18.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 153/1

(1)

Padomes Direktīva 92/75/EEK (1992. gada 22. septembris) par sadzīves tehnikas enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (3), ir vairākkārt būtiski grozīta (4). Skaidrības labad tā būtu jāpārstrādā, jo ir paredzēts izdarīt vēl citus grozījumus.

(2)

Direktīvas 92/75/EEK darbības jomā ietilpst tikai sadzīves tehnika. Komisijas 2008. gada 16. jūlija paziņojumā “Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plāns” ir pierādīts, ka, paplašinot Direktīvas 92/75/EEK darbības jomu, to attiecinot uz tiem ar energopatēriņu saistītajiem ražojumiem, kas lietošanas laikā būtiski tieši vai netieši ietekmē enerģijas patēriņu, tiktu uzlabota potenciālā sinerģija starp spēkā esošajiem tiesību aktiem un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/125/EK (2009. gada 21. oktobris), ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības attiecībā uz enerģiju patērējošiem ražojumiem (5). Šai direktīvai nebūtu jāskar Direktīvas 2009/125/EK piemērošana. Kopā ar minēto direktīvu un citiem Savienības instrumentiem šī direktīva veido plašāku tiesisko regulējumu un saistībā ar holistisku pieeju ar to tiek radīti papildu enerģijas ietaupījumi un ieguvumi no vides aizsardzības viedokļa.

(3)

2007. gada 8. un 9. marta Eiropadomes prezidentvalsts secinājumos ir uzsvērta vajadzība vairot energoefektivitāti Savienībā, lai līdz 2020. gadam sasniegtu mērķi – par 20 % samazināt Savienības enerģijas patēriņu, ir noteikti mērķi ES mērogā attīstīt atjaunojamo enerģiju un samazināt siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisijas, un ir aicināts ātri un pamatīgi īstenot galvenās jomas, kas apzinātas Komisijas 2006. gada 19. oktobra paziņojumā “Energoefektivitātes rīcības plāns. Potenciāla izmantošana”. Šajā rīcības plānā ir uzsvērtas milzīgās iespējas taupīt enerģiju ražojumu nozarē.

(4)

No uzlabotas ar energopatēriņu saistītu ražojumu efektivitātes, patērētājiem izdarot uz informāciju pamatotu izvēli, iegūst ES ekonomika kopumā.

(5)

Precīzai, būtiskai un salīdzināmai informācijai par specifisku enerģijas patēriņu attiecībā uz ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, būtu jāietekmē tiešā lietotāja izvēle par labu ražojumiem, kas patērē mazāk enerģijas vai, kurus izmantojot, tiek netieši patērēts mazāk enerģijas vai citu nozīmīgu resursu, tādējādi mudinot ražotājus veikt pasākumus to ražoto ražojumu enerģijas un citu nozīmīgu resursu patēriņa samazināšanai. Tam vajadzētu netieši sekmēt arī šo ražojumu efektīvāku izmantošanu, lai veicinātu ES 20 % energoefektivitātes mērķa sasniegšanu. Šīs informācijas trūkuma gadījumā tirgus mehānismi vien nenodrošinās enerģijas un citu nozīmīgu resursu racionālu patēriņu šiem ražojumiem.

(6)

Būtu jāatceras, ka pastāv Savienības un dalībvalstu tiesību akti, kuros patērētājiem ir paredzētas konkrētas tiesības attiecībā uz iegādātajiem ražojumiem, tostarp kompensācija vai ražojuma maiņa.

(7)

Komisijai būtu jānodrošina ar enerģiju saistītu ražojumu prioritārs saraksts, uz ko varētu attiekties deleģēts akts saskaņā ar šo direktīvu. Šādu sarakstu varētu iekļaut darba plānā, kas minēts Direktīvā 2009/125/EK.

(8)

Informācijai ir būtiska nozīme tirgus mehānismu darbībā, un tādēļ nepieciešams ieviest vienotu marķējumu visiem viena veida ražojumiem, lai potenciālajiem pircējiem sniegtu standartizētu papildinformāciju par šo ražojumu izmaksām enerģijas un citu nozīmīgu resursu patēriņa izteiksmē un lai nodrošinātu, ka potenciālie tiešie lietotāji, kas neredz izstādītos ražojumus un tādējādi neredz arī marķējumu, saņemtu šo informāciju; lai tas noritētu efektīvi un veiksmīgi, marķējumam vajadzētu būt viegli pamanāmam tiešajiem lietotājiem, vienkāršam un precīzam. Šim nolūkam pašreizējais marķējuma izkārtojums būtu jāsaglabā kā pamats tiešo lietotāju informēšanai par ražojumu energoefektivitāti. Enerģijas patēriņš un cita informācija par katru ražojumu veidu būtu jāmēra atbilstīgi saskaņotiem standartiem un metodēm.

(9)

Kā norādīts Komisijas sagatavotajā ietekmes novērtējumā, kas pievienots šīs direktīvas priekšlikumam, dažādas pasaules valstis izmanto energomarķējuma sistēmas modeli.

(10)

Dalībvalstīm būtu regulāri jāuzrauga atbilstība minētajai direktīvai un jāiekļauj attiecīgā informācija ziņojumā, kas tām saskaņā ar šo direktīvu ir jāiesniedz reizi četros gados, jo īpaši ņemot vērā piegādātāju un tirgotāju pienākumus.

(11)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 765/2008 (2008. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību (6), ir ietverti vispārēji noteikumi par tirgus uzraudzību attiecībā uz produktu tirdzniecību. Lai sasniegtu tās mērķus, tajā attiecīgi ir paredzēti sīkāk izklāstīti noteikumi šajā jomā. Šie noteikumi atbilst Regulai (EK) Nr. 765/2008.

(12)

Ieviešot pilnīgi brīvprātīgu sistēmu, tikai atsevišķi ražojumi tiktu marķēti vai tiem tiktu pievienota standarta informācija par preci, kas varētu radīt neskaidrības dažiem tiešajiem lietotājiem vai pat tos maldināt. Tāpēc pašreizējai sistēmai būtu jānodrošina enerģijas un citu nozīmīgu resursu patēriņa norādīšana, izmantojot etiķetes un standarta speciālas zīmes uz visiem attiecīgajiem ražojumiem.

(13)

Ar energopatēriņu saistītie ražojumi to izmantošanas laikā tieši vai netieši ietekmē dažādu enerģijas veidu patēriņu, no kuriem nozīmīgākie ir elektroenerģija un gāze. Tāpēc šai direktīvai būtu jāattiecas uz tiem ar energopatēriņu saistītiem ražojumiem, kas lietošanas laikā tieši vai netieši ietekmē jebkāda veida enerģijas patēriņu.

(14)

Uz tiem ar energopatēriņu saistītiem ražojumiem, kuri izmantošanas laikā tieši vai netieši nozīmīgi ietekmē enerģijas patēriņu vai attiecīgā gadījumā citus nozīmīgus resursus un uz kuriem attiecināma palielinātas efektivitātes prasība, būtu jāattiecina deleģēts akts, ja uz etiķetes norādītā informācija var mudināt tiešos lietotājus iegādāties energoefektīvākus ražojumus.

(15)

Lai sasniegtu Savienības mērķus klimata pārmaiņu un enerģijas piegādes drošības jomā un ņemot vērā to, ka ilgtermiņā turpinās pieaugt ražojumu kopējais enerģijas patēriņš, deleģētajos aktos, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, attiecīgā gadījumā varētu arī paredzēt, ka uz marķējuma jāizceļ ražojuma kopējais enerģijas patēriņš.

(16)

Vairākās dalībvalstīs tiek īstenota publiskā iepirkuma politika, kas prasa līgumslēdzējām iestādēm iepirkt energoefektīvus ražojumus. Vairākas dalībvalstis ir arī ieviesušas stimulējošus pasākumus saistībā ar energoefektīviem ražojumiem. Kritēriji ražojumiem, kas atbilst publiskā iepirkuma noteikumiem vai stimulējošiem pasākumiem, var būtiski atšķirties dažādās dalībvalstīs. Nosakot energoefektivitātes klasi kā rādītāju konkrētiem ražojumiem, kā noteikts deleģētajos aktos saskaņā ar šo direktīvu, var samazināt publiskā iepirkuma un stimulējošo pasākumu fragmentāciju un palielināt energoefektīvu ražojumu popularitāti.

(17)

Stimulējošie pasākumi, ko dalībvalstis var paredzēt energoefektīvu ražojumu popularizēšanai, varētu būt valsts atbalsts. Šī direktīva neskar nekādu tādu turpmāku valsts atbalsta procedūru rezultātus, ko attiecībā uz šādiem stimulējošiem pasākumiem var veikt atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 107. un 108. panta noteikumiem, un tai nebūtu jāattiecas uz nodokļa režīmu un fiskāliem jautājumiem. Dalībvalstis var pašas noteikt to, kādiem vajadzētu būt šādiem stimulējošiem pasākumiem.

(18)

Energoefektīvu ražojumu popularizēšana, izmantojot etiķetes, publiskā iepirkuma noteikumus un stimulējošos pasākumus, nedrīkstētu nelabvēlīgi ietekmēt šo ražojumu vispārējos ekoloģiskos raksturlielumus un to darbību.

(19)

Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz etiķetēm un standarta informāciju par precēm, kas norāda ar energopatēriņu saistītu ražojumu enerģijas un citu nozīmīgu resursu patēriņu izmantošanas laikā. Ir jo īpaši svarīgi, lai Komisija savā sagatavošanas darbā rīkotu attiecīgas apspriedes, tostarp ar ekspertiem.

(20)

Komisijai būtu regulāri jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei kopsavilkums par ziņojumiem, kurus dalībvalstis iesniedz saskaņā ar šo direktīvu, šajā kopsavilkumā ietverot gan ES, gan katru dalībvalsti atsevišķi.

(21)

Komisijai vajadzētu būt atbildīgai par marķējuma klasifikācijas pielāgošanu, lai nodrošinātu ražošanas nozarei nepieciešamo paredzamību un skaidrību patērētājiem.

(22)

Atkarībā no attiecīgā produkta tehnoloģijas attīstība un ievērojamu papildu enerģijas ietaupījumu iespēja varētu dažādās pakāpēs radīt vajadzību veikt sīkāku ražojuma diferenciāciju un pamatot klasifikācijas pārskatīšanu; šādā pārskatīšanā būtu jo īpaši jāiekļauj iespēja veikt pārrēķināšanu. Pārskatīšana būtu jāveic cik iespējams ātri attiecībā uz ražojumiem, kuri to novatorisko īpašību dēļ var būtiski uzlabot energoefektivitāti.

(23)

Kad Komisija pārskata gūtos panākumus un 2012. gadā ziņo par ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plāna īstenošanu, tā jo īpaši analizē, vai ir vajadzīga turpmāka rīcība ražojumu energopatēriņa un ekoloģisko raksturlielumu uzlabošanai, tostarp iespēja sniegt patērētājiem informāciju par ražojumu radīto oglekļa dioksīda emisijas daudzumu vai ražojumu ietekmi uz vidi to dzīves cikla laikā.

(24)

Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina uz tiem noteikumiem, kuri būtiski mainīti salīdzinājumā ar Direktīvu 92/75/EEK. Pienākums transponēt nemainītos noteikumus izriet no Direktīvas 92/75/EEK.

(25)

Dalībvalstīm, īstenojot šīs direktīvas noteikumus, būtu jācenšas izvairīties no tādu pasākumu pieņemšanas, ar kuriem tiktu radītas nepamatotas birokrātiskas un apgrūtinošas saistības attiecīgajiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

(26)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem Direktīvas 92/75/EEK transponēšanai valsts tiesību aktos un piemērošanai.

(27)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (7) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Savienības interesēs izstrādāt savas tabulas, kurās pēc iespējas precīzāk ir atspoguļota atbilstība starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

a)

lietotiem ražojumiem;

b)

transportlīdzekļiem, kas paredzēti pasažieru vai kravu pārvadāšanai;

c)

normēšanas plāksni vai tās ekvivalentu, kas drošības nolūkā pievienots šiem ražojumiem.

a)

“ar energopatēriņu saistītais ražojums”, turpmāk – ražojums, ir jebkura prece, kas tās izmantošanas laikā ietekmē enerģijas patēriņu un ko laiž tirgū un/vai nodod ekspluatācijā Savienībā, tostarp sastāvdaļas, kuras paredzēts iestrādāt ar energopatēriņu saistītajos ražojumos, uz kuriem attiecas šī direktīva, un kuras laistas tirgū un/vai nodotas ekspluatācijā kā atsevišķas sastāvdaļas, kas paredzētas tiešajiem lietotājiem; to ietekmi uz vidi var izvērtēt atsevišķi;

b)

“speciālā zīme” ir standarta informācijas tabula par ražojumu;

c)

“citi nozīmīgi resursi” ir ūdens, ķīmiskas vai citas vielas, ko ražojums parasti patērē izmantošanas laikā;

d)

“papildinformācija” ir cita informācija par ražojuma darbību un īpašībām, kas ir saistītas ar tā enerģijas vai citu nozīmīgu resursu patēriņu vai palīdz tā novērtēšanā, pamatojoties uz mērāmiem datiem;

e)

“tieša ietekme” ir to ražojumu ietekme, kuri izmantošanas laikā faktiski patērē enerģiju;

f)

“netieša ietekme” ir to ražojumu ietekme, kuri nepatērē enerģiju, taču palīdz taupīt enerģiju izmantošanas laikā;

g)

“tirgotājs” ir mazumtirgotājs vai cita persona, kas pārdod, iznomā, piedāvā pirkšanai uz nomaksu vai demonstrē ražojumus tiešajiem lietotājiem;

h)

“piegādātājs” ir ražotājs vai tā pilnvarots pārstāvis Savienībā, vai importētājs, kas ražojumu laiž vai nodod ekspluatācijā Savienības tirgū. Ja to nav, jebkura fiziska vai juridiska persona, kas ražojumu, uz ko attiecas šī direktīva, laiž tirgū vai nodod ekspluatācijā, tiek uzskatīta par piegādātāju;

i)

“laišana tirgū” ir process, ar ko ražojumu pirmo reizi dara pieejamu Savienības tirgū nolūkā to izplatīt vai lietot Savienības teritorijā, saņemot vai nesaņemot atlīdzību, neatkarīgi no pārdošanas metodes;

j)

“nodošana ekspluatācijā” ir ražojuma pirmā lietošana tā paredzētajam mērķim Savienībā;

k)

“etiķetes neatļauta lietošana” ir etiķetes lietošana, ko neveic dalībvalstu iestādes vai ES iestādes, tādā veidā, kas nav paredzēts šajā direktīvā vai deleģētā aktā.

a)

visi to teritorijā esošie piegādātāji un tirgotāji pilda 5. un 6. pantā noteiktos pienākumus;

b)

uz ražojumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, aizliegts izvietot citas etiķetes, zīmes, simbolus vai uzrakstus, kas neatbilst šīs direktīvas prasībām un citiem atbilstīgiem deleģētajiem aktiem, ja šāda izvietošana var maldināt vai radīt neskaidrības tiešajiem lietotājiem saistībā ar enerģijas vai attiecīgā gadījumā citu nozīmīgu resursu patēriņu izmantošanas laikā;

c)

etiķešu un speciālo zīmju sistēmas ieviešanu attiecībā uz enerģijas patēriņu vai taupīšanu papildina izglītojošas un reklāmas informācijas kampaņas, kuru mērķis ir veicināt energoefektivitāti un apdomīgāku enerģijas patēriņu no tiešo lietotāju puses;

d)

tiek veikti atbilstīgi pasākumi, lai veicinātu, ka attiecīgās valstu vai reģionu iestādes, kas atbildīgas par šīs direktīvas īstenošanu, sadarbojas, kā arī veic informācijas apmaiņu savā starpā un ar Komisiju, lai palīdzētu šīs direktīvas piemērošanā. Administratīvajā sadarbībā un informācijas apmaiņā, cik iespējams, izmanto elektroniskos saziņas līdzekļus, tā ir rentabla un to var atbalstīt ar attiecīgām ES programmām. Šāda sadarbība vajadzības gadījumā garantē procedūras gaitā sniegtas konfidenciālas informācijas aizsardzību un konfidencialitāti. Komisija veic atbilstīgus pasākumus, lai veicinātu un atbalstītu šajā punktā minēto sadarbību starp dalībvalstīm.

a)

Tiešo lietotāju uzmanību papildinformācijai un informācijai par elektroenerģijas, citu enerģijas formu un attiecīgā gadījumā citu nozīmīgu resursu patēriņu izmantošanas laikā pievērš, izmantojot speciālās zīmes un etiķetes, kas attiecas uz ražojumiem, kuri tiek pārdoti, iznomāti, piedāvāti pirkšanai uz nomaksu vai demonstrēti tiešajiem lietotājiem tieši vai netieši, izmantojot tālpārdošanas veidus, tostarp internetu;

b)

panta a) punktā minēto informāciju sniedz par integrētiem vai ekspluatācijā nodotiem ražojumiem tikai tad, ja šāda prasība ir noteikta ar piemērojamiem deleģētajiem aktiem;

c)

jebkurā tāda ar energopatēriņu saistīta ražojuma specifiska modeļa reklāmā, uz kuru attiecas deleģētais akts saskaņā ar šo direktīvu, sniedzot informāciju par energopatēriņu vai cenu, iekļauj norādi uz ražojuma enerģijas klasi;

d)

ar energopatēriņu saistīto ražojumu veicināšanas tehniskā literatūra, kurā aprakstīti ražojuma specifiski tehniskie parametri, piemēram, tehniskās rokasgrāmatas un ražotājiem domātie reklāmas prospekti, un kura pieejama drukātā vai internetā publicētā veidā, sniedz tiešajiem lietotājiem nepieciešamo informāciju par energopatēriņu vai arī tajā ir atsauce uz ražojuma enerģijas klasi.

a)

piegādātāji, kas laiž tirgū vai nodod ekspluatācijā ražojumus, uz kuriem attiecas deleģētais akts, nodrošina etiķetes un speciālo zīmi saskaņā ar šo direktīvu un deleģēto aktu;

b)

piegādātāji sagatavo tehnisko dokumentāciju, kas ir pietiekama, lai varētu novērtēt etiķetē un speciālajā zīmē ietvertās informācijas precizitāti. Minētā tehniskā dokumentācija ietver:

Šim mērķim piegādātāji var izmantot dokumentāciju, kas jau sagatavota saskaņā ar prasībām, kuras noteiktas attiecīgajos Savienības tiesību aktos;

c)

piegādātāji nodrošina tehniskās dokumentācijas pieejamību pārbaudes nolūkiem laikposmā, kas beidzas piecus gadus pēc attiecīgā pēdējā produkta ražošanas brīža.

Pēc dalībvalstu tirgus uzraudzības iestāžu un Komisijas pieprasījuma piegādātāji iesniedz tehnisko dokumentāciju elektroniskā formā 10 darba dienu laikā pēc tam, kad ir saņemts dalībvalstu kompetento iestāžu vai Komisijas pieprasījums;

d)

attiecībā uz etiķetēm un informāciju par produktu tirgotājiem piegādātājs nodrošina nepieciešamās etiķetes bez maksas.

Neskarot piegādātāju izvēlēto etiķešu nodrošināšanas sistēmu, pēc tirgotāja pieprasījuma piegādātāji nekavējoties nosūta etiķetes;

e)

papildus etiķetēm piegādātāji nodrošina speciālu produkta zīmi;

f)

visās produktu brošūrās piegādātāji iekļauj speciālu produkta zīmi. Ja piegādātājs nepiegādā produktu brošūras, tad piegādātājs piegādā speciālās zīmes ar citu informatīvo dokumentāciju, ko piegādā kopā ar ražojumu;

g)

piegādātāji ir atbildīgi par viņu piegādāto etiķešu un speciālo zīmju precizitāti;

h)

uzskata, ka piegādātājs ir devis piekrišanu etiķetē vai speciālajā zīmē ietvertās informācijas publicēšanai.

a)

tirgotāji izvieto etiķetes pareizi, skaidri redzamā un salasāmā veidā un nodrošina, ka produktu brošūrā vai citos informatīvos dokumentos, kas ir kopā ar produktiem, kad tos pārdod tiešajiem lietotājiem, ir speciālās zīmes;

b)

ja ražojums, uz kuru attiecas deleģētais akts, tiek demonstrēts, tirgotāji pievieno atbilstīgu etiķeti attiecīgā valodā un skaidri redzamā vietā, kas noteikta piemērojamajā deleģētajā aktā.

a)

saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem aprēķiniem un, ņemot vērā Savienības tirgū laistos daudzumus, ražojumiem ir būtisks potenciāls ietaupīt enerģiju un attiecīgā gadījumā citus nozīmīgus resursus;

b)

starp tirgū pieejamiem ražojumiem, kam ir līdzvērtīga funkcionalitāte, ir būtiskas atšķirības energoefektivitātes rādītājos;

c)

Komisija ņem vērā attiecīgos Savienības tiesību aktus un pašregulāciju, piemēram, brīvprātīgās vienošanās, kas, paredzams, ļaus sasniegt politikas mērķus ātrāk vai lētāk nekā obligātās prasības.

a)

ņem vērā tos vides parametrus, kas izklāstīti Direktīvas 2009/125/EK I pielikuma 1. daļā un minēti kā nozīmīgi attiecīgajā īstenošanas pasākumā, kurš pieņemts saskaņā ar Direktīvu 2009/125/EK, un kas izmantošanas laikā ir nozīmīgi tiešajiem lietotājiem;

b)

novērtē akta ietekmi uz vidi, tiešajiem lietotājiem un ražotājiem, ietverot mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), saistībā ar konkurētspēju, tostarp tirgos ārpus Savienības, inovāciju, piekļuvi tirgum, izmaksām un ieguvumiem;

c)

veic atbilstīgas apspriedes ar ieinteresētajām personām;

d)

nosaka īstenošanas termiņu, jebkurus posmos dalītus pasākumus vai pārejas pasākumus vai laikposmus, jo īpaši ņemot vērā iespējamo ietekmi uz MVU vai uz īpašām ražojumu grupām, ko galvenokārt ražo MVU.

a)

ietveramo ražojumu veidu precīzu definīciju;

b)

mērīšanas standartus un metodes, kas izmantojamas 1. panta 1. punktā minētās informācijas iegūšanai;

c)

šīs direktīvas 5. pantā prasītās tehniskās dokumentācijas precizējumus;

d)

dizainu un saturu direktīvas 4. pantā minētajai etiķetei, kam iespēju robežās ir vienotas dizaina pazīmes pa ražojumu grupām un kas attiecībā uz visām klasēm ir skaidri redzama un salasāma. Etiķetes formas pamatā ir klasifikācija, kurā izmantoti burti no A līdz G; klasifikācijas pakāpes atbilst būtiskiem enerģijas un izmaksu ietaupījumiem no tiešā lietotāja viedokļa.

Atbilstīgi tehnikas attīstībai var paredzēt vēl trīs papildu klases. Šādas papildu kases būs A+, A++ un A+++ klasei ar visaugstāko energoefektivitāti. Principā kopā būs septiņas klases, ja vien netiks ieviestas vēl kādas.

Krāsu gammā būs ne vairāk kā septiņas dažādas krāsas – no tumši zaļas līdz sarkanai. Tumši zaļš vienmēr būs tikai augstākās klases krāsu kods. Ja ir vairāk par septiņām klasēm, dubultot var tikai sarkanās krāsas lietojumu.

Klasifikāciju pārskata īpaši tad, ja ievērojama daļa no iekšējā tirgū pieejamiem ražojumiem atbilst divām augstākajām energoefektivitātes klasēm un ja papildu ietaupījumus varētu sasniegt, sīkāk diferencējot ražojumus.

Attiecīgā gadījumā sīki izstrādātus kritērijus iespējamai ražojumu pārklasifikācijai nosaka attiecīgajā deleģētajā aktā katram gadījumam atsevišķi;

e)

vietu, kur etiķeti piestiprina ražojumam, un veidu, kā jāizvieto etiķete un/vai jāsniedz informācija 7. pantā minēto pārdošanas piedāvājumu gadījumā. Attiecīgā gadījumā deleģētajā aktā var paredzēt, ka tālpārdošanai un pārdošanai internetā etiķete jāpiestiprina ražojumam vai tai jābūt uzdrukātai uz iesaiņojuma vai ka sīkākai informācijai attiecībā uz marķēšanas prasībām jābūt iespiestai katalogos;

f)

speciālās zīmes saturu un, attiecīgā gadījumā, formātu un citu sīkāku informāciju vai papildinformāciju, kas noteikta 4. un 5. panta c) apakšpunktā. Etiķetes informāciju ietver arī speciālajā zīmē;

g)

etiķetes īpašo saturu reklāmas vajadzībām, tostarp vajadzības gadījumā konkrētā ražojuma enerģijas klasi un citus atbilstīgus energoefektivitātes rādītājus, kas ir salasāmi un skaidri redzami;

h)

vajadzības gadījumā etiķetes klasifikācijas derīguma termiņu, saskaņā ar d) apakšpunktu;

i)

precizitātes līmeni deklarācijās par etiķetēm un speciālām zīmēm;

j)

deleģētā akta novērtēšanas un iespējamās pārskatīšanas datumu, ņemot vērā tehnoloģiju attīstības tempu.

a)

direktīvas 4. panta c) punkta devumu šīs direktīvas mērķa sasniegšanā;

b)

direktīvas 9. panta 1. punkta efektivitāti;

c)

ņemot vērā tehnikas attīstību un patērētāju izpratni par etiķetes dizainu, vajadzību grozīt 10. panta 4. punkta d) apakšpunktu.

18.6.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 153/13

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/91/EK (2002. gada 16. decembris) par ēku energoefektivitāti (4) ir grozīta (5). Skaidrības labad tā būtu jāpārstrādā, jo ir paredzēts izdarīt vēl citus būtiskus grozījumus.

(2)

Efektīvs, apdomīgs, racionāls un ilgtspējīgs enerģijas izmantojums inter alia attiecas uz naftas produktiem, dabasgāzi un cietajiem kurināmajiem, kas ir ne tikai svarīgi enerģijas avoti, bet arī galvenie oglekļa dioksīda emisijas avoti.

(3)

Ēku sektors izlieto 40 % no Savienības kopējā energopatēriņa. Šis sektors paplašinās, tas palielinās enerģijas patēriņu tajā. Tādēļ energopatēriņa samazinājums un atjaunojamo enerģijas avotu izmantojums ēku sektorā ir būtiski pasākumi, kas jāveic, lai samazinātu Savienības enerģētisko atkarību un siltumnīcefekta gāzu emisiju. Pastiprināti izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus un vienlaikus veicot pasākumus energopatēriņa samazināšanai Savienībā, Savienība varētu izpildīt Kioto protokola prasības, kas pievienots Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām (UNFCCC), un ievērot gan tās ilgtermiņa apņemšanos nepieļaut, ka temperatūra pasaulē paaugstinās vairāk nekā par 2 °C, gan apņemšanos līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju vismaz par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un starptautiska nolīguma noslēgšanas gadījumā – par 30 %. Samazinātam energopatēriņam un pastiprinātam atjaunojamo enerģijas avotu izmantojumam ir liela nozīme arī energoapgādes drošības un tehnoloģiju attīstības veicināšanā, kā arī nodarbinātības un reģionālās attīstības iespēju radīšanā, jo īpaši lauku apvidos.

(4)

Enerģijas pieprasījuma pārvaldība ir svarīgs instruments, kas dod Savienībai iespēju ietekmēt pasaules enerģijas tirgu un tādējādi arī energoapgādes drošību vidēji ilgā un ilgā termiņā.

(5)

Eiropadome 2007. gada martā uzsvēra, ka Savienībā jāpaaugstina energoefektivitāte, lai līdz 2020. gadam sasniegtu mērķi samazināt Savienības energopatēriņu par 20 %, un aicināja drīz un pilnībā īstenot prioritātes, kas noteiktas Komisijas paziņojumā “Energoefektivitātes rīcības plāns: potenciāla izmantošana”. Minētajā rīcības plānā konstatēja, ka būtisks potenciāls rentablam enerģijas ietaupījumam ir ēku sektorā. Eiropas Parlaments 2008. gada 31. janvāra rezolūcijā aicināja nostiprināt Direktīvas 2002/91/EK noteikumus un jau vairākkārt, pēdējoreiz arī 2009. gada 3. februāra rezolūcijā par otro stratēģisko pārskatu enerģētikas jomā, ir aicinājis noteikt par saistošu mērķi – līdz 2020. gadam panākt 20 % energoefektivitāti. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 406/2009/EK (2009. gada 23. aprīlis) par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam (6), ir noteikti dalībvalstīm saistoši mērķi CO2 samazinājumam, kuru īstenošanai svarīga nozīme būs energoefektivitātei ēku sektorā, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu (7) ir paredzēts sekmēt energoefektivitāti, ņemot vērā saistošo mērķi līdz 2020. gadam nodrošināt, ka 20 % no Savienības kopējā energopatēriņa veido atjaunojamie enerģijas avoti.

(6)

Eiropadome 2007. gada martā atkārtoti apstiprināja Savienības apņemšanos visā Savienībā attīstīt atjaunojamos enerģijas avotus, apstiprinot obligātu mērķi panākt, ka atjaunojamie enerģijas avoti līdz 2020. gadam ir 20 % no izmantotās enerģijas. Direktīvā 2009/28/EK ir noteikta kopēja sistēma attiecībā uz to, kā veicināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu.

(7)

Jānosaka konkrētākas rīcības, lai izmantotu to ievērojamo potenciālu, ko piedāvā taupīgs enerģijas izmantojums ēkās, un jāsamazina atšķirības dalībvalstu starpā attiecībā uz rezultātiem šajā nozarē.

(8)

Veicot turpmākus pasākumus, lai uzlabotu ēku energoefektivitāti, būtu jāņem vērā klimatiskie apstākļi un vietējās īpatnības, kā arī telpu mikroklimata vide un rentabilitāte. Šiem pasākumiem nebūtu jāietekmē citas prasības attiecībā uz ēkām, piemēram, ēkas pieejamību, drošumu un paredzēto izmantojumu.

(9)

Ēku energoefektivitāte būtu jāaprēķina, ņemot par pamatu metodoloģiju, ko var diferencēt valsts vai reģionālā mērogā. Tas papildus termiskajiem parametriem aptver citus faktorus, kuriem ir arvien lielāka nozīme, piemēram, apkures un gaisa kondicionēšanas ierīces, atjaunojamo enerģijas avotu izmantojumu, pasīvās apkures un dzesēšanas elementus, aizēnojumu, gaisa kvalitāti telpās, piemērotu dabisko apgaismojumu un ēkas konstrukciju. Energoefektivitātes aprēķināšanas metodoloģijas pamatā nevajadzētu būt tikai apkures sezonai, bet tajā būtu jāiekļauj ēkas gada kopējā energoefektivitāte. Minētajā metodoloģijā būtu jāņem vērā pastāvošie Eiropas standarti.

(10)

Tikai un vienīgi dalībvalstīm būtu jānosaka minimālās ēku energoefektivitātes un būves elementu prasības. Šīs prasības būtu jānosaka tādēļ, lai panāktu izmaksu ziņā optimālu līdzsvaru starp iesaistītajiem ieguldījumiem un ēkas aprites cikla laikā ietaupītajām enerģijas izmaksām, neskarot dalībvalstu tiesības noteikt minimālās prasības, kas ir energoefektīvākas par izmaksu ziņā optimāliem energoefektivitātes līmeņiem. Būtu jāparedz, ka dalībvalstis var regulāri pārskatīt savas minimālās ēku energoefektivitātes prasības, ņemot vērā tehnikas attīstību.

(11)

Mērķis rast rentablus vai izmaksu ziņā optimālus energoefektivitātes līmeņus var dažos apstākļos, piemēram, ņemot vērā klimata atšķirības, attaisnot to, ka dalībvalstis attiecībā uz būves elementiem nosaka rentablas vai izmaksu ziņā optimālas energoefektivitātes prasības, kas praktiski ierobežotu Savienības tiesību aktu standartiem atbilstīgu ēkā izmantojamu ražojumu uzstādīšanu, ja vien tādi ierobežojumi nerada nepamatotu šķērsli tirgum.

(12)

Nosakot energoefektivitātes prasības inženiertehniskajām sistēmām, dalībvalstīm, ja tas ir iespējams un ir piemēroti, būtu jāizmanto saskaņoti instrumenti, jo īpaši pārbaudes un aprēķina metodoloģijas un energoefektivitātes klases, kas izstrādātas saskaņā ar pasākumiem, ar kuriem īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/125/EK (2009. gada 21. oktobris), ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (8) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/30/ES (2010. gada 19. maijs) par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (9), lai nodrošinātu saskaņotību ar attiecīgām ierosmēm un, cik vien var, mazinātu iespējamu tirgus sadrumstalotību.

(13)

Šī direktīva neskar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 107. un 108. pantu. Tādēļ šajā direktīvā lietotais termins “stimuls” nebūtu jāinterpretē kā tāds, kas ietver valsts atbalstu.

(14)

Komisijai būtu jāizstrādā salīdzinošās metodoloģijas sistēma izmaksu ziņā optimāla minimālo energoefektivitātes prasību līmeņa aprēķināšanai. Dalībvalstīm būtu jāizmanto šī sistēma, lai salīdzinātu iegūtos rezultātus ar pieņemtajām minimālajām energoefektivitātes prasībām. Ja pastāv ievērojamas neatbilstības, piemēram, pārsniedzot 15 %, starp aprēķinātajiem izmaksu ziņā optimāliem minimālo energoefektivitātes prasību līmeņiem un spēkā esošajām minimālajām energoefektivitātes prasībām, dalībvalstīm būtu jāpamato šī neatbilstība vai būtu jāplāno piemēroti pasākumi, lai to samazinātu. Aplēstais ēkas vai būves elementa kalpošanas laiks būtu jānosaka dalībvalstīm, ņemot vērā pašreizējās metodoloģijas un pieredzi, lai noteiktu tipiskus kalpošanas laikus. Šāda salīdzinājuma rezultāti un dati, kas izmantoti minēto rezultātu ieguvei, būtu regulāri jāiesniedz Komisijai. Šiem ziņojumiem būtu jādod Komisijai iespēja novērtēt un ziņot, cik lielā mērā dalībvalstis sasniegušas izmaksu ziņā optimālu minimālo energoefektivitātes prasību līmeni.

(15)

Ēkas ietekmē ilgtermiņa enerģijas patēriņu. Ņemot vērā esošo ēku ilgo atjaunošanas ciklu, jaunbūvēm un esošajām ēkām, kurām veic nozīmīgu atjaunošanu, būtu jāatbilst minimālajām energoefektivitātes prasībām, kas pielāgotas vietējiem klimatiskajiem apstākļiem. Ņemot vērā to, ka pilnīgi netiek izmantotas visas tās iespējas, ko sniedz alternatīvu energoapgādes sistēmu izmantojums, būtu jāpēta alternatīvo energoapgādes sistēmu izmantojums jaunās ēkās, neatkarīgi no to platības, ievērojot principu, ka vispirms jānodrošina apkurei un dzesēšanai nepieciešamās enerģijas daudzuma samazinājums līdz izmaksu ziņā optimālam līmenim.

(16)

Nozīmīga atjaunošana, ko veic esošajās ēkās, neraugoties uz to platību, nodrošina iespēju veikt rentablus pasākumus, lai palielinātu energoefektivitāti. Rentabilitātes nolūkā būtu jārada iespēja ierobežot minimālās energoefektivitātes prasības attiecībā uz tām atjaunotajām ēkas daļām, kuras ir vissvarīgākās ēkas energoefektivitātei. Dalībvalstīm vajadzētu spēt izvēlēties definēt “nozīmīgu atjaunošanu” vai nu norobežojošo konstrukciju virsmas procentu izteiksmē, vai ēkas vērtības izteiksmē. Ja kāda dalībvalsts izvēlas definēt nozīmīgu atjaunošanu ēkas vērtības izteiksmē, varētu izmantot tādas vērtības kā aktuārā vērtība vai pašreizējā vērtība, ko pamato ar rekonstrukcijas izmaksu, izņemot zemes, uz kuras atrodas ēka, vērtību.

(17)

Vajadzīgi pasākumi, lai palielinātu tādu ēku skaitu, kas ne tikai atbilst pašreizējām minimālajām energoefektivitātes prasībām, bet ir arī energoefektīvākas, tādējādi samazinot gan enerģijas patēriņu, gan oglekļa dioksīda emisiju. Šādā nolūkā dalībvalstīm būtu jāizstrādā valsts plāni par tādu gandrīz nulles enerģijas ēku skaita palielināšanu un regulāri jāziņo par šiem plāniem Komisijai.

(18)

Tiek īstenoti vai pielāgoti Savienības finanšu instrumenti un citi pasākumi, lai veicinātu pasākumus energoefektivitātes jomā. Tādi finanšu instrumenti Savienības līmenī ir, inter alia, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1080/2006 (2006. gada 5. jūlijs) par Eiropas Reģionālās attīstības fondu (10), kas ir grozīta, lai būtu iespējams izdarīt lielākus ieguldījumus mājokļu energoefektivitātē; publiskā un privātā sektora partnerība attiecībā uz ierosmi “Energoefektīvas ēkas Eiropā”, lai veicinātu videi nekaitīgas tehnoloģijas un attīstītu energoefektīvas sistēmas un materiālus jaunās un atjaunotās ēkās; EK un Eiropas Investīciju bankas (EIB) ierosme “ES ilgtspējīgas enerģijas finansēšanas iniciatīva”, kuras mērķis ir, inter alia, nodrošināt ieguldījumus energoefektivitātes jomā, un EIB vadītais fonds “Marguerite” – 2020. gada Eiropas Fonds enerģētikai, klimata pārmaiņām un infrastruktūrai; Padomes Direktīva 2009/47/EK (2009. gada 5. maijs), ar ko Direktīvu 2006/112/EK groza attiecībā uz samazinātām pievienotās vērtības nodokļa likmēm (11); struktūrfondu un Kohēzijas fonda instruments Jeremie (Eiropas apvienotie resursi mazajiem, vidējiem un mikrouzņēmumiem); Energoefektivitātes finanšu instruments, Konkurētspējas un inovāciju pamatprogramma, tostarp II programma “Saprātīga enerģija Eiropai” ar īpašu mērķi novērst tirgus šķēršļus saistībā ar energoefektivitāti un atjaunojamajiem enerģijas avotiem, piemēram, izmantojot tehniskās palīdzības instrumentu ELENA (European Local Energy Assistance); Pilsētas mēru pakts; Uzņēmējdarbības un inovāciju programma; IKT politikas atbalsta programma 2010. gadam un Septītā pētniecības pamatprogramma. Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka arī nodrošina finansējumu ar mērķi veicināt pasākumus energoefektivitātes jomā.

(19)

Savienības finanšu instrumenti būtu jāizmanto, lai šīs direktīvas mērķus varētu praktiski realizēt, tomēr neaizvietojot valsts pasākumus. Konkrēti, tie būtu jāizmanto, lai nodrošinātu piemērotus un novatoriskus finansēšanas līdzekļus, ar ko sekmē ieguldījumu energoefektivitātes pasākumos. Tiem varētu būt svarīga nozīme, lai attīstītu valsts, reģionālus un vietējus energoefektivitātes fondus, instrumentus vai mehānismus, kas sniedz tādas finansēšanas iespējas privātīpašniekiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem un energoefektīvu pakalpojumu uzņēmumiem.

(20)

Lai sniegtu Komisijai atbilstīgu informāciju, dalībvalstīm būtu jāizveido saraksti ar pastāvošiem un ierosinātiem pasākumiem, tostarp finansiāliem, kas nav šajā direktīvā prasītie pasākumi un kas veicina šīs direktīvas mērķu sasniegšanu. Dalībvalstu uzskaitītie pastāvošie un ierosinātie pasākumi var ietvert, konkrēti, pasākumus ar mērķi samazināt esošos juridiskos un tirgus šķēršļus un sekmēt ieguldījumus un/vai citas darbības energoefektivitātes palielināšanas labad jaunbūvēs un esošās ēkās, tādējādi potenciāli palīdzot mazināt enerģētisku nabadzību. Tādi pasākumi varētu būt, bet ne tikai, bezmaksas vai subsidēta tehniska palīdzība un konsultācijas, tiešas subsīdijas, subsidētas aizdevumu shēmas vai aizdevumi ar zemu procentu likmi, dotāciju shēmas un aizdevumu garantiju shēmas. Valsts iestādes un citas iestādes, kas nodrošina minētos finansiāla veida pasākumus, varētu saistīt tādu pasākumu piemērošanu ar energoefektivitātes sertifikātos sniegtajiem energoefektivitātes rādītājiem un paustajiem ieteikumiem.

(21)

Lai ierobežotu informācijas sniegšanas slogu dalībvalstīs, būtu jārada iespēja ar šo direktīvu pieprasītos ziņojumus ietvert energoefektivitātes rīcības plānos, kuri minēti 14. panta 2. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/32/EK (2006. gada 5. aprīlis) par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem (12). Katrā dalībvalstī vadošā loma ēku energoefektivitātes jomā būtu jāuzņemas publiskajam sektoram, un tādēļ valsts plānos būtu jānosaka tālejošāki mērķi attiecībā uz ēkām, ko izmanto valsts iestādes.

(22)

Izmantojot energoefektivitātes sertifikātu, būtu jāsniedz precīza informācija par ēkas energoefektivitāti un praktiski padomi par šīs energoefektivitātes uzlabošanu potenciālajam ēkas vai ēkas daļu pircējam vai īrniekam. Var izmantot informācijas kampaņas, lai īpašniekus un īrniekus aizvien mudinātu uzlabot savas ēkas vai ēkas daļas energoefektivitāti. Komerciālo ēku īpašnieki un īrnieki būtu arī jāmudina apmainīties ar informāciju par reālo energopatēriņu, lai nodrošinātu, ka ir pieejami visi dati pamatotu lēmumu pieņemšanai par nepieciešamiem uzlabojumiem. Energoefektivitātes sertifikātā būtu jānorāda arī informācija par apkures un dzesēšanas faktisko ietekmi uz ēkas enerģijas pieprasījumu, uz tās primārās enerģijas patēriņu un uz tās oglekļa dioksīda emisijām.

(23)

Valsts iestādēm būtu jārāda piemērs un jācenšas ieviest energoefektivitātes sertifikātā minētie ieteikumi. Dalībvalstīm savos valsts plānos būtu jāparedz pasākumi valsts iestāžu atbalstam, lai tās būtu vienas no pirmajām, kas veic energoefektivitātes uzlabojumus un ievieš energoefektivitātes sertifikātā minētos ieteikumus, cik drīz vien iespējams.

(24)

Ēkām, kurās atrodas valsts iestādes, un sabiedrības bieži apmeklētām ēkām vajadzētu būt par paraugu, demonstrējot, ka tiek ņemti vērā vides aizsardzības un enerģētikas apsvērumi, un tāpēc būtu jāveic šādu ēku regulāra energosertificēšana. Energoefektivitātes sertifikāti būtu izvietojami redzamā vietā, lai sabiedrība būtu labāk informēta, jo īpaši konkrēta lieluma ēkās, kurās atrodas valsts iestādes, vai bieži apmeklētās sabiedriskās vietās, piemēram, veikalos un tirdzniecības centros, lielveikalos, restorānos, teātros, bankās un viesnīcās.

(25)

Pēdējos gados ir novērots gaisa kondicionēšanas sistēmu skaita pieaugums Eiropas valstīs. Tas rada nopietnas problēmas slodzes maksimuma laikā, palielinot elektroenerģijas izmaksas un izjaucot enerģijas bilanci. Priekšroka būtu jādod stratēģijām, kas uzlabo ēku termoefektivitāti vasarā. Šajā nolūkā būtu jāturpina izstrādāt pasākumi, ar ko novērš pārmērīgu sakaršanu, piemēram, aizēnošana un pietiekama siltumvadītspēja ēkas konstrukcijā, kā arī pasīvās dzesēšanas metožu turpmāka attīstīšana un piemērošana, galvenokārt to, kuras uzlabo telpu mikroklimatu un klimatiskos apstākļus ap ēkām.

(26)

Regulāra apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu apkope un inspicēšana, ko veic kvalificēts personāls, sekmē to pareizu noregulēšanu saskaņā ar produkta specifikāciju un tādējādi garantē optimālu sniegumu no vides, drošības un enerģētikas viedokļa. Visas apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmas neatkarīgs novērtējums būtu jāveic regulāri tās aprites cikla laikā, jo īpaši pirms tās nomaiņas vai modernizēšanas. Lai samazinātu administratīvo slogu ēku īpašniekiem un īrniekiem, dalībvalstīm būtu jācenšas, cik vien iespējams, apvienot inspekciju un sertifikāciju.

(27)

Kopēja pieeja ēku energoefektivitātes sertifikācijai un apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanai, ko veic kvalificēti un/vai akreditēti eksperti, kuru neatkarība garantējama, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, sekmēs to noteikumu vienādošanu, kuri attiecas uz pūliņiem, ko dalībvalstīs pieliek, lai taupītu enerģiju ēku sektorā. Pateicoties šim procesam, pircējiem vai varbūtējiem izmantotājiem būs skaidrs priekšstats par energoefektivitāti Savienības nekustamā īpašuma tirgū. Lai nodrošinātu energoefektivitātes sertifikātu un apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanas kvalitāti visā Savienībā, katrā dalībvalstī būtu jāizveido neatkarīgs kontroles mehānisms.

(28)

Tā kā izšķiroša nozīme šīs direktīvas sekmīgā īstenošanā ir vietējām un reģionālām iestādēm, ar tām būtu jākonsultējas un tās būtu jāiesaista – attiecīgā gadījumā un saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem –, veicot jautājumu plānošanu, izstrādājot informēšanas, apmācības un izpratnes veicināšanas programmas un īstenojot šo direktīvu valsts vai reģionālā mērogā. Tādas konsultācijas var arī palīdzēt sekmēt to, ka vietējiem plānotājiem un būvuzraugiem sniedz atbilstīgu palīdzību nepieciešamo uzdevumu veikšanai. Turklāt dalībvalstīm būtu jādod iespēja un pamudinājums saviem arhitektiem un plānotājiem pienācīgi apsvērt, kā, plānojot, projektējot, būvējot un atjaunojot rūpnieciskus vai dzīvojamus rajonus, visoptimālāk kombinēt energoefektivitātes uzlabošanas, atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas un centralizētas siltumapgādes un dzesēšanas pasākumus.

(29)

Svarīga nozīme šīs direktīvas sekmīgā īstenošanā ir iekārtu uzstādītājiem un būvētājiem. Tādēļ pietiekamam skaitam iekārtu uzstādītāju un būvētāju būtu ar apmācībām un citiem pasākumiem jāiegūst pienācīgs kompetences līmenis, lai uzstādītu un integrētu vajadzīgās energoefektīvās un atjaunojamo enerģijas avotu tehniskās iekārtas.

(30)

Dalībvalstīm būtu jāņem vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (13) attiecībā uz to profesionālo ekspertu savstarpēju atzīšanu, uz kuriem attiecas šī direktīva, un Komisijai saistībā ar programmu “Saprātīga enerģija Eiropai” būtu jāturpina darbs ar pamatnostādnēm un ieteikumiem direktīvā šādu profesionālo ekspertu apmācības standartiem.

(31)

Lai uzlabotu pārskatāmību, kas attiecas uz energoefektivitāti Savienības nedzīvojamā nekustamā īpašuma tirgū, būtu jāizveido brīvprātīga vienota sertifikācijas sistēma nedzīvojamo ēku energoefektivitātes sertificēšanai. Saskaņā ar LESD 291. pantu normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kas attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu, nosaka iepriekš ar regulu, ko pieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Līdz jaunās regulas pieņemšanai turpina piemērot Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (14), izņemot regulatīvo kontroles procedūru, kura nav jāpiemēro.

(32)

Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras saskaņā ar LESD 290. pantu pieņemt deleģētos aktus, lai tehnikas attīstībai pielāgotu konkrētas I pielikumā izklāstītā vispārējā regulējuma daļas un noteiktu metodisko sistēmu, ar ko aprēķina izmaksu ziņā optimālu minimālo energoefektivitātes prasību līmeni. Ir īpaši svarīgi, lai Komisija savā sagatavošanas darbā rīkotu attiecīgas apspriedes, tostarp apspriedes ar ekspertiem.

(33)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi – proti, uzlabot ēku energoefektivitāti – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs būvniecības nozares sarežģītības dēļ un tādēļ, ka valstu nekustamā īpašuma tirgus nespēj pienācīgi risināt energoefektivitātes problēmas, un to, ka rīcības mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Savienības mērogā, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(34)

Pienākumam transponēt šo direktīvu valstu tiesību aktos būtu jāattiecas vienīgi uz noteikumiem, ar kuriem paredzētas ievērojamas pārmaiņas salīdzinājumā ar Direktīvu 2002/91/EK. Pienākums transponēt noteikumus, kas netiek grozīti, izriet no minētās direktīvas.

(35)

Šī direktīva nedrīkstētu iespaidot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem, kad tām Direktīva 2002/91/EK jātransponē savos tiesību aktos un jāpiemēro.

(36)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (15) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Savienības interesēs izstrādāt savas tabulas, kurās pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

a)

visaptverošas ēku un ēkas daļu energoefektivitātes aprēķina metodoloģijas kopēju vispārīgo regulējumu;

b)

to, kā jaunām ēkām un jaunām ēkas daļām piemērojamas minimālās energoefektivitātes prasības;

c)

to, kā minimālās energoefektivitātes prasības piemēro:

d)

valsts plāniem, kuros paredz palielināt gandrīz nulles enerģijas ēku skaitu;

e)

ēku vai ēkas daļu energosertificēšanu;

f)

regulārām apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspekcijām ēkās; un

g)

neatkarīgām kontroles sistēmām, kuras attiecas uz energoefektivitātes sertifikātiem un inspekcijas ziņojumiem.

1)

“ēka” ir būve ar jumtu un sienām, kur enerģiju izmanto telpu mikroklimata regulēšanai;

2)

“gandrīz nulles enerģijas ēka” ir ēka ar ļoti augstu energoefektivitāti, kā noteikts saskaņā ar I pielikumu. Gandrīz nulles vai ļoti maza daudzuma vajadzīgo enerģiju būtu ļoti lielā mērā jāsedz no atjaunojamajiem enerģijas avotiem, tostarp uz vietas vai netālu ražotu enerģiju no atjaunojamajiem avotiem;

3)

“ēkas inženiertehniskā sistēma” ir ēkas vai ēkas daļas apkures, dzesēšanas, ventilācijas, karstā ūdens, apgaismojuma tehnisks aprīkojums vai tāds tehnisks aprīkojums, kurā apvienoti vairāki minētie elementi;

4)

“ēkas energoefektivitāte” ir aprēķinātais vai uzskaitītais enerģijas daudzums, kas ir vajadzīgs, lai apmierinātu energopieprasījumu saistībā ar ēkas tipisku izmantojumu, kurā inter alia ietilpst enerģija, kas izmantota apkurei, dzesēšanai, ventilācijai, karstajam ūdenim un apgaismojumam;

5)

“primārā enerģija” ir enerģija no atjaunojamajiem un neatjaunojamajiem enerģijas avotiem, kas nav pārstrādāta vai pārveidota;

6)

“atjaunojamie enerģijas avoti” ir atjaunojami nefosili enerģijas avoti, proti, tā ir vēja, saules, aerotermālā, ģeotermālā, hidrotermālā un jūras enerģija, hidroenerģija, biomasas enerģija, atkritumu poligonu gāzes, notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes un biogāzes;

7)

“norobežojošās konstrukcijas” ir ēkas konstruktīvie elementi, kas atdala tās iekšējās telpas no āra vides;

8)

“ēkas daļa” ir ēkas sekcija, stāvs vai dzīvoklis, kas projektēta vai pielāgota patstāvīgai izmantošanai;

9)

“būves elements” ir ēkas inženiertehniskā sistēma vai norobežojošo konstrukciju elements;

10)

“nozīmīga atjaunošana” ir ēkas atjaunošana, ja:

Dalībvalstis var piemērot a) vai b) iespēju pēc izvēles;

11)

“Eiropas standarts” ir standarts, ko pieņēmusi Eiropas Standartizācijas komiteja, Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komiteja vai Elektrosakaru standartizācijas institūts un kas ir darīts publiski pieejams;

12)

“energoefektivitātes sertifikāts” ir sertifikāts, kuru atzinusi dalībvalsts vai šīs dalībvalsts izraudzīta juridiska persona un kurā ir raksturota ēkas vai ēkas daļas energoefektivitāte, kas aprēķināta pēc metodoloģijas, kura pieņemta saskaņā ar 3. pantu;

13)

“koģenerācija” ir siltumenerģijas un elektroenerģijas un/vai mehāniskās enerģijas vienlaicīga ražošana vienā procesā;

14)

“izmaksu optimāls līmenis” ir energoefektivitātes līmenis, kas rada viszemākās izmaksas aplēstajā kalpošanas laikā, ja:

Izmaksu ziņā optimāls līmenis ir viens no energoefektivitātes līmeņiem, kam raksturīga pozitīva izmaksu un ieguvumu attiecība, kuru aprēķina attiecībā uz aplēsto ēkas kalpošanas laiku;

15)

“gaisa kondicionēšanas sistēma” ir to sastāvdaļu kombinācija, kuras ir vajadzīgas, lai nodrošinātu telpu gaisa kondicionēšanu, kurā temperatūru tiek kontrolēta vai to var samazināt;

16)

“apkures katls” ir katls ar degli, kas paredzēts tam, lai pārnestu uz šķidrumu degšanas procesā iegūto siltumu;

17)

“lietderīgā nominālā jauda” ir maksimālā siltuma atdeve (kW), ko ražotājs noteicis un garantējis kā tādu, kuru var piegādāt nepārtrauktas darbības laikā, tajā pašā laikā ievērojot ražotāja norādīto lietderīgo efektivitāti;

18)

“siltumsūknis” ir mehānisms, ierīce vai iekārta, kas pārvada siltumu no dabiskās vides, piemēram, gaisa, ūdens vai zemes uz ēkām vai rūpnieciskām iekārtām, mainot siltuma dabisko plūsmu, t. i., no zemākas uz augstāku temperatūru. Ar reversīviem siltumsūkņiem siltumu var pārvadīt arī no ēkas uz dabisko vidi;

19)

“centralizēta siltumapgāde” vai “centralizēta dzesēšana” ir siltumenerģijas padeve tvaika, karsta ūdens vai atdzesētu šķidrumu veidā, izmantojot tīklu no centrāla enerģijas ražošanas avota uz vairākām ēkām vai teritorijām, izmantošanai telpu vai procesu apsildei vai dzesēšanai.

a)

ēkas, ko oficiāli aizsargā kā daļu no klasificētas vides vai to īpašās arhitektūras vai vēsturiskās vērtības dēļ, tiktāl, cik konkrētu minimālo energoefektivitātes prasību izpilde nepieņemami izmainītu to raksturu vai izskatu;

b)

ēkas, kas kalpo par kulta vietām un ko izmanto reliģiskām darbībām;

c)

pagaidu celtnes, ko izmanto ne ilgāk kā divus gadus, ražošanas vietas, darbnīcas un lauksaimniecības ēkas, kas nav dzīvojamās ēkas, ar zemu enerģijas pieprasījumu un nedzīvojamas lauksaimniecības ēkas, ko izmanto kādā nozarē, kuru aptver valsts nozaru nolīgums energoefektivitātes jomā;

d)

dzīvojamās ēkas, ko izmanto vai paredzēts izmantot vai nu mazāk par četriem mēnešiem gadā, vai arī, alternatīvi, izmantot uz ierobežotu laiku katru gadu un ar paredzamo energopatēriņu, kas ir mazāks nekā 25 % no energopatēriņa, kurš būtu vajadzīgs visa gada izmantojuma laikā;

e)

brīvi stāvošas ēkas ar kopējo izmantojamo platību, kas ir mazāka nekā 50 m2.

a)

decentralizētas energoapgādes sistēmas, kuru pamatā ir atjaunojamie enerģijas avoti;

b)

koģenerācija;

c)

centralizētas vai kopīgas siltumapgādes vai dzesēšanas sistēmas, īpaši sistēmas, kuru pamatā pilnīgi vai daļēji ir atjaunojamie enerģijas avoti;

d)

siltumsūkņu sistēmas.

a)

apkures sistēmas;

b)

karstā ūdens apgādes sistēmas;

c)

gaisa kondicionēšanas sistēmas;

d)

lielas ventilācijas sistēmas;

a)

līdz 2020. gada 31. decembrim visas jaunās ēkas ir gandrīz nulles enerģijas ēkas; un

b)

pēc 2018. gada 31. decembra jaunās ēkās, kurās atrodas valsts iestādes un kuru īpašnieces ir valsts iestādes, ir gandrīz nulles enerģijas ēkas.

a)

dalībvalsts sīku aprakstu par to, kā ir praktiski pielietota gandrīz nulles enerģijas ēku definīcija, atspoguļojot savus valsts, reģionālos vai vietējos apstākļus un iekļaujot skaitlisku norādi uz primārās enerģijas izmantojumu, izsakot to kWh/m2 gadā. Primārās enerģijas faktoru, ko izmanto primārās enerģijas izmantojuma noteikšanai, pamatā var būt valsts vai reģionālās vidējās gada vērtības, un tajos var ņemt vērā attiecīgus Eiropas standartus;

b)

starpposma mērķus, lai uzlabotu jaunu ēku energoefektivitāti laikā līdz 2015. gadam, nolūkā sagatavot 1. punkta īstenošanu;

c)

informāciju par politikas jomām un finansiāliem vai citiem pasākumiem, kuri pieņemti saistībā ar 1. un 2. punktu, lai veicinātu gandrīz nulles enerģijas ēku skaita palielināšanu, tostarp detalizētu aprakstu par valstī spēkā esošām prasībām un pasākumiem attiecībā uz atjaunojamo enerģijas avotu izmantojumu jaunās ēkās un esošās ēkās, kuras tiek nozīmīgi atjaunotas, kā noteikts Direktīvas 2009/28/EK 13. panta 4. punktā un šīs direktīvas 6. un 7. pantā.

a)

struktūrfondu un pamatprogrammu, kas bija izmantotas ēku, īpaši mājokļu, energoefektivitātes paaugstināšanai, lietderība, līmeņa piemērotība un faktiski izlietotais apjoms;

b)

EIB un citu publisku finanšu iestāžu izmantoto fondu lietderība;

c)

Savienības un valsts finansējuma koordinācija un citi atbalsta veidi, ar ko var sekmēt ieguldījumus energoefektivitātes jomā, un šādu fondu piemērotība Savienības mērķu sasniegšanai.

a)

pasākumiem saistībā ar norobežojošo konstrukciju vai ēku inženiertehniskās(-o) sistēmas(-u) būtisku atjaunošanu; un

b)

pasākumiem ēkas atsevišķiem elementiem neatkarīgi no tā, vai ir veikta norobežojošo konstrukciju vai ēku inženiertehniskās sistēmas(-u) būtiska atjaunošana.

a)

kopīgu sertificējumu ēkai kopumā; vai

b)

novērtējumu kādai citai līdzvērtīgai ēkas daļai ar tādām pašām iezīmēm enerģētikas jomā tajā pašā ēkā.

a)

ēkām vai ēkas daļām, kuras ir uzbūvētas, pārdotas vai izīrētas jaunam īrniekam; un

b)

ēkām, kurās kopējo izmantojamo platību, kas pārsniedz 500 m2, izmanto valsts iestāde un kuras ir sabiedrības bieži apmeklētas. 2015. gada 9. jūlijā šo 500 m2 robežvērtību samazina līdz 250 m2.

—

ēkas, kurām ir energoefektivitātes sertifikāts,

—

ēkas daļas ēkā, kam ir energoefektivitātes sertifikāts, un

—

ēkas daļas, kam ir energoefektivitātes sertifikāts,