22.11.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 312/1

22.11.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 312/3

(1)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/12/EK (2006. gada 5. aprīlis) par atkritumiem (4) izveido tiesisko regulējumu darbībām ar atkritumiem Kopienā. Tajā definēti tādi pamatjēdzieni kā atkritumi, reģenerācija un apglabāšana un paredzētas būtiskās prasības atkritumu apsaimniekošanai, jo sevišķi pienākums uzņēmumiem vai organizācijām, kas apsaimnieko atkritumus, saņemt atļauju vai reģistrēties un pienākums dalībvalstīm izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas plānus. Ar to izveidoti tādi galvenie principi kā pienākums rīkoties ar atkritumiem tā, lai tas negatīvi neietekmētu vidi un cilvēku veselību, pamudinājums ievērot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju un rīkoties saskaņā ar principu, ka piesārņotājs maksā, prasība, ka atkritumu apglabāšanas izmaksas jāsedz atkritumu īpašniekam vai iepriekšējam īpašniekam, vai ražotājam, kura produkta rezultātā atkritumi ir radušies.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (5), izteikts aicinājums pilnveidot vai pārskatīt tiesību aktus par atkritumiem, precizēt atšķirību starp atkritumiem un pārpalikumiem, kas nav uzskatāmi par atkritumiem, un izstrādāt atkritumu rašanās novēršanas un apsaimniekošanas pasākumus, tostarp noteikt mērķus.

(3)

Komisijas 2003. gada 27. maija Paziņojumā par tematisku stratēģiju atkritumu rašanās novēršanai un atkritumu pārstrādei ņemta vērā vajadzība izvērtēt esošās reģenerācijas un apglabāšanas definīcijas, kā arī nepieciešamība pēc vispārēji piemērojamas reģenerācijas definīcijas un diskusijas par atkritumu definīciju.

(4)

Eiropas Parlaments 2004. gada 20. aprīļa Rezolūcijā par iepriekšminēto paziņojumu (6) aicināja Komisiju apsvērt iespēju attiecināt Padomes Direktīvu 96/61/EK (1996. gada 24. septembris) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (7) uz visu atkritumu nozari kopumā. Tas arī aicināja Komisiju skaidri nošķirt reģenerāciju un apglabāšanu un precizēt atšķirību starp atkritumiem un pārpalikumiem, kas nav uzskatāmi par atkritumiem.

(5)

Padome 2004. gada 1. jūlija secinājumos aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumu par dažu Direktīvas 75/442/EEK, kas atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2006/12/EK, aspektu pārskatīšanu, lai precizētu atšķirību starp atkritumiem un pārpalikumiem, kas nav uzskatāmi par atkritumiem, un atšķirību starp reģenerāciju un apglabāšanu.

(6)

Jebkuras atkritumu apsaimniekošanas politikas galvenajam mērķim vajadzētu būt atkritumu radīšanas un apsaimniekošanas negatīvās ietekmes uz cilvēku veselību un vidi samazināšanai līdz minimumam. Atkritumu politikai vajadzētu būt vērstai arī uz resursu izmantošanas samazināšanu, un tiem būtu jāveicina atkritumu hierarhijas piemērošana praksē.

(7)

Padome 1997. gada 24. februāra Rezolūcijā par Kopienas stratēģiju atkritumu apsaimniekošanai (8) apstiprināja, ka atkritumu apsaimniekošanas galvenajai prioritātei vajadzētu būt atkritumu rašanās novēršanai un ka atkārtota izmantošana un materiālu pārstrāde ir ieteicamāka par atkritumu reģenerāciju enerģijā, ja un ciktāl no ekoloģiskā viedokļa tās ir vislabākās alternatīvas.

(8)

Tādēļ ir vajadzīgs pārskatīt Direktīvu 2006/12/EK, lai precizētu galvenos pamatjēdzienus, piemēram, atkritumu, reģenerācijas un apglabāšanas definīcijas, lai pastiprinātu atkritumu rašanās novēršanas pasākumus, lai ieviestu pieeju, kas ņem vērā produktu un materiālu visu aprites ciklu, bet ne tikai to atkritumu stadiju, un lai samazinātu atkritumu rašanās un apsaimniekošanas ietekmi uz vidi, tādējādi nostiprinot atkritumu nozīmi tautsaimniecībā. Turklāt, lai saglabātu dabas resursus, būtu jāveicina atkritumu pārstrāde un pārstrādāto materiālu izmantošana. Skaidrības un saprotamības dēļ Direktīva 2006/12/EK būtu jāatceļ un jāaizstāj ar jaunu direktīvu.

(9)

Tā kā uz nozīmīgākajām atkritumu apsaimniekošanas darbībām tagad attiecas Kopienas tiesību akti vides jomā, ir būtiski, lai šī direktīva tiktu pielāgota šādai pieejai. Līguma 174. pantā paredzētais uzsvars uz mērķiem vides jomā ļautu vairāk pievērsties atkritumu rašanās un apsaimniekošanas ietekmei uz vidi visā resursu aprites ciklā. Tādēļ šīs direktīvas juridiskajam pamatam vajadzētu būt 175. pantam.

(10)

Būtu jāpiemēro efektīvi un konsekventi atkritumu apstrādes noteikumi – paredzot dažus atbrīvojumus – kustamam īpašumam, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties.

(11)

Izvērtējot tādas izraktas nepiesārņotas augsnes un citu dabiskas izcelsmes materiālu statusu no atkritumu viedokļa, ko lieto citās vietās nekā tajā, kurā tie izrakti, būtu jāņem vērā šīs direktīvas atkritumu definīcija un noteikumi par blakusproduktu vai par stadiju, kad atkritumi vairs nav atkritumi.

(12)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1774/2002 (2002. gada 3. oktobris), ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam (9), paredzētas, inter alia, atbilstīgas kontroles attiecībā uz visu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu, tostarp atkritumu, vākšanu, transportu, pārstrādi, izmantošanu un apglabāšanu, tādējādi novēršot iespējamu apdraudējumu dzīvnieku un sabiedrības veselībai. Tādēļ ir vajadzīgs noskaidrot saistību ar minēto regulu, lai novērstu noteikumu dublēšanu, neietverot šīs direktīvas darbības jomā dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus gadījumos, kad tie paredzēti izmantošanas veidiem, kas nav uzskatāmi par darbībām ar atkritumiem.

(13)

Ņemot vērā pieredzi, kas gūta, piemērojot Regulu (EK) Nr. 1774/2002, ir lietderīgi precizēt darbības jomu tiesību aktiem par atkritumiem un šādu tiesību aktu noteikumus par bīstamiem atkritumiem saistībā ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kā tie noteikti Regulā (EK) Nr. 1774/2002. Ja dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti rada potenciālu apdraudējumu veselībai, atbilstīgais juridiskais instruments šo risku novēršanai ir Regula (EK) Nr. 1774/2002, un tādēļ būtu jāizvairās no nevajadzīgas tās pārklāšanās ar tiesību aktiem atkritumu jomā.

(14)

Atkritumu pieskaitīšana bīstamiem atkritumiem būtu jāpamato, inter alia, ar Kopienas tiesību aktiem par ķīmiskām vielām, īpaši tad, ja bīstamo preparātu klasificē pēc tajos esošas robežvērtību koncentrācijas. Bīstamie atkritumi būtu jāreglamentē, pamatojoties uz detalizētiem aprakstiem, lai pēc iespējas novērstu vai samazinātu tādu iespējamo negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, kuru rada neatbilstoša apsaimniekošana. Turklāt ir vajadzīgs saglabāt sistēmu, saskaņā ar kuru atkritumus un bīstamus atkritumus klasificē pēc jaunākā saraksta, kas noteikts ar Komisijas Lēmumu 2000/532/EK (10), lai Kopienā veicinātu saskaņotu atkritumu veidu klasifikāciju un bīstamu atkritumu noteikšanu.

(15)

Vajadzīgs nošķirt iepriekšēju atkritumu glabāšanu līdz to savākšanai no atkritumu savākšanas un no atkritumu glabāšanas pirms apstrādes. Uzņēmumi vai organizācijas, kas rada atkritumus savā darba procesā, nebūtu jāuzskata par tādiem, kas nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu un kuriem nepieciešamas atļaujas atkritumu uzglabāšanai pirms to savākšanas.

(16)

Ar iepriekšēju atkritumu glabāšanu savākšanas definīcijā saprot glabāšanu pirms savākšanas objektā, kur atkritumus izkrauj, lai sagatavotu tos turpmākai pārvadāšanai ar nolūku reģenerēt vai apglabāt citur. Būtu jānošķir iepriekšēja atkritumu glabāšana pirms savākšanas un atkritumu glabāšana pirms apstrādes, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi, atbilstīgi atkritumu veidam, izmēram un glabāšanas laikposmam, un savākšanas mērķim. Tas būtu jānošķir dalībvalstīm. Uz atkritumu glabāšanu pirms reģenerācijas trīs gadu laikposmā vai ilgāk un uz atkritumu glabāšanu pirms apglabāšanas viena gada vai ilgākā laikposmā attiecas Padomes Direktīva 1999/31/EK (1999. gada 26. aprīlis) par atkritumu poligoniem (11).

(17)

Atkritumu savākšanas sistēmas, kuru pamatā nav profesionāla darbība, nebūtu jāreģistrē, jo tās nav tik bīstamas un veicina atkritumu atsevišķu vākšanu. Šādu sistēmu piemērs ir medicīnas atkritumu vākšana, ko veic aptiekas, atkritumu atpakaļ ņemšana patēriņa preču veikalos un kopīgas atkritumu savākšanas sistēmas skolās.

(18)

Šajā direktīvā būtu jāiekļauj atkritumu rašanās novēršanas, atkārtotas izmantošanas, sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, apstrādes un pārstrādes definīcijas, lai precizētu šo jēdzienu jomu.

(19)

Vajadzīgs grozīt atkritumu reģenerācijas un apglabāšanas definīcijas, lai šos divus jēdzienus varētu skaidri atšķirt pēc tā, kā tie faktiski ietekmē vidi, tautsaimniecībā aizstājot dabas resursus un liekot apzināties, kādi ieguvumi videi un cilvēku veselībai ir iespējami, ja atkritumus izmanto kā resursus. Turklāt var sagatavot pamatnostādnes, lai precizētu gadījumus, kad šo atšķirību praksē grūti noteikt vai kad, klasificējot darbību kā reģenerāciju, tas neatbilst darbības patiesajai ietekmei uz vidi.

(20)

Šajā direktīvā būtu arī jāprecizē, kad sadzīves cieto atkritumu sadedzināšana ir energoefektīva un kad to var uzskatīt par reģenerācijas darbību.

(21)

Atkritumu apglabāšanu, kas ietver izgāšanu jūrā vai okeānā, arī apglabāšanu jūras gultnē, reglamentē arī ar starptautiskām konvencijām, jo īpaši, Konvenciju par to, lai novērstu jūras piesārņošanu, izgāžot atkritumus un citus materiālus, kas pieņemta Londonā 1972. gada 13. novembrī, un tās 1996. gada protokolu, kurā grozījumi izdarīti 2006. gadā.

(22)

Nevajadzētu jaukt atkritumu definīcijas dažādos aspektus, un vajadzības gadījumā attiecīgas procedūras būtu jāpiemēro blakusproduktiem, kas nav atkritumi, vai atkritumiem, kas vairs nav atkritumi. Lai precizētu atkritumu definīcijas konkrētus aspektus, šajā direktīvā būtu jāprecizē:

(23)

Lai pārbaudītu vai aprēķinātu, vai ir izpildīti pārstrādes un reģenerācijas mērķi, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 94/62/EK (1994. gada 20. decembris) par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (12), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/53/EK (2000. gada 18. septembris) par nolietotiem transportlīdzekļiem (13), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/96/EK (2003. gada 27. janvāris) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA) (14) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/66/EK (2006. gada 6. septembris ) par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem (15), kā arī citos attiecīgos Kopienas tiesību aktos, par to atkritumu daudzumiem, kuri vairs nav atkritumi, būtu jāatskaitās kā par pārstrādātiem un reģenerētiem atkritumiem, ja ir izpildītas minēto tiesību aktu prasības attiecībā uz pārstrādi vai reģenerāciju.

(24)

Balstoties uz atkritumu definīciju, lai veicinātu skaidrību un konsekvenci, Komisija var pieņemt pamatnostādnes, lai konkrētos gadījumos precizētu, kad vielas vai priekšmeti kļūst par atkritumiem. Šādas pamatnostādnes var izstrādāt attiecībā uz, inter alia, elektriskām un elektroniskām iekārtām un transportlīdzekļiem.

(25)

Ir lietderīgi izmaksas sadalīt tā, lai tās atspoguļotu atkritumu rašanās un apsaimniekošanas faktiskās izmaksas vides jomā.

(26)

Princips, ka piesārņotājs maksā, ir pamatprincips gan Eiropas, gan starptautiskā mērogā. Atkritumu radītājam un īpašniekam atkritumus būtu jāapsaimnieko tā, lai garantētu augstu vides un cilvēku veselības aizsardzības pakāpi.

(27)

Šajā direktīvā ieviestā ražotāja paplašinātā atbildība ir viens no līdzekļiem, kā atbalstīt preču projektēšanu un ražošanu, pilnībā ņemot vērā un veicinot efektīvu resursu izmantošanu visā to aprites ciklā, tostarp remontu, atkārtotu izmantošanu, demontāžu un pārstrādi, netraucējot preču brīvu apriti iekšējā tirgū.

(28)

Šai direktīvai būtu jāveicina ES virzību uz “sabiedrību, kura resursus izmanto atkārtoti”, kura cenšas izvairīties no atkritumu rašanās un izmanto atkritumus kā resursus. Īpaši Sestā Kopienas vides rīcības programma aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu atkritumu nošķiršanu izcelsmes vietā, prioritāru atkritumu plūsmu savākšanu un pārstrādi. Lai sasniegtu šo mērķi un lai veicinātu vai uzlabotu reģenerācijas potenciālu, pirms ar atkritumiem veic reģenerācijas darbības, kas kopumā ir videi labākais rezultāts, atkritumi būtu jāvāc atsevišķi, ja tas tehnisku, vides vai ekonomisku apsvērumu dēļ ir praktiski realizējams. Dalībvalstīm vajadzības gadījumā būtu jāveicina bīstamo sastāvdaļu atdalīšana no visām atkritumu plūsmām, lai panāktu videi nekaitīgu atkritumu apsaimniekošanu.

(29)

Dalībvalstīm atbilstīgi atkritumu hierarhijai un mērķim par pārstrādājošas sabiedrības izveidi būtu jāatbalsta otrreizējo izejvielu – piemēram, makulatūras – izmantošana, un tās kad vien iespējams nedrīkstētu atbalstīt šādu otrreizējo izejvielu apglabāšanu vai sadedzināšanu.

(30)

Lai īstenotu piesardzības principu un preventīvās darbības principu, kas nostiprināti Līguma 174. panta 2. punktā, vajadzīgs izvirzīt vispārējus vides aizsardzības mērķus atkritumu apsaimniekošanai Kopienā. Saskaņā ar šiem principiem Kopienai un dalībvalstīm būtu jāizveido sistēma, lai novērstu, samazinātu un, cik iespējams, likvidētu piesārņojuma vai traucējumu avotus, pieņemot pasākumus, ar kuriem tiek novērsti minētie apdraudējumi.

(31)

Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija kopumā nosaka prioritāšu secību tam, kas ir videi labākā visaptverošā iespēja politikā un tiesību aktos par atkritumiem, kamēr vienlaicīgi var būt nepieciešama šādas hierarhijas nepiemērošana konkrētām atkritumu plūsmām, ja tas attaisnojams ar cita starpā tehnisko realizējamību, ekonomisko pamatotību un vides aizsardzību.

(32)

Jāparedz sadarbības tīkls attiecībā uz atkritumu apglabāšanas iekārtām un jauktu sadzīves atkritumu reģenerācijas iekārtām, kas savākti no privātām mājsaimniecībām, lai sniegtu iespēju Kopienai kļūt saimnieciski patstāvīgai atkritumu apglabāšanas ziņā un tādu jauktu sadzīves atkritumu reģenerācijas ziņā, kuri savākti no privātām mājsaimniecībām, un nodrošinātu dalībvalstu individuālu virzību uz minēto mērķi, ņemot vērā ģeogrāfiskos apstākļus un speciālu iekārtu vajadzību atsevišķiem atkritumu veidiem.

(33)

Lai piemērotu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem (16), jaukti sadzīves atkritumi, kas minēti šīs regulas 3. panta 5. punktā paliek jaukti sadzīves atkritumi, pat ja tie pakļauti atkritumu apstrādei, kas nav būtiski mainījusi to īpašības.

(34)

Ir būtiski, ka bīstamos atkritumus marķē saskaņā ar starptautiskiem un Kopienas standartiem. Ja šādus atkritumus savāc atsevišķi no mājsaimniecībām, mājsaimniecībām tādēļ tomēr nevajadzētu būt pienākumam aizpildīt vajadzīgo dokumentāciju.

(35)

Saskaņā ar atkritumu hierarhiju un lai samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju, kas rodas no atkritumu apglabāšanas poligonos, ir svarīgi veicināt bioloģisko atkritumu atsevišķu vākšanu un pareizu apstrādi, lai ražotu videi drošu kompostu un citus no bioloģiskiem atkritumiem sastāvošus materiālus. Komisija pēc bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas izvērtēšanas attiecīgā gadījumā ierosinās tiesību aktu priekšlikumus.

(36)

Atkritumu apstrādes darbību minimālos tehniskos standartus, uz kuriem neattiecas Direktīva 96/61/EK, var pieņemt gadījumos, ja ir pierādījumi, ka tas būtu ieguvums cilvēku veselības aizsardzībai un videi, un ja saskaņota pieeja šīs direktīvas īstenošanā nodrošinātu cilvēku veselības un vides aizsardzību.

(37)

Vajadzīgs precizēt atkritumu apsaimniekošanas plānošanas pienākuma jomu un saturu, un atkritumu apsaimniekošanas plānu izstrādes vai pārskatīšanas procesā ir vajadzīgs ietvert vajadzību ņemt vērā to, kā atkritumu radīšana un apsaimniekošana ietekmē vidi. Tāpat attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā Direktīvas 94/62/EK 14. pantā paredzētās atkritumu apsaimniekošanas plānošanas prasības un Direktīvas 1999/31/EK 5. pantā minētā stratēģija poligonos apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu apjoma samazināšanai.

(38)

Vides atļaujas vai vispārējus vides noteikumus dalībvalstis var piemērot atsevišķiem atkritumu radītājiem, netraucējot sekmīgai iekšējā tirgus darbībai.

(39)

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1013/2006 dalībvalstis var veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu tādu atkritumu sūtīšanu, kas neatbilst to atkritumu apsaimniekošanas plāniem. Atkāpjoties no minētās regulas, dalībvalstīm būtu jāatļauj ierobežot ienākošos atkritumu sūtījumus uz atkritumu sadedzināšanas iekārtām nolūkam, ko pieskaita reģenerācijai, ja ir noskaidrots, ka citādi attiecīgās valsts atkritumi būtu jāapglabā vai jāapstrādā veidā, kas neatbilst attiecīgās valsts atkritumu apsaimniekošanas plāniem. Ir atzīts, ka dažas dalībvalstis varbūt nebūs spējīgas savā teritorijā pilnā apjomā nodrošināt galīgās reģenerācijas iekārtu tīklu.

(40)

Lai uzlabotu veidu, kā dalībvalstis uzsāk atkritumu rašanās novēršanas pasākumus un lai sekmētu paraugprakses izplatīšanu šajā jomā, ir jāpastiprina noteikumi, kas saistīti ar atkritumu rašanās novēršanu, un jāievieš prasība dalībvalstīm izstrādāt programmas atkritumu rašanās novēršanai, pievēršoties nozīmīgākajai ietekmei uz vidi un ņemot vērā visu produktu un materiālu aprites ciklu. Šādu pasākumu mērķim vajadzētu būt saiknes saraušanai starp ekonomisko izaugsmi un ietekmi uz vidi, kas saistīta ar atkritumu rašanos. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/35/EK (2003. gada 26. maijs), ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē (17), gan ieinteresētajām personām, gan sabiedrībai kopumā būtu jāsniedz iespēja piedalīties programmu izveidē un jānodrošina pieeja šīm programmām, kad tās izstrādātas. Atkritumu rašanās novēršanas un atdalīšanas mērķi būtu jānosaka, vajadzības gadījumā iekļaujot atkritumu radīto negatīvo seku un radīto atkritumu daudzuma samazināšanu.

(41)

Lai Eiropā veidotu pārstrādājošu sabiedrību ar augstu resursu efektivitātes līmeni, būtu jānosaka mērķi, lai sagatavotu atkritumus atkārtotai izmantošanai un pārstrādei. Dalībvalstīs ir dažādas pieejas sadzīves atkritumu un līdzīga veida un sastāva atkritumu savākšanai. Tādēļ ir lietderīgi attiecībā uz šādiem mērķiem ņemt vērā dažādās savākšanas sistēmas dažādās dalībvalstīs. To atkritumu plūsmas no citiem avotiem, kuri ir līdzīgi sadzīves atkritumiem, ietver arī atkritumus, kas minēti 20. kategorijā sarakstā, kas izveidots ar Komisijas Lēmumu 2000/532/EK.

(42)

Ekonomiskiem instrumentiem var būt būtiska nozīme atkritumu rašanās novēršanas un apsaimniekošanas mērķu sasniegšanā. Atkritumi bieži vien ir vērtīgi resursi, un turpmāka ekonomisku instrumentu piemērošana var palielināt devumu vides jomā. Tādēļ būtu jārosina šādu instrumentu izmantošana atbilstīgā mērogā, vienlaikus uzsverot, ka lēmumus par to izmantošanu dalībvalstis var pieņemt atsevišķi.

(43)

Daži noteikumi par darbībām ar atkritumiem, kas paredzēti Padomes Direktīvā 91/689/EEK (1991. gada 12. decembris) par bīstamajiem atkritumiem (18), būtu jāgroza, lai svītrotu novecojušus noteikumus un uzlabotu teksta skaidrību. Kopienas tiesību aktu vienkāršošanas labad tie būtu jāiekļauj šajā direktīvā. Lai precizētu Direktīvā 91/689/EEK paredzētā sajaukšanas aizlieguma darbību un aizsargātu vidi un cilvēku veselību, atbrīvojumi attiecībā uz sajaukšanas aizliegumu būtu papildus jāsaskaņo ar vislabākajām pieejamām metodēm atbilstīgi Direktīvai 96/61/EK. Tādēļ būtu jāatceļ Direktīva 91/689/EEK.

(44)

Lai vienkāršotu Kopienas tiesību aktus un lai ņemtu vērā labvēlīgu ietekmi uz vidi, šajā direktīvā būtu jāiekļauj Padomes Direktīvas 75/439/EEK (1975. gada 16. jūnijs) par atkritumeļļu apglabāšanu (19) attiecīgie noteikumi. Tādēļ būtu jāatceļ Direktīva 75/439/EEK jāatceļ. Atkritumeļļu apsaimniekošana būtu jāveic saskaņā ar atkritumu hierarhijas prioritāšu kārtību, un priekšroka būtu jādod izvēlei, kas nodrošina kopumā labvēlīgāko rezultātu attiecībā uz vidi. Joprojām ir svarīgs pienākums atsevišķi savākt atkritumeļļas, lai tās pareizi apsaimniekotu un nepieļautu kaitējumu videi, ko radītu to nepareiza apglabāšana.

(45)

Dalībvalstīm būtu jāparedz iedarbīgas, samērīgas un preventīvas sankcijas, ko piemērot fiziskām un juridiskām personām, kas atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanu, tādām kā atkritumu radītāji, īpašnieki, starpnieki, tirgotāji, pārvadātāji un savācēji, uzņēmumi, kas veic atkritumu apstrādes darbības un īsteno apsaimniekošanas shēmas, ja minētās personas pārkāpj šīs direktīvas noteikumus. Dalībvalstis var arī veikt pasākumus, lai atgūtu izmaksas, kas radušās pārkāpumu dēļ un vides atveseļošanas pasākumu dēļ, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/35/EK (2004. gada 21. aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (20).

(46)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (21).

(47)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro izstrādāt kritērijus attiecībā uz vairākiem jautājumiem, tādiem kā nosacījumi, atbilstīgi kuriem priekšmetu uzskata par blakusproduktu, stadija, kad atkritumi vairs nav atkritumi, un tādu atkritumu noteikšana, ko uzskata par bīstamiem, kā arī noteikt sīkāk izstrādātus noteikumus, lai pārbaudītu šajā direktīvā noteikto pārstrādes mērķu īstenošanu un aprēķina metožu atbilstību. Turklāt Komisija būtu jāpilnvaro pielāgot pielikumu saturu zinātnes un tehnikas attīstībai un precizēt, kā piemēro II pielikuma R 1 punktā minēto formulu sadedzināšanas iekārtām. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus un papildināt šo direktīvu, iekļaujot jaunus nebūtiskus elementus, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(48)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (22) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kur pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas.

(49)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi – proti, nodrošināt vides un cilvēku veselības aizsardzību – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka direktīvas mēroga vai iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,

a)

gāzveida emisijas atmosfērā;

b)

zemi (in situ), tostarp neizraktu, piesārņotu augsni un celtnes, kas ir cieši saistītas ar zemi;

c)

nepiesārņotu augsni un citu dabiskas izcelsmes materiālu, kas izrakts saistībā ar būvdarbiem un kuru noteikti izmantos kā materiālu celtniecībā dabiskā veidā tajā pašā vietā, no kuras tā ir izrakta;

d)

radioaktīvos atkritumus;

e)

nederīgas sprāgstvielas;

f)

kūtsmēslus, uz kuriem neattiecas 2. punkta b) apakšpunkts, salmus un citus dabīgus, nekaitīgus lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā izmantojamus materiālus, ko izmanto lauksaimniecībā, mežsaimniecībā vai enerģijas ražošanā no biomasas, izmantojot procesus vai metodes, kas nekaitē videi vai neapdraud cilvēku veselību.

a)

notekūdeņi;

b)

dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, tostarp pārstrādāti produkti, uz kuriem attiecas Regula (EK) Nr. 1774/2002, izņemot tos, kas paredzēti sadedzināšanai, apglabāšanai poligonā vai izmantošanai biogāzes vai kompostēšanas iekārtās;

c)

tādu dzīvnieku līķi, kas miruši citā veidā, nevis nokaujot, tostarp dzīvnieki, kas nogalināti, lai apkarotu epizootiskas slimības un no kuriem atbrīvojas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1774/2002;

d)

atkritumi, kas radušies ģeoloģiskās izpētes, derīgo izrakteņu ieguves, apstrādes un glabāšanas, kā arī karjeru izstrādes rezultātā, un uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/21/EK (2006. gada 15. marts) par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu (23).

1)

“atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties;

2)

“bīstami atkritumi” ir atkritumi, kam piemīt viena vai vairākas III pielikumā minētās bīstamās īpašības;

3)

“atkritumeļļas” ir jebkādas minerālu vai sintētiskas ziežvielas vai rūpnieciskas eļļas, kas vairs nav piemērotas sākotnēji paredzētai izmantošanai, piemēram, izlietotas iekšdedzes dzinēja eļļas un pārnesumkārbu eļļas, minerālu ziežeļļas, turbīnu eļļas un hidrauliskas eļļas;

4)

“bioloģiski atkritumi” ir bioloģiski noārdāmi dārza vai parka atkritumi, mājsaimniecību, restorānu, sabiedriskās ēdināšanas iestāžu un mazumtirdzniecības telpu pārtikas un virtuves atkritumi un līdzīgi pārtikas rūpniecības uzņēmumu atkritumi;

5)

“atkritumu radītājs” ir ikviens, kura darbība rada atkritumus (sākotnējais atkritumu radītājs) vai ikviens, kas nodarbojas ar atkritumu priekšapstrādi, sajaukšanu vai citām darbībām, kuru rezultātā mainās šo atkritumu īpašības vai sastāvs;

6)

“atkritumu īpašnieks” ir atkritumu radītājs vai fiziska vai juridiska persona, kuras īpašumā atrodas atkritumi;

7)

“tirgotājs” ir jebkura persona, kas rīkojas savā vārdā, lai pirktu un pēc tam pārdotu atkritumus, tostarp tāds tirgotājs, kas nesaņem atkritumus fiziskā valdījumā;

8)

“starpnieks” ir jebkura persona, kas organizē atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu citu personu vārdā, tostarp starpnieki, kas nesaņem atkritumus fiziskajā valdījumā,

9)

“atkritumu apsaimniekošana” ir atkritumu savākšana, pārvadāšana, reģenerācija un apglabāšana, tostarp šādu darbību pārraudzība un apglabāšanas vietu aprūpe pēc to slēgšanas un arī darbības, ko veic kā tirgotājs vai starpnieks;

10)

“savākšana” ir atkritumu vākšana, tostarp atkritumu iepriekšēja šķirošana un glabāšana, lai tos nogādātu uz atkritumu apstrādes iekārtu;

11)

“dalīta savākšana” ir savākšana, nošķirot atkritumu plūsmu pēc atkritumu veida un īpašībām, lai tos varētu vieglāk apstrādāt;

12)

“atkritumu rašanās novēršana” ir pasākumi, ko veic, pirms viela, materiāls vai produkts ir kļuvis par atkritumiem, un kas samazina:

13)

“atkārtota izmantošana” ir jebkura darbība, kuras rezultātā produktus vai sastāvdaļas, kas nav atkritumi, izmanto vēlreiz tādam pašam nolūkam, kādam tie bija paredzēti;

14)

“apstrāde” ir reģenerācijas vai apglabāšanas darbības, tostarp sagatavošana reģenerācijai vai apglabāšanai;

15)

“reģenerācija” ir jebkura darbība, kuras rezultātā atkritumus izmanto kādam lietderīgam nolūkam, aizstājot citus materiālus, kuri savukārt būtu izmantoti kādu noteiktu funkciju veikšanai, vai arī atkritumus sagatavo šādas funkcijas pildīšanai iekārtā vai tautsaimniecībā plašākā nozīmē. II pielikumā izklāstīts reģenerācijas darbību saraksts, kas nav izsmeļošs;

16)

“sagatavošana atkārtotai izmantošanai” ir tāda reģenerācijas darbība kā pārbaudīšana, tīrīšana un labošana, kuras rezultātā produkti vai sastāvdaļas, kas bija atkritumi, ir sagatavoti, lai tos varētu atkārtoti lietot bez citas priekšapstrādes;

17)

“pārstrāde” ir jebkāda reģenerācijas darbība, kurā atkritumu materiālus pārstrādā produktos, materiālos vai vielās to sākotnējam vai citam nolūkam. Jēdzienā ir ietverta organisku materiālu pārstrāde, bet nav ietverta enerģijas reģenerācija un iestrāde materiālos, ko lietos kā kurināmo vai aizbēršanai;

18)

“atkritumeļļu reģenerācija” ir pārstrādes darbība, kuras rezultātā, rafinējot atkritumeļļas, var ražot bāzes eļļu, jo īpaši atbrīvojot no piesārņojuma, oksidācijas produktiem un piedevām, kas sastopamas tādās eļļās;

19)

“apglabāšana” ir jebkura darbība, kas nav reģenerācija, pat ja tās sekundāras sekas ir vielu vai enerģijas atgūšana. I pielikumā ir apglabāšanas darbību saraksts, kas nav izsmeļošs;

20)

“labākās pieejamās metodes” ir labākās pieejamās metodes, kā noteikts Direktīvas 96/61/EK 2. panta 11. punktā.

a)

atkritumu rašanās novēršana;

b)

sagatavošana atkārtotai izmantošanai;

c)

pārstrāde;

d)

cita tipa reģenerācija, piemēram, enerģijas reģenerācija; un

e)

apglabāšana.

a)

vielu vai priekšmetu turpmāk noteikti lietos;

b)

vielu vai priekšmetu var tieši izmantot bez turpmākas apstrādes, izņemot parastu rūpniecisko praksi;

c)

viela vai priekšmets ir radies kā ražošanas procesa neatņemama daļa; un

d)

turpmāka lietošana ir likumīga, proti, viela vai priekšmets atbilst visām attiecīgajām produkta, vides un veselības aizsardzības prasībām konkrētajam lietojumam un neatstāj nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību.

a)

vielu vai priekšmetu parasti lieto konkrētiem nolūkiem;

b)

pastāv tirgus vai pieprasījums pēc šādas vielas vai priekšmeta;

c)

viela vai priekšmets atbilst konkrētajos nolūkos noteiktajām tehniskajām prasībām, kā arī pastāvošajiem tiesību aktiem un produktiem piemērojamajiem standartiem; un

d)

vielas vai priekšmeta lietošanai nebūs nelabvēlīgas ietekmes uz vidi un cilvēku veselību.

a)

līdz 2011. gada beigām – starpposma ziņojums par atkritumu rašanās izvērtējumu un atkritumu rašanās novēršanas apjomu, tostarp formulējot produktu ekodizaina politiku attiecībā gan uz atkritumu radīšanu, gan bīstamo vielu klātbūtni atkritumos nolūkā sekmēt tehnoloģijas, kuru mērķis ir ilglietojami, otrreiz izmantojami un pārstrādājami produkti;

b)

līdz 2011. gada beigām – rīcības plāna izstrāde turpmākiem atbalsta pasākumiem Eiropas līmenī, jo īpaši cenšoties mainīt pašreizējos patēriņa paradumus;

c)

līdz 2014. gada beigām – atkritumu rašanās novēršanas un atdalīšanas mērķu noteikšana 2020. gadam, pamatojoties uz pieejamo paraugpraksi, tostarp vajadzības gadījumā 29. panta 4. punkta minēto rādītāju pārskatīšanu.

a)

līdz 2020. gadam sagatavot vismaz tādu materiālu otrreizēju izmantošanu un pārstrādi kā papīrs, metāls, plastmasa un stikls no mājsaimniecībām un, iespējams, citiem avotiem, ciktāl šīs atkritumu plūsmas ir līdzīgas sadzīves atkritumiem, lai šī otrreizējā izmantošana un pārstrāde kopumā sasniegtu vismaz 50 % pēc svara;

b)

līdz 2020. gadam līdz vismaz 70 % pēc svara palielināt nebīstamo būvgružu un ēku nojaukšanas atkritumu, kas nav atkritumu saraksta 17 05 04 kategorijā definētie dabiskie materiāli, sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādei un citai materiālai reģenerācijai, tostarp aizbēršanai, izmantojot atkritumus kā citu materiālu aizstājējus.

a)

neapdraudot ūdeni, gaisu, augsni, augus vai dzīvniekus;

b)

neradot neērtības trokšņa vai smakas dēļ; kā arī

c)

neradot negatīvu ietekmi uz lauku vidi un īpaši aizsargājamām teritorijām.

a)

sajaukšanas darbību veic uzņēmums vai organizācija, kam ir atļauja saskaņā ar 23. pantu;

b)

ir ievērots 13. pants, un atkritumu apsaimniekošanas ietekme uz cilvēku veselību un vidi nepalielinās; kā arī

c)

sajaukšanas darbība atbilst vislabākajām pieejamām metodēm.

a)

ja tas ir tehniski realizējams, atkritumeļļas savāc atsevišķi;

b)

atkritumeļļas apstrādā saskaņā ar 4. un 13. pantu;

c)

ja tas ir tehniski realizējams un ekonomiski pamatoti, atkritumeļļas ar dažādām īpašībām nesajauc un atkritumeļļas nesajauc ar cita veida atkritumiem vai vielām, ja šāda sajaukšana traucē to apstrādi.

a)

bioloģisku atkritumu atsevišķu savākšanu, lai tos kompostētu un sašķeltu;

b)

tādu bioloģisku atkritumu apstrādi, ar ko nodrošinātu augstu vides aizsardzības līmeni;

c)

no bioloģiskiem atkritumiem ražotu, videi nekaitīgu materiālu izmantošanu.

a)

atkritumu veidus un daudzumus, ko var apstrādāt;

b)

attiecībā uz katra tipa darbību, kam izdota atļauja – tehniskas un jebkuras citas prasības, kas attiecas uz attiecīgo darbības vietu;

c)

vajadzīgos drošības un piesardzības pasākumus;

d)

metodi, ko izmanto katram darbības veidam;

e)

šādas vajadzīgās monitoringa un kontroles darbības;

f)

vajadzīgos noteikumus par slēgšanu un aprūpi pēc slēgšanas.

a)

savu nebīstamu atkritumu apglabāšana atkritumu radīšanas vietā; vai

b)

atkritumu reģenerācija.

a)

uzņēmumus, kuru profesionālā darbība ir saistīta ar atkritumu savākšanu vai pārvadāšanu;

b)

tirgotājus vai starpniekus; kā arī

c)

uzņēmumus, uz ko attiecas atbrīvojumi no prasībām iegūt atļauju saskaņā ar 24. pantu.

a)

attiecas uz svarīgāko atkritumu apstrādes darbības radīto ietekmi uz vidi;

b)

nodrošina atkritumu apstrādi saskaņā ar 13. pantu;

c)

ņem vērā labākās pieejamās metodes; un

d)

vajadzības gadījumā ietvert ar apstrādes kvalitāti un procesu prasībām saistītus aspektus.

a)

attiecīgajā teritorijā radīto atkritumu veids, daudzums un avots; atkritumus, ko, iespējams, varētu sūtīt no attiecīgas valsts teritorijas vai uz attiecīgas valsts teritoriju, kā arī izvērtējums par atkritumu plūsmu attīstību nākotnē;

b)

spēkā esošās atkritumu savākšanas sistēmas un svarīgākās apglabāšanas un reģenerācijas iekārtas, tostarp jebkādi īpaši ar atkritumeļļām, bīstamiem atkritumiem vai atkritumu plūsmām saistīti pasākumi, uz ko attiecas konkrēti Kopienas tiesību akti;

c)

izvērtējums par to, vai vajadzīgas jaunas savākšanas sistēmas; vai jāslēdz esošas atkritumu iekārtas; vai saskaņā ar 16. pantu vajadzīga papildu atkritumu pārstrādes infrastruktūra un, vajadzības gadījumā, ar to saistīti ieguldījumi;

d)

vajadzības gadījumā – pietiekama informācija par vietas identifikācijas kritērijiem un turpmāku apglabāšanas iekārtu vai svarīgu reģenerācijas iekārtu jaudu;

e)

vispārēja atkritumu apsaimniekošanas politika, tostarp plānotās atkritumu apsaimniekošanas tehnoloģijas un metodes vai citas atkritumu politikas saistībā ar konkrētām apsaimniekošanas problēmām.

a)

ar atkritumu apsaimniekošanu saistīti organizatoriski aspekti, tostarp pienākumu sadale starp atkritumu apsaimniekošanā iesaistītiem publiskiem un privātiem darbību veicējiem;

b)

ekonomisko un citu instrumentu lietderības un piemērotības izvērtējums dažādu atkritumu problēmu risināšanai, ņemot vērā vajadzību uzturēt netraucētu iekšējā tirgus darbību;

c)

informētības veicināšanas kampaņu izmantošana un informācijas sniegšana, kas vērsta uz sabiedrību kopumā vai konkrētu patērētāju kopumu;

d)

vēsturiski piesārņotas atkritumu apglabāšanas vietas un pasākumi to sanācijai.

a)

Direktīvas 75/439/EEK 10. panta 4. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“4.   Komisija nosaka to mērījumu standartmetodi, ar kuriem nosaka PHB/PHT saturu atkritumeļļās. Šo pasākumu, kurš ir paredzēts, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar regulatīvo kontroles procedūru, kas minēta 18. panta 4. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/12/EK (2006. gada 5. aprīlis) par atkritumiem (28).

b)

ar šo Direktīvu 91/689/EEK groza šādi:

c)

ar šo Direktīvu 2006/12/EK groza šādi:

22.11.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 312/31

(1)

2006. gada 21. decembra vēstulē Vācija pieteica mācību atbalstu, ko paredzēts piešķirt DHL.

(2)

2007. gada 27. jūnija vēstulē Komisija darīja zināmu Vācijai savu lēmumu par atbalstu DHL, saskaņā ar kuru uzsāka procedūru saskaņā ar EK līguma 88. panta 2. punktu. Komisijas lēmums par procedūras uzsākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2). Vācija pauda savu nostāju 2007. gada 26. septembra vēstulē.

(3)

Komisija aicināja ieinteresētās puses paust savus apsvērumus. DHL savus apsvērumus pauda 2007. gada 15. oktobra vēstulē, un UPS Deutschland tos iesniedza 2007. gada 26. oktobrī. Tie 2007. gada 16. novembra un 2007. gada 20. novembra vēstulēs tika pārsūtīti Vācijai tālāku apsvērumu sniegšanai. Vācija sniedza atbildi 2007. gada 14. decembra vēstulē. Komisija pieprasīja papildu informāciju 2008. gada 12. februārī un 2008. gada 5. jūnijā elektroniskā vēstulē. Vācija sniedza atbildi 2008. gada 14. februāra, 2008. gada 31. marta un 2008. gada 17. jūnija vēstulēs.

(4)

2005. gadā DHL apgrozījums visā pasaulē bija 18,2 miljardi euro, kas to ierindo vadošo ekspressūtījumu pārvadātāju skaitā. Uzņēmums ir Deutsche Post AG 100 % meitasuzņēmums.

(5)

DHL ir ierīkojis jaunu gaisa loģistikas centru ekspressūtījumiem un gaisa kravu pārvadājumiem pie Leipcigas-Halles, kurš bija jānodod ekspluatācijā 2007. gada oktobra beigās. Šā projekta investīcijas kopumā lēšamas uz 250 miljoniem euro. 2004. gada aprīlī DHL saņēma 70 miljonu euro lielu reģionālo investīciju atbalstu, ko Komisija apstiprinājusi kā atbalstu N 608/2003 ar atbalsta maksimālo intensitāti 28 % apmērā.

(6)

Ekspressūtījumu un gaisa kravu pārvadājumu centru izmantos abi iesaistītie uzņēmumi DHL HUB Leipzig GmbH (turpmāk dēvēts par “DHL Hub”) un European Air Transport Leipzig GmbH (turpmāk dēvēts par “DHL EAT”), kas abi ir meitasuzņēmumi un pieder Deutsche Post AG. DHL Hub nodarbosies ar zemes dispečerdienestiem saistībā ar gaisa kravu pārvadājumiem, kamēr DHL EAT būs atbildīgs par DHL lidmašīnu flotes tehnisko kontroli.

(7)

DHL Hub un DHL EAT ir iekļauti attīstības apgabalā saskaņā ar EK līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

(8)

Loģistikas centrā DHL veic visus pakalpojumus, kas saistīti ar gaisa kravu apstrādi uz zemes, kā piemēram, pirmslidojuma un pēclidojuma pārbaudes visiem ielidojošajiem un izlidojošajiem gaisa kuģiem. Uzņēmums paredz šim darba laukam pakāpeniski iedalīt 1 500 darbiniekus un tos atbilstoši apmācīt. Taču pieteiktais atbalsts attiecas tikai uz apmācību 485 darbiniekiem.

(9)

Vācija pieteica tiešas dotācijas piešķiršanu mācību pasākumiem EUR 7 753 307 apmērā, no kuriem pusi sedz Saksijas brīvvalsts un Saksijas-Anhaltes federālā zeme.

(10)

DHL plānotos mācību pasākumus veica DHL Hub (320 darbinieki) un DHL EAT (165 darbinieki) (3).

(11)

DHL Hub piedāvātajos kvalifikācijas celšanas pasākumos galvenokārt iekļauti vispārēji mācību pasākumi, ar kuru palīdzību darbinieki iegūs zināšanas un prasmes, apgūdami noteiktu darbu. Apmācībā ietilpst teorētiskā daļa un praktisko zināšanu apguve tieši darba vietā. DHL Hub gatavojas apmācībā iesaistīt kopumā 320 darbiniekus šādās darbības jomās:

1.   tabula

(12)

Pirmslidojuma/pēclidojuma aģentu pienākumos ietilpst savlaicīga lidmašīnu iekraušana un izkraušana, apkalpošana un pārvadāšana ar tā saukto Ground Service Equipment, lidojuma dokumentācijas nodošana, ziņojumu sastādīšana, kā arī sazināšanās ar pilotiem un lidostas iestādēm.

(13)

Pirmslidojuma/pēclidojuma aģentu apmācībā ietilpst 19 kursi, ieskaitot praktiskās apmācības, kas noris 77 dienu laikā, no tām 47 darba vietā. Mācību pasākumi ir paredzēti darbiniekiem ar pabeigtu apmācību, kas nav saistīti ar minētajiem mācību pasākumiem. Teorētiskās apmācības daļai jānotiek pirms Hub darbības uzsākšanas. Mācībās ietilpst arī kurss ar nosaukumu Unit load device build up, kas tiek uzskatīts par specifisku mācību pasākumu, jo tajā tiek aplūkota tikai DHL izmantojamo konteineru uzbūve. Kopējos mācību pasākumos ietilpst:

(14)

Atsevišķu valstu un Eiropas tiesību aktos nav paredzēts minimālais darbinieku skaits, nedz arī specifiski apmācības nosacījumi vai profesionālās sagatavotības apliecība pirmslidojuma un pēclidojuma aģenta II darba veikšanai. Taču Vācija norādīja, ka pieci no paredzētajiem kursiem saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem ir saistoši visiem darbiniekiem (citu starpā, ugunsdrošība, pirmā palīdzība, bīstamo kravu pārvadājumu apmācība un drošības noteikumi lidlaukā) un ka papildu kursi, ieskaitot esošo apmācību darba vietā, būtu jābeidz noteiktam minimālam darbinieku skaitam (aptuveni 70) (5), tai skaitā apmācību darbā ar lidmašīnas kravas nodalījuma durvīm un vispārējos mācību pasākumus, kas saistīti ar profesionālās sagatavotības apliecības iegūšanu. Atbilstoši izglītotie darbinieki varētu savas zināšanas mazās apmācību grupās nodot tālāk saviem kolēģiem.

(15)

Vācija paziņoja, ka ir iespējama arī ārēju līgumu slēgšana, un sniedza attiecīgo izmaksu analīzi.

(16)

Drošības dienesta darbinieku pienākumos ietilpst cilvēku un kravu kontrole, lai nodrošinātu netraucētu darbību. Drošības dienesta darbinieku apmācībā ietilpst tikai vispārīgs mācību saturs:

(17)

Mācību pasākumi atbilst attiecīgajiem valstu un Eiropas tiesību aktiem. DHL plāno visiem drošības dienesta darbiniekiem plašu drošības noteikumu apmācību, kas bez valsts atbalsta saruktu līdz vispārējam drošības noteikumu kursam. Tāpat ir paredzēts, ka vispārējo drošības apmācību apgūs ierobežots darbinieku skaits, kas vēlāk zināšanas nodos citiem kolēģiem.

(18)

Arī šajā gadījumā Vācija uzskata, ka ir iespējama apakšlīgumu slēgšana, ar kuriem saistītās izmaksas būtu aptuveni par [(15–30 %)] (6) zemākas nekā DHL personāla izmaksas.

(19)

Vidējā līmeņa operatīvā vadības darbinieku apmācība attiecas uz darbiniekiem, kas nodarbināti visā loģistikas centrā. Saskaņā ar Komisijas rīcībā esošo informāciju sākotnēji šiem darbiniekiem ir jāapgūst iepriekšminētie mācību pasākumi, pirms sākt padziļināt zināšanas jomās, kurās tiem jāīsteno vadība. Apmācības pasākumos ietilpst arī tādi kursi kā darba tiesības, saskarsmes pamati, personāla un konfliktu pārvaldība, svešvalodas un komandas veidošana.

(20)

DHL EAT darbinieku pienākumos galvenokārt ietilpst lidmašīnas apkalpošana pirms pacelšanās atļaujas. DHL EAT mācību pasākumi attiecas uz turpmāk minētajām darbībām un kopumā uz 165 darbiniekiem:

2.   tabula

(21)

Vācija pieteikumā pievienoja pārskatu par attaisnotajām izmaksām, kas tika paziņotas lēmumā. Attaisnotās kopējās pieļaujamās izmaksas apmācību projekta ietvaros lēšamas uz [(10–15)] miljoniem euro, un plānotā mācību atbalsta kopējā summa ir EUR 7 753 307.

(22)

Oficiālā pārbaudes procedūra tika uzsākta tāpēc, ka Komisijai bija šaubas, vai mācību atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu.

(23)

Komisija jo īpaši apšaubīja to, vai atbalsts tiešām bija nepieciešams mācību projekta īstenošanai. Tā norādīja, ka mācību atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu tikai tad, ja tas tieši nepieciešams atbalsta saņēmēja uzņēmuma darbībai. Šajā sakarā Komisija atsaucās uz savu iepriekšējo lēmumu praksi (7). Turklāt Komisijai ir iemesls uzskatīt, ka arī atbalsta nesniegšanas gadījumā atbalsta saņēmējam būtu jānodrošina līdzīga apmācība saviem darbiniekiem.

(24)

Pirmkārt, DHL acīmredzami bija veicis lielus ieguldījumus gaisa loģistikas centrā un vēlējās sākt to izmantot. Vācija apliecināja, ka darba ņēmēji no Beļģijas principā nebija gatavi pārcelties uz darbu Vācijā. Lai uzsāktu darbību, DHL bija jāmeklē jauni darbinieki.

(25)

Otrkārt, loģistikas centra darbībai acīmredzot bija nepieciešama noteikta, lielākoties specifiska darbinieku kvalifikācija, kam bija jāaptver šādas jomas:

(26)

Treškārt, Komisija apšaubīja, vai DHL spēs atrast vietējā vai Eiropas darba tirgū uzņēmumam nepieciešamo darbinieku skaitu ar iepriekšminēto kvalifikāciju.

(27)

Ceturtkārt, Komisija apšaubīja, vai jau kvalificēta darba spēka pieņemšana darbā varētu būt piemērota alternatīva uzņēmuma iekšējai apmācībai. Komisija uzskatīja, ka DHL pašam būtu jāsniedz vismaz minimālo profesionālo un drošības noteikumu apmācība, jo citos uzņēmumos apmācīti darbinieki nevar sniegt DHL darbiniekiem nepieciešamās specifiskās zināšanas, un DHL ir jānodrošina adekvāta drošības noteikumu apmācība.

(28)

Piektkārt, Komisijai bija šaubas, vai DHL patiešām varētu atteikties no kādiem kursiem, kas iekļauti mācību pasākumos, jo saskaņā ar pieteikumu jo īpaši attiecībā uz lidmašīnu dispečeriem ir paredzēts, kas arī tiem darbiniekiem, kam ir atbilstoša sertifikācija, viss apmācības kurss būtu jāatkārto. Turklāt nav skaidrs, vai patiešām varētu apmācīt tikai ierobežotu darbinieku skaitu, jo tad tas varētu ietekmēt uzņēmuma netraucētu darbību. Pie tam DHL jau bija apzināti pieņēmis darbā visu personālu, lai tādējādi zustu jēga atteikties no plānotajiem mācību pasākumiem un maksāt tiem darbiniekiem, kas nav iesaistīti nekādās darbībās.

(29)

Sestkārt, Komisijai bija šaubas par DHL apgalvojumu, ka bez atbalsta dažādi pakalpojumi ar apakšlīgumiem tiktu nodoti citiem uzņēmumiem, lai tādējādi izvairītos no plānotajiem mācību pasākumiem, jo, no vienas puses, pat tādā gadījumā būtu papildus nepieciešami daži a), b) un d) apakšpunktā minētie mācību pasākumi un, no otras puses, DHL Leipcigā-Hallē veikto kopējo ieguldījumu konkrētais mērķis ir visus ekspressūtījumu pakalpojumus veikt, izmantojot savus darbiniekus, un – kā Komisija saprata no sarunām ar Vācijas iestādēm – pat piedāvāt šos pakalpojumus citiem konkurējošiem uzņēmumiem, kas darbojas tajā pašā lidostā.

(30)

Tomēr, izņemot vienu punktu, Komisijai nebija nekādu šaubu, ka mācību izmaksas pamatos ir aprēķinātas pareizi. Komisijas vienīgās bažas bija saistītas ar apsvērumu, ka lielāko daļu apmācību vajadzētu veikt darba vietā un tādējādi, iespējams, atrēķināt no apmācības dalībnieku izmaksām kā produktīvās stundas.

(31)

Vācija norāda, ka paziņotais mācību atbalsts atbilst visiem tirgus saderības nosacījumiem, kas paredzēti Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regulā (EK) Nr. 68/2001 par EK līguma 87. un 88. punkta piemērošanu mācību atbalstam (8). Pirmkārt, Vācija sniedza pietiekamu informāciju, kas apliecina, ka mācību ietvaros darba vietā netiek zaudētas produktīvā darba stundas.

(32)

Otrkārt, Vācija apstrīd to, ka Komisija šajā lietā ir tiesīga piemērot nepieciešamības kritēriju, jo tādējādi tā pārkāpj nediskriminācijas principu. Šai jaunajai pieejai nav tiesisku pamatu, un tā ir pretrunā attiecīgajiem EK tiesību aktiem vai Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei.

(33)

Vācija norāda, ka Regulas (EK) Nr. 68/2001 11. apsvērumā ir minēti trīs kritēriji, pēc kuriem jāpārbauda, vai atbalsts nepārsniedz nepieciešamo minimumu: mācību projekta veids, uzņēmuma lielums un uzņēmuma atrašanās vieta. Pamatojoties uz šiem trim kritērijiem, tiek lemts, vai atbalsta pasākumiem bijis stimulējošs efekts un vai tie ir samērīgi. Saskaņā ar Kopienas mācību atbalsta sistēmu (9) stimulējošais efekts nav konstatējams tikai tādos gadījumos, kad atbalsts piešķirts par labu lieliem uzņēmumiem specifiskiem mācību pasākumiem ārpus atbalstāmajiem reģioniem saskaņā ar EK līguma 87. panta 3. punkta a) vai c) apakšpunktu. Tā kā vairāk nekā 80 % paziņotā mācību projekta veido vispārēji mācību pasākumi un uzņēmums atrodas atbalstāmā reģionā saskaņā ar EK līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu, mācību atbalsts tomēr veicina stimulējošu efektu. Turklāt, tā kā paziņotā atbalsta gadījumā nav pārsniegta atbalsta pieļaujamā maksimālā intensitāte, mācību atbalsta pozitīvā ietekme ir proporcionāla konkurences kropļojumam, un tādējādi ir ievērots proporcionalitātes kritērijs.

(34)

Treškārt, Vācija uzsver, ka, pārbaudot arī obligāti paziņojamos projektus, Komisijai ir jāpiemēro 32. punktā minētie saderības kritēriji. Vācija atzīmē, ka atbalstiem, uz kuriem neatteicas paziņošanas pienākums, un atbalstiem, kas pārsniedz 1 miljona euro slieksni un tādēļ ir jāpaziņo, nedrīkstētu piemērot atšķirīgus saderības kritērijus; obligāti paziņojamo projektu pārbaude nedrīkstētu būt ierobežojošāka nekā projektiem, uz kuriem paziņošanas pienākums neattiecas. Tāpēc mācību atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, ja tas atbilst visiem Regulā (EK) Nr. 68/2001 paredzētajiem nosacījumiem. Pēc Vācijas domām to apliecina arī Komisijas daudzu gadu lēmumu pieņemšanas prakse, kā piemēru minot Volvo Gent lietu (10). Kā uzsver Vācija, Komisijai ir jāņem vērā, ka DHL mācību projekts atbilst Webasto Lēmumā (11) noteiktajiem nosacījumiem.

(35)

Ceturtkārt, dažādu pārbaužu kritēriju piemērošana ir pretrunā ar tiesiskās noteiktības un vienlīdzīgas attieksmes principiem.

(36)

Piektkārt, Vācija atzīmē, ka Komisijas Lēmumi Ford Genk un GM Antwerp atbalstu lietās nav precedenti, uz kuriem atsaukties šajā gadījumā, jo šo lietu pamatā esošie apstākļi ir citādi. Abās minētajās lietās mācību atbalstu bija plānots izmantot jauna modeļa ieviešanai un tālākai darbinieku nodarbināšanai, savukārt DHL gadījumā mācību atbalsts plānots, lai apmācītu jaunos darbiniekus, kas strādās jaunuzceltajā loģistikas centrā. DHL projekts no pārējiem gadījumiem atšķiras sekojoši: Vairāk nekā 80 % no DHL mācību pasākumiem ir vispārējās apmācības pasākumi; uzņēmums atrodas atbalstāmā reģionā saskaņā ar EK līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu; jaunajā gaisa loģistikas centrā DHL vēlas radīt jaunas darba vietas; turklāt aviācijas nozarē atšķirībā no autoindustrijas nav vērojams jaudas pārpalikums, lielas izaugsmes iespējas.

(37)

Sestkārt, Vācija sniedz papildu informāciju par jautājumiem, kas uzdoti Komisijas lēmumā, ar ko uzsāk procedūru. Vācija paskaidro, ka attiecīgajos tiesību aktos ir norādīti apmācības līmeņa minimālie standarti. Taču tajos nav norādīts minimālais atbilstoši izglītotu darbinieku skaits, kuri uzņēmumam būtu jāpieņem darbā. Vienlaikus Vācija norāda, cik darbinieku varētu būt nepieciešams, lai loģistikas centru varētu nodot ekspluatācijā, un secina, ka mācību pasākumi papildu darbiniekiem pārsniedz uzņēmuma darbībai nepieciešamās prasības. Saskaņā ar Vācijas iesniegtā mācību konsultanta veiktā pētījuma rezultātiem DHL varētu veiksmīgi uzsākt Leipcigas-Halles loģistikas centra darbību arī ar mazāku darbinieku skaitu, nekā plānots paziņotajā mācību projektā.

(38)

Arī atbalsta saņēmējs DHL pauda atzinumu, kurā līdzīgi Vācijai norāda, ka Komisija, veicot saderības pārbaudi, atkāpjas no savas agrākajos gadījumos piemērotās vispārējās lēmumu pieņemšanas prakses. Turklāt paziņotais atbalsts atbilst visiem Regulā (EK) Nr. 68/2001 izklāstītiem kritērijiem. Komisijas pieeja ir pretrunā tiesiskās noteiktības un vienlīdzīgas attieksmes principiem; tā nedrīkstētu rīkoties citādi kā iepriekšējos lēmumos par mācību atbalsta piešķiršanu, kuros jautājums par to nepieciešamību netika detalizēti pārbaudīts. Turklāt lēmumi par atbalstu Ford Genk un GM Antwerp lietās neatspoguļo vispārējo lēmumu pieņemšanas praksi, jo šajos gadījumos apstākļi bija citādi un tos nevar pēc analoģijas attiecināt uz DHL Leipzig gadījumu. Tāpat DHL norāda uz Komisijas 2006. gada jūnija lēmumu par mācību atbalsta piešķiršanu Webasto atbilstoši noteiktajiem kritērijiem, saskaņā ar kuriem arī DHL mācību projektam jābūt saderīgam ar kopējo tirgu. Visbeidzot DHL atkārto, ka atšķirīga pieeja pieteiktā mācību projekta gadījumā rada nepieļaujamu DHL diskrimināciju.

(39)

DHL sniedz arī papildu informāciju par Komisijas Lēmumā uzdotajiem jautājumiem. Pirmkārt, attiecīgajos valsts, Eiropas un starptautiskajos tiesību aktos ir noteiktas prasības, kas attiecas tikai uz apmācības saturu un darbinieku kvalifikāciju darbam ar kravu un gaisa kuģiem, taču nav noteikts minimālais darbinieku skaits. Otrkārt, plānotie mācību pasākumi nebūtu paredzēti tikai likumos paredzēto nosacījumu izpildei, bet gan pārsniegtu obligātās prasības. Tāpēc visiem pasākumiem, kas pārsniedz tiesību aktos paredzētās prasības, varētu apsvērt arī alternatīvas iespējas (piemēram, ārpakalpojumi un apakšlīgumu slēgšana). Tomēr, tā kā šīs alternatīvas ir tikai projektu līmenī, DHL nav uzdevis veikt sīki izstrādātu izmaksu analīzi, kurā būtu iekļautas izmaksas par nepieciešamo obligāto un minimālo apmācību, kā arī papildu izmaksas saistībā ar apakšlīgumiem, un/vai jau izglītotu profesionāļu pieņemšanu darbā. DHL nav arī informācijas par konkrētajā jomā parasti piedāvāto apmācības līmeni.

(40)

Vēl savus apsvērumus, pievienojoties Komisijas viedoklim, sniedz DHL konkurents UPS. Pirmkārt, UPS uzsver, ka gadījumā, ja DHL Hub un DHL EAT pieņems darbā jaunus darbiniekus, uzņēmumam tik un tā vajadzēs veikt noteiktus mācību un instruktāžas pasākumus. Tādējādi mācību pasākumi noteiktā apmērā ir nepieciešami, un uzņēmumam tie ir jāveic arī bez atbalsta piešķiršanas.

(41)

Otrkārt, UPS atzīmēja, ka DHL saskaņā ar attiecīgiem valsts un Eiropas tiesību aktiem ir pienākums piedāvāt minimālo apmācību saviem darbiniekiem, piemēram, pilnvarotiem pārstāvjiem. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 2320/2002 par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas drošības jomā (12) pilnvarotos pārstāvjus ieceļ, pilnvaro un atzīst kompetentā iestāde (šajā gadījumā Federālā aviācijas iestāde [Luftfahrt-Bundesamt]). Šim nolūkam Federālā aviācijas iestāde ir pieņēmusi vadlīnijas un izdevusi mācību plāna paraugu, kurā ir noteikti obligātie mācību pasākumi. Obligātā apmācība attiecībā uz DHL EAT darbiniekiem ir noteikta Komisijas 2003. gada 20. novembra Regulā (EK) Nr. 2042/2003 par gaisa kuģu un aeronavigācijas ražojumu, daļu un ierīču lidojumderīguma uzturēšanu un šo uzdevumu izpildē iesaistīto organizāciju un personāla apstiprināšanu (13). Treškārt, DHL ir saņēmis reģionālu atbalstu jaunu darba vietu radīšanai, tāpēc nevarētu būt runa par to, ka DHL atteiktos no mācību pasākumiem un pieņemtu skaitu mazāku darbinieku, bet tā vietā izšķirtos par apakšlīgumu slēgšanu vai ārpakalpojumiem.

(42)

Komisija uzskata, ka pasākums ir valsts atbalsts EK līguma 87. panta 1. punkta nozīmē, kas tiek piešķirts dotācijas formā no valsts līdzekļiem. Pasākumam ir selektīvs raksturs, jo tas attiecas tikai uz DHL. Selektīvās dotācijas draud izkropļot konkurenci, jo tādējādi DHL gūst priekšrocības attiecībā pret konkurējošiem uzņēmumiem, kuri nesaņem atbalstu. Visbeidzot, jāņem vērā, ka ekspressūtījumu tirgū, kurā DHL tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem uzņēmumiem, starp dalībvalstīm notiek intensīva tirdzniecība.

(43)

Vācija pieprasa atļauju piešķirt atbalstu, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 68/2001.

(44)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 68/2001 5. pantu atbalstam, kas pārsniedz 1 miljonu euro vienam uzņēmuma mācību projektam, nepiemēro atbrīvojumu no paziņošanas pienākuma saskaņā ar EK līguma 88. panta 3. punktu. Komisija atzīmē, ka plānotais atbalsts ir EUR 7 753 307 apmērā un to plānots piešķirt vienam uzņēmumam, un ka mācību pasākumi ir vienots projekts. Pēc Komisijas domām plānotajam atbalstam tādējādi piemērojams paziņošanas pienākums, un Vācijai to ir izpildījusi.

(45)

Regulas (EK) Nr. 68/2001 16. apsvērumā ir apstiprināts 5. panta pamatā esošais mērķis un norādīts, ka šādus atbalstus nevar atbrīvot no paziņošanas pienākuma: “Ir lietderīgi, lai lielas atbalsta summas Komisija novērtētu atsevišķi pirms to izmantošanas.”

(46)

Novērtējot konkrēto mācību atbalstu, kuram nav piemērojams atbrīvojums saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 68/2001, Komisijai, pirms apstiprināt atbalsta piešķiršanu, saskaņā ar iepriekšējiem lēmumiem (14) ir jāveic atsevišķs novērtējums (15), pamatojoties uz EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Šajās individuālajās pārbaudēs Komisija pēc analoģijas balstās uz Regulas (EK) Nr. 68/2001 pamatprincipiem. Tas jo īpaši nozīmē, ka tiek pārbaudīts, vai ir izpildīti atbrīvojuma piešķiršanas kritēriji saskaņā ar minētās Regulas 4. pantu un vai atbalsts ir nepieciešams kā stimuls, lai atbalsta saņēmējs varētu īstenot mācību pasākumus.

(47)

Komisija jau lēmumā par procedūras uzsākšanu ir pārbaudījusi, vai paziņotais projekts atbilst atbrīvojuma piešķiršanas kritērijiem saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 68/2001 4. pantu.

(48)

Pirmkārt, ir noskaidrots, ka norādītā atbalsta intensitāte nepārsniedz Regulas (EK) Nr. 68/2001 4. panta 2. un 3. punktā noteiktās atbalsta robežvērtības – 35 % apmērā speciāliem mācību pasākumiem (35 % no […] = [(apm. 5–25 %)]) un 60 % apmērā vispārējiem mācību pasākumiem (60 % no […] = [(apm. 75–95 %)]). Tā kā projekts atrodas atbalstāmā reģionā saskaņā ar EK līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu, Vācija drīkst paaugstināt maksimālā atbalsta robežu no 25 % un 50 % attiecīgi vēl par 10 procentu punktiem.

(49)

Otrkārt, mācību pasākumu attaisnotās izmaksas ir saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 68/2001 4. panta 7. punktu. Pētījums apliecināja, ka attaisnotās personāla izmaksas mācību pasākumos iesaistītajiem darbiniekiem acīmredzami nepārsniedz kopējo pārējo attaisnoto izmaksu summu. Vācija atzīmēja, ka, lai arī liela daļa mācību notiek darba vietā, produktīvās darba stundas netiek samazinātas.

(50)

Lēmuma uzsākt procedūru galvenais arguments bija tas, ka mācību pasākumu var atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu tikai tad, ja tas nav tieši nepieciešams atbalsta saņēmēja uzņēmuma darbībai. Komisija atzina, ka atbalsta nepieciešamība ir vispārējs saderības kritērijs, un nonāca pie šāda secinājuma: ja atbalsts neveicina papildu pasākumu nepieciešamību, kā tas būtu tikai tirgus konjunktūras ietekmē, nav sagaidāms, ka atbalstam būs pozitīvi un tirdzniecības kropļojumu izlīdzinoši rezultāti, un tāpēc to nevar apstiprināt. Ja uzņēmums veiktu atbalstītos pasākumus jebkurā gadījumā, tātad arī bez minētā atbalsta, attiecīgā mācību atbalsta gadījumā nevarētu būt runa par to, ka tas kalpo ekonomiskās attīstības “veicināšanai” EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē vai ka tas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 68/2001 10. apsvērumu palīdz izlīdzināt tirgus nepilnības, kā rezultātā savukārt uzņēmums kopumā pārāk maz investē darbinieku apmācībā (16). Tas neskar Regulā (EK) Nr. 68/2001 pieminētos no paziņošanas pienākuma atbrīvotos atbalstus, no kuriem prima facie izriet, ka tie kalpo ekonomiskās attīstības veicināšanai.

(51)

Tas, ka Komisija pārbauda stimulējoša efekta esību un noraida likumā paredzētos mācību pasākumus, pēc Vācijas domām ir jauna pieeja, kas nav saskaņā ar EK tiesību aktiem, patvaļīga atkāpe no līdzšinējās lēmumu pieņemšanas prakses, kuras rezultātā mācību atbalsta piešķiršana reģionālās politikas mērķiem kļūst neiespējama. Komisija nevar piekrist šiem argumentiem šādu iemeslu dēļ:

(52)

Vispirms jāatgādina, ka mācību atbalsti tiek pārbaudīti, pamatojoties uz Regulu (EK) 68/2001, kuras 4. apsvērumā ir minēts: “Šī regula neskar dalībvalstu iespēju paziņot par mācību atbalstu. Šādus paziņojumus Komisija vērtēs, jo īpaši ņemot vērā šajā regulā izklāstītos kritērijus vai saskaņā ar piemērojamām Kopienas pamatnostādnēm un sistēmām, ja tādas pamatnostādnes un sistēmas pastāv.”

(53)

Turklāt 16. apsvērumā ir uzsvērts: “Ir lietderīgi, lai lielas atbalsta summas Komisija novērtētu atsevišķi pirms to izmantošanas. Tādēļ uz atbalstu, kas pārsniedz noteiktu summu, kurš būtu jānosaka EUR 1 000 000 apmērā, neattiecina šajā regulā paredzēto atbrīvojumu, un tas paliek pakļauts Līguma 88. panta 3. punkta prasībām.”

(54)

Visbeidzot, 4. apsvērumā ir norādīts: “Mācību atbalsta sistēma būtu jāatceļ no šīs regulas spēkā stāšanās dienas, jo sistēmas saturu aizstāj šī regula.”

(55)

Tā kā plānotais atbalsts pārsniedz 1 miljonu euro, nav šaubu, ka tas ir jāpaziņo un Komisijai tas ir jāapstiprina. Turklāt ir skaidrs, ka šādam atbalstam principā būtu jāatbilst Regulas (EK) Nr. 68/2001 4. pantā iekļautajiem atbrīvojuma piešķiršanas kritērijiem.

(56)

Vācija apšauba, ka Komisija ir kompetenta pārbaudīt, vai atbalstam ir stimulējošs efekts. Pēc Komisijas domām valsts atbalsta koncepcija un jo īpaši nepieciešamības kritērijs paredz to, ka atbalstam piemīt stimulējošs efekts attiecībā uz saņēmēju. Tas nevar kalpot kopējām interesēm, ja valsts atbalsta pasākumus (arī mācību pasākumus), kurus atbalsta saņēmējs veiktu arī bez atbalsta. Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 68/2001, rīcības plānu “Valsts atbalsts” un Tiesas nolēmumu par nosacījumiem, ar kuriem atbalsts var tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu, Komisija savos jaunākajos lēmumos (Ford Genk, GM Antverp) attiecīgos mācību atbalstus ir mērķtiecīgi pārbaudījusi arī attiecībā uz stimulējošā efekta esību.

(57)

Lai nostiprinātu savu nostāju, Vācija norāda, ka atbalsta, uz kuru attiecas paziņošanas pienākums, saderība ar kopējo tirgu būtu jāpārbauda saskaņā ar Regulā minētajiem kritērijiem, un šajā sakarā citē Regulas (EK) Nr. 68/2001 4. apsvērumu, kurā sacīts, ka “Šādus paziņojumus Komisija vērtēs, jo īpaši ņemot vērā šajā regulā izklāstītos kritērijus”. Tomēr Vācija neievēro to, ka vārdi “jo īpaši” nozīmē tieši to, ka atsevišķu gadījumu pārbaude neaprobežojas ar Regulā (EK) Nr. 68/2001 paredzēto atbalsta pārbaudi. Tā kā 16. apsvērumā ir skaidri norādīts, ka attiecīgie atbalsti ir jāpārbauda atsevišķi, nevar būt runa par to, ka šī pārbaude aprobežotos ar Regulā noteiktajiem kritērijiem, un tā jāveic, tieši pamatojoties uz EK līguma 87. pantu.

(58)

Otrkārt, Vācija atzīmē, ka Regula (EK) Nr. 68/2001 būtu jāinterpretē, balstoties uz 1998. gada Kopienas mācību atbalsta sistēmu, kuru piemēroja pirms minētās regulas spēkā stāšanās un kurā tika definēti kritēriji, pēc kuriem jāpārbauda liela apjoma atbalsta stimulējošais efekts. Jo īpaši Vācija norāda, ka saskaņā ar šo Kopienas sistēmu stimulējošais efekts ir panākams tad, ja mācību projekts tiek īstenots atbalstāmā reģionā atbilstīgi EK līguma 87. panta 3. punkta a) vai c) apakšpunktam. Komisija nevar piekrist šādam uzskatam, jo Regulas (EK) Nr. 68/2001 4. apsvērums neatstāj nekādas šaubas par to, ka Kopienas mācību atbalsta sistēma tiek atcelta līdz ar minētās Regulas stāšanos spēkā. Komisijas nolūks bija aizstāt Kopienas sistēmu ar Regulu (EK) Nr. 68/2001, un tāda arī bija minētās Regulas darbība. Tas ir acīmredzams citu valodu versijās, kurās Regulas (EK) Nr. 68/2001 4. apsvērumā viennozīmīgi teikts, ka Kopienas mācību atbalsta sistēma “jāatceļ”, bet tās saturu “aizstāj”. Turklāt tas ir viennozīmīgi noteikts arī agrākos Komisijas lēmumos (17). Turklāt minētajā Regulā nav pārņemta šīs Kopienas sistēmas tiesiskā prezumpcija par stimulējoša efekta esību, bet tajā apzināti norādīts, ka mācību atbalsti noteiktos apstākļos var būt saderīgi ar kopējo tirgu (18). Taču, ja uzņēmējs nepieciešamos pasākumus būtu veicis arī bez atbalsta, tad šādam atbalstam nav stimulējoša efekta.

(59)

Treškārt, Vācija un jo īpaši atbalsta saņēmējs atzīmē, ka papildu pārbaude par atbalsta nepieciešamību, balstoties uz EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, nozīmētu, ka visa Regula (EK) Nr. 68/2001 ir pretrunā ar šo EK līguma noteikumu. Tādējādi tiek acīmredzami pieņemts, ka atbalsta nepieciešamība nav jāpārbauda. Komisija nevar piekrist šim argumentam, jo tajā acīmredzami nav ņemts vērā, ka gadījumā, ja atbalsts ir mazāks par 1 miljonu euro un atbilst minētās Regulas kritērijiem, tiek pieņemts, ka ir izpildīts arī nepieciešamības kritērijs.

(60)

Ceturtkārt, Vācija apgalvo, ka Komisija nav piemērojusi tādu pašu pieeju kā agrākos gadījumos, kuros netika pārbaudīta stimulējošā efekta pastāvēšana. Tas ir pareizs apgalvojums. Taču Komisija paskaidroja, ka tās piemērotā pieeja ir mainīta, pamatojoties uz precīzāk izstrādātu ekonomisko pieeju. Pieeja tika mainīta un viennozīmīgi atzīta, veicot detalizētas pārbaudes Ford Genk un GM Antwerp atbalsta lietās. Tomēr Vācija atzīmē, ka Komisijas piemērotā pieeja nav konsekventa, jo pēc oficiālās pārbaudes procedūras uzsākšanas Ford Genk lietā lēmums vismaz divās citās lietās, proti, BMW Österreich (Lieta Nr. 304/2005) (19) un Webasto (Lieta Nr. 653/2005) tika pieņemts bez atbilstošas pārbaudes vai balstoties uz kādu citu pārbaudi. Komisija atzīmēja, ka šie lēmumi bez detalizētas pārbaudes tika pieņemti pirms pirmās no abu iepriekšminēto lietu detalizēto pārbaužu beigšanas, sākot ar kurām Komisija ieviesa diferencētu pieeju. Protams, Komisija var uzlabot un mainīt pārbaužu pieeju, ja tam ir pietiekams pamatojums. Tas attiecas uz Ford Genk un GM Antwerp gadījumiem, taču ne uz agrākām atbalsta lietām. Tādējādi Komisija pirms lēmuma pieņemšanas Ford Genk lietā varēja balstīties uz savu iepriekšējo lēmumu praksi.

(61)

Piektkārt, Vācija un atbalsta saņēmējs apstrīd, ka Komisija varētu atsaukties uz Ford Genk un GM Antwerp atbalsta lietām, jo to pamatā ir citi apstākļi nekā DHL gadījumā. Komisijai būtu jābalstās vairāk uz savu Lēmumu atbalsta lietas Webasto gadījumā. To nevar nekādā gadījumā attiecināt uz DHL gadījumu, jo tajā, atšķirībā no šiem abiem gadījumiem, nav runa par automobiļu nozari. Arī Lēmumā par atbalsta piešķiršanu Webasto, uz kuru atsaucas Vācija un atbalsta saņēmējs, runa ir par automobiļu nozari. Vienīgā atšķirība, iespējams, ir apstāklī, ka pirmos divos gadījumos runa bija par jau esošajām uzņēmuma struktūrām, bet DHL un Webasto gadījumi attiecās uz jaunu uzņēmuma struktūru izveidošanu. Lai gan abos pirmos gadījumos jebkurš atbalsts pasākumiem, kuri tiktu veikti arī bez atbalsta palīdzības, ir darbības atbalsts, Komisija neredz iemeslu, kāpēc par darbības atbalstu nebūtu uzskatāms atbalsts mācību pasākumam jaunizveidotā struktūrā, kas tiktu veikts jebkurā gadījumā. Arī šajā gadījumā uzņēmums saņem atbalstu pasākumiem, kas tam būtu jāveic jebkurā gadījumā.

(62)

Turklāt jaunizveidotas struktūras gadījumā mācību pasākumi, kas būtu jāveic arī bez atbalsta, nav attaisnojami ar apsvērumiem, kas ir reģionālā atbalsta piešķiršanas pamatā, jo reģionālie nelabvēlīgie apstākļi jākompensē ar reģionālajiem investīciju atbalstiem, nevis mācību atbalstiem. Šajā sakarā Vācija piezīmē, ka izredzēm saņemt valsts atbalstu vajadzīgiem un plašiem mācību pasākumiem bijusi izšķirošā loma DHL galīgā lēmuma pieņemšanā par loģistikas centra vietas izvēli. Komisija tomēr uzskata, ka Eiropas Savienībā uzņēmumi parasti lēmumus pieņem, cenšoties samazināt izdevumus un paaugstināt rentabilitāti. Uzņēmumi, kas plāno pārvietot ražotnes, bieži vien apsver vairākus konkurējošus izvietojumus dažādās dalībvalstīs. Lēmums par atrašanās vietas izvēli balstās ne tikai uz gaidāmajām uzņēmuma darbības izmaksām (tostarp mācību izmaksām pieņemtajiem darbiniekiem, kam bieži vien nav atbilstošas kvalifikācijas) un citiem saimnieciskiem ieguvumiem vai zaudējumiem (piemēram, vietējie noteikumi par darba laiku), bet arī uz iespēju iegūt valsts atbalsta līdzekļus (t. i., reģionālo atbalstu). Komisija nevar piekrist minētajam argumentam, jo mācību atbalsti atšķirībā no reģionāliem investīciju atbalstiem nav paredzēti, lai ietekmētu izvietojuma izvēli, bet gan, lai kompensētu Kopienā trūkstošos ieguldījumus mācību pasākumos. Zems profesionālās kvalifikācijas līmenis atbalstāmā reģionā ir reģionāla problēma, kas risināma ar reģionālo investīciju atbalstu palīdzību.

(63)

Balstoties uz iepriekš izklāstīto informāciju, Komisija ir nākusi pie slēdziena, ka DHL liela daļa no mācību pasākumiem saviem darbiniekiem būtu jāveic jebkurā gadījumā arī bez atbalsta piešķiršanas. Tas izriet galvenokārt no diviem secinājumiem, kas sīkāk izklāstīti tālāk tekstā. Pirmkārt, darbinieku apmācība ir vajadzīga, lai gaisa loģistikas centrs uzsāktu savu darbību, otrkārt, mācību pasākumi lielākoties ir paredzēti tiesību aktos.

(64)

Attiecībā uz mācību pasākumu nepieciešamību ir konstatēts, ka DHL pārvietošanai uz Leipcigu-Halli (Vācija) ir līdzīgas sekas kā jauna uzņēmuma dibināšanai, jo DHL, lai uzsāktu darbību, ir jāpieņem darbā jauni darbinieki. Uzņēmuma darbības vajadzību apmierināšanai acīmredzot iespējami trīs risinājumi: DHL varētu pieņemtu darbā darbiniekus, kuri uzņēmumam būtu jāapmāca; DHL varētu pieņemt darbā jau apmācītus darbiniekus; ja nebūtu pieejami atbilstoši kvalificēti darbinieki, DHL par noteiktiem pakalpojumiem varētu noslēgt apakšlīgumus.

(65)

Vācija nav iesniegusi papildu informāciju, lai pilnībā kliedētu Komisijas šaubas attiecībā uz DHL iespējām savā jaunajā darbības vietā pieņemt darbā pietiekamu daudzumu apmācītu darbinieku. Vācija turklāt ir apstiprinājusi, ka darbinieki no Briseles, t.i., līdzšinējās DHL atrašanās vietas, nav gatavi mainīt darba vietu uz Vāciju. DHL arī nav norādījis, vai uzņēmums ir spējīgs atrast pietiekamu jau apmācītu darbinieku skaitu vietējā vai Eiropas darba tirgū, lai varētu sākt darbību. Acīmredzami vietējā darba tirgū atbilstoši apmācīti darbinieki nav pieejami, un arī Eiropas gaisa satiksmes pakalpojumu darba tirgū ir samērā grūti atrast atbilstošus profesionāļus.

(66)

Turklāt Vācija nav pārliecinoši pamatojusi DHL argumentu, ka bez atbalsta piešķiršanas vairāku pakalpojumu veikšana tiktu uzticēta apakšuzņēmumiem un tādējādi varētu būt jāatsakās no plānotajiem mācību pasākumiem. Tāpat Vācija nav pierādījusi, ka Leipcigas lidostā ir pieejami attiecīgo pakalpojumu sniedzēji. Pirmkārt, pat apakšlīgumu slēgšanas gadījumā būtu nepieciešami daži mācību pasākumi un, otrkārt, veicot kopējās DHL un Leipcigas-Halles investīcijas, jau ir paredzēts, ka visus ekspressūtījumu dienestu pakalpojumus veiks paša uzņēmuma darbinieki un DHL pat piedāvās savus pakalpojumus arī konkurējošiem, tajā pašā lidostā esošiem uzņēmumiem. Tāpēc Komisija ir nonākusi pie secinājuma, ka pakalpojumu nodošana apakšuzņēmumiem neietilpst DHL plānos un tā radītu papildu izdevumus.

(67)

Turklāt Vācija norādījusi, ka DHL saskaņā ar EK līguma 87. panta 3. punktu atbalstāmā reģionā radīs jaunas darba vietas, tādēļ atšķirībā no gadījuma ar automobiļu ražotājiem Beļģijā runa nav tikai par atbalsta sniegšanu uzņēmumam, bet gan par atbalstu jaunizveidotam uzņēmumam, kuram nav atbilstoši apmācītu darbinieku. Komisijai ir jānoraida šis arguments, jo DHL, pārceļoties ārpus Briseles, jaunā uzņēmuma vajadzībām jebkurā gadījumā būtu jāveic mācību pasākumi, neraugoties uz jaunā uzņēmuma izvietojumu.

(68)

Saskaņā ar Komisijai pieejamo informāciju lielākā daļa mācību pasākumu ir obligāti saskaņā ar valsts un Eiropas tiesību aktiem. Tā kā DHL veiktie pakalpojumi pēc savas būtības ir saistīti ar paaugstinātu drošības risku, saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem ir spēkā noteikti minimāli standarti un drošības prasības par apiešanos ar kravu, kā arī lidmašīnu pārbaudi un tehnisko kontroli.

(69)

Tas attiecas uz mācību pasākumiem pirmslidojuma un lidlauka pārbaužu jomā, kas ir paredzēti DHL EAT mehāniķiem un tehniskajiem darbiniekiem. Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2042/2003, darbiniekiem, kas piedalās lidaparātu uzturēšanā, ir jābūt licencētiem, lai varētu izdot gaisa kuģa izmantošanas sertifikātus. Nosacījumi šādas licences saņemšanai ir izklāstīti minētajā Regulā un attiecas uz atbilstošo mācību pasākumu apjomu un saturu.

(70)

Iecerētie mācību pasākumi atbilst iepriekšminētajiem tiesību aktu noteikumiem un attiecas uz divām profesiju grupām: lidmašīnas mehāniķi ar tiesībām izdot sertifikātu par tehnisko apkopi (A kategorija) un lidmašīnas tehniķi/mehāniķi ar tiesībām izdot sertifikātu (kategorija B1). Šīm abām profesiju grupām mācību pasākumi noris šādā veidā:

(71)

Atsevišķi DHL EAT mācību pasākumi tiks papildināti ar mācību dienām darba vietā, kas būtiski pārsniegs teorētiskajai apmācību daļai veltīto darba dienu skaitu.

(72)

Vācija apzinās, ka DHL nevar uzsākt darbību bez atbilstoši izglītota personāla, kam ir atbilstošas licences. Tā kā visi paredzētie mācību pasākumi ir paredzēti atbilstoši Regulai (EK) Nr. 68/2001, Vācijas iestādes norāda, ka DHL nevar veikt nekādus ierobežojumus mācību pasākumos. Tomēr tās atzīmē, ka DHL bez atbalsta neveiks vispār nekādus mācību pasākumus, bet gan pieņems darbā darbiniekus no konkurējošiem uzņēmumiem, kam jau ir nepieciešamā sertifikācija, vai arī lems par apakšlīgumu slēgšanu.

(73)

Saskaņā ar Vācijas veikto izdevumu analīzi apakšlīgumu slēgšanas izmaksas ir zemākas nekā personāla izmaksas, ieskaitot izdevumus par mācību pasākumiem (par [(5–20 %)] zemāki A kategorijas darbiniekiem un aptuveni par [(10–30 %)] B1 kategorijas darbiniekiem). Tomēr Vācija nav pierādījusi, ka atbilstošs pakalpojumu sniedzējs vispār ir pieejams.

(74)

Attiecībā uz iespēju pieņemt darbā jau apmācītus darbiniekus no konkurējošiem uzņēmumiem Vācija nav iesniegusi pierādījumus tam, ka Eiropas darba tirgū ir pieejami kvalificēti un apmācīti darbinieki, kas būtu gatavi mainīt darba vietu uz Leipcigas-Halles loģistikas centru. Vācija uzskata, ka Eiropas darba tirgū trūkst apmācītu un kvalificētu mehāniķu un tehnisko darbinieku gaisa transporta pakalpojumu jomā.

(75)

Turklāt Vācija ir iesniegusi izdevumu analīzi par angļu valodas kursiem, kas paredzēti DHL EAT mehāniķiem un tehniķiem. Vācija uzskata, ka šajā gadījumā runa ir par vispārējiem mācību pasākumiem, kas pārsniedz tiesību aktos paredzētos obligātos mācību pasākumus. Tāpēc Vācija ir novērtējusi kursu attaisnotās izmaksas uz [(0,5–1)] miljoniem euro. Komisija tomēr secina, ka šajos kursos galvenokārt tiks mācīti tehniskie termini angļu valodā. Otrkārt, tā norāda, ka lidaparātu tehniskā kontrole praksē ir standartizēta visā Eiropā, tādējādi DHL EAT mehāniķiem un tehniķiem būtu jāpārvalda tehniskie termini angļu valodā. Turklāt, pēc Komisijas domām, šie tehnisko terminu angļu valodas kursi pieder pie obligātās standarta mācību programmas. Tāpēc Komisija uzskata, ka DHL jebkurā gadījumā būtu jāpiedāvā tehnisko terminu angļu valodas kursi arī bez atbalsta piešķiršanas.

(76)

Balstoties uz šiem atzinumiem, Komisija ir nonākusi pie secinājuma, ka pieminētie mācību pasākumi ir gan paredzēti tiesību aktos, gan nepieciešami, lai nodrošinātu DHL EAT veiksmīgu darbību, tādēļ uzņēmumam tie būtu jāveic jebkurā gadījumā arī bez atbalsta piešķiršanas. Tāpēc Komisija uzskata, ka mācību izmaksas DHL EAT mehāniķiem un tehniķiem nav attaisnotās izmaksas atbalsta saņemšanai.

(77)

Pirmslidojuma/pēclidojuma aģentiem II ir sekojoši pienākumi: Ground Service Equipment (zemes pakalpojumu iekārtu) apkalpošana un vadīšana; lidaparātu iekraušana un izkraušana; lidojuma dokumentācijas nodošana; ziņojumu sastādīšana, kā arī saziņa ar pilotiem un lidostas iestādēm. Paziņotā projekta ietvaros plānots apmācīt 210 pirmslidojuma/pēclidojuma aģentus II, kam paredzētas attaisnotās izmaksas [(2–3)] miljonu euro apjomā.

(78)

Saskaņā ar Vācijas likumiem pirmslidojuma/pēclidojuma aģenti II drīkst uzsākt darbu lidlaukā tikai tad, kad pabeiguši apmācības kursus “Darbs ar Ground Service Equipment” (“Arbeitsschutzgesetz”) un “Drošība” (BGV C 10 FBO) un saņēmuši autokrāvēja vadītāja apliecību (BGG 925 – autokrāvēja vadītāju apmācība un pieņemšana darbā). Tiem jābūt apmācītiem arī par darbu ar bīstamām kravām un ar to saistīto risku (“Gefahrstoffeverordnung”). Visbeidzot, pirmslidojuma/pēclidojuma aģentiem II ir jābeidz apmācība par darbu ar bīstamām kravām saskaņā ar IATA prasībām.

(79)

Saskaņā ar 77. un 78. punkta paskaidrojumiem var secināt, ka pieteiktajā projektā paredzētie mācību pasākumi lielā mērā ir paredzēti tiesību aktos: darbs ar ierīcēm, lai pārvietotu lidmašīnas, lidmašīnu atledošana (pamatkurss), lidmašīnu atledošana (atkārtošanas kurss), vadītāja apliecība darbam lidlaukā, darbs un tā nosacījumi lidlaukā; ugunsdrošības noteikumi; darbs ar kravas nodalījuma durvīm; pirmā palīdzība, autokrāvēja vadīšanas apliecība, IATA PK 7/8, Ground Service Equipment, briesmas darbā lidlaukā; drošības noteikumi lidlaukā, lidostas drošības noteikumi. ULD-Build-up kurss ievadam kravas konteineru uzbūvē, kas attiecas tikai uz darbu ar speciālajiem DHL konteineriem.

(80)

Kursi “G25/41 profesionālā medicīniskā pārbaude” (4 no kopumā 240 mācību stundām), “DIN EN 9001:2000 kvalitātes vadība un procedūras” un “DIN EN 14001 vides aizsardzība un organizācijas struktūra” (8 no kopumā 240 mācību stundām) nav noteikti kā obligāti tiesību aktos. Tā kā Vācija ir uzsvērusi, ka DHL pats veiks visus ar loģistikas centra darbību saistītos pakalpojumus un pat piedāvās tos citiem konkurentiem, kas atrodas Leipcigas-Halles lidostā, un nav pierādījusi, ka DHL šos kursus bez atbalsta nepiedāvātu, tad, acīmredzot, tie pieder pie DHL darbinieku mācību paketes, kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu veiksmīgu loģistikas centra darbību. Šis gaisa loģistikas centrs līdzās Honkongai (Ķīna) un Vilmingtonai (ASV) ir pasaulē nozīmīgākais DHL loģistikas centrs. Jo sevišķi no kursa “Profesionālā medicīniskā pārbaude” šobrīd nevarētu atteikties, jo darbinieki tajā tiek apmācīti, kā atpazīt, vai kāds darbinieks neapdraud paša darba vietas drošību, jo sekmīgai DHL darbībai jānovērš neparedzami kavējumi. Saskaņā ar pieejamo informāciju pirmslidojuma/pēclidojuma aģenti II, kas ir pabeiguši šādu apmācību, ir spējīgi pārbaudīt jauno darbinieku profesionālo atbilstību. Saskaņā ar 25. punktā izklāstītajiem vērtējuma pamatnosacījumiem Komisija nonākusi pie secinājuma, ka mācību pasākumi gan nav tiesību aktos paredzēti, taču ir būtiski loģistikas centra netraucētai darbībai, un tādēļ DHL tie būtu jāveic jebkurā gadījumā. Kurss par kvalitātes standartiem nav tiesību aktos paredzēts, taču Deutsche Post vadība to ir noteikusi kā obligāto nosacījumu visām DHL filiālēm. DHL ir paziņojis, ka visi darbinieki tiek mērķtiecīgi apmācīti, lai iegūtu DIN EN 9001 sertifikātu (20). Turklāt tika norādīts, ka DIN EN 14001 sertificēšana notiks no 2008. gada jūlija (21). Tādējādi mācību pasākumi, kas ir šā lēmuma priekšmets, ir viennozīmīgi nepieciešami, lai sasniegtu uzņēmuma stratēģijā plānotos standartus, un tādēļ būtu jāveic arī bez atbalsta piešķiršanas. Turklāt DHL meitasuzņēmumi reklamē, ka to pakalpojumiem ir visaugstākie standarti, kā apliecina arī attiecīgie DIN sertifikāti. Tāpēc DHL kā vadošais pakalpojuma sniedzējs acīmredzami spēj šīs izmaksas iekļaut savas cenu stratēģijas ietvaros. Tāpēc Komisija uzskata, ka DHL minētos mācību pasākumus veiktu arī bez atbalsta piešķiršanas.

(81)

Balstoties uz konstatētajiem faktiem, Komisija ir nonākusi pie secinājuma, ka daži no mācību pasākumiem pirmslidojuma/pēclidojuma aģentiem II ir obligāti saskaņā ar tiesību aktiem, taču citi ir daļa no uzņēmuma kvalitātes stratēģijas, tādējādi visi pasākumi nepieciešami gaisa loģistikas centra darbībai un tādēļ veicami arī bez atbalsta saņemšanas. Tāpēc Komisija uzskata, ka mācību izmaksas pirmslidojuma/pēclidojuma aģentiem II nav iekļaujamas attaisnotajās izmaksās.

(82)

Šo jomu regulē Regula (EK) Nr. 2320/2002. Saskaņā ar Vācijas Gaisa drošības likuma 8. un 9. pantu lidlauka ekspluatantam un gaisa satiksmes uzņēmumam ir pienākums apmācīt savus drošības dienesta darbiniekus un arī visus pārējos darbiniekus.

(83)

DHL drošības dienestu kursi lielākoties gan saturiski, gan apmācības stundu skaita ziņā atbilst mācību pasākumiem, kas saskaņā ar Gaisa satiksmes drošības apmācības plānu darbiniekiem un kravu kontrolei paredzēti Regulā (EK) Nr. 2320/2002. Apmācības modelis IATA PK 7/8 balstās uz IATA bīstamo kravu pārvadāšanas noteikumiem, kas Vācijas likumos ir aizvietots ar NfL II-36/05. Arī pirmās palīdzības kursi un ievads ugunsdrošības noteikumos saskaņā ar Vācijas likumu par darba drošības noteikumiem ir iekļauti obligātajā apmācībā.

(84)

Tikai kursi “vadītāja apliecības iegūšana darbam lidlaukā” un “kvalitātes pārvaldība”) (8 no kopumā 300 apmācību stundām) ir piedāvāti papildus, t. i., tie nav paredzēti tiesību aktos. Tā kā Vācija ir uzsvērusi, ka DHL visu pakalpojumus, kas saistīti ar loģistikas centra darbību, veiks pats, un nav norādījusi, ka DHL šos kursus bez atbalsta palīdzības neveiktu, Komisija uzskata, ka tie pieder kopējai apmācību paketei. Arī drošības dienesta darbiniekiem paredzētie kursi “DIN EN 9001:2000” un “DIN EN 14001” atbilst parastajai Deutsche Post darbības praksei un tādējādi ir DHL kopējās darbības neatņemama sastāvdaļa (sk. 80. punktu). Kursi transportlīdzekļa vadītāja apliecības iegūšanai darbam lidlaukā jebkurā gadījumā arī šķiet esam obligāta drošības darbinieku darbam, jo tiem jebkurā laikā jābūt pieejai skrejceļiem un lidlaukam. Nebūtu nozīmes apdraudēt loģistikas centra netraucētu darbību, ja drošības dienesta darbiniekiem nebūtu pieejas lidlaukam (kā izklāstīts 90. un nākamajos punktos, šajā gadījumā ir iespējams ierobežot apmācību līdz noteiktam darbinieku skaitam). Saskaņā ar 25. punktā izklāstītajiem vērtējuma pamatnosacījumiem Komisija nonākusi pie secinājuma, ka mācību pasākumi gan nav tiesību aktos paredzēti, taču ir būtiski loģistikas centra netraucētai darbībai, un tādēļ DHL tie būtu jāveic jebkurā gadījumā. Tādēļ Komisija uzskata, ka DHL no šiem diviem kursiem neatteiktos arī bez atbalsta piešķiršanas.

(85)

Tā kā 83. un 84. punktā minētie drošības dienesta darbinieku apmācību kursi ir obligāti, Komisija nevar piekrist Vācijas argumentam, ka DHL varētu nodarbināt tikai minimālu kvalificēto darbinieku skaitu, kas pārējos darbiniekus apmācītu darba vietā. Kā uzskata Komisija, no sniegtās informācijas izriet, ka visiem drošības dienesta darbiniekiem ir jāiegūst pilnīga apmācība iepriekšminētajos mācību pasākumos.

(86)

Balstoties uz šiem konstatējumiem, Komisija nonākusi pie secinājuma, ka mācību izmaksas drošības dienesta darbiniekiem nav attaisnojamas atbalsta saņemšanai.

(87)

Tikai attiecībā uz operatīvās vadības darbiniekiem Komisija ir nonākusi pie citādiem secinājumiem. Šīs kategorijas darbinieku apmācība ietver angļu valodu, darba tiesību pamatus, saziņu, sarunu vadību, personāla vadību, praktisko apmācību, konfliktu pārvaldību, komandas veidošanu, sarunas vadīšanu darbinieku pieņemšanai darbā, kā arī darījuma sarunu vadīšanu. Pieteiktā projekta ietvaros ir jāapmāca 110 operatīvās vadības darbinieki, kam tiktu paredzētas attaisnojamās izmaksas [(1–2)] miljonu euro apmērā. Vidējā līmeņa vadības darbinieki tiktu atlasīti no esošā darbinieku vidus, kas jau būtu beiguši pārējos mācību pasākumus (t. i., pirmslidojuma/pēclidojuma aģenti II un drošības dienesta darbinieki).

(88)

Šī vadības apmācība pievienojas pirmslidojuma/pēclidojuma aģentu un drošības dienesta darbinieku mācību pasākumiem un nešķiet gaisa loģistikas centra darbībai būtiski nepieciešama. Lielākoties tā sniedz iespēju darba devējam paaugstināt amatā darbiniekus, kurus DHL jau nodarbina un kuru personīgās un sociālās prasmes būtu jāattīsta. Turklāt kopumā runa ir par vispārējiem, ne tikai gaisa satiksmes nozarei nepieciešamiem mācību pasākumiem, kuros iegūtās zināšanas var viegli izmantot arī citos uzņēmumos un kuri kopumā veicinātu darba vides un darbinieku savstarpējo attiecību uzlabošanos uzņēmumā.

(89)

Balstoties uz apsvērumiem 87. un 88. punktā, Komisija ir nonākusi pie secinājuma, ka mācību pasākumi operatīvās vadības darbiniekiem nav likumos paredzēti un pārsniedz DHL Leipcigas-Halles gaisa loģistikas centra uzņēmuma netraucētai darbībai nepieciešamos pasākumus. Tādēļ šīs izmaksas ir attaisnotas mācību atbalsta saņemšanai.

(90)

Saskaņā ar Vācijas iesniegto izmaksu pētījumu (sk. 37. punktu), gaisa loģistikas centra darbību varētu nodrošināt 134 pirmslidojuma/pēclidojuma aģenti II. Ja krāvēju grupu no 6 darbiniekiem abus par šoferiem strādājošos pirmslidojuma/pēclidojuma aģentus II aizvietotu ar un pirmslidojuma/pēclidojuma aģentiem I, tas vēl joprojām atbilstu gan likumā noteiktām prasībām, gan arī uzņēmuma vajadzībām. Vācija norādījusi, ka tādējādi papildus 76 pirmslidojuma/pēclidojuma aģenti II DHL nebūtu jāapmāca un ka viņu apmācība bez mācību atbalsta netiktu turpināta. Attaisnotās izmaksas šiem papildu 76 pirmslidojuma/pēclidojuma aģentiem II ir [(0,5–1,5)] miljoni euro par vispārējiem mācību pasākumiem un [(0,01–0,03)] miljoni euro par specifiskiem mācību pasākumiem.

(91)

Ja DHL tomēr patiešām aizvietotu pirmslidojuma/pēclidojuma aģentus II, kas strādātu par šoferiem, ar pirmslidojuma/pēclidojuma aģentiem I, pēdējie arī būtu jāapmāca līdz noteiktam līmenim, un jo īpaši attiecībā uz lidmašīnu iekraušanu un izkraušanu, Ground Service Equipment apkalpošanu (tas galvenokārt attiecas uz transportlīdzekļa vadītāja apliecību darbam lidlaukā, darbu un darba uzdevumiem lidlaukā, autokrāvēja vadīšanas apliecību, apmācību lidlauka drošības noteikumos, ugunsdrošības noteikumiem, pirmo palīdzību utt.). Saskaņā ar Vācijas iesniegto pētījumu mācību izmaksas papildu pirmslidojuma/pēclidojuma aģentu I apmācībai būtu [(0,1–0,5)] miljoni euro par vispārējiem mācību pasākumiem un [(0,01–0,03)] miljoni euro par specifiskiem mācību pasākumiem.

(92)

Pēc Komisijas domām šīs izmaksas, kuras DHL tik un tā būtu jāsedz, lai pabeigtu attiecīgo pirmslidojuma/pēclidojuma aģentu I apmācību, būtu jāsamazina, lai attaisnojamās izmaksas par papildu 76 pirmslidojuma/pēclidojuma aģentu II apmācību būtu [(0,4–1) miljoni] euro. Tā kā tikai šie mācību pasākumi pārsniedz nepieciešamo pasākumu apmēru, kas DHL būtu jānosedz jebkurā gadījumā, Komisija nonākusi pie secinājuma, ka tikai šī summa ir attaisnota atbalsta saņemšanai.

(93)

Arī attiecībā uz drošības darbiniekiem Vācija norāda, ka gaisa loģistikas centrs varētu nodarbināt 70 darbiniekus sākotnēji minēto 110 vietā. Papildu 40 darbinieku iztrūkumu varētu kompensēt ar pastiprinātu novērošanas kameru uzraudzību, tādējādi gaisa loģistikas centra drošība neciestu. Attiecīgā pētījumā tika noskaidrots minimālais darbinieku skaits, kas ir nepieciešams personu un kravu drošības kontrolei, un pareizināts ar maiņu skaitu. Aprēķinā ņemts vērā arī kopējais darba dienu skaits nedēļā, kā arī papildu darbinieku iesaistīšana atvaļinājumu vai slimības gadījumā, lai nodrošinātu nepārtrauktu uzņēmuma darbību un drošību. Pētījumā tika nonākts pie secinājuma, ka papildu mācību pasākumu izmaksas veidotu attaisnotās izmaksas [(0,05–0,2)] miljonu euro apmērā.

(94)

Taču Vācija arī piemetināja, ka DHL plāno nodarbināt 110 drošības dienesta darbinieku, jo uzņēmumam ar augstu reputāciju, kas darbojas visā pasaulē, ir jāizvairās no incidentiem drošības jomā. Šādi starpgadījumi varētu ietekmēt kravu transporta kvalitāti, novest pie būtiskiem kavējumiem un rezultātā ietekmēt attiecības ar klientiem. Lai neapdraudētu kravu transporta darbību, DHL ir apzināti izlēmis par “papildu nodrošinājumu”. Balstoties uz šiem apsvērumiem, Komisija neatbalsta Vācijas izvirzītos argumentus, ka gaisa loģistikas centra sekmīgu darbību varētu nodrošināt 70, nevis 110 drošības dienesta darbinieki. Saskaņā ar 25. punktā izklāstītajiem vērtējuma pamatnosacījumiem Komisija nonākusi pie secinājuma, ka mācību pasākumi gan nav tiesību aktos paredzēti, taču ir būtiski loģistikas centra netraucētai darbībai, un tādēļ DHL tie būtu jāveic jebkurā gadījumā.

(95)

Balstoties uz šiem konstatētajiem faktiem, var secināt, ka kopējie mācību pasākumi, kuru ietvaros tiktu apmācīti 110 drošības dienesta darbinieki, lai gaisa loģistikas centru varētu nodot ekspluatācijā un, darbību uzsākot, varētu iegūtās zināšanas nodot arī tālāk, būtu jāveic jebkurā gadījumā. Tādēļ Komisija uzskata, ka šīs izmaksas nevar attiecināt uz mācību atbalstu.

3.   tabula

(96)

Pamatojoties uz Vācijas iesniegto izmaksu analīzi, Komisija aprēķinājusi izmaksas papildu mācību pasākumiem šādi (22):

4.   tabula

(97)

Paziņotais pasākums (ar pieteiktām atbalsta izmaksām [(10–15)] miljonu apmērā) ietver arī izmaksas [(8–12)] miljonu apmērā, kas DHL jāsedz jebkurā gadījumā arī bez mācību atbalsta piešķiršanas. Šī paziņotā atbalsta daļa nerada papildu mācību pasākumus, bet gan attiecas uz parastām uzņēmuma darbības izmaksām, un tādējādi varētu pazemināt uzņēmuma parastās izmaksas. Tādēļ atbalstu nevar apstiprināt.

(98)

Pārējiem pasākumiem attaisnotās izmaksas ir [(2–3)] miljonu euro apmērā. Tas atbilst atbalstam EUR 1 578 109 apmērā. Tikai šī atbalsta daļa atbilst kopējā tirgus saderības kritērijiem.

(99)

Komisija nonākusi pie secinājuma, ka DHL pieteiktais atbalsts DHL Leipzig vajadzībām plānots [(8–12)] miljonu euro apmērā, ko DHL jebkurā gadījumā, arī atbalsta nepiešķiršanas gadījumā, būtu jāuzņemas, un arī izmaksas mācību pasākumiem 2 630 182euro apmērā, kas nav paredzēti tiesību aktos un tādējādi neietilpst uzņēmuma nepieciešamo pasākumu klāstā.

(100)

Tādēļ Komisija uzskata, ka daļa pieteiktā atbalsta, kas attiecīgajiem mācību pasākumiem nav nepieciešami, neveicina papildu mācību pasākumu ieviešanu, bet gan sedz parastos uzņēmuma izdevumus un tādējādi ļauj uzņēmumam pazemināt esošās izmaksas. Tādēļ pēc Komisijas domām atbalsts būtu pretrunā vispārējām interesēm un kropļotu konkurenci, kā arī traucētu tirdzniecības nosacījumus. Tāpēc atbalsta piešķiršanu nevar attaisnot ar EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteikto. Tā kā nav iespējams piemērot nekādus citus izņēmumus saskaņā ar EK līguma 87. panta 2. un 3. punktu, atbalsts 6 175 198euro apmērā neatbilst kopējā tirgus saderības kritērijiem.

(101)

Pārējie pieteiktie pasākumi ar attaisnotajām izmaksām [(2–3)] miljonu euro apmērā, kam paredzēts atbalsts EUR 1 578 109 apmērā, atbilst EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā izklāstītajiem kritērijiem par kopējā tirgus saderību,

22.11.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 312/s3