19.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 458/1

Ziņotājs:

Dassis

1.1.

Kopienas sociālais dialogs ir Eiropas veidošanas, kā arī uz izaugsmes un nodarbinātības veicināšanu virzītas krīzes pārvarēšanas politikas un pasākumu neatņemama sastāvdaļa. To pamatā noteikti jābūt plašam sociālajam dialogam visos līmeņos (valsts, nozaru, vietējā un reģionālajā, uzņēmumu līmenī).

1.2.

Sociālais dialogs ir divpusējs, t.i., starp sociālajiem partneriem, un to papildina trīspusēja saskaņošana ar ES iestādēm un politiskajām instancēm, kā arī dažāda veida konsultācijas Eiropas un valsts līmenī.

1.3.

Vajag skaidri nodalīt sociālo dialogu, kas ir šā atzinuma temats, un pilsonisko dialogu, jo tiek īstenots gan viens, gan otrs. Tos nevar apvienot, jo ES līmenī sociālā dialoga dalībnieki, kompetence un procedūras ir noteiktas līgumā, kurā sociālajiem partneriem ir piešķirta gandrīz likumdevēja funkcija darba apstākļu (šā vārda plašā nozīmē) jomā; taču minētie dialoga veidi nevar arī būt izolēti viens no otra. Eiropas sociālie partneri, izmantojot atvērtu pieeju, jau ir paplašinājuši savu darbības jomu, kā arī īsteno konkrētus pasākumus sadarbībā ar dažām Eiropas apvienībām un NVO.

1.4.

Sociālajiem partneriem jāturpina palielināt savu autonomiju un veiktspēju sarunās par darba koplīgumu slēgšanu. ES iestādēm ir jāņem vērā viņu 2013. gada oktobra (1) kopīgais paziņojums par pārvaldību. ES iestādēm un jo īpaši Komisijai ir pienākums sekmēt Eiropas sociālo dialogu un atbalstīt tā acquis konkrētu ieviešanu kā profesiju, tā nozaru līmenī.

1.5.

Sociālajiem partneriem arī jāstiprina autonomo līgumu piemērošanas efektivitāte, lai aptvertu visas valstis un visiem Eiropas Savienības darba ņēmējiem un uzņēmumiem nodrošinātu šajos līgumos noteikto tiesību pareizu piemērošanu atbilstoši valstu tiesību aktiem un praksei.

1.6.

Krīzes, kā arī ekonomisko un sociālo pārmaiņu radīto uzdevumu sarežģītība un apjoms atsevišķos gadījumos liek sadarboties arī ar citiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, ievērojot katra atbildību un kompetenci.

2.1.

Eiropas veidošanas procesā arodbiedrību un darba devēju organizācijas iesaistījās nevis vajadzības dēļ, bet, neraugoties uz atšķirīgajiem viedokļiem, vadoties no pārliecības, ka Eiropas Kopiena ir vienīgais veids, kā apvienot tautas uz miera, demokrātijas, ekonomiskās izaugsmes un sociālā progresa bāzes. Tādējādi Eiropas veidošanas procesā no EOTK līdz EMS sociālo partneru līdzdalību raksturo nelokāma apņēmība, apliecinot darba devēju un arodbiedrību organizāciju izšķirošo nozīmi gan agrāk, gan pašreizējos EMS apstākļos, lai rastu risinājumus konjunktūras problēmām krīzes apstākļos un strukturālajām pārmaiņām mūsu valstīs. Šajā kontekstā EMS ir jānodrošina visu Eiropas Savienības valstu ilgtspējīga ekonomiskā un sociālā atveseļošanās, kas dotu iespēju radīt pienācīgas kvalitātes darbavietas. EMS ir jāiesaista visi dalībnieki atbilstoši to atbildības jomai. Sociālā dialoga Eiropas dimensijā jāņem arī vērā globalizācijas konteksts; ar šo dimensiju Savienībai jādod iespēja piedalīties pasaules mēroga regulējumā, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu “globalizācijas un Eiropas integrācijas humāno dimensiju”, par kuru būtu “atbildīgi Eiropas iedzīvotāji un organizēta pilsoniskā sabiedrība”, kā norādīts EESK 2007. gada maija atzinumā (2).

2.2.

Pamatojoties uz tās konkrēto pieredzi, EOTK konsultatīvā komiteja apliecināja savu efektivitāti katrā no jomām, kas skar rūpniekus un darba ņēmējus: rūpniecības politika, tirgus attīstība, sociālo pasākumu instrumenti, kā arī tehniskā un sociālā pētniecība. Tādēļ līgumos bija lietderīgi saglabāt (un šajā jomā vēl būtu ko darīt) gan noteikumus rūpniecības politikas jomā, gan sociālās saskaņošanas instrumentus. Tādējādi tādam instrumentam kā EESK savu pilnvaru ietvaros var būt svarīga loma atbalsta un prognozēšanas jomā (kā tas bija atzinuma par tematu “Kopienas Harta par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām” (1989) (3) gadījumā).

2.3.

Līdz ar divpusēja sociālā dialoga iedibināšanu pēc Komisijas priekšsēdētāja Jacques Delors iniciatīvas 1985. gadā sociālais dialogs Kopienas līmenī kļuva par reālu Eiropas sarunu telpu.

2.4.

Sociālie partneri spēra būtisku soli, 1991. gada 31. oktobrī noslēgdami līgumu, kas tika iekļauts Māstrihtas līguma sociālajā protokolā (4). Sociālie partneri apstiprināja vēlmi līdzdarboties ES sociālajā pārvaldībā un pašiem kļūt par regulatoriem sarunās, tādējādi papildinot leģislatīvo dimensiju.

2.5.

Subsidiaritāte: subsidiaritātes princips parasti nozīmē atstāt augstākajam līmenim – Eiropas Savienībai – to, ko zemākais līmenis – dalībvalstis – īstenotu mazāk efektīvi (LES 5. pants). Faktiski praksi, kas paredz atzīt sociālo partneru spēju pašiem sociālā dialoga ietvaros atrisināt problēmas, par kurām tie ir kompetenti, var uzskatīt par subsidiaritātes principa citu piemērošanas veidu (5). Eiropas sociālajiem partneriem šādas pilnvaras ir viennozīmīgi piešķirtas saskaņā ar LESD 154. un 155. pantu. Šādi noteikumi tuvina lēmumu pieņemšanas centru iedzīvotājiem un, ja tie tiek efektīvi un regulāri uzraudzīti un atbilstoši reklamēti, tie kopumā var veicināt organizētas pilsoniskās sabiedrības lomu un apkarot “tālās varas” negatīvo tēlu, kāds ir iedzīvotājiem par ES un tās iestādēm.

3.1.

Ekonomikas un finanšu krīze, kas skārusi lielāko daļu ES valstu, radījusi tendenci konkurētspējas veicināšanu balstīt uz tūlītējām ražošanas izmaksām (darbaspēka izmaksas, izejvielu izmaksas utt.), kaut gan Eiropai vajadzētu ieguldīt lielāku darbu, lai sasniegtu izcilību konkurētspējā neatkarīgi no tūlītējām izmaksām: preču un pakalpojumu kvalitāte, pētniecība un inovācija, darba un sociālo attiecību kvalitāte, darba organizācija un sociālā atbildība, izglītība un apmācība utt.

3.2.

Lai pārvarētu krīzi un atjaunotu iedzīvotāju uzticēšanos, ir pienācis laiks kā ES, tā dalībvalstu līmenī reāli stimulēt ekonomiku ar publisko, privāto un sociālo ieguldījumu starpniecību (sk. EESK atzinumu (6)), lai panāktu ilgtspējīgu, inovatīvu attīstību, kas sekmē kvalitatīvu darbavietu radīšanu un sociālo progresu, kā arī lai nodrošinātu stabilus un ilgtspējīgus makroekonomikas apstākļus.

3.3.

Eiropas sociālie partneri 2013. gada oktobrī pieņēma desmit principus, uz kuriem balstās to līdzdalība ES ekonomikas pārvaldībā (7). Otrais princips ir šāds: “Sociālais dialogs un labi attīstītas kolektīvās darba attiecības visos līmeņos ir Eiropas sociālā modeļa un demokrātiskas pārvaldības galvenais elements. Tāpēc būtiska ir sociālo partneru pienācīga iesaiste ekonomikas un nodarbinātības politikā.”

3.4.

Piektajā principā sociālie partneri norāda, ka “sociālais dialogs var būt veiksmīgu ekonomisko un sociālo reformu virzītājs. Sociālie partneri var veicināt labāku izpratni par ekonomisko un sociālo pārmaiņu ietekmi uz sociālajām sistēmām un nodarbinātības tirgiem. Sociālajiem partneriem var būt arī liela nozīme tādu apstākļu radīšanā, kas sekmē darbavietu skaita palielināšanu, jo sevišķi veicinot ekonomikas atveseļošanos, nodarbināmību un sociālo integrāciju”.

3.5.

Tātad, lai spētu risināt pašreizējos uzdevumus, ir jāstiprina sociālā dialoga autonomija, kā arī tā ieguldījuma nozīme.

3.6.

Eiropas sociālā dialoga pamatā jābūt daudzveidīgam valstu sociālajam dialogam dažādos līmeņos – starp profesijām, nozarēm, teritorijām un uzņēmumiem. Taču pašlaik daudzās valstīs minētajos līmeņos vērojama koplīgumu darbības jomas sašaurināšanās, tostarp sakarā ar Eiropas iejaukšanos pārvaldībā, tādējādi vājinot darba ņēmēju stāvokli un veicinot nevienlīdzības rašanos.

3.7.

Vajag izstrādāt jaunu pieeju, kurā būtu vairāk ņemta vērā teritoriālā dimensija, lai atbilstīgi reaģētu uz pārstrukturēšanas sekām, kuru dēļ tiek atlaisti darbinieki un slēgti uzņēmumi. Vietējā un reģionālajā līmenī šīs situācijas bieži vien dramatiski ietekmē ne vien darba ņēmējus un viņu ģimenes, bet arī vietējās pašvaldības un uzņēmumus, kas tieši vai netieši ir atkarīgi no uzņēmuma, kuru skārusi pārstrukturēšana.

3.8.

Šajā grūtajā pārmaiņu un pielāgojumu periodā varētu domāt, ka no euro zonas varētu sākties dinamisks process, jo tās pārvaldība ir attīstītāka, un pasākumi tajā varētu būt ciešāk saskaņoti. Šajā dinamikā jāņem vērā nepieciešamība saglabāt ekonomisko un sociālo kohēziju visā ES. Ņemot vērā jau esošo sociālo atšķirību risku, vajadzētu izveidot mehānismu atšķirību uzraudzībai, lai varētu veikt korektīvus pasākumus. Šīs uzraudzības pamatā vajadzētu būt pastiprinātai pārraudzībai un tajā vajadzētu ņemt vērā nodarbinātības sistēmu savstarpējo atkarību. To varētu uzticēt Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondam vai balstīt uz Nodarbinātības komitejas veikumu, kas sagatavojusi “nodarbinātības pārraudzības instrumentu”.

4.1.

Sociālo partneru kopīgā deklarācija par pārvaldību (2013. g.) ir loģisks turpinājums Lākenes deklarācijai par sociālo dialogu (2001. g.).

4.1.1.

Pieņemt precīzas definīcijas. Lietderīgi ir atgādināt par sociālo partneru ieguldījumu Lākenes samitā (2001. gada decembrī) (8):

“UNICE (Eiropas Darba devēju un rūpnieku konfederāciju apvienība)/UEAPME (Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu asociācija), Eiropas Darba devēju un sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumu centrs (CEEP) un Eiropas Arodbiedrību konfederācija (CES) uzsver, ka ir svarīgi atšķirt trīs dažādus darbības veidus, kuros sociālie partneri ir iesaistīti:

4.1.2.

Stiprināt sociālo partneru pozīciju ES pārvaldībā: sociālo partneru svarīgajā 2013. gada 24. oktobra kopīgajā deklarācijā (9) par sociālo partneru līdzdalību Eiropas ekonomikas pārvaldībā, kas bija paredzēta augstākā līmeņa trīspusējai sociālo lietu sanāksmei, ir uzsvērta sociālā dialoga būtiskā nozīme kā valsts, tā Eiropas līmenī, kā arī konsultāciju paplašinātā darbības joma, kuru vajadzētu stiprināt (gada pārskats par izaugsmi, valstu reformu programmas, konkrētām valstīm adresēti ieteikumi, makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūra, darba tirgus rādītāji).

4.1.3.

Padziļināt sociālo dialogu, jo īpaši tā līgumiskajā dimensijā: pašreizējos grūtajos apstākļos vajadzētu izmantot visus instrumentus (ar direktīvām transponētus vai autonomi īstenotus līgumus, rīcības plānus, kopīgas deklarācijas utt.), lai rastu efektīvus risinājumus, sevišķi nodarbinātības un darba kvalitātes jomā.

4.1.4.

Konsolidēt sociālā dialoga rezultātus: dažādi novērtējumi, kurus veica sociālie partneri (sk. sociālo partneru kopīgos noslēguma ziņojumus par teledarbu (2006. gada jūnijs (10)) un par stresu (2008. gada jūnijs (11)), par uzmākšanos un vardarbību darbavietā (2011. gada oktobris (12)) un par iekļaujošo darba tirgu (2014. gada jūnijs) un Komisija (sk. ziņojumu (13)), liecina par lielu nevienlīdzību autonomu līgumu transponēšanā, un tas mazina tiesību aktu efektivitāti un ietekmi, kā arī rada tiesību atšķirības starp Eiropas darba ņēmējiem un uzņēmumiem. Šķiet pašsaprotams, ka autonomajos līgumos jāparedz īstenošanas pienākums neatkarīgi no tiesiskās vai līgumiskās transponēšanas veida. Sociālajiem partneriem jāpilnveido pašreizējās procedūras un jānosaka jauni noteikumi, lai nodrošinātu Eiropas līgumu efektīvu piemērošanu sociālo partneru noteiktajā termiņā, iesaistot ne vien Eiropas organizācijas, kas līgumu ir parakstījušas, bet arī šo organizāciju locekļus valsts līmenī. Protams, visiem līgumiem, kas noslēgti saskaņā ar LESD 155. pantu, ir jābūt daļai no Kopienas acquis.

4.1.5.

Autonomijas spēju stiprināšana un sinerģija ar ES politikas jomām: sociālo partneru autonomija ir jāstiprina un jāizvērš (sk. zemāk atsauci uz sociālo partneru 2013. gada oktobra kopīgo deklarāciju par pārvaldību), taču tas neatbrīvo Eiropas Komisiju no nepieciešamības izstrādāt steidzamas sociālās iniciatīvas tādās jomās kā pārstrukturēšana, veselība, drošība, mobilitāte, strukturālas reformas, to skaitā darba tirgus reforma, lai veicinātu darbavietu radīšanu. Sociālo partneru autonomijas spēju stiprināšana nedrīkst vājināt Komisijas iniciatīvas un stimulēšanas spējas; gluži otrādi, šīm spējām jābūt sinerģijā un vienai otru jāpapildina. Sociālie partneri jau ir panākuši progresu, uzņemoties sociālā dialoga pārvaldību gan profesiju, gan nozaru līmenī, īpaši sarunās par divgadu programmām. Sociālie partneri 2013. gada oktobra deklarācijā par pārvaldību (14) spēra jaunu soli uz priekšu. Ja sociālie partneri to vēlas, šīs autonomijas padziļināšanas rezultātā viņi varētu mēģināt izveidot sociālā dialoga pastāvīgo sekretariātu, kura sastāvā būtu abu pušu pārstāvji. EESK jau izteikusi šo ideju 1994. gada 24. novembra un 1997. gada 29. janvāra atzinumā (15).

4.1.6.

Paplašināt konsultācijas: tā kā mūsu sabiedrība kļūst arvien sarežģītāka, Kopienas politikas un projektu apspriešanā jāiesaista – atbilstoši to atbildības jomai un kompetencei – visi dalībnieki, kas pārstāv arodbiedrības, darba devējus, apvienības, sociālo ekonomiku un sabiedrības intereses. Sociālie partneri bieži piedalās Eiropas līmeņa sabiedriskajā apspriešanā, tādējādi sekmējot efektīvāku viedokļu apmaiņu ar citiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem. Šāda apmaiņa notiek arī četrpusējā forumā par uzņēmumu sociālu atbildību. Tomēr ir rūpīgi jāpārvalda apspriešanās praktiskie aspekti, sevišķi ja izmanto e-konsultācijas, kā arī atkarībā no izskatāmā jautājuma jāņem vērā dažādu dalībnieku kompetence un pārstāvība: attiecībā uz sociālajiem partneriem regulāri tiek veikti pārstāvības pētījumi.

5.1.

Profesiju dimensija: 2012.–2014. gada darba programma ļāva izstrādāt rīcības plānu jauniešu nodarbinātības veicināšanai. Sociālie partneri apņēmās sākt sarunas par jaunu kopīgu darba programmu 2015.–2017. gadam, kas būs ļoti svarīga turpmākajiem 3 gadiem. Sociālajiem partneriem būs jāizmanto visi viņu rīcībā esošie instrumenti, lai noteiktu tiesības un sāktu īstenot konkrētu politiku pašreizējo problēmjautājumu atrisināšanai.

5.2.

Nozaru dimensija: pastāv ievērojams potenciāls, jo īpaši pateicoties Nozaru sociālā dialoga komitejām (NSDK), lai paredzētu un labāk pārvaldītu notiekošās pārmaiņas. Izmantojot savas zināšanas un pieredzi, Eiropas Uzņēmumu padomes kopā ar profesiju federācijām rūpniecības un nozaru politikas ietvaros var arī sniegt vērtīgu ieguldījumu, lai izstrādātu priekšlikumus un alternatīvus risinājumus rūpniecības politikas jomā.

5.3.

Eiropas Uzņēmumu padomes: globalizācijas un pastāvīgas tehnoloģiskās inovācijas kontekstā visu Eiropas valstu uzņēmumi un darba ņēmēji saskaras ar darba un ražošanas organizācijas ātru un nemitīgu pārveidi. Prakse rāda, ka Eiropas Uzņēmumu padomes var palīdzēt vadībai un darba ņēmējiem veidot uzņēmuma kultūru un pielāgoties pārmaiņām strauji mainīgajos uzņēmumos vai starptautiskajās grupās, ja šīs pārmaiņas skar grupas stratēģiju un ietekmē vairākus grupas uzņēmumus dažādās valstīs. Pasaules mēroga uzņēmumu gadījumā Eiropas Uzņēmumu padomēm ir svarīga loma, lai attīstītu globalizācijas humāno dimensiju, pamatojoties uz ES demokrātiskajām un sociālajām vērtībām, kā arī lai veicinātu ILO standartus. Eiropas Uzņēmumu padomes var iesaistīt Eiropas vai starptautisku pamatnolīgumu, vai arī līgumu par uzņēmumu sociālu atbildību īstenošanā (16).

5.4.

Mazie un vidējie uzņēmumi (MVU): ir jāatjauno rūpnieciskais pamats, veicinot MVU attīstību un nodrošinot to labklājību un stabilitāti. Tāpēc sociālā dialoga pamatā vajadzētu būt līdzekļu kopīgas izmantošanas politikai, jo īpaši apmācības, arodveselības un darba drošības jomā.

5.5.

Kooperatīvi, savstarpējas apdrošināšanas sabiedrības un sociālie uzņēmumi: minēto uzņēmumu īpatnība un attīstība, kuras pamatā ir solidaritāte, sadarbība un uzņēmuma ienākumu pārdale, padara tos par svarīgiem dalībniekiem, kas veicina izaugsmi un darbavietu radīšanu. Tāpēc būtu loģiski, ja sociālā dialoga ietvaros tiktu ņemtas vērā šīs īpatnības un pievērsta uzmanība tam, kas var veicināt minēto uzņēmumu attīstību.

5.6.

Pārrobežu dimensija: mūsu pierobežu reģioni ir jaunas mobilitātes un ekonomiskās attīstības zonas. Saistībā ar šīm pārrobežu reģionālajām teritorijām būtu lietderīgi izstrādāt sociālā dialoga noteikumus, kas būtu pielāgoti reģionālajai situācijai un veicinātu nodarbinātību, vienlīdzīgu attieksmi un pārrobežu mobilitātes nosacījumu stabilitāti.

6.1.

Mūsu sabiedrība ir kļuvusi sarežģītāka, bet sociālās un vides problēmas – vairāk savstarpēji atkarīgas. Uzņēmuma iekšējie un ārējie aspekti arī ir saistīti: teritoriālās dimensijas iekļaušana uzņēmumu attīstībā; pāreja uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni; ilgtspējīgas attīstības politika, kurā iesaistās publiskā sektora dalībnieki un apvienību pārstāvji; bezdarbnieku iekļaušana, jo īpaši izmantojot mentoru sistēmu, kurā iesaistās uzņēmumu darbinieki un apvienības, kas cīnās par iekļaušanu ar ekonomikas starpniecību; uzņēmumu sociālā atbildība, jo sevišķi pret apakšuzņēmumiem jaunattīstības valstīs utt.

6.2.

Tiek īstenoti abi dialogi – sociālais un pilsoniskais. Tos nevar apvienot, bet tie nevar arī būt izolēti viens no otra. Divpusējais sociālais dialogs, izmantojot darba koplīguma slēgšanas sarunas visos līmeņos, ir vērsts uz darba samaksu, nodarbinātību, darba organizāciju, darba aizsardzību. Pilsoniskais dialogs sekmē sabiedrības problēmu risināšanu daudzās jomās, kas saistītas ar vidi, patēriņu, ģimenes politiku, diskrimināciju, cīņu ar nabadzību, cilvēktiesībām. Sociālie partneri jau ir paplašinājuši savu darbības jomu atvērtas, uz iedzīvotājiem vairāk vērstas pieejas ietvaros, kā liecina 2010. gada marta līgums “Pamatnolīgums par iekļaujošo darba tirgu” (18) un konkrētie pasākumi, ko sociālie partneri īsteno sadarbībā ar Eiropas apvienībām un NVO, kuras strādā tādās jomās kā vide, patērētāju aizsardzība, personu ar invaliditāti aizsardzība, sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības aizsardzība, nabadzības apkarošana, sociālā iekļaušana utt.

Ņemot vērā jautājuma sarežģītību un dalībnieku daudzveidību, jāstiprina sociālā dialoga un pilsoniskā dialoga savstarpējā saikne, lai nodrošinātu darbību sinerģiju un papildināmību atbilstoši katra dalībnieka kompetencei un atbildības jomai.

19.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 458/7

Galvenais ziņotājs:

Giuseppe Iuliano

1.1.

Eiropas imigrācijas politikas jaunajā posmā būtu jāpieņem stratēģiska pieeja ar vidēja un ilgtermiņa redzējumu, kā arī jāatrod visaptverošas iespējas nodrošināt likumīgus, atklātus un elastīgus ieceļošanas ceļus. Balstoties uz EESK un Eiropas Integrācijas foruma paveikto, šajā atzinumā izteikts aicinājums Kopienas iestāžu un valstu valdību pārstāvjiem ņemt vērā sociālo partneru un organizētas pilsoniskās sabiedrības būtisko lomu, lai Eiropas imigrācijas politikai nodrošinātu sociālo perspektīvu un pievienoto vērtību, pievēršot uzmanību arī minētās politikas ietekmei uz darba tirgu, dzīves un darba apstākļiem un pamattiesībām.

1.2.

EESK uzskata, ka piecpadsmit gadus pēc Eiropas imigrācijas politikas veidošanas uzsākšanas ir pienācis laiks Lisabonas līgumā noteiktās politiskās vērtības un principus īstenot praksē, izmantojot konkrētus un īpašus politikas pasākumus, kas ir plašāki par ES un dalībvalstu debatēm kompetenču jomā. EESK uzskata, ka ir jāsasniedz konkrēti rezultāti, lai izstrādātu patiešām kopēju un kopīgu imigrācijas, patvēruma un ārējo robežu politiku.

1.3.

Ar kopēju imigrācijas politiku ES var sniegt būtisku pievienoto vērtību. EESK vēlētos, lai par prioritāriem tiek izvirzīti tādi jautājumi kā šķēršļu un diskriminācijas novēršana darba tirgū. Savienībai būtu jāpieņem kopējs Eiropas imigrācijas kodekss un rokasgrāmata par kopīgām Eiropas pamatnostādnēm, lai nodrošinātu tā ieviešanu un pieejamību. Vienlaikus ir jāizstrādā Eiropas stratēģija, lai ES piesaistītu talantus un novērstu šķēršļus kvalifikācijas atzīšanā. ES būtu jāizveido pastāvīgs Eiropas forums, kas veltīts darbaspēka migrācijai. EESK piedāvā atbalstu šajā darbā, un sociālie partneri Komitejā varētu apspriest un analizēt valstu darbaspēka migrācijas politiku un apmainīties ar labas prakses piemēriem.

1.4.

ES ir uzsākusi kopējas Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) otro posmu. Dalībvalstīs vēl aizvien izmanto atšķirīgu praksi un aizsardzības līmeņus. Jānodrošina solidaritātes un dalītas atbildības principa īstenošana, lai starp dalībvalstīm līdzsvarotāk sadalītu patvēruma pieteikumus. Dublinas konvencija būtu jāaizstāj ar plašākas solidaritātes sistēmu, kurā ņemtas vērā patvēruma meklētāju vēlmes, un kas nodrošina proporcionālāku atbildības sadalījumu starp dalībvalstīm. Jāpaplašina arī Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) pilnvaras, īpaši saistībā ar operatīviem atbalsta pasākumiem un kopīgām patvēruma atbalsta grupām dalībvalstīs, kurām vajadzīgs īpašs vai ārkārtas atbalsts. ES jānodrošina humanitāro vīzu saskaņotāka, konsekventa, neatkarīga un elastīga izmantošana dalībvalstīs, kā norādīts kopējā Vīzu kodeksā.

1.5.

Eiropas robežu politika jābalsta uz efektīvāku dalīto atbildību par robežkontroli, uzraudzību, kā arī uz principu un tiesību ievērošanu robežu pārvaldībā. Tajās dalībvalstīs, kuras ir arī ES teritoriālā kopīgā ārējā robeža, rodas grūtības saistībā ar migrācijas plūsmām un patvēruma meklētājiem. ES jāīsteno pasākumi, lai sniegtu finansiālu, operatīvu un uzņemšanas atbalstu. Jāstiprina Frontex aģentūras nozīme, un tai jākļūst par Eiropas kopējo robežapsardzes dienestu, kurā darbojas Eiropas robežsargu kontingents dalībvalstu atbalstam. Vienlaikus ir jāizstrādā efektīvāka un sistemātiskāka pārskatatbildības sistēma par Frontex darbību, kā arī jāpiemēro Regula Nr. 656/2014, ar kuru paredz noteikumus ārējo jūras robežu uzraudzībai saistībā ar operatīvo sadarbību, ko koordinē Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām.

1.6.

ES būtu jāatbalsta starptautisks tiesiskais regulējums migrācijas jomā un jāiesaistās, lai dalībvalstīs ieviestu un ratificētu migrantiem piemērojamos starptautiskos standartus un instrumentus cilvēktiesību jomā. ES ir jāveido stratēģiska alianse ar citiem starptautiskajiem dalībniekiem, kuri risina jautājumus par personu mobilitāti un cilvēktiesībām, piemēram, ANO un Eiropas Padomi.

1.7.

Ar pārrobežu mobilitāti saistītās problēmas nevar skatīt, ņemot vērā vienīgi ārpakalpojumu izmantošanu robežu kontrolē un uzraudzībā. Tādēļ jāturpina darbs, izstrādājot visaptverošu pieeju migrācijai un mobilitātei. ES šīm valstīm un to pilsoņiem jāpiedāvā citas iespējas, lai emigrētu darba vai mācību nolūkā un izmantotu likumīgas, elastīgas un pārredzamas procedūras. Mobilitātes partnerībām jābūt līdzsvarotākām un juridiski saistošām. Eiropas Ārējās darbības dienestam jānodrošina ārpolitikas un imigrācijas politikas prioritāšu efektīvāka koordinācija, pieņemot tādu nostāju, kur uzmanības centrā ir cilvēktiesības.

2.1.

Prezidentvalsts Itālija aicinājusi Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK) izstrādāt izpētes atzinumu par Eiropas turpmāko imigrācijas, patvēruma un robežu politiku. EESK vēlas sniegt savu ieguldījumu, izstrādājot stratēģiskus priekšlikumus, balstoties uz iepriekšējiem atzinumiem par imigrācijas jautājumiem (1). Visā diskusijas gaitā pirms Eiropas imigrācijas politikas otrā posma līdz 2020. gadam jāuzsver sociālo partneru un organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju loma, kā arī sociālais dialogs. “Sociālā perspektīva” ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu minētās politikas pievienoto vērtību, proporcionalitāti un ietekmi.

2.2.

EESK vairākkārt norādījusi, ka Eiropas imigrācijas politikai ir jābūt stratēģiskai, ar vidēja un ilgtermiņa redzējumu, visaptverošā veidā pievēršoties tādiem jautājumiem kā likumīgu, atklātu un elastīgu ieceļošanas kanālu izmantošana, pamattiesību aizsardzības nodrošināšana, piedāvājot ilgtspējīgus un solidārus risinājumus, lai saņemtu starptautisko aizsardzību, pievēršanās stāvoklim darba tirgū un ar integrācijas politiku saistīto problēmu risināšana, to ietekme uz neaizsargātam grupām, rasisms un ksenofobija.

2.3.

Komiteja stingri apņēmusies nodrošināt imigrācijas politikas īstenošanu, iesaistot pašus imigrantus, īpaši Eiropas Integrācijas foruma  (2) ietvaros, kuru Komisija nolēma izveidot 2009. gadā un kuras mītne ir EESK. Forums ir izveidojies par Eiropas platformu, kas veicina daudzpusēju dialogu un organizētas pilsoniskās sabiedrības organizāciju un imigrantu aktīvu iesaistīšanos svarīgās diskusijās par Eiropas integrācijas politiku. Foruma darbībā šobrīd notiek pārmaiņas, lai pievērstos visiem imigrācijas politikas aspektiem. Balstoties uz ietekmes novērtējumu par tā darbību un rezultātiem, EESK vēlas stiprināt iesaistīšanos foruma darbībā, jo īpaši stiprināt tā saiknes ar imigrantu organizācijām, sniegt ieguldījumu politikas uzraudzībā un uzlabot sadarbību ar Parlamentu un Reģionu komiteju.

3.1.

Ir pagājuši piecpadsmit gadi, kopš 1999. gadā ar Amsterdamas līgumu tika uzsākta kopējas imigrācijas, patvēruma un robežu politikas veidošana. EESK uzskata, ka turpmākās Eiropas imigrācijas politikas izstrādē ir jāatgriežas pie Tamperes programmā 1999. gadā noteiktajiem pamatprincipiem  (3); jo īpaši pie principa par taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem, solidaritātes un kopīgas atbildības principa, Eiropas Pamattiesību hartā noteiktajām pamattiesībām un tiesiskuma. Lisabonas līgumā iekļautas kopējas darbības pamatnostādnes. Šie Līgumos noteiktie pamatprincipi pilnībā jāīsteno praksē.

3.2.

EESK norāda, ka bieži vien Eiropas centienus un vērtības aizstāj retorika, bet praktiskie pasākumi un likumi ir pretrunā šīm vērtībām (4). EESK aicina Padomi un dalībvalstu pārstāvjus neaprobežoties ar retoriku un principu deklarēšanu, bet spert izšķirošo soli, lai pieņemtu konkrētas iniciatīvas, kuru īstenošanai būtu reāli rezultāti. Tas jāveic ne tikai ciešā sadarbībā ar Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu. Būtisku atbalstu šajā jomā sniedz arī sociālie partneri un organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji.

3.3.

Ar migrāciju saistītās problēmas Vidusjūras reģionā un uz visām ES ārējām robežām ir labi zināmas un tiek apspriestas gan plašsaziņas līdzekļos, gan politiskās debatēs, kuras bieži vien raksturo racionālu apsvērumu trūkums un nacionālpopulisms. EESK aicina uzsākt racionālu diskusiju, balstoties uz objektīviem un neatkarīgiem datiem un pētījumiem. Neapšaubāmi prioritāri ir tie pasākumi, kas nepieciešami, lai nostiprinātu un attīstītu patiešām kopēju un kopīgu imigrācijas, patvēruma un ārējo robežu politiku. EESK uzskata, ka ir pienācis laiks izstrādāt jaunu Eiropas stratēģiju Eiropas kopējai imigrācijas politikai, kas ir saistīta ar stratēģiju “Eiropa 2020” un virzīta uz principu praktisku īstenošanu.

3.4.

Jomās, kurās dalībvalstu pārstāvjiem ir tik lielas politiskās intereses, jebkurā turpmākā politikā ir jāņem vērā trešo valstu valstspiederīgo (imigrantus bez dokumentiem ieskaitot) pamattiesības, jo uz viņiem attiecas šī politika (5). Par prioritāti jānosaka uzdevumi, kas saistīti ar dzīves un darba apstākļu uzlabošanu miljoniem imigrantu, kuri strādā ES (6). EESK īpaši uzsver jautājumu par imigrācijas politikas ietekmi uz nodarbinātības un sociālo politiku, un ir atbalstījusi tādu pieeju, kurā analizē nodarbinātību un migrācijas politikas ietekmi uz darba ņēmēju un viņu ģimeņu atstumtību vai sociālu un ekonomisku integrāciju (7).

3.5.

Politika, kas saistīta ar trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem ir dalībvalstu un ES dalīta kompetence. Lisabonas līgumā noteikts, ka ES ir jāizstrādā kopēja imigrācijas politika visos tās posmos. EESK uzskata, ka ES varētu sniegt nozīmīgu pievienoto vērtību, izstrādājot kopēju politiku un tiesību aktus par tādiem jautājumiem kā nodarbinātība un izglītība, tos saskaņojot horizontālā līmenī un nozares noteikumus aizstājot ar horizontālu pieeju  (8). Šobrīd tiesiskais regulējums ir sadrumstalots, neskaidrs un izkliedēts. Šāda situācija rada juridisko nenoteiktību un politikas sadrumstalotību, kas iespējami ātrāk jānovērš.

3.6.

EESK uzskata, ka ir jākonsolidē spēkā esošie tiesību akti, pieņemot Imigrācijas kodeksu. Kodekss nodrošinātu lielāku pārredzamību un juridisko skaidrību par Eiropas Savienībā pastāvīgi dzīvojošu trešo valstu pilsoņu tiesībām un brīvībām un konsolidētu tiesību aktus, izmantojot vienotu un pārredzamu kopēju tiesību un standartu sistēmu, tostarp attiecībā uz imigrantiem bez dokumentiem (9). Kodeksā būtu jāpievērš uzmanība arī ES nodarbināto trešo valstu iedzīvotāju sociāli ekonomiskajai situācijai (10). Vēl viena prioritāte – Eiropas tiesību un standartu pieejamības uzlabošana, kā arī cīņa pret diskrimināciju un rasismu darba tirgū, izmantojot rokasgrāmatu par Eiropas kopējām pamatnostādnēm.

3.7.

Ir jāatrisina arī viena no svarīgākajām problēmām, ar ko saskaras daudzi imigranti un daudzi uzņēmumi Eiropā, proti, diplomu un profesionālās kvalifikācijas atzīšana  (11). EESK aicina izstrādāt Eiropas stratēģiju, lai ES būtu pievilcīga talantīgiem darba ņēmējiem starptautiskā līmenī un novērst nepamatotos šķēršļus profesionālās un akadēmiskās kvalifikācijas atzīšanai. Tas būtu jāveic, pieņemot horizontālos tiesību aktus (12).

3.8.

Tādēļ pienācīgi jāņem vērā demogrāfiskais stāvoklis, iedzīvotāju un darba tirgu novecošana dalībvalstīs. EESK 2011. gadā izstrādātajā izpētes atzinumā (13) par imigrācijas nozīmi saistībā ar Eiropas demogrāfisko stāvokli uzsvēra, ka turpmākajos gados jāpalielinās arī darba ņēmēju un viņu ģimeņu imigrācijai no trešām valstīm. ES ir vajadzīgi atvērti un elastīgi tiesību akti, kas ļauj imigrācijas nolūkā izmantot legālus un pārredzamus ceļus gan augsti un vidēji kvalificētiem darba ņēmējiem, gan tiem, kuriem kvalifikācijas līmenis ir zemāks, ja vien dalībvalstis arī turpmāk var brīvi noteikt uzņemšanas apjomu. EESK vēlētos, lai par prioritāriem tiek izvirzīti tādi jautājumi kā šķēršļu un diskriminācijas novēršana darba tirgū attiecībā uz neaizsargātām migrējošu darba ņēmēju grupām, piemēram, sievietēm. Vienlaikus tomēr jāatzīst, ka imigrācija nevar būt vienīgais risinājums darbaspēka trūkuma problēmai un dalībvalstis var apsvērt citas, atbilstošākas alternatīvas šī trūkuma mazināšanai.

3.9.

ES būtu jāizveido EESK pastāvīga Eiropas platforma ar darbu saistītas migrācijas jautājumos, kurā sociālie partneri, dalībvalstu nodarbinātības dienesti, darbā iekārtošanas aģentūras un citas ieinteresētās puses apspriestu un analizētu valstu politikas ar darbu saistītas migrācijas jomā un apmainītos ar praksi, lai noteiktu darba tirgus vajadzības un pašreizējos šķēršļus vienlīdzīgai sociālai un ekonomiskai iekļaušanai. EESK atkārtoti pauž atbalstu Komisijai (14) un ierosina, lai Padome pieprasītu izstrādāt izpētes atzinumu par šādas struktūras izveidi.

4.1.

EESK atzinīgi vērtē KEPS otrā posma apstiprināšanu. Tomēr, neraugoties uz tiesību aktu saskaņošanas augsto līmeni, dalībvalstīm ir pārāk liela rīcības brīvība valstu tiesību aktu izstrādē, un tas dod iespēju dalībvalstīs izmantot ļoti dažādas politikas un pieejas (15). Saglabājas atšķirīgas tradīcijas, un aizsardzības līmeņi dalībvalstīs vēl aizvien ir atšķirīgi (16). ES par prioritāti jānosaka augsta aizsardzības līmeņa sasniegšana, kas ierobežo pašreizējās interpretācijas iespējas tiesību aktos, patvēruma pieprasītājiem nodrošina piekļuvi efektīvai tiesību aizsardzībai un šo tiesību un principu faktisku pieejamību.

4.2.

Ar Dublinas konvenciju nosaka, kura dalībvalsts ir atbildīga par konkrētā patvēruma pieprasījuma izskatīšanu, bet EESK uzskata, ka šajā sistēmā trūkst solidaritātes starp ES dalībvalstīm. Minētā sistēma tika izstrādāta, balstoties uz pieņēmumu, ka patvēruma sistēmas dalībvalstīs ir līdzīgas, bet tā tas tomēr vēl nav. Dublinas konvencija būtu jāaizstāj ar lielākas solidaritātes sistēmu ES, ņemot vērā patvēruma meklētāju vēlmes un nodrošinot proporcionālāku atbildības sadalījumu starp dalībvalstīm (17).

4.3.

Jāpaplašina Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) Maltā iespējas, lai noteiktu un skaidri novērtētu situāciju un atšķirības patvēruma piešķiršanas jomā ES (18), kā arī atšķirības dalībvalstu tiesību aktos, un jāierosina vajadzīgās izmaiņas KEPS. Turpmāk EASO būtu jāpilnveido tā, lai tas kļūtu par KEPS otrā posma īstenošanas uzraudzības un rezultātu analīzes centru, cieši sadarbojoties ar Pamattiesību aģentūru (FRA). EESK ierosina paplašināt EASO funkcijas, lai sniegtu pastāvīgu tehnisku un darbības atbalstu tām dalībvalstīm, kuru patvēruma un uzņemšanas sistēmām ir vajadzīga īpaša vai ārkārtas palīdzība, izmantojot kopīgas patvēruma atbalsta grupas.

4.4.

Komiteja vairākkārt paudusi vēlmi, lai Eiropas Savienība sadarbībā ar kaimiņvalstīm īstenotu reģionālas aizsardzības un uzņemšanas programmas, kuras finansētu ES, ņemot vērā ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (19) ieteikumus un cieši sadarbojoties ar organizētas pilsoniskās sabiedrības organizācijām (20). Pirms atbalstīt minēto politiku arī turpmāk, ir jāveic neatkarīgs novērtējums par visām programmām un to īstenošanai piešķirtā finansējuma izmantošanu un tikai pēc tam programmas jāpaplašina, pārvēršot tās jaunos mehānismos, kas paredz saistības ES. Pašreizējās programmās lielāka uzmanība, šķiet, pievērsta tam, lai liegtu patvēruma meklētājiem ieceļošanu ES un starptautisko aizsardzību, bet ne bēgļu aizsardzības efektīvai uzlabošanai (21).

4.5.

Reģionālās programmas varētu papildināt ar pārvietošanas programmām un ieviest sistēmu, lai personas, kurām trešā valstī piešķirts bēgļa statuss, aicinātu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi kādā ES dalībvalstī. Arī šajā gadījumā pirms programmu izstrādes jāņem vērā organizētas pilsoniskās sabiedrības un starptautisko organizāciju pieredze. EESK ierosina sekmēt solidaritāti un atbildību ES, atbilstošā veidā sadalot atbildību un īstenojot pārvietošanas programmas. Šie pasākumi jāpapildina ar pētījumu par priekšlikumu izveidot kopēju patvēruma pieteikumu apstrādes sistēmu ES un iespēju noteikt principu par apstiprināto patvēruma pieteikumu savstarpēju atzīšanu, kā arī aizsardzības saņēmēju brīvu pārvietošanos.

4.6.

EESK uzskata, ka ieceļošana ES ir jāatvieglo arī tām personām, kurām vajadzīga aizsardzība, un iesaka dalībvalstīs saskaņotāk, neatkarīgāk un elastīgāk izmantot humanitārās vīzas, kā tas norādīts Vīzu kodeksā, un izveidot mehānismu, lai uzraudzītu praktisko īstenošanu, patvēruma pieprasītāju iespējas izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus un pārsūdzības tiesības pieteikuma neapstiprināšanas gadījumā (22). EESK atbalsta Komisijas jauno priekšlikumu par Vīzu kodeksa (23) pārskatīšanu un cer, ka diskusijas nodrošinās humanitāro vīzu izmantošanu.

5.1.

Viens no lielākajiem Eiropas integrācijas projekta panākumiem ir Šengenas zonas izveide. ES ārējās robežas ir kopīgas visām Šengenas zonas dalībvalstīm, un arī atbildībai par robežkontroli, drošību, kā arī principu un tiesību ievērošanu to pārvaldībā jābūt dalītai. Dalībvalstīs, kas ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ atrodas uz ES ārējām robežām, jārisina sarežģīti jautājumi saistībā ar migrācijas plūsmām un patvēruma meklētājiem. Komiteja uzsver LESD 80. pantā norādītā solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma principa nozīmīgumu. Eiropas Savienībā jāīsteno procedūras, lai solidāri sniegtu finanšu, darbības un uzņemšanas atbalstu, ņemot vērā konkrēto dalībvalstu ekonomisko un sociālo stāvokli, un palīdzību tām dalībvalstīm, kur patvēruma sistēmas izjūt vislielāko spiedienu.

5.2.

Šengenas Robežu kodekss reglamentē robežu šķērsošanu un robežkontroli, ņemot vērā prasības, kas jāievēro trešo valstu valstspiederīgajiem, lai ieceļotu un uzturētos ES. ES izstrādā to valstu sarakstus, kuru valstspiederīgajiem nepieciešamas vīzas, un īsteno kopēju politiku īstermiņa vīzu izsniegšanas jomā, kā noteikts Vīzu kodeksā. EESK iesaka noteikt par prioritāti abu kodeksu pastāvīgu, elastīgu un efektīvu piemērošanu un nodrošināt trešo valstu valstspiederīgajiem paredzēto tiesību un garantiju pieejamību.

5.3.

ES jāuzņemas lielāka atbildība par ārējo robežu kontroli. Jāstiprina Frontex (Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām) loma, ņemot vērā ne tikai finansiālo aspektu, bet arī aģentūras pilnvaras un darbību. EESK atgādina savu ieteikumu, lai Frontex  (24) kļūtu par Eiropas kopējo robežsardzes dienestu  (25), kurā darbojas Eiropas robežsargu kontingents dalībvalstu atbalstam (26). Vienlaikus ir jāizstrādā efektīvāka un sistemātiskāka pārskatatbildības sistēma par Frontex darbību, tās kopīgajām operācijām un informācijas apmaiņu, iekļaujot arī EUROSUR (Eiropas Robežu uzraudzības sistēma). Jāpastiprina Konsultatīvā foruma par pamattiesību jautājumiem (27)loma un jāizstrādā sūdzību iesniegšanas mehānisms (28).

5.4.

EESK paudusi atbalstu viedrobežu izveidei, īpaši ieceļošanas/izceļošanas sistēmai (IIS) un reģistrēto ceļotāju programmai (RCP) (29). Pirms citu vērienīgu IT sistēmu izvēršanas ir vajadzīgs neatkarīgs novērtējums par Vīzu informācijas sistēmu (VIS) un Šengenas Informācijas sistēmu (SIS) II (30). Abu minēto sistēmu saikne ar viedrobežu tiesību aktu kopumu ir neskaidra, un nebūtu vēlams ieviest jaunas sistēmas, ja nav pierādīta to nepieciešamība, proporcionalitāte un atbilstība pamattiesībām (31).

5.5.

Noteikumi, kurus piemēro meklēšanas un glābšanas situācijās, kas var rasties robežu uzraudzības operācijās jūrā, rada vislielāko kopīgo problēmu. Starptautiskajās tiesībās ir noteikts dalībvalstu pienākums ievērot patvēruma meklētāju un imigrantu, kuriem nav dokumentu, cilvēktiesības. EESK atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta un stājusies spēkā regula, ar kuru paredz noteikumus ārējo jūras robežu uzraudzībai saistībā ar operatīvo sadarbību, ko koordinē Frontex  (32). EESK uzskata, ka par prioritāti jāizvirza šo meklēšanas un glābšanas noteikumu efektīva praktiska piemērošana.

5.6.

Cīņā ar cilvēku tirdzniecību un nelegālu ievešanu upuriem vienmēr jānodrošina aizsardzība atbilstoši starptautiskajām humanitārajām tiesībām un Eiropas Cilvēktiesību konvencijām. Komiteja uzskata, ka persona bez dokumentiem nav persona bez tiesībām vai noziedznieks. ES un dalībvalstīm ir jāaizsargā personas pamattiesības. Terminu “nelikumīga imigrācija” nelieto, runājot par personām, kas emigrē un nonāk administratīvi nelikumīgā situācijā. Norāde par nelikumīgas imigrācijas saikni ar noziedzību rada baiļu un ksenofobijas izpausmes.

6.1.

EESK ierosinājusi (33) ES atbalstīt starptautisku tiesisko regulējumu migrācijas jomā, kura pamatā ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Šim starptautiskajam regulējumam vajadzētu ietvert galvenās ILO konvencijas un ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu aizsardzību, kuru ES dalībvalstis vēl nav ratificējušas (34).

6.2.

EESK aicina Eiropas iestādes veidot stratēģisku aliansi ar citiem starptautiskajiem dalībniekiem, kuri risina jautājumus par iedzīvotāju mobilitāti un cilvēktiesībām, piemēram, ANO un Eiropas Padomi. ES ir jāuzņemas vadošā loma, atbalstot šo starptautisko organizāciju (kā ANO, Eiropas Padome un ILO) pieņemtos kopējos starptautiskos standartus, kuros iekļautas migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu tiesības un brīvības.

6.3.

EESK vairākkārt atbalstījusi Vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei (VPMM)  (35) un dažādu partnerību veidošanu mobilitātes jomā. Ar pārrobežu mobilitāti saistītās problēmas nevar skatīt, ņemot vērā vienīgi robežkontroles aspektu vai uzskatot šo kontroli par ārpakalpojumu, kuru veic trešās valstis. EESK vairākkārt norādījusi, ka VPMM ir visatbilstošākā sistēma. Kopējā imigrācijas politikā ir jāizmanto “vispārēja pieeja”, kas ir daudz plašāka nekā uz drošības vai policijas apsvērumiem balstīta pieeja, ar kuru iedzīvotāju mobilitāti uzskata par noziegumu un to mākslīgi saista ar citiem apdraudējumiem, ar kuriem saskaras ES.

6.4.

Mobilitātes partnerībās pilnīgāk un līdzsvarotāk jāiekļauj ar mobilitāti un legālo migrāciju saistītie aspekti, un šāda pieeja būtu jāuzskata par vienu no mobilitātes partnerību galvenajām prioritātēm. EESK atbalsta mobilitātes partnerības, kas tiek veidotas ar atsevišķām izcelsmes valstīm (36), tomēr ierosina, lai minētās partnerības būtu līdzsvarotākas un pusēm juridiski saistošas. Līdz šim galvenā uzmanība pievērsta drošībai, atpakaļnosūtīšanai, nelikumīgo imigrantu atpakaļuzņemšanai un robežu uzraudzībai. ES šīm valstīm un to valstspiederīgajiem jāpiedāvā arī imigrācijas iespējas nodarbinātības vai izglītības nolūkā, izmantojot likumīgas, elastīgas un pārredzamas procedūras.

6.5.

EESK arī ierosina ES piedāvāt partnervalstīm iespējas, lai veicinātu personu mobilitāti, vīzu saņemšanu un jaunu imigrantu uzņemšanu. Komiteja atbalsta šādu papildu jautājumu iekļaušanu jaunajos partnerību nolīgumos:

6.6.

Imigrācijas un patvēruma politikai jānodrošina ES ārpolitikas un imigrācijas politikas prioritāšu efektīvāka koordinācija. Lai nodrošinātu lielāku konsekvenci un izmantotu plašāku pieeju nekā dalībvalstu Iekšlietu ministrijās, Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) jāpilda savas funkcijas un tā darbībai jāaptver politikas, kas saistītas ar imigrāciju, patvērumu un robežkontroli. Jāstiprina arī Parlamenta nozīme šo jautājumu risināšanā, lai uzlabotu demokrātisko kontroli (37).

19.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 458/14

Galvenā ziņotāja:

Ariane RODERT

1.1.

EESK atzinīgi vērtē interesi par ieguldījumiem ar ietekmi sociālajā jomā, bet uzsver, ka minētais jautājums ir jāskata saistībā ar sociālo investīciju tiesību aktu paketi un iniciatīvu par sociālo uzņēmējdarbību.

1.2.

EESK uzskata, ka ieguldījumi ar sociālo ietekmi nozīmē dažādu starpnozaru resursu apvienošanu ar mērķi radīt sociālo ietekmi, un tie veido vienu no sociālās finanšu ekosistēmas komponentiem.

1.3.

Ieguldījumiem ar sociālo ietekmi nebūtu jācenšas aizstāt valsts atbildība par sociālās jomas svarīgāko pasākumu finansēšanu, bet gan jāpapildina citas finansējuma plūsmas. EESK atbalsta Komisijā sākto diskusiju proti, ievērojot finansējuma “zelta likumu” (“golden rule”), ekonomiskās un monetārās savienības fiskālo noteikumu kontekstā arī sociālos ieguldījumus izņemt no valstu neto deficīta aprēķiniem.

1.4.

Atzīstot, ka visiem MVU ir kopēja problēma, proti, piekļuve finansējumam, būtu jāizstrādā īpašas, dažādiem uzņēmumu veidiem atbilstošas finanšu ekosistēmas. EESK tomēr uzsver, ka ieguldījumu ar sociālo ietekmi mērķis nav uzņēmumu sociālas atbildības īstenošana, bet gan ieguldījumi sociālajos uzņēmumos, kā definēts iniciatīvā par sociālo uzņēmējdarbību.

1.5.

Vērtējot sociālo ietekmi kā daļu no ieguldījumu atdeves, EESK aicina ieinteresētās puses balstīties uz jau iepriekš paveikto un EESK un Komisijas izklāstītajiem principiem, nevis izstrādāt jaunas metodes.

1.6.

EESK uzskata, ka vispiemērotākie modeļi ieguldījumiem ar sociālo ietekmi ir hibrīdkapitāla risinājumi, piemēram, ilgtermiņa jaukts kapitāls, bieži vien ar garantētu daļu. Komisijai būtu jānoskaidro inovatīvu instrumentu plašā finanšu ekosistēma, kas šobrīd veidojas, un jāpārskata tās iespējamā pozitīvā ietekme uz kapitāla nodrošināšanu sociālās ekonomikas uzņēmumiem un inovācijai sociālās politikas jomā.

1.7.

Izstrādājot jaunus ieguldījumu instrumentus, jāņem vērā sociālo uzņēmumu īpatnības, lai nodrošinātu piekļuvi kvalitatīviem pakalpojumiem un pakalpojumu nepārtrauktību.

1.8.

Tā kā sociālā ekonomika un sociālie uzņēmumi daudzās dalībvalstīs nav pietiekami attīstīti, tirgus veidošana ieguldījumiem ar ietekmi sociālajā jomā ir sekundāra; galvenais uzdevums ir valstu līmenī īstenot sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu, kas ietver tādus vienlīdz svarīgus pasākumus kā spējas veidošana, atzīšana un atpazīstamība.

1.9.

Sociālās ekonomikas uzņēmumi ir cieši saistīti ar pilsoniskās sabiedrības sektoru. Atzīt un garantēt darbu šajā sektorā, kā arī īpašus modeļus sociālajā ekonomikā, ir ļoti būtiski, lai starp nozarēm radītu ļoti nepieciešamo uzticību un inovatīvas partnerības.

2.1.

Eiropa pārāk lēni atgūstas no nepieredzēta apjoma krīzes un saskaras ar būtiskām sabiedrības problēmām, kuru risināšanai vajadzīga sociālā inovācija, strukturālas pārmaiņas un stabilas un ilgtspējīgas labklājības sistēmas. Tādēļ sabiedrībā ir jāmobilizē visi ieinteresētie dalībnieki un resursi, lai radītu jaunus ilgtspējīgus risinājumus ar mērķi atbalstīt un uzlabot sociālo situāciju Eiropā.

2.2.

Šajā sakarā Komisijas sociālo investīciju tiesību aktu paketē (1) uzsvērta prasmīgi izstrādātu labklājības sistēmu nozīme, atbalstot sociālos uzņēmumus un uzņēmējus (2) kā pārmaiņu un inovācijas pirmos īstenotājus, lai papildinātu publiskā sektora centienus.

2.3.

Arī Komisijas sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvā (3) kā prioritāte noteikta uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides izveide, lai veidotu un attīstītu sociālos uzņēmumus un sociālo ekonomiku Eiropā. Gadu gaitā EESK ir sniegusi īpašas zināšanas šajā jomā (4). Abās minētajās ES politikas programmās ir skaidri norādīts, ka sociālās ekonomikas uzņēmumiem vajadzīga labāka piekļuve īpaši pielāgotam finansējumam, un parasti šis jautājums ir kopīgs ar MVU.

2.4.

Turklāt aizvien palielinās ieguldītāju interese, lai apvienotu ieguvumus sociālajā vai vides jomā ar finansiālu atdevi no ieguldījumiem (5). G8 valstu forumā par sociālajiem ieguldījumiem, kas notika 2013. gada jūnijā, tika radīta darba grupa “Ieguldījumi ar ietekmi sociālajā jomā” (6), lai paātrinātu tirgus izveidi ieguldījumiem ar ietekmi uz sociālo jomu. Darba grupa patlaban izstrādā ziņojumu, kurā iekļauti ieteikumi, un ziņojumu publicēs 2014. gada septembrī.

2.5.

Atzinumā aplūkots jautājums par sociālās ekonomikas uzņēmumu un ieguldījumu ar ietekmi uz sociālo jomu perspektīvu, jo tie spēj pievērsties sociālajām vajadzībām un papildināt valstu centienus sociālas politikas stiprināšanas jomā. Atzinums papildina darba grupas “Sociālie ieguldījumi” paveikto, bet atzinuma mērķis ir iekļauties plašākā diskusijā par piekļuvi sociālās ekonomikas uzņēmumiem paredzētajam finansējumam.

3.1.

EESK atzinīgi vērtē ieinteresētību jautājumā par ieguldījumiem ar ietekmi uz sociālo jomu, bet uzsver, ka šis jautājums jāskata saistībā ar sociālo investīciju tiesību aktu paketi un iniciatīvu par sociālo uzņēmējdarbību, un galvenā uzmanība būtu jāveltī sociālās inovācijas atbalstam, lai vairāk pievērstos sociālajām vajadzībām, nevis finanšu ieņēmumu radīšanai. EESK ierosina par kopīgo sākumpunktu izvirzīt sociālās vajadzības, pēc tam atrast vislabākos risinājumus un piemērotākos veidus, kā vislabāk finansēt atbalstu.

3.2.

EESK uzskata, ka ieguldījumi ar ietekmi sociālajā jomā nozīmē dažādu starpnozaru resursu – publisko, privāto un sociālās ekonomikas resursu – apvienošanu, lai radītu sociālo ietekmi. Ņemot vērā iepriekš minēto, ieguldījumi ar ietekmi sociālajā jomā ir viens no sociālās finanšu ekosistēmas komponentiem.

3.3.

Tomēr, tā kā šī joma ir jauna, EESK aicina dažādās ieinteresētās puses nedefinēt šo jomu pārāk sasteigti vai pārāk sašaurināti, bet gan noteikt kopīgās iezīmes un uzraudzīt šās jomas veidošanos dalībvalstīs. Svarīgi, lai privātie ieguldījumi ar ietekmi sociālajā jomā neaizstātu valsts atbildību par pamatpasākumu finansēšanu sociālajā sektorā, balstoties uz tiesību aktiem sociālajā jomā un likumīgajām tiesībām.

3.4.

Interese par ieguldījumiem ar ietekmi sociālajā jomā neapšaubāmi ir, bet tā radusies nesen un paplašinās. Pirmā problēma ir koncepcijas un plānoto ieguldījumu mērķu raksturošana. Nesenajā G8 diskusijā sociālie uzņēmumi izvirzīti par galveno mērķi, un attiecībā uz ieguldījumiem noteikti vairāki saistītie mērķi. Tiem ir mainīgi lielumi saistībā ar sociāliem un peļņas mērķiem: pamatdarbība (sociālie uzņēmumi – virza sociālie mērķi) vai blakus darbība (MVU – peļņa ar sociālu mērķi). Jānorāda, ka arī tad, ja sociālajiem uzņēmumiem ir savas īpatnības, tie ir tradicionāla ekonomikas daļa.

3.5.

Tā kā daudziem uzņēmumiem mūsdienās var būt saistības sociālajā vai vides jomā, tos visus nevar uzskatīt par sociālajiem uzņēmumiem. Daži uzņēmumi īsteno korporatīvu sociālo atbildību (KSA), Komisija to definē kā atbildību par uzņēmuma ietekmi uz sabiedrību un vidi (7), kuru īsteno brīvprātīgi, saskaņojot peļņas gūšanai paredzētos uzņēmējdarbības virzienus.

3.6.

Tādēļ EESK uzsver, ka visās šajā jomā īstenotajās iniciatīvās ir jāņem vērā sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvā iekļautais sociālo uzņēmumu raksturojums, jo minētais raksturojums aptver dažādos sociālo uzņēmumu modeļus dalībvalstīs. Atbilstoši sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvā iekļautajam raksturojumam “Sociālais uzņēmums, kas ir sociālās ekonomikas dalībnieks, ir tāds uzņēmums, kura galvenais mērķis ir sociālās ietekmes īstenošana, nevis ieguvumu radīšana saviem īpašniekiem vai partneriem”, un atbilst trijiem galvenajiem kritērijiem (8).

3.7.

Tādēļ EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt īpašas finanšu ekosistēmas ar ļoti dažādiem instrumentiem, modeļiem un produktiem, kas paredzēti daudzveidīgajiem modeļiem un struktūrām – gan sociāli atbildīgai uzņēmējdarbībai, gan sociālās ekonomikas uzņēmumiem sociālu pasākumu īstenošanai, ņemot vērā, ka ne visos gadījumos tas nozīmē vienādu darbību. Arī tad, ja iniciatīvas ar ietekmi sociālajā jomā galvenokārt paredzētas sociālās ekonomikas uzņēmumiem, jānorāda, ka MVU ir līdzīgas problēmas saistībā ar piekļuvi finansējumam, un to risināšanai ir jāveltī pienācīga uzmanība.

3.8.

EESK uzskata, ka sociālajai inovācijai paredzētajā finansējumā jāiekļauj viss finansējuma avotu spektrs – no dotācijām līdz ieguldījumiem – ar dažādām atdeves prognozēm, ņemot vērā esošos sociālās uzņēmējdarbības modeļus. Tas ir pretrunā GIIN  (9) visbiežāk izmantotajam raksturojumam, proti, “ieguldījumi ar ietekmi ir ieguldījumi uzņēmumos, organizācijās un fondos, kas tiek veikti, lai līdz ar peļņu radītu izmērāmu, labvēlīgu sociālu ietekmi un ietekmi uz vidi”. EESK uzskata, ka šajā definīcijā nav iekļauta pašreizējo ieguldījumu ar ietekmi sociālajā jomā daudzveidība, kas jāturpina attīstīt, ne arī mērķis noteikt jaunus avotus sociālā progresa finansēšanai. Pirmām kārtām ir atspoguļota privāto ieguldītāju pieeja ieguldījumiem ar ietekmi sociālajā jomā, un trūkst saiknes ar sociālās politikas inovāciju.

3.9.

Būtiska ieguldījumu ar ietekmi uz sociālo jomu daļa ir intervences radītās sociālās ietekmes novērtēšana. Atsaucoties uz EESK atzinumu par tematu “Sociālās ietekmes analīze” (10), EESK norāda, ka sociālās ietekmes novērtēšanai būtu jāatbalsta sociālā misija, jābūt proporcionālai un jāatzīst ietekme, kuru iespējams novērtēt dažādos veidos atkarībā no uzņēmuma darbības. Līdzīgi principi norādīti Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvas ekspertu grupas (GECES) 2014. gada jūnijā pieņemtajā ziņojumā (11). EESK aicina dalībvalstis un ieinteresētas puses izmantot šo Eiropas līmenī paveikto darbu un praksi, neizstrādājot jaunas metodes. Turklāt jebkuriem turpmākajiem noteikumiem Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fonda (EuSEF) atbalstam jābūt proporcionāliem un jāatspoguļo to sociālo uzņēmumu, kuros tiek veikti ieguldījumi, vajadzības un ierobežotie resursi.

4.1.

Lai pilnībā izmantotu sociālās ekonomikas uzņēmumu nozares potenciālu, ir jāizstrādā savstarpēji saistīta finanšu ekosistēma, pirmām kārtām izmantojot pašreizējo ētisko un alternatīvo finanšu sistēmu, nevis piemērojot tradicionālos finanšu instrumentus un loģiku, kas vērsta galvenokārt uz investoru perspektīvu.

4.2.

Kā norādīts EESK iepriekšējā atzinumā (12), ir risks, ka daudziem sociālās ekonomikas uzņēmumiem būs problemātiski piekļūt ieguldījumiem ar ietekmi sociālajā jomā, kas izstrādāti kā kapitāla instrumenti, jo īpašumtiesības un kontrole var būt nesavienojama ar sociālās ekonomikas uzņēmumu modeļiem, vērtībām un juridiskajām formām.

4.3.

Tādēļ EESK uzskata, ka ieguldījumos ar ietekmi sociālajā jomā būtu jāsekmē hibrīdkapitāla risinājumi. Hibrīdkapitālā finansiālais atbalsts tiek apvienots ar “pacietīgiem” ilgtermiņa aizdevumiem un citiem instrumentiem, kuru ilgtspēju un noturību nodrošina atrašanās valsts īpašumā vai arī valsts izsniegtas garantijas.

4.4.

EESK aicina Komisiju šajā jaunajā jomā vispirms atbalstīt labākās prakses pieredzi saistībā ar dažādajiem modeļiem, kādus šobrīd izstrādā ieguldījumiem ar ietekmi sociālajā jomā un finansējuma veidiem. Šajā pārskatā varētu novērtēt konkrētu instrumentu, kapitāla veidu un tā nodrošinātāju iespējas un problēmas, piemēram, šobrīd apspriestās sociālās ietekmes obligācijas (13), Kopienas “reinvestīciju likumus” vai Itālijas sociālās obligācijas (14).

4.5.

Tā kā pagaidām šie inovatīvie finanšu instrumenti pirmām kārtām parādās vietējā, reģionālajā un valstu līmenī, pārrobežu interese ir neliela. Tādēļ EESK uzskata, ka šobrīd ES nav vajadzības nodrošināt turpmāku stimulu Eiropas ieguldījumu ar ietekmi sociālajā jomā tirgum.

4.6.

Pievēršoties ieguldījumiem ar ietekmi sociālajā jomā, jāņem vērā arī citas sociālo uzņēmumu īpatnības. Jāapsver tādi jautājumi kā tiesību atņemšana, vairāk ilgtermiņa nekā īstermiņa ieguldījumu, ietekme uz pakalpojumu nodrošināšanas nepārtrauktību, ietekme uz sociālo uzņēmumu sociālo misiju u.c.

4.7.

Būtu rūpīgāk jāpievēršas arī stimuliem, piemēram, nodokļu atvieglojumiem kā vienam no ieņēmumu modeļa aspektiem, tāpat arī jautājumam par to, kā līdzsvarot stimulus ieguldītājiem, ņemot vērā paredzamo peļņu. Nebūtu pieļaujams, ka peļņa ir augstāka par pašreizējo tirgus likmi gadījumos, kad tiek piesaistīti valsts līdzekļi vai stimuli. Komisijai būtu jāpārskata kapitālieguldījumu stimulēšanas veidi, kā arī finansiālais un/vai sociālais ieguvums dalībvalstīs. Saistībā ar pensiju fondiem būtu lietderīgi apsvērt šādus ieguldījumus kā daļu no diversificēta ieguldījumu portfeļa.

4.8.

Komisijai regulāri jāuzrauga progress saistībā ar ieguldījumiem, kas ietekmē sociālo jomu, lai nodrošinātu, ka sociālo uzņēmumu un sociālās ekonomikas galvenās mērķgrupas patiešām gūst labāku piekļuvi atbilstošam kapitālam.

5.1.

Ņemot vērā, cik svarīga uzņēmuma dzīves cikla laikā ir piekļuve atbilstošam finansējumam, visi attīstības pasākumi jāīsteno sociālo uzņēmumu finansēšanas un ieguldījumu politikas programmas ietvaros, atbalstot sociālo uzņēmumu sektoru dalībvalstu līmenī un izvairoties no gadījumiem, kad dažās dalībvalstīs tiek izmēģināti atsevišķi instrumenti, bet netiek veidota plaša politikas programma.

5.2.

Vienlīdz svarīgi ir ņemt vērā visus ieguldītājus, proti, publiskos, privātos un pilsonisko sabiedrību, vienlaikus ņemot vērā viņu individuālo motivāciju un vēlmes, lai nodrošinātu vislabākās partnerības un rezultātus. Bet vissvarīgākais ir tas, ka ieguldījumu ietekmes novērtējuma struktūras izveidei pozitīvi jāietekmē labklājības modeļi Eiropā. Politika būtu rūpīgi jāizstrādā valsts mērogā, lai sociālie uzņēmumi un valsts sektors stiprinātu labklājības sistēmas, vienlaikus nodrošinot vispārēju piekļuvi kvalitatīviem pakalpojumiem par pieejamu cenu.

5.3.

Šajā sakarā valdībai ir centrālā loma kā ietekmes uz sociālo jomu “pircējai”, bet pirmām kārtām kā galvenajai atbildīgajai par sociālo tiesību nodrošināšanu. Iniciatīvas tirgum, kurš paredzēts ieguldījumiem, kas ietekmē sociālo jomu, jāizstrādā, ņemot vērā pozitīvu sociālo ietekmi kopīgās labklājības veidošanai, nevis tādēļ, lai valdība atteiktos no sava pienākuma īstenot sociālo politiku, sociālo drošību un sniegt sociālos pakalpojumus.

5.3.1.

EESK atbalsta Komisijā sākto diskusiju proti, ievērojot finansējuma “zelta likumu” (“golden rule”), ekonomiskās un monetārās savienības fiskālo noteikumu kontekstā arī sociālos ieguldījumus izņemt no valstu neto deficīta aprēķiniem (15).

5.4.

Šajā sakarā būtu jāņem vērā EESK atzinums par sociālo investīciju tiesību aktu paketi un saistītais darbs (16), aicinot izstrādāt inovatīvus finansēšanas veidus un atzīstot, ka pareizi plānoti, efektīvi un sekmīgi ieguldījumi ar ietekmi sociālajā jomā palielinās sociālo ietekmi, un publiskie ieguldījumi labklājības jomā radīs sociālo progresu un samazinās turpmākās sociālās izmaksas.

5.5.

Ieguldīt sociālajos uzņēmumos ir īpaši sarežģīti, jo pakalpojumus bieži vien sniedz cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība. Sekmīgs atbalsts ir atkarīgs no resursiem, elastīgas spējas pielāgoties mainīgiem apstākļiem un pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanas. Tradicionālās pieejas izmantošana ieguldījumiem un tirgum šajā jomā rūpīgi jāapsver, lai negatīvi neietekmētu galveno mērķa grupu, proti, galapatērētājus.

5.6.

Ieguldījumi ar ietekmi sociālajā jomā jāskata arī plašākā finansēšanas kontekstā, piemēram, ņemot vērā publisko iepirkumu un līgumu slēgšanu. Lai veiktu ieguldījumus ar ietekmi sociālajā jomā, kas paredzēti inovācijai, ir vajadzīgas citādas attiecības, kas balstītas uz ieinteresēto pušu līdzvērtīgu partnerību, kurā publiskajām iestādām ir centrālā loma.

5.7.

Tā kā sociālo uzņēmumu sektors daudzās valstīs vēl aizvien nav pietiekami attīstīts, ir rūpīgi jāapsver jebkura iniciatīva saistībā ar ieguldījumiem, kas ietekmē sociālo jomu. Ieguldījumu ar ietekmi sociālajā jomā tirgum ir vajadzīgs piedāvājums un pieprasījums, un līdz ar to stabils sociālo uzņēmumu sektors. Ieguldījumu tirgus veidošanai ir tikai sekundāra nozīme, jo vissvarīgākais uzdevums ir ilgtspējīga sociālo uzņēmumu sektora izveide.

5.8.

Tādēļ ir arī svarīgi atzīmēt, ka sociālie uzņēmumi veidojas saistībā ar pilsonisko sabiedrību. Tāpēc atbalsts neatkarīgai un ilgtspējīgai pilsoniskajai sabiedrībai ir izšķirīgs sociālo uzņēmumu veidošanai, un tāpat arī dialogs ar sociālās ekonomikas dalībniekiem visos posmos.

5.9.

Pat tad, ja ir pieejams piemērots finansējums (ieguldījumi ar ietekmi sociālajā jomā vai cita veida finansējums), šis tirgus pilnvērtīgi nedarbosies, ja netiks veidota spēja sociālās ietekmes novērtēšanai un programmas, lai uzlabotu gatavību ieguldījumiem. Būtu jāsniedz atbalsts šo spēju veidošanas pakalpojumu sniedzējiem, kas bieži vien ir paši sociālie uzņēmumi. Ir jāveido arī saskarnes starp sociālajiem uzņēmumiem un vidi, kurā veic ieguldījumus ar ietekmi sociālajā jomā, un šajā gadījumā galvenā loma ir īpašiem starpniekiem. Tomēr EESK aicina neiesaistīt pārāk daudzus starpnieku līmeņus vai plaša mēroga dalībniekus, jo patiesas sociālās inovācijas partnerības balstās uz tiešiem un ciešiem ieinteresēto pušu (bieži vien nelielu un vietēju uzņēmumu) kontaktiem, lai veidotu uzticību, bez brokeru starpniecības.

5.10.

EESK uzsver, ka ir skaidri jānošķir paša sociālā uzņēmuma sociālā ietekme un sociālā ietekme, kādu rada īpašs uzņēmuma pasākums vai programma. Sociālajiem uzņēmumiem vienmēr būtu jāievēro darba tiesību akti, darba ņēmēju tiesības un attiecīgie koplīgumi.

5.11.

Sociālās ekonomikas un sociālo uzņēmumu atbalstam ir vajadzīga visaptveroša pieeja, ņemot vērā lieliskas idejas, to virzītājus un ideju attīstību. Katrs no šiem jautājumiem liek valdībām un privātajiem ieguldītājiem meklēt jaunus risinājumus ieguldījumu kapitāla nodrošināšanai, lai pilnībā izmantotu sociālo uzņēmumu sektora un sabiedrības potenciālu. Lai Eiropā veidotu sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu vidi, ir vajadzīga ne tikai piekļuve finansējumam, bet arī citi svarīgi aspekti. Tādēļ EESK aicina dalībvalstis izmantot sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvā iekļautos nosacījumus un izstrādāt valstu atbalsta plānus minētajai nozarei, kā arī aicina Komisiju nozīmēt koordinējošo struktūrvienību, lai izstrādātu sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvas otro posmu turpmākajiem gadiem.

19.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 458/19

Ziņotājs:

Oliver Röpke

1.1.

Eiropas Komisija iesniegusi priekšlikumu direktīvai par viena dalībnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (Societas Unius Personae – SUP) (1), kuras mērķis ir atvieglot mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) pārrobežu darbību. EESK uzskata, ka priekšlikuma pašreizējā redakcija nav pietiekami labi izstrādāta, jo tajā ir iekļauti daudzi noteikumi, kas var potenciāli (nopietni) apdraudēt gan darījumu pareizu kārtošanu iekšējā tirgū, gan kreditoru, patērētāju un darba ņēmēju intereses. Tāpēc EESK visnotaļ iesaka Komisijai ņemt vērā un īstenot šajā atzinumā izteiktos priekšlikumus.

1.2.

Izraudzītais juridiskais pamats (LESD 50. pants) nav pārliecinošs, un rodas iespaids, ka tā izvēli galvenokārt noteikusi vēlme izvairīties no nepieciešamības lēmumu Padomē pieņemt vienprātīgi un no līdzīgas neveiksmes kā gadījumā ar Eiropas privāto uzņēmumu. Pat ja mērķis būtu dalībvalstu tiesību sistēmā nostiprināt SUP kā vēl vienu sabiedrības juridisko formu, ir skaidrs, ka SUP būtiskās raksturiezīmes tiek noteiktas pārvalstiskos tiesību aktos. Tāpēc pareizais juridiskais pamats būtu LESD 352. pants.

1.3.

EESK atbalsta mērķi maksimāli atvieglot, it sevišķi maziem un vidējiem uzņēmumiem, sabiedrību dibināšanu. Taču noteikums, ka SUP minimālais kapitāls var būt 1 euro, un aizliegums uzlikt par pienākumu rezervju veidošanu faktiski nozīmē, ka nav jāuzņemas nekāda atbildība. Tas var likt tirgus dalībniekiem pieprasīt no uzņēmuma īpašnieka personīgas garantijas kā drošību trešām personām (patērētājiem, piegādātājiem, kreditoriem); līdz ar to ierobežota atbildība vairs nesniegs nekādas priekšrocības.

1.4.

EESK uzsver nepieciešamību stimulēt funkcionēt spējīgu uzņēmumu izveidi un tāpēc ierosina noteikt, ka ir jābūt pietiekami lielam un sabiedrības darbības mērķim atbilstošam pamatkapitālam – SUP“uzticamības apliecinājumam”, kas nodrošinātu arī kreditoru, patērētāju, darba ņēmēju un visas sabiedrības interešu ievērošanu un novērstu apdraudējumu komercdarbībai. Šajā sakarā varētu izmantot pieredzi, kas uzkrāta dažās dalībvalstīs, kur tūlītēji iemaksājamā pamatkapitāla samazināšana kompensēta ar uzkrāšanas modeli, proti, prasību turpmākajos gados veidot uzkrājumus, lai novērstu ilgstošu kapitāla nepietiekamību. Lai nodrošinātu skaidrību par uzņēmumu, SUP nosaukumam būtu jāpievieno norāde uz ierobežoto atbildību un reģistrācijas valsti.

1.5.

EESK uzskata, ka nedrīkstētu SUP reģistrēt vietā, kur tā neveic nekādu komercdarbību (pasta abonenta kastītes). Tāpēc Eiropas sabiedrību juridisko formu vēsturē pirmo reizi paredzētā iespēja nošķirt faktisko atrašanās vietu no juridiskās adreses, ir precedents, kas Komitejai izraisa bažas. Šī iespēja un noteikums, ka uz SUP attiecas tās valsts tiesību normas, kurā tas ir reģistrēts, var apdraudēt darba ņēmēju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā un veicināt valstu nodokļu tiesību normu apiešanu.

1.6.

Juridiskās adreses formāla pārcelšana un tās dēļ veiktās izmaiņas sabiedrības statūtos varētu apdraudēt tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā uzņēmuma lēmējstruktūrās (uzraudzības padomē un valdē). Tādēļ EESK skaidri norāda, ka juridiskajai adresei un faktiskajai atrašanās vietai būtu jāatrodas vienviet, kā tas noteikts arī attiecībā uz citiem starptautisku uzņēmumu veidiem (Eiropas uzņēmējsabiedrībām un Eiropas kooperatīvajām sabiedrībām). Turklāt EESK mudina garantēt tajā valstī noteiktās tiesības darba ņēmējiem piedalīties lēmumu pieņemšanā, kurā SUP veic būtisku saimniecisko darbību, un apņēmīgi cīnīties pret negodīgu konkurenci. EESK tāpēc uzskata, ka nepieciešams vienots SUP regulējums arī attiecībā uz darba ņēmēju tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā.

1.7.

EESK ir pārliecināta, ka uzņēmuma dibinātāju interesēm atbilstu tas, ja tiktu nodrošināta iespēja ātri nodibināt uzņēmumu atbilstošā laika posmā. Tomēr SUP reģistrācija vienīgi tiešsaistē var radīt problēmas un draudus, ja sabiedrības dibinātāja identitāte netiks pārbaudīta. Identitātes nepārbaudīšana varētu veicināt neskaidrību par darījumu partneriem, mazina ticību tiesisko darījumu godprātīgumam un kaitē patērētāju interesēm. Tādā veidā tiktu veicināta un atvieglota “pastkastīšu uzņēmumu” rašanās un fiktīva pašnodarbinātība. Lai tomēr ņemtu vērā vēlmi reģistrēt uzņēmumu tiešsaistē, būtu jānosaka, ka dalībvalstis var brīvi izvēlēties, vai šāda iespēja būtu jāparedz. Ja tā tiek paredzēta, būtu tomēr jāveic iepriekšēja identitātes pārbaude, kā arī jānosaka, ka kompetentajai iestādei un/vai notāriem jāsniedz uzņēmuma dibinātājam informācija un konsultācijas.

1.8.

EESK atzinīgi vērtē ieceri izveidot jaunu sabiedrības juridisko formu, lai atvieglotu galvenokārt MVU (tostarp jaunu uzņēmumu un mikrouzņēmumu) darbību iekšējā tirgū. Lai ar direktīvas priekšlikumu veicinātu mazos un vidējos uzņēmumus, direktīvas darbības joma jāattiecina tikai uz šiem uzņēmumiem. Šis instruments nav domāts, lai starptautiskām uzņēmumu grupām pavērtu iespēju izveidot meitas uzņēmumus, proti, SUP, kurās nodarbināti simtiem vai tūkstošiem darba ņēmēju. Tāpēc EESK ierosina ļaut izveidot SUP tikai tiem uzņēmumiem, kuri atbilst Direktīvas 2013/34/ES (2) (Finanšu pārskatu direktīvas) 3. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem (3). Tas nozīmē, ka SUP, līdzko tā sasniedz noteiktu lielumu, būtu jāpārveido par citu sabiedrības juridisko formu.

1.9.

Kopumā jāsecina: ja direktīvas priekšlikumu pieņems, tas varētu apšaubīt daudzās valstīs spēkā esošos principus, kas nostiprināti vairāku dalībvalstu uzņēmējdarbības tiesībās, kuras attiecas uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Izraudzītais juridiskais pamats liek EESK šaubīties par priekšlikuma atbilstību subsidiaritātes principam. Šā iemesla dēļ EESK aicina nodrošināt, ka iespēja izmantot SUP juridisko formu ir tikai uzņēmumiem, kam ir pārrobežu darbība un kas reģistrācijas brīdī darbojas vismaz divās dažādās dalībvalstīs vai ticami var pierādīt, ka vēlākais kādā noteiktā laika posmā (piemēram, divu gadu laikā) pēc to reģistrācijas darbosies vismaz divās dalībvalstīs. Šeit kā paraugu var izmantot priekšlikumu regulai par Eiropas nodibinājuma statūtiem (FE) (4) vai Eiropas Parlamenta starpposma ziņojumu.

1.10.

Minēto iemeslu dēļ EESK atzinīgi vērtē ar uzņēmējdarbības tiesību jomu saistītos Komisijas pūliņus atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, taču uzskata, ka direktīvas saturs vēl ir ļoti rūpīgi jāapspriež. EESK uzskata, ka priekšlikums būs pozitīvi vērtējams tikai tad, kad būs īstenoti šajā atzinumā izteiktie priekšlikumi. Tagad ļoti svarīgi ir rast līdzsvarotu risinājumu, un tas jādara ciešā sadarbībā ar ieinteresētajām personām, kuras Komisija iepriekš neuzklausīja vienādā mērā.

2.1.

Jau 2008. gadā ar priekšlikumu par Eiropas privātā uzņēmuma statūtiem (5) Eiropas Komisija vēlējās MVU nodrošināt vienkāršu, elastīgu un visās dalībvalstīs vienotu instrumentu, kas atvieglotu pārrobežu darbību. Šī iniciatīva galu galā cieta neveiksmi Padomē, un Komisija paziņoja, ka tā priekšlikumu par Eiropas privātā uzņēmuma statūtiem izslēdz no REFIT programmas (6).

2.2.

Lai sniegtu ieinteresētajām aprindām iespēju paust viedokli, Komisija (2012. gada februārī) sarīkoja vispārēju sabiedrisko apspriešanu par uzņēmējdarbības tiesību nākotni, un (2013. gada jūnijā) tā tiešsaistē sāka apspriešanos par viena dalībnieka sabiedrībām. Pēc tam, 2013. gada 13. septembrī, notika Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta un komercdarbības pārstāvju tikšanās, kurā sprieda par Komisijas ierosināto iniciatīvu. Saskaņā ar Komisijas norādēm sanāksmē piedalījās, citstarp, BUSINESSEUROPE, Eiropas Mazo uzņēmumu alianses, rūpniecības un tirdzniecības kameru un Eiropas Tirdzniecības un rūpniecības palātu asociācijas pārstāvji. Tātad nebija uzaicināti darba ņēmēju pārstāvji, un nenotika līdzīga apspriešanās ar arodbiedrībām un patērētāju apvienībām.

2.3.

Pēc tam, 2014. gada 9. aprīlī, Komisija nāca klajā ar priekšlikumu direktīvai par viena dalībnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (SUP), skaidri norādot, ka tās ir alternatīva Eiropas privātajiem uzņēmumiem. Direktīvas mērķis ir atvieglot MVU pūliņus nodibināt sabiedrības ārzemēs.

2.4.

Dalībvalstīm savā tiesību sistēmā jāparedz sabiedrības juridiskā forma, uz kuru visā Eiropas Savienībā attieksies vienādi noteikumi un kuru visā Eiropas Savienībā apzīmēs ar vienādu saīsinājumu – SUP (Societas Unius Personae). Norādīts, ka priekšlikuma mērķis ir mazināt izveides un darbības izmaksas. Paredzēts, ka būs pieejama vienkāršāka reģistrācijas procedūra tiešsaistē un gandrīz pilnībā tiks atcelta prasība nodrošināt minimālo dibināšanas pamatkapitāla summu. Paredzēts aizsargāt kreditorus, nosakot, ka direktoram/direktoriem ir jākontrolē peļņas sadale.

2.5.

Dalībvalstis vairs nedrīkstēs pieprasīt, ka sabiedrības juridiskajai adresei un centrālajai administrācijai jāatrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī. Pirmo reizi kādai Eiropas sabiedrības juridiskajai formai ir atļauts veikt šādu nodalīšanu. Uz SUP attieksies tās dalībvalsts tiesību normas, kurā šī sabiedrība būs reģistrēta. Komisijas priekšlikumā ne ar vārdu nav pieminētas darba ņēmēju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā.

2.6.

Komisija apgalvo, ka iesniegtajā priekšlikumā tā nemēģina ierosināt “jaunu pārvalstisku juridisko formu viena dalībnieka sabiedrībām”, bet tā vēlas panākt, ka pakāpeniski tiek atcelti “brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumi”. Tādēļ priekšlikums balstīts uz LESD 50. panta 2. punkta f) apakšpunktu.

3.1.

Atsevišķās dalībvalstīs gūtā pieredze liecina, dažās nozarēs uzņēmumi ir vairāk ieinteresēti izvēlēties par apakšuzņēmējiem neatkarīgus vienas personas uzņēmumus nekā nodarbināt darba ņēmējus. Šādā veidā nereti tiek apieti valstīs pastāvošie darba koplīgumi. Ierosinātā direktīva, paredzot iespējas viegli nodibināt SUP un vienlaikus ierobežojot atbildību un neieguldot kapitālu, kā arī paredzot iespēju nodalīt juridisko adresi no faktiskās atrašanās vietas, vēl vairāk atbalstīs fiktīvu pašnodarbinātību. Turklāt, tas parasti skar tos, kam ir vāja pozīcija darba tirgū un kam darba tiesību un darba koplīgumu aizsardzība ir vissvarīgākā.

3.2.

EESK atzīst, ka lielum lielais vairums Eiropas Savienības uzņēmēju un darba ņēmēju ievēro normatīvo sistēmu, kas uz tiem attiecas. Taču, ņemot vērā SUP izveides iezīmes, EESK uzskata, ka ierosinātais veidojums rada potenciālu risku, ka palielināsies uzņēmumu krāpšanās, citas krimināla rakstura darbības (piemēram, naudas atmazgāšana) vai fiktīva pašnodarbinātība. Piemēram, personas pēc vēlēšanās var izvēlēties savu virtuālo juridisko adresi, to izmainīt vai noslēpt savu identitāti, izmantojot pārsūtīšanu no pastkastītes uz pastkastīti pa visu Eiropu. Tādējādi direktīvas priekšlikums ir pretrunā Eiropas centieniem apkarot naudas atmazgāšanu.

3.3.

Pastāv šaubas, ka ar šo direktīvas priekšlikumu tiks sasniegti Komisijas pozitīvie centieni veicināt MVU pārrobežu darbību. Komiteja norāda, ka dažas dalībvalstis jau sarunās par Eiropas privātajiem uzņēmumiem iestājās par to, ka ir vajadzīgs atbilstošs minimālais kapitāls, juridiskās adreses un faktiskās atrašanās vietas sakritība, kā arī vienoti standarti par darba ņēmēju tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā. EESK uzskata: tas, ka minēto dalībvalstu pamatotās prasības priekšlikumā nav ņemtas vērā, kavē īstenot direktīvas mērķi.

4.1.1.

Komisija, iesniedzot jauno priekšlikumu direktīvai par viena dalībnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, faktiski grib citādā veidā pavērt iespēju veidot Eiropas privātos uzņēmumus. Jaunās juridiskās formas, proti, SUP, regulējuma nianses būtībā ir vienādas ar reiz ierosināto Eiropas privātā uzņēmuma regulējumu. Ne tikai noteikts, ka SUP visā Eiropas Savienībā ir jādēvē vienādi, bet arī šādas sabiedrības nozīmīgākās pazīmes (dibināšana, minimālais pamatkapitāls, juridiskā adrese un statūti) tiek regulētas ar pārvalstisku tiesību aktu. Pēc būtības šīs sabiedrības drīzāk ir pārvalstiska tiesiskā forma, un tai piemērots juridiskais pamats būtu LESD 352. pants.

4.1.2.

Kaut arī saskaņā ar priekšlikumu par viena dalībnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību vēlāk tiks izveidotas 28 dažādas sabiedrības, tas nenozīmē, ka tā ir valstī noteikta juridiskā forma. Arī Eiropas uzņēmumiem ir 28 dažādi veidi, taču to pārvalstiskā būtība netiek apšaubīta. Tādēļ ļoti jāšaubās, vai Komisija rīkojusies pareizi, par priekšlikuma juridisko pamatu izmantojot LESD 50. pantu.

4.1.3.

Komisijas priekšlikums arī neatbilst Līgumā par Eiropas Savienību nostiprinātajam subsidiaritātes principam, jo šajā priekšlikumā atšķirībā no priekšlikumiem par Eiropas uzņēmumu un Eiropas kooperatīvo sabiedrību netiek izvirzīti pārrobežu nosacījumi un tāpēc tas ir izstrādāts tā, ka tas regulē ne tikai pārrobežu, bet arī tīri valstiskas norises. Tas nozīmē, ka pat tie, kas iecerējuši uzņēmuma darbību izvērst tikai valsts tirgū, var ex nihilo nodibināt SUP . Paredzēts, ka direktīva arī pavērs iespēju valstī noteikto sabiedrības juridisko formu pārvērst par SUP, kas nav saistīta ar pārrobežu darbību. Līdz ar to Kopienas tiesību akti rada valstīs jaunu sabiedrības juridisko formu, kas tieši konkurē ar valstīs pastāvošajām juridiskajām formām. Neatkarīgi no tā, ka priekšlikums ir pretrunā subsidiaritātes principam, jau LESD 50. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzēts, ka atrašanās vietām jābūt dažādās dalībvalstīs. Šā iemesla dēļ EESK aicina nodrošināt, ka iespēja izmantot SUP juridisko formu ir tikai uzņēmumiem, kam ir pārrobežu darbība un kas reģistrācijas brīdī darbojas vismaz divās dažādās dalībvalstīs vai ticami var pierādīt, ka vēlākais kādā noteiktā laika posmā (piemēram, divu gadu laikā) pēc to reģistrācijas darbosies vismaz divās dalībvalstīs. Šeit kā paraugu var izmantot priekšlikumu regulai par Eiropas nodibinājuma statūtiem (FE) (7) vai Eiropas Parlamenta starpposma ziņojumu.

4.1.4.

Komisija uzsver, ka direktīvas priekšlikums atvieglos MVU pārrobežu darbību un meitasuzņēmumu dibināšanu citās valstīs. Tomēr Komisija palaiž garām iespēju, ierobežojot piemērošanas jomu, šo iecerēto MVU veicināšanu atbilstoši nodrošināt. Lai panāktu, ka ar direktīvas priekšlikumu veicina mazos un vidējos uzņēmumus, direktīvas piemērošanas joma jāattiecina tikai uz šiem uzņēmumiem. Piemērots norobežošanas kritērijs ir Direktīva 2013/34/ES (8) (Finanšu pārskatu direktīva). Tā attiecas uz visām sabiedrībām un ir spēkā visā Eiropas Savienībā. SUP iespēja būtu jāpaver tikai tiem uzņēmumiem, kas atbilst Direktīvas 2013/34/ES (9) 3. panta 2. punktā noteiktajām kritēriju robežvērtībām (10). Tas nozīmē, ka SUP, līdzko tā sasniedz noteiktu lielumu, būtu jāpārveido par citu sabiedrības juridisko formu. Pamatojoties uz pienākumu atklāt informāciju, šo kritēriju ievērošanu var vienkārši pārbaudīt un kontrolēt.

4.2.1.

Ja netiks ieviesta prasība pārbaudīt sabiedrības dibinātāja identitāti, Komisijas ierosinātā obligātā elektroniskā reģistrācijas procedūra var sekmēt SUP pārredzamības trūkumu. Turklāt arī dibinātājiem ir ļoti svarīgi saņemt informāciju par tiesībām un pienākumiem, kas saistīti ar sabiedrības dibināšanu. Elektroniski ir grūti pārbaudīt personu identitāti. Piereģistrēšana tiešsaistē bez identitātes pārbaudīšanas kaitētu arī Komisijas centieniem cīnīties pret naudas atmazgāšanu.

4.2.2.

EESK uzskata, ka MVU interesēs ir svarīgi SUP dibināšanai noteikt atbilstošu ilgumu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai brīvi izvēlēties, vai tās grib paredzēt noteikumus par SUP reģistrāciju tiešsaistē. Elektroniskajai reģistrācijas procedūrai vajadzētu ietvert iepriekšēju pārbaudi. Šādā veidā kompetentās iestādes un/vai notāri varētu pārbaudīt it īpaši dibinātāja identitāti un viņu informēt par svarīgām juridiskām sekām.

4.2.3.

Nenosakot nepieciešamo minimālo kapitālu un vienlaikus ierobežojot sabiedrības dalībnieka atbildību, dibinātājam tiek signalizēts, ka ar komercdarbību saistīto risku pārņem plaša sabiedrība. Šis signāls nav pareizs un vislielākajā mērā ir pretrunā tirgus ekonomikas principam. Minimālajam kapitālam ir liela nozīme arī kā “nopietnības apliecinājumam”, jo tas uzņēmumu dibinātājiem signalizē: lai iegūtu ierobežotu atbildību, jāsniedz ievērojams ieguldījums nodrošinājumā pret risku un līdz ar to ir rūpīgi jāapsver ar projektiem saistītās iespējas un riski. Tāpēc pienācīgi liels un sabiedrības darbības mērķim atbilstošs minimālais pamatkapitāls ir būtisks jebkādas sabiedrības elements. Arī pienākums veidot rezerves būtu piemērots pasākums, lai palielinātu pašu kapitālu un tādējādi nodrošinātos pret maksātnespēju.

4.2.4.

EESK uzskata, ka uzņēmuma vadītāja maksātspējas apliecinājums nav pieņemams aizstājējs pietiekami lielam minimālajam pamatkapitālam un ar to saistītiem noteikumiem par kapitāla saglabāšanu, jo maksātspējas apliecinājums jebkurā gadījumā nesniedz nekādu garantiju un nepareizu prognožu risks gulstas uz kreditoru. Maksātspējas apliecinājumu būtu jāparaksta neatkarīgam ārējam revidentam.

4.3.1.

Faktiskās atrašanās vietu nodalot no juridiskās adreses, SUP var ļoti viegli izvairīties no tās tiesību sistēmas, kurā tā patiešām darbojas. Vairāki piemēri ir parādījuši, ka tas notiek uz kreditoru un patērētāju aizsardzības rēķina, kā arī uz darba ņēmēju tiesību piedalīties lēmumu pieņemšanā rēķina, jo šādi tās var viegli apiet. Pilnīgi brīva juridiskās adreses izvēle, kas nav saistīta ar patieso darbības vietu, rada ļaunprātīgas izmantošanas risku, arī tādēļ, ka būs daudz vienkāršāk izvairīties no iestāžu veiktās kontroles. Nedrīkst pieļaut, ka, izvēloties juridisko adresi citā valstī, tiek apietas tajā valstī noteiktās darba ņēmēju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā, kur SUP veic būtisku saimniecisko darbību. Joprojām nav arī vienota Eiropas uzņēmumu reģistra. Tāpēc stāvoklis šajā jomā ir steidzami jāuzlabo, pirms tiek apsvērti tālāki liberalizācijas pasākumi.

4.3.2.

Ja faktiskās atrašanās vieta un galvenā juridiskā adrese nesakrīt, ir apgrūtināta arī prasību izskatīšana, jo varētu būt nepieciešams prasības pieteikumu izsniegt faktiskās atrašanās vietā un spēkā stājušos prasību izpildīt reģistrācijas valstī. Līdzšinējā pieredze liecina, ka, neskatoties uz Eiropas regulējumu šajā jautājumā (Regula par dokumentu izsniegšanu un Regula par izpildes rīkojumiem), prasības pieteikumus starptautiski izsniegt ir grūti, un prasības izskatīšanai tiesā un izpildei ir vajadzīgs daudz vairāk laika un to izdarīt ir daudz grūtāk. Tāpēc direktīvā jāparedz, ka faktiskās atrašanās vietai jāsakrīt ar galveno juridisko adresi, kā ES to ir paredzējusi arī attiecībā uz Eiropas uzņēmējsabiedrību (SE) un Eiropas kooperatīvo sabiedrību (SCE).

4.4.1.

Atkarībā no uzņēmuma lieluma juridiskajai formai, kam visā ES ir vienāds nosaukums un kopīgas galvenās raksturiezīmes, jābūt arī visā ES piemērojamiem vienotiem obligātajiem standartiem, kas regulētu uzraudzības struktūru izveidi un darba ņēmēju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā. Tāpēc būtu jāievieš vienots regulējums attiecībā uz nepieciešamību izveidot uzraudzības struktūras (uzraudzības padome vai valdes locekļi, kas nav uzņēmuma izpilddirektori), kā arī attiecībā uz darba ņēmēju tiesībām piedalīties SUP lēmumu pieņemšanā (pārveides gadījumā, analogi Eiropas uzņēmumu regulējumam). Pretējā gadījumā direktīvas priekšlikums radīs iespēju izdarīt izdevīgāko izvēli un līdz ar to konkurenci, kura orientēsies uz to, lai vājinātu un likvidētu valstu korporatīvo tiesību standartus, kā arī apietu darba ņēmēju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā. Darba ņēmēju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā uzraudzības padomē ir būtisks Eiropas sociālā modeļa un korporatīvās pārvaldības elements, un šīs tiesības ir jāaizsargā no veidojumiem, kas dod iespēju tās apiet. Lai nodrošinātu skaidrību par uzņēmumu, SUP nosaukumam būtu jāpievieno norāde uz ierobežoto atbildību un reģistrācijas valsti.

19.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 458/25

Ziņotājs:

Coulon

1.1.

Šis priekšlikums ir saistīts ar jauno Komisijas mēģinājumu veicināt brīvu preču apriti.

1.2.

EESK atzinīgi vērtē no likumdošanas viedokļa izdarīto izvēli par labu regulai, kas īpašu spēku piešķir šim tematam, kurš attiecas uz Savienības pilsoņu lielāko daļu, kā arī uz Eiropas uzņēmumu konkurētspēju.

1.3.

EESK stingri uzstāj uz nelokāmību cilvēku, dzīvnieku un īpašuma drošības jomā visā attiecīgo iekārtu izstrādes, ražošanas, izplatīšanas, ierīkošanas un izmantošanas ķēdē.

1.4.

EESK aicina arī ārkārtīgi rūpīgi uzraudzīt viltošanas mēģinājumus, īpaši ja ierīces ir ražotas ārpus Savienības.

1.5.

Sankciju režīms ir jāpiemēro stingri un ir jāprecizē to veids un minimālais līmenis.

1.6.

EESK aicina Komisiju īpaši uzraudzīt noteikumus, kas saistīti ar gāzes piegādes apstākļiem dalībvalstīm. Šādas uzraudzības nolūkā ir nepieciešama laba koordinācija starp dažādiem ģenerāldirektorātiem.

2.1.

Ar Direktīvu 2009/142/EK tika kodificēta Direktīva 90/396/EEK par iekārtām, kurās izmanto gāzveida kurināmo. Tā bija viena no pirmajām saskaņošanas direktīvām, kas bija balstīta uz “jaunās pieejas” principiem.

2.2.

EESK uzskata, ka ar priekšlikumu var nodrošināt patērētāju uzticību tirgū pieejamo produktu kvalitātei, un tiek pievērsta pietiekama uzmanība jautājumam par tirgus uzraudzības pastiprināšanu.

2.3.

Gūtā pieredze ir apliecinājusi, ka dažus direktīvas noteikumus ir nepieciešams atjaunināt un padarīt skaidrākus, nemainot tās piemērošanas jomu: šīs jomas definīcijas, tās informācijas saturs un forma, ko dalībvalstis sniedz par stāvokli gāzes piegādes jomā, saistība ar citiem Savienības tiesību aktiem saskaņošanas jomā, ko piemēro iekārtām, kurās izmanto gāzveida kurināmo. Regulas priekšlikuma pamatā ir Līguma 114. pants.

2.4.

EESK atbalsta spēkā esošās direktīvas aizstāšanu ar regulu, kurā tiks aktualizēti un precizēti daži tās noteikumi, kā arī nodrošināta ierosinātā tiesību akta līdzsvarota īstenošana visā Eiropas Savienībā un novērsta atšķirīga attieksme pret uzņēmējiem ES.

2.5.

Savukārt galvenajām obligātajām prasībām un procedūrām, kādas ražotājiem jāievēro atbilstības novērtēšanas jomā, jābūt vienādām visās dalībvalstīs.

2.6.

Ar ierosināto regulu ir paredzēts Direktīvu 2009/142/EK pieskaņot lēmumam 768/2008/EK par jaunu tiesisko regulējumu (JTR) un par preču tiesību aktu kopumu (bieži sauktu par Verheugen tiesību aktu kopumu), kas pieņemts 2008. gadā. Ņem vērā arī Regulu (ES) Nr. 1025/2012, kā arī priekšlikumu regulai, ko Komisija pieņēmusi 2013. gada 13. februārī par ražojumu tirgus uzraudzību, kuras mērķi ir ieviest vienotu tiesību instrumentu ražojumu tirgus uzraudzībai nepārtikas preču jomā.

2.7.

Ir paredzēts:

2.8.

Kā uzlabot gāzes piegādes pārskatāmību dalībvalstīs

2.8.1.

Jāņem vērā, ka līdz šim publicētā informācija nav pietiekama. Priekšlikumā ir definēti parametri, ko vajadzētu iekļaut paziņojumos, lai labāk nodrošinātu iekārtu saderību ar tiem dažādajiem gāzes veidiem, ar ko apgādājas dalībvalstis, un tajā ir paredzēta saskaņota šādu paziņojumu sniegšanas veidlapa. EESK uzskata šo jautājumu par vissvarīgāko, jo tā vēlas, lai patērētājiem būtu vieglāk piekļūt gāzei un arī tāpēc, lai tiktu dažādoti dalībvalstu gāzes piegādes avoti. Šādas uzraudzības nolūkā ir nepieciešama laba koordinācija starp dažādiem ģenerāldirektorātiem (uzņēmējdarbības, enerģētikas u. c.).

2.9.

Gāzes iekārtas un armatūru laišana apgrozībā, uzņēmēju pienākumi, CE zīme, brīva aprite

Saskaņā ar JTR lēmumu priekšlikumā ir ietverti ražojumiem piemērojamie ES saskaņošanas tiesību aktu ierastie noteikumi un noteikti attiecīgo uzņēmēju (ražotāju, pilnvaroto pārstāvju, importētāju un izplatītāju) pienākumi.

Tajā ir saglabāts noteikums, ar kuru saskaņā iekārtām nav nepieciešama CE zīme. Savukārt armatūrai pievienojamais sertifikāts tagad tiek saukts par “armatūras atbilstības sertifikātu”, jo tādējādi saturs tiek definēts pilnīgāk un precīzāk.

2.10.

Saskaņošana, paziņošana, atbilstība

2.10.1.

Regulā (ES) Nr. 1025/2012 ir noteikts horizontālais tiesiskais regulējums standartizācijai. Tāpēc tiesiskās noteiktības labad Direktīvas 2009/142/EK noteikumi, kuri attiecas uz šiem pašiem aspektiem, priekšlikumā nav atkārtoti iekļauti. Priekšlikumā saskaņā ar JTR ir noteikti stingrāki pilnvaroto iestāžu paziņošanas kritēriji un ieviestas īpašas prasības pilnvarojošām iestādēm. Atbilstības novērtēšanas procedūras ir saglabātas. Nevajadzētu aizmirst, ka atbilstība nosaka atbildību. Tādējādi būtiski paaugstinās sabiedrības interešu aizsardzības līmenis (drošība, racionāls enerģijas patēriņš, patērētāju tiesību aizsardzība, u. c.).

2.11.

Saistībā ar ražotājiem noteiktajām prasībām EESK aicina:

2.12.

Ierosināto regulu sāks piemērot divus gadus pēc tās stāšanās spēkā, lai ražotājiem, pilnvarotajām iestādēm, dalībvalstīm un Eiropas standartizācijas iestādēm būtu laiks pielāgoties jaunajiem noteikumiem.

19.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 458/27

Ziņotājs:

PALMIERI

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē Eiropas Savienības stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam (EUSAIR  (1)) un uzskata, ka tā ir lietderīgs instruments, lai veicinātu un atbalstītu konkurētspēju un nodarbinātības izaugsmi, tādējādi nodrošinot reģiona ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju.

1.2.

EESK uzsver, ka Adrijas un Jonijas jūras reģionam ir raksturīga kultūras, sociālā un ekonomiskā daudzveidība, kas īpaši sarežģī EUSAIR īstenošanu. Tāpēc ir svarīgi noteikt tādu daudzlīmeņu pārvaldību, kas spēj efektīvi integrēt vertikālo dimensiju (valstu valdību, reģionu un vietējo pašvaldību līdzdalība) un horizontālo dimensiju (pilsoniskās sabiedrības līdzdalība). Šajā sakarā EESK uzskata, ka ir lietderīgi izskatīt iespēju izveidot pastāvīgu forumu.

1.3.

EESK uzskata, ka līdztekus EUSAIR izteiktajai orientācijai uz Balkānu un Donavas reģionu tikpat lielā mērā jāpievēršas citiem Vidusjūras reģiona apgabaliem, it īpaši sakarā ar Tirēnu jūras un Egejas jūras piekrastes reģionu iesaistīšanu stratēģijā. Šī integrācija palielinātu stratēģisko vērtību un attīstības iespēju apjomu.

1.4.

EESK vērtējumā būtu svarīgi papildināt EUSAIR ar divām citām stratēģijām, kas būtu piemērotas Vidusjūras rietumu reģionam un Vidusjūras austrumu reģionam. Tādā veidā, integrējot trīs stratēģijas, būtu faktiski nodrošināta ekonomiskā un sociālā attīstība visā Vidusjūras baseinā.

1.5.

EESK atzinīgi vērtē spēcīgo politisko atbalstu EUSAIR un uzskata, ka tas ir būtisks elements, lai veicinātu stratēģijas “Eiropa 2020”, ES paplašināšanās politikas un reģionālās attīstības stratēģiju efektīvu integrāciju.

1.6.

EESK norāda, ka līdzdalības process, kas tika sākts EUSAIR plānošanas un sagatavošanas posmā, visos iesaistītajos reģionos nav attīstījies vienmērīgi. Īpašas grūtības ir vērojamas Balkānu reģiona valstīs, jo sevišķi saistībā ar mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), arodbiedrību un sabiedrības intereses pārstāvošo apvienību līdzdalību un iesaisti.

1.7.

EESK uzskata, ka EUSAIR īstenošanas dažādajos posmos būtu lietderīgi, izmantojot ad hoc apmācības programmas un organizatorisko un tehnisko atbalstu, nodrošināt pienācīgu palīdzību publiskajiem un privātajiem ekonomikas dalībniekiem, sociālajiem dalībniekiem un organizētas pilsoniskās sabiedrības grupām.

1.8.

EESK atzinīgi vērtē EUSAIR un Adrijas un Jonijas jūras reģiona jūrlietu stratēģijas savstarpējo papildināmību. Šīs stratēģijas ir efektīvi piesaistītas iekšzemes reģionu prioritātēm un attīstības iespējām. Šo piesaisti vajadzētu vēl vairāk atbalstīt, jo tā veido pievienoto vērtību, kas sekmē MVU konkurētspēju, vides aizsardzību un iedzīvotāju labklājību.

1.9.

EESK konstatē, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai EUSAIR, jo sevišķi spēju veidošanas un pārvaldības jomā. Svarīgi ir uzlabot koordināciju starp pašreizējiem sadarbības un finansēšanas mehānismiem.

1.10.

EESK atzīst, ka Eiropas Komisijas darbība, ko tā izvērsusi EUSAIR sagatavošanas un iesniegšanas posmā, ir lietderīga, un uzskata, ka tās iesaistīšanās ir vajadzīga, lai atbalstītu arī stratēģijas īstenošanas posmu, pilnībā ievērojot iesaistītajām valstīm noteiktās institucionālās funkcijas.

1.11.

Kaut arī EESK uzskata, ka EUSAIR struktūra un mērķi ir atbilstīgi, lai palīdzētu reģiona partneriem risināt problēmas, kuras nevar efektīvi pārvarēt, izmantojot ierastos līdzekļus, tomēr, pēc Komitejas domām, šajā saistībā vajadzīga pilnveide un pastiprināšana.

1.12.

Svarīgi ir konkrētāk atbalstīt pasākumus, kas paredzēti MVU, īpašu uzmanību pievēršot problēmai saistībā ar piekļuvi kredītam, izstrādāt metodoloģiju dažādu finansēšanas programmu papildināmības un sinerģijas uzlabošanai, kā arī definēt transversālu integrētu pieeju četriem pīlāriem, lai sekmētu atbalsta pasākumus attiecībā uz darba apstākļiem, dzimumu līdztiesības jautājumu, personām ar invaliditāti un imigrantiem.

1.13.

Zilās izaugsmes ietvaros jāveicina īpaši pasākumi, kas vērsti uz jaunu ekonomisko iespēju veidošanu un jaunu darba vietu radīšanu.

1.14.

Attiecībā uz pīlāru “Reģiona savienojumi” ir lietderīgi vairāk pievērsties jautājumiem, kas saistīti ar jūras satiksmes drošību, jūras un piekrastes reģionu savienojumiem ar iekšzemes reģioniem, enerģētikas tīklu paplašināšanu un starpsavienojumiem.

1.15.

“Vides kvalitātes” pīlāra pasākumos būtu jāparedz lielāka saikne starp “dzīves telpām” (jūras un sauszemes) un “mērķiem” (faunas aizsardzība, cilvēku veselība un drošība).

1.16.

“Ilgtspējīga tūrisma” pīlāra ietvaros svarīgi ir atbalstīt pasākumus, kas sekmē reģionā esošo “teritoriālo bagātību” izmantošanu tūrismā (dabas, kultūras un mākslas mantojums).

1.17.

EESK norāda, ka iespējas, ko EUSAIR sniedz MVU, kuri iesaistījušies pētniecības un inovācijas darbībā, ir nepietiekamas, lai reģionā atjaunotu konkurētspēju un radītu darba vietas. Tāpēc Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi īstenot pasākumus, ar kuriem atvieglo MVU piekļuvi kredītam, privāto ieguldījumu piesaisti, līdzdalību Kopienas finansēšanas programmās, sadarbību ar pētniecības centriem un universitātēm.

1.17.1.

Lai izmantotu pētniecības un inovācijas sniegtās iespējas, EESK uzskata, ka ir lietderīgi veicināt šādas prioritātes:

1.18.

EESK pauž kritisku attieksmi pret faktu, ka EUSAIR nav paredzēti īpaši pasākumi, lai reģionā stiprinātu sociālo dimensiju. Lietderīgi būtu iekļaut prioritātes un pasākumus, ar kuriem atbalsta cilvēku ar invaliditāti integrāciju, novērš diskrimināciju rases, etniskās piederības, vecuma, seksuālās orientācijas un dzimuma dēļ, kā arī risina sociālus problēmjautājumus, ko rada nelikumīgas migrācijas plūsmas, kuras skar galvenokārt reģiona dienvidu daļu.

1.18.1.

EESK uzskata, ka sociālās dimensijas iekļaušana un nostiprināšana EUSAIR saskaņā ar Komisijas ierosinājumu jāīsteno, veicinot sociālos ieguldījumus un modernizējot sociālās aizsardzības sistēmas tā, lai:

1.19.

EESK uzskata, ka ir lietderīgi noteikt ad hoc rādītājus, kas ļauj uzraudzīt, īstenot un novērtēt EUSAIR ietvaros paredzētās programmas un pasākumus.

2.1.

Šā atzinuma mērķis ir no organizētas pilsoniskās sabiedrības viedokļa izvērtēt Eiropas Savienības stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam (EUSAIR) un tās rīcības plānu. Atzinums ir izstrādāts, pamatojoties uz uzklausīšanas sanāksmes secinājumiem, kura notika 2014. gada 27. maijā Palermo (2), kā arī uz iepriekšējiem EESK atzinumiem (3).

2.2.

EUSAIR īstenošana sākas vēstures posmā, kam raksturīga finanšu krīzes radītā negatīvā ietekme uz reālo ekonomiku un strukturālas ekonomiskas, sociālas un vides pārmaiņas, uz kurām ir jāreaģē, lai veicinātu ekonomikas attīstību un iedzīvotāju labklājību.

2.3.

EUSAIR izceļas ar izteiktu orientāciju uz Balkānu un Donavas reģionu. Lai arī stratēģijā ir iekļauti arī reģioni, kas atrodas gan Tirēnu jūras, gan Egejas jūras piekrastē, trūkst sasaistes ar citu Vidusjūras reģionu attīstības un kohēzijas politikas jomām. Faktiskas orientācijas trūkums uz visa Vidusjūras reģiona attīstības politiku rada risku pakāpeniski atstumt Adrijas un Jonijas jūras reģionu.

2.4.

EUSAIR nav jāuztver vienīgi kā instruments, ar ko atbalsta Balkānu valstu integrācijas procesu Eiropas Savienībā, jo tās stratēģiskā vērtība ir saistīta ar iespēju labāk saskaņot Eiropas makroekonomikas politiku, paplašināšanās politiku un reģionālās attīstības politiku.

2.5.

Ne visi publiskie, ekonomiskie un sociālie dalībnieki ir spējuši pienācīgi līdzdarboties EUSAIR plānošanas procesā. Tā tas bija, piemēram, MVU, arodbiedrību un Balkānu reģiona sociālās intereses pārstāvošo apvienību gadījumā.

2.6.

Uzdevumiem, kas Adrijas un Jonijas jūras reģionam būs jārisina turpmākajos gados, ir vajadzīgs ne vien spēcīgs politisks atbalsts, bet arī pilsoniskās sabiedrības lielāka līdzdalība EUSAIR pārvaldībā un īstenošanā, kā arī uzņēmējdarbības sistēmas stiprināšana ar pasākumiem MVU konkurētspējas uzlabošanai.

2.6.1.

Šajā kontekstā, izmantojot ad hoc apmācības programmas, organizatorisko atbalstu un tehnisko palīdzību, ir lietderīgi nodrošināt pienācīgu palīdzību publiskajiem un privātajiem ekonomikas dalībniekiem, sociālajiem dalībniekiem un dažādām organizētas pilsoniskās sabiedrības grupām.

3.1.

EUSAIR izmantotā pieeja ir pielīdzināma Baltijas (4) un Donavas (5) reģiona stratēģijai. Tās struktūra atbilst Adrijas un Jonijas jūras reģiona jūrlietu stratēģijai (6), sadarbību jūrlietu jomā papildinot ar sadarbību sauszemes jomā; tādējādi rodas jaunas attīstības iespējas, lai veicinātu reģiona konkurētspēju un kohēziju.

3.2.

Uzdevumi, kas minēti EUSAIR, ir saistīti ar reģionam raksturīgajām sociālajām un ekonomiskajām atšķirībām; transporta infrastruktūras trūkumiem; kuģu satiksmes sastrēgumiem; elektrisko tīklu nepietiekamiem starpsavienojumiem; “pētniecība – uzņēmumiem” tīklu trūkumu, lai atbalstītu MVU; zvejas ilgtnespēju; vides apdraudējumu, ko rada piesārņojums; nepieciešamību aizsargāt ārkārtīgi daudzveidīgo jūras vidi; klimata pārmaiņu nelabvēlīgajām sekām un ar nepietiekamu institucionālo un administratīvo spēju.

3.3.

Adrijas un Jonijas jūras reģionā pastāv ievērojamas attīstības iespējas, kuras jāizmanto, lai veicinātu konkurētspēju un kohēziju: zilā ekonomika, jo īpaši zivsaimniecības produktu ilgtspējīga ražošana un patēriņš, jūras un piekrastes tūrisms, zilās tehnoloģijas, atjaunojamie energoresursi, sauszemes un jūras savienojumi, kombinētie pārvadājumi, dabas, vēstures un kultūras mantojums.

3.4.

Pēc četru prioritāro pīlāru un divu transversālu pīlāru mērķu analīzes EESK uzskata, ka EUSAIR jāpilnveido ar īpašiem papildinājumiem, kas pārveidotu stratēģiju par veiksmes faktoru, kurš sekmētu visa reģiona konkurētspēju un kohēziju.

3.4.1.

Lai ar zilo ekonomiku saistīto potenciālu pārvērstu faktiskās attīstības iespējās, ir jāatbalsta pasākumi, ar kuriem nodrošina MVU pieejamāku kredītu un publisko finansējumu, veicina darbaspēka mobilitāti un kvalifikāciju, kā arī sekmē ilgtspējīgas un atbildīgas zvejas praksi.

3.4.2.

Svarīgi ir uzlabot transporta infrastruktūru un savienojumus starp jūras un piekrastes teritorijām, kā arī iekšzemes reģioniem, lai uzlabotu gan preču, gan personu mobilitāti.

3.4.3.

Būtiski ir enerģiskāk atbalstīt pasākumus, kas vērsti uz jūras vides un iekšzemes teritoriju vides kopīgu aizsardzību, jo jūras ekosistēmas aizsardzību var traucēt neekoloģiskas darbības iekšzemē.

3.4.3.1.

Ņemot vērā EUSAIR ietverto jūras teritoriju ģeoloģisko struktūru, ir rūpīgi jāizvērtē ogļūdeņražu atradņu izpētes un izmantošanas jaunu pasākumu izstrāde un par to kopīgi jālemj visām ieinteresētajām valstīm. Noteikti jāveic stratēģisks vides ietekmes novērtējums.

3.4.4.

Lai sekmētu teritoriālā kapitāla izmantošanu, palielinātu konkurētspēju un radītu stabilas darba vietas, ir jāuzlabo saikne starp tūrismu un dabas, kultūras un mākslas mantojumu, kas atrodas Adrijas un Jonijas jūras reģionā.

3.4.5.

Ir jārīkojas, lai novērstu šķēršļus, kas ierobežo MVU spējas iesaistīties pētniecībā un inovācijā, kā arī jāpiesaista privātie ieguldījumi.

3.4.6.

Spēju veidošanas pasākumos prioritāri ir jāiesaista ne vien valsts pārvalde, bet arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Šādus pasākumus var īstenot, izveidojot pastāvīgu forumu, kurā būtu pārstāvēti sociālie un ekonomiskie partneri līdzīgi struktūrām, kas jau izveidotas universitātēm (7), tirdzniecības kamerām (8) un pilsētām (9).

3.4.7.

Lai nodrošinātu EUSAIR nepieciešamo spēju adaptēties atbilstoši aktuālajiem problēmjautājumiem, grūtībām un attīstības tendencēm, spēju veidošana jāpapildina ar efektīvu uzraudzības sistēmu, ar kuru būtu iespējams izvērtēt stratēģijas progresu un vajadzīgos pielāgojumus, pamatojoties uz rezultātu kvalitatīvu un kvantitatīvu analīzi. Tādēļ svarīgi ir noteikt ad hoc rādītājus, kas ļauj uzraudzīt, pielāgot un novērtēt EUSAIR programmas un pasākumus.

3.4.8.

Atsaucoties uz paziņojumu par makroreģionālo stratēģiju pārvaldību (10), EUSAIR daudzlīmeņu pārvaldībā ir jānodrošina faktiska horizontāla dimensija (pilsoniskās sabiedrības līdzdalība), kurā būtu iekļauta un pastiprināta vertikāla dimensija (reģionālo un vietējo pašvaldību līdzdalība), pilnībā ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu (11).

3.4.9.

Ņemot vērā Baltijas jūras un Donavas reģiona stratēģijā gūto pieredzi, būtiski ir panākt, ka Eiropas Komisijas tehniskā palīdzība tiktu sniegta ne vien plānošanas posmā, bet arī stratēģijas īstenošanas posmā.

3.4.10.

Lai sasniegtu mērķus, svarīgi ir nodrošināt EUSAIR nepieciešamos finanšu līdzekļus. Papildus Eiropas strukturālajiem un investīciju (ESI) fondiem (12) un Pirmspievienošanās palīdzības instrumentam (IPA) 2014.–2020. gadam (13), svarīgi ir šādi Kopienas fondi un programmas:

3.4.11.

Ir pieejami arī citi finansēšanas avoti, jo īpaši Rietumbalkānu ieguldījumu sistēma (WBIF) (19), Eiropas Investīciju banka (EIB) (20), kā arī citas starptautiskas finanšu iestādes. Šis finansējums un instrumenti varētu radīt ievērojamu sviras efektus un piesaistīt papildu finansējumu no privātajiem ieguldītājiem.

3.4.12.

Turklāt ir svarīgi arī, lai valsts, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes sāktu īstenot tādu politiku, kas nodrošina optimālus apstākļus privāto ieguldījumu plūsmas piesaistīšanai, bet jo īpaši: izstrādātu atbilstīgu teritoriālu mārketinga politiku, uzlabotu administratīvo procedūru efektivitāti un lietderību, atbalstītu iniciatīvas, kas vērstas uz likumības nostiprināšanu, korupcijas novēršanu, organizētas noziedzības apkarošanu un nedeklarētas nodarbinātības izskaušanu.

3.5.

EESK pozitīvi vērtē rīcības plānu, taču uzskata, ka dažus pasākumus, kas paredzēti četru pīlāru ietvaros, vajadzētu vairāk atbalstīt un izvērst.

3.5.1.

Lai pavērtu jaunas ekonomiskās iespējas un radītu jaunas darba vietas, EESK uzskata, ka zilās izaugsmes kontekstā nepieciešams:

3.5.2.

Lai nodrošinātu jūras satiksmes attīstību, konkurētspēju un drošību, uzlabotu intermodālos savienojumus no piekrastes uz iekšzemi un lai izveidotu savstarpēji savienotu enerģijas makroreģionālo tirgu, EESK uzskata, ka pīlāra “Reģiona savienojumi” ietvaros nepieciešams:

3.5.3.

Lai samazinātu slodzi uz jūras un piekrastes ekosistēmām, kā arī ierobežotu riskus cilvēku veselībai un drošībai, EESK uzskata, ka vides kvalitātes pīlāra ietvaros nepieciešams:

3.5.4.

Lai celtu reģiona dabas, kultūras un mākslas mantojuma vērtību tūrisma jomā, EESK uzskata, ka saistībā ar ilgtspējīgu tūrismu vajag:

3.5.5.

Jānosaka integrētas pieejas principu kopums, kas transversāli aptvert visus četrus pīlārus, lai varētu plānot pasākumus tādās jomā kā darba apstākļi, dzimumu līdztiesība, personas ar invaliditāti un imigranti. Tādējādi būtu jāīsteno pasākumi, lai:

4.1.

Lai gan EESK uzskata, ka EUSAIR ir vērtīgs instruments, ar ko risināt reģionam raksturīgās problēmas, kuras, ņemot vērā to sarežģītību, atsevišķa valsts vai reģions ar parastajiem līdzekļiem nevar apmierinoši pārvarēt, tomēr ir vērojamas īpašas grūtības saistībā ar pētniecību, izstrādi un jauninājumiem mazos un vidējos uzņēmumos, kā arī ar stratēģijas sociālo dimensiju.

4.2.

Pētniecība, izstrāde un inovācija mazos un vidējos uzņēmumos. Neraugoties uz ieguldīto darbu 2007.–2013. gada un 2014.–2020. gada programmu īstenošanā, ar inovāciju saistītās MVU izaugsmes iespējas konkurētspējas un darba vietu radīšanas aspektā bijušas nelielas.

4.2.1.

Pētniecības un inovācijas atbalsta sistēma Adrijas un Jonijas jūras reģionā joprojām ir pārāk sarežģīta, un tas attur mazos uzņēmumus un mikrouzņēmumus no piedalīšanās it īpaši ES projektos. Papildus sarežģītām un laikietilpīgām administratīvajām prasībām ir arī ievērojamas atšķirības reģionālā, valsts un Eiropas līmeņa programmu procedūrās.

4.2.2.

Šādas situācijas iemesli galvenokārt ir saistīti ar grūtībām piekļūt kredītam, nenozīmīgo sadarbību starp MVU un pētniecības, izstrādes un inovācijas veicējiem, kā arī ar piemērotas attīstības politikas trūkumu, lai piesaistītu privātus ieguldījumus.

4.2.3.

Piekļuve finansējumam, sevišķi mazu, inovatīvu uzņēmumu gadījumā, vēl aizvien ir apgrūtināta riska kapitāla fondu trūkuma dēļ. Neraugoties uz ievērojamo potenciālu, ko sniedz “inovācijai paredzēts iepirkums”, tādu īstenošanas instrumentu izmantošana kā pirmstirdzniecības posmam paredzētais iepirkums vēl ir pārāk ierobežota, lai radītu jūtamu pozitīvu ietekmi uz MVU.

4.2.4.

Lai iespējas, ko sniedz pētniecība un inovācija, pārveidotu par konkurētspējas un ekonomiskās izaugsmes faktoriem, ir jāstiprina moderna uzņēmējdarbības kultūra un jāsekmē MVU attīstība saskaņā ar Mazās uzņēmējdarbības aktu (22) un Rīcības plānu uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam (23).

4.2.5.

Turklāt EUSAIR aptvertajā reģionā ir attīstības iespējas, kas saistītas ar:

4.2.6.

Svarīgi ir stiprināt sadarbību starp MVU un pētniecības, izstrādes un inovācijas iestādēm, atbalstīt jaundibināto uzņēmumu iniciatīvas, kuru pamatā ir pētniecības un inovācijas rezultātu izmantošana, kā arī veicināt individuālu apmācību un finansējuma piesaisti. Tikpat svarīgi ir atbalstīt īpašu prasmju uzlabošanu, lai sekmētu tehnoloģiju pāreju uz MVU un pētniecības un inovācijas rezultātu izmantošanu.

4.2.7.

Saistībā ar problemātiskiem aspektiem un trūkumiem, kas ierobežo MVU piekļuvi inovācijas sniegtajām iespējām, ir apzināti šādi prioritāri pasākumi:

4.3.

Sociālā dimensija. Ekonomikas krīze ir ne vien negatīvi ietekmējusi reālo ekonomiku un daudzu miljonu iedzīvotāju dzīves apstākļus, bet arī skaidri parādījusi, ka ir vajadzīgi publiski pasākumi, lai ierobežotu ekonomiskās attīstības lejupslīdes faktorus un aizsargātu iedzīvotāju dzīves līmeni un labklājību, pastiprinot pasākumus sociālajā un labklājības politikas jomā.

4.3.1.

EESK uzskata, ka EUSAIR sociālā dimensija būtu vairāk jāatbalsta, lai nodrošinātu tāda izaugsmes modeļa attīstību, kas spēj sekmēt konkurētspēju un vienlaikus arī cilvēku sociālo iekļaušanu un aizsardzību, sevišķu uzmanību veltot tiem, kuri atrodas visnestabilākajā un nelabvēlīgākajā stāvoklī.

4.3.2.

Sociālā dimensija EUSAIR jāiekļauj un jāstiprina, ņemot vērā Eiropas Komisijas paziņojumu par sociālajiem ieguldījumiem izaugsmei un kohēzijai (24), kurā dalībvalstis tika aicinātas prioritāšu saraksta augšgalā izvirzīt sociālos ieguldījumus, kā arī modernizēt sociālās aizsardzības sistēmas, īstenojot pasākumus šādos trīs konkrētos darbības virzienos:

4.3.3.

Svarīgi ir atbalstīt pasākumus, kas veicina cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu un novērš diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes, vecuma, seksuālās orientācijas un dzimuma dēļ. Ir viennozīmīgi jāveicina infrastruktūru, tehnoloģiju un pakalpojumu pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti, jo tas ir iekļaujošas izaugsmes galvenais priekšnoteikums.

4.3.4.

Turklāt EUSAIR ietvaros jānosaka pasākumi, ar ko risina sociālus problēmjautājumus saistībā ar nelikumīgām migrācijas plūsmām, kas jo sevišķi skar reģiona dienvidu daļu.

19.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 458/36

Ziņotājs:

Pezzini

Līdzziņotājs:

Pariza Castaños

1.1.

EESK visnotaļ atbalsta abus regulu priekšlikumus, no kuriem pirmā priekšlikuma mērķis ir izveidot apceļošanas vīzas un daudzkārtējas ieceļošanas vīzas un grozīt Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu, un otrā – pārstrādāt un uzlabot Vīzu kodeksu, lai veicinātu izaugsmi un jaunu darbvietu izveidošanu.

1.2.

EESK pilnībā piekrīt Eiropadomes 2014. gada 23. jūnija sanāksmē pieņemtajām norādēm, ka “jāmodernizē kopējā vīzu politika, atvieglojot likumīgu ceļošanu un pastiprinātu vietējo Šengenas konsulāro sadarbību, vienlaikus saglabājot augstu drošības līmeni un īstenojot jauno Šengenas pārvaldības sistēmu”.

1.3.

EESK ir pārliecināta, ka jāatbalsta visi pasākumi – tostarp vīzu politika –, ar ko vienkāršo un atvieglo to cilvēku ieceļošanu, kuriem ir attiecīgas tiesības un līdzekļi un kuri vēlas ierasties ES jebkādu leģitīmu iemeslu dēļ.

1.4.

Eiropa ir globalizētas un savstarpēji savienotas pasaules daļa, kurā starptautiskajai mobilitātei ir tendence palielināties, tāpēc ir jāuzlabo sinerģija ar citām stratēģiskām nozarēm, piemēram, tirdzniecības, tūrisma un kultūras nozari, un jāveicina leģitīma un droša piekļuve, visos gadījumos ievērojot savstarpējību.

1.5.

Iestādēm jāpievērš īpaša uzmanība jauniešiem no valstīm ārpus Eiropas, jo, citstarp piešķirot piemērotu finansiālu atbalstu un procesuālus atvieglojumus, ES savas vērtības var nodot jaunajai paaudzei, lai starp tautām rastos un nostiprinātos cieņas un iecietības kultūra un tiktu ierobežots jebkāds ekstrēmisms.

1.6.

Lai izveidotu drošu un labi pārdomātu uzņemšanas politiku, Eiropas Savienībai, pateicoties integrācijas procesam, kura veidošanai un atbalstam dalībvalstis veltījušas daudz pūļu, pēc “īsā 20. gadsimta” pirmās puses dramatiskajiem notikumiem ir jākļūst par konkrētu piepildījumu sapnim – īstenam sapnim par mieru, progresu, demokrātiju un cieņu pret ikvienu iedzīvotāju, kā arī sapnim par izaugsmi, nodarbinātību un konkurētspēju.

1.7.

Eiropas Savienībai piešķirtā Nobela prēmija ir taustāms apliecinājums tam, kas sasniegts cilvēka pamattiesību, dzimumu līdztiesības, cilvēka kā inteliģenta patērētāja atzīšanas, ilgtspējīgas attīstības, ikviena indivīda reliģiskās pārliecības un seksuālās orientācijas, un ES pilsoņu drošības aizsardzības un respektēšanas jomā, tāpēc prēmijas piešķiršanas loģiskam turpinājumam jābūt lietpratīgi izveidotai ieceļošanas politikai šajā Eiropas brīvības un tiesiskuma telpā.

1.8.

EESK, būdama pilsoniskās sabiedrības forums, apzinās, ka pasākumiem, ar kuriem lietpratīgi un drošā veidā vienkāršo dažādu cilvēku piekļuvi ES teritorijai, jābūt tādiem, kas sekmē ekonomisko un sociālo labklājību, taču vēl jo vairāk ar to starpniecību jāpalīdz izplatīt vērtības, uz kurām balstās Eiropas pilsoņu līdzāspastāvēšana.

1.9.

EESK ir pārliecināta, ka tuvojas laiks raudzīties tālāk par kultūras un politiskajiem motīviem, kas stimulēja vēstniecību izveidi katrai atsevišķai Eiropas valstij, un ka vienas kopīgas Eiropas Savienības pārstāvniecības izveide trešās valstīs būtu kvalitatīvs solis uz priekšu sevis pozicionēšanā attiecībā pret pārējo pasauli. Tas dotu jaunu impulsu Eiropas kontinenta apvienošanai, tostarp ieceļošanas jomā, un atrisinātu daudzas problēmas, kas saistītas ar vīzu piešķiršanu, un tas paaugstinātu novērtējumu un palielinātu cieņu pret Savienības pilnīgu politisko integrāciju.

1.10.

Tāpēc Komiteja pauž Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam un Padomei šādus ieteikumus:

2.1.

Kopējā vīzu politika ir būtisks elements kopējas telpas bez iekšējām robežām veidošanā, un tā ir iekļauta Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 77. panta 2. punkta a) apakšpunktā un 79. pantā; minētajos pantos Eiropas Savienībai tiek piešķirtas pilnvaras rīkoties vīzu un uzturēšanās atļauju jautājumos saistībā ar likumīgu uzturēšanos ES dalībvalstīs (LESD V sadaļa “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa”).

2.2.

Tādējādi Šengenas acquis par vīzu politiku ir izstrādāts Šengenas starpvaldību sadarbības ietvaros un ir iekļauts ES institucionālajā un juridiskajā satvarā: šobrīd Vīzu kodekss un kopējā vīzu politika attiecas tikai uz īstermiņa uzturēšanos (“Šengenas vīzas” uzturēšanās laikam, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā) un uz 22 dalībvalstu un četru asociēto valstu izsniegtajām vīzām. Tas neattiecas uz Bulgāriju, Horvātiju, Kipru, Īriju, Rumāniju un Apvienoto Karalisti (1).

2.3.

2013. gadā pašreizējās 26 Šengenas valstis, pamatojoties uz 1 7 2 04  391 pieteikumu, izsniedza vairāk nekā 16,1 miljonu Šengenas vīzu. Šengenas zonas sauszemes robežas garums ir 7702 km, jūras robežas garums – 41  915 km, un tai ir 644 gaisa robežas šķērsošanas punkti. Nesen veiktā pētījumā (2) teikts, ka sarežģīto vīzas izsniegšanas procedūru dēļ 2012. gadā Savienība “zaudēja” kopā 6,6 miljonus potenciālu ceļotāju un iebraukšanas reižu skaita pieaugums varētu būt bijis par 30–60 % lielāks, savukārt ieņēmumi – līdz 130 miljardiem euro lielāki.

2.4.

Daži Šengenas Nolīguma ietvaros apstiprinātie galvenie pasākumi:

2.5.

Vīzu kodekss (3), ar ko izveido saskaņotas procedūras un noteikumus īstermiņa uzturēšanās vīzu izsniegšanai, ir tapis visu to tiesību aktu pārstrādes un konsolidācijas rezultātā, ar kuriem regulē šādu vīzu izsniegšanas noteikumus un procedūras, un ar to tiek aizstāti Šengenas acquis novecojušie elementi.

2.6.

Izvirzītais Vīzu kodeksa mērķis ir vairāk saskaņot kopējo vīzu politiku, lai uzlabotu tās pārredzamību un juridisko noteiktību, pastiprināt procesuālās garantijas un vienlīdzīgu attieksmi pret vīzu pieteikumu iesniedzējiem, nodrošinot pakalpojumu kvalitāti un ieviešot viena kontaktpunkta principu pieteikumu iesniegšanai, lai atvieglotu likumīgu ceļošanu, novērstu nelegālu imigrāciju un uzturētu sabiedrisko kārtību un drošību.

2.7.

Šengenas zonas nostiprināšana, nolīgums par kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, kopējās vīzu politikas uzlabošana un Eiropas sadarbības pastiprināšana cīņā pret organizēto noziedzību un cilvēkiem visbīstamākajām tās izpausmēm (terorisms, cilvēku tirdzniecība, kibernoziedzība u. c.) kopumā ir nozīmīgi sasniegumi, taču ar to vēl nepietiek – vajadzīga intensīvāka sadarbība gan Šengenas zonā, gan ar trešām valstīm. Kopējai vīzu politikai ir arī šādi mērķi:

2.8.

Konkrētāk, vīzu politika ir saistīta ar ES robežu politiku, jo trešo valstu valstspiederīgie, kuriem nepieciešama vīza, tiek pakļauti pirmajai pārbaudei, kuras mērķis ir pārliecināties, vai viņi vīzas pieteikuma izskatīšanas brīdī ir izpildījuši nosacījumus iekļūšanai ES.

2.9.

Piemērojot Vīzu kodeksa noteikumus, ir atklājušies dažādi trūkumi, tostarp šādi:

2.10.

Eiropa ir globalizētas un savstarpēji savienotas pasaules daļa, kurā starptautiskajai mobilitātei ir tendence palielināties: tāpēc ir jāuzlabo sinerģija ar citām stratēģiskām nozarēm, piemēram, tirdzniecības, tūrisma un kultūras nozari, un jāveicina augsti kvalificētu pakalpojumu sniedzēju īslaicīga pārvietošanās. Ir tendence pieaugt to iespējamo apmeklētāju skaitam, kuriem ir likumīgs iemesls Šengenas valstīs uzturēties ilgāk par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā bez nolūka apmesties kādā no tām uz ilgāku laiku.

2.10.1.

It īpaši jauniešiem jādod juridiskas un ekonomiskas iespējas viegli ieceļot Eiropā, kas visā pasaulē vairs netiktu uzskatīts par cietoksni, bet gan par demokrātijas un iecietības patvērumu.

2.11.

Jaunajai Šengenas pārvaldībai jānodrošina, ka pārvietošanās Šengenas zonā, kurā nav iekšējo robežu kontroles, pilnībā turpina dot labumu Eiropas pilsoņiem un ekonomikai un veicina likumīgas ceļošanas iespējas, pamatojoties uz modernizētu vīzu politiku un iniciatīvas “Viedas robežas” īstenošanu un vienlaikus saglabājot augstu drošības līmeni, kā arī apmierinot vīzu pieteikumu iesniedzēju likumīgās prasības.

2.12.

Ņemot vērā pieteikumu iesniedzēju skaita paredzamo pieaugumu, Šengenas informācijas sistēmas (SIS) un vīzu informācijas sistēmas (VIS) pareizai darbībai būs izšķiroša nozīme, lai samazinātu pieteikumu iesniedzēju iespējas meklēt vieglāko ceļu iekļūšanai Šengenas zonā, dodoties uz valstīm, kuru prasības uzskata par mazāk stingrām vai kurās procedūras tomēr ir ātrākas un mazāk apgrūtinošas.

3.1.

Komisijas ierosinātā tiesību aktu kopuma galvenos elementus var rezumēt šādi:

4.1.

EESK uzskata, ka kopēja vīzu politika ir būtisks komponents, lai izveidotu kopēju telpu bez iekšējām robežām, jo tā ļauj Šengenas starpvaldību sadarbības ietvaros izveidoto Šengenas acquis par vīzu politiku iekļaut ES institucionālajā un juridiskajā satvarā Līguma izpratnē.

4.2.

Būtu vēlams palielināt sadarbību starp konsulātiem un vienlaikus gan uzlabot sadarbspēju, gan veikt konkrētus pasākumus, lai daudzās pasaules valstīs izveidotu vienotu ES pārstāvniecību, – tas būtu skaidrs politiskās izaugsmes signāls un ļautu ne tikai vienkāršot un standartizēt procedūras, bet arī panākt nozīmīgus ietaupījumus.

4.2.1.

Savukārt Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD), kas darbojas no 2011. gada 1. janvāra, papildus galvenajai mītnei Briselē ir 140 delegācijas visā pasaulē, 292 darbinieki un budžets, kura apmērs 2014. gadā ir 519 miljoni euro.

4.3.

Vienā instrumentā apvienojot visus tiesību aktus par īstermiņa vīzu pieteikumu apstrādi un grozot noteikumos par vīzu izsniegšanu, nenoliedzami ir izdevies vienkāršot tiesību aktus, uzlabot pārredzamību un palielināt juridisko noteiktību.

4.4.

Komiteja atzinīgi vērtē Vīzu kodeksa vispārējo mērķi – nodrošināt, ka kopējā vīzu politika patiešām ir kopēja un ka visas dalībvalstis to visur piemēro vienādi, izmantojot juridisku noteikumu un operatīvo norāžu kopumu.

4.5.

EESK uzsver, ka liela nozīme ekonomikas izaugsmes sekmēšanā un darbvietu radīšanā ir ekonomiskajiem ieguvumiem, kas izriet no likumīgas ceļošanas atvieglošanas atbilstoši skaidram tiesiskajam regulējumam, turklāt ne tikai saistībā ar uzturēšanos, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā.

4.6.

Saglabājot paaugstinātas drošības prasības, to darīt jābūt iespējai arī pieteikumu iesniedzējiem no trešām valstīm, kuriem ir likumīgs pamats minētā uzturēšanās ierobežojuma pārsniegšanai, piemēram, māksliniekiem, uzņēmējiem, pasniedzējiem, pētniekiem, studentiem, pensionāriem, kas vēlas uzturēties Šengenas zonā ilgāk nekā 90 dienas, uzturoties vienā un tajā pašā valstī ne ilgāk kā 90 dienas.

4.7.

EESK uzskata, ka noteikumi pēc to pieņemšanas ne tikai sekmēs ES ekonomikas izaugsmi, bet arī ļaus dažādās pasaules kultūrās augstāk novērtēt ES tiesību aktu kopējos principus, kas nostiprināti Līgumā un Pamattiesību hartā:

4.8.

EESK atbalsta ierosinājumu par vairākkārtējas ieceļošanas vīzu, ņemot vērā atvieglojumus, ko tā var nodrošināt ceļotājam: vairākkārtējas ieceļošanas vīzu izsniegšana lielākā skaitā, arī izmantojot vīzu informācijas sistēmu, samazinātu administratīvo slogu gan pieteikumu iesniedzējiem, gan konsulātiem un radītu ievērojamus izmaksu ietaupījumus.

4.9.

Tāpēc Komiteja atbalsta šādus Komisijas priekšlikumus:

5.1.

EESK atbalsta priekšlikumu ieviest saistošus noteikumus par vīzas pieteikumam nepieciešamo apliecinošo dokumentu saskaņošanu vietējās Šengenas konsulārās sadarbības ietvaros un ik gadu sagatavot ziņojumu par kopējo situāciju; tādu ziņojumu nosūtītu likumdevējiem, lai nodrošinātu saskaņotību un pārredzamību. Minētajos noteikumos nedrīkst pieļaut nekādas atšķirības starp konsulātiem attiecībā uz izpildāmajām prasībām.

5.2.

EESK uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt precīzāku datu vākšanu un tāpēc būtu jāpārskata dalībvalstu savācamo un iesniedzamo datu saraksts, lai nodrošinātu atbilstīgu statistisko uzraudzību un atsevišķu vīzas izsniegšanas elementu, veidu un procedūru labāku analīzi un tādējādi varētu pienācīgi izvērtēt progresu virzībā uz turpmāko mērķu sasniegšanu.

5.3.

EESK atbalsta apceļošanas vīzas ieviešanu kā juridisku instrumentu, kas saskaņā ar racionāliem kritērijiem ļauj personām – ar pamatotiem un leģitīmiem iemesliem – uzturēties Šengenas zonā vairākās dalībvalstīs ilgāk par 90 dienām 180 dienu ilgā laikposmā, nepārsniedzot 90 dienas vienā un tajā pašā valstī.

5.4.

Komiteja uzskata, ka skaidrāka kompetentās dalībvalsts definīcija un pieteikuma veidlapas vienkāršošana nostiprinātu procesuālās garantijas un novērstu kavēšanos un sarežģījumus.

5.5.

EESK atzinīgi vērtē atteikšanos no personīgas iesniegšanas principa, neskarot noteikumus par pirkstu nospiedumu iegūšanu, kad persona pieteikumu iesniedz pirmo reizi, un saglabājot intervēšanas iespēju, kā arī precizējumus par iespējām iesniegt pieteikumus elektroniski ne mazāk kā sešus mēnešus pirms paredzētā ieceļošanas datuma. Šis priekšlikums ir īpaši piemērots biežiem ceļotājiem, kuru iepriekšējie vīzu pieteikumi ir reģistrēti un kuru dati, kas nepieciešami ieceļošanai Šengenas zonā, joprojām ir derīgi.

5.5.1.

Komiteja iesaka līdztekus augstam drošības līmenim saglabāt tikpat augstā līmenī personas datu, biometrisko datu un sensitīvu datu aizsardzību; tie ir dati, par kuriem Komiteja jau ir paudusi savu viedokli (4). Tāpēc EESK pieprasa, ka “eu-LISA” aģentūra pilnībā garantē VIS un SIS II sistēmu datu aizsardzību.

5.6.

EESK ļoti atzinīgi vērtē jaunos elementus, ar kuriem ieviesta juridiskā noteiktība un maksimālais atbildes laiks saīsināts, pateicoties izsmeļošam un vienkāršotam apliecinošo dokumentu sarakstam, no kura ir izņemta ceļojuma medicīniskā apdrošināšana, un uzskata, ka šie elementi ir īpaši izdevīgi ceļotājiem, kuru godprātība un uzticamība ir pierādīta.

5.7.

Priekšlikums ieviest saistošus noteikumus ar objektīviem un skaidri definētiem kritērijiem, uz kuru pamata nodalīt dažādas pieteikumu iesniedzēju kategorijas, varētu ļaut pieteikumu iesniedzējiem ar pozitīvu “vīzu vēsturi”, kas reģistrēta VIS iepriekšējo 12 mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas, piemērot lielāku elastīgumu attiecībā uz apliecinošajiem dokumentiem. Pēc Komitejas domām, tas paātrinās procedūru un ļaus ietaupīt izmaksas, tostarp par vairākkārtējas ieceļošanas vīzām un vīzām, kuru derīguma termiņš pārsniedz ceļošanas dokumenta derīguma termiņu.

5.8.

Dažu precīzi noteiktu kategoriju, it īpaši nepilngadīgu personu, studentu un Erasmus Mundus stipendiātu, obligāts atbrīvojums no vīzas nodevas, kas vienādi jāpiemēro visās dalībvalstīs neatkarīgi no pieteikuma iesniegšanas vietas, atbilst līdztiesības un nediskriminācijas kritērijiem un tiesiskās noteiktības principiem.

5.9.

Kad tiks pārskatīti kritēriji vīzu izsniegšanai uz robežas jūrniekiem un kritēriji vienreizēju īstermiņa tūrisma vīzu izsniegšanai, EESK iesaka rīkoties pietiekami elastīgi, protams, saglabājot pietiekamu drošību, un attiecīgi pārskatīt Vīzu kodeksa noteikumus.

5.10.

EESK attieksme ir labvēlīga arī pret noteikumu par lidostas tranzītvīzām pārskatīšanu, jo tādējādi var uzlabot to proporcionalitāti, pieliekot punktu dalībvalstīs izmantotajai ierobežojošajai pieejai.

5.11.

Attiecībā uz vīzām trešo valstu valstspiederīgajiem, kas apmeklē ģimenes locekļus, kuri ir kādas ES dalībvalsts pilsoņi un tajā dzīvo, EESK uzskata, ka viņiem jāpiemēro – vismaz – tādi paši noteikumi, kādi paredzēti Direktīvā 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties, un jāatvieglo ģimenes saišu uzturēšana, vienkāršojot procedūras un atbrīvojot no vīzas nodevas.

5.12.

Attiecībā uz pašreizējo konsulārās sadarbības definīciju pārskatīšanu nolūkā panākt lielāku elastīgumu un ieviest obligātās pārstāvības principu EESK uzskata, ka ar šādu pārskatīšanu jānodrošina izmaksu ietaupījumi, kā arī labāks konsulārā tīkla tvērums un tā uzlabota sadarbspēja.

5.13.

Šajā sakarā EESK ir pārliecināta, ka kopīga pārstāvniecība atrisinātu daudzas problēmas, kas saistītas ar atšķirīgām vīzu izsniegšanas procedūrām, sniegtu ievērojamus finansiālos ietaupījumus un nodrošinātu Eiropas Savienībai vienotu nostāju arī šajā jomā.

19.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 458/43

Ziņotājs:

Palmieri

Līdzziņotāja:

Bontea

1.1.

uzskata, ka nedeklarētais darbs ir problēma, kas, – lai arī atšķirīgā apjomā – skardams visas dalībvalstis, var apdraudēt Eiropas ideālus saistībā ar likumību, drošību, solidaritāti, sociālo un fiskālo taisnīgumu, brīvu konkurenci tirgos un darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā;

1.2.

uzskata, ka cīņa pret nedeklarētu jeb nereģistrētu darbu, izmantojot piemērotus novēršanas, kontroles un atturēšanas pasākumus, ir būtiska stratēģiska izvēle, lai sekmētu nedeklarētas nodarbinātības izkļūšanu no ēnu ekonomikas aprites un nodrošinātu Eiropas Savienības (ES) ekonomikas un sociālās sistēmas konkurētspējas atveseļošanu atbilstoši prioritātēm un pamatnostādnēm, kas noteiktas stratēģijā “Eiropa 2020”;

1.3.

atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot Eiropas platformu sadarbības uzlabošanai nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā. Priekšlikums saskan ar dažādiem paziņojumiem, kuros Eiropas Parlaments, Padome un EESK pēdējo gadu laikā ir atkārtoti norādījuši uz nepieciešamību īstenot Eiropas līmenī saskaņotu stratēģiju darba vietu radīšanai, gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei un efektīvākai sadarbībai, lai cīnītos pret nedeklarētu darbu, tādējādi novēršot ES līmeņa nepilnību, proti, pieeja nedeklarētajam darbam līdz šim ir bijusi sadrumstalota un nepietiekami koordinēta;

1.4.

atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot Eiropas platformu, kurā visu dalībvalstu piedalīšanās būtu obligāta, un uzskata, ka kopīga un koordinēta visu ES valstu līdzdalība ļautu risināt pārrobežu jautājumus un problēmas, kas saistītas ar trešo valstu nedeklarētu darba ņēmēju nelikumīgu klātbūtni;

1.5.

atzīst, ka nedeklarēts darbs un nepatiesi deklarēts darbs jeb fiktīva pašnodarbinātība ir divi atšķirīgi jēdzieni, taču uzskata, ka ir pareizi fiktīvu pašnodarbinātību iekļaut platformas darbības jomā kā vienu no nedeklarēta darba veidiem, kas platformai jānovērš, no kā jāattur un pret ko jācīnās tā radītās negatīvās ietekmes dēļ: i) uz darba ņēmēju tiesībām un garantijām; ii) uz normālu brīvu konkurenci tirgū; iii) uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā;

1.5.1.

cer, ka platformas darbības rezultātā, ņemot vērā valstu tiesību aktus un praksi un izvērtējot dažādās dalībvalstīs uzkrāto pieredzi, tiks noteikta fiktīvas pašnodarbinātības definīcija un tādējādi aizsākta efektīva stratēģija šīs parādības apkarošanai;

1.6.

pilnībā piekrīt platformas funkcijām un uzdevumiem, taču uzskata, ka platformas pilnvaras var paplašināt un iekļaut tajās iespēju izstrādāt ieteikumus par tiesību aktiem gan ES, gan dalībvalstu līmenī, ar kuriem nodrošina stratēģijas efektivitāti (piemēram, ierosināt iedarbīgāku pārrobežu sadarbību saistībā ar inspekcijas pasākumiem, kuru mērķis ir kontrole un apkarošana);

1.7.

uzskata, ka, izvēloties valsts kontaktpunktus, dalībvalstīm ir obligāti jāiesaista sociālie partneri un jāpieaicina pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijas, kurām ir konkrētas zināšanas par nedeklarēto darbu un kuras šīs parādības apkarošanas stratēģijai tādējādi nodrošina faktisku pievienoto vērtību;

1.7.1.

uzskata, ka Eiropas platformas sanāksmes pienācīgi jāsagatavo, rīkojot sagatavošanas sanāksmes un informatīvas sanāksmes, lai izplatītu informāciju par platformas darbības rezultātiem (nodrošinot tās darbību pilnīgu pārredzamību);

1.8.

uzskata, ka pasākumos nedeklarēta darba novēršanai un atturēšanai no tā jāapvieno dažādi instrumenti, papildinot pārbaudes un sankcijas ar lietpratīga regulējuma pasākumiem, lai nodrošinātu stabilu un paredzamu tiesisko regulējumu, ar ko, ja iespējams, samazina tiesību aktu īstenošanas izmaksas, novērš pārmērīgu nodokļu slogu darbaspēkam, izmanto efektīvus veidus, lai darba devējus motivētu deklarēt darba attiecības un lai ievērotu tiesību aktus, tostarp izmantojot fiskālus stimulus un vienkāršotas sistēmas nodokļu maksājumiem un sociālajām iemaksām, kā arī ievieš nodokļu atvieglojumu pasākumus ar mērķi veicināt nedeklarēta darba deklarēšanu.

1.9.

ES stratēģijas cīņai pret nedeklarēto darbu ietvaros EESK pēdējo gadu laikā ir pastāvīgi centusies veicināt un stimulēt kopīgus instrumentus, politikas un paraugpraksi, lai apkarotu ēnu ekonomiku, risinot jautājumus, kas saistīti gan ar ekonomiskajiem, gan ar sociālajiem un kultūras faktoriem. Tāpēc EESK sagaida, ka platformas īstenošanas gaitā tās loma tiks oficiāli atzīta un Komiteja tiks iekļauta starp platformas novērotājiem;

1.10.

uzskata, ka sabiedrības informētības veicināšanas jomā būtu jāpastiprina pilsoniskās sabiedrības līdzdalības spēja, it īpaši, īstenojot EESK un valstu ekonomikas un sociālo lietu padomju kopīgu rīcību stratēģijas “Eiropa 2020” koordinācijas komitejas un citu EESK struktūrvienību darbības ietvaros;

1.11.

sagaida, ka platformas darbībā tiks atzīta loma, ko var pildīt:

1.12.

uzskata, ka platformai būtu lietderīgi darboties ar uzraudzības un vērtēšanas mehānismu, kurā izmanto ad hoc rādītāju un Komisijas ārējo vērtētāju sistēmu.

2.1.

Eiropas Savienībā nereģistrēts jeb nedeklarēts darbs ir definēts kā “jebkāda likumīga darbība, kuru persona veic par atlīdzību, bet kuru nedeklarē valsts iestādēm, ņemot vērā dalībvalstu tiesiskā regulējuma sistēmas atšķirības” (1). Šajā kategorijā ietilpst arī nepatiesi deklarēts darbs jeb fiktīva pašnodarbinātība, kas izpaužas gadījumos, kad darba ņēmējs ir formāli deklarēts kā pašnodarbināta persona uz pakalpojumu līguma pamata, bet faktiski valstu tiesību aktu un prakses izpratnē ir nodarbināts kā algots darbinieks (2).

2.2.

Nedeklarēts darbs un nepatiesi deklarēta pašnodarbinātība ir viena un tā paša fenomena dažādi aspekti, kuri negatīvi ietekmē darba ņēmēju tiesības un garantijas, normālu konkurenci brīvajā tirgū un darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā. Fiktīvas pašnodarbinātības atzīšana par vienu no nedeklarēta darba veidiem, kas jānovērš ar platformas palīdzību, ir pilnīgi pamatota, jo tie ir nelikumības veidi, kas paplašinās saistībā ar nedeklarēta darba aizvien lielāku izplatību pakalpojumu nozarē, kas nozīmē, ka darba ņēmējiem ir liegtas viņu tiesības un garantijas līdzīgi kā nedeklarētas nodarbinātības apstākļos (3).

2.2.1.

EESK jau agrāk norādījusi (4), ka Eiropas līmenī pašlaik nav vienotas definīcijas attiecībā uz pašnodarbinātības kategoriju, tāpēc katra kompetentā iestāde atsaucas uz attiecīgās valsts tiesisko regulējumu, kas apgrūtina pret nepatiesi deklarētu pašnodarbinātību vērstas stratēģijas īstenošanu Eiropas līmenī, it īpaši pārrobežu nodarbinātības jomā.

2.2.2.

Šajā sakarā EESK jau ir aicinājusi izvērtēt dažādās dalībvalstīs uzkrāto daudzveidīgo pieredzi, lai izdarītu secinājumus un izstrādātu ieteikumus efektīvai stratēģijai pret fiktīvu jeb nepatiesi deklarētu pašnodarbinātību. Atzinumā “Pašnodarbinātā statusa ļaunprātīga izmantošana” (5) EESK uzsver, ka jāpanāk uzticams regulējums, izstrādājot fiktīvi pašnodarbinātās personas definīciju, lai īstus pašnodarbinātos un mikrouzņēmumus aizsargātu pret negodīgas konkurences risku tirgū.

2.2.2.1.

Minētā nostāja sakrīt ar Eiropas Kopienu Tiesas pausto, kura ar mērķi nodrošināt tirgu netraucētu darbību un darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, taču uzsverot dalībvalstu kompetenci definēt, kas ir algots darbinieks un pašnodarbināta persona, tomēr ir sniegusi pamatnostādnes šo jēdzienu vispārīgai definēšanai, – nosakot standartus –, lai garantētu līgumu noteikumu vienveidīgu piemērošanu (6).

2.2.2.2.

EESK uzskata, ka ar šo pieeju būtu jāsekmē pašnodarbinātības sociāli ekonomiskā loma, šajā kategorijā iekļaujot tikai patiesi pašnodarbinātas personas. Tādējādi būtu respektēts leģitīms pašnodarbinātas personas statuss jebkuram, kurš brīvi izvēlētas strādāt patstāvīgi. Šajā jomā EESK vēlas sniegt dalībvalstīm orientējošas norādes un atsaucas uz paraugprakses modeļiem.

2.3.

Neviendabīgais un sarežģītais nedeklarēta vai nepatiesi deklarēta darba fenomens aptver ļoti daudzveidīgu iesaistīto personu loku, ko veido algoti darbinieki, kuriem nav sociālā nodrošinājuma vai līguma vai kuriem daļu algas maksā “aploksnēs”, ģimenes izpalīgi, darba ņēmēji, kas nedeklarē otro darbu, pašnodarbinātie, kas izvēlas nelegalizēties, fiktīvi pašnodarbinātas personas, nelegālie imigranti, kas veic nedeklarētu darbu, trešo valstu darba ņēmēji, kuriem ar ES dalībvalstīm ir apakšuzņēmuma līgumi bez obligātajiem pienācīgā darba standartiem (7). Šāda neviendabīguma dēļ nedeklarētā darba problēmas risināšana ir sarežģīta, un tas prasa īpašas stratēģijas.

2.4.

Nedeklarētais darbs ir problēma, kas skar visas dalībvalstis, un tas ir fenomens, kas ir pretrunā Eiropas ideāliem saistībā ar likumību, drošību, solidaritāti, sociālo un fiskālo taisnīgumu, brīvu konkurenci tirgos un darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā.

2.4.1.

Pret nedeklarēto darbu nopietni jāvēršas tāpēc, ka tas daudzējādi ietekmē gan uzņēmumus, gan darba ņēmējus, nemaz nerunājot par publiskajiem budžetiem:

2.4.2.

Šobrīd nedeklarēts darbs visā ES atšķirīgā apmērā sastopams dažādās nozarēs: lauksaimniecībā, celtniecībā, apstrādes rūpniecībā (audumu, apģērbu, apavu u.c. ražošana), mazumtirdzniecībā, viesnīcu un sabiedriskās ēdināšanas nozarē, apkopes un remonta pakalpojumu nozarē, personu aprūpes un mājsaimniecībā sniegto pakalpojumu jomā (8).

2.5.

Nedeklarēta darba apjoma aplēses ir ļoti atšķirīgas, un šīs parādības statistiskā mērīšana ES līmenī ir visnotaļ sarežģīta. Iegūtie rezultāti, tostarp nesen veiktos pētījumos (9), liecina par problēmām. Šāda neskaidrība acīmredzot tieši ietekmē spēju ieviest efektīvus pasākumus, kam ir vajadzīga mērķtiecīga rīcība konkrētās nozarēs.

2.5.1.

Vienā no Eurofound jaunākajiem pētījumiem atklāts, ka no 27 ES dalībvalstīs aptaujātajiem iedzīvotājiem nedeklarētu darbu 2008. gadā ir strādājuši 18,6 % (10). No viņiem 31,3 % bija algoti darbinieki, kas daļu algas saņēmuši “aploksnē”, ko viņu darba devēji nedeklarēja (parasti apmēram vienas ceturtās daļas algas apjomā); 14,4 % bija algoti darbinieki, kuru darbs bija pilnībā nedeklarēts; 14,4 % bija nedeklarēti pašnodarbinātie; 39,7 % no nedeklarētā darba bija par maksu sniegti pakalpojumi starp personām, kuras vieno ģimenes, sociālās vai draudzības u.c. saites. Saskaņā ar jaunāko Eirobarometra apsekojumu (11) 2013. gadā (12) tikai 4 % respondentu atzina, ka viņi ir strādājuši nedeklarētu darbu. Savukārt 11 % atzina, ka iepriekšējā gadā ir iegādājušies preces vai pakalpojumus, par kuriem ir pamats domāt, ka tie saistīti ar nedeklarētu darbu. Eiropas Savienībā šajā jomā pastāv ievērojamas atšķirības (13).

2.5.2.

Līdz šim ir nenoteiktība attiecībā uz nedeklarēta darba dinamiku krīzes laikā. Tā draud palielināties nozarēs un nodarbinātības jomās, kurās tā jau pastāv, un izplatīties uz citām (piemēram, līdz ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstību) (14).

2.6.

Turklāt ēnu ekonomikai un nedeklarētam darbam vairāk iespēju paver arī globalizācija un sociālās un demogrāfiskās pārmaiņas, tāpēc ir attiecīgi jāpielāgo arī apkarošanas politika. Šajā sakarā atsevišķu valstu rīcības iespējas neapšaubāmi ir ierobežotas. Tas īpaši uzskatāmi atspoguļojas nedeklarētas nodarbinātības starpvalstu aspektos.

2.7.

Nelegālu imigrantu līdzdalība nedeklarēta darba jomā ir nopietna problēma, kas būtu jārisina, balstoties uz globālu stratēģiju cīņai pret nelegālo imigrāciju. Daudziem nelegālajiem imigrantiem nedeklarēts darbs ir neizbēgams priekšnoteikums izdzīvošanas stratēģijai. Turklāt nedeklarēts darbs var būt faktors, kas piesaista nelikumīgu imigrāciju.

3.1.

Lēmums izveidot Eiropas platformu ir rezultāts ilgam procesam, kura gaitā Eiropas galvenās iestādes apzināja problēmas nopietnību un veica rūpīgu sagatavošanas darbu (15).

3.2.

Priekšlikums izveidot Eiropas platformu, kurā piedalīšanās visām dalībvalstīm būtu obligāta, ir atbilstīga ES iniciatīva, jo nedeklarēts darbs patlaban ir problēma, kas, lai arī dažādā mērā, tomēr līdzīgā veidā skar visas dalībvalstis.

3.2.1.

Šā dalībvalstu sadarbības veida ieviešana vēl nozīmīgāka ir tāpēc, ka pastāv gan nepieciešamība uzturēt un saglabāt Eiropas ideālus solidaritātes un taisnīguma jomā, tirgu brīvu konkurenci un ES darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā, kas ir viens no pamatprincipiem, gan arī jautājumi saistībā ar nedeklarēta darba pārrobežu aspektiem un ar darbaspēka mobilitāti saistītās problēmas.

3.2.2.

Ar platformas izveidi jānodrošina dalībvalstīs jau esošo dažādo komiteju un darba grupu darbības labāka saskaņotība, tādējādi novēršot nepilnību ES līmenī, kurā līdz šim rīcība saistībā ar nedeklarētu darbu ir bijusi sadrumstalota un nepietiekami koordinēta.

3.2.3.

Būtiska nozīme ir visu ES dalībvalstu kopīgai un koordinētai līdzdalībai, lai stiprinātu apņēmību cīnīties pret dažāda veida nelikumīgu nodarbinātību (tostarp fiktīvo pašnodarbinātību), kā arī, lai risinātu ar pārrobežu aspektiem saistītos jautājumus un problēmas attiecībā uz trešo valstu nedeklarēta darba ņēmēju nelikumīgu klātbūtni.

3.3.

Atzinīgi vērtējams ir fakts, ka priekšlikumā par Eiropas platformu ir pilnībā ievērots Eiropas Savienībā spēkā esošais subsidiaritātes princips un proporcionalitātes princips, un tā ir jābūt arī turpmāk.

3.3.1.

Darbības, kas paredzētas nedeklarēta darba novēršanai un atturēšanai no tā, paliek dalībvalstu kompetencē. Nekriminālās (administratīvās u. c.) un krimināltiesiskās sankcijas tiek piemērotas saskaņā ar likumības principu, ievērojot katrā dalībvalstī spēkā esošo procedūru un normatīvos aktus.

3.4.

Nedeklarēta darba apkarošana Eiropas Savienībai ir būtiska stratēģiska izvēle. Šāda stratēģija ļauj sekmēt nedeklarētas nodarbinātības izkļūšanu no ēnu ekonomikas aprites – faktoru, kas ir būtisks ekonomikas izaugsmei, – un atjaunot Eiropas Savienības ekonomikas un sociālās sistēmas konkurētspēju saskaņā ar pamatnostādnēm, kas noteiktas stratēģijā “Eiropa 2020”.

3.5.

Darbībai pret nedeklarēto nodarbinātību un atturēšanai no tās jābūt vērstai uz šās parādības īstajiem cēloņiem, un tajā jāapvieno dažādi instrumenti nedeklarēta darba apkarošanai, izmantojot pārbaudes un sankcijas, kas paredzētas cīņai pret neatbilstīgu, negodīgu un nedeklarētu komercpraksi vai uzņēmējdarbību, kopā ar lietpratīga regulējuma pasākumiem, ar ko nodrošina stabilu un paredzamu tiesisko regulējumu.

3.5.1.

Ir vēlams radīt uzņēmumiem un darba ņēmējiem labvēlīgu vidi, kurā tiek samazinātas tiesību aktu īstenošanas izmaksas, ir pārskatītas un vienkāršotas administratīvās un fiskālās procedūras, kā arī uzlabots tiesiskais regulējums attiecībā uz nodarbinātību un drošību darba vietā, sezonas un gadījuma darbu un jauniem nodarbinātības veidiem.

3.5.2.

Svarīga nozīme nedeklarētā darba profilakses un novēršanas pasākumos var būt labvēlīgām nodokļu politikām, ar ko ievieš nodokļu atvieglojumus, kas stimulē tiesiskā regulējuma ievērošanu un sekmē nedeklarēta darba, tostarp darba mājsaimniecībā un personu aprūpes pakalpojumu, izkļūšanu no ēnu ekonomikas aprites.

3.6.

Eiropas platformas veidošanā jāizvairās no pārklāšanās ar jau esošām iniciatīvām un sadarbības veidiem, kā arī ziņošanas pienākumiem, kas nepalīdz risināt problēmu un tāpēc ir lieki.

4.1.

Tā kā zināšanas par nedeklarētas nodarbinātības apmēriem un tendencēm bieži vien ir nepilnīgas, ir pašsaprotami, ka valstu iestāžu darbību nedeklarēta darba apkarošanā noteikti vajadzētu stiprināt ar zināšanām no pirmavota, ko var sniegt sociālie partneri, kā arī MVU organizācijas, brīvo profesiju pārstāvji, sociālā ekonomika un vispārīgi pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijas. Šāda informācijas plūsma faktiski ir vislabākais veids, kā visefektīvāk virzīt platformas darbību.

4.2.

Attiecībā uz vienotā kontaktpunkta izvēli ir svarīgi, lai dalībvalstis noteikti iesaistītu sociālos partnerus un pieaicinātu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kurām ir izšķirīga loma dalībvalstu rīcībā nedeklarēta darba apkarošanas jomā.

4.2.1.

Ir svarīgi, lai Eiropas platformas sanāksmes būtu pienācīgi sagatavotas, katrā dalībvalstī pirms tām sarīkojot sagatavošanas sanāksmi, un pēc tām būtu jānotiek valsts līmeņa sanāksmei, kurā izplata platformas darba rezultātus.

4.3.

EESK ir uzsvērusi, ka rīcība nedeklarēta darba apkarošanas jomā jāpapildina ar “informācijas, datu un novērtējumu sistemātisku apmaiņu Eiropā tā, lai tiktu īstenota atbildīgo iestāžu un iesaistīto sociālo partneru līdzdalība un sadarbība” (16).

4.3.1.

EESK ir pastāvīgi centusies veicināt un stimulēt instrumentu, politikas pasākumu un paraugprakses kopīgu izmantošanu, lai iedarbotos gan uz ekonomiskajiem, gan sociālajiem un kultūras faktoriem. Tāpēc EESK aicina, lai platformas veidošanas gaitā tiktu oficiāli atzīta tās loma un lai Komiteja tiktu iekļauta platformas novērotāju vidū.

4.4.

Platformā plānotā darbība ar mērķi palielināt sabiedrības izpratni dalībvalstīm ir nozīmīga izdevība dot impulsu pasākumiem, ar ko novērš, samazina un apkaro nedeklarētu nodarbinātību. Šajā jomā nevajadzētu par zemu novērtēt pilsoniskās sabiedrības līdzdalības potenciālu, kas būtu jārosina ar EESK un valstu ekonomikas un sociālo lietu padomju kopīgu rīcību stratēģijas “Eiropa 2020” koordinācijas komitejas un citu EESK struktūrvienību darbības ietvaros.

4.4.1.

Valstu iestāžu loma attiecībā uz profilaksi, informēšanu un konsultācijām nav bijusi pietiekama (17), un ir svarīgi, lai platformā tiktu apspriesti šāda veida pasākumi, tostarp pasākumi, ko īsteno ar kopīgu rīcību, piemēram, Eiropas mēroga kampaņas, kas cita starpā paredzētas 4. panta 1. punkta i) apakšpunktā.

4.5.

EESK pilnībā piekrīt definētajām platformas funkcijām un uzdevumiem. Informācijas un paraugprakses apmaiņa, kā arī analīzes, pētījumu un kompetences izstrādāšana (ar kopīgu apmācības kursu palīdzību) neapšaubāmi ir pirmais solis virzībā uz pārrobežu koordinētu operatīvo pasākumu īstenošanu. Šajā saistībā EESK atbalstītu platformas pilnvaru paplašināšanu, lai tā varētu izstrādāt arī ieteikumus par tiesību aktiem gan ES, gan dalībvalstu līmenī, ar kuriem nodrošina efektīvāku stratēģijas īstenošanu (piemēram, ierosināt iedarbīgākus pārrobežu sadarbības pasākumus inspekcijas jomā saistībā ar kontroli un apkarošanu).

4.6.

Vienā no iepriekšējiem atzinumiem jau minēts, ka ar platformu vajadzētu veicināt nosacījumus kvantitatīva un kvalitatīva novērtējuma izstrādei par i) nedeklarēta darba fenomenu (ļoti neviendabīgs dažādās dalībvalstīs); ii) negatīvajām ekonomiskajām un sociālajām sekām, kas atšķirīgu strukturālu īpatnību un konkrētu apstākļu dēļ dažādās dalībvalstīs arī ir atšķirīgas; iii) dalībvalstīs īstenotajiem apkarošanas pasākumiem.

4.6.1.

Šajā kontekstā platformas izveide ir svarīga, un ir vēlams, lai platformas darbībā nozīmīga loma būtu gan Eurostat, gan Eurofound.

4.7.

ESAO daudzu gadu laikā ir uzkrājusi īpašas zināšanas nelikumīgas nodarbinātības jomā (18), tāpēc EESK uzskata, ka būtu lietderīgi pieaicināt ESAO piedalīties Eiropas platformas darbā novērotāja statusā.

4.8.

Platformas darbības uzraudzībai vajadzētu būt nepārtrauktai, nevis aprobežoties ar pārbaudi reizi četros gados, un jānodrošina ārējo vērtētāju reāla iesaistīšanās rezultātu un ietekmes rādītāju izvēlē un platformas programmas izvērtēšanas posmā.

19.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 458/52

Ziņotājs:

Thomas McDonogh

1.1.

Komisijai būtu pilnībā jāaizliedz zveja ar dreifējošiem tīkliem, ņemot vērā gan kaitējumu, kas tiek nodarīts videi, gan dalībvalstu nepietiekami veikto uzraudzību.

1.2.

Komiteja apzinās, ka šis aizliegums negatīvi ietekmēs nodarbinātību dažās dalībvalstīs. Kā pilsoniskās sabiedrības pārstāvji mēs vēlamies paust bažas par ienākumu zudumu un aicinām Komisiju rast atbilstošus līdzekļus, lai atrisinātu minēto problēmu.

1.3.

Komiteja ierosina izmantot Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda līdzekļus, lai atbalstītu pāreju uz citu zvejas metožu izmantošanu.

2.1.

Komisija plāno grozīt Padomes Regulas (EK) Nr. 850/98, (EK) Nr. 812/2004, (EK) Nr. 2187/2005 un (EK) Nr. 1967/2006 un atcelt Padomes Regulu (EK) Nr. 894/97.

2.2.

Ņemot vērā īpašas ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas, kurās bija pausts aicinājums noteikt moratoriju attiecībā uz lielapjoma pelaģisko zveju ar dreifējošiem tīkliem (t.i., kad zvejas rīku garums pārsniedz 2,5 km) atklātā jūrā, ES 90. gadu sākumā izstrādāja tiesību aktus par zveju ar dreifējošiem tīkliem.

2.3.

Tomēr pašreizējam ES tiesiskajam regulējumam, ko piemēro dreifējošiem tīkliem, piemīt trūkumi, jo spēkā esošos noteikumus ir viegli apiet. Tā kā nebija pieņemti ES noteikumi par zvejas rīku parametriem (piemēram, par maksimālo linuma acs izmēru, maksimālo auklas diametru, nostiepuma koeficientu utt.) un zvejas rīku izmantošanu (piemēram, par maksimālo attālumu no krasta, ūdenī atrašanās laiku, zvejas sezonu utt.) un uz kuģa bija iespējams turēt citus zvejas rīkus, zvejnieki varēja nelikumīgi izmantot dreifējošus tīklus, lai zvejotu sugas, kuru ieguve ar šo zvejas rīku bija aizliegta, un deklarēt, ka nozveja iegūta ar citu zvejas rīku (piemēram, ar āķu jedām). Zvejniekiem darbojoties kopīgi, nereti izmantoto zvejas rīku garums būtiski pārsniedza 2,5 km.

2.4.

Ir saņemta informācija par nejaušas nozvejas gadījumiem (vai augstu mijiedarbības risku), kad nozvejā parādās stingri aizsargājamu sugu pārstāvji, piemēram, stores, jūras bruņurupuči, jūras putni un vaļveidīgie.

2.5.

Turklāt katru gadu daudzi dreifējoši tīkli jūrā pazūd, īpaši lielu vētru gadījumos. Tā kā tīklus ražo no sintētiskiem materiāliem, kas ir ļoti izturīgi pret sadalīšanos, nevienam nepiederošos tīklos vēl vairākus gadus iekļūst zivis, haizivis, zīdītāji, putni, bruņurupuči un citi dzīvnieki. Trūkst informācijas par minētās problēmas apmēru, bet neapšaubāmi tādēļ iet bojā tādi jūras dzīvnieki kā, piemēram, savvaļas lasis, tuncis, kalmārs, zobenzivs u. c.

2.6.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka joprojām pastāv nopietnas problēmas vides un saglabāšanas jomā, kas saistītas ar šo zvejas rīku izmantošanu.

2.7.

Vairums zvejnieku ar dreifējošiem tīkliem zvejo tikai dažus mēnešus gadā, un daži zvejnieki dreifējošus tīklus izmanto pat mazāk nekā pusi mēneša gadā. Tāpēc nav paredzams, ka pilnīgs aizliegums izmantot dreifējošus tīklus radīs atbilstošu zvejnieku skaita samazinājumu, jo tie turpinās darboties ar citiem zvejas rīkiem, kuru izmantošana jau atļauta to zvejas licencē.

19.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 458/54

Ziņotāja:

Isabel Caño Aguilar

1.1.

EESK uzsver m-veselības nozīmi, jo tai ir virkne ar veselības aprūpi saistītu funkciju un tā ir nākotnes tehnoloģija, kuru izmanto arvien vairāk cilvēku visā pasaulē.

1.2.

EESK zaļo grāmatu vērtē atzinīgi, jo m-veselība var palīdzēt Eiropas veselības aprūpes sistēmām risināt arvien grūtākos uzdevumus, ar kuriem tās saskaras, piemēram, demogrāfisko pārmaiņu ietekmē.

1.3.

EESK uzskata, ka prioritātei jābūt labākai veselības aprūpei, nevis izdevumu samazināšanai. Lai m-veselības pasākumi būtu sekmīgi, ir nepieciešama veselības aprūpes speciālistu līdzdalība, dialogs ar pacientu organizācijām, kā arī jāsekmē pacientu un profesijas pārstāvju savstarpējā uzticēšanās un jāparedz stimuli un apmācības plāni veselības aprūpes jomas darbiniekiem. Jāizveido arī dialogs ar nozares rūpniecību.

1.4.

EESK iesaka rīkot informācijas kampaņas par visiem aspektiem, kas saistīti ar m-veselību.

1.5.

Jaunais tiesiskais regulējums būtiski pilnveido personas datu aizsardzību atbilstoši ES Pamattiesību hartā noteiktajam, bet šobrīd nav tehnisku iespēju novērst neatļautu piekļuvi mobilajiem komunikācijas līdzekļiem.

1.6.

Medicīniskajā izmeklēšanā būtiski svarīgi ir lielie dati. EESK uzskata, ka: a) vienmēr jāievēro pacienta anonimitāte, b) jāsekmē datizraces programmu izmantošana, c) jāapsver lielo datu patentēšanas un komercializācijas aizliegšana un d) jāievieš tehnoloģijas un jāpieņem noteikumi attiecībā uz metadatiem.

1.7.

Ar regulu jāreglamentē: a) “veselības aprūpe” saskaņā ar Direktīvu 2011/24/ES, b) drošības un labjutības lietotnes, c) pārrobežu veselības aprūpe, kas nav regulēta spēkā esošajos tiesību aktos.

1.8.

Jāizstrādā noteikumi par m-veselības un labjutības sistēmu standartiem, sertificēšanu un apstiprināšanu, ko veic attiecīgās iestādes.

1.9.

Komisijai vajadzētu apsvērt saistošu valsts līmeņa stratēģiju īstenošanu, lai garantētu vienlīdzīgu piekļuvi mobilajai veselības aprūpei.

1.10.

Lai m-veselība būtu plaši izmantojama, liela nozīme ir tehniskajai un semantiskajai sadarbspējai Eiropas sadarbspējas stratēģijas ietvaros.

1.11.

Regulējuma pienācīga pārzināšana un sertificēta aprīkojuma izmantošana palīdzēs samazināt ražotāju un medicīnas profesionāļu atbildību.

1.12.

Veselības jomā īstenotajā starptautiskajā sadarbībā ar PVO līdzdalību būtu jānosaka šādas prioritātes: medicīnā izmantojamo ierīču saraksta izveide, ētikas principu noteikšana, datu aizsardzība un sadarbspēja. Jāapsver arī mobilās veselības iekļaušana ES un ASV transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības sarunu programmā.

1.13.

Jādomā arī par to, kā izskaust regulatīvos, ekonomiskos, strukturālos un tehnoloģiskos šķēršļus, kas kaitē ES rūpniecībai. Svarīga loma mobilajā veselībā ir mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

2.1.

Saskaņā ar PVO definīciju mobilā veselība (turpmāk – “m-veselība”) aptver “medicīnas un sabiedrības veselības aprūpes praksi, kurā izmanto mobilas ierīces, piemēram, mobilos tālruņus, pacientu novērošanas ierīces, personālos digitālos asistentus (PDA) un citas bezvadu ierīces”.

2.2.

M-veselībai veselības aprūpē ir liels potenciāls, ja tiek izmantota pieeja, kuras pamatā ir labāka profilakse un dzīves kvalitāte, efektīvāka un ilgtspējīgāka veselības aprūpe un kompetentāki un aktīvāki pacienti.

2.3.

Tā kā mobilo ierīču izmantotāju skaits strauji pieaug (pasaulē kopā aptuveni 6 miljardi cilvēku), tirgus potenciāls ir arī m-veselībai (pēc aplēsēm – 23 miljardi ASV dolāru 2017. gadā).

2.4.

Ar m-veselības palīdzību 2017. gadā veselības aprūpē ES varētu ietaupīt EUR 99 miljardus.

3.1.

EESK uzsver m-veselības nozīmi, jo tai ir virkne ar veselības aprūpi saistītu funkciju un tā ir nākotnes tehnoloģija, kuru izmanto arvien vairāk cilvēku visā pasaulē.

3.2.

Zaļo grāmatu EESK vērtē pozitīvi, jo mobilā veselība var ļaut uzlabot ES veselības aprūpes sistēmas, kur jārisina grūti uzdevumi, ko rada demogrāfiskās pārmaiņas, vajadzība ārstēt hroniskas slimības, liekā svara problēma (kas ES kļūst arvien lielāka), smēķēšana utt.

3.3.

EESK atgādina: lai gan ES veiks svarīgus koordinēšanas un atbalsta uzdevumus, par veselības aprūpes sistēmu izveidi un pārvaldību atbild dalībvalstis, un daudzas no tām saskaras ar nopietniem budžeta ierobežojumiem.

3.4.

Attīstītajās valstīs mobilo veselību plaši ieviest liek “obligātā vajadzība” samazināt veselības aprūpes izmaksas. EESK tomēr uzskata, ka prioritātei jābūt labākai iedzīvotāju veselības aprūpei.

3.5.

EESK ieteikumi m-veselības sekmīgai izmantošanai:

3.6.

EESK iesaka rīkot iedzīvotājiem informācijas kampaņas par m-veselību, uzsverot arī, ka tās sniegtās iespējas ir ierobežotas, kā arī to, ka veselības un labjutības ierīces jālieto pareizi. Iedzīvotājiem jāzina gan par jaunajām iespējām, gan par riskiem.

3.7.

EESK pauž bažas par taupības pasākumu ietekmi un veselības aprūpes personāla skaita ierobežošanu nolūkā samazināt slimnīcu izdevumus. Komiteja norāda arī, ka ir svarīgi neapdraudēt publiskās kolektīvā atbalsta sistēmas.

4.1.2.

Drošības trūkums ir šķērslis m-veselības plašākai izmantošanai.

4.1.3.

Nav tādu risinājumu, kas ļautu “novērst” neatļautu piekļuvi veselības datiem, lai gan kodēšanas un autentifikācijas mehānismi apdraudējumu var zināmā mērā samazināt. Tirgū piedāvā datu aizsardzības tehnoloģijas, bet to uzticamība nav garantēta.

4.1.4.

Spēkā esošais ES regulējums (2), kas attiecas uz datu aizsardzību, patlaban tiek pārskatīts (3). Jaunā regula, kas varētu stāties spēkā 2015. gadā, nozīmē ievērojamu progresu saistībā ar tiesībām uz personas datu aizsardzību, kas noteiktas ES Pamattiesību hartā (8. pants) un LESD (16. panta 2. punkts) (4).

4.1.5.

EESK uzskata:

4.1.7.

Minētie principi ir pienācīgi paredzēti turpmākajos tiesību aktos, bet būtiski ir nodrošināt stingru to ievērošanu. Attiecībā uz datu minimizēšanu lietotņu izstrādātājiem jāievēro pārredzamība savos piedāvātajos produktos.

4.2.2.

Lielajiem datiem, kuru apjoms pastāvīgi palielinās, ir būtiska nozīme pētniecībā un medicīniskajā praksē.

4.2.3.

EESK uzskata:

4.3.2.

Spēkā esošais regulējums par medicīnas ierīcēm (5) patlaban tiek pārskatīts. Komisija programmatūru izstrādātājiem un ierīču ražotājiem ir noteikusi vadlīnijas par to, kas ir un kas nav ietverts spēkā esošajos tiesību aktos.

4.3.3.

Nav definīcijas tam, kas ir “sistēma”, bet tirgū laistiem produktiem ir konkrētas prasības, kas attiecas gan uz noteikumos minētām, gan tajos neminētām ierīcēm.

4.3.4.

Nav arī skaidras atšķirības starp “tikai labjutības” lietotnēm (Mobile Wellness Apps) un tikai medicīnā izmantojamām lietotnēm (Mobile Medical Apps).

4.3.5.

Tāpēc nepieciešams

4.3.7.

Jā – lai nodrošinātu, ka m-veselību izmanto efektīvi. Tiesību aktos noteikto prasību ievērošanas uzraudzība ir sarežģīts uzdevums, jo ir pieejamas vairāk nekā 40  000 veselības un labjutības ierīces. Tāpēc būtiska nozīme ir tam, lai Komisijas un dalībvalstu pienākumi tiktu koordinēti un savstarpēji sadalīti.

4.4.2.

Jābūt šādiem obligātiem, lietotnēm piemērojamiem noteikumiem: