13.4.2006

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 105/1

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 562/2006

(2006. gada 15. marts),

ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 62. panta 1. punktu un 2. punkta a) apakšpunktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (1),

tā kā:

(1)	Pasākumu pieņemšana saskaņā ar Līguma 62. panta 1. punktu, nosakot, ka nekādu kontroli neveic personām, kas šķērso iekšējās robežas, ir daļa no Savienības mērķa – izveidot telpu bez iekšējām robežām, kurā nodrošināta personu brīva pārvietošanās, kā paredzēts Līguma 14. pantā.

(2)	Saskaņā ar Līguma 61. pantu tādas telpas izveide, kurā personas var brīvi pārvietoties, ir jāpapildina ar citiem pasākumiem. Līguma 62. panta 2. punktā paredzētā kopējā politika ārējo robežu šķērsošanai ir šāds pasākums.

(3)

Kopēju pasākumu pieņemšanai attiecībā uz to, kā personas šķērso iekšējās robežas, un attiecībā uz robežkontroli pie ārējām robežām būtu jāatspoguļo Eiropas Savienības sistēmā iekļautais Šengenas acquis un jo īpaši atbilstīgie noteikumi Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas Līgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (2) un Kopējās rokasgrāmatas (3) atbilstīgie noteikumi.

(4)

Attiecībā uz robežkontroli pie ārējām robežām “vienota tiesību aktu krājuma” izveide, konkrēti, konsolidējot un attīstot acquis, ir viens no svarīgākiem elementiem kopējā ārējo robežu pārvaldības politikā, kā noteikts Komisijas 2002. gada 7. maija paziņojumā “Pretī integrētai Eiropas Savienības dalībvalstu ārējo robežu pārvaldībai”. Šis mērķis bija ietverts Padomes 2002. gada 13. jūnijā apstiprinātajā un 2002. gada 21. un 22. jūnija Seviļas Eiropadomes, kā arī 2003. gada 19. un 20. jūnija Saloniku Eiropadomes atbalstītajā “Eiropas Savienības dalībvalstu ārējo robežu pārvaldības plānā”.

(5)

Kopēju noteikumu izstrāde attiecībā uz personu pārvietošanos pār robežām nedz apšauba, nedz ietekmē brīvas pārvietošanās tiesības, kas dotas Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kā arī trešo valstu valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem, kas saskaņā ar nolīgumiem starp Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un šīm valstīm, no otras puses, izmanto tādas pašas tiesības brīvi pārvietoties kā Savienības pilsoņi.

(6)

Robežkontrole notiek ne tikai to dalībvalstu interesēs, pie kuru ārējām robežām tās veic, bet arī visu to dalībvalstu interesēs, kuras ir atcēlušas iekšējo robežkontroli. Robežkontrolei būtu jāpalīdz apkarot nelikumīgu imigrāciju un cilvēku tirdzniecību un novērst draudus dalībvalstu iekšējai drošībai, valsts politikai, sabiedrības veselības aizsardzībai un starptautiskām attiecībām.

(7)	Robežkontrole būtu jāveic tā, lai pilnībā respektētu cilvēku cieņu. Robežkontrole būtu jāveic profesionāli un izrādot cieņu, un tai vajadzētu būt samērīgai ar izvirzītajiem mērķiem.

(8)

Robežkontrole nav tikai personu kontrole robežšķērsošanas vietās un uzraudzība starp robežšķērsošanas vietām, bet arī iekšējās drošības apdraudējumu analīze un tādu draudu analīze, kuri var ietekmēt ārējo robežu drošību. Tāpēc jāparedz nosacījumi, kritēriji un sīki izstrādāti noteikumi, kas reglamentē kontroli robežšķērsošanas vietās un uzraudzību.

(9)

Lai izvairītos no pārlieku ilgas gaidīšanas, būtu jāparedz iespēja izņēmuma un neparedzētu apstākļu gadījumā atvieglināt kontroli pie ārējām robežām. Ja robežkontrole pie ārējām robežām ir atvieglināta, trešo valstu valstspiederīgo dokumentos joprojām obligāti ir sistemātiski jāiespiež spiedogi. Spiedogu iespiešana ļauj precīzi apliecināt robežšķērsošanas dienu un vietu, ne visos gadījumos apliecinot to, ka veikti visi vajadzīgie ceļošanas dokumentu kontroles pasākumi.

(10)

Lai saīsinātu gaidīšanas laiku personām, kas izmanto Kopienas tiesības brīvi pārvietoties, ja apstākļi ļauj, ārējās robežšķērsošanas vietās būtu jānodrošina atsevišķas joslas, visās dalībvalstīs apzīmētas ar vienotas formas norādēm. Atsevišķas joslas būtu jānodrošina starptautiskās lidostās. Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja izveidot atsevišķas joslas jūras un sauszemes robežšķērsošanas vietās, ja to uzskata par vajadzīgu un vietējie apstākļi to ļauj.

(11)	Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai kontroles procedūras pie ārējām robežām neradītu lielus šķēršļus tirdzniecībai, kā arī sociālai un kultūras apmaiņai. Lai to nodrošinātu, tām būtu jānorīko pietiekams skaits darbinieku un jāatvēl pietiekami resursi.

(12)	Dalībvalstīm būtu jānorīko attiecīgs valsts dienests vai dienesti, kas saskaņā ar tās tiesību aktiem ir atbildīgi par robežkontroles uzdevumiem. Ja vienā dalībvalstī par to ir atbildīgs vairāk nekā viens dienests, tiem būtu cieši un nepārtraukti jāsadarbojas savā starpā.

(13)	Dalībvalstu operatīva sadarbība un palīdzība robežkontroles jomā būtu jāvada un jākoordinē Eiropas Aģentūrai operatīvās sadarbības vadībai pie dalībvalstu ārējām robežām, kas izveidota ar Regulu (EK) Nr. 2007/2004 (4).

(14)

Šī regula neskar personu pārbaudes, ko veic saskaņā ar vispārējām policijas pilnvarām, un drošības pārbaudes, kas ir identiskas pārbaudēm, ko veic pirms iekšzemes lidojumiem, kā arī iespēju dalībvalstīm veikt ārkārtas pārbaudes bagāžai saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 3925/91 (1991. gada 19. decembris) par kontroles un formalitāšu atcelšanu personu rokas bagāžai un reģistrētajai bagāžai Kopienas iekšējos lidojumos un personu bagāžai Kopienas iekšējos jūras braucienos (5), un valstu tiesību aktus par ceļošanas vai personas dokumentu nēsāšanu vai prasību personām informēt iestādes par uzturēšanos attiecīgas dalībvalsts teritorijā.

(15)

Dalībvalstīm būtu jādod arī iespēja pie iekšējām robežām uz laiku atjaunot robežkontroli gadījumā, ja rodas nopietni draudi to sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai. Tam būtu jāparedz priekšnosacījumi un procedūras, nodrošinot to, ka attiecīgais pasākums notiek izņēmuma kārtā un ka tiek ievērots proporcionalitātes princips. Jebkādai robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām apjoma un ilguma ziņā būtu jāaprobežojas ar absolūtu minimumu, kas vajadzīgs, lai vērstos pret šādiem draudiem.

(16)	Telpā, kur personas var brīvi pārvietoties, robežkontroles atjaunošanai pie iekšējām robežām būtu jānotiek vienīgi izņēmuma kārtā. Nevajadzētu veikt robežkontroli vai formalitātes, ja to dara vienīgi tāpēc, ka notiek robežas šķērsošana.

(17)

Būtu jāizstrādā procedūra, kas Komisijai ļautu pieņemt konkrētus sīki izstrādātus praktiskus noteikumus, kas reglamentē robežkontroli. Šādos gadījumos šīs regulas īstenošanas pasākumi būtu jāveic saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko paredz procedūras Komisijai piešķirto izpildes pilnvaru īstenošanai (6).

(18)	Tāpat būtu jāizstrādā procedūra, kas dalībvalstīm ļautu Komisijai darīt zināmus grozījumus citos sīki izstrādātos praktiskos noteikumos, kas reglamentē robežkontroli.

(19)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – izstrādāt noteikumus, kas attiecas uz personu pārvietošanos pār robežām – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un ka tālab to var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(20)	Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. To būtu jāīsteno saskaņā ar dalībvalstu saistībām attiecībā uz starptautisku aizsardzību un neizdošanu.

(21)

Atkāpjoties no Līguma 299. panta, šī regula attiecas vienīgi uz tām Francijas un Nīderlandes teritorijām, kas atrodas Eiropā. Šī regula neietekmē īpašos noteikumus, ko piemēro Seūtai un Meliļai, kā definēts Nolīgumā par Spānijas Karalistes pievienošanos Konvencijai, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu (7).

(22)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tādējādi šī regula tai neuzliek saistības un nav jāpiemēro. Tā kā šī regula attīsta Šengenas acquis atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma trešās daļas IV sadaļai, Dānijai būtu saskaņā ar minētā protokola 5. pantu sešos mēnešos pēc šīs regulas pieņemšanas dienas jāpieņem lēmums, vai transponēt šo lēmumu savos tiesību aktos.

(23)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju šī regula turpina attīstīt tos Šengenas acquis noteikumus – kā definēts Eiropas Savienības Padomes un Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes Nolīgumā par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (8) – kuri attiecas uz jomu, kas minēta 1. panta A punktā Padomes Lēmumā 1999/437/EK (9) par dažiem pasākumiem minētā nolīguma piemērošanai.

(24)

Ir jāparedz procedūra, kā Islandes un Norvēģijas pārstāvjiem iesaistīties to komiteju darbībā, kuras palīdz Komisijai īstenot tai piešķirtās izpildu pilnvaras. Tāda procedūra ir apsvērta Vēstuļu apmaiņās starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par komitejām, kas palīdz Eiropas Komisijai īstenot tās izpildu pilnvaras (10).

(25)

Attiecībā uz Šveici šī regula šī regula turpina pilnveidot tos Šengenas acquis noteikumus – kā definēts Nolīgumā, kas parakstīts starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā – kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta A daļā minēto jomu, to lasot saistībā ar 4. panta 1. punktu Padomes Lēmumā 2004/849/EK (11) un 4. panta 1. punktu Padomes Lēmumā 2004/860/EK (12).

(26)	Ir jāparedz procedūra, kā Šveices pārstāvjiem iesaistīties to komiteju darbībā, kuras palīdz Komisijai īstenot tai piešķirtās izpildu pilnvaras. Tāda procedūra ir apsvērta Kopienas un Šveices vēstuļu apmaiņā, kas pievienota minētajam nolīgumam.

(27)

Šī regula attīsta Šengenas acquis noteikumus, ko nepiemēro Apvienotajā Karalistē, kā paredzēts Padomes Lēmumā 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (13). Tāpēc Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai neuzliek saistības un nav jāpiemēro.

(28)

Šī regula attīsta Šengenas acquis noteikumus, ko nepiemēro Īrijā, kā paredzēts Padomes Lēmumā 2002/192/EK (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (14). Tāpēc Īrija nepiedalās regulas pieņemšanā, un šī regula tai neuzliek saistības un nav jāpiemēro.

(29)

Šajā regulā 1. panta pirmais teikums, 5. panta 4. punkta a) apakšpunkts, III sadaļa un tie II sadaļas noteikumi, kā arī pielikumi, kas attiecas uz Šengenas Informācijas sistēmu (SIS), ir pieņemti atbilstīgi Šengenas acquis vai ir citādi saistīti ar to 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punkta nozīmē,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I SADAĻA

VISPĀRĒJI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets un principi

Šī regula paredz, ka neveic to personu robežkontroli, kuras šķērso iekšējās robežas starp Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Tajā ir ietverti noteikumi par to personu robežkontroli, kuras šķērso Eiropas Savienības dalībvalstu ārējās robežas.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)	“iekšējas robežas” ir a) dalībvalstu kopīgas sauszemes robežas, tostarp upju un ezeru robežas, b) iekšējiem reisiem paredzētas dalībvalstu lidostas, c) dalībvalstu jūras, upju un ezeru ostas, ko izmanto regulārai prāmju satiksmei;

2)	“ārējas robežas” ir dalībvalstu sauszemes, arī upju un ezeru robežas, jūras robežas un lidostas, upju ostas, jūras ostas un ezeru ostas, ar nosacījumu, ka tās nav iekšējas robežas;

3)	“iekšējs lidojums” ir jebkurš lidojums vienīgi uz dalībvalsts teritoriju vai no tās, nenolaižoties trešās valsts teritorijā;

4)	“regulāra prāmju satiksme” ir prāmju satiksme starp noteiktām divām vai vairākām ostām dalībvalstu teritorijā, nepiestājot ostās ārpus dalībvalstu teritorijas un nodrošinot pasažieru un transportlīdzekļu pārvadājumus saskaņā ar publicētiem kustības sarakstiem;

5)

“personas, kas izmanto Kopienas tiesības uz pārvietošanās brīvību”, ir: a) Eiropas Savienības pilsoņi Līguma 17. panta 1. punkta nozīmē un trešo valstu valstspiederīgie, kas ir Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kuri ir tiesīgi uz pārvietošanās brīvību un uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā (15); b) trešo valstu valstspiederīgie un – neatkarīgi no valstspiederības – viņu ģimenes locekļi, kas saskaņā ar nolīgumiem starp Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un attiecīgajām trešām valstīm, no otras puses, ir tiesīgi izmantot tādas pašas tiesības uz pārvietošanās brīvību, kādas ir Savienības pilsoņiem;

6)	“trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav Savienības pilsonis Līguma 17. panta 1. punkta nozīmē un uz ko neattiecas šā panta 5. punkts;

7)	“personas, par ko izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanas atļauju” ir trešās valsts valstspiederīgie, par ko saskaņā ar Šengenas Konvencijas 96. pantu Šengenas Informācijas sistēmā (“SIS”) izdots brīdinājums atteikt ieceļošanas atļauju;

8)	“robežšķērsošanas vieta” ir vieta, ko kompetentās iestādes noteikušas ārējās robežas šķērsošanai;

9)	“robežkontrole” ir darbības, ko saskaņā ar šo regulu veic pie robežas, reaģējot vienīgi uz nodomu šķērsot robežu vai robežas šķērsošanas aktu, neatkarīgi no visiem citiem apsvērumiem, un tā ietver robežpārbaudes un robežuzraudzību;

10)	“robežpārbaudes” ir pārbaudes, ko veic robežšķērsošanas vietās, lai nodrošinātu, ka personām, tostarp viņu transportlīdzekļiem un mantām drīkst atļaut ieceļot dalībvalstu teritorijā vai izceļot no tās;

11)	“robežuzraudzība” ir robežu uzraudzība starp robežšķērsošanas vietām un robežšķērsošanas vietu uzraudzība pēc noteiktā darbalaika beigām, lai nepieļautu personu izvairīšanos no robežpārbaudēm;

12)	“pārbaude otrajā līnijā” ir turpmāka pārbaude, ko var veikt īpašā vietā, kas nav tā pati vieta, kur pārbauda visas personas (pirmā līnija);

13)

“robežsargs” ir robežšķērsošanas vietā vai pie robežas, vai arī robežas tiešā tuvumā saskaņā ar valsts tiesību aktiem norīkots valsts iestādes darbinieks, kas saskaņā ar šo regulu un attiecīgās valsts tiesību aktiem veic robežkontroles uzdevumus/valsts iestādes darbinieks, kurš saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem norīkots robežšķērsošanas vietā, pie robežas vai robežas tiešā tuvumā un kurš saskaņā ar šo regulu un attiecīgās valsts tiesību aktiem veic robežkontroles uzdevumus;

14)	“pārvadātājs” ir ikviena fiziska vai juridiska persona, kas profesionāli nodarbojas ar personu pārvadājumiem;

15)

“uzturēšanās atļauja” ir: a) visas uzturēšanās atļaujas, ko dalībvalstis izsniegušas atbilstoši vienotajam formātam, kas noteikts Padomes Regulā (EK) Nr. 1030/2002 (2002. gada 13. jūnijs), ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu pilsoņiem (16); b) visi citi dokumenti, ko dalībvalsts izsniegusi trešo valstu valstspiederīgajiem, atļaujot uzturēties vai atkārtoti ieceļot tās teritorijā, un kas nav pagaidu atļaujas, kuras izdod uz laiku, kamēr izskata vai nu pieprasījumu izsniegt a) apakšpunktā minēto uzturēšanās atļauju, vai arī patvēruma pieprasījumu;

16)	“kruīza kuģis” ir kuģis, kas brauc pa konkrētu maršrutu saskaņā ar iepriekš noteiktu programmu, kurā ietvertas tūristiem domātas programmas dažādās ostās, un kas ceļojuma laikā parasti neuzņem un arī neizsēdina pasažierus;

17)	“izklaides kuģošana” ir izklaides kuģu izmantošana sportam vai tūrismam;

18)	“piekrastes zveja” ir zveja, ko veic ar kuģiem, kas, nepiestājot kādā trešās valsts ostā, ik dienu vai 36 stundu laikā atgriežas ostā, kas ir dalībvalsts teritorijā;

19)

“sabiedrības veselības apdraudējums” ir slimība, kas potenciāli var izvērsties epidēmijā, kā noteikts Pasaules Veselības organizācijas starptautiskajos veselības aizsardzības noteikumos, kā arī citas infekcijas slimības vai lipīgas parazītu slimības, ja uz tām attiecas aizsardzības noteikumi, kas attiecas uz dalībvalstu valstspiederīgajiem.

3. pants

Darbības joma

Šī regula attiecas uz personām, kas šķērso dalībvalstu iekšējās vai ārējās robežas, neskarot:

a)	tādu personu tiesības, kuras izmanto Kopienas tiesības uz pārvietošanās brīvību;

b)	bēgļu tiesības, kā arī tādu personu tiesības, kuras lūdz starptautisku aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz neizdošanu.

II SADAĻA

ĀRĒJĀS ROBEŽAS

I NODAĻA

Ārējo robežu šķērsošana un ieceļošanas nosacījumi

4. pants

Ārējo robežu šķērsošana

1.   Ārējās robežas var šķērsot tikai robežšķērsošanas vietās un noteiktā darbalaikā. Robežšķērsošanas vietās, kas nav atvērtas visu diennakti, darbalaiks ir skaidri norādīts.

Dalībvalstis dara Komisijai zināmu savu robežšķērsošanas vietu sarakstu saskaņā ar 34. pantu.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, izņēmumus prasībai ārējās robežas šķērsot vienīgi konkrētās robežšķērsošanas vietās un noteiktā darbalaikā var pieļaut šādos gadījumos:

a)	saistībā ar izklaides kuģošanu vai piekrastes zveju;

b)	attiecībā uz jūrniekiem, kas nokāpj krastā un uzturas tās ostas teritorijā, kurā ienācis viņu kuģis, vai ostas tiešā tuvumā esošā pašvaldības teritorijā;

c)	ja rodas īpaša vajadzība, attiecībā uz personām vai personu grupām, kam ir attiecīgas valsts tiesību aktos paredzētas atļaujas, un ja tas nav pretrunā dalībvalstu valsts politikas un iekšējās drošības interesēm;

d)	personām vai personu grupām neparedzamās ārkārtas situācijās.

3.   Neskarot 2. punktā paredzētos izņēmumus vai dalībvalstu starptautiskas aizsardzības saistības, dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem ievieš sodus par ārējo robežu neatļautu šķērsošanu ārpus paredzētām robežšķērsošanas vietām vai pēc to darbalaika beigām. Sodi ir efektīvi, samērīgi un preventīvi.

5. pants

Trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas nosacījumi

1.   Attiecībā uz uzturēšanos, kas nav ilgāka par trim mēnešiem sešu mēnešu laikā, uz trešo valstu valstspiederīgajiem attiecas šādi ieceļošanas noteikumi:

a)	viņiem ir derīgs ceļošanas dokuments vai dokumenti, kas dod tiesības šķērsot robežu;

b)

viņiem ir derīga vīza, ja tā vajadzīga saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (17), izņemot gadījumus, ja viņiem ir derīga uzturēšanas atļauja;

c)	viņi pamato iecerētās uzturēšanās mērķi un apstākļus, viņiem ir pietiekami iztikas līdzekļi gan iecerētās uzturēšanas laikam, gan lai atgrieztos izcelsmes valstī vai tranzītā dotos uz trešo valsti, kurā viņus noteikti uzņems; vai arī viņiem ir iespēja likumīgi iegūt iztikas līdzekļus;

d)	viņi nav personas, par ko SIS izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu;

e)	viņus neuzskata par apdraudējumu kādas dalībvalsts politikai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselībai vai starptautiskām attiecībām, un, jo īpaši, valstu datubāzēs par viņiem nav izdots brīdinājums, lai minēto iemeslu dēļ atteiktu ieceļošanas atļauju.

2.   Neizsmeļošs to apliecinājuma dokumentu saraksts, kurus robežsargi var pieprasīt uzrādīt trešo valstu valstspiederīgajiem, lai pārliecinātos par to, vai ir ievēroti 1. punkta c) apakšpunktā izklāstītie nosacījumi, ir iekļauts I pielikumā.

3.   Iztikas līdzekļus vērtē, ņemot vērā uzturēšanās ilgumu un mērķi, kā arī lētas uzturēšanās vietas vidējās cenas par uzturu un izmitināšanu attiecīgajā dalībvalstī vai dalībvalstīs, tās reizinot ar uzturēšanās dienu skaitu.

Dalībvalstu noteiktās atsauces summas dara zināmas Komisijai saskaņā ar 34. pantu.

Pietiekamu iztikas līdzekļu pierādījums var būt, piemēram, skaidra nauda, ceļojuma čeki un kredītkartes, kas ir trešo valstu valstspiederīgo īpašumā. Ja tas paredzēts attiecīgu dalībvalstu tiesību aktos, arī sponsoru deklarācijas un garantijas vēstules no cilvēkiem, pie kā trešās valsts valstspiederīgais apmetīsies, var būt pietiekamu iztikas līdzekļu pierādījums, ja trešās valsts valstspiederīgais apmetas pie cilvēkiem, kas viņu uzņem.

4.   Atkāpjoties no 1. punkta,

a)

trešo valstu valstspiederīgajiem, kas neatbilst visiem 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, bet kam ir kādas dalībvalsts izdota uzturēšanās atļauja vai atkārtotas ieceļošanas vīza, vai, ja tas paredzēts attiecīgas valsts tiesību aktos, abi šie dokumenti, ir atļauts tranzītā ieceļot citu dalībvalstu teritorijās, lai varētu nonākt dalībvalstī, kas izsniegusi uzturēšanās atļauju vai atkārtotas ieceļošanas vīzu, ja vien viņi nav iekļauti tādas dalībvalsts brīdinājumu sarakstā, kuras ārējās robežas viņi ir iecerējuši šķērsot, un ja brīdinājumam pievienota norāde par ieceļošanas vai tranzīta atteikumu;

b)

trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri atbilst 1. punktā, izņemot tā b) apakšpunktu, paredzētajiem nosacījumiem un kuri ierodas pie robežas, var atļaut ieceļot dalībvalstu teritorijās, ja vīzas izsniedz pie robežas saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 415/2003 (2003. gada 27. februāris) par vīzu izsniegšanu pie robežas, tostarp par šādu vīzu izsniegšanu jūrniekiem tranzītā (18). Pie robežas izsniegtās vīzas reģistrē sarakstā. Ja vīzu nevar piestiprināt pie dokumenta, to izņēmuma kārtā piestiprina pie atsevišķas lapas, ko ievieto dokumentā. Tādos gadījumos standartlapām, kas paredzētas vīzu piestiprināšanai, izmanto vienoto standartveidlapu, kas paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 333/2002 (2002. gada 18. februāris) par vienotas formas veidlapām vīzu uzlīmēšanai, ko dalībvalstis izdevušas personām, kurām ir ceļošanas dokumenti, ko neatzīst dalībvalsts, kura izsniedz šo veidlapu (19);

c)

dalībvalstis humānu apsvērumu, valsts interešu vai starptautisku saistību dēļ var atļaut savā teritorijā ieceļot trešo valstu valstspiederīgajiem, kas neatbilst vienam vai vairākiem 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Ja uz konkrētu trešās valsts valstspiederīgo attiecas 1. punkta d) apakšpunktā minētais brīdinājums, dalībvalsts, kas ļauj viņam ieceļot savā teritorijā, attiecīgi informē citas dalībvalstis.

II NODAĻA

Ārējo robežu kontrole un ieceļošanas atteikums

6. pants

Robežpārbaudes norise

1.   Robežsargi, pildot pienākumus, pilnībā respektē cilvēku cieņu.

Visus pasākumus, pildot to pienākumus, veic samērīgi ar šo pasākumu mērķiem.

2.   Robežsargi, veicot robežpārbaudes, nediskriminē personas šādu iemeslu dēļ: dzimums, rase vai izcelsme, ticība vai pārliecība, invaliditāte, vecums vai dzimumorientācija.

7. pants

Personu robežpārbaudes

1.   Robežsargi pie ārējām robežām pārbauda pārvietošanos pār robežu. Pārbaudes veic saskaņā ar šo nodaļu.

Pārbaudes var attiekties arī uz robežu šķērsojošo personu transportlīdzekļiem un lietām. Ja ir jāveic pārmeklēšana, piemēro attiecīgas dalībvalsts tiesību aktus.

2.   Visām personām veic minimālo pārbaudi, lai, pamatojoties uz uzrādītajiem ceļošanas dokumentiem, noskaidrotu viņu identitāti. Šādā minimālajā pārbaudē ātri un lietišķi, vajadzības gadījumā, izmantojot tehniskus līdzekļus un attiecīgās datubāzēs pārbaudot informāciju par nozagtiem, nelikumīgi piesavinātiem un pazaudētiem dokumentiem, kā arī dokumentiem, kas zaudējuši spēku, pārbauda to dokumentu derīgumu, kuri ļauj to likumīgajam turētājam šķērsot robežu, kā arī pārliecinās, ka tiem nav viltojuma pazīmju.

Šā punkta pirmajā daļā minētā minimālā pārbaude ir obligāta personām, kas izmanto Kopienas tiesības brīvi pārvietoties.

Veicot minimālās pārbaudes personām, kas izmanto Kopienas tiesības brīvi pārvietoties, robežsargi tomēr var izlases kārtībā pārbaudīt informāciju valstu un Eiropas attiecīgās datubāzēs, lai pārliecinātos, ka attiecīgās personas nerada reālus, konkrētus un pietiekami nopietnus draudus dalībvalstu iekšējai drošībai, sabiedriskai kārtībai, starptautiskām attiecībām vai neapdraud sabiedrības veselību.

Informācijas pārbaudes rezultāti neapdraud tādu personu ieceļošanas tiesības, kuras attiecīgās dalībvalsts teritorijā izmanto Kopienas tiesības brīvi pārvietoties, kā noteikts Direktīvā 2004/38/EK.

3.   Trešo valstu valstspiederīgos ieceļojot un izceļojot pārbauda pilnībā.

a)

Pilna pārbaude ieceļojot ir pārliecināšanās par to, vai ir ievēroti 5. panta 1. punktā paredzētie ieceļošanas nosacījumi un – attiecīgos gadījumos – to dokumentu pārbaude, kuri dod tiesības uzturēties valstī un veikt profesionālas darbības. Pie tās pieder rūpīga šādu aspektu pārbaude: i) pārliecināšanās par to, vai trešās valsts valstspiederīgajam ir dokuments, kurš ir izmantojams robežas šķērsošanai un kura derīguma termiņš nav beidzies, un – attiecīgā gadījumā – ka dokumentā ir vajadzīgā vīza vai uzturēšanās atļauja; ii) rūpīga ceļošanas dokumenta pārbaude, vai tam nav viltojuma pazīmju; iii) ieceļošanas un izceļošanas spiedogu pārbaude attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā ceļošanas dokumentā, lai, salīdzinot ieceļošanas un izceļošanas datumus, pārliecinātos par to, ka persona nav jau pārsniegusi maksimāli atļauto uzturēšanās ilgumu dalībvalstu teritorijā; iv) pārliecināšanās par attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā ceļojuma sākumpunktu un galapunktu, kā arī par iecerētās uzturēšanās mērķi un, vajadzības gadījumā, atbilstīgajiem apstiprinājuma dokumentiem; v) pārliecināšanās par to, ka attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir pietiekami iztikas līdzekļi gan iecerētās uzturēšanās laikam un mērķim, gan lai atgrieztos izcelsmes valstī vai tranzītā dotos uz trešo valsti, kurā viņu noteikti uzņems, vai arī ka viņš var likumīgi iegūt iztikas līdzekļus; vi) pārliecināšanās par to, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais, viņa transportlīdzeklis un vestie priekšmeti neapdraud kādas dalībvalsts politiku, iekšējo drošību, sabiedrības veselību vai starptautiskas attiecības; pārliecināšanās ietver tiešu datu salīdzināšanu ar SIS un attiecīgas valsts datubāzē esošiem datiem un brīdinājumiem par personām un, vajadzības gadījumā, par priekšmetiem, kā arī veicamās darbības, ko attiecīgā gadījumā veic, saņemot brīdinājumu;

b)

pilna pārbaude izceļojot ir: i) pārliecināšanās par to, ka trešo valstu valstspiederīgajam ir robežas šķērsošanai derīgs dokuments; ii) rūpīga ceļošanas dokumenta pārbaude, vai tam nav viltojuma pazīmju; iii) ja iespējams, pārliecināšanās par to, ka trešās valsts valstspiederīgais nav uzskatāms par draudu kādas dalībvalsts politikai, iekšējai drošībai vai starptautiskām attiecībām;

c)

papildus b) apakšpunktā minētajām pārbaudēm pilna pārbaude izceļojot var būt arī: i) pārliecināšanās par to, ka attiecīgai personai ir derīga vīza, ja tā ir vajadzīga saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001, izņemot gadījumus, ja personai ir derīga uzturēšanās atļauja; ii) pārliecināšanās par to, ka attiecīgā persona nav pārsniegusi maksimālo atļautas uzturēšanās ilgumu dalībvalstu teritorijā; iii) par SIS un valstu datubāzu ziņojumos iekļautām personām un lietām saņemtu brīdinājumu lasīšana.

4.   Ja ir iespējas un ja trešās valsts valstspiederīgais to pieprasa, šādas pilnas pārbaudes var veikt privātās telpās.

5.   Trešās valsts valstspiederīgos, kam jāveic pilna pārbaude otrajā līnijā, informē par pārbaudes mērķi un procedūru.

Tāda informācija ir pieejama visās Savienības oficiālajās valodās un tās valsts vai to valstu valodās, ar ko robežojas attiecīgā dalībvalsts, un tajā norāda, ka trešās valsts valstspiederīgais var pieprasīt norādīt to robežsargu vārdu vai dienesta numuru, kuri veic pilno pārbaudi otrajā līnijā, robežšķērsošanas vietas nosaukumu un datumu, kad šķērsota robeža.

6.   Personām, kas izmanto Kopienas tiesības uz pārvietošanās brīvību, veic pārbaudes saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK.

7.   Sīki izstrādāti noteikumi par to, kāda informācija jāreģistrē, ir iekļauti II pielikumā.

8. pants

Robežpārbaužu atvieglināšana

1.   Izņēmuma un neparedzētos apstākļos kontrole pie sauszemes robežām var būt atvieglināta. Par šādiem ārkārtas un neparedzētiem apstākļiem uzskata apstākļus, kad neparedzami notikumi izraisa tik intensīvu satiksmi, ka gaidīšanas laiks pie robežšķērsošanas vietas kļūst pārmērīgs, un kad ir izmantoti visi personāla, tehniskie un organizatoriskie resursi.

2.   Ja robežpārbaudes ir atvieglinātas saskaņā ar 1. punktu, ieceļošanas plūsmu robežpārbaudes ir prioritāras salīdzinājumā ar izceļošanas plūsmu robežpārbaudēm.

Robežsargs, kas atbild par robežšķērsošanas vietu, pieņem lēmumu atvieglināt pārbaudes.

Pārbaužu atvieglināšana ir pagaidu raksturs, to pielāgo konkrētiem apstākļiem un ievieš pakāpeniski.

3.   Arī tad, ja robežpārbaudes ir atvieglinātas, robežsargi trešo valstu valstspiederīgajiem ieceļojot un izceļojot iespiež spiedogus ceļošanas dokumentos saskaņā ar 10. pantu.

4.   Katra dalībvalsts reizi gadā nosūta Eiropas Parlamentam un Komisijai ziņojumu par šā panta piemērošanu.

9. pants

Atsevišķas joslas un informācija uz zīmēm

1.   Dalībvalstis nodrošina atsevišķas joslas, jo īpaši lidostu robežšķērsošanas vietās, lai veiktu personu pārbaudes saskaņā ar 7. pantu. Joslas norāda, izmantojot zīmes, uz kurām ir III pielikumā paredzētās norādes.

Dalībvalstis var izveidot atsevišķas joslas jūras un sauszemes robežšķērsošanas vietās, kā arī robežu šķērsošanai starp dalībvalstīm, kas pie savām kopējām robežām nepiemēro 20. pantu. Zīmes ar III pielikumā paredzētajām norādēm lieto, ja dalībvalstis pie robežām izveido atsevišķas joslas.

Lai nodrošinātu optimālas robežšķērsotāju plūsmas, dalībvalstis nodrošina to, ka šādas joslas ir skaidri iezīmētas, arī ja ir notikusi atkāpšanās no noteikumiem par atsevišķām joslām, kā paredzēts 4. punktā.

2.

a) Personas, kas izmanto Kopienas tiesības uz pārvietošanās brīvību, var izmantot joslas, kas apzīmētas ar III pielikuma A daļā doto zīmi. Tās var izmantot arī joslas, kas apzīmētas ar III pielikuma B daļā doto zīmi; b) visas pārējās personas izmanto joslas, kas apzīmētas ar III pielikuma B daļā doto zīmi.

Šā punkta a) un b) apakšpunktā minētās zīmju norādes var būt valodā vai valodās, kādas katra dalībvalsts uzskata par piemērotām.

3.   Jūras un sauszemes robežšķērsošanas vietās dalībvalstis var sadalīt transportlīdzekļu plūsmu dažādās joslās vieglajiem un kravas transportlīdzekļiem un autobusiem, izmantojot III pielikuma C daļā dotās zīmes.

Dalībvalstis vajadzības gadījumā var mainīt norādes uz minētajām zīmēm, ņemot vērā vietējos apstākļus.

4.   Ja kādā robežšķērsošanas vietā rodas īslaicīga transporta plūsmas nelīdzsvarotība, kompetentas iestādes uz laiku, kas vajadzīgs nelīdzsvarotības novēršanai, var atteikties no noteikumiem par dažādu joslu izmantošanu.

5.   Esošo zīmju pielāgošanu 1., 2., un 3. punktā minētajiem noteikumiem pabeidz līdz 2009. gada 31. maijam. Ja dalībvalstis šajā laikā nomaina esošās zīmes vai uzstāda jaunas, attiecībā uz tām ievēro minētajos punktos paredzētās norādes.

10. pants

Spiedogu iespiešana Trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos

1.   Trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos ieceļojot un izceļojot sistemātiski iespiež spiedogus. Spiedogus par ieceļošanu vai izceļošanu iespiež šādos dokumentos:

a)	dokumentos ar derīgu vīzu, kas trešās valsts valstspiederīgajam dod tiesības šķērsot robežu;

b)	tādu trešo valstu valstspiederīgo dokumentos, kuriem dalībvalsts vīza ir izsniegta pie robežas, dodot tiesības šķērsot robežu;

c)	dokumentos, kas dod tiesības šķērsot robežu trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem neattiecas prasība pēc vīzas.

2.   Spiedogus ieceļojot un izceļojot iespiež tādu trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos, kuri ir tāda Eiropas Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, uz kuriem attiecas Direktīva 2004/38/EK, bet neuzrāda minētās direktīvas 10. pantā paredzēto uzturēšanās atļauju.

Spiedogus ieceļojot un izceļojot iespiež tādu trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos, kuri ir tādu trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļi, kuri izmanto Kopienas tiesības brīvi pārvietoties, bet neuzrāda Direktīvas 2004/38/EK 10. pantā paredzēto uzturēšanās atļauju.

3.   Spiedogus ieceļojot un izceļojot neiespiež:

a)	tādu valstu vadītāju vai augstu amatpersonu ceļošanas dokumentos, kuru ierašanās ir iepriekš oficiāli saskaņota, izmantojot diplomātiskus kanālus;

b)	lidaparātu pilotu apliecībās vai apkalpes locekļu apliecībās;

c)	tādu jūrnieku ceļošanas dokumentos, kuri dalībvalsts teritorijā uzturas tikai tik ilgi, kamēr pietauvojies viņu kuģis, un nepamet tās ostas teritoriju, kurā ienācis kuģis;

d)	kruīza kuģu apkalpju un pasažieru ceļošanas dokumentos, uz kuriem neattiecas robežpārbaudes saskaņā ar VI pielikuma 3.2.3. punktu;

e)	dokumentos, kas dod tiesības Andoras, Monako un Sanmarīno valstspiederīgajiem šķērsot robežu.

Ārkārtas gadījumos pēc trešās valsts valstspiederīgā lūguma ieceļošanas un izceļošanas spiedogu var nespiest, ja iespiests spiedogs attiecīgai personai varētu radīt nopietnus sarežģījumus. Tādā gadījumā ieceļošanas vai izceļošanas spiedogu iespiež atsevišķā lapā, kurā norādīts vārds, uzvārds un pases numurs. Lapu izsniedz trešās valsts valstspiederīgajam.

4.   Praktiski pasākumi spiedogu iespiešanai ir izklāstīti IV pielikumā.

5.   Kad vien iespējams, trešo valstu valstspiederīgos informē par robežsargu pienākumu ieceļojot un izceļojot iespiest spiedogu viņu ceļošanas dokumentos, pat ja robežpārbaudes ir atvieglinātas saskaņā ar 8. pantu.

6.   Komisija līdz 2008. gada beigām iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to, kā darbojas noteikumi par spiedogu iespiešanu ceļošanas dokumentos.

11. pants

Pieņēmums attiecībā uz uzturēšanās ilguma nosacījumu ievērošanu

1.   Ja trešās valsts valstspiederīgā ceļošanas dokumentā nav ieceļošanas spiedoga, attiecīgās valsts kompetentās iestādes var pieņemt, ka tā turētājs neatbilst vai vairs neatbilst attiecīgā dalībvalstī piemērojamiem uzturēšanās ilguma nosacījumiem.

2.   Šī panta 1. punktā minēto pieņēmumu var atspēkot, ja attiecīgais trešās valsts pilsonis jebkādiem līdzekļiem sagādā ticamus pierādījumus – piemēram, transporta biļetes vai pierādījumus par viņa uzturēšanos ārpus dalībvalstu teritorijas – apliecinot, ka viņš ir ievērojis nosacījumus par īslaicīgas uzturēšanās ilgumu.

Tādā gadījumā:

a)

ja trešās valsts pilsonis atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, kura pilnībā piemēro Šengenas acquis, kompetentas iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un praksi trešās valsts valstspiederīgā ceļošanas dokumentā norāda dienu, kad, un vietu, kur attiecīgā persona šķērsojusi tādas dalībvalsts ārējo robežu, kura pilnībā piemēro Šengenas acquis;

b)

ja trešās valsts pilsonis atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, par kuru vēl nav pieņemts lēmums saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punktu, kompetentas iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un praksi trešās valsts valstspiederīgā ceļošanas dokumentā norāda dienu, kad, un vietu, kur attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais šķērsojusi šādas dalībvalsts ārējo robežu.

Papildus a) un b) apakšpunktā minētajām norādēm, attiecīgam trešās valsts pilsonim var izsniegt VIII pielikumā doto veidlapu.

Dalībvalstis cita citu, Komisiju un Padomes Ģenerālsekretariātu informē par to praksi attiecībā uz šajā pantā minētajām norādēm.

3.   Ja 1. punktā minēto pieņēmumu neatspēko, kompetentas iestādes var izraidīt trešās valsts valstspiederīgo no attiecīgo dalībvalstu teritorijas.

12. pants

Robežuzraudzība

1.   Robežuzraudzības galvenais mērķis ir nepieļaut neatļautu robežas šķērsošanu, apkarot pārrobežu noziedzību un veikt pasākumus pret personām, kas robežu šķērsojušas nelikumīgi.

2.   Robežsargi robežuzraudzībai izmanto stacionāras vai mobilas vienības.

Uzraudzību veic tā, lai nepieļautu personu izvairīšanos no pārbaudēm robežšķērsošanas vietās un atturētu no mēģinājumiem to darīt.

3.   Uzraudzību starp robežšķērsošanas vietām veic robežsargi, kuru skaits un darbības metodes ir atbilstīgas esošiem vai paredzamiem draudiem un apdraudējumiem. Uzraudzība paredz biežas un negaidītas uzraudzības periodiskuma pārmaiņas, lai visu laiku pastāvētu risks, ka neatļauta robežšķērsošana tiks atklāta.

4.   Uzraudzību veic stacionāras vai mobilas vienības, kas pienākumus veic patrulējot vai izvietojot posteņus vietās, kas ir zināmas kā paaugstināta riska vietas vai ko uzskata par tādām; šādas uzraudzības mērķis ir aizturēt personas, kas nelikumīgi šķērso robežu. Uzraudzību var veikt, arī izmantojot tehniskus līdzekļus, tostarp elektroniskus līdzekļus.

5.   Papildu noteikumus, kas reglamentē uzraudzību, var pieņemt saskaņā ar 33. panta 2. punktā minēto procedūru.

13. pants

Ieceļošanas atteikums

1.   Trešās valsts valstspiederīgajiem, kas neatbilst 5. panta 1. punktā izklāstītiem ieceļošanas nosacījumiem, un nepieder pie to personu kategorijas, uz ko attiecas 5. panta 4. punkts, atsaka ieceļošanu dalībvalstu teritorijās. Tas neskar īpašos noteikumus par patvēruma tiesībām un starptautisku aizsardzību vai ilgtermiņa vīzām.

2.   Ieceļošanu var atteikt tikai ar pamatotu lēmumu, uzrādot precīzus atteikuma iemeslus. Tādu lēmumu pieņem iestāde, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem ir pilnvarota to darīt. Tie stājas spēkā nekavējoties.

Pamatoto lēmumu, uzrādot precīzus atteikuma iemeslus, pieņem, izmantojot V pielikuma B daļā doto standartveidlapu, ko aizpilda iestāde, kas saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem ir pilnvarota atteikt ieceļošanu. Aizpildīto standartveidlapu nodod attiecīgam trešās valsts valstspiederīgajam, kas apliecina, ka ir saņēmis šo veidlapu ar lēmumu par ieceļošanas atteikumu.

3.   Personām, kam atteikta ieceļošana, ir tiesības iesniegt pārsūdzību. Pārsūdzības īsteno saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem. Trešās valsts valstspiederīgajam arī izsniedz rakstisku norādi par kontaktpunktiem, kur var saņemt informāciju par pārstāvjiem, kas saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem ir kompetenti pārstāvēt trešās valsts valstspiederīgo.

Šādas pārsūdzības iesniegšana neaptur ieceļošanas atteikuma lēmuma izpildi.

Neskarot jebkādu kompensāciju, ko piešķir saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem, trešās valsts valstspiederīgajam – ja pārsūdzības izskatīšanā tiktu konstatēts, ka lēmums atteikt ieceļošanu bijis nepamatots – ir tiesības uz to, ka dalībvalsts, kas atteikusi ieceļošanu, labo anulēto ieceļošanas spiedogu un jebkādu citu veiktu anulēšanu vai papildinājumu.

4.   Robežsargi nodrošina, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas saņēmis ieceļošanas atteikumu, neieceļo attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

5.   Dalībvalstis vāc statistiku par to personu skaitu, kam atteikta ieceļošana, par atteikuma iemesliem, to personu valstspiederību, kam atteikta ieceļošana, un to, pie kāda tipa robežas (sauszemes robeža, robeža lidostās vai jūras robeža) ieceļošana atteikta. Reizi gadā dalībvalstis nosūta šo statistiku Komisijai. Komisija reizi divos gados publicē dalībvalstu sniegtās statistikas apkopojumu.

6.   Sīki izstrādāti noteikumi, kas reglamentē ieceļošanas atteikumus, ir izklāstīti V pielikuma A daļā.

III NODAĻA

Robežkontroles personāls un resursi un dalībvalstu sadarbība

14. pants

Robežkontroles personāls un resursi

Dalībvalstis atbilstīgā apjomā izmanto attiecīgus resursus un personālu, lai saskaņā ar 6. līdz 13. pantu veiktu robežkontroli pie to ārējām robežām, nodrošinot efektīvu, intensīvu un vienota līmeņa kontroli.

15. pants

Kontroles īstenošana

1.   Robežkontroli, kas paredzēta 6. līdz 13. pantā, veic robežsargi saskaņā ar šo regulu un attiecīgās valsts tiesību aktiem.

Robežkontrole neietekmē pilnvaras sākt kriminālvajāšanu, kuras robežsargiem ir piešķirtas ar attiecīgas valsts tiesību aktiem un kuras neietilpst šīs regulas darbības jomā.

Dalībvalstis nodrošina, ka robežsargi ir specializēti un attiecīgi apmācīti profesionāļi. Dalībvalstis veicina to, ka robežsargi mācās valodas, jo īpaši tās, kas ir vajadzīgas viņu pienākumu izpildei.

2.   Dalībvalstis saskaņā ar 34. pantu dara Komisijai zināmu to valsts dienestu sarakstu, kas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir atbildīgi par robežkontroli.

3.   Lai efektīvi kontrolētu robežas, katra dalībvalsts nodrošina ciešu un nepārtrauktu to dienestu sadarbību, kuri ir atbildīgi par robežkontroli.

16. pants

Dalībvalstu sadarbība

1.   Dalībvalstis sniedz savstarpēju palīdzību un uztur ciešu un nepārtrauktu sadarbību, lai saskaņā ar šīs regulas 6. līdz 15. pantu efektīvi īstenotu robežkontroli. Tās apmainās ar visu būtisko informāciju.

2.   Dalībvalstu operatīvo sadarbību ārējo robežu pārvaldības jomā koordinē Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie dalībvalstu ārējām robežām (turpmāk – “Aģentūra”), kas izveidota ar Regulu (EK) Nr. 2007/2004.

3.   Neskarot Aģentūras kompetenci, dalībvalstis var turpināt operatīvu sadarbību ar citām dalībvalstīm un/vai trešām valstīm pie ārējām robežām, arī apmainoties ar sadarbības koordinatoriem, ja sadarbība papildina Aģentūras darbību.

Dalībvalstis atturas veikt darbības, kas varētu traucēt Aģentūras darbību vai tās mērķu sasniegšanu.

Dalībvalstis ziņo Aģentūrai par šā punkta pirmajā daļā minēto operatīvo sadarbību.

4.   Dalībvalstis nodrošina apmācības par robežkontroles noteikumiem un pamattiesībām. Šajā sakarā ņem vērā vienotos mācību standartus, ko ievieš un attīsta Aģentūra.

17. pants

Kopīga kontrole

1.   Dalībvalstis, kas attiecībā uz savām kopīgajām sauszemes robežām nepiemēro 20. pantu, var kopīgi veikt šo kopējo robežu kontroli līdz minētā panta piemērošanas dienai, un tādā gadījumā personu var apstādināt tikai vienreiz, lai veiktu ieceļošanas un izceļošanas pārbaudes, neskarot dalībvalstu individuālo atbildību, kas izriet no 6. līdz 13. panta.

Lai to nodrošinātu, dalībvalstis var savā starpā slēgt divpusējus nolīgumus.

2.   Dalībvalstis informē Komisiju par jebkādiem nolīgumiem, ko tās noslēdz saskaņā ar 1. punktu.

IV NODAĻA

Īpaši robežpārbaužu noteikumi

18. pants

Īpaši noteikumi attiecībā uz dažādu tipu robežām un dažādiem transportlīdzekļu veidiem, ko izmanto ārējo robežu šķērsošanai

Šīs regulas VI pielikumā izklāstītie īpašie noteikumi attiecas uz pārbaudēm pie dažādu tipu robežām un attiecībā uz dažādiem transportlīdzekļiem, ko izmanto robežu šķērsošanai.

Minētajos īpašajos noteikumos var būt paredzētas atkāpes no 5. panta un 7. līdz 13. panta.

19. pants

Īpaši noteikumi attiecībā uz dažādu kategoriju personu pārbaudēm

1.   Šīs regulas VII pielikumā izklāstītie īpašie noteikumi attiecas uz šādu kategoriju personu pārbaudēm:

a)	valstu vadītāji un viņu delegāciju locekļi:

b)	lidaparātu piloti un citi lidaparātu apkalpes locekļi;

c)

jūrnieki;

d)	diplomātisko, oficiālo un dienesta pasu turētāji, kā arī starptautisku organizāciju pārstāvji;

e)	darba ņēmēji, kas strādā otrpus robežai;

f)	nepilngadīgie.

Minētajos īpašajos noteikumos var būt paredzētas atkāpes no 5. panta un 7. līdz 13. panta.

2.   Dalībvalstis saskaņā ar 34. pantu Komisijai dara zināmus paraugus apliecībām, ko to Ārlietu ministrijas izsniedz akreditētiem diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem.

III SADAĻA

IEKŠĒJĀS ROBEŽAS

I NODAĻA

Robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām

20. pants

Iekšējo robežu šķērsošana

Iekšējās robežas var šķērsot jebkurā vietā, un personām – neatkarīgi no viņu valstspiederības – nepiemēro robežpārbaudes.

21. pants

Pārbaudes iekšzemē

Robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām neietekmē:

a)

policijas pilnvaras, ko īsteno kompetentas dalībvalstu iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, ja vien pilnvaru īstenošana iedarbības ziņā nav līdzvērtīga robežpārbaudēm; tas attiecas arī uz pierobežas teritorijām. Policijas pilnvaru īstenošanu pirmā teikuma nozīmē jo īpaši nedrīkst uzskatīt par līdzvērtīgu robežpārbaudēm, ja policijas veiktie pasākumi: i) par mērķi neizvirza robežkontroli; ii) balstās uz vispārēju policijas informāciju un pieredzi attiecībā uz iespējamiem sabiedriskās drošības apdraudējumiem un konkrēti ir paredzēti pārrobežu noziedzības apkarošanai; iii) ir izstrādāti un veikti tā, ka tie noteikti atšķiras no sistemātiskajām personu pārbaudēm pie ārējām robežām; iv) tiek veikti izlases kārtībā;

b)	personu drošības pārbaudes ostās un lidostās, ko veic kompetentas iestādes saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību aktiem, kā arī ostu, lidostu un pārvadātāju veiktas drošības pārbaudes, ja tās veic arī personām, kas ceļo pa dalībvalsts teritoriju;

c)	iespēju dalībvalstīm tiesību aktos paredzēt pienākumu, ka personai ir jābūt personas dokumentiem vai tie jānēsā līdzi;

d)	trešo valstu valstspiederīgo pienākumu saskaņā ar Šengenas konvencijas 22. pantu ziņot par atrašanos attiecīgā dalībvalstī.

22. pants

Šķēršļu novēršana ceļu satiksmei robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām

Dalībvalstis likvidē visus šķēršļus netraucētām satiksmes plūsmām autoceļu robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām, jo īpaši visus ātruma ierobežojumus, ko nepamato ceļu satiksmes drošības apsvērumi.

Vienlaikus dalībvalstīm jābūt gatavām nodrošināt iespējas veikt robežpārbaudes, ja tiek atjaunota robežkontrole pie iekšējām robežām.

II NODAĻA

Robežkontroles pagaidu atjaunošana pie iekšējām robežām

23. pants

Robežkontroles pagaidu atjaunošana pie iekšējām robežām

1.   Ja pastāv nopietns apdraudējums valsts politikai vai iekšējai drošībai, dalībvalsts saskaņā ar 24. pantā paredzēto procedūru vai, steidzamības gadījumā, saskaņā ar 25. pantā paredzēto procedūru var izņēmuma kārtā atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām uz ierobežotu laiku, kas nepārsniedz 30 dienas, vai uz paredzamo nopietnā apdraudējuma laiku, ja tas ir ilgāks par 30 dienām. Robežkontroles pagaidu atjaunošanas pie iekšējām robežām apjoms un ilgums nepārsniedz to, kas noteikti ir nepieciešams, lai reaģētu uz nopietno apdraudējumu.

2.   Ja valsts politikas vai iekšējās drošības nopietnais apdraudējums turpinās ilgāk par 1. punktā paredzēto laiku, dalībvalsts var paildzināt robežkontroli, to pamatojot ar tiem pašiem iemesliem, kas minēti 1. punktā, un, ņemot vērā visus jaunos apstākļus, paildzināt robežkontroli ikreiz vēl par 30 dienām, ievērojot 26. pantā paredzēto procedūru.

24. pants

Procedūra paredzamiem notikumiem

1.   Ja dalībvalsts saskaņā ar 23. panta 1. punktu paredz atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, tā, cik vien drīz iespējams, dara to zināmu pārējām dalībvalstīm un Komisijai un sniedz šādu informāciju, tiklīdz tā ir pieejama:

a)	ierosinātās atjaunošanas iemeslus, sīki aprakstot notikumus, kas rada nopietnu apdraudējumu valsts politikai vai iekšējai drošībai;

b)	ierosinātās atjaunošanas darbības jomu, konkrēti norādot, kur paredzēts atjaunot robežkontroli;

c)	oficiālo robežšķērsošanas vietu nosaukumus;

d)	ierosinātās atjaunošanas ieviešanas dienu un ilgumu;

e)	attiecīgos gadījumos, pasākumus, kas jāveic pārējām dalībvalstīm.

2.   Komisija, saņēmusi attiecīgās dalībvalsts paziņojumu un ņemot vērā šā panta 3. punktā paredzētās konsultācijas, var sniegt atzinumu, neskarot Līguma 64. panta 1. punktu.

3.   Par 1. punktā minēto informāciju, kā arī par Komisijas atzinumu, ko tā var sniegt saskaņā ar 2. punktu, dalībvalsts, kas paredz atjaunot robežkontroli, konsultējas ar pārējām dalībvalstīm Padomē un Komisiju, lai vajadzības gadījumā organizētu dalībvalstu savstarpēju sadarbību un izskatītu, vai pasākumi ir samērīgi ar notikumiem, kas liek atjaunot robežkontroli un rada apdraudējumu valsts politikai vai iekšējai drošībai.

4.   Šā panta 3. punktā minētās konsultācijas notiek vismaz piecpadsmit dienas pirms dienas, kad paredzēts atjaunot robežkontroli.

25. pants

Procedūra gadījumos, kas prasa steidzamu rīcību

1.   Ja kādā dalībvalstī valsts politikas vai iekšējās drošības apsvērumi prasa īstenot steidzamu rīcību, attiecīgā dalībvalsts var izņēmuma kārtā un nekavējoties atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām.

2.   Dalībvalsts, kas atjauno robežkontroli pie iekšējam robežām, bez kavēšanās par to attiecīgi paziņo pārējām dalībvalstīm un Komisijai un sniedz 24. panta 1. punktā minēto informāciju un pamatojumu šīs procedūras izmantošanai.

26. pants

Procedūra, lai paildzinātu robežkontroli pie iekšējām robežām

1.   Dalībvalstis robežkontroli pie iekšējām robežām var paildzināt vienīgi saskaņā ar 23. panta 2. punktu pēc tam, kad tā par to paziņojusi pārējām dalībvalstīm un Komisijai.

2.   Dalībvalsts, kas paredz paildzināt robežkontroli, pārējām dalībvalstīm un Komisijai dara zināmu visu būtisko informāciju par iemesliem, kāpēc paildzināta robežkontrole pie iekšējām robežām. Piemēro 24. panta 2. punktu.

27. pants

Informācija Eiropas Parlamentam

Attiecīgā dalībvalsts vai, attiecīgā gadījumā, Padome cik drīz vien iespējams informē Eiropas Parlamentu par pasākumiem, ko veic saskaņā ar 24., 25. un 26. pantu. Attiecībā uz trešo secīgo paildzinājumu saskaņā ar 26. pantu attiecīgā dalībvalsts, ja tas tiek prasīts, sniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam par nepieciešamību īstenot robežkontroli pie iekšējām robežām.

28. pants

Noteikumi, kas jāpiemēro, atjaunojot robežkontroli pie iekšējam robežām

Atjaunojot robežkontroli pie iekšējām robežām, mutatis mutandis piemēro attiecīgos II sadaļas noteikumus.

29. pants

Ziņojums par robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām

Dalībvalsts, kas saskaņā ar 23. pantu atjaunojusi robežkontroli pie iekšējām robežām, apstiprina dienu, kad šo robežkontroli atceļ, un tajā pašā laikā vai drīz pēc tam iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai ziņojumu par robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām, jo īpaši norādot, kā notiek pārbaudes un cik efektīva ir robežkontroles atjaunošana.

30. pants

Sabiedrības informēšana

Lēmumu atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām pieņem pārskatāmi, un sabiedrību par to informē pilnībā, ja vien nav sevišķi svarīgu drošības iemeslu to nedarīt.

31. pants

Konfidencialitāte

Pēc attiecīgas dalībvalsts lūguma pārējās dalībvalstis, Eiropas Parlaments un Komisija ievēro konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, ko sniedz saistībā ar robežkontroles atjaunošanu un paildzināšanu pie iekšējām robežām, kā arī attiecībā uz ziņojumu, ko sagatavo saskaņā ar 29. pantu.

IV SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

32. pants

Grozījumi pielikumos

Grozījumus III, IV un VIII pielikumā izdara saskaņā ar 33. panta 2. punktā minēto procedūru.

33. pants

Komiteja

1.   Komisijai palīdz komiteja, turpmāk – “Komiteja”.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu, un ar nosacījumu, ka saskaņā ar šo procedūru pieņemtie īstenošanas pasākumi negroza šīs regulas pamatnoteikumus.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir trīs mēneši.

3.   Komiteja pieņem savu reglamentu.

4.   Neskarot jau pieņemtos īstenošanas pasākumus, uz četriem gadiem, skaitot no šīs regulas spēkā stāšanās dienas, tiek atlikta to šīs regulas noteikumu piemērošana, kuri attiecas uz tehnisku noteikumu un lēmumu pieņemšanu saskaņā ar 2. punktā minēto procedūru. Pēc Komisijas priekšlikuma Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar Līguma 251. pantā paredzēto procedūru var atjaunot attiecīgos noteikumus un tālab pārskata šos noteikumus līdz četru gadu termiņa beigām.

34. pants

Paziņošana

1.   Dalībvalstis paziņo Komisijai:

a)	uzturēšanās atļauju sarakstu;

b)	savu robežšķērsošanas vietu sarakstu;

c)	atsauces summas, kas vajadzīgas ārējo robežu šķērsošanai un ko ik gadu nosaka attiecīgās valsts iestādes;

d)	to attiecīgās valsts dienestu sarakstu, kuri atbildīgi par robežkontroli;

e)	to standartapliecību paraugus, ko izsniedz Ārlietu ministrijas.

2.   Komisija informāciju, kas tai paziņota saskaņā ar 1. punktu, dara pieejamu dalībvalstīm un sabiedrībai, izmantojot publikāciju Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā un citus piemērotus līdzekļus.

35. pants

Vietējā pierobežas satiksme

Šī regula neskar Kopienas noteikumus par vietējo pierobežas satiksmi un spēkā esošos divpusējos nolīgumus par vietējo pierobežas satiksmi.

36. pants

Seūta un Meliļa

Šī regula neietekmē īpašos noteikumus, ko piemēro Seūtai un Meliļai, kā noteikts Spānijas Karalistes deklarācijā par Seūtu un Meliļu, kas pievienota Nobeiguma aktam Nolīgumā par Spānijas Karalistes pievienošanos Konvencijai, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu (20).

37. pants

Procedūra, kā dalībvalstis paziņo informāciju

Līdz 2006. gada 26. oktobrim dalībvalstis paziņo Komisijai savus noteikumus, kas attiecas uz 21. panta c) un d) punktu, 4. panta 3. punktā minētos sodus un divpusējos nolīgumus, kas noslēgti saskaņā ar 17. panta 1. punktu. Par pārmaiņām minētajos noteikumos paziņo piecās darbadienās.

Dalībvalstu paziņoto informāciju publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

38. pants

Ziņojums par III sadaļas piemērošanu

Līdz 2009. gada 13. oktobrim. Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par III sadaļas piemērošanu.

Komisija pievērš īpašu uzmanību jebkādām grūtībām, ko izraisa robežkontroles atjaunošana pie iekšējām robežām. Vajadzības gadījumā Komisija iesniedz priekšlikumus šādu grūtību novēršanai.

39. pants

Atcelšana

1.   No 2006. gada 13. oktobra tiek atcelts 2. līdz 8. pants Konvencijā, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu.

2.   No 1. punktā paredzētās dienas tiek atcelti arī šādi akti:

a)	Kopējā rokasgrāmata, tostarp tās pielikumi;

b)	Šengenas Izpildu komitejas 1994. gada 26. aprīļa Lēmums (SCH/Com–ex (94) 1, rev 2), 1994. gada 22. decembra Lēmums (SCH/Com–ex (94) 17, rev. 4) un 1995. gada 20. decembra Lēmums (SCH/Com–ex (95) 20, rev. 2);

c)	Kopējās konsulārās instrukcijas 7. pielikums;

d)	Padomes Regula (EK) Nr. 790/2001 (2001. gada 24. aprīlis), ar ko Padomei rezervē izpildu pilnvaras attiecībā uz dažiem sīki izstrādātiem noteikumiem un praktiskām procedūrām robežkontroles un uzraudzības veikšanā (21);

e)	Padomes Lēmums 2004/581/EK (2004. gada 29. aprīlis), ar ko nosaka obligātās norādes, kurām jābūt uz zīmēm ārējās robežas šķērsošanas vietās (22);

f)	Padomes Lēmums 2004/574/EK (2004. gada 29 aprīlis) par Kopējās rokasgrāmatas II daļas grozījumiem un tās 16. pielikuma sagatavošanu (23);

g)

Padomes Regula (EK) Nr. 2133/2004 (2004. gada 13. decembris) par prasību dalībvalstu kompetentām iestādēm sistemātiski apzīmogot trešo valstu pilsoņu ceļošanas dokumentus, kad viņi šķērso dalībvalstu ārējās robežas, un par saistītiem grozījumiem Šengenas Līguma īstenošanas konvencijā un kopīgajā rokasgrāmatā (24).

3.   Atsauces uz svītrotajiem pantiem un atceltajiem aktiem uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

40. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā 2006. gada 13. oktobrī. Regulas 34. pants tomēr stājas spēkā dienu pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

---

(1)  Eiropas Parlamenta 2005. gada 23. jūnija Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts) un Padomes 2006. gada 21. februāra Lēmums.

(2)  OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp. Konvencijā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1160/2005 (OV L 191, 22.7.2005., 18. lpp.).

(3)  OV C 313, 16.12.2002., 97. lpp. Kopējā rokasgrāmatā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2133/2004 (OV L 369, 16.12.2004., 5. lpp.).

(4)  Padomes Regula (EK) Nr. 2007/2004 (2004. gada 26. oktobris), ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (OV L 349, 25.11.2004., 1. lpp.).

(5)  OV L 374, 31.12.1991., 4. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 31.10.2003., 1. lpp.).

(6)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

(7)  OV L 239, 22.9.2000., 69. lpp.

(8)  OV L 176, 10.7.1999., 36. lpp.

(9)  OV L 176, 10.7.1999., 31. lpp.

(10)  OV L 176, 10.7.1999., 53. lpp.

(11)  Padomes Lēmums 2004/849/EK (2004. gada 25. oktobris) par Nolīguma parakstīšanu Eiropas Savienības vārdā starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā un par dažu tā noteikumu provizorisku piemērošanu (OV L 368, 15.12.2004., 26. lpp.).

(12)  Padomes Lēmums 2004/860/EK (2004. gada 25. oktobris) par Nolīguma parakstīšanu Eiropas Kopienas vārdā starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā un par dažu tā noteikumu provizorisku piemērošanu (OV L 370, 17.12.2004., 78. lpp.).

(13)  OV L 131, 1.6.2000., 43. lpp.

(14)  OV L 64, 7.3.2002., 20. lpp.

(15)  OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.

(16)  OV L 157, 15.6.2002., 1. lpp.

(17)  OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 851/2005 (OV L 141, 4.6.2005., 3. lpp.).

(18)  OV L 64, 7.3.2003., 1. lpp.

(19)  OV L 53, 23.2.2002., 4. lpp.

(20)  OV L 239, 22.9.2000., 73. lpp.

(21)  OV L 116, 26.4.2001., 5. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2004/927/EK (OV L 396, 31.12.2004., 45. lpp.).

(22)  OV L 261, 6.8.2004., 119. lpp.

(23)  OV L 261, 6.8.2004., 36. lpp.

(24)  OV L 369, 16.12.2004., 5. lpp.

---

---

---

---

---

---

---

---

---

13.4.2006

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 105/33

---

PADOMES REGULA (EK) Nr. 563/2006

(2006. gada 13. marts),

par to, lai noslēgtu Partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Zālamana salām par zveju pie Zālamana salām

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 37. pantu saistībā ar 300. panta 2. punktu un 300. panta 3. punkta pirmo apakšpunktu,

ņemot vērā Komisijas ieteikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu (1),

tā kā:

(1)	Kopiena un Zālamana salas pēc sarunām ir parafējušas Partnerattiecību zvejas nolīgumu, kas dod Kopienas zvejniekiem iespējas zvejot ūdeņos, uz kuriem saistībā ar zvejas vietām attiecas Zālamana salu suverenitāte vai jurisdikcija.

(2)

Šis nolīgums paredz ekonomisku, finansiālu, tehnisku un zinātnisku sadarbību zivsaimniecības nozarē ar nolūku garantēt resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī partnerattiecības, veicot darījumus ar mērķi kopējo interešu vārdā attīstīt ekonomisku darbību zvejniecības nozarē un saistībā ar to.

(3)	Šis nolīgums būtu jāapstiprina.

(4)	Būtu jānosaka zvejas iespēju sadalījums dalībvalstu starpā.

(5)

Dalībvalstis, kuru kuģi zvejo saskaņā ar šo nolīgumu, ziņo Komisijai par Zālamana salu zvejas zonas nozvejas apjomu pa sugām atbilstīgi Komisijas Regulai (EK) Nr. 500/2001 (2001. gada 14. marts), kas nosaka sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2847/93 par to lomu pārraudzību, kurus nozvejojuši Kopienas zvejas kuği trešo valstu ūdeņos un atklātā jūrā (2).

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Ar šo Padome Kopienas vārdā apstiprina Partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Zālamana salām par zveju pie Zālamana salām (turpmāk “Nolīgums”).

Nolīguma teksts ir pievienots šai regulai.

2. pants

Nolīguma protokolā noteiktās zvejas iespējas dalībvalstu starpā ir sadalītas šādi:

— tunzivju saldētājseineri:	Spānija:	75 % pieejamo zvejas iespēju
	Francija:	25 % pieejamo zvejas iespēju
— peldošo āķu jedu kuģi:	Spānija:	6 kuģi
	Portugāle:	4 kuģi

Ja licences piešķiršanas pieteikumi no šīm dalībvalstīm nepretendē uz visu protokolā paredzēto zvejas iespēju apjomu, Komisija var ņemt vērā citu dalībvalstu licences piešķiršanas pieteikumus.

3. pants

Šī regula stājas spēkā septītajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

---

(1)  Atzinums iesniegts 2006. gada 14. februārī (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2)  OV L 73, 15.3.2001., 8. lpp.

---

---

13.4.2006

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 105/54

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2006/24/EK

(2006. gada 15. marts)

par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 95. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (2),

tā kā:

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (3) nosaka, ka dalībvalstīm jāaizsargā fizisko personu tiesības un brīvības saistībā ar personas datu apstrādi, un jo īpaši viņu tiesības uz privāto dzīvi, lai panāktu personas datu brīvu apriti Kopienā.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (4) principus, kas izklāstīti Direktīvā 95/46/EK, pārveido par konkrētiem noteikumiem elektronisko komunikāciju nozarei.

(3)

Direktīvas 2002/58/EK 5., 6. un 9. pantā paredzēti noteikumi par to, kā tīklu operatori un pakalpojumu sniedzēji apstrādā tādus noslodzes datus un atrašanās vietas datus, ko rada elektronisko komunikāciju pakalpojumu izmantošana. Šādi dati jādzēš vai jāpadara anonīmi, kad tie vairs nav nepieciešami komunikācijas pārraidīšanai, izņemot datus, kuri ir nepieciešami rēķinu vajadzībām vai norēķiniem par starpsavienojumiem. Saņemot piekrišanu, noteiktus datus var apstrādāt arī mārketinga mērķiem un pievienotās vērtības pakalpojumu sniegšanai.

(4)

Direktīvas 2002/58/EK 15. panta 1. punktā izklāstīti nosacījumi, saskaņā ar kuriem dalībvalstis var ierobežot minētas direktīvas 5. pantā, 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā paredzēto tiesību un pienākumu darbības jomu. Šādiem ierobežojumiem ir jābūt pasākumiem, kas ir nepieciešami, atbilstīgi un demokrātiskas sabiedrības kontekstā samērīgi ar sabiedriskās kārtības uzturēšanas mērķiem, t.i., lai garantētu nacionālo drošību (t.i., valsts drošību), aizsardzību, sabiedrības drošību vai lai novērstu, izmeklētu, atklātu vai sodītu noziedzīgus nodarījumus vai elektronisko komunikāciju sistēmu neatļautu lietošanu.

(5)	Vairākas dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus, kuri paredz, ka pakalpojumu sniedzēji saglabā datus noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem. Šādi valstu noteikumi ievērojami atšķiras.

(6)

Juridiskās un tehniskās atšķirības valstu noteikumos attiecībā uz datu saglabāšanu noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem rada šķēršļus elektronisko komunikāciju iekšējam tirgum. Pakalpojumu sniedzējiem tiek izvirzītas atšķirīgas prasības attiecībā uz to, kādu veidu noslodzes dati un atrašanās vietas dati ir saglabājami, kā arī uz saglabāšanas nosacījumiem un periodiem.

(7)

Tieslietu un iekšlietu padomes 2002. gada 19. decembra secinājumos uzsvērts, ka sakarā ar elektronisko komunikāciju iespēju ievērojamo pieaugumu īpaši svarīgi ir dati, kuri attiecas uz elektronisko komunikāciju izmantošanu, un tāpēc tie ir vērtīgs līdzeklis noziedzīgu nodarījumu, jo īpaši organizētās noziedzības, novēršanai, izmeklēšanai, atklāšanai un kriminālvajāšanai.

(8)	Deklarācijā par terorisma apkarošanu, kuru Eiropadome pieņēma 2004. gada 25. martā, doti norādījumi Padomei pārbaudīt pasākumus noteikumu izveidei pakalpojumu sniedzējiem attiecībā uz informācijas saglabāšanu par noslodzes datiem.

(9)

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu ikvienam ir tiesības uz to, ka tiek respektēta viņa privātā dzīve un sarakste. Valsts iestādes var iejaukties, pārkāpjot šīs tiesības, tikai saskaņā ar tiesību aktiem un tikai tad, ja demokrātiskā sabiedrībā tas ir vajadzīgs, inter alia, lai nodrošinātu valsts aizsardzību vai sabiedrisko drošību, nepieļautu nekārtības vai noziedzību vai aizsargātu cilvēku tiesības un brīvības. Tā kā datu saglabāšana ir izrādījusies tik nepieciešams un efektīvs izmeklēšanas līdzeklis tiesībaizsardzībai vairākās dalībvalstīs un jo īpaši nopietnos gadījumos, piemēram, saistībā ar organizēto noziedzību un terorismu, ir nepieciešams uz noteiktu laiku un ievērojot šajā direktīvā paredzētos nosacījumus nodrošināt, ka saglabātos datus dara pieejamus tiesībsargājošajām iestādēm. Tādēļ tāda datu saglabāšanas instrumenta pieņemšana, kurš atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantam, ir nepieciešams pasākums.

(10)	2005. gada 13. jūlijā Padome savā Deklarācijā par nosodījumu terora aktiem Londonā vēlreiz uzsvēra nepieciešamību pēc iespējas ātrāk pieņemt kopējus pasākumus attiecībā uz telekomunikāciju datu saglabāšanu.

(11)

Ņemot vērā nozīmi, kāda noslodzes datiem un atrašanās vietas datiem ir noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā, atklāšanā un kriminālvajāšanā, par ko liecina vairāku dalībvalstu veiktie pētījumi un praktiskā pieredze, ir nepieciešams Eiropas līmenī nodrošināt, lai dati, kurus iegūst vai apstrādā publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatori, tiktu saglabāti noteiktu laiku, ievērojot šajā direktīvā paredzētos nosacījumus.

(12)

Direktīvas 2002/58/EK 15. panta 1. punkts arī turpmāk attiecas uz datiem, tostarp datiem, kas saistīti ar neveiksmīgiem izsaukuma mēģinājumiem un ko īpaši nepieprasa saglabāt šī direktīva, un uz ko tādēļ neattiecas šī direktīva, un attiecībā uz izmantošanu citiem mērķiem, ko nenosaka šī direktīva, tostarp tiesvedībā.

(13)

Šī direktīva attiecas tikai uz datiem, kas iegūti vai apstrādāti komunikāciju vai komunikāciju pakalpojumu rezultātā, un neattiecas uz datiem, kas ir komunikācijas procesā nodotās informācijas saturs. Dati būtu jāsaglabā tā, lai izvairītos no to vairākkārtējas saglabāšanas. Nodrošinot attiecīgos komunikāciju pakalpojumus, iegūti un apstrādāti dati nozīmē pieejamus datus. Jo īpaši attiecībā uz tādu datu saglabāšanu, kuri saistīti ar interneta e-pastu un interneta telefoniju, pienākums saglabāt datus var attiekties vienīgi uz datiem no pakalpojuma sniedzēju vai tīklu operatoru pašpakalpojumiem.

(14)

Tehnoloģijas, kas saistītas ar elektroniskajām komunikācijām, strauji mainās, un var mainīties kompetento iestāžu likumīgās prasības. Lai saņemtu konsultācijas un veicinātu labāko atziņu nodošanu šajos jautājumos, Komisija plāno izveidot grupu, kurā ir pārstāvji no dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm, elektronisko komunikāciju nozares asociācijām, Eiropas Parlamenta un datu aizsardzības iestādēm, tostarp Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja.

(15)	Direktīva 95/46/EK un Direktīva 2002/58/EK pilnībā attiecas uz datiem, kas saglabāti atbilstoši šai direktīvai. Direktīvas 95/46/EK 30. panta 1. punkta c) apakšpunkts pieprasa konsultēšanos ar Darba grupu personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi, kas izveidota saskaņā ar 29. pantu.

(16)

Pakalpojumu sniedzējiem uzliktie pienākumi attiecībā uz pasākumiem datu kvalitātes nodrošināšanai, kas izriet no Direktīvas 95/46/EK 6. panta, un to pienākumi attiecībā uz pasākumiem konfidencialitātes un datu apstrādes drošības nodrošināšanai, kas izriet no minētās direktīvas 16. un 17. panta, pilnībā attiecas uz datu saglabāšanu šīs direktīvas nozīmē.

(17)	Ir būtiski, lai dalībvalstis pieņemtu tiesību aktus, kas nodrošina, ka dati, kuri saglabāti saskaņā ar šo direktīvu, tiek sniegti vienīgi valstu kompetentajām iestādēm saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, pilnībā ievērojot attiecīgo personu pamattiesības.

(18)

Šajā kontekstā Direktīvas 95/46/EK 24. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu paredzēt sankcijas par to noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar minēto direktīvu. Direktīvas 2002/58/EK 15. panta 2. punkts tādas pašas prasības attiecina uz tiem valstu noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar minēto direktīvu. Padomes Pamatlēmums 2005/222/TI (2005. gada 24. februāris) par uzbrukumiem informācijas sistēmām (5) nosaka, ka starptautiska nelikumīga piekļuve informācijas sistēmām, tostarp tajās saglabātajiem datiem, ir jāpadara par sodāmu noziedzīgu nodarījumu.

(19)

Personas, kas ir cietusi no nelikumīgas datu apstrādes vai jebkādas rīcības, kura neatbilst attiecīgās valsts noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK, tiesības saņemt kompensāciju, ko nosaka minētās direktīvas 95/46/EK 23. pants, attiecas arī uz jebkuru personas datu apstrādi, kura ir nelikumīga saskaņā ar šo direktīvu.

(20)	Eiropas Padomes 2001. gada Konvencija par kibernoziegumiem un Eiropas Padomes 1981. gada Konvencija par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi attiecas arī uz datu saglabāšanu šīs direktīvas nozīmē.

(21)

Ņemot vērā to, ka šis direktīvas mērķus - proti, saskaņot pakalpojumu sniedzēju pienākumus attiecībā uz konkrētu datu saglabāšanu un šo datu pieejamības nodrošināšanu smagu noziegumu, kā noteikts katras dalībvalsts tiesību aktos, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem - nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šīs direktīvas mēroga un iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(22)

Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Jo īpaši šīs direktīvas un Direktīvas 2002/58/EK mērķis ir pilnībā ievērot pilsoņu pamattiesības - respektu pret privāto dzīvi un komunikācijām un viņu personas datu aizsardzību, kā nostiprināts Hartas 7. un 8. pantā.

(23)

Ņemot vērā to, ka elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju pienākumiem būtu jābūt proporcionāliem, šī direktīva prasa, lai tie saglabā tikai tādus datus, kas ir iegūti vai apstrādāti komunikāciju pakalpojumu sniegšanas procesā. Ja minētie pakalpojumu sniedzēji šādus datus neiegūst vai neapstrādā, nav pienākuma tos saglabāt. Šī direktīva nav paredzēta, lai saskaņotu datu saglabāšanas tehnoloģiju, kuras izvēle ir valstu līmenī risināms jautājums.

(24)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (6) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kas pēc iespējas precīzāk atspoguļotu atbilstību starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas.

(25)

Šī direktīva neierobežo dalībvalstu tiesības pieņemt tiesību aktus par attiecīgās valsts iestāžu tiesībām piekļūt datiem un attiecīgi izmantot tos. Jautājumi par piekļuvi datiem, kurus atbilstoši šai direktīvai dalībvalstu iestādes saglabā pasākumiem, kas minēti Direktīvas 95/46/EK 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā, neietilpst Kopienas tiesību darbības jomā. Tomēr uz tiem var attiekties attiecīgās valsts tiesību akti vai rīcība atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļai. Šiem tiesību aktiem vai rīcībai ir pilnībā jārespektē pamattiesības, kas izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kā to garantē ECPAK. Saskaņā ar ECPAK 8. pantu, kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, valsts iestāžu iejaukšanās tiesībās uz privāto dzīvi jāveic saskaņā ar nepieciešamības un proporcionalitātes prasībām, tai jākalpo noteiktiem, konkrētiem un likumīgiem mērķiem un tā jāveic tādā veidā, kas ir atbilstīgs, pienācīgs un nav pārmērīgs attiecībā uz iejaukšanās mērķi,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Priekšmets un darbības joma

1.   Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu noteikumus attiecībā uz publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatoru pienākumiem, kas attiecas uz noteiktu datu, kurus tie iegūst vai apstrādā, saglabāšanu, lai nodrošinātu, ka šie dati ir pieejami smagu noziegumu, kas katrā dalībvalstī noteikti tiesību aktos, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem.

2.   Šī direktīva attiecas uz noslodzes datiem un atrašanās vietas datiem par juridiskām personām un fiziskām personām un uz datiem, kas ar tiem saistīti, kuri ir nepieciešami abonenta vai reģistrēta lietotāja identificēšanai. To nepiemēro elektronisko komunikāciju saturam, tostarp informācijai, kura skatīta, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklu.

2. pants

Definīcijas

1.   Šajā direktīvā piemēro definīcijas, kas lietotas Direktīvā 95/46/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (7) un Direktīvā 2002/58/EK.

2.   Šajā direktīvā:

a)	“dati” ir noslodzes dati un atrašanās vietas dati, un ar tiem saistīti dati, kas ir nepieciešami abonenta vai lietotāja identificēšanai;

b)	“lietotājs” ir jebkura juridiska persona vai fiziska persona, kas izmanto publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu personīgiem vai uzņēmējdarbības mērķiem, ne vienmēr būdama šā pakalpojuma abonents;

c)

“telefonijas pakalpojumi” ir izsaukumi (tostarp balss izsaukumi, balss pasts un konferences izsaukumi, un datu sūtīšana), papildpakalpojumi (tostarp izsaukumu pāradresācija un izsaukumu pārsūtīšana) un ziņojumu sūtīšanas un multimediju pakalpojumi (tostarp īsziņu pakalpojumi, paplašināts īsziņu formāts vai multivides pakalpojumi);

d)	“lietotāja identifikators” ir unikāls identifikācijas numurs, ko piešķir personai, abonējot vai reģistrējot interneta piekļuves pakalpojumu vai interneta komunikāciju pakalpojumu;

e)	“šūnas ID” ir tās šūnas identifikators, kurā mobilās telefonijas izsaukums ir radies vai izbeidzies;

f)	“neveiksmīgs izsaukuma mēģinājums” ir komunikācija, ja tālruņa izsaukuma rezultātā veiksmīgi ir noticis savienojums, bet tas nav atbildēts, vai notikusi tīkla pārvaldības iejaukšanās.

3. pants

Pienākums saglabāt datus

1.   Atkāpjoties no Direktīvas 2002/58/EK 5., 6. un 9. panta, dalībvalstis pieņem pasākumus, lai nodrošinātu, ka šīs direktīvas 5. panta minētie dati tiek saglabāti saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem tiktāl, ciktāl tos ir ieguvuši vai apstrādājuši publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatori, sniedzot attiecīgos komunikāciju pakalpojumus šo valstu jurisdikcijā.

2.   Šā panta 1. punktā paredzētais pienākums saglabāt datus ietver 5. pantā norādīto datu saglabāšanu saistībā ar neveiksmīgu izsaukuma mēģinājumu, kad šos datus ir ieguvuši vai apstrādājuši un uzglabājuši (attiecībā uz telefonijas datiem) vai reģistrējuši (attiecībā uz interneta datiem) publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatori, sniedzot attiecīgus pakalpojumus attiecīgās dalībvalsts jurisdikcijā. Šī direktīva neprasa saglabāt datus saistībā ar nesavienotiem izsaukumiem.

4. pants

Piekļuve datiem

Dalībvalstis pieņem pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar šo direktīvu saglabātie dati īpašos gadījumos un atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem tiek paredzēti vienīgi kompetentām valsts iestādēm. Procedūras, kas jāievēro, un nosacījumi, kas jāizpilda, lai saņemtu piekļuvi saglabātajiem datiem atbilstīgi nepieciešamības un proporcionalitātes prasībām, visas dalībvalstis nosaka savos tiesību aktos, ņemot vērā attiecīgus Eiropas Savienības tiesību aktus vai starptautisko publisko tiesību aktus, un jo īpaši ECPAK, kā to ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību Tiesa.

5. pants

Saglabājamo datu kategorijas

1.   Dalībvalstis nodrošina šādu datu kategoriju saglabāšanu atbilstoši šai direktīvai:

a)

dati, kuri ir nepieciešami, lai izsekotu un identificētu komunikācijas avotu: 1) attiecībā uz fiksētā tīkla telefoniju un mobilo telefoniju: i) izsaucēja tālruņa numurs; ii) abonenta vai reģistrētā lietotāja vārds vai nosaukums un adrese; 2) attiecībā uz interneta piekļuvi, interneta e-pastu un interneta telefoniju: i) piešķirtais(-ie) lietotāja identifikators(-i); ii) lietotāja identifikators un tālruņa numurs, kuri piešķirti ikvienai komunikācijai, kas ienāk publiskajā telefonu tīklā; iii) abonenta vai reģistrētā lietotāja vārds vai nosaukums un adrese, kuram komunikācijas laikā piešķirta interneta protokola (IP) adrese, lietotāja identifikators vai telefona numurs;

b)

dati, kuri ir nepieciešami, lai identificētu komunikācijas galamērķi: 1) attiecībā uz fiksētā tīkla telefoniju un mobilo telefoniju: i) izsaucamais(-ie) numuri (izsauktais telefona numurs vai numuri), un gadījumos, kad ir iesaistīti papildu pakalpojumi, tādi kā izsaukuma pārvade vai izsaukuma pāradresācija, numurs vai numuri, uz ko pāradresēti izsaukumi; ii) abonenta(-u) vai reģistrētā(-o) lietotāja(-u) vārds(-i) vai nosaukums(-i) un adrese(-s); 2) attiecībā uz interneta e-pastu un interneta telefoniju: i) paredzētā(-o) interneta telefonijas izsaukuma saņēmēja(-u) lietotāja identifikators vai telefona numurs; ii) tā(-o) abonenta(-u) vai reģistrētā(-o) lietotāja(-u) vārds(-i) vai nosaukums(-i) un adrese(-s) un lietotāja identifikators, kurš(-i) ir paredzētais(-ie) komunikācijas saņēmējs(-i);

c)

dati, kuri ir nepieciešami, lai noteiktu komunikācijas datumu, laiku un ilgumu: 1) attiecībā uz fiksētā tīkla telefoniju un mobilo telefoniju - komunikācijas sākuma un beigu datums un laiks; 2) attiecībā uz interneta piekļuvi, interneta e-pastu un interneta telefoniju: i) interneta piekļuves pakalpojuma pieteikuma un atteikuma datums un laiks, pamatojoties uz noteiktu laika zonu, kopā ar IP dinamisko vai statisko adresi, kuru kominikācijai piešķīris interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs, un reģistrētā lietotāja vai abonenta lietotāja identifikators; ii) interneta e-pasta pakalpojuma vai interneta telefonijas pieteikuma un atteikuma datums un laiks, pamatojoties uz noteiktu laika zonu;

d)	dati, kuri ir nepieciešami, lai noteiktu komunikācijas veidu: 1) attiecībā uz fiksētā tīkla telefoniju un mobilo telefoniju: izmantotais telefonijas pakalpojums; 2) attiecībā uz interneta e-pastu un interneta telefoniju: izmantotais interneta pakalpojums;

e)

dati, kuri ir nepieciešami, lai identificētu lietotāja komunikāciju aprīkojumu vai aprīkojumu, kas veic tā funkcijas: 1) attiecībā uz fiksētā tīkla telefoniju - izsaucamo telefona numuru vai telefona numuru, no kura veic izsaukumu; 2) attiecībā uz mobilo telefoniju: i) izsaucamo telefona numuru vai telefona numuru, no kura veic izsaukumu; ii) izsaucēja starptautiskā mobilā abonenta identitāte (IMSI); iii) izsaucēja starptautiskā mobilā aprīkojuma identitāte (IMEI); iv) izsaucamā abonenta IMSI; v) izsaucamā abonenta IMEI; vi) anonīmu priekšapmaksas pakalpojumu gadījumos pakalpojuma sākotnējās aktivizēšanas datums un laiks un atrašanās vietas identifikators (šūnas ID), no kuras pakalpojums tika aktivizēts; 3) attiecībā uz interneta piekļuvi, interneta e-pastu un interneta telefoniju: i) izsaucējs tālruņa numurs iezvanpieejas piekļuvei; ii) komunikācijas ierosinātāja ciparu abonenta līnija (DSL) vai cits nobeiguma punkta numurs;

f)

dati, kuri ir nepieciešami, lai noteiktu mobilo sakaru iekārtas atrašanās vietu: 1) atrašanās vietas identifikators (šūnas ID) komunikācijas sākumā; 2) dati, kas identificē šūnas ģeogrāfisko atrašanās vietu, norādot to atrašanās identifikatoru (šūnas ID) tā perioda laikā, par kuru saglabāti komunikāciju dati.

2.   Saskaņā ar šo direktīvu nevar saglabāt datus, kas izpauž komunikācijas saturu.

6. pants

Saglabāšanas termiņi

Dalībvalstis nodrošina, ka 5. pantā norādītās datu kategorijas saglabā laiku, kas ir ne mazāk kā seši mēneši un ne ilgāk kā divi gadi no komunikācijas datuma.

7. pants

Datu aizsardzība un datu drošība

Neierobežojot noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK un Direktīvu 2002/58/EK, katra dalībvalsts nodrošina, ka publiski pieejamo elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji un publiski pieejamo komunikāciju tīklu operatori attiecībā uz datiem, kas tiek saglabāti saskaņā ar šo direktīvu, ievēro vismaz šādus datu drošības principus:

a)	saglabātajiem datiem ir tāda pati kvalitāte, un tiem piemēro tādus pašus drošības un aizsardzības noteikumus kā datiem tīklā;

b)	attiecībā uz datiem īsteno atbilstīgus tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai aizsargātu tos pret nejaušu vai nelikumīgu iznīcināšanu, zudumu vai pārveidošanu, vai neatļautu vai nelikumīgu saglabāšanu, apstrādi, piekļuvi vai izpaušanu;

c)	attiecībā uz datiem īsteno atbilstīgus tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tie ir pieejami tikai īpaši pilnvarotiem darbiniekiem; un

d)	visus datus, izņemot tos, kuriem ir piekļūts un kuri ir rezervēti, saglabāšanas termiņa beigās iznīcina.

8. pants

Saglabāto datu uzglabāšanas prasības

Dalībvalstis nodrošina, lai visi 5. pantā norādītie dati tiktu saglabāti saskaņā ar šo direktīvu tā, ka saglabātos datus un jebkuru citu nepieciešamo informāciju, kas saistīta ar minētajiem datiem, būtu iespējams nekavējoties nodot kompetentajām iestādēm.

9. pants

Uzraudzības iestāde

1.   Katra dalībvalsts norīko vienu vai vairākas valsts iestādes, kas ir atbildīgas par to noteikumu uzraudzību savā teritorijā, kurus dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar 7. pantu attiecībā uz uzglabāto datu drošību. Minētās iestādes var būt tās pašas, kas minētas Direktīvas 95/46/EK 28. pantā.

2.   Šā panta 1. punktā minētās iestādes darbojas pilnīgi neatkarīgi, īstenojot minētajā punktā paredzēto uzraudzību.

10. pants

Statistika

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka Komisijai katru gadu tiek iesniegta statistika par saglabātajiem datiem, kuri iegūti vai apstrādāti saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu. Šī statistika ietver:

—	gadījumus, kad informācija sniegta kompetentām iestādēm saskaņā ar attiecīgiem valsts tiesību aktiem;

—	laiku, kas pagājis kopš datu saglabāšanas datuma līdz datumam, kad kompetentā iestāde ir pieprasījusi šo datu nosūtīšanu;

—	gadījumus, kad nav bijis iespējams izpildīt pieprasījumus pēc datiem.

2.   Minētā statistika neietver personas datus.

11. pants

Direktīvas 2002/58/EK grozījums

Direktīvas 2002/58/EK 15. pantā iekļauj šādu punktu:

12. pants

Turpmākie pasākumi

1.   Dalībvalsts, kurai īpaši apstākļi nosaka, ka 6. pantā minētais maksimālais saglabāšanas periods uz ierobežotu laiku jāpagarina, drīkst veikt nepieciešamos pasākumus. Šī dalībvalsts nekavējoties paziņo Komisijai un informē citas dalībvalstis par saskaņā ar šo pantu veiktajiem pasākumiem un norāda to veikšanas pamatojumu.

2.   Komisija sešu mēnešu termiņā pēc 1. punktā paredzētā paziņojuma apstiprina vai noraida attiecīgos dalībvalsts pasākumus, pirms tam pārbaudot, vai tie nav patvaļīgas diskriminācijas līdzekļi vai apslēpts dalībvalstu tirdzniecības ierobežojums un vai tie nav šķērslis iekšējā tirgus darbībai. Ja Komisija minētajā termiņā nav pieņēmusi lēmumu, dalībvalsts pasākumus uzskata par apstiprinātiem.

3.   Ja saskaņā ar 2. punktu ir apstiprināti dalībvalsts pasākumi, ar ko atkāpjas no šīs direktīvas noteikumiem, Komisija var apsvērt, vai ir jāierosina šīs direktīvas grozījumi.

13. pants

Aizsardzības līdzekļi, atbildība un sankcijas

1.   Katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz datu apstrādi saskaņā ar šo direktīvu tiek pilnībā īstenoti attiecīgās valsts pasākumi, ar ko īsteno Direktīvas 95/46/EK III nodaļu, kurā paredzēti tiesiskas aizsardzības līdzekļi, atbildība un sankcijas.

2.   Katra dalībvalsts jo īpaši veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tāda tīša piekļuve saskaņā ar šo direktīvu saglabātajiem datiem vai tāda to nodošana, kas nav atļauta ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, kuri pieņemti atbilstoši šai direktīvai, ir sodāma, tostarp ar administratīviem sodiem vai kriminālsodiem, kas ir efektīvi, proporcionāli un preventīvi.

14. pants

Izvērtēšana

1.   Ņemot vērā elektronisko komunikāciju tehnoloģiju attīstību un statistiku, kas iesniegta Komisijai atbilstoši 10. pantam, Komisija ne vēlāk kā 2010. gada 15. septembrī iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei šīs direktīvas piemērošanas izvērtējumu un izvērtējumu par tās ietekmi uz ekonomiskā procesa dalībniekiem un patērētājiem, lai noteiktu, vai ir nepieciešams grozīt šīs direktīvas noteikumus, jo īpaši attiecībā uz 5. pantā paredzēto datu sarakstu un 6. pantā paredzētajiem saglabāšanas periodiem. Izvērtējuma rezultātus dara publiski pieejamus.

2.   Šajā nolūkā Komisija pārbauda visus apsvērumus attiecībā uz personas datu apstrādi, kurus sniedz dalībvalstis vai darba grupa, kas izveidota atbilstoši Direktīvas 95/46/EK 29. pantam.

15. pants

Transponēšana

1.   Ne vēlāk kā 2007. gada 15. septembrī dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmus minēto noteikumu tekstus. Kad dalībvalstis pieņem minētos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus valsts tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

3.   Katra dalībvalsts var līdz 2009. gada 15. martam atlikt šīs direktīvas piemērošanu interneta piekļuves, interneta telefonijas un interneta e-pasta komunikāciju datu saglabāšanai. Jebkura dalībvalsts, kura plāno izmantot šo punktu, pieņemot šo direktīvu, par to paziņo Padomei un Komisijai, iesniedzot deklarāciju. Šo deklarāciju publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

16. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

17. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

---

(1)  Atzinums sniegts 2006. gada 19. janvārī (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2)  Eiropas Parlamenta 2005. gada 14. decembra Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts) un Padomes 2006. gada 21. februāra Lēmums.

(3)  OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 31.10.2003., 1. lpp.).

(4)  OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.

(5)  OV L 69, 16.3.2005., 67. lpp.

(6)  OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.

(7)  OV L 108, 24.4.2002., 33. lpp.

(8)  OV L 105, 13.4.2006., 54. lpp.”

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

13.4.2006

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 105/64

---

Labojums Padomes 2004. gada 16. novembra Regulā (EK, Euratom) Nr. 2028/2004, ar kuru groza Regulu (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu

( “Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis” L 352, 2004. gada 27. novembris )

1.	4. lappusē, 5. punkta f) apakšpunktā (Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 10. panta 4. punkta aizstāšana), otrajā teikumā

tekstu:

“Tomēr katras dalībvalsts PVN resursu bāze, kam piemēro iepriekš minēto likmi, nevar pārsniegt tādu procentuālo dalu no tās NKP, kas noteikta ar Lēmuma 2000/597/EK, Euratom 2. panta 1. punktu, kā minēts šā panta 7. punkta pirmajā teikumā.”

lasīt šādi:

“Tomēr katras dalībvalsts PVN resursu bāze, kam piemēro iepriekš minēto likmi, nevar pārsniegt tādu procentuālo daļu no tās NKP, kas noteikta ar Lēmuma 2000/597/EK, Euratom 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kā minēts šā panta 7. punkta pirmajā teikumā.”.

2.	5. lappusē, 7. punktā (Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 11. panta aizstāšana), jaunā 11. panta 2. punkta pirmajā daļā

tekstu:

lasīt šādi:

3.	7. lappusē, 16. punktā (IX sadaļas un 21.a panta iekļaušana Regulā (EK, Euratom) Nr. 1150/2000)

tekstu:

lasīt šādi:

---

(1)  OV L 352, 27.11.2004., 1. lpp.”

(2)  OV L 352, 27.11.2004., 1. lpp..”

---

13.4.2006

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 105/65

---

Labojums Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvā 2005/35/EK par kuģu radīto piesārņojumu un par sankciju ieviešanu par pārkāpumiem

( “Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis” L 255, 2005. gada 30. septembris )

11. lappusē zem nosaukuma iekļauj šādu tekstu:

“(Dokuments attiecas uz EEZ)”.

---

13.4.2006

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 105/66

---

Labojums Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvā 96/74/EK par tekstilmateriālu nosaukumiem

( “Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis” L 32, 1997. gada 3. februāris )

(Īpašais izdevums latviešu valodā, 13. nodaļa, 18. sējums, 226. lpp.)

48. lappusē (Īpašais izdevums, 236. lappuse), II pielikumā, trešajā kolonnā, 19. ierakstā:

---