9.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 50/1

9.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 50/2

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. panta 5. punktu,

—

ņemot vērā rezolūcijas par iepriekšējiem Komisijas un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) gada ziņojumiem,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 31. jūlija ziņojumu “Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzība — Cīņa pret krāpšanu. 2014. gada ziņojums” (COM(2015)0386) un pievienotos dienesta darba dokumentus (SWD(2015)0151, SWD(2015)0152, SWD(2015)0153, SWD(2015)0154, SWD(2015)0155 un SWD(2015)0156),

—

ņemot vērā OLAF 2014. gada ziņojumu,

—

ņemot vērā OLAF Uzraudzības komitejas 2014. gada darbības ziņojumu,

—

ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2014. finanšu gadā ar iestāžu atbildēm,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 8. oktobra paziņojumu “ES budžeta aizsargāšana līdz 2014. gada beigām” (COM(2015)0503),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 16. septembra atzinumu “Korupcijas apkarošana Eiropas Savienībā: uzņēmumu un pilsoniskās sabiedrības interešu ievērošana” (CCMI/132),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 3. februāra ziņojumu “ES pretkorupcijas ziņojums” (COM(2014)0038),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Regulu (ES) Nr. 250/2014, ar ko izveido programmu darbību veicināšanai Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzības jomā (programma “Hercule III”) un atceļ Lēmumu Nr. 804/2004/EK (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. jūlija priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. septembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. jūlija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2012)0363),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūciju par ES centieniem korupcijas apkarošanā (4), 2010. gada 18. maija deklarāciju par Eiropas Savienības centieniem korupcijas apkarošanā (5) un Komisijas 2011. gada 6. jūnija paziņojumu “Korupcijas apkarošana Eiropas Savienībā” (COM(2011)0308),

—

ņemot vērā Padomes 1995. gada 18. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (6),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas pasūtīto 2015. gada ziņojumu par PVN iztrūkumu,

—

ņemot vērā Revīzijas palātas īpašo ziņojumu par publiskā iepirkuma problēmām saistībā ar ES kohēzijas politikas izdevumiem,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-105/14 — Taricco un citi,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0026/2016),

A.

tā kā dalībvalstis un Komisija ar dalītu atbildību īsteno aptuveni 80 % Savienības budžeta; tā kā dalībvalstis ir galvenokārt atbildīgas par pašu resursu, cita starpā PVN un muitas nodokļu, iekasēšanu;

B.

tā kā pareizai publisko līdzekļu izmantošanai un ES finanšu interešu aizsardzībai ir jābūt galvenajiem elementiem ES politikā, kas paredz palielināt pilsoņu uzticību, nodrošinot to, ka no viņiem iekasētie līdzekļi tiek izmantoti pienācīgi, efektīvi un lietderīgi; tā kā šo pareizo finanšu pārvaldību būtu jāīsteno kopā ar lietderīgas līdzekļu izmantošanas pieeju;

C.

tā kā, lai sasniegtu labus darbības rezultātus, ir vajadzīgs ieguldījums, iznākums, koprezultāts un ietekme, kurus regulāri izvērtē lietderības revīzijās;

D.

tā kā dalībvalstu tiesisko un administratīvo sistēmu daudzveidība rada sarežģītus apstākļus pārkāpumu novēršanai un krāpšanas apkarošanai, un tā kā tādēļ Komisijai būtu jāpastiprina centieni, lai nodrošinātu, ka krāpšanas apkarošana notiek efektīvi un sniedz taustāmākus un labākus rezultātus;

E.

tā kā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) ir atbildīgs par Savienības finansiālo interešu aizsardzību, izmeklējot krāpšanas, korupcijas un citu nelikumīgu darbību gadījumus; tā kā tā Uzraudzības komiteja tika izveidota, lai pastiprinātu un garantētu OLAF neatkarību, regulāri uzraugot tā izmeklēšanas funkcijas īstenošanu; tā kā Uzraudzības komiteja jo īpaši uzrauga situāciju attiecībā uz procesuālo garantiju piemērošanu un izmeklēšanas ilgumu, pamatojoties uz ģenerāldirektora iesniegto informāciju atbilstīgi Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 7. panta 8. punktam;

F.

tā kā korupcija skar visas dalībvalstis un katru gadu ES ekonomikai izmaksā ap EUR 120 miljardiem, kā norādīts Komisijas pirmajā ziņojumā par ES korupcijas apkarošanas politiku, kas publicēts 2014. gada februārī;

G.

tā kā korupcija var palīdzēt Eiropā finansēt organizētās noziedzības vai terorisma tīklu darbības; tā kā korupcija arī mazina iedzīvotāju uzticību iestādēm un demokrātiskajiem procesiem;

H.

tā kā papildus šim vispārpieņemtam apsvērumam, kas pamatojas uz tiesiskuma jēdzienā ietvertiem ētikas principiem, krāpšanas un korupcijas apkarošana arī sekmē Savienības konkurētspēju pasaules ekonomikā,

1.

pieņem zināšanai Komisijas ziņojumu “Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzība — Cīņa pret krāpšanu. 2014. gada ziņojums”; prasa, lai Komisija gada ziņojumos par ES finansiālo interešu aizsardzību (PIF ziņojumi) savlaicīgāk reaģētu uz Parlamenta prasībām;

2.

norāda, ka ir ziņots par pārkāpumiem aptuveni EUR 3,24 miljardu apmērā; uzsver, ka to krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu kopējā finansiālā ietekme, par kuriem tika ziņots 2014. gadā, ir par 36 % lielāka nekā 2013. gadā, savukārt šādu pārkāpumu skaits ir pieaudzis par 48 %; uzsver, ka EUR 2,27 miljardi no ziņoto pārkāpumu apmēra bija saistīti ar izdevumiem, kas veidoja 1,8 % no visiem maksājumiem;

3.

uzsver, ka 2014. gadā kopumā Komisijai tika ziņots par 16 473 pārkāpumiem, no kuriem 1 649 bija krāpnieciski pārkāpumi par kopējo summu aptuveni EUR 538,2 miljonu apmērā; norāda, ka ar izdevumiem saistīti krāpnieciski pārkāpumi bija notikuši par EUR 362 miljoniem, kas veido 0,26 % no kopējiem maksājumiem, savukārt ar ienākumiem saistīti pārkāpumi bija notikuši par EUR 176,2 miljoniem, kas veido 0,88 % no 2014. gadā iekasēto tradicionālo pašu resursu (TPR) bruto summas;

4.

uzsver, ka to krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu kopējā finansiālā ietekme, par kuriem tika ziņots 2014. gadā, ir par 47 % lielāka nekā 2013. gadā, savukārt šādu pārkāpumu skaits ir samazinājies par 5 %; arī norāda, ka ar krāpšanu nesaistītie pārkāpumi izdevumu jomā ietekmēja 1,54 % no visiem maksājumiem, un pārkāpumi izdevumu jomā ietekmēja 3,66 % no 2014. gadā iekasētajiem TPR;

5.

mudina Komisiju uzņemties pilnu atbildību par to līdzekļu atgūšanu, kas nelikumīgi izmaksāti no ES budžeta, kā arī labāk iekasēt pašu resursus un noteikt vienādus ziņojumu sniegšanas principus visām dalībvalstīm, lai vāktu atbilstīgus, salīdzināmus un precīzus datus;

6.

uzsver, ka ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu cēlonis bieži vien ir nepietiekamas zināšanas par sarežģītajiem noteikumiem un prasībām; uzskata, ka šādu pārkāpumu skaits mazināsies, ja dalībvalstis un Komisija vienkāršos noteikumus un procedūras; uzskata — lai šos pārkāpumus, tostarp krāpšanu, izskaustu, par tiem ir jābūt informētām visām Eiropas Savienības, dalībvalstu, reģionālajām un pašvaldību iestādēm un plašai sabiedrībai; norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi visās ES finansējuma īstenošanā iesaistītajās iestādēs un struktūrvienībās ieviest krāpšanas novēršanai un apkarošanai labvēlīgu praksi, un aicina dalībvalstis sekmēt šādas paraugprakses apmaiņu;

7.

atgādina, ka dalībvalstīs tiek īstenota fiskālā konsolidācija un budžeta ierobežojumi ar mērķi panākt ilgtspējīgākas finanses, un pauž stingru pārliecību, ka visi pieejamie resursi ir vajadzīgi ieguldījumiem dalībvalstīs ar mērķi stimulēt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi; uzskata, ka ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai novērstu un apturētu jebkādas krāpnieciskas darbības tirdzniecības politikā un ar to saistītajās jomās, šim nolūkam kombinējot visus atbilstīgos politikas instrumentus (piemēram, kriminālizmeklēšanu, uzticamas analīzes modeļu izstrādi un pasākumus ar nepilnīgu Komisijas politiku saistītu trūkumu un kļūdu novēršanai; aicina dalībvalstis darīt vēl vairāk, lai nodrošinātu, ka ES budžeta līdzekļi tiek pareizi izlietoti projektiem, kas Eiropā sekmē izaugsmi un darbvietu radīšanu, un atgūtu muitas parādu pēc krāpšanas konstatēšanas; uzsver vispārīgāku faktu, ka nelikumīgas tirdzniecības un nelikumīgu finanšu plūsmu apkarošanai joprojām vajadzētu būt ES un dalībvalstu svarīgai prioritātei;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas pieņemto daudzgadu krāpšanas apkarošanas stratēģiju, kas palīdz mazināt ievērojamās atšķirības attiecībā uz katras dalībvalsts paziņoto pārkāpumu skaitu;

9.

ar satraukumu konstatē, ka 2014. gadā salīdzinājumā ar 2013. gadu par 191 % pieauga līdzekļu apjoms, par kuru notikuši ar krāpšanu nesaistīti pārkāpumi attiecībā uz tradicionālajiem pašu resursiem (TPR);

10.

pauž bažas, ka 2014. gadā krāpniecisku pārkāpumu un ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu gadījumā TPR tika atgūti par 24 %, kas ir vēsturiski zemākais radītājs; mudina dalībvalstis ātrāk atgūt atmaksājamās summas, un jo īpaši mudina to darīt tās dalībvalstis, kurām ir jāatgūst lielākās summas, lai uzlabotu to ekonomikas atlabšanu;

11.

pauž bažas, ka PVN iztrūkums un lēstie PVN iekasēšanas zaudējumi 2013. gadā sasniedza EUR 168 miljardus; uzsver, ka 13 no 2014. gadā pārbaudītajām 26 dalībvalstīm vidējais PVN iztrūkums pārsniedza 15,2 %; norāda, ka Komisijai nav pieejama informācija, ar kuru ir apmainījušās dalībvalstis, lai novērstu un apkarotu tā saukto karuseļveida krāpšanu; aicina visas dalībvalstis piedalīties visās Eurofisc darbības jomās, lai sekmētu informācijas apmaiņu ar mērķi sekmēt krāpšanas apkarošanu; atgādina, ka Komisija ir pilnvarota kontrolēt un uzraudzīt dalībvalstu veiktos pasākumus; aicina Komisiju pilnībā izmantot savas izpildu pilnvaras, lai kontrolētu dalībvalstis un palīdzētu tām apkarot krāpšanu PVN jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; atzīst, ka Komisija kopš 2013. gada ir izmantojusi ātrās reaģēšanas mehānismu, lai cīnītos pret apjomīgu un pēkšņu krāpšanu, kas saistīta ar PVN;

12.

mudina Komisiju izstrādāt mehānismu, kas motivētu uzņēmumus maksāt parastos nodokļus, nevis apiet tos;

13.

konstatē, ka aizvien palielinās Eurojust un Eiropola atbalstīto koordinācijas centru skaits; atzinīgi vērtē pārrobežu operāciju Vertigo 2 un Vertigo 3 rezultātus un Vācijas, Polijas, Nīderlandes, AK, Beļģijas, Spānijas, Čehijas un Šveices tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu efektīvo sadarbību, kas ļāva neitralizēt kriminālos tīklus, kuri bija atbildīgi par nodokļu ieņēmumu, tostarp PVN, izkrāpšanu aptuveni EUR 320 miljonu apmērā;

14.

pauž bažas par muitas kontrolēm un ar tām saistīto muitas nodokļu iekasēšanu, kas ir daļa no pašu resursiem ES budžetā; norāda, ka dalībvalstu muitas iestādes veic kontroles, lai pārbaudītu, vai importētāji ievēro noteikumus par muitas tarifiem un importu, un uzsver, ka Revīzijas palāta ir konstatējusi šo kontroļu atšķirīgo kvalitāti dažādās dalībvalstīs; aicina Komisiju atjaunināt 2014. gadā publicēto Muitas revīzijas rokasgrāmatu, lai likvidētu Revīzijas palātas konstatētās nepilnības, piemēram, jautājumos par to, kā rīkoties ar citā dalībvalstī muitotu importu;

15.

ar bažām norāda, ka ar izdevumiem saistīto krāpniecisko pārkāpumu skaits, par kuriem tika ziņots 2014. gadā, ir samazinājies tikai par 4 % pēc tam, kad 2013. gadā tas palielinājās par 76 %; mudina kompetentās iestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai samazinātu krāpniecisko pārkāpumu skaitu, tomēr to nepanākt, pazeminot kontroles standartus;

16.

pauž bažas par to, ka stabili palielinās ar krāpšanu nesaistītu ziņoto pārkāpumu skaits un finansiālais apjoms attiecībā uz tieši pārvaldītiem ES līdzekļiem; pauž pārsteigumu, ka ziņoto krāpniecisku pārkāpumu apjoms 2014. gadā ir četrkāršojies salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, un lūdz Komisijai sniegt detalizētus paskaidrojumus un veikt nepieciešamos pasākumus šīs tendences apkarošanai;

17.

tādējādi pauž bažas par to, ka 2014. gadā visvairāk tika ziņots par krāpnieciskajiem pārkāpumiem lauku attīstības nozarē, kurā ir lielākais šādu pārkāpumu pieaugums salīdzinājumā ar 2013. gadu; norāda, ka aptuveni 71 % no visiem ziņotajiem krāpnieciskajiem pārkāpumiem dabas resursu jomā (lauksaimniecība, lauku attīstība un zivsaimniecība) bija notikuši Ungārijā, Itālijā, Polijā un Rumānijā;

18.

atzīst, ka dalībvalstis ir atguvušas Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) līdzekļus zem vispārējā vidējā līmeņa un ka līdz 2014. gada beigām bija atgūta mazāk kā puse no līdzekļiem, kas bija jāatmaksā 2009. gadā konstatēto pārkāpumu gadījumos; norāda uz būtisko atšķirību starp dalībvalstīm attiecībā uz to spēju atgūt summas, kas zaudētas saistībā ar konstatētajiem nelikumīgajiem maksājumiem kopējās lauksaimniecības politikas jomā, un mudina Bulgāriju, Franciju, Grieķiju un Slovākiju būtiski uzlabot savus rezultātus; atzīst, ka noskaidrošanas mehānisms (50/50 noteikums) ir ievērojams stimuls dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk atgūt no saņēmējiem saskaņā ar ELGF piešķirtos maksājumus; pauž nožēlu, ka 2014. gadā jau trešo gadu pēc kārtas ir pieaudzis ar ELGF saistīto krāpniecisko pārkāpumu skaits un jau ceturto gadu pēc kārtas ir pieaudzis ar lauku attīstību saistīto krāpniecisko gadījumu skaits; uzsver nepieciešamību ātrāk atgūt šos līdzekļus;

19.

norāda, ka pārkāpumi saistībā ar kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanu 2014. gadā ir atgriezušies 2012. gada salīdzināmā līmenī pēc tam, kad 2013. gadā tie bija ievērojami palielinājušies; konstatē, ka 2010.–2014. gada laikposmā visbiežāk konstatētā pārkāpumu kategorija bija “Darbības/projekta neatbilstība atbalsta saņemšanai”, kam sekoja “Publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpumi”;

20.

norāda, ka ar izdevumiem saistīto ziņoto krāpniecisko pārkāpumu skaits 2014. gadā salīdzinājumā ar 2013. gadu ir samazinājies par 5 % (ziņots par 306 gadījumiem); pauž nopietnas bažas par to, ka 2014. gadā salīdzinājumā ar 2013. gadu par EUR 115 miljoniem (76 %) ir palielinājies krāpnieciskajos pārkāpumos skarto līdzekļu apmērs, kas ir galvenokārt tādēļ, ka ir strauji pieaudzis (par 660 %) ar Kohēzijas fondu saistīto līdzekļu apmērs; norāda, ka no 74 krāpšanas gadījumiem kohēzijas politikas jomā, kas konstatēti laikā no 2008. gada līdz 2014. gadam, 61 gadījums (82 %) tika konstatēts trijās dalībvalstīs — Vācijā (42 gadījumi), Polijā (11 gadījumi) un Slovēnijā (8 gadījumi); pauž bažas, ka 14 dalībvalstīm šajā laika posmā krāpšanas rādītājs bija 0 %, kas var radīt jautājumus par to kontroles sistēmu efektivitāti;

21.

turklāt pauž satraukumu, ka kohēzijas jomā vidējais laiks no pārkāpuma izdarīšanas, konstatēšanas un galīgās paziņošanas Komisijai ir palielinājies līdz 3 gadiem un 4 mēnešiem; atgādina, ka pārkāpuma konstatēšanas gadījumā tiek uzsāktas turpmākas procedūras (iekasēšanas rīkojumi, OLAF izmeklēšana u. c.); mudina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai uzlabotu pārkāpumu konstatēšanu un ziņošanu par tiem;

22.

atzinīgi vērtē to, ka ir kopumā samazinājušies pārkāpumi attiecībā uz Pirmspievienošanās palīdzību (PAA); pauž nožēlu par to, ka kopš 2010. gada stabili palielinās ar Pirmspievienošanās instrumentu (IPA) saistīto pārkāpumu apmērs un gadījumu skaits, un šajā negatīvajā tendencē galvenokārt vainojama Turcija, un aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai uzlabotu šo situāciju, jo īpaši ņemot vērā gaidāmos pasākumus ES un Turcijas sadarbības uzlabošanai;

23.

ar bažām norāda, ka, neraugoties uz neskaitāmiem Parlamenta aicinājumiem izveidot visās dalībvalstīs vienotus ziņošanas principus, situācija joprojām ir ārkārtīgi neapmierinoša un joprojām ir būtiskas atšķirības attiecībā uz dalībvalstu ziņoto krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaitu; uzskata, ka šī problēma rada nepareizu priekšstatu par reālo situāciju attiecībā uz pārkāpumu līmeni un ES finansiālo interešu aizsardzību; mudina Komisiju pielikt nopietnas pūles, lai atrisinātu problēmu par dalībvalstu atšķirīgo pieeju pārkāpumu konstatēšanā un ES tiesiskā regulējuma neviendabīgo interpretēšanu;

24.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos reizi divos gados publicēt ES Pretkorupcijas ziņojumu un ar nepacietību gaida turpmākā ziņojuma publicēšanu 2016. gada sākumā; aicina Komisiju pievienot sadaļu par ES iestāžu darbības rezultātiem korupcijas apkarošanā, veicot sīkāku analīzi ES iestāžu līmenī par politikas nostādņu īstenošanu, lai apzinātu kritiskos aspektus, jutīgās jomas un riska faktorus, kas veicina korupciju;

25.

aicina Komisiju harmonizēt sistēmu attiecībā uz ziņošanu par krāpšanu un paredzēt noteikumus attiecībā uz ziņošanu par visiem dalībvalstīs īstenotiem tiesvedības pasākumiem attiecībā uz ES resursu iespējamu krāpniecisku izmantošanu, tostarp prasību ziņot, konkrēti norādot īstenoto tiesvedības pasākumu, pamatojoties uz OLAF ieteikumiem tiesvedības jomā;

26.

aicina Komisiju izstrādāt sistēmu korupcijas līmeņa noteikšanai dalībvalstīs un dalībvalstu korupcijas novēršanas politikas virzienu novērtēšanai, kas paredz stingrus rādītājus un viegli piemērojamus vienotus kritērijus, pamatojoties uz Stokholmas programmas prasībām; pauž bažas par dalībvalstu datu uzticamību un kvalitāti; tādēļ aicina Komisiju cieši sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu visaptverošu, precīzu un ticamu datu sniegšanu, paturot prātā mērķi pilnībā īstenot vienotās revīzijas sistēmu; aicina Komisiju izstrādāt korupcijas indeksu dalībvalstu klasificēšanai;

27.

aicina Komisiju korupcijas apkarošanas rezultātu ikgadējā izvērtēšanā sniegt dalībvalstīm konkrētas pamatnostādnes, kā sekmēt katras dalībvalsts uzņemto korupcijas apkarošanas saistību pakāpenisku un pastāvīgu īstenošanu;

28.

atkārtoti aicina Komisiju drīzumā ierosināt tiesību aktus par obligātu aizsardzības līmeni trauksmes cēlējiem Eiropas Savienībā; aicina Eiropas Savienības iestādes grozīt Civildienesta noteikumus, lai nodrošinātu, ka tie ne tikai oficiāli paredz ierēdņiem ziņot par pārkāpumiem, bet arī nosaka pienācīgu aizsardzību trauksmes cēlējiem; aicina tās Eiropas Savienības iestādes, kas vēl to nav izdarījušas, un pārējās struktūras nekavējoties īstenot Civildienesta noteikumu 22. panta c) apakšpunktu; stingri prasa visām ES iestādēm pieņemt iekšējos noteikumus par darbinieku veiktu trauksmes celšanu un viņu pienākumiem, koncentrējoties uz trauksmes cēlēju aizsardzību; uzskata, ka šie standarti būtu noteikti jāpiemēro arī attiecībā uz tiem trauksmes cēlējiem, kas atklāj krāpšanu saistībā ar starptautiskiem nolīgumiem, tostarp tirdzniecības nolīgumiem;

29.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt piekļuvi informācijai un lobēšanas darbību pārredzamību, kā arī izmantot ES līdzekļus, lai atbalstītu neatkarīgu organizāciju darbu šajā jomā;

30.

uzskata, ka pārredzamības līmeni varētu palielināt, reģistrējot ES lobēšanas ietekmi uz likumdošanas procesu ar mērķi īstenot pāreju no brīvprātīga uz obligātu visu ES lobēšanas darbību reģistru visām ES iestādēm;

31.

mudina Komisiju arī turpmāk īstenot tās stingro politiku attiecībā uz maksājumu pārtraukšanu un apturēšanu atbilstīgi attiecīgajam juridiskajam pamatam; atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija ir pieņēmusi jaunu lēmumu par Agrīnās brīdināšanas mehānismu (EWS); ar nepacietību gaida, kad Komisija ierosinās izveidot visaptverošu agrīnās konstatēšanas un izslēgšanas sistēmu; aicina Komisiju labāk informēt dalībvalstis un vietējās pašpārvaldes par tās politikas īstenošanu, ņemot vērā, ka šo procesu nevajadzētu traucēt politiskiem apsvērumiem;

32.

līdz ar to prasa visaptveroši piemērot LESD 325. pantu visos Savienības politikas virzienos un rīkoties ne tikai tādēļ, lai reaģētu uz krāpšanas gadījumiem, bet arī lai novērstu tos; prasa ievērot LESD 325. pantu un jo īpaši tā 5. punktu attiecībā uz gada ziņojumiem, kas pašlaik tiek iesniegti gadu vēlāk; prasa jo īpaši vienkāršot ES dotāciju izmantošanu kohēzijas politikā; prasa izmantot saskaņotas procedūras un ratificēt Savienības un trešo valstu vai trešo personu organizāciju nolīgumus par krāpšanas apkarošanu reģionālā un starptautiskā līmenī; prasa īstenot ieteikumus par rīcības plānu, kas minēti Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūcijā par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamajiem pasākumiem un iniciatīvām (7), jo īpaši 130. ieteikumu par dalībvalstu veikto krāpšanas un noziedzības apkarošanas pasākumu rezultātu novērtējumu un 131. punktu par vispārēju rīcības plānu organizētās noziedzības, korupcijas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanai 2014.–2019. gada laikposmā (i)–xxi) apakšpunkts); prasa darīt pieejamu informāciju par pirmajiem rezultātiem, ko sniegusi direktīva naudas viltošanas jomā; prasa sniegt plašāku informāciju par OLAF izmantotajiem instrumentiem krāpšanas apkarošanai, kā arī par to, kā tiek koordinētas dalībvalstu īstenotās procedūras izkrāpto līdzekļu atgūšanai;

33.

prasa, lai ES pieteiktos dalībai Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupā (GRECO);

34.

atzinīgi vērtē to, ka 2014. gadā spēkā bija 48 nolīgumi, kas ietvēra savstarpēju administratīvu palīdzību un attiecās uz 71 valsti, savukārt ar 49 valstīm, tostarp tādām lielām tirdzniecības partnerēm kā ASV un Japāna, šādi nolīgumi tiek apspriesti, un aicina pastāvīgi informēt Parlamentu par šo sarunu attīstību; uzsver — lai aizsargātu ES intereses un efektīvi apkarotu krāpšanu, vispirms ir jāraugās, lai tiktu piemēroti tiesību akti un lai visas puses ievērotu attiecīgos starptautiskos nolīgumus, tostarp attiecīgās krāpšanas un korupcijas apkarošanas klauzulas, kas paredz sankcijas; mudina Komisiju turpināt sadarbību ar pārējām valstīm krāpšanas apkarošanas pasākumu jomā un pieņemt jaunus administratīvās sadarbības pasākumus; aicina Komisiju arī turpmāk visos ES starptautiskajos nolīgumos iekļaut noteikumus par krāpšanas un korupcijas apkarošanu, lai paredzētu iestrādes ciešākai sadarbībai organizētās noziedzības, cilvēktirdzniecības un citu nelegālas vai nelikumīgas tirdzniecības veidu apkarošanā;

35.

atzinīgi vērtē ES makrofinansiālās palīdzības (MFP) programmas nozīmīgo lomu attiecībā uz reformu veicināšanu valstīs, ar kurām ES ir ciešākās tirdzniecības attiecības; prasa Komisijai arī turpmāk sniegt ziņojumus Parlamentam un dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka visi līdzekļi tiek izmantoti, pilnībā ievērojot pamatregulu, un atbilstīgi reģionālajai kohēzijai un reģionālās stabilitātes veicināšanai, tādējādi mazinot risku, ka atmaksājamie aizdevumi tiks izmantoti nepareizi; prasa veikt ilgtermiņa novērtējumu attiecībā uz MFP programmu ietekmi uz korupcijas un krāpšanas apkarošanas centieniem saņēmējvalstīs;

36.

atkārto aicinājumu katras dalībvalsts revīzijas palātām publiskot valsts deklarācijas par ES finansējuma izlietojumu;

37.

aicina Komisiju un dalībvalstis attiecīgajā līmenī izveidot savstarpēji savienotas datubāzes, kurās iekļautu kohēzijas politikas jomas pārkāpumus, tostarp ar publisko iepirkumu saistītus pārkāpumus, un kuru informācija būtu izmantojama, lai jēgpilni un visaptveroši analizētu pārkāpumu biežumu, smaguma pakāpi un cēloņus, kā arī krāpnieciskos pārkāpumos iesaistītā finansējuma apmēru; uzsver, ka dalībvalstīm ir jānodrošina tas, ka Komisijai tiek pienācīgi un laicīgi iesniegti precīzi un salīdzināmi dati, nesamērīgi nepalielinot administratīvo slogu;

38.

uzsver pārkāpumu sarežģīto raksturu; uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāveic stingri pasākumi krāpniecisko pārkāpumu apkarošanai; uzskata, ka ar krāpšanu nesaistītos pārkāpumus būtu jārisina ar administratīviem pasākumiem un jo īpaši paredzot pārredzamākas un vienkāršākas prasības, Komisijai sniedzot lielāku tehnisko palīdzību dalībvalstīm, kā arī vairāk apmainoties ar labu praksi un gūto pieredzi; uzskata, ka ES un dalībvalstu līmenī būtu jāsaskaņo kļūdu īpatsvara aprēķināšanas metodika;

39.

atzinīgi vērtē to, ka Kopienas ex ante un ex post kontrolēs tiek atklāti arvien vairāk pārkāpumu gadījumi, un līdz ar to uzskata, ka šādas kontroles būtu jāveicina vēl vairāk;

40.

aicina attiecīgās dalībvalstu iestādes īstenot labāku kontroli un izmantot visu pieejamo informāciju, lai nepieļautu kļūdas un neatbilstošus maksājumus ES līdzekļu jomā;

41.

mudina Komisiju vēl vairāk stiprināt savu uzraudzības lomu, izmantojot revīzijas, kontroles un pārbaudes darbības, novēršanas darbību plānus un agrīna brīdinājuma vēstules; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus un izmantot savu potenciālu, lai konstatētu un labotu kļūdas, pirms Komisijai tiek pieprasīta kompensācija; šajā sakarībā uzsver preventīvo pasākumu īpašo nozīmi maksājumu novēršanā, tādējādi novēršot nepieciešamību pēc turpmākām darbībām nepareizi piešķirto līdzekļu atgūšanai;

42.

atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt sistēmu informācijas apmaiņai kompetento iestāžu starpā, lai varētu savstarpēji salīdzināt divu vai vairāku dalībvalstu grāmatvedības ierakstus ar mērķi novērst transnacionālo krāpšanu saistībā ar strukturālajiem un investīciju fondiem, tādējādi nodrošinot transversālu pieeju ES finansiālo interešu aizstāvībai;

43.

atzinīgi vērtē to, ka visi Komisijas dienesti ir 2014. gadā izstrādājuši un īstenojuši savas korupcijas apkarošanas stratēģijas; aicina ES aģentūras, izpildaģentūras un kopuzņēmumus rīkoties tāpat; uzsver krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienestu (AFCOS) lomu krāpšanas apkarošanā; atzinīgi vērtē Bulgārijas, Grieķijas, Horvātijas, Maltas un Slovākijas izstrādātās nacionālās stratēģijas krāpšanas apkarošanai un aicina attiecīgās dalībvalstis pēc iespējas ātrāk iesniegt savas nacionālās stratēģijas krāpšanas apkarošanai; aicina Komisiju cieši uzraudzīt attiecīgo stratēģiju īstenošanu;

44.

turklāt ar nepacietību gaida ciešāku sadarbību starp dalībvalstīm un Komisiju par to, kā tiek pārvaldīti līdzekļi; prasa nodrošināt visaptverošu apmācību līdzekļu pārvaldībā iesaistīto iestāžu darbiniekiem, jo īpaši krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienestu (AFCOS) darbiniekiem, lai viņi varētu izstrādāt savas nacionālās stratēģijas krāpšanas apkarošanai;

45.

atzinīgi vērtē pozitīvos rezultātus programmas “Hercule III” pirmajā gada pārskatā; pauž bažas par to, ka šai programmai paredzētais budžets varētu būt nepietiekams; prasa uz darbības rezultātiem pamatotu papildu informāciju, jo īpaši par 55 konferenču un apmācību kursu ietekmi uz to dalībvalstu pasākumu efektivitāti, kas īstenoti ar mērķi apkarot krāpšanu, korupciju un citas nelikumīgas darbības, kas skar ES finansiālās intereses;

46.

atkārto, ka atbilstīgi LESD 325. panta 2. punktam “lai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses”; pauž viedokli, ka šis noteikums Eiropas Savienībā netiek ievērots; uzskata, ka Komisijai būtu jāizstrādā horizontāla politika krāpšanas un korupcijas apkarošanai; uzsver, ka Komisija arī ir atbildīga par līdzekļu lietderīgu izlietojumu, un tādēļ aicina Komisiju ieviest iekšējas veiktspējas prasības;

47.

uzskata, ka ir vajadzīga lielāka ES pilsoņu iesaistīšanās plānošanas un kontroles posmos, izmantojot viegli pieejamus informācijas rīkus, jo īpaši gadījumos, kad tiek finansēti lieli infrastruktūras projekti; aicina Komisiju apsvērt iespēju īstenot līdzdalīgu budžeta izstrādi, lai iesaistītu pilsoņus ES līdzekļu izlietojuma uzraudzībā, un izveidot pieejamu elektronisko biroju, kuram ziņot par krāpšanas gadījumiem;

48.

norāda, ka dalībvalstīs (gan starp dalībvalstīm, gan pašu dalībvalstu teritorijā) šie pārkāpumi joprojām tiek dažādi definēti, klasificēti un atklāti un atšķiras arī ziņošana par tiem, galvenokārt tāpēc, ka pastāv atšķirīgas pārkāpumu definīcijas; uzskata, ka ir jāturpina šīs jomas noteikumu saskaņošana, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas 2015. gada 8. jūlija deleģēto regulu par ziņošanu par pārkāpumiem, ar ko papildina Kopīgo noteikumu regulu; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt saskaņotas stratēģijas attiecībā uz šo pārkāpumu izskatīšanu un krāpšanas apkarošanu kohēzijas politikā; uzsver Komisijas profilaktiskos un koriģējošos pasākumus krāpniecisku pasākumu novēršanai, tostarp pārtraucot 193 maksājumus, kas bija paredzēti saskaņā ar kohēzijas politiku;

49.

atgādina, ka Kopīgo noteikumu regula paredz iestādēm pieņemt efektīvus un proporcionālus krāpšanas apkarošanas pasākumus, kas būtu jāiestrādā valstu krāpšanas apkarošanas stratēģijās; aicina Komisiju pastiprināt preventīvas darbības; šajā sakarībā atzinīgi vērtē agrīnās risku noteikšanas sistēmas izveidi un jo īpaši aicina stiprināt vadošo iestāžu tehniskās un administratīvas spējas, lai varētu nodrošināt stingrākas kontroles sistēmas, ar kurām varētu samazināt krāpšanas risku un palielināt atklāšanas spējas, tostarp arī mazāk attīstītos reģionos, neradot lieku finanšu un administratīvu slogu; uzsver, ka preventīvām darbībām vajadzētu paredzēt to darbinieku pastāvīgu apmācību un atbalstu, kas kompetentajās iestādēs ir atbildīgi par finansējuma pārvaldību un kontroli, kā arī paredzēt informācijas un paraugprakses apmaiņu; atgādina par pašvaldību un reģionālo iestāžu un partneru nozīmīgo lomu krāpšanas apkarošanā, nodrošinot pārredzamību un novēršot interešu konfliktus;

50.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu 2018. gadā veikt vidusposma novērtējumu, lai konstatētu, vai jaunā kohēzijas politikas regulatīvā sistēma labāk novērš un samazina pārkāpumu, tostarp krāpšanas, risku, un ar nepacietību gaida detalizētu informāciju par jauno noteikumu ietekmi uz pārvaldības un kontroles sistēmām gan attiecībā uz pārkāpumiem un krāpšanu, gan vispārēju politikas īstenošanu;

51.

prasa Komisijai un Revīzijas palātai sekmēt revīzijas datu pārredzamību, sniedzot detalizētāku informāciju par dalībvalstīm ar labākajiem un sliktākajiem darbības rezultātiem katrā politikas jomā un nozarē, lai attiecīgie dalībnieki varētu apzināt jomas, kurās ir vajadzīga lielākā palīdzība, un paredzēt atbilstīgus pasākumus;

52.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu 2014. gada ziņojumā par Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību (PIF), ka PIF direktīva un Eiropas Prokuratūras regula (EPPO regula) papildinās un stiprinās tiesisko regulējumu un ievērojami pastiprinās cīņu pret krāpšanu; atkārtoti pauž viedokli, ka pēc iespējas ātrāk ir jāpieņem PIF direktīva, kuras darbības jomā būtu jāiekļauj arī PVN, un kurā būtu skaidri jādefinē noziegumi finanšu interešu aizsardzības jomā, jāparedz minimālie noteikumi par maksimāli piemērojamo brīvības atņemšanu un noilgumu; atgādina par Tarrico lietu, kurā Tiesa vērsa uzmanību uz to, ka krāpšana PVN jomā patiešām ir iekļauta 1995. gada PIF konvencijas definīcijā par krāpšanu PIF jomā;

53.

uzsver, ka drīzumā būtu jāpieņem arī EPPO regula, un prasa Padomei paskaidrot iemeslus šo sarunu novilcināšanai;

54.

norāda, ka joprojām ir daudz pārkāpumu saistībā ar publiskā iepirkuma noteikumu neievērošanu; aicina dalībvalstis valsts tiesību aktos steidzami transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu (8), kas paredz obligātu e-iepirkuma procedūru un pārraudzības un ziņošanas pienākumus, lai mazinātu krāpšanu un citus nopietnus pārkāpumus; aicina Komisiju noteikt par obligātu visas ar saņēmējiem, jo īpaši apakšuzņēmējiem, saistītās dokumentācijas publicēšanu;

55.

prasa Komisijai stingri piemērot pasākumus attiecībā uz rīcības brīvību un izslēgšanu publiskā iepirkuma jomā, katrā atsevišķā gadījumā veicot pienācīgas iepriekšējās darbības pārbaudes un piemērojot izslēgšanas kritērijus nolūkā izslēgt uzņēmumus ikvienā gadījumā, kad rodas interešu konflikts, jo tas ir būtiski, lai aizsargātu uzticēšanos iestādēm;

56.

uzsver, ka daudzu 2007.–2013. gada plānošanas periodā konstatēto kļūdu pamatā ir bijusi publiskā iepirkuma noteikumu neievērošana, tostarp izvairīšanās no publiskā iepirkuma procedūras, sadalot līgumus mazākos piedāvājumos, lai nepārsniegtu maksimālās robežas, un neatbilstīgu procedūru izmantošana; norāda, ka jaunās publiskā iepirkuma direktīvas ir jātransponē līdz 2016. gada aprīlim; uzsver: lai samazinātu pārkāpumu skaitu, dalībvalstīm ir pareizi jāīsteno attiecīgās direktīvas; tādējādi prasa Komisijai izstrādāt pamatnostādnes attiecībā uz direktīvu pienācīgu īstenošanu; aicina Komisiju cieši uzraudzīt direktīvu īstenošanu; uzskata, ka ex ante nosacījumi varētu uzlabot publiskā iepirkuma procedūru; uzsver nepieciešamību pēc pārredzamiem un pieejamiem noteikumiem;

57.

pauž bažas, ka netiek nodrošināta pilnīga pārredzamība attiecībā uz lielu infrastruktūras projektu finansēšanu; aicina Komisiju apsvērt iespēju iesniegt priekšlikumu, kas paredzētu obligāti publicēt visus finanšu pārskatus un projektus saistībā ar nozīmīgākajiem publiskajiem būvdarbiem;

58.

aicina Komisiju publiskot visus dokumentus saistībā ar Lionas-Turīnas ātrgaitas dzelzceļa projektu un tā finansējumu;

59.

aicina Komisiju izveidot pārkāpumu datubāzi, kas nodrošināt pamatu, lai varētu jēgpilni un visaptveroši analizēt ar publisko iepirkumu saistīto kļūdu biežumu, smaguma pakāpi un cēloņus; aicina dalībvalstu atbildīgās iestādes izveidot un analizēt savas pārkāpumu datubāzes, kurās būtu iekļauti arī ar publisko iepirkumu saistīti pārkāpumi, un sadarboties ar Komisiju, lai šie dati tiktu iesniegti tādā formātā, kas atvieglo Komisijas darbu, un Komisijai izdevīgā laikā;

60.

apšauba to, ka aizvien lielāks skaits nopietno kļūdu publiskā iepirkuma procedūrās nav saistīts ar krāpšanu, un aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt šo jautājumu, ne vien iesaistoties dialogā ar dalībvalstīm, lai tās labāk piemērotu pašreizējās un jaunās publiskā iepirkuma direktīvas, bet arī iesniedzot attiecīgās lietas turpmākai izskatīšanai OLAF;

61.

norāda, ka ārkārtas situācijās, piemēram, izmantojot līdzekļus bēgļu vajadzībām, bieži tiek pieļautas atkāpes no ierastajām publiskā iepirkuma procedūrām, paredzot tiešu piekļuvi attiecīgajiem līdzekļiem; pauž nožēlu, ka šā iemesla pēc bieži vien ir notikuši pārkāpumi; aicina Komisiju efektīvāk uzraudzīt šādu atkāpju izmantošanu un plaši lietoto praksi publiskā iepirkuma līgumu sadalīšanai, lai nepārsniegtu maksimālās robežas, tādējādi izvairoties no parastās publiskā iepirkuma procedūras piemērošanas;

62.

norāda, ka Revīzijas palāta Īpašajā ziņojumā Nr. 10/2015 “Jāpastiprina centieni risināt publiskā iepirkuma problēmas saistībā ar ES kohēzijas politikas izdevumiem” analizēja ar publisko iepirkumu saistītās procedūras; norāda, ka publiskā iepirkuma noteikumu neievērošana noved pie kļūdām, kas savukārt var radīt kavējumus īstenošanas gaitā un finanšu korekcijas; aicina Komisiju un dalībvalstis līdz 2016. gada beigām panākt pilnīgu atbilstību ex ante priekšnosacījumam attiecībā uz publiskā iepirkuma tiesību akta efektīvu piemērošanu, vēlākais, no 2016. gada beigām; aicina dalībvalstis nodrošināt 2014. gada publiskā iepirkuma direktīvu pienācīgu un ātru transponēšanu;

63.

mudina dalībvalstis un Komisiju pilnībā izmantot informācijas tehnoloģijas (IT) rīku sniegtās iespējas publiskā iepirkuma jomā, tostarp e-iepirkuma, labas prakses apmaiņas un preventīvas risku noteikšanas rīkus; atzinīgi vērtē Komisijas izstrādātu tiešsaistes brīdinājuma sistēmu par krāpšanas gadījumiem Arachne, kas identificē riskantākos projektus, pamatojoties uz noteiktiem riska rādītājiem, un aicina dalībvalstis šo sistēmu izmantot;

64.

uzsver, ka ir svarīgi rādīt piemēru, un atzinīgi vērtē starpiestāžu pieeju uz darbības rezultātiem balstītā budžeta plānošanā; aicina Komisiju pieņemt daudzgadu finanšu shēmas plānošanas, īstenošanas un kontroles pasākumus atbilstīgi uz darbības rezultātiem balstītas budžeta plānošanas principam;

65.

norāda, ka ir svarīgi īstenot turpmākus pastāvīgus pasākumus, lai novērstu krāpnieciskus pārkāpumus, tomēr arī atkārtoti prasa pieņemt jaunu metodiku, kas atbilstīgi uz rezultātiem pamatotas ES budžeta plānošanas principam koncentrētos uz rezultātiem, nevis tikai formālu programmu novērtēšanu; aicina Komisiju pastiprināt pasākumus saistībā ar lietderības un efektivitātes rādītāju piemērošanu visām tās programmām, un nekoncentrēties vienīgi uz kļūdu īpatsvaru; turklāt aicina Komisiju nestrādāt vienīgi trijās galvenajās kategorijās (saimnieciskums, lietderība un efektivitāte), bet arī sākt koncentrēties uz jauno kategoriju trīsvienību (ekoloģija, vienlīdzība un ētika);

66.

prasa finansējamo projektu atlases procesā obligāti iekļaut ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās pievienotās vērtības ex ante novērtējumus attiecībā gan uz Savienībā, gan ārpus tās īstenojamiem projektiem, un prasa publiskot un darīt pilnībā pieejamus šo novērtējumu rezultātus un izmantotos rādītājus;

67.

norāda, ka joprojām netiek pienācīgi ziņots par rezultātiem un ka regulāri jāizvērtē ieguldījuma parametri (finanšu resursi, cilvēkresursu, organizatoriskie vai regulatīvie resursi, kas vajadzīgi programmas īstenošanai), iznākums (programmas plānotie rezultāti), koprezultāts (programmas tūlītējā iedarbība) un ietekme (ilgtermiņa pārmaiņas sabiedrībā);

68.

atzinīgi vērtē dalībvalstu nacionālo kontaktpunktu tīkla izveidi un pretkorupcijas mērķu iekļaušanu ekonomikas pārvaldes Eiropas pusgada procesā;

69.

mudina Komisiju nekavējoties publicēt novērtējumus par visiem nolīgumiem ar tabakas uzņēmumiem, lai noteiktu to, cik efektīvi ar šiem nolīgumiem tiek apkarota krāpšana un viltošana, kas skar ES finansiālās intereses, un izvērtētu to, vai šāda veida nolīgumus būtu jāatjauno.

70.

uzsver Eiropas Revīzijas palātas, augstāko revīzijas iestāžu (SAI), Eiropas Komisijas un vadošo iestāžu lomu publisko izdevumu pareizības un izpildes rezultātu kontrolē; aicina Revīzijas palātu un Komisiju vēl vairāk uzlabot sadarbību ar dalībvalstu SAI, lai paplašinātu revidēto fondu un projektu darbības jomu un apmēru;

71.

pauž bažas par Eiropas ombuda (9) konstatējumu, ka Komisija, izņemot Veselības aizsardzības ģenerāldirektorātu, pilnībā neīsteno ANO PVO noteikumus un pamatnostādnes attiecībā uz pārredzamību un tabakas izstrādājumu lobēšanu; tādēļ uzskata, ka ir apdraudēta Komisijas darbības ticamība un integritāte;

72.

mudina visas attiecīgās ES iestādes īstenot PTO Pamatkonvencijas par tabakas kontroli (FCTC) 5.3. pantu saskaņā ar tai pievienotajās pamatnostādnēs izklāstītajiem ieteikumiem; mudina Komisiju nekavējoties publicēt ar tabakas nozares uzņēmumiem noslēgto nolīgumu novērtējumu un FCTC īstenošanas ietekmes novērtējumu; aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz nolīgumiem tabakas nozarē un to iespējamu atjaunošanu, un mudina dalībvalstis regulāri ziņot par izdevumiem, kas radušies saistībā ar līdzekļiem, kuri saņemti šādu nolīgumu rezultātā;

73.

atzinīgi vērtē daudzu tādu kopīgo muitas operāciju (JCO) sekmīgo iznākumu, kurās OLAF un dalībvalstis sadarbojās ar dažādiem trešo valstu dienestiem un kurās cita starpā tika konfiscēti 1,2 miljoni viltotu preču, tostarp smaržas, autodetaļas, elektroniskās ierīces un 130 miljoni cigarešu; uzsver, ka ar lieliem nodokļiem apliekamu preču kontrabanda rada būtiskus ES un dalībvalstu budžeta ieņēmumu zaudējumus un ka tiešais muitas ieņēmumu zaudējums tikai cigarešu kontrabandas dēļ gada laikā tiek lēsts vairāk nekā EUR 10 miljardu apmērā; norāda, ka viltotu preču tirdzniecība mazina ES, tās dalībvalstu un Eiropas uzņēmumu ienākumus;

74.

pauž lielas bažas par to, ka aizvien biežāk tiek izmantota kontrabanda, cilvēktirdzniecība un pārējie nelikumīgās tirdzniecības veidi, kas ne tikai nelabvēlīgi ietekmē dalībvalstu muitas nodokļu ieņēmumus un līdz ar to arī ES budžetu, bet arī ir cieši saistīti ar starptautisko organizēto noziedzību, rada draudus patērētājiem un kaitējumu vienotā tirgus darbībai, kā arī mazina vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem uzņēmumiem, jo īpaši MVU; tādēļ prasa nodrošināt labāku koordināciju starp OLAF, muitas iestādēm un tirgus uzraudzības iestādēm, lai ne tikai cīnītos ar šīm problēmām, bet arī ierobežotu tādu preču tirdzniecību, ar kurām ES ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības;

75.

uzsver, ka ir svarīgi nodalīt likumīgas ģenēriskās zāles no viltotām zālēm, lai netraucētu ģenērisko zāļu ražošanu un likumīgu tirdzniecību, un kārtējo reizi aicina visas dalībvalstis, kas ir parakstījušas, bet vēl nav ratificējušas ANO Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības izskaušanu, attiecīgo ratifikācijas procesu pabeigt pēc iespējas ātrāk;

76.

norāda uz OLAF lomu dažādās JCO ar mērķi novērst zaudējumus ES budžetā un prasa OLAF iekļaut turpmākajos gada ziņojumos informāciju un konkrētus skaitļus par tā ieguldījumu ES budžeta ieņēmumu daļas aizsardzībā;

77.

atzinīgi vērtē ikgadējās iestāžu sanāksmes starp Padomi, Komisiju, Parlamentu, OLAF un tā Uzraudzības komiteju; prasa noteikt principu, ka šīs sanāksmes rotācijas kārtībā vada trīs ES iestādes; aicina Komisiju atbalstīt Parlamenta iniciatīvu un mudina Padomi pārskatīt savu nelabvēlīgo nostāju šajā jautājumā;

78.

atkārto aicinājumu saistībā ar 2013. gada ziņojumu par ES finansiālo interešu aizsardzību (10) ātri atrisināt atlikušos problemātiskos jautājumus starp OLAF un tā Uzraudzības komiteju; atkārto, ka ne OLAF, ne tā Uzraudzības komiteja nevar efektīvi pildīt savus oficiālos pienākumus, īstenojot pašreizējo ierobežoto sadarbību; ar bažām norāda uz attīstības trūkumu šajā jautājumā un uzskata šo situāciju par nepieņemamu; aicina Komisiju pilnībā īstenot savu funkciju un aktīvi censties rast ilgtermiņa risinājumu, kas būtu nekavējoties jāievieš;

79.

uzskata, ka Uzraudzības komitejā atbilstīgi tās pilnvarām vajadzētu būt neatkarīgiem darbiniekiem, kas nav piesaistīti OLAF administrācijai, un tai vajadzētu būt finansiāli neatkarīgai iestādei; aicina OLAF piešķirt Uzraudzības komitejai piekļuvi dokumentiem, kurus tā uzskata par nepieciešamiem savu uzdevumu izpildei atbilstoši tās pilnvarām; mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu par attiecīgu izmaiņu izdarīšanu OLAF regulā;

80.

norāda, ka ir vērojamas atšķirības starp OLAF ievākto informāciju no dalībvalstu publiskā un privātā sektora avotiem attiecībā uz krāpšanu (OLAF 2014. gada ziņojums) un OLAF ieteikumiem dalībvalstīm, kuri paredz ārkārtīgi nevienmērīgu līdzekļu atgūšanu; aicina Komisiju atbalstīt iniciatīvas, kas paredz palielināt ar krāpšanas gadījumiem saistīto līdzekļu atgūšanas īpatsvaru;

81.

mudina Komisiju nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz visiem valstu prokuratūru pieprasījumiem atcelt OLAF darbinieku, tostarp ģenerāldirektora, imunitāti;

82.

atzinīgi vērtē to, ka ir pierādījusies OLAF veikto izcelsmes pārbaužu efektivitāte attiecībā uz preferenciālu tarifa pasākumu atbilstības noteikšanu, un aicina dalībvalstis ņemt vērā šo pārbaužu rezultātus un veikt visus vajadzīgos un piemērotos pasākumus atbilstīgi ES muitas tiesību aktu noteikumiem; lai novērstu zaudējumus ES budžetā saistībā ar to preferenciālas tirdzniecības nolīgumos paredzēto preču importu, kurām nepiemēro preferenciāla tarifa režīmu, aicina Komisiju arī turpmāk pārbaudīt, vai dalībvalstis ar savstarpējās palīdzības (SP) paziņojumiem uzlabo savu riska pārvaldības sistēmu un kontroles stratēģiju efektivitāti; turklāt prasa Komisijai pārbaudīt veiktos pasākumus saistībā ar dalībvalstu apņemšanos īstenot ex post novērtējumus attiecībā uz preferenciālas tirdzniecības nolīgumiem ar ievērojamu ekonomisku, sociālu un ekoloģisku ietekmi, tostarp sistēmu, kas paredz saņēmējvalstīm sniegt regulārus pārskatus par preferenciālās izcelsmes vadību un kontroli;

83.

norāda, ka absolūts priekšnosacījums ES efektīvai darbībai ir visaptveroša noziedzības apkarošana, tostarp arī attiecībā uz krāpšanu, korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, ar to saistīto organizēto noziedzību un citām nelikumīgām darbībām, kas skar ES finanšu intereses; uzsver, ka ir sistemātiski jāreaģē uz OLAF ieteikumiem; uzskata: lai uz šiem ieteikumiem varētu reaģēt, dalībvalstu tiesību aktos OLAF būtu jāpiešķir procesuālas tiesības un tādējādi jānodrošina, ka dalībvalstu iestādes šos ieteikumus ievēro un ņem vērā;

84.

prasa Komisijai norādīt galvenos iemeslus, kādēļ dalībvalstis neveic izmeklēšanu par lietām, kurās ir aizdomas par krāpšanu saistībā ar ES finanšu interesēm un kuras tām nosūtījis OLAF;

85.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas Revīzijas palātai, Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) un OLAF Uzraudzības komitejai.

9.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 50/15

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

—

ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko 1995. gada 15. septembrī pieņēma Ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un vēlākos noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO “Pekina+5” (2000. gadā), “Pekina+10” (2005. gadā) un “Pekina+15” (2010. gadā) īpašajās sanāksmēs, un “Pekina+20” pārskatīšanas konferences noslēguma dokumentu,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par dzimumu aspektu attīstības jomā,

—

ņemot vērā 2015. gada 21. septembra dienestu kopējo darba dokumentu “Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm. Meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību (2016–2020)” (SWD(2015)0182) un Padomes 2015. gada 26. oktobra secinājumus par Dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2016.–2020. gadam,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. pantu, kurā dzimums definēts kā “sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada martā pieņemto Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu 2011.–2020. gadam,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. marta paziņojumu “Stingrāka apņemšanās veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību — Sieviešu harta” (COM(2010)0078),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

—

ņemot vērā Komisijas pētniecisko ziņojumu “Evaluation of the strengths and weaknesses of the strategy for equality between women and men 2010-2015” (Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijas 2010.–2015. sasniegumu un nepilnību novērtējums),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Dzimumu līdztiesības stratēģiju 2014.–2017. gadam,

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) 2015. gadā publicēto pētījumu “Advancing women in political decision-making — Way forward” (Sieviešu ietekmes palielināšana politisku lēmumu pieņemšanā — turpmākā rīcība),

—

ņemot vērā secinājumus un ieteikumus, kas pausti EIGE ziņojumā “Gender-Sensitive Parliaments: A Global Review of Good Practice” (Parlamenti, kuru darbā tiek ņemts vērā dzimuma aspekts — vispārējs paraugprakses pārskats), kas publicēts 2011. gadā,

—

ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2009. gadā (1), 2011. gada 8. marta rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2010. gadā (2), 2012. gada 13. marta rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2011. gadā (3) un 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā (4),

—

ņemot vērā 2003. gada 13. marta rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Eiropas Parlamentā (5),

—

ņemot vērā 2007. gada 18. janvāra rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai komiteju darbā (6),

—

ņemot vērā 2009. gada 22. aprīļa rezolūciju par integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai komiteju un delegāciju darbā (7),

—

ņemot vērā 2009. gada 7. maija rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai ES ārējās attiecībās un miera/valsts nostiprināšanā (8),

—

ņemot vērā 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu līdzdalību politisko lēmumu pieņemšanā — kvalitāti un līdztiesību (9),

—

ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada (10),

—

ņemot vērā 2016. gada 3. februāra rezolūciju par jaunu dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību stratēģiju pēc 2015. gada (11),

—

ņemot vērā Komisijas 1996. gada 21. februāra paziņojumu “Sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzības iekļaušana visās Kopienas politikas un darbību jomās” (COM(1996)0067), kurā Komisija apņēmās “veicināt sieviešu un vīriešu līdztiesību visās darbību un politikas jomās un visos līmeņos”, faktiski nosakot integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai principu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta C 2014. gadā publicēto pētījumu “Evaluation of the Strategy for Equality between women and men 2010-2015 as a contribution to achieve the goals of the Beijing Platform for Action” (Izvērtējums par sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģiju 2010.–2015. gadam kā ieguldījumu Pekinas rīcības platformas mērķu sasniegšanā),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta C 2014. gadā publicēto pētījumu “Gender Mainstreaming in Committees and Delegations of the European Parliament” (Integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai Eiropas Parlamenta komitejās un delegācijās),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta D 2015. gadā publicēto pētījumu “The EU Budget for Gender Equality” (ES budžets dzimumu līdztiesības nodrošināšanai),

—

ņemot vērā UN Women 2014. gada maijā publicēto piezīmi “Guidance on the development of gender equality and the empowerment of women policies” (Norādes par dzimumu līdztiesības attīstības un pilnvērtīgu iespēju sievietēm veicināšanas politiku),

—

ņemot vērā Eiropas Politikas institūtu tīkla 2014. gadā publicēto dokumentu “Advances in EU Gender Equality: Missing the mark?” (Panākumi dzimumu līdztiesības jomā Eiropas Savienībā — mērķis netiek sasniegts?),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Personāla ģenerāldirektorāta 2014. gadā publicēto 2014. gada pārskatu par cilvēkresursiem,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0034/2016),

A.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantā ir noteikts, ka integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai ir horizontāls princips, un Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā ir noteikts, ka dzimumu līdztiesības princips ir Savienības vērtība;

B.

tā kā Pamattiesību hartā ir iekļauti īpaši noteikumi par dzimumu līdztiesības horizontālo principu un LES 6. pantā ir atzīts, ka Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem;

C.

tā kā dzimumu līdztiesības nodrošināšana ir būtiska cilvēktiesību aizsardzībai, demokrātijas funkcionēšanai, tiesiskuma ievērošanai, ekonomikas izaugsmei, sociālajai iekļautībai un ilgtspējai;

D.

tā kā progress dzimumu līdztiesības nodrošināšanā Eiropas Savienībā ir apstājies un šādā ātrumā līdztiesība netiks nodrošināta vēl krietnu laiku;

E.

tā kā Stratēģiskajā iesaistē dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam Komisija uzņēmās turpināt dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanas pasākumus, cita starpā, veicot izvērtēšanu un uzraudzību; tā kā Komisija ir pazeminājusi savas stratēģiskās apņemšanās veicināt dzimumu līdztiesību pēc 2015. gada statusu līdz dienestu darba dokumentam,

F.

tā kā ilgtspējīgas attīstības mērķos iekļautais piektais mērķis ir dzimumu līdztiesības nodrošināšana līdz 2030. gadam;

G.

tā kā integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai nozīmē dzimuma aspekta integrēšanu ikvienā ES politikas aspektā — politikas, juridisko pasākumu un izdevumu programmu sagatavošanā, izstrādē, īstenošanā, uzraudzībā un izvērtēšanā — ar mērķi nodrošināt sieviešu un vīriešu līdztiesību (12);

H.

tā kā integrētā pieejā dzimumu līdztiesībai ir jāņem vērā LGBTIQ personu un visu dzimumidentitāšu personu tiesības, izredzes un labklājība,

I.

tā kā integrētai pieejai dzimumu līdztiesībai vajadzētu būt proaktīvam un reaģēšanas instrumentam dzimumu līdztiesības nodrošināšanai;

J.

tā kā integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai nav politikas mērķis kā tāds, bet svarīgs līdzeklis dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, kas vienmēr jāapvieno ar citām īpašām darbībām un politikas pasākumiem, kuru mērķis ir progress dzimumu līdztiesības jomā;

K.

tā kā viena no atbildīgās komitejas kompetencēm ir palīdzēt īstenot un turpmāk attīstīt integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai visās politikas jomās;

L.

tā kā vairākums Parlamenta komiteju kopumā atzīst integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai nozīmību (piemēram, leģislatīvajā darbā, darba attiecībās ar Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteju un izstrādājot rīcības plānus līdztiesības jomā), kamēr dažas komitejas izrāda mazu interesi par šo jautājumu vai vispār nav tajā ieinteresētas;

M.

tā kā kopš iepriekšējā parlamentārā sasaukuma atbildīgā komiteja ir iedibinājusi praksi sniegt mērķtiecīgu ieguldījumu citu komiteju ziņojumos, izmantojot grozījumus attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai (GMA); tā kā saskaņā ar 2014. gadā publicētu pētījumu (13) 85 % no GMA, kas tika iesniegti no 2011. gada jūlija līdz 2013. gada februārim, ir iekļauti vadošo atbildīgo komiteju pieņemtajos galīgajos ziņojumos; tā kā ir vajadzīgi papildu dati par laikposmu pēc 2013. gada februāra, lai veiktu atjauninātu novērtējumu par stāvokli saistībā ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Parlamentā;

N.

tā kā pēc 2003. gada rezolūcijas par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai ikviena Parlamenta komiteja ieceļ vienu no saviem locekļiem par atbildīgo personu attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, tā izveidojot par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai atbildīgo tīklu; tā kā pēc tam pieņemtās rezolūcijās par šo jautājumu ir prasīts minēto tīklu nepārtraukti attīstīt un izveidot līdzīgu tīklu parlamentu sadarbības delegācijās; tā kā šo tīklu atbalsta komiteju sekretariātu darbinieku tīkls;

O.

tā kā tīkla locekļi aizpildīja aptaujas anketu, lai novērtētu aktuālo situāciju saistībā ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai savās attiecīgajās politikas jomās;

P.

tā kā daudzgadu finanšu shēmai (DFS) ir pievienots triju iestāžu kopīgais paziņojums par vienošanos, ka “saistībā ar DFS 2014.–2020. gadam īstenotajās ikgadējās budžeta procedūrās tiks pienācīgi integrēti dzimumu līdztiesības elementi, ņemot vērā to, kā Savienības vispārējā finanšu shēma veicina dzimumu līdztiesības nostiprināšanu (un nodrošina integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai)”; tā kā, neraugoties uz to, ir jāstiprina faktiskā apņemšanās turpināt integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanu un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm, jo pašreizējās politikas nostādnes ir īstenotas tikai nelielā apmērā un īpaši dzimuma jautājumiem ir piešķirti nepietiekami budžeta resursi;

Q.

tā kā nevienā ES iestādē nav konsekventi ievērots dzimumu līdztiesības princips budžeta plānošanā;

R.

tā kā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE) ir izveidots, lai palīdzētu sekmēt un nostiprināt dzimumu līdztiesības veicināšanu, tostarp integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai visās ES politikas jomās un no tām izrietošajā valstu politikā; tā kā EIGE ir izveidojis platformu integrētai pieejai dzimumu līdztiesībai un dzimumu līdztiesības vārdnīcu un tēzauru, lai palīdzētu lēmumu pieņēmējiem un ES iestāžu un valstu iestāžu darbiniekiem integrēt dzimuma perspektīvu savā darbā;

S.

tā kā integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai aptver gan dzimuma perspektīvas integrēšanu dažādu politikas jomu saturā, gan pievēršanos jautājumam par sieviešu, vīriešu un visu dzimumidentitāšu personu pārstāvību konkrētās politikas jomās; tā kā abas dimensijas ir jāņem vērā visos politikas veidošanas procesa posmos;

T.

tā kā visām ES iekšpolitikas un ārpolitikas nostādnēm vajadzētu būt izstrādātām tā, lai no tām labumu vienlīdzīgi gūtu zēni un meitenes, vīrieši un sievietes, kā arī visas citas dzimumidentitātes;

U.

tā kā integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošana ir minēta starp galvenajām nepilnībām Komisijas vērtējumā par dzimumu līdztiesības stratēģiju 2010.–2015. gadam;

V.

tā kā parlamentam, kurš ņem vērā dzimuma aspektu, ir svarīga loma dzimumu nelīdzsvarotības novēršanā, sieviešu un vīriešu ekonomiskās, sociālās un politiskās līdzdalības vienādošanas veicināšanā un dzimumu līdztiesības politikas regulējuma paplašināšanā;

W.

tā kā EP deputātu un Parlamenta darbinieku — it sevišķi vadošos amatus ieņemošo darbinieku — apmācība jautājumos par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai ir priekšnoteikums dzimuma perspektīvas veicināšanai visās politikas jomās un posmos;

X.

tā kā netiek piešķirti pietiekami līdzekļi un cilvēkresursi, lai nodrošinātu patiesu progresu integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanā Parlamenta darbībās;

Y.

tā kā pēc dzimuma iedalītu datu un statistikas sistemātiska un periodiska vākšana ir nepieciešama politikas ietekmes novērtējumiem un politikas veidošanas procesā, lai analizētu progresu dzimumu līdztiesības jomā; tā kā Parlamentā ir jāveic kvalitatīvāka izpēte, lai noteiktu integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai instrumentu ietekmi uz politikas sniegtajiem rezultātiem, rezolūcijām un tiesību aktiem;

Z.

tā kā sieviešu pārstāvība svarīgākajos ar lēmumu pieņemšanu saistītajos amatos politiskā un administratīvā līmenī, arī Parlamenta politiskajās grupās, joprojām ir neliela; tā kā vērojama tendence, ka sievietes vada komitejas, kas ir mazāk saistītas ar līdzekļu piešķiršanu un ekonomisku lēmumu pieņemšanu; tā kā, lai uzlabotu pieņemto lēmumu kvalitāti, Parlamentam ir jānodrošina, lai ar lēmumu pieņemšanu saistītie amati būtu vienlīdzīgi sadalīti dzimumu starpā; tā kā vīriešiem ir jāapņemas veicināt dzimumu līdztiesību visās jomās un visos līmeņos un EP deputāti vīrieši ir jāmudina iesaistīties integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanā savā darbā;

AA.

tā kā Parlamentā ir izveidota organizatoriskā struktūra, lai veicinātu integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai tā darbībās, un šī struktūra ir labāk jākoordinē, jānostiprina un jāpaplašina, izrādot jaunu politisku un administratīvu gribu, lai panāktu integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai plašāku īstenošanu;

AB.

tā kā Parlamentam, Padomei un Komisijai ir vairāk jāsadarbojas iestāžu līmenī saistībā ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, lai nodrošinātu, ka visos politikas cikla posmos var iekļaut dzimuma perspektīvu, kas atvieglotu paša Parlamenta darbu dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanā;

AC.

tā kā ārējo ieinteresēto personu — piemēram, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības vietējo aktīvistu grupu, starptautisko iestāžu, akadēmisko aprindu un valstu parlamentu — ieguldījumam ir būtiska nozīme Parlamenta īstenotās integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai procesu uzlabošanā un savstarpēju apmaiņu sekmēšanā nolūkā veicināt paraugpraksi;

AD.

tā kā 2007. gadā pieņemtajā Parlamenta rezolūcijā par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai tika prasīts ik pēc diviem gadiem veikt novērtējumu par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai tā darbā,

1.

uzskata — lai dzimuma perspektīvu integrētu politikas procesā, būtu jāņem vērā dažādi aspekti: politikas saturs un dzimumu pārstāvība administrācijā un lēmumu pieņemšanā; arī norāda, ka pastāvīgai dzimumu līdztiesības stiprināšanai svarīgi ir skaidri dati par politikas ietekmi;

2.

norāda, ka Parlamenta organizatoriskajā struktūrā par integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai izstrādi un īstenošanu gan politikas, gan darba dzīves līmenī atbild dažādas struktūras:

3.

pauž nožēlu, ka šo dažādo par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai atbildīgo struktūru darbība netiek koordinēta vai integrēta Parlamentā vai ar citām iestādēm (nav iestāžu sadarbības mehānisma attiecībā uz integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai); uzņemas izveidot efektīvu sadarbību starp visiem šīs iestāžu sistēmas dalībniekiem, pamatojoties uz īpašiem mehānismiem, piemēram, uzraudzību un atsauksmēm par sniegumu;

4.

atkārtoti pauž apņemšanos regulāri pieņemt un īstenot politikas plānu par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Parlamentā ar vispārējo mērķi veicināt dzimumu līdztiesību, efektīvi iekļaujot dzimuma perspektīvu politikas nostādnēs un darbībās, tostarp lēmumu pieņemšanas struktūrās un administrācijā;

5.

prasa nepārtraukti pilnveidot par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai atbildīgo tīklu, ko veido gan komiteju, gan parlamentu sadarbības delegāciju pārstāvji, un minēto tīklu pilnībā iesaistīt aktuālās situācijas saistībā ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai dažādās politikas jomās pastāvīgā uzraudzībā; norāda, ka ir nepieciešams, lai EP deputāti vairāk un aktīvāk iesaistītos tīkla darbībā, un prasa tīklam pievienot EP deputātus aizstājēju statusā, lai palielinātu līdzdalību, kā to dara komitejās un delegācijās;

6.

uzsver, ka saskaņā ar iepriekšminēto 2014. gada pētījumu par šo jautājumu visefektīvākais instruments dzimumu līdztiesības perspektīvas iekļaušanai politikas procesā ir bijusi tādu procedūru izmantošana, kas ietver sadarbību ar citām komitejām; uzsver, ka citām komitejām ir jāatbalsta dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanas darbs un tas jāīsteno savās darbībās;

7.

aicina atbildīgos dienestus turpināt darbu pie īpašiem pasākumiem darba un personiskās dzīves līdzsvara veicināšanai; pauž nožēlu, ka EP ierēdņu vidū asistentu (AST) funkciju grupā joprojām vairākums darbinieku ir sievietes; prasa ik gadu veikt analīzi (kuras pamatā būtu pēc dzimuma iedalīti dati) par aktuālo situāciju dzimumu līdztiesības jomā Parlamentā visos personāla un politisko struktūru līmeņos, tostarp par deputātu palīgiem, un šo ziņojumu publiskot;

8.

aicina pievērsties strukturālajiem šķēršļiem un izveidot labvēlīgu vidi, kas ļautu sievietēm ieņemt ar lēmumu pieņemšanu saistītus amatus visos līmeņos, piemēram, pateicoties pasākumiem darba un personiskās dzīves apvienošanai un pozitīvas darbības pasākumiem, kurus īstenojot, var palielināt nepietiekami pārstāvētā dzimuma pārstāvju skaitu amatos, ko lielākoties ieņem vai nu sievietes, vai vīrieši; prasa, lai politiskās partijas atzītu savu atbildību par sieviešu lomas veicināšanu, jo kandidātu pieņemšanas, atlases un izvirzīšanas pilnvaras ir šīm partijām;

9.

pauž nožēlu par to, ka līdz noteiktajam termiņam — 2009. gadam — netika sasniegti Prezidija 2006. gadā pieņemtie mērķi par dzimumu līdzsvaru augstākā un vidējā līmeņa vadībā (Kaufmann ziņojums) un tie nav sasniegti vēl joprojām; norāda, ka šos mērķus pēc tam turpmākajiem gadiem ir apstiprinājusi augsta līmeņa darba grupa dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos; mudina veikt efektīvus, korektīvus un vērienīgus pasākumus, lai sasniegtu šos dzimumu līdztiesības mērķus pēc iespējas īsākā laikposmā;

10.

norāda, ka augsta līmeņa darba grupa dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos ir atbildīga par rīcības plāna pieņemšanu līdztiesības un dažādības veicināšanai Parlamentā un tā īstenošanas nodrošināšanu; aicina attiecīgo augsta līmeņa grupu ar kompetento dienestu palīdzību iesniegt visaptverošu dzimumu līdztiesības ceļvedi, norādot, kā līdz 2020. gadam līdz 40 % palielināt sieviešu pārstāvību augstākā un vidējā līmeņa vadītāju amatos; aicina Personāla ģenerāldirektorātu un politiskās grupas apsvērt gan sieviešu, gan vīriešu kandidatūru izvirzīšanu nodaļu vadītāju amatiem, kad tie ir vakanti;

11.

iesaka — pastāvīgajam referentam jautājumos par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai (pēc šāda amata izveides) būtu jāstrādā kopā ar attiecīgo augsta līmeņa grupu, lai nodrošinātu, ka tiek sasniegti integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai mērķi attiecībā uz Parlamenta sekretariātu un darbiniekiem;

12.

aicina politiskās grupas apsvērt gan sieviešu, gan vīriešu kandidatūru izvirzīšanu komiteju un grupu priekšsēdētāju amatiem;

13.

norāda, ka būtu vēlama vienlīdzīga dzimumu pārstāvība katrā komitejā, ciktāl to ļauj apstākļi; aicina politiskās grupas apsvērt iespēju dalībai komitejās saskaņotā veidā izvirzīt EP deputātus, kas pieder pie attiecīgajā komitejā nepietiekami pārstāvēta dzimuma; aicina politiskās grupas izvirzīt vienādu skaitu EP deputātu un deputāšu par locekļiem un aizstājējiem Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejā, lai veicinātu vīriešu iesaistīšanos dzimumu līdztiesības politikā;

14.

uzsver, ka GMA izmantošanas prakse ir izrādījusies efektīvāka nekā atzinumi, jo tie ir kodolīgāki, tos var ātrāk iesniegt un tie attiecas uz svarīgiem, specifiskiem un konkrētiem jautājumiem; atkārtoti aicina kompetento komiteju iekļaut GMA izmantošanas praksi Reglamentā, ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas īpašo lomu saistībā ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai kā horizontālu principu; prasa, lai komitejas ciešāk sadarbotos un lai tiktu nodrošināta par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai atbildīgā tīkla un kompetentās komitejas efektīva koordinācija gan politiskā, gan administratīvā līmenī, tiecoties ziņojumos iekļaut nozīmīgu dzimuma dimensiju; uzsver, ka tīkla locekļiem ir svarīga loma katrā komitejā, veicinot kompetentās komitejas efektīvu ieguldījumu ar GMA un ziņojumu starpniecību, un prasa efektīvi koordinēt Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atbildīgo locekļu un tīkla locekļu darbu saskaņā ar GMA procedūru; atkārtoti norāda, ka ir cieši jākoordinē kompetentās komitejas un vadošo atbildīgo komiteju darbs saistībā ar GMA un ziņojumiem, lai nodrošinātu optimālu grafiku un plānošanu efektīvam ieguldījumam vadošās atbildīgās komitejas ziņojumā;

15.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz DFS pievienoto iestāžu paziņojumu par integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai nodrošināšanu, līdz šim nav veikti nekādi pasākumi saistībā ar dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā; šajā sakarībā uzsver, ka ir cieši jāuzrauga kopīgā paziņojuma principu īstenošana ikgadējās budžeta procedūrās, un prasa, lai atbildīgā komiteja tiktu oficiāli iesaistīta DFS pārskatīšanā;

16.

uzsver, ka dzimuma aspekta ievērošana budžeta sagatavošanā (plānošanā, programmu izstrādē un līdzekļu sadalē), kas palīdz veicināt dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesību īstenošanu, ir viens no galvenajiem politikas veidotāju izmantotajiem instrumentiem, ar ko novērst no dzimuma atkarīgās atšķirības; nožēlo, ka dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta sagatavošanā ir atklājusi, ka dzimuma perspektīva ne tuvu nav pieņemta visās politikas jomās, visos līmeņos un visos politikas veidošanas procesa posmos; šajā sakarībā norāda, ka ir īpaši svarīgi attīstīt iestādes iekšējo spēju ievērot dzimuma aspektu budžeta plānošanā, lai uzlabotu Parlamenta kontroli šajos jautājumos; norāda, ka lēmumi par izdevumiem un ieņēmumiem ārkārtīgi atšķirīgi ietekmē sievietes un vīriešus, un uzsver, ka attiecīgo komiteju locekļiem būtu jāņem vērā šī atšķirīgā ietekme, izstrādājot budžetu; uzsver, ka dzimuma aspekta ievērošana budžeta plānošanā veicina pārskatatbildību un pārredzamību saistībā ar Parlamenta apņemšanos veicināt dzimumu līdztiesību;

17.

pieņem zināšanai, ka Komisija ir uzņēmusies turpināt integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanu, iekļaujot dzimumu līdztiesības apsvērumus ietekmes novērtējumos un izvērtējumos saskaņā ar labāka regulējuma principiem, un apsver iespēju 2017. gadā sniegt ziņojumu par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Komisijā;

18.

atkārtoti apstiprina, ka arī Parlamenta līmenī ir jāpiešķir pietiekami resursi, lai izstrādātu ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumus un uz dzimumu balstītu analīzi; aicina Komisiju veikt sistemātiskus jaunu tiesību aktu vai politikas priekšlikumu ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumus, balstoties uz pastiprinātu ietekmes uz pamattiesībām novērtējumu, lai nodrošinātu, ka ES ievēro sieviešu tiesības; uzsver, ka šādām analīzes un datu vākšanas metodēm ir jāspēj ņemt vērā LGBTIQ personu pieredzi; uzsver, ka komitejas ir jāmudina izmantot iekšējās specializētās zināšanas, kā arī ārējās specializētās zināšanas, ko sniedz citas iestādes un publiskā un privātā sektora struktūras, kas darbojas integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai veicināšanā;

19.

aicina EIGE regulāri sniegt informāciju visām komitejām, lai uzsvērtu dzimuma perspektīvu ikvienā politikas veidošanas sektorā, un darīt pieejamus datus un izstrādātos instrumentus, piemēram, platformu integrētai pieejai dzimumu līdztiesībai, kā daļu no plašāka spēju veidošanas pasākuma, kas paredzēts arī darbiniekiem un deputātu palīgiem; aicina Izpētes dienestu veikt regulāru un detalizētu kvalitatīvu un kvantitatīvu izpēti par progresu integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanā Parlamentā un tai veltītās organizatoriskās struktūras darbību;

20.

pauž nožēlu, ka šobrīd EIGE nav pietiekamu resursu, lai veiktu visu darbu, kas no tā tiek prasīts, un tāpēc uzsver, ka ir jānodrošina EIGE budžeta grozīšana saskaņā ar tā plašajām pilnvarām;

21.

norāda, ka atbildēs uz aptaujas jautājumiem (aptauja par situāciju saistībā ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Parlamenta komitejās) tika uzsvērta konkrētu instrumentu efektivitāte dzimuma perspektīvas integrēšanā komiteju darbā, tostarp:

stingri iesaka minēto instrumentu turpmāku attīstību un īstenošanu Parlamenta darbā;

22.

atgādina, ka integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai novērtējumiem un programmām ir vajadzīgi arī efektīvi uzraudzības pasākumi, lai novērtētu katras darbības efektivitāti un iespējamās problēmas; uzsver, ka ir svarīgi nepieciešamības gadījumā veikt korektīvus pasākumus un attīstīt integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, ja pēc korektīvu pasākumu veikšanas ir konstatēts progresa trūkums;

23.

iesaka, lai Parlamenta Komunikācijas ģenerāldirektorāts savos ziņojumos par Parlamenta politikas izstrādi iekļautu spēcīgāku dzimuma perspektīvu;

24.

pauž pilnīgu atbalstu tādas apmācības izstrādei integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai jomā, kas ir mērķtiecīga un regulāra, ar atbilstošiem resursiem, pielāgota Parlamenta īpašajām vajadzībām un paredzēta visiem Parlamenta darbiniekiem, kas strādā politikas nozarēs, padziļinātu apmācību nodrošinot vidējā un augstākā līmeņa vadītājiem, konkrētāk, nodaļu vadītājiem; prasa, lai apmācība integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai jomā būtu pieejama EP deputātiem, deputātu palīgiem un politisko grupu darbiniekiem; prasa organizēt vadības apmācību sievietēm un piedāvāt sievietēm iespēju gūt pieredzi vadības amatos; iesaka apmācības kursos iekļaut informāciju par dažādajiem un krusteniskajiem diskriminācijas veidiem; uzsver, ka ir jānodrošina, lai visi Parlamenta dienesti apzinātos savu atbildību saistībā ar integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanu, tostarp tie, kuru pārziņā ir cilvēkresursi, drošība un iekārtas; ierosina ieviest īpašas pamatnostādnes par cilvēkresursiem, efektīvi īstenojot integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, lai uzlabotu visu darbinieku, tostarp LGBTIQ personu, labklājību darba vietā;

25.

atkārtoti prasa, lai tiktu izpildīta apņemšanās divreiz gadā sniegt ziņojumu par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Parlamenta darbā; apzinās funkcijas, ko pilda par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai atbildīgais tīkls, novērtējot aktuālo situāciju saistībā ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai katrā politikas jomā, un iesaka, lai aptauja, kas ir iepriekšminētā ziņojuma pamatā, kļūtu par ikgadējas uzraudzības metodi;

26.

norāda, ka tīkla locekļi savās atbildēs uz aptaujas jautājumiem kopumā atbildēja, ka viņu konkrētajā politikas jomā dzimumspecifiskas vajadzības tika ņemtas vērā, īstenojot dažādas darbības, piemēram, ziņojumus, grozījumus par dzimumu līdztiesību, pētījumus, uzklausīšanas, darba braucienus un viedokļu apmaiņas;

27.

atzinīgi vērtē īpašās iniciatīvas, ko šajā jomā īsteno vairākas Parlamenta komitejas; pauž nožēlu, ka lielākā daļa komiteju nav ne pieņēmušas rīcības plānu par dzimumu līdztiesību savā darbā, ne arī šādu plānu apspriedušas; uzsver, cik svarīgi ir, lai kompetentās struktūras sadarbotos ar visām komitejām un delegācijām nolūkā apmainīties ar paraugpraksi, tostarp ar tīkla, kurš atbild par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai, starpniecību, un izveidot skaidru procedūru, kas būtu jāiekļauj Parlamenta Reglamentā, attiecībā uz rīcības plāna dzimumu līdztiesības jomā pieņemšanu ikvienā komitejā un delegācijā; iesaka, lai katra komiteja reizi divos gados rīkotu sanāksmi par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai savā politikas jomā, sanāksmei sakrītot ar ziņojuma par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai izstrādāšanu;

28.

uzsver nepieciešamību rūpīgi izvērtēt par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai atbildīgā tīkla darbību un noteikt veidus, kā nodrošināt tīkla locekļu ciešāku iesaistīšanos un labāku informētību; iesaka, lai par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai atbildīgā tīkla locekļi un aizstājēji atbalstītu dzimumu līdztiesību, bet norāda, ka viņiem nav noteikti jābūt Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas locekļiem, jo tas ļautu lielākam skaitam EP deputātu strādāt pie integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanas; iesaka īstenot pastāvīgu saziņu un apmaiņu starp atbildīgo komiteju un tīklu;

29.

iesaka, lai par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai atbildīgo tīklu kopīgi vadītu atbildīgā komiteja un cits tīkla loceklis, ko saskaņā ar rotāciju ieceltu no dažādām komitejām, tā norādot, ka integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanā iesaistās visas komitejas;

30.

uzskata, ka ir jāizveido iekšēja uzraudzības struktūra, lai sekotu līdzi instrumentu un darbību īstenošanai un to pēc tam novērtētu; prasa izstrādāt īpašus amata aprakstus darbiniekiem, kas ir atbildīgi par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai komitejās; aicina kompetentās iestādes divreiz gadā izvērtēt panākto integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanā komitejās un delegācijās;

31.

uzskata, ka stiprākas iestāžu attiecības uzlabos dzimumu līdzsvaru ES politikas veidošanā; norāda, ka vēl nav izveidota strukturēta sadarbība jautājumos par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai ar citiem institucionālajiem partneriem, piemēram, izveidot iestāžu augsta līmeņa darba grupu jautājumos par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un iesaistīt arī citas ieinteresētās personas, kas darbojas šajā jomā;

32.

aicina Komisiju ņemt vērā sabiedriskās apspriešanas rezultātus un Parlamenta un Padomes nostājas, nekavējoties pieņemot paziņojumu par jaunu stratēģiju dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību veicināšanai pēc 2015. gada, tajā pievēršoties dzimumu līdztiesības jautājumiem saskaņā ar starptautisko darba kārtību;

33.

iesaka, lai Eiropas ombuds katru gadu Parlamenta augsta līmeņa darba grupai dzimumu līdztiesības un dažādības jautājumos iesniegtu datus, kas attiecas uz sūdzībām par administratīvām kļūdām saistībā ar dzimumu līdztiesību Parlamentā, pienācīgi ievērojot Eiropas Parlamenta lēmumu par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi;

34.

uzskata, ka paraugprakses apmaiņa ar citām iestādēm stiprinās Parlamenta spēju veidošanu un efektivitāti integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanā; prasa organizēt paraugprakses apmaiņu visos līmeņos ar citām iestādēm un organizācijām, piemēram, UN Women, Eiropas Padomi, ES iestādēm un dzimumu līdztiesības veicināšanā iesaistītajām ieinteresētajām personām, piemēram, dzimumu līdztiesības struktūrām, sociālajiem partneriem un NVO; mudina piedalīties citu starptautisko organizāciju īpašajās spēju veidošanas programmās un gūt atbalstu no šīm organizācijām pielāgotu integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai programmu organizēšanai;

35.

prasa, lai Personāla ģenerāldirektorāts veiktu paraugprakses un tehniskās palīdzības apmaiņu dzimumu līdztiesības un dažādības jomā, piemēram, ar ASV Kongresu un valstu līdztiesības struktūrām, attiecībā uz nepietiekami pārstāvētu rasu vai etnisko minoritāšu kopienu pārstāvības veicināšanu īstermiņa darbā pieņemšanas procedūrās un EPSO konkursos; prasa pievērst uzmanību praktikantiem un izstrādāt iniciatīvas un programmas ar mērķi popularizēt jauniešu prakses iespējas to jauniešu (it īpaši sieviešu) vidū, kuri pieder pie nepietiekami pārstāvētām rasu un etnisko minoritāšu grupām;

36.

uzsver, ka ir vajadzīgs atklāts un pastāvīgs dialogs ar valstu parlamentiem, lai iedibinātu regulāru viedokļu apmaiņu, apmainītos ar jaunām metodēm un ziņotu par politikas ietekmes novērtējumiem nolūkā popularizēt kopīgu pieeju un pilnveidot paraugpraksi integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai veicināšanā; iesaka organizēt regulāras starpparlamentāras sanāksmes par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai;

37.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

9.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 50/25

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. un 78. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

—

ņemot vērā 1951. gada Konvenciju un 1967. gada Protokolu par bēgļa statusu,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un CEDAW komitejas 2014. gada 14. novembra Vispārējo ieteikumu Nr. 32 par dzimuma aspektiem, kas saistīti ar sieviešu bēgļa statusu, patvērumu, valstspiederību un bezvalstniecību,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko 1995. gada 15. septembrī pieņēma Ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un attiecīgos noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO īpašajās sesijās “Pekina+5”, “Pekina+10”, “Pekina+15” un “Pekina+20”,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojumu “Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 27. maija paziņojumu “ES Rīcības plāns cīņai pret migrantu kontrabandu (2015.-2020. gads)” (COM(2015)0285),

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 12. oktobra secinājumus par migrāciju un jo īpaši tajos paustās saistības attiecībā uz sieviešu un meiteņu cilvēktiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/32/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai,

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido ES kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai nolūkā un ar ko groza Direktīvu 2013/32/ES (COM(2015)0452),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 862/2007 par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. oktobra secinājumus “Dzimumu līdztiesības rīcības plāns 2016.–2020. gadam”,

—

ņemot vērā kopējo Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos dienestu darba 2015. gada 25. marta dokumentu “Eiropas kaimiņattiecību politikas īstenošana 2014. gadā” (SWD(2015)0076),

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes (UNSCR) rezolūciju Nr. 1325 un Nr. 1820 par sievietēm, mieru un drošību,

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 2. decembra rezolūciju par Eiropas Ombuda īpašo ziņojumu par patstāvīgo izmeklēšanu OI/5/2012/BEH-MHZ attiecībā uz Frontex  (1);

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0024/2016),

A.

tā kā pašreizējo konfliktu, reģionālās nestabilitātes un cilvēktiesību pārkāpumu dēļ, tostarp dzimuma vardarbības un izvarošanas kā kara ieroča izmantošanas dēļ, vēl nepieredzēti liels vīriešu, sieviešu un bērnu skaits meklē starptautisko aizsardzību ES;

B.

tā kā visā Eiropas Savienībā iesniegtajiem patvēruma pieteikumiem ir raksturīgs liels dzimumu nelīdzsvars; tā kā vidēji vienu trešdaļu no visiem patvēruma pieteikumiem ir iesniegušas sievietes; tā kā laikposmā no 2015. gada sākuma un līdz tā paša gada novembrim apmēram 900 000 cilvēku šķērsoja Vidusjūru, lai sasniegtu Eiropas krastus, un no kopējā cilvēku skaita sieviešu un bērnu īpatsvars bija apmēram 38 %; tā kā ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR) ir ziņojis, ka kopš 2016. gada janvāra no kopējā cilvēku skaita, kas sasniedz Grieķiju, lai meklētu patvērumu ES, sievietes un bērni ir 55 %; tā kā šajos cerību spārnotajos ceļojumos pārāk daudz cilvēku jau ir zaudējuši dzīvību un daudzi no tiem ir bijušas sievietes;

C.

tā kā sievietes un LGBTI personas saskaras ar īpašiem vajāšanas veidiem dzimuma dēļ, kas joprojām pārāk bieži netiek atzīts patvēruma procedūrās;

D.

tā kā ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību nav sasniegts tās sākotnējais mērķis, proti, aizsargāt sievietes un būtiski palielināt viņu līdzdalību politiskajos un lēmumu pieņemšanas procesos;

E.

tā kā saskaņā ar UNHCR datiem ir aplēsts, ka ik gadu ES dalībvalstīs patvērumu meklē 20 000 sieviešu un meiteņu no valstīm, kurās piekopj sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; tā kā ievērojams daudzums sieviešu patvēruma pieteikumu iesniedz dēļ bailēm no dzimumorgānu kropļošanas;

F.

tā kā UNHCR ir aplēsusi, ka 71 % no sievietēm, kuras nāk no dzimumorgānu kropļošanu praktizējošām valstīm un ES iesniedz patvēruma pieteikumu, ir pārcietušas dzimumorgānu kropļošanu; tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izdevusi nolēmumus, ar ko liedz izraidīt meitenes, kurām draud dzimumorgānu piespiedu kropļošana, ņemot vērā, ka šādas darbības var nodarīt neatgriezenisku kaitējumu viņu psihiskajai un psiholoģiskajai veselībai;

G.

tā kā sievietēm un meitenēm, kas meklē patvērumu, ir īpašas aizsardzības vajadzības un no vīriešiem atšķirīgas problēmas, un līdz ar to visās patvēruma politikas nostādnēs un procedūrās, tostarp patvēruma pieteikumu novērtēšanā, ir jāņem vērā dzimumu līdztiesības aspekts, kā arī katrs pieteikums jāizvērtē individuāli; tā kā ar vardarbību saistītie patvēruma pieteikumi ir jāizskata tā, lai patvēruma procesa laikā aizsargātu sievietes no sekundāras viktimizācijas;

H.

tā kā sieviešu un meiteņu integrācijas process un tiesības ir apdraudētas gadījumos, kad viņu juridiskais statuss ir atkarīgs no laulātā;

I.

tā kā attiecīgie tiesību akti, kas veido kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, ir jātransponē un jāīsteno saskaņā ar Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu un citiem attiecīgajiem instrumentiem;

J.

tā kā attieksme pret sievietēm un meitenēm, kas meklē patvērumu dalībvalstīs, ir ļoti atšķirīga un joprojām pastāv ļoti būtiski trūkumi;

K.

tā kā sievietes bēgles un patvēruma meklētājas bieži vien ir pakļautas vairākiem diskriminācijas veidiem un ir daudz neaizsargātākas no seksuālās un dzimuma vardarbības savās izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs; tā kā sevišķi neaizsargātas ir nepavadītas sievietes un meitenes, sievietes, uz kuru pleciem gulstas atbildība par mājsaimniecību, grūtnieces, personas ar invaliditāti un veci cilvēki;

L.

tā kā sievietes bēgles ne tikai pārdzīvo bailes par savu drošību (ilgi un bīstami ceļojumi trimdā, aizskaršana, institucionāla vienaldzība un bieži vien seksuāla aizskaršana un vardarbība pat pēc nokļūšanas galamērķī, kas šķiet drošs, un tam sekojošā sociālā stigmatizācija), bet arī ir atbildīgas par savu ģimeņu fizisko drošību, labjutību un izdzīvošanu;

M.

tā kā daudzi bēgļi pēc ierašanās Eiropā dzīvo pagaidu apstākļos nometnēs vai uz ielas un sevišķi neaizsargātas ir sievietes un meitenes;

N.

tā kā noziedzīgi tīkli izmanto to, ka patvēruma meklētāji un bēgļi ES nevar iekļūt pa drošiem ceļiem, kā arī reģionālo nestabilitāti, konfliktus un bēgļu gaitās devušos sieviešu un meiteņu neaizsargātību, lai viņas iesaistītu cilvēku tirdzniecībā un seksuālā izmantošanā;

O.

tā kā sievietes, kas ir pakļautas vardarbībai un kontrabandai, biežāk var saslimt ar seksuāli transmisīvām slimībām;

P.

tā kā UNHCR birojs ir ziņojis par vardarbības un izmantošanas, tostarp seksuālas vardarbības, gadījumiem pret bēglēm sievietēm un bērniem viņu ceļojuma laikā, tostarp pārpildītajos uzņemšanas centros Eiropas Savienībā;

Q.

tā kā sievietes un meitenes, kas meklē patvērumu ES, bieži vien bēg no režīmiem, kuros apspiež sievietes, neatzīst sieviešu un vīriešu līdztiesību, pieļauj vardarbību pret sievietēm, izmantošanu un bērnu, agrīnas un piespiedu laulības;

R.

tā kā ļoti bieži uzņemšanas centros nav iekšēju zonu, kas būtu piemērotas mātēm, kurām ir jāatbalsta un jāaprūpē savi bērni; turklāt tā kā juridiskās palīdzības struktūras nesniedz pienācīgu informatīvo atbalstu un palīdzību ģimenes locekļu meklēšanā;

S.

tā kā Eiropas Savienības uzņemšanas un tranzīta centros netiek ievērotas pamata vajadzības, lai novērstu dzimuma vardarbību, proti, nav ierīkotas atsevišķas vannasistabas, dušas un gultasvietas sievietēm;

T.

tā kā meitenes, kas bēg no konfliktiem un vajāšanas, ir pakļautas augstākam bērnu, agrīnu un piespiedu laulību, izvarošanas, seksuālas un fiziskas aizskaršanas un prostitūcijas riskam;

U.

tā kā atšķiršana no ģimenes locekļiem, tostarp aizturēšanas centros, sievietes un bērnus pakļauj lielākiem riskiem;

V.

tā kā ģimenes atkalapvienošanās, kas ir pamattiesības, sistemātiski tiek novilcināta un pat pārkāpta un tā kā parasti tieši sievietes un bērni visvairāk cieš no šo tiesību liegšanas vai novilcinātas piemērošanas;

W.

tā kā sievietēm bieži vien liek strādāt nedeklarētu darbu sliktos apstākļos, lai viņas varētu palikt valstī, kurā ieradušās;

X.

tā kā Pekinas rīcības platformā uzsvērts, ka konfliktu risināšanā ir jāpalielina sieviešu līdzdalība lēmumpieņemšanas līmenī un sievietes bēgles, pārvietotās sievietes un migrantes ir pienācīgi jāiesaista to lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz viņām;

Y.

tā kā ilgtspējīgas attīstības mērķis Nr. 5 paredz līdz 2030. gadam panākt dzimumu līdztiesību un uzlabot sieviešu dzīves apstākļus,

1.

uzskata — lai uzlabotu sieviešu un meiteņu bēgļu drošību un aizsardzību, ir jābūt pieejamiem drošiem un legāliem ceļiem, kā ES iekļūt personām, kas bēg no konfliktiem un vajāšanas, un ir jāņem vērā dzimuma aspekts; jo īpaši uzsver, ka lielākam skaitam dalībvalstu ir jāpiedalās ES pārvietošanas programmās; uzskata, ka ar nelegālo migrāciju saistītajiem tiesību aktiem un politikai nevajadzētu apgrūtināt piekļuvi ES patvēruma procedūrām; uzsver, ka tiesības uz patvērumu ir noteiktas ES Pamattiesību hartas 18. pantā;

2.

uzsver, ka steidzami un nekavējoties vajag atvērt drošus un legālus patvēruma meklēšanas ceļus, lai cīnītos pret kontrabandistu tīkliem un lielākā mērā ļautu sievietēm, bērniem, veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti meklēt patvērumu, neriskējot ar dzīvību; ir ļoti nobažījies par nāves gadījumiem, aizturēšanu un smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem pie ES ārējām robežām; uzskata, ka pienākumi, izmaksas un pabalsti ir vienādi jāuzņemas visām 28 dalībvalstīm, nevis tikai pirmās ierašanās valstīm; pauž nožēlu par solidaritātes trūkumu starp dalībvalstīm;

3.

uzsver, cik būtiski ir, lai sievietes bēgles reģistrētu individuāli un viņām izsniegtu dokumentus, kas garantē personisko drošību, pārvietošanās brīvību un piekļuvi pamatpakalpojumiem, kā to prasa UNHCR;

4.

uzsver, ka koordinācijas komitejām un jebkura cita veida struktūrām, kas pārstāv bēgļus, ir jāievēro dzimumu līdztiesības princips, turklāt tas jādara gan pilsētās, gan lauku rajonos un bēgļu nometnēs, tostarp bēgļu atgriešanās rajonos, lai nodrošinātu sieviešu bēgļu un patvēruma meklētāju tiesību ievērošanu un vajadzību apmierināšanu;

5.

vēlreiz prasa visām dalībvalstīm un Eiropas Savienībai parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija);

6.

prasa visām dalībvalstīm sadarbībā ar ES nodrošināt sievietēm, kas piedzīvojušas dzimuma vardarbību, specializētu pēctraumu konsultēšanu un psiholoģisko aprūpi, tieši iesaistot kvalificētas speciālistes šajā jomā, un šo pakalpojumu nodrošināt visos patvēruma procesa posmos;

7.

ir ļoti nobažījies par ziņojumiem, ka kontrabandisti kā samaksu pieprasot sievietēm un bērniem stāties dzimumattiecībās, lai viņi varētu turpināt ceļu nolūkā meklēt patvērumu ES; vēlreiz uzsver, ka droši un legāli ceļi iekļūšanai Eiropā ir priekšnoteikums tam, lai šādu praksi efektīvi izskaustu;

8.

mudina ES, Frontex par pamattiesībām atbildīgā darbinieka birojā izveidojot sūdzību mehānismu, ietvert dzimuma līdztiesības principu un izskatīt cilvēktiesību pārkāpumus, ko izdarījis Frontex, dalībvalstis un trešo valstu amatpersonas, kad tās sadarbojušās ar Frontex, kā to Parlaments prasīja 2015. gada 2. decembra rezolūcijā par Eiropas Ombuda īpašo ziņojumu par patstāvīgo izmeklēšanu OI/5/2012/BEH-MHZ attiecībā uz Frontex;

9.

prasa veikt mērķorientētus pasākumus, lai pilnībā integrētu sievietes bēgles un patvēruma meklētājas, novēršot visu veidu izmantošanu, aizskaršanu, vardarbību un cilvēktirdzniecību;

10.

uzsver, ka ES migrācijas un patvēruma politikas un pasākumu izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā ir jāņem vērā dzimums;

11.

prasa pieņemt jaunu, visaptverošu ES mēroga pamatnostādņu kopumu, kas būtu daļa no plašākām migrācijas un patvēruma politikas reformām un kas pilnībā ņemtu vērā vajāšanas sociālo, kultūras un politisko dimensiju un ietvertu uzņemšanas un integrācijas pasākumus;

12.

uzsver, ka pat tad, ja attiecīgās valstis ir atzītas par drošām, sievietes tajās var ciest no vajāšanas dzimuma dēļ, turklāt arī LGBTI personas var piedzīvot aizskaršanu, un līdz ar to šīm personām ir leģitīmas tiesības pieprasīt aizsardzību; aicina visas dalībvalstis pieņemt patvēruma procedūras un censties izstrādāt apmācības programmas, kas atbilstu vajadzībām, kādas ir sievietēm ar dažādām marginalizētām identitātēm, tostarp LGBTI sievietēm; mudina dalībvalstis apkarot kaitējošus stereotipus par LGBTI sieviešu uzvedību un raksturiezīmēm un attiecībā uz šo sieviešu patvēruma pieteikumiem pilnībā piemērot ES Pamattiesību hartu; uzsver, ka dalībvalstīs ir jāizveido LGBTI piemērotas uzņemšanas vietas; uzsver, ka uzņemšanas centros bieži notiek vardarbība pret LGBTI personām;

13.

uzsver, ka ar dzimumu saistīta vardarbība un diskriminācija, tostarp (bet ne tikai) izvarošana un seksuāla vardarbība, sieviešu dzimumorgānu kropļošana, piespiedu laulība, vardarbība ģimenē, tā dēvētie goda aizstāvēšanas noziegumi un valsts sankcionēta diskriminācija dzimuma dēļ ir uzskatāma par vajāšanu un jābūt par pamatotiem iemesliem patvēruma meklēšanai ES, kas arī attiecīgi ir jāatspoguļo jaunajās dzimuma pamatnostādnēs;

14.

aicina Komisiju savākt visaptverošu statistiku par migrāciju un starptautisko aizsardzību, lai papildus iekļautu jaunas dzimumdalītu datu kategorijas, jo īpaši saistībā ar patvēruma procesa posmiem, kas seko pēc sākotnējā lēmuma pieņemšanas;

15.

mudina Komisiju izstrādāt interpretējošas pamatnostādnes par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kurās pilnībā tiktu ņemtas vērā UNHCR pamatnostādnes par vajāšanu dzimuma dēļ un norādījumi par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kā arī mudina šādās pamatnostādnēs skaidri norādīt dalībvalstu pienākumus, īpašu uzmanību pievēršot mazaizsargātu patvēruma meklētāju apzināšanai un saziņai ar tiem; uzsver, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošanu pārcietušajām var būt smagi runāt par savu traumatisko pieredzi; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai visus vardarbības pret sievietēm veidus, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, atzītu par vajāšanu un lai cietušās saskaņā ar Stambulas konvencijas 60. pantu varētu prasīt aizsardzību, ko sniedz 1951. gada Konvencija par bēgļa statusu;

16.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka patvēruma procedūras pie robežām atbilst UNHCR pamatnostādnēm par starptautisko aizsardzību, jo īpaši saistībā ar vajāšanu dzimuma dēļ, kā arī nodrošināt atbilstību UNHCR pamatnostādnēm par pieteikumiem bēgļa statusa iegūšanai, pamatojoties uz dzimumorientāciju un/vai dzimumidentitāti, kurās skaidri noteikti dalībvalstu pienākumi;

17.

aicina Komisiju, ņemot vērā izklāstīto situāciju, izskatīt iespēju palielināt programmu Daphne un Odysseus finansējumu un paplašināt to darbības jomu, un novērtēt, vai šīs programmas varētu pielāgot pašreizējai situācijai, lai aizsargātu sievietes bēgles;

18.

atzīmē Komisijas priekšlikumu izveidot ES kopējo drošo izcelsmes valstu sarakstu; prasa veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai šāda pieeja atbilstu neizraidīšanas principam un netiktu apdraudētas sieviešu, bērnu un citu mazaizsargātu grupu tiesības; prasa piemērot dzimumu diferenciācijas principu; uzskata, ka nevienam drošo valstu sarakstam nevajadzētu mazināt labvēlīgu procedūras iznākumu sievietēm, kuru patvēruma pieteikumi ir iesniegti, pamatojoties uz bailēm no dzimuma vardarbības vai pēc šādas vardarbības pārdzīvošanas; uzsver, ka ir jāizvairās no neapdomātiem lēmumiem, kuros nav ņemts vērā apdraudējums un pat nāves briesmas, ar ko saskaras no dzimuma vardarbības cietušas sievietes, ja viņu pieteikums tiek noraidīts un viņas ir spiestas atgriezties savā valstī;

19.

prasa visās dalībvalstīs, vērtējot pieteikumu pamatotību, īstenot objektīvākas un uz dzimumu līdztiesību pamatotas pieejas un padziļināti apmācīt pamatotības lēmumu pieņēmējus, ietverot dzimumu dimensiju; uzsver, ka pamatotības novērtējumi nekad nevar būt pilnīgi precīzi un tos nevajadzētu izmantot kā vienīgo pamatu patvēruma atteikumam; iesaka sieviešu patvēruma pieteikumu novērtēšanā ņemt vērā tādus aspektus kā kultūras, sociālais un psiholoģiskais raksturojums, tostarp kultūrvide, izglītība, traumas, bailes, kauns un/vai kultūras diktētā sieviešu un vīriešu nelīdztiesība;

20.

aicina dalībvalstis dokumentēt apsvērumus, uz kuriem balstās labvēlīgi lēmumi par patvēruma piešķiršanu, lai būtu pieejami noderīgi dati, ja tiek izskatīti dzimuma vardarbības gadījumi, un aicina nodrošināt pārredzamību attiecībā uz pamatojumiem, uz kādiem balstoties saskaņā ar Konvenciju ir jāpiešķir patvērums;

21.

mudina dalībvalstis sniegt sievietēm informāciju par patvēruma procedūrām, viņu tiesībām un īpašajiem pakalpojumiem, kādi pieejami sievietēm, kuras iesniedz patvēruma pieteikumu; uzsver, ka sieviešu tiesības iesniegt patvēruma pieteikumu neatkarīgi no laulātā ir priekšnoteikums tam, lai nodrošinātu pilnvērtīgas iespējas sievietēm un ievērotu neizraidīšanas principu; mudina dalībvalstis informēt visas sievietes par viņu tiesībām iesniegt neatkarīgu patvēruma pieteikumu, tādējādi ļaujot sievietēm lūgt un saglabāt bēgļa vai patvēruma meklētāja statusu, neraugoties uz pārējo ģimenes locekļu situāciju;

22.

aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību un Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus;

23.

uzskata, ka nekavējoties ir jāsniedz humanitārais atbalsts gadījumos, kad ir aizdomas par dzimuma vardarbību, ņemot vērā, ka nelegālās migrācijas maršrutos, kuros tiek liegtas jebkādas tiesības, mazaizsargātas grupas, tādas kā sievietes un bērni, ir ārkārtīgi pakļautas fiziskas vardarbības veidiem un morālai ietekmēšanai;

24.

uzsver, ka sievietes un meitenes jo īpaši ir neaizsargātas no kontrabandistu piekoptās izmantošanas; tāpēc prasa dalībvalstīm nostiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību, ietverot Eiropolu, Frontex, Eirojustu un Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (EASO), lai efektīvi apkarotu migrantu kontrabandu un cilvēktirdzniecību;

25.

uzsver, cik būtiski ir patvēruma procedūras un interviju laikā nodrošināt bērnu un apgādājamo personu aprūpi, lai garantētu taisnīgas iespējas iesniegt patvēruma pieteikumu;

26.

mudina dalībvalstis pienācīgi informēt patvēruma meklētājas par viņu tiesībām un jo īpaši par tiesībām pieprasīt, lai interviju vadītu un tulkotu sieviete un lai tiktu nodrošināta privāta intervija, kurā nepiedalītos trešās personas; mudina dalībvalstis sniegt intervētājiem un tulkiem visaptverošu un obligātu apmācību par seksuālo vardarbību, traumatismu un atmiņu, mudina dalībvalstis nodrošināt šo tiesību ievērošanu; mudina dalībvalstis ievērot Patvēruma procedūru direktīvas 15. panta 3. punktu;

27.

ar bažām atzīmē, ka Eiropas Savienībā daudzi patvēruma procedūrās iesaistītie darbinieki nepārzina sieviešu dzimumorgānu kropļošanas problēmu; aicina dalībvalstis nacionālā līmenī sadarboties ar savas valsts patvēruma iestādēm, lai izveidotu labākas procedūras, ar ko varētu atbalstīt un sniegt palīdzību sievietēm un meitenēm, kuras ir cietušas vai varētu ciest no sieviešu dzimumorgānu kropļošanas;

28.

mudina visas dalībvalstis sniegt atjauninātu un pieejamu informāciju par patvēruma procesu, tiesībām un atbalstu, kas paredzēts sievietēm patvēruma meklētājām;

29.

mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā garantēt seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pieejamību, tostarp droša aborta pieejamību, un steidzamības kārtā piešķirt papildu līdzekļus veselības aprūpes sniegšanai;

30.

mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt aizsardzību un palīdzību sievietēm laikā, ko viņas pavada bēgļu nometnēs, robežkontroles punktos, kā arī pēc iekļūšanas Eiropas Savienības teritorijā;

31.

mudina visas dalībvalstis parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu un piemērot tās 59. pantu, kurā skaidri noteikts, ka pusēm ir jāveic pasākumi, kas nepieciešami izraidīšanas procedūras pārtraukšanai, un/vai laulības šķiršanas gadījumā jāpiešķir autonoma uzturēšanās atļauja tām migrantēm, kuru uzturēšanās statuss ir atkarīgs no laulātā;

32.

prasa sievietēm patvēruma meklētājām un migrantēm piešķirt no laulātā neatkarīgu juridisko statusu, lai nepieļautu izmantošanu, mazinātu neaizsargātību un uzlabotu līdztiesību;

33.

uzsver, ka sievietēm un meitenēm migrantēm, kurām nav dokumentu, vajadzētu būt pilnībā pieejamām viņu pamattiesībām un ka būtu jāizveido legālas migrācijas kanāli;

34.

uzsver, ka ir jāievieš ģimenes atkalapvienošanās procedūras, ar kurām sievietēm un meitenēm, kas apvienojas ar ģimenēm Eiropas Savienībā, nodrošinātu individuālās tiesības, lai viņas nebūtu atkarīgas no iespējamām ļaunprātīgas izmantošanas attiecībām, ko piekopj ģimenes vīrieši, liedzot piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai vai darbam;

35.

stingri nosoda pret sievietēm vērstas seksuālās vardarbības izmantošanu kā kara ieroci; uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš sievietēm un meitenēm migrantēm, kas konfliktu laikā cietušas no ļaunprātīgas izmantošanas, un ir jānodrošina viņu piekļuve medicīniskai un psiholoģiskai palīdzībai;

36.

atzinīgi vērtē to, ka EASO ir izstrādājis jaunu apmācības moduli dzimuma, dzimumidentitātes un seksuālās orientācijas jomā; prasa dzimumu līdztiesību un dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā pilnībā ietvert EASO darbā, izveidojot dzimumu jautājumu centrus un oficiālu sadarbību ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE); prasa izcelsmes valstīm sniegt informāciju, kas ietvertu sieviešu situācijas (gan juridiskās, gan de facto) izklāstu, tostarp informāciju par sieviešu vajāšanu vai draudu izteikšanu, ko veic nevalstiskas personas;

37.

mudina visas dalībvalstis pilnībā piemērot Dublinas regulu, lai nodrošinātu, ka ģimenes var palikt kopā un ka viņu patvēruma pieteikumus izskata viena un tā pati iestāde;

38.

prasa pilnībā pārtraukt bērnu aizturēšanu Eiropas Savienībā un nodrošināt iespēju vecākiem laikā, kad tiek gaidīts lēmums par patvēruma piešķiršanu, dzīvot kopā ar saviem bērniem attiecīgi pielāgotās telpās;

39.

uzsver, ka būtu jāizvairās no patvēruma meklētāju aizturēšanas un ka aizturēšana būtu pieļaujama vienīgi leģitīmiem mērķiem, to katrā atsevišķā gadījumā nosakot saskaņā ar nepieciešamības un proporcionalitātes principiem, un aizturēšana nekādā gadījumā nav pieļaujama, ja persona nav sasniegusi 18 gadu vecumu; uzskata, ka patvēruma meklēšanas tiesību ievērošana ietver atvērtas un humānas uzņemšanas kārtības nodrošināšanu patvēruma meklētājiem, tostarp drošu, cieņpilnu un cilvēktiesībām atbilstīgu attieksmi; uzsver, ka ir jāparedz alternatīvas aizturēšanai, tostarp saistībās balstītas pieejas, kas atbilst mazaizsargātu grupu vajadzībām;

40.

uzsver, ka daudzas patvēruma meklētājas un bēgles ir pārcietušas ārkārtīgi lielu vardarbību un ka aizturēšana var saasināt gūto traumu; uzsver, ka patvēruma meklētāju aizturēšana vienīgi administratīvu iemeslu dēļ ir pretrunā ES Pamattiesību hartas 6. pantā paredzētajām tiesībām uz brīvību; prasa visās dalībvalstīs nekavējoties pārtraukt bērnu, grūtnieču, sieviešu, kas baro ar krūti, kā arī no izvarošanas, seksuālas vardarbības un cilvēktirdzniecības cietušu patvēruma meklētāju aizturēšanu un sniegt piemērotu psiholoģisko palīdzību;

41.

mudina visas dalībvalstis samazināt maksimālos aizturēšanas termiņus, kādus piemēro līdz atpakaļnosūtīšanai, lai šie termiņi būtu īsāki nekā Atgriešanas direktīvā noteiktie; uzskata, ka ilgtermiņa aizturēšana nodara neproporcionālu kaitējumu mazaizsargātām grupām;

42.

mudina, lai aizturētās sievietes patvēruma meklētājas, kas cietušas no seksuālas izmantošanas, saņemtu pienācīgu ārsta padomu un konsultācijas, tostarp gadījumos, kad iestājusies grūtniecība, un mudina sniegt nepieciešamo fiziskās un garīgās veselības aprūpi, atbalstu un juridisko palīdzību; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt tūlītējus pasākumus, lai uzņemšanas, tranzīta un aizturēšanas apstākļi būtu droši, humāni un atbilstīgi, nodrošinot atsevišķas dzīvošanas un labierīcības telpas sievietēm un ģimenēm; norāda, ka palīdzības programmās par standarta praksi būtu jākļūst piemērotu pamathigiēnas komplektu nodrošināšana visām sievietēm un meitenēm;

43.

norāda, ka sieviešu bēgļu tieša un netieša iesaistīšana pārtikas un nepārtikas preču sadales organizēšanā nodrošinās, ka šīs preces tieši izdala un kontrolē attiecīgo mājsaimniecību pieaugušās sievietes, tādējādi garantējot šo preču taisnīgu sadali;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanas centros ierīkot telpas, kurās varētu aprūpēt un pieskatīt bērnus;

45.

aicina dalībvalstis īstenot un nostiprināt mehānismus, ar ko pārpildītajos Eiropas Savienības uzņemšanas centros, kuros nebūt netiek piemēroti minimālie standarti dzimuma vardarbības mazināšanai, nodrošinātu uzraudzību, lai nepieļautu, ka sievietes un bērni tiek aizskarti arī ierašanās valstī;

46.

uzsver, ka mazaizsargātu personu, tādu kā vardarbībā cietušu sieviešu un meiteņu un jo īpaši nepavadītu meiteņu, vajadzības uzņemšanas procedūrās būtu jānosaka par prioritārām;

47.

uzsver, cik būtiski ir uzņemšanas centros sniegt pienācīgu juridisko palīdzību sievietēm, lai viņas saņemtu nepieciešamo informatīvo atbalstu un varētu atrast ģimenes locekļus;

48.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, ar ko nepieļautu, ka vīrieši piespiež sievietes un meitenes doties laulībā pēc tam, kad viņas ieguvušas bēgļa statusu, lai paši iegūtu uzturēšanās tiesības, kas citādi viņiem tiktu liegtas;

49.

uzsver, ka nekavējoties ir jāveic neatkarīga izmeklēšana saistībā ar iespējamajiem visiem pārkāpumiem, tostarp seksuālas izmantošanas un dzimuma vardarbības gadījumiem, kas varētu būt notikuši imigrantu aizturēšanas vietās vai pie robežām, un ka ir jānodrošina šo vietu pieejamība žurnālistiem un attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

50.

uzskata, ka aizturētajām sievietēm patvēruma meklētājām ir vajadzīgs aprīkojums un materiāli sieviešu higiēnas nodrošināšanai, ka būtu jāveicina sieviešu apsardžu un uzraudžu nodarbināšana un visi darbinieki, kuri strādā ar aizturētajām sievietēm, būtu jāapmāca jautājumos, kas saistīti ar dzimuma noteiktām vajadzībām un sieviešu cilvēktiesībām;

51.

uzskata, ka aizturētajām sievietēm patvēruma meklētājām, kas ziņo par aizskaršanu, ir jāsniedz tūlītēja aizsardzība, atbalsts un konsultācijas un viņu sūdzības ir jāizmeklē kompetentām un neatkarīgām iestādēm, pilnībā ievērojot konfidencialitātes principu, tostarp gadījumos, kad sievietes ir aizturētas kopā ar laulāto/partneri/citiem radiniekiem; uzskata, ka aizsardzības pasākumos sevišķi būtu jāņem vērā atriebības riski;

52.

aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās iestādes sadarboties ar pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību organizācijām, lai atvieglinātu to bēgļu un jo īpaši mazaizsargātu sieviešu un meiteņu situāciju, kas dzīvo pagaidu izmitināšanas nometnēs;

53.

aicina dalībvalstis izstrādāt un īstenot īpašus pasākumus, kas atvieglotu sieviešu bēgļu un patvēruma meklētāju līdzdalību darba tirgū, ietverot valodu kursus, rakstpratības programmas, mūžizglītību un apmācību; aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās iestādes garantēt bēglēm meitenēm tiesības piekļūt obligātajai izglītībai; uzver, cik būtiska ir informālā un neformālā izglītība un kultūras apmaiņa jaunu sieviešu un meiteņu integrēšanā un pilnvērtīgu iespēju sniegšanā; uzsver, cik būtiski ir paplašināt sieviešu bēgļu piekļuvi augstākajai izglītībai; prasa nodrošināt stabilas un pārredzamas procedūras ārvalstīs iegūtas kvalifikācijas atzīšanai;

54.

aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt finansējumu un citus resursus pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību organizācijām, kas nodrošina palīdzību, veicina integrāciju un uzrauga bēgļu un patvēruma meklētāju situāciju ES, jo īpaši nolūkā novērst šķēršļus un risināt problēmas, ar ko saskaras sievietes un meitenes;

55.

aicina dalībvalstis un Komisiju sniegt sievietēm līderēm, kuras tika vajātas izcelsmes valstīs, garantijas, ka viņas ES drošībā var turpināt politiskās un sociālās aktivitātes, lai cīnītos par sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību;

56.

uzsver, ka ļoti būtiski ir nodrošināt kvalitatīvas bērnu un citu apgādājamo personu aprūpes pieejamību, kas ļautu sievietēm bēglēm aktīvāk iesaistīties ekonomiskajā un sociālajā dzīvē;

57.

mudina dalībvalstis papildus Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondam izmantot Eiropas strukturālos un investīciju fondus, lai veicinātu bēgļu integrāciju darba tirgū, īpašu uzmanību pievēršot bērnu aprūpei;

58.

prasa ieviest straujākas un efektīvākas ģimeņu atkalapvienošanās procedūras un vākt dzimumdalītus datus par lēmumiem, kas saistīti ar ģimeņu atkalapvienošanos; uzsver, cik būtiski ir atkalapvienošanās lietās piekļūt juridiskam atbalstam;

59.

uzskata, ka labvēlīgu patvēruma lēmumu savstarpēja atzīšana sekmētu labākas darba, integrācijas un ģimeņu atkalapvienošanās iespējas;

60.

uzsver, ka uzņēmējām valstīm būtu jānodrošina sievietēm un meitenēm bēglēm tiesības uz bezmaksas kvalitatīvu valsts izglītību, veselības pakalpojumiem, jo īpaši tiesības uz seksuālo un reproduktīvo veselību, darbu, kas atbilst sieviešu bēgļu vajadzībām un spējām, un mājokļi, kas ir piemēroti sieviešu un meiteņu bēgļu vajadzībām; uzsver, ka labklājības politika ir priekšnoteikums integrācijai;

61.

prasa īstenot visaptverošas un pienācīgi finansētas programmas, ar ko pievērstos līdz šim atlikto sieviešu bēgļu īstermiņa un ilgtermiņa vajadzību apmierināšanai, tostarp psiholoģiskai palīdzībai un pēctraumu konsultēšanai;

62.

uzsver nozīmīgo pozitīvo lomu, kāda var būt sociālajiem uzņēmumiem un alternatīviem uzņēmējdarbības modeļiem, tādiem kā savstarpējās sabiedrības un kooperatīvi, lai sievietēm bēglēm nodrošinātu pilnvērtīgas ekonomiskās iespējas un viņas integrētu darba tirgū, kā arī sociālajā un kultūras dzīvē;

63.

mudina dalībvalstis apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz vietējās kopienas organizāciju iesaistīšanu un bēgļu tiešu līdzdalību nolūkā paust politikas veidotājiem sieviešu bēgļu un patvēruma meklētāju viedokļus;

64.

uzskata, ka vietējām un reģionālām iestādēm var būt nozīmīga loma sieviešu bēgļu un patvēruma meklētāju integrācijā, jo īpaši attiecībā uz viņu iesaistīšanu darba tirgū; mudina šīs iestādes sekmēt dialogu un diskusijas starp sievietēm bēglēm un vietējām sievietēm;

65.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un UNHCR.

9.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 50/35

—

ņemot vērā Kontrabandas un viltojumu apkarošanas nolīgumu un vispārējo atbrīvojumu, kas 2004. gada 9. jūlijā tika noslēgts starp Philip Morris International (PMI) un saistītajiem uzņēmumiem, Savienību un tās dalībvalstīm,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvu 2014/40/ES par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK (1),

—

ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas Vispārējo konvenciju par tabakas uzraudzību (PTO VKTU) un Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības ierobežošanu, ko PTO VKTU pušu konferences piektajā sesijā 2012. gada 12. novembrī pieņēma ar lēmumu FCTC/COP5(1),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 4. maija priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Pasaules Veselības organizācijas Vispārējās konvencijas par tabakas uzraudzību Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības ierobežošanu, ciktāl ir skarti tie šā protokola noteikumi, uz kuriem attiecas Līguma par Eiropas Savienības darbību III daļas V sadaļa (COM(2015)0193),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 24. februāra darba dokumentu “Technical assessment of the experience made with the Anti-Contraband and Anti-Counterfeit Agreement and General Release of 9 July 2004 among Philip Morris International and affiliates, the Union and its Member States” (“Tehniskais izvērtējums attiecībā uz pieredzi, kas gūta saistībā ar 2004. gada 9. jūlija Kontrabandas un viltojumu apkarošanas nolīgumu un vispārējo atbrīvojumu starp Philip Morris International un saistītajiem uzņēmumiem, Savienību un tās dalībvalstīm”) (SWD(2016)0044),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. oktobra rezolūciju par Kopienas, dalībvalstu un Philip Morris nolīguma ietekmi uz krāpšanas un cigarešu kontrabandas apkarošanas pastiprināšanu un progresu, kas panākts, īstenojot Parlamenta Izmeklēšanas komitejas Kopienas tranzīta sistēmas lietā ieteikumus (2),

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par Tabakas nolīgumu (O-000010/2016 – B8-0109/2016),

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā ES finanšu interešu aizsardzība ir viena no Komisijas galvenajām prioritātēm un tā kā tabakas izstrādājumu nelikumīga tirdzniecība, jo īpaši kontrabandas preču un viltotu cigarešu nelikumīga ievešana, rada publisko ieņēmumu zaudējumu valstu un ES budžetā, kas piesardzīgi tiek lēsts vairāk nekā EUR 10 miljardu apmērā gadā;

B.

tā kā nelikumīga tirdzniecība ir smags noziegums, kas palīdz finansēt starptautiskās organizētās noziedzības grupējumu citas darbības, tostarp cilvēku, narkotiku un ieroču nelegālu tirdzniecību, un dažkārt teroristiskus grupējumus;

C.

tā kā PMI nolīguma galvenais mērķis ir samazināt PMI kontrabandas izplatību nelegālajā tabakas tirgū Eiropas Savienībā;

D.

tā kā PMI nolīguma termiņš beidzas 2016. gada 9. jūlijā;

E.

tā kā Komisijas veiktajā PMI nolīguma tehniskajā izvērtējumā secināts, ka šis galvenais mērķis faktiski ir sasniegts, taču tiek izteiktas šaubas par to, kādi ir šīs samazināšanas iemesli, un norādīts, ka PMI kontrabandas samazināšanās nav radījusi nelegālu izstrādājumu apjoma vispārēju samazināšanos ES tirgū;

F.

tā kā PMI nolīguma nodrošinātie finanšu ieguvumi ir aptuveni USD 1 miljards valsts ieņēmumu ikgadējos maksājumos un EUR 68,2 miljoni maksājumos saistībā ar konfiskāciju, kas tiek sadalīti starp Komisiju (aptuveni 10 %) un dalībvalstīm (aptuveni 90 %); tā kā nav datu par to, kā dalībvalstis ir izlietojušas saskaņā ar nolīgumu saņemto naudu;

G.

tā kā kopš nolīguma parakstīšanas notikušas būtiskas izmaiņas gan tiesiskajā regulējumā, gan nelikumīgā tabakas tirgus apstākļos, it īpaši palielinājies cigarešu bez starptautiski pazīstamiem zīmoliem jeb t. s. “lēto balto” cigarešu apjoms, kā arī attīstījusies jauna joma, proti, šķidrā nikotīna pārdošana lietošanai elektroniskajās cigaretēs;

H.

tā kā Eiropas Savienības Tiesa pašlaik izskata lietas C-358/14 Polija/Parlaments un Padome, C-477/14 Pillbox38 (UK) Limited un C-547/14 Philip Morris Brands SARL un citi, kurās apstrīdēta Direktīva 2014/40/ES, un ko attiecīgajiem tabakas ražotājiem pēc iespējas ātrāk vajadzētu atsaukt,

I.

tā kā Komisija ir apņēmusies ratificēt PTO VKTU Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības ierobežošanu, kas būtu ļoti svarīgs solis ceļā uz tiesiskā regulējuma stiprināšanu cīņā ar tabakas izstrādājumu nelikumīgu tirdzniecību; tā kā Komisija ir sākusi aicināt trešās valstis ratificēt Protokolu;

J.

tā kā tabakas kontrabanda apdraud ES sabiedrības veselības politiku un nozīmē to, ka nelikumīgi tabakas izstrādājumi personām, tostarp arī jauniešiem, daudzviet ir pieejami ar ievērojamu nelikumīgu atlaidi; tā kā viltotās cigaretes ne tikai tiek ražotas un ievestas nelegāli, bet tās arī satur nezināmas sastāvdaļas, tādējādi būtiski apdraudot veselību,

1.

atzinīgi vērtē PTO VKTU Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības ierobežošanu un aicina ratifikācijas procesu pabeigt pēc iespējas ātrāk;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ratificēt Protokolu un to, ka tā sākusi aicināt dalībvalstis un trešās valstis to ratificēt; ņem vērā, ka Protokolu līdz šim ir ratificējušas 15 valstis, tajā skaitā piecas ES dalībvalstis, un ka ES pašlaik gatavojas to ratificēt;

3.

aicina Komisiju panākt ātru protokola ratifikāciju; tomēr uzskata ka nolīguma atjaunošana būtu kaitējošs un cerētajam pretējs signāls trešām valstīm, ka ES iesaistās nepieņemamā sadarbībā ar tabakas nozares pārstāvjiem, kaut arī Protokolā šāda sadarbība ir skaidri aizliegta;

4.

pauž pārliecību, ka PMI nolīguma pagarināšana var būt nesaderīga ar ES saistībām saskaņā ar PTO VKTU 5.3. pantu, un tas varētu kaitēt ES reputācijai kā pasaules līderim tabakas uzraudzības jomā;

5.

norāda, ka Pamatnostādnēs PTO VKTU 5.3. panta īstenošanai noteikts, ka “pastāv būtisks nepārvarams konflikts starp tabakas nozares interesēm un publiskās veselības politikas nostādnēm”;

6.

atzinīgi vērtē to, ka pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīva 2014/40/ES par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK (“Tabakas izstrādājumu direktīva”); uzsver, ka Tabakas izstrādājumu direktīvā tabakas nozares uzņēmumiem jau ir paredzēta juridiska prasība ieviest un uzturēt izsekošanas un atrašanās vietas noteikšanas sistēmu, kurai attiecībā uz cigarešu un tinamās tabakas izstrādājumiem jābūt izmantojamai no 2019. gada 20. maija, bet attiecībā uz pārējiem tabakas izstrādājumiem — no 2024. gada 20. maija;

7.

uzsver, ka Komisijai ir jāveic nekavējoši pasākumi, lai nodrošinātu Tabakas izstrādājumu direktīvas pilnīgu transponēšanu visās dalībvalstīs; ņem vērā vairāku dalībvalstu neoficiālo informāciju Komisijai, ka direktīvas transponēšanas process ir pabeigts; aicina Komisiju sniegt pilnīgu informāciju par transponēšanas stāvokli paredzētajā termiņā, proti, 2016. gada 20. maijā;

8.

atgādina, ka Komisija 2015. gada maijā apsolīja pēc iespējas drīz iesniegt PMI nolīguma izvērtējumu; uzsver, ka Komisija šī izvērtējuma publicēšanu atlika vairākas reizes un to beidzot publicēja 2016. gada 24. februārī, proti, vienu dienu pirms debatēm par šo jautājumu Parlamenta plenārsēdē; pauž stingru pārliecību, ka šāda kavēšanās ar publicēšanu ir Komisijas pieļauts nopietns pārkāpums attiecībā uz tās saistībām nodrošināt pārredzamību gan Parlamentam, gan iedzīvotājiem, tādējādi apdraudot Parlamenta spēju savlaicīgi izteikt savu viedokli par šo sarežģīto un delikāto jautājumu;

9.

pieņem zināšanai Komisijas vērtējumu, ka ar PMI nolīgumu ir izdevies efektīvi sasniegt mērķi samazināt PMI produkcijas kontrabandas izplatību nelikumīgajā ES tabakas tirgū, par ko liecina fakts, ka laikā no 2006. līdz 2014. gadam par aptuveni 85 % ir samazinājies dalībvalstīs konfiscēto īsto PMI cigarešu apjoms; tomēr ņem vērā Komisijas šaubas par šīs samazināšanās iemesliem un uzsver arī to, ka PMI kontrabandas samazinājums neizraisīja vispārēju nelegālu izstrādājumu daudzuma samazināšanos ES tirgū; norāda, ka lielo ražotāju kontrabandas izstrādājumus arvien vairāk aizstāj citi izstrādājumi, tostarp cigaretes bez starptautiski pazīstamiem zīmoliem (jeb t. s. “lētās baltās” cigaretes), kas parasti ražotas trešās valstīs;

10.

pauž nopietnas bažas par tabakas nolīgumos minēto, ka Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) budžetu daļēji finansē ar ikgadējiem tabakas nozares maksājumiem, jo tas var radīt zināmu interešu konfliktu;

11.

uzsver, ka PMI nolīgums tā pirmajā noslēgšanas reizē 2004. gadā bija inovatīvs instruments cīņā ar nelikumīgu tabakas tirdzniecību, taču norāda, ka kopš tā laika tirgū un regulatīvajā vidē ir notikušas būtiskas izmaiņas; uzsver, ka nolīgums neattiecas uz tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības būtiskām iezīmēm pašlaik, it īpaši uz t. s. “lēto balto” cigarešu tirdzniecības lielo īpatsvaru; tādēļ uzskata, ka visi nolīgumā ar PMI ietvertie elementi tiks iekļauti jaunajā tiesiskajā regulējumā, ko veido Tabakas izstrādājumu direktīva un PTO VKTU protokols;

12.

tādēļ secina, ka nolīgumu ar PMI nevajadzētu ne atjaunot, ne pagarināt tā termiņu vai atkārtoti apspriest; aicina Komisiju ne atjaunot šo nolīgumu, ne pagarināt tā termiņu vai to atkārtoti apspriest pēc nolīguma pašreizējā termiņa beigām;

13.

mudina Komisiju ES līmenī un pēc PMI nolīguma termiņa beigām ieviest visus nepieciešamos pasākumus PMI tabakas izstrādājumu izsekošanai un atrašanās vietas noteikšanai, kā arī veikt juridiskus pasākumus visos gadījumos, kad tiek konfiscēti šā ražotāja nelikumīgi produkti, un tā rīkoties līdz brīdim, kamēr ir pilnībā izpildāmi visi Tabakas izstrādājumu direktīvas noteikumi, lai nepieļautu regulējuma trūkumu laikā starp PMI nolīguma termiņa beigām un Tabakas izstrādājumu direktīvas un VKTU stāšanos spēkā;

14.

aicina PMI turpināt piemērot pašreizējā nolīgumā paredzētos noteikumus par izsekošanu un atrašanās vietas noteikšanu un par pienācīgu rūpību (princips “pazīsti savu klientu”) neatkarīgi no tā, vai nolīguma darbību pagarinās vai ne;

15.

pauž bažas, ka ar četriem nolīgumiem ar tabakas ražotājiem nevar atrisināt t. s. “lēto balto” cigarešu problēmu; tāpēc aicina Komisiju nākt klajā ar rīcības plānu par jauniem pasākumiem, kā steidzami risināt šo problēmu;

16.

aicina Komisiju iesniegt jaunu papildu regulējumu par neatkarīgas izsekošanas un atrašanās vietas noteikšanas sistēmas un principa par pienācīgu rūpību (princips “pazīsti savu klientu”) ieviešanu attiecībā uz tabakas nozares izmantotu neapstrādātu sasmalcinātu tabaku, filtriem un papīriem, kas būtu papildu instruments cīņā pret kontrabandu un viltotiem produktiem;

17.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Pasaules Veselības organizācijas Vispārējās konvencijas par tabakas uzraudzību Sekretariātam.

9.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 50/38

—

ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Kazahstānu, tostarp 2013. gada 18. aprīļa (1), 2012. gada 15. marta (2), 2012. gada 22. novembra rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam attiecībā uz sarunām par ES un Kazahstānas ciešākas partnerības un sadarbības nolīgumu (3), 2011. gada 15. decembra rezolūciju par ES panākto progresu Vidusāzijas stratēģijas īstenošanā (4) un 2009. gada 17. septembra rezolūciju par Yevgeny Zhovtis lietu Kazahstānā (5),

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikas Mogerīni 2015. gada 21. decembra komentārus par ES un Kazahstānas ciešākas partnerības un sadarbības nolīgumu (EPCA),

—

ņemot vērā ES un Kazahstānas gadskārtējā cilvēktiesību dialoga septīto kārtu Astanā 2015. gada 26. novembrī,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 22. jūnija secinājumus par ES Vidusāzijas stratēģiju,

—

ņemot vērā 2015. gada 13. janvāra ceturto progresa ziņojumu par 2007. gadā pieņemtās ES Vidusāzijas stratēģijas īstenošanu,

—

ņemot vērā īpašā referenta Maina Kiai ziņojumu par tiesībām uz miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanos, kas izstrādāts pēc īpašā referenta komandējuma Kazahstānā un publicēts 2015. gada 16. jūnijā,

—

ņemot vērā 2015. gada 21. decembrī parakstīto Ciešākas partnerības un sadarbības nolīgumu,

—

ņemot vērā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pantu,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā Kazahstānas konstitūcijas 20. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā 2015. gada 21. decembrī Eiropas Savienība un Kazahstāna parakstīja Ciešākas partnerības un sadarbības nolīgumu (EPCA), lai iedibinātu plašu satvaru ciešākam politiskajam dialogam un sadarbībai tieslietās un iekšlietās, kā arī daudzās citās jomās; tā kā šajā nolīgumā ir uzsvērta demokrātija un tiesiskums, cilvēktiesības un pamatbrīvības, ilgtspējīga attīstība un pilsoniskās sabiedrības sadarbība;

B.

tā kā Kazahstāna ir nozīmīgs starptautiskais dalībnieks un tai ir būtiska ietekme uz visa reģiona politisko un sociālekonomisko attīstību un drošības situāciju; tā kā Kazahstānai ir bijusi konstruktīva loma Vidusāzijā, cenšoties panākt labas kaimiņattiecības ar robežvalstīm, atjaunot reģionālo sadarbību un visus divpusējos jautājumus atrisināt miermīlīgā ceļā; tā kā Eiropas Savienība ir ļoti ieinteresēta pastiprināt politisko, ekonomisko un drošības sadarbību ar Vidusāzijas reģionu, veidojot stipras, atvērtas un stratēģiskas attiecības starp ES un Kazahstānu;

C.

tā kā EPCA būs jāratificē visu 28 ES dalībvalstu parlamentos un Eiropas Parlamentā; tā kā šis nolīgums ne tikai nostiprina politisko dialogu starp ES un Kazahstānu un sekmē savstarpējo tirdzniecību un ieguldījumus, bet arī uzsver starptautiskās saistības; tā kā jāatzīst, ka EPCA sarunu laikā tika panākti uzlabojumi pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanas jautājumā, veicot pasākumus pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai valsts politikas veidošanā;

D.

tā kā iepriekšējos gados ir pasliktinājusies kopējā situācija vārda brīvības jomā; tā kā 2015. gada decembrī Kazahstānas iestādes apcietināja žurnālistu un tiešsaistes ziņu portāla Nakanune.kz īpašnieku Guzal Baidalinova saistībā ar krimināllietu un apsūdzību par “tīšu nepatiesas informācijas publicēšanu”; tā kā pēc Guzal Baidalinova apcietināšanas tika paustas bažas par neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu vajāšanu Kazahstānā; tā kā 2016. gada 29. februārī tiesa attaisnoja žurnālisti Yulia Kozlova, kura raksta ziņu portālam Nakanune.kz;

E.

tā kā tiek izmeklēta krimināllieta pret Nacionālā Preses kluba un žurnālistu savienības vadītāju Seytkazy Matayev, un viņu apsūdz par valsts līdzekļu izšķērdēšanu, kas mērāmi miljonos Kazahstānas tengu; tā kā 2016. gada 22. februārī tika apcietināti Seytkazy Matayev, kurš savu vainu neatzīst, un viņa dēls Aset Matayev, kurš ir neatkarīgās ziņu aģentūras KazTag direktors; tā kā Aset Matayev pēc nopratināšanas tika atbrīvots;

F.

tā kā 2016. gada 22. janvārī tiesa atzina par vainīgiem Ermek Narymbaev un Serikzhan Mambetalin — blogerus, kurus apcietināja 2015. gada oktobrī, apsūdzot par “nacionālo nesaskaņu celšanu”, — un piesprieda viņiem brīvības atņemšanu attiecīgi uz trim un diviem gadiem; tā kā blogerim Bolatbek Blyalov noteica daļēju mājas arestu;

G.

tā kā Kazahstānas iestādes ir slēgušas neatkarīgu un opozicionāru plašsaziņas līdzekļu redakcijas, tostarp Assandi Times, Pravdivaya, kā arī ADAM bol un ADAM žurnālu redakcijas; tā kā 2012. gada beigās Kazahstānas iestādes iesūdzēja tiesā neatkarīgu un opozicionāru plašsaziņas līdzekļu redakcijas, proti, laikrakstu Golos Respubliki un Vzglyad redakcijas, kā arī šo izdevumu meitaskompānijas un tīmekļa vietnes, un K+ un Stan.TV tiešsaistes televīzijas portālu redakcijas;

H.

tā kā 2014. gada oktobrī Almati tiesa piesprieda KZT 34 miljonu naudassodu Havas Worldwide Kazakhstan;

I.

tā kā Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR) ir nozīmīgs finansēšanas instruments, kura mērķis ir atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas un demokratizāciju gan valstī, gan reģionā;

J.

tā kā saskaņā ar ILGA (Starptautiskā Lesbiešu, geju biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu asociācija), LGBTI personas Kazahstānā saskaras ar juridiskām problēmām un diskrimināciju, kādu nepieredz iedzīvotāji, kas nepieder pie LGBTI; tā kā seksuālās attiecības gan starp sieviešu, gan vīriešu viena dzimuma personām Kazahstānā ir legālas, taču viena dzimuma partnerattiecības un šādu personu vadītas mājsaimniecības nesaņem tādu pašu tiesisko aizsardzību, kāda ir pieejama precētiem pretēju dzimumu pāriem;

K.

tā kā 2016. gada 20. martā Kazahstānā notiks pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas, un pirms tam ir jāgarantē vārda brīvība sabiedrībā un strauja un pārredzama politisko partiju reģistrācija, kam jābūt brīvai un godīgai; tā kā saskaņā ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Vēlēšanu novērošanas misijas 2012. gada 3. aprīļa galīgo ziņojumu 2012. gada vēlēšanās tika konstatēti “būtiski pārkāpumi” (6);

L.

tā kā 2015. gada 1. janvārī spēkā stājās jauns Krimināllikums, jauns Administratīvo pārkāpumu likums un jauns Kriminālprocesa likums;

M.

tā kā organizācijas “Žurnālisti bez robežām” 2015. gada preses brīvības indeksā Kazahstāna no 180 valstīm ieņem 160. vietu;

N.

tā kā ES ir pastāvīgi strādājusi ar Kazahstānu tās virzībā uz pievienošanos PTO un tā rezultātā patlaban ir noslēgušās sarunas par Kazahstānas pievienošanos šai organizācijai; tā kā ir svarīgi, lai Kazahstāna nodrošinātu tiesiskumu, pildītu savas starptautiskās saistības un garantētu juridisko noteiktību starptautiskajiem uzņēmumiem, kas darbojas šai valstī, kā arī aizsargātu šo uzņēmumu investīcijas;

O.

tā kā attīstības sadarbība ar Kazahstānu galvenokārt paredz stiprināt reģionālo un vietējo pašvaldību veiktspēju, atbalstīt tieslietu nozares reformas un uzlabot publiskā sektora spēju ieviest sociālās un ekonomiskās reformas;

1.

uzsver, ka liela nozīme ir ES un Kazahstānas attiecībām un saimnieciskās un politiskās sadarbības stiprināšanai visās jomās; uzsver, ka ES ir ļoti ieinteresēta uzturēt ilgtspējīgas attiecības ar Kazahstānu politiskās un saimnieciskās sadarbības jomā;

2.

pauž bažas par plašsaziņas līdzekļu un vārda brīvības situāciju Kazahstānā; pauž lielu satraukumu par spiedienu uz neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem un iespējamām nelabvēlīgām sekām, ko varētu radīt jaunais likumprojekts par pilsoniskās sabiedrības organizāciju finansējumu; norāda, ka neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu, blogeru un atsevišķu iedzīvotāju vārda brīvība ir universāla vērtība, ar ko nevar tirgoties;

3.

pauž nožēlu par ziņu portālu, sociālo plašsaziņas līdzekļu un citu tīmekļa vietņu nekritisku bloķēšanu ar pamatojumu, ka to saturs ir nelikumīgs, un aicina Kazahstānas varas iestādes raudzīties, lai interneta resursu piekļuves ierobežošana notiktu saskaņā ar likumu; pauž bažas par 2014. gadā pieņemtajiem Komunikāciju likuma grozījumiem;

4.

ir ļoti nobažījies par necieņu pret ieslodzītajiem un viņu tiesību pārkāpumiem Kazahstānas ieslodzījuma vietu sistēmā; pauž bažas par ieslodzīto Vladimir Kozlov, Vadim Kuramshin (kurš 2013. gadā ieguva Ludovic Trarieux Starptautisko cilvēktiesību balvu) un Aron Atabek, kuri ir apsūdzēti par politiskiem pārkāpumiem, un prasa, lai viņiem nekavējoties tiktu nodrošināta nepieciešamā medicīniskā aprūpe un lai viņi varētu regulāri tikties ar apmeklētājiem, tostarp ģimenes locekļiem, juridiskajiem pārstāvjiem un cilvēktiesību un ieslodzīto tiesību organizāciju pārstāvjiem;

5.

atzīst, ka “100 soļu programma” ir mēģinājums atrisināt steidzamas problēmas Kazahstānā; aicina Kazahstānu ieviest nacionālo spīdzināšanas novēršanas mehānismu un sākt debates par jaunu sodu kodeksu un kriminālkodeksu;

6.

uzsver, ka nesen parakstītajā Ciešākas partnerības un sadarbības nolīgumā paredzētajām ciešākām politiskajām un saimnieciskajām attiecībām ar ES ir jābalstās uz kopīgām vērtībām un jāatbilst aktīvas un konkrētas Kazahstānas apņemšanās īstenot politiskās un demokrātiskās reformas, kas izriet no starptautiskiem pienākumiem un saistībām;

7.

atzinīgi vērtē to, ka kopš pēdējā Cilvēktiesību dialoga ir atbrīvoti vairāki ieslodzīti cilvēktiesību un darba tiesību aktīvisti;

8.

uzsver, ka likumīgo cīņu pret terorismu un ekstrēmismu nedrīkst izmantot kā attaisnojumu, lai aizliegtu opozīcijas darbību, ierobežotu vārda brīvību vai apdraudētu tiesu iestāžu neatkarību;

9.

prasa pārskatīt kriminālkodeksa pantus, kurus var izmantot, lai atzītu par krimināli sodāmu likumīgu rīcību, ko aizsargā starptautiskās cilvēktiesības, jo īpaši 174. pantu par “sociālo, nacionālo, klanu, rasu, klašu vai reliģisko nesaskaņu celšanu”;

10.

aicina Kazahstānas varas iestādes atcelt notiesājošus spriedumus blogeriem, tostarp Ermek Narymbaev, Serikzhan Mambetalin un Bolatbek Blyalov; prasa atbrīvot Guzal Baidalinova; prasa pārtraukt Seytkazy un Aset Matayev aizskaršanu; šajā saistībā norāda, ka lietas, kurās iesaistīti žurnālisti, būtu izskatāmas publiski un ka tiesvedībā nedrīkst notikt žurnālistu aizskaršana;

11.

prasa atbrīvot opozīcijas vadītāju Vladimir Kozlov, kurš patlaban atrodas stingra režīma apcietinājumā, kamēr nav veikta neatkarīga un objektīva viņa lietas pārskatīšana;

12.

pauž lielas bažas par NVO likumu, kas apdraud NVO pastāvēšanu un neatkarību Kazahstānā; mudina Kazahstānas varas iestādes jebkurā gadījumā garantēt to, lai visi cilvēktiesību aktīvisti un NVO Kazahstānā varētu pilnīgi netraucēti īstenot savus likumīgos pasākumus cilvēktiesību jomā, nebaidoties no represijām;

13.

atzinīgi vērtē Kazahstānas apņēmību kā starpniecei/sarunu veicinātājai aktīvi iesaistīties tādu drošības jautājumu risināšanā, kuri attiecas uz plašāku reģionu; mudina Kazahstānas iestādes izpildīt starptautiskās saistības, ko tās parakstījušas, tostarp par tiesiskumu un tiesu iestāžu neatkarību;

14.

atzinīgi vērtē regulāros ES un Kazahstānas dialogus cilvēktiesību jomā; uzsver, ka liela nozīme ir ES un Kazahstānas savstarpējiem cilvēktiesību dialogiem; prasa šos dialogus stiprināt, lai tie veicinātu tāda foruma izveidi, kurā jautājumus varētu iztirzāt atklāti; uzsver, ka šiem dialogiem vajadzētu būt efektīviem un orientētiem uz rezultātiem;

15.

aicina ES un jo īpaši Eiropas Ārējās darbības dienestu cieši uzraudzīt notikumu attīstību Kazahstānā, vajadzības gadījumā paust bažas Kazahstānas varas iestādēm, piedāvāt palīdzību, kā arī sniegt regulārus ziņojumus Parlamentam; aicina ES delegāciju Astanā turpināt aktīvu situācijas uzraudzību un runāt par vārda brīvības jautājumu visās attiecīgajās divpusējās sanāksmēs ar Kazahstānu;

16.

mudina Kazahstānas varas iestādes pirms turpmākajām parlamentārajām velēšanām pilnībā īstenot EDSO/ Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību biroja ieteikumus un veikt konkrētus pasākumus, lai ieviestu ieteikumus, ko sniedzis ANO īpašais referents miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās jautājumos; atgādina Kazahstānai par tās vēlmi kandidēt uz nepastāvīgās locekles statusu ANO Drošības padomē 2017.–2018. gadā;

17.

aicina Kazahstānas varas iestādes apņemties īstenot nesen starptautiskā līmenī pieņemtos ilgtspējīgas attīstības mērķus;

18.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, ANO Cilvēktiesību padomei, kā arī Kazahstānas valdībai un parlamentam.

9.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 50/42

—

ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Ēģipti, jo īpaši tās, ko pieņēma 2015. gada 17. decembrī (1) un 15. janvārī (2),

—

ņemot vērā ES Ārlietu padomes 2013. gada 21. augusta un 2014. gada 10. februāra sanāksmes secinājumus par Ēģipti,

—

ņemot vērā ES un Ēģiptes asociācijas nolīgumu,

—

ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu, spīdzināšanu, vārda brīvību un cilvēktiesību aizstāvjiem;

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2015. gada 27. oktobrī sniegto atbildi uz rakstisko jautājumu E-010476/2015 par ES un dalībvalstu militāro atbalstu Ēģiptei,

—

ņemot vērā Ēģiptes konstitūciju, jo īpaši tās 52. pantu (par spīdzināšanu) un 93. pantu (par starptautisko cilvēktiesību saistošo raksturu),

—

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un ANO Konvenciju pret spīdzināšanu, kam ir pievienojusies arī Ēģipte,

—

ņemot vērā Ēģiptes Tiesības un brīvības komisijas paziņojumu, kurā tā dara zināmu, ka 2015. gadā valsts drošības spēku darbību rezultātā bez vēsts ir pazudušas 1 700 personas,

—

ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā saskaņā ar pieejamo informāciju 28 gadus vecais Kembridžas Universitātes doktorantūras students no Itālijas Giulio Regeni2016. gada 25. janvārī pazuda pēc tam, kad bija atstājis savas mājas Kairā; tā kā viņa ķermeni atrada 2016. gada 3. februārī pie kāda ceļa Kairas nomalē;

B.

tā kā Ēģiptes iestādes lika veikt autopsiju pirms G. Regeni ķermenis tika nosūtīts uz Itāliju, kur Itālijas izmeklētāji veica vēl vienu autopsiju; tā kā rezultāti vēl nav publiski pieejami; tā kā Ēģiptes iestādes ir apliecinājušas, ka tām nav ko slēpt saistībā ar šo slepkavību, ka tās ir vienlīdz ieinteresētas noskaidrot patiesību un ir gatavas pilnībā sadarboties ar Itālijas iestādēm tur notiekošajā izmeklēšanā;

C.

tā kā saskaņā ar plašsaziņas līdzekļu ziņojumiem un Itālijas vēstnieka Kairā paziņojumu, izpētot G. Regeni ķermeni, ir secināts, ka šis cilvēks ticis smagi piekauts un dažādos veidos spīdzināts; tā kā Itālijas iekšlietu ministrs paziņoja, ka uz G. Regeni ķermeņa konstatētie bojājumi liecina par “necilvēcīgu, dzīvniecisku un nepieņemamu vardarbību”;

D.

tā kā G. Regeni Kairā veica pētījumus par neatkarīgu arodbiedrību veidošanos Ēģiptē laikā pēc prezidenta Mubaraka gāzšanas un eksprezidenta Mursi aresta un uzturēja kontaktus ar valdības oponentiem;

E.

tā kā G. Regeni lieta ir tikai viens no daudzajiem piespiedu pazušanas gadījumiem, kas notikuši Ēģiptē kopš 2013. gada jūlija; tā kā par šiem pazušanas gadījumiem neviens nav saukts pie atbildības;

F.

tā kā Ēģiptes pašreizējā valdība ir izvērsusi plašu kampaņu, nelikumīgi apcietinot valdības kritiķus, tostarp žurnālistus un cilvēktiesību aizstāvjus, kā arī politisko un sociālo kustību dalībniekus; tā kā saskaņā ar Ēģiptes iestāžu datiem kopš 2013. gada jūlija ir aizturēti vairāk nekā 22 000 cilvēku;

G.

tā kā iestādes draud slēgt El Nadeem Vardarbības upuru aprūpes un rehabilitācijas centru, pamatojoties uz nepatiesām apsūdzībām par veselības noteikumu pārkāpumiem; tā kā šim centram bija ārkārtīgi liela nozīme, ārstējot vardarbības un spīdzināšanas upurus un tas ir sniedzis būtisku informāciju par spīdzināšanu, nogalināšanu un ļaunprātīgu izturēšanos apcietinājuma vietās;

H.

tā kā Ēģipte jau ilgstoši ir Eiropas Savienības stratēģiskā partnere; tā kā ES iesaistes līmenim attiecībā uz Ēģipti vajadzētu būt balstītam uz stimuliem atbilstoši Eiropas kaimiņattiecību politikas principam “vairāk par vairāk” un atkarīgam no demokrātisko institūciju reformu gaitā sasniegtā progresa, kā arī no tiesiskuma principu un cilvēktiesību ievērošanas; tā kā 2013. gada 21. augustā ES Ārlietu padome uzdeva Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos pārskatīt ES palīdzību Ēģiptei; tā kā Ārlietu padome ir pieņēmusi lēmumu, ka ES sadarbība ar Ēģipti būtu jāpielāgo atbilstoši notikumiem šajā zemē;

I.

tā kā Ārlietu padomes 2013. gada 21. augusta secinājumos paziņots, ka “dalībvalstis arī vienojās uz laiku apturēt licences eksportam uz Ēģipti saistībā ar jebkādu aprīkojumu, ko varētu izmantot iekšējām represijām, un atkārtoti izvērtēt eksporta licences aprīkojumam, uz ko attiecas Kopējā nostāja 2008/944/KĀDP, kā arī pārskatīt palīdzību, ko tās Ēģiptei sniedz drošības jomā”; tā kā Ārlietu padome šos secinājumus atkārtoti apstiprināja 2014. gada februārī; tā kā Komisijas priekšsēdētāja vietniece/ Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos 2015. gada 27. oktobrī, atbildot uz rakstisko jautājumu E-010476/2015, vēlreiz apstiprināja, ka šie secinājumi ir “politiskas saistības pret jebkādu militāru atbalstu Ēģiptei”;

J.

tā kā 2014. gadā pieņemtajā Ēģiptes konstitūcijā ir deklarētas pamattiesības un pamatbrīvības;

K.

tā kā Ēģipte saskaras ar terorismu, ko īsteno dažādas Ēģiptē, jo īpaši Sinaja pussalā, aktīvas džihāda organizācijas, kas ir saistītas ar “Islāma valsti”, un citas teroristu organizācijas, kuras darbojas Lībijā; tā kā Lībijā notiekošajam konfliktam ir tieša ietekme uz drošības stāvokli Ēģiptē; tā kā pašreizējā krīze rada nopietnas bažas Eiropas Savienībai un jo īpaši Itālijai,

1.

stingri nosoda to, ka aizdomīgos apstākļos tika spīdzināts un noslepkavots ES pilsonis Giulio Regeni, un pauž dziļas simpātijas un līdzjūtību viņa ģimenes locekļiem;

2.

aicina Ēģiptes iestādes Itālijas iestādēm sniegt visus vajadzīgos dokumentus un informāciju, lai veiktu Giulio Regeni lietas ātru, pārredzamu un objektīvu kopīgo izmeklēšanu, ievērojot starptautiskās saistības, un veikt visu iespējamo, lai šā nozieguma izdarītājus sauktu pie atbildības pēc iespējas ātrāk;

3.

ar nopietnām bažām uzsver, ka Giulio Regeni lieta nav uzskatāma par atsevišķu gadījumu, bet gan par daļu no spīdzināšanas, nāves ieslodzījumā un piespiedu pazušanas atmosfēras, kas pēdējos gados valda visā Ēģiptē, acīmredzami pārkāpjot ES un Ēģiptes Asociācijas nolīguma 2. pantu, kurā ir teikts, ka ES un Ēģiptes attiecības ir jābalsta uz Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā nostiprināto demokrātisko principu un cilvēku pamattiesību ievērošanu, ņemot vērā, ka šī deklarācija ir būtiska minētā nolīguma sastāvdaļa; tādēļ aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis ar Ēģiptes varas iestādēm apspriest regulāro piespiedu pazušanas un spīdzināšanas praksi un censties panākt reālu Ēģiptes drošības aparāta un tiesu sistēmas reformu;

4.

ir dziļi nobažījies par to, ka tuvākajā laikā varētu slēgt El Nadeem Vardarbības un spīdzināšanas upuru administrācijas un rehabilitācijas centru; prasa steidzami atcelt valsts pārvaldes izdoto pavēli par tā slēgšanu;

5.

pauž bažas par to, ka nemitējas vēršanās pret Ēģiptes Tiesību un brīvību komisiju par to, ka tā neslēpti piedalās Ēģiptē īstenotajā “Izbeigt piespiedu pazušanas” kampaņā;

6.

Ēģiptes varas iestādēm atgādina par to valsts un starptautiskā līmeņa tiesiskajiem pienākumiem un aicina tās vispirms rūpēties par cilvēktiesību aizsardzību un sekmēšanu un nodrošināt saukšanu pie atbildības par šādu tiesību pārkāpumiem; vēlreiz prasa nekavējoties un bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvot visas personas, kas ir apcietinātas vienīgi par savu tiesību uz vārda brīvību un miermīlīgu pulcēšanos īstenošanu, tostarp cilvēktiesību aizstāvjus, plašsaziņas līdzekļu speciālistus un emuāristus; aicina Ēģiptes iestādes nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu saskaņā ar starptautiskajām normām;

7.

aicina Ēģiptes valdību garantēt, ka valstī brīvi, bez valdības iejaukšanās vai iebiedēšanas var darboties vietējās un starptautiskās pilsoniskās sabiedrības organizācijas un neatkarīgas arodbiedrības; aicina Ēģiptes iestādes atcelt pārvietošanās aizliegumus, kas noteikti virknei Ēģiptes vadošo cilvēktiesību aizstāvju;

8.

cer, ka 2014. gada 14. un 15. janvārī apstiprinātā jaunā Konstitūcija, jo īpaši tās 52., 73. un 93. pants, būs uzskatāmi par nozīmīgu soli uz priekšu valsts pārejas ceļā uz demokrātiju;

9.

pieņem zināšanai jaunās Tautas asamblejas izveidi un aicina to steidzami pārskatīt represīvo 2013. gada novembra Protestu likumu, kuru izmantoja, lai apspiestu jebkādu miermīlīgu opozīciju, un arī 1914. gada Sapulcēšanās likumu. prasa pārskatīt arī visus citus represīvos tiesību aktus, kas tika pieņemti, pārkāpjot Ēģiptes konstitūciju, tostarp Likumu par terora aktiem un Likumu par teroristu vienībām, kurus varētu izmantot citiem mērķiem, proti, vajājot iekšējo pretestību, nevis uzlabojot kopējo drošību; apliecina savu gatavību sadarbībā ar šīs valsts varas iestādēm noskaidrot iespēju izstrādāt Ēģiptes parlamentam paredzētu kapacitātes celšanas programmu;

10.

cieši piekodina, ka ilgtermiņa stabilitāti un drošību Ēģiptē var nodrošināt tikai tad, ja tiek veidota īsteni plurālistiska sabiedrība, kurā tiek ievērota uzskatu un dzīvesveidu dažādība, un aicina Ēģiptes varas iestādes apņemties īstenot samierināšanas dialogu, kurā pie viena galda sēstos visi nevardarbīgie spēki, tostarp nevardarbīgie islāmisti, lai vispārēja politiska procesa ietvaros atjaunotu uzticību politikai un ekonomikai;

11.

uzsver nozīmi, kādu Eiropas Savienība piešķir sadarbībai ar Ēģipti, kas ir svarīga kaimiņvalsts un partnere, un Ēģiptes lomai stabilitātes nodrošināšanā šajā reģionā; piekrīt Ēģiptes iedzīvotāju bažām par ekonomiskajiem, politiskajiem un drošības izaicinājumiem, ar kuriem saskaras viņu valsts un reģions; nosoda teroristu uzbrukumus Ēģiptes civiliedzīvotājiem un militārpersonām;

12.

prasa, lai ES un jo īpaši PV/AP un ES delegācija Kairā nodrošinātu regulāru saziņu ar cilvēktiesību aizstāvjiem un citiem opozicionāriem nolūkā atbalstīt apdraudētas un aizturētas personas un sekotu līdzi viņu tiesas procesu visām norisēm;

13.

mudina dalībvalstis pilnībā ievērot 2013.gada augusta Ārlietu ministru padomes secinājumus par militāro tehnoloģiju un tehniskā aprīkojuma eksportu un sadarbību drošības jomā; prasa pārtraukt novērošanas iekārtu eksportu, ja pastāv pierādījumi, ka šādas iekārtas varētu izmantot cilvēktiesību pārkāpšanas nolūkā; aicina PV/AP ziņot par ES dalībvalstu patlabanējo sadarbību ar Ēģipti militārajā un drošības jomā un, cieši apspriežoties ar Eiropas Parlamentu, izstrādāt ceļvedi, kurā būtu aprakstīti konkrēti pasākumi, kas Ēģiptes iestādēm ir jāveic, lai ievērojami uzlabotu cilvēktiesību situāciju un īstenotu visaptverošu tiesu sistēmas reformu, pirms var tikt apsvērta Ārlietu ministru padomes 2013. gada augusta secinājumu atkārtota izvērtēšana;

14.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Ēģiptes Arābu Republikas prezidentam un valdībai un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijai.

9.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 50/45

—

ņemot vērā iepriekšējās — it īpaši 2015. gada 9. jūlija (1) un 2015. gada 17. decembra (2) — rezolūcijas par Kongo Demokrātisko Republiku (KDR),

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības, Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Savienības un Starptautiskās Frankofonijas organizācijas 2016. gada 16. februāra kopīgo paziņojumu presei par vajadzību pēc iekļaujoša KDR politiskā dialoga un par to apņemšanos atbalstīt Kongo pušu centienus panākt demokrātijas nostiprināšanos šajā valstī,

—

ņemot vērā ES 2015. gada 19. novembra vietējo paziņojumu pēc KDR nacionālā dialoga sākuma,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2015. gada 9. novembra paziņojumu par situāciju attiecībā uz KDR,

—

ņemot vērā ES 2015. gada 21. oktobra vietējo paziņojumu par cilvēktiesību stāvokli KDR,

—

ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta runaspersonas 2015. gada 12. oktobra paziņojumu par KDR Vēlēšanu komisijas vadītāja atkāpšanos,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par KDR, it īpaši rezolūciju Nr. 2198(2015) par sankciju atjaunošanu pret KDR un ekspertu grupas pilnvaru termiņa pagarināšanu un rezolūciju Nr. 2211(2013), ar ko atjaunoja pilnvaras ANO Stabilizācijas misijai KDR (MONUSCO),

—

ņemot vērā Āfrikas Lielo ezeru reģiona starptautisko sūtņu un pārstāvju grupas 2015. gada 2. septembra kopīgo paziņojumu presei par vēlēšanām KDR,

—

ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2015. gada 27. jūlija gada ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli un ANO Kopīgā cilvēktiesību biroja (UNJHRO) darbību KDR,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini2015. gada 25. janvāra paziņojumu pēc jaunā KDR vēlēšanu likuma pieņemšanas,

—

ņemot vērā ANO ekspertu grupas 2015. gada 12. janvāra ziņojumu par KDR,

—

ņemot vērā 2013. gada decembra Nairobi deklarāciju,

—

ņemot vērā Kongo Demokrātiskās Republikas un reģiona pamatnolīgumu par mieru, drošību un sadarbību, kas parakstīts 2013. gada februārī Adisabebā,

—

ņemot vērā 1981. gada jūnija Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

—

ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

—

ņemot vērā Kongo 2006. gada 18. februāra konstitūciju,

—

ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā nākamās prezidenta un likumdevēja vēlēšanas, kas paredzētas 2016. gada novembrī, var dot vēl vienu iespēju demokrātiskai varas maiņai;

B.

tā kā saskaņā ar KDR konstitūciju prezidents var atrasties amatā ne ilgāk kā divus termiņus;

C.

tā kā kopš 2001. gada pie varas esošā prezidenta Joseph Kabila pretinieki apgalvo, ka viņš izmanto administratīvus un tehniskus līdzekļus, lai aizkavētu vēlēšanas un saglabātu varu ilgāk par savu pilnvaru termiņu, un vēl nav publiski paziņojis, ka pilnvaru termiņa beigās patiešām atkāpsies no amata; tā kā tāpēc visā valstī saasinās politiskā spriedze, nemieri un vardarbība;

D.

tā kā ir apšaubīta Neatkarīgās valsts vēlēšanu komisijas (NVVK) neatkarība un neitralitāte;

E.

tā kā kopš 2015. gada janvāra Kongo drošības un izlūkošanas dienesti ir apspieduši miermīlīgus aktīvistus, politiskos līderus un citas personas, kas iestājas pret mēģinājumiem ļaut prezidentam J. Kabila grozīt konstitūciju, lai saglabātu varu pēc konstitūcijā paredzēto divu termiņu beigām; tā kā cilvēktiesību grupas pastāvīgi ziņo par to, ka cilvēktiesību un vārda un pulcēšanās brīvības situācija KDR kļūst aizvien sliktāka, tostarp pret miermīlīgiem demonstrētājiem tiek izmantots pārmērīgs spēks un pieaug politiski motivētu tiesas procesu skaits; tā kā MONUSCO pagājušajā gadā konstatēja vairāk nekā 260 ar vēlēšanām saistītus cilvēktiesību pārkāpumus, galvenokārt pret politisko opozīciju, pilsonisko sabiedrību un žurnālistiem; tā kā UNJHRO Kongo Demokrātiskajā Republikā ir ziņojusi, ka kopš 2016. gada sākuma ir dokumentējusi vairāk nekā 400 cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp 52 arestus;

F.

tā kā 2015. gada jūnijā prezidents J. Kabila izziņoja nacionālā dialoga sākšanu; tā kā oficiāla gatavošanās šādam dialogam vēl nav sākta, jo divas svarīgas opozīcijas grupas nolēma tajā nepiedalīties, uzskatot dialogu par novilcināšanas taktiku;

G.

tā kā 2015. gada septembrī no KDR valdošās koalīcijas tika izslēgti septiņi augsta līmeņa politiķi, jo viņi bija parakstījuši vēstuli, kurā mudināja prezidentu J. Kabila ievērot konstitūciju un nesagrābt varu pēc pilnvaru termiņa beigām; tā kā tajā pašā mēnesī Kinšasā, kad notika vardarbīgs uzbrukums demonstrācijai pret iespējamo nekonstitucionālo trešo pilnvaru termiņu, sākās vardarbīgas sadursmes;

H.

tā kā patvaļīgi aizturēto personu vidū ir arī Fred Bauma un Yves Makwambala, Filimbi (“Svilpes”) kustības cilvēktiesību aktīvisti, kas abi arestēti par dalību seminārā, kura mērķis bija mudināt Kongo jauniešus miermīlīgi un atbildīgi pildīt savus pilsoniskos pienākumus, un kas abi ieslodzījumā pavadījuši jau 11 mēnešus, lai gan Eiropas Parlaments minētajā 2015. gada 9. jūlija rezolūcijā pieprasīja viņus atbrīvot;

I.

tā kā galveno Kongo opozīcijas partiju līderi, nevalstiskās organizācijas un demokrātiju atbalstošas jaunatnes kustības aicināja Kongo iedzīvotājus 2016. gada 16. februārī nedoties uz darbu vai skolu, lai šādi organizētā Ville Morte (Mirušās pilsētas dienā) pieminētu 1992. gada 16. februāra demokrātijas atbalsta gājienā nogalinātos cilvēkus un protestētu pret prezidenta vēlēšanu novilcināšanu un to, ka valdība neievērojot konstitūciju;

J.

tā kā sakarā ar šo nacionālo streiku 2016. gada 16. februārī tika aizturēti astoņi jaunieši aktīvisti un vismaz 30 politiskās opozīcijas atbalstītāji, bet citi aktīvisti saņēma draudu īsziņas no nezināmiem tālruņa numuriem un nodarbinātības ministrs Willy Makiashi aizliedza publiskā sektora darbiniekiem piedalīties šajā streikā; tā kā sešiem LUCHA kustības dalībniekiem tika piespriests sešu mēnešu cietumsods; tā kā tirgotājiem un ierēdņiem, kas ievēroja Mirušās pilsētas dienu, tika attiecīgi slēgti veikali un piemēroti disciplinārsodi;

K.

tā kā Āfrikas Savienība, ANO, ES un Starptautiskā Frankofonijas organizācija ir kopīgi uzsvērušas, cik svarīgs ir dialogs un centieni rast politisko dalībnieku vienošanos, kas atbilstu demokrātijai un tiesiskumam, un ir mudinājušas visus Kongo politiskos dalībniekus pilnībā sadarboties ar starptautiskās sabiedrības izraudzītajiem mediatoriem;

L.

tā kā situāciju pasliktina nesodāmības noturība un nostiprināšanās KDR; tā kā sakarā ar vardarbību, kuras cēlonis ir vairāk nekā 30 ārvalstu un vietējie bruņotie grupējumi, KDR pasliktinās drošības situācija, it īpaši valsts austrumos, un pastāvīgi pienāk ziņas par cilvēktiesību un starptautisko tiesību pārkāpumiem, tostarp tīšiem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem, ļoti izplatītu seksuālo vardarbību un dzimumvardarbību, sistemātisku bērnu vervēšanu un ļaunprātīgu izmantošanu, ko veic bruņoti grupējumi, un par sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma;

M.

tā kā nesen KDR pasliktinājusies mediju brīvības situācija; tā kā valdības ierēdņi ir bloķējuši vārda brīvību, apturot dažādu mediju darbību (īpaši vēršoties pret tiem, kas ziņojuši par protestiem), teksta īsziņu pakalpojumus un interneta izmantošanu; tā kā 2016. gada februārī valdība slēdza divus privātus Lubumbaši TV kanālus; tā kā “Reportieri bez robežām” partnerorganizācija “Žurnālisti briesmās” 2015. gada novembrī publicētajā jaunākajā gada ziņojumā uzskaitīja 72 uzbrukumus pret žurnālistiem un medijiem KDR un atklāja, ka 60 % preses brīvības pārkāpumos vainojami bruņotie spēki, drošības dienesta aģenti, Nacionālā izlūkošanas aģentūra (NIA) vai policija; tā kā Mirušās pilsētas dienas protesta laikā tika apturēta Radio France International apraide;

N.

tā kā ES no 11. Eiropas Attīstības fonda ir piešķīrusi EUR 620 miljonus KDR nacionālajai indikatīvajai programmai 2014.–2020. gadam, kuras prioritātes ir pārvaldības un tiesiskuma nostiprināšana, tostarp tiesu sistēmas, policijas un armijas reformas,

1.

aicina KDR iestādes skaidri apņemties ievērot konstitūciju un nodrošināt vēlēšanu savlaicīgu rīkošanu līdz 2016. gada beigām, pilnībā ievērojot Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu, un garantēt pārredzamas, ticamas un iekļaujošas vēlēšanas veicinošu vidi; uzsver, ka sekmīgai vēlēšanu rīkošanai būs izšķiroša nozīme ilgtermiņa stabilitātes un attīstības nodrošināšanā valstī;

2.

pauž dziļas bažas par drošības un cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos KDR un jo īpaši par pastāvīgiem ziņojumiem par paaugstinātu politiskās vardarbības līmeni un stingrajiem ierobežojumiem, kā arī cilvēktiesību aizstāvju, politisko oponentu un žurnālistu iebiedēšanu saistībā ar gaidāmo vēlēšanu ciklu; uzstājīgi prasa valdības atbildību par to, lai novērstu jebkādu pašreizējās politiskās krīzes padziļināšanos vai vardarbības saasināšanos un lai tiktu ievērotas, aizsargātas un veicinātas valsts pilsoņu pilsoniskās un politiskās tiesības;

3.

stingri nosoda spēka pielietošanu pret miermīlīgiem, neapbruņotiem demonstrantiem; atgādina, ka vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības ievērošana ir politiskās un demokrātiskās dzīves pamatā; stingri nosoda pieaugošos demokrātiskās telpas ierobežojumus un opozīcijas dalībnieku, pilsoniskās sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu mērķtiecīgu apspiešanu; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus politiskos ieslodzītos, tostarp Yves Makwambala, Fred Bauma un citus Filimbi (“Svilpes”) un Lucha kustību aktīvistus un atbalstītājus, kā arī cilvēktiesību aizstāvi Christopher Ngoyi;

4.

uzskata cīņu pret nesodāmību par priekšnoteikumu miera atjaunošanai KDR; aicina KDR valdību kopā ar starptautiskajiem partneriem sākt pilnīgu, rūpīgu un pārredzamu izmeklēšanu par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas notikuši ar vēlēšanām saistīto protesta demonstrāciju laikā, lai noteiktu jebkādas nelikumīgas darbības vai tiesību vai brīvību apspiešanu; mudina veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek ziņots par personām, kas vainīgas cilvēktiesību pārkāpumos, kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un ir īstenojušas seksuālo vardarbības pret sievietēm, kā arī par bērnu karavīru vervēšanu atbildīgajām personām, un ka tās tiek identificētas, nodotas kriminālvajāšanai un sodītas saskaņā ar valsts un starptautiskajām krimināltiesībām;

5.

aicina PV/AP un dalībvalstis pilnībā izmantot visus politiskos instrumentus, tostarp ieteikumus, kas iekļauti 2011. gada ES vēlēšanu novērošanas misijas galīgajā ziņojumā un 2014. gada pēcpārbaudes misijas ziņojumā, un izdarīt visaugstākā līmeņa politisko spiedienu, lai novērstu ar vēlēšanām saistītas vardarbības izplatīšanos KDR un turpmāku destabilizāciju Lielo ezeru reģionā;

6.

ņem vērā ES un starptautiskās sabiedrības vēlmi atbalstīt vēlēšanu procesu Kongo ar nosacījumu, ka tiek publicēts derīgs vēlēšanu kalendārs un ka tiek ievēroti konstitucionālie noteikumi; uzskata, ka šāds atbalsts būtu jākoncentrē uz vēlētāju reģistrēšanu, apmācību un vēlēšanu drošību; uzstāj, ka tam, kāda veida un cik lielu atbalstu ES piešķir KDR vēlēšanu procesam, ir jābūt atkarīgam no panākumiem 2011. un 2014. gada ES vēlēšanu novērošanas misiju ieteikumu īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz Neatkarīgai valsts vēlēšanu komisijai (CENI) garantēto neatkarību, vēlēšanu reģistra pārskatīšanu, budžeta vajadzībām un atbilstību konstitūcijā noteiktajiem termiņiem;

7.

prasa KDR varas iestādēm vistuvākajā laikā ratificēt Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu;

8.

uzsver, cik svarīga loma politiskas krīzes novēršanā Centrālāfrikā ir Āfrikas Savienībai (ĀS), un aicina ĀS dalībvalstis, it īpaši Dienvidāfriku, iesaistīties, atbalstot KDR konstitūcijas ievērošanu; šā mērķa sasniegšanai mudina ES izmantot visus diplomātiskos un ekonomiskos līdzekļus, tostarp gaidāmo ekonomisko partnerattiecību nolīgumu parakstīšanu;

9.

atgādina, ka opozīcijas, neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības un vēlēšanu ekspertu pilnīga līdzdalība CENI darbā ir svarīgs faktors vēlēšanu procesa leģitimitātes nodrošināšanai; atgādina, ka CENI vajadzētu būt objektīvai iestādei; uzsver, ka iestādēm būtu jādara CENI pieejami nepieciešamie finanšu līdzekļi, lai tā varētu īstenot visaptverošu un pārredzamu procesu;

10.

aicina PV/AP pastiprināt dialogu ar KDR iestādēm saskaņā ar Kotonū nolīguma 8. pantu, lai saņemtu galīgo skaidrojumu par vēlēšanu procesu; atgādina par saistībām, kuras KDR apņēmusies pildīt saskaņā ar Kotonū nolīgumu, proti, ievērot demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību principus, kuri ietver vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā arī labu pārvaldību un politiskās varas pārredzamību; mudina KDR valdību ievērot šos noteikumus atbilstīgi Kotonū nolīguma 11. panta b) punktam un 96. un 97. pantam un, ja tas netiks darīts, prasa Komisijai sākt atbilstīgu procedūru saskaņā ar Kotonū nolīguma 8., 9. un 96. pantu;

11.

aicina ES apsvērt iespēju uzlikt mērķtiecīgas sankcijas tiem, kas atbildīgi par vardarbīgo apspiešanu KDR, tostarp nosakot ieceļošanas aizliegumus un iesaldējot attiecīgos līdzekļus, lai tādā veidā palīdzētu novērst turpmāku vardarbību;

12.

mudina ES delegāciju sekot līdzi notikumu gaitai un izmantot visus atbilstīgos mehānismus un instrumentus, tostarp Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus un demokrātiskās kustības;

13.

aicina atjaunot ANO īpašā referenta cilvēktiesību jautājumos darbību KDR;

14.

atgādina, ka miers un drošība ir priekšnoteikums sekmīgai vēlēšanu norisei; šajā sakarībā atzīmē Apvienoto Nāciju Organizācijas Stabilizācijas misijas Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO) mandāta atjaunošanu un aicina pastiprināt tās kompetences civilpersonu aizsardzības jomā saistībā ar vēlēšanām;

15.

atkārtoti pauž dziļas bažas par satraucošo humanitāro situāciju KDR, ko galvenokārt izraisījuši vardarbīgi bruņotie konflikti valsts austrumu provincēs; aicina ES un tās dalībvalstis turpināt palīdzības sniegšanu KDR iedzīvotājiem, lai uzlabotu visneaizsargātāko iedzīvotāju grupu dzīves apstākļus un novērstu pārvietošanas, pārtikas apgādes nepietiekamības, epidēmiju un dabas katastrofu sekas;

16.

nosoda Kongo austrumu daļā notiekošos seksuālās vardarbības aktus; atzīmē, ka Kongo iestādes pēdējo mēnešu laikā ir izskatījušas 20 tiesas prāvas saistībā ar seksuālo vardarbību Kongo austrumu daļā, notiesājot 19 armijas virsniekus, un ka vēl ir daudz darāmā šajā jomā; stingri mudina Kongo iestādes turpināt cīņu pret nesodāmību, izmeklējot lietas par seksuālu vardarbību un sodot vainīgos;

17.

atzinīgi vērtē Kongo iestāžu lēmumu pārskatīt adopcijas lietas, kuru izskatīšana tika bloķēta kopš 2013. gada 25. septembra; atzīmē Kongo starpministriju komitejas darbu saistībā ar sporādisku izbraukšanas atļauju izdošanu adoptētajiem bērniem; aicina starpministriju komiteju rūpīgi un saskaņoti turpināt darbu mierīgos apstākļos; aicina ES delegācijas un dalībvalstis cieši uzraudzīt situāciju;

18.

aicina Āfrikas Savienību un ES nodrošināt pastāvīgu politisko dialogu starp Lielo ezeru reģiona valstīm, lai novērstu turpmāku destabilizāciju reģionā;

19.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienībai, KDR prezidentam, ministru prezidentam un parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei, kā arī ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

9.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 50/50

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojumu “Ceļā uz plaukstošu ekonomiku, kura balstīta uz datiem” (COM(2014)0442),

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par ceļu uz plaukstošu ekonomiku, kura balstīta uz datiem (O-000021/2016 – B8–0116/2016),

—

ņemot vēra Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—

ņemot vērā ES Pamattiesību hartas 8. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 16. pantu,

—

ņemot vērā 2013. gada 10. decembra rezolūciju par mākoņdatošanas potenciāla atraisīšanu Eiropā (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192),

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā lielo datu tirgus pieauguma temps līdz 2017. gadam būs sešas reizes lielāks nekā kopējā IKT tirgus pieauguma temps un tā vērtība kopumā sasniegs EUR 50 miljardus saskaņā ar Starptautiskās Datu korporācijas (IDC) prognozi par lielo datu tehnoloģiju un pakalpojumu attīstību pasaulē 2013.–2017. gadā, kas saskaņā ar Lielo datu vērtības publiskās un privātās partnerības datiem līdz 2017. gadam var radīt 3,75 miljonus jaunu darbvietu;

B.

tā kā datu apjoms pieaug nepieredzētā tempā un līdz 2020. gadam sasniegs 16 triljonus gigabaitu, kas atbilst datu ģenerēšanas pieaugumam par 236 % gadā;

C.

tā kā lēmumi, kas pieņemti, pamatojoties uz lielo datu ģenerētajām zināšanām, var radīt būtisku produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu un tā kā uz datiem balstītas ekonomikas priekšrocības līdz 2020. gadam radīs IKP papildu pieaugumu par 1,9 %;

D.

tā kā lielo datu attīstība ir neatņemama jaunā digitālā tirgus daļa un tai būtu jānodrošina inovatīvu un konkurētspējīgu uzņēmējdarbības modeļu izstrāde, vienlaikus nodrošinot atbilstību ES regulējumam datu aizsardzības jomā, jo lielie dati var radīt būtiskus riskus un problēmas, jo īpaši pamattiesību jomā (ieskaitot privātumu un datu aizsardzību);

E.

tā kā plaukstoša ekonomika, kura balstīta uz datiem, nākotnē var radīt izaugsmes un nodarbinātības iespējas, tostarp veicinot jaunus uzņēmējdarbības modeļus un pakalpojumus un uzlabojot produktivitāti; tā kā ir jāpanāk labs līdzsvars, lai, radot labvēlīgus apstākļus ekonomikas izaugsmei, saglabātu uzticību, vienlaikus aizsargājot un ievērojot patērētāju tiesības, izmantojot efektīvu uzraudzību, novērtēšanu un pienācīgus atbildes pasākumus, vajadzības gadījumā ar likumdošanas palīdzību;

F.

tā kā lielie dati dod arī iespējas patērētājiem (piemēram, ērtumu, efektivitāti un ietaupījumus), uzņēmumiem (rūpniecība 4.0) un pārvaldei (e-pārvalde) un attiecībā uz mājokļiem (viedās pilsētas), zinātni, medicīnu (m-veselība), reaģēšanu uz katastrofām un cīņu pret noziedzību;

1.

pauž cerību, ka uz datiem balstītas ekonomikas priekšrocības valstu un Eiropas līmenī ietekmēs sabiedrību un visu veidu uzņēmumus vērtību ķēdē; uzskata, ka uz datiem balstītas ekonomikas izveide ir digitālā vienotā tirgus stratēģijas pamatā, un augstu vērtē tās potenciālu palīdzēt Eiropai atgūt konkurētspēju modernizētajās nozarēs un paātrināt Eiropas ekonomikas atlabšanu, investīcijas izaugsmē un inovāciju visās nozarēs, kas būs iespējams tikai tad, ja tiks nodrošināta pareiza uzņēmējdarbības vide un līdzekļi digitālās transformācijas veikšanai un ja šīs tehnoloģijas būs atbilstošas ES tiesiskajam regulējumam attiecībā uz datu aizsardzību, lai novērstu riskus un problēmas, jo īpaši attiecībā uz pamattiesībām un it sevišķi privātuma un datu aizsardzību;

2.

uzsver, ka uz datiem balstītā ekonomikā ir vajadzīgas modernizētas prasmes un ka ir paredzams, ka tas turpmākajos gados radīs ievērojamu skaitu jaunu darbvietu Eiropā;

3.

atzīst sociālekonomiskās priekšrocības, ko sniedz integrēta datu izmantošana visās Eiropas ekonomikas nozarēs un visās Eiropas pētniecības jomās, un uzsver pārredzamības nozīmi attiecībā uz savākto datu vērtību un izmantošanu, kā arī uz pārvaldības noteikumiem un veidiem, kādos šie dati tiek vākti un apstrādāti, uzsver, ka privātpersonām ir jābūt mūsdienīgām, jēgpilnām tiesībām piekļūt informācijai par datu apstrādi; šajā kontekstā uzsver vajadzību vākt precīzus statistikas datus par iedzīvotāju, uzņēmumu un publiskās pārvaldes iestāžu informētības līmeni; uzsver, ka ekonomikas digitalizācija ir svarīgs lielo datu tehnoloģiju attīstības dzinējspēks un tādēļ datu ekonomikas attīstības nolūkā ir vajadzīga horizontāla pieeja;

4.

uzskata, ka dati ir vērtīgs uzņēmumu aktīvs, kura vērtību varētu ievērojami palielināt, izstrādājot inovatīvus un gudrus paņēmienus, kā uzņēmumiem piederošos datus integrēt ar atklātiem datiem; aicina uzsākt iniciatīvas, uzlabojot MVU informētību par to rīcībā esošo datu vērtību un to, kā tos izmantot, lai izstrādātu jaunus uzņēmējdarbības modeļus nolūkā veicināt izaugsmi un piešķirt MVU svarīga lielo datu dalībnieka lomu;

5.

uzsver, ka uz noteikta veida datu, jo īpaši personas datu, apstrādi attiecas ES datu aizsardzības tiesību aktu darbības joma; šajā sakarā mudina ātri pieņemt datu aizsardzības paketi;

6.

norāda, ka datu aizsardzība un no datu integrētas izmantošanas izrietošās iespējas savstarpēji neizslēdz viena otru, jo gudra iespēju izmantošana var nodrošināt atbilstību datu aizsardzības prasībām; uzskata, ka publiskās politikas un uzņēmējdarbības modeļu izstrādē būtiska uzmanība būtu jāpievērš tam, lai nodrošinātu uzticēšanos šīm tehnoloģijām, jo uzticības trūkums var ievērojami kaitēt izaugsmei un inovācijai digitālajā nozarē; uzskata, ka ir būtiski nepieciešams nākotnes prasībām atbilstošs un vienots tiesiskais regulējums attiecībā uz datu aizsardzību, lai veicinātu izaugsmi un inovāciju, un atzīst interneta atvērto un globālo raksturu; atzīst, ka datu aizsardzības tiesību akti ir tehnoloģiski neitrāli un jau pašlaik pilnībā attiecas uz darbībām ar lielajiem datiem, kas tiek veiktas ES, un tādēļ ir pilnībā jāievēro; mudina publiskajā politikā datu ģenerēšanas jomā un analīzes ciklā iekļaut integrētu privātuma aizsardzību un privātuma aizsardzību pēc noklusējuma, vienlaikus cenšoties izmantot jebkuru iespēju veicināt lielo datu potenciāla attīstību;

7.

uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt tiesisko regulējumu, lai risinātu tādus uz datiem balstītai ekonomikai aktuālus ekonomiskus, tehnoloģiskus, sociālus un kultūras problēmjautājumus kā piekļuve datiem, datu pārbaude un piederība, jo īpaši attiecībā uz publiskajiem datiem; uzskata, ka drošība un datu aizsardzība ir būtisks pamats uz datiem balstītas nozares izaugsmei; uzsver, ka pamats jaunam digitālajam sākumam Eiropā ir sinerģijas atrašana starp lielajiem datiem, datu aizsardzību, datu drošību un atklātajiem datiem; aicina risināt problēmas, kas saistītas ar datu piederību, īpašumtiesībām, pārvaldību, piekļuvi un drošību, savstarpēju savietojamību, datu ierobežojumiem un uzglabāšanu, ierobežojumiem datu izmantošanai un atkārtotai izmantošanai visā Eiropā, inovāciju kavēkļiem intelektuālā kapitāla, pieejamības un infrastruktūras jomā, pārredzamiem datu pārsūtīšanas noteikumiem, pārrobežu mehānismiem un attiecīgos gadījumos atklāto datu radīšanu, izplatīšanu un pieejamību un to pieejamību publiskās pārvaldības iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem;

8.

norāda, ka uz datiem balstītas ekonomikas panākumi ir atkarīgi no plašākas IKT ekosistēmas, tostarp no lietiskā interneta (IoT) izejas datu iegūšanai, lielātruma platjoslas tīkliem datu pārsūtīšanai un mākoņdatošanas iespējām datu apstrādei, kā arī kvalificētiem darbiniekiem, datu pieejamības un savstarpējas savietojamības; uzsver, ka šajā nozarē ir nepieciešamas milzīgas investīcijas mākoņdatošanas attīstībā, superdatošanā un lielātruma platjoslas tīklos, kas ir priekšnoteikumi digitālās ekonomikas panākumiem; prasa attiecībā uz privāto un publisko sektoru uzlabot tiesisko regulējumu un vidi; atgādina, ka tīkla infrastruktūras attīstībā arī turpmāk jāveicina būtiskas privātā sektora investīcijas; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt investīcijas tīkla infrastruktūrā, izmantojot pozitīvu tiesisko regulējumu, un turpināt sekmēt platjoslas infrastruktūras attīstību, izmantojot tādas pašreizējās programmas kā Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments, Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF)un Kohēzijas fonds, tomēr tikai tajos apgabalos, kur konstatētas tirgus nepilnības;

9.

pauž bažas par to, ka digitālā plaisa, nepietiekamas investīcijas, kā arī tehniskās standartizācijas un nākotnes prasībām atbilstošas datu aizsardzības tiesību aktu trūkums varētu izraisīt Eiropas tehnoloģisko un ekonomisko atpalicību uz datiem balstītas ekonomikas attīstības jomā;

10.

atzīst sadarbspējas un standartu nozīmi IKT nozares konkurētspējas sekmēšanā un Komisijas proaktīvo lomu, pilnvarojot standartizēšanas institūcijas; aicina Komisiju izstrādāt lielo datu standartu stratēģiju, lai konstatētu standartu trūkumus Eiropas lielo datu nozarē, tostarp attiecībā uz MVU un Eiropai svarīgām nozarēm; atbalsta uz tirgu balstītu, brīvprātīgu, tehnoloģiski neitrālu, pārredzamu, starptautiski savietojamu un tirgum atbilstošu standartu izstrādi;

11.

uzskata, ka programma ISA2 piedāvā iespēju attīstīt savietojamības standartus lielo datu tehnoloģijas pārvaldībai valsts pārvaldes iestādēs un to attiecībām ar uzņēmumiem un pilsoņiem;

12.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izstrādāt iniciatīvu par datu brīvu apriti; atzinīgi vērtē paredzēto Eiropas datu brīvas plūsmas iniciatīvu, kas norāda uz vajadzību novērst esošos šķēršļus vienota datu tirgus darbībai; aicina Komisiju veikt plašu un pārredzamu novērtējumu par ekonomikas, kas balstīta uz datiem, izveidi ar mērķi prognozēt vajadzības attiecībā uz nepieciešamajām tehnoloģijām un likvidēt šķēršļus inovācijai Eiropā; aicina šajā iniciatīvā risināt problēmas, kas saistītas ar datu drošību, savstarpēju savietojamību, datu piederību, ierobežojumiem un uzglabāšanu, lietošanas un atkārtotas lietošanas ierobežojumiem visā Eiropā, pārredzamiem datu pārsūtīšanas noteikumiem, pārrobežu mehānismiem un atklāto datu apmaiņu starp pārvaldības iestādēm, uzņēmumiem un pilsonisko sabiedrību;

13.

norāda, ka lielo datu sekmīga attīstība ir atkarīga no plašākas IKT ekosistēmas, tostarp no lietiskā interneta izejas datu iegūšanai, no platjoslas tīkliem datu pārsūtīšanai un no mākoņdatošanas iespējām datu apstrādei;

14.

uzskata, ka ES ir jāvienkāršo atbalsta piešķiršanas procedūras un jāpalielina pētniecības un inovācijas finansējums integrētai datu izmantošanai, digitālai inovācijai un tirgus attīstībai jomās, kas saskaņā ar konstatēto rada pievienoto vērtību iedzīvotājiem, sabiedrībai un ekonomikai, kā arī labāk sekmē inovatīvu produktu un pakalpojumu nonākšanu tirgū; šajā sakarā uzskata, ka ir jāizstrādā kopīgs vidēja termiņa un ilgtermiņa Eiropas ceļvedis dalībvalstīm un ES un tas jāapvieno ar stabilu finansēšanas sistēmu, kas ļautu virzīties uz e-pētniecību; uzskata, ka brīvajai programmatūrai var būt svarīga nozīme minēto mērķu sasniegšanā;

15.

atzīst Komisijas iniciatīvas, ar kurām izveido publiskā un privātā sektora partnerības uz datiem balstītas ekonomikas attīstībai, jo publiskā un privātā sektora sadarbībai ir būtiska nozīme attiecībā uz to, lai identificētu šķēršļus nepieciešamo tehnoloģiju izstrādei; atzīst, ka Komisija un Eiropas datu nozare ir apņēmušās investēt EUR 2,5 miljardus publiskā un privātā sektora partnerībā, lai stiprinātu datu nozari un izvirzītu Eiropu vadošajās pozīcijās pasaules datu nozares konkurencē, maksimāli palielinot digitālās ekonomikas potenciālu; uzsver, ka atvērto datu portālu un ar pētniecību saistītas e-infrastruktūras pieejamība ir viens no veidiem, kā mazināt trūkumus, kuri varētu skart tos pētniekus un MVU, kuri atrodas attālos reģionos;

16.

atzinīgi vērtē tādu inovācijas telpu izveidi, kurās jau iepriekš koncentrējās uzņēmumi un prasmes, kurās var veicināt to pieaugumu un kuras ļauj eksperimentēt ar tehnoloģijām, kas saistītas ar datiem, inovatīvos klasteros, kuri rada ekosistēmas un starpnozaru rūpniecības platformas projektiem, lai panāktu tīklu izveidi reālajā un digitālajā ekonomikā; uzsver, ka tām ir jākalpo kā uzņēmumu inkubatoriem, izglītojot uzņēmumus par to, kā datu izmantošanu pārvērst uzņēmējdarbības iespējās un kā atbalstīt izaugsmi un MVU internacionalizāciju, kā arī inovatīvus jaunuzņēmumus; aicina veidot ciešāku partnerību starp uzņēmumiem, universitātēm un pētniecības centriem, lai veicinātu inovācijas lielo datu tehnoloģiju jomā; šajā sakarā norāda, ka tiek veiktas investīcijas tādās iniciatīvās kā Digitālo darbvietu lielā koalīcija un Eiropas e-prasmju nedēļa;

17.

mudina Komisiju un dalībvalstis ieviest modernu un nākotnes prasībām atbilstošu tiesisko regulējumu, kas stimulē un turpina investīcijas tīkla infrastruktūrā, kura nepieciešama digitālas un savienotas ekonomikas nākotnes prasībām, kā arī pieņemt politiku, kas ļautu sekmīgi attīstīties lietiskajam internetam, un nodrošināt atbilstošu datu jaudu un ātrumu, izvēršot mobilās tehnoloģijas un sekmējot interneta protokola IPv6 izmantošanu;

18.

uzsver, ka ir nepieciešama lielāka koordinācija, lai piemērotu atvērtus standartus un sistēmu un sadarbības platformu savietojamību;

19.

aicina Komisiju pieņemt politiku, kas novērstu pārmērīgus šķēršļus inovatīvām nozarēm, stimulētu investīcijas pētniecībā un izstrādē, veicinātu Eiropas standartizāciju un risinātu pašreizējo problēmu ar standartiem saistītu patentu pārkāpumu jomā; uzskata, ka ir jāpanāk pienācīgs līdzsvars starp tiem, kas investē pētniecībā un inovācijā, lai izstrādātu šādus būtiskus patentus, un tiem, kas gūst labumu no šo patentu pastāvēšanas; uzsver, ka ar standartiem saistīti patenti ir svarīgs standartizācijas elements un ievērojamam skaitam Eiropas IKT uzņēmumu — uzņēmējdarbības modeļa daļa; prasa izstrādāt pasākumus, lai saglabātu augstas kvalitātes standartizācijas sistēmu, kas var piesaistīt labākos tehnoloģiju ieguldījumus, sniegt sadarbspējīgus un inovatīvus digitālos pakalpojumus un lietotnes, un ļaut slēgt patentu licencēšanas līgumus, pamatojoties uz taisnīgiem, saprātīgiem un nediskriminējošiem (FRAND) noteikumiem; tomēr uzskata, ka ir nepieciešami turpmāki centieni, lai cilvēkiem ar invaliditāti atvieglotu piekļuvi un likvidētu digitālos šķēršļus;

20.

uzskata, ka, lai gūtu vislielāko labumu no inovācijas lielo datu jomā, programmas “Apvārsnis 2020” principam “atbildīga inovācija” vajadzētu palīdzēt noteikt iespējas paātrināt iekļūšanu tirgū, jo īpaši attiecībā uz MVU;

21.

aicina Komisiju nodrošināt investīcijas infrastruktūrā un nākotnes vajadzībām piemērotu mākoņdatošanas pakalpojumu attīstībā Eiropā, uzlabojot tiesisko noteiktību par katras puses pienākumiem un atbildību, garantējot kopējās drošības un datu aizsardzības pasākumu izpildi, pieļaujot datu pārrobežu kustību, kā arī veicinot atbilstošu uzņēmējdarbības vidi, kas vērsta uz efektīva, atvērta un globāla tirgus attīstību;

22.

uzskata, ka lielie dati var veicināt ekonomikas produktivitāti un uzlabot pakalpojumus patērētājiem un pārvaldes iestāžu sniegtos pakalpojumus; atzīst, ka lielie dati var sekmēt plašākas uzņēmējdarbības iespējas un zināšanu un kapitāla labāku pieejamību, ja vien valdības un ieinteresētās puses konstruktīvi sadarbojas; tomēr uzsver, ka pašreiz sadrumstalotais vienotais tirgus apdraud uz datiem balstītas ekonomikas, lielo datu tehnoloģiju, mākoņdatošanas, lietiskā interneta un citu uz datiem balstītu tehnoloģiju attīstību;

23.

uzskata, ka viens no galvenajiem tehnoloģiskajiem kavēkļiem uz datiem balstītas ekonomikas attīstībai ir sadarbspējas un kopējas saskarnes sistēmas trūkums, ar ko sekmētu sensoru radītu un tehnisku datu komunikāciju, kā arī komunikāciju starp virtuālo un fizisko pasauli, nepietiekama atklāto datu pieejamība un tādu tirgus apstākļu trūkums, kuros uzņēmēji varētu īstenot inovāciju un radīt izaugsmi; aicina Komisiju sekmēt kopēju pētniecību šo jautājumu risināšanai;

24.

aicina Komisiju veicināt un sekmēt kopīgu pētniecību par to, kā izveidot vienotas saskarnes sistēmu nolūkā samazināt standartu pārklāšanos un nodrošināt savstarpēju tehnisku un semantisku savietojamību, īstenojot standartu noteikšanas procesu, ko virza patērētāji un uzņēmējdarbības vajadzības;

25.

atzinīgi vērtē paredzēto Eiropas datu brīvas plūsmas iniciatīvu, ar kuras palīdzību jānovērš pastāvošie šķēršļi vienotā datu tirgus darbībai;

26.

prasa veidot nākotnes vajadzībām piemērotu regulatīvo vidi, kas atbilst nozares mainīgajam raksturam, ir tehnoloģiski neitrāla, sekmē jaunuzņēmumu veidošanu un jaunu dalībnieku ienākšanu tirgū, nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus un godīgu konkurenci, vienlaikus novēršot pārmērīgu regulatīvo slogu un nodrošinot datu aizsardzības un privātuma standartu pilnīgu ievērošanu; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas plānus pārskatīt E-privātuma direktīvu; norāda, ka regulatīvajiem pasākumiem ir jābūt vērstiem uz tirgu; uzskata, ka ar vienlīdzīgas konkurences apstākļiem būtu jānodrošina, ka visi operatori –– gan mazi, gan lieli –– var investēt, radīt inovācijas un konkurēt, sniedzot labumu Eiropas galalietotājiem izvēles un pieejamības ziņā;

27.

norāda uz atklāto datu kā augstas kvalitātes izejmateriāla nozīmi attiecībā uz to, lai izstrādātu informācijas pakalpojumus un produktus ar pievienoto vērtību; uzsver, ka publisko iestāžu ģenerētajiem datiem un to publiski finansēto Eiropas pētniecības programmu datiem, kuras izmanto publisko finansējumu, piemēram, Copernicus un Galileo, ir jābūt Eiropas pilsoņiem pieejamiem saskaņā ar brīvas piekļuves modeli un pieejamiem publiskās pārvaldes iestādēm un privātā sektora uzņēmumiem, lai tie varētu uzlabot savu pakalpojumu kvalitāti, vienlaikus ievērojot spēkā esošās intelektuālā īpašuma tiesības;

28.

norāda, ka, lai uz datiem balstītā ekonomika būtu konkurētspējīgāka un inovatīvāka, ir jābūt pieejamam lielākam datu apjomam, un ka tādēļ ir jāmudina interneta platformas atbrīvot to datu kopas anonimizētu un apkopotu datu veidā, ievērojot datu aizsardzības noteikumus;

29.

uzskata, ka vairāk pasākumu ir jāveic saistībā ar datu anonimizāciju un pseidonimizāciju, jo tas ir priekšnoteikums radošai datu inovācijai un liels solis uz priekšu, lai pazeminātu šķēršļus jaunuzņēmumu un MVU ienākšanai tirgū; uzskata, ka ieviestās tehnoloģijas, tostarp tekstizrace un datizrace, būs svarīgs faktors attiecībā uz to, lai no atvērtām datu kopām iegūtu pievienoto vērtību; tomēr norāda, ka ir skaidri jānošķir personas datu un cita veida datu apstrāde un ka ir jāizstrādā tehnoloģiskie risinājumi, kas pēc būtības ir privātumu uzlabojoši;

30.

uzsver, ka lielo datu operatoriem, apstrādājot personas datus, ir jāievēro visi ES datu aizsardzības tiesību aktos paredzētie principi, piemēram, godīgums un tiesiskums, ierobežots izmantošanas mērķis, apstrādes juridiskais pamats, piekrišana, samērīgums, precizitāte un ierobežots datu glabāšanas laiks; šajā sakarā atgādina Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja atzinumu par privātumu un konkurētspēju lielo datu laikmetā;

31.

atzīst vajadzību veidot spēcīgu pakalpojumu sniedzēju bāzi, popularizēt integrētas datu izmantošanas sniegto labumu un priekšrocības ekonomikai un sabiedrībai un veicināt MVU uzticēšanos tehnoloģijām, kas saistītas ar lielajiem datiem; atzīst nepieciešamību atbalstīt lielo datu pakalpojumu plašu piemērošanu, lai uzlabotu efektivitāti dažādās ekonomikas nozarēs un atbalstītu jaunus pakalpojumu sniedzējus; aicina izveidot vienas pieturas aģentūras, kas palīdzēs MVU labāk izmantot savus un publiskos datus, vienlaikus stingri ievērojot ES tiesību aktus par datu aizsardzību;

32.

pauž nožēlu par to, ka daudzas idejas un iespējas tiek zaudētas vai realizētas ārpus Eiropas tādu ar mērogu un šķēršļiem saistītu jautājumu dēļ kā administratīvais slogs un piekļuve finansējumam un ka tas viss negatīvi ietekmē Eiropas konkurētspēju; aicina sekmēt piekļuvi privātā kapitāla saņemšanai, nodrošinot pareizos stimulus, tostarp īstenojot centienus novērst ar dažādiem valsts, administratīvajiem, reglamentējošajiem un nodokļu noteikumiem saistītās problēmas; prasa sekmēt ekosistēmu izveidi, apvienojot publiskās un privātās institūcijas, kuras nodrošina tehnoloģijas un infrastruktūru, un jaunuzņēmumus, kuriem ir to piemērošanas idejas;

33.

atgādina, ka tikai 1,7 % uzņēmumu pilnībā izmanto modernās digitālās tehnoloģijas, neskatoties uz ieguvumiem, kādus digitālie instrumenti var sniegt visās ekonomikas nozarēs; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis izveidot digitālo uzņēmējdarbības stratēģiju;

34.

mudina Komisiju un dalībvalstis izveidot Eiropas digitālās ekonomikas centrus, kas būtu saistīti ar lielo datu un citu datu tehnoloģiju izmantojumu uzņēmējiem, MVU un inovatīviem uzņēmumiem, kā arī aptvertu pētniekus un plašāku ekonomiku; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt inovācijas telpu un klasteru izveidi, lai palīdzētu attīstīt prasmes un radīt konkurences priekšrocības intelektuālā kapitāla jomā un labāk izprastu lielo datu tehnoloģiju iespējas un ierobežojumus;

35.

aicina ES un dalībvalstis uzlabot to saskaņotos centienus skolās un mācību iestādēs, lai padarītu IKT par pievilcīgu profesionālo jomu, jo īpaši sievietēm un meitenēm, un uzskata, ka šādos centienos būtu jāiekļauj pasākumi, ar kuriem veicina spēcīgāku uzņēmējdarbības garu un atvieglo uzņēmējdarbības sākšanu lielo datu jomā, finansējot jaunuzņēmumu veidošanu šajā jomā un tādējādi radot vairāk nodarbinātības iespēju; norāda, ka ir svarīgi pieņemt daudznozaru pieeju speciālistu apmācībai un komandu veidošanai;

36.

aicina sākt īstenot iniciatīvas un ierosināt finansēšanas modeļus, kas sekmētu mūžizglītību un pielāgotus pasākumus visiem, tostarp veciem cilvēkiem, un kas veicinātu speciālistu piekļuvi izglītībai ar mērķi paplašināt IKT un datu apstrādes prasmes, lai tādējādi palielinātu digitālajā jomā kvalificētu speciālistu skaitu; prasa uzņēmējdarbības digitalizācijai piešķirt lielāku nozīmi tālākizglītībā un sagatavot e-vadības programmas; uzsver vajadzību sekmēt kvalificētu darbinieku pārvietošanos visā ES un pasākumus, ar kuriem novērš prasmju trūkumu, tostarp īpašus pasākumus, lai piesaistītu talantus;

37.

atbalsta iniciatīvas, ar kurām valstu izglītības programmās iekļauj kodēšanu un ar datu apstrādi saistītus mācību priekšmetus; uzsver daudzās priekšrocības, ko bezmaksas programmatūra sniedz izglītības jomā, un prasa pievērst īpašu uzmanību tam, lai nodrošinātu, ka jaunās mācību programmas motivē bērnus atklāt savus talantus un iesaistīties datu zinātnē un kodēšanā;

38.

uzskata, ka ES un dalībvalstīm vajadzētu pastiprināt centienus novērst augsti izglītota intelektuālā darbaspēka un kvalificētu speciālistu emigrāciju uz citiem reģioniem ārpus Eiropas;

39.

prasa atbalstīt lietotājiem paredzētu instrumentu izstrādi, lai ļautu parastiem galalietotājiem mazajos un vidējos uzņēmumos izstrādāt jaunus uz datiem balstītus uzņēmējdarbības modeļus;

40.

prasa sekmēt iniciatīvas, ar kurām vairo informētību un publiskās debates dalībvalstīs un Eiropas un starptautiskā līmenī par šo tehnoloģiju sniegtajām priekšrocībām un labumu, jo īpaši attiecībā uz tām grupām, kurām vēl nav pieejamas digitālās tehnoloģijas vai kuras tās vēl ne pārāk labi pazīst; prasa īstenot iniciatīvas, ar kurām iedzīvotājiem dod iespējas izmantot datus un piešķirt tiem vērtību, jo īpaši jaunu inovatīvu pakalpojumu izstrādei, un vairo informētību par lielo datu tehnoloģiju priekšrocībām un sabiedrībai sniegto labumu;

41.

norāda, ka lielo datu analīze var būtiski paātrināt inovatīvu publisko pakalpojumu izstrādi, pamatojoties uz atklātu pārvaldības datu izmantošanu un publiskā sektora informācijas atkārtotu izmantošanu; tādēļ atzinīgi vērtē iespējas, ko sniedz digitālā infrastruktūra un datu integrēta izmantošana, vairojot sabiedrības līdzdalību un iesaisti ar dažāda veida e-pārvaldības un e-demokrātijas instrumentiem;

42.

mudina Komisiju un dalībvalstis paātrināt pasākumus, kuru mērķis ir attīstīt e-pārvaldību; jo īpaši atzīst lietiskā interneta vērtību un aicina Komisiju koordinēt digitālā vienotā tirgus sistēmu ar esošajiem stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem; uzsver arī nepieciešamību pilnībā izmantot sadarbīgā patēriņa un iekļaujošas pilsoniskās sabiedrības un iedzīvotāju līdzdalības priekšrocības;

43.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

9.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 50/57

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eritreju un jo īpaši 2002. gada 7. februāra rezolūciju (1), 2004. gada 18. novembra rezolūciju (2) un 2011. gada 15. septembra rezolūciju (3) par cilvēktiesību stāvokli šajā valstī, tostarp par Dawit Isaak lietu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas Nr. 751 (1992), Nr. 1882 (2009), Nr. 1907 (2009), Nr. 2023 (2011) un Nr. 2224 (2015), ar ko attiecībā uz Eritreju līdz 2016. gada 15. novembrim pagarināja ieroču embargo, un Somālijas un Eritrejas uzraudzības grupas 2015. gada 19. oktobra ziņojumu,

—

ņemot vērā ziņojumu, ko ANO Cilvēktiesību padomei 2015. gada 19. jūnijā iesniedza īpašā referente par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā Sheila B. Keetharuth,

—

ņemot vērā ĀKK un ES partnerattiecību nolīgumu (“Kotonū nolīgums”), kuru pārskatīja 2005. un 2010. gadā un kuru Eritreja ir parakstījusi,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 1. marta Lēmumu 2010/127/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Eritreju (4), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/414/KĀDP (5) un ar Padomes 2012. gada 15. oktobra Lēmumu 2012/632/KĀDP (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Attīstības komitejas kontroles darba grupas A 2015. gada 11. novembra secinājumus,

—

ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2014. gada 18. septembra paziņojumu par politiskajiem ieslodzītajiem Eritrejā,

—

ņemot vērā EĀDD 2015. gada ziņojumu par Eritrejas un Eiropas Savienības partnerību,

—

ņemot vērā ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādes 2014. gada jūnija ziņojumu “Valsts pārvalde Eritrejā”,

—

ņemot vērā 2016. gada 3. februāra valsts indikatīvo programmu attiecībā uz Eritreju, kas tika izstrādāta 11. Eiropas Attīstības fonda ietvaros,

—

ņemot vērā ANO Izmeklēšanas komisijas Eritrejas cilvēktiesību jautājumos 2015. gada 8. jūnija paziņojumu plašsaziņas līdzekļiem,

—

ņemot vērā Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

—

ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētāju 2011. gada 23. novembra un 2013. gada 25. jūnija deklarāciju par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā,

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 27. maija debates par ES attīstības palīdzību Eritrejai pēc tam, kad bija iegūti pierādījumi par cilvēktiesību pārkāpumiem,

—

ņemot vērā 1997. gadā pieņemto Eritrejas konstitūciju, kas garantē pilsoniskās brīvības, tostarp reliģijas brīvību,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju Nr. 29 par piespiedu darbu, Nr. 105 par piespiedu darba izskaušanu un Nr. 87 par biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties aizsardzību,

—

ņemot vērā 1981. gada Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

—

ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.

tā kā ES ir atbalstījusi Eritreju kopš tā 1993. gadā ieguva neatkarību no Etiopijas; tā kā Eritrejas valdība ir kavējusi sākotnēji pēc valsts neatkarības iegūšanas solītās demokrātijas un tiesiskuma ieviešanu, aizbildinoties ar valsts aizsardzību un valsts dienestu; tā kā 1997. gadā plānotās prezidenta vēlēšanas nav notikušas un tajā pašā gadā ratificētā konstitūcija nekad nav īstenota; tā kā vēl nav rīkotas 2009. gadā paredzētās reģionālās vēlēšanas; tā kā pat pirms tam, kad 2002. gadā tika atlaista Nacionālā asambleja, tiesību aktus pieņēma ar valdības dekrētu;

B.

tā kā Eritrejas 1993. gadā iegūtā neatkarība no Etiopijas viesa cerības starptautiskajā sabiedrībā un Eritrejas iedzīvotājos, ka tā palīdzēs izveidot valsti, kurā ievēro cilvēktiesības un kurā nav represiju; tā kā tas nav noticis, bet tā vietā represijas un cilvēktiesību pārkāpumu skaits ir pat pieaudzis;

C.

tā kā ANO īpašās referentes ziņojumā ir norādīts, ka Eritrejā ir viens no vissliktākajiem cilvēktiesību stāvokļiem pasaulē, jo ikdienas un regulāri notiek cilvēktiesību pārkāpumi, turklāt pēdējos gados situācija nav uzlabojusies; tā kā daudzi jaunieši ir pametuši valsti, lai izvairītos no represīvās valdības un obligātā militārā dienesta, kas bieži ir jāsāk ļoti agrā jaunībā, tā kā noteikumi par 18 mēnešu dienesta periodu bieži vien tiek pārkāpti, jo lielākā daļa eritrejiešu to pilda neierobežoti ilgi, un tā kā šāds pagarināts obligātais militārais dienests kavē valsts potenciālo ekonomikas izaugsmi; tā kā algu pielikums valsts dienestā ir bezjēdzīgs, jo nesenā nakfas devalvācija un banku ierobežojumi ir noveduši pie pašreizējā līdzekļu trūkuma valstī; tā kā daudzos ierindniekus izmanto piespiedu darbam un viņiem nosaka civilos pienākumus; tā kā vairums valsts dienestā pieņemto atrodas verdzības situācijā, jo tiek kontrolēts darbs, pieteikšanās uz darbu un ģimenes dzīves iespējas; tā kā reliģijas un apziņas brīvība, plašsaziņas līdzekļu brīvība un vārda brīvība netiek nodrošināta;

D.

tā kā ANO Izmeklēšanas komisija Eritrejas cilvēktiesību jautājumos ir konstatējusi, ka pārkāpumi, kas ietver sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, spīdzināšanu (tostarp seksuālu spīdzināšanu un seksuālu verdzību), valsts dienestu kā verdzības veidu, piespiedu darbu un politikas “šaut, lai nogalinātu” īstenošanu robežas tuvumā, var tikt uzskatīti par noziegumiem pret cilvēci;

E.

tā kā Human Rights Watch uzsver, ka reliģijas brīvība Eritrejā nepastāv; tā kā valdība intensīvi vajā iedzīvotājus, kuri praktizē kādu no reliģijām, kas nav viena no četrām tās atzītajām; tā kā pat atzītu reliģiju gadījumā valdība iejaucas reliģijas praktizēšanā;

F.

tā kā homoseksuālās izpausmes Eritrejā ir pretlikumīgas un valdība atsakās ieviest diskriminācijas aizlieguma tiesību aktus nolūkā aizsargāt lesbietes, gejus, biseksuāļus, transpersonas un interseksuāļus (LGBTI);

G.

tā kā visās Eritrejas sabiedrības jomās izpaužas sieviešu diskriminācija un vardarbība pret sievietēm; tā kā sievietes ir pakļautas ārkārtējam seksuālās vardarbības riskam ne tikai militārajās struktūrās un militārās apmācības nometnēs, bet arī sabiedrībā kopumā, kur vardarbība pret sievietēm tiek pastrādāta nesodāmības vidē; tā kā tiek lēsts, ka 89 % meiteņu Eritrejā ir veikta dzimumorgānu kropļošana; tā kā 2007. gada martā valdība izdeva deklarāciju, ar ko sieviešu dzimumorgānu kropļošana tika atzīta par noziegumu, tās piekopšana aizliegta, un tika piešķirti līdzekļi minētajā gadā īstenojamām izglītības programmām, kuru nolūks būtu pārliecināt atteikties no šīs prakses; tā kā sievietes var zaudēt tiesības uz pārtikas kuponiem un zemi;

H.

tā kā milzīgs skaits eritrejiešu ir apcietināti, minot dažādus nepamatojamus iemeslus, piemēram, neatkarīga viedokļa paušanu, vai vispār bez pamatojuma un līdz ar to uz nenoteiktu laiku; tā kā ieslodzītie, starp kuriem ir arī bērni, tiek turēti ārkārtīgi sliktos apstākļos, kas dažos gadījumos noved līdz spīdzināšanai un veselības aprūpes atteikumam; tā kā aizturētās sievietes bieži vien apsargā vīrieši, tādējādi palielinot seksuālās un dzimumnosacītas vardarbības risku; tā kā saskaņā ar Freedom House Index (2015. gada ziņojums) Eritrejā joprojām ir viena no visrepresīvākajām mediju vidēm pasaulē un tā saņēma viszemāko iespējamo vērtējumu kā sliktākā no sliktākajām, un tajā ir viens no zemākajiem (1 %) interneta pieejamības rādītājiem pasaulē;

I.

tā kā EĀDD runaspersonas paziņojumā, kas izdots Briselē 2014. gada 18. septembrī, ir paustas bažas par 11 Parlamenta deputātu grupas un Demokrātijas un tiesiskuma tautas frontes (PFDJ) ievērojamu dalībnieku turēšanu apcietinājumā kopš 2001. gada 18. septembra, neizvirzot apsūdzības, bez tiesas sprieduma un iespējas tikties ar advokātu, un par 10 neatkarīgu žurnālistu, tostarp Zviedrijas pilsoņa Dawit Isaak, kas ir vienīgais Eiropas ieslodzītais pārliecības dēļ, nelikumīgo turēšanu apcietinājumā kopš 2001. gada 23. septembra; tā kā patriarhs Abune Antonios joprojām kopš 2006. gada janvāra atrodas mājas arestā bez saziņas iespējām;

J.

tā kā Eritrejā nav preses brīvības, jo neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi tajā ir aizliegti un tā kā organizācijas Reportieri bez robežām sastādītajā pasaules preses brīvības sarakstā Eritreja no 170–180 izvērtētajām valstīm astoņus gadus pēc kārtas ierindojās pēdējā vietā;

K.

tā kā Eritreja 2015. gada tautas attīstības indeksā ieņēma 186. vietu pasaulē no 188 valstīm saskaņā ar ANO Attīstības programmas (UNDP) tautas attīstības 2015. gada pārskatu;

L.

tā kā — kā norādījusi ANO īpašā referente par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā — ir trīs galvenās jomas, kas rada bažas, proti: īstenot ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, tostarp tiesības uz pienācīgu mājokli, kontrabanda un nelegālā tirdzniecība un pieaugošais nepavadītu nepilngadīgo skaits, kas ir daļa no vairāk nekā 5 000 cilvēkiem, kuri katru mēnesi pamet valsti;

M.

tā kā 2015. gada 26. jūnijā simtiem Eritrejas bēgļu piedalījās demonstrācijā Āfrikas Savienības mītnes priekšā, pieprasot reģionālajām organizācijām viņu dzimtenē veicināt demokrātiskas reformas; tā kā protestētāji vainoja ilgtermiņa Eritrejas prezidentu Isaias Afewerki diktatūras ieviešanā un mudināja Āfrikas Savienību rīkoties;

N.

tā kā 2015. gada novembrī ANO saskaņā ar pašreizējo El Niño modeli brīdināja par ārkārtīgu sausumu Āfrikas ragā; tā kā ANO 2015. gada decembrī paziņoja, ka šis sausums ir lielākais, kāds jebkad reģistrēts reģionā, samazinot kultūraugu ražas par 50 % līdz 90 %; tā kā tādēļ Eritreja ir viena no valstīm, kura saskarsies ar smagu problēmu, kā nodrošināt savus iedzīvotājus ar pārtiku;

O.

tā kā absolūti pretēji sausuma radītajai situācijai Eritrejas prezidents noraidīja bažas par pārtikas krīzi, paziņojot, ka “valstī nebūs nekādas krīzes, neskatoties uz samazināto lauksaimniecības produkcijas apjomu”;

P.

tā kā ES ir būtiska līdzekļu devēja Eritrejai attīstības palīdzības un atbalsta jomā;

Q.

tā kā Eritrejas valdība 2011. gadā vienpusēji apturēja palīdzību un publiski neatzīst sadarbību un partnerību ar ES; tā kā Eritreja neveicina iespēju deputātiem apmeklēt šo valsti brīvi un bez kontroles;

R.

tā kā iztikas zaudēšana spiež sievietes un bērnus pamest šo valsti; tā kā 2015. gadā eritrejiešu bēgļi bija ceturtā lielākā grupa pasaulē, kas riskēja un devās bīstamajā ceļojumā uz Eiropu (pēc sīriešiem, irākiešiem un afgāņiem), un, lai veiktu bīstamo pārbraucienu pār Vidusjūru, saskārās ar nežēlīgo cilvēku kontrabandistu radītajiem smagajiem pārbaudījumiem; tā kā tādēļ situācija Eritrejā tieši ietekmē Eiropu, jo, ja šajā valstī tiktu ievērotas un atbalstītas cilvēktiesības un cilvēki varētu dzīvot bez bailēm, eritrejieši varētu atgriezties dzimtenē;

S.

tā kā saskaņā ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos datiem bēgļu gaitās ir devušies vairāk nekā 400 000 eritrejiešu jeb 9 % no kopējā iedzīvotāju skaita; tā kā UNHCR lēš, ka katru mēnesi valsti pamet aptuveni 5 000 eritrejiešu, ko lielā mērā izskaidro joprojām notiekošie nopietnie cilvēktiesību pārkāpumi; tā kā 2015. gadā 69 % patvēruma meklētāju no Eritrejas tika piešķirts bēgļa statuss Eiropas Savienībā, bet vēl 27 % pieteikuma iesniedzēju tika piešķirta alternatīvā aizsardzība, tādējādi apliecinot vajāšanas nopietnību Eritrejā;

T.

tā kā cilvēku tirdzniecība Sīnājā, pieprasot izpirkšanas maksu un izmantojot smagu spīdzināšanu, ir iemesls neskaitāmu nolaupīto Eritrejas bēgļu bojāejai un pazušanai, savukārt nopietni traumētie izdzīvojušie nesaņem nekādu aprūpi vai atbalstu; tā kā, kamēr atbildīgās personas nav sauktas pie atbildības, valda pilnīga nesodāmība; tā kā īpaša uzmanība būtu jāvelta nepavadītiem bērniem, kas cietuši no cilvēku tirdzniecības, jo viņiem kā vismazāk aizsargātajiem ir vajadzīga īpaša palīdzība un atbalsts;

U.

tā kā 2016. gada 22. februārī Adisabebā (Etiopijā) Starpvaldību attīstības iestādes (IGAD) drošības sektora programma (SSP) oficiāli sāka izpētes pārskatu “Cilvēku kontrabanda un tirdzniecība maršrutā Āfrikas rags — Vidusjūras reģiona centrālā daļa”;

V.

tā kā Eritreja atbalsta Hartūmas procesu (ES un Āfrikas Savienības 2014. gada 28. novembrī uzsāktā iniciatīva ar mērķi risināt jautājumu par migrāciju un cilvēku tirdzniecību), kas paredz īstenot konkrētus projektus, tostarp tiesu iestāžu spēju veidošanu un izpratnes veicināšanu;

W.

tā kā ES sākotnēji 2010. gada martā noteica sankcijas Eritrejai, lai īstenotu ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1907 (2009), un tā kā sankcijas ietvēra ieroču embargo, ceļošanas ierobežojumus un aktīvu iesaldēšanu attiecībā uz personām, kas apdraud mieru un nacionālo izlīgumu;

X.

tā kā ES ir ieinteresēta, lai situācija Eritrejā stabilizētos, jo pašreizējie apstākļi spiež lielu daļu iedzīvotāju doties bēgļu gaitās un tūkstošiem cilvēku iet bojā noziedzīgu darbību, tostarp migrantu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības, rezultātā,

Y.

tā kā režīma totalitārais tvēriens skar eritrejiešu diasporu, no kuras locekļiem tiek piedzīti līdzekļi, piemērojot 2 % nodokli emigrantu ienākumiem, izspiegojot viņus un vēršoties pret Eritrejā palikušajiem ģimenes locekļiem, pamatojot to ar it kā notikušiem pārkāpumiem; tā kā 2016. gada 28. janvārī Eritrejas nacionālās attīstības ministrs un ES delegācijas vadītājs 11. Eiropas Attīstības fonda (EAF) ietvaros Asmarā parakstīja nacionālo indikatīvo programmu (NIP) par EUR 200 miljonu piešķiršanu turpmākiem pieciem gadiem; tā kā darbības būtu jākoncentrē uz atjaunojamiem energoresursiem, pārvaldību un valsts finanšu pārvaldību, it īpaši enerģētikas nozarē;

Z.

tā kā 2015. gada 13. novembrī Parlamenta Attīstības komiteja lūdza Komisiju un EĀDD ņemt vērā secinājumus, kuri nosūtīti EAF komitejai par nacionālās indikatīvās programmas projektu Eritrejai un kuros ir minēti Eritrejas režīma pastrādātie plaša mēroga un smagie cilvēktiesību pārkāpumi, tas, ka uz šo režīmu nevar paļauties kā uz attīstības sadarbības partneri, visuresošā korupcija un faktiski neesošā publiskās finanšu pārvaldības pārredzamība, kā arī iespējamība, ka migrācijas pārvaldībai paredzētais EAF finansējums tiks izmantots neparedzētiem mērķiem; tā kā Attīstības komiteja aicināja EAF komiteju nepieņemt NIP un sagaidīt, kad beigsies turpmākās apspriedes; tā kā Parlamenta nostāja netika ņemta vērā;

AA.

tā kā DTTF ir izveidojusi kontroles un novērošanas mehānismu bēgļu un diasporas kopienās ar vēstniecību starpniecību, kuras ir iesaistītas diasporai uzliktu nodokļu un fiktīvi brīvprātīgu iemaksu izspiešanā apmaiņā pret tādiem pakalpojumiem kā personu apliecinošu dokumentu, pasu, dzimšanas apliecību un citu svarīgu dokumentu izsniegšana, kuri bēgļiem var būt ļoti nepieciešami; tā kā šādas darbības ir Vīnes Konvencijas par diplomātiskajiem sakariem pārkāpums, tā kā DTTF jauniešu organizācijas vadītāji ar Asmaras politiskās vadības atbalstu Nīderlandē ir uzsākuši tiesvedības kampaņas pret Nīderlandes akadēmisko aprindu pārstāvjiem, plašsaziņas līdzekļiem un valsts iestādēm, iespējams, nolūkā apklusināt režīma kritiķus; tā kā ANO īpašajam referentam cilvēktiesību jautājumos Eritrejā arī tika izteikti draudi,

1.

ar lielām bažām norāda uz to, ka Eritrejā turpinās neapskaužamais cilvēktiesību stāvoklis un ir pilnīgs tiesiskuma un plašsaziņas līdzekļu brīvības trūkums;

2.

uzsver, ka taisnīguma trūkuma, demokrātiskas pārvaldības un tiesiskuma atjaunošanas jautājumi ir jānosaka par prioritāti, likvidējot autoritāro iekārtu, kas pamatojas uz bailēm no patvaļīgas turēšanas apcietinājumā bez saziņas iespējām, spīdzināšanas un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem, no kuriem dažus var uzskatīt par noziegumiem pret cilvēci;

3.

mudina Eritrejas valdību izbeigt beztermiņa valsts dienesta sistēmu, demobilizējot iesauktos, kuri ir pabeiguši obligāto 18 mēnešus ilgo dienestu, un pilnībā izbeidzot praksi iesauktās personas pēc minētā perioda iesaistīt piespiedu darbos, nodrošināt uz pārliecību balstītu atteikšanos un izbeigt obligāto praksi visiem skolēniem pēdējo skolas gadu pavadīt militārās apmācības nometnē; aicina Eritrejas valdību nodrošināt, ka neviens nesaņem militāru apmācību pirms 18 gadu sasniegšanas un ka neviens no iedzīvotājiem, kuri ir pārsnieguši normālo iesaukšanas vecumu, netiek iesaukts dienestā; norāda, ka 2016. gada februārī Eritrejas iestādes atgādināja, ka Eritrejas militārā dienesta politikā nekādas reformas uz ES vienošanās pamata netiks veiktas;

4.