5.6.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 140/1

(1)

Šīs regulas mērķis ir noteikt emisiju standartus jauniem vieglajiem automobiļiem, kas reģistrēti Kopienā, tādējādi īstenojot daļu no Kopienas integrētās pieejas CO2 emisiju samazināšanai no vieglajiem transportlīdzekļiem un tajā pašā laikā nodrošinot pareizu iekšējā tirgus darbību.

(2)

ANO Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām, kuru Eiropas Kopienas vārdā apstiprināja ar Padomes Lēmumu 94/69/EK (3), noteikts, ka visas puses sagatavo un īsteno valsts un attiecīgā gadījumā reģionālās programmas, kuras ietver pasākumus klimata pārmaiņu mazināšanai. Šajā sakarā Komisija 2007. gada janvārī ierosināja, ka starptautisko sarunu kontekstā Eiropas Savienībai būtu jānosaka mērķis – attīstītajām valstīm līdz 2020. gadam siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināt par 30 % (salīdzinot ar 1990. gadu) – un ka Eiropas Savienībai pašai būtu cieši jāapņemas patstāvīgi līdz 2020. gadam vismaz par 20 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas (salīdzinot ar 1990. gadu) neatkarīgi no citu attīstīto valstu sasniegtā samazinājuma. Šo mērķi apstiprināja Eiropas Parlaments un Padome.

(3)

No minētajām saistībām izriet, ka visām dalībvalstīm būs ievērojami jāsamazina arī emisijas no vieglajiem automobiļiem. Lai panāktu vajadzīgos būtiskos samazinājumus, būtu jāīsteno politika un pasākumi dalībvalstu un Kopienas mērogā ne tikai automobiļu rūpniecības un enerģētikas nozarē, bet arī visās Kopienas tautsaimniecības nozarēs. Autotransporta nozare ir otra lielākā siltumnīcefekta gāzu radītāja Eiropas Savienībā, un tās radītās emisijas turpina palielināties. Ja autotransporta nozares ietekme uz klimata pārmaiņām turpinās palielināties, ļoti ievērojami tiktu mazināti tie panākumi, kas cīņā ar klimata pārmaiņām gūti citās nozarēs, samazinot emisijas.

(4)

CO2 samazināšanas prasību izpildē vadoties pēc Kopienas mērķiem, kas noteikti jauniem vieglajiem automobiļiem, ražotāji varēs plānot ar lielāku noteiktību un elastīgāk, nekā vadoties pēc atsevišķiem valsts samazināšanas mērķiem. Nosakot emisiju standartus, ir svarīgi ņemt vērā, kā tie ietekmēs tirgus un ražotāju konkurētspēju, uzņēmējdarbības tiešās un netiešās izmaksas un arvien lielāko labumu, ko gūs, stimulējot inovācijas un samazinot enerģijas patēriņu.

(5)

Šī regulas pamatā ir vispāratzīts Kopienā reģistrētu automobiļu CO2 emisiju mērīšanas un monitoringa process, kurš atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumam Nr. 1753/2000/EK (2000. gada 22. jūnijs), ar ko izveido sistēmu jaunu vieglo automobiļu vidējās īpatnējās CO2 emisijas monitoringam (4). Ir svarīgi, lai, nosakot CO2 emisiju samazināšanas prasības, transportlīdzekļu ražotājiem visā Kopienā arī turpmāk būtu iespēja prognozēt un droši plānot par visiem jaunajiem automobiļiem Kopienā.

(6)

Komisija 1995. gadā pieņēma Kopienas stratēģiju automobiļu CO2 emisiju samazināšanai. Šīs stratēģijas pamatā ir trīs pīlāri: brīvprātīga automobiļu nozares pārstāvju apņemšanās samazināt emisijas, uzlabojumi patērētājiem paredzētajā informācijā un fiskāli veicināšanas pasākumi automobiļiem ar ekonomisku degvielas patēriņu.

(7)

Eiropas Autotransporta ražotāju apvienība (EARA) 1998. gadā apņēmās līdz 2008. gadam samazināt pārdoto jauno automobiļu vidējo emisiju rādītāju līdz 140 g CO2/km, un Japānas Autotransporta ražotāju apvienība (JARA) un Korejas Autotransporta ražotāju apvienība (KARA) 1999. gadā apņēmās līdz 2009. gadam samazināt pārdoto jauno automobiļu vidējās emisijas līdz 140 g CO2/km. Šīs saistības tika atzītas ar Komisijas Ieteikumu 1999/125/EK (1999. gada 5. februāris) par CO2 emisiju mazināšanu no pasažieru automobiļiem (5) (EARA), Komisijas Ieteikumu 2000/303/EK (2000. gada 13. aprīlis) par CO2 emisiju mazināšanu no pasažieru automobiļiem (KARA) (6) un Komisijas Ieteikumu 2000/304/EK (2000. gada 13. aprīlis) par CO2 emisiju mazināšanu no pasažieru automobiļiem (JARA) (7).

(8)

Komisija 2007. gada 7. februārī vienlaikus pieņēma divus Paziņojumus – “Rezultāti, kas gūti, pārskatot Kopienas stratēģiju pasažieru automobiļu un vieglo kravas automobiļu CO2 emisiju samazināšanai” un “Konkurētspējīgas autobūves nozares tiesiskais regulējums 21. gadsimtam, CARS 21”. Paziņojumos uzsvērts, ka panākts progress, lai līdz 2008./2009. gadam sasniegtu mērķi – 140 g CO2/km –, un ka Kopienas mērķis – 120 g CO2/km – netiks sasniegts bez papildu pasākumiem.

(9)

Komisija ierosināja integrētu pieeju, lai līdz 2012. gadam sasniegtu Kopienas mērķi – 120 g CO2/km –, un paziņoja, ka Komisija ierosinās regulējumu, lai, galveno uzmanību pievēršot obligātai CO2 emisiju samazināšanai, sasniegtu Kopienas mērķi visu jauno automobiļu vidējo emisiju rādītājus samazināt līdz 130 g CO2/km, uzlabojot transportlīdzekļu dzinēju tehnoloģijas. Atbilstīgi ražotāju brīvprātīgas apņemšanās pieejai tas attiecas uz elementiem, ko ņem vērā, mērot vieglo automobiļu CO2 emisijas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2007 (2007. gada 20. jūnijs) par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (Euro 5 un Euro 6) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (8). Ar citiem tehniskiem uzlabojumiem un plašāku biodegvielas ilgtspējīgu izmantošanu panāks turpmāku samazinājumu par 10 g CO2/km vai līdzvērtīgu, ja tehniski tas būs vajadzīgs.

(10)

Attiecībā uz jaunu automobiļu vidējiem radītājiem, nosakot regulējumu mērķa sasniegšanai, būtu jānodrošina, lai emisiju samazināšanas mērķi neietekmētu konkurenci, atbilstu sociālās vienlīdzības principiem, būtu ilgtspējīgi un ņemtu vērā Eiropas autoražotāju daudzveidību, būtu taisnīgi un neradītu tiem nepamatotus konkurences traucējumus. Tiesiskajam regulējumam vajadzētu būt saderīgam ar vispārējo mērķi sasniegt Kopienas Kioto mērķus, un tas būtu jāpapildina ar citiem tādiem instrumentiem, kas vairāk saistīti ar izmantošanu, kā automobiļu un enerģijas nodokļu diferencēšana.

(11)

Eiropas Savienības vispārējā budžetā būtu jānodrošina pienācīgs finansējums, lai sekmētu tādu tehnoloģiju izstrādi, kas paredzētas CO2 emisijas samazināšanai no sauszemes transportlīdzekļiem.

(12)

Lai saglabātu automobiļu tirgus dažādību un tā spēju apmierināt dažādu patērētāju vajadzības, CO2 mērķis attiecībā uz vieglajiem automobiļiem būtu jānosaka saskaņā ar lineāru automobiļu lietderības funkciju. Lai raksturotu šo lietderību, atbilstīgs parametrs ir masa, kas dod priekšstatu par pašreizējām emisijām un tādējādi ļauj noteikt reālistiskākus un konkurenci neietekmējošus mērķus. Turklāt dati par masu ir pieejami uzreiz. Būtu jāapkopo dati par tādiem alternatīviem lietderības parametriem kā balstvirsma (šķērsbāze × garenbāze), lai pieeju, kuras pamatā ir lietderības noteikšana, varētu novērtēt ilgākā laikposmā. Komisijai līdz 2014. gadam būtu jāpārskata datu pieejamība un vajadzības gadījumā jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei priekšlikums par lietderības parametru pielāgošanu.

(13)

Regulas mērķis ir dot stimulu automobiļu ražotājiem ieguldīt jaunās tehnoloģijās. Ar šo regulu tiek aktīvi veicināta ekoloģiskā inovācija, un tajā ņemta vērā turpmāka tehnikas attīstība. Jo īpaši būtu jāveicina inovatīvu piedziņas tehnoloģiju izstrāde, jo tās rada ievērojami mazāk emisiju nekā ierastie vieglie automobiļi. Tādējādi tiek veicināta ilgtermiņa Eiropas rūpniecības konkurētspēja un kvalitatīvu darba vietu radīšana. Komisijai būtu jāapsver iespēja saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 715/2007 14. panta 3. punktu testa procedūru pārskatā iekļaut ekoinovācijas pasākumus, ņemot vērā šādas iekļaušanas tehnisko un saimniecisko ietekmi.

(14)

Atzīstot ārkārtīgi augstās pētniecības un izstrādes, kā arī vienības ražošanas izmaksas, kas radīsies, ieviešot tirgū agrīno paaudžu ļoti maza oglekļa emisiju apjoma transportlīdzekļu tehnoloģijas pēc tam, kad stāsies spēkā šī regula, tajā ir ietverti arī konkrēti pagaidu noteikumi, kurus piemēros, lai paātrinātu un veicinātu ārkārtīgi maza oglekļa emisiju apjoma transportlīdzekļu ieviešanu Kopienas tirgū to sākotnējos tirdzniecības posmos.

(15)

Izmantojot atsevišķus alternatīvus degvielas veidus, var ievērojami samazināt CO2 emisijas visā degvielas aprites ciklā no ieguves līdz patēriņam. Tāpēc šajā regulā ir īpaši noteikumi, kas iekļauti, lai veicinātu ar atsevišķiem alternatīvās degvielas veidiem darbināmu transportlīdzekļu turpmāku laišanu Kopienas tirgū.

(16)

Lai panāktu atbilstību pieejai, kas pieņemta atbilstīgi Komisijas CO2 un automobiļu stratēģijai, jo īpaši saistībā ar ražotāju apvienību brīvprātīgu apņemšanos, mērķis būtu jānosaka attiecībā uz jauniem vieglajiem automobiļiem, kas pirmo reizi reģistrēti Kopienā un kas (izņemot uz laiku, lai izvairītos no ļaunprātīgas izmantošanas) iepriekš nav reģistrēti ārpus tās.

(17)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/46/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (9), izveidoja saskaņotu regulējumu, kurš ietver administratīvus noteikumus un vispārējas tehniskas prasības, visu tādu jaunu transportlīdzekļu apstiprināšanai, uz ko tā attiecas. Tiesību subjektam, kas atbild par minētās direktīvas ievērošanu, vajadzētu būt tam pašam tiesību subjektam, kurš atbild par visiem tipa apstiprināšanas procesa aspektiem atbilstīgi minētajai direktīvai un par ražojumu atbilstības nodrošināšanu.

(18)

Tipa apstiprināšanas nolūkiem īpašas prasības attiecas uz speciālajiem transportlīdzekļiem, kas definēti Direktīvas 2007/46/EK II pielikumā, tādēļ tie nebūtu jāiekļauj šīs regulas darbības jomā. Transportlīdzekļus, kas pirms šīs regulas stāšanās spēkā ir klasificēti M1 kategorijā un ražoti tieši komerciālām vajadzībām, lai tajos varētu iecelt ratiņkrēslus, un atbilst Direktīvas 2007/46/EK II pielikuma speciālā transportlīdzekļa definīcijai, arī nevajadzētu iekļaut šīs regulas darbības jomā atbilstīgi Kopienas politikai attiecībā uz palīdzību personām ar invaliditāti.

(19)

Ražotājiem vajadzētu būt iespējai pielāgoties, un tiem būtu jāļauj pieņemt lēmumus, kā sasniegt mērķus saskaņā ar šo regulu, un vai nu ievērot tikai vidējo kopējo emisiju rādītāju par visiem jaunajiem automobiļiem, vai arī sasniegt CO2 mērķus attiecībā uz katru atsevišķu automobili. Tādēļ no ražotājiem būtu jāprasa nodrošināt, lai visu jaunu vieglo automobiļu, kas reģistrēti Kopienā un par ko tie ir atbildīgi, vidējās īpatnējās CO2 emisijas nepārsniedz vidējo emisiju mērķi, kas noteikti minētajiem automobiļiem. Šī prasība būtu jāievieš pakāpeniski laika posmā no 2012. līdz 2015. gadam, lai veicinātu pāreju.

(20)

Nav pareizi izmantot vienu un to pašu metodi, lai noteiktu emisiju samazināšanas mērķus lielajiem un mazajiem ražotājiem, ko uzskata par neatkarīgiem saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem. Šiem mazajiem ražotājiem būtu jānosaka citi emisiju samazināšanas mērķi atbilstīgi šā ražotāja transportlīdzekļu tehnoloģiskajam potenciālam samazināt īpatnējās CO2 emisijas un ņemot vērā attiecīgo tirgus segmentu īpatnības. Šī atkāpe būtu jāievēro I pielikuma īpatnējo emisiju mērķu pārskatīšanā, kas jāpaveic līdz 2013. gada sākumam.

(21)

Specifisko modeļu ražotājiem būtu jāļauj izmantot alternatīvo mērķi, kas ir par 25 % zemāks nekā to vidējās īpatnējās CO2 emisijas 2007. gadā. Līdzīgs mērķis būtu jānosaka, ja nav informācijas par ražotāja vidējām īpatnējām emisijām 2007. gadā. Šī atkāpe būtu jāievēro I pielikuma īpatnējo emisiju mērķu pārskatīšanā, kas jāpaveic līdz 2013. gada sākumam.

(22)

Nosakot vidējās īpatnējās CO2 emisijas visiem jaunajiem Kopienā reģistrētajiem automobiļiem, par kuriem ražotājs ir atbildīgs, būtu jāņem vērā visi automobiļi neatkarīgi no to svara vai citiem rādītājiem. Lai gan Regula (EK) Nr. 715/2007 neattiecas uz vieglajiem automobiļiem, kuru atsauces masa nepārsniedz 2 610 kg un kuru tipa apstiprinājumu nevar paplašināt atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 715/2007 2. panta 2. punktam, šo automobiļu radītās emisijas būtu jāmēra saskaņā ar to pašu mērīšanas procedūru, ko saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 692/2008 (10) piemēro vieglajiem automobiļiem. Iegūtās CO2 emisiju vērtības būtu jānorāda transportlīdzekļa atbilstības sertifikātā, lai transportlīdzekli varētu iekļaut monitoringa shēmā.

(23)

Lai ražotāji varētu pielāgoties nolūkā sasniegt savus mērķus, uz ko attiecas šī regula, tie var atklāti, pārredzami un bez diskriminācijas vienoties par grupas izveidošanu. Vienošanās par grupas izveidošanu termiņam nevajadzētu pārsniegt piecus gadus, bet to var pagarināt. Ja ražotāji apvienojas grupā, būtu jāuzskata, ka ražotāji ir sasnieguši mērķus atbilstīgi šai regulai, ja visas grupas vidējās emisijas nepārsniedz grupas emisiju mērķus.

(24)

Vajadzīgs vienkāršs atbilstības ievērošanas mehānisms, lai nodrošinātu, ka šīs regulas mērķi tiek sasniegti.

(25)

Īpatnējās CO2 emisijas no jauniem vieglajiem automobiļiem mēra pēc Kopienā saskaņotas metodikas, kas izklāstīta Regulā (EK) Nr. 715/2007. Lai iespējami samazinātu šīs regulas administratīvo slogu, atbilstība būtu jāmēra, atsaucoties uz tādiem datiem par jaunu automobiļu reģistrāciju Kopienā, ko apkopojušas dalībvalstis un kas paziņoti Komisijai. Lai nodrošinātu konsekvenci attiecībā uz datiem, kas izmantoti atbilstības novērtēšanai, iespējami vairāk būtu jāsaskaņo noteikumi par šo datu apkopošanu un paziņošanu.

(26)

Direktīvā 2007/46/EK paredzēts, ka ražotājiem jāizdod atbilstības sertifikāts, kam jābūt pievienotam katram jaunam vieglajam automobilim, un ka dalībvalstīm jaunu vieglo automobili jāatļauj reģistrēt un nodot ekspluatācijā tikai tad, ja tam ir derīgs atbilstības sertifikāts. Dalībvalstu apkopotajiem datiem būtu jāatbilst datiem atbilstības sertifikātā, ko ražotājs izdevis vieglajam automobilim, un to pamatā vajadzētu būt tikai šim sertifikātam. Ja dalībvalstis pamatotu iemeslu dēļ neizmantotu atbilstības sertifikātu, lai pabeigtu jauna vieglā automobiļa reģistrācijas procesu un nodošanu ekspluatācijā, tām būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, kas nodrošina pienācīgi precīzu uzraudzības procedūru. Atbilstības sertifikātu dati būtu jāiekļauj Kopienas standarta datubāzē. Tā būtu jāizmanto kā vienīgais uzziņas avots, lai dalībvalstīm atvieglotu reģistrācijas datu apkopošanu, ja transportlīdzekļus reģistrē pirmo reizi.

(27)

Tas, kā ražotājs ievēro mērķus saskaņā ar šo regulu, būtu jānovērtē Kopienas līmenī. Ražotājiem, kam vidējās īpatnējās CO2 emisijas pārsniedz ar šo regulu atļautās emisijas, sākot ar 2012. gada, par katru kalendāro gadu būtu jāmaksā par pārsniegtajām emisijām. Šai maksai būtu jāmainās atbilstoši tam, cik lielā mērā ražotāji atkāpjas no sava mērķa. Tai ar laiku būtu jākļūst lielākai. Lai pietiekami stimulētu tādu pasākumu pieņemšanu, kuru mērķis ir samazināt vieglo automobiļu īpatnējās CO2 emisijas, maksai būtu jāatbilst tehnoloģiju izmaksām. Maksas par pārsniegtajām emisijām būtu jāuzskata par Eiropas Savienības vispārējā budžeta ieņēmumiem.

(28)

Jebkuri pasākumi, ko dalībvalstis var saglabāt vai ieviest atbilstīgi Līguma 176. pantam, nedrīkstētu – ņemot vērā šīs regulas mērķi un ar to noteiktās procedūras – paredzēt papildu vai stingrākas sankcijas ražotājiem, kuri neizpilda viņiem šajā regulā noteiktos mērķus.

(29)

Šai regulai nevajadzētu ierobežot Kopienas konkurences noteikumu pilnīgu piemērošanu.

(30)

Komisijai būtu jāapsver jauna kārtība ilgtermiņa mērķa sasniegšanai, īpaši attiecībā uz līknes slīpumu, lietderības parametru un maksu par pārsniegtajām emisijām.

(31)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (11).

(32)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro grozīt monitoringa un ziņošanas prasības, ņemot vērā pieredzi šīs regulas piemērošanā, lai noteiktu metodes maksas iekasēšanai par pārsniegtajām emisijām un lai pieņemtu sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz atkāpi dažiem ražotājiem un pielāgotu I pielikumu, lai ņemtu vērā Kopienā reģistrēto jauno vieglo automobiļu masas izmaiņas un atspoguļotu izmaiņas reglamentētajā pārbaudes procedūrā īpatnējo CO2 emisiju izmērīšanai. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, inter alia, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(33)

Vienkāršības un lielākas juridiskās noteiktības labad būtu jāatceļ Lēmums Nr. 1753/2000/EK.

(34)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, noteikt CO2 emisiju prasības jauniem vieglajiem automobiļiem, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību un sasniegtu Savienības kopējo mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka ierosinātās darbības apjoma un ietekmes dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai,

a)

“vidējās īpatnējās CO2 emisijas” attiecībā uz ražotāju ir visu to jauno vieglo automobiļu vidējās īpatnējās CO2 emisijas, kuriem tas ir ražotājs;

b)

“atbilstības sertifikāts” ir Direktīvas 2007/46/EK 18. pantā minētais sertifikāts;

c)

“ražotājs” ir persona vai organizācija, kas atbilstīgi Direktīvai 2007/46/EK atskaitās apstiprinātājai iestādei par visiem EK tipa apstiprināšanas procedūras aspektiem un par ražojumu atbilstības nodrošināšanu;

d)

“masa” ir pašmasa automobilim ar virsbūvi tehniskā kārtībā, un tā ir norādīta atbilstības sertifikātā un definēta Direktīvas 2007/46/EK I pielikuma 2.6. punktā;

e)

“balstvirsma” ir šķērsbāze, reizināta ar automobiļa garenbāzi, kā noteikts atbilstības sertifikātā un definēts Direktīvas 2007/46/EK I pielikuma 2.1. un 2.3. punktā;

f)

“īpatnējās CO2 emisijas” ir vieglā automobiļa CO2 emisijas, kas izmērītas atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 715/2007 un atbilstības sertifikātā norādītas kā CO2 emisiju masa (kombinētā). Attiecībā uz vieglajiem automobiļiem, kuru tips nav apstiprināts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 715/2007, “īpatnējās CO2 emisijas” ir CO2 emisijas, ko mēra saskaņā ar tādām pašām mērīšanas procedūrām, kā attiecībā uz vieglajiem automobiļiem noteikts Regulā (EK) Nr. 692/2008, vai saskaņā ar procedūrām, kuras Komisija pieņēmusi, lai noteiktu CO2 emisijas šādiem vieglajiem automobiļiem;

g)

“īpatnējo emisiju mērķis” attiecībā uz ražotāju ir katra jauna vieglā automobiļa, kam tas ir ražotājs, vidējās īpatnējās CO2 emisijas, kuras atļautas atbilstīgi I pielikumam, vai, ja saskaņā ar 11. pantu ražotājam piešķir atkāpi, īpatnējo CO2 emisiju mērķis, kas noteikts atbilstīgi minētajai atkāpei.

a)

uzņēmumi, kuros ražotājam ir tieši vai netieši:

b)

uzņēmumi, kuriem attiecībā uz ražotāju tieši vai netieši ir a) apakšpunktā uzskaitītās tiesības vai pilnvaras;

c)

uzņēmumi, kuros b) apakšpunktā minētajam uzņēmumam tieši vai netieši ir a) apakšpunktā uzskaitītās tiesības vai pilnvaras;

d)

uzņēmumi, kuros ražotājam kopā ar vienu vai vairākiem a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem uzņēmumiem vai kuros diviem vai vairākiem no iepriekšminētajiem uzņēmumiem kopā ir a) apakšpunktā uzskaitītās tiesības un pilnvaras;

e)

uzņēmumi, kuros a) apakšpunktā minētās tiesības vai pilnvaras kopīgi ir ražotājam vai vienam vai vairākiem tā saistītajiem uzņēmumiem, kas minēti a) līdz d) apakšpunktā, un vienai vai vairākām trešajām personām.

—

2012. gadā: 65 %,

—

2013. gadā: 75 %,

—

2014. gadā: 80 %,

—

no 2015. gada: 100 %.

—

3,5 automobiļus 2012. gadā,

—

3,5 automobiļus 2013. gadā,

—

2,5 automobiļus 2014. gadā,

—

1,5 automobiļus 2015. gadā,

—

1 automobili 2016. gadā.

a)

ražotāji, kurus iekļaus grupā;

b)

ražotājs, kas izvirzīts par grupas vadītāju, būs grupas kontaktpersona un atbildēs par to pārsniegto emisiju maksu samaksāšanu, kuras saskaņā ar 9. pantu noteiktas grupai; un

c)

pierādījumi, ka grupas vadītājs varēs izpildīt b) apakšpunktā minētos pienākumus.

a)

vidējās īpatnējās CO2 emisijas;

b)

īpatnējo emisiju mērķis;

c)

kopējais reģistrēto transportlīdzekļu skaits.

a)

vidējās īpatnējās CO2 emisijas iepriekšējā kalendārajā gadā;

b)

īpatnējo emisiju mērķi iepriekšējā kalendārajā gadā; un

c)

starpību starp ražotāja vidējām īpatnējām CO2 emisijām iepriekšējā kalendārajā gadā un tā īpatnējo emisiju mērķi minētajā gadā.

a)

no 2012. līdz 2018. gadam:

b)

no 2019. gada:

(pārsniegtās emisijas × 95 EUR/g CO2/km) × jauno vieglo automobiļu skaits.

a)

īpatnējo emisiju mērķi iepriekšējā kalendārajā gadā;

b)

vidējās īpatnējās CO2 emisijas iepriekšējā kalendārajā gadā;

c)

iepriekšējā kalendārā gada vidējo īpatnējo CO2 emisiju un attiecīgā gada īpatnējo emisiju mērķa starpību;

d)

vidējās īpatnējās CO2 emisijas visiem jaunajiem vieglajiem automobiļiem Kopienā iepriekšējā kalendārajā gadā; un

e)

visu jaunu vieglo automobiļu vidējā masa Kopienā iepriekšējā kalendārajā gadā.

a)

kurš nav daļa no saistītu ražotāju grupas; vai

b)

kurš ir daļa no saistīto ražotāju grupas, kas kopumā ir atbildīga par mazāk nekā 10 000 Kopienā kalendārajā gadā reģistrētiem jauniem vieglajiem automobiļiem; vai

c)

kurš ir daļa no saistītu ražotāju grupas, bet tam ir savas ražošanas iekārtas un projektēšanas centrs.

a)

ražotāja nosaukumu un kontaktpersonu;

b)

pierādījumus, ka ražotājam ir tiesības uz 1. punktā minēto atkāpi;

c)

informāciju par vieglajiem automobiļiem, ko tas ražo, arī par šo vieglo automobiļu masu un īpatnējām CO2 emisijām; un

d)

īpatnējo emisiju mērķi, kas atbilst tā emisiju samazināšanas iespējām, tostarp tā ekonomiskajām un tehniskajām iespējām samazināt īpatnējās CO2 emisijas, un ņemot vērā ražotā automobiļa tipa tirgus īpašības.

a)

visu informāciju, kas minēta 2. punkta a) un c) apakšpunktā, attiecīgos gadījumos iekļaujot arī informāciju par jebkuriem saistītiem uzņēmumiem;

b)

mērķi, kurš ir 25 % samazinājums no vidējām īpatnējām CO2 emisijām 2007. gadā vai – ja pieteikumu iesniedz vairāki saistīti uzņēmumi –25 % vidējais samazinājums no visu šo uzņēmumu vidējām īpatnējām CO2 emisijām 2007. gadā.

a)

piegādātājam vai ražotājam jābūt atbildīgam par to, ka, izmantojot inovatīvas tehnoloģijas, tiek panākts CO2 ietaupījums;

b)

inovatīvajām tehnoloģijām jāsniedz pārbaudīts ieguldījums CO2 samazināšanā;

c)

inovatīvajām tehnoloģijām nedrīkst būt piemēroti standarta pārbaudes cikla CO2 mērījumi vai obligātie noteikumi saistībā ar papildu pasākumiem, lai panāktu papildu samazinājumu par 10 g CO2/km, kas minēts 1. pantā vai kas ir obligāti saskaņā ar citiem Kopienas tiesību noteikumiem.

—

kārtību, ar kuru līdz 2020. gadam izmaksu ziņā efektīvi sasniegtu 95 g CO2/km ilgtermiņa mērķi, un

—

šā mērķa īstenošanas aspektus, tostarp maksu par pārsniegtajām emisijām.

5.6.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 140/16

(1)

Eiropas enerģijas patēriņa kontrole un samazināšana un jautājums par intensīvāku atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kā arī enerģijas taupīšana un lielāka energoefektivitāte ieņem būtisku vietu to pasākumu kopumā, kuri jāveic, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un izpildītu Kioto protokola prasības, kas pievienots Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām, kā arī lai īstenotu Kopienas un starptautiskās saistības arī pēc 2012. gada. Šiem faktoriem ir liela nozīme arī energoapgādes drošības un tehnoloģiju attīstības un inovācijas veicināšanā, kā arī nodarbinātības iespēju un reģionālās attīstības nodrošināšanā, jo īpaši lauku apvidos un izolētos apvidos.

(2)

Konkrēti, arvien plašāki tehnoloģiskie uzlabojumi, stimuli sabiedriskā transporta tīkla plašākai izmantošanai un paplašināšanai, energoefektīvu tehnoloģiju izmantošana un tādas enerģijas izmantošana transporta nozarē, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, ir daži no efektīvākajiem paņēmieniem, kā Kopienai samazināt atkarību no naftas importa transporta nozarē – jomas, kurā apgādes nodrošināšanas problēma arvien ir akūta, – un ietekmēt degvielas tirgu.

(3)

Ir apzinātas iespējas nodrošināt ekonomisko izaugsmi ar inovācijām un ilgtspējīgu un konkurētspējīgu enerģētikas politiku. Bieži vien enerģijas ražošana no atjaunojamajiem energoresursiem ir atkarīga no vietējiem vai reģionālajiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). Ir svarīgas tās izaugsmes un nodarbinātības iespējas, ko dalībvalstīm un to reģioniem dod ieguldījumi atjaunojamās enerģijas ražošanas jomā reģionālajā un vietējā līmenī. Tādēļ Komisijai un dalībvalstīm būtu jāatbalsta valsts un reģionālā līmeņa attīstības pasākumi šajās jomās, jāveicina apmaiņa ar paraugpraksi enerģijas ražošanā no atjaunojamajiem energoresursiem starp vietējām un reģionālajām iniciatīvām un šajā jomā jāsekmē struktūrfondu izmantošana.

(4)

Veicinot atjaunojamo energoresursu tirgus attīstību, jāņem vērā tā labvēlīgā ietekme uz reģionu un vietējas attīstības iespējām, eksporta iespējām, sociālo kohēziju un nodarbinātību, jo īpaši attiecībā uz MVU, kā arī neatkarīgiem enerģijas ražotājiem.

(5)

Lai mazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju Kopienā un tās atkarību no enerģijas importa, no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas attīstībai vajadzētu būt cieši saistītai ar energoefektivitātes veicināšanu.

(6)

Ir piemēroti atbalstīt decentralizētās atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas demonstrācijas fāzē un pirms izlaišanas tirgū fāzē. Pārejai uz decentralizētu enerģijas ražošanu ir daudz priekšrocību, tostarp tā ļauj izmantot vietējos energoresursus, palielināt vietējo piegādes drošību, samazināt transportēšanas attālumus un enerģijas zudumus sakarā ar enerģijas pārvadi. Šāda decentralizācija arī veicina kopienu attīstību un kohēziju, nodrošinot ienākumu energoresursus un radot darba vietas vietējā mērogā.

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/77/EK (2001. gada 27. septembris) par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektroenerģijas tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos energoresursus (4), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/30/EK (2003. gada 8. maijs) par biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanas veicināšanu transportā (5) noteiktas dažādu atjaunojamo energoresursu veidu definīcijas. Definīcijas, kuras piemērojamas elektroenerģijas nozarē kopumā, ir izstrādātas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/54/EK (2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (6). Juridiskās noteiktības un skaidrības labad šajā direktīvā ir lietderīgi lietot tās pašas vai līdzīgas definīcijas.

(8)

Komisijas 2007. gada 10. janvāra paziņojumā “Atjaunojamo energoresursu ceļa karte – Atjaunojamie energoresursi 21. gadsimtā: ilgtspējīgākas nākotnes veidošana” norādīts, ka 20 % atjaunojamo energoresursu saražotas enerģijas īpatsvars kopējā energopatēriņā un 10 % atjaunojamo energoresursu īpatsvars transporta nozarē ir atbilstīgi un sasniedzami mērķi un ka regulējumam, kurā ietverti obligātie mērķi, vajadzētu būt tādam, lai uzņēmējiem nodrošinātu ilgtermiņa stabilitāti, kas tiem vajadzīga, lai veiktu ilgtspējīgas investīcijas atjaunojamo energoresursu nozarē, ar kuriem iespējams samazināt atkarību no importētā fosilā kurināmā un veicināt jaunu energotehnoloģiju izmantošanu. Šie mērķi pastāv saistībā ar līdz 2020. gadam panākamo energoefektivitātes uzlabojumu par 20 %, kā paredzēts Komisijas 2006. gada 19. oktobra paziņojumā “Energoefektivitātes rīcības plāns: potenciāla izmantošana”, kuru atbalstīja 2007. gada marta Briseles Eiropadome, kā arī Eiropas Parlaments savā 2008. gada 31. janvāra rezolūcijā par minēto rīcības plānu.

(9)

Eiropadome 2007. gada marta sanāksmē atkārtoti apstiprināja Kopienas saistības pēc 2010. gada ieviest enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem visā Kopienā. Eiropadome apstiprināja gan obligāto mērķi, saskaņā ar kuru līdz 2020. gadam jāpanāk 20 % atjaunojamo energoresursu īpatsvars kopējā Kopienas energopatēriņā, gan arī obligāto minimālo mērķi, saskaņā ar kuru līdz 2020. gadam visām dalībvalstīm jāpanāk vismaz 10 % biodegvielas īpatsvars transporta benzīna un dīzeļdegvielas patēriņā, un minētie mērķi jāsasniedz, izmantojot izmaksu efektīvus paņēmienus. Eiropadome paziņoja, ka biodegvielai noteiktais mērķis ir saistošs ar nosacījumu, ka tās ražošana ir ilgtspējīga, ka otrās paaudzes biodegvielas kļūst komerciāli pieejamas un ka tiek izdarīti grozījumi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/70/EK (1998. gada 13. oktobris), kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti (7), lai atļautu atbilstošu piemaisījuma līmeni. 2008. gada marta Eiropadome atkārtoti uzsvēra, ka ir būtiski attīstīt un ievērot efektīvus ilgtspējības kritērijus biodegvielām un nodrošināt otrās paaudzes biodegvielu komerciālu pieejamību. 2008. gada jūnija Eiropadome atkal pievērsās ilgtspējības kritērijiem un otrās paaudzes biodegvielu izstrādei, kā arī uzsvēra vajadzību izvērtēt iespējamās biodegvielu ražošanas ietekmi uz lauksaimniecības izcelsmes pārtikas produktiem un vajadzības gadījumā veikt darbības, lai likvidētu trūkumus. Tā arī norādīja, ka sīkāk būtu jāizvērtē biodegvielu ražošanas un patēriņa ietekme uz vidi un sabiedrību.

(10)

Eiropas Parlaments 2007. gada 25. septembra rezolūcijā par Eiropas Atjaunojamās enerģijas ceļu karti (8) aicināja Komisiju līdz 2007. gada beigām iesniegt priekšlikumu tiesiskajam regulējumam atjaunojamo energoresursu jomā, atsaucoties uz to, cik nozīmīgi ir Kopienas un dalībvalstu mērogā noteikt mērķus atjaunojamo energoresursu īpatsvara sasniegšanai.

(11)

Ir jāparedz pārredzami un skaidri noteikumi atjaunojamo energoresursu īpatsvara aprēķināšanai un lai definētu šos energoresursus. Saistībā ar to būtu jāņem vērā okeānu un citu ūdenstilpju enerģija, kas izpaužas kā viļņi, jūras straumes, plūdmaiņas, okeāna siltumenerģijas gradienti vai sāļuma gradienti.

(12)

Lauksaimniecības atkritumu izmantošana, piemēram, kūtsmēslu un vircas, kā arī citu dzīvnieku izcelsmes vai organisku atkritumu izmantošana biogāzes iegūšanai, ņemot vērā lielo siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījumu, nozīmē ievērojamas priekšrocības attiecībā uz vidi, gan ražojot siltumu un elektroenerģiju, gan izmantojot tos par biodegvielu. Ņemot vērā biogāzes ražošanas iekārtu decentralizēto raksturu un reģionālo investīciju struktūru, tās var būtiski veicināt lauku teritoriju ilgtspējīgu attīstību, kā arī piedāvāt lauksaimniekiem jaunas ienākumu iespējas.

(13)

Ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas nostāju, ir lietderīgi noteikt obligātos valstu mērķus, kas atbilst 20 % atjaunojamo energoresursu īpatsvaram un 10 % atjaunojamo energoresursu īpatsvaram transporta nozarē enerģijas patēriņam Kopienā 2020. gadā.

(14)

Obligātie valstu mērķi galvenokārt ir paredzēti tādēļ, lai radītu skaidrību investoriem un veicinātu tādu tehnoloģiju nepārtrauktu izstrādi, saskaņā ar kurām enerģiju iegūst no visiem atjaunojamo energoresursu veidiem. Nav lietderīgi atlikt lēmumu par mērķa obligāto raksturu, gaidot nākamos notikumus.

(15)

Dalībvalstu sākotnējie apstākļi, atjaunojamo energoresursu potenciāls un enerģijas bilance ir atšķirīga. Tādēļ Kopienas 20 % mērķis jāpārveido par individuāliem mērķiem katrai dalībvalstij, pienācīgi ievērojot taisnīgu un atbilstīgu mērķa noteikšanu, ņemot vērā dažādos dalībvalstu sākotnējos apstākļus un potenciālu, arī pašreizējo atjaunojamo energoresursu īpatsvaru un enerģijas piegādes struktūru. Lai to panāktu, kopējais palielinājuma apjoms, kas noteikts atjaunojamo energoresursu izmantošanai, būtu jāsadala starp dalībvalstīm, pamatojoties uz vienlīdzīgu tādu īpatsvara palielinājumu katrā dalībvalstī, kas novērtēts atbilstīgi to IKP, noteikts, lai atspoguļotu valstu sākotnējos apstākļus, un aprēķināts, ņemot vērā bruto enerģijas galapatēriņu un dalībvalstu iepriekš veiktos pasākumus attiecībā uz tādas enerģijas izmantošanu, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem.

(16)

Turpretim 10 % mērķim attiecībā uz enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem transporta nozarē ir lietderīgi noteikt vienādu īpatsvara apjomu katrai dalībvalstij, lai nodrošinātu transporta nozarē izmantojamās degvielas specifikāciju saskanību un tās pieejamību. Tā kā transporta degvielas ir viegli tirgot, dalībvalstis, kurās ir ierobežota attiecīgo resursu pieejamība, no atjaunojamajiem energoresursiem saražoto degvielu varēs viegli iepirkt no citām valstīm. Lai gan tehniski Kopienai ir iespējams sasniegt mērķi par transporta nozarē izmantotajiem atjaunojamajiem energoresursiem, izmantojot tikai iekšzemes ražošanu, tomēr ir iespējams un tai pašā laikā ir vēlams šo mērķi sasniegt, kombinējot iekšzemes ražošanu un importu. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāuzrauga Kopienas tirgus apgāde ar biodegvielu un vajadzības gadījumā jāierosina attiecīgie pasākumi, lai panāktu līdzsvaru starp iekšzemes ražošanu un importu, ņemot vērā, inter alia, daudzpusējo un divpusējo tirdzniecības sarunu gaitu, vides, sociālos un ekonomiskos apsvērumus, kā arī energoapgādes drošību.

(17)

Energoefektivitātes uzlabošana ir būtiski svarīgs Kopienas mērķis, un tas paredz līdz 2020. gadam energoefektivitāti paaugstināt par 20 %. Minētajam mērķim, kā arī spēkā esošajiem un turpmākajiem tiesību aktiem, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2002/91/EK (2002. gada 16. decembris) par ēku energoefektivitāti (9), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/32/EK (2005. gada 6. jūlijs), ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības attiecībā uz enerģiju patērējošiem ražojumiem (10), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2006/32/EK (2006. gada 5. aprīlis) par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem (11), ir būtiski svarīga loma, nodrošinot to, ka klimata un enerģijas jomā noteiktie mērķi tiek īstenoti izmaksu ziņā visizdevīgākajā veidā, un tie var arī sniegt jaunas iespējas Eiropas Savienības ekonomikai. Energoefektivitātes un energotaupības politika ir viena no efektīvākajām metodēm, kā dalībvalstis var palielināt no atjaunojamajiem energoresursiem iegūstamās enerģijas procentuālo daļu, un tāpēc tās vieglāk sasniegs šajā direktīvā noteiktos mērķus atjaunojamo energoresursu jomā, proti, vispārējo valsts mērķi un mērķi transporta jomā.

(18)

Dalībvalstīm būs ievērojami jāuzlabo energoefektivitāte visās nozarēs, lai varētu vieglāk sasniegt atjaunojamo energoresursu mērķus, kas izteikti procentos no enerģijas galīgā bruto patēriņa. Būtiski svarīga ir energoefektivitāte transporta nozarē, jo paredzams, ka saistošo procentuālo mērķi attiecībā uz enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem būs grūti stabili sasniegt, ja arī turpmāk pieaugs vispārējais pieprasījums pēc enerģijas transporta jomā. Tādēļ obligātais minimālais transporta 10 % mērķa lielums, kas jāsasniedz visām dalībvalstīm, būtu jānosaka kā daļa no visas transporta jomā patērētās enerģijas, kura jāsasniedz no atjaunojamajiem energoresursiem, nevis tikai no biodegvielām.

(19)

Lai nodrošinātu valsts vispārējo obligāto mērķu sasniegšanu, dalībvalstīm būtu jādarbojas saskaņā ar indikatīvu līkni, kas iezīmē galīgo obligāto mērķu sasniegšanas ceļu. Tām būtu jāsagatavo valsts atjaunojamo energoresursu rīcības plāns, tajā ietverot informāciju par nozaru mērķiem, vienlaikus ņemot vērā to, ka biomasu var izmantot dažādi un ka tādēļ ir būtiski mobilizēt jaunus biomasas resursus. Dalībvalstīm turklāt būtu jāsagatavo pasākumi šo mērķu sasniegšanai. Katrai dalībvalstij, tās atjaunojamās enerģijas valsts rīcības plānā izvērtējot paredzamo enerģijas galīgo bruto patēriņu, būtu jānovērtē, kāds varētu būt energoefektivitātes un energotaupības pasākumu devums, lai sasniegtu tās valsts mērķus. Dalībvalstīm būtu jāņem vērā optimālā energoefektivitātes tehnoloģiju kombinācija ar atjaunojamajiem energoresursiem.

(20)

Lai izmantotu tehnoloģisko sasniegumu un apjomradītu ietaupījumu priekšrocības, indikatīvajai līknei būtu jāņem vērā tas, ka nākotnē, iespējams, strauji augs atjaunojamo energoresursu izmantojums. Tāpēc īpašu uzmanību var veltīt nozarēm, kurās vērojams nesamērīgs tehnoloģisko sasniegumu un apjomradītu ietaupījumu trūkums un kuras līdz ar to netiek pietiekami attīstītas, bet kuras nākotnē varētu ievērojami veicināt 2020. gadam noteikto mērķu sasniegšanu.

(21)

Indikatīvās līknes sākumpunktam vajadzētu būt 2005. gadam, jo tas ir pēdējais gads, par kuru ir pieejami ticami dati attiecībā uz valstu atjaunojamo energoresursu īpatsvaru.

(22)

Lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, Kopienai un dalībvalstīm vajadzētu piešķirt ievērojamu finanšu līdzekļu apjomu atjaunojamo energoresursu izmantošanas tehnoloģiju pētniecībai un attīstībai. Jo īpaši Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūtam vajadzētu piešķirt lielu prioritāti atjaunojamo energoresursu izmantošanas tehnoloģiju pētniecībai un attīstībai.

(23)

Dalībvalstis var sekmēt to, lai pašvaldības un reģionālās pārvaldes iestādes nosaka mērķus, kas ir augstāki par valsts mērķiem, un iesaistīt pašvaldības un reģionālās pārvaldes iestādes valsts atjaunojamo energoresursu rīcības plānu izstrādē un sabiedrības informēšanā par atjaunojamo energoresursu priekšrocībām.

(24)

Lai izmantotu visu biomasas potenciālu, Kopienai un dalībvalstīm būtu jāveicina labāka esošo koksnes rezervju mobilizācija un jaunu mežsaimniecības sistēmu izveide.

(25)

Dalībvalstīm ir atšķirīgs atjaunojamo energoresursu potenciāls, un tās izmanto dažādas atbalsta shēmas atjaunojamo energoresursu atbalstam valsts mērogā. Lielākā daļa dalībvalstu piemēro atbalsta shēmas, ar kurām nodrošina priekšrocības vienīgi tai enerģijai no atjaunojamajiem energoresursiem, ko ražo to teritorijā. Lai valsts atbalsta shēmas pareizi darbotos, ir būtiski, lai dalībvalstis varētu kontrolēt savu valsts atbalsta shēmu ietekmi un izmaksas atbilstīgi savam atšķirīgajam potenciālam. Svarīgs līdzeklis, kā panākt šajā direktīvā noteikto mērķi, ir nodrošināt valsts atbalsta shēmu pareizu darbību atbilstīgi Direktīvai 2001/77/EK, lai tādējādi saglabātu ieguldītāju uzticību un dotu iespēju dalībvalstīm izstrādāt efektīvus valsts pasākumus mērķu sasniegšanai. Šīs direktīvas mērķis ir veicināt pārrobežu atbalstu atjaunojamajiem energoresursiem, neietekmējot valstu atbalsta shēmas. Ar to ievieš neobligātus dalībvalstu sadarbības mehānismus, kas dod iespēju dalībvalstīm vienoties par pakāpi, kādā viena dalībvalsts atbalsta enerģijas ražošanu citā dalībvalstī, un par pakāpi, kādā enerģijas ražošana no atjaunojamajiem energoresursiem būtu jāskaita vai nu vienas, vai otras dalībvalsts valsts vispārējos mērķos. Lai nodrošinātu mērķu sasniegšanai paredzēto abu pasākumu, tas ir, valstu atbalsta shēmu un sadarbības mehānismu, efektivitāti, ir būtiski, lai dalībvalstis varētu noteikt, vai un cik lielā mērā to valsts atbalsta shēmas attiecas uz enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem citās dalībvalstīs, un varētu vienoties par to, piemērojot šajā direktīvā noteiktos sadarbības mehānismus.

(26)

Vēlams, lai enerģijas cenas atspoguļotu ārējās izmaksas un patēriņu, tostarp attiecīgi vides, sociālās un veselības aprūpes izmaksas.

(27)

Ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts, lai sasniegtu Kopienas mērķus attiecībā uz elektroenerģijas, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, paplašinātu izmantošanu, jo īpaši – kamēr elektroenerģijas cenas iekšējā tirgū neatspoguļo visas izmantoto energoresursu ar vidi saistītās un sociālās izmaksas un priekšrocības.

(28)

Kopienai un dalībvalstīm būtu jācenšas mazināt kopējo enerģijas patēriņu transporta nozarē un palielināt energoefektivitāti šajā nozarē. Galvenie pasākumi enerģijas patēriņa mazināšanai transporta nozarē ietver transporta plānošanu, atbalstu sabiedriskajam transportam, saražoto elektromobiļu īpatsvara palielināšanu un energoefektīvāku mazākas virsbūves un mazāka dzinēja tilpuma automobiļu ražošanu.

(29)

Dalībvalstīm būtu jācenšas dažādot atjaunojamo energoresursu enerģijas piegādes struktūru visās transporta nozarēs. Komisijai līdz 2015. gada 1. jūnijam būtu jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei, kurā aplūkotas iespējas palielināt atjaunojamo energoresursu izmantojuma īpatsvaru katrā no transporta nozarēm.

(30)

Šīs direktīvas vajadzībām aprēķinot hidroenerģijas un vēja enerģijas ieguldījumu, klimata svārstību ietekme būtu jānormalizē, izmantojot normalizācijas formulu. Turklāt elektroenerģija, kas ražota sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijās no ūdens, kas iepriekš uzsūknēts augšup, nav uzskatāma par elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem.

(31)

Siltumsūkņu, kas siltumenerģijas pārveidei vajadzīgajā temperatūrā atļauj izmantot aerotermālo, ģeotermālo vai hidrotermālo siltumu, funkcionēšanai nepieciešama elektroenerģija vai cita ārēja enerģija. Tādēļ enerģija, ko izmanto siltumsūkņu darbināšanai, nebūtu jāieskaita kopējā izmantojamā siltumā. Būtu jāņem vērā tikai tādi siltumsūkņi, kuru ražīgums ievērojami pārsniedz primārās enerģijas daudzumu, ko patērē to darbināšanai.

(32)

Pasīvās enerģijas sistēmas enerģijas ieguvei izmanto ēkas konstrukciju. To uzskata par ietaupīto enerģiju. Lai novērstu divkāršu uzskaiti, šādā veidā iegūtā enerģija, piemērojot šo direktīvu, nebūtu jāņem vērā.

(33)

Dažās dalībvalstīs lielu daļu no bruto enerģijas galapatēriņa sastāda aviācija. Ņemot vērā pašreizējos tehnoloģiskos un regulatīvos šķēršļus, kas kavē biodegvielas komerciālu izmantošanu aviācijā, šādām dalībvalstīm ieteicams piešķirt daļēju atbrīvojumu, to valsts gaisa transporta bruto enerģijas galapatēriņa aprēķinos neiekļaujot enerģijas daudzumu, par kuru tās pārsniedz Kopienas aviācijas nozares bruto enerģijas galapatēriņa vidējo radītāju (pusotru reizi) 2005. gadā atbilstīgi Eurostat novērtējumam, proti, 6,18 %. Kipra un Malta paļaujas uz aviāciju kā transporta veidu, kas to iedzīvotājiem un ekonomikai ir neaizstājams. Tādēļ Kiprā un Maltā bruto enerģijas galapatēriņš aviotransportā ir neproporcionāli augsts, tas ir, trīs reizes lielāks nekā vidējais Kopienā 2005. gadā, un tādēļ tās neproporcionāli skar pašreizējie tehnoloģiskie un regulatīvie nosacījumi. Tādēļ attiecībā uz šīm dalībvalstīm ir piemēroti noteikt, ka šim izņēmumam būtu jāsedz daudzums, par kādu tās pārsniedz Kopienas vidējo bruto enerģijas galapatēriņu aviācijas nozarē 2005. gadā, kā to noteicis Eurostat, tas ir, 4,12 %.

(34)

Lai izveidotu enerģijas modeli, kas atbalsta atjaunojamo energoresursu izmantošanu, jāveicina stratēģiskā sadarbība starp dalībvalstīm, attiecīgi iesaistot reģionus un pašvaldības.

(35)

Ņemot vērā noteikumus šajā direktīvā, dalībvalstīm būtu jāveicina visas sadarbības formas saistībā ar šajā direktīvā izvirzītajiem mērķiem. Šāda sadarbība var notikt visos līmeņos, un tā var būt divpusēja vai daudzpusēja. Sadarbība iespējama ne tikai saistībā ar šajā direktīvā paredzētajiem mehānismiem un mērķiem, piemēram, ar statistikas datu pārsūtīšanu no vienas dalībvalsts uz citām, ar kopīgiem atjaunojamo energoresursu projektiem un kopīgām atbalsta shēmām. Tā var arī būt, piemēram, informācijas un paraugprakses apmaiņa, kā to paredz ar šo direktīvu izveidotā pārredzamības platforma, un visu atbalsta shēmu brīvprātīga saskaņošana.

(36)

Lai radītu iespēju samazināt izmaksas, kas ir saistītas ar šajā direktīvā noteikto mērķu sasniegšanu, ir lietderīgi dalībvalstīs veicināt tādas elektroenerģijas patēriņu, kas citās dalībvalstīs ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī sniegt iespēju dalībvalstīm savas valsts mērķos ieskaitīt citās dalībvalstīs patērēto enerģiju no atjaunojamiem energoresursiem. Šim nolūkam būtu vajadzīgi elastīgi pasākumi, bet tie paliek dalībvalstu kontrolē, lai netraucētu tām sasniegt savus valsts mērķus. Šie elastīgie pasākumi izpaužas kā statistikas datu pārdale, kopīgi projekti starp dalībvalstīm vai kopīgas atbalsta shēmas.

(37)

Lai dalībvalstis varētu sasniegt savus mērķus, tās var ņemt vērā importēto elektroenerģiju, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem ārpus Kopienas. Tomēr, lai novērstu siltumnīcefekta gāzu emisiju neto pieaugumu, kas saistīts ar esošo atjaunojamo energoresursu novirzīšanu un to pilnīgu vai daļēju aizstāšanu ar tradicionālajiem energoresursiem, vērā drīkst ņemt tikai tādu elektroenerģiju, kas ražota atjaunojamos energoresursus izmantojošās ražošanas iekārtās, kuru ekspluatāciju uzsākta pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, vai iekārtās, kuru jauda palielināta pēc šā datuma. Lai garantētu tradicionālās enerģijas efektīvu aizstāšanu ar enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem Kopienā un trešās valstīs, jānodrošina uzticama šādas enerģijas importa izsekojamība un uzskaite. Tiks apsvērta iespēja slēgt nolīgumus ar trešām valstīm par iespējām organizēt šādu tirdzniecību ar elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem. Ja saskaņā ar lēmumu, kas šajā sakarā pieņemts, ievērojot Enerģētikas Kopienas līgumu (12), attiecīgie šīs direktīvas noteikumi uzliek saistības minētā līguma līgumslēdzējām pusēm, tām piemēros šajā direktīvā paredzētos dalībvalstu savstarpējas sadarbības pasākumus.

(38)

Ja dalībvalstis uzsāk kopīgus projektus ar vienu vai vairāk trešām valstīm saistībā ar elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem, ir lietderīgi, ka šādi kopīgi projekti attiecas tikai uz nesen uzbūvētām iekārtām vai iekārtām, kuru jauda ir nesen palielināta. Tas palīdzēs nodrošināt to, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas daļa trešo valstu vispārējā enerģijas patēriņā nesamazināsies, enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem importējot Kopienā. Turklāt attiecīgajām dalībvalstīm jāveicina tas, lai iesaistītā trešā valsts pati lietotu daļu no enerģijas, kas ir saražota iekārtās, uz kurām attiecas kopīgais projekts. Komisijai un dalībvalstīm arī būtu jāpalīdz kopīgos projektos iesaistītajām trešām valstīm izstrādāt politiku atjaunojamās enerģijas jomā, tostarp nosakot tālejošus mērķus.

(39)

Ņemot vērā to, ka var būt nepieciešams ilgs laiks, lai Eiropas interesēm atbilstīgos projektus trešās valstīs, piemēram, Vidusjūras reģiona saules enerģijas plānu, pilnībā sasaistītu ar Kopienas teritoriju, šo projektu attīstību vajadzētu veicināt, ļaujot dalībvalstīm starpsavienojumu būvēšanas laikā valsts mērķos ieskaitīt šajos projektos saražotās elektroenerģijas ierobežotu daudzumu.

(40)

Procedūrai, ko izmanto iestādes, kuras uzrauga atļauju, sertifikātu un licenču izsniegšanu atjaunojamās enerģijas spēkstacijām, vajadzētu būt objektīvai, pārredzamai, nediskriminējošai un samērīgai, piemērojot noteikumus konkrētiem projektiem. Jo īpaši būtu jāizvairās no nevajadzīgiem šķēršļiem, kas varētu rasties, iekļaujot atjaunojamās enerģijas projektus to iekārtu klasifikācijā, kuras rada augstu risku veselībai.

(41)

Pieredze liecina, ka pārredzamu noteikumu trūkums, kā arī neefektīva dažādu atļauju piešķiršanas iestāžu koordinācija kavē izmantot atjaunojamajos energoresursus. Tādēļ valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm būtu jāņem vērā atjaunojamās enerģijas nozares īpašā struktūra, kad tās pārskata administratīvās procedūras, saskaņā ar kurām tās piešķir atļaujas būvēt un ekspluatēt iekārtas un saistītas pārvades un sadales tīklu infrastruktūras, kas no atjaunojamajiem energoresursiem ražo elektroenerģiju, apsildei un dzesēšanai izmantojamo enerģiju vai degvielu. Būtu jāoptimizē administratīvās apstiprināšanas procedūras, nosakot pārredzamus grafikus iekārtām, kurās izmanto no atjaunojamajiem energoresursiem iegūto enerģiju. Būtu jāpieņem plānošanas noteikumi un norādījumi, lai ņemtu vērā rentablu un videi labvēlīgu elektroenerģijas, apsildei un dzesēšanai izmantojamās atjaunojamās enerģijas ražošanas aprīkojumu.

(42)

Lai ātri attīstītu atjaunojamo energoresursu izmantošanu, ņemot vērā tās vispārējo augsto lietderību no ilgtspējas un vides aizsardzības viedokļa, dalībvalstīm, piemērojot administratīvos noteikumus, plānošanas shēmas un tiesību aktus, kuri paredzēti iekārtu licencēšanai attiecībā uz piesārņojuma samazināšanu un ražošanas iekārtu uzraudzību, gaisa piesārņojuma novēršanai un kaitīgu vielu noplūdes vidē mazināšanai un novēršanai, būtu jāņem vērā no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas devums vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jomā izvirzīto mērķu sasniegšanā, jo īpaši salīdzinājumā ar neatjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtām.

(43)

Lai veicinātu atsevišķu pilsoņu devumu šajā direktīvā izklāstīto mērķu īstenošanā, attiecīgajām iestādēm būtu jāapsver iespēja atļauju izsniegšanu aizstāt ar vienkāršiem paziņojumiem kompetentajai struktūrai gadījumos, kad tiek uzstādītas mazas un decentralizētas iekārtas, lai ražotu enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem.

(44)

Būtu jānodrošina šīs direktīvas un citu Kopienas tiesību aktu vides jomā mērķu saskaņošana. Konkrēti, atjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtu novērtēšanas, plānošanas vai licencēšanas laikā dalībvalstīm būtu jāņem vērā visi Kopienas tiesību akti vides jomā un atjaunojamo energoresursu devums vides un klimata pārmaiņu jomā izvirzīto mērķu sasniegšanā, jo īpaši salīdzinājumā ar neatjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtām.

(45)

Valsts tehniskajām specifikācijām un citām prasībām, uz ko attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā un informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (13), un kuras attiecas, piemēram, uz kvalitāti, pārbaudes metodēm un lietošanas noteikumiem, nevajadzētu radīt šķēršļus atjaunojamās enerģijas aprīkojuma un sistēmu tirdzniecībā. Tādēļ atbalsta shēmās enerģijai no atjaunojamajiem energoresursiem nebūtu jānosaka valsts tehniskās specifikācijas, kas atšķiras no pašreizējiem Kopienas standartiem vai pieprasa konkrētai iestādei vai konkrētā vietā apstiprināt vai pārbaudīt atbalsta shēmā ietverto aprīkojumu vai sistēmas.

(46)

Dalībvalstīm ir lietderīgi apsvērt iespējas izveidot mehānismus, lai sekmētu to, ka centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas sistēmās izmanto enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem.

(47)

Valsts un reģionālajā mērogā pieņemtie noteikumi un saistības par minimālajām prasībām enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem lietošanai jaunās un atjaunotās ēkās ir būtiski sekmējuši enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem izmantošanu. Šie pasākumi Kopienā būtu jāsekmē plašākā mērogā, vienlaikus veicinot izmantot energoefektīvākas atjaunojamās enerģijas ierīces, ko panāk, izstrādājot noteikumus un kodeksus.

(48)

Lai veicinātu un paātrinātu minimālo līmeņu noteikšanu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas izmantošanai ēkās, dalībvalstis varētu nodrošināt, ka šādi līmeņi tiek panākti, obligātajās energoefektivitātes prasībās iekļaujot atjaunojamo energoresursu faktoru saskaņā ar Direktīvu 2002/91/EK, saistībā ar oglekļa emisiju samazināšanu ēkās no izmaksu viedokļa optimālā veidā.

(49)

Lai rosinātu enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem izmantošanu, būtu jālikvidē informācijas un apmācības kursu trūkums, jo īpaši apsildes un dzesēšanas sistēmu jomā.

(50)

Ciktāl pieeja uzstādītāja profesijai un tās veikšana ir regulēta, priekšnosacījumi profesionālās kvalifikācijas atzīšanai ir ietverti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (14). Tādēļ šo direktīvu piemēro, neskarot Direktīvu 2005/36/EK.

(51)

Lai arī Direktīvā 2005/36/EK ir noteiktas prasības par savstarpēju profesionālo kvalifikāciju, tostarp par arhitektu kvalifikācijas atzīšanu, vēl ir jānodrošina, ka arhitekti un plānotāji savos plānos un projektos pienācīgi apsver optimālo atjaunojamo energoresursu un augstas efektivitātes tehnoloģiju kombināciju. Tādēļ dalībvalstīm šajā sakarā vajadzētu sniegt precīzus norādījumus. Tas būtu jāveic, neskarot Direktīvas 2005/36/EK noteikumus, un jo īpaši tās 46. un 49. pantu.

(52)

Vienīgā funkcija izcelsmes apliecinājumiem, kas izdoti, piemērojot šo direktīvu, ir pierādīt tiešajiem patērētājiem, ka dotā elektroenerģijas daļa vai daudzums ir ražots no atjaunojamajiem energoresursiem. Izcelsmes apliecinājumu var nodot no viena turētāja citam neatkarīgi no enerģijas, uz kuru tas attiecas. Tomēr, lai nodrošinātu to, ka elektroenerģijas vienība, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, var tikt piegādāta patērētājam tikai vienreiz, būtu jānovērš divkārša izcelsmes apliecinājumu uzskaite un piegāde. Atjaunojamā enerģija, kuras izcelsmes apliecinājumu ražotājs pārdevis atsevišķi, nevarētu tikt piegādāta vai pārdota tiešajam patērētājam kā enerģija no atjaunojamajiem energoresursiem. Svarīgi nošķirt zaļās apliecības, ko lieto atbalsta shēmās, no izcelsmes apliecinājumiem.

(53)

Jaunajam elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem tirgum vajadzētu dot ieguldījumu jaunu iekārtu būvē enerģijai no atjaunojamajiem energoresursiem. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāvar prasīt, lai elektroenerģijas piegādātāji, kuri informē galapatērētājus par izmantojamajiem enerģijas veidiem saskaņā ar Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punktu, iekļauj minimālu procentu izcelsmes apliecinājumu no nesen uzbūvētām iekārtām, kuras ražo enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem, ja vien šāda prasība saskan ar Kopienas tiesību aktiem.

(54)

Svarīgi nodrošināt informāciju par to, kā atbalstāmo elektroenerģiju piešķir enerģijas galapatērētājiem, piemērojot Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punktu. Lai uzlabotu šīs patērētājiem sniedzamās informācijas kvalitāti, jo īpaši saistībā ar tās enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem daudzumu, ko ražo jaunās iekārtās, Komisijai būtu jānovērtē dalībvalstu veikto pasākumu efektivitāte.

(55)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/8/EK (2004. gada 11. februāris) par tādas koģenerācijas veicināšanu, kas balstīta uz lietderīgā siltuma pieprasījumu iekšējā enerģijas tirgū (15), tiek izveidoti izcelsmes apliecinājumi, kas pierāda izcelsmi elektroenerģijai, kas saražota augstas efektivitātes koģenerācijas rūpnīcās. Šādus izcelsmes apliecinājumus nevar izmantot, informējot par enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem lietojumu saskaņā ar Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punktu, jo tas varētu būt par iemeslu divkāršai uzskaitei un divkāršai paziņošanai.

(56)

Izcelsmes apliecinājumi paši par sevi nedod tiesības gūt labumu no valsts atbalsta shēmām.

(57)

Jāatbalsta enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem integrācija pārvades un sadales tīklos un enerģijas uzkrāšanas sistēmu izmantošana integrētai periodiskai enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem ražošanai.

(58)

Būtu jāpaātrina atjaunojamās enerģijas projektu izstrāde, tostarp “Eiropas interesēm atbilstīgu atjaunojamās enerģijas projektu” izstrāde saskaņā ar Eiropas enerģētikas tīkla (TEN-E) programmu. Šajā nolūkā Komisijai būtu arī jāizpēta, kā var uzlabot šādu projektu finansēšanu. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš atjaunojamās enerģijas projektiem, kas palīdzēs ievērojami palielināt energoapgādes drošību Kopienā un kaimiņvalstīs.

(59)

Starpsavienojumi starp valstīm vienkāršo no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas integrēšanu elektrotīklā. Tāpat kā izlīdzināšanas dažādība, arī savstarpēji savienojumi var samazināt balansēšanas izmaksas, rosināt patiesu konkurenci, kas izraisītu cenu pazemināšanos, un atbalstīt tīklu attīstību. Turklāt pārvades jaudas sadale un optimāla izmantošana varētu palīdzēt novērst pārmērīgu jaunu objektu būvniecību.

(60)

Prioritāras un garantētas tiesības piekļūt elektroenerģijai, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem, ir svarīgas, lai atjaunojamos energoresursus iekļautu iekšējā elektroenerģijas tirgū saskaņā ar 11. panta 2. punktu un turpinātu attīstīt Direktīvas 2003/54/EK 11. panta 3. punktu. Prasības, kas ir saistītas ar elektrotīklu uzticamības un drošuma profilaksi un enerģijas izplatīšanu, var būt dažādas atkarībā no attiecīgās dalībvalsts elektrotīkla un tā drošas darbības īpatnībām. Prioritāra piekļuve tīklam nodrošina, ka elektroenerģijas ražotāji, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, var vienmēr, kad vien energoresurss kļūst pieejams, pārdot un izplatīt no atjaunojamajiem energoresursiem saražotu elektroenerģiju saskaņā ar pieslēgšanās noteikumiem. Ja elektroenerģija, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem, ir iekļauta tūlītējas piegādes tirgū, garantēta piekļuve nodrošina to, ka visa elektroenerģija, kuru pārdod un veicina, gūst piekļuvi tīklam, ļaujot izmantot maksimālo elektroenerģijas apjomu no atjaunojamajiem energoresursiem, ko ražo tīklam pieslēgtas iekārtas. Tomēr tas nenozīmē, ka dalībvalstu pienākums ir veicināt vai noteikt iepirkuma saistības attiecībā uz enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem. Citās sistēmās nemainīgu cenu nosaka elektroenerģijai, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, un to parasti nosaka kopā ar iegādes saistībām sistēmas operatoram. Tādā gadījumā prioritāra piekļuve jau ir nodrošināta.

(61)

Noteiktos apstākļos nav iespējams pilnībā nodrošināt no atjaunojamajiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas pārvadi un tirdzniecību, neietekmējot elektrotīkla sistēmas uzticamību vai drošumu. Šādos apstākļos var būt lietderīgi šādām procedūrām piešķirt finansiālu kompensāciju. Tomēr saskaņā ar šīs direktīvas mērķiem ir vajadzīga no atjaunojamajiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas pārvades un tirdzniecības stabila pavairošana, neietekmējot elektrotīkla sistēmas darbības uzticamību vai drošumu. Lai to panāktu, dalībvalstīm vajadzētu veikt piemērotus pasākumus ar nolūku panākt lielāku tās elektroenerģijas iesaisti, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem, inter alia ņemot vērā mainīgo resursu īpatnības un to resursu īpatnības, kurus vēl nav iespējams uzkrāt. Saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem mērķiem pēc iespējas drīz būtu jānodrošina jaunu atjaunojamās enerģijas iekārtu pieslēgšana. Šajā sakarā, lai paātrinātu pieslēgšanos tīklam, dalībvalstis var paredzēt prioritāru pieslēgšanos vai rezervēt pieslēgšanās iespējas jaunām iekārtām, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem.

(62)

Izmaksām, kas rodas, lai jaunus ražotājus, kas ražo elektroenerģiju un gāzi no atjaunojamajiem energoresursiem, iekļautu elektroapgādes un gāzes tīklos, vajadzētu būt objektīvām, atklātām un nediskriminējošām, un pienācīgi būtu jāņem vērā ieguvums, ko elektroapgādes un gāzes tīkliem dod tajā iekļautie ražotāji, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem, un vietējie ražotāji, kuri ražo gāzi no atjaunojamajiem energoresursiem.

(63)

Tiem elektroenerģijas ražotājiem, kuri vēlas izmantot atjaunojamo energoresursu sniegtās priekšrocības nomaļos Kopienas reģionos, jo īpaši salās un reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu, vajadzētu būt iespējai gūt labumu no saprātīgas pieslēguma maksas, lai nodrošinātu, ka viņi neatrodas mazāk labvēlīgā situācijā kā tie ražotāji, kas darbojas centrālākos, rūpnieciski attīstītākos un biezāk apdzīvotos reģionos.

(64)

Ar Direktīvu 2001/77/EK noteica sistēmu, ar ko paredz elektrotīklā iekļaut no atjaunojamajiem energoresursiem iegūto elektroenerģiju. Taču dalībvalstu faktiski sasniegtā integrācijas pakāpe ir atšķirīga. Šā iemesla dēļ sistēma ir jānostiprina, turklāt regulāri ir jāpārskata tās piemērošana valstīs.

(65)

Biodegvielas ražošanai vajadzētu būt ilgtspējīgai. Biodegvielai, ko izmanto šajā direktīvā izvirzīto mērķu izpildei un par kuru saņem līdzekļus no valsts atbalsta shēmām, tādēļ būtu jāatbilst ilgtspējības kritērijiem.

(66)

Kopienai būtu jāveic atbilstīgi pasākumi saistībā ar šo direktīvu, tostarp veicinot ilgtspējības kritēriju ievērošanu attiecībā uz biodegvielām un otrās un trešās paaudzes biodegvielu attīstību Kopienā un pasaulē, kā arī veicinot pētniecību lauksaimniecības nozarē un zināšanas šajās jomās.

(67)

Ilgtspējības kritēriju ieviešana biodegvielai nenodrošinās mērķa sasniegšanu, ja tās rezultātā tiks ražoti produkti, kas neatbilst kritērijiem un citādi tiktu izmantoti kā biodegviela tā vietā, lai tos izmantotu kā bioloģisko šķidro kurināmo apsildes vai elektroenerģijas jomā. Šā iemesla dēļ ilgtspējības kritēriji būtu jāpiemēro arī bioloģiskajam šķidrajam kurināmajam kopumā.

(68)

Eiropadome 2007. gada marta sanāksmē aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumu vispārējai direktīvai par visu atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kurā varētu ietvert kritērijus un noteikumus, lai nodrošinātu ilgtspējīgu nodrošinājumu un bioenerģijas izmantošanu. Šiem ilgtspējības kritērijiem būtu jāveido saskaņota daļa plašākā shēmā, kas attiecas ne tikai uz biodegvielu, bet arī uz bioloģisko šķidro kurināmo. Tādēļ šādi ilgtspējības kritēriji būtu jāietver šajā direktīvā. Lai nodrošinātu saskaņotu pieeju enerģijas un vides politikas jomām un novērstu papildu izmaksas uzņēmumiem un pretrunas vides jomā, kas būtu saistītas ar nekonsekventu pieeju, ir būtiski nodrošināt tādus pašus biodegvielu ilgtspējības kritērijus gan šīs direktīvas, gan Direktīvas 98/70/EK mērķiem. To pašu apsvērumu dēļ šajā kontekstā būtu jāizvairās no dubultas ziņošanas. Turklāt Komisijai un kompetentajām valstu iestādēm Komitejā, kas īpaši atbildīga par ilgtspējības jautājumiem, būtu jākoordinē to rīcība. Turklāt Komisijai 2009. gadā būtu jāizvērtē citu biomasas izmantošanas veidu iekļaušanas vajadzība un ar to saistīti noteikumi.

(69)

Visā pasaulē pieaugošajam pieprasījumam pēc biodegvielas un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmiem un šajā direktīvā paredzētajiem stimuliem to izmantošanai nevajadzētu veicināt bioloģiski daudzveidīgu platību iznīcināšanu. Šie ierobežotie resursi, kas dažādos starptautiskos dokumentos ir atzīti par vērtīgiem visai cilvēcei, būtu jāsaglabā. Turklāt patērētājiem Kopienā morāli nebūtu pieņemams, ka viņu veiktā intensīva biodegvielas izmantošana varētu izraisīt bioloģiski daudzveidīgu zemju iznīcināšanu. Šo iemeslu dēļ ir jāparedz ilgtspējības kritēriji, nodrošinot, ka biodegviela un bioloģiskie šķidrie kurināmie atbilst atvieglojumiem tikai tad, ja var garantēt, ka to izcelsme nav bioloģiski daudzveidīgās platībās, vai tad, ja platības ir paredzētas dabas aizsardzībai vai reti sastopamu, apdraudētu un izzūdošu ekosistēmu vai sugu aizsardzībai un izejvielu ražošana nav pretrunā šiem mērķiem, ko apliecina attiecīga kompetentā iestāde. Saskaņā ar izvēlētajiem ilgtspējības kritērijiem mežs būtu jāuzskata par bioloģiski daudzveidīgu, ja tas ir pirmatnējs mežs saskaņā ar definīciju, ko izmanto Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) vispārējā mežu resursu novērtējumā, kuru valstis plaši izmanto, lai ziņotu par pirmatnējo mežu apmēriem, vai tad, ja to aizsargā valsts tiesību akti dabas aizsardzības jomā. Būtu jāiekļauj arī platības, kurās iegūst ar mežu nesaistītus ražojumus, ja cilvēku darbības ietekme nav liela. Citu veidu meži, kā definējusi FAO, piemēram, apsaimniekoti meži, daļēji apsaimniekoti meži un plantācijas, nebūtu jāuzskata par pirmatnējiem mežiem. Turklāt, ņemot vērā ievērojamo bioloģisko daudzveidību dažās gan mērena, gan tropiska klimata pļavās, arī savannās, kurās valda liela bioloģiska daudzveidība, stepēs, krūmāju platībās un prērijās, būtu pareizi, ja biodegviela, kas ražota no izejvielām, kuru izcelsme ir šādas vietas, nevarētu pretendēt uz šajā direktīvā paredzētajiem stimuliem. Komisijai būtu jānosaka pienācīgi kritēriji un ģeogrāfiskais apvidus, lai pļavas, kurās valda liela bioloģiskā dažādība, definētu saskaņā ar pieejamajiem svarīgākajiem zinātniskajiem pierādījumiem un attiecīgajiem starptautiskajiem standartiem.

(70)

Ja ar oglekli bagātīgu augsni vai augu segu pārveido, lai audzētu biodegvielu vai bioloģisko šķidro kurināmo izejvielas, daļa no uzglabātā oglekļa parasti nokļūst atmosfērā, veidojot oglekļa dioksīdu. Šāda siltumnīcefekta gāzu negatīvā ietekme var atsevišķos gadījumos būtiski samazināt biodegvielas vai bioloģiskā šķidrā kurināmā siltumnīcefekta gāzu pozitīvo ietekmi. Tādēļ, aprēķinot siltumnīcefekta gāzes emisijas ietaupījumu, ko iegūst izmantojot biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo, būtu jāņem vērā visa kopējā oglekļa emisija, kas izriet no šādas darbības. Tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka siltumnīcefekta gāzes emisijas ietaupījuma aprēķinā ņem vērā kopējās oglekļa emisijas, kas saistītas ar biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo izmantošanu.

(71)

Veicot aprēķinus par siltumnīcefekta gāzu ietekmi uz zemes platību pārveidi, uzņēmējiem vajadzētu būt iespējai izmantot oglekļa koncentrācijas faktiskās vērtības saistībā ar zemes esošo izmantojumu un zemes izmantojumu pēc pārveides. Viņiem vajadzētu būt iespējai izmantot arī standartvērtības. Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes darbs nodrošina atbilstīgo pamatu šādām standartvērtībām. Pašlaik šā darba rezultāti nav pieejami veidā, kādā uzņēmēji varētu nekavējoties izmantot tos. Tādēļ Komisijai būtu jāizstrādā norādījumi, kas noderētu par pamatu, lai aprēķinātu zemes oglekļa koncentrācijas izmaiņas, kā paredzēts šajā direktīvā, tostarp attiecībā uz apmežotajiem apgabaliem ar lapotnes segumu no 10 līdz 30 %, savannām, brikšņiem un prērijām.

(72)

Komisijai ir jāizstrādā metodoloģija, lai novērtētu mitrāju nosusināšanas sekas attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju.

(73)

Biodegvielu ražošanai nav jāpārveido zeme, kurā, ņemot vērā steidzamos pasākumus cīņā ar klimata pārmaiņām, oglekļa koncentrācijas samazināšanos nevar saprātīgā laikposmā kompensēt ar siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījumu, ko iegūst, izmantojot biodegvielu vai bioloģisko šķidro kurināmo. Tādējādi uzņēmējiem nevajadzētu veikt lieku un apgrūtinošu izpēti un netiktu pieļauta ar oglekli piesātinātas zemes pārveidošana, kas vēlāk izrādītos neatbilstīga biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo izejvielu ražošanai. Ņemot vērā oglekļa dioksīda uzkrājumus visā pasaulē, šajā kategorijā būtu jāietver mitrāji un pastāvīgas mežaudzes ar lapotni, kas pārsniedz 30 %. Būtu jāiekļauj arī mežaudzes, kuru lapotne ir no 10 līdz 30 %, ja vien netiek pierādīts, ka oglekļa koncentrācija šajās mežaudzēs ir pietiekami zema, lai saskaņā ar šajā direktīvā minētajiem noteikumiem nepieļautu augsnes pārveidošanos. Izdarot atsauci uz mitrājiem, būtu jāņem vērā 1971. gada 2. februārī Ramsārē pieņemtajā Konvencijā par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi, noteiktā definīcija.

(74)

Šajā direktīvā paredzētie stimuli sekmēs biodegvielas un bioloģiskā šķidrā kurināmā ražošanu visā pasaulē. Ja biodegviela un bioloģiskie šķidrie kurināmie ir ražoti no izejvielām, kuras saražotas Kopienā, tam būtu jāatbilst arī vides prasībām, tostarp saistībā ar lauksaimniecību, kā arī prasībām gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu kvalitātes aizsardzībai un sociālajām prasībām. Tomēr ir bažas par to, ka biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanā dažās trešās valstīs, iespējams, neievēro vides un sociālo prasību minimumu. Tādēļ atbilstīgi ir veicināt daudzpusēju un divpusēju nolīgumu noslēgšanu, izveidot brīvprātīgas starptautiskās vai valstu sistēmas, kurās noteikti vides un sociālie apsvērumi, lai veicinātu ilgtspējīgu biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanu pasaules mērogā. Kamēr tādu nolīgumu un sistēmu nav, dalībvalstīm būtu jānosaka pienākums uzņēmējiem ziņot par minētajiem jautājumiem.

(75)

Komisijai 2009. gadā būtu jāveic to prasību analīze, kuras attiecas uz tādas biomasas enerģijas izmantošanas ilgtspējības shēmu, kas nav biodegvielas un bioloģiskie šķidrie kurināmie, ņemot vērā vajadzību pārvaldīt biomasas resursus ilgtspējīgā veidā.

(76)

Ilgtspējības kritēriji būs efektīvi tikai tad, ja tie mainīs tirgus dalībnieku rīcību. Šīs pārmaiņas notiks tikai tad, ja biodegvielai un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem, kas atbilst šiem kritērijiem atšķirībā no degvielas, kura neatbilst kritērijiem, tiks paredzēts uzcenojums. Saskaņā ar masas bilances metodi, ko izmanto atbilstības kontrolei, pastāv fiziska saikne starp to biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanu, kas atbilst ilgtspējības kritērijiem, un biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo patēriņu Kopienā, kas nodrošina pienācīgu piegādes un pieprasījuma attiecību, kā arī cenu, kas ir lielāka nekā sistēmās, kur šādas saiknes nav. Tādēļ, lai nodrošinātu, ka biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo, kas atbilst ilgtspējības kritērijiem, var pārdot par augstāku cenu, būtu jāizmanto masu bilances metode, lai kontrolētu atbilstību. Tam būtu jāsaglabā sistēmas integritāte, vienlaikus neradot nesaprātīgu slogu nozarei. Tomēr būtu jāizvērtē citi verifikācijas paņēmieni.

(77)

Vajadzības gadījumā Komisijai būtu pienācīgi jāņem vērā ANO Tūkstošgades ekosistēmas novērtējums, kurā ir iekļauta noderīga informācija, lai saglabātu vismaz tās platības, kuras kritiskās situācijās veic ekosistēmas pamatfunkcijas, piemēram, ūdensšķirtņu aizsardzību un erozijas kontroli.

(78)

Ir pienācīgi jāpārrauga biomasas kultivēšanas ietekme, piemēram, zemes izmantošanas izmaiņas, tostarp pārveide, invazīvu svešzemju sugu ieviešana un cita bioloģiskās daudzveidības ietekme, kā arī ietekme uz pārtikas ražošanu un labklājību vietējā mērogā. Komisijai būtu jāizvērtē visi būtiskie informācijas energoresursi, tostarp FAO badacietēju samazināšanas plāns (hunger map). Biodegvielas būtu jāveicina tā, lai tas veicinātu lielāku lauksaimniecības ražību un noplicinātu zemju izmantošanu.

(79)

Kopienas interesēs ir veicināt daudzpusēju un divpusēju nolīgumu noslēgšanu, izveidot brīvprātīgas starptautiskās vai valstu sistēmas, kurās noteikti standarti ilgtspējīgu biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanai un kuras apliecina, ka biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ražošana atbilst minētajiem standartiem. Šā iemesla dēļ būtu jāizstrādā noteikumi par to, ka šādi nolīgumi vai sistēmas nodrošina ticamus pierādījumus un datus un atbilst attiecīgajiem ticamības, pārredzamības un neatkarīga audita standartiem.

(80)

Jāizstrādā precīzi noteikumi biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo un to fosila degvielas salīdzināmo lielumu siltumnīcefekta gāzu emisiju aprēķināšanai.

(81)

Aprēķinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko radījusi degvielas ražošana un izmantošana, būtu jāņem vērā blakusprodukti. Politikas analīzes nolūkos ir piemērota aizstāšanas metode, bet šī metode neatbilst tā regulējuma mērķiem, kas attiecas uz individuāliem uzņēmējiem un individuāliem degvielas sūtījumiem. Šajos gadījumos vispiemērotākā ir enerģijas piešķiršanas metode, jo to ir viegli īstenot, prognozēt laika gaitā, tā samazina neproduktīvus atvieglojumus un sniedz rezultātus, kuri kopumā ir salīdzināmi ar to rezultātu virkni, ko sniedz aizstāšanas metode. Politikas analīzes vajadzībām Komisijai ziņojumā būtu jāietver arī tie rezultāti, kas iegūti, izmantojot aizstāšanas metodi.

(82)

Lai novērstu nesamērīgu administratīvo slogu, būtu jānosaka standartvērtību saraksts kopējām biodegvielas ražošanas metodēm, un to vajadzētu atjaunināt un paplašināt, līdzko ir pieejama droša informācija. Uzņēmējiem vienmēr vajadzētu pretendēt uz minētajā sarakstā noteikto siltumnīcas efekta gāzu emisijas ietaupījuma daudzumu. Ja ražošanas paņēmiena radītā siltumnīcefekta gāzes emisijas ietaupījuma standartvērtība ir zemāka par pieprasīto siltumnīcefekta gāzu emisijas ietaupījuma minimālo vērtību, būtu jāpieprasa ražotājiem, kuri vēlas pierādīt atbilstību minētajai minimālajai vērtībai, pierādīt, ka faktiskās ražošanas procesa emisijas ir zemākas par tām, kuras izmantotas standartvērtību aprēķināšanai.

(83)

Šo standartvērtību aprēķinos izmantotos datus ieteicams iegūt no neatkarīgiem zinātniskajiem ekspertiem un attiecīgi atjaunināt, līdzko šie zinātniskie eksperti darba gaitā iegūst jaunus rezultātus. Komisijai būtu jāmudina šie eksperti atjaunināšanas darbā pētīt audzēšanas laikā radītās emisijas, reģiona un klimata apstākļu ietekmi, sekas, ko rada audzēšana, izmantojot ilgtspējīgas lauksaimniecības un bioloģiskās lauksaimniecības metodes, kā arī zinātnisko ieguldījumu, ko sniedz ražotāji gan Kopienā, gan trešās valstīs un pilsoniskā sabiedrība.

(84)

Lai neveicinātu biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo izejvielu audzēšanu vietās, kur tā izraisītu lielu siltumnīcas efekta gāzu izmešu apjomu, standartvērtības audzēšanā būtu jāizmanto tikai tajos reģionos, kur tādas sekas nav iespējamas. Tomēr, lai izvairītos no nesamērīga administratīvā sloga, ir lietderīgi dalībvalstīm noteikt valstu vai reģionālo vidējos rādītājus emisijām, ko rada audzēšana, tostarp mēslojuma lietošana.

(85)

Pieaug vispārējais pieprasījums pēc lauksaimniecības izejvielām. Daļēji atbildot uz šo augošo pieprasījumu, palielināsies lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības. Atjaunot stipri noplicinātas zemes vai zemes, kas ir stipri piesārņotas un tādējādi nav izmantojamas lauksaimniecībā, ir viens no paņēmieniem, kā palielināt audzēšanai izmantojamu zemju platības. Ar ilgtspējības shēmu būtu jāveicina atjaunotas noplicinātas zemes lietojums, jo biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo popularizēšana veicinās pieprasījumu pēc lauksaimniecības izejvielām. Arī tad, ja biodegvielas izgatavo no izejmateriāliem, ko iegūst zemēs, kuras jau izmanto kā aramzemes, tīrā izteiksmē pieaugušais graudaugu pieprasījums, ko būs radījusi biodegvielu veicināšana, varētu izraisīt graudaugu platību palielinājumu tīrā izteiksmē. Tas varētu notikt zemēs, kurās ir daudz oglekļa dioksīda, un tādā gadījumā uzkrātā oglekļa dioksīda atbrīvošana radītu kaitējumu. Lai tādus draudus mazinātu, ir pareizi ieviest papildu pasākumus, pastiprināti veicinot ražību zemēs, ko jau izmanto labībai, izmantojot noplicinātas zemes, kā arī pieņemot tādas ilgtspējības prasības, kas būtu salīdzināmas ar šajā direktīvā ietvertajām, un attiecas uz Kopienas biodegvielas patēriņu citās valstīs, kas patērē biodegvielu. Komisijai būtu jāizstrādā konkrēta metodoloģija, kā samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas radušās netiešas zemes lietošanas maiņas rezultātā. Tādēļ Komisijai, pamatojoties uz labākajām pieejamajām zinātniskām atziņām, jo īpaši būtu jāanalizē netiešas zemes lietošanas maiņas faktora iekļaušana siltumnīcefekta gāzu emisiju aprēķināšanā, kā arī jāatbalsta ilgtspējīgas biodegvielas, kas samazina zemes lietošanas maiņas ietekmi un uzlabo biodegvielas ilgtspējību attiecībā uz netiešu zemes lietošanas maiņu. Izstrādājot šo metodoloģiju, Komisijai, inter alia, būtu jāpievēršas iespējamām biodegvielu, kas ražotas no nepārtikas celulozes materiāla un lingocelulozes materiāla, netiešas zemes lietošanas maiņas sekām.

(86)

Lai panāktu, ka biodegvielām ir pienācīga tirgus daļa, jānodrošina, ka tirgū tiek laista dīzeļdegviela ar augstāku biodīzeļdegvielas piemaisījumu, nekā noteikts standartā EN590/2004.

(87)

Lai nodrošinātu, ka biodegviela, kurā ir dažādas izejvielas, kļūtu ekonomiski rentabla, valsts normatīvajos aktos par biodegvielu būtu jāiestrādā papildu noteikumi.

(88)

Regulāri jāiesniedz ziņojumi, lai nodrošinātu, ka uzmanību nepārtraukti velta enerģijas atjaunojamo energoresursu attīstībai valstu un Kopienas mērogā. Ir lietderīgi pieprasīt, lai dalībvalstis to iesniedzamos valsts rīcības plānus sagatavotu, izmantojot saskaņotu formu. Šajos plānos varētu iekļaut plānoto pasākumu paredzamās izmaksas un ieguvumus, pasākumus, kas saistīti ar esošo tīklu infrastruktūras nepieciešamo paplašināšanu un/vai nostiprināšanu, paredzamās izmaksas un ieguvumus, ja enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem attīstītu, pārsniedzot aptuvenajā līknē paredzēto lielumu, kā arī informāciju par valstu atbalsta shēmām un informāciju par enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem lietojumu jaunās vai atjaunotās ēkās.

(89)

Izstrādājot atbalsta shēmas, dalībvalstis var veicināt to biodegvielu izmantošanu, kuras sniedz papildu ieguvumus, tostarp ieguvumus no dažādošanas, ko nodrošina, no vienas puses, biodegvielas, kas ražotas no atkritumiem, atlikumiem, nepārtikas celulozes materiāla, lignocelulozes materiāla un aļģēm, kā arī no neapūdeņotiem augiem, ko audzē neauglīgās teritorijās, lai cīnītos pret pārtuksnešošanos, pienācīgi ņemot vērā dažādas izmaksas, ko radījusi enerģijas ražošana no tradicionālajām biodegvielām, un, no otras puses, biodegvielas, kas nodrošina papildu ieguvumus. Dalībvalstis var veicināt ieguldījumus, lai tiktu pētītas un attīstītas šīs un citas atjaunojamos energoresursus izmantojošas tehnoloģijas, kurām vajadzīgs laiks, lai tās kļūtu konkurētspējīgas.

(90)

Īstenojot šo direktīvu, vajadzības gadījumā būtu jāņem vērā noteikumi, kas paredzēti Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, jo īpaši tas, kā to īsteno, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai (16).

(91)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (17).

(92)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pielāgot metodoloģiskos principus un vērtības, kas nepieciešamas, lai novērtētu, vai attiecībā uz biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem ir ievēroti ilgtstpējības principi, pielāgot transporta degvielas energoietilpību tehnikas un zinātnes progresam, noteikt bioloģiski daudzveidīgo pļavu noteikšanas kritērijus un ģeogrāfiskos apgabalus, kā arī noteikt noplicinātas un saindētas zemes definīcijas. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, inter alia, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(93)

Direktīvas 2001/77/EK un Direktīvas 2003/30/EK noteikumi, kas pārklājas ar šīs direktīvas noteikumiem, būtu jāsvītro tieši pirms šīs direktīvas transponēšanas. Noteikumiem, kas attiecas uz 2010. gadam paredzētajiem mērķiem un ziņojumiem, būtu jāpaliek spēkā līdz 2011. gada beigām. Tādēļ ir jāveic grozījumi attiecīgi Direktīvā 2001/77/EK un Direktīvā 2003/30/EK.

(94)

Tā kā 17. līdz 19. pantā paredzētie pasākumi, harmonizējot ilgtspējības kritērijus, kuriem biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem jāatbilst, lai izpildītu šajā direktīvā noteiktos mērķa grāmatvedības nolūkus, ietekmē arī vienotā tirgus darbību un tādējādi saskaņā ar 17. panta 8. punktu dalībvalstu starpā atvieglo to biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo tirdzniecību, kuri atbilst minētajiem noteikumiem, to pamatā jābūt Līguma 95. pantam.

(95)

Ilgtspējības shēmai nebūtu jātraucē dalībvalstīm valsts atbalsta shēmās ņemt vērā paaugstinātās to biodegvielu un citu bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas izmaksas, kuru sniegtais labums pārsniedz ilgtspējības shēmā noteikto minimumu.

(96)

Tā kā šīs direktīvas vispārīgos mērķus, proti, 20 % enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem īpatsvaru Kopienas bruto enerģijas galapatēriņā un 10 % enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem īpatsvaru katras dalībvalsts transporta enerģijas patēriņā līdz 2020. gadam, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un minētās rīcības mēroga dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(97)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (18) dalībvalstis tiek mudinātas savās un Kopienas interesēs sagatavot tabulas, kas iespējami precīzi atspoguļotu šīs direktīvas un tās transponēšanas pasākumu atbilstību, un šīs tabulas publiskot,

a)

“enerģija, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem” ir enerģija no atjaunojamajiem nefosiliem energoresursiem, proti, vēja, saules, aerotermālā, ģeotermālā, hidrotermālā un jūras enerģija, hidroenerģija un biomasas enerģija; atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes un biogāzes enerģija;

b)

“aerotermālā enerģija” ir siltumenerģija, kas uzkrājas gaisā;

c)

“ģeotermālā enerģija” ir enerģija, kas siltumenerģijas veidā atrodas zem zemes garozas;

d)

“hidrotermālā enerģija” ir enerģija, kas siltumenerģijas veidā atrodas virszemes ūdeņos;

e)

“biomasa” ir lauksaimniecības, mežsaimniecības un saistīto nozaru, arī zivsaimniecības un akvakultūras, produktu, bioloģiskas izcelsmes atkritumu un atlieku bioloģiski noārdāmas frakcijas (tostarp augu un dzīvnieku izcelsmes vielas), kā arī rūpniecības un sadzīves atkritumu bioloģiski noārdāmas frakcijas;

f)

“enerģijas bruto galapatēriņš” ir energoresursi, ko enerģijas izmantošanas vajadzībām piegādā rūpniecībai, transporta nozarei, mājsaimniecībām, pakalpojumu, arī publisko pakalpojumu, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarei, tostarp elektroenerģijas un apsildes patēriņš, kas enerģētikas nozarē ir izmantots elektroenerģijas un siltuma ražošanai, kā arī elektroenerģijas un siltuma zudumi sadales un pārvades laikā;

g)

“centralizēta siltumapgāde” vai “centralizēta dzesēšana” ir siltumenerģijas sadale, izmantojot tvaika, karsta ūdens vai atdzesētu šķidrumu tīklu, kas savieno centrālo ražošanas energoresursu ar daudzām ēkām vai vietām, telpu vai procesu sildīšanai vai dzesēšanai;

h)

“bioloģiskais šķidrais kurināmais” ir no biomasas iegūta šķidrā degviela, ko izmanto enerģijas, tostarp elektroenerģijas, ražošanai, siltumapgādei un dzesēšanai, bet ne transportam;

i)

“biodegvielas” ir šķidrā vai gāzveida degviela, ko izmanto transportā un iegūst no biomasas;

j)

“izcelsmes apliecinājums” ir elektroniska formāta dokuments, ko izmanto vienīgi kā pierādījumu tiešajam patērētājam, ka attiecīgā enerģijas daļa vai daudzums ir ražots, izmantojot atjaunojamos energoresursus saskaņā ar Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punkta prasībām;

k)

“atbalsta shēma” ir jebkāds instruments, shēma vai mehānisms, ko piemēro dalībvalsts vai dalībvalstu grupa un kas veicina no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanu, samazinot šādas enerģijas izmaksas, palielinot tās pārdošanas cenu vai šādas enerģijas iegādes apjomu, izmantojot atjaunojamās enerģijas izmantošanas pienākumu vai citādi; tā ietver atbalstu ieguldījumu veidā, atbrīvojumu no nodokļiem vai nodokļu samazināšanu, nodokļu atmaksu, atbalsta shēmas, kas paredz pienākumu izmantot atjaunojamo enerģiju, arī shēmas, kurās izmanto “zaļos sertifikātus”, kā arī tiešās cenu atbalsta shēmas, tostarp valsts regulētus tarifa maksājumus un prēmiju maksājumus, bet neaprobežojoties ar tiem;

l)

“atjaunojamās enerģijas izmantošanas pienākums” ir valsts atbalsta shēma, kurā enerģijas ražotājiem pieprasīts ražot attiecīgu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas daudzumu, kurā enerģijas piegādātājiem pieprasīts piegādē ietvert attiecīgu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas daudzumu, vai pieprasīts enerģijas patērētājiem izmantot attiecīgu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas daudzumu. Tas ietver arī shēmas, saskaņā ar kurām šādas prasības var izpildīt, izmantojot zaļos sertifikātus;

m)

“faktiskā vērtība” ir siltumnīcefekta gāzu emisijas daudzuma ietaupījums vienā vai visos konkrētā biodegvielas ražošanas procesa posmos, ko aprēķina saskaņā ar V pielikuma C daļā noteikto metodiku;

n)

“tipiskā vērtība” ir reprezentatīvā siltumnīcefekta gāzu emisijas daudzuma ietaupījuma novērtējums konkrētā biodegvielas ražošanas procesā;

o)

“standartvērtība” ir vērtība, kas iegūta no tipiskās vērtības, piemērojot iepriekš noteiktus faktorus, un ko var izmantot faktiskās vērtības vietā šajā direktīvā noteiktos apstākļos.

a)

atbalsta shēmas;

b)

dažādu dalībvalstu un trešo valstu sadarbības pasākumus, lai sasniegtu to vispārējos mērķus saskaņā ar 5. līdz 11. pantu.

a)

lai aprēķinātu saucēju, saskaņā ar pirmo daļu aprēķinot kopējo patērēto enerģijas daudzumu transporta nozarē, ņem vērā tikai benzīnu, dīzeļdegvielu, biodegvielu, ko patērē autotransportā un dzelzceļa transportā, un elektroenerģiju;

b)

lai aprēķinātu skaitītāju, saskaņā ar pirmo daļu aprēķinot kopējo patērēto no atjaunojamajiem energoresursiem iegūto enerģijas daudzumu transportā, ņem vērā jebkādu enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem, ko patērē visos transporta veidos;

c)

lai aprēķinātu elektroenerģijas daļu, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem un patērēta jebkādos elektriskajos transportlīdzekļos, saskaņā ar a) un b) apakšpunktu, dalībvalstis var izmantot Kopienas no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas daļu vai no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas daļu konkrētā valstī, kas noteikta divus gadus pirms attiecīgā gada. Turklāt, lai aprēķinātu no atjaunojamajiem energoresursiem iegūto elektroenerģiju, ko patērē jebkādos elektriskajos autotransporta līdzekļos, uzskata, ka šis patēriņš 2,5 reizes pārsniedz no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas daudzumu.

a)

paredzamā no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas pārprodukcija salīdzinājumā ar indikatīvo līkni, ko varētu pārdalīt citām dalībvalstīm saskaņā ar 6. līdz 11. pantu, kā arī iespējamie kopīgie projekti līdz 2020. gadam, un

b)

paredzamais pieprasījums pēc no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas, ko apmierinās, neizmantojot iekšzemē saražoto enerģiju laikā līdz 2020. gadam.

a)

no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas bruto galapatēriņš;

b)

apsildei un dzesēšanai izmantotās no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas bruto galapatēriņš; kā arī

c)

no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas galapatēriņš transportā.

a)

atskaitītam no tādas enerģijas daudzuma, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem un ko ņem vērā, nosakot nodošanu veicošās dalībvalsts atbilstību 3. panta 1. un 2. punktā noteiktajām prasībām; kā arī

b)

pieskaitītam tādas enerģijas daudzumam, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem un ko ņem vērā, nosakot nodošanu pieņemošās dalībvalsts atbilstību 3. panta 1. un 2. punktā noteiktajām prasībām.

a)

raksturo piedāvāto iekārtu vai norāda pārbūvēto iekārtu;

b)

precizē tās elektroenerģijas, siltuma vai dzesēšanas enerģijas daudzumu vai daļu, kas iekārtā saražota un uzskatāma par vērā ņemamu, nosakot citas dalībvalsts atbilstību valsts vispārējiem mērķiem;

c)

identificē dalībvalsti, uz ko šis paziņojums ir attiecināms; un

d)

pilnos kalendāros gados precizē laikposmu, kurā tās elektroenerģijas, siltuma vai dzesēšanas enerģija, kas iekārtā saražota no atjaunojamajiem energoresursiem, tiek ieskaitīta citas dalībvalsts valsts vispārējā mērķī.

a)

iepriekšējā gadā no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtās elektroenerģijas vai siltumapgādei un dzesēšanai izmantojamās enerģijas kopējo daudzumu iekārtā, uz kuru attiecas 7. pantā paredzētais paziņojums; un

b)

tādas elektroenerģijas vai siltuma vai dzesēšanas enerģijas kopējo daudzumu, kas gada laikā ir saražota no atjaunojamajiem energoresursiem iekārtā, kurš ir jāņem vērā, nosakot citas dalībvalsts atbilstību tās vispārējiem mērķiem saskaņā ar paziņošanas noteikumiem.

a)

atskaita no tā elektroenerģijas daudzuma vai siltumapgādei un dzesēšanai izmantojamās enerģijas, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem un kuru ņem vērā, nosakot tās dalībvalsts atbilstību prasībām, kura sagatavojusi 1. punktā minēto paziņojuma vēstuli; kā arī

b)

pieskaita no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas vai siltumapgādei un dzesēšanai izmantojamas enerģijas daudzumam, kas ņemts vērā, nosakot tās dalībvalsts atbilstību, kas saņēmusi 2. punktā minēto paziņojuma vēstuli.

a)

elektroenerģiju patērē Kopienā. Uzskata, ka šis nosacījums ir izpildīts, ja:

b)

saskaņā ar 1. punktā minēto kopprojektu elektroenerģiju ražo ar nesen būvētām iekārtām, kuras sākušas darboties pēc 2009. gada 25. jūnijs vai kuru jauda pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas ir palielināta iekārtu pārbūves dēļ; kā arī

c)

saražotā un eksportētā elektroenerģija nav saņēmusi atbalstu no kādas trešās valsts atbalsta shēmas, bet vienīgi iekārtai piešķirto investīciju atbalstu.

a)

starpsavienojuma būvniecība sākta līdz 2016. gada 31. decembrim;

b)

starpsavienojuma darbības sākums nav iespējams līdz 2020. gada 31. decembrim;

c)

starpsavienojums var sākt darboties līdz 2022. gada 31. decembrim;

d)

pēc starpsavienojuma nodošanas ekspluatācijā to izmantos, lai saskaņā ar 2. punktu uz Kopienu eksportētu no atjaunojamajiem energoresursiem ražotu elektroenerģiju;

e)

pieteikums attiecas uz kopprojektu, kurš atbilst 2. punkta b) un c) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem un kurā izmantos starpsavienojumu pēc tā nodošanas ekspluatācijā, kā arī uz elektroenerģijas apjomu, kas nav lielāks par to apjomu, kuru eksportēs uz Kopienu pēc starpsavienojuma nodošanas ekspluatācijā.

a)

raksturo piedāvāto iekārtu vai identificē pārbūvēto iekārtu;

b)

norāda elektroenerģijas daudzumu vai daļu, ko ražo iekārtā, kuru ir paredzēts uzskatīt par daļu no dalībvalsts mērķa, kā arī attiecīgos finanšu mehānismus, ievērojot konfidencialitātes prasības;

c)

pilnos kalendāra gados precizē laiku, par kuru elektroenerģiju ieskaitīs dalībvalsts vispārējā mērķa sasniegšanā;

d)

iekļauj rakstisku tās trešās valsts izdotu apliecinājumu, kuras teritorijā iekārtai ir paredzēts sākt darboties, par b) un c) apakšpunktu un par to iekārtas saražoto elektroenerģijas daļu, ko šī trešā valsts lietos iekšzemē.

a)

ir noteikts elektroenerģijas kopapjoms, kas attiecīgajā gadā ir ražots no atjaunojamajiem energoresursiem iekārtā, uz kuru attiecas 9. pantā minētais paziņojums;

b)

ir uzrādīts elektroenerģijas daudzums, kas gada laikā ir iegūts no atjaunojamajiem energoresursiem iekārtā, kas saskaņā ar 9. pantā noteiktajiem paziņošanas noteikumiem palīdz sasniegt šīs valsts vispārējo mērķi; kā arī

c)

ir pierādīta atbilstība 9. panta 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

a)

saskaņā ar 6. pantu statistiski nodod no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas konkrētus daudzumus no vienas dalībvalsts citai vai

b)

izstrādā sadales noteikumu, par ko vienojas iesaistītās dalībvalstis un ar kuru no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas daudzumus sadala iesaistītajām dalībvalstīm. Par šādu noteikumu jāpaziņo Komisijai ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc pirmā gada beigām, kad tas stājies spēkā.

a)

ievērojot dalībvalstu atšķirības to pārvaldes struktūru un organizācijas ziņā, valstu, reģionālo un vietējo administratīvo iestāžu attiecīgie pienākumi, kuras atbild par atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām, ir skaidri saskaņoti un definēti, ietverot apkārtnes plānošanu, un tajos noteikti pārskatāmi laika grafiki plānošanas un būvniecības pieteikumu izsniegšanai;

b)

attiecīgos līmeņos dara pieejamu informāciju par atjaunojamos energoresursus izmantojošām iekārtām domātu atļauju izsniegšanas, sertifikācijas un licencēšanas pieteikumu apstrādi un palīdzību pieteikumu iesniedzējiem;

c)

administratīvās procedūras vienkāršo un ievieš attiecīgajā administratīvajā mērogā;

d)

noteikumi par atļauju izsniegšanu, sertificēšanu un licencēšanu ir objektīvi, pārredzami, samērīgi, tie nediskriminē pieteikumu iesniedzējus, un tajos pilnībā ņem vērā atsevišķu atjaunojamos energoresursus izmantojošu tehnoloģiju īpatnības;

e)

administratīvie maksājumi, ko iekasē no patērētājiem, plānotājiem, arhitektiem, celtniekiem, aprīkojuma un sistēmu uzstādītājiem un piegādātājiem, ir pārredzami un pamatoti ar konkrētām izmaksām; kā arī

f)

vajadzības gadījumā mazākiem projektiem un decentralizētām atjaunojamos energoresursus izmantojošām iekārtām nosaka vienkāršotas un mazāk apgrūtinošas atļauju izsniegšanas procedūras, tostarp vienkāršu paziņošanu, ja to atļauj attiecīgais tiesiskais regulējums.

a)

energoresursu, no kura enerģija tika iegūta, un ražošanas sākuma un beigu datumus;

b)

to, vai tas attiecas uz:

c)

enerģijas ražošanas iekārtas nosaukumu, atrašanās vietu, veidu un jaudu;

d)

to, vai un ciktāl iekārtās ir izmantots investīciju atbalsts, un to, vai un ciktāl vienā enerģijas vienībā ir jebkā citādi izmantota kāda valsts atbalsta shēma, un atbalsta shēmas tipu;

e)

datumu, kad ir sākta iekārtas ekspluatācija, un

f)

izdošanas datumu un valsti, kā arī vienreizējo identifikācijas numuru.

a)

dalībvalstis nodrošina, ka pārvades sistēmu operatori un sadales sistēmu operatori savā teritorijā garantē no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas pārvadi un sadali;

b)

attiecībā uz elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, dalībvalstis arī paredz vai nu prioritāru pieeju, vai garantētu pieeju tīkla sistēmai;

c)

dalībvalstis nodrošina, ka, izvietojot elektroražošanas iekārtas, pārvades sistēmu operatori, ciktāl to ļauj valsts elektrosistēmas darbība un balstoties uz pārskatāmiem un nediskriminējošiem kritērijiem, dod priekšroku tādām, kuras izmanto atjaunojamos energoresursus. Dalībvalstis nodrošina pareizus ar tīkliem un tirgiem saistītus operatīvus pasākumus, lai mazinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas izplatīšanas ierobežojumus. Ja tiek veikti būtiski pasākumi, ar kuriem ierobežo atjaunojamos energoresursus, lai nodrošinātu attiecīgās valsts elektrosistēmas darbību un enerģijas piegādes drošību, dalībvalstis nodrošina, ka atbildīgie sistēmu operatori kompetentajai regulatīvajai iestādei sniedz pārskatus par minētajiem pasākumiem un norāda, kādus korektīvos pasākumus tie plāno veikt, lai nepieļautu nevēlamu ierobežošanu.

a)

visaptverošu un detalizētu ar pieslēgšanu saistīto izmaksu tāmi;

b)

tīkla pieslēguma pieprasījumu saņemšanas un izskatīšanas saprātīgu un precīzu grafiku;

c)

saprātīgu indikatīvu grafiku jebkuram ierosinātajam tīkla pieslēgumam.

a)

pārbaudēm par atbilstību šajā direktīvā noteiktajām prasībām par valstu mērķiem;

b)

pārbaudēm par atbilstību atjaunojamo energoresursu izmantošanas pienākumam;

c)

atbilstībai finanšu atbalstam par biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo patēriņu.

a)

pirmatnēji meži un citas mežu zemes, tas ir, meži un citas mežu zemes, kurās ir sastopamas endēmiskas sugas, kurās nav skaidri konstatējama cilvēku darbība un kuru ekoloģiskie procesi nav nopietni traucēti;

b)

platības:

ja vien nav pierādījumu, ka minēto izejvielu ražošana netraucēja dabas aizsardzības mērķim;

c)

pļavas ar augstu bioloģisko daudzveidību:

a)

mitrājs, tas ir, zemes platība, kuru nepārtraukti vai ievērojamu laikposmu gadā klāj ūdens vai kura ir piesātināta ar ūdeni;

b)

pastāvīga mežaudze, tas ir, platība, kura aizņem vairāk nekā vienu hektāru un kurā koku augstums pārsniedz piecus metrus un lapotnes segums – 30 % vai kurā augošie koki var sasniegt šos rādītājus in situ;

c)

platība, kura aizņem vairāk nekā vienu hektāru un kurā koku augstums pārsniedz piecus metrus un lapotnes segums – 10–30 % vai kurā augošie koki var sasniegt šos rādītājus in situ, ja vien nav sniegti ticami pierādījumi, ka šīs platības oglekļa koncentrācija pirms un pēc pārveidošanas ir tāda, ka, piemērojot V pielikuma C daļā izklāstīto metodoloģiju, tiek izpildīti šā panta 2. punktā paredzētie nosacījumi.

—

Konvenciju par piespiedu darbu (Nr. 29),

—

Konvenciju par biedrošanās brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās (Nr. 87),

—

Konvenciju par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu (Nr. 98),

—

Konvenciju par vienlīdzīgu samaksu par līdzvērtīgu darbu vīriešiem un sievietēm (Nr. 100),

—

Konvenciju par piespiedu darba atcelšanu (Nr. 105),

—

Konvenciju par diskrimināciju nodarbinātībā un profesijā (Nr. 111),

—

Konvenciju par minimālo vecumu, no kura persona drīkst būt nodarbināta vai strādāt (Nr. 138),

—

Konvenciju par smagāko bērnu darba veidu aizliegšanu un tūlītēju rīcību to izskaušanai (Nr. 182).

—

Kartahenas Protokolu par bioloģisko drošību,

—

Konvenciju par apdraudēto savvaļas dzīvnieku un augu sugu starptautisko tirdzniecību.

a)

atļauj apvienot izejvielu vai biodegvielu ar atšķirīgām ilgtspējības īpašībām sūtījumus;

b)

pieprasa informāciju par a) apakšpunktā minēto sūtījumu ilgtspējības īpašībām un apjomiem, kam aizvien jābūt atkarīgiem no maisījuma; un

c)

nodrošina, ka visu no maisījumiem izņemto sūtījumu summai ir tādas pašas ilgtspējības īpašības un tās ir tādos pašos daudzumos kā attiecīgajai visu maisījumam pievienoto sūtījumu summai.

a)

par izmantojamo sistēmu efektivitāti, lai informētu par ilgtspējības kritērijiem; kā arī

b)

par to, vai ir iespējams un vai ir atbilstīgi ieviest obligātas prasības gaisa, augsnes un ūdens aizsardzībai, ņemot vērā jaunākos zinātniskos pierādījumus un Kopienas starptautiskās saistības.

a)

ja siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumu standartvērtība biodegvielas ražošanas metodei ir noteikta V pielikuma A vai B daļā un ja el vērtība šīm biodegvielām vai bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem ir aprēķināta saskaņā ar V pielikuma C daļas 7. punktu un ir vienāda ar vai mazāka par nulli, izmanto minēto standartvērtību;

b)

izmantojot faktisko vērtību, kas aprēķināta saskaņā ar V pielikuma C daļā noteikto metodi; vai

c)

izmantojot vērtību, ko aprēķina kā V pielikuma C daļas 1. punktā minēto formulas reizinātāju summu, ja V pielikuma D vai E daļā sadalītās standartvērtības var izmantot kā dažus reizinātājus, un faktiskas vērtības, ko aprēķina saskaņā ar V pielikuma C daļā izklāstīto metodoloģiju visiem citiem reizinātājiem.

a)

audzē ārpus Kopienas;

b)

audzē Kopienas apgabalos, kas ir ietverti 2. punktā minētajos sarakstos; vai

c)

tās ir atkritumi vai atlikumi, kas nav lauksaimniecības, akvakultūras un zivsaimniecības atlikumi.

—

metodei, kā aprēķināt atkritumu un atlikumu daudzumus,

—

blakusproduktu uzskaites metodei,

—

koģenerācijā saražotās enerģijas uzskaites metodei; kā arī

—

statusam, kāds ir piešķirts laukaugu pārpalikumiem kā blakusproduktiem.

a)

ja faktora ieguldījums kopējā emisiju apjomā ir zems vai ja ir ierobežotas atšķirības, vai ja faktisko vērtību noteikšana rada ievērojamas grūtības vai augstas izmaksas, normālam ražošanas procesam piemēro standartvērtības;

b)

visos citos gadījumos salīdzinājumā ar normāliem ražošanas procesiem standartvērtības ir stabilas.

a)

nozarēm (elektroenerģijas, apsildes un dzesēšanas, kā arī transporta nozarei) raksturīgo un kopējo no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvaru iepriekšējos divos kalendārajos gados un valsts mērogā veiktos vai plānotos pasākumus, kas paredzēti, lai veicinātu enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem intensīvāku izmantošanu, ņemot vērā I pielikumā B daļā minēto indikatīvo trajektoriju, saskaņā ar 5. pantu;

b)

atbalsta shēmu un citu līdzekļu ieviešanu un darbību, lai veicinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanu, kā arī visas jaunākās tendences izmantotajos līdzekļos attiecībā uz dalībvalstu atjaunojamās enerģijas valsts rīcības plānos noteiktajiem līdzekļiem un informāciju par to, kā atbalstīto elektroenerģiju piešķir galapatērētājiem, piemērojot Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punktu;

c)

vajadzības gadījumā to, kā attiecīgā dalībvalsts ir veidojusi atbalsta shēmu struktūras, lai ņemtu vērā atjaunojamos energoresursus izmantojošas tehnoloģijas, kuras sniedz papildu ieguvumus salīdzinājumā ar citām tehnoloģijām, bet kurām var būt arī augstākas izmaksas, tostarp biodegvielām, kas ražotas no atkritumiem, atlikumiem, nepārtikas celulozes izejvielām un lignocelulozes izejvielām;

d)

izcelsmes apliecinājumu sistēmas darbību attiecībā uz elektroenerģiju, apsildei un dzesēšanai izmantojamo enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem un veiktos pasākumus, lai nodrošinātu sistēmas ticamību un tās aizsardzību pret krāpšanu;

e)

progresu, kas panākts, vērtējot un uzlabojot administratīvās procedūras, lai novērstu reglamentējošos un nereglamentējošos šķēršļus no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas attīstībai;

f)

pasākumus, kas veikti, lai nodrošinātu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas pārvadi un sadali un lai uzlabotu sistēmu vai noteikumus 16. panta 3. punktā minēto izmaksu segšanai un sadalīšanai;

g)

tendences biomasas resursu pieejamībā un izmantošanā enerģijas nolūkos;

h)

izejvielu cenu un zemes izmantošanas izmaiņas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kuras saistītas ar palielinātu biomasas un citu no atjaunojamajiem energoresursiem saražoto enerģijas veidu izmantošanu;

i)

to biodegvielu attīstību un īpatsvaru, kuras ražotas no atkritumiem, atlikumiem, nepārtikas celulozes materiāla un lignocelulozes materiāla;

j)

paredzamo biodegvielas un bioloģisko šķidro kurināmo ražošanas ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, ūdens resursiem, ūdens kvalitāti un augsnes kvalitāti dalībvalstī;

k)

paredzamos siltumnīcefekta gāzu emisijas neto ietaupījumus, kas panākti, izmantojot no atjaunojamajiem energoresursiem saražotu enerģiju;

l)

dalībvalsts prognozēto no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas pārprodukciju, salīdzinot ar indikatīvo trajektoriju, kuru būtu iespējams nodot citām dalībvalstīm, kā arī prognozētās iespējas kopīgu projektu īstenošanai līdz 2020. gadam;

m)

dalībvalsts prognozēto no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas pieprasījumu laikposmā līdz 2020. gadam, kura apmierināšanai būs vajadzīgi ar vietējo ražošanu nesaistīti risinājumi;

n)

informāciju par to, kā veiktas aplēses par bioloģiski noārdāmo atkritumu īpatsvaru enerģijas ražošanai izmantojamos atkritumos un kādi pasākumi veikti, lai uzlabotu un pārbaudītu šīs aplēses.

a)

izveidot atsevišķu administratīvu iestādi, kas atbild par atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas pieteikumu apstrādi attiecībā uz atjaunojamos energoresursus izmantojošām ražošanas iekārtām un palīdzības sniegšanu pieteikumu iesniedzējiem;

b)

nodrošināt automātisku plānošanas un atļauju pieteikumu apstiprināšanu atjaunojamos energoresursus izmantojošām ražošanas iekārtām, ja atļauju izsniegšanas iestāde nav atbildējusi noteiktajos termiņos; vai

c)

norādīt ģeogrāfiskās atrašanās vietas, kas piemērotas no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas ekspluatēšanai, plānojot zemes izmantošanu, un centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas izveidošanai.

a)

attiecīgos dažādu biodegvielu ieguvumus vides jomā un izmaksas, Kopienas importa politikas ietekmi, piegādes drošību un veidus, ar kuru palīdzību sasniegt līdzsvarotu pieeju starp vietējo ražošanu un importu;

b)

palielināta biodegvielas pieprasījuma ietekmi uz ilgtspējību Kopienā un trešās valstīs, apsverot ietekmi uz ekonomiku un vidi, tostarp ietekmi uz bioloģisko daudzveidību;

c)

kādā apjomā zinātniski objektīvi nosakāmas bioloģiski daudzveidīgas ģeogrāfiskās platības, uz ko neattiecas 17. panta 3. punkts;

d)

palielinātā pieprasījuma pēc biomasas ietekmi uz nozarēm, kurās izmanto biomasu;

e)

tādu biodegvielu pieejamību, kuras ražotas no atkritumiem, atlikumiem, nepārtikas celulozes materiāla un lignocelulozes materiāla;

f)

netiešas zemes izmantošanas pārmaiņas, kas ir saistītas ar visiem ražošanas paņēmieniem;

a)

labāk izmantot struktūrfondus un pamatprogrammas;

b)

uzlabot un paplašināt Eiropas Investīciju bankas un citu publisko finanšu institūciju līdzekļu izmantošanu;

c)

uzlabot piekļuvi riska kapitālam, jo īpaši analizējot ar investīcijām atjaunojamās enerģijas jomā saistītas riska dalīšanas struktūras iespējamību Kopienā līdzīgi Pasaules Energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fonda ierosmei, kas paredzēta trešām valstīm;

d)

labāk koordinēt Kopienas un valstu finansējumu un citus atbalsta veidus;

e)

labāk koordinēt atbalstu iniciatīvām atjaunojamās enerģijas jomā, kuru panākumi ir atkarīgi no iesaistīto personu darbības vairākās dalībvalstīs.

a)

no 17. panta 2. punkta otrajā daļā minētajiem datumiem piemērojamo siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma minimālo robežvērtību pārskatīšana, pamatojoties uz ietekmes novērtējumu, kurā īpaši ņemta vērā tehnoloģiju attīstība, pieejamās tehnoloģijas un tādu pirmās un otrās paaudzes biodegvielu pieejamība, kuras ievērojami samazina siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu;

b)

ņemot vērā 3. panta 4. punktā minēto mērķi, pārskats par:

c)

šīs direktīvas īstenošanas novērtējums, jo īpaši attiecībā uz sadarbības mehānismiem, lai nodrošinātu, ka šie mehānismi, vienlaikus dodot dalībvalstīm iespēju turpināt izmantot valsts atbalsta shēmas, kā minēts 3. panta 3. punktā, ļauj tām visrentablāk sasniegt I pielikumā noteikto mērķi, balstoties uz tehnoloģiju attīstību un izdarot secinājumus, lai sasniegtu mērķi Kopienas mērogā 20 % enerģijas iegūt no atjaunojamajiem energoresursiem.

—

a) apakšpunktā minētajam aspektam – grozīt minētajā apakšpunktā aplūkoto siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma minimālās robežvērtības, un

—

c) apakšpunktā minētajam aspektam – piemēroti sadarbības pasākumu pielāgojumi, kas paredzēti šajā direktīvā, lai uzlabotu to efektivitāti 20 % mērķa sasniegšanai. Šie priekšlikumi neietekmē ne 20 % mērķi, ne dalībvalstu kontroli pār valsts atbalsta shēmām un sadarbības pasākumiem.

a)

prognožu un atjaunojamo energoresursu valstu rīcības plānu sagatavošanas process;

b)

sadarbības mehānismu efektivitāte;

c)

tehnoloģiju attīstība no atjaunojamajiem energoresursiem saražoto enerģiju jomā, tostarp pilnveidota biodegvielu izmantošana komerciālajā aviācijā;

d)

valstu atbalsta shēmu efektivitāte; un

e)

panta 8. un 9. punktā minēto Komisijas ziņojumu secinājumi.

a)

dalībvalstu rīcības plānus;

b)

dalībvalstu prognožu dokumentus, kā minēts 4. panta 3. punktā, šo informāciju iespējami drīz papildinot ar Komisijas kopsavilkumu par pārprodukciju un paredzamo importa pieprasījumu;

c)

pēc attiecīgās dalībvalsts pieprasījuma – dalībvalstu piedāvājumus sadarboties statistiskajā pārdalē vai kopīgos projektos;

d)

direktīvas 6. panta 2. punktā minēto informāciju par statistiski veikto pārdali dalībvalstu starpā;

e)

direktīvas 7. panta 2. un 3. punktā un 9. panta 4. un 5. punktā minēto informāciju par kopīgiem projektiem;

f)

direktīvas 22. pantā minētos dalībvalstu ziņojumus;

g)

direktīvas 23. panta 3. punktā minētos Komisijas ziņojumus.

5.6.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 140/63

(1)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (4) ir izveidota Kopienas sistēma siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecībai (Kopienas sistēma), lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju rentablu un ekonomiski pamatotu samazinājumu.

(2)

ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC), ko Eiropas Kopienas vārdā apstiprināja ar Padomes Lēmumu 94/69/EK (5), ir izveidota ar pamatmērķi stabilizēt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu koncentrāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnisku iejaukšanos klimata sistēmā. Lai sasniegtu šo mērķi, ikgadējais zemeslodes virsmas vidējās temperatūras pieaugums nedrīkstētu pārsniegt 2 °C, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni. Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) jaunākais novērtējuma ziņojums liecina, ka, lai šo mērķi sasniegtu, līdz 2020. gadam jāsasniedz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju maksimums, kam seko emisiju samazinājums. Tas nozīmē, ka jāpalielina Kopienas pūliņi emisiju samazināšanas jomā, šajā procesā nekavējoties jāiesaista attīstītās valstis un jārosina jaunattīstības valstu līdzdalība.

(3)

Eiropadomes 2007. gada marta Briseles sanāksmē ir pausta nelokāma apņemšanās līdz 2020. gadam siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas Kopienā samazināt vismaz par 20 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, vai pat par 30 %, ja citas attīstītās valstis apņemas īstenot līdzvērtīgus emisiju samazinājumus, bet ekonomiski spēcīgākās jaunattīstības valstis apņemas emisijas samazināt proporcionāli to saistībām un iespējām. Līdz 2050. gadam siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas pasaulē jāsamazina vismaz par 50 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Visām ekonomikas nozarēm, tostarp starptautisko jūras pārvadājumu un aviācijas nozarei, būtu jāsniedz pienācīgs ieguldījums, lai panāktu šos emisiju samazinājumus. Aviācijas nozares ieguldījumu emisiju samazināšanā rada nozares iekļaušana Kopienas sistēmā. Ja līdz 2011. gada 31. decembrim dalībvalstis nav apstiprinājušas ar Starptautisko Jūrniecības organizāciju saistītu starptautisku nolīgumu, kura emisiju samazināšanas mērķos ietilptu arī starptautiskā jūras transporta emisijas, vai Kopiena nav apstiprinājusi šādu nolīgumu saistībā ar UNFCCC, Komisijai būtu jāiesniedz priekšlikums, lai atbilstīgi saskaņotiem noteikumiem starptautiskā jūras transporta emisijas iekļautu Kopienas emisiju samazināšanas saistībās, par mērķi izvirzot ierosinātā tiesību akta stāšanos spēkā līdz 2013. gadam. Šādam priekšlikumam būtu maksimāli jāsamazina jebkāda veida negatīva ietekme uz Kopienas konkurētspēju, vienlaikus ņemot vērā iespējamos ieguvumus vides jomā.

(4)

Eiropas Parlaments 2008. gada 31. janvāra Rezolūcijā par Bali konferences par klimata pārmaiņām rezultātiem (COP 13 un COP/MOP 3) (6) atgādināja savu nostāju, ka rūpnieciski attīstītajām valstīm būtu jāapņemas līdz 2020. gadam samazināt savas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas vismaz par 30 % un līdz 2050. gadam – vismaz par 60 līdz 80 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeņiem. Ņemot vērā, ka tas gaida pozitīvu iznākumu COP 15 sarunām, kas 2009. gadā notiks Kopenhāgenā, Eiropas Savienībai vajadzētu sagatavot stingrākus emisiju samazināšanas mērķus 2020. gadam un turpmākajam laikposmam, kā arī jācenšas nodrošināt, ka pēc 2013. gada Kopienas sistēma vajadzības gadījumā ļauj pieņemt stingrākus emisiju ierobežojumus, kas būtu daļa no Eiropas Savienības ieguldījuma, tiecoties panākt jaunu starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņām (turpmāk “starptautiska vienošanās par klimata pārmaiņām”).