27.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 372/1

(1)

Ir būtiski veicināt sadarbību un apmaiņu kultūras jomā, lai cienītu un sekmētu kultūru un valodu dažādību Eiropā un uzlabotu Eiropas pilsoņu zināšanas par citām Eiropas kultūrām, vienlaikus veicinot apziņu par kopīgo kultūras mantojumu. Tādējādi sadarbības popularizēšana kultūras un valodu jomā, kā arī kultūru un valodu dažādības popularizēšana palīdz Eiropas Savienības pilsonību padarīt par taustāmu realitāti, sekmējot Eiropas pilsoņu tiešu dalību integrācijas procesā.

(2)

Aktīva kultūras politika Eiropas kultūru dažādības saglabāšanai, kā arī Eiropas kopīgo kultūras aspektu un kultūras mantojuma popularizēšanai, var uzlabot Eiropas Savienības ārējo redzamību.

(3)

Lai pilsoņi pilnībā atbalstītu Eiropas integrāciju un piedalītos tajā, būtu vairāk jāuzsver, cik būtiski viņu identitātei ir kopīgās kultūras vērtības un saknes, kā arī piederība sabiedrībai, kas balstīta uz brīvību, taisnīgumu, demokrātiju, cilvēka cieņas un integritātes ievērošanu, iecietību un solidaritāti, pilnībā ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu.

(4)

Ir svarīgi, lai kultūras nozare dotu ieguldījumu un piedalītos plašākā Eiropas politikas attīstībā. Tā kā kultūras nozare pati par sevi ir nozīmīgs darba devējs un turklāt pastāv acīmredzama saikne starp kultūru un ekonomikas attīstību, ir svarīgi stiprināt kultūras politiku reģionālā, valsts un Eiropas mērogā. Attiecīgi būtu jāpalielina kultūras industriju nozīme ar Lisabonas Stratēģiju saistītās pārmaiņās, jo šīs nozares dod arvien lielāku ieguldījumu Eiropas ekonomikā.

(5)

Ir svarīgi arī veicināt aktīvu pilsonību un stiprināt cīņu pret jebkāda veida diskrimināciju, tostarp rasismu un ksenofobiju. Vairojot pēc iespējas vairāku cilvēku iespējas baudīt kultūru, var apkarot sociālo atstumtību.

(6)

Līguma 3. pantā paredzēts, ka – veicot visas minētajā pantā nosauktās darbības – Kopienai jātiecas novērst nevienlīdzību un veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību.

(7)

Kultūras programmas “Kaleidoskops”, “Ariadne” un “Rafaels”, un “Kultūra 2000”, kas izklāstītas, attiecīgi, Lēmumos Nr. 719/96/EK (3), Nr. 2085/97/EK (4), Nr. 2228/97/EK (5) un Nr. 508/2000/EK (6), ir pozitīvi posmi, īstenojot Kopienas rīcību kultūras jomā. Tādējādi ir gūta vērā ņemama pieredze, jo īpaši izvērtējot šīs kultūras programmas. Šobrīd ir nepieciešams racionalizēt un stiprināt Kopienas darbības kultūras jomā, pamatojoties uz izvērtējumu un ieinteresēto pušu starpā notikušo apspriežu rezultātiem, kā arī uz Eiropas iestāžu darbu. Tālab būtu jāizveido programma.

(8)

Eiropas iestādes dažādos gadījumos ir izteikušas savu viedokli par tēmām, kas skar Kopienas rīcību kultūras jomā, un par kultūras sadarbības izaicinājumu, jo īpaši Padomes 2002. gada 25. jūnija Rezolūcijā par jaunu darba plānu Eiropas sadarbībai kultūras jomā (7) un 2002. gada 19. decembra Rezolūcijā, ar kuru īstenoja darba plānu Eiropas sadarbībai kultūras jomā (8), Eiropas Parlamenta 2001. gada 5. septembra Rezolūcijā par kultūru sadarbību Eiropas Savienībā (9), 2002. gada 28. februāra Rezolūcijā par programmas “Kultūra 2000” īstenošanu (10) un 2002. gada 22. oktobra Rezolūcijā par teātra un skatuves mākslas dinamisma nozīmi paplašinātajā Eiropā (11), kā arī 2003. gada 4. septembra Rezolūcijā par kultūras nozares uzņēmumiem (12) kā arī Reģionu komitejas 2003. gada 9. oktobra Atzinumā par programmas Kultūra 2000 paplašināšanu.

(9)

Padome savās iepriekšminētajās rezolūcijās uzsvēra, cik vajadzīgi ir Kopienas mērogā pieņemt saskaņotāku pieeju attiecībā uz kultūru un ka Eiropas pievienotā vērtība ir svarīgs un noteicošs jēdziens Eiropas sadarbības īstenošanā kultūras jomā, kā arī vispārējs priekšnosacījums Kopienas pasākumiem kultūras jomā.

(10)

Lai realizētu ieceri par kopēju kultūras telpu Eiropas tautām, ir svarīgi sekmēt kultūras darbinieku starpvalstu mobilitāti, māksliniecisku un kultūras darbu un produktu starpvalstu apriti, kā arī veicināt dialogu un apmaiņu kultūras jomā.

(11)

Padome 2004. gada 16. novembra Secinājumos par kultūras darba plānu (2005.-2006.), Eiropas Parlaments 2003. gada 4. septembra Rezolūcijā par kultūras industrijām un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2004. gada 28. janvāra Atzinumā par kultūras industrijām Eiropā ir pauduši viedokli, ka vajadzētu vairāk ņemt vērā tādu kultūras industriju saimnieciskās un sociālās iezīmes, kas nav audiovizuālās industrijas. Turklāt jaunajā programmā būtu jāņem vērā sagatavošanās darbības tādai sadarbībai kultūras jautājumos, kas veicināta no 2002.-2004. gadā.

(12)

Saistībā ar to ir jāveicina kultūras darbinieku pastiprināta sadarbība, mudinot tos izveidot daudzgadu sadarbības projektus, tādējādi ļaujot tiem izvērst kopējas darbības, nodrošināt atbalstu mērķtiecīgākiem pasākumiem ar īstenu Eiropas pievienoto vērtību, atbalstīt simboliskus kultūraspasākumus, atbalstīt Eiropas kultūras sadarbības organizācijas un sekmēt Eiropas interešu tematu izpēti, kā arī informācijas apkopošanu un izplatīšanu un darbības, lai pēc iespējas palielinātu projektu ietekmi Eiropas sadarbības jomā, kā arī Eiropas kultūras politikas izstrādes jomā.

(13)

Atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumam Nr. 1622/2006/EK (2006. gada 24. oktobris), ar ko nosaka Kopienas rīcību pasākumam Eiropas Kultūras galvaspilsēta no 2007. līdz 2019. gadam (13) , būtu jāpiešķir atbilstīgs finansējums šim pasākumam, kas guvis lielu Eiropas iedzīvotāju ievērību un stiprina iedzīvotāju piederības sajūtu kopīgai kultūras telpai. Vislielākā nozīme saistībā ar šo pasākumu būtu jāpiešķir sadarbībai Eiropā kultūras jomā.

(14)

Atbalsts būtu jāpiešķir to Eiropas kultūras sadarbības organizāciju darbībām, kas pilda Eiropas kultūras vēstnieku pienākumus, pamatojoties uz Eiropas Savienības gūto pieredzi saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 792/2004/EK (2004. gada 21. aprīlis), ar ko ievieš Kopienas rīcības programmu, kas vajadzīga, lai atbalstītu Eiropas līmeņa organizācijas kultūras jomā (14).

(15)

Programmai, ievērojot vārda brīvības principu, ir jāveicina Eiropas Savienības centieni, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību un cīņu pret visa veida diskrimināciju.

(16)

Eiropas Savienības kandidātvalstis un EBTA dalībvalstis, kas pievienojušās EEZ līgumam, būtu jāatzīst par iespējamiem Kopienas programmu dalībniekiem atbilstīgi nolīgumiem, kas noslēgti ar minētajām valstīm.

(17)

Eiropadomes Saloniku sanāksmē 2003. gada 19. un 20. jūnijā tika pieņemta “Saloniku Darba kārtība Rietumbalkānu valstīm: ceļā uz Eiropas integrāciju”, kurā paredzēts, ka Kopienas programmām vajadzētu būt atvērtām valstīm, kurās norit stabilizācijas un asociācijas process, pamatojoties uz pamatnolīgumiem, kas Kopienai jāparaksta ar minētajām valstīm. Nepieciešamības gadījumā, minētās valstis saskaņā ar budžeta plāna izskatīšanu var piedalīties programmā vai sadarboties ierobežotā apjomā saskaņā ar papildus asignējumu piešķiršanu un īpašām procedūrām, par ko jāvienojas iesaistītajām pusēm.

(18)

Programmai vajadzētu būt pieejamai arī sadarbībai ar citām trešām valstīm, kas ir parakstījušas tādus nolīgumus ar Kopienu, kuros iekļauti kultūras jautājumi saskaņā ar procedūrām, kas jānosaka.

(19)

Lai paaugstinātu Kopienas darbību pievienoto vērtību, ir nepieciešams nodrošināt saskanību un savstarpēju papildināmību starp darbībām, kas veiktas saistībā ar šo lēmumu un citām attiecīgām Kopienas politikām, darbībām un instrumentiem saskaņā ar Līguma 151. panta 4. punktu. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš saistībām starp Kopienas pasākumiem kultūras jomā un izglītības jomā, kā arī darbībām, ar ko veicina paraugprakses apmaiņu un tuvāku sadarbību Eiropas mēroga.

(20)

Attiecībā uz Kopienas atbalsta īstenošanu, būtu jāņem vērā kultūras nozares specifiskās īpatnības Eiropā un īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai administratīvās un finanšu procedūras pēc iespējas vienkāršotu un piemērotu noteiktajiem mērķiem, kā arī kultūras nozares attīstībai un praksei.

(21)

Komisija, dalībvalstis un kultūras kontaktpunkti darbosies, lai iedrošinātu mazāko kultūras pakalpojumu sniedzēju dalību daudzgadu sadarbības projektos un to darbību organizēšanā, kas paredzētas potenciālo projekta partneru pulcēšanai.

(22)

Programmā būtu jāapkopo īpašās Eiropas kultūras pakalpojumu sniedzēju zināšanas un pieredze. Vajadzības gadījumā Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai pievērstos tam, ka ir zemi kultūras pakalpojumu sniedzēju dalības rādītāji kādā dalībvalstī vai programmā iesaistītajā valstī.

(23)

Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jānodrošina nepārtraukta programmas uzraudzība un izvērtēšana, lai to varētu pielāgot, jo īpaši attiecībā uz prioritāru pasākumu īstenošanu. Izvērtējumā būtu jāiekļauj ārējais izvērtējums, ko veic neatkarīgas, neieinteresētas struktūras.

(24)

Programmas pārraudzības un izvērtēšanas procedūrās būtu jāizmanto mērķi un indikatori, kas ir konkrēti, izmērāmi, sasniedzami, atbilstīgi mērķiem un noteiktajiem termiņiem.

(25)

Būtu jāīsteno atbilstīgi pasākumi, lai novērstu pārkāpumus un krāpšanu un lai atgūtu pazaudētus, nepiemēroti piešķirtus vai izlietotus līdzekļus.

(26)

Ir jāizveido vienots kultūru sadarbības finansēšanas un plānošanas instruments ar nosaukumu Programma “Kultūra” laikposmam no 2007. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim.

(27)

Ar šo lēmumu visam programmas laikam paredz finansējumu, kas ir galvenā atsauce, kā paredzēts 37. punktā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Iestāžunolīgumā (2006. gada 17. maijs) par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (15).

(28)

Šā lēmuma īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (16).

(29)

Šā lēmuma finansiālai īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (17), (turpmāk “Finanšu regula”) un saskaņā ar Komisijas Regulu (EK, Euratom) Nr. 2342/2002 (2002. gada 23. decembris), ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (18).

(30)

Kopienas darbība papildina valstu vai reģionālu darbību kultūru sadarbības jomā. Ņemot vērā to, ka šā lēmuma mērķus – proti, paplašināt Eiropas kultūras telpu, kas balstīta uz kopēju kultūras mantojumu (kultūras darbinieku starpvalstu mobilitāte Eiropā, mākslas darbu, māksliniecisku un kultūras produktu starpvalstu aprite un starpkultūru dialogs) – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs attiecīgo jautājumu starpvalstu rakstura dēļ, un to, ka darbības apjoma vai seku dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā lēmumā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(31)

Būtu jāizstrādā pārejas noteikumi, lai nodrošinātu vienmērīgu pāreju no Lēmumos Nr. 508/2000/EK un Nr. 792/2004/EK paredzētajām programmām uz programmu, kas izveidota ar šo lēmumu,

a)

sekmēt kultūras darbinieku starpvalstu mobilitāti;

b)

veicināt darbu un māksliniecisku un kultūras produktu starpvalstu apriti;

c)

sekmēt starpkultūru dialogu.

a)

atbalsts šādām darbībām kultūras jomā:

b)

atbalsts Eiropas līmeņa organizācijām kultūras jomā;

c)

atbalsts izpētei, kā arī informācijas apkopošanai un izplatīšanai un darbības, lai pēc iespējas palielinātu projektu ietekmi Eiropas sadarbībā kultūras jomā, kā arī Eiropas kultūras politikas izstrādes jomā.

a)

EBTA valstīm, kas ir EEZ dalībnieces – saskaņā ar EEZ līguma noteikumiem;

b)

kandidātvalstīm, kas izmanto pirmspievienošanās stratēģijas, lai pievienotos Savienībai – saskaņā ar vispārējiem principiem, noteikumiem un procedūrām šo valstu dalībai Kopienas programmās, kuri izstrādāti saskaņā ar pamatnolīgumiem;

c)

Rietumbalkānu valstīm – atbilstīgi procedūrām, kas noteiktas ar šīm valstīm, saskaņā ar pamatnolīgumiem, kas paredz minēto valstu dalību Kopienas programmās.

a)

gada darbības plānu, tostarp prioritātes, atlases kritērijus un procedūras;

b)

gada budžetu un līdzekļu sadalījumu starp dažādām programmas darbībām;

c)

procedūras programmas uzraudzībai un izvērtēšanai;

d)

finansiālo atbalstu, ko Kopiena sniedz saskaņā ar 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo ievilkumu: apjomu, ilgumu, sadalījumu un saņēmējus.

a)

tiem ir pietiekams daudzums darbinieku ar profesionālām iemaņām un valodu prasmēm, kas atbilstīgas darbam starptautiskas sadarbības jomā;

b)

tiem ir piemērota infrastruktūra, jo īpaši attiecībā uz informācijas un komunikāciju tehnoloģijām;

c)

to administratīvā darbība nodrošina apmierinošu uzdevumu izpildi un interešu konfliktu novēršanu.

a)

sekmējot vārda brīvības pamatprincipu;

b)

uzlabojot apzināšanos, cik svarīgi veicināt ilgtspējīgu attīstību;

c)

tiecoties Eiropas Savienībā veicināt savstarpēju sapratni un iecietību;

d)

novēršot jebkādu diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.

a)

ne vēlāk kā 2010. gada 31. decembrī – starpposma izvērtēšanas ziņojumu par programmas īstenošanas rezultātiem un īstenošanas kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem aspektiem;

b)

ne vēlāk kā 2011. gada 31. decembrī – paziņojumu par programmas turpināšanu;

c)

ne vēlāk kā 2015. gada 31. decembrī – ex post izvērtēšanas ziņojumu.

27.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 372/12

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 93/98/EEK (1993. gada 29. oktobris) par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņu saskaņošanu (3) ir būtiski grozīta (4). Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētā direktīva būtu jākodificē.

(2)

Bernes Konvencijā par literatūras un mākslas darbu aizsardzību un starptautiskajā Konvencijā par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību (Romas Konvencija) ietverti tikai minimāli attiecīgo tiesību aizsardzības termiņi, līgumslēdzējām valstīm atstājot iespēju piešķirt garākus termiņus. Dažas dalībvalstis ir izmantojušas šīs tiesības. Turklāt dažas dalībvalstis nav pievienojušās Romas Konvencijai.

(3)

Šā iemesla dēļ pastāv atšķirības attiecīgo valstu tiesību aktos, kas regulē autortiesību un blakustiesību aizsardzības termiņus, un tās var ierobežot preču brīvu apriti un brīvību sniegt pakalpojumus, kā arī traucēt konkurenci kopējā tirgū. Lai nodrošinātu līdzsvarotu iekšējā tirgus darbību, dalībvalstu tiesību akti būtu jāsaskaņo tā, lai vienādotu aizsardzības termiņus visā Kopienā.

(4)

Ir būtiski noteikt ne tikai aizsardzības termiņus vispār, bet arī atsevišķus jautājumus, kas saistīti ar to īstenošanu, piemēram, dienu, no kuras aprēķina katru aizsardzības termiņu.

(5)

Šīs direktīvas noteikumiem nebūtu jāiespaido to, kā dalībvalstis piemēro Bernes Konvencijas 14.a panta 2. punkta b), c) un d) apakšpunktu un 3. punktu.

(6)

Minimālais aizsardzības termiņš, kas noteikts Bernes Konvencijā, t.i., autora mūžs un 50 gadi pēc viņa nāves, bija paredzēts, lai nodrošinātu aizsardzību autoram un pirmām divām viņa pēcteču paaudzēm. Vidējais mūža ilgums Kopienā ir pagarinājies tiktāl, ka šis termiņš jau vairs neilgst divas paaudzes.

(7)

Dažas dalībvalstis ir paredzējušas garāku termiņu nekā 50 gadi pēc autora nāves, lai kompensētu pasaules karu iespaidu uz autoru darbu izmantošanu.

(8)

Blakustiesību aizsardzībai dažas dalībvalstis ir ieviesušas termiņu – 50 gadus pēc likumīgas publikācijas vai likumīgas publiskošanas.

(9)

Diplomātu konference, kas Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) aizgādnībā notika 1996. gada decembrī, tika noslēgta ar WIPO līgumu par izpildījumu un fonogrammām, kurā attiecīgi paredzēja izpildītāju un fonogrammu producentu aizsardzību. Šis līgums būtiski atjaunina blakustiesību starptautisko aizsardzību.

(10)

Iegūtu tiesību pienācīga ievērošana ir viens no vispārīgiem tiesību principiem, ko aizsargā Kopienas juridiskā sistēma. Šā iemesla dēļ autortiesību un blakustiesību aizsardzības termiņi, kas ieviesti ar Kopienas tiesību aktiem, nevar mazināt tiesību subjektu aizsardzību Kopienā pirms Direktīvas 93/98/EEK stāšanas spēkā. Lai pēc iespējas mazinātu pagaidu pasākumu iespaidu un ļautu iekšējam tirgum labi darboties, aizsardzības termiņiem vajadzētu būt tādiem, lai tos drīz nevajadzētu atkal pārskatīt.

(11)

Autortiesību un blakustiesību aizsardzības līmenim ir jābūt augstam, ņemot vērā to, ka šīs tiesības ir būtiskas intelektuālai jaunradei. To aizsardzība ļauj nodrošināt jaunradei un attīstībai vajadzīgos apstākļus autoru, kultūras nozaru, patērētāju un visas sabiedrības interesēs.

(12)

Lai nodrošinātu tādu maksimālu aizsardzību, kas reizē atbilstu iekšējā tirgus prasībām un vajadzībai radīt tādu juridisku vidi, kas veicina literāras un mākslinieciskas jaunrades harmonisku attīstību Kopienā, tad, saskaņojot autortiesību aizsardzības termiņu, tas būtu jāparedz 70 gadi pēc autora nāves vai 70 gadi pēc tam, kad darbs likumīgi darīts pieejams sabiedrībai, un blakustiesību aizsardzības termiņš būtu jāparedz 50 gadi pēc notikuma, no kā sākas termiņš.

(13)

Apkopojumus aizsargā saskaņā ar Bernes Konvencijas 2. panta 5. punktu, ja satura atlases un sakārtojuma ziņā tie ir intelektuāli darbi. Šos darbus aizsargā kā apkopojumus, ciktāl tas nav pretrunā ar autortiesībām, ko piemēro katram darbam šādos apkopojumos. Šā iemesla dēļ apkopojumos iekļautiem darbiem piemēro konkrētus aizsardzības termiņus.

(14)

Ja viena vai vairākas fiziskas personas atzītas par autoriem, pēc viņu nāves visos gadījumos būtu jāaprēķina aizsardzības termiņš. Autorības jautājums attiecībā uz visu darbu vai tā daļu ir jautājums, ko faktiski var risināt attiecīgo valstu tiesas.

(15)

Aizsardzības termiņi jāaprēķina no 1. janvāra nākamajā gadā pēc attiecīgā notikuma, tāpat kā to paredz Bernes Konvencija un Romas Konvencija.

(16)

Dalībvalstīs fotogrāfiju aizsardzību regulē dažādi principi. Fotogrāfiskus darbus saskaņā ar Bernes Konvenciju atzīst par oriģināliem, ja tie ir autora intelekta radīti un atspoguļo viņa personību, neņemot vērā nekādus citus kritērijus, piemēram, nopelnus vai nolūkus. Citu fotogrāfiju aizsardzība jāatstāj attiecīgo valstu tiesību aktu ziņā.

(17)

Lai izvairītos no atšķirībām blakustiesību aizsardzības termiņos, jānodrošina, lai visā Kopienā konkrētu termiņu sāktu aprēķināt vienā un tajā pašā laikā. Jāņem vērā izpildījumi, fiksācijas, pārraides, likumīgas publikācijas un likumīga publiskošana, tātad līdzekļi, ar ko blakustiesību objektus visās piemērotās formās dara uztveramus plašam personu lokam, lai varētu aprēķināt aizsardzības termiņu neatkarīgi no tā, kurā valstī noticis šis izpildījums, fiksācija, pārraide, likumīga publikācija vai likumīga publiskošana.

(18)

Nevar būt mūžīgas raidorganizāciju tiesības uz to raidījumiem neatkarīgi no tā, vai šos raidījumus raida pa vadiem vai pa gaisu, ietverot kabeļus vai mākslīgos pavadoņus. Šajā nolūkā aizsardzības termiņš jānosaka tikai no pirmās konkrēta raidījuma pārraides. Šis noteikums paredz izvairīties no jauna termiņa sākšanas gadījumos, ja raidījums ir idents agrākam raidījumam.

(19)

Dalībvalstis drīkst uzturēt spēkā vai ieviest citas blakustiesības, jo īpaši attiecībā uz kritisku un zinātnisku publikāciju aizsardzību. Lai Kopienas līmenī nodrošinātu pārskatāmību, dalībvalstīm, kas ievieš jaunas blakustiesības, tās tomēr jādara zināmas Komisijai.

(20)

Būtu jāatzīmē, ka šī direktīva neattiecas uz personiskajām tiesībām.

(21)

Būtu jāpiemēro aizsardzības termiņu salīdzinājums darbiem, kuru izcelsmes valsts saskaņā ar Bernes Konvenciju ir kāda trešā valsts un kuru autors nav Kopienas valstspiederīgais, ar nosacījumu, ka šis termiņš, par ko panākta vienošanās Kopienā, nav ilgāks par termiņu, kas noteikts šajā direktīvā.

(22)

Ja tiesību subjekts, kas nav Kopienas valstspiederīgais, ir tiesīgs saņemt aizsardzību saskaņā ar starptautiski nolīgtu blakustiesību aizsardzības termiņu, tam vajadzētu būt tādam, kāds paredzēts šajā direktīvā. Tomēr šis termiņš nevar būt ilgāks par to, kāds paredzēts trešā valstī, kuras valstspiederīgais ir tiesību subjekts.

(23)

Termiņu salīdzināšanas sekas nedrīkst dalībvalstīm radīt pretrunas ar to starptautiskiem pienākumiem.

(24)

Dalībvalstis drīkst pieņemt noteikumus par tādu līgumu interpretāciju, piemērošanu un turpmāku īstenošanu, kuri attiecas uz aizsargātu darbu un citu objektu izmantošanu un kuri noslēgti, pirms šīs direktīvas dēļ pagarināts aizsardzības termiņš.

(25)

Iegūtu tiesību un tiesiskās paļāvības ievērošana pieder pie Kopienas juridiskās kārtības. Dalībvalstis, saskaņā ar šo direktīvu atjaunojot autortiesības un blakustiesības, cita starpā var paredzēt to, ka noteiktos apstākļos nepiedzen maksājumus no personām, kas labticīgi izmantojušas attiecīgus darbus laikā, kad šādi darbi bija brīvi pieejami sabiedrībai.

(26)

Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz I pielikuma B daļā norādītajiem termiņiem direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos,

27.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 372/19

(1)

Gruntsūdeņi ir vērtīgs dabas resurss, kuri tādēļ jāaizsargā pret ķīmisku piesārņojumu un pasliktināšanos. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz tām ekosistēmām, kas ir atkarīgas no gruntsūdeņiem, un attiecībā uz gruntsūdeņu izmantošanu ūdensapgādei lietošanai cilvēku patēriņam;

(2)

Gruntsūdeņi ir viena no Eiropas Savienības apdraudētākajām un lielākajām saldūdens objektiem, turklāt vēl galvenais plašai sabiedrībai izmantojama dzeramā ūdens avots daudzos reģionos.

(3)

Gruntsūdeņi ūdens objektos, ko izmanto dzeramā ūdens iegūšanai vai ko paredzēts nākotnē izmantot šādam mērķim, ir jāaizsargā tā, lai izvairītos no šādu ūdens objektu kvalitātes pasliktināšanās, lai samazinātu dzeramā ūdens ieguvei vajadzīgo attīrīšanas līmeni, atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 7. panta 2. un 3. punktu (4).

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas Vides rīcības programmu (5), ir noteikts mērķis sasniegt tādu ūdens kvalitāti, kas nerada būtisku ietekmi un riskus cilvēku veselībai un videi.

(5)

Lai aizsargātu vidi kopumā, un jo īpaši cilvēku veselību, nedrīkst pieļaut bīstamu piesārņojošu vielu koncentrāciju gruntsūdeņos, tā jānovērš vai jāsamazina.

(6)

Direktīvā 2000/60/EK, ir iekļauti visaptveroši noteikumi par gruntsūdeņu aizsardzību un saglabāšanu. Saskaņā ar minētās direktīvas 17. pantu būtu jāpieņem pasākumi, lai novērstu un kontrolētu gruntsūdeņu piesārņojumu, tostarp kritēriji gruntsūdeņu labas ķīmiskās kvalitātes novērtēšanai, kā arī kritēriji ievērojamu un stabilu augšupejošu tendenču identificēšanai un tendenču maiņas sākumpunktu noteikšanai.

(7)

Ņemot vērā nepieciešamību sasniegt pastāvīgu gruntsūdeņu aizsardzības līmeni, būtu jāizstrādā kvalitātes standarti un robežvērtības un uz kopīgu pieeju balstīta metodoloģija, lai varētu noteikt kritērijus gruntsūdeņu objektu ķīmiskās kvalitātes novērtēšanai.

(8)

Nitrātu, augu aizsardzības līdzekļu un biocīdu kvalitātes standarti būtu jānosaka kā Kopienas kritēriji gruntsūdeņu objektu ķīmiskās kvalitātes novērtēšanai, un būtu jānodrošina atbilstība, attiecīgi, Padomes Direktīvai 91/676/EEK (1991. gada 12. decembris) attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (6), Padomes Direktīvai 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (7) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 98/8/EK (1998. gada 16. februāris) par biocīdo produktu laišanu tirgū (8).

(9)

Gruntsūdeņu aizsardzības nolūkos dažos apgabalos var nākties mainīt lauksaimniecības un mežsaimniecības metodes, kas varētu radīt ienākumu zudumu. Kopējā lauksaimniecības politika paredz finansēšanas mehānismus pasākumu īstenošanai, lai tā atbilstu Kopienas standartiem, proti, ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (2005. gada 20. septembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (9). Attiecībā uz gruntsūdeņu aizsardzības pasākumiem dalībvalstu pienākums būs izvēlēties prioritātes un projektus.

(10)

Noteikumi par gruntsūdeņu ķīmisko kvalitāti neattiecas uz dabā sastopamiem augstiem vielu vai jonu līmeņiem vai to rādītājiem, kas ir vai nu gruntsūdeņu objektā, vai saistītā virszemes ūdeņu objektā, un ko izraisījuši īpaši hidroģeoloģiski apstākļi, uz kuriem neattiecas piesārņojuma definīcija. Tāpat minētie noteikumi neattiecas uz īslaicīgām telpā ierobežotām izmaiņām plūsmas virzienā un ķīmiskajā sastāvā, ko neuzskata par intrūziju.

(11)

Būtu jānosaka kritēriji piesārņojošu vielu koncentrācijas ievērojamu un stabilu augšupejošu tendenču identificēšanai un tendenču maiņas sākumpunktu noteikšanai, ņemot vērā iespējamo kaitīgo ietekmi uz saistītām ūdens ekosistēmām vai atkarīgām sauszemes ekosistēmām.

(12)

Ja iespējams, dalībvalstīm būtu jāizmanto statistiskās procedūras ar nosacījumu, ka tās atbilst starptautiskiem standartiem un veicina monitoringa rezultātu ilgtermiņa salīdzināmību starp dalībvalstīm.

(13)

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 22. panta 2. punkta trešo ievilkumu no 2013. gada 22. decembra atceļ Padomes Direktīvu 80/68/EEK (1979. gada 17. decembris) par gruntsūdeņu aizsardzību pret dažu bīstamu vielu radītu piesārņojumu (10). Ir jānodrošina tādas aizsardzības nepārtrauktība, kas ir izveidota ar Direktīvu 80/68/EEK attiecībā uz pasākumiem, lai novērstu gan tiešu, gan netiešu piesārņojošo vielu ievadīšanu gruntsūdeņos.

(14)

Ir jānošķir bīstamas vielas, kuru ievadīšana būtu jānovērš, un citas piesārņojošas vielas, kuru ievadīšana būtu jāierobežo. Lai noteiktu bīstamās un nebīstamās vielas, kuras rada tiešu vai potenciālu piesārņojuma risku, būtu jāizmanto Direktīvas 2000/60/EK VIII pielikums, kurā uzskaitītas galvenās piesārņojošās vielas, kas attiecas uz ūdens vidi.

(15)

Pasākumos, kas paredzēti lai novērstu vai ierobežotu piesārņojošu vielu ievadīšanu gruntsūdeņu objektos, kurus izmanto vai kurus nākotnē paredzēts izmantot cilvēku patēriņam domātā ūdens ieguvē, kā minēts Direktīvas 2000/60/EK 7. panta 1. punktā, saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 2. punktu būtu jāiekļauj tādi pasākumi, kas nodrošinātu, ka ievērojot izmantoto ūdens attīrīšanas režīmu, un saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, iegūtais ūdens atbilst prasībām Padomes Direktīvā 98/83/EK (1998. gada 3. novembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (11). Saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 7. panta 3. punktu dalībvalstis var izveidot arī tāda lieluma aizsargjoslas, kādas kompetentā valsts iestāde uzskatītu par nepieciešamām, lai pasargātu dzeramā ūdens apgādi. Šādas aizsargjoslas var aptvert visas dalībvalsts teritoriju.

(16)

Lai nodrošinātu sistemātisku gruntsūdeņu aizsardzību, dalībvalstīm, kurām ir kopīgi gruntsūdeņu objekti, būtu jākoordinē savas darbības attiecībā uz monitoringu, robežvērtību noteikšanu un bīstamu vielu identificēšanu.

(17)

Drošas un salīdzināmas gruntsūdeņu monitoringa metodes ir svarīgs instruments gruntsūdeņu kvalitātes izvērtēšanai, kā arī pareizāko pasākumu izvēlei. Ar Direktīvas 2000/60/EK 8. panta 3. punktu un 20. pantu paredz standartizētu ūdens kvalitātes analīžu un monitoringa metožu izstrādi un vajadzības gadījumā īstenošanas pamatnostādņu, tostarp monitoringa, pieņemšanu.

(18)

Atsevišķās situācijās būtu jāpieļauj atbrīvojumi no pasākumiem, lai novērstu vai ierobežotu piesārņojošu vielu ievadīšanu gruntsūdeņos. Jebkurš atbrīvojums būtu jāpamato uz pārredzamiem kritērijiem un sīki jāizklāsta upju baseinu apsaimniekošanas plānos.

(19)

Būtu jāizanalizē, kā vides aizsardzības līmeni un iekšējā tirgus darbību ietekmē dažādas gruntsūdeņu robežvērtības, ko nosaka dalībvalstis.

(20)

Būtu jāveic pētījumi, lai noteiktu labākus gruntsūdeņu ekosistēmas kvalitātes un aizsardzības nodrošināšanas kritērijus. Ja vajadzīgs, gūtās atziņas būtu jāņem vērā, īstenojot vai pārskatot šo direktīvu. Šādi pētījumi, kā arī zināšanu, pieredzes un pētījumu rezultātu izplatīšana ir jāveicina un jāfinansē.

(21)

Ir jāparedz pārejas pasākumi attiecībā uz laikposmu no šīs direktīvas īstenošanas dienas līdz dienai, kad Direktīva 80/68/EEK tiek atcelta.

(22)

Direktīvā 2000/60/EK izklāstīta prasība pēc kontrolēm, tostarp prasība iepriekš izsniegt atļaujas gruntsūdeņu objektu mākslīgai uzpildīšanai vai papildināšanai, ja vien šāda mākslīga uzpildīšana vai papildināšana nekompromitē avotam vai uzpildītai vai papildinātam gruntsūdeņu objektam paredzēto vides mērķu sasniegšanu.

(23)

Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 2. punktā un VI pielikuma B daļā – par pasākumu programmu – ietverts nepilnīgs tādu papildu pasākumu saraksts, ko dalībvalstis var izvēlēties pieņemt kā pasākumu programmas daļu, cita starpā:

(24)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāparedz saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (12).

(25)

Attiecībā uz vispārējiem pasākumiem, ar ko paredzēts grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, jo īpaši jāizmanto regulatīvā kontroles procedūra, cita starpā svītrojot tādus elementus vai papildinot šo direktīvu ar jauniem nebūtiskiem elementiem,

a)

kritērijus gruntsūdeņu labas ķīmiskās kvalitātes novērtēšanai; un

b)

kritērijus ievērojamu un stabilu augšupejošu tendenču identificēšanai un maiņai, kā arī tendenču maiņas sākumpunktu noteikšanai.

1)

“gruntsūdeņu kvalitātes standarts” ir vides kvalitātes standarts, kas izteikts kā atsevišķas piesārņojošas vielas vai piesārņojošu vielu grupas vai piesārņojuma rādītāja koncentrācija gruntsūdeņos, kuru nevajadzētu pārsniegt, lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi;

2)

“robežvērtība” ir gruntsūdeņu kvalitātes standarts, ko nosaka dalībvalstis saskaņā ar 3. pantu;

3)

“ievērojama un stabila augšupejoša tendence” ir statistiski un no vides viedokļa nozīmīgas piesārņojošas vielas, piesārņojošu vielu grupas vai piesārņojuma rādītāja koncentrācijas pieaugums gruntsūdenī, attiecībā uz kuru konstatēts, ka saskaņā ar 5. pantu nepieciešama tendenču maiņa;

4)

“piesārņojošu vielu ievadīšana gruntsūdeņos” ir cilvēku darbības izraisīta piesārņojošu vielu tieša vai netieša ievadīšana gruntsūdeņos;

5)

“fona līmenis” ir tāda vielas koncentrācija vai rādītāja vērtība gruntsūdens objektā, kas atbilst cilvēka darbības neietekmētiem vai ļoti maz ietekmētiem apstākļiem;

6)

“bāzes līnijas līmenis” ir vidējā vērtība, kas noteikta vismaz 2007. un 2008. atsauces gadā saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 8. pantā īstenotajām monitoringa programmām vai attiecībā uz vielām, kas identificētas pēc šiem atsauces gadiem, – tā pirmā perioda laikā, par kuru ir pieejami attiecīgā perioda monitoringa dati.

a)

I pielikumā minētos gruntsūdeņu kvalitātes standartus;

b)

robežvērtības, ko saskaņā ar II pielikuma A daļā izklāstīto procedūru dalībvalstis nosaka piesārņojošām vielām, piesārņojošu vielu grupām vai piesārņojuma rādītājiem, kuri dalībvalsts teritorijā identificēti kā tādi, kuru dēļ gruntsūdeņu objektus vai objektu grupas var raksturot kā riska objektus vai grupas, ņemot vērā vismaz II pielikumā B daļā iekļauto sarakstu.

a)

atbilstīgais monitorings rāda, ka Direktīvas 2000/60/EK V pielikuma 2.3.2. tabulā minētie nosacījumi ir ievēroti; vai

b)

I pielikumā uzskaitītās gruntsūdeņu kvalitātes standartu vērtības un attiecīgās robežvērtības, kas noteiktas saskaņā ar 3. pantu un II pielikumu, netiek pārsniegtas nevienā monitoringa vietā attiecīgajā gruntsūdeņu objektā vai objektu grupā; vai

c)

gruntsūdeņu kvalitātes standartu vērtība vai robežvērtība ir pārsniegta vienā vai vairākās monitoringa vietās, bet attiecīgā izpēte saskaņā ar III pielikumu apstiprina, ka:

a)

veids, kādā tendenču novērtējums no individuālām monitoringa vietām gruntsūdeņu objektā vai objektu grupā, ir palīdzējis saskaņā ar minētās direktīvas V pielikuma 2.5. iedaļu noteikt, ka uz šiem objektiem ilgstoši attiecas ievērojama un stabila jebkuras piesārņojošās vielas koncentrācijas tendence vai šīs tendences maiņa; un

b)

sākumpunktu iemeslus, ka noteikti atbilstoši 3. punktam.

a)

visus pasākumus, kas nepieciešami, lai novērstu jebkādu bīstamu vielu ievadīšanu gruntsūdeņos, neskarot 2. un 3. punktu. Nosakot šādas vielas, dalībvalstis jo īpaši ņem vērā bīstamās vielas, kas pieder pie piesārņojošo vielu saimēm vai grupām, kas norādītas Direktīvas 2000/60/EK VIII pielikuma 1. līdz 6. punktā, kā arī vielas, kas pieder pie piesārņojošo vielu saimēm vai grupām, kas norādītas minētā pielikuma 7. līdz 9. punktā, ja tās tiek uzskatītas par bīstamām;

b)

attiecībā uz Direktīvas 2000/60/EK VIII pielikumā uzskaitītajām piesārņojošajām vielām, kas netiek uzskatītas par bīstamām, un jebkurām citām nebīstamām vielām, kas nav uzskaitītas minētājā pielikumā un ko dalībvalstis uzskata par tādām, kuras rada esošu vai iespējamu piesārņojuma risku – visus pasākumus, kas nepieciešami, lai samazinātu piesārņojošu vielu ievadīšanu gruntsūdeņos tā, lai nodrošinātu to, ka šāda ievadīšana nerada pasliktināšanos vai ievērojamu un stabilu augšupejošu tendenci gruntsūdeņos. Šādos pasākumos ņem vērā vismaz vislabāko noteikto praksi, tostarp vislabāko vides praksi un vislabākās pieejamās metodes, kas noteiktas attiecīgos Kopienas tiesību aktos.

a)

tas notiek tiešas izplūdes rezultātā, kas atļauta saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta j) apakšpunktu;

b)

kompetentas iestādes uzskata, ka to daudzums un koncentrācija ir tik niecīga, ka novērš jebkādas pašreizējas vai vēlākas briesmas, ka tie varētu pasliktināt pieņemošo gruntsūdeņu kvalitāti;

c)

tos ir izraisījuši dabiskas izcelsmes nelaimes gadījumi vai ārkārtēji apstākļi, kurus ar pamatotiem līdzekļiem nevarēja paredzēt, novērst vai mazināt to ietekmi;

d)

tas notiek gruntsūdeņu objekta mākslīgas papildināšanas vai palielināšanas rezultātā, kas atļauta saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta f) apakšpunktu;

e)

kompetentās iestādes uzskata, ka tos ir tehniski neiespējami novērst vai ierobežot, nelietojot:

f)

tos izraisījusi iejaukšanās virszemes ūdeņos, cita starpā, nolūkā mazināt plūdu un sausuma ietekmi, kā arī ūdeņu un ūdensceļu apsaimniekošanai, tostarp starptautiskā mērogā. Šādas darbības, tostarp, piemēram, nogulšņu izrakšanu, bagarēšanu, pārvietošanu un nogulsnēšanu virszemes ūdeņos, veic saskaņā ar vispārējiem saistošajiem noteikumiem, un – attiecīgos gadījumos – atļaujām un pilnvarām, ko izsniedz, pamatojoties uz šiem noteikumiem, ko šajā sakarā izstrādājušas dalībvalstis, ar noteikumu, ka šāda ievadīšana netraucē sasniegt vides mērķus, kas attiecīgajiem ūdens objektiem noteikti saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

27.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 372/32

(1)

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) bīstamības novērtējums izstrādāts, pamatojoties uz informāciju, kas bija pieejama līdz 2002. gada jūlijam. Minētajā novērtējumā izdarīts secinājums, ka perfluoroktānsulfonāti (turpmāk – “PFOS”) ir noturīgi, bioakumulatīvi un toksiski zīdītāju sugām, un tāpēc ir pamats bažām.

(2)

PFOS kaitīguma risks veselībai un videi novērtēts saskaņā ar principiem, kas noteikti Padomes Regulā (EEK) Nr. 793/93 (1993. gada 23. marts) par esošo vielu riska faktoru novērtējumu un kontroli (3). Riska faktoru novērtējums liecina par nepieciešamību samazināt PFOS kaitīgās iedarbības iespējas uz cilvēka veselību un vidi.

(3)

Notikušas konsultācijas ar Veselības un vides apdraudējumu zinātniskā komiteju (turpmāk – “SCHER”). SCHER paziņoja, ka PFOS atbilst kritērijiem, lai tos klasificētu kā ļoti noturīgas, ļoti bioakumulatīvas un toksiskas vielas. Turklāt vidē PFOS piemīt pārneses spēja lielā attālumā, un to ietekme var būt nelabvēlīga, un tādējādi tie atbilst kritērijiem, lai tos uzskatītu par noturīgiem organiskiem piesārņotājiem (NOP) saskaņā ar Stokholmas Konvenciju (4). SCHER ir konstatējusi nepieciešamību veikt sīkāku zinātnisku PFOS bīstamības risku novērtējumu, bet tā piekritusi arī tam, ka var būt nepieciešami risku samazināšanas pasākumi, lai nepieļautu atgriešanos pie agrākajiem lietojumiem. Saskaņā ar SCHER pašlaik svarīgākie ir lietojumi aviācijā, pusvadītāju ražošanā un fotogrāfijā, kas šķietami nerada būtiskus riskus videi un veselībai, ja tiek iespējami samazinātas izplūdes vidē un darba vietās. Attiecībā uz ugunsdzēšamajām putām SCHER piekrīt tam, ka pirms pieņemt galīgu lēmumu, būtu jāizvērtē aizstājēju vides un veselības riska faktori, kam ir kaitīga ietekme uz cilvēku veselību un vidi. SCHER piekrīt arī PFOS izmantošanas ierobežojumiem galvanizācijas nozarē, ja nav iespējams veikt citus pasākumus, lai līdz ievērojami zemākam līmenim samazinātu metālu galvanizācijas laikā radušās emisijas.

(4)

Lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi, jāierobežo PFOS laišana tirgū un lietošana. Šī direktīva attiektos uz kaitīgās iedarbības risku lielāko daļu. Citi neliela apjoma PFOS lietojumi šķietami risku nerada, un tāpēc pašlaik tiem ir ierobežojumu atbrīvojums. Tomēr īpaša uzmanība būtu jāpievērš galvanizācijas procesiem, kuros tiek izmantoti PFOS, un tādējādi šo procesu rezultātā radušās izplūdes būtu jāsamazina līdz minimumam, izmantojot labākās pieejamās tehnoloģijas (turpmāk – “BAT”), turklāt pilnībā ņemot vērā visu būtisko informāciju, kas iekļauta BAT atsauces dokumentā attiecībā uz metālu un plastmasas virsmas apstrādi, kā tas izstrādāts izmantošanai saskaņā ar Padomes Direktīvu 96/61/EK (1996. gada 24. septembrs) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (5) (IPPC direktīvu). Turklāt dalībvalstīm jāievieš šo lietojumu uzskaite, lai iegūtu informāciju par pašreiz lietoto vielu un to izplūžu daudzumiem.

(5)

Vides aizsardzības labad ierobežojumi jānosaka arī PFOS saturošajiem pusfabrikātiem un izstrādājumiem. Ierobežojumam jāattiecas uz visiem produktiem un izstrādājumiem, kuriem PFOS ir speciāli pievienoti, ņemot vērā, ka PFOS, iespējams, tika izmantoti noteiktu produktu un izstrādājumu, piemēram, tekstilizstrādājumu, tikai atsevišķās daļās vai pārklājumos. Ar šo direktīvu ierobežojumus nosaka tikai jauniem produktiem, un tie neattiecas ne uz lietošanā jau esošajiem produktiem, ne lietoto preču tirgu. Tomēr būtu jānosaka PFOS saturošo ugunsdzēšamo putu krājumi, un to turpmākā lietošanas būtu jāatļauj tikai uz noteiktu laiku, lai tādējādi novērstu papildu emisijas, kas rodas, izmantojot šādus produktus.

(6)

Lai galu galā nodrošinātu, ka PFOS lietošana tiek pakāpeniski pārtraukta, Komisijai, pamatojoties uz jaunu informāciju par lietojumiem un izstrādātajām drošākām alternatīvām, vajadzētu pārskatīt šajā direktīvā noteiktos atbrīvojumus. Atbrīvojumu var arī turpmāk piemērot tikai būtiski svarīgos nolūkos ar noteikumu, ka nav pieejamas drošākas tehniski un ekonomiski iespējamas vielas vai tehnoloģijas un ka, lai samazinātu PFOS emisijas, tiek izmantotas labākās pieejamās tehnoloģijas.

(7)

Pastāv aizdomas, ka perfluoroktānskābei (PFOA) un tās sāļiem piemīt tāds pats riska profils kā PFOS, un tāpēc ir regulāri jāpārbauda īstenojamās risku novērtēšanas darbības un drošāku alternatīvu pieejamība, kā arī jānosaka, kādus riska samazināšanas pasākumus, tostarp arī tirgū laišanas un lietošanas ierobežojumus, nepieciešamības gadījumā vajadzētu piemērot Eiropas Savienībā.

(8)

Tāpēc attiecīgi jāgroza Direktīva 76/769/EEK (6).

(9)

Šīs direktīvas mērķis ir ieviest saskaņotus noteikumus par PFOS, tādējādi pasargājot iekšējo tirgu, un, kā paredzēts Līguma 95. pantā, vienlaikus nodrošinot augsta līmeņa veselības un vides aizsardzību.

(10)

Šī direktīva neskar Kopienas tiesību aktus, kuros noteiktas strādājošo aizsardzības minimālās prasības, piemēram, Padomes Direktīvu 89/391/EEK (1989. gada 12 jūnijs) par tādu pasākumu ieviešanu, kas uzlabo darbinieku drošību un veselības aizsardzību darbā (7) , un atsevišķas direktīvas, kas uz to pamatojas, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/37/EK (2004. gada 29. aprīlis) par darbinieku aizsardzību pret riska faktoriem, kas saistīti ar pakļaušanu kancerogēnu vai mutagēnu vielu iedarbībai darba vietā (sestā atsevišķā Padomes direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē (kodificētā versija) (8) un Padomes Direktīvu 98/24/EK (1998. gada 7. aprīlis) par darbinieku veselības un drošības aizsardzību darba vietā pret riska faktoriem, kas saistīti ar ķīmiskām vielām (četrpadsmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) (9),