienākumu vai kad tā viņu ir lūgusi ierasties un aktīvi piedalīties kriminālprocesā.

(48)

Atgūstamais īpašums, kas konfiscēts kriminālprocesā, būtu pēc iespējas ātrāk jāatdod noziegumā cietušajam, ja vien nepastāv ārkārtas apstākļi, piemēram, strīds par īpašumtiesībām vai valdījuma tiesībām, vai ja pats īpašums ir nelikumīgs. Tiesībām atgūt īpašumu nevajadzētu skart tā likumīgu aizturēšanu cita tiesiska procesa nolūkos.

(49)

Tiesības uz lēmumu par kompensāciju no likumpārkāpēja un attiecīgi piemērojamā procedūra būtu jāpiemēro arī attiecībā uz cietušajiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā tika izdarīts noziedzīgais nodarījums.

(50)

Šajā direktīvā paredzētajam pienākumam pārsūtīt sūdzības nevajadzētu ietekmēt dalībvalstu kompetenci ierosināt procesu, un tas neskar kolīziju normas, kuras attiecas uz jurisdikcijas īstenošanu, kā paredzēts Padomes Pamatlēmumā 2009/948/TI (2009. gada 30. novembris) par jurisdikcijas īstenošanas konfliktu novēršanu un atrisināšanu kriminālprocesā (13).

(51)

Ja cietušais ir atstājis tās dalībvalsts teritoriju, kurā ir noticis noziedzīgais nodarījums, minētajai dalībvalstij vairs nav jāsniedz cita palīdzība, atbalsts un aizsardzība kā tikai tā, kas ir tieši saistīta ar kriminālprocesu, kurš dalībvalstī notiek saistībā ar attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, piemēram, īpaši aizsardzības pasākumi tiesas procesa laikā. Cietušā dzīvesvietas dalībvalstij būtu jāsniedz palīdzība, atbalsts un aizsardzība, kas cietušajam vajadzīga atlabšanas nolūkos.

(52)

Vajadzētu būt pieejamiem pasākumiem, lai cietušo un viņu ģimenes locekļu drošību un cieņu pasargātu no sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības, piemēram, tādiem pasākumiem kā pagaidu noregulējums vai aizsardzības un rīcības ierobežošanas rīkojums.

(53)

Sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības risks, ko rada likumpārkāpējs vai kas rodas, piedaloties kriminālprocesā, būtu jāmazina, tiesvedību veicot saskaņoti un ar cieņu pret cietušajiem, lai viņiem rastos uzticība iestādēm. Saskarsmei ar kompetentām iestādēm vajadzētu būt cik vien iespējams vienkāršai, vienlaikus ierobežojot lieku cietušā saskarsmi ar tām, šim nolūkam, piemēram, ierakstot iztaujāšanu video un ļaujot ierakstu izmantot tiesas procesā. Speciālistu rīcībā vajadzētu būt pēc iespējas plašākam līdzekļu klāstam, lai cietušajiem novērstu nepatīkamus pārdzīvojumus tiesas procesa laikā, jo īpaši rodoties vizuālam kontaktam ar likumpārkāpēju, tā ģimeni, līdzdalībniekiem vai sabiedrības locekļiem. Tālab dalībvalstis būtu jāmudina īpaši saistībā ar tiesas ēkām un policijas iecirkņiem veikt reāli īstenojamus un praktiskus pasākumus, lai ēkās paredzētu tādas ērtības kā atsevišķas ieejas un uzgaidāmās telpas cietušajiem. Turklāt dalībvalstīm kriminālprocess iespēju robežās būtu jāplāno tā, lai izvairītos no cietušo un viņu ģimenes locekļu un likumpārkāpēju saskarsmes, piemēram, cietušos un likumpārkāpējus uzaicinot uz pratināšanu dažādos laikos.

(54)

Cietušā privātās dzīves aizsardzība var būt svarīgs veids, kā nepieļaut sekundāru un atkārtotu viktimizāciju, iebiedēšanu un atriebību, un to var panākt ar dažādiem līdzekļiem, tostarp neizpaužot vai ierobežojot informācijas atklāšanu par cietušā identitāti un uzturēšanās vietu. Šāda aizsardzība, tostarp bērna vārda neizpaušana, īpaši svarīga ir cietušajiem bērniem. Tomēr var būt arī izņēmuma gadījumi, kad informācijas atklāšana vai pat plaša publicēšana var nākt bērnam par labu, piemēram, ja bērns ir nolaupīts. Pasākumiem, kurus veic, lai aizsargātu cietušo un viņu ģimenes locekļu privāto dzīvi un attēlus, vienmēr vajadzētu būt saskaņā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu un vārda brīvību, kā attiecīgi atzīts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 10. pantā.

(55)

Daži cietušie ir īpaši pakļauti sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības riskam no likumpārkāpēju puses kriminālprocesa laikā. Ir iespējams, ka šāds risks izriet no cietušā personu raksturojošām iezīmēm, no nozieguma veida, rakstura vai no nozieguma veikšanas apstākļiem. Tikai pie pirmās izdevības veicot individuālu novērtējumu, var efektīvi apzināt šāda riska iespējas. Šādi novērtējumi būtu jāveic attiecībā uz visiem cietušajiem, lai noteiktu, vai viņi ir pakļauti sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības riskam un kādi īpaši aizsardzības pasākumi viņiem ir vajadzīgi.

(56)

Individuālajos novērtējumos būtu jāņem vērā tādas cietušā personu raksturojošās iezīmes, piemēram, vecums, dzimums un dzimumidentitāte vai dzimuma izpausme, etniskā piederība, rase, ticība, dzimumorientācija, veselības stāvoklis, invaliditāte, uzturēšanās statuss, saziņas grūtības, radniecība ar likumpārkāpēju vai atkarība no tā un agrāk piedzīvots noziegums. Tajos būtu jāņem vērā arī nozieguma veids un raksturs un nozieguma veikšanas apstākļi, piemēram, vai tas ir naida, aizspriedumu vai diskriminējošu motīvu dēļ izdarīts noziegums, noziegums ar seksuālu vardarbību, vardarbība tuvās attiecībās, vai likumpārkāpējam bija dominējošs stāvoklis, apstāklis, ka cietušā dzīvesvieta ir teritorijā, kurā pastāv augsts noziedzības līmenis vai dominē noziedzīgi grupējumi, vai ka cietušā izcelsmes valsts nav dalībvalsts, kurā noziegums izdarīts.

(57)

No cilvēku tirdzniecības, terorisma, organizētās noziedzības, vardarbības tuvās attiecībās, seksuālas vardarbības vai ekspluatācijas, vardarbības dzimuma dēļ, naida nozieguma dēļ cietušajiem un cietušajiem ar invaliditāti, un cietušiem bērniem ir tendence lielā mērā tikt pakļautiem sekundārai un atkārtotai viktimizācijai, iebiedēšanai un atriebībai. Novērtējot, vai šādi cietušie ir pakļauti šādas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības riskam, tas būtu jādara īpaši rūpīgi un būtu jābalstās uz stingru pieņēmumu, ka īpaši aizsardzības pasākumi šādiem cietušajiem nāks par labu.

(58)

Cietušajiem, kuri ir identificēti kā neaizsargāti pret sekundāru un atkārtotu viktimizāciju, iebiedēšanu un atriebību, būtu jāpiedāvā atbilstīgi pasākumi, lai tos aizsargātu kriminālprocesa laikā. Konkrētais šādu pasākumu veids būtu jānosaka individuālā novērtējumā, ņemot vērā cietušā vēlmes. Šādu pasākumu apmērs būtu jānosaka, neskarot aizstāvības tiesības un saskaņā ar tiesu iestāžu diskrēcijas noteikumiem. Vienam no galvenajam faktoriem, nosakot, vai cietušajiem ir nepieciešams konkrēts aizsardzības pasākums, vajadzētu būt cietušo bažām un bailēm attiecībā uz procesu.

(59)

Neatliekamu operatīvu vajadzību un ierobežojumu dēļ var izrādīties neiespējami nodrošināt to, lai, piemēram, cietušo iztaujātu vienmēr viena un tā pati policijas amatpersona; šādu ierobežojumu piemēri ir saslimšana, dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumi. Turklāt telpas, kas ir īpaši paredzētas sarunām ar cietušajiem, var izrādīties nepieejamas, piemēram, remonta dēļ. Ja rodas šādi operatīvi vai praktiski ierobežojumi, atsevišķos gadījumos var nebūt iespējams nodrošināt īpašus pasākumus, kas paredzēti saskaņā ar individuālo novērtējumu.

(60)

Tad, kad saskaņā ar šo direktīvu bērnam ir jāieceļ aizbildnis vai pārstāvis, tā varētu būt viena un tā pati persona vai arī juridiska persona, struktūra vai iestāde.

(61)

Lai visi kriminālprocesā iesaistītie ierēdņi, kas varētu nonākt personiskā saskarsmē ar cietušajiem, varētu atpazīt cietušos un noskaidrot to vajadzības, kā arī izturēties pret tiem ar cieņu, iejūtīgi, profesionāli un bez diskriminācijas, minētajiem ierēdņiem būtu jādod piemērotas sākotnējas un nepārtrauktas apmācības iespēja tādā apmērā, kas atbilst to saskarsmei ar cietušajiem, un tām minētais būtu jāapgūst. Personām, kuras var būt iesaistītas individuālo izvērtējumu izstrādē, lai apzinātu cietušo vajadzību pēc īpašās aizsardzības un lai noteiktu cietušo vajadzību pēc īpašiem aizsardzības pasākumiem, būtu jāsaņem īpaša apmācība par to, kā ir jāveic šādi izvērtējumi. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai šādu apmācību prasība attiektos uz policijas dienestiem un tiesu personālu. Tāpat būtu jāveicina apmācība advokātiem, prokuroriem un tiesnešiem, un speciālistiem, kas cietušajiem sniedz atjaunojošās justīcijas pakalpojumus un atbalstu. Šai prasībai būtu jāietver arī apmācība par īpašiem cietušo atbalsta dienestiem, pie kuriem cietušie būtu jānosūta, vai specializēta apmācība, kurā darbs būtu attiecīgi koncentrēts uz cietušajiem ar īpašām vajadzībām un uz īpašu psiholoģisku apmācību. Attiecīgos gadījumos šādā apmācībā būtu jāņem vērā dzimumu aspekti. Dalībvalstu darbība apmācības jomā būtu jāpapildina ar pamatnostādnēm, ieteikumiem un paraugprakses apmaiņu saskaņā ar Budapeštas ceļvedi.

(62)

Dalībvalstīm būtu jāiedrošina pilsoniskās sabiedrības organizācijas un cieši jāsadarbojas ar tām, tostarp ar atzītām un aktīvām nevalstiskajām organizācijām, kas strādā ar noziegumos cietušajiem; konkrētāk, piedaloties politikas veidošanas iniciatīvās, informācijas un izpratnes veicināšanas kampaņās, pētniecības un izglītības programmās un apmācībā, kā arī uzraugot un novērtējot tādu pasākumu ietekmi, kas paredzēti, lai atbalstītu un aizsargātu noziegumos cietušos. Lai noziegumos cietušie saņemtu pietiekamu palīdzību, atbalstu un aizsardzību, sabiedrisko pakalpojumu dienestiem būtu jādarbojas saskaņoti, un tiem vajadzētu būt iesaistītiem visos administratīvajos līmeņos – Savienības līmenī un valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Būtu jāpalīdz cietušajiem atrast kompetentās iestādes un vērsties pie tām, lai izvairītos no atkārtotas nosūtīšanas. Dalībvalstīm būtu jāapsver “centralizētas piekļuves” vai “viena kontaktpunkta” izveide, kuros tiek risinātas kriminālprocesā iesaistīto cietušo dažādās vajadzības, tostarp vajadzība pēc informācijas, palīdzības, atbalsta, aizsardzības un kompensācijas.

(63)

Lai veicinātu un vienkāršotu paziņošanu par noziegumiem un lai palīdzētu cietušajiem pārraut atkārtotas viktimizācijas loku, būtiski ir, ka cietušajiem ir pieejami uzticami atbalsta pakalpojumi un lai kompetentās iestādes būtu gatavas ar cieņu, iejūtīgi, profesionāli un bez diskriminācijas reaģēt uz cietušo ziņojumiem. Tas varētu vairot cietušo uzticēšanos dalībvalstu krimināltiesiskajai sistēmai un mazinātu tādu noziegumu skaitu, par kuriem nav paziņots. Speciālistiem, kas varētu saņemt cietušo sūdzības par noziedzīgiem nodarījumiem, vajadzētu būt pienācīgi apmācītiem, lai veicinātu paziņošanu par noziegumiem, un būtu jāveic pasākumi, lai varētu paziņot arī trešās personas, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Vajadzētu būt iespējai izmantot saziņas tehnoloģiju, piemēram, e-pastu, videoierakstus vai tiešsaistē pieejamas elektroniskas sūdzību veidlapas.

(64)

Sistemātiska un atbilstīga statistikas datu vākšana ir atzīta par būtisku efektīvas politikas veidošanas elementu to tiesību jomā, kas noteiktas šajā direktīvā. Lai atvieglotu šīs direktīvas piemērošanas novērtēšanu, dalībvalstīm būtu Komisijai jāpaziņo attiecīgie statistikas dati, kas saistīti ar valsts procedūru piemērošanu noziedzīgajos nodarījumos cietušajiem, ietverot vismaz paziņoto noziegumu skaitu un veidu un, ja tādi dati ir zināmi un pieejami, cietušo skaitu, viņu vecumu un dzimumu. Attiecīgajos statistikas datos var būt ietverti tiesu iestāžu un tiesībaizsardzības iestāžu reģistrēti dati, kā arī, kad vien iespējams, administratīvi dati, kurus apkopojuši veselības aprūpes un sociālās palīdzības dienesti un valsts un nevalstiskās cietušo atbalsta, atjaunojošās justīcijas dienesti un citas organizācijas, kas strādā ar noziegumos cietušajiem. Tiesu iestāžu datos var būt ietverta informācija par paziņotajiem noziegumiem, par lietu skaitu, kuras ir izmeklētas, un par personām, kurām ir izvirzīta apsūdzība un pasludināts spriedums. Administratīvajos datos par pakalpojumiem, kad vien iespējams, var būt ietverti dati par to, kā cietušie izmanto pakalpojumus, ko sniedz valsts dienesti un publiskās un privātās atbalsta organizācijas, piemēram, dati par to gadījumu skaitu, kad policijas dienesti ir nosūtījuši uz cietušo atbalsta dienestiem, par cietušo skaitu, kuri lūdz atbalstu, saņem vai nesaņem atbalstu vai atjaunojošās justīcijas pakalpojumus.

(65)

Šīs direktīvas mērķis ir grozīt un paplašināt Pamatlēmuma 2001/220/TI noteikumus. Tā kā veicamie grozījumi skaita un satura ziņā ir būtiski, minētais pamatlēmums skaidrības labad būtu jāaizstāj pilnībā saistībā ar dalībvalstīm, kas piedalās šīs direktīvas pieņemšanā.

(66)

Šajā direktīvā ir ņemtas vērā pamattiesības un ir ievēroti principi, kas ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Tā ir īpaši vērsta uz to, lai veicinātu tiesības uz cieņu, dzīvību, fizisko un garīgo neaizskaramību, uz brīvību un drošību, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz īpašumu, nediskriminācijas principu, sieviešu un vīriešu līdztiesības principu, bērnu tiesības, vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar invaliditāti tiesības, kā arī tiesības uz taisnīgu tiesu.

(67)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, noteikt noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka mēroga un iespējamās ietekmes dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(68)

Personas dati, kas tiek apstrādāti, īstenojot šo direktīvu, būtu jāaizsargā saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (2008. gada 27. novembris) par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās (14), un saskaņā ar principiem, kas noteikti 1981. gada 28. janvāra Eiropas Padomes Konvencijā par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi, ko ir ratificējušas visas dalībvalstis.

(69)

Šī direktīva neskar plašākus noteikumus, kas ietverti citos Savienības aktos, kuri mērķtiecīgāk risina specifiskās vajadzības, kas ir konkrētām cietušo kategorijām, piemēram, cilvēku tirdzniecības un seksuālās vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas dēļ cietušajiem.

(70)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, minētās dalībvalstis ir informējušas par savu vēlmi piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

(71)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un šī direktīva nav tai saistoša un nav jāpiemēro.

(72)

Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs 2011. gada 17. oktobrī sniedza atzinumu (15), pamatojoties uz 41. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (16),

a)

“cietušais” ir:

b)

“ģimenes locekļi” ir laulātais, persona, kura ar cietušo pastāvīgi un ilgstoši dzīvo tuvās attiecībās un kurai ar cietušo ir kopīga mājsaimniecība, radinieki tiešā līnijā, brāļi un māsas un cietušā apgādājamie;

c)

“bērns” ir jebkura persona, kas jaunāka par 18 gadiem;

d)

“atjaunojošā justīcija” ir jebkurš process, kura laikā cietušajam un likumpārkāpējam pēc pašu brīvas gribas ir iespēja aktīvi piedalīties ar noziedzīgu nodarījumu saistīto jautājumu risināšanā, izmantojot neitrālas trešās personas starpniecību.

a)

lai, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus, ierobežotu to cietušā ģimenes locekļu skaitu, kuri var izmantot šajā direktīvā noteiktās tiesības; un

b)

lai saistībā ar 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktu noteiktu, kuriem ģimenes locekļiem tiek piešķirta prioritāte attiecībā uz šajā direktīvā noteikto tiesību izmantošanu.

a)

kāda veida atbalstu viņi var saņemt un no kā, tostarp vajadzības gadījumā pamatinformācija par piekļuvi medicīniskai palīdzībai, speciālistu atbalstam, tostarp psiholoģiskajam atbalstam, un alternatīvam mājoklim;

b)

procedūras attiecībā uz to, kā iesniegt sūdzību par noziedzīgu nodarījumu, un viņu loma saistībā ar šādām procedūrām;

c)

kā un ar kādiem nosacījumiem viņi var saņemt aizsardzību, tostarp aizsardzības pasākumus;

d)

kā un ar kādiem nosacījumiem viņi var saņemt juridisku konsultāciju, juridisko palīdzību vai jebkura cita veida konsultāciju;

e)

kā un ar kādiem nosacījumiem viņi var saņemt kompensāciju;

f)

kad un ar kādiem nosacījumiem viņiem ir tiesības uz mutisku vai rakstisku tulkojumu;

g)

ja cietušo pastāvīgā dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kur noticis noziedzīgs nodarījums, – vai ir kādi īpaši pasākumi, procedūras vai noteikumi, ko varētu izmantot, lai aizstāvētu viņu intereses tajā dalībvalstī, kurā viņi ir pirmoreiz sazinājušies ar kompetento iestādi;

h)

pieejamās procedūras sūdzību iesniegšanai, ja kompetentā iestāde, rīkojoties saistībā ar kriminālprocesu, nav ievērojusi viņu tiesības;

i)

kontaktinformācija saziņai par viņu lietu;

j)

pieejamie atjaunojošās justīcijas pakalpojumi;

k)

kā un ar kādiem nosacījumiem viņiem var atlīdzināt izdevumus, kas radušies, piedaloties kriminālprocesā.

a)

jebkāds lēmums neturpināt izmeklēšanu vai to beigt, vai arī neveikt likumpārkāpēja kriminālvajāšanu;

b)

tiesas procesa norises laiks un vieta, kā arī izvirzītā apsūdzība pret likumpārkāpēju.

a)

jebkāda tiesas procesa galīgais spriedums;

b)

informācija, kas cietušajam ļauj zināt pašreizējo stāvokli kriminālprocesā, izņemot atsevišķus gadījumus, kad šādas informācijas sniegšana var negatīvi ietekmēt lietas pienācīgu izskatīšanu.

a)

informāciju, konsultācijas un atbalstu, kas attiecas uz cietušo tiesībām, tostarp informāciju par piekļuvi valsts kompensācijas sistēmām attiecībā uz ievainojumiem, kas radušies nozieguma rezultātā, kā arī informāciju par viņu lomu kriminālprocesā, tostarp par sagatavošanos tiesas procesa apmeklēšanai;

b)

informāciju par visiem pastāvošajiem attiecīgajiem speciālistu atbalsta dienestiem vai tieši nosūta pie tiem;

c)

emocionālu un, ja pieejams, psiholoģisku atbalstu;

d)

konsultācijas finansiālos un praktiskos jautājumos, kas radušies saistībā ar noziegumu;

e)

konsultācijas saistībā ar sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības risku un novēršanu, ja vien šādas konsultācijas jau nesniedz citi valsts vai privāti dienesti.

a)

patvērumu vai jebkādu citu piemērotu pagaidu mājokli cietušajiem, kam ir vajadzīga droša vieta sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības riska dēļ;

b)

mērķtiecīgu un integrētu atbalstu cietušajiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, no seksuālas vardarbības, vardarbības dzimuma dēļ un no vardarbības tuvās attiecībās cietušajiem, tostarp atbalstu traumu gadījumos un konsultācijas.

a)

atjaunojošās justīcijas pakalpojumus izmanto tad, ja tie ir cietušā interesēs, ņemot vērā visus drošības apsvērumus, un tie balstās uz cietušā brīvu un apzinātu piekrišanu, ko var atsaukt jebkurā laikā;

b)

pirms piekrišanas piedalīties atjaunojošās justīcijas procesā cietušajam sniedz pilnīgu un objektīvu informāciju par procesu un iespējamiem tā iznākumiem, kā arī informāciju par procedūrām, kas paredzētas, lai uzraudzītu jebkuras vienošanās izpildi;

c)

likumpārkāpējs ir atzinis lietas galvenos apstākļus;

d)

visas vienošanās panāk brīvprātīgi, un tās var ņemt vērā turpmākā kriminālprocesā;

e)

pārrunas atjaunojošās justīcijas procesos, ja tās nav veiktas publiski, ir konfidenciālas, un tās pēc tam neizpauž, izņemot, ja puses ir piekritušas vai ja to pieprasa valsts tiesību akti saistībā ar sevišķām sabiedrības interesēm.

a)

saņemt cietušā liecību tūlīt pēc tam, kad sūdzība par noziedzīgu nodarījumu ir iesniegta kompetentajā iestādē;

b)

pēc iespējas vairāk piemērot noteikumus par videokonferencēm un telefonkonferencēm, kas paredzēti 2000. gada 29. maija Konvencijā par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpējo palīdzību krimināllietās, lai saņemtu liecības no cietušajiem, kuri dzīvo ārzemēs (17).

a)

cietušo iztaujāšana notiek bez nepamatotas kavēšanās tūlīt pēc tam, kad kompetentajai iestādei ir iesniegta sūdzība par noziedzīgu nodarījumu;

b)

cietušā iztaujāšanu skaits ir pēc iespējas mazāks, un tās veic tikai tad, ja kriminālizmeklēšanā tās ir obligāti vajadzīgas;

c)

cietušo var pavadīt tā juridiskais pārstāvis un cietušā izvēlēta persona, ja vien nav pieņemts pamatots pretējs lēmums;

d)

medicīnisko pārbaužu skaits ir minimāls, un tās tiek veiktas tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams kriminālprocesa nolūkos.

a)

cietušā personu raksturojošās iezīmes;

b)

nozieguma veidu vai tā raksturu; un

c)

nozieguma apstākļus.

a)

cietušā iztaujāšana tiek veikta telpās, kas paredzētas un piemērotas šim nolūkam;

b)

cietušā iztaujāšanu veic šim nolūkam apmācīti speciālisti vai ar viņu starpniecību;

c)

cietušā iztaujāšanas vienmēr veic viena un tā pati persona, ja vien tas nav pretrunā ar labu tiesvedības praksi;

d)

no seksuālās vardarbības, vardarbības dzimuma dēļ, vardarbības tuvās attiecībās cietušo personu iztaujāšanas vienmēr, ja cietušais to vēlas un ar noteikumu, ka tas neskar kriminālprocesa norisi, veic tā paša dzimuma persona, ja vien iztaujāšanu neveic prokurors vai tiesnesis.

a)

pasākumi, lai izvairītos no vizuāla kontakta starp cietušajiem un likumpārkāpējiem, tostarp liecības sniegšanas laikā, izmantojot piemērotus līdzekļus, tostarp atbilstīgu komunikācijas tehnoloģiju;

b)

pasākumi, lai cietušo tiesas zālē varētu uzklausīt bez viņa klātbūtnes, jo īpaši izmantojot piemērotu komunikācijas tehnoloģiju;

c)

pasākumi, lai nepieļautu nevajadzīgu iztaujāšanu par cietušā privāto dzīvi, kas nav saistīta ar noziedzīgo nodarījumu; un

d)

pasākumi, lai lietu izskatītu slēgtā tiesas sēdē.

a)

kriminālizmeklēšanas laikā visas cietušā bērna iztaujāšanas var ierakstīt audiovizuāli un šādus ierakstus var izmantot kā pierādījumu kriminālprocesā;

b)

saskaņā ar cietušo lomu attiecīgajā krimināltiesību sistēmā kompetentās iestādes cietušajiem bērniem ieceļ īpašu pārstāvi kriminālizmeklēšanas un procesa laikā, ja saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem personām, kam ir vecāku atbildība, interešu konflikts starp tām un cietušo liedz pārstāvēt šo cietušo bērnu vai ja cietušais bērns ir bez pavadoņa, vai ir nošķirts no savas ģimenes;

c)

ja cietušajam bērnam ir tiesības uz advokātu, viņam ir tiesības uz juridisko padomu un pārstāvību viņa paša vārdā tādos procesos, kuros pastāv vai var pastāvēt interešu konflikts starp cietušo bērnu un personām, kam ir vecāku atbildība.

a)

apmainīties ar paraugpraksi;

b)

konsultēties atsevišķās lietās; un

c)

palīdzēt Eiropas tīkliem, kas nodarbojas ar jautājumiem, kuri tieši attiecas uz cietušo tiesībām.