26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/1

(1)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 80. panta 1. punkta c) apakšpunktu Padomes Direktīvu 91/414/EEK (2) piemēro attiecībā uz apstiprinājuma procedūru un nosacījumiem darbīgajām vielām, par kurām iesniegtie pieteikumi atzīti par pilnīgiem saskaņā ar 16. pantu Komisijas 2008. gada 17. janvāra Regulā (EK) Nr. 33/2008, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus Padomes Direktīvas 91/414/EEK piemērošanai attiecībā uz parasto un paātrināto procedūru to darbīgo vielu novērtēšanai, kas veidoja darba programmas daļu, kura minēta šīs direktīvas 8. panta 2. punktā, bet nav iekļautas I pielikumā (3). Metams ir darbīgā viela, par kuru iesniegtais pieteikums saskaņā ar minēto regulu atzīts par pilnīgu.

(2)

Komisijas Regulā (EK) Nr. 451/2000 (4) un Regulā (EK) Nr. 1490/2002 (5) ir izklāstīti sīki izstrādāti noteikumi Direktīvas 91/414/EEK 8. panta 2. punktā minētās darba programmas otrā un trešā posma īstenošanai un ir uzskaitītas darbīgās vielas, kuras jānovērtē, lai noskaidrotu, vai tās var iekļaut Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā. Starp tām ir arī metams. Ar Padomes 2009. gada 13. jūlija Lēmumu 2009/562/EK par metama neiekļaušanu Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā un par atļauju atsaukšanu minēto vielu saturošiem augu aizsardzības līdzekļiem (6) tika nolemts neiekļaut metamu Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā.

(3)

Sākotnējais ziņotājs (turpmāk “pieteikuma iesniedzējs”) saskaņā ar Direktīvas 91/414/EEK 6. panta 2. punktu iesniedza jaunu pieteikumu, kurā lūdza piemērot paātrināto procedūru, kā paredzēts Regulas (EK) Nr. 33/2008 14.–19. pantā.

(4)

Pieteikumu iesniedza Beļģijai, kura ar Regulu (EK) Nr. 1490/2002 bija izraudzīta par ziņotāju dalībvalsti. Tika ievērots paātrinātās procedūras termiņš. Darbīgās vielas specifikācija un atļautie lietošanas veidi ir tādi paši kā tie, uz kuriem attiecas Lēmums 2009/562/EK. Minētais pieteikums arī atbilst pārējām Regulas (EK) Nr. 33/2008 15. pantā noteiktajām pamatprasībām un procedūras prasībām.

(5)

Beļģija izvērtēja pieteikuma iesniedzēja iesniegtos papildu datus un sagatavoja papildu ziņojumu. Tā 2010. gada 31. augustā minēto ziņojumu nosūtīja Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei (turpmāk “iestāde”) un Komisijai.

(6)

Iestāde šo papildu ziņojumu nosūtīja pārējām dalībvalstīm un pieteikuma iesniedzējam komentāru sniegšanai un saņemtos komentārus nosūtīja Komisijai. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 33/2008 20. panta 1. punktu un pēc Komisijas pieprasījuma iestāde 2011. gada 8. augustā iesniedza Komisijai savu secinājumu par metamu (7). Dalībvalstis un Komisija izskatīja novērtējuma ziņojuma projektu, papildu ziņojumu un iestādes secinājumu Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgajā komitejā, un 2012. gada 9. martā tie tika pabeigti kā Komisijas pārskata ziņojums par metamu.

(7)

Ziņotājas dalībvalsts papildu ziņojumā un iestādes jaunajos secinājumos uzmanība bija vērsta uz problemātiskajiem aspektiem, kuru dēļ attiecīgā viela netika iekļauta minētajā pielikumā. Šie problemātiskie apsvērumi bija – nespēja pierādīt, ka patērētāju drīkst pakļaut attiecīgās vielas iedarbībai, un datu trūkums par piemaisījuma N,N’-dimetiltiourīnvielas (DMTU) uzvedību vidē.

(8)

Pieteikuma iesniedzēja sniegtā jaunā informācija liecina, ka patērētāju pakļaušanu attiecīgās vielas iedarbībai var uzskatīt par pieņemamu un DMTU uzvedībai vidē nebūs nelabvēlīgu seku.

(9)

Tātad papildu informācija, ko sniedzis pieteikuma iesniedzējs, ļauj izslēgt konkrētos problemātiskos aspektus, kuru dēļ attiecīgā viela netika iekļauta minētajā pielikumā.

(10)

Dažādās veiktajās pārbaudēs tika konstatēts, ka metamu saturošus augu aizsardzības līdzekļus var uzskatīt par tādiem, kas kopumā atbilst Direktīvas 91/414/EEK 5. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta prasībām, jo īpaši attiecībā uz lietojumiem, kas tika pārbaudīti un sīki izklāstīti Komisijas pārskata ziņojumā. Tādēļ ir lietderīgi apstiprināt metamu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1107/2009.

(11)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 13. panta 2. punktu saistībā ar tās 6. pantu un ņemot vērā jaunākās zinātnes un tehnikas atziņas, tomēr jāparedz konkrēti nosacījumi un ierobežojumi.

(12)

Neskarot secinājumu par to, ka metams būtu jāapstiprina, jo īpaši ir jāpieprasa papildu apstiprinoša informācija.

(13)

Pirms apstiprināšanas būtu jāatvēl pietiekami ilgs periods, lai dalībvalstis un ieinteresētās personas varētu sagatavoties no apstiprinājuma izrietošo jauno prasību izpildei.

(14)

Neskarot pienākumus, kas noteikti Regulā (EK) Nr. 1107/2009 un izriet no apstiprinājuma, ņemot vērā konkrēto situāciju, kas radusies, pārejot no Direktīvas 91/414/EEK piemērošanas uz Regulas (EK) Nr. 1107/2009 piemērošanu, tomēr būtu jāparedz turpmāk minētais. Dalībvalstīm pēc apstiprināšanas būtu jāatvēl periods tādu metamu saturošu augu aizsardzības līdzekļu atļauju pārskatīšanai, kuras saglabātas noteiktiem lietojumiem saskaņā ar Lēmuma 2009/562/EK 3. pantu. Aprēķinot minēto periodu, jāņem vērā minētais noteikums. Dalībvalstīm spēkā esošās atļaujas būtu attiecīgi jāgroza, jāaizstāj vai jāatsauc.

(15)

Ja saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 46. pantu dalībvalstis metamu saturošiem augu aizsardzības līdzekļiem nosaka pagarinājuma periodu, minētā perioda noteikšanai būtu jāņem vērā Lēmuma 2009/562/EK 4. pants. Tādējādi šāds pagarinājuma periods beigtos vēlākais 2014. gada 31. decembrī.

(16)

Pieredze, kas gūta, Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā iekļaujot aktīvās vielas, kuras novērtētas saskaņā ar Komisijas 1992. gada 11. decembra Regulu (EEK) Nr. 3600/92, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus tās darba programmas pirmā posma īstenošanai, kas minēta 8. panta 2. punktā Padomes Direktīvā 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (8), liecina, ka var rasties grūtības, interpretējot spēkā esošo atļauju turētāju pienākumus attiecībā uz piekļuvi datiem. Lai izvairītos no turpmākiem sarežģījumiem, varētu būt jāprecizē dalībvalstu pienākumi, galvenokārt pienākums pārbaudīt, vai atļaujas turētājam ir piekļuve dokumentācijai, kas atbilst minētās direktīvas II pielikuma prasībām. Tomēr šāds precizējums, salīdzinot ar līdzšinējām direktīvām par grozījumiem minētās direktīvas I pielikumā vai regulās, ar ko apstiprina darbīgās vielas, neparedz nekādus jaunus pienākumus nedz dalībvalstīm, nedz atļauju turētājiem.

(17)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 13. panta 4. punktu attiecīgi būtu jāgroza pielikums Komisijas 2011. gada 25. maija Īstenošanas regulai (ES) Nr. 540/2011, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 attiecībā uz darbīgo vielu sarakstu (9).

(18)

Skaidrības labad Lēmums 2009/562/EK ir jāatceļ.

(19)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas atzinumu,

a)

ja līdzeklis kā vienīgo darbīgo vielu satur metamu, atļauju vajadzības gadījumā groza vai atsauc līdz 2016. gada 30. jūnijam;

b)

ja līdzeklis kā vienu no vairākām darbīgajām vielām satur metamu, atļauju vajadzības gadījumā groza vai atsauc līdz 2016. gada 30. jūnijam vai līdz dienai, kas attiecībā uz šādu grozījumu vai atsaukšanu noteikta attiecīgajā tiesību aktā vai aktos, ar kuriem attiecīgo vielu vai vielas iekļāva Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā vai apstiprināja, izvēloties vēlāko no šiem datumiem.

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/8

(1)

Regula (EK) Nr. 994/98 pilnvaro Komisiju ar regulu noteikt ierobežojumu, par kuru mazākus atbalsta pasākumus uzskata par neatbilstīgiem visiem Līguma 107. panta 1. punkta kritērijiem, un tāpēc uz tiem neattiecas Līguma 108. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas procedūra.

(2)

Pamatojoties uz minēto regulu, Komisija ir pieņēmusi 2006. gada 15. decembra Regulu (EK) Nr. 1998/2006 par Līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam (3), kurā paredzēta vispārēja de minimis augšējā robeža EUR 200 000 vienam saņēmējam trīs fiskālo gadu laikā.

(3)

Komisijas pieredze, piemērojot valsts atbalsta noteikumus uzņēmumiem, kuri nodrošina pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi Līguma 106. panta 2. punkta izpratnē, liecina, ka augšējā robeža, zem kuras šādiem uzņēmumiem piešķirtās priekšrocības var uzskatīt par tādām, kas neietekmē dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību un/vai nekropļo vai nedraud kropļot konkurenci, dažos gadījumos var atšķirties no vispārējās de minimis augšējās robežas, kas noteikta Regulā (EK) Nr. 1998/2006. Vismaz dažas no minētajām priekšrocībām visticamāk būs kompensācija par papildu izmaksām, kas saistītas ar pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu. Turklāt daudzām darbībām, kas kvalificējamas kā pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšana, ir ierobežota teritoriālā darbības joma. Tādējādi ir atbilstīgi līdzās Regulai (EK) Nr. 1998/2006 ieviest regulu, kurā iekļauti īpaši de minimis noteikumi uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Būtu jānosaka augšējā robeža de minimis atbalstam, kuru katrs uzņēmums var saņemt noteiktā laika posmā.

(4)

Ņemot vērā Komisijas pieredzi, atbalsts, kas piešķirts uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, būtu jāuzskata par tādu, kas neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un/vai nekropļo vai nedraud kropļot konkurenci, ja kopējā atbalsta summa, kas piešķirta saņemošajam uzņēmumam pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanai, nepārsniedz EUR 500 000 jebkuru trīs fiskālo gadu periodā. Ņemot vērā pasažieru autopārvadājumu nozares attīstību un to, ka pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi šajā jomā ir galvenokārt vietēja nozīme, nav atbilstoši piemērot zemāku augšējo robežu šajā nozarē un būtu jāpiemēro augšējā robeža EUR 500 000.

(5)

Gadiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai augšējā robeža ir ievērota, būtu jābūt fiskālajiem gadiem, kurus attiecīgajā dalībvalstī fiskāliem mērķiem izmanto uzņēmums. Attiecīgais trīs gadu laika posms ir jāizvērtē plūstoši, t.i., pirms katras jaunas de minimis atbalsta piešķiršanas ir jānosaka attiecīgajā fiskālajā gadā, kā arī iepriekšējos divos gados piešķirtā kopējā de minimis atbalsta summa. Šim nolūkam būtu jāņem vērā dalībvalsts piešķirtais atbalsts, pat ja tas ir pilnībā vai daļēji finansēts no Savienības izcelsmes resursiem. Nedrīkstētu pastāvēt iespēja atbalstu, kas pārsniedz de minimis augšējo robežu, sadalīt mazākās daļās, lai panāktu šo daļu atbilstību šīs regulas darbības jomai.

(6)

Šī regula būtu jāpiemēro tikai atbalstam, kas piešķirts pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanai. Atbalstu saņemošajam uzņēmumam vajadzētu būt rakstveidā pilnvarotam sniegt pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, attiecībā uz kuru atbalsts tiek piešķirts. Lai gan pilnvarojuma aktā būtu jāiekļauj informācija uzņēmumam par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, attiecībā uz kuru atbalsts tiek piešķirts, tajā nebūtu jāiekļauj visa detalizētā informācija, kas noteikta Komisijas 2011. gada 20. decembra Lēmumā 2012/21/ES par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (4).

(7)

Ņemot vērā īpašos noteikumus, ko piemēro lauksaimniecības primārās ražošanas, zivsaimniecības, akvakultūras un kravu autopārvadājumu nozarēs, apstākli, ka pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi šajās jomās uzņēmumiem tiek uzticēti reti, kā arī risku, ka šajās nozarēs Līguma 107. panta 1. punkta kritērijiem varētu atbilst atbalsta summa, kas ir mazāka par šajā regulā noteikto atbalsta augšējo robežu, šī regula nebūtu jāpiemēro minētajām nozarēm. Tomēr, ja uzņēmumi darbojas lauksaimniecības produktu primārās ražošanas, zivsaimniecības, akvakultūras vai kravu autopārvadājumu nozarēs, kā arī citās nozarēs vai darbības sfērās, šī regula būtu jāpiemēro šīm citām nozarēm vai darbībām (piemēram, jūrā izmesto atkritumu savākšana), ja dalībvalsts nodrošina, ka darbības izslēgtajās nozarēs negūst labumu no de minimis atbalsta saskaņā ar šo regulu, izmantojot piemērotus līdzekļus, kā darbību nošķiršana vai izmaksu atšķiršana. Dalībvalstis var izpildīt šo pienākumu, jo īpaši, ierobežojot de minimis atbalsta summu līdz līmenim, kas ļauj kompensēt pakalpojuma sniegšanas izmaksas, iekļaujot saprātīgu peļņu. Šī regula nebūtu jāpiemēro ogļrūpniecības nozarei, ņemot vērā tās īpašo raksturu un faktu, ka uzņēmumiem šajā nozarē reti tiek uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi.

(8)

Ņemot vērā līdzības starp lauksaimniecības produktu, no vienas puses, un nelauksaimniecības produktu, no otras puses, pārstrādi un tirdzniecību, šī regula būtu jāpiemēro lauksaimniecības produktu pārstrādei un tirdzniecībai, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi. Šajā saistībā par pārstrādi un tirdzniecību nebūtu jāuzskata nedz saimniecībā veiktās darbības, lai produktu sagatavotu pirmajai pārdošanai, piemēram, graudaugu novākšana, pļaušana vai kulšana vai olu iepakošana, nedz pirmā pārdošana mazumtirgotājiem vai pārstrādātājiem.

(9)

Eiropas Savienības Tiesa ir noteikusi (5), ka, tiklīdz Savienība ir pieņēmusi tiesību aktu par tirgus kopīgu organizāciju attiecīgā lauksaimniecības nozarē, dalībvalstu pienākums ir atturēties no tādu pasākumu veikšanas, kas varētu kaitēt kopīgajai organizācijai vai paredzēt izņēmumus no tās. Šā iemesla dēļ šī regula nebūtu jāpiemēro atbalstam, kura summa ir noteikta, pamatojoties uz iepirkto vai tirgū laisto produktu cenu vai daudzumu. Tāpat tā nebūtu jāpiemēro de minimis atbalstam, kurš ir saistīts ar pienākumu šajā atbalstā dalīties ar sākotnējiem ražotājiem.

(10)

Šo regulu nedrīkstētu attiecināt uz de minimis eksporta atbalstu vai de minimis atbalstu par labu vietējiem produktiem attiecībā pret importētiem produktiem.

(11)

Šo regulu nedrīkstētu piemērot grūtībās nonākušiem uzņēmumiem tādā nozīmē, kā tie definēti Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (6), jo nav atbilstoši piešķirt darbības atbalstu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem ārpus pārstrukturēšanas koncepcijas un ir sarežģīti noteikt atbalsta, kas piešķirts šāda veida uzņēmumiem, dotācijas bruto ekvivalentu.

(12)

Atbilstīgi principiem, kas attiecas uz atbalstu atbilstoši Līguma 107. panta 1. punktam, de minimis atbalsts būtu jāuzskata par piešķirtu brīdī, kad likumīgās tiesības saņemt atbalstu ir nodotas uzņēmumam saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu.

(13)

Lai novērstu to, ka tiek apieti atbalsta maksimālās intensitātes ierobežojumi, kuri paredzēti dažādos Savienības tiesību aktos, de minimis atbalstu nedrīkstētu kumulēt ar valsts atbalstu attiecībā uz tām pašām attiecināmajām izmaksām, ja šādas kumulācijas rezultātā atbalsta intensitāte pārsniegtu grupu atbrīvojuma regulā vai lēmumā, kuru pieņēmusi Komisija, noteikto atbilstīgi katra gadījuma īpašajiem apstākļiem.

(14)

Šī regula nedrīkstētu ierobežot Regulas (EK) Nr. 1998/2006 piemērošanu uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Dalībvalstīm būtu jāsaglabā brīva izvēle izmantot vai nu šo regulu, vai arī Regulu (EK) Nr. 1998/2006 attiecībā uz atbalstu, kas piešķirts par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu.

(15)

Tiesa savā Altmark spriedumā (7) norādīja vairākus nosacījumus, kurus jāizpilda, lai kompensācija par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu nebūtu valsts atbalsts. Šie nosacījumi nodrošina, ka kompensācija, kas nepārsniedz neto izmaksas, kuras efektīvam uzņēmumam radušās, sniedzot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, nav valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta izpratnē. Kompensācija, kas pārsniedz šīs neto izmaksas, veido valsts atbalstu, kuru var atzīt par saderīgu, pamatojoties uz piemērojamajiem Savienības noteikumiem. Lai novērstu šīs regulas piemērošanu ar nolūku apiet Altmark spriedumā norādītos nosacījumus un lai novērstu, ka de minimis atbalsts, kas piešķirts, pamatojoties uz šo regulu, ietekmē tirdzniecību tā kumulēšanas dēļ ar citām kompensācijām par to pašu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, de minimis atbalstu, pamatojoties uz šo regulu, nebūtu jākumulē ar jebkādu citu kompensāciju par šo pašu pakalpojumu neatkarīgi no tā, vai tā veido valsts atbalstu saskaņā ar Altmark spriedumu vai saderīgu valsts atbalstu saskaņā ar Lēmumu 2012/21/ES vai saskaņā ar Komisijas paziņojumu “Eiropas Savienības nostādnes par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (2011)” (8). Tādēļ šī regula nebūtu jāpiemēro kompensācijām, kas saņemtas par pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu, attiecībā uz kuru tiek piešķirta arī cita veida kompensācija, izņemot, ja šī cita kompensācija veido de minimis atbalstu, pamatojoties uz citām de minimis regulām, un ir ievēroti kumulēšanas noteikumi, kas noteikti šajā regulā.

(16)

Pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un de minimis atbalsta augšējās robežas pareizas piemērošanas labad visām dalībvalstīm būtu jāpiemēro viena un tā pati aprēķina metode. Lai atvieglotu šo aprēķinu un saskaņā ar de minimis atbalsta noteikuma pašreizējo piemērošanas praksi, atbalsta summas, kas nav dotācijas skaidrā naudā, ir jāpārrēķina to dotācijas bruto ekvivalentā. Lai aprēķinātu dotācijas ekvivalentu pārredzamiem atbalsta veidiem, kas nav dotācijas, un vairākās daļās maksājama atbalsta ekvivalentu, ir jāizmanto šāda atbalsta piešķiršanas laikā dominējošās tirgus likmes. Lai valsts atbalsta noteikumus piemērotu vienoti, pārredzami un vienkārši, tirgus likmes šajā regulā ir uzskatāmas par atsauces likmēm, kā noteikts Komisijas paziņojumā par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodes pārskatīšanu (9).

(17)

Pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un efektīvas uzraudzības labad šī regula būtu jāpiemēro tikai tādam de minimis atbalstam, kas ir pārredzams. Pārredzams atbalsts ir tāds atbalsts, kuram ir iespējams ex ante precīzi aprēķināt dotācijas bruto ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu. Šādus precīzus aprēķinus var veikt, piemēram, dotācijām, procentu nomaksai vai nepārsniedzamiem nodokļu atvieglojumiem. Atbalstu, kuru veido kapitāla ieguldīšana, nevajadzētu uzskatīt par pārredzamu de minimis atbalstu, izņemot, ja publiskā kapitāla ieguldījuma kopējā vērtība ir mazāka par de minimis augšējo robežu. Atbalstu, kuru veido riska kapitāla pasākumi, kas minēti Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu riska kapitāla ieguldījumu veicināšanai mazos un vidējos uzņēmumos (10), nebūtu jāuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, izņemot gadījumus, kad attiecīgajā riska kapitāla shēmā paredzētais kapitāls nepārsniedz de minimis augšējo robežu katram mērķa uzņēmumam. Atbalsts, kuru veido aizdevumi, būtu jāuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, ja dotācijas bruto ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz tirgus procentu likmēm, kuras dominē dotācijas piešķiršanas laikā.

(18)

Ir jānodrošina tiesiskā noteiktība garantiju shēmām, kuras potenciāli nevar ietekmēt tirdzniecību un izkropļot konkurenci un par kurām ir pieejami pietiekami dati, lai ticami izvērtētu jebkādu potenciālo ietekmi. Tādēļ de minimis augšējā robeža EUR 500 000 apmērā šajā regulā ir jātransponē, nosakot garantijai īpašu augšējo robežu, kura balstās uz konkrētā aizdevuma summu, par kuru ir sniegta garantija. Šī augšējā robeža būtu jāaprēķina, izmantojot metodiku, ar ko novērtē valsts atbalsta summu garantiju shēmās, kuras attiecas uz dzīvotspējīgiem uzņēmumiem izsniegtiem aizdevumiem. Metodika un dati, kurus izmanto, lai aprēķinātu garantijas īpašo augšējo robežu, nav jāpiemēro grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, kas minēti Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai. Tādēļ šī īpašā augšējā robeža nebūtu attiecināma nedz uz individuālu atbalstu, ko piešķir ārpus garantiju shēmas darbības jomas, nedz uz atbalstu, ko piešķir grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, vai garantijām darījumiem, kas nav aizdevumi, kā, piemēram, pašu kapitāla darījumu garantijām. Īpašā augšējā robeža būtu jānosaka, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā 13 % nepārsniedzamo likmi (neto zaudējuma likme), kas atbilst sliktākajam scenārijam saistībā ar garantiju shēmām Savienībā, garantiju EUR 3 750 000 apmērā var uzskatīt par tādu, kuras dotācijas bruto ekvivalents ir identisks de minimis augšējai robežai EUR 500 000. Šīs īpašās augšējās robežas ir jāattiecina tikai uz garantijām, kas sedz līdz 80 % no attiecīgā aizdevuma. Dalībvalstis var izmantot arī metodiku, kuru Komisija pēc šādas metodikas paziņošanas ir akceptējusi, pamatojoties uz Komisijas regulu valsts atbalsta jomā, lai šīs regulas piemērošanas kontekstā noteiktu dotācijas bruto ekvivalentu, kas ietverts garantijā, ja apstiprinātā metodika attiecas tieši uz attiecīgo garantijas veidu un attiecīgo pamatā esošā darījuma veidu.

(19)

Pēc dalībvalsts paziņojuma Komisija var pārbaudīt, vai atbalsta pasākums, ko neveido dotācija, aizdevums, garantija, kapitāla ieguldīšana, riska kapitāla pasākums vai nepārsniedzams nodokļa atbrīvojums, atbilst dotācijas bruto ekvivalentam, kas nepārsniedz de minimis augšējo robežu un uz kuru tādēļ varētu attiecināt šīs regulas noteikumus.

(20)

Komisijas pienākums ir nodrošināt, lai valsts atbalsta noteikumi tiktu ievēroti un, jo īpaši, lai saskaņā ar de minimis noteikumiem piešķirtais atbalsts stingri atbilstu šo noteikumu nosacījumiem. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā paredzēto sadarbības principu dalībvalstīm būtu jāatvieglo šā mērķa sasniegšana, izveidojot vajadzīgos instrumentus, lai nodrošinātu, ka kopējā de minimis atbalsta summa, kas piešķirta vienam uzņēmumam pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanai, nepārsniedz kopējo pieļaujamo augšējo robežu. Šajā nolūkā un lai nodrošinātu atbilstību noteikumiem par kumulāciju ar de minimis atbalstu saskaņā ar citām de minimis regulām, piešķirot de minimis atbalstu saskaņā ar šo regulu, dalībvalstīm būtu attiecīgais uzņēmums jāinformē par atbalsta apjomu un tā de minimis raksturu, atsaucoties uz šo regulu. Turklāt pirms šāda atbalsta piešķiršanas attiecīgajai dalībvalstij no uzņēmuma būtu jāiegūst deklarācija par citu de minimis atbalstu, uz kuru attiecas šī regula vai citas de minimis regulas, kas saņemts attiecīgajā fiskālajā gadā un iepriekšējos divos fiskālajos gados. Kā alternatīvai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai nodrošināt augšējās robežas ievērošanu, izmantojot centrālo reģistru.

(21)

Šī regula būtu jāpiemēro, neskarot Savienības tiesību aktu noteikumus publiskā iepirkuma jomā vai papildu noteikumus, kas izriet no Līguma vai no Savienības nozaru tiesību aktiem.

(22)

Šī regula būtu jāpiemēro atbalstam, kas līdz tās spēkā stāšanās dienai piešķirts tiem uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi.

(23)

Komisija šo regulu ir paredzējusi pārskatīt piecus gadus pēc tās stāšanās spēkā,

a)

atbalstam, ko piešķir uzņēmumiem, kuri darbojas zivsaimniecības un akvakultūras nozarēs, uz ko attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 104/2000 (11);

b)

atbalstam, ko piešķir uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar lauksaimniecības produktu primāro ražošanu;

c)

atbalstam, ko piešķir uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar lauksaimniecības produktu pārstrādi un tirdzniecību, šādos gadījumos:

d)

atbalstam darbībām, kas saistītas ar eksportu uz trešām valstīm vai dalībvalstīm, proti, atbalstam, kas tieši saistīts ar eksportētajiem daudzumiem, ar izplatīšanas tīkla izveidošanu un darbību vai ar citiem kārtējiem izdevumiem, kas saistīti ar eksporta darbībām;

e)

atbalstam, kas piešķirts ar nosacījumu, ka importētu preču vietā tiek izmantotas vietējās preces;

f)

atbalstam, ko piešķir ogļrūpniecības nozares uzņēmumiem, kā definēts Padomes Lēmumā 2010/787/ES (12);

g)

atbalstam, ko piešķir uzņēmumiem, kuri veic kravu komercpārvadājumus ar autotransportu;

h)

atbalstam grūtībās nonākušiem uzņēmumiem.

a)

“lauksaimniecības produkti” ir Līguma I pielikumā uzskaitītie produkti, izņemot zivsaimniecības produktus;

b)

“lauksaimniecības produktu pārstrāde” ir jebkura darbība ar lauksaimniecības produktu, kuras rezultātā tiek iegūts produkts, kurš arī ir lauksaimniecības produkts, izņemot lauksaimniecības darbības, kas vajadzīgas, lai sagatavotu dzīvnieku vai augu produktu pirmajai pārdošanai;

c)

“lauksaimniecības produktu tirdzniecība” ir glabāšana vai izlikšana pārdošanai, piedāvāšana pārdošanai, piegāde vai jebkāda cita veida laišana tirgū, izņemot sākotnējā ražotāja veikto pirmo pārdošanu mazumtirgotājiem vai pārstrādātājiem, kā arī jebkuru darbību, lai sagatavotu produktu šādai pirmajai pārdošanai; sākotnējā ražotāja veiktu pārdošanu gala patērētājiem par tirdzniecību uzskata tad, ja pārdošana notiek atsevišķās šim nolūkam paredzētās telpās.

a)

atbalstu, kuru veido aizdevumi, uzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, ja dotācijas bruto ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz atsauces likmi, kura ir piemērojama piešķiršanas brīdī;

b)

atbalstu, kuru veido kapitāla ieguldīšana, neuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, izņemot tad, ja publiskā kapitāla ieguldījuma kopējā vērtība nepārsniedz de minimis augšējo robežu;

c)

atbalstu, kuru veido riska kapitāla pasākumi, neuzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, izņemot tad, ja attiecīgajā riska kapitāla shēmā paredzētais kapitāls nepārsniedz de minimis augšējo robežu katram mērķa uzņēmumam;

d)

individuālu atbalstu, ko saskaņā ar garantiju shēmu sniedz uzņēmumiem, kuri nav grūtībās nonākuši uzņēmumi, uzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, ja atbilstoši šādai shēmai piešķirta aizdevuma garantētā daļa nepārsniedz EUR 3 750 000 katram uzņēmumam. Ja pamatā esošā aizdevuma garantētā daļa veido tikai noteiktu šīs augšējās robežas proporcionālu daļu, uzskata, ka attiecīgās garantijas dotācijas bruto ekvivalents atbilst tai pašai 2. punktā noteiktajai augšējās robežas proporcionālajai daļai. Garantija nedrīkst pārsniegt 80 % no pamatā esošā aizdevuma. Garantiju shēmas tiek uzskatītas par pārredzamām arī, ja:

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/14

(1)

Īstenošanas regulā (ES) Nr. 543/2011, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumu, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta importa vērtības minētās regulas XVI pielikuma A daļā norādītajiem produktiem no trešām valstīm un laika periodiem.

(2)

Standarta importa vērtību aprēķina katru darbdienu saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 543/2011 136. panta 1. punktu, ņemot vērā mainīgos dienas datus. Tāpēc šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/16

(1)

Regulas (EK) Nr. 1187/2009 III nodaļas 3. iedaļā ir noteikta procedūra, kā tiek piešķirtas eksporta licences dažiem piena produktiem, kuri eksportējami uz Dominikānas Republiku atbilstīgi šai valstij atvērtajai kvotai.

(2)

Par 2012./2013. kvotas gadu iesniegtajos pieteikumos norādītie daudzumi ir mazāki par pieejamajiem daudzumiem. Tāpēc, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1187/2009 31. panta 2. punkta ceturto daļu, ir lietderīgi paredzēt atlikušo daudzumu piešķiršanu. Ir arī jāparedz nosacījums, ka eksporta licences par atlikušajiem daudzumiem izdod, ja kompetentajai iestādei ir paziņots, kādu daudzumu attiecīgais uzņēmējs pieņem, kā arī ja ieinteresētie uzņēmēji iemaksā nodrošinājumu,

—

1,294210 – ja pieteikumi iesniegti par kvotas daļu, uz kuru attiecas Regulas (EK) Nr. 1187/2009 28. panta 1. punkta a) apakšpunkts,

—

2,928104 – ja pieteikumi iesniegti par kvotas daļu, uz kuru attiecas Regulas (EK) Nr. 1187/2009 28. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/17

(1)

Padome 2009. gada 22. decembrī un 2010. gada 18. janvārī pieņēma Lēmumus 2009/1014/ES (1) un 2010/29/ES (2), ar ko laikposmam no 2010. gada 26. janvāra līdz 2015. gada 25. janvārim ieceļ Reģionu komitejas locekļus un viņu aizstājējus.

(2)

Pēc Heino VAHLDIECK kunga pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojusies Reģionu komitejas locekļa aizstājēja vieta,

—

Heiko HECHT kungs, Mitglied des Europa-ausschusses der Hamburgischen Bürgerschaft.

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/18

(1)

Padome 2009. gada 22. decembrī un 2010. gada 18. janvārī pieņēma Lēmumus 2009/1014/ES (1) un 2010/29/ES (2), ar ko laikposmam no 2010. gada 26. janvāra līdz 2015. gada 25. janvārim ieceļ Reģionu komitejas locekļus un viņu aizstājējus.

(2)

Pēc Albert LENTZ kunga pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojusies Reģionu komitejas locekļa vieta,

—

Ali KAES kungs, Bourgmestre de la commune de Tandel.

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/19

(1)

Padome 2009. gada 22. decembrī un 2010. gada 18. janvārī pieņēma Lēmumus 2009/1014/ES (1) un 2010/29/ES (2), ar ko laikposmam no 2010. gada 26. janvāra līdz 2015. gada 25. janvārim ieceļ Reģionu komitejas locekļus un viņu aizstājējus.

(2)

Pēc Folke SJÖLUND kunga pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojusies Reģionu komitejas locekļa vieta.

(3)

Pēc Britt LUNDBERG kundzes pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojusies Reģionu komitejas locekļa aizstājēja vieta,

a)

par locekli:

un

b)

par locekļa aizstājēju:

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/20

(1)

Padome 2009. gada 22. decembrī un 2010. gada 18. janvārī pieņēma Lēmumus 2009/1014/ES (1) un 2010/29/ES (2), ar ko laikposmam no 2010. gada 26. janvāra līdz 2015. gada 25. janvārim ieceļ Reģionu komitejas locekļus un viņu aizstājējus.

(2)

Pēc Claude du GRANRUT kundzes, Alain LE VERN kunga, Daniel PERCHERON kunga, Jean PRORIOL kunga, Camille de ROCCA SERRA kunga, Alain ROUSSET kunga un Ange SANTINI kunga pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojušās septiņas Reģionu komitejas locekļu vietas.

(3)

Pēc Jacques AUXIETTE kunga, Jean Paul BACHY kunga, Martine CALDEROLI-LOTZ kundzes, Anne-Marie COMPARINI kundzes, Jean-Jacques FRITZ kunga, Claude GEWERC kunga, Arlette GROSSKOST kundzes, Antoine KARAM kunga, Martin MALVY kunga, Michel NEUGNOT kunga un Élisabeth THÉVENON-DURANTIN kundzes pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojušās vienpadsmit Reģionu komitejas locekļu aizstājēju vietas,

a)

par locekļiem:

un

b)

par locekļu aizstājējiem:

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/21

(1)

2011. gada 26. oktobrīBDEW pa e-pastu nosūtīja Komisijai pieprasījumu atbilstīgi Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 5. punktam. Komisija Vācijas iestādes par pieprasījumu informēja 2011. gada 11. novembrī, pieprasīja papildu informāciju Vācijas iestādēm 2012. gada 10. janvāra e-pasta vēstulē un BDEW – 2011. gada 21. decembra e-pasta vēstulē. Vācijas iestādes nosūtīja papildu informāciju 2011. gada 14. decembra e-pasta vēstulē, un BDEW – 2012. gada 17. janvārī, 26. janvārī un 28. februārī.

(2)

Pieprasījums, ko BDEW iesniedza nozares līgumslēdzēju vārdā, attiecas uz “visu veidu elektrostaciju būvi, iegādi un ekspluatāciju (ieskaitot apkopi), kā arī uz attiecīgajām palīgdarbībām” (2).

(3)

Pieprasījumam ir pievienots Federālās konkurences iestādes (Bundeskartellamt) 2011. gada 25. jūlija atzinums. Šis atzinums (turpmāk “atzinums”) sagatavots, pamatojoties uz attiecīgajiem Vācijas tiesību aktiem, un tajā iztirzāts, vai uz procedūrā aplūkoto darbību attiecas tieša konkurence. Atzinuma pamatā ir plašs nozares apsekojums par konkrētajiem tirgiem.

(4)

Direktīvas 2004/17/EK 30. pantā noteikts, ka direktīva neattiecas uz līgumiem, kas paredzēti, lai dotu tiesības veikt kādu no darbībām, uz kurām attiecas direktīva, ja dalībvalstī, kurā attiecīgo darbību veic, uz to attiecas tieša konkurence tirgos, kuriem piekļuve nav ierobežota. To, vai uz kādu darbību attiecas tieša konkurence, novērtē, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, ņemot vērā attiecīgās nozares īpatnības. Piekļuvi tirgum uzskata par neierobežotu, ja dalībvalsts ir īstenojusi un piemērojusi attiecīgos Kopienas tiesību aktus, kas konkrēto nozari vai tās daļu atver konkurencei. Šie tiesību akti ir norādīti Direktīvas 2004/17/EK XI pielikumā, kurā attiecībā uz elektroenerģijas nozari ir atsauce uz Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Direktīvu 96/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (3). Direktīva 96/92/EK tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvu 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu (4), kas savukārt tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (5).

(5)

Vācija ir īstenojusi un piemērojusi ne tikai Direktīvu 96/92/EK, bet arī Direktīvas 2003/54/EK un 2009/72/EK. Attiecīgi un saskaņā ar 30. panta 3. punkta pirmo daļu piekļuvi tirgum uzskata par neierobežotu visā Vācijas teritorijā.

(6)

Tas, vai uz kādu darbību attiecas vai neattiecas tieša konkurence, ir jānovērtē, pamatojoties uz dažādiem rādītājiem, no kuriem pats par sevi izšķirīgs nav neviens. Attiecībā uz tirgiem, uz kuriem attiecas šis lēmums, viens no vērā ņemamajiem kritērijiem ir galveno tirgus dalībnieku tirgus daļa attiecīgajā tirgū. Vēl viens kritērijs ir koncentrācijas līmenis attiecīgajos tirgos. Ievērojot attiecīgo tirgu īpašās iezīmes, būtu jāņem vērā arī citi kritēriji, piemēram, balansēšanas tirgus darbība, cenu konkurence un tas, cik daudz klientu maina piegādātāju.

(7)

Šis lēmums neskar konkurences noteikumu piemērošanu.

(8)

Vācijas elektroenerģijas tirgu raksturo liels skaits spēkstaciju, kuras ekspluatē daudzi tirgus dalībnieki (6). Lielākā daļa ražošanas jaudu pieder četriem lieliem energouzņēmumiem: “RWE” AG, “E.ON” AG, “EnBW” AG un “Vattenfall Europe” AG. Tomēr, tā kā divi no šiem uzņēmumiem – “RWE” un “E.ON” – ir privāti uzņēmumi (t. i., uzņēmumi, kuros līgumslēdzējām iestādēm nav tiešas vai netiešas dominējošas ietekmes, kā nosaka Direktīvas 2004/17/EK 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts), kuri elektroenerģijas ražošanas nozarē nedarbojas ar īpašām un ekskluzīvām tiesībām Direktīvas 2004/17/EK 2. panta 3. punkta nozīmē, šie uzņēmumi nav līgumslēdzēji Direktīvas 2004/17/EK izpratnē. Tāpēc minētās direktīvas noteikumi neattiecas uz to veiktajiem iepirkumiem elektroenerģijas ražošanas vai pārdošanas vajadzībām; tādējādi attiecībā uz šīm darbībām tie uzskatāmi par to līgumslēdzēju konkurentiem, uz kuru iepirkumiem attiecas minētā direktīva. Tāpēc analīzē galvenā uzmanība pievērsta līgumslēdzējiem, proti, izvērtēts, vai uz to darbību attiecas konkurence tirgos, kuriem ir neierobežota piekļuve.

(9)

Vairumtirdzniecības līmenī elektroenerģiju tirgo enerģijas biržās, t. i., “European Energy Exchange” AG (EEX) un “European Power Exchange” S.E (EPEX) aktuāltirgos un nākotnes līgumu tirgos, vai arī ārpusbiržas tirgos. Enerģijas biržu cenu parasti izmanto par atsauces cenu ārpusbiržas darījumos. Ražošanas uzņēmumi optimizē savu spēkstaciju ekspluatāciju atkarībā no aktuāltirdzniecības rezultātiem biržās. Principā ekspluatētas tiek tikai tās spēkstacijas, kuru robežizmaksas ir mazākas par tirgus cenu.

(10)

Atjaunojamās enerģijas likumā (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien, turpmāk “EEG”) (7) paredzēti noteikumi attiecībā uz elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem (8), kura Vācijas tirgū ieņem aizvien nozīmīgāku vietu līdzās elektroenerģijai, kas ražota no tradicionālajiem avotiem (9). Saskaņā ar grozīto EEG, kas stājās spēkā 2012. gada sākumā, atjaunojamās enerģijas īpatsvaram elektroapgādē jāsasniedz 35 % līdz 2020. gadam, 50 % līdz 2030. gadam un 80 % līdz 2050. gadam.

(11)

2010. gada beigās ražošanas jauda 160,5 GW apmērā bija pievienota pārvades sistēmu operatoru (PSO) tīkliem (77,6 GW) un sadales sistēmu operatoru (SSO) tīkliem (82,9 GW). Salīdzinājumā ar 2009. gadu (152,7 GW) tas ir pieaugums par aptuveni 7,8 GW. 54,2 GW no visas jaudas iegūst no atjaunojamiem energoavotiem. Par aptuveni 50,7 GW no atjaunojamās enerģijas maksā saskaņā ar EEG tarifiem. Tas nozīmē, ka atjaunojamā enerģija veido aptuveni 34 % no kopējās jaudas (10).

(12)

2010. gadā PSO sistēmām pievadīja 367,5 TWh un SSO sistēmām – 163,7 TWh elektroenerģijas (kopā 531,2 TWh). Pievadītās atjaunojamās enerģijas apjoms bija 93,7 TWh, no kuriem par 80,7 TWh atlīdzināts saskaņā ar EEG. Tas nozīmē, ka no visas pievadītās enerģijas atjaunojamā enerģija veido tikai aptuveni 18 %, kas ir mazāk par kopējo atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas jaudu (34 %) (11). Šī starpība skaidrojama ar to, ka atjaunojamo energoresursu izmantošanas periods gadā ir īsāks nekā tradicionālajiem avotiem.

(13)

Cita Vācijas elektroenerģijas tirgus iezīme ir saistīta ar to, ka pēc 2011. gada kodolkatastrofas Japānā valsts iestādes nesen pieņēma lēmumu slēgt 8 AES, kuru kopējā jauda ir 8 400 MW (12). Bez tam tika nolemts līdz 2022. gadam slēgt visas pārējās AES Vācijā. Īstermiņā tas ir mainījis importa un eksporta līdzsvaru, proti, līdz 2010. gadam Vācija bija elektroenerģijas neto eksportētāja, bet 2011. gadā kļuva par neto importētāju.

(14)

Kā liecina līdzšinējie Komisijas lēmumi (13), elektroenerģijas nozarē var izšķirt šādus konkrētos ražojumu tirgus: i) elektroenerģijas ražošana un piegāde vairumtirdzniecībā; ii) elektroenerģijas pārvade; iii) elektroenerģijas sadale un iv) elektroenerģijas piegāde mazumtirdzniecībā. Lai gan dažus no šiem tirgiem var iedalīt vēl sīkākās kategorijās, līdzšinējā Komisijas praksē (14) nav nošķirts elektroenerģijas ražošanas tirgus no elektroenerģijas piegādes vairumtirgus, jo elektroenerģijas ražošana pati par sevi ir tikai pirmais vērtībķēdes posms, savukārt saražoto elektroenerģiju tirgo vairumtirgos.

(15)

BDEW pieprasījums attiecas uz elektroenerģijas ražošanu un vairumtirdzniecību. Federālā konkurences iestāde savā atzinumā produkta tirgu definējusi kā “elektroenerģijas pārdošanas primāro tirgu” (15), kurā ietilpst visu elektroenerģijas piegādātāju pašu saražotās enerģijas pārdošana un elektroenerģijas neto imports, bet neietilpst tālākie darījumi tirgus dalībnieku starpā. Bez tam Federālā konkurences iestāde uzskata, ka tādas elektroenerģijas ražošana un pārdošana, uz ko attiecas EEG (turpmāk “EEG elektroenerģija”), šajā tirgū neietilpst.

(16)

Federālā konkurences iestāde uzskata, ka EEG elektroenerģijas tirgus ir atsevišķs tirgus, ciktāl tas attiecas uz pirmo pārdošanu. EEG elektroenerģiju parasti nepārdod tieši vairumtirgos, bet to vispirms pērk pārvades tīklu operatori par likumā noteikto atlīdzību. Otrais posms ir šīs elektroenerģijas pārdošana vairumtirgū.

(17)

Federālā konkurences iestāde secina, ka EEG elektroenerģijas ražošana un pārdošana nav balstīta konkurencē un ka EEG elektroenerģija nav atkarīga no pieprasījuma un cenas rādītājiem (16). Secinājuma pamatā ir šādi apsvērumi.

(18)

EEG elektroenerģija tīkliem tiek pievadīta prioritārā kārtā; tas nozīmē, ka EEG elektroenerģijas ražošana ir pilnīgi neatkarīga no pieprasījuma. Ražošana un pievade nav atkarīga arī no cenas faktora, jo operatoriem ir tiesības saņemt likumā noteikto atlīdzību. EEG elektrību tirgo pārvades sistēmas operatori aktuāltirgū saskaņā ar likuma noteikumiem, un tiem nav iespēju manevrēt.

(19)

Bez tam Federālā konkurences iestāde atzīmēja, ka saskaņā ar likumu EEG elektroenerģiju var pārdot bez starpniekiem, un zināms skaits operatoru šo iespēju izmanto. EEG paredzēts, ka EEG iekārtu operatori var katra mēneša pirmajā dienā pāriet no tiešās pārdošanas uz EEG noteikto maksājumu saņemšanu pēc tarifa. Tātad atkarībā no tirgus cenas prognozēm un pieprasījuma EEG iekārtu operatori var katru mēnesi izlemt, kurš pārdošanas veids tiem ir izdevīgāks. Tomēr nākotnē tiešās tirdzniecības nozīme būs ļoti neliela.

(20)

Saskaņā ar grozīto EEG, kas stājās spēkā 2012. gada sākumā, EEG iekārtu operatoriem ir iespēja pārdot pašu saražoto elektroenerģiju un papildus saņemt tirgus piemaksu [Marktprämie]. Ar tirgus piemaksu iecerēts aizstāt starpību starp fiksēto EEG atlīdzību un mēneša vidējo cenu biržā, ko nosaka ex post. Tomēr tirgus piemaksas modeļa izmantošana nav obligāta, t. i., EEG iekārtu operatori var palikt fiksētās atlīdzības sistēmā vai atgriezties tajā jebkurā mēnesī. Tomēr paredzams, ka lielāko daļu EEG elektroenerģijas pārdos ar pārvades tīklu operatoru starpniecību. Turklāt tirgus piemaksas modelis nemainīs faktu, ka EEG operatoru kopējo atlīdzības līmeni primāri nenosaka tirgus cenas (17).

(21)

Federālā konkurences iestāde atzīst, ka, lai gan EEG elektroenerģija rada konkurences spiedienu uz elektroenerģiju, kas ražota no tradicionāliem avotiem, pretēja situācija nav vērojama; tāpēc EEG elektroenerģiju nevar iekļaut tajā pašā tirgū, kur no tradicionālajiem avotiem ražoto elektroenerģiju, jo tirgus nosacījumi pirmās pārdošanas brīdī būtiski atšķiras. Turklāt EEG elektroenerģijas pirmā pārdošana lielākoties notiek ar pārvades tīklu operatoru starpniecību. Tātad arī no pieprasījuma viedokļa šis tirgus atšķiras no tradicionālās elektroenerģijas vairumtirgus.

(22)

Ņemot vērā Vācijas elektroenerģijas tirgus specifiku, lai varētu izvērtēt Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, un neskarot konkurences tiesības, konkrētais produkta tirgus tiek definēts kā no tradicionāliem avotiem ražotas elektroenerģijas ražošanas un pirmās pārdošanas tirgus. EEG elektroenerģijas ražošana un pārdošana iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ šajā tirgū neietilpst un tiks izvērtēta atsevišķi.

(23)

No pieteikuma izriet, ka pieprasījums attiecas uz darbībām Vācijas Federatīvajā Republikā. Pieteicējs iztirzā iespēju, ka varētu pastāvēt plašāks tirgus, kurā ietilpst Vācija un Austrija, pamatojoties uz dažādām tendencēm saistībā ar regulējuma attīstību, elektroenerģijas importa un eksporta līmeni, tirgu sasaisti un pārslodzes vadības procedūrām, tomēr galu galā secina, ka “pieteicējs nevar izdarīt galīgo secinājumu par to, vai Vācijas elektroenerģijas vairumtirgus un konkrētie tirgi kaimiņvalstīs pašlaik ir integrēti tādā mērā, lai to varētu uzskatīt par reģionālo tirgu”.

(24)

Federālā konkurences iestāde pēc nozares apsekojuma pieņem, ka Vācijā un Austrijā pastāv kopējs elektroenerģijas primārais tirgus. Šā secinājuma pamatā ir fakts, ka starpsavienojumos uz Vācijas un Austrijas robežas nav novērotas pārslodzes un ka ir izveidojusies vienota tirdzniecība un cenu noteikšana biržā “European Power Exchange” S.E. (EPEX).

(25)

Līdzšinējā Komisijas praksē elektroenerģijas tirgi definēti kā tādi, kas aptver valsts teritoriju (18) vai ir pat mazāki (19). Tomēr reizumis ir pieļauta iespēja, ka tirgus var būt plašāks par valsts teritoriju (20).

(26)

Komisija uzskata: lai varētu izvērtēt Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punktā minētos nosacījumus, un neskarot konkurences tiesības, nav nepieciešams noteikt tradicionālās elektroenerģijas ražošanas un pirmās pārdošanas konkrētā ģeogrāfiskā tirgus precīzas robežas, jo arī saskaņā ar jebkuru citu tirgus definīciju novērtējuma rezultāti būtu tādi paši.

(27)

Kas attiecas uz EEG elektroenerģijas ražošanu un pārdošanu, ģeogrāfiskais tirgus nevar būt plašāks par Vācijas teritoriju, jo tā pamatā ir konkrēti juridiski nosacījumi, ko paredz Vācijas EEG.

(28)

Līdz šim Komisija, pieņemdama lēmumus saskaņā ar 30. pantu (21), uzskatīja, ka attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu “viens no rādītājiem par konkurences pakāpi valstu tirgos ir triju lielāko ražotāju kopējā tirgus daļa”.

(29)

Saskaņā ar Federālās konkurences iestādes atzinumu (22) trīs lielāko ražotāju kumulatīvā tirgus daļa, ciktāl tas attiecas uz pievadīto elektroenerģiju, 2007. gadā bija 74 %, 2008. gadā – 73 %, 2010. gadā – 70 %. Tāpēc salīdzinājumā ar citiem atbrīvojuma lēmumiem saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK 30. pantu Vācijas elektroenerģijas tirgus ir vidēji koncentrēts tirgus (23).

(30)

Tomēr jāpatur prātā, ka uz diviem lielākajiem ražotājiem – “RWE” un “E.ON” –, kuru kopējā tirgus daļa ir 58 % (24), neattiecas iepirkuma likuma noteikumi.

(31)

Šī lēmuma mērķis ir noteikt, vai uz elektroenerģijas ražošanu un vairumtirdzniecību attiecas tik liela konkurence (brīvi pieejamos tirgos), lai nodrošinātu, ka arī tad, ja nepastāvēs Direktīvā 2004/17/EK izklāstīto sīki izstrādāto iepirkuma noteikumu paredzētā disciplīna, iepirkuma procedūra šeit aplūkoto darbību īstenošanai būs pārredzama un nediskriminējoša un tās pamatā būs kritēriji, kuri ļauj izvēlēties kopumā ekonomiski izdevīgāko risinājumu. Šajā sakarā svarīgi paturēt prātā, ka tad, kad uzņēmumi, uz kuriem publiska iepirkuma procedūras neattiecas (“RWE” un “E.ON”), darbojas šajos tirgos, tie var radīt konkurences spiedienu uz citiem tirgus dalībniekiem. Stāvoklis nemainītos arī tad, ja Austrija tiktu iekļauta konkrētajā ģeogrāfiskajā tirgū, jo paredzams, ka tirgū, kurā ietilpst Vācija un Austrija, lielāko ražotāju tirgus daļas samazinātos tikai nedaudz (25).

(32)

Kas attiecas uz tādas elektroenerģijas ražošanu un vairumpiegādi, kas ražota no tradicionāliem avotiem, iepriekš izklāstītie fakti liecina, ka tie tirgus dalībnieki, uz kuriem attiecas iepirkuma likuma noteikumi, tieši saskaras ar konkurenci.

(33)

Tāpat vērts atzīmēt, ka 2011. gada jūnijā sagatavotajā Komisijas dienestu darba dokumentā “2009.–2010. gada ziņojums par panākumiem iekšējā gāzes un elektroenerģijas tirgus izveidē” (26) redzams, ka salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem tirgus koncentrācijā Vācijā ir samazinājusies (27) un tagad Vācijas tirgus klasificējams kā “mēreni koncentrēts tirgus” (28), proti, tirgus, kura Herfindāla–Hiršmana indekss (29) (rēķinot pēc ražošanas jaudas) ir starp 750 un 1 800.

(34)

Ņemot vērā iepriekš minētos rādītājus, šajā lēmumā (un neskarot konkurences tiesības) attiecībā uz līgumslēdzējiem var pieņemt, ka tirgus koncentrācijas pakāpe liecina par to, ka uz elektroenerģijas ražošanu no tradicionāliem avotiem un tās vairumtirdzniecību Vācijā attiecas zināma konkurence.

(35)

Pēdējos gados, faktiski līdz 2011. gada martam, Vācija bija elektroenerģijas neto eksportētāja. Tā kā tika pieņemts lēmums pakāpeniski atteikties no elektroenerģijas ražošanas vairākās AES, Vācija kļuva par neto importētāju. Tas nozīmē, ka pašlaik tirgū ir vērojams konkurences spiediens, kas skaidrojams ar iespēju importēt elektroenerģiju no ārvalstīm. Tas nodrošina, ka nav iespējams investēt Vācijas elektroenerģijas nozarē, ja netiek ņemti vērā citi ražotāji kaimiņvalstīs. Šie faktori nav pretrunā secinājumam, ka uz līgumslēdzējiem, kas darbojas Vācijas tradicionālās elektroenerģijas ražošanas tirgū, attiecas konkurence. Turklāt analīze par piegādātāja maiņu klientu vidū (30) un par vairumtirgus likviditātes pakāpi (31) liecina, ka šie faktori nav pretrunā secinājumam, ka uz līgumslēdzējiem, kas darbojas Vācijas tradicionālās elektroenerģijas ražošanas tirgū, attiecas konkurence. Visbeidzot, jāatzīmē, ka Vācijas balansēšanas tirgus (32) un tā galvenās pazīmes (tirgus konjunktūrā balstīta cenu veidošana un cenu atšķirības starp pozitīvo un negatīvo balansēšanas jaudu) nav pretrunā secinājumam, ka uz līgumslēdzējiem, kas darbojas Vācijas tradicionālās elektroenerģijas ražošanas tirgū, attiecas konkurence.

(36)

EEG elektroenerģijai tiek nodrošināts prioritārs pieslēgums tīklam, un tai salīdzinājumā ar tradicionālo elektroenerģiju ir prioritāte attiecībā uz pievadi tīklam, kas nozīmē, ka EEG elektroenerģijas ražošana nav atkarīga no pieprasījuma. Tā kā EEG elektroenerģijas ražošanas izmaksas parasti ir augstākas par tirgus cenu, ir izveidota sistēma, lai EEG elektroenerģijai sniegtu īpašu atbalstu. EEG iekārtu operatoriem (33) ir tiesības saņemt likumā noteiktu atlīdzību no pārvades sistēmu operatoriem 20 gadus, kam vēl pieskaita ekspluatācijā laišanas gadu. Šī atlīdzība palīdz segt izmaksas un tāpēc ir augstāka par tirgus cenu. Tas nozīmē, ka operatori var saražoto elektroenerģiju pievadīt tīklam neatkarīgi no elektroenerģijas cenas biržās (34).

(37)

EEG elektroenerģiju parasti tieši nepārdod vairumtirgos; to vispirms pērk pārvades tīkla operatori par likumā noteikto atlīdzību. Pārvades sistēmu operatoru pienākums ir pārdot EEG elektroenerģiju enerģijas biržu aktuāltirgos, un tas pašlaik rada zaudējumus PSO. Galu galā šīs izmaksas sedz elektroenerģijas galapatērētāji, kas enerģijas piegādātājiem maksā EEG papildnodevu, kuru pēc tam saņem pārvades sistēmu operatori. Enerģijas piegādātāji, kas iepērk vairāk nekā 50 % EEG elektroenerģijas, tostarp vismaz 20 % saules vai vēja elektroenerģijas, maksā samazinātu EEG papildnodevu.

(38)

EEG iekārtu operatori var arī nodarboties ar saražotās elektroenerģijas “tiešo pārdošanu”. Tas nozīmē, ka EEG iekārtas operators var atteikties no likumā noteiktās atlīdzības un tā vietā elektroenerģiju tieši tirgot aktuāltirgū. Tā kā EEG elektroenerģijas ražošanas izmaksas ir augstas, tiešā pārdošana, neizmantojot likumā noteiktos nosacījumus, parasti nav izdevīga. Līdz šim šo paņēmienu lielākoties izmantoja ļoti nedaudzos gadījumos, kad pircējam bija izdevies saņemt atbrīvojumu no EEG papildnodevas, jo tika kombinēts zināms daudzums EEG elektroenerģijas, kas iepirkta tieši no ražotāja, un tradicionālā elektroenerģija (35). Līdz ar jauno EEG likumu, kas stājās spēkā 2012. gada sākumā, iespēja izmantot šo konkrēto atbrīvojumu ir ierobežota, tāpēc ir gaidāms, ka šāda veida tiešā pārdošana saruks (36).

(39)

Tomēr jaunais likums paredz jaunu “tiešās tirdzniecības” iespēju, proti, maksāt EEG elektroenerģijas ražotājiem t.s. “tirgus piemaksu”, kas sedz starpību starp augstākajām ražošanas izmaksām un vidējo tirgus cenu (turpmāk “tirgus piemaksas modelis”). Pārvades sistēmu operatori lēš, ka 2012. gadā aptuveni 15 % no visas atjaunojamās enerģijas tiks pārdots saskaņā ar tirgus piemaksas modeli (37). Var secināt, ka pašlaik un tuvākajā nākotnē EEG elektroenerģiju lielākoties pārdos saskaņā ar likumā noteiktās atlīdzības režīmu un ar pārvades tīklu operatoru starpniecību. Nesubsidēta tiešā tirdzniecība būs niecīgos apjomos.

(40)

Iepriekš minēto iemeslu dēļ EEG elektroenerģijas ražošana un pirmā pārdošana ir daļa no regulētas sistēmas, kur ražotāji saņem likumā noteiktu atlīdzību. Uz ražotājiem neattiecas konkurence, jo tie EEG elektroenerģiju var pievadīt tīklam neatkarīgi no tirgus cenas. Tā kā šo elektroenerģiju tīkliem pievada prioritārā kārtā, ražotāji var pārdot visus saražoto apjomu. Tāpēc nevar secināt, ka uz EEG elektroenerģijas ražotāju saimniecisko darbību attiecas konkurence. Ņemot vērā iepriekš minēto, citi rādītāji, piemēram, 6) apsvērumā minētie, nav jāizvērtē.

(41)

Ņemot vērā iepriekš izvērtētos faktorus, uzskatāms, ka ir izpildīts Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punkta nosacījums attiecībā uz tradicionālo elektroenerģiju, proti, uz līgumslēdzējiem attiecas tieša konkurence, kad tie nodarbojas ar tradicionālās elektroenerģijas ražošanu un piegādi vairumtirdzniecībā Vācijā.

(42)

Turklāt, tā kā nosacījums par neierobežotu piekļuvi tirgum uzskatāms par izpildītu, Direktīva 2004/17/EK nav jāpiemēro ne tajos gadījumos, kad līgumslēdzēji piešķir līgumus, kas paredzēti, lai dotu tiesības Vācijā ražot elektroenerģiju no tradicionāliem avotiem un to piegādāt vairumtirdzniecībā, ne arī tad, kad līgumslēdzēji organizē projektu konkursus šādas darbības veikšanai attiecīgajā ģeogrāfiskajā zonā.

(43)

Tomēr uzskatāms, ka nav izpildīts Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punkta nosacījums attiecībā uz EEG elektroenerģiju, proti, uz līgumslēdzējiem neattiecas tieša konkurence, kad tie nodarbojas ar EEG elektroenerģijas ražošanu un pirmo pārdošanu Vācijā.

(44)

Tā kā uz EEG elektroenerģijas ražošanu un pirmo pārdošanu joprojām attiecas Direktīvas 2004/17/EK noteikumi, jāatgādina, ka uz iepirkuma līgumiem, kas aptver vairākas darbības, attiecas Direktīvas 2004/17/EK 9. pants. Tātad, ja līgumslēdzējs ir iesaistīts “jauktā” iepirkumā, kas ir iepirkums, ko izmanto, lai atbalstītu gan tās darbības, kuras ir atbrīvotas no Direktīvu 2004/17/EK piemērošanas, gan tās, kuras nav atbrīvotas, ir jāņem vērā tās darbības, kuru veikšanai līgums galvenokārt paredzēts. Šāda jaukta iepirkuma gadījumā, ja mērķis galvenokārt ir atbalstīt EEG elektroenerģijas ražošanu un vairumtirdzniecību, uz to attiecas Direktīvas 2004/17/EK noteikumi. Ja nav iespējams objektīvi noteikt, kura darbība paredzēta kā līguma galvenā darbība, līgumu piešķir saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK 9. panta 2. un 3. punktā minētajiem noteikumiem. Šā lēmuma pamatā ir juridiskā un faktiskā situācija no 2011. gada oktobra līdz 2012. gada februārim, kas atspoguļota BDEW un Vācijas iestāžu iesniegtajā informācijā. Lēmumu var pārskatīt, ja būtiskas izmaiņas juridiskajā vai faktiskajā situācijā liecinās, ka vairs netiek ievēroti nosacījumi, lai Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punktu piemērotu elektroenerģijas ražošanai no tradicionāliem avotiem un tās piegādei vairumtirdzniecībā.

(45)

Šajā lēmumā noteiktie pasākumi ir saskaņā ar Publiskā iepirkuma padomdevējas komitejas atzinumu,

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/28

(1)

Direktīvas 2000/29/EK III pielikuma A daļas 12. punktā noteikts vispārējs aizliegums Savienībā ievest sugu Solanum L. un to hibrīdu bumbuļus, izņemot A daļas 10. un 11. punktā minētos bumbuļus, ieskaitot Solanum tuberosum L. bumbuļus, kuru izcelsme ir trešās valstīs. Minēto aizliegumu nepiemēro Eiropas trešām valstīm, kuras atzītas par brīvām no Clavibacter michiganensis ssp. sepedonicus (Spieckerman un Kotthoff) Davis et al. (“organisms”).

(2)

No Serbijas iesniegtajiem oficiāliem ziņojumiem par 2009., 2010. un 2011. gada apsekojumiem un no informācijas, kas savākta Pārtikas un veterinārā biroja veiktajā apmeklējumā Serbijā 2009. gada novembrī un decembrī, izriet, ka organisms Serbijā nav sastopams un šī valsts Solanum tuberosum L. bumbuļu importam un vietējai ražošanai ir piemērojusi organisma apkarošanas, inspicēšanas un testa procedūras.

(3)

Tādēļ būtu jāatzīst, ka Serbija ir no organisma brīva.

(4)

Šis lēmums neskar turpmākos atzinumus, kas var liecināt, ka organisms Serbijā ir sastopams.

(5)

Komisija pieprasīs Serbijai katru gadu sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai pārbaudītu, vai Serbija joprojām ir brīva no organisma.

(6)

Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Pastāvīgās augu veselības komitejas atzinumu,

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/29

(1)

Tirdzniecību ar Horvātiju varētu labāk veicināt ar kopīgu tranzīta procedūru precēm, ko pārvadā starp Horvātiju un Eiropas Savienību, Islandes Republiku, Norvēģijas Karalisti un Šveices Konfederāciju.

(2)

Lai panāktu šādu procedūru, ir lietderīgi uzaicināt Horvātiju pievienoties konvencijai,

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/31

(1)

Preču apmaiņu ar Horvātiju varētu labāk veicināt, vienkāršojot formalitātes, kas ietekmē preču tirdzniecību starp Horvātiju un Eiropas Savienību, Islandes Republiku, Norvēģijas Karalisti un Šveices Konfederāciju.

(2)

Lai panāktu šādu vienkāršošanu, ir lietderīgi uzaicināt Horvātiju pievienoties konvencijai,

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/33

(1)

Tirdzniecību ar Turciju varētu labāk veicināt ar kopīgu tranzīta procedūru precēm, ko pārvadā starp Turciju un Eiropas Savienību, Islandes Republiku, Norvēģijas Karalisti un Šveices Konfederāciju.

(2)

Lai panāktu šādu procedūru, ir lietderīgi uzaicināt Turciju pievienoties konvencijai,

26.4.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 114/35

(1)

Gatavojoties Eiropas Savienības paplašināšanai, ietverot Turciju, preču apmaiņu ar Turciju varētu labāk veicināt, vienkāršojot formalitātes, kas ietekmē preču tirdzniecību starp Turciju un Eiropas Savienību, Islandes Republiku, Norvēģijas Karalisti un Šveices Konfederāciju.

(2)

Lai panāktu šādu vienkāršošanu, ir lietderīgi uzaicināt Turciju pievienoties konvencijai,