28.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 200/1

1.

1.1.

1.2.

1.3.

2.

3.

3.1.

3.2.

3.3.

3.4.

3.5.

3.6.

3.7.

3.8.

3.9.

3.10.

3.11.

4.

5.

6.

7.

1.

Lai novērstu to, ka valsts atbalsts izkropļo konkurenci iekšējā tirgū un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm veidā, kas ir pretrunā vispārējām interesēm, Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk “Līgums”) 107. panta 1. punktā ir noteikts valsts atbalsta aizlieguma princips. Tomēr atsevišķos gadījumos valsts atbalsts var būt saderīgs ar iekšējo tirgu atbilstoši 107. panta 2. un 3. punktam.

2.

Pamatojoties uz Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, Komisija var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu valsts atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību attīstību Eiropas Savienībā, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm.

3.

Stratēģija “Eiropa 2020” (1) vērsta uz nosacījumu radīšanu gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei. Šajā saistībā ir noteikti vairāki svarīgākie mērķi, tostarp mērķi klimata pārmaiņu un enerģijas ilgtspējības jomā: i) Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums 20 % apmērā, salīdzinot ar 1990. gada līmeni; ii) no atjaunojamiem energoresursiem ražotās enerģijas patēriņa Savienībā īpatsvara palielinājums līdz 20 %; un iii) ES energoefektivitātes paaugstinājums 20 % apmērā, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Pirmie divi valstīm saistošie mērķi tika īstenoti ar tā dēvēto “Klimata un enerģētikas tiesību aktu paketi” (2).

4.

Komisija 2014. gada 22. janvārī paziņojumā “Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam” (3) (“2030. gada satvars”) ierosināja mērķus enerģētikas un klimata jomā, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam. 2030. gada satvara pīlāri ir šādi: i) siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums par 40 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni; ii) Eiropas mēroga saistošs mērķis par atjaunojamo energoresursu enerģiju vismaz 27 % apmērā; iii) atjaunināti energoefektivitātes politikas mērķi un iv) jauna pārvaldības sistēma un jaunu rādītāju kopums nolūkā nodrošināt konkurētspējīgu un drošu energosistēmu.

5.

Šajās pamatnostādnēs īpaši svarīgi ir (3). apsvērumā minētie pamatmērķi. Lai sekmētu šo mērķu sasniegšanu, atbilstoši stratēģijai “Eiropa 2020” kā viena no septiņām pamatiniciatīvām tika ierosināta pamatiniciatīva “Resursu ziņā efektīva Eiropa” (4). Minētās pamatiniciatīvas mērķis ir izveidot politikas satvaru, lai atbalstītu pāreju uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas palīdz:

6.

Būtu jāatgādina, ka Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu (5), kā arī vairākos Padomes secinājumos aicināts pakāpeniski pārtraukt videi kaitīgas subsīdijas (6). Tāpēc šajās pamatnostādnēs būtu jāapsver videi kaitīgo subsīdiju negatīvā iedarbība, vienlaikus ņemot vērā nepieciešamību panākt kompromisus dažādās jomās un politikās, kā atzīts pamatiniciatīvā. Šajās pamatnostādnēs nav iekļauts atbalsts fosilā kurināmā ieguvei.

7.

Ceļvedī dalībvalstis arī aicinātas uzlabot sniegumu un novērst trūkumus attiecībā uz Savienības tiesību aktu izpildi, gūstot no tiem labumu (7). Lai izvairītos no tā, ka valsts atbalsta pasākumi rada kaitējumu videi, dalībvalstīm jo īpaši arī jānodrošina atbilstība Savienības vides tiesību aktiem un jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, ja tas prasīts Savienības tiesību aktos, kā arī jānodrošina visas attiecīgās atļaujas.

8.

Paziņojumā “Enerģētika 2020 – konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un drošas enerģētikas stratēģija” (8), kas ir daļa no pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, jau secināts, ka droša, pieejama un ilgtspējīga enerģijas tirgus mērķi tiks apdraudēti, ja netiks uzlaboti elektroenerģijas tīkli, ja novecojušas spēkstacijas netiks aizvietotas ar konkurētspējīgām un tīrākām alternatīvām un ja enerģija visā energoapgādes ķēdē netiks izmantota efektīvāk.

9.

2030. gada satvarā pausts aicinājums noteikt tālejošu mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju saskaņā ar ceļvedi 2050. gadam. Šā mērķa izpildē būtu jāizmanto izmaksu ziņā efektīva pieeja, kas dalībvalstīm nodrošina elastību, dodot tām iespēju noteikt pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni atbilstoši to īpašajiem apstākļiem, un jāveicina pētniecības un inovācijas politika, lai atbalstītu klimata un enerģētikas satvaru pēc 2020. gada. Šajās pamatnostādnēs ir ievēroti minētie principi un sagatavots pamats 2030. gada satvaram.

10.

Šajās pamatnostādnēs Komisija izklāsta nosacījumus, atbilstoši kuriem atbalstu enerģētikas un vides jomā var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

11.

Paziņojumā par valsts atbalsta modernizāciju (9) Komisija nosauca trīs mērķus, kas jāīsteno valsts atbalsta kontroles modernizācijas gaitā:

12.

Jo īpaši Komisija aicināja ievērot vispārēju pieeju, pārskatot dažādās pamatnostādnes un regulējumus, kuru pamatā ir iekšējā tirgus stiprināšana, lai palielinātu valsts izdevumu efektivitāti, ar valsts atbalstu sniedzot lielāku ieguldījumu vispārējo interešu mērķu sasniegšanā, rūpīgāk pārbaudot stimulējošo iedarbību, ierobežojot atbalstu līdz nepieciešamajam minimumam un izvairoties no atbalsta potenciālās negatīvās iedarbības uz konkurenci un tirdzniecību. Šajās pamatnostādnēs izklāstīto saderīguma nosacījumu pamatā ir šie vispārējie novērtēšanas principi.

13.

Šīs pamatnostādnes piemēro valsts atbalstam, ko piešķir vides aizsardzības vai enerģētikas mērķiem visās nozarēs, ko reglamentē Līgums, ciktāl uz šādiem pasākumiem attiecas 1.2. iedaļa. Tāpēc tās piemēro arī nozarēm, uz kurām attiecas īpaši Savienības noteikumi par valsts atbalstu (transports (10), ogļrūpniecība, lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība un akvakultūra), ja vien šādos īpašajos noteikumos nav noteikts citādi.

14.

Lauksaimniecības, zvejniecības un akvakultūras jomā šīs pamatnostādnes piemēro atbalstam vides aizsardzībai, ko piešķir uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar produktu pārstrādi un tirdzniecību, un – ar konkrētiem nosacījumiem – uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar primāro ražošanu. Uz šīm nozarēm attiecas šādi nosacījumi:

15.

Šīs pamatnostādnes nepiemēro šādām jomām:

16.

Vides un enerģētikas atbalstu nevar piešķirt grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, kā šo pamatnostādņu nolūkā definēts piemērojamajās Pamatnostādnēs par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (19) atbilstoši grozījumiem vai aizstājošam tiesību aktam.

17.

Novērtējot atbalstu tāda uzņēmuma labā, uz ko attiecas līdzekļu atgūšanas rīkojums pēc iepriekšēja Komisijas lēmuma, kurā pasludināta atbalsta nelikumība un nesaderība ar iekšējo tirgu, Komisija ņems vērā vēl atgūstamā atbalsta summu (20).

18.

Komisija ir noteikusi virkni pasākumu vides un enerģētikas jomā, attiecībā uz kuriem valsts atbalsts ar konkrētiem nosacījumiem var būt saderīgs ar iekšējo tirgu atbilstoši Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam, un tie ir šādi:

19.

Šajās pamatnostādnēs piemēro šādas definīcijas:

20.

Uz individuālo atbalstu, ko piešķir, pamatojoties uz atbalsta shēmu, joprojām attiecas paziņošanas pienākums atbilstīgi Līguma 108. panta 3. punktam, ja atbalsts pārsniedz šādas paziņošanas robežvērtības (32) un netiek piešķirts, pamatojoties uz konkurenci veicinošu konkursa procedūru:

21.

Atbrīvojumiem no nodokļiem, vides nodokļu samazinājumiem un atbrīvojumiem no enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem finansēšanas, uz kuriem attiecas 3.7. iedaļa, nepiemēros individuāli paziņota atbalsta nosacījumus. Tomēr atbalstam, kas piešķirts kā fiskālais atbalsts, uz ko neattiecas šo pamatnostādņu 3.7. iedaļa, veiks individuālu novērtējumu, ja būs pārsniegtas minētajā iedaļā norādītās robežvērtības. Tas attiecas uz visiem gadījumiem neatkarīgi no tā, vai konkrētais atbalsta saņēmējs vienlaikus izmanto priekšrocības, ko sniedz samazināts nodoklis vai atbrīvojums no tā atbilstīgi 3.7. iedaļai.

22.

Šajās pamatnostādnēs paredzēti saderības kritēriji atbalsta shēmām un individuālam atbalstam vides aizsardzības un enerģētikas mērķiem, uz ko attiecas paziņošanas pienākums atbilstīgi Līguma 108. panta 3. punktam.

23.

Valsts atbalsts vides aizsardzības un enerģētikas mērķiem tiks uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja, pamatojoties uz vispārējiem novērtējuma principiem, kas izklāstīti šajā nodaļā, tā rezultātā tiks palielināts ieguldījums Savienības vides vai enerģētikas mērķos, neradot tādu nelabvēlīgu ietekmi uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm. Tiks ņemti vērā atbalstāmo apgabalu konkrētie trūkumi.

24.

Šajā nodaļā paskaidrots, kā Komisija piemēros 3.1. iedaļā izklāstītos kopējos novērtēšanas principus, novērtējot atbalsta pasākumu, uz ko attiecas šo pamatnostādņu darbības joma, un vajadzības gadījumā paredzēti īpaši nosacījumi individuālam atbalstam (ko piešķir saskaņā ar atbalsta shēmu vai kā ad hoc atbalstu).

25.

Pamatnostādņu 3.2. iedaļā izklāstīti vispārējie saderīguma nosacījumi, kas piemērojami visiem atbalsta pasākumiem, uz kuriem attiecas šo pamatnostādņu piemērošanas joma, ja vien 3. nodaļas iedaļās nav precizēti vai grozīti šie vispārējie saderīguma nosacījumi. Attiecīgi 3.2. iedaļu jo īpaši piemēro šādiem pasākumiem, kas nav skatīti 3. nodaļas iedaļās:

26.

Lai novērtētu, vai paziņoto atbalsta pasākumu var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, Komisija parasti analizē, vai atbalsta pasākuma struktūra nodrošina, ka atbalsta pasākuma pozitīvā iedarbība vispārējas nozīmes mērķa sasniegšanā pārsniedz tā potenciāli negatīvo iedarbību uz tirdzniecību un konkurenci.

27.

Komisijas 2012. gada 8. maija Paziņojumā par valsts atbalsta modernizāciju (33) aicināts apzināt un definēt vispārējos principus, kas piemērojami visu atbalsta pasākumu saderīguma novērtējumam, ko veic Komisija. Šajā nolūkā Komisija uzskatīs valsts atbalsta pasākumu par saderīgu ar iekšējo tirgu tikai tad, ja tas atbildīs katram no šādiem kritērijiem:

28.

Turklāt uz shēmu konkrētām kategorijām var attiecināt ex post novērtējuma prasību, kā norādīts 4. nodaļā. Šādos gadījumos Komisija var ierobežot minēto shēmu ilgumu (parasti uz četriem gadiem vai mazāk) ar iespēju pēc tam atkārtoti paziņot par to pagarināšanu.

29.

Turklāt, ja valsts atbalsta pasākums vai tā nosacījumi – tostarp pasākuma finansēšanas metode, ja tā ir pasākuma neatņemama sastāvdaļa, – nozīmētu Savienības tiesību nedalāmu pārkāpumu, šādu atbalstu nevar atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu (34). Piemēram, enerģētikas jomā jebkuram maksājumam, kura mērķis ir finansēt valsts atbalsta pasākumu, ir jāatbilst jo īpaši Līguma 30. un 110. pantam (35).

30.

Vides atbalsta vispārējais mērķis ir palielināt vides aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar līmeni, ko sasniegtu bez atbalsta. Stratēģijā “Eiropa 2020” cita starpā ir noteikti ilgtspējīgas izaugsmes mērķi, lai atbalstītu pāreju uz resursu ziņā efektīvu, konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Ekonomikai ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kurā ir būtisks enerģijas no mainīgiem atjaunojamiem energoresursiem īpatsvars, nepieciešama enerģijas sistēmas pielāgošana un jo īpaši būtiski ieguldījumi enerģētikas tīklos (36). Atbalsta galvenais mērķis enerģētikas nozarē ir nodrošināt konkurētspējīgu, ilgtspējīgu un drošu energoapgādes sistēmu labi funkcionējošā Savienības enerģijas tirgū (37).

31.

Dalībvalstīm, kas plāno piešķirt atbalstu vides vai enerģētikas jomā, būs precīzi jādefinē sasniedzamais mērķis un jāpaskaidro, kāds ir gaidāmais pasākuma devums šā mērķa sasniegšanā. Ieviešot pasākumu, ko līdzfinansē no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, dalībvalstis, norādot sasniedzamos mērķus vides vai enerģētikas jomā, var balstīties uz attiecīgajās darba programmās paustajiem apsvērumiem.

32.

Pētījumi vides jomā var sekmēt kopējā mērķa sasniegšanu, ja tie ir tieši saistīti ar ieguldījumiem, kas ir atbalstāmi atbilstoši šīm pamatnostādnēm, arī tad, ja pēc sagatavošanas pētījuma konstatējumiem pētījumā analizētais ieguldījums netiek veikts.

33.

Lai pierādītu individuāli paziņojama atbalsta devumu vides aizsardzības līmeņa paaugstināšanā, dalībvalstis var izmantot, cik vien tas iespējams – skaitliski izmērāmā izteiksmē, dažādus rādītājus, jo īpaši šādus:

34.

Kaut arī ir vispārpieņemts, ka konkurenci nodrošinošiem tirgiem ir tendence nodrošināt efektīvus rezultātus cenu, ražošanas un resursu izmantošanas ziņā, gadījumos, kad pastāv tirgus nepilnības (38), valsts intervence var uzlabot tirgu efektīvu darbību. Valsts atbalsta pasākumi konkrētos apstākļos var novērst tirgus nepilnības un tādējādi sekmēt kopējā mērķa sasniegšanu, ja tirgus pats nespēj nodrošināt efektīvu rezultātu. Lai novērtētu, vai valsts atbalsts ir efektīvs mērķa sasniegšanai, vispirms ir jānosaka un jādefinē risināmā problēma. Valsts atbalstam vajadzētu būt vērstam uz tādu situāciju risināšanu, kurās ar atbalstu var panākt būtisku uzlabojumu, ko tirgus pats nevar nodrošināt.

35.

Lai izstrādātu pamatnostādnes, kas nodrošina, ka atbalsta pasākumi sasniedz kopējo mērķi, dalībvalstīm būtu jāapzina tirgus nepilnības, kas kavē vides aizsardzības līmeņa paaugstināšanu vai droša, pieejama un ilgtspējīga iekšējā enerģijas tirgus labu darbību. Tirgus nepilnības saistībā ar vides un enerģētikas mērķiem var būt atšķirīgas vai līdzīgas, taču tās var liegt sasniegt optimālu rezultātu un var izraisīt neefektīvu rezultātu šādu iemeslu dēļ:

36.

Lai attaisnotu valsts intervenci, nepietiek tikai ar to, ka konkrētā kontekstā ir vērojamas tirgus nepilnības. Jo īpaši var jau būt ieviestas citas politikas un pasākumi, lai risinātu dažas no apzinātajām tirgus nepilnībām. Kā piemēru var minēt nozares regulējumu, obligātos standartus attiecībā uz piesārņojumu, cenu noteikšanas mehānismus, piemēram, Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) un oglekļa dioksīda nodokļi. Papildu pasākumus, tostarp valsts atbalstu, var vērst tikai uz atlikušajām tirgus nepilnībām, tas ir, tirgus nepilnībām, kas nav atrisinātas ar šādām citām politikām un pasākumiem. Svarīgi ir arī parādīt, kā valsts atbalsts nostiprina citas ieviestās politikas un pasākumus, kuru mērķis ir novērst to pašu tirgus nepilnību. Tādēļ valsts atbalsta nepieciešamība ir mazāka, ja tas mazina citu tādu politiku ietekmi, kuras ir vērstas uz to pašu tirgus nepilnību.

37.

Komisija uzskatīs, ka atbalsts ir nepieciešams, ja dalībvalsts pierādīs, ka atbalsts ir efektīvi vērsts uz (atlikušo) tirgus nepilnību, kas nav novērsta.

38.

Kaut arī ir iespējamas vispārējas tirgus nepilnības un atbalsta pasākumi pamatos var būt labi izstrādāti, lai panāktu efektīvu tirgus darbību, iespējams, ka ne visi iesaistītie uzņēmumi saskaras ar šīm tirgus nepilnībām vienādā apjomā. Līdz ar to attiecībā uz paziņojamo individuālo atbalstu Komisija novērtēs noteikta atbalsta nepieciešamību konkrētajā gadījumā. Dalībvalstij attiecībā uz konkrēto atbalstāmo darbību ir jāpierāda, ka pastāv tirgus nepilnība, kas vēl nav novērsta, un ka atbalsts ir faktiski vērsts uz minētās tirgus nepilnības novēršanu.

39.

Atkarībā no konkrētās risinātās tirgus nepilnības Komisija ņems vērā šādus faktorus:

40.

Ierosinātajam atbalsta pasākumam jābūt piemērotam instrumentam, lai sasniegtu attiecīgo politikas mērķi. Atbalsta pasākums netiks uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja tāds pats pozitīvs ieguldījums kopējā mērķī ir sasniedzams, izmantojot mazāk kropļojošus politikas instrumentus vai mazāk kropļojošus atbalsta instrumentu veidus.

41.

Valsts atbalsts nav vienīgais politikas instruments, kas pieejams dalībvalstīm, lai veicinātu vides aizsardzības līmeņa paaugstināšanu vai sasniegtu labi funkcionējošu, pieejamu un ilgtspējīgu Eiropas enerģētikas tirgu. Svarīgi atcerēties, ka var būt citi instrumenti, ar ko iespējams labāk sasniegt šos mērķus. Regulējums un tirgus instrumenti ir vissvarīgākie līdzekļi, ar ko sasniegt mērķus vides un enerģētikas jomā. Nesaistošiem instrumentiem, piemēram, brīvprātīgam ekomarķējumam un videi nekaitīgu tehnoloģiju izplatīšanai, arī var būt svarīga nozīme, lai sasniegtu augstāku vides aizsardzības līmeni.

42.

Dažādi pasākumi vienas tirgus nepilnības novēršanai var būt pretrunā viens otram. Tas ir gadījumā, kad ir ieviests efektīvs tirgus mehānisms, lai konkrēti risinātu ārējās ietekmes problēmu. Papildu atbalsta pasākums tās pašas tirgus nepilnības novēršanai varētu mazināt tirgus mehānisma efektivitāti.

43.

Arī dažādi pasākumi atšķirīgu tirgus nepilnību novēršanai var būt pretrunā viens otram. Pasākums, kas vērsts uz ražošanas pietiekamības problēmas risināšanu, ir jālīdzsvaro ar mērķi vides jomā pakāpeniski izbeigt videi vai ekonomikai kaitīgas subsīdijas, tostarp fosilajiem kurināmajiem. Tāpat arī pasākums siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai var palielināt enerģijas no mainīgiem energoresursiem apgādi, taču tas var negatīvi ietekmēt ražošanas pietiekamības problēmu.

44.

Principa “piesārņotājs maksā” ievērošana vides jomas tiesību aktos parasti nodrošina, ka ar negatīvu ārējo ietekmi saistītās tirgus nepilnības tiek novērstas. Tāpēc valsts atbalsts nav piemērots instruments un to nevar piešķirt, ciktāl atbalsta saņēmēju var saukt pie atbildības par piesārņojuma radīšanu saskaņā ar spēkā esošajiem Savienības vai valstu tiesību aktiem (40).

45.

Atbalstu vides un enerģētikas jomā var piešķirt dažādos veidos. Tomēr dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka atbalsts tiek piešķirts veidā, kas varētu radīt vismazākos tirdzniecības un konkurences izkropļojumus. Šajā saistībā dalībvalstij ir jāpierāda, kāpēc mazāk piemēroti ir citi, iespējams, mazāk kropļojoši atbalsta veidi, piemēram, atmaksājamie avansi, salīdzinot ar tiešajām dotācijām, vai nodokļu kredīti, salīdzinot ar nodokļu samazinājumiem, vai atbalsta veidi, kas balstīti uz finanšu instrumentiem, piemēram, parāda vai kapitāla instrumentiem (piemēram, aizdevumi ar zemām procentu likmēm vai procentu likmes subsīdijas, valsts garantijas vai alternatīva kapitāla nodrošināšana ar izdevīgiem nosacījumiem).

46.

Atbalsta instrumenta izvēlei vajadzētu būt pamatotai, ņemot vērā tirgus nepilnību, ko paredzēts novērst ar atbalsta pasākumu. Piemēram, ja ir nenoteikti faktiskie ieņēmumi, piemēram, enerogotaupības pasākumu gadījumā, piemērotākais instruments var būt atmaksājamais avanss. Atbalsta shēmām, ar kurām īsteno darbības programmu mērķus un prioritātes, šajā programmā izvēlētais finansēšanas instruments principā tiek uzskatīts par piemērotu instrumentu.

47.

Darbības atbalsta gadījumā dalībvalstij ir jāpierāda, ka atbalsts ir piemērots, lai sasniegtu shēmas mērķi, uz kuru šis atbalsts ir vērsts. Lai pierādītu, ka atbalsts ir piemērots, dalībvalsts var aprēķināt atbalsta summu ex ante kā fiksētu summu, kas sedz gaidāmās papildu izmaksas noteiktā laikposmā, lai stimulētu uzņēmumus līdz minimumam samazināt izmaksas un laika gaitā attīstīt savu uzņēmējdarbību efektīvāk (41).

48.

Lai pierādītu shēmu piemērotību, dalībvalstis var balstīties arī uz iepriekšējo novērtējumu rezultātiem, kā aprakstīts 4. nodaļā.

49.

Vides un enerģētikas atbalstu var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu tikai tad, ja tam ir stimulējoša ietekme. Stimulējoša ietekme rodas, kad atbalsts pamudina atbalsta saņēmēju mainīt savu darbību, palielinot vides aizsardzības līmeni vai uzlabojot droša, pieejama un ilgtspējīga enerģijas tirgus darbību, ko tas nedarītu bez atbalsta. Atbalsts nedrīkst subsidēt darbības izmaksas, kas uzņēmumam rastos jebkurā gadījumā, un nedrīkst kompensēt saimnieciskās darbības parasto uzņēmējdarbības risku.

50.

Komisija uzskata, ka atbalstam nav stimulējošas ietekmes uz atbalsta saņēmēju visos tajos gadījumos, kad darbs saistībā ar projektu jau ir uzsākts, pirms atbalsta saņēmējs iesniedz valsts iestādēm atbalsta pieteikumu. Šādos gadījumos, ja atbalsta saņēmējs sāk īstenot projektu pirms pieteikšanās atbalsta saņemšanai, atbalsts, kas piešķirts saistībā ar minēto projektu, netiks uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu.

51.

Dalībvalstīm ir jāievieš un jāizmanto pieteikuma veidlapa atbalsta saņemšanai. Pieteikuma veidlapā iekļauj vismaz pieteikuma iesniedzēja nosaukumu un uzņēmuma lielumu, projekta aprakstu, tostarp tā atrašanās vietu, sākuma un beigu datumus, atbalsta summu, kas nepieciešama projekta īstenošanai, un attiecināmās izmaksas. Pieteikuma veidlapā atbalsta saņēmējiem ir jāapraksta situācija, kas rastos, ja atbalsta nebūtu, t. i., situācija, ko sauc par hipotētisko scenāriju vai alternatīvo scenāriju vai projektu. Turklāt lieliem uzņēmumiem jāiesniedz dokumentārs pierādījums, kas pamato pieteikuma veidlapā aprakstīto hipotētisko scenāriju.

52.

Saņemot pieteikuma veidlapu, piešķīrējai iestādei jāveic hipotētiskā scenārija ticamības pārbaude un jāapstiprina, ka atbalstam ir nepieciešamā stimulējošā ietekme. Hipotētisks scenārijs ir ticams tad, ja tas ir patiess un atspoguļo lēmuma pieņemšanas faktorus laikā, kad atbalsta saņēmējs pieņēmis lēmumu par ieguldījumu. Ja atbalstu piešķir, pamatojoties uz konkurenci veicinošu konkursa procedūru, nav pienākuma izpildīt 50. un 51. punktā paredzētos nosacījumus.

53.

Komisija uzskata, ka atbalstam, ko piešķir, lai pielāgotos turpmākajiem Savienības standartiem, principā ir stimulējoša ietekme, tostarp gadījumos, kad standarts jau ir pieņemts, bet vēl nav spēkā. Tomēr šādos gadījumos atbalstam ir stimulējoša ietekme, ja tas stimulē veikt ieguldījumus jau ilgi pirms standarta stāšanās spēkā. Tiks uzskatīts, ka atbalstam, ko piešķir, lai pielāgotos Savienības standartiem, kuri jau ir pieņemti, bet vēl nav stājušies spēkā, ir stimulējoša ietekme, ja ieguldījums ir veikts un pabeigts vismaz vienu gadu pirms Savienības standartu stāšanās spēkā.

54.

Papildu atkāpe no 53. punkta – stimulējoša ietekme var būt, ja atbalstu piešķir:

55.

Komisija uzskata, ka tādus ieguldījumus sekmējošs atbalsts, kas ļauj atbalsta saņēmējam veikt pasākumus, kuru rezultātā tiek pārsniegti piemērojamie Savienības standarti, sniedz pozitīvu devumu vides vai enerģētikas jomas mērķa sasniegšanā. Lai dalībvalstis neatturētu noteikt obligātos valsts standartus, kas ir stingrāki par attiecīgajiem Savienības standartiem, minētais pozitīvais devums pastāv neatkarīgi no tā, vai pastāv obligāti valsts standarti, kas ir stingrāki par Savienības standartiem. Tas ietver, piemēram, pasākumus ūdens un gaisa kvalitātes uzlabošanai, piemērojot standartus, kas ir augstāki par obligātajiem Savienības standartiem. Šāds pozitīvs devums pastāv arī tad, ja ir obligāti valsts standarti, kas pieņemti, ja Savienības standartu nav.

56.

Saskaņā ar Direktīvu 2012/27/ES (42) (“Energoefektivitātes direktīva” jeb “EED”) lieliem uzņēmumiem energoauditi jāveic ik pēc četriem gadiem. Tādēļ atbalstam, kuru piešķir energoauditiem lielos uzņēmumos, var būt stimulējoša ietekme tikai tiktāl, ciktāl atbalsts nekompensē energoauditu, kas nepieciešams saskaņā ar EED. Tā kā uz MVU šāds pienākums neattiecas, MVU piešķirtajam valsts atbalstam energoauditu veikšanai var būt stimulējoša ietekme.

57.

Iepriekšējais punkts neskar valsts atbalsta stimulējošās ietekmes novērtējumu attiecībā uz energoefektivitātes pasākumiem, ko likts veikt vai ko veic energoaudita rezultātā, vai arī pasākumiem, kas izriet no citiem faktoriem, piemēram, energovadības sistēmām un vides vadības sistēmām.

58.

Tādu pasākumu gadījumā, uz kuriem attiecas individuāla paziņošana, dalībvalstīm pilnībā jāpierāda Komisijai atbalsta stimulējošā ietekme. Tām jāsniedz skaidri pierādījumi, ka atbalsts efektīvi ietekmē ieguldījumu lēmumu tādā veidā, ka atbalsta saņēmējs maina rīcību, kā rezultātā tas paaugstina vides aizsardzības līmeni vai tiek uzlabota Savienības enerģijas tirgus darbība. Lai varētu veikt visaptverošu novērtējumu, dalībvalstij jāsniedz ne tikai informācija par atbalstāmo projektu, bet arī tāda hipotētiskā scenārija visaptverošs apraksts, kurā neviena no dalībvalstīm nepiešķir atbalstu saņēmējam.

59.

Jaunu ieguldījumu vai ražošanas metožu priekšrocības parasti neaprobežojas ar to tiešo ietekmi uz vidi vai enerģijas tirgu. Šādas priekšrocības jo īpaši var būt ražošanas priekšrocības (43), turpretī riski attiecas jo īpaši uz nenoteiktību par to, vai ieguldījums būs tik produktīvs, cik gaidīts.

60.

Stimulējošo ietekmi parasti nosaka hipotētiskā scenārija analīzē, salīdzinot paredzētās darbības līmeņus ar atbalstu un bez tā. Būtībā tā ir projekta ienesīguma pārbaude atbalsta nesniegšanas gadījumā, lai novērtētu, vai tiešām šis ienesīgums ir mazāks nekā uzņēmuma gūtā peļņa, īstenojot alternatīvo projektu.

61.

Šajā saistībā ienesīguma līmeni var novērtēt, izmantojot metodes, kas ir standarta prakse konkrētajā nozarē un kas var ietvert metodes, ar kurām novērtē projekta neto pašreizējo vērtību (NPV) (44), iekšējo peļņas normu (IRR) (45) vai vidējo peļņu no ieguldītā kapitāla (ROCE). Projekta ienesīgums ir jāsalīdzina ar parastām peļņas normām, ko uzņēmums piemēro citos līdzīga veida ieguldījumu projektos. Ja šīs normas nav pieejamas, projekta ienesīgums jāsalīdzina ar uzņēmuma kapitāla izmaksām kopumā vai ar peļņas normām, ko parasti novēro attiecīgajā nozarē.

62.

Ja nav zināms konkrēts hipotētiskais scenārijs, stimulējošas iedarbības pastāvēšanu var pieņemt, ja pastāv finansējuma deficīts, tas ir, ja ieguldījumu izmaksas pārsniedz ieguldījuma pamatdarbības peļņas NPV, balstoties uz ex ante uzņēmējdarbības plānu.

63.

Dalībvalstis ir jo īpaši aicinātas balstīties uz aktuāliem, būtiskiem un ticamiem pierādījumiem, tostarp, piemēram, oficiāliem valdes dokumentiem, kredītkomitejas ziņojumiem, riska novērtējumiem, finanšu pārskatiem, iekšējiem uzņēmējdarbības plāniem, ekspertu atzinumiem un citiem pētījumiem, kas saistīti ar novērtējamo ieguldījumu projektu. Stimulējošo ietekmi var palīdzēt pārbaudīt dokumenti, kas satur informāciju par pieprasījuma prognozēm, izmaksu prognozēm, finanšu prognozēm, dokumenti, kuri iesniegti ieguldījumu komitejā un kuros sīki izstrādāti dažādi ieguldījumu scenāriji, vai finanšu iestādēm iesniegtie dokumenti.

64.

Lai nodrošinātu, ka stimulējošā ietekme ir noteikta objektīvi, Komisija savā novērtējumā par stimulējošo ietekmi var salīdzināt konkrētā uzņēmuma datus ar tās nozares datiem, kurā uzņēmums darbojas, ko dēvē par salīdzinošo novērtēšanu. Jo īpaši dalībvalstij, ja iespējams, būtu jāsniedz konkrētās nozares dati, kas pierāda, ka uzņēmuma hipotētiskais scenārijs, tā pieprasītais ienesīguma līmenis un tā gaidāmās naudas plūsmas ir pieņemamas.

65.

Komisija var konstatēt stimulējošās ietekmes pastāvēšanu gadījumos, ja uzņēmumam varētu būt stimuls īstenot projektu ar atbalsta palīdzību arī tad, ja atbalstāmais projekts nesasniedz parasti nepieciešamo ienesīguma līmeni. To var attaisnot, piemēram, ievērojot plašākos ieguvumus, kas neatspoguļojas paša projekta ienesīgumā. Šādos apstākļos sniegtie pierādījumi, kas pamato stimulējošās ietekmes esamību, ir īpaši svarīgi.

66.

Ja uzņēmums pielāgojas valsts standartam, kas ir augstāks nekā Savienības standarti vai pieņemts, ja Savienības standartu nav, Komisija pārbaudīs, vai atbalsta saņēmējs izjustu būtisku ietekmi pieaugošu izmaksu dēļ un nespētu segt izmaksas, kas saistītas ar valsts standartu tūlītēju īstenošanu.

67.

Attiecībā uz ieguldījumiem, kuru rezultātā uzņēmumi pārsniedz minimālos līmeņus, kuri nepieciešami atbilstīgi Savienības standartiem, Komisija var arī neatzīt stimulējošo ietekmi, īpaši ja šādi ieguldījumi atbilst minimālajiem tehniskajiem standartiem, kas pieejami tirgū.

68.

Ja atbalsts nemaina atbalsta saņēmēja rīcību, mudinot veikt papildu darbības, šādam atbalstam nav stimulējošas ietekmes, lai veicinātu atbildīgu rīcību vides jomā Savienībā vai stiprinātu Eiropas enerģijas tirgus darbību. Tāpēc atbalstu neapstiprinās gadījumos, ja izrādīsies, ka tās pašas darbības tiktu veiktas arī bez atbalsta.

69.

Atbalstu vides un enerģētikas jomā uzskata par samērīgu, ja atbalsta summa katram saņēmējam ir ierobežota līdz minimumam, kas nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto vides aizsardzības vai enerģētikas mērķi.

70.

Parasti atbalstu uzskatīs par ierobežotu līdz nepieciešamajam minimumam, ja atbalsts atbildīs neto papildu izmaksām, kas nepieciešamas mērķa sasniegšanai salīdzinājumā ar hipotētisko scenāriju gadījumā, ja atbalstu nepiešķir. Neto papildu izmaksas nosaka, aprēķinot starpību starp atbalstāmā projekta ekonomiskajiem ieguvumiem un izmaksām (tostarp ieguldījuma un darbības) un tāda alternatīva ieguldījumu projekta ekonomiskajiem ieguvumiem un izmaksām, ko uzņēmums veiktu atbalsta nesniegšanas gadījumā, tas ir, hipotētiskā scenārija gadījumā.

71.

Tomēr var būt grūti pilnībā ņemt vērā visus saimnieciskos ieguvumus, kas uzņēmumam radīsies no papildu ieguldījuma (46). Tāpēc pasākumiem, uz kuriem neattiecas individuāls novērtējums, var izmantot vienkāršotu metodi, pievēršoties papildu ieguldījuma izmaksu aprēķinam, tas ir, neņemot vērā darbības ieguvumus un izmaksas. Pasākumus, uz kuriem neattiecas individuāls novērtējums, uzskatīs par samērīgiem, ja atbalsta summa nepārsniegs atbalsta maksimālo intensitāti, tas ir, noteiktu attiecināmo izmaksu procentuālo daļu, kā norādīts 72.–76. punktā. Šī atbalsta maksimālā intensitāte ir arī maksimālais ierobežojums atbalstam, kas piešķirts paziņojamiem pasākumiem.

72.

Atbalsta vides jomā attiecināmās izmaksas ir papildu ieguldījuma izmaksas materiālos un/vai nemateriālos aktīvos, kas ir tieši saistītas ar kopējā mērķa sasniegšanu.

73.

Attiecināmās izmaksas nosaka šādi:

74.

Šo pamatnostādņu 2. pielikumā ietverts attiecīgo hipotētisko scenāriju saraksts, respektīvi, to attiecināmo izmaksu aprēķini, kas atspoguļo hipotētisko scenāriju, kuru vajadzētu izmantot līdzīgos gadījumos. Komisija var atzīt alternatīvus hipotētiskus scenārijus, ja dalībvalsts tos pienācīgi pamato.

75.

Attiecībā uz tādiem integrēto projektu atbalsta pasākumiem kā integrētie energoefektivitātes pasākumi vai biogāzes projekti var būt grūti noteikt hipotētisko scenāriju. Ja nav iespējams ticami noteikt hipotētisko scenāriju, Komisija par alternatīvu var uzskatīt projekta kopējās izmaksas, kas var nozīmēt mazāku atbalsta intensitāti, jo jāņem vērā atšķirīgs attiecināmo izmaksu aprēķins.

76.

Noteikumi, kas paredzēti 73.–75. punktā, ir piemērojami ražotņu būvniecībai energoefektīvas centralizētās siltumapgādes vai dzesēšanas projektos. Savukārt tīkla būvniecības atbalstam, līdzīgi kā energoinfrastruktūras novērtēšanai, tiks piemērota finansējuma deficīta pieeja.

77.

Lai nodrošinātu prognozējamību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus, Komisija atbalstam piemēro 1. pielikumā norādītās atbalsta maksimālās intensitātes. Minētā atbalsta intensitāte atspoguļo valsts intervences nepieciešamību, ko nosaka tirgus nepilnības būtiskums, no vienas puses, un gaidāmo konkurences un tirdzniecības izkropļojuma līmenis, no otras puses.

78.

Augstāku atbalsta intensitāti var pieļaut attiecībā uz dažiem atbalsta veidiem vai ieguldījumiem atbalstāmā apgabalā, taču atbalsta intensitāte nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 100 % no attiecināmajām izmaksām. Augstāku atbalsta intensitāti var pieļaut šādos gadījumos:

79.

Tāpēc Komisija uzskatīs atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja attiecināmās izmaksas būs aprēķinātas pareizi un būs ievērota 1. pielikumā norādītā atbalsta maksimālā intensitāte.

80.

Ja atbalstu saņēmējam piešķir konkurenci veicinošā konkursa procedūrā, pamatojoties uz skaidriem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem, atbalsta summa var sasniegt 100 % no attiecināmajām izmaksām (53). Šādai konkursa procedūrai jābūt nediskriminējošai un jānodrošina, ka tajā piedalās pietiekams uzņēmumu skaits. Turklāt ar konkursa procedūru saistītajam budžetam ir jābūt saistošam ierobežojumam tādā nozīmē, ka ne visi dalībnieki var saņemt atbalstu. Visbeidzot, atbalsts ir jāpiešķir, pamatojoties uz pretendenta iesniegto sākotnējo piedāvājumu, tādējādi nepieļaujot turpmākas pārrunas.

81.

Atbalstu var piešķirt vienlaikus saskaņā ar vairākām atbalsta shēmām vai kumulējot ar ad hoc atbalstu, ja valsts atbalsta kopsumma darbībai vai projektam nepārsniedz ierobežojumus, kas noteikti šajās pamatnostādnēs paredzētajos atbalsta maksimālajos robežlielumos. Savienības finansējums, ko centralizēti pārvalda Komisija un kas nav tiešā vai netiešā dalībvalsts kontrolē (54), nav valsts atbalsts. Ja šāds Savienības finansējums tiek apvienots ar valsts atbalstu, tad, lai noteiktu, vai ir ievērotas paziņošanas robežvērtības un atbalsta maksimālā intensitāte, ņem vērā vienīgi valsts atbalstu, ar nosacījumu, ka publiskā finansējuma kopsumma, kas piešķirta attiecībā uz vienām un tām pašām attiecināmajām izmaksām, nedrīkst pārsniegt maksimālo(-ās) finansējuma likmi(-es), kura(-as) noteikta(-as) piemērojamajos Savienības tiesību aktos.

82.

Atbalstu nekumulē ar de minimis atbalstu attiecībā uz tām pašām attiecināmajām izmaksām, ja šādas kumulācijas rezultātā atbalsta intensitāte pārsniegtu to, kāda noteikta šajās pamatnostādnēs.

83.

Lai nodrošinātu samērīgumu individuāla atbalsta gadījumā, nepietiek ar to, ka tiek ievērotas atbalsta maksimālās intensitātes, kas paredzētas šajā iedaļā un 1. pielikumā. Šīs atbalsta maksimālās intensitātes izmanto kā individuālā atbalsta maksimālo robežvērtību (55).

84.

Parasti individuāli paziņojamu atbalstu uzskatīs par ierobežotu līdz minimumam, ja atbalsta summa atbildīs atbalstāmā ieguldījuma neto papildu izmaksām salīdzinājumā ar hipotētisko scenāriju atbalsta nesniegšanas gadījumā. Visi attiecīgie ieguvumi un izmaksas jāņem vērā visā projekta periodā.

85.

Ja nevienu konkrētu alternatīvu projektu nevar uzskatīt par hipotētisko scenāriju, Komisija pārbaudīs, vai atbalsta summa pārsniedz nepieciešamo minimumu, lai padarītu atbalstāmo projektu par pietiekami ienesīgu, piemēram, vai tas palielina tā IRR, pārsniedzot parastās peļņas normas, ko attiecīgais uzņēmums piemēro citos līdzīga veida ieguldījumu projektos. Ja šis rādītājs nav pieejams, šajā nolūkā var izmantot uzņēmuma kapitāla izmaksas kopumā vai peļņas normas, ko parasti novēro attiecīgajā nozarē.

86.

Dalībvalstij būtu jāsniedz pierādījumi, ka atbalsta summa ir ierobežota līdz minimālajam apjomam. Stimulējošās ietekmes analīzē izmantotos aprēķinus var izmantot arī, lai novērtētu, vai atbalsts ir samērīgs. Dalībvalstij jāpierāda samērīgums, pamatojoties uz dokumentāciju, kas minēta 63. punktā.

87.

Attiecībā uz darbības atbalstu, kas piešķirts konkurenci veicinošā konkursa procedūrā, uzskata, ka individuālā atbalsta samērīgums ir panākts, ja ir ievēroti vispārējie nosacījumi.

88.

Lai atbalsts būtu saderīgs ar iekšējo tirgu, atbalsta pasākumu negatīvajai ietekmei, kas izpaužas kā konkurences izkropļojumi, un ietekmei uz tirdzniecību starp dalībvalstīm jābūt ierobežotai un kompensētai ar pozitīvo ietekmi, kas izpaužas kā ieguldījumi vispārējas nozīmes mērķa sasniegšanā.

89.

Komisija ir apzinājusi divus galvenos iespējamos atbalsta radītos izkropļojumus, proti, produktu tirgus izkropļojumi un atrašanās vietas ietekme. Abi šie veidi var būt par iemeslu neefektīvai sadalei, kas negatīvi ietekmē iekšējā tirgus ekonomisko efektivitāti, un sadales problēmām, kas skar saimnieciskās darbības sadalījumu starp reģioniem.

90.

Atbalsts mērķiem vides jomā pēc savas būtības sliecas atbalstīt videi nekaitīgus izstrādājumus un tehnoloģijas uz citu, vairāk piesārņojošu izstrādājumu un tehnoloģiju rēķina, un šāda ietekme principā netiks uzskatīta par nepamatotu konkurences izkropļojumu, jo tā ir nesaraujami saistīta ar atbalsta mērķi, tas ir, ekonomikas ekoloģizāciju. Novērtējot vides atbalsta iespējamo negatīvo ietekmi, Komisija ņems vērā pasākuma vispārējo ietekmi uz vidi saistībā ar tā negatīvo ietekmi uz to uzņēmumu stāvokli tirgū, kas nesaņem atbalstu, un attiecīgi uz to peļņu. Attiecīgi Komisija jo īpaši ņems vērā kropļojošo ietekmi uz konkurentiem, kas tāpat darbojas, pamatojoties uz videi nekaitīgu pieeju, arī tad, ja nesaņem atbalstu. Līdzīgi, jo mazāka ir attiecīgā pasākuma gaidāmā ietekme uz vidi, jo svarīgāk pārbaudīt tā ietekmi uz konkurentu tirgus daļām un peļņu tirgū.

91.

Viena iespējamā kaitīgā valsts atbalsta ietekme vides un enerģētikas mērķu jomā ir tāda, ka tā neļauj tirgus mehānismam sniegt efektīvus rezultātus, apbalvojot visefektīvākos un visnovatoriskākos ražotājus un izdarot spiedienu uz visneefektīvākajiem ražotājiem, lai tie uzlabotu vai pārstrukturētu savu darbību vai atstātu tirgu. Tas var radīt situāciju, kurā dažiem uzņēmumiem piešķirtā atbalsta dēļ efektīvāki vai novatoriskāki konkurenti, piemēram, konkurenti ar atšķirīgu, iespējams, pat tīrāku tehnoloģiju, kas citādi spētu ienākt un izvērsties tirgū, nespēj to paveikt. Ilgtermiņā, kavējot konkurentu ienākšanu tirgū un tirgus pamešanu, var samazināties inovācija un palēnināties produktivitātes uzlabojumi nozarē.

92.

Atbalstam var būt kropļojoša ietekme arī tad, ja tiek stiprināta vai saglabāta atbalsta saņēmēja būtiska ietekme tirgū. Pat tad, ja atbalsts tieši nenostiprina būtisku ietekmi tirgū, tas šādu efektu var radīt netieši, atturot esošos konkurentus no darbības paplašināšanas vai veicinot to aiziešanu no tirgus, vai atturot jaunu konkurentu ienākšanu tirgū.

93.

Neatkarīgi no izkropļojumiem produktu tirgos atbalsts var ietekmēt arī tirdzniecību un atrašanās vietas izvēli. Šādi izkropļojumi var rasties starp dalībvalstīm, ja uzņēmumi iesaistās pārrobežu konkurencē vai arī apsver citas vietas ieguldījumu veikšanai. Atbalsts, kura nolūks ir saglabāt saimniecisko darbību kādā reģionā vai pārcelt to no citiem iekšējā tirgus reģioniem, var neizraisīt tiešu produktu tirgu izkropļojumu, taču tas var izraisīt darbības vai ieguldījumu pārcelšanu no viena reģiona uz citu, neradot tiešu pozitīvu ietekmi uz vidi.

94.

Parasti atbalsta pasākums un konteksts, kādā to piemēro, jāanalizē, lai noteiktu apmēru, kādā to var uzskatīt par kropļojošu. Tomēr ir konkrētas situācijas, kurās negatīvā ietekme acīmredzami pārsniedz jebkādu pozitīvo ietekmi, un tas nozīmē, ka atbalstu nevar uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu.

95.

Komisija nosaka atbalsta maksimālo intensitāti, kas ir saderības pamatprasība, kuras mērķis ir nepieļaut valsts atbalsta izmantošanu projektiem, kur attiecība starp atbalsta summu un attiecināmajām izmaksām tiek uzskatīta par ļoti augstu un tādu, kurai ir īpaši liela kropļojošas ietekmes iespējamība.

96.

Tāpat par saderīgu ar iekšējo tirgu netiks uzskatīts atbalsts vides un enerģētikas mērķiem, kas tikai izraisa saimnieciskās darbības atrašanās vietas maiņu, neuzlabojot esošo vides aizsardzības līmeni dalībvalstīs.

97.

Novērtējot atbalsta pasākuma negatīvo ietekmi, Komisija galveno uzmanību pievērš izkropļojumiem, kuri rodas paredzamās ietekmes rezultātā, kas atbalstam vides un enerģētikas jomā ir uz konkurenci starp uzņēmumiem attiecīgajos produktu tirgos un uz saimnieciskās darbības atrašanās vietu. Ja valsts atbalsta pasākumi ir mērķtiecīgi vērsti uz tirgus nepilnību, ko plānots novērst, risks, ka atbalsts pārmērīgi kropļos konkurenci, ir mazāks.

98.

Ja atbalsts ir samērīgs un sedz tikai papildu ieguldījuma izmaksas, atbalsta negatīvā ietekme parasti tiek mazināta. Tomēr arī tad, ja atbalsts ir nepieciešams un samērīgs, atbalsta rezultātā var mainīties atbalsta saņēmēju rīcība, kropļojot konkurenci. Uz peļņu vērsts uzņēmums paaugstinās vides aizsardzības līmeni vairāk, nekā to paredz obligātās prasības, tikai tad, ja tas uzskatīs, ka šāda rīcība dos vismaz kaut kādu ieguvumu uzņēmumam.

99.

Lai noturētu konkurences un tirdzniecības izkropļojumus minimālā līmenī, Komisija īpašu uzmanību pievērsīs atlases procesam. Ja iespējams, atlases process būtu jāveic nediskriminējošā, pārredzamā un atklātā veidā, un no tā bez īpašas vajadzības nedrīkst izslēgt uzņēmumus, kas var konkurēt ar projektiem, kuriem ir tāds pats mērķis vides vai enerģētikas jomā. Atlases procesa rezultātā būtu jāizvēlas atbalsta saņēmēji, kas var pievērsties mērķiem vides vai enerģētikas jomā, izmantojot vismazāko atbalsta summu vai darbojoties visrentablākajā veidā.

100.

Komisija jo īpaši novērtēs atbalsta negatīvo ietekmi, apsverot šādus elementus:

101.

Dalībvalstīm jānodrošina, ka negatīvā ietekme, kā aprakstīts 3.2.6.1. iedaļā, ir ierobežota. Papildus 3.1.6.2. iedaļā norādītajiem elementiem Komisija ņems vērā un novērtēs, vai individuāla atbalsta rezultātā:

102.

Lai novērtētu atbalsta kopējo ietekmi, Komisija var ņemt vērā citu tādu enerģētikas un vides atbalsta shēmu, izņemot shēmu, par ko ir paziņots, plānoto ieviešanu, kuras tieši vai netieši dod labumu atbalsta saņēmējam.

103.

Komisija arī novērtēs, vai atbalsta rezultātā dažas teritorijas var iegūt izdevīgākus ražošanas nosacījumus, jo īpaši salīdzinoši zemāku ražošanas izmaksu dēļ atbalsta rezultātā vai augstāku ražošanas standartu dēļ, kas panākti atbalsta rezultātā. Tādējādi uzņēmumi var palikt teritorijās, kas saņem atbalstu, vai pārcelties uz tām, vai arī tirdzniecības plūsmas var novirzīties uz teritoriju, kas saņem atbalstu. Savā analīzē par paziņojamo individuālo atbalstu Komisija attiecīgi ņems vērā jebkādus pierādījumus par to, ka atbalsta saņēmējs ir apsvēris citas atrašanās vietas.

104.

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka valsts atbalstam veltītā valsts vai reģionāla līmeņa tīmekļa vietnē tiek publicēta šāda informācija: apstiprinātās atbalsta shēmas vai individuālā atbalsta piešķiršanas lēmuma un to īstenošanas noteikumu pilns teksts vai saite uz to, piešķīrējas(-u) iestādes(-žu) nosaukums(-i), individuālo atbalsta saņēmēju vārdi vai nosaukumi, katram atbalsta saņēmējam piešķirtā atbalsta veids un summa, piešķiršanas datums, uzņēmuma veids (MVU/liels uzņēmums), atbalsta saņēmēja atrašanās vietas reģions (NUTS II līmenī) un saņēmēja darbības galvenā ekonomikas nozare (NACE grupu līmenī).

105.

Attiecībā uz shēmām nodokļu atvieglojumu veidā un atbalstu, ko sniedz, samazinot līdzdalību elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem finansēšanā, informāciju par individuālā atbalsta summām var norādīt šādos diapazonos (miljonos EUR): [0,5–1]; [1–2]; [2–5]; [5–10]; [10–30]; [30 un vairāk].

106.

Šāda informācija ir jāpublicē pēc tam, kad ir pieņemts lēmums par atbalsta piešķiršanu, tā jāsaglabā vismaz 10 gadus un tai bez ierobežojumiem jābūt pieejamai plašai sabiedrībai (57). Dalībvalstīm līdz 2016. gada 1. jūlijam nebūs pienākuma sniegt šādu informāciju. No informācijas publicēšanas prasības var atbrīvot, ja individuālais atbalsts ir mazāks par EUR 500 000.

107.

Savienība noteica vērienīgus mērķus klimata pārmaiņu un enerģijas ilgtspējības jomā, jo īpaši kā daļu no savas stratēģijas “Eiropa 2020”. Ar vairākiem Savienības tiesību aktiem jau tiek atbalstīta šo mērķu sasniegšana; piemēri ir Savienības ETS, Direktīva 2009/28/EK (58) (Atjaunojamo energoresursu direktīva) un Direktīva 2009/30/EK (59) (Degvielas kvalitātes direktīva). Tomēr to īstenošana ne vienmēr nodrošina visefektīvāko tirgus darbību, un konkrētos apstākļos valsts atbalsts var būt piemērots instruments, lai sekmētu Savienības mērķu un saistīto valsts mērķu sasniegšanu.

108.

Šīs pamatnostādnes attiecas uz laikposmu līdz 2020. gadam. Tomēr tām būtu jāsagatavo pamats to mērķu sasniegšanai, kas paredzēti 2030. gada satvarā. Jo īpaši tiek sagaidīts, ka laikposmā no 2020. gada līdz 2030. gadam tradicionālie atjaunojamie energoresursi kļūs konkurētspējīgi energotīklā, un tādējādi subsīdijas un atbrīvojumi no balansēšanas pienākumiem būtu pakāpeniski jāsamazina un jāpārtrauc. Šīs pamatnostādnes atbilst minētajam mērķim un, izmantojot tirgus mehānismus, nodrošinās pāreju uz izmaksu ziņā efektīvu energoapgādi.

109.

Tirgus mehānismiem, piemēram, izsolēm un konkurenci veicinošām konkursa procedūrām, kurās var piedalīties visi ražotāji, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem un kas vienlīdzīgos apstākļos konkurē EEZ līmenī, būtu jānodrošina, ka subsīdijas tiek samazinātas līdz minimumam, lai turpmāk tās pilnībā pārtrauktu.

110.

Tomēr, ņemot vērā atjaunojamu energoresursu enerģijas tehnoloģiju attīstības dažādos līmeņus, šīs pamatnostādnes ļauj dalībvalstīm rīkot konkursus, kas vērsti uz konkrētām tehnoloģijām, ņemot vērā kādas konkrētas jaunas un inovatīvas tehnoloģijas ilgtermiņa potenciālu, vajadzību panākt diversifikāciju, energotīkla ierobežojumus un tīkla stabilitāti, kā arī sistēmas (integrācijas) izmaksas.

111.

Īpaši izņēmumi ir paredzēti noteikta izmēra iekārtām, attiecībā uz kurām nevar pieņemt, ka konkursa procedūra ir piemērota, vai iekārtām, kas ir demonstrējumu fāzē. Šādu iekārtu iekļaušana ir fakultatīva.

112.

Ņemot vērā jaudas pārpalikumu no pārtikas kultūraugiem ražotas biodegvielas tirgū, Komisija atbalstu ieguldījumiem jaunā un jau esošā jaudā biodegvielas ražošanai no pārtikas kultūraugiem uzskatīs par neattaisnotu. Tomēr ir atļauts ieguldījumu atbalsts no pārtikas kultūraugiem ražotas biodegvielas ražotņu pārveidošanai par modernas biodegvielas ražotnēm, lai segtu šādas pārveidošanas izmaksas. Pārējos gadījumos, izņemot šo specifisko gadījumu, ieguldījumu atbalstu biodegvielai var piešķirt tikai modernām biodegvielām.

113.

Sākot no šo pamatnostādņu piemērošanas datuma, ieguldījumu atbalsts no pārtikas kultūraugiem ražotas biodegvielas veicināšanai vairs nebūs atļauts, bet darbības atbalstu no pārtikas kultūraugiem ražotas biodegvielai varēs piešķirt tikai līdz 2020. gadam. Tādēļ šādu atbalstu var piešķirt vienīgi ražotnēm, kas sāka darbību pirms 2013. gada 31. decembra, līdz ražotnes pilnīgai amortizācijai, bet ne ilgāk kā līdz 2020. gadam.

114.

Turklāt gadījumā, ja atbalstu piešķir biodegvielai, uz ko attiecas piegādes vai piemaisījuma prasības (60), Komisija uzskatīs, ka atbalsts nepaaugstina vides aizsardzības līmeni un tādēļ to nevar atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja vien dalībvalsts nevar pierādīt, ka atbalsts attiecas tikai uz ilgtspējīgu biodegvielu, kas ir pārāk dārga, lai ienāktu tirgū tad, ja ir spēkā vienīgi piegādes vai piemaisījuma prasības.

115.

ES ETS un valstu CO2 nodokļi internalizē siltumnīcefekta gāzu emisijas izmaksas, tomēr tie vēl nevar pilnībā internalizēt šīs izmaksas. Tādēļ valsts atbalsts var veicināt saistītu, taču atšķirīgu Savienības mērķu sasniegšanu atjaunojamu energoresursu enerģijas jomā. Tāpēc Komisija, ja vien tai nav pierādījumu par pretējo, uzskata, ka joprojām daļēji pastāv tirgus nepilnība, ko var novērst, izmantojot atbalstu atjaunojamu energoresursu enerģijai.

116.

Lai ļautu dalībvalstīm sasniegt to mērķus saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, Komisija pieņem, ka atbalsts ir piemērots un ka atbalsta kropļojošā iedarbība ir ierobežota, ja ir ievēroti visi citi nosacījumi.

117.

Attiecībā uz atbalstu hidroelektroenerģijas ražošanai – tā ietekme var būt divējāda: no vienas puses, šādam atbalstam ir pozitīva ietekme zema siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeņa ziņā, bet, no otras puses, tam var būt arī negatīva ietekme uz ūdens sistēmām un bioloģisko daudzveidību. Tādēļ, piešķirot atbalstu hidroelektroenerģijas ražošanai, dalībvalstīm ir jāievēro Direktīva 2000/60/EK (61) un jo īpaši tās 4. panta 7. punkts, kurā paredzēti kritēriji, kam jābūt izpildītiem, lai atļautu veikt jaunus ūdenstilpju pārveidojumus.

118.

Viens no galvenajiem Savienības tiesību principiem atkritumu apsaimniekošanas jomā ir atkritumu apsaimniekošanas hierarhija, kas nosaka prioritāti veidiem, kādos atkritumi būtu jāpārstrādā (62). Valsts atbalsts enerģijai no atjaunojamiem energoresursiem, kuras ražošanai kā kurināmo izmanto atkritumus, tostarp siltuma pārpalikumus, var dot pozitīvu ieguldījumu vides aizsardzībā, ja vien netiek pārkāpts minētais princips.

119.

Atbalstu enerģijai no atjaunojamiem energoresursiem var piešķirt kā ieguldījumu vai darbības atbalstu. Ieguldījumu atbalsta shēmām un individuāli paziņotam ieguldījumu atbalstam piemēro 3.2. iedaļā paredzētos nosacījumus.

120.

Darbības atbalsta shēmām piemēros 3.2. iedaļas vispārējos noteikumus, ievērojot pielāgojumus ar šajā iedaļā paredzētajiem īpašajiem noteikumiem. Individuāli paziņotam darbības atbalstam piemēro 3.2. iedaļā paredzētos nosacījumus, vajadzības gadījumā ņemot vērā pielāgojumus, kas ar šo iedaļu veikti attiecībā uz darbības atbalsta shēmām.

121.

Komisija atbalsta shēmas atļaus maksimāli uz desmit gadu laikposmu. Šāds pasākums būtu atkārtoti jāpaziņo, ja pēc šā laikposma to vēlas turpināt. Attiecībā uz biodegvielu, kas ražota no pārtikas kultūraugiem, esošo shēmu un no jauna paziņoto shēmu darbības laiks nedrīkstētu pārsniegt 2020. gadu.

122.

Savienība noteica vispārēju Savienības mērķi atjaunojamo energoresursu īpatsvaram galīgajā enerģijas patēriņā un pārvērta šo mērķi par obligātajiem valstu mērķiem. Atjaunojamo energoresursu direktīvā ietverti sadarbības mehānismi (63), lai sekmētu pārrobežu atbalstu valstu mērķu sasniegšanā. Darbības atbalsta shēmām parasti jābūt pieejamām citām EEZ valstīm un Enerģētikas kopienas līgumslēdzējām pusēm, lai ierobežotu vispārējo kropļojošo ietekmi. Tas līdz minimumam samazina izmaksas dalībvalstīm, kuru vienīgais mērķis ir sasniegt valsts atjaunojamās enerģijas mērķi, kas paredzēts Savienības tiesību aktos. Tomēr dalībvalstīm būtu vēlams ieviest sadarbības mehānismu pirms pārrobežu atbalsta atļaušanas, jo citādi atbilstīgi Atjaunojamo energoresursu direktīvai (64) citu valstu ražošanas iekārtās saražotais netiek ieskaitīts valsts mērķī. Komisija pozitīvi vērtēs shēmas, kas ir atvērtas citām EEZ vai Enerģētikas kopienas valstīm.

123.

Atbalstam elektroenerģijai no atjaunojamiem energoresursiem parasti būtu jāveicina no atjaunojamiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas iekļaušana tirgū. Tomēr attiecībā uz konkrētiem mazu iekārtu veidiem tas var nebūt iespējami vai lietderīgi.

124.

Lai stimulētu elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem tirgus integrāciju, ir svarīgi, lai atbalsta saņēmēji saražoto elektroenerģiju tieši pārdotu tirgū un uz tiem attiektos tirgus pienākumi. Sākot no 2016. gada 1. janvāra, visām jaunām atbalsta shēmām un pasākumiem piemēro šādus kumulatīvus nosacījumus:

125.

Nosacījumus, kas paredzēti 124. punktā, nepiemēro iekārtām, kuru uzstādītā jauda ir mazāka par 500 kW, vai demonstrējumu projektiem, izņemot elektroenerģiju no vēja ģeneratoriem, kuriem piemēro uzstādītās elektroenerģijas jaudas robežvērtību, kas ir 3 MW vai ne vairāk par 3 ģenerētājvienībām.

126.

Pārejas periodā no 2015. līdz 2016. gadam atbalsts attiecībā uz vismaz 5 % no plānotajām jaunajām jaudām elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem būtu jāpiešķir konkurenci veicinošā konkursa procedūrā, pamatojoties uz skaidriem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem.

No 2017. gada 1. janvāra piemēro šādas prasības.

Atbalstu piešķir konkurenci veicinošā konkursa procedūrā (66), pamatojoties uz skaidriem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem, izņemot gadījumus, kad:

Ja šādā konkurenci veicinošā konkursa procedūrā nediskriminējošā veidā drīkst piedalīties visi ražotāji, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem, Komisija uzskatīs, ka atbalsts ir samērīgs un nekropļo konkurenci tādā mērā, kas ir pretrunā iekšējam tirgum.

Konkursa procedūra var būt vērsta uz konkrētām tehnoloģijām, ja procedūras, kurā drīkstētu piedalīties visi ražotāji, rezultāts nebūtu optimāls un procedūras pielāgojumi nevarētu novērst šo problēmu, ņemot vērā jo īpaši šādus apsvērumus:

127.

Nerīkojot konkurenci veicinošu konkursa procedūru, kā norādīts 126. punktā, atbalstu var piešķirt iekārtām, kuru uzstādītā elektroenerģijas jauda ir mazāka par 1 MW, vai demonstrējumu projektiem, izņemot elektroenerģiju no vēja ģeneratoriem, ja iekārtu uzstādītā elektroenerģijas jauda nepārsniedz 6 MW vai tajās nav vairāk par sešām ģenerētājvienībām.

128.

Ja netiek rīkota konkurenci veicinoša konkursa procedūra, piemēro 124. un 125. punktā paredzētos nosacījumus un nosacījumus attiecībā uz darbības atbalstu tādai enerģijai no atjaunojamiem energoresursiem, kas nav elektroenerģija, kā norādīts 131. punktā.

129.

Atbalstu piešķir vienīgi līdz ražotņu pilnīgai amortizācijai saskaņā ar parastajiem grāmatvedības noteikumiem, un no darbības atbalsta jāatskaita viss iepriekš saņemtais ieguldījumu atbalsts.

130.

Šie nosacījumi neskar dalībvalstu iespēju ņemt vērā teritoriālās plānošanas apsvērumus, piemēram, pieprasot saņemt būvatļaujas pirms dalības konkursa procedūrā vai pieprasot ieguldījumu lēmumus konkrētā laikposmā.

131.

Attiecībā uz tādu enerģiju no atjaunojamiem energoresursiem, kas nav elektroenerģija, darbības atbalsts tiks uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja būs izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

132.

Atšķirībā no vairuma citu atjaunojamo energoresursu biomasai ir vajadzīgi salīdzinoši nelieli ieguldījumi, bet tai ir augstākas darbības izmaksas. Augstākas darbības izmaksas var atturēt biomasas (68) ražotni no darbības pat pēc iekārtas amortizācijas, jo darbības izmaksas var būt augstākas par ieņēmumiem (tirgus cenu). No otras puses, esoša biomasas ražotne var darboties, biomasas vietā kā izejmateriālu izmantojot fosilo kurināmo, ja fosilā kurināmā kā izejmateriāla izmantošana ir ekonomiski izdevīgāka nekā biomasas izmantošana. Lai abos gadījumos saglabātu biomasas izmantošanu, Komisija var atzīt darbības atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu pat pēc ražotnes amortizācijas.

133.

Komisija uzskatīs darbības atbalstu biomasai pēc ražotnes amortizācijas par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja dalībvalsts pierāda, ka darbības izmaksas, ko sedz atbalsta saņēmējs, pēc ražotnes amortizācijas vēl arvien ir augstākas par attiecīgās enerģijas tirgus cenu, un ja ir izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

134.

Komisija uzskatīs darbības atbalstu biomasai pēc ražotnes amortizācijas par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja dalībvalsts pierādīs, ka neatkarīgi no attiecīgās enerģijas tirgus cenas fosilā kurināmā kā izejmateriāla izmantošana ir ekonomiski izdevīgāka nekā biomasas izmantošana, un ja ir izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

135.

Dalībvalstis var piešķirt atbalstu atjaunojamiem energoresursiem, izmantojot tādus tirgus mehānismus kā zaļie sertifikāti. Šādi tirgus mehānismi (69) ļauj visiem atjaunojamu energoresursu enerģijas ražotājiem netiešā veidā gūt labumu no garantēta pieprasījuma pēc viņu enerģijas par cenām, kas augstākas par parastas enerģijas tirgus cenām. Šādu zaļo sertifikātu cena iepriekš nav noteikta, bet tā ir atkarīga no tirgus piedāvājuma un pieprasījuma.

136.

Komisija uzskatīs 135. punktā minēto atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja dalībvalstis varēs sniegt pietiekamus pierādījumus, ka šāds atbalsts i) ir būtisks, lai nodrošinātu attiecīgo atjaunojamo energoresursu dzīvotspēju; ii) attiecībā uz shēmu kopumā nerada pārmērīgi lielu kompensāciju laika gaitā un starp tehnoloģijām vai pārmērīgi lielu kompensāciju attiecībā uz atsevišķām mazāk izplatītām tehnoloģijām, ciktāl ir ieviesti atšķirīgi sertifikātu līmeņi uz vienu ražošanas vienību; un iii) neattur atjaunojamu energoresursu enerģijas ražotājus no savas konkurētspējas palielināšanas.

137.

Komisija jo īpaši uzskata, ka, izmantojot zaļos sertifikātus, nevar piemērot atšķirīgus atbalsta līmeņus, ja vien dalībvalsts nepierāda, ka ir nepieciešama diferenciācija, balstoties uz pamatojumiem, kas izklāstīti 126. punktā. Ja tas ir tehniski iespējams, piemēro 124. un 125. punktā paredzētos nosacījumus. No darbības atbalsta jāatskaita viss iepriekš saņemtais ieguldījumu atbalsts.

138.

Savienība noteica mērķi līdz 2020. gadam veikt Savienības primārās enerģijas patēriņa ietaupījumus 20 % apjomā. Jo īpaši Savienība pieņēma Energoefektivitātes direktīvu, kurā noteikts vienots regulējums energoefektivitātes veicināšanai Savienībā, ievērojot vispārējo uzdevumu sasniegt Savienības 2020. gada pamatmērķi energoefektivitātes jomā un sagatavot pamatu turpmākiem energoefektivitātes uzlabojumiem pēc 2020. gada.

139.

Lai nodrošinātu, ka atbalsts sekmē augstāku vides aizsardzības līmeni, atbalsts centralizētajai siltumapgādei, centralizētajai dzesēšanai, kā arī siltuma un elektroenerģijas koģenerācijai (turpmāk “koģenerācija”) tiks uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu tikai tad, ja tas piešķirts ieguldījumiem, tostarp uzlabojumiem, augstas efektivitātes koģenerācijai un energoefektīvai centralizētajai siltumapgādei un centralizētajai dzesēšanai. Pasākumos, ko līdzfinansē Eiropas strukturālie un investīciju fondi, dalībvalstis var pamatoties uz attiecīgajās darba programmās paustajiem apsvērumiem.

140.

Valsts atbalsts koģenerācijai un centralizētās siltumapgādes iekārtām, kurās kā kurināmo izmanto atkritumus, tostarp siltuma pārpalikumus, var dot pozitīvu ieguldījumu vides aizsardzībā ar nosacījumu, ka netiek pārkāpts atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas princips (minēts 118. punktā).

141.

Lai pierādītu atbalsta devumu vides aizsardzības līmeņa paaugstināšanā, dalībvalstis var izmantot, cik vien tas iespējams – skaitliski izmērāmā izteiksmē, daudzus rādītājus, jo īpaši ietaupītās enerģijas daudzumu, pamatojoties uz labāku, zemāka patēriņa energoefektivitāti un augstāku enerģijas ražīgumu vai efektivitātes ieguvumiem no samazināta enerģijas patēriņa un samazinātas kurināmā izmantošanas.

142.

Energoefektivitātes pasākumi ir vērsti uz negatīvu ārējo ietekmi, kā minēts 35. punktā, radot individuālus stimulus sasniegt vides mērķus energoefektivitātes un siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas jomā. Papildus vispārējām tirgus nepilnībām, kas norādītas 3.2. iedaļā, viens no tādu tirgus nepilnību piemēriem, kas var rasties energoefektivitātes pasākumu jomā, ir energoefektivitātes pasākumi ēkās. Veicot ēku renovācijas darbus, labumu no energoefektivitātes pasākumiem parasti gūst nevis ēkas īpašnieks, kas parasti sedz renovācijas izmaksas, bet īrnieks. Tāpēc Komisija uzskata, ka var būt nepieciešams valsts atbalsts, kas veicina ieguldījumus energoefektivitātē, lai sasniegtu Energoefektivitātes direktīvas mērķus.

143.

EED dalībvalstīm uzliek pienākumu sasniegt noteiktus mērķus, tostarp ēku energoefektīvas renovācijas un galīgā enerģijas patēriņa jomā. Taču EED nav noteikti energoefektivitātes mērķi uzņēmumiem, un šajā ziņā tā neizslēdz iespēju, ka atbalstam energoefektivitātes jomā var būt stimulējoša ietekme.

144.

Atbalsta stimulējošo ietekmi novērtēs, pamatojoties uz šo pamatnostādņu 3.2.4. iedaļā paredzētajiem nosacījumiem.

145.

Valsts atbalstu var uzskatīt par piemērotu instrumentu energoefektivitātes finansēšanai neatkarīgi no veida, kādā to piešķir.

146.

Attiecībā uz energoefektivitātes pasākumiem atmaksājamu avansu var uzskatīt par piemērotu valsts atbalsta instrumentu, īpaši ja ienākumi no energoefektivitātes pasākuma ir neskaidri.

147.

Novērtējot valsts atbalstu, ko īpaši piešķir ēku energoefektīvai renovācijai, dalībvalsts izveidotu finanšu instrumentu renovācijas darbu finansēšanai var uzskatīt par piemērotu instrumentu valsts atbalsta piešķiršanai.

148.

Attiecināmās izmaksas nosaka kā papildu ieguldījumu izmaksas atbilstīgi 73. punktam. Attiecībā uz energoefektivitātes pasākumiem, jo īpaši integrēto projektu jomā, var būt grūti noteikt hipotētisko scenāriju. Attiecībā uz šādiem projektiem Komisija var apsvērt alternatīvu variantu attiecināmo izmaksu noteikšanai, kā norādīts 75. punktā.

149.

Piemēro 1. pielikumā norādītās atbalsta intensitātes.

150.

Komisija uzskatīs darbības atbalstu energoefektivitātes jomā par samērīgu tikai tad, ja ir izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

151.

Darbības atbalstu augstas energoefektivitātes koģenerācijas ražotnēm var piešķirt, pamatojoties uz nosacījumiem, ko piemēro darbības atbalstam elektroenerģijai no atjaunojamiem energoresursiem, kā paredzēts 3.3.2.1. iedaļā, un to var piešķirt tikai:

152.

Eiropas 2020. gada pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” mērķis ir ilgtspējīga izaugsme, apzinot un radot jaunas uzņēmējdarbības iespējas, cita starpā ieviešot jaunus un novatoriskus ražošanas veidus, uzņēmējdarbības modeļus un ražojumu dizainus. Tajā izklāstīts, kā šādu izaugsmi var panākt, neietekmējot resursu izmantošanu un tās vispārējo ietekmi uz vidi.

153.

Tirgus nepilnības, kas aprakstītas 35. punktā, īpaši attiecas uz resursu efektīvu izmantošanu. Turklāt citas politikas un pasākumi, piemēram, aplikšana ar nodokļiem vai regulējums, tirgus nepilnības šajā jomā bieži vien nenovērš. Šādos gadījumos var būt nepieciešams valsts atbalsts.

154.

Attiecībā uz individuāliem pasākumiem dalībvalstīm jāpierāda skaitliski izmērāmi ieguvumi šajā politikas jomā, jo īpaši ietaupīto resursu apjoms vai ieguvumi saistībā ar resursu efektīvu izmantošanu.

155.

Ņemot vērā ciešo saikni ar jauniem inovatīvas ražošanas veidiem, Komisija atgādina, ka pasākumiem resursu efektīvas izmantošanas veicināšanai, ja ir izpildīti attiecīgie kritēriji, var piešķirt papildu ekoinovācijas atbalstu, kā minēts 78. punktā.

156.

Atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas principam, kas minēts 118. punktā, Savienības Septītajā vides rīcības programmā kā viena no galvenajām prioritātēm ir noteikta atkritumu rašanās novēršana, atkārtota izmantošana un pārstrāde. Dalībvalstīm ir jāizstrādā atkritumu apsaimniekošanas plāni (71), turklāt tām būtu jāievēro šī hierarhija un jāizstrādā tādi valsts atbalsta pasākumi, kas ir saskaņoti ar minēto plānu īstenošanu. Vēl viens svarīgs aspekts Savienības tiesību aktos vides jomā ir princips “piesārņotājs maksā”, kas aprakstīts 44. punktā.

157.

Valsts atbalsts atkritumu apsaimniekošanai un jo īpaši darbībām, kas vērstas uz atkritumu rašanās novēršanu, atkārtotu izmantošanu un pārstrādi, var sniegt pozitīvu ieguldījumu vides aizsardzībā, ja netiek pārkāpti iepriekšējā punktā minētie principi. Tas attiecas uz ūdens vai derīgo izrakteņu atkārtotu izmantošanu vai pārstrādi, kas citādi paliktu neizmantoti kā atkritumi. Jo īpaši, ņemot vērā principu “piesārņotājs maksā”, uzņēmumus, kas rada atkritumus, nedrīkstētu atbrīvot no to pārstrādes izmaksām. Turklāt nebūtu pieļaujama negatīva ietekme uz otrreizējo izejvielu tirgus normālu darbību.

158.

Komisija uzskatīs, ka atbalsts atkritumu apsaimniekošanas jomā kalpo vispārējas nozīmes mērķim saskaņā ar iepriekšminētajiem atkritumu apsaimniekošanas principiem, ja ir ievēroti šādi kumulatīvi nosacījumi:

159.

Atbalsts, kas atšķirībā no 158. punkta a) apakšpunktā norādītā ir paredzēts atbalsta saņēmēja paša atkritumu apsaimniekošanai, tiks novērtēts, pamatojoties uz 3.2. iedaļas vispārējiem kritērijiem, ko piemēro atbalstam uzņēmumiem, kuri piemēro augstākus standartus nekā Savienības standarti vai uzlabo vides aizsardzību Savienības standartu neesamības gadījumā saskaņā ar 25. punkta (c) apakšpunktu.

160.

Kā atzīts Direktīvā 2009/31/EK (73) (CCS direktīva) un Komisijas paziņojumā par Eiropas turpmāko rīcību oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas jomā (74), CCS ir tehnoloģija, kas var sekmēt klimata pārmaiņu mazināšanu. Pārejā uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, CCS tehnoloģija var saskaņot fosilā kurināmā pieprasījumu ar nepieciešamību samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Dažās rūpniecības nozarēs CCS pašlaik var būt vienīgā tehnoloģiskā iespēja, kas var samazināt ar procesu saistītās emisijas tādā apjomā, kāds nepieciešams ilgtermiņā. Ņemot vērā, ka uztveršanas, transportēšanas un uzglabāšanas izmaksas ir nozīmīgs šķērslis CCS ieviešanai, valsts atbalsts var sekmēt šīs tehnoloģijas attīstību.

161.

Lai sekmētu ilgtermiņa dekarbonizācijas mērķus, Komisija uzskata, ka atbalsts CCS sekmē vides aizsardzības vispārējo mērķi.

162.

Savienība ir sākusi vairākas iniciatīvas negatīvas ārējās ietekmes novēršanai. Jo īpaši Savienības ETS nodrošina siltumnīcefekta gāzu emisijas izmaksu internalizāciju, kas tomēr vēl nevar nodrošināt Savienības ilgtermiņa mērķu sasniegšanu dekarbonizācijas jomā. Tāpēc Komisija pieņem, ka atbalsts CCS novērš atlikušo tirgus nepilnību, ja vien tai nav pierādījumu, ka šāda atlikusī tirgus nepilnība vairs nepastāv.

163.

Neskarot Savienības noteikumus minētajā jomā, Komisija pieņem, ka atbalsts ir piemērots, ja ir izpildīti visi pārējie noteikumi. Ir atļauts gan darbības, gan ieguldījumu atbalsts.

164.

Atbalstu var sniegt, lai atbalstītu fosilā kurināmā vai biomasas spēkstacijas (tostarp spēkstacijas, ko darbina gan ar fosilo kurināmo, gan ar biomasu), vai citas rūpnieciskas iekārtas, kas aprīkotas ar CO2 uztveršanas, transportēšanas un uzglabāšanas iekārtām, vai atsevišķus CCS ķēdes elementus. Tomēr atbalsts CCS projektu atbalstīšanai neietver atbalstu CO2 emitējošām iekārtām (rūpnieciskām iekārtām vai spēkstacijām) kā tādām, bet tikai atbalstu to izmaksu segšanai, kas rodas CCS projekta rezultātā.

165.

Atbalsts attiecas tikai uz papildu izmaksām emitētā CO2 uztveršanai, transportēšanai un uzglabāšanai. Principā tiek pieņemts, ka hipotētiskais scenārijs būtu situācija, kurā projekts netiek īstenots, jo CCS ir līdzvērtīga papildu infrastruktūrai, kas nav nepieciešama iekārtas darbībai. Ņemot vērā šo hipotētisko scenāriju, attiecināmās izmaksas definē kā finansējuma deficītu. Vērā ņem visus ieņēmumus, tostarp, piemēram, izmaksu ietaupījumus no ETS atļauju nepieciešamības samazinājuma, NER300 finansējumu un EEPEA finansējumu (75).

166.

Komisija novērtē atbalsta kropļojošo ietekmi, pamatojoties uz 3.2.6. iedaļā noteiktajiem kritērijiem un ņemot vērā, vai ir ieviesti zināšanu apmaiņas pasākumi, vai infrastruktūra ir pieejama trešām personām un vai atbalsts atsevišķiem CCS ķēdes elementiem pozitīvi ietekmē citas fosilā kurināmā iekārtas, kas ir atbalsta saņēmēja īpašumā.

167.

Vides nodokļus piemēro, lai palielinātu izmaksas par videi kaitīgu rīcību, tādējādi atturot no šādas rīcības un paaugstinot vides aizsardzības līmeni. Parasti vides nodokļiem būtu jāatspoguļo vispārējās izmaksas, kas rodas sabiedrībai, un attiecīgi nodokļa summai, ko maksā par emisijas vienību, visiem emisijas radošiem uzņēmumiem vajadzētu būt vienādai. Kaut gan vides nodokļu samazinājumi vai atbrīvojumi no tiem var negatīvi ietekmēt šo nodokļu mērķi (76), šāda pieeja var tomēr būt nepieciešama, ja atbalsta saņēmējiem pretējā gadījumā būtu tādi nelabvēlīgāki konkurences apstākļi, kuru dēļ vispār nebūtu iespējams ieviest vides nodokli.

168.

Labvēlīgāka nodokļu režīma noteikšana dažiem uzņēmumiem var pavērt iespēju noteikt augstāku vides nodokļu kopējo līmeni. Attiecīgi vides nodokļu samazinājumi vai atbrīvojums no tiem (77), tostarp nodokļu atmaksa, var vismaz netieši sekmēt augstāku vides aizsardzības līmeni. Tomēr nedrīkstētu graut vispārējo vides nodokļa mērķi, proti, atturēšanu no videi kaitīgas rīcības. Nodokļu samazinājumiem jābūt nepieciešamiem un pamatotiem ar objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem, un attiecīgajiem uzņēmumiem būtu jāsniedz ieguldījums vides aizsardzības uzlabošanā. To var panākt, piešķirot kompensācijas nodokļu atmaksas veidā – neatbrīvojot uzņēmumus no nodokļa kā tāda, taču piešķirot fiksētu ikgadēju kompensāciju par maksājamo nodokļu summas paredzamo pieaugumu.

169.

Komisija atļaus atbalsta shēmas uz ilgākais 10 gadu laikposmu, pēc kura beigām dalībvalsts varēs atkārtoti paziņot pasākumu, ja tā būs atkārtoti novērtējusi attiecīgo atbalsta pasākumu piemērotību.

170.

Komisija uzskatīs, ka nodokļu samazinājumi neapdraud vispārējo noteikto mērķi un vismaz netieši sekmē vides aizsardzības līmeņa uzlabošanu, ja dalībvalsts pierādīs, ka i) nodokļu samazinājumi ir vērsti uz uzņēmumiem, ko visvairāk skar lielāki nodokļi, un ka ii) vispārēji ir piemērojama augstāka nodokļa likme nekā gadījumā, ja atbrīvojums netiktu piešķirts.

171.

Šajā nolūkā Komisija izvērtēs dalībvalstu sniegto informāciju. Šajā informācijā jāietver, no vienas puses, atbalsta saņēmēju attiecīgā(-ās) nozare(-es) vai kategorijas, uz kurām attiecas nodokļa samazinājums vai atbrīvojums no tā, un, no otras puses, galveno atbalsta saņēmēju situācija attiecīgajā nozarē un tas, kādu ieguldījumu nodokļu politika varētu dot vides aizsardzībā. Nozares, kas atbrīvotas no nodokļa, ir atbilstīgi jāraksturo, un ir jāiesniedz saraksts ar lielākajiem atbalsta saņēmējiem katrā nozarē (ņemot vērā jo īpaši apgrozījumu, tirgus daļas un nodokļu bāzes apmēru).

172.

Ja vides nodokļi ir saskaņoti, Komisija var piemērot vienkāršotu pieeju, lai novērtētu atbalsta nepieciešamību un samērīgumu. Ņemot vērā Direktīvu 2003/96/EK (78) (Enerģijas nodokļu direktīva) Komisija var piemērot vienkāršotu pieeju nodokļu samazinājumiem, ar kuriem tiek ievērots Savienības minimālais nodokļu līmenis. Attiecībā uz visiem pārējiem vides nodokļiem ir nepieciešams padziļināts novērtējums par atbalsta nepieciešamību un samērīgumu.

173.

Komisija uzskatīs atbalstu nodokļu samazinājumu veidā par nepieciešamu un samērīgu, ja i) atbalsta saņēmēji maksā nodokļus vismaz Savienības minimālajā līmenī, kas noteikts attiecīgajā piemērojamajā direktīvā, ii) saņēmēju atlase ir balstīta uz objektīviem un pārredzamiem kritērijiem un iii) atbalsta piešķiršana notiek principā tādā pašā veidā visiem konkurentiem tajā pašā nozarē, ja tie atrodas līdzīgā faktiskajā situācijā.

174.

Dalībvalstis var piešķirt atbalstu nodokļa likmes samazinājuma veidā vai fiksētas ikgadējas kompensācijas veidā (nodokļu atmaksa), vai kombinējot abus minētos veidus. Nodokļu atmaksas pieejas izmantošanas priekšrocība ir tāda, ka uzņēmumus joprojām ietekmē vides nodokļa radītais cenu signāls. Nodokļu atmaksas apmērs būtu jāaprēķina, pamatojoties uz vēsturiskajiem datiem, t. i., ražošanas līmeni, patēriņu vai piesārņojumu, kas uzņēmumam bija attiecīgajā bāzes gadā. Nodokļu atmaksas līmenis nedrīkst pārsniegt Savienības minimālo nodokļu apmēru bāzes gadā.

175.

Ja atbalsta saņēmēji maksā mazāku nodokli nekā ar attiecīgo piemērojamo direktīvu noteiktais Savienības minimālais nodokļu līmenis, atbalstu novērtēs, pamatojoties uz nesaskaņoto vides nodokļu nosacījumiem, kas sniegti 176.–178. punktā.

176.

Attiecībā uz visiem pārējiem nesaskaņotiem vides nodokļiem un gadījumiem, kad saskaņotie nodokļi ir zemāki par Enerģijas nodokļu direktīvā noteiktajiem Savienības minimālajiem līmeņiem (skatīt 172. punktu), kā arī lai pierādītu atbalsta nepieciešamību un samērīgumu, dalībvalstij ir skaidri jādefinē nodokļu samazinājumu darbības joma. Šajā nolūkā dalībvalstij būtu jāsniedz 171. punktā norādītā informācija. Dalībvalstis var nolemt piešķirt saņēmējiem atbalstu nodokļu atmaksas veidā (kā minēts 174. punktā). Šādas pieejas izmantošanā atbalsta saņēmējus joprojām ietekmē cenu signāls, ko paredzēts radīt ar vides nodokli, bet tajā pašā laikā tiek ierobežots maksājamās nodokļu summas paredzamais pieaugums.

177.

Komisija uzskatīs atbalstu par nepieciešamu, ja būs izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

178.

Komisija uzskatīs atbalstu par samērīgu, ja būs izpildīts viens no šādiem nosacījumiem:

179.

Ja ar oglekļa nodokli apliek energoproduktus, ko izmanto elektroenerģijas ražošanā, elektroenerģijas piegādātājam ir pienākums maksāt nodokli. Šādu oglekļa nodokli var uzlikt tādā veidā, kas atbalsta ETS kvotu cenas un ir tieši piesaistīts tām. Tomēr elektroenerģijas cena palielinās, ja minētās izmaksas novirza uz elektroenerģijas lietotāju. Tādā gadījumā oglekļa nodokļa ietekme ir līdzīga tai ietekmei, kas rodas, ja ETS kvotu izmaksas tiek novirzītas un iekļautas elektroenerģijas cenā (emisijas netiešās izmaksas).

180.

Tādēļ gadījumā, ja 179. punktā minēto nodokli uzliek tādā veidā, ka tas ir tieši piesaistīts ES ETS kvotu cenām, un tā mērķis ir palielināt kvotu cenas, var apsvērt kompensāciju par šādām augstākām netiešajām izmaksām. Komisija uzskatīs pasākumu par saderīgu ar iekšējo tirgu tikai tad, ja ir izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

181.

Finansējums enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem atbalstam, izmantojot maksas, kā tāds nav vērsts uz negatīvu ārējo ietekmi un attiecīgi tieši neietekmē vidi. Tādēļ šādas maksas pamatā atšķiras no netiešajiem nodokļiem, ko uzliek elektroenerģijai un kas norādīti 167. punktā, pat ja to rezultātā arī var pieaugt elektroenerģijas cenas. Elektroenerģijas izmaksu palielinājums var būt tiešs, ja nosaka īpašu maksu, ko iekasē no elektroenerģijas lietotājiem papildus elektroenerģijas cenai, vai netiešs tādu papildu maksu veidā, ko sedz elektroenerģijas piegādātāji, pamatojoties uz saistībām pirkt atjaunojamu energoresursu enerģiju, un ko viņi pēc tam novirza uz saviem klientiem – elektroenerģijas lietotājiem. Raksturīgs piemērs būtu elektroenerģijas piegādātāju pienākums iepirkt konkrētu atjaunojamu energoresursu enerģijas procentuālo daudzumu, izmantojot zaļos sertifikātus, par kuriem piegādātājs nesaņem kompensāciju.

182.

Principā, ja izmaksas, kas rodas saistībā ar finansējumu atjaunojamu energoresursu enerģijas atbalstam, sedz enerģijas lietotāji, tad šīs izmaksas būtu jāsedz tādā veidā, kas nerada diskrimināciju enerģijas lietotāju vidū. Tomēr var būt nepieciešami daži šo izmaksu mērķtiecīgi samazinājumi, lai nodrošinātu pietiekamu finansējuma bāzi enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem atbalstam un tādējādi palīdzētu sasniegt ES līmenī noteiktos mērķus atjaunojamu energoresursu enerģijas jomā (82). No vienas puses, lai novērstu to, ka uzņēmumiem, kurus jo īpaši ietekmē atjaunojamu energoresursu enerģijas finansēšanas izmaksas, tiek radīti īpaši nelabvēlīgi konkurences apstākļi, dalībvalstis var vēlēties piešķirt daļēju kompensāciju par šīm papildu izmaksām. Bez šādas kompensācijas atjaunojamu energoresursu enerģijas finansēšana var nebūt ilgtspējīga un var mazināties sabiedrības atbalsts vērienīgu pasākumu ieviešanai nolūkā veicināt atjaunojamu energoresursu enerģiju. No otras puses, ja šāda kompensācija ir pārāk liela vai tiek piešķirta pārāk daudziem elektroenerģijas lietotājiem, var būt apdraudēts vispārējais finansējums atjaunojamu energoresursu enerģijas atbalstam un tāpat var būt traucēts sabiedrības atbalsts atjaunojamu energoresursu enerģijas veicināšanai, kā arī konkurences un tirdzniecības kropļojumi var būt īpaši lieli.

183.

Lai novērtētu valsts atbalstu, ar ko kompensē līdzdalību enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem finansēšanā, Komisija piemēros tikai šajā iedaļā un 3.2.7. iedaļā paredzētos nosacījumus.

184.

Lai nodrošinātu, ka atbalsts kalpo tam, lai sekmētu finansējumu enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem atbalstam, dalībvalstīm būs jāpierāda, ka papildu izmaksas, kas atspoguļotas augstākajās elektroenerģijas cenās, kuras sedz atbalsta saņēmēji, izriet tikai no enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem atbalsta. Papildu izmaksas nevar pārsniegt finansējumu enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem atbalstam (83).

185.

Atbalsts būtu jāattiecina tikai uz nozarēm, kuru konkurētspēja ir apdraudēta to izmaksu dēļ, kas rodas finansējuma enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem atbalstam rezultātā, ņemot vērā to elektroietilpību un starptautisko tirdzniecību. Attiecīgi atbalstu var piešķirt vienīgi tad, ja uzņēmums darbojas kādā no nozarēm, kas norādītas 3. pielikumā (84). Šis saraksts ir paredzēts vienīgi tam, lai noteiktu šā konkrētā kompensācijas veida atbilstību.

186.

Turklāt, lai ņemtu vērā faktu, ka konkrētās nozarēs var būt dažāda elektroietilpība, dalībvalsts var iekļaut uzņēmumu valsts shēmā, saskaņā ar kuru piešķir to izmaksu samazinājumus, kas rodas atjaunojamās enerģijas atbalsta rezultātā, ja uzņēmuma elektroietilpība ir vismaz 20 % (85) un tas darbojas nozarē, kurā tirdzniecības intensitāte ir vismaz 4 % Savienības līmenī, pat tad, ja šī nozare nav iekļauta nozaru sarakstā 3. pielikumā (86). Aprēķinot uzņēmuma elektroietilpību, jāizmanto nozares elektroenerģijas patēriņa efektivitātes standarta rādītāji, ja tādi ir pieejami.

187.

Atbalstāmajā nozarē dalībvalstīm jānodrošina, ka atbalsta saņēmēju atlase ir balstīta uz objektīviem, nediskriminējošiem un pārredzamiem kritērijiem un atbalsta piešķiršana notiek principā tādā pašā veidā visiem konkurentiem tajā pašā nozarē, ja tie atrodas līdzīgā faktiskā situācijā.

188.

Komisija uzskatīs atbalstu par samērīgu, ja atbalsta saņēmēji vismaz attiecībā uz 15 % no maksājamajām papildu izmaksām nesaņem samazinājumu.

189.

Tomēr, ņemot vērā atjaunojamās enerģijas papildmaksu ievērojamo pieaugumu pēdējos gados, pašu ieguldījums 15 % apmērā no pilnas atjaunojamās enerģijas papildmaksas varētu pārsniegt to summu, ko var segt uzņēmumi, kurus īpaši skar šis slogs. Tādēļ nepieciešamības gadījumā dalībvalstīm ir iespēja to izmaksu summu, ko rada atbalsta atjaunojamu energoresursu enerģijai finansēšana un kas jāmaksā uzņēmuma līmenī, samazināt līdz 4 % no attiecīgā uzņēmuma bruto pievienotās vērtības (87). Uzņēmumiem, kuru elektroietilpība ir vismaz 20 %, dalībvalstis var ierobežot kopējo maksājamo summu līdz 0,5 % no attiecīgā uzņēmuma bruto pievienotās vērtības.

190.

Ja dalībvalstis nolemj pieņemt ierobežojumus attiecīgi 4 % un 0,5 % apmērā no bruto pievienotās vērtības, šie ierobežojumi ir jāpiemēro visiem attiecināmajiem uzņēmumiem.

191.

Dalībvalstis var veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka bruto pievienotās vērtības dati, ko izmanto šajā iedaļā paredzētajā nolūkā, ietver visas attiecīgās darbaspēka izmaksas.

192.

Dalībvalstis var piešķirt atbalstu maksas samazinājuma veidā vai fiksētas ikgadējas kompensācijas (nodokļu atmaksas) veidā, vai kombinējot abus minētos veidus (88). Ja atbalstu piešķir maksas samazinājuma veidā, ir jāievieš ex post uzraudzības mehānisms, lai nodrošinātu, ka jebkāda atbalsta pārmaksa tiks atmaksāta līdz nākamā gada 1. jūlijam. Ja atbalstu piešķir fiksētas ikgadējas kompensācijas veidā, tā ir jāaprēķina, pamatojoties uz vēsturiskiem datiem, t. i., uz datiem par patērēto elektroenerģiju un bruto pievienoto vērtību attiecīgajā bāzes gadā. Kompensācijas summa nedrīkst pārsniegt atbalsta summu, ko uzņēmums būtu saņēmis bāzes gadā, ja tiktu piemēroti šajā iedaļā paredzētie parametri.

193.

Dalībvalstīm ir jāpiemēro 3.7.2. iedaļā paredzētie atbilstības un samērīguma kritēriji vēlākais no 2019. gada 1. janvāra. Atbalsts, kas piešķirts attiecībā uz laikposmu pirms minētā datuma, tiks uzskatīts par saderīgu, ja tas atbildīs tiem pašiem kritērijiem.

194.

Turklāt Komisija uzskata, ka atbalsts, kas attiecībā uz laikposmu līdz 2019. gadam piešķirts nolūkā samazināt slogu saistībā ar finansējumu elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem atbalstam, var tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja tas atbilst pielāgošanās plānam.

195.

Lai novērstu atbalsta atsevišķiem uzņēmumiem strauju pārtraukšanu, šādā pielāgošanās plānā iekļauj pakāpeniskus pielāgojumus atbalsta apmēram, kas izriet no 3.7.2. iedaļā paredzēto atbilstības un samērīguma kritēriju piemērošanas.

196.

Ja atbalsts ir piešķirts attiecībā uz laikposmu pirms šo pamatnostādņu piemērošanas dienas, plānā ir jāparedz kritēriju pakāpeniska piemērošana šajā laikposmā.

197.

Ja atbalsts, kas, samazinot slogu saistībā ar finansējumu elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem atbalstam vai atbrīvojot no tā, pirms šo pamatnostādņu piemērošanas dienas ir piešķirts uzņēmumiem, kuri nav atbilstīgi saskaņā ar 3.7.2. iedaļu, šādu atbalstu var atzīt par saderīgu, ja pielāgošanās plānā paredzēts minimālais pašu ieguldījums 20 % apmērā no papildmaksas bez samazinājuma; šis pašu ieguldījums ir pakāpeniski jāievieš vēlākais līdz 2019. gada 1. janvārim.

198.

Pielāgošanās plānā ir jāņem vērā visi attiecīgie ekonomikas faktori, kas saistīti ar atjaunojamu energoresursu politiku.

199.

Pielāgošanās plānu apstiprina Komisija.

200.

Pielāgošanās plāns ir jāpaziņo Komisijai vēlākais 12 mēnešus pēc šo pamatnostādņu piemērošanas sākuma dienas.

201.

Moderna energoinfrastruktūra ir ļoti svarīga integrētam enerģijas tirgum – kas ir energoapgādes drošības Savienībā galvenais nosacījums – un lai ļautu Savienībai sasniegt tās plašākos mērķus klimata un enerģētikas jomā. Komisija ir aplēsusi kopējās ieguldījumu vajadzības Eiropas nozīmes enerģētikas infrastruktūrās līdz 2020. gadam aptuveni EUR 200 miljardu apmērā (89). Šā novērtējuma pamatā bija vērtējums par nepieciešamo infrastruktūru, lai ļautu Savienībai sasniegt vērienīgos politikas mērķus: pabeigt iekšējā enerģijas tirgus izveidi, nodrošināt enerģijas piegādes drošību un integrēt atjaunojamos energoresursus. Ja tirgus dalībnieki nevar nodrošināt nepieciešamo infrastruktūru, var būt nepieciešams valsts atbalsts, lai pārvarētu tirgus nepilnības un nodrošinātu, ka ir sasniegtas Savienības būtiskās vajadzības attiecībā uz infrastruktūru. Tas jo īpaši attiecas uz tiem infrastruktūras projektiem, kam ir pārrobežu ietekme vai kas sekmē reģionālo kohēziju. Atbalstam energoinfrastruktūrai, tostarp tās modernizācijai un uzlabošanai, principā būtu jāpiešķir ieguldījumu atbalsta veidā.

202.

Energoinfrastruktūra ir priekšnosacījums enerģētikas tirgus darbībai. Tādējādi atbalsts energoinfrastruktūrai stiprina iekšējo enerģētikas tirgu. Tas uzlabo sistēmas stabilitāti, ražošanas pietiekamību, dažādu energoresursu integrāciju un energoapgādi nepietiekami attīstītajos tīklos. Tāpēc Komisija uzskata, ka atbalsts energoinfrastruktūrai ir labvēlīgs iekšējam tirgum un tādējādi sniedz ieguldījumu vispārējas nozīmes mērķa sasniegšanā.

203.

Ieguldījumiem energoinfrastruktūrā bieži ir raksturīgas tirgus nepilnības. Tirgus nepilnība, kas var rasties energoinfrastruktūras jomā, ir saistīta ar koordinācijas problēmām. Atšķirīgas ieguldītāju intereses, neskaidrība par sadarbības iznākumu un tīkla ietekme var aizkavēt projekta attīstību vai tā efektīvu plānošanu. Tajā pašā laikā energoinfrastruktūra var radīt būtisku pozitīvu ārējo ietekmi, tādējādi infrastruktūras izmaksas un ieguvumi var rasties asimetriski starp dažādiem tirgus dalībniekiem un dalībvalstīm.

204.

Lai risinātu 203. punktā minētās tirgus nepilnības, uz energoinfrastruktūru parasti attiecas noteikumi par tarifiem un piekļuvi, kā arī nodalīšanas prasības saskaņā ar tiesību aktiem iekšējā enerģētikas tirgus jomā (90).

205.

Finansējuma ziņā valsts atbalsta piešķiršana ir veids, kā novērst tirgus nepilnību, neizmantojot obligātus lietotāja tarifus. Tādēļ, lai pierādītu, ka ir nepieciešams valsts atbalsts energoinfrastruktūras jomā, piemēro 206. un 207. punktā aprakstītos principus.

206.

Komisija uzskata, ka attiecībā uz kopīgu interešu projektiem, kā definēts Regulā (ES) Nr. 347/2013 (91), viedtīkliem un ieguldījumiem infrastruktūrā atbalstāmajos apgabalos, tirgus nepilnības pozitīvas ārējās ietekmes un koordinācijas problēmu ziņā ir tādas, ka finansējums, izmantojot tarifu, var būt nepietiekams, tāpēc var piešķirt valsts atbalstu.

207.

Par energoinfrastruktūras projektiem, uz kuriem attiecas 206. punkts un daļēji vai pilnīgi neattiecas iekšējā enerģētikas tirgus tiesību akti, kā arī par projektiem, uz ko neattiecas 206. punkts, Komisija katrā atsevišķā gadījumā veiks novērtējumu par valsts atbalsta nepieciešamību. Novērtējumā Komisija apsvērs šādus faktorus: i) cik lielā mērā tirgus nepilnība rada nepietiekamu nepieciešamās infrastruktūras nodrošinājumu; ii) cik lielā mērā infrastruktūra ir pieejama trešām personām un uz to attiecas tarifu regulējums un iii) cik lielā mērā projekts sniedz ieguldījumu Savienības enerģijas piegādes drošībā.

208.

Komisija pieņem, ka naftas rūpniecības infrastruktūras projektiem valsts atbalsts nav nepieciešams. Tomēr dalībvalstis var piešķirt valsts atbalstu pienācīgi pamatotos izņēmuma gadījumos.

209.

Komisija uzskata, ka tarifi (92) ir vispiemērotākais līdzeklis energoinfrastruktūras finansēšanai. Tomēr kopīgu interešu projektu un viedtīklu gadījumā, kā arī gadījumā, ja tiek veikti ieguldījumi infrastruktūrā atbalstāmajos apgabalos, valsts atbalstu var uzskatīt par piemērotu instrumentu, lai daļēji vai pilnībā finansētu šādu infrastruktūru. Šādos gadījumos tirgus nepilnības bieži traucē pilnībā īstenot principu “lietotājs maksā”, kas ir tarifu regulējuma pamatā, piemēram, tāpēc, ka tarifa palielinājums jauna infrastruktūras ieguldījuma finansēšanai būtu tik būtisks, ka tas atturētu no ieguldījumu veikšanas vai atturētu potenciālos klientus no infrastruktūras izmantošanas.

210.

Atbalsta stimulējošo ietekmi novērtēs, pamatojoties uz 3.2.4. iedaļā paredzētajiem nosacījumiem.

211.

Atbalsta apjoms ir jāierobežo līdz minimālajam apjomam, kāds nepieciešams, lai sasniegtu plānoto mērķi infrastruktūras jomā. Attiecībā uz atbalstu infrastruktūrai hipotētisko scenāriju uzskata par situāciju, kurā projekts netiktu īstenots. Tāpēc attiecināmās izmaksas ir finansējuma deficīts.

212.

Atbalsta pasākumiem infrastruktūras atbalsta jomā nedrīkstētu pārsniegt atbalsta intensitāti 100 % apjomā no attiecināmajām izmaksām.

213.

Komisija pieprasīs dalībvalstīm skaidri un atsevišķi norādīt visus citus atbalsta pasākumus, kas varētu ietekmēt atbalsta pasākumus infrastruktūras jomā.

214.

Ņemot vērā spēkā esošās prasības atbilstīgi iekšējā enerģētikas tirgus tiesību aktiem, kā mērķis ir stiprināt konkurenci, Komisija uzskatīs, ka energoinfrastruktūras atbalstam, uz ko attiecas iekšējā tirgus regulējums, nav pārmērīgas kropļojošas ietekmes.

215.

Ja infrastruktūra ir daļēji vai pilnīgi atbrīvota no iekšējā enerģētikas tirgus tiesību aktiem vai tie uz to neattiecas, kā arī pazemes gāzes uzglabāšanas iekārtu gadījumā, Komisija katrā atsevišķā gadījumā veiks novērtējumu par iespējamajiem konkurences izkropļojumiem, ņemot vērā jo īpaši to, kādā apjomā trešām personām ir pieejama atbalstāmā infrastruktūra, alternatīvas infrastruktūras pieejamību un atbalsta saņēmēja tirgus daļu.

216.

Palielinoties atjaunojamo energoresursu īpatsvaram, elektroenerģijas ražošana daudzās dalībvalstīs pāriet no salīdzinoši stabilas un nepārtrauktas piegādes sistēmas uz sistēmu, kurā ir dažādas maza apjoma piegādes no mainīgiem energoresursiem. Šāda pāreja rada jaunus izaicinājumus ražošanas pietiekamības nodrošinājumam.

217.

Turklāt tirgus un regulējuma nepilnības var izraisīt nepietiekamus ieguldījumus ražošanas jaudā, piemēram, situācijā, kad vairumtirdzniecības cenām nosaka maksimālo ierobežojumu un elektroenerģijas tirgi nespēj radīt pietiekamus ieguldījumu stimulus.

218.

Tā rezultātā dažas dalībvalstis apsver iespēju ieviest pasākumus, lai nodrošinātu ražošanas pietiekamību, parasti piešķirot ražotājiem atbalstu tikai ražošanas jaudas pieejamībai (93).

219.

Pasākumus ražošanas pietiekamībai var plānot dažādos veidos, ieguldījumu un darbības atbalsta veidā (principā atbalstot tikai saistības spēt piegādāt elektroenerģiju), un tos var paredzēt dažādu mērķu sasniegšanai. To mērķis var būt, piemēram, novērst īstermiņa problēmas saistībā ar elastīgas ražošanas jaudas trūkumu, lai rastu risinājumu pēkšņām svārstībām mainīgajā vēja un saules enerģijas ražošanā, vai arī var noteikt ražošanas pietiekamības mērķi, ko dalībvalstis var vēlēties nodrošināt neatkarīgi no īstermiņa apsvērumiem.

220.

Atbalsts ražošanas pietiekamībai var būt pretrunā mērķim pakāpeniski pārtraukt videi kaitīgu subsīdiju piešķiršanu, tostarp attiecībā uz fosilo kurināmo. Tāpēc dalībvalstīm vispirms būtu jāapsver alternatīvi veidi, kā panākt tādu ražošanas pietiekamību, kam nebūtu negatīvas ietekmes uz mērķi pakāpeniski pārtraukt videi vai ekonomikai kaitīgo subsīdiju piešķiršanu, piemēram, sekmējot pieprasījuma pārvaldību un palielinot starpsavienojuma jaudu.

221.

Būtu skaidri jādefinē precīzs mērķis, uz ko vērsts pasākums, tostarp kad un kur gaidāma ražošanas pietiekamības problēmas rašanās. Ražošanas pietiekamības problēmas konstatējumam būtu jāsaskan ar ražošanas pietiekamības analīzi, ko regulāri veic elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls saskaņā ar iekšējā enerģētikas tirgus tiesību aktiem (94).

222.

Ražošanas pietiekamības problēmas veids un iemesli un tādējādi valsts atbalsta nepieciešamība ražošanas pietiekamības nodrošināšanai būtu pienācīgi jāanalizē un jāizsaka kvantitatīvā izteiksmē, piemēram, attiecībā uz maksimumslodzes jaudas vai sezonālas jaudas trūkumu, vai maksimumslodzi gadījumā, ja vairumtirdzniecības tirgus īstermiņā nespēj apmierināt pieprasījumu. Būtu jāapraksta kvantitātes noteikšanas mērvienība un aprēķina metode.

223.

Dalībvalstīm būtu skaidri jāparāda iemesli, kuru dēļ nevar gaidīt, ka tirgus nodrošinās pietiekamu jaudu, ja nebūs valsts iejaukšanās, ņemot vērā notiekošo tirgus un tehnoloģiju attīstību (95).

224.

Savā novērtējumā Komisija attiecīgos gadījumos cita starpā ņems vērā šādus elementus, kas jāsniedz dalībvalstij:

225.

Atbalstam būtu jāatlīdzina tikai pieejamības pakalpojums, ko sniedz ražotājs, tas ir, apņemšanās vajadzības gadījumā piegādāt elektroenerģiju un attiecīgā kompensācija par to, piemēram, atlīdzība par piegādātās jaudas megavatu. Atbalsts nedrīkstētu ietvert atlīdzību par elektroenerģijas pārdošanu, tas ir, par pārdoto megavatstundu.

226.

Pasākumam vajadzētu būt atvērtam un būtu jānodrošina atbilstīgs stimuls tādiem gan esošajiem, gan turpmākajiem ražotājiem un operatoriem, kas izmanto tādas aizstājamas tehnoloģijas kā pieprasījuma puses reakcija vai uzglabāšanas risinājumi. Tāpēc atbalsts būtu jāsniedz, izmantojot mehānismu, kas pieļauj potenciāli atšķirīgus iestrādes periodus, kuri atbilst nepieciešamajam laikam, lai jaunie ražotāji, kas izmanto atšķirīgas tehnoloģijas, veiktu jaunus ieguldījumus. Pasākumā būtu jāņem vērā arī tas, kādā apjomā starpsavienojuma jauda varētu novērst jebkādu iespējamo ražošanas pietiekamības problēmu.

227.

Atbalsta stimulējošo ietekmi novērtēs, pamatojoties uz šo pamatnostādņu 3.2.4. iedaļā paredzētajiem nosacījumiem.

228.

Aprēķinot atbalsta kopējo summu, būtu jānodrošina, ka atbalsta saņēmēji nopelnīs tādu peļņas normu, ko var uzskatīt par pieņemamu.

229.

Konkurenci veicinošu konkursa procedūru, pamatojoties uz skaidriem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem, kas efektīvi vērsta uz noteikto mērķi, uzskata par tādu, kas normālos apstākļos nodrošina pieņemamu peļņas normu.

230.

Pasākumā vajadzētu būt ietvertiem mehānismiem, kas nodrošina, ka nevar rasties virspeļņa.

231.

Pasākumam vajadzētu būt veidotam tā, lai nodrošinātu, ka cena, ko maksā par ražošanas jaudas pieejamību, tiecas uz nulli, ja sagaidāms, ka piegādātās jaudas līmenis būs pietiekams, lai apmierinātu jaudas pieprasījumu.

232.

Pasākums būtu jāplāno tā, lai visām jaudām, kas var efektīvi veicināt ražošanas pietiekamības problēmas risināšanu, būtu iespēja piedalīties pasākumā, jo īpaši ņemot vērā šādus faktorus:

233.

Pasākums:

234.

Atļauju tirdzniecības shēmas var ieviest, lai samazinātu piesārņojošu vielu, piemēram, NOx, emisijas (98). Tās var ietvert valsts atbalstu, jo īpaši, ja dalībvalstis piešķir atļaujas un kvotas zem to tirgus vērtības. Ja kopējais atļauju skaits, ko piešķir dalībvalsts, ir mazāks nekā kopējās paredzamās uzņēmumu vajadzības, kopējā ietekme uz vides aizsardzības līmeni būs pozitīva. Katra atsevišķa uzņēmuma līmenī, ja piešķirtās kvotas neaptver visu uzņēmuma paredzamo vajadzību kopumu, uzņēmumam vai nu jāsamazina piesārņojums, tādējādi dodot ieguldījumu vides aizsardzības līmeņa celšanā, vai jāpērk papildu kvotas tirgū, tādējādi maksājot kompensāciju par radīto piesārņojumu.

235.

Atļauju tirdzniecības shēmas uzskata par saderīgām ar iekšējo tirgu, ja ir izpildīti šādi kumulatīvi nosacījumi:

236.

Komisija novērtēs atļauju tirdzniecības shēmās ietvertā valsts atbalsta nepieciešamību un samērīgumu saskaņā ar šādiem kritērijiem:

237.

Ieguldījumu atbalsts uzņēmumu pārvietošanai ir paredzēts, lai radītu individuālus stimulus samazināt negatīvo ārējo ietekmi, pārvietojot uzņēmumus, kuru darbība rada lielu piesārņojumu, uz vietām, kur šādam piesārņojumam būtu mazāk kaitīga ietekme, kas samazinātu ārējās izmaksas. Tādēļ atbalsts var būt pamatots, ja pārvietošana tiek veikta vides apsvērumu dēļ, bet ir jāizvairās no atbalsta piešķiršanas uzņēmumu pārvietošanai jebkādu citu iemeslu dēļ.

238.

Ieguldījumu atbalstu uzņēmumu pārvietošanai uz citu vietu vides aizsardzības apsvērumu dēļ uzskata par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja ir izpildīti 3.2.4. un 3.2.7. iedaļā paredzētie nosacījumi un šādi kumulatīvi nosacījumi:

239.

Atbalsta saņēmējs var būt:

240.

Lai noteiktu attiecināmo izmaksu apjomu pārvietošanas atbalsta gadījumā, Komisija ņems vērā jo īpaši

241.

Atbalsta intensitātes ir noteiktas 1. pielikumā.

242.

Lai papildus nodrošinātu, ka konkurences izkropļojumi ir ierobežoti, Komisija var pieprasīt, lai konkrētām atbalsta shēmām tiktu piemērots laika ierobežojums (kas parasti ir 4 gadi vai mazāk) un 28. punktā minētais novērtējums. Novērtējumus veiks attiecībā uz shēmām, kuru radītais iespējamais konkurences izkropļojums ir īpaši liels, tas ir, kuras var radīt risku būtiski ierobežot vai izkropļot konkurenci, ja to īstenošana netiek laikus pārskatīta.

243.

Ņemot vērā novērtējuma mērķus un lai neradītu pārmērīgu slogu dalībvalstīm un mazākiem atbalsta projektiem, novērtējums attieksies tikai uz atbalsta shēmām ar lielu budžetu un iepriekš nebijušām iezīmēm vai gadījumiem, kad paredzētas būtiskas izmaiņas tirgū, tehnoloģijās vai regulējumā. Novērtējums jāveic no atbalsta piešķīrējas iestādes neatkarīgam ekspertam, pamatojoties uz kopēju Komisijas noteiktu metodiku. Tas ir jāpublisko. Dalībvalstīm kopā ar atbalsta shēmu ir jāpaziņo novērtējuma plāna projekts, kas būs Komisijas veiktā shēmas novērtējuma neatņemama sastāvdaļa.

244.

Attiecībā uz atbalsta shēmām, uz kurām vienīgi to lielā budžeta dēļ neattiecas Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas darbības joma, Komisija novērtēs atbalsta shēmas – izņemot novērtējuma plānu – saderību, pamatojoties uz minētajā regulā noteiktajiem kritērijiem, nevis uz šīm pamatnostādnēm.

245.

Novērtējums jāiesniedz Komisijā laikus, lai varētu izvērtēt atbalsta shēmas darbības iespējamo pagarināšanu, un jebkurā gadījumā pēc tās beigām. Katra novērtējuma konkrētais tvērums un nosacījumi tiks noteikti lēmumā, ar ko apstiprina atbalsta shēmu. Veicot jebkādus vēlākus atbalsta pasākumus, kuru mērķis ir līdzīgs (tostarp jebkādas 244. punktā minēto shēmu izmaiņas), ir jāņem vērā novērtējuma rezultāti.

246.

Šīs pamatnostādnes piemēros no 2014. gada 1. jūlija, un tās aizstās 2008. gada 1. aprīlī publicētās pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai (101). Tās piemēros līdz 2020. gada 31. decembrim.

247.

Komisija piemēros šīs pamatnostādnes visiem paziņotajiem atbalsta pasākumiem, par kuriem tai jāpieņem lēmums pēc to piemērošanas sākuma, pat tad, ja par projektiem paziņots pirms minētās dienas. Savukārt individuāls atbalsts, kurš piešķirts saskaņā ar apstiprinātām atbalsta shēmām un paziņots Komisijai atbilstoši pienākumam individuāli paziņot šādu atbalstu, tiks novērtēts saskaņā ar pamatnostādnēm, ko piemēro apstiprinātajai atbalsta shēmai, kuras ietvaros piešķirts individuālais atbalsts.

248.

Nelikumīgu vides atbalstu vai enerģētikas atbalstu novērtēs saskaņā ar noteikumiem, kas bija spēkā dienā, kad atbalsts piešķirts, atbilstīgi Komisijas paziņojumam par noteikumu pieņemšanu, kas piemērojami nelikumīga valsts atbalsta novērtēšanai (102), izņemot turpmāk minēto gadījumu.

Nelikumīgs atbalsts, ko sniedz, samazinot līdzdalību enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem finansēšanā, tiks novērtēts saskaņā ar 3.7.2. un 3.7.3. iedaļā paredzētajiem noteikumiem.

Sākot no 2011. gada 1. janvāra, 194. punktā paredzētajam pielāgošanās plānam ir jāparedz arī 3.7.2. iedaļā noteikto kritēriju un 197. punktā noteiktā pašu ieguldījuma pakāpeniska piemērošana. Pirms minētās dienas Komisija uzskata, ka jebkādu atbalstu, kas sniegts, samazinot līdzdalību elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem finansēšanā, var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu (103).

249.

Individuāls atbalsts, kas piešķirts nelikumīgas atbalsta shēmas ietvaros, tiks novērtēts saskaņā ar tām nelikumīgai atbalsta shēmai piemērojamām pamatnostādnēm, kas piemērojamas laikā, kad tika piešķirts individuālais atbalsts. Ja šāda individuālā atbalsta saņēmējs ir saņēmis apstiprinājumu no dalībvalsts, ka tam nelikumīgas shēmas ietvaros noteiktā laikposmā tiks piešķirts darbības atbalsts enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem un koģenerācijas atbalstam, šādu atbalstu var piešķirt visam laikposmam, ievērojot nosacījumus, kas shēmā paredzēti laikā, kad tika sniegts apstiprinājums, ciktāl šāds atbalsts ir saderīgs ar noteikumiem, kas bija piemērojami apstiprinājuma sniegšanas laikā.

250.

Pamatojoties uz Līguma 108. panta 1. punktu, Komisija ar šo ierosina dalībvalstīm šādus atbilstīgus pasākumus attiecībā uz to esošajām atbalsta shēmām vides vai enerģētikas jomā.

Dalībvalstīm nepieciešamības gadījumā būtu jāizdara grozījumi šādās shēmās, lai panāktu to atbilstību šīm pamatnostādnēm ne vēlāk kā līdz 2016. gada 1. janvārim, ar šādiem izņēmumiem.

Nepieciešamības gadījumā esošās atbalsta shēmas Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (104) 1. panta b) punkta izpratnē attiecībā uz darbības atbalstu nolūkā atbalstīt enerģiju no atjaunojamiem energoresursiem un koģenerāciju ir jāpielāgo šīm pamatnostādnēm tikai tad, ja dalībvalstis pagarina esošās shēmas vai ja pēc 10 gadus ilga laikposma beigām vai pēc tam, kad beigusies Komisijas lēmuma spēkā esamība, atkārtoti paziņo par tām, vai ja dalībvalstis veic izmaiņas (105) tajās.

Ja atbalsta saņēmējs no dalībvalsts saņēmis apstiprinājumu, ka tam saskaņā ar šādu shēmu noteiktā laikposmā tiks piešķirts valsts atbalsts, šādu atbalstu var piešķirt attiecībā uz visu laikposmu atbilstīgi nosacījumiem, kas paredzēti shēmas apstiprināšanas laikā.

251.

Dalībvalstis tiek aicinātas skaidri un bez atrunām paust savu piekrišanu ierosinātajiem atbilstīgajiem pasākumiem divu mēnešu laikā no dienas, kurā šīs pamatnostādnes publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Ja atbilde netiks saņemta, Komisija uzskatīs, ka attiecīgā dalībvalsts ieteiktajiem pasākumiem nepiekrīt.

252.

Saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 794/2004 (106) un to vēlākiem grozījumiem dalībvalstīm ir jāsniedz Komisijai gada ziņojumi.

253.

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tiek reģistrēta detalizēta informācija par visiem pasākumiem, kas saistīti ar atbalsta piešķiršanu. Šādiem reģistriem ir jāsatur visa informācija, kas nepieciešama, lai attiecīgajā gadījumā noteiktu, vai ir ievēroti nosacījumi par attiecināmajām izmaksām un maksimālo pieļaujamo atbalsta intensitāti. Šī informācija ir jāuzglabā 10 gadus no dienas, kurā atbalsts tika piešķirts, un pēc pieprasījuma jāsniedz Komisijai.

254.

Komisija jebkurā laikā var izlemt šīs pamatnostādnes pārskatīt vai grozīt, ja tas vajadzīgs saistībā ar konkurences politiku vai lai ņemtu vērā citas Savienības politikas un starptautiskās saistības.