13.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 345/1

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzsver, ka 2018. gads ir nozīmīgs kā pašreizējās Komisijas un Eiropas Parlamenta pēdējais pilnais darbības gads. Tādēļ EESK aicina Komisiju izstrādāt vērienīgu, taču vienlaikus pragmatisku darba programmu, lai pienācīgi risinātu problēmas krustcelēs nonākušajā Eiropas Savienībā. Ņemot vērā neskaidrības saistībā ar Brexit un globālajām norisēm, tagad vairāk nekā jebkad agrāk vajadzīgas plašas, līdzdalību veicinošas un strukturētas debates par Eiropas nākotni. Ir svarīgi atgriezties pie pirmsākumiem un atsaukt atmiņā Savienības sākotnējo projektu un pamatvērtības, un mērķus, kā tie ir nostiprināti ES līgumos.

1.2.

Mums vajadzētu pamatoties uz pozitīvajiem rezultātiem, kuri sasniegti līdz šim. Tomēr nacionālistiskas, protekcionisma pilnas, autoritāras un populistiskas attieksmes un kustību parādīšanās ES iestāžu vadītājiem un dalībvalstīm būtu jāuztver kā trauksmes signāls, kas liecina, ka mums jāizpēta, kā rīkoties, lai atgūtu sabiedrības uzticēšanos un nodrošinātu Eiropas projektam veiksmīgu nākotni.

1.3.

Šajā saistībā EESK aicina Komisiju censties veidot spēcīgu, stabilu un saliedētu Savienību, kas spēj nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi, kvalitatīvas darbvietas, labklājību un vienlīdzīgas iespējas visiem Eiropas iedzīvotājiem, pamatojoties uz kopīgu redzējumu un pozitīvu vēstījumu, kas sakņojas sabiedrības iesaistīšanā un līdzdalībā. Vienotai, saliedētai Savienībai, kuras pamatā ir dalībvalstu ieinteresētība kopējā lietā, ir izšķirīga nozīme, lai risinātu ekonomiskās, sociālās un vides problēmas, ar kādām saskaras ES. Iekšējā kohēzija arī ir viens no priekšnoteikumiem, lai ES rīkotos kā spēcīga pasaules mēroga dalībniece tādās jomās kā starptautiskā tirdzniecība, drošība, enerģētika, klimata politika un cilvēktiesību veicināšana.

1.4.

EESK atzīst, ka Brexit sarunu dēļ 2018. gads būs sarežģīts. Tomēr ir svarīgi, lai Komisija turpinātu īstenot pasākumus, par kuriem jau ir panākta vienošanās, jo īpaši tos, kas saistīti ar vienotā tirgus iniciatīvām. Vienlaikus jāsagatavojas ES ilgtermiņa pastāvēšanai nākotnē. Šajā saistībā EESK atsaucas uz savu nostāju par Balto grāmatu par Eiropas nākotni. EESK arī sniegs atzinumus par saistītajiem pārdomu dokumentiem, tādēļ šajā rezolūcijā sniegts tikai īss ieskats minētajos jautājumos.

1.5.

Tā kā ekonomika, nodarbinātība, cilvēku labklājība un vide ir savstarpēji cieši saistītas, EESK aicina Komisiju savā darba programmā par visaptverošu pieeju pieņemt ilgtspējīgu attīstību. Tādējādi EESK attiecībā uz trim ilgtspējas pīlāriem savu ieguldījumu iedala šādi:

1.6.

EESK uzsver, ka šie pīlāri ir universāli, nedalāmi un savstarpēji atkarīgi. ES jārīkojas vērienīgi un jācenšas īstenot tādas politikas un iniciatīvas, kas rada visiem izdevīgus risinājumus gan ekonomisko, gan sociālo un ekoloģisko ieguvumu ziņā.

1.7.

Šajā nolūkā EESK aicina Komisiju integrēti izstrādāt savas rīcībpolitikas un piemērot saskaņotu, konsekventu pieeju, iesaistot visas Komisijas struktūras un pārtraucot sadrumstaloto pieeju politikas un tiesību aktu izstrādē. EESK arī aicina Komisiju – atbilstīgi labāka regulējuma principiem – turpināt uzlabot ES tiesību aktu izstrādes kvalitāti un vienkāršot un precizēt tiesību aktus, lai nodrošinātu praktiskus ieguvumus visiem iesaistītajiem dalībniekiem.

1.8.

Turklāt EESK atkārtoti aicina izstrādāt visaptverošu stratēģiju, lai iekļautu ANO programmas 2030. gadam ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) visās attiecīgajās ES politikas jomās, kā arī aicina Komisiju sagatavot ilgtermiņa redzējumu un stratēģiju attiecībā uz ilgtspēju, pamatojoties uz sagatavošanā esošo EESK atzinumu “Virzība uz ilgtspējīgāku Eiropas nākotni – stratēģija 2050. gadam”.

1.9.

EESK uzsver, ka izšķirīga nozīme ir pilsoniskās sabiedrības strukturētai līdzdalībai ES politiku, programmu un citu iniciatīvu izstrādē, īstenošanā un uzraudzībā, lai sasniegtu reālus rezultātus, iegūtu sabiedrības atbalstu un veicinātu sabiedrības saliedētību. Sociālajiem partneriem ir īpaša nozīme tādu politiku noteikšanā un īstenošanā, kas tieši vai netieši ietekmē nodarbinātību un darba tirgu.

1.10.

Rīcības priekšlikumi ir sīkāk izklāstīti 2.–5. iedaļā, taču savas svarīgākās politiskās prioritātes Komisijas 2018. gada darba programmai EESK rezumē šādi:

2.1.1.

Eiropas pusgada procesā būtu jāpalielina Komisijas kā koordinatora nozīme, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pilda stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un ieteikumus un īsteno strukturālās reformas, kas vajadzīgas ilgtermiņā ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei, kvalitatīvu darbavietu radīšanai un sociālā progresa panākšanai. Lai šis process būtu sekmīgs, nozīmīgs faktors ir sociālo partneru un citu pilsonisko sabiedrību pārstāvošo organizāciju ciešāka iesaiste un lielāka līdzatbildība reformas programmu sagatavošanā un īstenošanā, atzīstot sociālo partneru īpašo lomu, ņemot vērā to ekskluzīvās kompetences, pienākumus un uzdevumus.

2.1.2.

EESK aicina veikt simetrisku makroekonomikas korekciju eurozonā gan dalībvalstīs, kurās ir deficīts, gan dalībvalstīs, kurās ir pārpalikums. Tas ietver kopēju pozitīvu fiskālo nostāju attiecībā uz visu eurozonu.

2.1.3.

Ekonomiskā un monetārā savienība ir Eiropas integrācijas pamatelements. EESK atsaucas uz savu iepriekš pausto nostāju un aicina izstrādāt iniciatīvas EMS izveides pabeigšanai, tostarp attīstot tās pārvaldību, demokrātisko kontroli un makroekonomikas dialogu.

2.2.1.

Ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) Komisijai būtu jāliek pamati resursu efektīvākai koncentrēšanai un reaģēšanai uz turpmākajiem Brexit izraisītiem izaicinājumiem, kā arī uz vajadzību panākt ilgtspējīgu izaugsmi, inovāciju, nodarbinātību un sociālo kohēziju, ieviešot uz izpildi un rezultātiem vērstu pieeju. EESK aicina Komisiju nākamās DFS darbības ilgumu pielāgot Komisijas un Parlamenta politikas ciklam. Tā arī aicina veikt sagatavošanās pasākumus jaunu ES pašu resursu veidu ieviešanai.

2.2.2.

EESK atzinīgi vērtē otro ESIF (Eiropas Stratēģisko investīciju fonds) posmu ieguldījumu palielināšanā, piesaistot arvien vairāk privātā kapitāla kopā ar publisko kapitālu gan no valsts, gan reģionālajiem avotiem. Šajā nolūkā ESIF darbības jomā papildus bankām būtu jāiekļauj arī citas finansēšanas nozares.

2.2.3.

EESK uzsver, ka Eiropas fondi ir jāizmanto efektīvi un lietderīgi. Par prioritāti jāizvirza ieguldījumi inovācijā, uzņēmējdarbībā, prasmju pilnveidē, aktīvā darba tirgus politikā un digitālajās, enerģētikas un transporta sistēmās, nodrošinot pienācīgu finansējuma piešķiršanu projektiem, kuriem ir liela sociālā ietekme.

2.2.4.

EESK uzsver, ka jāturpina kapitāla tirgu savienības īstenošana, lai uzlabotu piekļuvi privātam finansējumam, veltot īpašu uzmanību MVU vajadzībām. Būtu jāveicina arī pašu kapitāla un kapitāla tirgū pieejamā finansējuma lielāka izmantošana.

2.2.5.

Attiecībā uz banku savienības izveides pabeigšanu EESK uzsver, ka turpmāk riska dalīšana jāpapildina ar papildu priekšlikumiem par riska mazināšanu. Turpmākajās banku regulējuma reformās Komisijai jāvelta pienācīga uzmanība mazo banku un banku, kurām nav sarežģīta struktūra, īpašajām iezīmēm un iespējām.

2.2.6.

EESK aicina veikt pasākumus, ar ko ierobežo krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu. Būtu jāmaina pašreizējās nodokļu sistēmu tendences, kas ir labvēlīgas uzņēmumu parādu finansēšanu. Attiecībā uz PVN EESK atkārtoti iesaka atteikties no pašreizējās pārejas sistēmas un noteikt galīgo PVN režīmu, kas ir pielāgots Eiropas vienotajam tirgum.

2.3.1.

EESK uzsver vienotā digitālā tirgus nozīmību visai sabiedrībai. Digitālās prasmes, uzņēmējdarbību veicinoša vide un patērētāju uzticība ir daži no svarīgākajiem digitalizācijas iespēju izmantošanas nosacījumiem. Ņemot vērā, ka dati ir ražošanas faktors un izejviela ekonomikas pievienotās vērtības radīšanai, izšķirīga nozīme ir datu pieejamībai un brīvai apritei. Vienlaikus jānodrošina atbilstīga privāto un komerciālo datu aizsardzība, īpašu uzmanību pievēršot individuālo uzņēmumu ģenerētajiem datiem. EESK arī mudina Komisiju turpināt centienus palielināt spējas un uzlabot sadarbību kiberdrošības jomā. Turklāt EESK aicina īstenot starptautisku sadarbību digitālajā jomā, piemēram ESAO ietvaros.

2.3.2.

Jāturpina digitālās infrastruktūras izveide, tostarp platjoslas un bezvadu savienojumi, digitālās enerģētikas un transporta sistēmas un viedās ēkas un kopienas. Digitalizācijas izmantošana attiecīgi jāveicina izglītības, veselības un sociālajās nozarēs. Digitalizācijas pilnvērtīga izmantošana būtu jāveicina administratīvo procesu atvieglošanas nolūkā. Īpaša uzmanība jāvelta pārklājuma nodrošināšanai attālos apvidos un digitālās piekļuves minimuma nodrošināšanai ikvienam, sekmējot arī neaizsargāto sabiedrības grupu iekļaušanu.

2.3.3.

EESK jau no paša sākuma ir pārliecinoši atbalstījusi Enerģētikas savienības iniciatīvu. Tā aicina Komisiju turpināt īstenot Enerģētikas savienības stratēģiju un nodrošināt atbilstīgu enerģētikas infrastruktūru un netraucēti funkcionējošus enerģētikas tirgus, kuri garantē drošas, cenu ziņā pieejamas un klimatam nekaitīgas enerģijas pieejamību iedzīvotājiem un uzņēmumiem. EESK uzsver, ka ir svarīgi rīkot dialogu enerģētikas jautājumos ES, dalībvalstu un vietējā līmenī, pilnībā iesaistot pilsonisko sabiedrību. EESK sistemātiski paudīs savu viedokli par Enerģētikas savienības stāvokli un atsevišķām iniciatīvām.

2.3.4.

Transports ir cieši saistīts ar Enerģētikas savienību. Ņemot vērā, ka transports ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina visas sabiedrības aktivitāti, tam ir jāvelta liela uzmanība Komisijas darba programmā. Galvenais pasākumu mērķis būtu nodrošināt iedzīvotājiem un uzņēmumiem pieejamu, netraucētu, drošu, cenu ziņā pieņemamu un klimatam nekaitīgu mobilitāti un transportu. Tas prasa būtisku publiskā un privātā sektora ieguldījumu transporta sistēmās un sabiedriskā transporta pilnveidi. Ar transportu saistītos enerģētikas un klimata jautājumus, kā arī jaunu tehnoloģiju ieviešanu nevajadzētu izskatīt atrauti no jautājumiem, kas saistīti ar transporta tirgu.

2.3.5.

Ņemot vērā pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (PVTN) horizontālo nozīmīgumu, EESK aicina Komisiju pilnveidot noteikumus par publisku kompensāciju PVTN sniegšanai un to piemērošanu, lai sniegtu norādes un izstrādātu paraugprakses apkopojumu.

2.3.6.

EESK atzīst pilsētu un lauku rajonu nozīmi ekonomikas, sociālajā un teritoriālajā attīstībā un kohēzijā. Uzsverot pilsētu nozīmi, Eiropas Savienībai vajadzētu turpināt darbu pie Pilsētprogrammas skaidras definēšanas un pienācīgas īstenošanas. Komisijas jaunajā pieejā integrētai teritoriālajai attīstībai būtu jāizmanto lauku, kalnu un salu apgabalu ievērojamais potenciāls.

2.4.1.

EESK aicina Komisiju pieņemt visaptverošu pieeju un stratēģiju attiecībā uz industriālo attīstību. Īpaša uzmanība būtu jāvelta iespējām un izaicinājumiem, kas saistītas ar tādām liela mēroga tendencēm pasaulē kā straujš digitalizācijas progress, lietu internets, savstarpēji saistītas ražošanas un pakalpojumu nozares un pāreja uz mazoglekļa un aprites ekonomiku.

2.4.2.

Jāatraisa arī pakalpojumu izaugsmes potenciāls, citstarp mazumtirdzniecības sektorā, un vienlaikus jānodrošina patērētāju un darba ņēmēju tiesības un jāatzīst, ka vienotajā tirgū joprojām pastāv šķēršļi.

2.4.3.

Inovācijas politikai, ieskaitot sociālo inovāciju, ir izšķirīga nozīme ekonomikas konkurētspējas un atjaunošanas, kā arī sabiedriskā labuma nodrošināšanā. EESK aicina programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros veicināt pārvalstisko tīklu un transversālu tīklu veidošanu starp universitātēm, uzņēmumiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām. EESK arī iesaka vienkāršot administratīvos noteikumus par finansējumu un valsts atbalstu.

2.4.4.

Jāizstrādā ES mēroga stratēģija “Rūpniecība 4.0 un Sabiedrība 4.0”, pievēršot galveno uzmanību tehnoloģijām un platformām, standartiem un atsauces arhitektūrām, reģionālo inovācijas centru tīkliem un prasmēm visos līmeņos.

2.4.5.

Attiecībā uz problēmām, ko liela mēroga tendences pasaulē rada atsevišķām nozarēm, piemēram, autobūves nozarē un ogļu un tērauda rūpniecībā, EESK aicina īstenot strukturālo pārmaiņu pareizu pārvaldību, veidojot godīgas un atbilstīgas pārejas sistēmas un dialogu ar sociālajiem partneriem par nozaru jautājumiem. Tomēr jāizmanto un par vērtīgām priekšrocībām jāpadara iespējas, kas rodas tādās jomās kā kosmoss un aizsardzības nozares, vienlaikus nodrošinot labvēlīgus apstākļus rūpniecības nozaru attīstībai kopumā un labus darba apstākļus.

2.4.6.

Īpaši jācenšas uzlabot mazo un vidējo uzņēmumu finansēšana, inovācija un internacionalizācija, kā arī pilnībā jāīsteno Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts. MVU politikas būtu jāpielāgo dažādu veidu uzņēmumu, piemēram, ģimenes uzņēmumu, tradicionālu mazo uzņēmumu un mikrouzņēmumu, jaunuzņēmumu un strauji augošu uzņēmumu, kā arī sociālo uzņēmumu atšķirīgajām vajadzībām. EESK arī aicina Komisiju sākt MVU definīcijas apspriešanu.

2.4.7.

EESK uzskata, ka ir svarīgi pieņemt visaptverošu skatījumu uz jaunajām ražošanas un patēriņa modeļu tendencēm, tādām kā sadarbīgās, aprites, kopīgošanas un funkcionālās ekonomikas modeļi, kā arī uz attīstības iespējām, piemēram sociālo ekonomiku. Ir vajadzīgi pasākumi, kas atvieglotu šo jauno un daudzveidīgo modeļu ieviešanu, bet vienlaikus jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi un jāpieņem attiecīgi un atbilstīgi tiesību akti, lai nodrošinātu sabiedrības un patērētāju aizsardzību un darba ņēmēju tiesības.

2.4.8.

Ņemot vērā sociālās ekonomikas īpašo nozīmi, EESK atkārtoti prasa sākt izstrādāt visaptverošu rīcības plānu sociālās ekonomikas jomā saskaņā ar Padomes 2015. gada decembra secinājumiem “Veicināt sociālo ekonomiku – vienu no svarīgākajiem ekonomikas un sociālās attīstības virzītājspēkiem Eiropā”.

2.4.9.

Cenšoties apmierināt vajadzību finansēt, modernizēt un vienkāršot kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) nākamās DFS ietvaros, arī turpmāk prioritāte šajā jomā būtu jāpiešķir daudzfunkcionalitātei, lauksaimniecības modeļu daudzveidībai un ilgtspējai. Vairāk centienu lauksaimniecības nozarē vajadzīgi arī pētniecības un digitalizācijas jomā.

2.4.10.

EESK aicina Komisiju pāriet uz integrētāku lauksaimniecības un pārtikas politiku, ņemot vērā arī vajadzību virzīties uz aprites ekonomiku un būtiski samazināt pārtikas izšķērdēšanu. Komisijai vajadzētu arī pieņemt tiesību aktus, lai novērstu negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas apritē.

2.4.11.

Lai nodrošinātu rūpniecības un lauksaimniecības pienācīgu attīstību un atjaunošanu, ar politisko un tiesisko regulējumu jānodrošina stabila un prognozējama ieguldījumu un darbības vide un jāievēro labāka regulējuma principi iedzīvotāju labklājības nolūkā.

2.5.1.

EESK aicina aktīvi un taisnīgi risināt tirdzniecības sarunas ar tādiem partneriem kā Japāna, Mercosur un ASEAN, kā arī nodrošināt jau noslēgto nolīgumu netraucētu īstenošanu, ņemot vērā iepriekšējos EESK atzinumos izvirzītos jautājumus. EESK uzskata, ka Komisijas paziņojuma “Tirdzniecība visiem” īstenošanā ir svarīgi līdzsvaroti un pārredzami pabeigt sarunas, nodrošinot priekšrocības uzņēmumiem un iedzīvotājiem, vienlaikus aizsargājot vides, sociālos, darba, patērētāju aizsardzības un citus standartus, kā arī sabiedriskos pakalpojumus. Kopumā EESK uzsver, ka liela nozīme ir pārredzamībai un pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai tirdzniecības nolīgumu sarunās, īstenošanā un uzraudzībā jau pašā sākumposmā.

2.5.2.

EESK atzinīgi vērtē uzlabojumus investoru strīdu izšķiršanā, ieviešot jaunu sistēmu, kas aizstāj investoru un valsts strīdu izšķiršanas sistēmu (ISDS), taču aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus, lai tiesu sistēma ieguldījumu lietās (ICS) darbotos kā patiešām neatkarīga starptautiska tiesu iestāde.

2.5.3.

Divpusējām tirdzniecības sarunām nevajadzētu vājināt ES saistības pret PTO un apņemšanos noslēgt stingru daudzpusēju starptautisku nolīgumu. EESK sagaida, ka pēc 2017. gada PTO Ministru konferences tiks aktīvi veikti turpmāki pasākumi tādās jomās kā lauksaimniecība un e-komercija. Turklāt steidzami jānovērtē riski un iespējas no pilsoniskās sabiedrības viedokļa, lai noteiktu pašreizējo daudzpusējo sarunu turpmāko virzību pakalpojumu tirdzniecības nolīguma (TiSA) un Vides preču nolīguma (EGA) jomā. EESK arī aicina nekavējoties pieņemt un īstenot ES tirdzniecības aizsardzības politikas reformas.

2.5.4.

EESK uzskata, ka ir svarīgi saskaņot tirdzniecības politiku un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, Parīzes klimata nolīgumu un ES attīstības politiku. Šajā nolūkā tirdzniecības nolīgumos vajadzētu iekļaut vērienīgas tirdzniecībai un ilgtspējīgai attīstībai veltītas sadaļas ar spēcīgiem pilsoniskās sabiedrības veiktas uzraudzības mehānismiem.

2.5.5.

EESK arī aicina ieviest pilsoniskās sabiedrības veiktu uzraudzību attiecībā uz visiem nolīgumu aspektiem, tostarp to nolīgumu aspektiem, kuru noteikumos nav paredzēta kopīga uzraudzības struktūra, kurā iesaistīta pilsoniskā sabiedrība. Neatsveramas priekšrocības šajā darbā sniedz EESK īpašās zināšanas.

2.5.6.

Šajā saistībā Komiteja aicina arī rīkot apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību par ierosinātās daudzpusējās ieguldījumu tiesas ietekmes novērtējumu un praktisko īstenošanu.

3.1.1.

EESK pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru un priekšlikumu par tā proklamāciju, kā arī pievienotās leģislatīvās un neleģislatīvās iniciatīvas. EESK patlaban izskata šo dokumentu kopumu un savlaicīgi sniegs savus atzinumus.

3.1.2.

Šobrīd EESK norāda uz savu iepriekšējo atzinumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (1), kurā tā ir izklāstījusi savus vispārējos mērķus attiecībā uz pīlāra izveidi, izmantojot tādu juridisko un neleģislatīvo instrumentu kombināciju, kas attiecas uz tādām jomām kā darba nākotne, godīgi darba apstākļi, nodarbinātība, spēkā esošā ES sociālo tiesību aktu kopuma īstenošana un sociālais ieguldījums. Minētajā atzinumā norādīts, ka pīlārs būtu jāpiemēro visām dalībvalstīm, vienlaikus atzīstot, ka eurozonai var rasties vajadzība pēc konkrētiem instrumentiem/mehānismiem. Atzinumā pausts viedoklis, ka Eiropas pusgadam un valsts reformu programmām vajadzētu būt galvenajiem pīlāra īstenošanas un uzraudzības līdzekļiem, un aicināts Eiropas pusgadā noteikt konkrētus kritērijus.

3.1.3.

Pamatnosacījumiem attiecībā uz darba tirgu ir jāatbalsta jaunas, daudzveidīgākas profesionālās izaugsmes iespējas. Darba tirgus pieprasa dažādus darbaspēka iesaistīšanas un nodarbinātības veidus. Šajā nolūkā vajadzīgi piemēroti tiesību akti nodarbinātības aizsardzības jomā, lai nodrošinātu regulējumu, kas paredz godīgus darba apstākļus, un lai veicinātu pieņemšanu darbā saskaņā ar visiem darba līgumiem.

3.1.4.

EESK uzsver, ka, lai apmierinātu mainīgo pieprasījumu pēc prasmēm un kompetencēm, jāveic uzlabojumi ar darbu saistītās izglītības sistēmā, arodizglītībā un arodmācībās, mūžizglītībā, kā arī prasmju pilnveidē un pārkvalifikācijā. Lai izveidotu iekļaujošu darba tirgu, jāizstrādā arī veidi, kā veicināt vienmērīgu pāreju no vienas darba vietas uz citu un no bezdarba un izglītības uz darbu, ar mērķi panākt iekļaujošu darba tirgu.

3.1.5.

Atzīstot faktu, ka ES nākotne ir cieši saistīta ar jaunāko paaudžu uzticēšanos ES projektam, EESK uzsver, ka Komisijai būtu jādarbojas intensīvāk, lai pienācīgi risinātu jauniešu bezdarba un atstumtības pamatcēloņus.

3.1.6.

Iekļaujošas izaugsmes un sociālās kohēzijas palielināšanas nolūkā EESK aicina veikt pasākumus, ar kuriem apmierina nepieciešamību pēc sociālā ieguldījuma, proti, ieguldījuma cilvēkos un sociālajā infrastruktūrā un pakalpojumos. Rūpīgāk jāapsver “Junkera 2. plāna” sasaiste ar Sociālo ieguldījumu paketes mērķiem, tostarp izmantojot ESIF. EESK ir arī aicinājusi izstrādāt Eiropas Sociālo ieguldījumu paktu, kuram vajadzētu sekmēt sociālās reformas un sociālos ieguldījumus un palīdzēt atjaunot ekonomikas, sociālo un teritoriālo konverģenci. Sociālo ieguldījumu vajadzētu uzsvērt arī gada izaugsmes pētījumā.

3.1.7.

Eiropas Sociālajam fondam arī turpmāk vajadzētu būt vienam no galvenajiem ESI fondu elementiem, īpašu uzmanību veltot mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu (piemēram, jauniešu, imigrantu un bēgļu, un cilvēku ar invaliditāti) izglītošanas un iekļaušanas darba tirgū veicināšanai. Jauno programmas Erasmus procesu apvienošanai un atkārtotai izvēršanai jākļūst sistemātiskākai un iekļaujošākai. EESK arī atkārtoti aicina radīt visiem jauniešiem iespējas gūt labumu no apmaiņas pasākumiem Eiropā.

3.1.8.

Atzīstot, ka nabadzības mazināšana galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē, EESK norāda, ka: nabadzības mazināšanas jautājumam vajadzētu sistemātiski pievērsties Eiropas pusgada procesā; arī turpmāk jāatbalsta akadēmiskie pētījumi saistībā ar “atsauces budžetiem”, kas ļauj nodrošināt cienīgu dzīvi; jāievieš salīdzināmi un vienoti rādītāji, piemēram, nabadzības un nevienlīdzības rādītāji, kā arī valsts reformu programmās un konkrētai valstij adresētajos ieteikumos ierosināto visu reformu programmu sociālās ietekmes obligāta novērtēšana. EESK ir arī atbalstījusi integrēta Eiropas fonda nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai izveidi, pamatojoties uz FEAD un ESF īstenošanā gūt pieredzi. Turklāt stratēģiju “Eiropa 2020” vajadzētu saistīt ar programmas 2030. gadam īstenošanu.

3.2.1.

EESK aicina Komisiju cieši uzraudzīt ES pamatvērtību un pamatprincipu ievērošanu visās dalībvalstīs un pilnveidot procedūras, ar kurām saglabā un aizsargā demokrātiju, tiesiskumu, pamattiesības, cilvēktiesības un tiesu iestāžu pieejamību.

3.2.2.

Patērētāju politika ir pietuvināta sabiedrības interesēm, tādējādi tā var ietekmēt iedzīvotāju iesaisti ES integrācijas procesā. EESK aicina Komisiju nodrošināt, lai REFIT procesā, digitālajā vidē un preču un pakalpojumu drošības jomā tiek piemērotas un ievērotas patērētāju tiesības. Komisijai būtu jāpastiprina pasākumi, ar kuriem novērš enerģētisko un patēriņa nabadzību un uzlabo visu Eiropas iedzīvotāju piekļuvi pārtikai un pakalpojumiem. Komisijai vajadzētu veicināt arī patērētāju tiesības uz informāciju, izglītību un līdzdalību, un to tiesības apvienoties, lai tiktu pārstāvētas to intereses tādu noteikumu izstrādē, kas patērētājus skar tieši.

3.2.3.

Komisijai ir jāpabeidz pārskatīt ES patērētāju politikas kā transversālas un horizontālas pilsoniskuma politikas galvenie juridiskie un nejuridiska rakstura instrumenti un jāiesniedz jauns patērētāju tiesību aizsardzības rīcības plāns nākamajiem 10 gadiem.

3.2.4.

EESK aicina Komisiju veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu dzimumu diskrimināciju darba tirgū, izglītībā un lēmumu pieņemšanā, kā arī ar dzimumu saistītu vardarbību. EESK arī aicina Komisiju izstrādāt programmu minoritāšu un mazāk aizsargāto sabiedrības grupu aizsardzībai, veicinot pamattiesību aizsardzību un diskriminācijas aizlieguma stingru ievērošanu. Komisijai būtu jāpastiprina centieni atsākt darbu pie direktīvas par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu, kā arī jāpievēršas situācijai, kādā atrodas neaizsargāti bērni, sievietes un veci cilvēki, kā arī jauniem neaizsargātības veidiem.

3.2.5.

Komisijai vajadzētu atjaunināt Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā atbilstīgi ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas ieteikumiem un īstenot Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) savā ārpolitikā un programmās, tostarp ieviest visās dalībvalstīs atzīto ES invaliditātes karti. Vajadzētu arī sākt Eiropas personu ar invaliditāti tiesību programmas 2020.–2030. gadam sagatavošanu un pasludināt 2021. gadu par Eiropas gadu, kas veltīts personu ar invaliditāti tiesībām.

3.2.6.

Pieejamības nodrošināšana visiem būtu jāiekļauj arī digitālā vienotā tirgus iniciatīvās. Šajā saistībā Komisijai jāpastiprina centieni noslēgt sarunas ar citām iestādēm par Eiropas Pieejamības aktu. Jānostiprina arī pasažieru tiesības, īpašu uzmanību veltot personām ar invaliditāti un ierobežotām pārvietošanās spējām.

3.2.7.

EESK arī mudina Komisiju atbalstīt pasākumus visu līmeņu izglītības iestādēs, lai palīdzētu skolēniem un studentiem atšķirt viltus ziņas no zinātniski pamatotiem faktiem.

3.3.1.

EESK uzsver vajadzību atbalstīt un integrēt bēgļus un patvēruma meklētājus. Tā atbalsta kopējās Eiropas patvēruma sistēmas efektīvu reformu, kurā tiek ievērotas cilvēktiesības, un patiesi kopējas sistēmas ieviešanu visām dalībvalstīm. Tā arī iesaka panākt progresu bēgļu pārmitināšanas un humanitāro vīzu jomā, lai apmierinātu faktiskās vajadzības. EESK aicina Komisiju uzraudzīt, kā tiek īstenota vienošanās par bēgļu sadalījumu starp dalībvalstīm.

3.3.2.

Tā arī aicina pārskatīt partnerattiecību nolīgumus ar trešām valstīm, kas ir migrācijas plūsmu tranzīta un izcelsmes valstis, lai tajos būtu ievērotas cilvēktiesības un starptautiskās tiesības, un izstrādāt finanšu instrumentus migrācijas pamatcēloņu novēršanai.

3.3.3.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas darbu pie likumīgu migrācijas kanālu izveides, novērtējot spēkā esošās direktīvas, tomēr EESK aicina darbaspēka migrāciju pārvaldīt ilgākā termiņā, plānot atjauninātus likumīgās mobilitātes kanālus un apmainīties ar informāciju par darba tirgus iespējām. Ņemot vērā Eiropas demogrāfisko struktūru, EESK uzsver, ka izaicinājums integrēt bēgļus un migrantus darba tirgū jāpārvērš par iespēju. Ieguldījumi apmācībā un atbilstošās atbalsta sistēmās būs svarīgs faktors, kas veicina integrāciju darba tirgū, lai palīdzētu migrantiem realizēt savu potenciālu, un tas pavērtu iespēju izmantot viņu prasmes, uzņēmību un dinamiskumu, vienlaikus atzīstot daudzveidības un dažādo kultūru vērtību mūsu sabiedrībā kopumā.

3.3.4.

EESK uzskata, ka 2018. gads – Eiropas Kultūras mantojuma gads – ir vienreizēja izdevība mobilizēt visus dalībniekus, lai novērstu populisma un nacionālisma izpausmes un sekmētu pozitīvu vēstījumu par Eiropas nākotni. Šajā saistībā varētu veicināt arī apzināšanos, ka attiecībā uz bēgļiem un migrantiem vajadzīga starpkultūru izpratne.

3.4.1.

EESK aicina Komisiju turpināt īstenot pasākumus, tostarp ārējo robežu efektīvu kontroli, lai aizsargātu Eiropas iedzīvotājus pret tādiem drošības apdraudējumiem kā terorisms, organizētā noziedzība un kibernoziedzība.

3.4.2.

Turklāt tā uzskata, ka jāstiprina sadarbība aizsardzības jomā. Šajā saistībā EESK atbalsta Eiropas aizsardzības savienības izveidi un atzinīgi vērtē Eiropas Aizsardzības rīcības plānu.

3.4.3.

Ņemot vērā problēmas, ko rada ASV politikas neprognozējamība, un aizvien lielāka protekcionisma un vienpusējības risku, EESK mudina ES turpināt darbu atbilstīgi tās globālajai stratēģijai, atbalstot daudzpusējas attiecības Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros, un aktīvi strādāt, lai novērstu konfliktus un atrisinātu starptautiskas krīzes. EESK arī uzsver, ka ir stingrāk jāsaskaņo dalībvalstu mērķi, politika un resursi, lai ES varētu efektīvāk darboties pasaules mērogā.

3.4.4.

Programmas 2030. gada īstenošana jāizmanto par pamatu ES sadarbībai attīstības jomā. Lai uzņemtos iniciatīvu, ES būtu brīvprātīgi jāsagatavo ANO Augsta līmeņa politiskajam forumam pārskats par tās iekšējām un ārējām darbībām saistībā ar IAM.

3.4.5.

EESK atbalsta platformas veidošanu dialogam ar sociālajiem partneriem saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku, lai labāk novērtētu darba tirgu, un aicina ES dalībvalstis izstrādāt kopēju Eiropas pieeju sociālā nodrošinājuma sistēmu saskaņošanai starp ES un dienvidu kaimiņvalstīm. Kaimiņattiecību politikā skaidri jānorāda saikne starp nestabilitāti un nabadzību, starp nevienlīdzību un iespēju trūkumu, kas var palielināt neaizsargātību pret radikalizāciju un kavēt demokratizācijas procesu.

3.4.6.

EESK uzsver ārējo ekonomisko attiecību un starptautiskās diplomātijas nozīmi, lai saglabātu un palielinātu stabilitāti un drošību. Tā arī mudina ES pilnībā izmantot kultūras sniegtās iespējas starptautiskajās attiecībās.

4.1.

Rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku būtu jāīsteno integrēti, konsekventi un izmantojot iespējas saskaņot ekonomiskos, sociālos un vides aspektus. EESK aicina, lai Komisija veicina tirgus virzītas darbības, sekmējot inovāciju, atvieglojot avangardiskas iniciatīvas, arī tālākajos un pilsētu reģionos, panākot to plašu izvēršanu un nodrošinot labvēlīgu tiesisko regulējumu. Tā arī norāda uz saikni starp aprites ekonomiku un citiem “jauniem ekonomikas modeļiem”.

4.2.

Pienācīga uzmanība jāvelta arī “tradicionālās” vides politikas un tiesību aktu īstenošanai attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu un gaisa, ūdens, augsnes un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. EESK mudina Komisiju turpināt šo darbu Eiropas Ietekmes uz vidi novērtējuma procesā.

4.3.

Klimata mērķi 2030. gadam jāīsteno izmaksu ziņā pēc iespējas efektīvāk. Šajā saistībā EESK aicina Komisiju visaptveroši novērtēt pašreizējos mazoglekļa politikas instrumentus, lai pārliecinātos, ka šie instrumenti ir piemēroti un tiek izmantoti visefektīvākajā veidā.

4.4.

Komisijai vajadzētu arī apsvērt klimata jautājumus no klimatiskā taisnīguma viedokļa, proti, no tādiem aspektiem kā vienlīdzība, cilvēktiesības un nabadzība.

4.5.

Klimata diplomātija joprojām ir svarīgs ES uzdevums klimata pārmaiņu novēršanā. Tā ir vajadzīga, lai liktu visiem lielākajiem emitētājiem apņemties sasniegt mērķus, kas ir vismaz tikpat vērienīgi kā ES mērķi. EESK arī aicina Komisiju censties panākt globālu oglekļa dioksīda emisiju cenu sistēmu, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā pret konkurentiem ārpus ES.

4.6.

EESK aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju par tās “plaukstas nospieduma” palielināšanu klimata un vides jomā, proti, tās pozitīvo globālo ietekmi. Šajā nolūkā vajadzīga inovāciju un ieguldījumus veicinoša vide un labvēlīgi tirdzniecības nosacījumi klimata risinājumu un mazoglekļa produktu eksportēšanai Tādējādi ES var efektīvi sniegt ieguldījumu klimata pārmaiņu un vides problēmu mazināšanā un izraisīt daudz lielāku ietekmi, nekā rīkojoties tikai savas teritorijas robežās.

5.1.

EESK uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju izšķirīgo lomu politiku izstrādē, īstenošanā un uzraudzībā visos posmos un visos līmeņos, tostarp vietējā līmenī. Šajā nolūkā vajadzīgas pārmaiņas kultūrā un pilsoniskās sabiedrības vērtības atzīšana ES un dalībvalstu līmenī, kā tas noteikts LES 11. pantā, kurā paredzēts, ka ES iestādes sekmē un atvieglo horizontālu un vertikālu dialogu ar pilsonisko sabiedrību, rīko plašu apspriešanos un nosaka pamatu Eiropas pilsoņu iniciatīvām. Tie ir papildinoši procesi, kas norisinās, neskarot apspriešanos ar EESK un sociālo dialogu.

5.2.

EESK cieši uzrauga un ir aktīvi iesaistījusies strukturētos dialogos vai konsultatīvos forumos (piemēram, aprites ekonomikas ieinteresēto personu platformā, Eiropas Migrācijas forumā), kas pulcē un iesaista pilsoniskās sabiedrības organizācijas un citus dalībniekus no ES iestādēm un dalībvalstīm, un aicina atbalstīt Komitejas iniciatīvas par pārmaiņu platformas izveidi (dzimumu līdztiesība transporta nozarē) un institucionālu forumu pilsoņu līdzdalības jomā (pilsoņu iniciatīvas ietvaros). Veidojot tādas platformas kā REFIT, Komisijai būtu jāņem vērā EESK pārstāvība atbilstīgi Līgumos nostiprinātajām Komitejas pilnvarām un jānodrošina, lai tādējādi tiek atspoguļots Komitejas sastāvs – tās trīs grupas.

5.3.

Kā papildinošu procesu iepriekš minētajām iniciatīvām Komisija nesen ir izveidojusi īpašu interneta portālu “Iesaistieties tiesību aktu izstrādē”, lai apkopotu plašas sabiedrības viedokļus, tādējādi aptverot gan organizācijas, gan privātpersonas. EESK iesaka Komisijai nošķirt ieguldījumu, ko sniedz pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un ieguldījumu, ko sniedz privātpersonas. Šajā saistībā Komisijai sadarbībā ar EESK būtu jāveic ieinteresēto personu kartēšana, lai apzinātu reprezentatīvas un ģeogrāfiski vienmērīgi sadalītas mērķgrupas, pamatojoties uz Pārredzamības reģistru. Turklāt Komisijai būtu jānodrošina, lai atbilžu apstrādē būtu paredzēts kvantitatīvs un kvalitatīvs svērums. Komisijai arī vajadzētu nepārtraukti uzlabot pārredzamību, pieejamību, atgriezenisko saiti un atbildību pret dalībniekiem.

5.4.

EESK aicina Komisiju izstrādāt stratēģiskāku pieeju minētajiem pasākumiem un izveidot tiem labāk strukturētu institucionālu un pārstāvības pamatu, izmantojot ES, dalībvalstu un reģionu līmenī jau izveidoto pārstāvības konsultatīvo struktūru resursus. Šajā nolūkā Komisijai būtu cieši jāsadarbojas ar EESK un jāaicina izstrādāt izpētes atzinumu par pilsoniskā dialoga efektīvas un pastāvīgas rīkošanas iespēju, un jāsagatavo īpašs Komisijas paziņojums.

5.5.

EESK uzsver, ka jāuzlabo Eiropas pilsoņu iniciatīvas efektivitāte saskaņā ar EP priekšsēdētāja pirmā vietnieka Frans Timmermans paziņojumu par Eiropas pilsoņu iniciatīvas regulas pārskatīšanu un jāizpēta jauni veidi, piemēram, digitālo instrumentu izmantošana, kā palielināt jauniešu un īpaši neaizsargāto iedzīvotāju grupu ieinteresētību.

5.6.

Visbeidzot EESK atzīst, ka Komisija ir ņēmusi vērā daudzus elementus no EESK ieguldījuma 2017. gada darba programmā. Tomēr daži jautājumi nav ņemti vērā, tādēļ tie ir atkārtoti uzsvērti šajā dokumentā. Attiecībā uz Komisijas 2018. gada darba programmas īstenošanu EESK ir gatava iesniegt savu nostāju un nākamā gada laikā iesaistīties darbā pie konkrētām iniciatīvām.

13.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 345/11

1.

Eiropas sabiedrība un iedzīvotāji prasa uzticamu, likumīgu un noturīgu Eiropas Savienību. Vairāk nekā desmit gadus ES ir pieredzējusi politiskus, saimnieciskus un sociālus satricinājumus, kas iedzīvotājos veicinājuši nelabvēlīgu attieksmi un nedrošību. Eiropas Savienībai ir vajadzīgas vispārējas stratēģijas, lai veicinātu savu iedzīvotāju labklājību, stabilas un ilgtspējīgas investīcijas, radošumu un uzņēmējdarbību, kā arī stratēģijas, lai mazinātu aizvien lielāko plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem, novērstu nabadzību un risinātu bagātību sadales nevienlīdzības problēmu. Pašreizējā ekonomikas atveseļošanās nekādā gadījumā nedrīkst būt par attaisnojumu pasivitātei. Tieši otrādi: EESK mudina apzināti un saskaņoti virzīties uz priekšu, lai stiprinātu uzticēšanos un paļāvību, kā arī koncentrēties uz konkrētu labumu iedzīvotājiem un uz Eiropas milzīgo potenciālu.

2.

Nedrīkst ļauties nepamatotām cerībām. Pirmām kārtām mērķim vajadzētu būt izveidot tādu ES, kas spēj sniegt pilnvērtīgas un vienlīdzīgas iespējas ikvienam. Ekonomikas, sociālie un vides faktori ir savstarpēji saistīti. Kontinentam ir jāspēj gan pielāgoties dziļas pārveidošanās procesam un sīvajai konkurencei visā pasaulē, gan konstruktīvi ietekmēt globalizāciju tā, lai tā atbilstu ES vērtībām.

3.

Spēle “Pie visa vainīga Brisele”, ko pārāk daudzi ir spēlējuši un spēlē joprojām, ir jāizbeidz. Ārkārtīgi svarīga ir Eiropas iestāžu un plaša ieinteresēto personu loka, piemēram, sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju, kopīga apņemšanās gan valstu, gan ES līmenī. EESK uzsver, ka ES lēmumu leģitimitāte galu galā ir atkarīga no demokrātiskā procesa kvalitātes.

4.

Sekmīgi virzība uz priekšu var būt vienīgi tad, ja tā balstās uz tādu pašu kopīgu izpratni par mērķi, kas pauda dibinātāju pārliecību un vēlāk tika atspoguļota ikvienā būtiskā sasniegumā. Eiropas Savienībai ir jāmobilizē savā rīcībā esošie likumdošanas instrumenti, vadlīnijas, finansējums un sadarbība, lai ES varētu virzīties uz priekšu visās vēlamajās dimensijās. Ceļu norāda Lisabonas līgums.

5.

EESK neuzskata, ka ierosināto scenāriju (2) izvēle ir efektīva metode kopīgas izpratnes par mērķi sekmēšanai vai turpmākā virziena noteikšanai. Pirmkārt, Eiropas Savienība nesāk visu no nulles. Tādēļ Komisijai būtu jābalsta savi priekšlikumi uz ES vēstures – tās sasniegumu un trūkumu – padziļinātu analīzi, kas ir vērtīgs avots turpmākajā darbā. Pozitīvs un veselīgs sākumpunkts ir dalībvalstu apņemšanās, kas atspoguļota Romas deklarācijā (3). Pieci scenāriji ir adresēti dalībvalstīm un galvenokārt vērsti uz institucionālām izmaiņām, tāpēc uz Eiropas pilsoņiem attiecas tikai netieši. Tie šķist arī samāksloti.

6.

EESK viedoklis ir tāds, ka 1. scenārijs ir uzskatāms par “izķepurošanos” un nav pieņemams. 5. scenārijs daudziem šķiet pievilcīgs, taču pašreizējā brīdī tas nav reāls. 2. scenārijs, kurā uzmanība pievērsta tikai un vienīgi kopējam tirgum, ir pārāk ierobežots. 4. scenārijs paredz vienošanos starp 27 dalībvalstīm, kas var paralizēt Eiropas Savienību un veicināt centrbēdzes tendences, tādējādi apdraudot Savienības mērķus un vērtības. Atbilstoši 3. scenārijam diferencētās integrācijas mehānismi, piemēram, ciešāka sadarbība, var būt noderīgs instruments šķēršļu pārvarēšanai noteiktās jomās un kalpot par pozitīvu stimulu ES integrācijas procesā. Taču tie ir politikas mērķu sasniegšanas instrumenti, nevis pašmērķis. Tos būtu ieteicams izmantot, lai pārvarētu paralīzi vai šķēršļus ceļā uz vēlamajiem ES tiesību aktiem, tomēr EESK uzsver, ka Savienībā jāveicina arī konverģence un jānovērš sadrumstalotība un sašķeltība. Tāpēc nolīgumam starp vadošajām jeb katalizatora valstīm vienmēr jābūt pieejamam valstīm, kuras vēlas tam pievienoties, tomēr kopīgai izpratnei par mērķi vajadzētu būt dominējošai.

7.

Lai izvairītos no draudošajām Eiropa à la carte jeb centrbēdzes tendencēm, stratēģiskie temati būtu jāorientē uz vienotu perspektīvu. EESK iesaka izstrādāt nosacījumus, saskaņā ar kuriem nosaka labāku politiskās varas sadali visās jomās. Viss minētais galvenokārt ir atkarīgs no politiskās gribas, kurai jāvelta galvenā uzmanība godīgā diskusijā par nākotni.

8.

Ir jāizzūd tradicionālajai atšķirībai starp nacionālo un Eiropas līmeni. Kopīgas problēmas un savstarpēji cieši saistītā realitāte visā kontinentā pasvītro kopējas misijas nepieciešamību. Tādēļ līdztekus attiecīgās valsts pilsonībai ir jāatzīst arī ES pilsonība. Politikas veidošanā jāiekļauj un jāiesaista visi sabiedrības līmeņi. Lai gūtu iedzīvotāju atbalstu, mērķiem vajadzētu būt kopīgiem un lēmumu un politikas virzienu ietekme būtu sistemātiski jāizvērtē valstu, reģionālajā un vietējā līmenī.

9.

Eiropas nākotnes virziena noteikšanā viena no galvenajām lomām jāuzņemas Eiropas Parlamentam (EP). Turklāt ir ārkārtīgi nepieciešams veicināt valstu parlamentu iesaisti, kā arī to mijiedarbību ar EP.

10.

Galvenie mērķi ir jāpapildina ar dalībvalstu vienošanos par

11.

Lai kāds Eiropas nākotnes variants tiktu izraudzīts, EESK vēlas izlīdzinātu un saskaņotu Eiropas Savienību. Daudzi pašreizējie politikas virzieni ir iesaistīti integrācijas padziļināšanā, kas ir ilgtermiņa process, kuru EESK pilnībā atbalsta. Par gandrīz visiem no tiem EESK gluži nesen sniedza sīkus komentārus un priekšlikumus nākotnei.

12.

Neaizstājams Eiropas integrācijas nostiprināšanas elements ir ilgtspējīgas attīstības modelī balstīts vienotais tirgus visos tā saimnieciskajos un sociālajos aspektos. Tam jānodrošina patiesi vienlīdzīgi konkurences apstākļi. Līdzīgā kārtā arī EMS tika uzskatīta par izšķirošu soli uz priekšu. Tomēr, neraugoties uz iespaidīgo progresu, tās struktūra joprojām ir nestabila. Turpmākajās ES norisēs EMS ir ārkārtīgi nozīmīga, tāpēc ļoti svarīgi ir to padziļināt. EESK dod priekšroku pakāpeniskai virzībai uz politisku savienību ar virkni makroekonomikas un mikroekonomikas pasākumu un noteikumu, kā arī ar spēcīgu sociālo dimensiju. EMS pabeigšana prasa reālu ekonomikas pārvaldību, tostarp ES īstenotu finanšu nozares pārvaldību, sakārtotas reformas attiecīgajās dalībvalstīs un vienotu pieeju darba tirgus politikai. Uzlabota pārvaldība nostiprinās pamatu ciešākai konverģencei, kā arī solidaritātei visā eurozonā. Atbalstu var sniegt arī ļoti kompetentie Eiropas Savienības valstu pārvaldes dienesti. Eurozonai vajadzētu sākt ciešāk sadarboties arī citās jomās.

13.

EESK arī uzsver, ka vajadzīga saskaņotāka pārvaldība, dziļāka integrācija un dalībvalstu stingra apņemšanās šādās jomās:

14.

EESK uzskata: lai rastu pārliecinošus risinājumus, ES līmenī sistemātiskāk jāpievēršas arī sociālajiem jautājumiem un izglītībai. Subsidiaritātes principu visbiežāk piemēro sociālā nodrošinājuma un izglītības sistēmām, un tādēļ uz tām attiecināms konkrētās valsts tiesiskais regulējums un lēmumu pieņemšanas procesi, kuros bieži aktīva līdzdalība ir sociālajiem partneriem. Sociālo lietu jomā ir labāk jāpiemēro ES un dalībvalstu dalītā kompetence. Ņemot vērā gan pieaugošo spriedzi darba tirgos, kuras cēlonis ir digitālā revolūcija, strukturālās nepilnības darba tirgos un globalizācija, EESK iestājas par pamanāmu Eiropas iesaistīšanos ar mērķi palielināt noteiktu sociālo un darba apstākļu konverģenci, vienlaikus palīdzot veicināt kvalitatīvu darbvietu radīšanu, taisnīgu mobilitāti un iedzīvotāju pozitīvu iesaisti. Īpaša uzmanība pievēršama jauniešiem un viņu bezdarbam. Izšķiroša nozīme ir sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai kopumā, kā arī sociālajam dialogam.

15.

Eiropas Savienībā ir jāpalielina ekonomikas un sociālā konverģence. Tomēr jāņem vērā valstu tautsaimniecību, kultūras un sociālo sistēmu tradīciju atšķirības. EESK uzsver, ka Eiropas Savienībai vajadzētu nevis turēties nomaļus, bet gan uzņemties skaidri noteiktu atbildību. Lai varētu definēt kopīgu virzību, vispirms ir vajadzīgas pienācīgas sociālo partneru (un pārējo ieinteresēto personu) diskusijas. Turklāt EESK norāda, ka dalībvalstīm ir efektīvi jāīsteno ES sociālās jomas direktīvas.

16.

Subsidiaritātes principu piemēro arī izglītībai. Tomēr nevar noliegt, ka Eiropas sociālā un ekonomiskā nākotne un iedzīvotāju iesaistīšana ir cieši saistītas ar aktualizētām izglītības un apmācības sistēmām visos līmeņos. Jaunākās paaudzes nākotne lielā mērā ir atkarīga no izglītības. Iemaņas ir būtiskas gan jauniešiem, gan arī vecākajām paaudzēm. Tādēļ Eiropas Savienībai ir aktīvi jāpiedalās pašreiz notiekošajā modernizācijas procesā. Izglītībai ir svarīgs uzdevums arī informēšanā par Eiropu; EESK uzsver, ka pamatskolās un vidusskolās ir jāsaņem pietiekama informācija un zināšanas par ES, tostarp par Eiropas vērtībām un pilsoniskumu.

17.

Ir jāatjauno personu brīva pārvietošanās Šengenas zonā. Tas nozīmē, ka efektīvāk jākontrolē kopējās robežas. Līdztekus ir jāvēršas pret starptautiskā terorisma, tostarp slepkavību un arī kibernoziedzības, satraucošo pieaugumu, kas ir nopietns cēlonis iedzīvotāju bažām un nedrošībai. Vairāk nekā jebkad ir vajadzīga policijas spēku un tiesu iestāžu sadarbība.

18.

Šīs jomas ir tieši saistītas ar ārpolitiku un ar akūto problēmu – disfunkcionējošām valstīm un pilsoņu kariem Eiropas kaimiņvalstīs, kā arī to radītajām migrācijas plūsmām, kuras pašlaik Eiropā aizēno visas pārējās problēmas. EESK stingri atbalsta kopīgu migrācijas politiku, kas paredz bēgļu aizsardzību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, kopēju patvēruma sistēmu, pasākumus nelikumīgas migrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošanai un likumīgas ieceļošanas iespēju sekmēšanu Eiropas Savienībā. Šajā pašā saistībā Eiropas Savienībai ir jāizveido pienācīgas partnerības ar kaimiņvalstīm, un sevišķi svarīgi ir atgriezties pie reālas Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu politikas.

19.

Eiropai nākas rūpēties par savu pašas problēmu risināšanu vairāk nekā jebkad agrāk kopš 1945. gada. Gan attiecības ar NATO un ASV, gan arī Eiropas kopīgi īstenota un efektīva to problēmu risināšana, kuras rodas Eiropas Savienības kaimiņvalstīs, prasa steidzami padziļināt ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku, no kurām būs atkarīga spēja garantēt iekšējo un ārējo drošību.

13.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 345/15

Ziņotāja:

Milena ANGELOVA

1.1.

EESK pauž gandarījumu, ka MVU ir izvirzīti ES ekonomikas politikas uzmanības centrā. Komiteja augstu vērtē to, ka pēdējos 10 gados ir pieņemti daudzi tiesību akti un MVU atbalstam piešķirts ievērojams finansējums. Tomēr EESK piekrīt MVU kopienas bieži paustajam viedoklim, ka MVU politikas izstrādes un īstenošanas efektivitāte joprojām ir ļoti zema, kas būtiski samazina atbalsta pasākumu ietekmi.

1.2.

EESK jaunākie pētījumi (1) ir atklājuši, ka ES MVU politika un pašreizējie atbalsta mehānismi Eiropas daudzos MVU aplūko kā viendabīgu grupu un diemžēl nenošķir dažādās vajadzības, kādas ir daudzajām uzņēmumu apakšgrupām, kuras atbilst MVU definīcijai. Individuāli pielāgoti atbalsta mehānismi ir sastopami visai reti. Vienādas pieejas visiem izmantošana ES MVU politikas izstrādē ir nopietna problēma, kas neļauj politikai pilnībā panākt tās vēlamo ietekmi uz MVU (2). Tādēļ – līdztekus gaidāmajai sabiedriskajai apspriešanai par MVU definīcijas atbilstību – visnotaļ ieteicama ir MVU politikas labāka “tirgvedība”, kā arī precīzāka pievēršanās MVU īpašajām vajadzībām.

1.3.

EESK brīdina, ka, lai gan tiek pastāvīgi mēģināts ES līmenī samazināt administratīvo slogu, ES MVU politikā un pašreizējos atbalsta mehānismos joprojām valda birokrātija un sarežģīti administratīvie noteikumi. ES MVU bieži vien ir sajūta, ka atbildīgie ierēdņi nemaz nezina, kā šie uzņēmumi faktiski darbojas. Lielākā daļa ES atbalsta mehānismu šķiet neatbilstoša MVU neatliekamajām vajadzībām pēc ātriem, skaidriem un efektīviem risinājumiem.

1.4.

EESK pauž bažas par to, ka komunikācijas plaisas dēļ vairums MVU – galvenokārt mazie uzņēmumi un mikrouzņēmumi – nav informēti par šo atbalsta instrumentu un tīklu esamību. To var risināt ar lielākiem centieniem uzlabot informētību, papildu atbalstu, lai lielāks skaits MVU varētu piekļūt pareizajai informācijai, palielināt to galveno valsts un reģionālā līmeņa vietējo starpnieku oficiālo iestāžu iesaisti, kuri specializējas darbā ar MVU (darba devēji un MVU apvienības, tirdzniecības kameras), un lietotājiem draudzīgāka un uzņēmumu vajadzībām pielāgota atbalsta sniegšanu. Lielākā daļa piedāvāto instrumentu pēc to uzbūves un satura ir pārāk sarežģīta, neskaidra un birokrātiska, lai atbilstu MVU vajadzībām. Lai to risinātu, EESK aicina Eiropas Komisiju (EK) un dalībvalstis pēc iespējas labāk izmantot Eiropas pusgadu, sistemātiski un visur piemērot partnerības principu (3) un obligāti iesaistīt MVU Eiropas, valstu un reģionālā līmeņa pārstāvības organizācijas MVU politikas un atbalsta pasākumu izstrādāšanā, īstenošanā un uzraudzībā. Konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos būtu konsekventi jākoncentrējas uz MVU atbalsta politiku, lai nodrošinātu atbilstošu izstrādi, efektīvu īstenošanu un rezultātu kvalitatīvo un kvantitatīvo novērtēšanu.

1.5.

EESK pauž nožēlu, ka ES MVU politikas progresa uzraudzība joprojām ir sadrumstalota. Lai gan MVU saimnieciskā darbība tiek vispusīgi reģistrēta, netiek fiksēta ES atbalsta pasākumu ietekme uz šo darbību, kā arī tas, kādas pārmaiņas MVU attīstībā var piedēvēt šiem pasākumiem. Pieejamā informācija ir galvenokārt kvantitatīva un nesniedz kvalitatīvu ieskatu; tāpēc tā nav pamats, lai pienācīgi novērtētu politikas pasākumu un atbalsta instrumentu efektivitāti un lietderību (4).

1.6.

Tāpat kā iepriekšējos atzinumos EESK pauž bažas, ka Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta (SBA) īstenošana ne tuvu nav galā (5). Panākumi dažādās jomās ir nevienmērīgi, sliktākos rezultātus uzrādot uzņēmējdarbībā, vienotajā tirgū un finansējuma pieejamībā. Prasmes un inovācija, kā arī situācija valsts un publiskā iepirkuma jomā kopš 2008. gada faktiski ir pasliktinājušās (6). Ir skaidrs, ka dalībvalstis būtu jāmudina veikt attiecīgos pasākumus un pieņemt MUA, izstrādājot un īstenojot politikas un tiesību aktus, kuram ir ietekme uz MVU.

1.7.

1.7.1.

ES MVU politikā ir jāatzīst Eiropas MVU neviendabīgums un daudzveidība. Šajā politikā ir jāņem vērā mikrouzņēmumu, ģimenes un “tradicionālo” uzņēmumu, sociālo uzņēmumu, brīvo profesiju, pašnodarbināto personu un visu citu tādu specifisku apakšgrupu īpašās vajadzības, kuru juridiskās formas un darbības modeļi ir visai atšķirīgi, lai varētu nodrošināt pienācīgu politikas pasākumu kopumu to izaugsmes veicināšanai.

1.7.2.

EESK ierosina Eiropas Komisijai novērtēt, vai pašreizējā MVU definīcija atbilst to neviendabīgumam, nozaru dinamikai, īpašajām iezīmēm un daudzveidībai pēdējo desmit gadu laikā (7). EESK aicina attiecībā uz MVU veidot redzamu, koordinētu un saskaņotu horizontālo politiku, pamatojoties uz daudzgadu rīcības plānu.

1.7.3.

ES MVU atbalsta instrumenti būtu jāpārtulko “uzņēmējdarbības valodā”, lai tie atbilstu savam mērķim veicināt izaugsmi un nodarbinātību. Lai tiktu galā ar atbalsta mehānismu konstatēto pārmērīgo sarežģītību, ir jāmeklē atbalsts un padoms MVU organizācijās, kuras vislabāk pārzina MVU vajadzības, lai ES MVU politika tiktu pausta “uzņēmējdarbības valodā”. Šajā saistībā MVU pašlaik rēķinās ar valstu sociālajiem partneriem kā nozīmīgu pozitīvu faktoru, kas pauž MVU viedokli par to, kā uzlabot MVU veicināšanas politiku, un aicina tos aktīvāk iesaistīties VRP veidošanā un īstenošanā. Tāpēc to loma, kā arī MVU apvienību, tirdzniecības un rūpniecības kameru un citu MVU starpniecības organizāciju loma būtu jāstiprina.

1.7.4.

ES MVU politikā galvenie centieni jāvelta tam, lai informētu MVU – un jo īpaši to vismazāk aizsargātās apakšgrupas, tādas kā mono- un mikrouzņēmumi, tradicionālie uzņēmumi ar mazu inovācijas potenciālu, uzņēmumi no attāliem reģioniem u. c. (8) – par pieejamo atbalstu. Ir jāuztur un jāpopularizē galvenie atbalsta tīkli, kā arī tie jāpadara MVU izmantošanai ērtāki un vispusīgāki. Eiropas Komisijai būtu rūpīgi jāapsver iespēja nodrošināt pašreizējo atbalsta tīklu koordināciju kopējā vienotu kontaktpunktu sistēmā, ņemot vērā stāvokli katrā dalībvalstī.

1.7.5.

Ir ļoti svarīgi, lai tiktu izveidota spēcīga vairāku ieinteresēto personu partnerība – MVU platformas – ar sociālajiem partneriem un publiskajām un privātajām ieinteresētajām personām, kas nodarbojas ar MVU problēmu risināšanu valsts un reģionālā līmenī. Lai pārvarētu komunikācijas plaisu starp MVU un ES atbalsta mehānismiem, ļoti svarīgi ir stiprināt mijiedarbību ar MVU organizācijām, kuras vislabāk pārzina MVU vajadzības, jo īpaši valsts un reģionālā līmenī. Tādējādi var arī nodrošināt jaunu un efektīvu kanālu saziņai ar MVU, izmantojot darba devēju organizāciju vietējās filiāles, tirdzniecības un ekonomikas kameras, MVU apvienības un profesionālās/nozaru organizācijas kā galvenos starpniekus, lai popularizētu un nodrošinātu pašreizējos atbalsta instrumentus.

1.7.6.

Vislabākie rezultāti attiecībā uz MVU tiek panākti tad, kad vietējās iestādes sadarbojas ar MVU organizācijām politikas izstrādāšanā un īstenošanā. Pašreizējā tendence – organizēt starpniecību galvenokārt saistībā ar bankām – nav labākais risinājums. Bankām vajadzētu būt finanšu starpniekiem, bet visos citos aspektos (politikas izstrādē, informācijas sniegšanā, veicināšanā u. c.) vairāk piemērotas ir MVU pārstāvošās organizācijas. Tāpēc EESK aicina Eiropas Komisiju izstrādāt pasākumus, ar ko atbalstīt MVU organizācijas MVU politikas īstenošanā un attiecīgās informācijas izplatīšanā MVU vidū, tostarp sniedzot tām finansiālu atbalstu.

1.7.7.

EESK aicina padarīt par juridiski saistošiem Mazās uzņēmējdarbības aktu un tajā noteiktos principus – “vispirms domāt par mazākajiem” un “vienreizējas iesniegšanas” (once only) principu. Tomēr “vienreizējas iesniegšanas” principa piemērošanā nedrīkst pārkāpt uzņemošo valstu tiesības pārbaudīt nepieciešamās juridiskās un profesionālās prasības attiecībā uz uzņēmējdarbības veikšanu. Partnerības princips būtu jāattiecina uz visām likumdošanas procedūrām, kuras tieši vai netieši skar mazos un vidējos uzņēmumus. Praksē tas nozīmē, ka visnotaļ ieteicamas ir MVU platformu ikgadējās sanāksmes gan ES, gan dalībvalstu līmenī.

2.1.

ES MVU atbalsta politika (9) ir vajadzīga tāpēc, ka atšķirībā no MVU citur pasaulē Eiropas MVU ir jāievēro noteikumi gan valsts, gan arī Eiropas līmenī – kas bieži tiek pieņemti bez reālas apspriešanās ar MVU pārstāvības organizācijām, pretrunā ar pieeju “vispirms domāt par mazākajiem”. Tas būtiski palielina pūles un izmaksas, kas vajadzīgas uzņēmējdarbības veikšanai, lai gan MVU cilvēkresursi un tehniskie resursi ir ierobežoti.

2.2.

Eiropas Komisija 2008. gadā ieviesa principu “vispirms domāt par mazākajiem” un “vienreizējas iesniegšanas” (once only) principu kā izšķirīgi svarīgu pasākumu, lai veicinātu konkurētspēju un uzlabotu uzņēmējdarbības apstākļus 23 miljoniem MVU Eiropā (10). EESK ir stingri atbalstījusi šos centienus (11), taču brīdina: ja SBA nebūs juridiski saistošs un visiem pārvaldības līmeņiem – ES, dalībvalstu un reģionu līmenim – nebūs pienākuma to piemērot, SBA joprojām būs tikai politiska deklarācija.

2.3.

SBA īstenošanu novērtēja un to atjaunināja 2011. gadā (12), un secinājumi par tā faktisko ietekmi nebija visai iepriecinoši un parādīja, ka ir jāpieliek lielākas pūles (13). EESK ir vairākkārt iesniegusi priekšlikumus MVU politikas efektivitātes uzlabošanai (14). Mūsdienās mazos un vidējos uzņēmumus ietekmē visi ES politikas pasākumi, tāpēc tiem ir vajadzīga patiesi horizontāla, redzama, saskaņota un konsekventa politika, kas tiktu izstrādāta un īstenota efektīvi un lietderīgi (15).

2.4.

MVU politikas pasākumos nav pienācīgi ņemtas vērā dažādu MVU kategoriju atšķirīgās vajadzības. Lai palielinātu to izstrādes un īstenošanas efektivitāti, ir nepieciešami būtiski informēšanas centieni ar mērķi precīzāk diferencēt to adresātus un mērķorientēti pielāgot piedāvātos risinājumus atbilstoši konkrētajām vajadzībām. Segmentācijas kritēriju pamatā varētu būt ne tikai lielums (piemēram, vispārēji, jo mazāks uzņēmums, jo grūtāk tam ir iegūt piekļuvi finansējumam un jo vairāk tam ir nepieciešami padomi, konsultācijas un darbaudzināšanas pakalpojumi), bet arī atrašanās vieta (pilsētās, mazpilsētās un attālos lauku apvidos), aprites cikla posms (darbības uzsākšana, darbības paplašināšana), nozare (rūpniecība, tirdzniecība, lauksaimniecība, tūrisms u. c.), utt.

2.5.

Jau ir veikts liels sagatavošanās darbs, lai pārskatītu SBA. Normatīvās atbilstības un izpildes programmā (REFIT) ir ietverta apņemšanās veikt tik vajadzīgos uzlabojumus ES tiesiskajā regulējumā un samazināt administratīvos šķēršļus. Spēkā esošo ES tiesību aktu apjoms gadu gaitā ir pieaudzis līdz 19 875 dokumentiem (16). No tiem 1 527 ietver noteikumus, kas attiecas uz MVU, galvenokārt šādās jomās: valsts atbalsts (343), konkurence (293), iekšējais tirgus (217), pētniecība un tehnoloģiju attīstība (133) un budžets (117).

2.6.

EESK jaunākie pētījumi rāda, ka neatkarīgi no daudzām sāktajām iniciatīvām ES MVU politika ir būtiski jāpārskata, lai dažādotu atbalsta pasākumus, vienkāršotu piemērojamos noteikumus un optimizētu saziņu un sadarbību ar MVU un MVU organizācijām, lai efektīvi ņemtu vērā MVU daudzveidību un atšķirīgās vajadzības. Īstenojot ES politikas pasākumus un tiesību aktus, īpaši tos, kuri ietekmē MVU, ievērojami pieaug reģionu un teritoriju loma (17).

3.1.

MVU saskaras ar aizvien nopietnākām dažāda veida problēmām:

3.2.

MVU ir ļoti neviendabīga un daudzveidīga grupa. Tie var atšķirties atkarībā no to lieluma, dzīves cikla posma, atrašanās vietas, īpašumtiesību veida, darbības jomas u. c., un to vajadzības pēc atbalsta ir atšķirīgas atkarībā no tā, kurā segmentā attiecīgais MVU atrodas. Īpašu grupu, kam ir vajadzīga sevišķa attieksme, veido “monouzņēmēji” (gandrīz 50 % no visiem MVU), kas ir gandrīz izslēgti no atbalsta pasākumu darbības jomas. Lai palīdzētu šai visneaizsargātākajai MVU grupai attīstīties un gūt panākumus, būtu pienācīgi jārisina arī jautājumi, kas saistīti ar viltus pašnodarbinātību.

3.3.

Šajā kontekstā veicināšanas politikas izstrāde, kas pamatojas vienīgi uz atbalstīto uzņēmumu lielumu, varētu būt novecojusi un pārāk vispārīga un neņemt vērā MVU dažādo grupu atšķirīgās vajadzības. EESK savos atzinumos ir pastāvīgi uzsvērusi vajadzību pēc mērķtiecīgākas un precīzāk formulētas MVU veicināšanas politikas Eiropā (18), kā arī vajadzību pārskatīt MVU definīciju, lai labāk atspoguļotu MVU daudzveidību un atšķirības starp dalībvalstīm (19). EESK aicina Komisiju uzsākt apspriešanos par MVU definīciju. Tai vajadzētu ietvert novērtējumu par to, kā definīcija tiek piemērota MVU politikas pasākumu īstenošanā attiecībā uz mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

3.4.1.

MVU atbalsta instrumenti ir jānovērtē, ņemot vērā to faktisko ietekmi uz MVU situācijas uzlabošanos un ja tie jo īpaši atbilst principiem, kas izklāstīti SBA. EESK uzskata, ka ir vajadzīgs ES līdzekļu ieguldīšanas efektivitātes un lietderības kvalitatīvs un padziļināts novērtējums, kā arī pastiprināti dalībvalstu centieni īstenot principu “vispirms domāt par mazākajiem” un “vienreizējas iesniegšanas” principu valsts un reģionālā līmenī, kam vajadzētu būt obligātam visos līmeņos (20).

3.4.2.

Princips “vispirms domāt par mazākajiem” un SBA principi Junkera plānā nav skaidri norādīti. Tie ir zināmā mērā redzami programmās “Apvārsnis 2020” un COSME, taču tie būtu labāk jāīsteno praksē. EESK aicina ES politikas veidotājus apsvērt SBA principus visos ES tiesību aktos, kuriem varētu būt tieša vai netieša ietekme uz MVU.

3.4.3.

Kredīta izmaksas un celtniecības un nomas izmaksas pēdējos gados krīzes dēļ ir samazinājušās. Kopā ar dažiem jauniem, konkrētiem mērķiem paredzētiem instrumentiem tas rada labas iespējas jaunuzņēmumiem, taču atbalsts izvērses posmā esošiem uzņēmumiem joprojām ir nepietiekams. Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē EK jauno iniciatīvu, lai šo problēmu atrisinātu (21).

3.4.4.

Banku aizdevumi joprojām ir MVU galvenais finansējuma avots, taču banku finansējums daudziem MVU joprojām nav viegli pieejams, jo banku bilances ir vājas, ECB monetārās politikas transmisija dažās valstīs nav veikta un garantijām ir noteiktas salīdzinoši augstas prasību barjeras. Aizvien svarīgāks kļūst uz tirgu bāzēts finansējums, izmantojot privātā kapitāla fondus, riska kapitālu, emitētās obligācijas un kapitāla instrumentus specializētos tirgus segmentos, kā arī kolektīvo finansēšanu, tomēr lielākā daļa MVU joprojām nav gatava šīs iespējas izmantot (22). Tiem ir vajadzīgi atbilstīgi norādījumi par laika plānošanu, sīki izstrādāta informācija un atbalsts, lai varētu tās izpētīt. Saskaņā ar EESK veikto aptauju ārkārtīgi liela daļa MVU nav informēta par iespējām saņemt atbalstu no ESI fondu dotāciju shēmām vai iegūt finansējumu no ES fondu atbalstīta ieguldījumu fonda.

3.4.5.

Ekspresaptaujas rezultāti rāda, ka atbalsta instrumentu mērķis un prioritātes ne vienmēr atbilst MVU prioritārajām vajadzībām (23), un viens no galvenajiem iemesliem ir starp dalībvalstīm joprojām pastāvošo būtisko atšķirību neatzīšana. Piemēram, piekļuvi jauniem tirgiem kā nopietnāko problēmu MVU galvenokārt norāda Dienvideiropas uzņēmumi, savukārt lielāko atbalstu, lai uzlabotu piekļuvi tirgiem, tostarp starptautiskajiem, saņem uzņēmumi no Ziemeļeiropas. Tas skaidri parāda, ka MVU vajadzības ir īpaši atšķirīgas valstu līmenī, raisot jautājumu, vai Eiropas mēroga instrumenti nebūtu jāizstrādā detalizētāk. Šis viedoklis ir pilnīgi atbalstīts arī gada ziņojumā par Eiropas MVU 2014. un 2015. gadā (24), saskaņā ar kuru zemākie rādītāji ir galvenokārt valstu grupai no Dienvideiropas. Šīs valstis ziņo par ārkārtīgi zemiem projektu panākumu rādītājiem, tostarp programmas “Apvārsnis 2020” MVU komponentā (25).

3.4.6.

Lielās cerības saistībā ar MVU sūtņa darbību diemžēl līdz šim vēl nav attaisnojušās. Tikai daži MVU pārstāvji zina, kas viņu valstī veic šo funkciju. Vairums MVU norāda, ka MVU sūtnis pilda tikai protokola un ceremoniālās funkcijas, nevis pienākumus, kas saistīti ar reāliem MVU veicināšanas pasākumiem. Lai gan šā tīkla pamatmērķis ir nodrošināt saskarni starp Eiropas Komisiju un valsts iestādēm un efektīvi atbalstīt MVU intereses valsts iestādēs un tiesību aktos, MVU vēlas saņemt reālus padomus un informāciju par ES politiku sadarbībā ar MVU organizācijām.

3.4.7.

Uzņēmējdarbības veicināšana ir saistīta ar atbilstošu nosacījumu izveidi, lai palielinātu to jaunuzņēmumu un jaunu uzņēmumu īpatsvaru, kuri izdzīvo un gūst panākumus, palīdzētu jauniem uzņēmumiem palielināt konkurētspēju un augt ātrāk un efektīvāk, kā arī uzlabotu maksātnespējas procedūras un uzņēmumu nodošanas attīstību un nostiprināšanu (26). Daudz jau ir izdarīts, lai reģistrācijas tehnoloģiju un procedūru Eiropas Savienībā padarītu vienkāršāku, tomēr ir jādara vairāk, lai sasniegtu arī otro un trešo mērķi. “Otrās iespējas” princips ir vērtēts kā visvājāk īstenotais visās dalībvalstīs, un pat Eiropas Komisija neslēdz līgumus ar uzņēmējiem, kuri ir cietuši neveiksmi.

3.4.8.

Turklāt likvidācijas (gan maksātnespējas, gan arī brīvprātīgas darbības izbeigšanas gadījumā), kā arī pārstrukturēšanas un mantošanas procedūras tikai procesuālā ziņā vien daudzās valstīs ir sarežģītas. EESK uzsver, ka ir nepieciešams vienkāršot un saskaņot maksātnespējas tiesību aktus (27)

3.4.9.

Sabiedriskajā uzklausīšanā un nesenajos EESK pētījumos arī sniegts svarīgs ieskats galvenajās problēmās, ar kurām ES MVU saskaras visās galvenajās prioritārajās jomās.

—

ar MVU saistīto, REFIT programmā paredzēto atbrīvojuma/vienkāršošanas iniciatīvu skaits ir ierobežots,

—

novecojusī MVU definīcija joprojām nav pārskatīta,

—

MVU testu dalībvalstis piemēro daļēji un nevienmērīgi, jo tas joprojām nav obligāts,

—

sabiedriskās apspriešanas par ietekmes novērtējumiem un ceļvežiem kavē iestāžu birokrātiskā pieeja un tas, ka tie nav pieejami visās ES valodās,

—

visi MVU norāda uz korupciju un neefektīvu valsts pārvaldi kā nopietnām problēmām, kuras ļoti nelabvēlīgi ietekmē to uzņēmējdarbību,

—

vairākās dalībvalstīs maksājumu kavējumi no publiskās pārvaldes iestāžu un lielo klientu puses joprojām ir apgrūtinoša tendence, neraugoties uz stingrāku prasību ieviešanu saistībā ar Maksājumu kavējumu direktīvas pārskatīšanu (28).

—

uzņēmējdarbība vēl aizvien nav konsekventi iekļauta vairuma dalībvalstu izglītības sistēmās,

—

skolotāju apmācība uzņēmējdarbības jomā ir neregulāra un galvenokārt veikta saistībā ar individuāliem projektiem – ir maz Eiropas mēroga iniciatīvu šajā jomā (29),

—

lai arī jaunatnes programmas, kas vērstas uz uzņēmējdarbību, ir veiksmīgas, tomēr pastāv risks, ka tās var novirzīties no sākotnējā uzņēmējdarbības veicināšanas mērķa,

—

reklāmas kampaņām, tādām kā Eiropas MVU nedēļa, ir maza ietekme uz to, lai mudinātu dalībniekus nopietni apsvērt iespēju kļūt par uzņēmējiem,

—

darbības sākšanas izmaksas vēl aizvien trīs reizes pārsniedz noteikto kritēriju.

—

tas, ka vienotā tirgus izveide vēl nav pabeigta, kavē MVU piekļuvi tirgiem, tostarp attiecībā uz pārrobežu pakalpojumu sniegšanu,

—

sarežģītas administratīvās procedūras un augstas eksporta/importa piegādes izmaksas,

—

MVU internacionalizācijas atbalsta shēmām trūkst individuālas pieejas,

—

standarti un intelektuālā īpašuma tiesības MVU joprojām nešķiet pievilcīgas, jo MVU nav pienācīgi informēti par to sniegtajām priekšrocībām, izmaksas ir augstas un noteikumi pārāk sarežģīti.

—

tipiskais finansēšanas modelis ir banku aizdevumi, nākamie – daudz retāk lietotie – ir dotācijas un finanšu instrumentu atbalsts,

—

dotācijas nav pakārtotas tirgus faktoriem un nav pielāgotas konkrētām MVU apakšgrupām, un to politikas orientācija reti atbilst MVU vajadzībām,

—

finanšu instrumenti ir labāk piemēroti mazo un vidējo uzņēmumu tūlītējas vajadzības pēc apgrozāmā kapitāla. Diemžēl par tiem ir labi informēta ļoti neliela daļa MVU, individuāli pielāgota pieeja to piemērošanai izpaužas reti, to nodrošināšana ir lielā mērā ir atkarīga no efektīvas sadarbības starp finanšu iestādēm, starpniekiem un galīgajiem saņēmējiem, un trūkst datu un analīzes par to faktisko ietekmi; lielāka papildināmība un sinerģija starp esošajiem instrumentiem un dalībniekiem reģionālā, valstu un starptautiskā līmenī, tostarp, efektīvāku finanšu instrumentu – piemēram, pretgarantiju – veicināšana,

—

neraugoties uz būtisko progresu, kas panākts, nodrošinot inovatīvus, ar aizdevumiem nesaistītus finansēšanas kanālus, tādus kā privātais kapitāls, riska kapitāls u. c., tie joprojām ir samērā maz attīstīti lielākajā daļā dalībvalstu (30),

—

ievērojama daļa MVU baidās pieteikties uz Eiropas programmu finanšu instrumentiem, jo “saņemt finansējumu šķiet pārāk sarežģīti”.

—

lai gan programma “Apvārsnis 2020” piešķir īpašu finansējumu MVU, tā nevar atrisināt visas MVU problēmas, kas saistītas ar piekļuvi riska finansējumam inovācijas vajadzībām, un diemžēl ir maz projektu no visjaunākajām dalībvalstīm,

—

joprojām nepietiekama MVU interese par programmu grūti izpildāmu un netaisnīgu atbilstības un pieteikšanās noteikumu dēļ,

—

spēkā esošie noteikumi var atturēt MVU no dalības dzīvotspējīgos konsorcijos ar mērķi īstenot novatoriskus projektus,

—

izmaksas MVU, kas saistītas ar pieteikšanos EK izveidotiem brīvprātīgiem instrumentiem (31), joprojām ir salīdzinoši augstas, tāpēc tikai ierobežots skaits uzņēmumu tos var izmantot.

—

sniegtās informācijas kvalitāte joprojām neatbilst gaidītajai,

—

struktūra, saturs un uzbūve nav īpaši ērti lietotājiem,

—

informācijas sniegšanas pieeja bieži vien ir birokrātiska,

—

bieža parādība ir valodas barjera, jo informāciju galvenokārt sniedz tikai angļu valodā.

3.5.1.

Konsekvences labad MVU veicināšanas politikās ir jāņem vērā MVU daudzveidība, vācot mikrodatus un veicot analīzes mikroekonomikas līmenī. Tas ir vienīgais veids, kā uzlabot izpratni par MVU atšķirīgajām vajadzībām atbilstoši to īpatnībām.

3.5.2.

Pašlaik Eiropas banku un kapitāla tirgi joprojām ir sadrumstaloti. Šīs problēmas risināšanai sākto kapitāla tirgu savienības projektu var īstenot tikai tādā gadījumā, ja tas ir saskaņots ar citām MVU atbalsta politikas jomām. Ierobežotās zināšanas un izpratne par dažādajiem finanšu instrumentiem, kāda ir vairumam MVU, kavēs kapitāla tirgu savienības izveidi. Šā iemesla dēļ MVU atbalstā būtu jāietver ilgtspējīgas ilgtermiņa finansēšanas pieejas ieviešana un izpratnes veidošana par dažādajiem instrumentiem, papildināmības iespējām, kā arī priekšrocībām un riskiem, kas saistīti ar dažādiem instrumentiem.

3.5.3.

Visbiežāk attiecības starp īpašnieku, vadību un darbiniekiem mazajos un vidējos uzņēmumos ir ciešākas nekā lielos uzņēmumos, un sociālais dialogs tāpēc jebkurā gadījumā ir izdevīgs, jo ar to tiek likti pamati darbaspēka ieinteresētībai un motivācijai, kā arī augstas kvalitātes darbvietām. Lai šāda situācija sniegtu ieguvumu visām ieinteresētajām personām un lai veicinātu sociālā kapitāla uzkrāšanu MVU iekšienē, būtu jāsniedz sistemātisks atbalsts MVU, lai palielinātu informētību par to, cik svarīga nozīme ir sociālajam dialogam, veselībai un drošībai, darba apstākļiem, inovatīvām darba organizācijas formām, mācībām darbavietā un prasmju attīstībai. Šajā sakarā būtiska nozīme ir sociālajiem partneriem un nevalstiskajām organizācijām.

—

izvairīties no pārmērīgas reglamentēšanas, skaidrāk iztulkojot ES tiesību aktus, ieviešot sistēmas ar mērķi risināt ar šādiem tekstiem saistītus strīdus un nepareizas interpretācijas gadījumus un izstrādājot “MVU draudzīgas norādes” un rokasgrāmatu, kurā apkopota un izskaidrota MVU būtiska informācija,

—

noteikt, ka attiecībā uz jauniem tiesību aktu priekšlikumiem MVU tests ir obligāts, un garantēt tā efektīvu īstenošanu visās dalībvalstīs un sistemātiski Eiropas Komisijas dienestos (32),

—

nodrošināt MVU un to organizāciju strukturētu efektīvāku iesaisti jaunu tiesību aktu ietekmes novērtējumos, vienkāršojot to formātu un saturu un nodrošinot informācijas pieejamību visās ES valodās, un novērtēt ietekmi uz dažādām MVU grupām,

—

regulāri veikt pilnīgu pārbaudi par ES tiesību aktu atbilstību ES politikai,

—

efektīvāk iekļaut (nosakot kā obligātu) MVU valsts un reģionālās organizācijas kā partnerus starpiestāžu debatēs par jauniem tiesību aktiem, kas attiecas uz MVU,

—

nodrošināt REFIT programmā paredzēto, ar MVU uzliktā sloga samazināšanu saistīto rezultātu efektīvu uzraudzību.

—

atbalstīt ES, valstu un reģionālo MVU organizāciju darbu uzņēmumu informēšanā, apmācības un darbaudzināšanas/konsultēšanas pakalpojumu nodrošināšanā,

—

paplašināt pašreizējo instrumentu klāstu, lai veicinātu uzņēmēju domāšanas veida nostiprināšanos jauniešu vidū, un nodrošināt, ka atbalsta programmas joprojām ir vērstas uz svarīgāko uzņēmējdarbības prasmju attīstību,

—

ieviest uzņēmējdarbības priekšmetu kā mācību programmas sastāvdaļu visos izglītības līmeņos (33),

—

turpināt vienkāršot un samazināt darbības sākšanas procedūru izmaksas, atvieglot piekļuvi finansējumam un motivēt vairāk cilvēku censties sākt uzņēmējdarbību,

—

nodrošināt vienkāršas un vieglas uzņēmumu nodošanas un likvidācijas procedūras, kā arī otrās iespējas risinājumus.

—

neierobežojot darba ņēmēju un patērētāju tiesības, optimizēt vienotā tirgus darbību, lai novērstu pārmērīgu reglamentēšanu, nepiemērošanu un citas dalībvalstu prakses, kas kropļo konkurenci,

—

uzlabot pašreizējo internacionalizācijas atbalsta tīklu atpazīstamību, veicinot labāku sadarbību ar MVU organizācijām valsts un reģionālā līmenī,

—

nodrošināt rīkus, kas palīdz MVU piedalīties izstādēs, forumos un gadatirgos ārvalstīs,

—

rosināt centienus radīt valstu un reģionālās MVU nozaru kopas ar garantētas kvalitātes sertifikātu,

—

tālāk samazināt MVU izmaksas saistībā standartiem un intelektuālā īpašuma tiesībām un veicināt to labvēlīgo ietekmi uz konkurētspēju.

—

samazināt formalitātes, uzraudzību un kontroli līdz absolūti nepieciešamajam minimumam – obligāti ieviest “vienreizējas iesniegšanas” principu, izmantot elektroniskās veidlapas, vienkāršot “de minimis” piemērošanu,

—

izstrādāt uz dotācijām bāzētas programmas, pamatojoties uz MVU vajadzību rūpīgu novērtējumu, lai izvairītos no nevēlamās prakses īstenot projektus tikai ar mērķi iegūt neatmaksājamu finansējumu bez jebkādas uzņēmējdarbības attīstības stratēģijas,

—

stiprināt sadarbību starp EIF, finanšu starpniekiem un MVU organizācijām ar mērķi izstrādāt augsti efektīvus finanšu instrumentus, kas atbilst MVU vajadzībām pēc apgrozāmā kapitāla, aizdevumiem un garantijām un sniegt ietekmes novērtējumu, kas izstrādāts, izmantojot kvantitatīvos rādītājus,

—

izveidot pilnībā diversificētu piedāvājumu, kurā iekļauti īpaši pielāgoti un inovatīvi atbalsta pasākumi, lai efektīvi sasniegtu MVU neviendabīgo grupu (34),

—

sniegt atbalstu MVU, kuri ir sagatavoti obligāciju un pašu kapitāla instrumentu emitēšanai specializētos tirgus segmentos,

—

piešķirt COSME Aizdevumu garantiju instrumentam atbilstīgus resursus, lai tas varētu sasniegt izvirzītos mērķus, ņemot vērā Brexit finansiālo ietekmi,

—

izpētīt veidus, kā stiprināt novatoriskus, ar aizdevumiem nesaistītus finansēšanas kanālus, tādus kā privātais kapitāls, riska kapitāls, komerceņģeļi un kolektīvā finansēšana, un efektīvi izmantot garantiju iestāžu atbalstu.

—

nodrošināt instrumentus, kas uzlabo MVU piekļuvi riska kapitālam, lai ieviestu inovācijas,

—

atbalstīt sadarbību starp MVU un pētniecības un izglītības iestādēm un veicināt informācijas apmaiņu to starpā,

—

radīt labvēlīgus apstākļus dzīvotspējīgu konsorciju izveidei, kuros galvenā ietekme ir MVU un to novatoriskajām, uz tirgu vērstajām idejām,

—

ar darbaudzināšanas/konsultēšanas palīdzību atbalstīt MVU konkurētspēju, lai: nodrošinātu spēju veidošanu un tehnisko palīdzību; izplatītu paraugpraksi; atbalstītu sadarbību starp MVU organizācijām.

—

atbalstīt ES, valstu un reģionālās MVU organizācijas kā svarīgāko “smaguma centru”, ieviešot stratēģijas to spējas veidošanai un īstenojot daudzlīmeņu un daudzfaktoru pārvaldības principu ES, valstu un reģionālā līmenī un to piemērojot likumdošanas procesā,

—

apsvērt iespēju izveidot skaidru un lietotājiem ērtu portālu, kurā apvienotas visas MVU atbalsta iniciatīvas – ar bagātīgu e-saturu, ierobežotu tālākvirzīšanu, saprotamā valodā.

—

pielāgot profesionālās izglītības sistēmas darba tirgus prasībām; izveidot darba tirgus vajadzību uzraudzības un prognozēšanas sistēmas,

—

palielināt atbalstu dalībvalstīm, lai veicinātu MVU iesaistīšanu māceklības shēmās,

—

atbalstīt īstermiņa mācību programmas; veicināt sadarbību starp darba devēju asociācijām un izglītības iestādēm.

13.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 345/25

Ziņotājs:

Antonello PEZZINI

Līdzziņotājs:

Hannes LEO

1.1.

Eiropas ekonomikā arvien lielāka nozīme ir jaunradei un inovācijai. Eiropā nozares, kurās liela nozīme ir intelektuālā īpašuma tiesībām, nodrošina 39 % no Eiropas Savienības IKP un 26 % darbvietu (1). EESK uzskata, ka uzņēmumiem ir vajadzīga virkne nosacījumu, kas veicina inovāciju, ieguldījumus un nodarbinātību.

1.2.

ANO (2) un ESAO aplēses liecina, ka viltotās preces veido 5–7 % (ANO) vai līdz 2,5 % (ESAO) no visa pasaules tirdzniecības apjoma. Lielākā daļa no Eiropā apritē esošajām viltotajām precēm ir ražotas ārpus Eiropas Savienības, bet to ražošanas apjoms pieaug arī dalībvalstīs. Internets lielā mērā ir atvieglojis un masveidā palielinājis viltotu preču pārdošanas iespējas tiešsaistē, taču kriminālvajāšanas risks par šādiem pārkāpumiem joprojām ir ļoti mazs.

1.3.

Preču viltotāji izmanto gan to, ka muitas kontroles efektivitāte nozīmīgos vienotā tirgus ieejas punktos ir atšķirīga, gan to, ka ES noteikumu un standartu piemērošana dalībvalstīs ir sadrumstalota un atšķirīga, atvieglojot iekļūšanu Eiropas Savienībā tādiem ražojumiem, kas apdraud patērētāju veselību, sabiedrības drošību un drošumu un uzņēmumu konkurētspēju.

1.4.

Tādēļ pilnībā funkcionējošai un sadarbspējīgai muitas savienībai ir jānodrošina jaunās, ar muitas kodeksu ieviestās sistēmas efektīva darbība, aizsargājot uzņēmumus no negodīgas konkurences, it īpaši no globālās viltotu un pirātisku preču ražošanas, un tas ir jādara ne tikai uzņēmumu interesēs, bet arī tādēļ, ka šāda ražošana tieši ietekmē gan veselību, drošību un drošumu, gan ekonomikas izaugsmi visā pasaulē.

1.5.

Tā kā nodalāmi divi viltošanas veidi – “viltošana” kā intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, proti, tikai negodīgas konkurences izpausme, kas neapdraud drošību un sabiedrības veselību, un “noziedzīga rakstura viltošana” kā Medicīnisko noziegumu konvencijā (3) definēts krimināls nodarījums –, EESK uzskata, ka preču viltošanas un pirātisma likvidēšanai jābūt vienai no svarīgākajām ES prioritātēm, ne tikai lai nodrošinātu pasaules brīvās tirdzniecības veselīgu izaugsmi bez protekcionisma, bet arī tādēļ, ka vērojama ar viltoto un pirātisko izstrādājumu tirdzniecību saistītās organizētās noziedzības profesionalizācija un tiek radīti draudi patērētājiem. Tas arī nozīmē, ka varētu paredzēt atbilstošu kriminālprocesu sākšanu, lai atturētu no šādām “noziedzīga rakstura viltošanas” darbībām.

1.6.

Lai samazinātu viltoto un pirātisko preču arvien lielākā apjoma negatīvo ietekmi tirgū, sektoru, valstu, Eiropas un daudzpusējā līmenī ir jāveic pasākumi ar mērķi novērst:

1.7.

EESK ir pārliecināta, ka ir vajadzīgas visu publiskā un privātā sektora dalībnieku kopīgas pūles, lai noteiktu un īstenotu kopīgu saskaņotu pasākumu stratēģiju ar mērķi novērst, atklāt un apkarot šo parādību, balstoties uz atbilstīgiem vienotiem tehniskajiem noteikumiem un tiesisko regulējumu.

1.8.

Tomēr EESK uzskata, ka iniciatīva pirmām kārtām ir jāuzņemas ES privātajam sektoram, ko veido šīs problēmas visvairāk skartās nozares un pakalpojumu sniedzēji – kā arī visai vērtības ķēdei, iesaistoties tiesību turētājiem un MVU –, bet Eiropas Komisijai ir jāatjaunina tiesiskais regulējums intelektuālā īpašuma tiesību jomā, lai modernizētu spēkā esošos noteikumus un pielāgotu Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs pašlaik pieejamās krimināltiesiskās iespējas. Visiem kopā tiem būtu jārada spēcīgs vienots impulss, sākot no avota, cauri visai piegādes ķēdei, apzinot sadarbspējīgus mehānismus starptautiskajai sadarbībai un piegādātāju/klientu uzraudzībai, lai līdz minimumam samazinātu viltojumu risku piegādes ķēdē.

1.9.

EESK uzskata, ka noteiktākai vienotai privātā sektora rīcībai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu gan efektīvas partnerības ar interneta vietņu nodrošinātājiem, satura veidotājiem, zīmolu īpašniekiem, elektronisko maksājumu operatoriem, reklāmdevējiem/reklāmas tīkliem un interneta domēnu reģistriem, gan brīvprātīgus memorandus par vienotu rīcību, kas ļauj strauji pielāgoties pēkšņām tirgus pārmaiņām.

1.10.

Privātā sektora īstenoti efektīvi veicināšanas pasākumi būtu jāpapildina ar šādiem publiskiem pasākumiem:

1.11.

EESK uzskata, ka Eiropas viltojumu apkarošanas kampaņa, tostarp Eiropas Viltojumu apkarošanas dienas pasākumi un īpaša uzticības tālruņa līnija, būtu jāfinansē, pievēršot uzmanību:

1.12.

EESK uzskata, ka būtiska ir dažādu Eiropas Komisijas dienestu darba ciešāka koordinēšana ar šajā jautājumā iesaistīto Eiropas aģentūru un dalībvalstīs esošo sadarbības partneru darbu. Tas panākams, piešķirot pietiekamus līdzekļus sadarbībai visā Eiropā un cenšoties radīt īstu sadarbības kultūru. Šo mērķi efektīvi palīdzētu sasniegt centrālas viltojumu apkarošanas darba grupas izveide uz atbilstošu laikposmu.

1.13.

EESK mudina Padomi un EP steidzami pārliecināt Eiropas Komisiju:

2.1.

Definējot šā atzinuma tematu, ir jānorāda uz viltojumu jēdzieniem, kas minēti Regulā (ES) Nr. 608/2013. Elektroniskais un digitālais pirātisms, kā arī IT programmatūras vai nelegālu datņu tirdzniecība un izplatīšana, pārkāpjot attiecīgos intelektuālā īpašuma tiesību aktus, netiek aplūkota šajā atzinumā, jo ir cieši saistīta ar digitalizācijas programmu, saistībā ar kuru EESK ir izveidojusi īpašu pastāvīgo izpētes grupu.

2.2.

Viltojumu izplatības apmēra noteikšana ir sarežģīts uzdevums, jo, kā jau visās nelegālo darbību jomās, pieejamie dati pārāk daudz balstīti uz aplēsēm un aptuveniem aprēķiniem, ņemot vērā, ka viltojumu kanālus galvenokārt kontrolē noziedzīgās organizācijas, kas ātri apjautušas šāda veida nelikumīgas darbības milzīgo potenciālu un to, ka risks tikt pieķertam ir minimāls.

2.3.

Pēdējos gados viltoto preču veidi ir savairojušies tādos apmēros, ka pašlaik nav tādu preču, ko nevar atdarināt un pārdot – kopēts tiek viss, sākot ar apģērba piederumiem un beidzot ar mehāniskām detaļām un instrumentiem, celtniecības materiāliem un aprīkojumu, juvelierizstrādājumiem, apaviem, dizaina objektiem, rotaļlietām, kosmētiku un zālēm, un šķiet, ka viltotas preces pilntiesīgi veido paralēlu nozari, reālu konkurentu, ar kuru uzņēmumiem ir jācīnās pašiem un no kura tiem ir jāaizsargā sava tirgus daļa.

2.4.

Atvieglotās iegādes iespējas bieži nozīmē to, ka patērētāji izvēlas viltotas preces, un tas nopietni ietekmē uzņēmumus, it īpaši MVU; e-komercija un tiešsaistes izpārdošanas, kas tiek slikti regulētas un ir grūti kontrolējamas, ir efektīvs un drošs veids, kā izveidot plašu klientu bāzi un tirgot lētas viltotas preces.

2.5.

Viltošanai pašlaik jau ir būtiska loma organizētās noziedzības finansēšanā un tā ir viens no nozīmīgākajiem organizētās noziedzības finanšu avotiem. Pēc noziedzīgo organizāciju iesaistīšanās viltotu preču ražošanā ir krasi audzis profesionalitātes līmenis: organizētie noziedznieki ir attīstījuši tīklus, kas viņiem vajadzīgi, lai pasaules mērogā optimizētu sasniegtos rezultātus.

2.6.

Viltotu preču ražošanu parasti uzskata par ārēju parādību – muitas statistika skaidri liecina, ka lielākā daļa valstu, no kurām ieved viltotās preces, nav ES dalībvalstis. Ķīna, kas gan ir paudusi vislielāko apņēmību izskaust viltošanu, joprojām ir viena no nozares galvenajām dalībniecēm.

2.7.

Interneta uzplaukums ir radījis jaunus viltoto preču izplatīšanas kanālus ar zemu pārdevēja risku, jo ir grūti izvirzīt apsūdzības pret starpniekiem vērtības ķēdē. Visā vērtības ķēdē ir nepieciešama pastiprināta sadarbība, lai efektīvi apkarotu viltotu preču tirdzniecību tiešsaistē.

2.8.

Eiropā nozares, kurās liela nozīme ir intelektuālā īpašuma tiesībām, nodrošina 39 % no Eiropas Savienības IKP un 26 % darbvietu (5). Saskaņā ar nesen veiktiem pētījumiem (6) viltotās preces veido 5 līdz 7 % no pasaules tirdzniecības apjoma, naudas izteiksmē sasniedzot aptuveni 600 miljardus euro gadā, bet ESAO (7) norāda, ka ievesto viltoto preču apjoms 2013. gadā bija 2,5 % no starptautiskās tirdzniecības apjoma, attiecīgi 338 miljardi euro, un lēš, ka līdz pat 5 % Eiropas Savienībā ievesto preču 85 miljardu euro apmērā ir viltotas vai pirātiskas, neskaitot tās, kuras ražo un tirgo vienā dalībvalstī, un tās, kuras iegādātas internetā un veicot netiešu saimniecisku darbību.

2.9.

Citi starptautiski 2017. gada statistikas dati (8) liecina, ka globālās tirdzniecības ar viltotām un pirātiskajām precēm apjoms katru gadu sasniedz no 923 miljardiem līdz 1,13 triljoniem USD.

2.10.

Pieaug viltoto preču ražošanas apjomi dalībvalstīs, tostarp lielā mērogā, jo viltoto preču ražotāji cenšas apiet muitas kontroles uz ES ārējām robežām.

2.11.

Viltotu un pirātisku izstrādājumu laišana tirgū rada milzīgu kaitējumu ekonomikai, atvieglojot “pagrīdes ekonomikas” attīstību; šī ekonomika atņem (9) valdībām ienākumus, kuri ir vajadzīgi būtiski svarīgu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai, un uzliek lielāku slogu nodokļu maksātājiem, kā arī izraisa darbvietu skaita regulāru samazināšanos.

2.12.

Eiropas Savienībā viltoto preču ražošana izraisa aptuveni 800 000 darbvietu zudumu gadā un rada nodokļu ieņēmumu, tostarp PVN un akcīzes nodokļu, zaudējumus aptuveni 14,3 miljardu euro apmērā (10).

2.13.

Eiropas Parlaments ir pieņēmis virkni rezolūciju par šo tematu, proti, 2015. gada 9. jūnija rezolūciju (11), kurā tas ieteica līdz ar citiem pasākumiem īstenot pieeju, kas apvieno visus tirgus dalībniekus cīņā pret viltošanu, palielinot patērētāju informētību un sniedzot viņiem vairāk informācijas, attīstot jaunus tirdzniecības modeļus, uzlabojot MVU aizsardzības mehānismus, veicinot interešu konverģenci starp dalībvalstīm un trešām valstīm un vairāk izmantojot Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) savāktos datus.

2.14.

Padome 2013. gada 19. martā pieņēma rezolūciju par ES Muitas rīcības plānu 2013.–2017. gadam, lai cīnītos pret intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, un minētajā dokumentā izvirzīja skaidrus mērķus, paredzot piemērotus līdzekļus un nosakot rezultātu un darbības rādītājus saskaņā ar skaidri formulētu ceļvedi attiecībā uz:

2.15.

Padomes 2017. gada 18. maija secinājumos par ES prioritāšu noteikšanu cīņai pret organizētu un smagu starptautisku noziedzību laikposmā no 2018. līdz 2021. gadam norādīts, ka “noziedzīgie tirgi ir aizvien sarežģītāki un dinamiskāki (..). (..) īpaša uzmanība būtu jāpievērš nelikumīgu preču un pakalpojumu, tostarp viltotu preču, tirdzniecībai tiešsaistē”.

3.1.

Muitas statistikas dati skaidri liecina, ka vairums valstu, no kurām ieved viltotās preces, nav ES dalībvalstis un ka lielākās viltoto preču ražotājvalstis ir ne tikai Ķīna un Honkonga, bet arī citas Āzijas valstis, kuras ir specializējušās konkrētās jomās: Indija – farmaceitisko preču ražošanā, Ēģipte – pārtikas produktu ražošanā un Turcija – smaržu, kosmētikas un apavu ražošanā, tāpat arī Malaizija, Baltkrievija, Apvienotie Arābu Emirāti, Indonēzija, Taizeme un Filipīnas.

3.2.

ES muitas statistikas dati 2014. gadā liecināja, ka vairāk nekā 66 % no viltotajiem tekstilizstrādājumiem un apģērbiem tika ievesti no valstīm, kas nav ES dalībvalstis.

3.3.

Īpaši svarīga loma ir tranzīta punktiem preču transportēšanai no Āzijas uz Eiropu, jo tie darbojas kā centrālās zonas preču konteineru pārvadāšanai 3 000 brīvo zonu tīklā, kas atrodas 135 dažādās valstīs. Šīs zonas tiek izmantotas kā vietas, kur tiek veikta konteineru satura apmaiņa, dokumentēšana un pārmarķēšana.

3.4.

Vēl viens faktors, kas jāņem vērā, ir viltoto un pirātisko preču ražošanas apjoma ievērojamais pieaugums uz vietas – Eiropas Savienībā; šī darbība saskaņā ar Eiropola datiem kļūst arvien ienesīgāka organizētās noziedzības pārstāvjiem, ietver daudz mazāku risku un ir saistīta ar citiem noziedzības veidiem, piemēram, krāpniecību, dokumentu viltošanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un cilvēku tirdzniecību.

3.5.

Līdz ar viltoto un pirātisko preču ražotņu pārvietošanu uz Eiropas Savienību, samazinoties pārvadāšanas izmaksām un pārtveršanas riskam, kā arī attīstoties labi organizētiem noziedzīgiem tīkliem ar atbilstīgiem resursiem, šķiet, rodas jauns modelis: sagaidāmā Tanger Med brīvās zonas paplašināšanās Marokā, tikai 15 km attālumā no ES, varētu nodrošināt noziedzīgajiem tīkliem papildu iespējas laist Eiropas tirgū lielāku viltoto preču daudzumu.

3.6.

Valstis, kuru uzņēmumus laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam visvairāk ietekmēja ar viltošanu saistītās darbības, ir ASV – 20 %, Itālija – 15 %, Francija un Šveice – 12 %, Japāna un Vācija – 8 %, kā arī Apvienotā Karaliste un Luksemburga. Pārāk zemu nevajadzētu novērtēt arī netiešos zaudējumus un papildu izmaksas saistībā ar jauniem projektiem/novatoriskiem risinājumiem, kas vajadzīgi viltošanas dēļ.

4.1.

EESK stingri mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai:

4.2.

EESK uzskata, ka vajadzīgs jauns ES satvars 2018.–2021. gadam, tostarp pilnībā finansēts un koordinēts rīcības plāns, lai stiprinātu viltošanas apkarošanas jomā spēkā esošos tiesību aktus un īstenotās iniciatīvas ES līmenī, un tas būtu jāpanāk, piemēram, ar šādiem pasākumiem:

5.1.

EESK uzskata, ka ir būtiski nodrošināt dažādu Eiropas Komisijas dienestu un Eiropas iestāžu, kas nodarbojas ar šo jautājumu, darbības ciešāku koordināciju. To var panākt, izveidojot darba grupu, kas ziņo tieši Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, spēj sadarboties ar attiecīgajiem privātā sektora segmentiem, starptautiskajām struktūrām un kompetentajām dalībvalstu iestādēm.

5.2.

Šai viltojumu apkarošanas darba grupai būtu jāsniedz visaptverošs gada ziņojums par gūto progresu tehnoloģiju, strukturālajā un regulējuma jomā, it īpaši starptautiskā līmenī.

5.3.

Eiropas Komisijai un Eiropas iestādēm, it īpaši EUIPO, Eiropolam un Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF), kā arī nevalstiskajām organizācijām, kas iesaistītas cīņā pret viltojumiem, ir jāpilnveido savas darbības koordinācija starptautiskā mērogā, rīkojot ikgadējas starptautiskas konferences.

13.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 345/32

Ziņotājs:

José Manuel ROCHE RAMO

Līdzziņotāja:

Estelle BRENTNALL

1.1.

ES biešu cukura nozare gatavojas vienām no lielākajām pārmaiņām tās pastāvēšanas vēsturē, proti, ražošanas kvotu piemērošanas izbeigšanai 2017. gada 1. oktobrī. Kvotu piemērošanas izbeigšana pavērs iespējas ES biešu cukura ražotājiem, it īpaši iespēju ražot vairāk pārtikā izmantojamā cukura un eksportēt to bez ierobežojumiem. Lai varētu izmantot šīs iespējas, ES biešu cukura nozare ir veltījusi daudz pūļu nozares konkurētspējas uzlabošanai. Tomēr ražošanas kvotu piemērošanas izbeigšana rada arī papildu riskus un neskaidrību, kā arī var izraisīt spriedzi nozarē. Konkurence kļūs sīvāka, radot spiedienu uz cenām, ko var prasīt gan biešu audzētāji, gan arī pārstrādātāji, un paredzams, ka palielināsies izoglikozes tirgus daļa. Mazāk konkurētspējīgiem ES biešu cukura ražotājiem un biešu audzētājiem, iespējams, būs grūti izdzīvot skarbākā un nestabilākā tirgū. Tas var būtiski ietekmēt darba ņēmējus, uzņēmumus, lauksaimniekus un lauku kopienas. Ļoti būtiski, lai politikas veidotāji arī turpmāk pievērstu uzmanību nozares nākotnei.

1.2.

Atbalsts cukura privātai uzglabāšanai būs vienīgais īpašais instruments, kas ļaus atbalstīt ES biešu cukura nozari pēc ražošanas kvotu piemērošanas izbeigšanas. Taču, nav skaidrs, kādos apstākļos šādu atbalstu varēs sniegt, ja ES biešu cukura nozarē sāksies tirgus krīze. Nosacījumi privātās uzglabāšanas atbalsta piešķiršanai ir precīzāk jādefinē, lai sistēma atbilstu mērķim. Eiropas Komisija varētu apsvērt iespēju noteikt objektīvu cenas robežvērtību, kuras pārsniegšana būtu pamats uzsākt lēmuma pieņemšanas procedūru privātās uzglabāšanas atbalsta piešķiršanai. Tādā veidā varētu mazināt procesa subjektivitāti un veicināt ātru un vienveidīgu šāda atbalsta piešķiršanu krīzes situācijās. Kā risinājums būtu jāapsver arī vispārējie noteikumi par krīzes situācijām, piemēram, Regulas, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju, 222. pants. EESK atzinīgi vērtē Cukura tirgus novērošanas centra izvedi, bet tā sastāvam vajadzētu būt līdzsvarotam un tas būtu jāsasauc savlaicīgi, ja tirgū rodas grūtības.

1.3.

Kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) būtu jāizmanto tirgus instrumenti, kas atbalsta pastāvīgu cukura ražošanu ES dalībvalstīs. ES biešu cukura nozare būtiski ietekmē darbvietu radīšanu un saimniecisko darbību, kā arī pārtikas un dzērienu nozares konkurētspēju. Patlaban KLP ļauj dalībvalstīm piešķirt saistīto atbalstu tikai tādām nozarēm vai reģioniem, kuros noteikti lauksaimniecības veidi vai noteiktas lauksaimniecības nozares, kas ir īpaši svarīgas ekonomisku, sociālu vai ekoloģisku iemeslu dēļ, saskaras ar zināmām grūtībām. Tas attiecas uz cukurbiešu audzēšanu neaizsargātos reģionos. Saistītie tiešie maksājumi būtu jāpiešķir ar mērķi mazināt biešu cukura ražošanas lejupslīdes un/vai ražošanas izbeigšanas risku šādos reģionos, lai nepieļautu lauku rajonu pārtuksnešošanos un saglabātu bioloģisko daudzveidību. Saistībā ar nestabilitātes pieaugumu jānorāda, ka tiešais atbalsts lauksaimniekiem jāpapildina ar labākām iespējām piekļūt riska pārvaldības instrumentiem. Biešu pārstrādātāju un lauksaimnieku savstarpējā atkarība ir iemesls, kādēļ izveidots īpašs līgumisks satvars, kas reglamentē attiecības starp biešu audzētājiem un pārstrādātājiem nozarē.

1.4.

Ja ES cukura tirgū pēc 2017. gada 1. oktobra būs vērojamas nelabvēlīgas attīstības tendences, nozarē strādājošie var zaudēt darbu. Eiropas Komisijai būtu jāapsver, vai dažādie Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) nebūtu piemēroti, lai atbalstītu nodarbinātību reģionālā vai vietējā līmenī, it īpaši darba ņēmējus un lauksaimniekus, kurus skar iespējamā ražotņu slēgšana. Var rasties nepieciešamība izdarīt izņēmumus attiecībā uz kritērijiem, ko piemēro dažu šo fondu izmantošanai.

1.5.

Sākot ar 2017. gada 1. oktobri, ES biešu cukura ražotājiem būs pienākums paziņot gan to galvenā produkta pārdošanas cenu, gan arī galveno izejvielu iegādes cenu. Šāds tirgus pārredzamības līmenis neatbilst piegādes ķēdes iepriekšējos posmos un izoglikozes ražotāju darbībā nodrošinātajam pārredzamības līmenim. Eiropas Komisijai būtu jāizvērtē ieteikumi, kurus sniegusi Lauksaimniecības tirgu darba grupa, proti, paplašināt tirgus pārredzamības prasību darbības jomu, attiecinot tās arī uz cukura lietotājiem, lai varētu gūt labāku priekšstatu par to, kā pievienotā vērtība tiek sadalīta piegādes ķēdē. Tirgus pārredzamība – tas attiecas gan uz cukura un izoglikozes ražotājiem, gan uz cukura lietotājiem – nedrīkst ietekmēt attiecīgo uzņēmumu konkurētspējas stāvokli.

1.6.

Pēc kvotu piemērošanas izbeigšanas cukura eksporta apjoma palielināšanai būs izšķiroša nozīme ES cukura nozarē. Eiropas Komisijai būtu jāveicina ES cukura eksports un jāvēršas pret to, ka trešo valstu importētāji patvaļīgi piemēro tirdzniecības aizsardzības instrumentus. Eiropas Komisijai, tiecoties panākt tirdzniecības liberalizāciju, ES brīvās tirdzniecības sarunās būtu jārīkojas piesardzīgi. Gan Pasaules Tirdzniecības organizācijā, gan divpusējās sarunās par tirdzniecību tai būtu pārliecinošāk jāvēršas pret tirdzniecību kropļojošu atbalsta politiku, ko īsteno pasaulē lielākie cukura ražotāji un eksportētāji.

1.7.

Nozares turpmākajai konkurētspējai svarīgi būs vairot alternatīvas cukurbiešu noieta iespējas, tādas kā bioetanols, dzīvnieku barība, bioplastmasa un bioloģiskas izcelsmes ķīmiskas vielas. Eiropas Komisijai būtu jāsaglabā maksimālā biodegvielas robežvērtība 7 % apmērā, ko var ņemt vērā virzībā uz 10 % atjaunojamo energoresursu mērķi transporta nozarē. Atjaunojamo energoresursu direktīvas (2009/28/EK) IX pielikumam, kur melase klasificēta kā modernas biodegvielas izejviela, būtu jāpaliek nemainīgam. Eiropas Komisijai un Eiropas Investīciju bankai būtu jāstimulē un jāveicina inovācija citu bioloģiskas izcelsmes atvasināto produktu jomā. Piemēram, varētu izveidot ES Inovāciju fondu un zemas procentu likmes aizdevumu programmu.

2.1.

Eiropas Savienība ir lielākā biešu cukura ražotāja pasaulē. Laikposmā no 2011./2012. gada līdz 2015./2016. gadam katru gadu vidēji tika saražoti 17,2 miljoni tonnu biešu cukura. Uzņēmumi, kas ražo cukuru, katru gadu iepērk aptuveni 107 miljonus tonnu cukurbiešu no 137 000 cukurbiešu audzētāju Eiropā. No cukurbietēm iegūst galvenokārt cukuru, taču ievērojamu daudzumu biešu arī pārstrādā, lai ražotu citus produktus, piemēram, lopbarību, kā arī atjaunojamo etanolu un bioproduktus. Šādiem produktiem var būt svarīga loma kā nodrošinājumam pārmērīga piedāvājuma gadījumā.

2.2.

Biešu cukura ražotnes galvenokārt atrodas lauku apvidos, kuriem raksturīgs zems rūpnieciskās darbības līmenis. Bieži vien šīs ražotnes ir tautsaimniecības pamats reģionos, kuros tās atrodas, un šajos reģionos ir maz rūpniecības attīstības alternatīvu. ES cukura nozare tieši nodrošina gandrīz 28 000 darbvietu, kuras galvenokārt koncentrētas konkurētspējīgākajos cukurbiešu ražošanas reģionos. Šajās darbvietās nodarbinātajiem parasti ir jābūt salīdzinoši augsti kvalificētiem, un cukura ražošanas nozarē strādājošie saņem augstāku atalgojumu nekā darba ņēmēji lielākajā daļā citu lauksaimniecības nozaru. Papildus tiešajai nodarbinātībai nozares veicinātā saimnieciskā darbība nodrošina vēl 150 000 netiešu darbvietu, piemēram, transporta, loģistikas un celtniecības nozarē.

2.3.

Ja cukura ražotne tiek slēgta, cukura ražošanu iespējams atsākt tikai ļoti retos izņēmuma gadījumos. Tas izskaidrojams ar to, ka cukura ražotnes celtniecība saistīta ar augstām kapitāla izmaksām – parasti tās ir vairāki simti miljoni euro. Vairumā gadījumu vienas ražotnes slēgšana nozīmē būtiskas rūpnieciskas darbības neatgriezenisku zaudējumu, un līdz ar to tiek zaudēti vairāki simti tiešo un netiešo darbvietu. Alternatīvas ar ražošanu saistītas nodarbinātības meklējumi var veicināt migrāciju lauku reģionos un iedzīvotāju skaita sarukumu.

2.4.

Līdzīgā situācijā ir biešu audzētāji. Cukurbietes ir jāaudzē ģeogrāfiski tuvu ražotnēm, kurās tās pārstrādā. Tas izskaidrojams ar salīdzinoši augstām biešu transportēšanas izmaksām – lai saražotu vienu tonnu cukura, nepieciešamas sešas līdz septiņas tonnas biešu. Ja biešu cukura ražotne pārtrauc darbību, biešu audzētājiem nav iespējas nodot savas cukurbietes. Ja ekonomiski izdevīgā attālumā nav citas ražotnes, biešu audzētāji ir spiesti audzēt citus kultūraugus. Tam ir būtiska negatīva ietekme uz attiecīgo lauksaimnieku ienākumiem, jo daudzi no viņiem ir veikuši ievērojamus ieguldījumus īpašās iekārtās, kuras izmanto, piemēram, biešu novākšanai un kuras nav izmantojamas citu kultūraugu ražošanā. Turklāt, ja liels skaits lauksaimnieku pēkšņi pievēršas citu kultūraugu audzēšanai, tas var būtiski ietekmēt vietējos lauksaimniecības tirgus.

2.5.

Biešu cukura ražošana ir ekoloģiski ilgtspējīga. Cukurbietes vienmēr audzē augsekā ar citiem laukaugiem. Augseka palīdz saglabāt augsnes auglību, samazina augsnē esošo patogēnu un kaitēkļu daudzumu un tādējādi samazina nepieciešamību lietot augu aizsardzības līdzekļus. Labas prakses attīstība un popularizēšana ir plaši izplatīta ES biešu audzēšanas reģionos. Nozarē tiek veicināta mulčas izmantošana un ierobežota augsnes apstrāde, lai palielinātu augsnes auglību un mazinātu eroziju. Ražotnēs pēc iespējas tiek samazināts enerģijas patēriņš, izmantojot siltumenerģijas un elektroenerģijas koģenerācijas sistēmas, kā arī veicot siltuma atgūšanu un ūdens saglabāšanu.

3.1.

ES cukura nozarē ir veikti lieli ieguldījumi tehnisko uzlabojumu un izmaksu samazināšanas jomā, kā arī cilvēkkapitāla, pētniecības, izglītības un apmācības jomā. Pēdējo 26 gadu laikā kvotu cukura ražošanas izmaksas vidēji ES ir palielinājušās tikai par 0,4 procentiem gadā, savukārt inflācijas līmenis ir bijis 2,2 procenti gadā. Tas nozīmē, ka pēdējās divās desmitgadēs izmaksas, ja ņem vērā inflāciju, ir pastāvīgi samazinājušās (1). Šie sasniegumi sekmējuši konkurētspējas uzlabošanos ES pārtikas un dzērienu nozarē, kas izmanto cukuru.

3.1.1.

Pēdējos gados būtiski palielinājusies cukurbiešu raža, jo ir veikti dažādi tehnikas un sēklu šķirņu uzlabojumi, ko veicinājusi nozares uzņēmumu, biešu audzētāju, pētniecības un izstrādes struktūru un sēklu tirgotāju sadarbība. Pēdējo 26 gadu laikā vidējais no cukurbietēm iegūtais cukura daudzums (tonnas cukura uz vienu hektāru) ir palielinājies par 2,4 % gadā, un ir paredzams, ka šāda tendence turpināsies arī laikposmā pēc 2017. gada. Cukura ieguvums uz hektāru Eiropas Savienībā patlaban ir lielāks nekā Austrālijā vai Brazīlijas centrālajā un dienvidu reģionā, kurus uzskata par konkurētspējīgākajiem reģioniem pasaulē. Četri no desmit lielākajiem pasaules cukura ražošanas uzņēmumiem atrodas Eiropas Savienībā (2).

3.2.

Šādu konkurētspējas pieaugumu daļēji veicinājusi vērienīga nozares pārstrukturizācija, kas notika laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam. Pēc 2006. gadā īstenotās reformas ES biešu cukura nozarē tika slēgta gandrīz puse rūpnīcu, likvidējot 4,5 miljonus tonnu ražošanas jaudas un zaudējot vairāk nekā 24 000 tiešo darbvietu un 165 000 lauku saimniecību, kas piegādātāja cukurbietes (3). Šīs pārmaiņas ir nodrošinājušas ES biešu cukura nozares ekonomisko ilgtspēju, taču arī radītās sociālās izmaksas nav bijušas mazas. Kopš 2008./2009. tirdzniecības gada nodarbinātības līmenis, tāpat kā rūpnīcu skaits, ir saglabājies salīdzinoši stabils.

3.3.

Ciešās attiecības starp cukura ražotājiem un darba ņēmējiem ir stiprinātas, pastāvīgi risinot sociālo dialogu Eiropas un dalībvalstu līmenī. ES cukura nozares sociālais dialogs tiek risināts kopš 1968. gada, un tam ir bijusi ļoti būtiska nozīme, lai nodrošinātu sociāli atbilstīgu pāreju sarežģītā laikā, piemēram, laikposmā pēc 2006. gadā īstenotās ES cukura politikas reformas. Vairojot piederības izjūtu, sociālais dialogs uzlabo nozares konkurētspēju.

3.4.

Turpmāki konkurētspējas uzlabojumi tiks panākti, sākot ar 2017. gadu, it īpaši tādēļ, ka ražotāji, iespējams, centīsies samazināt pastāvīgās izmaksas, pilnībā izmantojot rūpnīcu jaudu. Tas varētu nozīmēt ilgākas biešu pārstrādes kampaņas un līdz ar to lielāku risku gan ražotājiem, gan arī audzētājiem, jo rastos neskaidrības par ražu un par biešu uzglabāšanu ziemā.

3.5.

Lai nepieļautu izšķērdēšanu, ES cukura ražotāji pilnībā izmanto cukurbietes, lai līdztekus cukuram ražotu virkni citu produktu, piemēram, akmeņus un augsni, kas rodas, attīrot bietes, pārdod būvniecības nozarei; šķiedraino masu (biešu mīkstumu) un melasi iegūst un pārstrādā izmantošanai lopbarībā, savukārt melasi un citus sīrupus, ko iegūst cukura ražošanas procesā, var izmantot atjaunojama etanola ražošanai. Cukura ražotāji arvien vairāk ražo dažādas sastāvdaļas bioproduktu ražošanai tādās nozarēs kā plastmasas un tekstilizstrādājumu ražošana, kā arī zāļu un ķimikāliju ražošana.

4.1.

Biešu cukura ražotāji un cukurbiešu audzētāji ir savstarpēji atkarīgi. Lauksaimnieki paļaujas uz cukura ražošanas uzņēmumiem, ka tie nodrošinās pamatkapitālu un speciālās zināšanas, lai varētu iegūt cukuru no viņu bietēm, savukārt ražotāji ir atkarīgi no lauksaimniekiem, ar kuriem noslēgti līgumi un kuri tiem piegādā ražu. Lai samazinātu biešu transportēšanas izmaksas, lauku saimniecībām jāatrodas tās cukura ražotnes tuvumā, kurai tās piegādā bietes. Turklāt daudzi no lielākajiem cukura ražošanas uzņēmumiem ir kooperatīvi, un tādējādi lauksaimnieki, kuri piegādā bietes, var iegūt tiešu līdzdalību uzņēmumā.

4.1.1.

Tā kā ražotāji un lauksaimnieki ir savstarpēji atkarīgi, vajadzīgs īpašs līgumiskais satvars, kas līdzsvaro abu partneru tiesības un pienākumus. Līgumiskās attiecības starp cukurbiešu audzētājiem un cukura ražotājiem pēc 2017. gada ir noteiktas Regulas, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju, 125. pantā un X pielikumā. Minētie noteikumi nesen papildināti ar Deleģēto regulu, kas nodrošina iespēju arī turpmāk biešu piegādes līgumos brīvprātīgi iekļaut vērtības sadales klauzulas (4). Lielākā daļa cukura ražošanas uzņēmumu nesen ir vienojušies par biešu piegādes līgumiem 2017./2018. gadam, kā arī ir paredzēta zināma saikne starp cukurbiešu cenām un cenām cukura tirgū.

4.1.2.

Biešu cukura ražotājiem ilgu laiku ir bijis pienākums reizi mēnesī ziņot par cenām, ražošanu un krājumiem, un šis pienākums paliks spēkā arī laikposmā pēc kvotu piemērošanas izbeigšanas. Sākot ar 2017. gada 1. oktobri, cukurbiešu cenas būs jāpaziņo arī Eiropas Komisijai un reizi gadā jāpublicē. Šāds tirgus pārredzamības līmenis, kas ir raksturīgs cukura ražošanas nozarei, neatbilst piegādes ķēdes iepriekšējos posmos un izoglikozes ražotāju darbībā nodrošinātajam pārredzamības līmenim. Fakti liecina, ka cenu pārnese cukura piegādes ķēdē ir neliela (5) un ka, iespējams, būtu lietderīgi apsvērt, cik pamatota ir nepieciešamība Eiropas Savienībā nodrošināt augstākas pārredzamības prasības biešu cukura lietotājiem.

4.2.

ES cukura tirgū aktīvi darbojas arī cukurniedru cukura rafinēšanas uzņēmumi. Viņi nepārstrādā cukurbietes, bet ir atkarīgi no cukurniedru jēlcukura importa, lai veiktu tā pārstrādi. ES ir atļauts neierobežots cukura beznodokļu imports no vismazāk attīstītajām valstīm saskaņā ar shēmu “Viss, izņemot ieročus” (EBA), kā arī no Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna reģiona valstīm, kuras ir noslēgušas ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ar ES. ES cukurniedru jēlcukura pārstrādātāji var izmantot divpusējos nolīgumos ar Centrālameriku, Kolumbiju, Peru, Ekvadoru un Dienvidāfriku paredzētās koncesijas par beznodokļu piekļuvi tirgum, un patlaban šo koncesiju kopējais apjoms ir 420 000 tonnas gadā. Kopējais jēlcukura apjoms, kas gadā pieejams rafinēšanai saskaņā ar CXL kvotu ar samazinātu ievedmuitu (tas attiecas uz Brazīliju, Austrāliju, Kubu un visām trešām valstīm (“Erga Omnes”), ir vairāk nekā 700 000 tonnu un pieaugs līdz gandrīz 800 000 tonnu 2017./2018. gadā. Gan nesen pabeigtajās, gan arī patlaban notiekošajās brīvās tirdzniecības sarunās ES trešām valstīm piedāvā papildu piekļuvi ES cukura tirgum.

5.1.

Kopš 1968. gada ES pārtikā izmantojamā cukura un izoglikozes ražošanu ierobežoja ražošanas kvotas. Tās pārtrauks piemērot 2017. gada 1. oktobrī, proti, sākoties ES 2017./2018. cukura tirdzniecības gadam. Sākot ar šo datumu, ES cukura un izoglikozes ražotāji varēs bez ierobežojumiem ražot pārtikā izmantojamo cukuru un izoglikozi. Tiks pārtraukta arī pašreizējā eksporta ierobežojuma piemērošana (6). Tādējādi ES cukura nozares dalībnieki no 2017. gada 1. oktobra varēs eksportēt cukuru bez ierobežojumiem.

5.2.

Paredzams, ka 2017./2018. gadā cukura ražošanas apjoms palielināsies. Sagaidāms, ka šis ražošanas apjoma pieaugums būs strukturāls. Turklāt tiek prognozēts, ka palielināsies izoglikozes tirgus daļa ES saldinātāju tirgū, proti, izoglikozes ražotāju mērķis ir pakāpeniski panākt, ka ražošanas apjoms sasniedz 2–3 miljonus tonnu, no kurām lielākā daļa tiktu izmantota bezalkoholisko dzērienu ražošanai (7). Salīdzinājumā – cukura patēriņš Eiropas Savienībā nedaudz samazinās.

5.3.

Vietējā cukura ražošanas apjoma palielināšanās un izoglikozes tirgus daļas pieaugums varētu ietekmēt baltā cukura cenas Eiropas Savienībā laikposmā pēc kvotas piemērošanas izbeigšanas. Eiropas Komisijas lauksaimniecības produktu tirgu vidēja termiņa perspektīvās 2016.–2026. gadam minēts, ka laikposmā pēc kvotas piemērošanas izbeigšanas baltā cukura cenas ES lielākoties būs zemākas par atsauces robežvērtību 404 euro par tonnu, proti, zemākas par cukura ražošanas un cukurbiešu audzēšanas vidējām izmaksām.

5.3.1.

ES baltā cukura cenas 2015. gadā sasniedza zemāko līmeni kopš cenu ziņošanas sistēmas ieviešanas 2006. gadā (8). Tam bija ļoti negatīva ietekme uz ES cukura ražotāju paziņotajiem finanšu rezultātiem – daudzi no viņiem 2015./2016. gadā tā arī nav spējuši gūt peļņu. Cukura ražotāji Itālijā nonākuši īpaši sarežģītā situācijā, turklāt viens ražotājs pārtrauca ražošanu 2015./2016. tirdzniecības gadam. Nopietnās grūtībās ir nonācis arī Grieķijas vienīgais cukura ražotājs.

5.4.

Sākot ar 2017. gada 1. oktobri, ES cukura ražotāji varēs eksportēt bez ierobežojumiem. Tā varētu būt iespēja palielināt ieņēmumus, lai kompensētu zemās cukura cenas Eiropas Savienībā. Tiek prognozēts, ka cukura patēriņš pasaulē palielināsies par 1,5–2 procentiem gadā (aptuveni 2–3 miljoniem tonnu gadā), un tas nozīmē, ka pieprasījumam vajadzētu būt pietiekamam, lai ES cukura eksporta apjoms varētu pieaugt.

5.4.1.

ES cukura eksporta pieaugums tomēr ir atkarīgs no pietiekamas trešo valstu tirgus pieejamības. Eiropas Komisijai būtu jācenšas brīvās tirdzniecības sarunās panākt cukura neto importētājvalstu tirgus pieejamību, gan samazinot/atceļot muitas nodokļus un atverot importa tarifa kvotas. Tai būtu jāturpina samazināt nodokļus ES eksportētiem produktiem, kuru sastāvā ir daudz cukura, un jāatbalsta stingri izcelsmes noteikumi attiecībā uz šādiem produktiem, lai nodrošinātu, ka ES cukura ražotāji gūst labumu no eksporta pieauguma.

5.4.2.

ES cukura eksportu reizēm apdraud trešo valstu piemērotie tirdzniecības aizsardzības instrumenti. Eiropas Komisijai būtu jādara viss iespējamais, lai pēc ierobežojumu atcelšanas nozarē no 2017. gada 1. oktobra vērstos pret šādiem pasākumiem, un nozarei būtu jāsniedz nepieciešamais atbalsts jebkādu saskaņotu darbību veikšanai.

5.5.

Gan nesen pabeigtajās, gan arī patlaban notiekošajās brīvās tirdzniecības sarunās ES trešām valstīm piedāvā piekļuvi ES cukura tirgum. Tirgus atvēršana nozīmē lejupvērstu spiedienu uz baltā cukura cenām ES un rada lielāku nestabilitāti. Pašreizējais pasaules tirgus ir uzskatāms par pārpalikumu tirgu, kurā vērojama liela nestabilitāte un kurā bieži vien tirdzniecība notiek par cenām, kas zemākas pat par pasaulē visefektīvāko uzņēmumu vidējām ražošanas izmaksām. Šāda situācija galvenokārt radusies tādēļ, ka daži lielākie cukura ražotāji un eksportētāji, piemēram, Brazīlija un Taizeme, īsteno tirdzniecību kropļojošus atbalsta pasākumus. Šā iemesla dēļ ES biešu cukura nozarei nav vienlīdzīgu konkurences nosacījumu ar cukura ražotājiem trešās valstīs. Komisijai, risinot brīvās tirdzniecības sarunas, cukura jautājums jāuzskata par sensitīvu jautājumu un jāsaglabā ES nodokļi cukuram. Tā kā Brazīlija ir pasaulē dominējošais ražotājs un eksportētājs, pašreizējās sarunas ar Mercosur rada nozarei nopietnu apdraudējumu. Komisijai jābūt gatavai vērsties pret lielākajiem cukura subsidētājiem PTO Strīdu izšķiršanas padomē, kā arī risināt šo jautājumu tirdzniecības sarunās.

13.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 345/37

Ziņotāja:

Sofia BJÖRNSSON

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē Korkas deklarāciju 2.0 un 2016. gada septembra konferenci, kurā šī deklarācija tika pieņemta. Deklarācijā vēlreiz pausts stingrs atbalsts ES lauku attīstības politikai.

1.2.

ES lauku rajoni nav vienādi, un vērojamas būtiskas atšķirības gan starp dalībvalstīm, gan pašās dalībvalstīs. EESK uzskata, ka šo atšķirību dēļ ir jānosaka prioritātes un jāīsteno stratēģiska pieeja pieejamo ES finanšu līdzekļu izmantošanā. Tādēļ vispirms ir jāņem vērā attiecīgo dalībvalstu un to reģionu prioritātes, bet vēl svarīgākas ir pašu lauku iedzīvotāju iniciatīvas. Politisko lēmumu un stratēģiju ietekmes uz lauku rajoniem obligātā novērtēšana arī paver iespēju pievērst uzmanību lauku rajonu īpašajiem apstākļiem un ņemt tos vērā.

1.3.

Lauku rajonu attīstība ir transversāls jautājums, kas faktiski skar visas politikas jomas. Jāizveido saskaņota lauku attīstības un reģionālās attīstības politika, un tādēļ Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem) ir jāatvēl pietiekami liels budžets. EESK secina, ka Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) ir vissvarīgākais ESI fonds, kas paredzēts lauku attīstībai, un uzsver, ka šajā saistībā vairāk būtu jāizmanto pārējie ESI fondi, piemēram, Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) un Eiropas Sociālais fonds (ESF).

1.4.

Pastāv daudzas iespējas politiku vienkāršot. EESK uzskata, ka jāvienkāršo ESI fondu noteikumi gan ES līmenī, gan politikas īstenošanā valstu un reģionu līmenī. Pašreizējā sistēma ir tik sarežģīta, ka daudzi iespējamie pieteikumu iesniedzēji pieteikumu vispār neiesniedz.

1.5.

Daudzviet Eiropā, it īpaši lauku rajonos, joprojām trūkst stabilu risinājumu interneta komunikācijas jomā. EESK to vērtē ļoti kritiski. Lauku rajoniem platjoslas savienojums ir vajadzīgs gan ar drošību, gan ar dzīves līmeni saistītu apsvērumu dēļ, piemēram, funkcionējoši tālruņa sakari. Platjoslas savienojuma pieejamība var būt viens no faktoriem, kas palīdz izlemt, vai cilvēki, it īpaši jaunieši, gribēs palikt laukos vai doties projām. Uzņēmumiem un uzņēmējiem platjoslas pieslēgums ir ļoti nepieciešams.

1.6.

Tā kā lauksaimniecībai ir cieša saikne ar zemi, lauku rajonos šai nozarei ir īpaša nozīme. Lauksaimnieciskā ražošana ir ne tikai neatņemama lauku rajonu iezīme, kas saistīta ar sabiedrības apgādi ar ilgtspējīgu pārtiku, bet arī lauku attīstības virzītājspēks. Tāpēc Komiteja uzskata, ka lielākās ELFLA līdzekļu daļas atvēlēšana lauksaimniecībai ir pašsaprotama. Labi apstākļi jaunajiem lauksaimniekiem ir priekšnosacījums lauksaimnieciskās ražošanas ilgtspējai ilgākā termiņā.

1.7.

EESK uzsver: lai varētu nodrošināt ilgtspējīgu attīstību, ir vajadzīga labvēlīga vide inovācijai.

1.8.

EESK secina, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas izvirzītie 17 ilgtspējas mērķi un Parīzes Klimata nolīgums (COP 21) ir visaptveroši mērķi, kas attiecas uz visu ES politiku, tostarp arī lauku attīstības politiku. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas darbojas lauku rajonos, ir aktīvi jāiesaistās šo starptautisko saistību īstenošanā.

2.1.

Komisija 1996. gadā Īrijas pilsētā Korkā rīkoja konferenci. Šīs konferences noslēgumā tika pieņemta Korkas deklarācija, kas veidoja kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) otrā pīlāra un lauku attīstības programmu pamatu. Komisija 2016. gadā Korkā rīkoja izvērtēšanas konferenci, kuras noslēgumā tika pieņemta Korkas deklarācija 2.0.

2.2.

Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta rīkotajā konferencē deklarācija tika pieņemta plašā vienprātībā. Aptuveni 340 dalībnieku, kas bija ieradušies no vairuma ES dalībvalstu, pārstāvēja pilsonisko sabiedrību un valstu, reģionu un ES līmeņa iestādes, tostarp arī EESK. Noslēgumā tika iesniegta deklarācija ar nosaukumu “Labāka dzīve lauku rajonos”, ko dalībnieki pieņēma bez iebildumiem.

2.3.

Deklarācijas pamatā ir ES lauksaimniecības un lauku attīstības politika. Zināmā mērā deklarācija tomēr ir plašāka, jo tajā norādīts uz Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķiem (Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam) (1) un Parīzes Klimata nolīgumu (COP 21) (2).

2.4.

Deklarācijas ievadā izklāstīts tās pamatojums un uzskaitītas šādas desmit politikas ievirzes:

2.5.

Deklarācijas pamatā ir visaptveroša pieeja lauku attīstībai; deklarācijas vērtība ir tās apjoms un saturs, jo tajā ir aplūkoti visi nepieciešamie aspekti, kas nodrošina ES lauku dzīvotspēju un ilgtspēju. EESK uzskata, ka lielais apjoms vienlaikus ir arī deklarācijas trūkums, jo tas rada tādu sarežģītību, kas neļauj koncentrēt uzmanību ES līmenī. EESK, ņemot vērā lauku rajonos risināmās lielās problēmas, uzsver, ka pieejamie līdzekļi ir jāizlieto mērķtiecīgi, lai nodrošinātu konkrētus rezultātus. Nosakot prioritātes, jāņem vērā attiecīgās dalībvalsts vai attiecīgā reģiona un – vēl svarīgāk – lauku iedzīvotāju iniciatīvas.

2.6.

Satura ziņā Korkas deklarācija 2.0 līdzinās 1996. gada deklarācijai, taču atšķirība ir tā, ka jaunajā stratēģijā ir iekļautie klimata aizsardzības un digitalizācijas temati.

2.7.

EESK uzskata, ka tai var būt svarīga loma deklarācijas īstenošanā, un rosina Komisiju turpmāk iesniegt progresa ziņojumu par īstenošanu.

2.8.

Visās ES dalībvalstīs valsts vai reģionālajā līmenī ir izstrādātas lauku attīstības programmas, ko daļēji finansē no ELFLA, daļēji no valstu (publiskiem vai privātiem) līdzekļiem. Šīs programmas ietver pasākumus, ar kuriem paredzēts sekmēt trīs veidu ilgtspējīgu attīstību, proti, ilgtspējīgu ekoloģisko, sociālo un ekonomisko attīstību. Šīs programmas izstrādā attiecīgā dalībvalsts vai attiecīgais reģions, un tās apstiprina Komisija.

2.9.

ELFLA, kā arī Kohēzijas fonds, Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) ir Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi). Attiecībā uz ESI fondu tehnisko īstenošanu piemēro kopīgus noteikumus (3). Turklāt katra valsts ir noslēgusi kopīgus ar fondiem saistītus partnerības nolīgumus, kuros ir minētas pasākumu īstenošanas prioritātes. Tā ir daļa no centieniem virzībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu. Visi fondi ir arī cieši savstarpēji saistīti, un ir izstrādāta fondu mijiedarbības stratēģija.

2.10.

Saistībā ar ELFLA ir izveidoti arī lauku rajonu tīkli, kas darbojas gan ES līmenī (Eiropas Lauku attīstības tīkls), gan valstu un reģionu līmenī. Šie tīkli ir saziņas un pieredzes apmaiņas platformas, un tie rada labākus priekšnosacījumus lauku attīstības programmu pienācīgai īstenošanai un tajās izvirzīto mērķu sasniegšanai.

2.11.

Reģionu komiteja ir pasūtījusi pētījumu par apjomu, kādā ESI fondi tiek izlietoti lauku attīstībai (4). Nav pārsteidzoši, ka lielākā daļa līdzekļu šiem mērķiem tika un tiek pieprasīta no ELFLA. Savukārt citu fondu daļa ir samērā niecīga vai ļoti niecīga. EESK rosina palielināt šo daļu, jo lauku attīstība ir horizontāls jautājums, kam ir būtiska nozīme Savienības kohēzijas nodrošināšanā.

2.12.

ESI fondi bija un būs ES vissvarīgākais instruments Korkas deklarācijā formulēto mērķu sasniegšanai. Nākamais ES finanšu plānošanas periods sāksies 2021. gadā, un šim laikposmam paredzēto pasākumu izstrādei būs svarīga nozīme Korkas deklarācijas 2.0 mērķu sasniegšanā. EESK arī atzīmē: lai varētu īstenot deklarāciju un sasniegt politiskos mērķus, ESI fondiem ir jāatvēl pietiekami liels budžets.

3.1.

Deklarācijas 1. punktā ir minēta prasība ieviest mehānismu, kurš būtu paredzēts ietekmes uz lauku rajoniem novērtēšanai un kurš nodrošinātu, ka lauku rajonu potenciāls tiek ņemts vērā ES pasākumos un stratēģijās. Izstrādājot lauksaimniecības un lauku attīstības politiku, ir jāizmanto daudznozaru pieeja un ir jāņem vērā lauku rajonu identitāte un dinamika; šādā veidā arī jāveicina ilgtspēja, sociālā integrācija un vietējā attīstība.

3.2.

Novērtējot ietekmi uz lauku rajoniem, objektīvi un sistemātiski ir jāievēro un jāņem vērā to īpašie apstākļi. Šī ietekmes novērtēšana var būt līdzeklis, lai konstatētu, kā politikas lēmumi ietekmē lauku rajonus, un tādējādi varētu novērst negatīvu ietekmi.

3.3.

Ietekmes uz lauku rajoniem novērtēšana tiek veikta, piemēram, Somijā, Apvienotajā Karalistē un Kanādā. Tā var būt kā obligāta, tā brīvprātīga. Ziemeļīrijā šāda novērtēšana kopš 2016. gada ir paredzēta likumā. Valstu izmantotās sistēmas ir līdzīgas.

3.4.

Lai šāda novērtēšana būtu efektīva, tai ir jābūt obligātai. Tai jānodrošina pārdomāts pamatojums, ko politikas veidotāji var izmantot, lai pieņemtu lēmumus. Tāda ietekmes uz lauku rajoniem novērtēšana, kas aprobežojas tikai ar pētījumiem un konstatējumiem, bet neietekmē lēmumu pieņemšanu, būtu bezjēdzīga.

3.5.

Jāapzinās arī, ka ES teritorijā un vienas dalībvalsts teritorijā nav tikai viens lauku rajons, bet gan dažādi atšķirīgi lauku rajoni, katrs ar atšķirīgām iespējām un apstākļiem. Lai panāktu lauku sekmīgu attīstību, šī dažādība jāatspoguļo ne vien ietekmes uz lauku rajoniem novērtēšanā, bet arī ES līmeņa un dalībvalstu politikā. Lauku rajonu iedzīvotāji arī piedalās vietējās identitātes radīšanā un attīstīšanā, kā arī debatēs un lemšanā par to, cik lielā mērā lauku iezīmes būtu jāsaglabā.

3.6.

Deklarācijas 8. punktā norādīts, ka, ņemot vērā iniciatīvas LEADER panākumus, būtu jāizmanto augšupēja pieeja. EESK vairākos dokumentos ir paudusi nostāju par ES kohēzijas politiku, partnerībām, kas izveidotas saskaņā ar šo politiku, par LEADER metodi un arī par jauno metodi – vietējās sabiedrības virzītu vietējo attīstību (CLLD).

3.7.

EESK piekrita Komisijas analīzei, kas bija veikta jau 2004. gadā sagatavotajā trešajā ziņojumā par ekonomisko un sociālo kohēziju, proti, atziņai, ka politikas mērķis ir panākt līdzsvarotāku attīstību, mazinot pastāvošās atšķirības, novēršot teritoriālo nelīdzsvarotību un sasaistot reģionālo politiku un nozaru politiku (5).

3.8.

Komiteja tomēr konstatē, ka šis mērķis nav sasniegts un ka vajadzīga integrētāka lauku rajonu un reģionālās attīstības politika.

3.9.

EESK atzinīgi vērtēja arī partnerības principu kā efektīvu iespēju veicināt ESI fondu programmu īstenošanu. Partnerības princips nodrošina, ka līdztekus tradicionālajiem ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem piedalās arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, vides jomas partneri, nevalstiskās organizācijas, kā arī vīriešu un sieviešu līdztiesības veicināšanas struktūras.

3.10.

LEADER metode ir izmēģināts attīstības instruments, kas ļauj publiskajam sektoram un pilsoniskajai sabiedrības iesaistīties vietējā partnerībā. EESK jau 2011. gadā norādīja, ka būtu jānodrošina iespēja šai metodei saņemt visu ESI fondu līdzekļus. Tā bija arī pozitīvs faktors, kas veicināja ciešāku saikni starp pilsētām un laukiem (6). Šo metodi var izmantot arī pilsētu teritorijās, bet EESK uzskata, ka tas nedrīkst notikt uz lauku rajonu attīstības rēķina.

3.11.

Plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam LEADER metodi papildināja jauns instruments – vietējās sabiedrības virzīta vietējā attīstība (CLLD, Community-Led Local Development), ko var kopīgi finansēt no četriem ESI fondiem. Vietējo attīstību visefektīvāk var virzīt cilvēki, kas dzīvo un strādā konkrētajā vietā un vislabāk pazīst vietējos apstākļus.

3.12.

Paredzēts, ka vismaz pieci procenti ELFLA līdzekļu ir jāatvēl vietējās sabiedrības virzītai vietējai attīstībai. Izveidotās struktūras dēļ, izmantojot viena fonda līdzekļus, ir jāievēro četri dažādi noteikumu kopumi, un tādēļ saprātīga un vienkārša izmantošana gandrīz nav iespējama. Lai vietējās sabiedrības virzītas vietējās attīstības potenciālu varētu pilnībā atraisīt gan laukos, gan pilsētās, pirms nākamā programmu plānošanas perioda Komisijai būtu jāizvirza būtiski priekšlikumi par vienkāršošanu un par fondu līdzekļu minimālo apmēru, kas jāatvēl CLLD metodei.

3.13.

Pakalpojumi un darbs ir faktori, kas nosaka, cik lielā mērā cilvēki grib vai spēj palikt dzīvot laukos vai pārcelties uz dzīvi laukos. Kopumā ES lauku rajonos vērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās, kas rada lejupēju spirāli un samazina iespēju sasniegt ES un Apvienoto Nāciju Organizācijas izvirzītos ilgtspējīgas attīstības mērķus. Demogrāfiskās attīstības tendences var turpmāk radīt problēmas, un gan gados jauniem, gan gados vecākiem cilvēkiem lauku rajonos ir vajadzīgi priekšnosacījumi labai dzīves kvalitātei.

3.14.

Sabiedrisko un komerciālo pamatpakalpojumu pieejamība tādās jomās kā izglītība, veselības aprūpe un sociālā aprūpe, pasts, pārtikas veikali, vietējais sabiedriskais transports utt. pilsētās un laukos var atšķirties. Tas var ietekmēt cilvēku lēmumus par vēlamo vai iespējamo dzīvesvietu. Ģimenēm ar bērniem, piemēram, ļoti svarīga var būt bērnu aprūpes iestāžu pieejamība, kas nosaka, cik lielā mērā vecāki var veikt profesionālo darbību. Dažās Eiropas vietās pakalpojumu pieejamība laukos kopumā ir sliktāka nekā pilsētās. Telpiskajā plānošanā šī problēma būtu jāņem vērā, lai nodrošinātu, ka netiek ietekmēta dzīves kvalitāte lauku rajonos.

3.15.

Vairākās ES dalībvalstīs bezdarba līmenis laukos ir augstāks nekā pilsētās. Tomēr šajā ziņā ir ievērojamas atšķirības, ko atspoguļo arī Eurostat  (7) statistikas dati. Vienlaikus daži uzņēmumi sūdzas, ka laukos ir grūti atrast kvalificētus darbiniekus. Tādējādi var konstatēt, ka piedāvājuma un pieprasījuma jomā stāvoklis ir abpusēji nelīdzsvarots. Šo tendenci turpina tas, ka jaunieši, kas vēlas iegūt profesionālu izglītību, dodas uz vietām, kurās ir universitātes un augstskolas, un laukos vairs neatgriežas.

3.16.

Imigrantu – un it īpaši viņu ģimeņu – uzņemšanas nodrošināšana ir grūts uzdevums, kas lauku rajonu iedzīvotājiem jārisina pašlaik un būs jārisina turpmākajos gados. Būtu jāveicina centieni panākt un saglabāt savstarpēju cieņu un respektu. Lauku rajoni varētu imigrantu ģimenēm nodrošināt labus dzīves apstākļus. Tām valstīm, kurās ir vērojams liels, piemēram, bēgļu un migrējošu darba meklētāju pieplūdums, var būt grūti nodrošināt darbvietas; taču migrācija var vienlaikus pavērt iespēju pieņemt darbā jaunus darbiniekus.

3.17.

Par nodarbinātības un apmācības vajadzībām runa galvenokārt ir deklarācijas 3. un 7. punktā. Jautājums par pakalpojumiem drīzāk tiek aplūkots netieši. EESK uzskata, ka Savienības iniciatīvām ir gan tieša, gan netieša ietekme uz attīstību, tostarp uz darbvietu izveidi, ko var veicināt, izmantojot stimulus uzņēmumiem. Pakalpojumu pieejamība visaugstākajā mērā ir katras valsts pārziņā, savukārt, piemēram, ESI fondiem šajā ziņā var būt veicinoša ietekme.

3.18.

Apmēram 85 % no ES sauszemes teritorijas veido lauksaimniecības un mežsaimniecības zeme, turklāt šajā ziņā ir lielas atšķirības starp dalībvalstīm un reģioniem. Kultūras ainava rada priekšnosacījumus pārtikas un lopbarības, enerģijas un šķiedru ražošanai, un ainava ir arī sabiedrisko labumu, piemēram, floras un faunas, saglabāšanas un nodrošināšanas avots. Lauku ainava atšķiras no pilsētu ainavas, tā ir unikāla ES lauku apvidu iezīme; tā kā lauku rajoniem ir cieša saikne ar zemi, lauku rajonos īpaša nozīme ir lauksaimniecībai. Deklarācijas 4. un 5. punktā runa ir par lauku vides saglabāšanu un dabas resursu apsaimniekošanu. Ilgtspējīgas izmantošanas un apsaimniekošanas priekšnosacījumiem ir būtiska nozīme tādās jomās kā ainavas “iekšējās vērtības”, ūdens kvalitāte un bioloģiskā daudzveidība.

3.19.

Deklarācijā lauksaimnieciskā ražošana tiek minēta, taču galvenokārt netieši. Tās tekstu var interpretēt tā, ka (pārtikas) lauksaimnieciskā ražošana līdz zināmai pakāpei tiek uzskatīta par pašsaprotamu. Kā jau iepriekš minēts, izsmeļošāk ir aplūkota vides un dabas resursu saglabāšana un apsaimniekošana. EESK norāda, ka lauksaimniecība ir neatņemama lauku rajonu iezīme, jo tā, pirmkārt, sabiedrībai nodrošina ilgtspējīgi ražotu pārtiku un, otrkārt, ir lauku rajonu attīstības virzītājspēks. Ievērojama daļa lauku iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, viņi rada darbvietas un nodrošina pakalpojumu pieprasījumu. Šajā ziņā svarīgi ir nodrošināt, lai iesācējiem lauksaimniecības jomā, it īpaši jauniešiem, būtu iespēja pārņemt saimniecības un izvērst savu darbību. Jauno lauksaimnieku skaits nav liels, un paaudžu maiņa ir jāatvieglo.

3.20.

Lai panāktu ilgtspējīgu lauksaimniecisko ražošanu, visām trim ilgtspējīgas attīstības dimensijām – ekonomiskai, sociālai un ekoloģiskai dimensijai – ir jābūt līdzsvarā. Ekonomiskajiem aspektiem dažkārt var būt izšķiroša nozīme apsaimniekošanas jomā. Kā piemēru var minēt pļavas un ganības ar daudzveidīgām sugām, kas pakāpeniski izzūd, jo ganību dzīvnieku lopkopība kļūst aizvien neizdevīgāka, tādējādi negatīvi ietekmējot bioloģisko daudzveidību. Šis piemērs skaidri liecina, ka uzņēmumu vājā ekonomiskā dzīvotspēja var negatīvi ietekmēt vidi un ka lauksaimniekiem ir jāsaņem kompensācija par veikumu vides jomā.

3.21.

EESK uzskata, ka lauksaimniecība ir lauku attīstības joma, kurā ELFLA ir būtiska nozīme, un tādai tai arī ir jābūt. ELFLA atbalsta līdzekļu lielākā daļa pamatoti ir paredzēta lauksaimnieciskajai darbībai, un tie tiek atvēlēti, piemēram, vides maksājumiem, pārkvalifikācijai, maksājumiem nelabvēlīgu dabas apstākļu skartiem apgabaliem un ieguldījumu atbalstam. Citas ELFLA jomas, piemēram, enerģētika, platjoslas pieslēguma nodrošināšana un inovācijas veicināšana pozitīvi ietekmē lauku rajonus plašākā nozīmē. Turklāt lauksaimniecība vienlaikus ir arī pavisam parasts uzņēmējdarbības veids, tāpēc šai mērķgrupai nedrīkst liegt iespēju saņemt citu ESI fondu līdzekļus.

3.22.

Var uzskatīt, ka mūsdienu lauksaimnieki un mežkopji ir gan ainavas veidotāji, gan iepriekšējo paaudžu izveidotās ainavas saglabātāji. Daudziem cilvēkiem apsaimniekota kultūras ainava ir svarīgs augstākas dzīves kvalitātes faktors, kura nozīmi saistībā ar brīvo laiku, atpūtu svaigā gaisā un tūrisma iespējām nevar novērtēt par zemu. Vērtīgā ainava un zeme var piedāvāt daudzveidīgas uzņēmējdarbības iespējas un iztikas līdzekļus.

3.23.

Vienam no līdzsvarotas teritoriālās attīstības elementiem vajadzētu būt pārejai uz ilgtspējīgām pārtikas sistēmām (8). Ļoti svarīgi ir izstrādāt vienotu koncepciju attiecībā uz pārtikas sistēmām, lai varētu atrisināt saimnieciskās, ekoloģiskās un sociālās problēmas, kas saistītas ar pārtikas ražošanu un patēriņu, un panākt iniciatīvu efektīvu īstenošanu dažādos līmeņos un dažādās nozarēs. Viena no šādām iniciatīvām ir, piemēram, atbalsts īsu apgādes ķēžu izveidei, lai veicinātu lauku attīstību, piedāvājot patērētājiem veselīgus un svaigus pārtikas produktus (9). Tas dotu labumu arī vietējai ekonomikai un vietējai lauksaimnieciskai ražošanai.

3.24.

Vārdos grūti izteikt, cik liela nozīme lauku rajonu attīstībā ir inovācijai, kas veicina jaunu ideju rašanos un īstenošanu. Novatoriski risinājumi rada priekšnosacījumus ilgtspējīgai sabiedrībai, tāpēc lauku rajoni, piemēram, var sekmēt uz apriti vērstu, videi draudzīgu saimniekošanu un klimata ziņā viedu risinājumu izmantošanu un ar mazākiem izdevumiem palielināt ražošanas apjomu. Zināšanu nodošana un pieejamība ir būtisks faktors, kas ietekmē novatorisku ideju īstenošanu.

3.25.

Jaunas tehnoloģijas un novatoriskas ražošanas metodes rada labus priekšnosacījumus ilgtspējīgākai lauksaimnieciskai ražošanai un līdz ar to dzīvnieku labturības standartu paaugstināšanai, kā arī ražošanas apjoma palielināšanai, izmantojot mazāk resursu, piemēram, mēslošanas līdzekļu un augu aizsardzības līdzekļu. Jaunu tehnoloģiju un jauninājumu izmantošana bieži nav iespējama bez ievērojamiem ieguldījumiem, kas uzņēmējiem, kas darbojas lauksaimniecībā, varētu būt saistīti ar lielu risku. Bieži uzņēmējs viens pats šādu risku nespēj uzņemties. Lai atbalstītu sabiedrības pieprasīto jauno tehnoloģiju un metožu izmantošanu, būtu jānodrošina ieguldījumu atbalsts no, piemēram, lauku attīstības programmas. Var rasties būtisks konflikts starp lauksaimniecības tehnoloģiju attīstību un darbvietu piedāvājumu, jo mehanizācijas progress un strukturālā attīstība daudzos gadījumos var izraisīt darbvietu likvidēšanu, bet jānorāda arī, ka attīstība var veicināt ekonomiski stabilāku darbvietu izveidi.

3.26.

Inovācijas stratēģijās un jauninājumu ieviešanā galvenajam vadmotīvam jābūt vajadzībām, nevis pieejamiem līdzekļiem. Deklarācijas 7. punktā uzsvērts, ka vajadzīgas plašākas zināšanas un tehnoloģiskie un sociālie jauninājumi un ka dalībniekiem ir jāsadarbojas informācijas izmantošanas un nodošanas jomā. Šajā ziņā var palīdzēt tādas Kopienas iniciatīvas kā Eiropas inovācijas partnerība (EIP), piemēram, EIP lauksaimniecībai ar tai raksturīgo augšupējo pieeju, nodrošinot dažādu līmeņu dalībnieku sasaisti, saziņu un informācijas apmaiņu un pievēršot uzmanību tieši arī praktiskajai uzņēmējdarbībai. Lai vairāk veicinātu inovāciju lauku rajonos, būtu lietderīgi atbalstīt tā dēvētos “inovācijas starpniekus”.

3.27.

Mūsdienu sabiedrībā īpaši ātru platjoslas pakalpojumu pieejamība ir neatņemama infrastruktūras daļa un priekšnosacījums sabiedrības funkcionēšanai kā pilsētā, tā laukos un tādēļ ietekmē gan darbaspēka, gan darbvietu pieejamību. Aizvien vairāk palielinās tiešsaistē veikto darbību apjoms. Daudzviet Eiropā, it īpaši lauku rajonos, joprojām trūkst stabilu risinājumu. EESK to vērtē ļoti kritiski. Lauku rajoniem platjoslas savienojums ir vajadzīgs ne vien drošības labad (piemēram, funkcionējoši tālruņa sakari), bet arī dzīves līmeņa uzlabošanai (piemēram, funkcionējoša televīzija). Platjoslas pieejamība var būt viens no faktoriem, kas palīdz izlemt, vai cilvēki, it īpaši jaunieši, gribēs palikt laukos vai doties projām. Uzņēmumiem platjoslas pieslēgums ir vienkārši nepieciešams, jo vairumā gadījumu tie bez funkcionējoša platjoslas pieslēguma nespēj darboties. Varam minēt šādus piemērus: maksājumi, kas jāveic sabiedrībā, kur aizvien vairāk samazinās skaidras naudas lietošana, grāmatvedība, elektroniskie darījumi vai, piemēram, saziņa ar klientiem. Lauksaimnieciskā uzņēmējdarbība ir joma, kurā IKT un jauniem tehniskiem risinājumiem ir arvien lielāka nozīme.

3.28.

Deklarācijā norādīts uz digitalizācijas nepieciešamību un iespējām. EESK uzskata, ka atbalsts ir jāsniedz vietām, kur tirgus spēkiem neizdodas izveidot platjoslas pieslēgumus, kā tas bieži ir lauku rajonos. EESK uzskata, ka ERAF vajadzētu būt nozīmīgākajam līdzekļu avotam, kas atbalsta infrastruktūras veidošanu, bet ELFLA līdzekļi būtu jāatvēl sarežģītākiem un mērķtiecīgiem projektiem. Šajā saistībā atbalstu var sniegt Eiropas Investīciju banka un Eiropas Stratēģisko investīciju fonds, piemēram, izmantojot novatoriskus finanšu instrumentus.

3.29.

Lauku rajonu nozīme aprites ekonomikā ir ievērojama. Deklarācijā aprites ekonomika ir minēta 6. punktā (Veicināt rīcību klimata jomā) – turklāt tā nodrošina papildu priekšrocības, kas aplūkotas EESK atzinumā “Dokumentu kopums attiecībā uz aprites ekonomiku” (10). Vajadzīga ilgtspējīga aprite starp pilsētām un laukiem – ne vien resursu izmantošanas ziņā, bet arī, lai atbalstītu lauksaimniecību un samazinātu pieprasījumu pēc importētiem resursiem. Tādējādi lauku rajoni var dot lielu ieguldījumu uz apriti vērstas sabiedrības attīstībā, jo tie, no vienas puses, var veicināt atkritumu kā resursu izmantošanu, piemēram, kā mēslojumu vai augsnes ielabotājus, un, no otras puses, nodrošināt atjaunojamos energoresursus un bioloģisko materiālu.

3.30.

Lai samazinātu klimatam kaitīgas emisijas, ir jāsamazina fosilā kurināmā izmantošana un vairāk jāizmanto atjaunojamie energoresursi. Arī šajā ziņā lauku rajonu ieguldījums var būt ievērojams, ražojot ne vien enerģiju no saules, vēja un ūdens, bet arī bioenerģiju. Tomēr enerģijas ražošana no atjaunojamiem resursiem var radīt ievērojamu slogu cilvēkiem un videi, tādēļ ir jāņem vērā visi ilgtspējīgas attīstības aspekti.

3.31.

Ne tikai jāierobežo klimata pārmaiņu ietekme, bet arī jāpielāgojas to ietekmei. Plaši izmantojot lauksaimniecības zemes un mežus, lauku rajoniem ir lielas oglekļa dioksīda piesaistīšanas iespējas, tādējādi tie samazina klimatam kaitīgās emisijas, savukārt ražošana palielina šo emisiju daudzumu. Lai samazinātu kaitīgo emisiju daudzumu, būtu jāizmanto vislabākie pieejamie tehniskie paņēmieni. Visos līmeņos – sākot ar ražotājiem un beidzot ar lēmējiem – ir jāattīsta prasmes, vienmēr uzmanību pievēršot ieguldījumu iespējām.

3.32.

Kopumā var secināt, ka lauku rajoniem ir ievērojamas iespējas veicināt ilgtspējīgas sabiedrības attīstību un tādējādi palīdzēt sasniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas izvirzītos ilgtspējīgas attīstības mērķus (Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam) un īstenot Parīzes Klimata nolīgumu (COP 21), kā tas skaidri izriet no Korkas deklarācijas 2.0. Tomēr uzdevumi ir vērienīgi, un to risināšanā kā tiešā, tā pārnestā nozīmē ir jāiegulda līdzekļi.

3.33.

Runājot par atbalstu no ES līdzekļiem, bieži tiek saņemtas sūdzības, ka tā saņemšana ir sarežģīta gan saņēmējiem, gan iestādēm. Deklarācijas 9. punktā ir aplūkots jautājums par šīs politikas sarežģītību. EESK uzskata, ka jāvienkāršo gan ES līmeņa, gan valstu un reģionu politikas īstenošana. Pašreizējā sistēma ir tik sarežģīta, ka daudzi iespējamie pieteikumu iesniedzēji pieteikumu vispār neiesniedz, un tāpēc sarežģītība ir šķērslis, kas kavē politikas īstenošanu un tās mērķu sasniegšanu. Noteiktus pieteikumus faktiski nav iespējams pareizi aizpildīt bez konsultanta palīdzības. Īpaša vērība jāvelta centieniem nodrošināt privātpersonām tiesisko noteiktību.

3.34.

Pašreizējā programmu plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam ESI fondu pārvaldības noteikumi tika apvienoti vienā kopējā regulā (11). Kopumā tas ir vērtējams pozitīvi, jo labāka koordinācija paaugstinās efektivitāti, it īpaši publisko pilnvaru īstenošanas jomā, savukārt atsevišķu pieteikumu iesniedzēju ieguvums varētu būt mazāks, jo tikai retos gadījumos viens un tas pats saņēmējs pieprasa līdzekļus no dažādiem fondiem. Vietējās sabiedrības virzītas vietējās attīstības jomā ieguvējas varētu būt tās valstis, kurās vietējā attīstība tiek atbalstīta ar vairāku fondu līdzekļiem. Kopējo regulējuma ietekmi būtu jāturpina vērtēt.

3.35.

Pašreizējā lauku attīstības politika tiek īstenota, izmantojot ELFLA lauku attīstības programmas, atbilstīgi prioritātēm un darbības virzieniem. Tādējādi ir izveidojusies sīki sadrumstalota programmas līdzekļu sistēma, jo iedalījums pēc pasākumiem, darbības virzieniem un prioritātēm ir saistīts ar dažādiem budžeta posteņiem un pozīcijām. Tas ietekmē programmu pārredzamību un palielina iestāžu administratīvo slogu; tas notiek uz programmu īstenošanai paredzēto resursu rēķina un samazina iespēju sasniegt attiecīgo programmu mērķus.

3.36.

Deklarācijas 10. punktā minēti apsvērumi par politikas rezultātiem un pārskatatbildību. Šie apsvērumi ir arī pamatprincipi, ko, izstrādājot budžetu, ievēro Komisija, kura 2015. gadā nāca klajā ar iniciatīvu par budžetu, kas vērsts uz rezultātiem. Iedzīvotājiem un nodokļu maksātājiem ir jāzina, kādus rezultātus paredzēts sasniegt ar politikas risinājumiem un cik lielā mērā tiek sasniegti politikas mērķi.

13.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 345/45

Ziņotāja:

Milena ANGELOVA

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē to, ka ir īstenots tiesību aktu kopums attiecībā uz pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (PVTN), jo tas nodrošina juridisko noteiktību sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Šāds tiesību aktu kopums rada pareizu līdzsvaru starp vajadzību veicināt un atbalstīt PVTN, no vienas puses, un mērķi novērst iespējamos konkurences traucējumus, no otras puses. Tomēr ieinteresētās personas reģionālajā un vietējā līmenī, jo īpaši publisko PVTN sniedzēji (kā liecina EESK pētījums “Pārskats par dalībvalstu ziņojumiem par to, kā tiek īstenots Eiropas Komisijas lēmums par valsts atbalstu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanai”), pauž bažas par būtiskiem jautājumiem spēkā esošajos noteikumos, kas rada nevajadzīgus šķēršļus vai juridisko nenoteiktību, tādēļ EESK aicina Komisiju veikt pasākumus, kuri vajadzīgi, lai uzlabotu spēkā esošos noteikumus un to praktisko piemērošanu, sniegtu vadlīnijas, izveidotu paraugprakses kopumu un vajadzības gadījumā novērtētu vajadzību atjaunināt un veikt izmaiņas šo tiesību aktu kopumā.

1.2.

Pārskatot pirmajos divos posmos iesniegtos dalībvalstu ziņojumus par to, kā tiek īstenots tiesību aktu kopums attiecībā uz PVTN, EESK ar bažām norāda, ka tajos nav risināts izšķirīgi svarīgais saderības prasību jautājums, kas tika padziļināti izskatīts nostādnēs.

1.3.

EESK norāda, ka vairumā gadījumu noteiktības trūkums vai lielās izmaksas, kas saistītas ar prasību izpildi, rada šķēršļus, kuri nepamatoti liedz iestādēm pilnībā īstenot PVTN politiku. Šādi šķēršļi spēcīgi ietekmē reģionālās un vietējās pašvaldības, jo dalībvalstu un Komisijas dialogu valsts atbalsta jautājumos veido centrālā valdība, un pārējos pārvaldības līmeņos nav tiešas piekļuves šim procesam.

1.4.

Tas, ka reģionālajā vai vietējā līmenī tiek ziņots tikai par nelielu daļu PVTN (saskaņā ar iepriekš minēto pētījumu), liecina, ka nepietiekama tiešā saziņa ar Komisiju liedz piešķirt pienācīgu finansējumu sabiedriskajiem pakalpojumiem, tādējādi attiecīgās iestādes neizrāda vēlmi izmantot minēto lēmumu pilnā apmērā un kliedēt šaubas par tā īstenošanu.

1.5.

EESK aicina Eiropas Komisiju izpētīt iespējas atjaunināt lēmumu un paplašināt tā darbības jomu, lai ņemtu vērā turpmāk minētos aspektus.

1.5.1.

EESK iesaka Komisijai atcelt atbrīvojuma robežvērtības un ietvert lēmumā visus PVTN neatkarīgi no kompensācijas summas gadā. Pašreizējās lēmuma īstenošanas rūpīga izskatīšana pierāda, ka tiks samazinātas administratīvās izmaksas un sarežģījumi, ar kādiem pretējā gadījumā nāktos saskarties iestādēm, jo īpaši vietējā līmenī, un nekādā veidā netiks traucēta konkurence.

1.5.2.

Attiecībā uz darba tirgu un prasmju neatbilstības problēmas saasināšanos EESK aicina Komisiju izskatīt iespēju paplašināt lēmuma darbības jomu, lai pakalpojumus, kuru mērķis ir uzlabot iedzīvotāju zināšanas un kvalifikāciju un tādējādi palīdzēt tiem uzlabot savas nodarbinātības izredzes, varētu uzskatīt par atbalstāmiem.

1.5.3.

EESK aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt un, iespējams, grozīt konkrētas lēmuma teksta daļas, kas galvenokārt ir saistītas ar šādiem jautājumiem: tādas informācijas glabāšanas termiņš, kas vajadzīga, lai noteiktu piešķirtās kompensācijas saderību; skaidrojums, ka pilnvarojuma termiņš nedrīkst būt izšķirošs faktors atjaunošanai vai pagarināšanai, vai arī to pakalpojumu sniedzēju atbilstības noteikšanai, kuri darbojas šajā jomā; viegli pieejamas metodes izstrādāšana saprātīgas peļņas aprēķināšanai; turpmāku skaidrojumu sniegšana saistībā ar prasību par produktivitātes efektivitātes pieauguma sadalījumu starp uzņēmumiem; elastīgākas pieejas nodrošināšana attiecībā uz izmaksu pārsniegšanu nelielā apmērā, kas nav lielāks par 10 % no gada vidējās kompensācijas tā, lai nebūtu jāatjaunina parametri.

1.6.

EESK uzskata, ka nosacījumi attiecībā uz saderību ar nostādnēm ir sīkāk jāprecizē šādos aspektos:

1.7.

EESK norāda, ka Eiropas Parlaments un Padome nav pieņēmuši regulas, ar kurām tiktu noteikti principi un nosacījumi, kas reglamentē pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, īpaši ekonomikas un finanšu jomā. Tāpēc tā aicina Komisiju, Parlamentu un Padomi izskatīt, kādā veidā būtu iespējams izpildīt Līguma par Eiropas Savienības darbību 14. pantā noteiktās pilnvaras, neskarot dalībvalstu kompetenci un šajā pantā minētos Līguma nosacījumus.

2.1.

EESK savā rīcības plānā 2017. gadam ir uzsvērusi, ka pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi ir Eiropas ekonomikas un sociālā modeļa pamatelements, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 14. pantā.

2.2.

LESD 14. pantā noteikts, ka Savienība un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras, “rūpējas, lai šādi pakalpojumi pamatotos uz tādiem – jo īpaši ekonomikas un finanšu – principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumus”. Turklāt tajā noteikts, ka “Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, paredz minētos principus un nosacījumus, neskarot dalībvalstu kompetenci atbilstīgi Līgumiem sniegt un finansēt šos pakalpojumus, kā arī panākt šo pakalpojumu izpildi”. Šis pilnvarojums līdz šim nav ietverts konkrētās likumdošanas iniciatīvās. Savukārt Eiropas Komisija ir izstrādājusi visaptverošu noteikumu kopumu par valsts atbalstu, ko saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru piemēro pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi.

2.3.

Nosacījumi attiecībā uz saderīgumu ar Līguma noteikumiem par valsts atbalstu un LESD 106. panta 2. punktu ir strīdīgi, lai gan Pirmās instances tiesa 1997. gadā (1) atzina, ka kompensācija, ko piešķir uzņēmumiem, kuru uzdevums ir sniegt sabiedriskos pakalpojumus, ir uzskatāma par valsts atbalstu. Līdz tam bija panākta vienprātība, ka tādu papildizmaksu kompensēšana, kuras izriet no stingrākām prasībām saistībā ar PVTN, nesniedz nekādas priekšrocības. Tiesa savu nostāju mainīja 2001. gadā (2), apgalvojot, ka kompensāciju var uzskatīt par valsts atbalstu tikai tad, ja tā pārsniedz papildizmaksas, kas radušās izraudzītajam pakalpojumu sniedzējam. Visbeidzot, 2003. gada spriedumā Altmark lietā (3) tika noteikts, ka kritēriji, kas jāievēro visām kompensācijas shēmām, nav ietverti noteikumu par valsts atbalstu darbības jomā.

2.4.

Eiropas Komisija ir noteikusi PVTN saderību ar valsts atbalsta noteikumiem, stingri ievērojot pirmos trīs Altmark kritērijus. Tajos noteiktas šādas prasības:

2.5.

Komisija 2005. gadā pieņēma “M. Monti un N. Kroes dokumentu kopumu”, kas tika atjaunināts 2011. gadā (turpmāk “Almunia dokumentu kopums”) un kurā paredzēti galvenie noteikumi PVTN finansēšanai: dokumentu kopumā ietverts Komisijas paziņojums (4) (turpmāk “nostādnes”), kurā paredzēti nosacījumi PVTN saderīgumam, un Komisijas lēmums (5) par kompensācijām, par ko nevajag ziņot, jo ierobežotā finansējuma dēļ (lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktā robežvērtība ir 15 milj. EUR gadā) vai tādēļ, ka tās paredzētas pasākumiem, kuri apmierina sociālās vajadzības (piemēram, slimnīcas; veselības aprūpe un ilgtermiņa aprūpe; bērnu aprūpe; piekļuve un reintegrācija darba tirgū; sociālie mājokļi; neaizsargāto grupu aprūpe un sociālā iekļaušana; jūras satiksmes savienojumi ar salām, lidostām un ostām, kurās ir mazs pasažieru skaits), tās visdrīzāk nekropļo konkurenci. Komisija ir paziņojusi par savu nodomu pārskatīt šo noteikumu kopumu piecus gadus pēc to stāšanās spēkā.

2.6.

Programmas Eiropai ietvaros EESK vēlas ar šo pašiniciatīvas atzinumu sniegt ieguldījumu gaidāmajā Komisijas pārskatā, rūpīgi izanalizējot pieredzi, kas gūta, īstenojot PVTN tiesību aktu kopumu. Šajā sakarā EESK ir pasūtījusi pētījumu par VTNP noteikumu piemērošanu publiskām kompensācijām (“Pārskats par dalībvalstu ziņojumiem par to, kā tiek īstenots Eiropas Komisijas lēmums par valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanai”).

2.7.

PVTN kompensācijas reti ietekmē konkurenci, ciktāl tās sedz papildizmaksas, kas radušās izraudzītajiem pakalpojumu sniedzējiem, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas uzdevumu. Tādējādi radīt tiem slogu, kas saistīts ar ziņošanu par valsts atbalstu, šķiet pārmērīgs pasākums, kurš ir pamatots tikai tad, ja pārējiem dalībniekiem varētu rasties neapstrīdami zaudējumi. Kopienas rīcības plānā nav vienādas nostājas attiecībā uz darbībām, kas nopietni pasliktina tirgus nosacījumus, piemēram, trešo valstu izcelsmes produktu pārdošana par dempinga cenām vai cenas, kuras ir zemākas par noteikto līmeni. Tādējādi lēmuma darbības jomas paplašināšana, ar ko paredz paziņošanas pienākumu neattiecināt uz PVTN, un juridiskās noteiktības uzlabošana, kā arī lielāka elastība noteikumu īstenošanas ziņā ir visnotaļ būtiski aspekti, kuri ļauj nodrošināt, ka tiek pienācīgi ievēroti Līguma noteikumi, kas sekmē šos būtiskos pakalpojumus.

3.1.

EESK uzskata, ka lēmumā ir panākts pareizs līdzsvars starp vajadzību veicināt un atbalstīt PVTN, no vienas puses, un mērķi novērst iespējamos konkurences traucējumus, no otras puses. Atbrīvojums no paziņošanas samazina administratīvās izmaksas un sarežģījumus, ar kādiem pretējā gadījumā nāktos saskarties iestādēm, jo īpaši vietējā līmenī. Ņemot vērā, ka tādiem pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisko nozīmi, kas saskaņā ar šo lēmumu nevar saņemt valsts atbalstu, tiek piemēroti stingrāki noteikumi, lēmuma darbības jomā nebūtu jāiekļauj tikai tie gadījumi, kad radušās konkrētas bažas par konkurenci, jo mērķis ir ES līmenī koncentrēt resursus valsts atbalsta rūpīgai pārbaudei. Pieredze liecina, ka Komisija apstiprina lielāko daļu PVTN shēmu, ko tā ir pārbaudījusi. Kopš lēmuma un nostādņu spēkā stāšanās 2012. gadā tikai trīs PVTN gadījumos bija jāveic padziļinātas izmeklēšanas procedūra saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu. Divi gadījumi bija saistīti ar pasta pakalpojumiem (valsts atbalsts SA.35608 attiecībā uz Hellenic Post (ELTA) un valsts atbalsts SA.37977 attiecībā uz Spānijas Pastu;) un viens ar slimnīcām (valsts atbalsts SA.19864 saistībā ar finansējuma piešķiršanu IRIS slimnīcām Briseles galvaspilsētas reģionā): ar Tiesas nolēmumu tika atcelts Komisijas apstiprinājuma lēmums, jo to sarežģītības pakāpe liecināja, ka jāveic oficiāla izmeklēšana. Visos Komisijas pārbaudītajos gadījumos izšķirīga nozīme bija konkurentu sūdzībām, un tas nodrošina pilnīgu ievērošanu un nerada vajadzību sistemātiski ziņot par PVTN shēmām. Turklāt no nolēmumiem un Komisijas prakses izriet pietiekami daudz norāžu ieinteresētajām personām, lai tās varētu novērtēt, vai lēmumu var droši piemērot bez paziņošanas par PVTN shēmām, lai nodrošinātu pilnīgu noteiktību. Tādēļ EESK iesaka Komisijai atcelt atbrīvojuma robežvērtības un ietvert lēmumā visus PVTN neatkarīgi no kompensācijas summas gadā, un šajā sakarā par piemēru izmantot kompensācijas shēmas pasažieru pārvadājumiem (6).

3.2.

Robežvērtības noteikšana atbilstīgi atbalsta apjomam, kas liek ziņot par atbalstu, var būt svarīga ES līmenī veicamai pārbaudei, it sevišķi gadījumos, kad atbalsta piešķiršana ir saistīta ar nepārredzamām metodēm, piemēram, ar nodokļu atlaidēm vai atbrīvojumiem no nodokļa, kā arī ar aizdevumiem ar atvieglotiem nosacījumiem vai valsts garantijām. Turklāt lēmumā norādīts, ka atsevišķu darbību gadījumā var rasties vajadzība veikt pārbaudi konkurences noteikumu pārkāpšanas dēļ un ir iespēja noteikt obligātu paziņošanas pienākumu, lai risinātu šādas situācijas. Jebkurā gadījumā, ja pašreizējā robežvērtība, kas noteikta lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, tiks saglabāta šādā ļoti zemā līmenī, iestādēm tiks radīts nesamērīgs slogs un nesniegs redzamas priekšrocības konkurences uzlabošanai. Tādēļ EESK aicina Komisiju attiecināt paziņošanas prasību tikai uz tādiem atbalsta veidiem vai konkrētām darbībām, kurām, ņemot vērā iespējamos konkurences kropļojumus, būtu jāpievērš lielāka uzmanība, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

3.3.

EESK aicina Komisiju izskatīt iespēju paplašināt lēmuma darbības jomu, lai attiecīgos pakalpojumus, kas ļauj uzlabot iedzīvotāju zināšanas un kvalifikāciju un tādējādi palīdz tiem uzlabot savas nodarbinātības iespējas, varētu uzskatīt par atbalstāmiem. Turklāt jānodrošina skaidrība attiecībā uz privātā sektora iesaistīšanos “pelēkajās zonās”; šajā sakarā būtu vēlams sniegt precīzākas vadlīnijas.

3.4.

Ar šo lēmumu būtu jānodrošina pilnīga saderība ar Kopienas tiesību aktiem, kuriem ir augstāks juridiskais spēks, un nav jārada nesamērīgs slogs reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Lēmuma 8. pantā noteikts, ka dalībvalstis pilnvarojuma periodā un vismaz desmit gadus pēc pilnvarojuma perioda beigām saglabā pieejamu visu nepieciešamo informāciju, lai noteiktu, vai piešķirtā kompensācija ir saderīga ar šo lēmumu. Šis noteikums ir pretrunā Padomes Regulas (ES) 2015/1589 17. pantam, kurā paredzēts, ka pēc 10 gadu termiņa beigām nevar atgūt piešķirto atbalstu un tādēļ, kā liecina prakse, Komisija neveic saderības pārbaudi. Tas, ka informācija, kas nav vajadzīga valsts atbalsta pārbaudei, ir jāglabā ilgāk nekā 10 gadus rada nesamērīgu slogu iestādēm un ir pretrunā Līgumā noteiktajiem samērīguma un labas pārvaldes principiem.

3.5.

Lēmuma 2. panta 2. punkts attiecas uz pilnvarojuma periodiem, kas nepārsniedz 10 gadus, izņemot tos PVTN, kuru gadījumā vajadzīgi vērā ņemami ieguldījumi, kas pamato ilgāku termiņu. Lai gan Komisijas praksē saskaņā ar nostādnēm šis nosacījums kopumā tiek interpretēts tā, ka pilnvarojuma periodi nedrīkstētu pārsniegt minēto termiņu, lēmuma formulējumu varētu interpretēt tā, ka lēmumu varētu neattiecināt uz uzņēmumiem, kuri darbojas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas jomā ilgāku laiku. Tādēļ EESK lūdz Komisiju precizēt, ka pilnvarojuma termiņš nedrīkst būt izšķirošs faktors atjaunošanai vai pagarināšanai, vai arī to pakalpojumu sniedzēju atbilstības noteikšanai, kas darbojas šajā jomā. Šis jautājums ir īpaši jutīgs attiecībā uz publisko pakalpojumu sniedzējiem, ko pilnvarojušas iestādes, jo to vienīgais mērķis ir sniegt attiecīgo sabiedrisko pakalpojumu.

3.6.

Lēmuma 5. panta 5., 7. un 8. punktā, kas attiecas uz saprātīgu peļņu, būtu jānosaka viegli pieejama metode tās aprēķināšanai. Pašreizējā pieeja, līdzīgi tai, kas noteikta nostādnēs, ietver tādas metodes kā iekšējās atdeves likmes, kuras ir izrādījušās pārāk sarežģītas vietējiem PVTN un tādējādi mazina vēlmi tās izmantot kompensācijas aprēķināšanai. Peļņas kritēriju noteikšana ir saistīta ar dārgiem konsultāciju pakalpojumiem, kas nav pieejami lielākajai daļai PVTN. EESK aicina Komisiju precizēt šo jautājumu, jo Komisija praksē atbalsta tiešu salīdzinājumu ar saistītās nozarēs gūstamo peļņu, ko nosaka, pamatojoties uz pieejamajiem oficiālajiem vai privātajiem datu avotiem, kuri plaši atzīti par pilnībā reprezentatīviem.

3.7.

Lēmuma 5. panta 6. punktā tiek ņemta vērā efektivitātes veicināšana, taču tā nav definēta, tādēļ ir vajadzīgs papildu skaidrojumus, jo īpaši saistībā ar prasību par produktivitātes efektivitātes pieauguma sadalījumu starp uzņēmumiem, dalībvalstīm un/vai lietotājiem. EESK aicina Komisiju kliedēt jebkādas šaubas par šīs prasības interpretēšanu.

3.8.

Lēmuma 6. panta 2. punktā noteikts, ka pārmērīgas kompensācijas gadījumā parametrus atjaunina nākotnē. Ja šī kompensācija nepārsniedz 10 % no vidējās gada summas, šādu kompensāciju var pārnest uz nākamo periodu. Šajā gadījumā pilnīga konsekvence neprasītu parametru atjaunināšanu un varētu izvairīties no pārskatīšanas, kas radītu juridisko nenoteiktību izraudzītajiem pakalpojumu sniedzējiem gadījumos, kuri neietekmē konkurenci. EESK iesaka Komisijai nodrošināt elastīgāku pieeju attiecībā uz izmaksu pārsniegšanu nelielā apmērā, kas nav lielāks par 10 % no gada vidējās kompensācijas tā, lai nebūtu jāatjaunina parametri.

3.9.

Nedrīkstētu pieļaut nekādu diskriminējošu attieksmi pret vietējām un reģionālajām pašvaldībām un attiecīgi pret vietējā un reģionālajā līmenī sniegtajiem pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Patlaban vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir pienākums iesniegt pieprasījumus un atbildes un paust šaubas, izmantojot savas dalībvalsts oficiālo kanālu, jo tikai tas var iesaistīties oficiālā dialogā ar Komisiju par valsts atbalsta noteikumiem. Tādēļ attiecīgajai dalībvalstij jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību sniegtā informācija, kas adresēta Komisijai. Šajā saistībā EESK aicina Komisiju izveidot strukturētāku dialogu ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām par valsts atbalsta procedūrām un jautājumiem. Valsts atbalsta noteikumi un prasības arī būtu jāpielāgo vietējo un reģionālo pašvaldību īpašajām vajadzībām un pieejamajiem līdzekļiem, tādējādi nodrošinot taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi praksē.

4.1.

Nostādnēs ir sīki izklāstītas dažādas prasības, kas skar saderības nodrošināšanu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu un Tiesas judikatūru. Lai gan tajā sniegts plašs skaidrojums par Komisijas piemērotajiem kritērijiem, tā bieži pieņem pārāk piesardzīgu nostāju, kas rada nevajadzīgas problēmas un izraisa zināmu nenoteiktību. Komisijas prakse liecina, ka daudzās jomās šādas grūtības ir pārvarētas, šīs nostādnes interpretējot pragmatiski. Konkrētas atsauces uz šiem risinājumiem varētu palielināt juridisko noteiktību un efektīvi uzlabot vienlīdzīgu attieksmi, vienlaikus saglabājot principu, ka katra lieta ir jāizskata pēc būtības. Tādēļ EESK iesaka Komisijai precizēt alternatīvos prasību izpildes veidus, kas jau tiek plaši izmantoti praksē. Šāds precizējums mazinātu daudzas neskaidrības, ar kādām patlaban saskaras iestādes un pakalpojumu sniedzēji.

4.2.

Saskaņā ar Līgumu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pilnvaru piešķiršana un definēšana ir dalībvalstu pamatkompetencē. Tādēļ nostādņu 13. punktā minētās atsauces uz nosacījumiem, kas jāizpilda vispārējas nozīmes pakalpojumiem/sabiedriskiem pakalpojumiem, būtu jāizmanto tikai kā noderīgas vadlīnijas. Tomēr šo atsauču iekļaušana var radīt pamatotas bažas par dalībvalstu pilnvaru iespējamu ierobežošanu. Tikai dalībvalstis var sabiedrības interesēs izlemt, kuri kvalitātes, drošības, pieejamības, vienlīdzīgas attieksmes, kā arī vispārējas piekļuves un patērētāju tiesību veicināšanas standarti jāizpilda katram pamatpakalpojumam – neatkarīgi no tā, vai to sniedz tirgus vajadzībām vai sabiedrības interesēs. Dalībvalstis ir arī tiesīgas attiecīgi izlemt, vai šo standartu nodrošināšanai vajadzīgs PVTN/sabiedriskais pakalpojums. Lai gan tirgus nosacījumiem ir ļoti liela nozīme, tie nevar atcelt vai ierobežot iestāžu spēju aizsargāt sabiedrības intereses. Tādēļ EESK iesaka Komisijai šajā lēmumā ietvert tikai atsauci uz tās galveno paziņojumu, kurā novērtēšanas tvērums skar tikai acīmredzamu kļūdu esamības pārbaudi, kas patiesībā ir tikai un vienīgi Tiesas kompetencē.

4.3.

Nostādņu 14. punktā nepamatoti ierobežotas dalībvalstu tiesības piešķirt pilnvarojumu, jo tām tiek pieprasīts veikt sabiedrisko apspriešanu, lai ņemtu vērā lietotāju un pakalpojumu sniedzēju intereses; tā ir iejaukšanās dalībvalstu kompetences jomās, kuras neietilpst Komisijas pienākumos. Lai gan iestādes vienmēr velta pienācīgu uzmanību ieinteresēto personu interesēm, prasība pamatot vajadzību piešķirt pilnvarojumu un veikt sabiedrisko apspriešanu vai ieviest alternatīvus instrumentus faktiski neatbilst Līguma noteikumiem un principiem. Komisijas prakse liecina, ka tā pievērš pārāk maz uzmanības šim nosacījumam, it īpaši gadījumos, kad dalībvalstis saskaras ar grūtībām tā īstenošanā. Tādēļ EESK ierosina Komisijai pārstrādāt šo punktu, lai izvairītos no obligātās prasības, kas varētu skart valsts tiesību aktu izstrādes procedūru un radīt nepamatotas problēmas.

4.4.

Nostādņu 19. punktā noteiktajās prasībās par to, ka pilnvarojumiem jāatbilst Savienības publiskā iepirkuma noteikumiem, netiek ņemts vērā, ka sekundārie tiesību akti šajā jomā ir rūpīgi pārskatīti saskaņā ar 2014. gada tiesību aktu kopumu publiskā iepirkuma jomā. Publiskā iepirkuma direktīva saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu attiecas tikai uz līgumslēdzēju iestāžu rīkoto iepirkumu procedūrām, un tajā nav paredzēts saistošs režīms PVTN, jo tie ir uzdevumi, ko iestādes vārdā veic kāds uzņēmums. Tādējādi jebkura prasība saskaņā ar tiesību aktiem publiskā iepirkuma jomā būtu pretrunā reglamentējošajai direktīvai. Tiesību aktu kopums publiskā iepirkuma jomā 2014. gadā pirmo reizi attiecās arī uz koncesijām. Tomēr būtu ļoti maldinoši secināt, ka šo režīmu varētu piemērot PVTN: koncesijas nozīmē, ka uzņēmumi uzņemas visus riskus, tiklīdz tie saņem piešķīrumu, un tas ir krasā pretrunā PVTN, attiecībā uz kuriem iestādes sedz papildizmaksas, kas saistītas ar pakalpojuma sniegšanu, un tādējādi samazina risku. Šo režīmu varētu piemērot tikai tajā gadījumā, ja iestāde izvēlas piemērot koncesijas noteikumus kādam PVTN, bet šajā gadījumā tas nebūtu atbalsta elements, jo izraudzītais pakalpojumu sniedzējs uzņemtos visu risku. Tas nozīmē, ka PVTN gadījumā nevar piemērot ne iepirkuma, ne koncesijas noteikumus. No juridiskā viedokļa raugoties, šīs nostādnes var izmantot tikai kā aicinājumu dalībvalstīm attiecīgā gadījumā izmantot pārredzamības un vienlīdzīgas attieksmes principus, izvēloties pakalpojumu sniedzējus, jo īpaši privātpersonas, taču nevar to uzlikt kā saistošu prasību. Tādēļ EESK aicina Komisiju pārskatīt nostādņu 19. punktu, lai pienācīgi ņemtu vērā jaunās juridiskās prasības attiecībā uz iepirkumu un koncesijām.

4.5.

Lai gan nostādņu 22. punktā minēts, ka kompensācijas var noteikt, pamatojoties uz paredzamajām vai faktiskajām izmaksām vai ieņēmumiem, Komisija praksē pārāk bieži pieprasa iepriekš noteikt kompensācijas summu. Šāda aprēķināšanas metode, kas liedz iestādēm veikt ex-post kompensāciju atbilstīgi faktiskajām neto izmaksām, šķiet nepamatota iejaukšanās, kura var radīt neatrisināmu problēmu, jo, ja ex-ante summas nevar nosegt neto izmaksas, pakalpojumu sniedzējs varētu saskarties ar sistemātisku finansējuma nepietiekamību. Turklāt, ja iestāde nodrošina papildu atbalstu šīs nepilnības novēršanai, tas pēc būtības radītu iespējamas sankcijas par apstiprināšanas lēmuma nosacījumu pārkāpšanu. Komisijas praksē nav pietiekami izvērtēta šī neatbilstība, izņemot gadījumus, kad prasītājs ir izvirzījis šādu jautājumu. Lai gan šķiet atbilstīgi noteikt ex-ante kompensācijas aprēķināšanas metodoloģiju, sekojošām orientējošām summām nebūtu jābūt saistošām. Tikai tad, kad ir pieejami gada rezultāti, var aprēķināt neto izmaksas un noteikt atbilstīgu kompensāciju. Tādēļ EESK aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu konsekvenci un atbilstību otrajam Altmark kritērijam, proti, ex-ante metodiku apvienot ar ex-post neto izmaksu aprēķina pilnīgu izmantošanu, ja vien iestāde nevēlas noteikt kompensāciju pilnvarojuma piešķiršanas laikā.

4.6.

Novērsto neto izmaksu metode kompensācijas aprēķināšanai ir pamatota uz pieņēmumu, ka tad, ja nav sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību, izraudzītais pakalpojumu sniedzējs samazinātu savas darbības apjomu un censtos maksimāli palielināt ieņēmumus. Parastā novērsto neto izmaksu metode nozīmētu, ka pakalpojumu sniedzējs pārtrauc visas darbības, kas rada zaudējumus. Atšķirība starp šo hipotētisko scenāriju un pakalpojumu sniedzēja faktiskajiem rezultātiem nosaka kompensācijas summu. Komisija nesen paziņoja, ka tā atbalsta ienesīguma izmaksu pieeju, kuras hipotētiskais scenārijs būtu tādu darbību pārtraukšana, kas liedz uzņēmumam maksimāli uzlabot savus rezultātus. Tādējādi kompensācija attiecas ne tikai uz PVTN papildizmaksām, bet arī uz mazāk efektīvām darbībām, arī tad, ja tās ir ienesīgas. Kompensācijas maksājumu mazināšanas nolūkā Komisija pieprasa no kompensācijas summas atskaitīt tirgus sniegtās un nemateriālās priekšrocības, ko izmanto pakalpojuma sniedzējs. Ienesīguma izmaksu pieejas izraudzīšana par prioritāru rada de facto atšķirības vienota principa īstenošanā, tādējādi mazinot juridisko noteiktību. EESK iesaka Komisijai apstiprināt abas pieejas un sniegt par tām turpmākas norādes nostādnēs, jo patlaban tajās nav gandrīz nekādu norāžu uz to, kā noteikt attiecīgos hipotētiskos scenārijus.

4.7.

Izmaksu sadalījuma metode šķiet piemērotākā lielākajai daļai PVTN, jo tās aprēķins ir pamatots uz starpību starp izmaksām, kas radušās, nodrošinot sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildi, un attiecīgajiem ieņēmumiem. Tomēr dalībvalstīm, kas vēlas izmantot šo metodi, jāpamato atteikšanās no novērsto neto izmaksu pieejas, kas pretējā gadījumā ir uzskatāma par obligāti piemērojamu. Ņemot vērā, ka novērsto neto izmaksu metode ietver sarežģītu un dārgu analīzi un bieži ir vajadzīgi ārējie konsultāciju pakalpojumi, EESK iesaka Komisijai atzīt šo metodi kā pilnībā derīgu un līdzvērtīgu novērsto neto izmaksu metodei, izņemot konkrētas darbības, piemēram, pasta pakalpojumus, kuriem šīs metodes izmantošana ir saistoša saskaņā ar Trešo pasta direktīvu.

4.8.

Nostādņu 32. punktā par ieņēmumiem ir pamatoti ietverta pārmērīga peļņa, kas gūta, izmantojot īpašas vai ekskluzīvas tiesības. Jaunākajā praksē tas ietver peļņu no vispārējas pakalpojuma sniegšanas pat tad, ja tā gūta, neizmantojot minētās tiesības, un tas radīja maldinošus novērtējumus. Jāuzsver, ka vispārējam segumam ir trūkumi, jo izraudzītajam pakalpojumu sniedzējam ir pienākums sniegt pakalpojumu attiecīgajā teritorijā neatkarīgi no izmaksām, kas tam rodas. Tādējādi, ja pakalpojumu sniedzējs sniedz šo pakalpojumu, pamatojoties uz ienesīgumu, tiks pārkāpti Līgumā noteiktie principi, ja ar šo pārpalikumu būs obligāti jāfinansē citas zaudējumus nesošu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Tādēļ EESK aicina Komisiju precizēt šo punktu un īpašās vai ekskluzīvās tiesības, kas saistītas ar priekšrocībām un kuru radītā peļņa būtu jāņem vērā sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas finansēšanā, nošķirt no vispārējā seguma, kas rada neizdevīgu situāciju izraudzītajam pakalpojumu sniedzējam.

4.9.

Nostādnēs paredzētā saprātīgā peļņa izraisa vairākus jautājumus, kuri būtu turpmāk jāprecizē. Lai gan nostādnēs atbalstīta iekšējās atdeves likmes izmantošana, tajās atzīts, ka šīs metodes piemērošana ir sarežģīta. Tādējādi Komisija praksē salīdzina uzņēmumus vienā nozarē vai saistītajā nozarē, izmantojot tādus standarta peļņas gūšanas kritērijus kā pašu kapitāla atdeve vai apgrozījuma rentabilitāte. Tomēr šajā jautājumā trūkst noteiktības, kas izraisa atšķirīgus rezultātus. Tāpēc EESK iesaka Komisijai atzīt visus standarta un vispāratzītos peļņas gūšanas kritērijus, nevis noteikt par obligātu kādu konkrētu kritēriju. EESK aicina Komisiju sniegt papildu skaidrojumu par peļņas gūšanas standartiem un ļaut izmantot dažādus standartus, neliekot dalībvalstīm izmantot kādu noteiktu vienu standartu.

4.10.

Obligātā efektivitātes prasība, kas noteikta nostādņu 39.–46. punktā, ir izrādījusies nopietns apgrūtinājums ieinteresētajām personām un iestādēm. Ņemot vērā, ka nostādnēs nav sniegta neviena norāde par to, kā aprēķināt efektivitātes stimulus, Komisijas praksē tiek pieļauti ļoti atšķirīgi novērtējumi un tādējādi tiek pārkāpti tiesiskās noteiktības un vienlīdzīgas attieksmes principi. Tādēļ EESK aicina Komisiju sīkāk precizēt alternatīvus šādu stimulu aprēķināšanas risinājumus, kuru izmantošanu nevajadzētu noteikt kā saistošu, ņemot vērā jautājuma sarežģītību.

13.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 345/52

1.1.

Digitalizācija un robotizācija cilvēku mobilitātes un kravu pārvadājumu jomā sniedz sabiedrībai vairākas potenciālas priekšrocības, piemēram, labāku piekļūstamību un ērtības pasažieriem, loģistikas efektivitāti un produktivitāti, uzlabotu satiksmes drošību un samazinātu emisiju apjomu. Vienlaikus bažas rada jautājumi saistībā ar drošību, drošumu, privātumu, nodarbinātību un vidi.

1.2.

Lai gan tehnoloģijas sniedz bezgalīgas iespējas, progresu nedrīkst pamatot tikai uz tehnoloģijām, bet jācenšas radīt pievienoto vērtību sabiedrībai. Tādēļ ir nepieciešamas politiskās debates – kopā ar pilsoniskās sabiedrības pienācīgu iesaistīšanu transporta plānošanas procesos, jo īpaši lielpilsētās.

1.3.

Digitālā transporta īstenošanai ir vajadzīgi risinājumi esošajiem sastrēgumposmiem, kā arī integrēti ieguldījumi TEN-T tīklā transporta, enerģētikas un telekomunikāciju sistēmās, tostarp 5G tīkla ieviešana. Šie pasākumi būtu jāatbalsta, izmantojot ES finansējuma instrumentus, piemēram, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, ESIF un programmu “Apvārsnis 2020”.

1.4.

Transporta digitalizācija un robotizācija nodrošina jaunas uzņēmējdarbības iespējas ražošanas un pakalpojumu nozarēs, tostarp MVU, un varētu sniegt priekšrocības konkurētspējas jomā Eiropas Savienībai. Šajā nolūkā EESK aicina veidot uzņēmējdarbību veicinošu un atbalstošu vidi, tostarp atvērtību jauniem uzņēmējdarbības modeļiem un Eiropas digitālo platformu attīstības pastiprināšanu.

1.5.

Digitalizācija un robotizācija transporta jomā radīs būtiskas pārmaiņas darba rakstura un prasmju pieprasījuma ziņā. EESK uzsver, ka šo strukturālo pārmaiņu īstenošanā ir svarīgi veicināt taisnīgu un vienmērīgu pāreju un risināt prasmju trūkuma problēmu, vienlaikus nodrošinot pienācīgu progresa uzraudzību. Pārejas procesā izšķirīga nozīme ir sociālajam dialogam un darba ņēmēju informēšanai, kā arī apspriedēm ar darba ņēmējiem. Tāpat dalībvalstīm jāpielāgo savas izglītības sistēmas, lai apmierinātu jauno pieprasījumu pēc prasmēm.

1.6.

Transporta digitalizācijas un robotizācijas nolūkā ir vajadzīga atbilstīga datu pieejamība, piekļūstamība un brīva datu aprite. Vienlaikus ir jānodrošina pienācīga datu aizsardzība. Reaģējot uz jaunajām norisēm, jāpalielina arī kiberdrošības spējas un jārisina ar civiltiesisko atbildību saistītie jautājumi.

1.7.

EESK uzsver digitālā transporta intermodālo raksturu, kas ir centrālais ES transporta stratēģijas elements. Tam ir arī cieša saikne ar citām politikas jomām, piemēram, tām, kas saistītas ar digitālo vienoto tirgu, enerģētiku, rūpniecības attīstību, inovācijām un prasmēm. Tā kā klimata pārmaiņu mazināšanas mērķi un prasības darbojas arī kā viens no digitālā transporta virzītājspēkiem, pastāv arī ciešā saikne ar vides ilgtspēju.

2.1.

Digitalizācijas process izplatās visās tautsaimniecības jomās un sabiedrībā – transports ir joma, ko bieži izmanto kā piemēru. Šā pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir apsvērt transporta digitalizācijas un robotizācijas norises un ietekmi no sabiedrības kopumā, tostarp uzņēmumu, darba ņēmēju, patērētāju un iedzīvotāju viedokļa, kā arī izklāstīt EESK viedokli par to, kā šīs norises būtu jāņem vērā ES politikas veidošanā, lai atbilstīgi izmantotu iespējas un pārvaldītu riskus.

2.2.

Daudzas norises jau ir vērojamas tirgū un dažādās politikas jomās dalībvalstu un ES līmenī. EESK ir pievērsusies šim tematam arī savos atzinumos, piemēram, attiecībā uz autobūves nozares nākotni (1) un Eiropas sadarbīgo intelektisko transporta sistēmu stratēģiju (2), kā arī mākslīgo intelektu (3).

2.3.

Transporta digitalizācija ir daudzveidīgs process. Patlaban digitālā informācija jau tiek dažādos veidos izmantota transportlīdzekļos, gaisa kuģos un kuģos, ietverot tehnoloģijas un pakalpojumus, kas atbalsta auto vadību, dzelzceļa satiksmes kontroli, aviācijas un kuģniecības satiksmes pārvaldību. Informācijas pasažieriem un informācijas par kravām digitalizāciju ir vēl viena ikdienā izmantota joma. Treškārt, robotus plaši izmanto termināļu darbībā kravu loģistikas jomā.

2.4.

Turpmāka automatizācija un robotizācija paver jaunas iespējas kravu un pasažieru pārvadāšanai, kā arī dažādu veidu uzraudzībai un novērošanai. Šajā jomā galvenā nozīme ir virtuālajiem robotiem, t. i., programmatūras robotiem, kas nodrošina dažādu informācijas sistēmu plašāku izmantošanu un savienošanu, kas ļauj tām darboties kā vienai sadarbīgai sistēmai.

2.5.

Transporta automatizācija ir saistīta ar tādu transportlīdzekļu izstrādi, kas paredzēti mijiedarbībai ar cilvēkiem, infrastruktūru un citām ārējām sistēmām. Bezvadītāja un bezpilota transportlīdzekļi, kuģi un gaisa telpas sistēmas, kas ir pilnībā autonomi, proti, darbojas patstāvīgi, ir noslēdzošais posms šajā attīstībā.

2.6.

Patlaban vairāki autoražotāji izstrādā bezvadītāja automobiļus un tos pārbauda praksē. Daudzās pilsētās jau ir ieviesti bezvadītāja metro un tiek testēti bezvadītāja autobusi un kravas autokolonnas. Bezpilota lidaparātu jeb dronu izmantošana strauji paplašinās, un tiek izstrādāti pat tālvadības un autonomi kuģi. Papildus transportlīdzekļiem, gaisa kuģiem un kuģiem, tiek pētīti jauni infrastruktūras un satiksmes kontroles sistēmu risinājumi.

2.7.

Lai gan tiek veikti pasākumi virzībā uz autonomu un bezvadītāja transportu, pamatstruktūrā izšķirīga nozīme joprojām ir cilvēkiem. Ietekme būs redzama vislabāk tad, kad pilnībā autonoms un bezvadītāja transports tiks ieviests praksē. Prognozes par to, kad tas notiks, ievērojami atšķiras. Tomēr ir svarīgi sagatavoties šai nākotnei un laikus pieņemt vajadzīgos lēmumus.

2.8.

Digitalizācija arī ļauj pasažieriem un citiem transporta lietotājiem gūt labumu no jauna veida mobilitātes kā pakalpojuma (MaaS) koncepcijas, izmantojot digitālas platformas.

2.9.

MaaS izveides nolūks ir labāk apmierināt tirgus pieprasījumu, kombinējot transporta ķēžu rezervācijas, pirkumu un maksājumu sistēmas un sniedzot reāllaika informāciju par satiksmes sarakstiem, laikapstākļiem un satiksmes apstākļiem, kā arī pieejamo transporta kapacitāti un risinājumiem. Tādējādi MaaS ir lietotāja digitalizēta transporta saskarne. Vienlaikus tās mērķis ir optimizēt transporta jaudas izmantošanu.

2.10.

Straujā tehnoloģiju attīstība tādās jomās kā lielie dati, mākoņdatošana, 5G mobilo sakaru tīkli, sensori, robotika un mākslīgais intelekts – jo īpaši saistībā ar tā mācīšanās spējām, piemēram, mašīnmācīšanos un dziļo mācīšanos – ir galvenie digitālā un automatizētā transporta attīstības sekmētāji.

2.11.

Tomēr ir acīmredzams, ka sekmes nevar gūt, ja progress ir balstīts tikai uz tehnoloģijām. Ideālā gadījumā attīstībai vajadzētu būt balstītai uz sabiedrības pieprasījumu. Savukārt iedzīvotājiem bieži vien ir sarežģīti saskatīt iespējas, ko sniedz jaunās norises.

3.1.

Digitālā attīstība rada apstākļus intermodalitātes izveidei un tādējādi veicina sistēmas pieeju transporta nozarē. Tas arī nozīmē, ka transporta sistēmai ir vairāki jauni elementi, kas papildina tradicionālo infrastruktūru.

3.2.

Tomēr sistēmas pamatu joprojām veido autoceļi, dzelzceļš, ostas un lidostas. Papildus šiem pamatelementiem ir vajadzīga modernizēta digitālā infrastruktūra, ietverot kartēšanas un pozicionēšanas sistēmas, dažādus sensorus datu iegūšanai, datu apstrādes tehnisko nodrošinājumu un programmatūru, kā arī mobilos un platjoslas pieslēgumus datu izplatīšanai. Digitālajā infrastruktūrā ir iekļautas arī automatizētas satiksmes vadības un kontroles sistēmas.

3.3.

Digitālai un digitalizētai infrastruktūrai ir vajadzīga elektroenerģija, un, ņemot vērā mijiedarbību starp viedajiem elektrotīkliem un elektrotransportlīdzekļiem, elektroenerģijas infrastruktūra ir arī transporta sistēmas pamatelements. Visbeidzot, ir vajadzīgi jauni pakalpojumi un infrastruktūra, lai nodrošinātu piekļuvi satiksmes informācijai, kā arī mobilitātes pakalpojumu rezervēšanai un apmaksai. Tādēļ sistēma, sākot no fiziskās infrastruktūras līdz fiziskiem transporta pakalpojumiem, ir saistīta ar dažādiem digitāliem elementiem.

3.4.

Lai gan attīstība noris strauji, joprojām ir vairākas nepilnības, kas kavē virzību uz digitālām transporta sistēmām un kas tādēļ ir jāpārvar. Šīs nepilnības ir, piemēram, nepietiekama datu pieejamība un piekļuve tiem, ātrdarbīgu interneta pieslēgumu trūkums un tehniskie ierobežojumi sensoriem un reāllaika pozicionēšanas sistēmām.

3.5.

EESK aicina veikt ieguldījumus tehnoloģijās un infrastruktūrā, kas var būt pamats digitālā transporta izveidei, jo īpaši satiksmes vadības un kontroles sistēmās: SESAR (Eiropas jaunas paaudzes gaisa satiksmes pārvaldības sistēma) un ERTMS (Eiropas dzelzceļa satiksmes vadības sistēma) ir projekti, kas jau atrodas augstas gatavības posmā, bet kuriem trūkst būtisku finanšu resursu. VTMIS (kuģu satiksmes uzraudzības un informācijas sistēma) un C-ITS vēl ir jāizstrādā. Turklāt 5G pieslēgumi ir jāpadara pieejami TEN-T pamattīklā. Šie pasākumi būtu prioritāri jāatbalsta, izmantojot ES finansējuma instrumentus, piemēram, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu un programmu “Apvārsnis 2020”.

3.6.

Digitālo sistēmu sadarbspēja arī ir vajadzīga, lai nodrošinātu pārrobežu savienojamību vietējā un starptautiskā mērogā. ES būtu jācenšas uzņemties vadību un standartu noteikšanu šajā jomā.

3.7.

EESK uzsver, ka digitalizācija nenozīmē, ka vairs nav vajadzīgi ieguldījumi transporta pamatinfrastruktūrā, lai gan tajā tiek optimizēta pašreizējās jaudas izmantošana. Turklāt pārejas posmā daļēji automatizētu un pilnīgi autonomu transportlīdzekļu un kuģu kustība notiek paralēli, un tas jāņem vērā autoceļu un jūras transporta infrastruktūrā. Jauni izaicinājumi ir radušies arī gaisa transporta nozarē dronu ieviešanas dēļ.

3.8.

EESK mudina ES līmenī un starptautiskā – ICAO – līmenī izstrādāt satiksmes vadības sistēmas un kopīgus noteikumus attiecībā uz droniem. Tāpat noteikumi jāpilnveido SJO līmenī, lai nodrošinātu tālvadības un autonomu kuģu satiksmes attīstību un ieviešanu, tostarp ostās.

4.1.

Digitalizācija un robotizācija palielina efektivitāti, produktivitāti un drošību kravu pārvadāšanas un loģistikas jomā. Jaunas uzņēmējdarbības iespējas rodas arī ražošanas un pakalpojumu nozarēs saistībā ar automatizāciju un robotiku, iedzīvotāju mobilitātes pakalpojumiem, efektīvākas loģistikas risinājumiem vai visas transporta sistēmas digitalizāciju. Tas attiecas gan uz lieliem uzņēmumiem, gan mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī jaunuzņēmumiem.

4.2.

Ņemot vērā, ka ES uzņēmumi ir vadībā daudzās jomās, kas saistītas ar digitālo transportu, tā visnotaļ varētu būt joma, kurā var attīstīt konkurētspējas priekšrocības. Tā kā ārpus ES notiek daudzas norises saistībā ar digitālā un autonomā transporta attīstību, ES ir jāpalielina centieni arī tādās jomās kā inovācija, infrastruktūra un vienotā tirgus izveides pabeigšana, tostarp tiesiskā regulējuma pielāgošana jaunajiem darbības apstākļiem.

4.3.

Ir nepieciešama arī atvērtība jaunu uz digitālām platformām balstītu uzņēmējdarbības modeļu attīstībai un ieviešanai. Lai veicinātu Eiropas platformu izveidi, ir jānodrošina, ka tiek ieviesti sekmējoši un labvēlīgi nosacījumi un ka tiesiskais regulējums nodrošina uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

4.4.

Tāpat kā citās nozarēs, transporta digitalizācija un robotizācija galvenokārt ir pamatota uz datu pārvaldību. Uzņēmējdarbības skatījumā šos datus var vērtēt kā ražošanas faktoru vai izejvielu, kas jāapstrādā un jāuzlabo pievienotās vērtības radīšanas nolūkā. Šajā ziņā būtiska nozīme ir brīvai datu apritei. Tādēļ EESK aicina izstrādāt efektīvus risinājumus, lai novērstu problēmas, kas saistītas ar piekļuvi datiem, to sadarbspēju un nodošanu, vienlaikus nodrošinot pienācīgu datu aizsardzību un privātumu.

4.5.

EESK uzskata, ka ir svarīgi atvērt un veicināt piekļuvi ar transportu un infrastruktūru saistītiem valsts sektorā apkopotiem liela apjoma datiem visiem lietotājiem. Turklāt vajadzīgi paskaidrojumi un noteikumi to datu pārvaldībai, kas nav personas dati, īpaši attiecībā uz datiem, kas iegūti, izmantojot sensorus un viedierīces. Vērtējot jautājumus par datu pieejamību un atkārtotu izmantošanu, jānorāda, ka ne jau dati paši par sevi nodrošina konkurētspējas priekšrocības, bet gan to apstrādei paredzētie instrumenti, inovācijas resursi un pozīcija tirgū.

4.6.

Lai pilnveidotu un gūtu pieredzi digitālā un autonomā transporta jomā, jāveicina eksperimenti un izmēģinājumi ar jaunām tehnoloģijām un koncepcijām. Šajā nolūkā vajadzīgas darboties spējīgas inovācijas un uzņēmējdarbības ekosistēmas, atbilstīgi izmēģinājumu stendi un labvēlīgs tiesiskais regulējums. EESK aicina pārvaldes iestādes pieņemt pieeju, kura veicina inovāciju, nevis piemērot sīki izstrādātus noteikumus un prasības, kas kavē attīstību.

5.1.

Transporta digitalizācijas un robotizācijas ietekme uz darbaspēku neapšaubāmi ir tāda pati kā citās jomās. Lai gan jaunās koncepcijas un procesi var izraisīt darbvietu zudumu, jaunie produkti un pakalpojumi var radīt jaunas darbvietas.

5.2.

Būtiskākās izmaiņas var skart transporta un loģistikas nozari pašu par sevi, bet ietekme uz nodarbinātību var skart arī saistītās ražošanas nozares, kā arī piegādes ķēdes un reģionālās kopas.

5.3.

Līdz ar autonoma transporta ieviešanu mazināsies pieprasījums pēc darbiniekiem transporta nozarē. Tas pats attiecas uz robotikas aizvien plašākās izmantošanas ietekmi uz fizisko darbaspēku termināļu operācijās. Dažas darbvietas var aizstāt ar kontroles un uzraudzības pienākumu izpildi, bet laika gaitā arī šie pienākumi var mazināties. Vienlaikus jaunas darbvietas var radīt citās nozarēs, īpaši tajās, kas saistītas ar informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, digitālajiem pakalpojumiem, elektroniku un robotiku. Turklāt, mazinoties fiziskam darbam un ikdienas pienākumiem, palielinās problēmu risināšanas un radošo uzdevumu nozīme.

5.4.

Izmaiņas darba pienākumos nozīmē arī būtiskas izmaiņas tirgus pieprasījumā pēc prasmēm. Palielinās pieprasījums pēc kvalificētiem kiberspeciālistiem, piemēram, programmatūras izstrādātājiem. Taču palielinās arī vajadzība pēc praktiskām iemaņām saistībā ar robotikas izmantošanu un darbību cilvēka un robotu sadarbības sistēmās. Turklāt palielināsies plaša profila speciālistu nozīme.

5.5.

EESK uzsver, ka ir svarīgi, lai šīs strukturālās pārmaiņas tiktu īstenotas pareizi, sagatavojot stratēģijas par taisnīgas un vienmērīgas pārejas nodrošināšanu, negatīvas sociālās ietekmes mazināšanu un prasmju trūkuma problēmas risināšanu, vienlaikus nodrošinot pienācīgu progresa uzraudzību. Pārejas procesā izšķirīga nozīme ir sociālajam dialogam un darba ņēmēju informēšanai, kā arī apspriedēm ar darba ņēmējiem visos līmeņos.

5.6.

Jāapmierina tūlītējas un ilgtermiņa vajadzības mācību un izglītības jomā. Dalībvalstīm ir izšķirīga nozīme pieprasījuma pēc jaunām prasmēm apmierināšanā, pielāgojot savas izglītības sistēmas, un būtu vajadzīga labas prakses apmaiņa Eiropas līmenī. Īpašs uzsvars jāliek uz zinātni, tehnoloģijām, inženierzinātnēm un matemātiku, vienlaikus ņemot vērā, ka, lai apmierinātu pieprasījumu pēc jauniem risinājumiem, ir vajadzīgas plašas zināšanas, kas saistītas arī ar izglītību mākslas un sociālo zinātņu jomā.

6.1.

Šķiet, ka iedzīvotāji lielākoties nav informēti par digitalizācijas un robotizācijas sniegtajām iespējām, piemēram, attiecībā uz pieejamību un ērtu mobilitāti, savukārt galvenās bažas ir saistītas ar priekšstatu par drošumu, drošību un privātumu. Tāpēc ir nepieciešams vairāk zināšanu un komunikācijas par priekšrocībām un trūkumiem, kā arī pienācīga pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana transporta plānošanas procesos vietējā līmenī, jo īpaši lielpilsētu teritorijās.

6.2.

Progresīva automatizācija neapšaubāmi palielina transporta drošību cilvēka pieļautu kļūdu samazināšanās dēļ. Tomēr var rasties jauni apdraudējumi drošībai, ņemot vērā ierobežotās sensoru spējas noteikt formu, ierīču iespējami nepareizu darbību, interneta darbības traucējumus un jaunas cilvēka pieļautas kļūdas, piemēram, programmatūras defektus. Tomēr kopējā ietekme tiek vērtēta kā izteikti pozitīva.

6.3.

Ņemot vērā, ka aizvien vairāk palielinās bažas saistībā ar kiberdrošību, tā būs viens no transporta drošības galvenajiem elementiem. Kiberdrošība ietver transportlīdzekļus, gaisa kuģus un kuģus, kā arī infrastruktūru to atbalstam, pārvaldībai un kontrolei.

6.4.

Bezvadītāja un autonoma transporta ieviešana un izvēršana arī raisa bažas no ceļu satiksmes noteikumu viedokļa, jo īpaši saistībā ar ētikas aspektiem. Ņemot vērā, ka transportam ir raksturīga pārrobežu darbība, būtu jāsaskaņo satiksmes noteikumi iekšējā tirgū, lai tos vēlāk saskaņotu starptautiskā līmenī.

6.5.

Līdz ar pilnībā autonomu transportu rodas arī jauni jautājumi par civiltiesisko atbildību. Tas atspoguļojas arī apdrošināšanas sistēmu attīstībā. Galvenais izaicinājums varētu būt faktiska civiltiesiskās atbildības noteikšana, ja noticis negadījums, ņemot vērā digitālo sistēmu nozīmi un vairāku dalībnieku, piemēram, ražotāju, transportlīdzekļu īpašnieku un infrastruktūras pārvaldnieku, iesaisti. Šajā nolūkā var rasties vajadzība uzglabāt lielāku datu apjomu, lai noteiktu negadījuma apstākļus. Tādēļ EESK aicina Komisiju izpētīt iespējamās datu apkopošanas sistēmas un prasības civiltiesiskās atbildības noteikšanas nolūkā, vienlaikus paturot prātā privātās dzīves aizsardzības nepieciešamību.

6.6.

Attiecībā uz privātumu un aizvien lielāku vajadzību pēc datiem, cilvēkus uztrauc jautājums par to, vai viņi tiek pastāvīgi uzraudzīti. Arī formas noteikšana rada bažas saistībā ar privātumu. Personas datu aizsardzības jomā no 2018. gada tiks piemērota Vispārīgā datu aizsardzības regula (GDPR), lai nodrošinātu vienotu noteikumu kopumu visā ES. EESK iepriekšējos atzinumos ir norādījusi uz privātuma un datu aizsardzības nozīmi un uzsver, ka datus var izmantot tikai nolūkiem, kas saistīti ar sistēmas darbību, un ka tos nedrīkstētu izmantot citiem nolūkiem.

7.1.

Transporta ietekme uz klimatu un vidi ir atkarīga no daudziem faktoriem. Transportlīdzekļu, gaisa kuģu un kuģu energoefektivitātes uzlabošana ir viens no galvenajiem emisiju mazināšanas pasākumiem. Energoefektivitāte parasti ir cieši saistīta ar darbības un kontroles sistēmu automatizāciju.

7.2.

Fosilā kurināmā aizstāšana ar mazoglekļa degvielu, elektroenerģiju vai ūdeņradi, ir vēl viens svarīgs emisiju samazināšanas veids. Lai gan elektrotransportlīdzekļu ieviešana un viedo elektrisko tīklu izvēršana ir nošķirti procesi, tie ir cieši saistīti ar transporta automatizāciju.

7.3.

Būtiska nozīme emisiju samazināšanā ir arī pasākumiem, kas palielina satiksmes plūsmu. Digitalizācija un automatizācija nodrošina vienmērīgu transporta plūsmu un efektīvas vairākveidu pārvadājumu ķēdes. Tas nozīmē lielāku transporta efektivitāti, lielāku energoefektivitāti, zemāku degvielas patēriņu un mazāk emisiju. Šajā saistībā izšķirīga nozīme ir arī kvalitatīvai infrastruktūrai un netraucētai robežšķērsošanai. Satiksmes nepieciešamību un plūsmu ietekmē arī zemes izmantošana un pilsētplānošana.

7.4.

Ietekme uz vidi ir saistīta ne tikai ar pašu transportu, bet arī ar transportlīdzekļu, gaisa kuģu un kuģu dzīves ciklu no izgatavošanas brīža līdz ekspluatācijas laika beigām. Ražošanas darbvietu repatriācija un aprites ekonomikas izvēršanas pieeja veicina dzīves cikla ietekmes mazināšanu.

7.5.

Autonoma transporta ieviešana var izraisīt privāto vieglo automobiļu plašāku izmantošanu lielāku pasažieriem sniegto ērtību dēļ. No otras puses, vieglo automobiļu koplietošanai – kopā ar sabiedriskā transporta izmantošanu – vajadzētu samazināt privāto vieglo automobiļu daudzumu. Tādējādi attiecībā uz mobilitātes nākotni izšķirīga nozīme ir patērētāju izvēlei. To var ietekmēt, nodrošinot patērētājiem viegli pieejamas ceļojumu plānošanas iespējas, kas veicina vidi saudzējošu risinājumu izvēli. Arī atbilstoši cenu noteikšanas stimuli var ietekmēt patērētāju uzvedību.

13.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 345/58

Ziņotājs:

Miguel Ángel CABRA DE LUNA

1.1.

Sociālā ekonomika ir būtiska nozare, kas veicina mērķu sasniegšanu visās Eiropas politikās, kurām ir ārējā dimensija: ārpolitika un drošības politika, tirdzniecības politika, kaimiņattiecību politika, klimata pārmaiņu politika, attīstības sadarbības un ilgtspējīgas attīstības politika. Tomēr atbilstošas regulatīvās vides trūkums kā Eiropas, tā arī valstu līmenī liedz attīstīt visu šīs nozares potenciālu un maksimāli palielināt tās ietekmi.

1.2.

Savukārt partnerības instruments (1) sadarbībai ar trešām valstīm, kurš vērsts uz attīstītām un jaunattīstības valstīm, var nodrošināt Eiropas Savienības (ES) sociālās ekonomikas nozarei iespēju darboties starptautiskā mērogā, veicinot konkurētspēju, inovāciju un pētniecību.

1.3.

Eiropas Savienībai ir svarīga loma centienos izskaust nabadzību un veicināt ekonomikas un sociālo attīstību pasaules mērogā, par ko liecina ES attīstības programma laikposmam pēc 2015. gada un Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) pieņemtā Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam.

1.4.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ir gandarīta, ka attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada Padome lielu nozīmi piešķir “sociālajai ekonomikai darbvietu radīšanā un ilgtspējīgā attīstībā”, tādējādi paverot jaunas perspektīvas, lai stimulētu sociālās ekonomikas ārējo dimensiju (attīstības programmas laikposmam pēc 2015. gada 43. punkts), taču pauž nožēlu, ka Komisija nav iekļāvusi sociālo ekonomiku savā priekšlikumā jaunam konsensam attīstības jomā.

1.5.

Ņemot vērā uzņēmējdarbības panākumus dažādās valstīs ārpus ES, jāsecina, ka sociālā ekonomika tās daudzveidīgajās uzņēmējdarbības izpausmēs ir redzama iedzīvotāju ikdienas dzīvē un ražošanas darbībā plašos Āfrikas, Amerikas un Āzijas reģionos un būtiski sekmē dzīves un darba apstākļu uzlabošanos miljoniem cilvēku.

1.6.

No dažādiem minētajos reģionos esošajiem sociālās ekonomikas uzņēmējdarbības veidiem visizplatītākie ir kooperatīvi un savstarpējās sabiedrības; to ir ļoti daudz un tie aktīvi darbojas tādās jomās kā lauksaimnieciskā ražošana, finanses un mikrofinanses, tīra ūdens apgāde, mājokļi, personu ar invaliditāti iekļaušana darba tirgū, neoficiālās nodarbinātības mazināšana, īstenojot kolektīvas uzņēmējdarbības iniciatīvas sociālās ekonomikas jomā, jauniešu iekļaušana darba tirgū un sieviešu emancipācija, jo sievietēm ir arvien lielāka nozīme kooperatīvu un savstarpējo sabiedrību ražošanas darbībā.

1.7.

Papildus kooperatīviem, savstarpējas palīdzības sabiedrībām un citiem līdzīgiem sociālās ekonomikas uzņēmumiem, kas darbojas kā apvienības, liela nozīme ir arī bezpeļņas organizācijām, apvienībām un nodibinājumiem, ko parasti apzīmē ar saīsinājumu NVO; visas minētās organizācijas ir sociālās ekonomikas neatņemama sastāvdaļa sociālās jomas trešajā sektorā un sniedz sociālās palīdzības, veselības aprūpes, izglītības un citus pakalpojumus, kā arī stimulē sociālās ekonomikas uzņēmējdarbības iniciatīvas vietējo iedzīvotāju vidū.

1.8.

Komisija ir atzinusi sociālās ekonomikas uzņēmumu un organizāciju (SEU) nozīmīgumu aprites ekonomikas attīstībā, kurā tie var sniegt “būtisku ieguldījumu” (2). Eiropā ir daudz paraugprakses piemēru šajā jomā, kurā SEU var sniegt lielu ieguldījumu, veicot Eiropas ārējo investīciju plānā (EĀIP) paredzētos ieguldījumus atjaunojamos energoresursos Āfrikā. SEU būtiski veicina ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, mazinot negatīvo ietekmi uz vidi.

1.9.

Neskarot ētikas bankas darbību, tradicionālie finanšu instrumenti nav piemēroti SEU, un tiem ir vajadzīgi īpaši pielāgoti instrumenti. Tāpēc EESK pauž nožēlu, ka SEU, kam neapšaubāmi ir liela nozīme ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanā un kuriem ir sociāli ekonomiska nozīme, netiek sistemātiski uzskatīti par konkrēti atzītiem dalībniekiem ne programmās, kas paredzētas uzņēmumu darbības izvēršanai un veicināšanai ārpus ES, ne arī ES attīstības sadarbības programmās. Arī EĀIP un Eiropas Fondā ilgtspējīgai attīstībai (EFIA) nav paredzēta atsevišķa finansējuma pozīcija sociālās ekonomikas uzņēmumiem un organizācijām.

1.10.

Piemēram, Kotonū partnerattiecību nolīguma atjaunināšana skars vairāk nekā 100 Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna (ĀKK) reģiona valstis, kuru kopējais iedzīvotāju skaits ir 1,5 miljardi. Kotonū partnerattiecību nolīgums tiks atjaunināts 2020. gadā, un sarunas paredzēts sākt vēlākais 2018. gada augustā. Pārsteidz, ka minētajā paziņojumā, kura pamatā ir ANO Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un Globālā ES ārpolitikas un drošības politikas stratēģija, sociālās ekonomikas jomas pārstāvji nav minēti nolīguma nevalstisko dalībnieku vidū, bet vienkārši ietverti vispārīgā jēdzienā “pilsoniskā sabiedrība, ekonomiskie un sociālie partneri un privātais sektors” (paziņojuma 4.3.3. punkts).

1.11.

Tirdzniecības politika ir viens no ES ārējās darbības pīlāriem. Organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir iesaistīti dažādos ES (tirdzniecības, partnerattiecību, ekonomisko partnerattiecību) nolīgumos ar citām pasaules valstīm vai reģioniem, darbojoties apvienotajās konsultatīvajās komitejās (AKK) un vietējo konsultantu grupās (VKG), kas izveidotas ar minētajiem nolīgumiem. Tā kā sociālās ekonomikas jomas pārstāvji jau tagad piedalās vairākos šādos nolīgumos, EESK iesaka, lai šāda dalība būtu vispārēja un kļūtu par stabilu komponenti visos attiecīgajos nolīgumos.

1.12.

Gan EFIA, gan EIB ir jāsadarbojas, lai veidotu īpašu sociālās ekonomikas uzņēmumiem un organizācijām paredzētu finanšu ekosistēmu, kā tas ieteikts EESK atzinumā (3). Turklāt EĀIP tehniskās palīdzības un attīstības sadarbības programmās jāparedz digitālo sadarbības platformu veicināšana. Digitālā ekonomika paver jaunas darbības un attīstības iespējas sociālās ekonomikas uzņēmumiem un organizācijām. Sadarbīgā ekonomika ļauj izveidot bezpeļņas platformas (platform cooperativism) un attīstīt sociālās ekonomikas ārējai dimensijai svarīgas darbības, piemēram, sadarbīgu ražošanu, sadarbīgu finansēšanu (crowdfunding vai peer-to-peer lending), sadarbīgu pārvaldību un sadarbīgu mācīšanos (peer-to-peer learning). Sadarbīga mācīšanās, izmantojot sadarbības platformas, var dot būtisku ieguldījumu sociālās ekonomikas uzņēmēju apmācībai uz vietas kaimiņvalstīs un dienvidu valstīs, stiprinot tādējādi cilvēkkapitālu, kas ir strukturējošs faktors minētajās valstīs.

1.13.

EESK atbalsta Eiropas Komisijas ekspertu grupas sociālo uzņēmumu jautājumos (GECES) ieteikumu pastiprināt SEU lomu ES ārpolitikā. Šajā saistībā Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) ir jāsaskaņo politikas un iniciatīvas ar mērķi:

1.14.

Komisijai un sociālās ekonomikas pārstāvjiem jāsekmē G20 un G7 iesaistīšanās konkrēto sociālās ekonomikas atbalsta politiku veicināšanā (kā norādīts G20 iekļaujošajā uzņēmējdarbības sistēmā), kurās ņemtas vērā šo organizāciju atšķirīgās vērtības, principi un mērķi (GECES 12. ieteikums).

1.15.

Ar ekonomiskās diplomātijas starpniecību jāveicina sociālās ekonomikas nozīme starptautiskajos forumos (UNTFSSE, ILGSSE, G20, G7, SDO utt.) un sadarbība ar starptautiskajām finanšu organizācijām.

1.16.

Sarunās par tirdzniecības nolīgumiem Eiropas Savienībai jānodrošina, ka netiek diskriminēti sociālās ekonomikas uzņēmumi salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, likvidējot ar tarifiem nesaistītus tirdzniecības šķēršļus, kuri faktiski rada šādu diskrimināciju.

1.17.

Ar Eiropas kaimiņattiecību instrumentam (EKI) un citiem finanšu instrumentiem ir sistemātiski jāveicina sociālā ekonomika gan pievienošanās sarunās ar kandidātvalstīm, gan ar citām kaimiņvalstīm, ar kuram noslēgti īpaši nolīgumi.

1.18.

Komisijai jāstiprina sava vadošā loma starptautiskajā sadarbībā un centienos panākt, ka sociālās ekonomikas uzņēmumi tiek stimulēti un atzīti par nozīmīgiem privātā sektora dalībniekiem IAM sasniegšanā un ES ārējās darbības programmas īstenošanā. Šajā nolūkā vajadzēs koordinēt dažādu Komisijas un EĀDD dienestu darbības un izstrādāt kopīgas rīcības programmas attīstības sadarbības jomā kopā ar citām starptautiskajām finanšu iestādēm, piemēram, Pasaules Banku, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (ESAO), Āfrikas Attīstības banku, Āzijas Attīstības banku un citām publiskām un privātām struktūrām, lai piesaistītu daudzpusējas investīcijas, tostarp vietējā līmenī, radot stimulus šo finansēšanas veidu darbībai. Sociālās ekonomikas uzņēmumi ir nekavējoties, konkrēti un visaptveroši jāiekļauj ES ekonomiskās diplomātijas darbībās. Komisijai būtu jāstiprina sadarbība ar starptautiskajām organizācijām (ANO, SDO, ESAO u. c.) sociālās ekonomikas jomā.

1.19.

Komisijai skaidri jānorāda, ka sociālās ekonomikas nozare ir pilntiesīga ES uzņēmējdarbības dalībniece iniciatīvās, ar kurām paredzēts veicināt piekļuvi trešo valstu tirgiem, un visās attīstības sadarbības programmās, kā arī attīstības programmas laikposmam pēc 2015. gada īstenošanā, nosakot konkrētus rādītājus un mērķus kooperatīviem un citiem līdzīgiem sociālās ekonomikas uzņēmumiem. Konkrētāk, ir svarīgi, lai Komisija un Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos skaidri norādītu uz sociālās ekonomikas nozari kā vienu no nevalstiskajiem dalībniekiem nākamajā Kotonū partnerattiecību nolīgumā un paredzētu īpašas SEU finansējuma pozīcijas EĀIP un EFIA.

1.20.

Lai veicinātu IAM uzraudzību un pārskatīšanu, ir jāizstrādā periodisks ziņojums par partnerattiecību politikām starp valstīm, citām publiskajām iestādēm un sociālās ekonomikas pārstāvjiem, tostarp kooperatīviem, jo tiem ir būtiska nozīme IAM īstenošanā. Valstis būtu jāmudina arī sagatavot datus un statistikas rādītājus.

1.21.

Komisijai jāveicina sociālās ekonomikas iekļaušana strukturētā dialogā, kas stimulēs Eiropas un Āfrikas privāto sektoru saistībā ar ilgtspējīgu uzņēmumu platformu Āfrikai.

1.22.

Komisijai jāveicina preferenciāls atbalsts SEU, kas saistīti ar aprites ekonomiku un veiksmīgi darbojas Eiropā, un var būtiski ietekmēt trešo valstu ilgtspējīgu izaugsmi, vietējā līmenī radot daudz darbvietu jauniešiem un sievietēm.

1.23.

Saistībā ar ārējo darbību uzņēmējdarbības un attīstības sadarbības jomā Komisijai un dalībvalstīm jāveicina līdzdalība, konsultēšanās un koordinēšana ar Eiropas, valstu un partnervalstu sociālās ekonomikas pārstāvības organizācijām, kā arī ar sociālās ekonomikas starptautiskajām organizācijām, kurās iesaistītas Ziemeļu-Dienvidu un Dienvidu-Dienvidu valstis. EESK atkārtoti aicina (4) izveidot Eiropas Pilsoniskās sabiedrības forumu par ilgtspējīgu attīstību, lai sekmētu un uzraudzītu programmas 2030. gadam īstenošanu; galvenie dalībnieki tajā būtu Padome, Komisija, Parlaments, Eiropas sociālās ekonomikas pārstāvības organizācijas un pārējie pilsoniskās sabiedrības pārstāvji.

1.24.

Tehniskās un attīstības palīdzības programmās Komisijas jāparedz sociālās ekonomikas tīklu un pārstāvības organizāciju iesaiste, jo tie ir starpnieki un stratēģiski dalībnieki investīciju un sadarbības programmu īstenošanā kaimiņvalstīs un jaunattīstības valstīs, un jāatbalsta valdības, lai tās sekmētu sociālās ekonomikas uzņēmumiem labvēlīgu institucionālo vidi. Galvenā prioritāte ir Vidusjūras reģiona dienvidu valstis un Balkānu reģiona valstis.

1.25.

Komisijai un EĀDD ir jāveicina trešās valstīs dažādu SEU kategoriju noteikšanas process, kā arī jāpalīdz izveidot atbilstošu tiesisko regulējumu, kas ļautu gūt priekšstatu par SEU kopumā. Tā kā tas ir sarežģīts vidēja termiņa vai ilgtermiņa process, uzmanība jāpievērš kooperatīviem un savstarpējām sabiedrībām, jo šāda veida uzņēmumi darbojas visā pasaulē, tiem ir skaidrs tiesiskais regulējums, tie darbojas visās ražošanas nozarēs, un to vērtību un pārvaldības sistēma ir piemērs pārējiem sociālās ekonomikas uzņēmumiem, tāpēc tos var uzskatīt par šīs jomas galvenajiem dalībniekiem.

1.26.

Saskaņā ar šā atzinuma mērķi EESK aicina Eiropas Komisiju nekavējoties īstenot savu apņemšanos veicināt dažādu dienestu izpratni par sociālo ekonomiku, organizējot iekšējas informatīvās sanāksmes attiecīgajiem ģenerāldirektorātiem un Eiropas Savienības delegācijām trešās valstīs.

2.1.

Globālajā Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā ir noteiktas divas galvenās ES prioritātes: ES drošība un investīcijas to valstu un sabiedrību noturībā, kuras atrodas uz austrumiem un uz dienvidiem no Eiropas, līdz pat Centrālajai Āfrikai. Minēto prioritāšu un Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) īstenošanā sociālajai ekonomikai var būt svarīga loma iekļaujošas attīstības un ilgtspējīgas izaugsmes procesu veicināšanā.

2.2.

Eiropas austrumu un dienvidu kaimiņvalstīm EKP un tās finanšu instruments, EKI, ir svarīgi līdzekļi, ar ko veicina attiecības ar 16 valstīm, uz kurām attiecas EKP (6 Vidusjūras reģiona austrumu un 10 dienvidu valstīm); laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam ES to attīstībai piešķīrusi 15,4 miljardus EUR.

2.3.

EĀIP, izmantojot EFIA, laikposmā no 2016. līdz 2020. gadam Āfrikā un ES kaimiņvalstīs piesaistīs investīcijas 44–88 miljardu EUR apmērā, un šajos investīciju projektos publiskā sektora iestādes un privātā sektora ieguldītāji uzskatāmi par tiesīgajiem darījumu partneriem.

2.4.

Starptautiskā tirdzniecība ir viens no pīlāriem jaunajā stratēģijas “Eiropa 2020”, kuras mērķis ir panākt, lai ES būtu konkurētspējīgāka un videi draudzīgāka. Tā kā 90 % turpmākās globālās izaugsmes notiks ārpus Eiropas, ES ierosinātie brīvās tirdzniecības un investīciju nolīgumi var veicināt ES ekonomikas izaugsmes dinamiku. ES jānodrošina, ka sarunās par tirdzniecības nolīgumiem SEU netiek diskriminēti salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, bet tiek likvidēti ar tarifiem nesaistīti tirdzniecības šķēršļi, kas faktiski rada minēto diskrimināciju. Eiropas sociālajai ekonomikai jāizmanto minētie nolīgumi, lai stimulētu tās uzņēmumu darbību starptautiskā mērogā gan Eiropas austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs, gan citviet pasaulē.

2.5.

ES ir nozīmīga loma nabadzības izskaušanas un ekonomikas un sociālās attīstības veicināšanā pasaules mērogā. ES un dalībvalstu oficiālā attīstības palīdzība 2015. gadā sasniedza 68 miljardus EUR (5), pārsniedzot 50 % no pārējo starptautisko atbalsta sniedzēju finansējuma.

2.6.

Padome 2015. gada 26. maija sanāksmē apstiprināja ES nostāju attiecībā uz jauno attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada (Jauna globāla partnerība nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada). Eiropas Savienība šo programmu laikposmam pēc 2015. gada aizstāvēja ANO Ģenerālajā asamblejā 2015. gada septembrī, kur pieņēma ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam. Minētajā programmā laikposmam pēc 2015. gada Padome uzsver “mikro, mazo un vidējo uzņēmumu un sociālās ekonomikas uzņēmumu nozīmi darbvietu radīšanā un ilgtspējīgā attīstībā” (43. punkts).

3.1.

SEU veido daudz un dažādi dalībnieki, kuriem ir kopīgs identitātes kodols – darbības principi un vērtības, kas šos uzņēmumus raksturo kā brīvas un brīvprātīgas struktūras ar demokrātiskām un uz līdzdalību balstītām pārvaldības sistēmām, kuras izveidojuši pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ar galveno mērķi nodrošināt personu un viņu pārstāvēto sociālo grupu vajadzības, pamatojoties uz solidaritātes kritērijiem, nevis nodrošinot peļņu kapitāla ieguldītājiem (6). Kā piemēru var minēt to, ka UNESCO ir atzinusi Vācijas kooperatīvus par cilvēces nemateriālo mantojumu.

3.2.

Dalībniekus, kas darbojas sociālās ekonomikas nozarē, ir pienācīgi definējušas un noteikušas gan ES iestādes, gan paši dalībnieki. Tie arī plaši aprakstīti zinātniskajā literatūrā. Var minēt Eiropas Parlamenta 2009. gada 25. janvāra rezolūciju par sociālo ekonomiku (2008/2250(INI)), Eiropas Komisijas ierosināto Rokasgrāmatu par sociālās ekonomikas uzņēmumu (kooperatīvu un savstarpējo sabiedrību) satelītkontiem (2006), EESK atzinumus (7) un tās Komitejas ziņojumu “Sociālā ekonomika Eiropas Savienībā” (8). Visos minētajos dokumentos sociālās ekonomikas nozare ir definēta līdzīgi, proti, ka to veido daudz un dažādi uzņēmumi un organizācijas, “kas balstītas uz atziņu, ka cilvēks ir svarīgāks par kapitālu, un kas ietver tādas organizatoriskās formas kā kooperatīvi, savstarpējās sabiedrības, fondi un apvienības, kā arī jaunākus sociālo uzņēmumu veidus” (Eiropas Savienības Padomes 2015. gada 7. decembra secinājumi par tematu “Veicināt sociālo ekonomiku – vienu no svarīgākajiem ekonomikas un sociālās attīstības virzītājspēkiem Eiropā”) (9).

4.1.

Sociālajai ekonomikai var būt ļoti liela nozīme ES ārējā darbībā. Sociālās ekonomikas vēsture ir panākumiem bagāta ne vien Eiropā, bet arī daudzās dienvidu kaimiņvalstīs un daudzos Āfrikas reģionos. To arī skaidri apliecinājusi SDO savā 2002. gada 20. jūnija Ieteikumā Nr. 193 par kooperatīvu sekmēšanu, uzskatot tos par vienu no ekonomiskās un sociālās attīstības pīlāriem, jo ar savām vērtībām un pārvaldības sistēmām tie veicina vispilnīgāko visas sabiedrības līdzdalību minētajā attīstībā, stiprinot tādējādi stabilitāti, uzticēšanos un sociālo kohēziju.

4.2.

Komisija un Padome vairākkārt ir uzsvērušas kooperatīvu un sociālās ekonomikas nozīmi ES ārējā darbībā. Piemēram, Komisijas 2012. gada 12. septembra paziņojumā (“Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumi. Eiropas iesaistīšanās ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā”) ir uzsvērta kooperatīvu nozīme, norādot, ka tie ir svarīgi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki un ka šādas organizācijas ir “īpaši aktīvas uzņēmējdarbības un darba vietu radīšanas veicināšanā, mobilizējot pamatiedzīvotāju kopienas”. Savukārt attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada Padome sociālajai ekonomikai ir piešķīrusi svarīgu lomu darbvietu radīšanā un ilgtspējīgā attīstībā (attīstības programmas laikposmam pēc 2015. gada 43. punkts).

4.3.

Globālajā Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā ir noteiktas divas galvenās prioritātes: ES drošība un investīcijas to valstu un sabiedrību noturībā, kuras atrodas uz austrumiem no Eiropas un uz dienvidiem no Eiropas, līdz pat Centrālajai Āfrikai.

4.4.

EKP ir būtisks instruments, ar ko nodrošināt Globālajā Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā noteiktās prioritātes. Šajā stratēģijā norādīts, ka viena no ārējās darbības prioritātēm ir investīcijas to valstu un sabiedrību noturībā, kuras atrodas uz austrumiem no Eiropas un uz dienvidiem no Eiropas Centrālāfrikas virzienā – gan attiecībā uz valstīm, kurām piemērojama EKP, gan citām valstīm.

4.5.

ES tuvumā esošo valstu noturīguma stiprināšana, kas ir ES ārējās darbības prioritāte, nav iespējama bez stiprām, uz kohēziju balstītām un noturīgām sabiedrībām. Sociālā ekonomika, ko veido uzņēmumi, kurus dibinājuši cilvēki un kuri dod labumu cilvēkiem, ir dinamiska pilsoniskās sabiedrības izpausme. SEU ir iedzīvotāju kolektīvo uzņēmējdarbības iniciatīvu rezultāts; šīs iniciatīvas apvieno ekonomiskus un sociālus mērķus kopīgā projektā, kurā cilvēki uzņemas atbildību un paši veido savu likteni un kas ļauj uzlabot viņu dzīves apstākļus un nākotnes izredzes. Kā norādīts Globālajā Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā, tā ir vislabākā garantija, lai stiprinātu noturīgumu valstīs uz austrumiem un dienvidiem no Eiropas, kā arī citās valstīs neatkarīgi no tā, vai uz tām attiecas EKP vai ne. Turklāt tā ir arī vislabākā garantija, lai pirmā no piecām galvenajām ES ārējās darbības prioritātēm (mūsu kopīgās mājvietas – Eiropas – drošība) tiktu īstenota ilgtspējīgi un ilgtermiņā, tādējādi novēršot radikalizācijas procesus.

4.6.

Visbeidzot, sociālās ekonomikas ārējai dimensijai var būt ļoti noderīga, lai valstīs ar augstu ēnu ekonomikas īpatsvaru vai valstīs, kuru ekonomika ir pārejas posmā, radītu tiesiski aizsargātas darbvietas. Šādi varētu arī novērst uzņēmumu slēgšanu, darbiniekiem pašiem pārņemot tos, pārveidojot tos juridiski un organizatoriski kooperatīvos.

5.1.

Tirdzniecības politika ir viens no ES ārējās darbības pīlāriem. Organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir iesaistīti dažādos ES (tirdzniecības, partnerattiecību, ekonomisko partnerattiecību) nolīgumos ar citām pasaules valstīm vai reģioniem, darbojoties AKK un VKG, kas izveidotas ar minētajiem nolīgumiem. Tā kā sociālās ekonomikas jomas pārstāvji jau tagad piedalās vairākos šādos nolīgumos, EESK iesaka, lai šāda dalība būtu vispārēja un kļūtu par stabilu komponenti visos attiecīgajos nolīgumos, un ierosina minēto nolīgumu ilgtspējīgas attīstības sadaļās izmanto sociālās ekonomikas pieredzi nolūkā izveidot uzņēmumus ar sociālajai ekonomikai raksturīgām vērtībām un iezīmēm. EESK ierosina sociālās ekonomikas organizācijas regulāri iekļaut to vietējo pilsoniskās sabiedrības konsultantu grupu sastāvā, kuras izveidotas saskaņā ar šīm sadaļām, un Komisijas rīkotajās uzņēmējdarbības misijās trešās valstīs.

5.2.

Sociālās ekonomikas jomas pārstāvju dalība AKK un VKG var palīdzēt uzlabot zināšanas, attiecības un sadarbību starp dažādiem reģioniem sociālās ekonomikas jomā. Piemēram, šāda sadarbība jau notiek starp ES sociālās ekonomikas pārstāvjiem un to partneriem Latīņamerikā un Vidusjūras reģiona dienvidos.