3.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 353/1

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 2., 3., 4., 6., 7. un 21. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 2., 3., 4., 18. un 19. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās protokolus,

—

ņemot vērā attiecīgos ANO cilvēktiesību instrumentus, jo īpaši 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, 1984. gada 10. decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem un tās attiecīgos protokolus un 2006. gada 20. decembra Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu,

—

ņemot vērā 1949. gada Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu,

—

ņemot vērā 2005. gada 27. jūnija Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai (1),

—

ņemot vērā Stokholmas programmu „Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā” (2) un Komisijas 2010. gada 20. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem. Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010)0171),

—

ņemot vērā ES politiskās pamatnostādnes attiecībā uz trešām valstīm par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem un ES pamatnostādnes par nāvessodu,

—

ņemot vērā 2010. gada 1. oktobra Briseles deklarāciju, ko pieņēma Eiropas Savienības dalībvalstu izlūkošanas un drošības dienestu uzraudzības parlamentāro komiteju 6. konferencē,

—

ņemot vērā ANO kopīgo pētījumu par pasaulē izmantoto praksi attiecībā uz slepenu turēšanu apcietinājumā saistībā ar cīņu pret terorismu, ko sagatavoja Martin Scheinin — īpašais referents jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un veicināšanu, apkarojot terorismu, Manfred Nowak — īpašais referents jautājumos par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai pazemojošiem izturēšanās vai sodīšanas veidiem, darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos, kuru pārstāv tās priekšsēdētāja vietnieks Shaheen Sardar Ali, un darba grupa vardarbīgas vai piespiedu pazušanas jautājumos, kuru pārstāv tās priekšsēdētājs Jeremy Sarkin  (3),

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes ziņojumu, ko sagatavojis īpašais referents jautājumos par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai sodīšanas veidiem, kurā, reaģējot uz spīdzināšanas vai citu nežēlīgas izturēšanās formu metodēm vai praksi, uzsvars likts uz izmeklēšanas komisiju darbu (4),

—

ņemot vērā īpašā referenta jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un veicināšanu, apkarojot terorismu, Martin Scheinin ziņojumu „Labas prakses apkopojums par tiesisko un institucionālo sistēmu un pasākumiem, lai nodrošinātu, ka izlūkošanas iestādes, apkarojot terorismu, ievēro cilvēktiesības, tostarp par izlūkošanas iestāžu uzraudzību” (5),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes devumu, jo īpaši bijušā cilvēktiesību komisāra Thomas Hammarberg darbu, un Eiropas Komitejas spīdzināšanas novēršanai (CPT) ieguldījumu, kā arī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas attiecīgās rezolūcijas, jo īpaši rezolūciju „Iespējamā personu slepena turēšana apcietinājumā un aizturēto nelikumīga pārvietošana pāri robežām, kurā iesaistītas Eiropas Padomes dalībvalstis” (6) un rezolūciju „Personu slepena turēšana apcietinājumā un aizturēto nelikumīga pārvietošana, kurā iesaistītas Eiropas Padomes dalībvalstis, — otrais ziņojums” (7), un Parlamentārās asamblejas Ārlietu un cilvēktiesību komitejas ziņojumu „Aizbildināšanās ar valsts noslēpumu un valsts drošību — šķēršļi parlamentārai un tiesas kontrolei cilvēktiesību pārkāpumu jomā” (8),

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniegtās prasības lietā Al-Nashiri pret Poliju un lietā Abu Zubaydah pret Lietuvu, Abu Zubaydah pret Poliju un El-Masri pret bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, kuras Lielā palāta izskatīja 2012. gada 16. maijā,

—

ņemot vērā tā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs — Stokholmas programma” (9),

—

ņemot vērā 2007. gada 14. februāra rezolūciju (10) un 2009. gada 19. februāra rezolūciju (11) par iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus,

—

ņemot vērā rezolūcijas par Gvantanamo, jo īpaši 2011. gada 9. jūnija rezolūciju „Gvantanamo — lēmums par gaidāmo nāves soda izpildi” (12), 2009. gada 4. februāra rezolūciju par Gvantanamo ieslodzījuma vietas gūstekņu atpakaļnosūtīšanu un pārmitināšanu (13) un 2006. gada 13. jūnija rezolūciju par Gvantanamo ieslodzīto stāvokli (14), kā arī tā 2004. gada 10. marta ieteikumu Padomei par Gvantanamo ieslodzīto tiesībām uz taisnīgu tiesu (15),

—

ņemot vērā 2010. gada 15. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2009. gadā un to efektīvu īstenošanu pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā (16),

—

ņemot vērā 2011. gada 14. decembra rezolūciju par ES pretterorisma politiku — galvenie sasniegumi un nākotnes uzdevumi (17),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka Jacques Barrot runu 2008. gada 17. septembrī Strasbūrā (18),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumus par to, ka attiecīgajām dalībvalstīm jāveic izmeklēšana saistībā ar to iespējamo dalību CIP pārsūtīšanas un slepenas apcietināšanas programmā, un ņemot vērā dokumentus, tostarp laikposmā no 2007. līdz 2010. gadam nosūtītās vēstules, par kurām Komisija ir informējusi referenti, proti, četras Polijai nosūtītās vēstules, četras Rumānijai nosūtītās vēstules un divas Lietuvai nosūtītās vēstules,

—

ņemot vērā Komisijas 2003. gada 15. oktobra paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Līguma par Eiropas Savienību 7. pantu — Savienības pamatvērtību ievērošana un veicināšana (COM(2003)0606),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības prezidentūras 2005. gada 29. novembra vēstuli ASV valsts sekretārei Kondolīzai Raisai, kurā ASV pieprasīts „sniegt paskaidrojumus par minētajiem ziņojumiem [par aizdomās turēto teroristu iespējamu turēšanu apcietinājumā un pārvešanu Eiropas Savienības dalībvalstīs vai caur tām], cerot, ka šie paskaidrojumi kliedēs parlamentāriešu un sabiedrības bažas”,

—

ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2748/2749 sanāksmi 2006. gada 15. septembrī, kuras laikā notika debates par jautājumu „Cīņa pret terorismu — slepenie aizturēšanas centri”,

—

ņemot vērā ES 2011. gada 7. marta paziņojumu Cilvēktiesību padomes 16. sesijā, kas attiecās uz iepriekš minēto ANO kopīgo pētījumu par slepenu turēšanu apcietinājumā,

—

ņemot vērā Villy Sovndal, Gilles de Kerchove un Ben Emmerson rakstu „Terorisma apkarošana un cilvēktiesības”(„Counter-terrorism and human rights”), kas publicēts izdevuma „European Voice”2012. gada 19. marta numurā,

—

ņemot vērā ASV valsts sekretāres Kondolīzas Raisas 2005. gada 5. decembra atbildi uz Eiropas Savienības prezidentūras 2005. gada 29. novembra vēstuli, kurā bija norādīts, ka „[…] pārsūtīšana ir būtisks pasākums cīņā pret terorismu. To izmanto ne tikai Amerikas Savienotās Valstis vai to pašreizējā administrācija”, un kurā noliegti apgalvojumi par ASV tiešu iesaistīšanos spīdzināšanā, uzsverot, ka pārsūtīšanas mērķis nebija nodrošināt pārsūtīto personu spīdzināšanu, kā arī ņemot vērā ASV valsts sekretāres paziņojumus, kuros apstiprināts, ka „mēs [ASV] respektējam mūsu partneru suverenitāti” (19),

—

ņemot vērā to, ka bijušais ASV prezidents Džordžs Bušs savā runā Baltā nama Austrumu kabinetā 2006. gada 6. septembrī atzina, ka tiek īstenota CIP vadīta pārsūtīšanas un slepenas apcietināšanas programma, tostarp ārvalstu operācijas;

—

ņemot vērā 2010. gada 9. novembrī publicētos Džordža Buša memuārus,

—

ņemot vērā CIP ģenerālinspektora John Helgerson 2004. gada ziņojuma par Dž. Buša prezidentūras laikā veiktajām CIP izmeklēšanas operācijām 2009. gada augustā publicēto atslepenoto versiju,

—

ņemot vērā 2009. gadā publicēto Sarkanā Krusta Starptautiskās Komitejas 2007. gada ziņojumu par izturēšanos pret 14 svarīgiem aizturētajiem CIP ieslodzījumā,

—

ņemot vērā dažādas valstu līmeņa iniciatīvas par dalībvalstu līdzdalību CIP pārsūtīšanas un slepenas apcietināšanas programmā, tostarp pašreizējās izmeklēšanas Dānijā un agrākās izmeklēšanas Zviedrijā, vēl nepabeigtas kriminālizmeklēšanas Polijā un Apvienotajā Karalistē, agrākos kriminālprocesus Itālijā, Vācijā, Lietuvā, Portugālē un Spānijā, visu partiju grupas parlamentāro izmeklēšanu Apvienotajā Karalistē un agrāko parlamentāro izmeklēšanu Vācijā, Lietuvā, Polijā un Rumānijā,

—

ņemot vērā divus gadus ilgušo izmeklēšanu Portugālē, ko pēkšņi izbeidza 2009. gadā,

—

ņemot vērā dažās dalībvalstīs jau veikto izmeklēšanu rezultātus,

—

ņemot vērā neskaitāmus plašsaziņas līdzekļu ziņojumus un pētnieciskās žurnālistikas publikācijas, jo īpaši, bet ne tikai kanāla ABC News 2005. (20) un 2009. (21) gada ziņojumus un izdevuma Washington Post 2005. gada ziņojumus (22), jo, ja nebūtu šo publikāciju, pārsūtīšanas un apcietināšanas gadījumi joprojām nebūtu atklāti,

—

ņemot vērā izpēti, izmeklēšanu un ziņojumus, ko kopš 2005. gada veica un sagatavoja neatkarīgie pētnieki, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, vietējas un starptautiskas nevalstiskās organizācijas, jo īpaši Human Rights Watch, Amnesty International un Reprieve  (23),

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas (LIBE) rīkoto uzklausīšanu 2012. gada 27. martā un tās Cilvēktiesību apakškomitejas rīkoto uzklausīšanu 2012. gada 12. aprīlī, kā arī LIBE delegācijas vizīti Lietuvā 2012. gada 25.–27. aprīlī, referentes vizīti Polijā 2012. gada 16. maijā un visus referentei iesniegtos rakstiskos dokumentus un sniegtos mutiskos komentārus,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas priekšsēdētāja un referentes 2012. gada 16. aprīļa kopīgu pieprasījumu Eirokontroles direktoram iesniegt lidojumu datus un ņemot vērā Eirokontroles 2012. gada 26. aprīlī sniegto visaptverošo atbildi,

—

ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta piezīmi „Izmeklēšanas rezultāti par CIP ārkārtas pārsūtīšanas un slepenas apcietināšanas programmu un slepenajām ieslodzījuma vietām Eiropas valstīs, ņemot vērā jauno tiesisko regulējumu, ko pieņēma pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. un 50. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7–0266/2012),

A.

tā kā Parlaments ir nosodījis ASV vadīto CIP pārsūtīšanas un slepenas apcietināšanas programmu, kuras īstenošanas laikā pieļauti neskaitāmi cilvēktiesību pārkāpumi, tostarp nelikumīga un patvaļīga turēšana apcietinājumā, spīdzināšana un cita veida nežēlīga apiešanās, nerepatriēšanas principa pārkāpumi un piespiedu pazušana; tā kā Parlamenta pagaidu komiteja saistībā ar iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus (Pagaidu komiteja), ir dokumentāri apstiprinājusi Eiropas gaisa telpas un teritorijas izmantošanu CIP vajadzībām un tā kā Parlaments kopš tā laika ir vairākkārt pieprasījis veikt pilnīgu izmeklēšanu saistībā ar dalībvalstu valdību un iestāžu sadarbību, īstenojot CIP programmu;

B.

tā kā Parlaments ir vairākkārt aicinājis cīņā pret terorismu pilnībā ievērot cilvēka cieņu, cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp saistībā ar starptautisko sadarbību šajā jomā, un balstīties uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, ES Pamattiesību hartu un valstu konstitūcijām un pamattiesību aktiem, un nesen atkārtoja šo aicinājumu savā ziņojumā par ES pretterorisma politiku, turklāt arī norādot, ka cilvēktiesību ievērošana ir šīs politikas efektivitātes priekšnoteikums;

C.

tā kā Parlaments vairākkārtīgi un stingri nosodījis nelikumīgu praksi, tostarp ārkārtas pārsūtīšanu, nolaupīšanu un turēšanu ieslodzījumā bez tiesas sprieduma, pazušanu, turēšanu slepenos cietumos un spīdzināšanu, un ir pieprasījis pilnībā izmeklēt dažu dalībvalstu iespējamu sadarbību ar ASV iestādēm, jo īpaši ar CIP, tostarp izmeklēt ES teritorijas izmantošanu;

D.

tā kā šīs rezolūcijas mērķis ir „politiski sekot līdzi Pagaidu komitejas darbam un notikumu attīstībai un it īpaši gadījumā, ja Padome un/vai Komisija atbilstoši nerīkojas, noteikt, vai pastāv risks nopietni pārkāpt ES principus un vērtības, un vajadzības gadījumā ieteikt rezolūciju, par pamatu ņemot Līguma par Eiropas Savienību 6. un 7. pantu, kas var būt piemērots šajā situācijā” (24);

E.

tā kā ES pamatā ir saistības ievērot demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī cilvēka cieņu un starptautiskās tiesības, turklāt ne tikai iekšpolitikā, bet arī ārējās darbībās; tā kā ES saistībām cilvēktiesību ievērošanas jomā, ko pastiprina ES Pamattiesību hartas stāšanās spēkā un pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECHR), jābūt atspoguļotām visās politikas jomās, lai padarītu ES cilvēktiesību politiku efektīvu un uzticamu;

F.

tā kā atbilstīgam atbildības noteikšanas procesam ir būtiska nozīme, lai saglabātu pilsoņu uzticēšanos ES demokrātiskajām iestādēm, lai efektīvi aizsargātu un veicinātu cilvēktiesības ES iekšpolitikā un ārpolitikā un lai nodrošinātu likumīgu un efektīvu drošības politiku, kas balstīta uz tiesiskumu;

G.

tā kā neviena dalībvalsts līdz šim nav pilnībā izpildījusi savas saistības aizsargāt, nodrošināt un ievērot starptautiskās cilvēktiesības un nepieļaut to pārkāpumus;

H.

tā kā instrumenti, ar ko reglamentē ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP), ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un divi tā fakultatīvie protokoli, Konvencija pret spīdzināšanu (CAT) un tās fakultatīvais protokols, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija, Eiropas Savienības Pamattiesību harta un Eiropas Konvencija par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu, kas visi kopā ne tikai pilnīgi aizliedz spīdzināšanu, bet arī paredz pozitīvu pienākumu izmeklēt apgalvojumus par iespējamu spīdzināšanu un nodrošināt tiesisko aizsardzību un kompensāciju; tā kā ES pamatnostādnes par spīdzināšanu ir pamats ES centieniem „novērst un izskaust spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos visās pasaules daļās”;

I.

tā kā starptautisko tiesību aktu un cilvēktiesību ievērošanas veicināšanai visos asociācijas, tirdzniecības un sadarbības nolīgumos ir iekļautas cilvēktiesību klauzulas, un tā kā ES arī politisko dialogu ar trešām valstīm veido saskaņā ar pamatnostādnēm cilvēktiesību jomā, kas paredz apkarot nāvessodu un spīdzināšanu; tā kā saskaņā ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) ES atbalsta pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas cīnās pret spīdzināšanu un sniedz atbalstu spīdzināšanā cietušo rehabilitācijai;

J.

tā kā slepena turēšana apcietinājumā, kas uzskatāma par personas piespiedu pazušanas formu, var kļūt par noziegumu pret cilvēci, ja tā tiek plaši vai sistemātiski izmantota; tā kā ārkārtas situācijas un cīņa pret terorismu rada vidi, kas veicina slepenu turēšanu apcietinājumā;

K.

tā kā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005, ar ko aizliedz tādu preču importu vai eksportu, kurām nav cita praktiska pielietojuma, kā vien nāvessoda izpilde, spīdzināšana un citāda nežēlīga, necilvēcīga vai pazemojoša rīcība vai sodīšana (25) (jaunākie grozījumi tajā izdarīti 2011. gada decembrī (26)), ES ir apliecinājusi savu apņemšanos nepieļaut iespējamas slepenas vienošanās par spīdzināšanu, tomēr vēl arvien ir jāiegulda lielākas pūles, lai nodrošinātu tās visaptverošu piemērošanu;

L.

tā kā ar pilnīgu spīdzināšanas aizliegumu starptautiskajos tiesību aktos, Eiropas un ES tiesību aktos, kā arī valstu konstitūcijas un dalībvalstu tiesību aktos (27) nav savienojama paļaušanās tikai uz diplomātiskām garantijām vien gadījumos, kad jāatļauj personas izdošana vai deportācija uz kādu valsti, un ir pamatots iemesls uzskatīt, ka šai personai draud spīdzināšana vai nežēlīga izturēšanās;

M.

tā kā Padome 2006. gada 15. septembrī atzina, ka „slepenu aizturēšanas centru darbība, kuros aizturētās personas tiek turētas tiesiskā vakuumā, ir pretrunā starptautiskajiem tiesību aktiem cilvēktiesību jomā un starptautiskajām krimināltiesībām”, taču līdz šim nav atzinusi un nosodījusi dalībvalstu līdzdalību CIP programmā, neskatoties uz to, ka dalībvalstu politiskās un tiesu iestādes ir atzinušas, ka Eiropas gaisa telpa un teritorija tika izmantota CIP vajadzībām;

N.

tā kā, īstenojot CIP programmu, pastāvīgi tiek pieļauti cilvēktiesību pārkāpumi, un par to jo īpaši liecina tas, ka Abu Zubaydah un Abd al-Rahim al-Nashiri, kuri atzīti par cietušajiem Polijā veiktā kriminālizmeklēšanā saistībā ar CIP slepenajām ieslodzījuma vietām, vēl arvien tiek turēti apcietinājumā Gvantanamo ieslodzījuma vietā;

O.

tā kā ANO, Eiropas Padomes, valstu un starptautisko plašsaziņas līdzekļu, pētniecisko žurnālistu un pilsoniskās sabiedrības pētījumi ir snieguši jaunu konkrētu informāciju par CIP slepeno aizturēšanas centru atrašanos vietu Eiropā, par personu pārsūtīšanas lidojumiem Eiropas gaisa telpā un par pārvestajām vai apcietinājumā turētajām personām;

P.

tā kā nelikumīgu darbību veikšana ES teritorijā varēja būt saistīta ar NATO ietvaros slēgtiem daudzpusējiem vai divpusējiem nolīgumiem;

Q.

tā kā valsts izmeklēšanas un starptautiskie pētījumi liecina, ka Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalstis piekrita iesaistīties cīņā pret terorismu, īstenojot pasākumus, kas pieļauj slepenu gaisa satiksmi un kas CIP pārsūtīšanas programmas ietvaros ļauj izmantot ES dalībvalstu teritoriju, norādot, ka par šo programmu ir informētas tās ES dalībvalstis, kas ir arī NATO dalībvalstis;

R.

tā kā ANO kopīgajā pētījumā par pasaulē izmantoto praksi attiecībā uz slepenu turēšanu apcietinājumā saistībā ar cīņu pret terorismu (A/HRC/13/42), ko sagatavoja īpašais referents jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un veicināšanu, apkarojot terorismu, īpašais referents jautājumos par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai pazemojošiem izturēšanās vai sodīšanas veidiem, darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos un darba grupa vardarbīgas vai piespiedu pazušanas jautājumos, ir sīki izklāstīta slepenu aizturēšanas nometņu izmantošana ES dalībvalstu teritorijā CIP programmas ietvaros, un tā kā dalībvalstīm tika nosūtīti rakstiski atgādinājumi, pieprasot papildu informāciju, kā norādīts īpašo procedūru informatīvajos ziņojumos, tostarp 2012. gada 23. februāra ziņojumā (28);

S.

tā kā Eiropas Padomes 2011. gada ziņojumā teikts, ka no Polijas iestādēm 2009. un 2010. gadā iegūtā informācija „sniedz pārliecinošus pierādījumus” tam, ka Polijā ir nolaidušies septiņi ar CIP saistīti gaisa kuģi, un tā kā Polijas plašsaziņas līdzekļi ziņoja par apsūdzībām, kas izvirzītas bijušajiem Polijas izlūkošanas dienestu vadītājiem, un sniedza informāciju par iespējamiem kontaktiem starp izlūkošanas iestāžu darbiniekiem un Polijas valdību par CIP aizturēšanas centra izmantošanu Polijas teritorijā; tā kā, pamatojoties uz informāciju, ko sniedza bijušie CIP darbinieki, rumāņu pētnieciskie žurnālisti 2011. gadā centās iegūt informāciju par nelegālo aizturēšanas vietu no Rumānijas klasificētās informācijas valsts reģistra biroja (29); tā kā Rumānijas iestādes noliedza, ka šāda vieta pastāvējusi, un to neapliecināja arī Rumānijas parlamenta veiktā izmeklēšana; tā kā bijušie Lībijas disidenti ir uzsākuši tiesvedību pret Apvienoto Karalisti par izlūkdienesta MI6 tiešu iesaistīšanos viņu un viņu ģimenes locekļu pārsūtīšanā, slepenā turēšanā apcietinājumā un spīdzināšanā;

T.

tā kā Lietuvas iestādes ir centušās atklāt patiesību par Lietuvas dalību CIP programmā, veicot parlamentāru un tiesas izmeklēšanu; tā kā parlamentārās izmeklēšanas laikā, ko veic Seima Nacionālās drošības un aizsardzības komiteja par iespējamo CIP veikto gūstekņu pārvadāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Lietuvas teritorijā, tika konstatēts, ka laikposmā no 2003. līdz 2005. gadam Lietuvā bija nolaidušās piecas ar CIP saistītas lidmašīnas un ka Lietuvā pēc CIP pieprasījuma tika sagatavoti divi centri, kas bija piemēroti gūstekņu turēšanai (projekts Nr. 1 un projekts Nr. 2); tā kā LIBE delegācija pateicas Lietuvas valsts iestādēm par Eiropas Parlamenta deputātu uzņemšanu Viļņā 2012. gada aprīlī un par atļauju LIBE delegācijai iekļūt projektā Nr. 2; tā kā ēku izkārtojums un aprīkojums šķiet piemērots gūstekņu turēšanai apcietinājumā; tā kā, neskatoties uz 2010. gadā veikto un 2011. gadā pabeigto tiesas izmeklēšanu, joprojām nav rastas atbildes uz daudziem jautājumiem saistībā ar CIP operācijām Lietuvā; tā kā Lietuvas valsts iestādes ir paudušas gatavību atsākt izmeklēšanu, ja atklātos cita jauna informācija, un tā kā šīs valsts prokuratūra piedāvāja sniegt papildu informāciju par kriminālizmeklēšanu saskaņā ar Parlamenta rakstveida pieprasījumu;

U.

tā kā Portugāles iestādes vēl arvien nav sniegušas paskaidrojumus par daudzām, tostarp Pagaidu komitejas atklātajām norādēm, ka veikti daudzi lidojumi, lai veiktu pārvadāšanu starp Bagram, Diego Garcia, slepeniem cietumiem un Gvantanamo;

V.

tā kā izpēte un tiesas secinājumi par šo nelikumīgo darbību slēpšanas loģistiku, tostarp par fiktīviem lidojumu plāniem, civilo un militāro lidmašīnu lidojumu klasificēšanu par valsts lidojumiem un privātu lidsabiedrību izmantošanu, lai veiktu pārsūtīšanu CIP vajadzībām, vēl vairāk atklāj Eiropas dalības CIP programmā sistemātiskumu un apmēru; tā kā Eirokontroles sniegto jauno datu analīze jo īpaši pamato apgalvojumu, ka, lai neatklātu gūstekņu pārlidojumu sākuma un galamērķa vietu, izpildītāji, kas vadīja pārsūtīšanas misijas, pārlidojuma vidū mainīja lidmašīnas;

W.

tā kā ES ir izstrādājusi iekšējās drošības un terorisma apkarošanas politiku, kuras pamatā ir policijas un tiesu iestāžu sadarbība un izlūkošanā iegūtās informācijas apmaiņas veicināšana; tā kā šai politikai jābūt balstītai uz pamattiesību ievērošanu un tiesiskumu un izlūkošanas dienestu efektīvu un demokrātisku parlamentāro pārraudzību;

X.

tā kā CPT norādīja, ka ar izmeklēšanas metodēm CIP ārvalstu ieslodzījuma vietās noteikti tika pārkāpts aizliegums spīdzināt un izmantot necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību (30);

Y.

tā kā ES un ASV attiecību pamatā ir cieša partnerība un sadarbība daudzās jomās saskaņā ar kopīgām vērtībām, tostarp demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām; tā kā ES un ASV aktīvāk iesaistījās cīņā pret terorismu pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem, jo īpaši saskaņā ar 2010. gada 3. jūnija kopīgo deklarāciju terorisma apkarošanas jomā, bet tā kā ir nepieciešams pasludinātās saistības ievērot praksē un pārvarēt pretrunas starp ES un ASV politiku terorisma apkarošanas jomā;

Z.

tā kā ASV valdība 2011. gada decembrī pieņēma likumu par valsts aizsardzības budžetu un izdevumiem (National Defence Authorisation Act (NDAA)), ar kuru likuma formā kodificēta to personu neierobežota turēšana apcietinājumā, kuras tiek turētas aizdomās par līdzdalību terorismā ASV teritorijā, un kas apdraud tiesības uz pienācīgu lietas izskatīšanu un taisnīgu tiesu; tā kā NDAA darbības joma tiek apstrīdēta juridiski;

AA.

tā kā 2009. gada 22. janvārī prezidents B. Obama parakstīja trīs izpildrīkojumus, ar ko aizliedz spīdzināšanu pratināšanas laikā, izveido starpiestāžu darba grupu nolūkā sistemātiski pārskatīt apcietinājumā turēšanas politiku un procedūras un pārskatīt katru atsevišķo gadījumu, kā arī paredz Gvantanamo ieslodzījuma vietas slēgšanu;

AB.

tā kā Gvantanamo ieslodzījuma vieta tomēr vēl arvien nav slēgta, jo pret to stingri iebilst ASV Kongress; tā kā ASV vērsās pie ES dalībvalstīm ar lūgumu pieņemt Gvantanamo gūstekņus, lai paātrinātu šīs ieslodzījuma vietas slēgšanu; tā kā ANO augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos pauda dziļu nožēlu par kavēšanos ar Gvantanamo ieslodzījuma vietas slēgšanu un to, ka tiek nostiprināta patvaļīgās aizturēšanas sistēma;

AC.

tā kā Gvantanamo aizturētos vēl arvien var tiesāt militārie tribunāli, jo īpaši saskaņā ASV prezidenta 2011. gada 7. marta lēmumu parakstīt izpildrīkojumu, ar ko atceļ divu gadu moratoriju attiecībā uz jaunām militārām tiesas prāvām un 2012. gada 7. janvārī pieņemto tiesību aktu, kas aizliedz Gvantanamo aizturēto pārvešanu tiesāšanai uz ASV,

1.

atgādina, ka terorisma apkarošanas stratēģijas būs veiksmīgas tikai tad, ja tās īstenos, stingri ievērojot cilvēktiesības un jo īpaši — tiesības uz pienācīgu juridisku procedūru ievērošanu;

2.

atkārto, ka efektīvi pasākumi terorisma apkarošanas un cilvēktiesību ievērošanas jomā nav pretrunīgi, bet tie viens otru papildina un pastiprina; norāda, ka pamattiesību ievērošana ir ļoti būtisks pretterorisma politikas aspekts;

3.

uzsver, ka pretterorisma politika ir īpaši delikāts jautājums; uzskata, ka slepenību var attaisnot tikai ar ļoti svarīgiem valsts drošības apsvērumiem; tomēr atgādina, ka nekādos apstākļos valsts drošība nav pārāka par neatņemamām pamattiesībām, un tāpēc argumenti par valsts noslēpumu nav izmantojami, lai ierobežotu valstu tiesisko pienākumu izmeklēt nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus; uzskata, ka slepenas informācijas un valsts noslēpuma definīcijas nedrīkst būt pārāk plašas un ka valsts noslēpuma un valsts drošības apsvērumu ļaunprātīga izmantošana ir nopietns šķērslis demokrātiskajai kontrolei;

4.

uzsver, ka īpašās procedūras nedrīkst attiecināt uz cilvēkiem, kas turēti aizdomās par terorismu; norāda, ka ikvienam ir jāsniedz iespējas izmantot visas garantijas, ko paredz taisnīgas tiesas princips, kā noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā;

5.

atkārtoti pauž nosodījumu par ārkārtas pārsūtīšanu, turēšanu slepenos cietumos un spīdzināšanu, kas ir aizliegti saskaņā ar valstu un starptautiskiem tiesību aktiem par cilvēktiesību ievērošanu, un kas cita starpā pārkāpj tiesības uz brīvību, drošību un humānu attieksmi, kā arī tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai, nevainīguma prezumpciju, tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesības izmantot juridisko palīdzību un tiesības uz vienlīdzīgu aizsardzību saskaņā ar likumu;

6.

uzsver vajadzību garantēt, lai turpmāk, īstenojot pretterorisma politiku, nepieļautu nekādus pamattiesību pārkāpumus;

7.

uzskata, ka dalībvalstis līdz šim nav pienācīgi pildījušas savu skaidri noteikto pienākumu saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem izmeklēt nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus, kas saistīti ar CIP programmu, un šajā saistībā pauž nožēlu par to, ka šis jautājums tiek skatīts novēloti, un tas kavē iespēju pēc iespējas ātri nodrošināt upuriem pilnīgu piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

8.

uzskata, ka dalībvalstu grūtības veikt izmeklēšanu traucē pilnā apjomā ievērot to starptautiskās saistības, un tas apdraud savstarpēju uzticību pamattiesību aizsardzības jomā un tādējādi kļūst par ES kopumā atbildību;

9.

atkārto, ka dalībvalstu un ES apņemšanās izmeklēt Eiropas līdzdalību CIP programmā atbilst patiesas un lojālas sadarbības principam, kas paredzēts LES 4. panta 3. punktā;

10.

pauž bažas par šķēršļiem, ar kuriem saskārušās valstis, veicot parlamentāro un tiesu izmeklēšanu par dažu dalībvalstu līdzdalību CIP programmā, un kuri sīki izklāstīti Eiropas Padomes 2011. gada ziņojumā par aizbildināšanos ar valsts noslēpumu un nacionālo drošību, tostarp pārredzamības trūkumu, dokumentu klasifikāciju, valsts un politisko interešu pārsvaru, vāju atbalstu izmeklēšanas darbībām, upuru tiesību ierobežojumu aktīvas līdzdalības un aizstāvības jomā, stingru izmeklēšanas metožu trūkumu un izmeklēšanas iestāžu sadarbības trūkumu visā ES; aicina dalībvalstis tajās notiekošajās kriminālizmeklēšanās izvairīties no tāda juridiskā pamatojuma izmantošanas, kurš ļauj pārtraukt kriminālprocesu un sekmē šādu pārtraukšanu, atsaucoties uz noilguma noteikumiem, un izraisa nesodāmību, kā arī ievērot starptautisko paražu tiesību principu, kas paredz, ka noilgumu nedrīkst piemērot nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos;

11.

mudina tās dalībvalstis, kuras nav izpildījušas savu pozitīvo pienākumu, tagad veikt neatkarīgu un efektīvu izmeklēšanu par notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ņemot vērā visus jaunos pierādījumus; jo īpaši aicina dalībvalstis izmeklēt to, vai attiecīgās valsts teritorijā ir slepenas ieslodzījuma vietas un vai ir bijuši gadījumi, kad cilvēki ir turēti ieslodzījumā CIP programmas ietvaros;

12.

norāda, ka, parlamentārajā izmeklēšanā Rumānijā netika atrasti pierādījumi tam, ka tās teritorijā ir slepena CIP ieslodzījuma vieta; aicina tiesu iestādes veikt neatkarīgu izmeklēšanu par iespējamām slepenām CIP ieslodzījuma vietām Rumānijā, jo īpaši ņemot vērā jaunos pierādījumus par lidojumiem starp Rumāniju un Lietuvu;

13.

mudina Poliju turpināt kriminālizmeklēšanu par personu slepenu turēšanu apcietinājumā, bet pauž neapmierinātību par nepietiekamu oficiālo saziņu attiecībā uz izmeklēšanas apjomu, gaitu un rezultātiem; aicina Polijas iestādes veikt izmeklēšanu rūpīgi, nodrošinot pienācīgu pārredzamību un upuru un viņu advokātu efektīvu līdzdalību;

14.

norāda, ka no 2009. līdz 2011. gadam Lietuvā notikušo parlamentāro un tiesas izmeklēšanu gaitā netika pierādīts, ka personas turētas slepenās ieslodzījuma vietās šajā valstī; aicina Lietuvas iestādes pildīt savu pienākumu atsākt kriminālizmeklēšanu par Lietuvas līdzdalību CIP programmā, ja tiks iegūta jauna informācija, ņemot vērā jaunos pierādījumus, ko sniedza Eirokontroles dati, un kas apliecināja, ka lidmašīna N787WH, ar ko, iespējams, transportēja Abu Zubaydah, 2005. gada 18. februārī nosēdās Marokā pa ceļam uz Rumāniju un Lietuvu; norāda, ka, analizējot Eirokontroles datus, tika iegūta arī jauna informācija par plānu 2005. gada 5. oktobra lidojumam starp Rumāniju un Lietuvu, nomainot lidaparātu Tirānā, Albānijā, un par 2006. gada 26. marta lidojumu no Lietuvas uz Afganistānu, nolaižoties Kairā, Ēģiptē; uzskata, ka ir būtiski, lai jaunā izmeklēšanas procesā tiktu izskatīts ne tikai jautājums par valsts amatpersonu varas ļaunprātīgu izmantošanu, bet arī par, iespējams, nelikumīgu aizturēšanu un nežēlīgu izturēšanos pret personām Lietuvas teritorijā; aicina Ģenerālprokuratūru ar dokumentiem pamatot LIBE delegācijas vizītes laikā izteiktos apgalvojumus, ka tiesas izmeklēšanas laikā izdarīti „kategoriski” konstatējumi par to, ka „projekta Nr. 1 un Nr. 2 centros Lietuvā gūstekņi nav turēti”;

15.

norāda uz Apvienotajā Karalistē uzsākto kriminālizmeklēšanu par personu pārsūtīšanu uz Lībiju un atzinīgi vērtē lēmumu turpināt plašāku izmeklēšanu par Apvienotās Karalistes atbildību saistībā ar CIP programmu pēc tam, kad tiks pabeigta patlaban veiktā izmeklēšana; aicina Apvienoto Karalisti veikt izmeklēšanu, nodrošinot pienācīgu pārredzamību un upuru un pilsoniskās sabiedrības efektīvu līdzdalību;

16.

atzīst, ka dalībvalstu veikto izmeklēšanu pamatā ir jābūt pienācīgiem juridiskiem pierādījumiem un valstu tiesību sistēmu un ES tiesību aktu ievērošanai, nevis tikai plašsaziņas līdzekļu un sabiedriskās domas spekulācijām;

17.

aicina tādas dalībvalstis kā Somiju, Dāniju, Portugāli, Itāliju, Apvienoto Karalisti, Vāciju, Spāniju, Īriju, Grieķiju, Kipru, Rumāniju un Poliju, kuras bija minētas Pagaidu komitejas ziņojumā, atklāt visu nepieciešamo informāciju par visiem aizdomīgiem gaisa kuģiem, kuri, iespējams, saistīti ar CIP darbību to teritorijā; aicina visas dalībvalstis ievērot tiesības uz informācijas brīvību un atbilstoši atbildēt uz pieprasījumiem par piekļuvi informācijai; šajā sakarībā pauž bažas, ka vairums dalībvalstu, izņemot Dāniju, Somiju, Vāciju, Īriju un Lietuvu, nav pienācīgi atbildējušas uz organizāciju Reprieve un Access Info Europe lūgumiem piekļūt informācijai saistībā ar to veikto izmeklēšanu par ārkārtas pārsūtīšanas gadījumiem;

18.

aicina dalībvalstis pārskatīt jebkādus noteikumus vai to interpretācijas, kas pieļauj spīdzināšanu, piemēram, Michael Wood juridisko atzinumu (minēts Eiropas Parlamenta 2007. gada 14. februāra rezolūcijā), kurā pretrunā starptautiskai tiesu praksei ir minēts, ka ir likumīgi saņemt un lietot spīdzināšanas gaitā iegūtu informāciju, ja neviens par to nav tieši atbildīgs (kas veicina un attaisno trešo personu iesaistīšanu spīdzināšanā);

19.

aicina visas dalībvalstis parakstīt un ratificēt Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu;

20.

ņemot vērā pastiprināto sadarbību un informācijas apmaiņu starp dalībvalstu izlūkošanas un drošības aģentūrām, aicina dalībvalstis nodrošināt šo aģentūru un to darbību pilnīgu demokrātisko kontroli, veicot iekšēju, izpildvaras, tiesas un neatkarīgu parlamentāro uzraudzību, ieteicams, veidojot īpašas parlamentārās komitejas, nodrošinot tām spēcīgu atbalstu un pilnvaras, tostarp pilnvaras pieprasīt informāciju, un pietiekamus izmeklēšanas un pētniecības resursus, lai tās varētu izmeklēt ne tikai tos jautājumus, kas ir saistīti ar politiku, pārvaldi un finansēm, bet arī tos, kuri ir saistīti ar šo aģentūru operatīvo darbu;

21.

uzskata, ka ES ir svarīgi nosodīt jebkādas pretlikumīgas darbības saistībā ar cīņu pret terorismu, tostarp jebkādas tās teritorijā veiktās darbības, jo tikai tā ES var gan pati ievērot savas vērtības, gan tās pārliecinoši aizstāvēt ārējās partnerattiecībās;

22.

atgādina, ka Padome nekad nav oficiāli atvainojusies par to, ka tā pārkāpa līgumos noteikto principu par Savienības iestāžu lojālu sadarbību, kad tā nepatiesi mēģināja pārliecināt Parlamentu iesniegt ar nodomu saīsinātus Padomes Starptautisko publisko tiesību jautājumu darba grupas (COJUR) un Padomes Transatlantisko attiecību jautājumu darba grupas (CONTRA) pārstāvju un augstu ASV amatpersonu sanāksmju protokolus; sagaida šādu atvainošanos no Padomes;

23.

sagaida, ka Padome beidzot pieņems deklarāciju, atzīstot dalībvalstu iesaistīšanos CIP programmā un grūtības, ar ko dalībvalstis saskārās saistībā ar izmeklēšanu;

24.

aicina Padomi pilnībā atbalstīt patiesības noskaidrošanas un atbildības noteikšanas procesus dalībvalstīs, oficiāli risinot šo jautājumu Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmēs, apmainoties ar informāciju, nodrošinot palīdzību izmeklēšanā un it īpaši atbalstot pieprasījumus nodrošināt piekļuvi dokumentiem;

25.

aicina Padomi organizēt uzklausīšanas ar attiecīgo ES drošības iestāžu, it īpaši Eiropola, Eirojusta un Eiropas Savienības terorisma apkarošanas koordinatora, piedalīšanos, lai noskaidrotu, kas tiem zināms par dalībvalstu līdzdalību CIP programmā un ES reakciju; aicina Padomi ierosināt aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu, apmainoties ar izlūkošanas laikā iegūto informāciju, un stingri nošķirt izlūkošanas un tiesībaizsardzības darbības, lai izlūkošanas aģentūrām nepiešķirtu pilnvaras arestēt un turēt apcietinājumā, kā arī viena gada laikā iesniegt ziņojumu Parlamentam;

26.

aicina Padomi mudināt dalībvalstis apmainīties ar labākās prakses piemēriem par izlūkošanas dienestu parlamentāru un tiesas uzraudzību, šajos centienos iesaistot valstu parlamentus un Eiropas Parlamentu;

27.

atkārtoti aicina Padomi un dalībvalstis nepieļaut, ka nekontrolējamas diplomātiskas garantijas tiek pieņemtas par pamatu to personu izdošanai vai deportācijai, kuras tiek uzskatītas par draudiem valsts drošībai, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka šiem cilvēkiem draud spīdzināšana vai nežēlīga izturēšanās vai arī viņus tiesās, izmantojot šādā ceļā iegūtus pierādījumus;

28.

aicina attiecīgās iestādes neizmantot valsts noslēpumu attiecībā uz starptautisko izlūkdienestu sadarbību, lai tādējādi izvairītos no atbildības noteikšanas un nepieļautu tiesisko aizsardzību, un uzstāj, ka tikai ar patiesām valsts drošības interesēm var attaisnot slepenību, taču jebkurā gadījumā par to svarīgāks ir pienākums ievērot saistošas prasības attiecībā uz pamattiesībām, piemēram, pilnīgu spīdzināšanas aizliegumu;

29.

mudina attiecīgās iestādes nodrošināt, ka tiek stingri nodalītas izlūkdienestu un drošības dienestu darbības, no vienas puses, un tiesībsargājošo iestāžu darbības, no otras puses, lai garantētu vispārējā principa nemo iudex in sua causa ievērošanu;

30.

uzsver, ka Pagaidu komiteja, veicot izmeklēšanu, kas ir Parlamenta 2007. gada 14. februāra un 2009. gada 19. februāra rezolūciju pamatā, atklāja būtiskas nepilnības atļauju izdošanas un kontroles procedūrās attiecībā uz civilajiem gaisa kuģiem, kuri pārlido dalībvalsts teritoriju vai nolaižas to teritorijā, tādējādi ne tikai pieļaujot, ka CIP varēja šīs procedūras ļaunprātīgi izmantot ārkārtas pārsūtīšanās, bet no tam varēja izvairīties arī jebkurš organizētās noziedzības grupējums, tostarp teroristu tīkli; atgādina arī par Savienības kompetenci transporta aizsardzības un drošības jomā un Parlamenta ieteikumiem Komisijai regulēt un pārraudzīt ES gaisa telpas, lidostu un nekomerciālās aviācijas pārvaldību; tāpēc aicina ES un dalībvalstis nekavējoties rūpīgi izvērtēt, kā tiek īstenota Konvencija par starptautisko civilo aviāciju (Čikāgas konvencija) par atļaujām un to civilo gaisa kuģu pārbaudēm, kas pārlido dalībvalstu gaisa telpu vai nolaižas to teritorijā, lai pastiprinātu drošību un sistemātiski veiktu pārbaudes, kuras paredz identificēt pasažierus un apkalpi, un nodrošināt to, lai visiem lidojumiem, kas ir klasificēti kā „valsts lidojumi” (uz kuriem neattiecas minētās konvencijas nosacījumi), tiktu piešķirta iepriekšēja un pienācīga atļauja; atgādina arī par Parlamenta ieteikumiem dalībvalstīm efektīvi īstenot Tokijas konvenciju par noziegumiem un dažām citām nelikumīgām darbībām, kas izdarītas gaisa kuģos;

31.

atzīmē Komisijas iniciatīvas, atbildot uz Parlamenta ieteikumiem; tomēr pauž nožēlu, ka Komisijas iniciatīvas nav kļuvušas par daļu no plašākas programmas un stratēģijas, lai nodrošinātu atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas pieļauti saistībā ar CIP programmu, un lai upuriem nodrošinātu tiesisko aizsardzību un kompensāciju;

32.

aicina Komisiju izmeklēt, vai, sadarbojoties saistībā ar CIP programmu, nav pārkāpti ES noteikumi, it īpaši par patvērumu un tiesu iestāžu sadarbību;

33.

aicina Komisiju veicināt un atbalstīt cilvēktiesībām atbilstošu savstarpējo tiesisko palīdzību un tiesu iestāžu sadarbību starp izmeklēšanas iestādēm un sadarbību starp advokātiem, kas iesaistīti atbildības noteikšanas darbā dalībvalstīs, un jo īpaši nodrošināt to, ka notiek svarīgas informācijas apmaiņa un tiek veicināta visu pieejamo ES instrumentu un resursu efektīva izmantošana;

34.

aicina Komisiju viena gada laikā pieņemt pamatnoteikumus atbildības noteikšanas procesu uzraudzībai un atbalstīšanai, tostarp ziņojumu sniegšanas prasības dalībvalstīm, kā arī pamatnostādnes par cilvēktiesībām atbilstošu izmeklēšanas procesu, pamatojoties uz Eiropas Padomes un ANO izstrādātājiem standartiem;

35.

ņemot vērā institucionālos trūkumus, kas atklāti saistībā ar CIP programmu, aicina Komisiju pieņemt pasākumus, lai uzlabotu ES spēju Savienības līmenī novērst cilvēktiesību pārkāpumus un nodrošināt tiesisko aizsardzību to gadījumā, kā arī palielināt Parlamenta lomu;

36.

aicina Komisiju apsvērt iespēju ierosināt pasākumus pastāvīgas sadarbības un informācijas apmaiņas jomā starp Parlamentu un ES dalībvalstu izlūkošanas un drošības dienestu uzraudzības parlamentārajām komitejām gadījumos, kad ES teritorijā ir veiktas dalībvalstu izlūkošanas un drošības dienestu kopīgas darbības;

37.

aicina Komisiju ierosināt priekšlikumus par pasākumiem, kas nodrošinātu demokrātisku pārraudzību pār izlūkošanas dienestu pārrobežu darbību ES terorisma apkarošanas politikas jomā; plāno pilnīgi izmantot savas parlamentārās pilnvaras, lai pārbaudītu pretterorisma politiku atbilstoši Eiropas Parlamenta izpētes departamenta ierosinājumiem (PE453.207);

38.

aicina Eiropas Ombudu izmeklēt gadījumus, kad Komisija, Padome un ES drošības aģentūras, jo īpaši Eiropols un Eirojusts nav ievērojuši pamattiesības, labas pārvaldības principus un lojālas sadarbības principu attiecībā uz TDIP ieteikumiem;

39.

aicina ES pilnīgi ievērot starptautiskās saistības un pilnībā izmantot ES politikas un ārpolitikas instrumentus, piemēram, pamatnostādnes par spīdzināšanu un cilvēktiesību dialogus, lai varētu pārliecinošāk prasīt precīzi īstenot visu ES parakstīto starptautisko nolīgumu cilvēktiesību klauzulas un lai mudināt galvenos sabiedrotos, piemēram, ASV, ievērot valsts un starptautiskos tiesību aktus;

40.

vēlreiz apstiprina, ka starptautiskajai cīņai pret terorismu un divpusējai vai daudzpusējai starptautiskai sadarbībai šajā jomā, tostarp NATO ietvaros vai starp izlūkdienestiem un drošības dienestiem, ir jānotiek tikai pilnīgi ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības un nodrošinot atbilstošu demokrātisku un tiesisku uzraudzību; aicina ES dalībvalstis, Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Padomi nodrošināt šo principu ievērošanu ārējās attiecībās un pieprasa pirms jebkādu nolīgumu parakstīšanas, jo īpaši pirms nolīgumu par izlūkdienestu sadarbību un nolīgumu par informācijas apmaiņu parakstīšanas, kārtīgi novērtēt sadarbības partneru paveikto cilvēktiesību ievērošanas jomā, pārskatīt spēkā esošos nolīgumus, ja šie partneri neievēro cilvēktiesības, un informēt Parlamentu par novērtējumos un pārskatos izdarītajiem secinājumiem;

41.

prasa, lai ārvalstu specdienesti turpmāk neiejauktos ES suverēno dalībvalstu lietās un, cīnoties pret terorismu, pilnīgi ievērotu cilvēktiesības, pamatbrīvības, demokrātiju un tiesiskumu;

42.

atgādina, ka CAT fakultatīvajā protokolā tiek prasīts izveidot uzraudzības sistēmas, kas attiektos uz visiem brīvības atņemšanas gadījumiem, un uzsver, ka šī starptautiskā instrumenta ievērošana veido papildu aizsardzības līmeni; stingri aicina ES partnervalstis ratificēt fakultatīvo protokolu un izveidot neatkarīgus valsts mēroga novēršanas mehānismus, kas atbilst Parīzes principiem, kā arī ratificēt Starptautisko Konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu;

43.

vēlreiz aicina visas tās valstis, attiecībā uz kurām izteikti pamatoti apgalvojumi, atbilstoši starptautiskiem tiesību aktiem un jo īpaši CAT 12. pantam darīt visu iespējamo un sniegt nepieciešamos paskaidrojumus un, ja ir atbilstošas norādes, pilnīgi izmeklēt visus iespējamos gadījumus, kas saistīti ar ārkārtas pārsūtīšanu, turēšanu slepenos cietumos, spīdzināšanu un citiem nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, lai noskaidrotu patiesību un, ja vajadzīgs, noteiktu vainīgos, pieprasītu atbildību un novērstu nesodāmību, tostarp saucot pie atbildības konkrētas personas, ja ir pierādījumi par viņu krimināli sodāmiem nodarījumiem; šajā sakarībā aicina priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un ES dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstošas turpmākās darbības, atsaucoties uz ANO kopīgo pētījumu par pasaulē izmantoto praksi attiecībā uz slepenu turēšanu apcietinājumā saistībā ar cīņu pret terorismu, jo īpaši ņemot vērā rakstisko atgādinājumu, ko īpašo procedūru mandātu turētāji 2011. gada 21. oktobrī nosūtīja 59 valstīm, aicinot to valdības sniegt jaunāko informāciju par pētījumā sniegto ieteikumu īstenošanu;

44.

aicina ES nodrošināt, ka ES dalībvalstis, asociētās valstis un partnervalstis (jo īpaši tās, uz kurām attiecas Kotonū nolīgums), kuras ir piekritušas uzņemt bijušos Gvantanamo aizturētos, patiešām sniegtu viņiem pilnīgu atbalstu attiecībā uz dzīves apstākļiem un integrāciju sabiedrībā, ārstēšanu, tostarp psiholoģisko atveseļošanos, piekļuvi personu apliecinošiem un ceļošanas dokumentiem, sekmētu viņu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos un nodrošinātu visas citas pamattiesības, kādas ir cilvēkiem, kam piešķirts politiskais patvērums;

45.

pauž īpašas bažas par ASV militārās komisijas īstenoto procedūru Abd al-Rahim al-Nashiri lietā, kuram notiesāšanas gadījumā var piespriest nāves sodu; aicina ASV iestādes nepieļaut iespēju piespriest nāvessodu Rahim al-Nashiri un atgādina par savu ilgstošo nostāju pret nāvessodu visos gadījumos un jebkuros apstākļos; atzīmē, ka kopš 2011. gada 6. maijaRahim al-Nashiri lietu izskata Eiropas Cilvēktiesību tiesa; aicina ikvienu valsti, kurā Rahim al-Nashiri tika turēts, izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai nodrošinātu, ka viņam netiek piespriests nāvessods; mudina priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos sarunās ar ASV Rahim al-Nashiri lietu uzskatīt par prioritāti, tādējādi īstenojot ES pamatnostādnes par nāvessodu;

46.

atkārtoti uzsver, ka nolīgumu ar trešām valstīm cilvēktiesību klauzulas pilnīga piemērošana ir būtiska attiecībās starp ES un tās dalībvalstīm un šīm valstīm, un uzskata, ka ir piemērots brīdis pārskatīt to, kā cīņas pret terorismu vārdā Eiropas valstu valdības ir sadarbojušās ar diktatorisku režīmu represīvo aparātu; šajā sakarībā uzskata, ka ar nesen pārskatīto Eiropas Kaimiņattiecību politiku pārliecinoši jāatbalsta drošības nozares reforma, kurai it īpaši jānodrošina izlūkošanas un tiesībaizsardzības funkciju skaidra nodalīšana; aicina EĀDD, Padomi un Komisiju pastiprināt sadarbību ar CPT un citiem attiecīgiem Eiropas Padomes mehānismiem, plānojot un īstenojot pretterorisma palīdzības projektus un piedaloties visu veidu pretterorisma dialogos ar trešām valstīm;

47.

aicina bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas (BDMR) valdību atzīt Khaled el-Masri nolaupīšanu, kas noveda pie viņa nelikumīgas aizturēšanas un iespējamas spīdzināšanas, un noteikt, kurš atbildīgs par šo nolaupīšanu, kas it kā esot notikusi kļūdaini noteiktas identitātes dēļ; pauž nožēlu, ka Skopjes prokuratūra nepietiekami aktīvi rīkojas saistībā ar kriminālizmeklēšanu Khaled el-Masri lietā; norāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pieņēmusi šo lietu izskatīšanai un Lielās palātas pirmā sēde notika 2012. gada 16. maijā; uzskata, ka BDMR valdības rīcība šajā lietā neatbilst ES pamattiesību un tiesiskuma pamatprincipiem un Komisijai tā pienācīgi jāizskata saistībā ar šīs valsts kandidatūru dalībai ES;

48.

aicina NATO un ASV iestādes veikt savu izmeklēšanu par šiem jautājumiem, cieši sadarbojoties ar izmeklēšanu, ko veic ES un dalībvalstu parlamentārās vai tiesu iestādes (31), tostarp vajadzības gadījumā arī nekavējoties atbildot uz savstarpējās juridiskās palīdzības lūgumiem, atklāt informāciju par ārkārtas pārsūtīšanas programmām un citām darbībām, kas pārkāpj cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī nodrošināt aizdomās turamo likumīgos pārstāvjus ar visu nepieciešamo informāciju, lai viņi varētu aizstāvēt savus klientus; prasa apstiprināt, ka visos NATO nolīgumos un NATO un ES un citos transatlantiskos nolīgumos pilnībā ievērotas pamattiesības;

49.

atzinīgi vērtē ASV pilsoniskās sabiedrības ierosmes, kas paredzēja 2010. gadā izveidot neatkarīgu divpusēju darba grupu, kas izvērtē ASV valdības politiku un darbības saistībā ar iespējamo teroristu notveršanu, aizturēšanu un saukšanu pie atbildības, kā arī turēšanu ieslodzījumā ASV prezidentu B. Klintona, Dž. Buša un B. Obamas administrāciju laikā;

50.

ņemot vērā transatlantiskās partnerības svarīgo nozīmi un Amerikas Savienoto Valstu vadošo lomu šajā jomā, aicina ASV pilnībā izmeklēt un nodrošināt atbildību par visiem pārkāpumiem, kurus tā pieļāvusi, nodrošināt, ka attiecīgos valstu un starptautiskos tiesību aktus piemēro pilnībā, lai nepieļautu, ka turpina pastāvēt jomas, uz kurām likumi neattiecas, pārtraukt militārās tiesas prāvas, pilnīgi attiecināt krimināllikumu uz terorismā aizdomās turētām personām, atsākt pārskatīt lēmumus par aizturēšanu pārskatīšanu un habeas corpus piemērošanu, nodrošināt pienācīgu procedūru, ievērot tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai un nediskriminēt ārvalstu un ASV pilsoņus;

51.

aicina prezidentu B. Obamu turēt solījumu, ko viņš deva 2009. gada janvārī un kas paredz slēgt Gvantanamo ieslodzījuma vietu, ļaujot visiem aizturētajiem, kuriem nav izvirzīta apsūdzība, pēc iespējas drīzāk atgriezties dzimtenē vai citā drošā valstī, un tos Gvantanamo aizturētos, pret kuriem ir pietiekami pierādījumi, bez vilcināšanās tiesāt taisnīgā un atklātā izskatīšanā, nodrošinot, ka tiesa ir neatkarīga un objektīva, kā arī panākt, ka notiesāšanas gadījumā viņus tur ieslodzījumā ASV saskaņā ar attiecīgiem starptautiskiem standartiem un principiem; tāpat aicina veikt izmeklēšanu par cilvēktiesību pārkāpumiem Gvantanamo ieslodzījuma vietā un noteikt atbildību;

52.

aicina visiem aizturētajiem, kuriem nav izvirzīta apsūdzība, bet ko nevar repatriēt tādēļ, ka izcelsmes valstī viņiem patiešām draud spīdzināšana vai vajāšana, dot iespēju apmesties ASV, nodrošinot viņiem humanitāro aizsardzību un pienācīgu kompensāciju (32), un mudina arī dalībvalstis brīvprātīgi uzņemt bijušos Gvantanamo aizturētos;

53.

aicina ASV iestādes anulēt pilnvaras, kas saskaņā ar NDAA ļauj nenoteiktu laiku turēt personu apcietinājumā bez apsūdzības uzrādīšanas vai tiesas;

54.

aicina Delegāciju priekšsēdētāju konferenci nodrošināt, ka tiek uzsākti parlamentāri dialogi par pamattiesību aizsardzību terorisma apkarošanā, pamatojoties uz ANO kopīgo pētījumu par pasaulē izmantoto praksi attiecībā uz slepenu turēšanu apcietinājumā saistībā ar cīņu pret terorismu un ar to saistītām turpmākām darbībām, kā arī pamatojoties uz ANO Labas prakses apkopojumu par tiesisko un institucionālo sistēmu un pasākumiem, lai nodrošinātu, ka izlūkdienesti, apkarojot terorismu, ievēro cilvēktiesības, tostarp veicot to uzraudzību;

55.

apņemas nākamo kopīgo parlamentāro sanāksmi ar dalībvalstu parlamentiem veltīt tam, lai pārskatītu parlamentu nozīmi atbildības nodrošināšanā par cilvēktiesību pārkāpumiem saistībā ar CIP programmu un lai veicinātu ciešāku sadarbību un regulāru informācijas apmaiņu starp dalībvalstu uzraudzības iestādēm, kuras atbildīgas par izlūkošanas dienestu kontroli, klātesot atbildīgajām valstu iestādēm, ES iestādēm un aģentūrām;

56.

apņemas turpināt veikt uzdevumus, ko tam saskaņā ar LES 2., 6. un 7. pantu uzticējusi Pagaidu komiteja; uzdod Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai kopā ar Cilvēktiesību apakškomiteju ziņot par šo jautājumu Parlamentam plenārsēdē vienu gadu pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas; uzskata, ka ir ļoti svarīgi novērtēt, cik lielā mērā ir ievēroti Parlamenta pieņemtie ieteikumi, un, ja tie nav ievēroti, analizēt iemeslus;

57.

prasa Padomei un Komisijai, Eiropas ombudam, dalībvalstu, kandidātvalstu un asociēto valstu valdībām un parlamentiem, kā arī Eiropas Padomei, NATO, ANO, Amerikas Savienoto Valstu valdībai un Kongresa abām palātām informēt Eiropas Parlamentu par visām izmaiņām jomās, uz kurām attiecas šis ziņojums;

58.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Eiropas ombudam, dalībvalstu, kandidātvalstu un asociēto valstu valdībām un parlamentiem, kā arī Eiropas Padomei, NATO, ANO, Amerikas Savienoto Valstu valdībai un Kongresa abām palātām.

3.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 353/16

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 2. punktu, 78. pantu un 80. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 2. decembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par stiprinātu ES iekšējo solidaritāti patvēruma jomā: ES programma labākai atbildības sadalei un savstarpējās uzticēšanās vairošanai (COM(2011)0835),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei — brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs — Stokholmas programma (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 6. aprīļa paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par pamatprogrammas izveidi solidaritātei un migrācijas plūsmu pārvaldībai laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam (COM(2005)0123),

—

ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2012. gada 8. marta secinājumus, ko tā pieņēma savas 3151. sanāksmes laikā, par kopēju sistēmu patiesai un praktiskai solidaritātei ar tām dalībvalstīm, kuru patvēruma sistēmas ir īpaši noslogotas, tostarp jauktās migrācijas plūsmu dēļ,

—

ņemot vērā starptautiskos un Eiropas cilvēktiesību instrumentus, tostarp jo īpaši ANO Konvenciju par bēgļu statusu, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECPAK) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Hartu),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 6. jūnija Zaļo grāmatu par topošo kopējo Eiropas patvēruma sistēmu (COM(2007)0301),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. jūnija Patvēruma politikas plānu — integrēta pieeja aizsardzībai visā ES teritorijā (COM(2008)0360),

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 20. jūlija Direktīvu 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (2),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 17. jūnija 18 mēnešu programmu, ko sagatavojušas prezidentvalstis Polija, Dānija un Kipra,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. novembra priekšlikumu regulai, ar ko izveido Patvēruma un migrācijas fondu (COM(2011)0751),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0248/2012),

A.

tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies pabeigt kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (CEAS) izveidošanu 2012. gadā;

B.

tā kā solidaritāte jau pašā sākumā tika uzskatīta par būtisku CEAS elementu un tās vadošo principu un tā ir arī viens no galvenajiem ES tiesību aktu principiem, saskaņā ar kuru dalībvalstīm būtu vienlīdzīgi un taisnīgi jāsadala gan priekšrocības, gan apgrūtinājumi;

C.

tā kā solidaritātei ir jāiet roku rokā ar atbildību un dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to patvēruma sistēmas atbilstu standartiem, kas paredzēti starptautiskajās tiesībās un Eiropas tiesībās, jo īpaši 1951. gada Ženēvas Bēgļu konvencijai un tās 1967. gada papildu protokolam, Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un ES Pamattiesību hartai;

D.

tā kā atbalsta sniegšana patvēruma procedūru īstenošanā patiesas solidaritātes un taisnīgas atbildības sadales garā jāuztver kā līdzeklis, kas palīdz dalībvalstīm izpildīt to saistības nodrošināt aizsardzību personām, kurām ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un atbalstu trešām valstīm, kuras uzņem lielu bēgļu skaitu, lai stiprinātu kopējo aizsardzības telpu kopumā;

E.

tā kā, neskatoties uz pienākumu izskatīt atsevišķi katru patvēruma pieteikumu, ja kopīga izskatīšana noved pie kopīgiem lēmumiem, ir jāpiešķir pietiekama uzmanība ES kopējiem drošas izcelsmes valsts un drošu trešo valstu jēdzieniem, ievērojot noteikumus un ņemot vērā aizsardzības noteikumus, kas ietverti par Parlamenta 2011. gada 6. aprīļa nostājā pirmajā lasījumā attiecībā uz Komisijas priekšlikumu pārskatīt Patvēruma piešķiršanas procedūru direktīvu;

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ES iekšējās solidaritātes pastiprināšanu patvēruma jomā, kurā pausts aicinājums īstenot solidaritāti un atbildības sadali konkrētos pasākumos un dalībvalstīm īstenot pienākumu nodrošināt, ka to patvēruma sistēmas atbilst gan starptautiskajiem, gan Eiropas standartiem;

2.

uzsver solidaritātes un atbildības sadales galveno lomu un horizontālo ietekmi CEAS izveidē; atkārtoti uzsver nepieciešamību nodrošināt Savienības acquis patvēruma jomā efektīvu un vienveidīgu piemērošanu un tiesību aktu īstenošanu, lai nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni;

3.

atgādina, ka tiesības uz starptautisko aizsardzību ir pamattiesības, kas ietvertas starptautiskajos un Savienības tiesību aktos līdz ar vairākām citām tiesībām un principiem, piemēram, neizraidīšanas principu, tiesībām uz cieņu, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegumu, sieviešu aizsardzību pret vardarbību un visu veidu diskrimināciju, tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību un tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi;

4.

uzsver, ka solidaritātes un atbildības sadales princips ir noteikts Līgumos un ka efektīva solidaritātes sistēma paredz pienākumu ES iestādēm un dalībvalstīm vismaz sadarboties, lai atrastu paņēmienus, kā panākt, lai šis princips stātos spēkā; apgalvo, ka solidaritāte neaprobežojas ar dalībvalstu savstarpējām attiecībām, bet tā ir jānodrošina arī attiecībā uz patvēruma meklētājiem un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem;

5.

uzsver faktu — lai gan 2011. gadā ES patvēruma meklētāju skaits ir palielinājies, pēdējās desmitgades laikā ir vērojams būtisks patvēruma meklētāju pieteikumu skaita samazinājums; uzsver, ka dažas dalībvalstis dažādu faktoru, tostarp to ģeogrāfiskās atrašanās, dēļ saņem nesamērīgi daudz patvēruma piešķiršanas pieteikumu salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm, un uzsver patvēruma pieteikumu nevienmērīgo izplatību ES; atgādina, ka 2011. gadā vairāk kā 90 % patvēruma pieteikumu attiecās uz desmit dalībvalstīm, ka līdz pat 2011. gada vasarai ES teritorijā no Maltas uz sešām citām dalībvalstīm tika pārvietoti tikai 227 starptautiskās aizsardzības saņēmēji un ka 2011. gadā uz ES tika pārvietoti tikai 4 125 bēgļi — un tikai uz 10 dalībvalstīm, kas pārstāv apmēram 6,6 % no visām šajā gadā uz ES pārvietotajām personām; uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi identificēt šo nevienlīdzību, cita starpā, salīdzinot absolūtos skaitļus un uzņemšanas spēju rādītājus, un ka dalībvalstīm, kas saņem visvairāk patvēruma piešķiršanas pieteikumu būtu no ES jāsaņem vairāk atbalsta gan administratīvā, gan finansiālā veidā;

6.

uzsver, ka nevar panākt augsta līmeņa aizsardzību attiecībā uz patvēruma pieteikumu iesniedzējiem un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, ja netiek samazināts patvēruma pieteikumu iesniedzēju kopējais skaits un netiek mainīts patvēruma pieteikumu skaita un tehnisko un administratīvo spēju atšķirīgais samērs dažādās dalībvalstīs, un ja dalībvalstīs īstenotie atbalsta pasākumi ir neatbilstīgi pielāgoti reaģēšanai uz mainīgu patvēruma meklētāju plūsmu;

7.

atgādina, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina taisnīgu un efektīvu patvēruma sistēmu ieviešana, lai reaģētu uz mainīgu patvēruma meklētāju plūsmu; uzskata, ka, neraugoties uz patvēruma pieteikumu mainīgo skaitu, ir pierādījumi par īpaši intensīvu plūsmu noteiktās iebraukšanas vietās pie ES ārējām robežām un ir iespējams loģiski paredzēt, ka varētu tikt iesniegts liels skaits patvēruma pieteikumu; kā praktiskās solidaritātes zīmi aicina veikt pasākumus, lai uzlabotu to dalībvalstu patvēruma sistēmu gatavību, kuras atrodas pie galvenajām ES ieceļošanas vietām;

8.

uzsver, ka visām dalībvalstīm ir pienākums pilnībā īstenot un piemērot gan ES tiesību aktus, gan to starptautiskās saistības patvēruma jomā; norāda, ka atbilstoši CEAS dalībvalstīm, kas atrodas pie Savienības ārējām robežām, jārisina atšķirīgas problēmas nekā tām dalībvalstīm, kurām nav ārējo robežu, un tādēļ tām arī nepieciešams atšķirīgs atbalsts attiecīgo uzdevumu pienācīgai veikšanai; vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar LESD 80. pantu ir jāaktivizē pašreizējie pasākumi, kā arī jāizstrādā jauni, lai vajadzības gadījumā atbalstītu minētās dalībvalstis;

9.

prasa optimizēt pašreizējo pasākumu izmantošanu, kā arī izstrādāt jaunus mērķpasākumus un līdzekļus, lai reaģētu uz pastāvīgi mainīgajiem uzdevumiem elastīgā un efektīvā veidā; šāda optimizēšana ir īpaši aktuāla akūtās finanšu krīzes laikā, kura skar ES un rada papildu slogu dalībvalstu pasākumiem efektīvi nodrošināt patvēruma procedūras, jo īpaši gadījumos, kad ierodas neproporcionāli liels skaits patvēruma meklētāju;

10.

norāda, ka, ņemot vērā pieaugošās vajadzības attiecībā uz bēgļiem pasaules līmenī, sadarbība ar trešām valstīm vides un attīstības politikas jomā var būt ļoti būtiska uz solidaritāti balstītu partnerattiecību veidošanā;

11.

uzsver, cik svarīgi ir vākt un analizēt uzticamus, precīzus, visaptverošus, salīdzināmus un aktuālus statistikas datus un sniegt priekšstatu par tiem, lai pārraudzītu un novērtētu pasākumus un gūtu skaidru izpratni par jautājumiem, kas saistīti ar patvērumu; tādēļ dalībvalstis tiek mudinātas sniegt EASO un Komisijai attiecīgus datus par patvēruma jautājumiem papildus datiem, kas paredzēti regulā par statistiku migrācijas jomā un regulā par EASO; ja iespējams, visi statistikas dati būtu jāsadala pa dzimumiem;

12.

pauž nožēlu par pieaugošo ksenofobiju un rasismu, un negatīviem un maldinošiem pieņēmumiem par patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kas papildina sociālo un ekonomisko nedrošību ES; iesaka dalībvalstīm veikt kampaņas izpratnes veidošanai par patvēruma meklētāju un starptautiskās aizsardzības saņēmēju pašreizējo situāciju;

13.

uzsver, ka Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) izveidošana var veicināt ciešāku praktisko sadarbību starp dalībvalstīm, lai palīdzētu mazināt ievērojamās atšķirības attiecībā uz praksi patvēruma jomā, izveidojot labākas un taisnīgākas patvēruma sistēmas ES; uzskata, ka šādai aktīvai un praktiskai sadarbībai būtu jānotiek vienlaikus ar tiesību aktu saskaņošanu Eiropas patvēruma politikas jomā;

14.

atgādina, ka EASO sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību un Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju ir jāsniedz tehniskais atbalsts un specifiskas zināšanas dalībvalstīm, kas īsteno tiesību aktus patvēruma jomā; uzsver, ka Komisijai būtu jāizmanto EASO apkopotā informācija, lai noteiktu iespējamās nepilnības dalībvalstu patvēruma sistēmās; šāda informācija, ko EASO apkopo saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 439/2010, ir arī piemērojama saskaņā ar agrās brīdināšanas, gatavības un krīzes pārvaldības mehānismu, kas tiks iekļauts grozītajā Dublinas regulā; uzsver regulāras ziņojumu iesniegšanas un rīcības plānu izstrādes nozīmību, lai veicinātu mērķtiecīgus risinājumus un ieteikumus CEAS pilnveidošanai un iespējamo nepilnību novēršanai; īpaši uzsver biroja lomu kopējās darbības koordinēšanā un atbalstīšanā, lai palīdzētu tām dalībvalstīm, kuru patvēruma sistēmas un uzņemšanas struktūras ir pakļautas īpašam spiedienam, ar pasākumiem amatpersonu norīkošanai attiecīgajās dalībvalstīs un patvēruma ekspertu grupu, sociālo darbinieku un tulku izvietošanu, kuri var tikt mobilizēti krīzes situācijās; atgādina, ka EASO ietekme ir atkarīga no dalībvalstu gatavības pilnībā izmantot tā iespējas;

15.

aicina EASO, ņemot vērā tā pienākumus, kā arī ierobežoto budžetu, resursus un pieredzi, optimizēt savus pieejamos resursus, iesaistoties ciešā dialogā un sadarbībā ar starptautiskajām organizācijām un pilsonisko sabiedrību, lai apmainītos ar informāciju un apkopotu zināšanas patvēruma jomā, vāktu datus, apmainītos ar labāko praksi, izstrādājot visaptverošas pamatnostādnes dzimuma jautājumos saistībā ar patvērumu, izstrādātu apmācību un izveidotu ekspertu, atbildīgo darbinieku un tulku rezervi, kuru varētu īsā laikā mobilizēt, lai sniegtu palīdzību; turklāt iesaka EASO nodrošināt to organizāciju plašu pārstāvību, kuras piedalās konsultatīvajā forumā;

16.

uzsver, ka EASO savā darbībā ir jāpievēršas gan ilgtermiņa preventīviem mērķiem, gan īstermiņa reaģēšanas pasākumiem, lai varētu atbilstīgi reaģēt dažādās situācijās; tādēļ uzskata — lai gan EASO ir jāatbalsta spēju veidošanas pasākumi mazattīstītās vai slikti funkcionējošās patvēruma sistēmās, prioritāte būtu jāpiešķir ārkārtas situācijām un dalībvalstīm, uz kurām tiek izdarīts īpaši liels vai nesamērīgs spiediens; tādēļ uzsver, ka patvēruma ekspertu grupām ir būtiska loma palīdzības sniegšanā gadījumos, kuros ir samilzis neizskatīto lietu apjoms un skaits, nodrošinot apmācību, uzņemoties projektu pārvaldību, konsultējot un iesakot konkrētus pasākumus, kā arī uzraugot un īstenojot papildu pasākumus;

17.

pieņem zināšanai Grieķijas patvēruma sistēmas atbalstam un patvēruma meklētāju un starptautiskās aizsardzības saņēmēju stāvokļa uzlabošanai Grieķijā ieviesto rīcības plānu; uzsver — lai gan ir panākts zināms progress, gan ES, gan Grieķijas iestādēm jāiegulda papildu darbs patvēruma sistēmas uzlabošanā un patvēruma meklētāju tiesību pilnīgā ievērošanā; atgādina, ka pasākumi budžeta deficīta mazināšanai neļauj piešķirt valsts līdzekļus, lai pieņemtu darbā lielāku skaitu amatpersonu, un iesaka šo problēmu risināt, jo Grieķijai ir nepieciešama labi funkcionējoša patvēruma iestāde, lai tā varētu izpildīt savas starptautiskajos un ES tiesību aktos noteiktās saistības;

18.

pieņem zināšanai Komisijas un Padomes ieteikumu par EASO un Frontex sadarbību un uzsver, ka Frontex pamattiesību stratēģijas pilnīga un ātra īstenošana, tostarp cilvēktiesību amatpersonas iecelšana, konsultatīva foruma ar pilsonisko sabiedrību izveide un starptautisko organizāciju mudināšana piedalīties tā darbībās kā cilvēktiesību novērotājiem, ir priekšnoteikums jebkurai šādai sadarbībai starptautiskās aizsardzības jomā; uzsver, ka jebkāda sadarbība būtu jāvērtē saistībā ar starptautiskajos un ES tiesību aktos noteikto standartu izpildi, tādējādi praktiski uzlabojot patvēruma meklētājiem nodrošinātās aizsardzības kvalitāti; tādēļ aicina EASO atbalstīt Frontex attiecībā uz tās pienākumiem starptautiskās aizsardzības pieejamības jomā, jo īpaši neizraidīšanas principu; uzsver, ka pasākumi uz robežām būtu jāpiemēro pret aizsardzību jutīgā veidā;

19.

atzīst nepieciešamību regulāri pārskatīt EASO pilnvaras, lai nodrošinātu pietiekamu reaģēšanas spēju dažādās situācijās, ar kādām saskaras patvēruma sistēmas; paturot prātā, ka visu EASO pasākumu īstenošana ir atkarīga no dalībvalstu labās gribas, ierosina apsvērt iespēju EASO pilnvaru ietvaros ieviest strukturālos aizsargmehānismus, lai vajadzības gadījumā tiktu nodrošināta praktiskā sadarbība un tehniskā palīdzība;

20.

aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, ko tām piešķir Eiropas Bēgļu fonds (EBF), īstenojot mērķtiecīgas darbības to patvēruma sistēmu uzlabošanai; iesaka dalībvalstīm veikt pasākumus, lai atrisinātu tādus jautājumus kā apgrūtinošas birokrātiskās procedūras, absorbcijas kavēšana un likviditātes problēmas, lai nodrošinātu efektīvu un ātru līdzekļu sadali;

21.

atgādina, ka dalībvalstīm ir jādara viss iespējamais, lai pilnībā izmantotu iespējas, ko piedāvā Eiropas Bēgļu fonds, un nodrošinātu, ka visi piešķīrumi tiek izmaksāti, lai projektu virzītājiem neradītu grūtības īstenot finansētos projektus;

22.

atzinīgi vērtē 2014. gadā paredzēto vienkāršāka un elastīgāka Patvēruma un migrācijas fonda (PMF) izveidošanu, kurš aizstās Eiropas Bēgļu fondu, Eiropas Fondu trešo valstu valstspiederīgo integrācijai un Eiropas Atgriešanās fondu, un uzsver nepieciešamību piešķirt līdzekļus pietiekamā daudzumā, lai atbalstītu starptautiskās aizsardzības saņēmēju un patvēruma meklētāju aizsardzību; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir iekļaut aizsardzības pasākumus PMF, lai novērstu līdzekļu pārmērīgu piešķiršanu tikai vienai politikas jomai uz CEAS rēķina kopumā; uzskata, ka pārskatot līdzekļu piešķiršanu iekšlietu jomai daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam, jāpiešķir pietiekami līdzekļi arī pārrobežu aizsardzībai nolūkā uzlabot solidaritāti šajā jomā; atgādina, ka dalībvalstīm vienmēr jānodrošina pietiekami līdzekļi starptautiskās aizsardzības un solidaritātes pasākumu finansēšanai;

23.

uzsver, ka Patvēruma un migrācijas fondam jābūt pietiekami elastīgam un viegli mobilizējamam, kā arī tam jānodrošina ātra piekļuve, lai patvēruma jomā būtu iespējams ātri un atbilstoši reaģēt uz negaidītu spiedienu un ārkārtas situācijās, kas rodas vienā vai vairākās dalībvalstīs; tādēļ attiecīgi ierosina rezervēt noteiktu procentuālo daļu PMF līdzekļu, kas paredzēti starpposma pārskatā tādu pasākumu starpposma pārskatīšanai, kuru mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm pilnībā īstenot un piemērot pašreizējo ES acquis patvēruma jomā un izpildīt visas šajā jomā noteiktās starptautiskās saistības;

24.

atzinīgi vērtē iekšlietu politikas dialogus, kas pirms daudzgadu plānošanas notiek ar atsevišķām dalībvalstīm par to, kā tās izmantos līdzekļus; uzsver līdzdalības nozīmi, lai panāktu optimālus rezultātus, un ierosina pastiprināt partnerības principu, ietverot pilsonisko sabiedrību, starptautiskās organizācijas un vietējās un reģionālās iestādes, kā arī attiecīgās iesaistītās personas, jo pieredze ir svarīga, nosakot reāli izpildāmas prioritātes un izstrādājot ilgtspējīgas programmas; tādēļ to ieguldījums mērķu un programmu noteikšanā, īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā ir būtisks un būtu jāņem vērā dalībvalstīm;

25.

uzsver finansiālās atbildības sadales nozīmi patvēruma jomā un iesaka izveidot ar resursiem labi apgādātu mehānismu liela skaita patvēruma meklētāju un starptautiskās aizsardzības saņēmēju uzņemšanai, vai nu ar absolūtiem, vai arī proporcionāliem nosacījumiem, un lai palīdzētu dalībvalstīm ar vājāk attīstītām patvēruma sistēmām; uzskata, ka ir vajadzīgi turpmāki pētījumi, lai noteiktu un aprēķinātu uzņemšanas un patvēruma pieteikumu apstrādāšanas reālās izmaksas; tādēļ aicina Komisiju veikt pētījumu, lai novērtētu katrai dalībvalstij piešķiramo līdzekļu apjomu atbilstoši atbildībai, kādu tā uzņemas, pamatojoties uz tādiem rādītājiem kā pirmo patvēruma pieteikumu skaits, pozitīvo lēmumu skaits, ar kuriem tiek garantēts bēgļa statuss vai alternatīvā aizsardzība, uz ES un tās iekšienē pārvietoto bēgļu skaits, atgriešanas lēmumu un operāciju skaits un aptuvenais nelegālo migrantu skaits;

26.

iesaka dalībvalstīm izmantot finansiālos stimulus, kas tām ir pieejami pārvietošanas darbībām PMF paredzēto līdzekļu ietvaros, atzīstot fonda finansiālās palīdzības un EASO tehniskās palīdzības nozīmību; ierosina ieviest prioritārās jomas steidzamo situāciju risināšanā un piešķirt lielāku finansiālo palīdzību dalībvalstīm, kuras vēlas piedalīties pārvietošanas iniciatīvās, lai mazinātu ar to saistīto finanšu izmaksu radīto ietekmi;

27.

uzskata, ka skaidrākas un efektīvākas finansiālu stimulu sistēmas izveidošana to dalībvalstu vajadzībām, kas piedalās pārvietošanas darbībās un proaktīvās stratēģijās ar mērķi uzlabot valsts patvēruma sistēmas, ilgtermiņā pozitīvi ietekmēs konverģences standartus ES un CEAS kvalitāti;

28.

atzinīgi vērtē iespēju palielināt Komisijas maksājumu līdz 90 % apmēram no kopējiem attiecināmiem izdevumiem projektos, kurus citādi nebūtu iespējams īstenot; uzskata, ka projektiem, kurus finansē Komisija, jārada pārliecinoša pievienotā vērtība; uzsver, ka ES finansējumam nekādā gadījumā nebūtu jāaizstāj valsts budžeta līdzekļi, kas piešķirti patvēruma politikas vajadzībām;

29.

uzsver pašreizējās ar darbību finansēšanu saistītās problēmas, kas attiecas uz apgrūtinātu piekļuvi precīzai informācijai un finansējumam, reālu un pielāgotu mērķu noteikšanu un efektīvu turpmāku pasākumu īstenošanu; ierosina ieviest kontroles mehānismus, lai novērstu dublēšanos, neskaidru finansējuma sadali un īstenoto pasākumu pievienotās vērtības un sasniegto rezultātu pamatīgu pārbaudi;

30.

uzsver, cik svarīgi ir stingri uzraudzīt līdzekļu izmantošanu un pārvaldību, balstoties uz kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem un īpašiem kritērijiem, lai novērstu cilvēkresursu un finanšu resursu nepareizu sadali un garantētu noteikto mērķu sasniegšanu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē kopējas novērtēšanas un uzraudzības sistēmas izveidi;

31.

mudina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu nodrošināt, lai pilnībā tiktu izmantota citu pieejamo instrumentu, piemēram, Eiropas Sociālā fonda un citu struktūrfondu, savstarpējā papildināmība, tādējādi ievērojot holistisku pieeju ar patvērumu saistīto politikas virzienu finansēšanā;

32.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos veikt Dublinas sistēmas vispusīgu novērtējumu 2014. gadā, pārskatot tās juridisko, saimniecisko un sociālo ietekmi, kā arī ietekmi uz cilvēktiesībām, tostarp ietekmi uz stāvokli sieviešu — patvēruma meklētāju tiesību jomā; uzskata, ka papildus jāapsver taisnīga atbildības sadales mehānisma izveide, lai noteiktu, kurai dalībvalstij būtu jāuzņemas atbildība par patvēruma pieteikumu apstrādi, kas ļautu ātri un efektīvi sniegt praktisku atbalstu dalībvalstīm, kuras nonākušas ārkārtas situācijā un saskaras ar nesamērīgu slogu;

33.

uzskata, ka Dublinas regula, ar ko nosaka atbildības dalīšanu par patvēruma pieteikumiem, uzliek nesamērīgu slogu tām dalībvalstīm, kuras ir ieceļošanas vietas ES, un neparedz dalībvalstu starpā vienlīdzīgi sadalīt atbildību par patvēruma pieteikumiem; norāda, ka, ņemot vērā ļoti atšķirīgās valstu patvēruma sistēmas un acquis patvēruma jomā nepietiekamo īstenošanu, Dublinas sistēmas līdzšinējā piemērošana ir veicinājusi nevienlīdzīgu attieksmi pret patvēruma meklētājiem, kā arī negatīvu ietekmi uz ģimenes atkalapvienošanos un integrāciju; turklāt uzsver tās nepilnības lietderīguma un izmaksu efektivitātes ziņā, jo vairāk nekā puse no norunātajām pārsūtīšanām tā arī netiek veikta un joprojām ir ļoti daudz atkārtotu pieteikumu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai pret patvēruma meklētājiem, kas nosūtīti atpakaļ uz dalībvalsti, pamatojoties uz Dublinas II regulu, netiktu diskriminēti tikai tāpēc, ka viņi ir “Dublinas II atgrieztās personas”;

34.

uzsver, ka attiecīgā judikatūra jau vājina Dublinas sistēmas loģisko pamatu; uzskata, ka, sniedzot atbildi individuālos gadījumos, judikatūra nav pārvarējusi nepilnības acquis patvēruma jomā īstenošanā; atzīstot nepieciešamību dalībvalstīm nodrošināt, ka to patvēruma sistēmas atbilst ES starptautiskajām normām, atzinīgi vērtē centienus iekļaut papildu kritērijus Dublinas II regulā, lai mazinātu sistēmas nevēlamo negatīvo ietekmi; uzskata, ka diskusijās par atbildīgās dalībvalsts noteikšanu jāņem vērā, ka dažām dalībvalstīm jau ir uzlikts nesamērīgs slogs un dažas patvēruma sistēmas ir daļēji vai pilnībā nefunkcionējošas;

35.

uzskata par nepieciešamu iesaistīties turpmākā dialogā par atbildības sadali attiecībā uz patvēruma meklētājiem un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, tostarp par tādu līdzekļu izmantošanu kā patvēruma pieteikumu kopīga apstrāde (turpmāk „kopīga apstrāde”) un pārvietošanas shēmas;

36.

uzskata, ka kopīga apstrāde varētu būt vērtīgs instruments, kas veicinātu solidaritāti un atbildības sadali dažādos gadījumos, īpaši, ja dalībvalstīs notiek būtisks vai straujš patvēruma meklētāju pieplūdums, vai ir liels neizskatīto pieteikumu skaits, kas kavē un vājina patvēruma procedūru, kā rezultātā cieš patvēruma pieteikumu iesniedzēji; kopīga apstrāde varētu novērst vai labot ar uzņemšanas spējām saistītās problēmas, mazināt ar patvēruma pieteikumu apstrādi saistītos šķēršļus un izmaksas, paātrināt prasību apstrādes laiku un nodrošināt taisnīgāku atbildības sadali attiecībā uz patvēruma pieteikumu apstrādi; uzsver, ka kopīgai apstrādei vajadzīgs skaidri noteikts pienākumu sadalījums iesaistīto dalībvalstu starpā, lai izvairītos no atbildības nodošanas, un ka par lēmumu pieņemšanu joprojām būt jāatbild dalībvalstīm; norāda, ka tā būtu jāpapildina ar sistēmu, kas nodrošina taisnīgāku atbildības sadali, tiklīdz pieteikumi ir izskatīti;

37.

atzinīgi vērtē Komisijas uzsākto priekšizpēti par patvēruma pieteikumu kopīgas apstrādes juridisko un praktisko ietekmi Savienības teritorijā, jo ir jānoskaidro vairāki jautājumi;

38.

norāda, ka kopīgai apstrādei nav obligāti jāietver kopējs lēmums, taču tā varētu ietvert atbalstu un kopīgu apstrādi attiecībā uz citiem patvēruma procedūras aspektiem, piemēram, identificēšanu, primāro procedūru, interviju sagatavošanu vai izcelsmes valsts politiskās situācijas novērtēšanu;

39.

uzsver, ka kopīga apstrāde pievienotu vērtību lēmumu pieņemšanas procesa kvalitātes ziņā, nodrošinot un veicinot taisnīgas, efektīvas un ātras procedūras; norāda, ka patvēruma procedūru uzlabošana jau pašā sākumā (sākotnējs ieguldījums) var samazināt procedūras ilgumu un izmaksas, tādējādi sniedzot labumu gan patvēruma meklētājiem, gan dalībvalstīm;

40.

uzsver, ka kopīgās apstrādes shēmā būtu pilnībā jāņem vērā pieteikumu iesniedzēju tiesības un šim nolūkam jāparedz stingras garantijas; uzstāj, ka kopīgu apstrādi nekādā gadījumā nedrīkst izmantot, lai paātrinātu patvēruma procedūru uz tās kvalitātes rēķina; uzskata, ka kopīgas apstrādes rezultātā varētu veidoties efektīvākas patvēruma procedūras, kas būtu izdevīgas arī individuāliem patvēruma meklētājam, jo lielākas administratīvās spējas ļautu ātrāk noteikt patvēruma meklētājam nepieciešamo aizsardzību;

41.

uzskata, ka EASO varētu sniegt vērtīgu ieguldījumu, lai izveidotu, apmācītu un koordinētu patvēruma atbalsta grupas, kas sniegtu atbalstu, konsultācijas un ieteikumus attiecībā uz primārajām procedūrām;

42.

iesaka paredzētajās shēmās attiecībā uz kopīgu apstrādi par prioritāti noteikt iespējas, kas saistītas ar attiecīgu iestāžu izveidi un sadarbību, nevis patvēruma meklētāju pārvietošanu;

43.

prasa EASO veicināt, atvieglot un koordinēt informācijas apmaiņu un citus pasākumus saistībā ar kopīgu apstrādi;

44.

uzsver, ka ES pārcelšanas un ES iekšējās pārvietošanas shēmas ir papildinoši pasākumi, kuru mērķis ir patvēruma meklētāju un starptautiskās aizsardzības saņēmēju aizsardzības pastiprināšana, vienlaikus apliecinot ES iekšējo solidaritāti un solidaritāti ārpus ES;

45.

uzsver, ka noteiktos apstākļos starptautiskās aizsardzības saņēmēju un patvēruma meklētāju fiziska pārvietošana ir viena no konkrētākajām solidaritātes izpausmēm un var būtiski sekmēt taisnīgāku CEAS izveidošanu; uzsver — lai gan tas arī liecina par stingru apņemšanos attiecībā uz starptautisko aizsardzību un cilvēktiesību veicināšanu, līdz šim pārvietošanas iniciatīvās ir iesaistījušās tikai dažas dalībvalstis;

46.

uzsver tādu projektu nozīmi kā Eiropas Savienības Pārvietošanas projekts Maltai (Eurema) un tā paplašinājums, saskaņā ar kuru starptautiskās aizsardzības saņēmēji ir vai tiek pārvietoti no Maltas uz citām dalībvalstīm, un atbalsta vairāku šāda veida iniciatīvu izstrādāšanu; pauž nožēlu, ka šis projekts nav bijis tik sekmīgs kā cerēts, jo dalībvalstis bija atturīgas attiecībā uz dalību tajā; aicina dalībvalstis aktīvāk piedalīties Eurema projektā solidaritātes un pienākumu sadales garā; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos vispusīgi novērtēt Eurema projektu un iesniegt priekšlikumu par pastāvīgas ES pārvietošanas mehānisma izveidošanu;

47.

aicina Komisiju tās tiesību akta priekšlikumā attiecībā uz pastāvīgu un efektīvu ES iekšējās pārvietošanas shēmu, ņemt vērā ES sadales principu starptautiskās aizsardzības saņēmēju un pārvietošanai, balstoties uz atbilstīgiem rādītājiem saistībā ar dalībvalstī uzņemšanas un integrācijas spējām, piemēram, IKP, iedzīvotāju skaitu un saņēmēju interešu nodrošināšanas un integrācijas perspektīvām; šo ES sadales principu varētu ņemt vērā dalībvalstis, kas saskaras ar īpašu un nesamērīgu spiedienu uz savām patvēruma sistēmām vai ar ārkārtas situācijām; uzsver, ka pārvietošana vienmēr būs atkarīga no starptautiskās aizsardzības saņēmēju piekrišanas un ka ES sadales principa ieviešanai nevajadzētu skart katras dalībvalsts pienākumu pilnībā īstenot un piemērot spēkā esošo Eiropas patvēruma acquis attiecībā uz kvalificēšanos aizsardzībai, uzņemšanas nosacījumiem un procesuālām garantijām un stingri ievērot visas starptautiskās saistības šajā jomā;

48.

aicina Komisiju iekļaut stingras procesuālās garantijas un skaidrus kritērijus savā priekšlikumā par pastāvīgas ES pārvietošanas shēmas izveidošanu, lai nodrošinātu iespējamo patvēruma saņēmēju interešu aizsardzību un lai atvieglotu migrācijas spiedienu uz tām dalībvalstīm, kuras īpaši ietekmē migrācijas plūsmas. ierosina jau no paša sākuma iesaistīt uzņēmējas valsts kopienu, pilsonisko sabiedrību un vietējās iestādes pārvietošanas iniciatīvās;

49.

uzsver — neraugoties uz to, ka ar pārvietošanu var nodrošināt gan ilgstošus risinājumus starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, gan atvieglot dalībvalstu patvēruma sistēmu stāvokli, pārvietošana nedrīkst veicināt atbildības pārnešanu; uzstāj, ka attiecībā uz pārvietošanu tām dalībvalstīm, kas to izmanto savā labā, būtu stingri jāapņemas efektīvi novērst aizsardzības trūkumus savās patvēruma sistēmās un garantēt augsta līmeņa aizsardzību uzņemšanas nosacījumu, patvēruma procedūru un integrācijas ziņā personām, kuras palikušas nosūtītājā dalībvalstī;

50.

atzinīgi vērtē PMF piedāvātās finansējuma iespējas patvēruma meklētāju pārvietošanai un aicina dalībvalstis iesaistīties brīvprātīgās iniciatīvās, tajā pašā laikā pilnībā ņemot vērā patvēruma meklētāju tiesības un nepieciešamību saņemt viņu piekrišanu; aicina Komisiju izskatīt iespēju izveidot ES sistēmu patvēruma meklētāju pārvietošanai, tostarp pārbaudot, vai ir iespējams to balstīt uz ES sadales principu, kurā tiktu ņemti vērā objektīvi pārbaudāmi kritēriji, piemēram, dalībvalstu IKP, iedzīvotāju skaits, teritorijas lielums un patvēruma meklētāju intereses un integrācijas perspektīvas; šādu programmu varētu piemērot kā solidaritātes pasākumu situācijās, kad patvēruma meklētāju skaits ir nesamērīgi liels salīdzinājumā ar dalībvalsts patvēruma sistēmas spēju, vai ārkārtas gadījumā;

51.

atgādina par EASO pilnvarām attiecībā uz starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārvietošanas veicināšanu dalībvalstu starpā un aicina aģentūru attīstīt tās veiktspēju, lai aktīvi atbalstītu pārvietošanas programmas un pasākumus ciešā sadarbībā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju, apmainoties ar informāciju un paraugpraksi un veicot koordinācijas un sadarbības pasākumus;

52.

atzīmē, ka Komisija ir norādījusi, ka tā vienmēr ņems vērā iespēju aktivizēt Pagaidu aizsardzības direktīvas mehānismu, ja ir izpildīti atbilstīgi nosacījumi, it īpaši tādu pārvietoto personu masveida pieplūduma vai nenovēršama masveida pieplūduma gadījumā, kas nevar, pamatojoties uz drošiem un ilgtspējīgiem nosacījumiem, atgriezties savā izcelsmes valstī; aicina Komisiju nodrošināt iespēju aktivizēt direktīvas mehānismu pat tajā gadījumā, ja attiecīgais pieplūdums ir masveida pieplūdums vismaz vienā dalībvalstī, nevis tikai tajā gadījumā, kad tas ir šāds pieplūdums visā ES kopumā;

53.

uzsver, ka savstarpējas uzticēšanās pamatā ir jābūt kopīgai izpratnei par pienākumiem; uzsver, ka atbilstība ES tiesību aktiem ir obligāts dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās elements;

54.

uzsver, ka tad, ja dalībvalstis izpilda savas tiesiskās saistības un pienākumu ievērot pamattiesības, tiks palielināta gan uzticēšanās, gan solidaritāte;

55.

uzsver, ka ir svarīgi izveidot stingrus pamatus savstarpējai uzticībai starp dalībvalstīm, jo tā ir būtiski saistīta ar CEAS attīstību un patiesu un praktisku solidaritāti;

56.

atzīst — lai gan starptautisko saistību aizsardzības jomā izpilde vairo savstarpējo uzticēšanos, tas obligāti nenozīmē noteikumu vienotu piemērošanu, jo, kā skaidri apliecina nesenā Eiropas Cilvēktiesību tiesas un EST tiesu prakse saistībā ar Dublinas regulu, starptautisko un ES tiesību aktu patvēruma jomā interpretēšana un piemērošana dalībvalstīs joprojām ievērojami atšķiras; uzsver, ka Komisijai un tiesām ir pienākums uzraudzīt un izvērtēt patvēruma noteikumus saskaņā ar starptautiskajiem un ES tiesību aktiem;

57.

uzskata, ka agrīnās brīdināšanas mehānismi, kas ieviesti, lai konstatētu un risinātu radušās problēmas pirms tās ir izraisījušas krīzi, var būt vērtīgs instruments; tomēr uzskata, ka būtu arī jāparedz papildu risinājumi, lai nepieļautu pamattiesību pārkāpumus un nodrošinātu patvēruma sistēmu pienācīgu darbību;

58.

uzsver — lai gan pārkāpuma procedūras būtu vairāk jāizmanto, lai pievērstu uzmanību dalībvalstu pienākumiem un gadījumiem, kad tās neievēro spēkā esošo patvēruma acquis, tās būtu jāapvieno ar preventīviem pasākumiem, darbības plāniem un pārraudzības mehānismiem, lai iegūtu rezultātus; uzsver, ka regulāriem novērtējumiem, konstruktīvam dialogam un apmaiņai ar paraugpraksi ir nozīme kā izšķirīgiem elementiem, kas visticamāk sekmēs to patvēruma sistēmu pilnveidošanu, kurās konstatētas nepilnības; līdz ar to var paredzēt dažādus finanšu un praktiskās palīdzības veidus, lai pilnībā un pareizi īstenotu Eiropas tiesību aktus patvēruma jomā;

59.

norāda, ka Dublinas sistēmas pamatā ir savstarpēja uzticēšanās un ka tās ieviešana nozīmē lēmumu par noraidījumu savstarpēju atzīšanu starp dalībvalstīm, jo patvēruma meklētāja pieteikumu ES var izskatīt tikai vienreiz; aicina Komisiju atbilstīgi rīcības plānam, ar ko īsteno Stokholmas programmu, līdz 2014. gadam iesniegt paziņojumu par sistēmu starptautiski aizsargātu personu aizsardzības nodošanai un lēmumu par patvērumu savstarpējai atzīšanai;

60.

uzsver, ka migrācijas pārvaldība var vairot savstarpējo uzticēšanos un veicināt solidaritātes pasākumus tikai tad, ja tās īstenošanā tiek ievērota pret aizsardzību jutīga pieeja, saskaņā ar kuru pārrobežu pasākumi tiek veikti, neskarot bēgļu un personu, kas lūdz starptautisku aizsardzību, tiesības;

61.

uzsver, ka vīzu režīms nosaka daudzu ieceļošanas un izceļošanas atļauju izsniegšanu un ka šādi ieceļošanas un izceļošanas noteikumi nekādā veidā neierobežo juridiskās saistības attiecībā uz patvēruma pieejamības nodrošināšanu;

62.

atgādina par Komisijas apņemšanos veicināt personu, kurām vajadzīga aizsardzība, organizētu ierašanos ES, un aicina Komisiju izmantot jaunās pieejas attiecībā uz piekļuvi patvēruma procedūrām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos līdz 2013. gadam pieņemt „Paziņojumu par jaunām pieejām attiecībā uz piekļuvi patvēruma procedūrām, kas paredzētas galvenajām tranzīta valstīm”;

63.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Padomei.

3.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 353/25

—

ņemot vērā gaidāmo Komisijas paziņojumu par Komisijas darba programmu 2013. gadam,

—

ņemot vērā spēkā esošo pamatnolīgumu par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju, jo īpaši tā 4. pielikumu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 4. jūlija rezolūciju par Eiropadomes 2012. gada jūnija sanāksmi (1),

—

ņemot vērā Reglamenta 35. panta 3. punktu,

A.

tā kā valstu parādu un finanšu ekonomikas krīzes apmērs un īpatnības ir līdz šim nepiedzīvots pārbaudījums Eiropas Savienības pārvaldībai;

B.

tā kā ES ir sasniegusi kritisku brīdi un krīzi nebūs iespējams pārvarēt, ja netiks ievērojami padziļināta Eiropas integrācija, īpaši eiro zonā, attiecīgi pastiprinot demokrātisko kontroli un pārskatatbildību;

C.

tā kā Eiropas Komisijas uzdevums ir veicināt Savienības vispārējo interešu ievērošanu un nākt klajā ar attiecīgām iniciatīvām, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti Līgumi, pārraudzīt Savienības tiesību aktu īstenošanu, veikt koordinācijas, izpildvaras un pārvaldības funkcijas un ierosināt tiesību aktus,

1.

mudina Komisiju izmantot visas savas pilnvaras un nodrošināt politisko vadību, kas vajadzīga, lai atrisinātu daudzās krīzes radītās problēmas, vienlaikus cenšoties sasniegt finansiālu stabilitāti un panākt ekonomikas atveseļošanos, balstoties uz aizvien pieaugošu konkurētspēju un ilgtspējīgu, efektīvu un sociāli taisnīgu krīzes pārvarēšanas programmu;

2.

atgādina par savu 2012. gada 4. jūlija prasību Komisijai līdz septembrim iesniegt tiesību aktu priekšlikumu paketi, kurā ievērota Kopienas metode un kas balstās uz četriem galvenajiem moduļiem, kuri iekļauti ziņojumā „Ceļā uz patiesu ekonomisko un monetāro savienību”;

3.

uzstāj uz to, ka Komisijai ir pilnībā jāiesaistās ziņojumu sagatavošanā 2012. gada oktobra un decembra Eiropadomes sanāksmēm, kuros ir jāiekļauj skaidra programma un grafiks ekonomikas un monetārās savienības konsolidācijai, tostarp integrētai finansiālās, fiskālās un ekonomikas politikas sistēmai, un kurai ar laiku vajadzētu novest pie spēcīgākas politiskās savienības, īpaši lielākas demokrātiskās pārskatabildības un leģitimitātes, kas balstītos uz Līguma grozīšanu;

4.

norāda uz Parlamenta nostāju attiecībā uz tiesību aktu paketi, kura sastāv no diviem aktiem un kas nostiprinās budžeta uzraudzību, kā arī pastiprinās budžeta politiku euro zonā un ietvers sevī noteikumus, kas ļaus izmantot dažādotu pieeju budžeta konsolidācijai nopietnas ekonomikas jelupslīdes gadījumā;

5.

mudina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem, lai izpildītu Izaugsmes un nodarbinātības paktā iekļautās saistības, proti, lai stimulētu ilgtspējīgas un uz izaugsmi orientētas investīcijas, palielinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju, orientējoties uz stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu izpildi, īpaši to mērķu izpildi, kas ir saistīti ar resursu efektīvu izmantošanu un ilgtspēju, kā arī padziļinātu vienoto tirgu; aicina Komisiju izmantot darba programmu 2013. gadam, lai izstrādātu detalizētu izaugsmes plānu, kurā galvenā uzmanība pievērsta uzņēmumu un uzņēmēju stimulēšanai veidot tādas ražošanas nozares un pakalpojumus, kas nodrošinās stabilas darbavietas un labklājību; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi ievērojami palielināt Eiropas projektu obligācijas, balstoties uz saikni starp ES budžetu un Eiropas Investīciju banku;

6.

turklāt norāda, ka ir nepieciešama ilgstoša un simetriska pārlieku lielā makroekonomikas līdzsvara trūkuma samazināšana, un aicina veikt konkrētas izmaiņas ES nodokļu jomas tiesību aktos, lai novērstu visu to problēmu aspektus, kas saistītas ar nodokļu paradīzēm un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

7.

aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai veicinātu ātru daudzgadu finanšu shēmas (DFS) un attiecīgo daudzgadu likumdošanas programmu pieņemšanu, pilnībā iesaistot šajā procesā Parlamentu un respektējot tā koplēmuma tiesības; stingri atbalsta apņemšanos padarīt ES budžetu par izaugsmes un darbavietu radīšanas katalizatoru visā Eiropā; līdz ar to aicina Komisiju aizstāvēt savu priekšlikumu, lai nodrošinātu, ka Savienības budžets tiešākā veidā atspoguļo tās vajadzības un politiskos mērķus;

8.

tomēr uzstāj uz to, ka ir vajadzīga pašu resursu sistēmas reforma un ka cita starpā ir vajadzīgi jauni pašu resursu veidi, kas ir būtiski svarīgs elements, bez kura tikpat kā nav izredžu vienoties par jauno DFS; aicina Komisiju atbalstīt vairāku dalībvalstu prasību pēc ciešākas sadarbības šajā jomā; uzsver, ka tomēr būtu vēlams panākt vispārēju vienošanos līdz šā gada beigām;

9.

mudina Komisiju pilnveidot tās likumdošanas programmas vienotību, uzlabot likumdošanas priekšlikumu sagatavošanas kvalitāti, pastiprināt ietekmes novērtējumu nozīmi likumprojektos, attiecīgos gadījumos ierosināt atbilstības tabulu izmantošanu ES tiesību aktu labākai transponēšanai un atbalstīt Parlamentu sarunās ar Padomi par deleģēto un īstenošanas aktu izmantošanu; atgādina par to, ka Parlaments vairākkārt ir aicinājis pārskatīt 2003. gada Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi;

10.

aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā Parlamenta nostāju, kas attiecas uz nozarēm un ir iekļauta 2. daļā turpmāk;

11.

uzsver, cik būtiski ir atbilstīgi un laikus īstenot ES tiesību aktus dalībvalstu tiesību aktos, un mudina Komisiju izmantot tās izpildvaru un vajadzības gadījumā sākt pienākumu neizpildes procedūras, lai nodrošinātu atbilstīgu transponēšanu un efektīvu izpildi;

12.

mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu, ar kuru tiktu paredzētas obligātas valsts pārvaldības deklarācijas, kuras parakstītu pienācīgā politiskā līmenī un kas attiektos uz ES līdzekļiem, kuri pakļauti dalītai pārvaldībai; mudina turpināt darbu pie ES programmu vienkāršošanas, īpaši pētniecības un attīstības jomā; aicina Komisiju cieši uzraudzīt finansēšanas vadības instrumentu (FVI) izmantošanu; prasa veikt sistemātiskus, regulārus un neatkarīgus novērtējumus, lai nodrošinātu, ka ar jebkādiem izdevumiem tiek pienākts vēlamais rezultāts izmaksu ziņā lietderīgā veidā;

13.

sagaida, ka Komisija laikus iesniegs budžeta projekta grozījumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka maksājumu līmeņi atbilst pasākumiem, par kuriem panākta vienošanās 2012. gada jūnija Eiropadomes sanāksmē un kuru mērķis ir stimulēt izaugsmi, lai tādējādi pienācīgi varētu izpildīt nesamaksātās saistības;

14.

aicina Komisiju arī turpmāk orientēties uz vienotā tirgus pārvaldības uzlabošanu, atjaunot darbības administratīvās vienkāršošanas īstenošanai, pienācīgi apsvērt iespēju attiecīgos gadījumos iesniegt regulu, nevis direktīvu projektus, lai nodrošinātu ierosināto pasākumu proporcionalitāti, un uzraudzīt īstenošanas progresu, lai pilnībā tiktu piemērots vienotā tirgus acquis, īpaši pakalpojumu nozarē, cita starpā paredzot iespēju izmantot paātrinātas pārkāpumu procedūras; uzsver, ka pienācīgi jāņem vērā vienotā tirgus ekonomiskās, sociālās un vides dimensijas;

15.

sagaida, ka Komisija izstrādās Vienotā tirgus II aktu ar priekšlikumiem par prioritāriem pasākumiem, lai sekmētu izaugsmi, nodarbinātību un uzticēšanos vienotajam tirgum; mudina tur, kur tas ir piemēroti un vajadzīgi, izmantot pastiprinātu sadarbību;

16.

aicina Komisiju sistemātiskāk novērtēt savu priekšlikumu ietekmi uz MVU, jo no šiem uzņēmumiem ir atkarīga ļoti daudzu jaunu darbavietu radīšana Eiropā; tādēļ mudina Komisiju aktīvi atturēt dalībvalstis no pārcentīgas ES tiesību aktu piemērošanas, kas kropļo līdzvērtīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū; prasa turpināt samazināt birokrātijas slogu;

17.

apliecina savu atbalstu tam, ka Komisija liek uzsvaru uz Digitālo programmu; mudina priekšlikumos paredzēt vairāk patērētājiem pieejamu pārrobežu pakalpojumu visā ES;

18.

atgādina, ka ir pamatīgi jāpārskata Vispārējā produktu drošības direktīva (2001/95/EK (2)), kas garantē patērētāju veselības un drošības aizsardzību un arī atvieglo preču tirdzniecību, īpaši MVU; aicina Komisiju ierosināt transversālu regulu par visu produktu tirgus uzraudzību; turklāt aicina izveidot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības jomā un ieņemt kopēju, horizontālu un koordinētu nostāju šajā jautājumā, lai aizsargātu patērētājus;

19.

mudina Komisiju uzlabot savu regulatīvo attieksmi pret MVU un mikrouzņēmumiem, pieskaņojot tiesību aktus MVU vajadzībām un turpinot ieviest piemērotus atbrīvojumus;

20.

mudina Komisiju īstenot autortiesību reformu, lai autortiesību regulējums būtu piemērots interneta videi un balstītos uz sociālu leģitimitāti, pienācīgi ievērojot pamattiesības, kā arī pabeigt industriālā īpašuma tiesību reformu, lai veicinātu izaugsmi un darbavietu radīšanu Eiropā; aicina Komisiju, gatavojot priekšlikumu par ES preču zīmju tiesību aktu pārskatīšanu, ņemt vērā juridiskās problēmas, kas atklājās saistībā ar pretrunīgo viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu (ACTA);

21.

uzstāj uz to, ka ir jāīsteno Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā, lai radītu stimulus veidot videi nekaitīgu ekonomiku, veicināt bioloģisko daudzveidību un cīnīties pret klimata pārmaiņām, citu starpā izmantojot resursu efektīvas izmantošanas pasākumu integrāciju, kā paredzēts stratēģijā „Eiropa 2020”;

22.

uzskata, ka Eiropas pusgadam ir jāsniedz iespēja katrai dalībvalstij atskaitīties par to, kā tā ir īstenojusi savas saistības, ko paredz stratēģija „Eiropa 2020”, pakts „Euro plus”, Vienotā tirgus akts un citi svarīgi ES mērķi;

23.

aicina Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumus, lai risinātu emisijas kvotu pašreizējās tirdzniecības sistēmas trūkumus sistēmas sabrukšanas novēršanai;

24.

aicina Komisiju iesniegt detalizētu rīcības plānu ar pasākumiem, kas paredzēti, lai panāktu pilnībā integrētu un savstarpēji saistītu vienotā enerģijas tirgus izveidi, un uzsver, ka liela nozīme ir mūsdienīgas tīklu infrastruktūras izveidei Eiropā;

25.

aicina Komisiju īstenot Ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadam, tostarp izpildīt tajā paredzētos vidēja termiņa mērķus;

26.

prasa Komisijai izveidot stratēģiju, ar kuru tiktu risināta problēma, kas saistīta ar pieaugošo enerģijas cenu ietekmi uz sabiedrības locekļiem;

27.

uzskata, ka krīze būtu jāizmanto kā iespēja pārveidot sabiedrības attīstības modeli, nodrošinot virzību uz ļoti energoefektīvu ekonomiku, kas pamatojas uz atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un spēj elastīgi piemēroties klimata pārmaiņām; uzsver, ka Komisijai ir jānāk klajā ar priekšlikumiem 2030. gada enerģijas un klimata paketei, kas balstītos uz pašreizējiem trim pīlāriem — siltumnīcefektu izraisošas gāzes emisiju samazināšana, atjaunojamā enerģija un energoefektivitāte;

28.

atbalsta Komisijas likto uzsvaru uz nepieciešamību modernizēt Eiropas multimodālo transporta tīklu, kas ir būtiski svarīgs sekmīgai iekšējā tirgus darbībai; aicina Komisiju neatkāpties no apņemšanās saistībā ar dzelzceļiem un paplašināt Eiropas Dzelzceļa aģentūras pilnvaras, kas saistītas ar drošības sertifikāciju un ritošā sastāva saskaņošanu;

29.

pauž nožēlu par to, ka nav izdevies pilnībā īstenot Eiropas vienotās gaisa telpas iniciatīvu, un aicina Komisiju pārskatīt savu darbību šajā jomā;

30.

ļoti atzinīgi vērtē Komisijas likto uzsvaru uz jauniešu nodarbinātību un priekšlikumus palielināt Eiropas iespējas sekmēt izglītību un apmācību; sagaida, ka saistībā ar „jumta paziņojumu” par nodarbinātības paketi tiks nosprausti skaidri mērķi, izveidoti grafiki un iesniegti priekšlikumi tādās jomās kā jauniešu mobilitāte, „Eiropas jauniešu nodarbinātības garantijas iniciatīva”, stažēšanās kvalitātes sistēma, svešvalodu zināšanas un jauniešu uzņēmējdarbība, lai cīnītos pret augsto bezdarbu jauniešu vidū; sagaida arī konkrētus pasākumus nabadzības samazināšanai, darba tirgus reformai un sociālo standartu izveidei, lai tās dalībvalstis, kas to vēlas, varētu izveidot līdzsvarotu elastdrošības pieeju, un saistībā ar sabiedrības novecošanas problēmu aicina likt lielāku uzsvaru uz invalīdu nodarbinātību;

31.

uzsver, ka ir svarīgi investēt cilvēkkapitālā un pētniecībā un attīstībā un nodrošināt pienācīgu izglītību un apmācību, lai sekmētu profesionālo mobilitāti; aicina turpināt strādāt pie tādiem jautājumiem kā vardarbība pret sievietēm un cilvēku tirdzniecība;

32.

atgādina par savu aicinājumu izveidot nelokāmu ES mēroga kohēzijas politiku laika posmam pēc 2013. gada, kurā ir jāintegrē esošie fondi un programmas, lai nodrošinātu pienācīgu finansējumu, un balstīt to uz daudzlīmeņu pārvaldību, kā arī cieši sasaistīt ar stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem; uzstāj uz to, ka ir jāpalielina Solidaritātes fonda efektivitāte un reaģētspēja, un gaida attiecīgus priekšlikumus; pauž pārliecību par to, ka ir iespējams atbilstošā veidā rast kopēju pamatu ES politikai kohēzijas, pētniecības un attīstības jomā un ka tā mērķtiecīgi jāvērš uz izaugsmi un konkurētspēju, vienlaikus pamatojoties gan uz ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas principiem, gan izcilību;

33.

atbalsta Eiropas līmeņa iniciatīvas, ar kurām papildina valstu pasākumus, lai padarītu mikrokredītus pieejamus un sekmē sabiedrības uzņēmējdarbības garu, lai tā sniegtu pakalpojumus, ko publiskais vai privātais sektors pietiekami nenodrošina;

34.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas pieeja tiesiskumam un pamattiesībām visā Savienībā ir kļuvusi stingrāka; aicina pārskatīt Pamattiesību aģentūras darbību, lai nodrošinātu efektīvu Pamattiesību hartas īstenošanas uzraudzību un īstenošanu, un saskaņot Aģentūras darbību ar Lisabonas līgumu; atbalsta Komisiju sarunās par ES pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai;

35.

aicina Komisiju izvērtēt, kā tiek īstenota Rasu vienlīdzības direktīva (2000/43/EK (3)) un kā tiek transponēts Pamatlēmums par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm (2008/913/TI (4)), un pauž nožēlu par to, ka ES satvars dalībvalstu romu integrācijas stratēģijām nav juridiski saistošs;

36.

aicina Komisiju nodrošināt brīvas pārvietošanās iespēju saglabāšanu un pilnīgu Šengenas acquis ievērošanu; uzsver, ka ir jānomaina nepilnīgā dalībvalstu veiktas profesionālapskates sistēma, un aicina Komisiju uzņemties pilnu atbildību par Šengenas noteikumu īstenošanas uzraudzību; atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu Parlamenta nostājai jautājumā par Šengenas noteikumu juridisko pamatu;

37.

pauž nožēlu, ka nav likumdošanas priekšlikuma par ES iekšējās solidaritātes uzlabošanu patvēruma jautājumos; aicina iesniegt likumdošanas priekšlikumu, ar kuru tiktu izveidota vienota Eiropas patvēruma sistēma, kas balstītos uz pienākumu un solidaritāti;

38.

uzsver, ka ir svarīgi pieņemt regulu par vispārēju datu aizsardzības sistēmu un direktīvu par datu aizsardzību kriminālnoziegumu novēršanas, atklāšanas, izmeklēšanas un sodīšanas jomā, lai nodrošinātu, ka jebkādi turpmāki pretterorisma pasākumi atbilst privātuma un datu aizsardzības standartiem; aicina Komisiju pārskatīt Datu saglabāšanas direktīvu (2006/24/EK (5));

39.

stingri atbalsta Komisijas likto uzsvaru uz pilsoņiem draudzīgu iniciatīvu īstenošanu saistībā ar priekšlikumu lēmumam par Eiropas Pilsoņu gadu (2013) (COM(2011)0489), lai turpinātu nostiprināt pilsoņu informētību par priekšrocībām, ko sniedz Eiropas pilsonība;

40.

norāda, ka pašlaik tiek reformēta kopējā lauksaimniecības politika atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos sekmēt līdzsvarot un integrētu pieeju, kas aizsargātu gan ilgtspējīgu un efektīvu augstas kvalitātes pārtikas ražošanu, kuras cena ir pieejama, gan vidi un lauku reģionu mantojuma vērtību; aicina cieši saskaņot kopējo lauksaimniecības politiku ar stratēģiju „Eiropa 2020”, lai sekmētu inovāciju lauksaimniecībā un palielinātu ilgtspēju, taisnīgumu un Eiropas lauksaimniecības konkurētspēju vietējā un reģionālā līmenī;

41.

uzsver, ka kopējās zivsaimniecības politikas reformai ir jābūt tālejošai, lai nodrošinātu zivju krājumu iltspēju un veselību ilgtermiņa; mudina Komisiju nodrošināt, ka priekšlikumu juridiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punkts, bet 43. panta 3. punktu izmantot par juridisko pamatu tikai tādiem priekšlikumiem, kas ir saistīti ar zvejas iespēju noteikšanu un sadali; atgādina par saviem iebildumiem pret lomu izmešanas praksi un neveiksmīgajiem un dārgajiem pasākumiem flotu jaudas samazināšanai;

42.

aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu sadarboties, lai ierosinātu Padomei labi koordinētas iniciatīvas kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā; mudina Komisiju apvienot visas attiecīgās darbības un dienestus, tostarp attīstības politikas jomā, lai sasniegtu Lisabonas līgumā iekļautos starptautiskos mērķus un jo īpaši izpildītu LESD 208. pantu, kurš attiecas uz attīstības politikas saskaņošanu, vienlaikus saglabājot uzticību vērtībām, balstoties uz kurām Savienība ir izveidota;

43.

sagaida likumdošanas iniciatīvas, kuru mērķis būtu pārskatīts jaunās paaudzes ārējās finanšu palīdzības instrumentu juridiskos pamatus, izmantojot visu deleģēto aktu sistēmu; aicina nodrošināt, ka sistēma finanšu palīdzībai krīzes situācijās ir elastīgāka un palīdzība ir vieglāk pieejama;

44.

sagaida, ka Komisija atbalstīs Savienības paplašināšanos, lai tajā varētu iekļauties ikviena Eiropas valsts, kas ievēro Savienības vērtības un ir apņēmusies veicināt to ievērošanu, vienlaikus ņemot vērā prasību, ka iestāšanās sarunvalstīm ir jāizpilda Kopenhāgenas kritēriji, kā arī ņemot vērā Savienības pašas integrācijas spējas; uzskata, ka Savienība pazaudētu savu morālo autoritāti un politisko uzticamību visā pasaulē, ja kaimiņvalstīm tiktu liegts tajā iekļūt; sagaida, ka Komisija turpinās ar iestāšanās sarunām saistīto darbu;

45.

aicina Komisiju īstenot tādu attīstības politiku, kas ir balstīta uz rezultātiem, nodrošināt, ka palīdzība ir efektīvāka, garantēt ciešāku politikas virzienu saskaņošanu un līdzekļu devēju koordināciju valstu, ES un starptautiskā līmenī, kā arī uzlabot koordināciju ar jaupienākušajiem globālās attīstības dalībniekiem; uzstāj uz to, ka ir jāizveido īpašs fonds, kas risinātu problēmas saistībā ar nepietiekamu pārtikas daudzumu jaunattīstības valstīs, un ir jāsāk apspriežu process, lai risinātu zemes patvaļīgas sagrābšanas problēmu; mudina Komisiju nodrošināt lielāku ES palīdzības efektivitāti, ņemot vērā iespējamās Tūkstošgades attīstības mērķu sistēmas izmaiņas pēc 2015. gada;

46.

uzskata, ka savstarpēja un līdzsvarota tirgu atvērtība ir stratēģisks politisks instruments ES iekšējai izaugsmei un nodarbinātībai; uzsver, ka visos sarunu posmos ir svarīgi iesaistīt Parlamentu un paliek pie apņēmības saglabāt daudzpusēju pieeju starptautiskajai tirdzniecībai; uzsver, ka liela nozīme ir daudzpusējai cīņai pret protekcionismu, kas jāpiemēro visiem tirdzniecības nolīgumiem;

47.

atbalsta Komisijas ieņemto nostāju visās notiekošajās divpusējās un reģionālajās tirdzniecības sarunās; atzīst, ka ir jāturpina strādāt pie tā, lai panāktu progresu attiecībā uz divpusēju tirdzniecības nolīgumu noslēgšanu ar svarīgiem partneriem;

48.

uzsver, ka ir svarīgi visos starptautiskās politikas aspektos integrēt cilvēktiesības, sociālos un vides standartus un korporatīvo sociālo atbildību, kā arī skaidrus noteikumus par Eiropas uzņēmumu atbildīgu rīcību;

49.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

3.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 353/31

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 184. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 1. pantu „Cilvēka cieņa” un 3. pantu „Tiesības uz personas neaizskaramību”, kurā noteikts „aizliegums izmantot cilvēka ķermeni un tā daļas kā peļņas avotu”,

—

ņemot vērā Komisijas otro ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par brīvprātīgu un bezmaksas audu un šūnu ziedošanu (COM(2011)0352),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/53/ES par transplantācijai paredzētu cilvēku orgānu kvalitātes un drošības standartiem (1),

—

ņemot vērā tā 2010. gada 19. maija rezolūciju par Komisijas paziņojumu: Rīcības plāns orgānu ziedošanas un transplantācijas jomā (2009.–2015.). Ciešāka sadarbība starp dalībvalstīm (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulu (EK) No 1394/2007 (3) par uzlabotas terapijas zālēm un grozījumiem Direktīvā 2001/83/EK un Regulā (EK) Nr. 726/2004,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/23/EK par kvalitātes un drošības standartu noteikšanu cilvēka audu un šūnu ziedošanai, ieguvei, testēšanai, apstrādei, konservācijai, uzglabāšanai un izplatīšanai (4),

—

ņemot vērā 2006. gada 8. februāra Komisijas Direktīvu 2006/17/EK (5), ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/23/EK par noteiktām tehniskajām prasībām cilvēka audu un šūnu ziedošanai, ieguvei un testēšanai,

—

ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas pamatprincipus par cilvēka šūnu, audu un orgānu transplantāciju,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu un tās papildprotokolu par cilvēka orgānu un audu transplantāciju,

—

ņemot vērā Ovjedo Konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu un tās papildprotokolu par cilvēka orgānu un audu transplantāciju,

—

ņemot vērā Eiropas datus par audu, hematopoētisko cilmes un reproduktīvo šūnu ziedošanu un transplantācijas darbībām, kas iekļauti Eiropas Reģistra par orgāniem, audiem un šūnām 2010. gada ziņojumā,

—

ņemot vērā 2005. gada 10. marta rezolūciju par cilvēka olšūnu tirdzniecību (6),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A7-0223/2012),

A.

tā kā ziedotie audi un šūnas, piemēram, āda, kauli, cīpslas, radzenes un hematopoētiskās cilmes šūnas, aizvien vairāk tiek izmantotas ārstēšanā un kā izejviela uzlabotas terapeitiskās iedarbības zālēm (ATMP); tā kā Direktīva 2004/23/EK nosaka, ka dalībvalstīm ir jātiecas uz mērķi nodrošināt brīvprātīgu un bezmaksas audu un šūnu ziedošanu un arī uz mērķi panākt, ka audu un šūnu ieguve tiek veikta, ievērojot bezpeļņas principu; tā kā šis ir skaidri noteikts juridisks pienākums, un gadījumos, kad dalībvalsts pārkāpj minēto principu, var tikt ierosināta pārkāpumu tiesvedība;

B.

tā kā saskaņā ar Direktīvas 2004/23/EK 12. panta 1. punktu dalībvalstis ik pēc trim gadiem iesniedz Komisijai ziņojumu par brīvprātīgas un bezmaksas ziedošanas praksi;

C.

tā kā 27 no 29 ziņotājvalstīm ir pieņemti noteikumi (saistoši vai nesaistoši), kas reglamentē brīvprātīgas un bezmaksas audu un šūnu ziedošanas principu;

D.

tā kā 13 valstīs ir izstrādāti pamatprincipi attiecībā uz iespēju nodrošināt kompensāciju vai stimulus audu un šūnu donoriem;

E.

tā kā 19 valstis ziņo, ka tās nodrošina kompensāciju vai stimulus dzīviem audu un šūnu (izņemot reproduktīvās šūnas) donoriem;

F.

tā kā 14 valstis nodrošina kompensāciju vai stimulus par reproduktīvo šūnu ziedošanu;

G.

tā kā četras valstis nodrošina kompensāciju vai stimulus mirušo donoru radiniekiem;

H.

tā kā sabiedrības izpratnes veicināšana un saprotamas, atbilstošas, zinātniski pamatotas un neapstrīdamas medicīniskās informācijas izplatīšana valstu un Eiropas līmenī, jo īpaši pacientu tuvinieku vidū, ir ļoti svarīga, lai panāktu sabiedrības atbalstu un lai paaugstinātu audu un šūnu ziedošanas rādītājus;

I.

tā kā ir jānosaka aizliegums reklamēt vajadzību pēc cilvēka audiem un šūnām vai to pieejamību, piedāvājot vai prasot finansiālu atlīdzību vai līdzvērtīgu labumu;

J.

tā kā 11 valstīs ir ieviesta oficiāla politika, kuras mērķis ir veicināt audu un šūnu pietiekamību, bet 17 citas valstis tādā pašā nolūkā, proti, nodrošināt valstī cilvēka audu un šūnu rezerves, ir noslēgušas divpusējus nolīgumus;

K.

tā kā arī no ētiskā viedokļa ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, ciktāl tas iespējams, audu un šūnu pietiekamu piegādi medicīniskām vajadzībām; tā kā šī piegāde ir jāpārvalda pilsoņu interesēs un tāpēc jāuzrauga valsts iestādēm;

L.

tā kā lielākajā daļā ziņotājvalstu audu un šūnu savākšanu/piegādi veic valsts struktūras, vai arī tiek izmantota duāla sistēma, kurā darbojas gan privātās, gan valsts struktūras;

M.

tā kā cilvēka audu un šūnu ieguvi veic personas, kuras ir veiksmīgi apguvušas apmācību programmu, ko noteicis klīniskais personāls, kas specializējas uz iegūstamajiem audiem un šūnām, vai arī audu centrs, kam atļauts veikt ieguvi;

N.

tā kā audu un šūnu izņemšanu saņēmēju labā var veikt vienīgi tad, ja ir izpildīti divi nosacījumi: tie tiek izņemti medicīniskiem vai zinātniskiem un terapeitiskiem mērķiem un visas izņemtās ķermeņa daļas tiek ziedotas, nesaņemot par to atlīdzību;

O.

tā kā uz audu un šūnu izņemšanu būtu jāattiecina šādi principi: anonimitāte (izņemot gadījumus, kad no dzīva cilvēka tiek ņemti audi un šūnas, ko paredzēts transplantēt kādam radiniekam), bezmaksas ziedošana, piekrišana, pienākums transplantācijai paredzētos orgānus taisnīgi sadalīt starp pacientiem un drošums donoru un saņēmēju veselībai;

P.

tā kā audus un šūnas var izņemt tikai tad, ja donors pirms tam ir par to pietiekami informēts un rakstveidā brīvi devis savu piekrišanu; tā kā šo piekrišanu jebkurā brīdī var atsaukt bez īpašu formalitāšu ievērošanas;

Q.

tā kā audu un šūnu izmantošana transplantēšanai cilvēka organismā rada saņēmējam slimību pārnešanas risku; tā kā šo risku var mazināt, rūpīgi izvēloties donorus pirms audu un šūnu ņemšanas, pamatojoties uz riska un ieguvumu analīzi un izvērtējot potenciālos donorus, pārbaudot un pārraugot katru ziedojumu un procedūru piemērošanu audu un šūnu ieguvei saskaņā ar noteikumiem un procesiem, kas noteikti un atjaunināti atbilstoši vislabākajiem pieejamiem zinātniskajiem ieteikumiem;

R.

tā kā dažu audu un šūnu ziedošana nopietni apdraud donoru; un tā kā šis apdraudējuma risks ir jo īpaši augsts olšūnu ziedošanas gadījumā, jo, lai sagatavotu ziedojamās olšūnas, ir jāveic hormonu terapija;

S.

tā kā ES Pamattiesību harta, kurā ir izklāstīti ES pamatprincipi un kura pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir ieguvusi tiesiski saistošu spēku, aizliedz izmantot cilvēka ķermeni un tā daļas kā peļņas avotu;

T.

tā kā būtu vēlams, lai visām dalībvalstīm būtu saistoši noteikumi šā ētikas principa īstenošanai, tostarp izmantojot krimināltiesības;

U.

tā kā joprojām pastāv bažas par to, vai šis ētikas princips ir savienojams ar noteikta veida kompensāciju, kuru izmaksā saistībā ar ziedošanu, jo īpaši gadījumos, kad šādu kompensāciju izmaksā mirušu donoru radiniekiem;

V.

tā kā bezmaksas ziedošana ir ne tikai ētikas princips, bet arī priekšnosacījums donora un saņēmēja veselības aizsardzībai, jo ziedošanas saistība ar lielām naudas summām var mudināt donoru riskēt un neatklāt ar risku saistītus viņa/viņas anamnēzes datus;

W.

tā kā ir daudz pierādījumu tam, ka daudziem pacientiem ir sekmīgi veikta nabassaites asiņu cilmes šūnu alogēnā transplantācija, un tā kā ir pieejami arī nopietni ziņojumi par to, ka dažos gadījumos veiksmīgs rezultāts var būt arī autologajai terapijai ar minētajām šūnām;

X.

tā kā respektabli plašsaziņas līdzekļi pauž viedokli, ka bezmaksas ziedošanas princips audu un šūnu ziedošanas jomā aizvien tiek pārkāpts;

Y.

tā kā iespējas nodrošināt šūnu un audu izsekojamību no donora līdz saņēmējam un otrādi un šūnu un audu dzīvo donoru un saņēmēju ilgtermiņa apsekošana ir galvenie drošuma un kvalitātes nodrošināšanas faktori;

1.

atzinīgi vērtē to, ka ir publicēts otrais ziņojums par brīvprātīgu un bezmaksas audu un šūnu ziedošanu, kas liecina, ka nolūkā īstenot bezmaksas ziedošanas principu dalībvalstis ir daudz darījušas, tomēr tajā arī norādīts, ka darāmā joprojām ir daudz;

2.

ar bažām konstatē, ka puse dalībvalstu norāda uz pastāvīgu cilvēka audu un šūnu trūkumu, jo īpaši kaulu smadzeņu, dzimumšūnu un tādu audu trūkumu kā radzene un āda; uzskata, ka būtu jāpārskata patlaban īstenotā politika un spēkā esošie tiesību akti, jo tie nav atbilstoši, lai risinātu pašpietiekama audu un šūnu nodrošinājuma problēmu Eiropas Savienībā;

3.

uzsver, ka ziedošanai vajadzētu būt brīvprātīgai, bezmaksas un anonīmai (izņemot gadījumus, kad no dzīva cilvēka tiek ņemti audi un šūnas, ko paredzēts transplantēt kādam radiniekam), un tā ir jāreglamentē, izmantojot aizsardzību nodrošinošas tiesību un ētikas normas, kas aizsargā personas neaizskaramību;

4.

aicina dalībvalstis ieviest pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt dzīvos donorus un nodrošināt, ka ziedošana tiek veikta anonīmi (izņemot gadījumus, kad no dzīva cilvēka tiek ņemti audi un šūnas, ko paredzēts transplantēt kādam radiniekam), brīvprātīgi, pēc apzinātas un brīvprātīgas piekrišanas došanas un bez atlīdzības;

5.

aicina Komisiju cieši pārraudzīt notikumu gaitu dalībvalstīs, rūpīgi izskatīt visus pilsoniskās sabiedrības pārstāvju vai plašsaziņas līdzekļu ziņojumus par bezmaksas ziedošanas principa pārkāpumiem un atbilstoši rīkoties, tostarp vajadzības gadījumā sākot pārkāpuma tiesvedību;

6.

uzskata, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai visas dalībvalstis skaidri definētu nosacījumus, saskaņā ar kuriem var piešķirt taisnīgu un samērīgu finansiālu kompensāciju, paturot prātā, ka kompensācija nekādā ziņā nepārsniedz summu, kura sedz ar audu un šūnu ziedošanu saistītos izdevumus, piemēram, ceļa izdevumus, zaudētus ienākumus vai medicīniskas izmaksas, kas saistītas ar medicīnisko procedūru un iespējamām blaknēm, tādējādi aizliedzot jebkādus finansiālus stimulus un nepieļaujot zaudējumus potenciālajam donoram; šādu kompensāciju piešķiršanai jābūt pārredzamai, un tā regulāri jāpārbauda;

7.

aicina Komisiju ziņot par praksi un kritērijiem, ko dalībvalstis patlaban izmanto, piešķirot kompensācijas dzīviem donoriem, jo īpaši olšūnu ziedošanas jomā;

8.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka jebkura kompensācija, ko izmaksā donoriem, atbilst ētikas principiem; iesaka īpašu uzmanību pievērst šim jautājumam gadījumā, ja kompensācija netiek izmaksāta donoram, bet gan donora ģimenei pēc viņa nāves;

9.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka dzīvus donorus izvēlas, pamatojoties uz viņu veselības stāvokļa un slimību vēstures novērtējumu, vajadzības gadījumā ietverot arī psiholoģisko novērtējumu, ko, pamatojoties uz riska un ieguvumu analīzi, veic kvalificēti un apmācīti speciālisti;

10.

aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai aizsargātu aizbildnībā esošas nepilngadīgas personas un pieaugušos attiecībā uz audu un šūnu ņemšanu;

11.

uzsver, ka pārredzamības un drošuma principi ir ļoti svarīgi, lai panāktu augsta līmeņa sabiedrības atbalstu ziedošanai; mudina dalībvalstis strādāt pie tā, lai izveidotu pārredzamu ziedošanas sistēmu, kas ir droša donoriem un saņēmējiem;

12.

prasa visām dalībvalstīm izstrādāt noteikumus, kas ļauj nodrošināt cilvēka audu un šūnu izsekojamību no donora līdz pacientam un otrādi, kā arī sistēmu, ar ko regulē cilvēka audu un šūnu importu no trešām valstīm un kas nosaka līdzvērtīgus kvalitātes un drošuma standartus;

13.

aicina dalībvalstis aktīvāk pievērsties sabiedrības informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņu īstenošanai, lai veicinātu audu un šūnu ziedošanu un nodrošinātu viegli saprotamas, atbilstošas, zinātniski pamatotas un neapstrīdamas medicīniskās informācijas un tādu datu sniegšanu, kas ļauj sabiedrībai izdarīt apzinātu izvēli; uzsver, ka donoriem būtu jāsniedz pilnīga informācija par šajā procesā izmantotajām procedūrām un par to morālajām, psiholoģiskajām, medicīniskajām un sociālajām sekām;

14.

aicina dalībvalstis īstenot koordinācijas pasākumus, lai novērstu dzimumšūnu melnā tirgus veidošanos internetā, jo šāds tirgus gan apdraud šūnu kvalitāti un drošumu, gan rada juridiskas, ētiskas un sabiedrības veselības aizsardzības problēmas;

15.

aicina dalībvalstis veicināt labas prakses apmaiņu, jo īpaši attiecībā uz audu un šūnu piegādi, audu un šūnu kvalitātes aizsardzību pārvadāšanas laikā, izpratnes par ziedošanu palielināšanu un veselības aprūpē strādājošo apmācību;

16.

sagaida, ka visas dalībvalstis izveidos valsts audu un šūnu bankas;

17.

aicina izstrādāt Eiropas standartus un prasības, kas piemērojami privātajām audu un šūnu bankām;

18.

uzskata — lai īstenotu ētisko prasību nodrošināt pietiekamu piegādi, Komisijai un dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja izveidot Eiropas mēroga donoru un potenciālo saņēmēju datubāzi, lai vispārēju interešu vārdā pārvaldītu piegādi un, ja iespējams, izvairītos no situācijas, kad orgānu trūkst;

19.

uzskata, ka divpusējie nolīgumi ir ļoti svarīgi, lai atbalstītu tās valstis, kuras saskaras ar audu un šūnu trūkumu vai kurām nav savu donoru orgānu, un lai nodrošinātu brīvāku informācijas plūsmu attiecībā uz audiem un šūnām starp valstīm;

20.

īpaši atzinīgi Eiropas kontekstā vērtē Eurocet nozīmi šajā jomā, kuram ir bijusi būtiska loma, darbojoties kā centrālajai Eiropas datubāzei attiecībā uz datu vākšanu par audu un šūnu ziedošanas un transplantēšanas darbībām; aicina dalībvalstu iestādes stiprināt savu sadarbību ar Eurocet, lai vienotos par turpmākiem kopīgiem standartiem attiecībā uz šūnu un audu ziedošanu un tādējādi ļautu veselības aprūpes profesionāļiem veiksmīgāk atrast atbilstīgas šūnas un audus Eiropas iedzīvotājiem;

21.

aicina dalībvalstis apsvērt visas iespējamās iespējas, lai paplašinātu starptautisko sadarbību šajā jomā, īpaši attiecībā uz potenciālo hematopoētisko cilmes šūnu izmantošanu;

22.

atzīst nozīmīgos zinātnes sasniegumus nabassaites asiņu jomā, kura piedāvā daudzsološu ārstēšanas alternatīvu daudzu slimību, tostarp bērnu slimību, ārstēšanā;

23.

norāda, ka patlaban klīniskie pētījumi, kuros izmanto nabassaites asiņu cilmes šūnas ārstēšanai, kas nav saistīta ar hematoloģiskām slimībām, galvenokārt tiek veikti ārpus Eiropas Savienības, tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus, lai izstrādātu regulējumu, kas varētu uzlabot nabassaites asiņu cilmes šūnu paplašinātu pieejamību;

24.

pauž nožēlu par to, ka patlaban Eiropas Savienībā nabassaites asiņu cilmes šūnas tiek saglabātas tikai 1 % no visiem jaundzimušajiem; līdz ar to uzsver, cik svarīgi ir mātei ziedot nabassaites asinis un audus dzimšanas brīdī bankām, kuras ievēro kopējos darbības un ētikas standartus, lai palīdzētu ārstēt slimības un veikt turpmākus pētījumus šajā jomā; uzsver, ka izsekojamībai ir jābūt vienam no priekšnosacījumiem šo banku darbības atļaušanai vietējā vai Eiropas līmenī; uzsver, ka šādās bankās glabāta materiāla piešķiršanai ir jābūt taisnīgai, vienlīdzīgai, nediskriminējošai un pārredzamai;

25.

norāda, ka valsts šūnu bankām ir jāveic vajadzīgie datu konfidencialitātes aizsardzības pasākumi, lai izsekojamības prasību saskaņotu ar vajadzību aizsargāt donora tiesības, piemēram, tiesības uz medicīniskās informācijas konfidencialitāti un privātumu;

26.

uzskata, ka jāturpina veicināt alogēno nabassaites asiņu ziedojumi ārpus ģimenes loka neatkarīgi no tā, vai materiāls tiek glabāts valsts vai privātajā bankā, nodrošinot, ka glabātie nabassaites asiņu paraugi tiek reģistrēti Pasaules Kaulu smadzeņu donoru (BMDW) datubāzē un ir pieejami ikvienam saderīgam pacientam, kuram tie vajadzīgi;

27.

norāda, ka šādu ziedojumu var veikt, ja māte pirms tam ir par to informēta un ir rakstveidā brīvi devusi tam savu piekrišanu, un ka šo piekrišanu jebkurā brīdī pirms ziedojuma veikšanas var atsaukt bez īpašu formalitāšu ievērošanas;

28.

aicina dalībvalstis veicināt izpratni par nabassaites asiņu valsts bankām, organizējot informācijas kampaņas, kas varētu notikt, piemēram, pirmsdzemdību nodarbībās, un ierosina to saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas noteikumiem;

29.

uzskata, ka vīriešiem un sievietēm ir jābūt informētiem par pieejamām iespējām, kas saistītas ar nabas saites asiņu ziedošanu, piemēram, valsts vai privātām glabāšanas iespējām, ziedošanu autologiem vai heterologiem mērķiem vai pētījumiem; uzskata, ka jāsniedz visaptveroša, objektīva un precīza informācija par nabassaites asiņu banku priekšrocībām un trūkumiem;

30.

aicina dalībvalstis vienlaikus arī labāk aizsargāt vecāku tiesības uz informētu piekrišanu un izvēles brīvību attiecībā uz nabassaites asiņu cilmes šūnu saglabāšanas praksi;

31.

ierosina dalībvalstīm apsvērt iespēju attiecībā uz valsts un privātajām nabassaites asiņu bankām pieņemt un ieviest darbības un ētikas standartus, kas nodrošina, ka tiek ievērots princips, kas nepieļauj cilvēka ķermeņa un tā daļu komercializēšanu, un nodrošina izsekojamību;

32.

sagaida, ka visas dalībvalstis izveidos vismaz vienu valsts cilmes šūnu banku;

33.

prasa atjaunināt atzinumu „Nabassaites asiņu uzglabāšana bankās: ētiskie aspekti”(Atzinums Nr. 19), ko 2004. gadā dabaszinātņu ētikas un jauno tehnoloģiju Eiropas grupa sniedza saistībā ar norisēm nabassaites asiņu cilmes šūnu saglabāšanas jomā, un uzsāktajiem klīniskajiem pētījumiem par nabassaites asiņu cilmes šūnu izmantošanu;

34.

aicina dalībvalstis izveidot tādu dzemdību centru teritoriālo tīklu, kuriem ir tiesības veikt nabassaites asiņu ieguvi, lai nodrošinātu nabassaites asiņu pieejamību visās blīvi apdzīvotajās vietās;

35.

prasa nodrošināt, ka, izstrādājot un īstenojot vecākiem paredzētās valsts informācijas kampaņu stratēģijas, valsts iestādes apspriežas ar visām bankām, kuras ievēro ar nabassaites asiņu ieguvi un saglabāšanu saistītos ES normatīvos standartus;

36.

aicina izstrādāt Eiropas standartus un prasības, kas piemērojamas privātajām cilmes šūnu bankām;

37.

norāda, ka dažās dalībvalstīs jau ir pieejami valsts un privātā sektora sadarbības modeļi un iespējas, un mudina valsts un privātās nabassaites asiņu bankas cieši sadarboties, lai paaugstinātu valsts, Eiropas un starptautisko nabassaites asiņu un audu paraugu pieejamību; aicina dalībvalstis pienācīgi reglamentēt gan valsts, gan privāto banku darbību un nodrošināt pilnīgu pārredzamību un nabassaites asiņu drošību, uzsverot, ka bankām ir jānodrošina tāda darbības prakse, kas ir atklāta un kurā ir stingri ievēroti noteikumi attiecībā uz dalīšanos ar informāciju, lai tādējādi nodrošinātu pēc iespējas lielāku labumu pacientiem;

38.

uzsver neinvazīvu procedūru izstrādi cilmes šūnu ieguvei, izmantojot perifēro asins cilmes šūnu savākšanu (PBSC);

39.

uzskata, ka dalībvalstīm jāapsver iespēja palielināt kaulu smadzeņu un perifēro asins cilmes šūnu donoru skaitu, uzlabojot vietējo kaulu smadzeņu donoru reģistru tā, lai, izmantojot arī citu valstu reģistru resursus, ar BMDW datubāzes starpniecību ikvienam pacientam, kam vajadzīga cilmes šūnu transplantācija, būtu vislielākās iespējas atrast saderīgu donoru;

40.

aicina dalībvalstis izstrādāt programmas, kas mudina mazākumtautību etniskās grupas ziedot audus un šūnas valsts bankām, lai veiksmīgi risinātu donoru orgānu trūkumu šajā grupā;

41.

uzsver, ka lēmumi atļaut, aizliegt vai regulēt pētījumus ar cilvēka embrionālajām cilmes šūnām un in vitro apaugļošanu ir dalībvalstu kompetence, tomēr, pieņemot šos lēmumus, dalībvalstīm ir jāņem vērā Direktīvā 2004/23/EK izklāstītie noteikumi, tostarp kvalitātes un drošuma noteikumi un noteikumi, kas saistīti ar bezmaksas ziedošanas principu; norāda, ka Eiropas Savienības kompetences šajā jomā ir ierobežotas un ka, īstenojot šīs kompetences, tai ir jāievēro Pamattiesību hartā izklāstītie un Eiropas Savienības Tiesas spriedumos piemērotie principi;

42.

aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk ierosināt Direktīvas 2004/23/EK pārskatīšanu, lai saskaņotu to ar principiem, kuri reglamentē orgānu ziedošanu, kas noteikta Direktīvā 2010/45/ES, un ņemt vērā jauno tiesisko situāciju, ko radījusi Lisabonas līguma stāšanās spēkā, kā arī zinātnes sasniegumus, nozares dalībnieku praktisko pieredzi un šī ziņojuma ieteikumus;

43.

aicina arī Komisiju ierosināt Regulas(EK)1394/2007 pārskatīšanu, lai iekļautu tajā noteikumu, kas līdzīgi Direktīvā 2010/45/ES noteiktajam paredz bezmaksas ziedošanas principa piemērošanu, un ņemtu vērā problēmas, kas radušās saistībā ar regulas īstenošanu, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem;

44.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

3.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 353/38

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. jūnija paziņojumu „Rio +20 konference: virzība uz „zaļo”ekonomiku un labāku pārvaldību” (COM(2011)0363),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 11. februāra Komisijas dienestu darba dokumentu „Ziņojums par progresu vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā 2010. gadā” (SEC(2011)0193),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

—

ņemot vērā 1995. gada septembrī Pekinā rīkoto ceturto Pasaules Sieviešu konferenci, tajā pieņemto deklarāciju un rīcības platformu, kā arī ar tām saistītos turpmākos dokumentus, ko attiecīgi 2000. gada 9. jūnijā, 2005. gada 11. martā un 2010. gada 2. martā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas speciālajās sesijās „Pekina +5”, „Pekina +10” un „Pekina +15”, par turpmāko rīcību un iniciatīvām Pekinas deklarācijas un rīcības platformas īstenošanai,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2012. gada ziņojumu „Pārskats par Pekinas rīcības platformas K jomas īstenošanu ES: sievietes, vide, dzimumu līdztiesība un klimata pārmaiņas”,

—

ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP), ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) un Augstā pārstāvja vismazāk attīstītajām valstīm, iekšzemes attīstības valstīm un mazo salu valstīm biroja (UN-OHRLLS) kopējo ziņojumu „Kāpēc videi nekaitīga ekonomika vismazāk attīstītajām valstīm ir nozīmīga” (1), kas sagatavots LDC-IV konferencei 2011. gada maijā,

—

ņemot vērā UNEP 2008. gada septembra ziņojumu „Videi draudzīga nodarbinātība: virzība uz pienācīgas kvalitātes darbu ilgtspējīgā pasaulē ar zemu oglekļa emisiju” (2),

—

ņemot vērā ANO Sieviešu attīstības fonda 2011. gada 1. novembra ziņojumu „Dzimumu līdztiesības centrālā loma un sieviešu emancipācija ilgtspējīgai attīstībai” (3), kas sagatavots, gaidot 2012. gadā paredzētās ANO konferences par ilgtspējīgu attīstību (Rio +20) iznākuma dokumentu,

—

ņemot vērā Rio +20 konferences Sieviešu galvenās grupas 2011. gada 1. novembra nostājas kopsavilkumu (4),

—

ņemot vērā Sieviešu galvenās grupas 2011. gada marta nostājas dokumentu „Dzimumu perspektīva videi draudzīgā ekonomikā” (5), gatavojoties ANO 2012. gada konferencei par ilgtspējīgu attīstību,

—

ņemot vērā valdības 2005. gada oficiālā ziņojuma publikāciju „Automobiļi, liellopi, mājvietas: ilgtspējīgs slogs – vieds patēriņš”(Stokholma, Zviedrija) (6),

—

ņemot vērā 2012. gada 20. aprīļa rezolūciju par sievietēm un klimata pārmaiņām (7),

—

ņemot vērā 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu līdzdalību politisko lēmumu pieņemšanā – kvalitāti un līdztiesību (8),

—

ņemot vērā 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā – 2011. gads (9),

—

ņemot vērā 2011. gada 29. septembra rezolūciju par to, lai izstrādātu ES kopējo nostāju, gatavojoties ANO organizētajai Rio +20 konferencei par ilgtspējīgu attīstību (10),

—

ņemot vērā tā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par darbavietu potenciāla attīstīšanu jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai (11),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem (12),

—

ņemot vērā Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0235/2012),

A.

tā kā videi draudzīga ekonomika ir ilgtspējīga ekonomika, kas nozīmē arī sociālo un ekoloģisko ilgtspējīgumu; sociālais ilgtspējīgums ietver tādu sabiedrisko kārtību, kuru caurvij dzimumu līdztiesība un sociālais taisnīgums neatkarīgi no personu dzimuma, etniskās piederības, ādas krāsas, reliģijas, seksuālās orientācijas, fiziskajām spējām vai politiskās pārliecības;

B.

tā kā klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības zudums apdraud sieviešu un vīriešu dzīves apstākļus, labklājību un labsajūtu, ekosistēmu saglabāšana ir viens no videi draudzīgas ekonomikas pamata pīlāriem; mūsu paaudze atbildību par mūsdienu vides problēmām nevar atstāt nākamo paaudžu ziņā; tā kā ekoloģiskais ilgtspējīgums nozīmē kopienas resursu izmantošanu, saglabāšanu un bagātināšanu, lai ekoloģiskie procesi, no kuriem ir atkarīga dzīvība, tiktu saglabāti un kopējā dzīves kvalitāte pašlaik un turpmāk varētu tikt paaugstināta;

C.

tā kā dzimumu lomu dēļ sievietēm uz apkārtējo vidi nav tāda pati ietekme kā vīriešiem, turklāt daudzās valstīs strukturālo normu un diskriminācijas dēļ sievietēm ir ierobežota piekļuve resursiem un iespējas mainīt apstākļus un pielāgoties;

D.

tā kā vides politika tiešā veidā ietekmē indivīdu veselību un sociālekonomisko stāvokli un tā kā dzimumu nevienlīdzība kopā ar izpratnes trūkumu par sieviešu atšķirīgo ekonomisko un sociālo stāvokli un vajadzībām nozīmē, ka bieži vien sievietes nesamērīgi cieš no vides degradācijas un neatbilstošas politikas šajā jomā;

E.

tā kā sieviešu loma videi draudzīgā ekonomikā vairākās dalībvalstīs arvien tiek novērtēta par zemu un ignorēta, tā izraisot daudzus diskriminācijas gadījumus, kas izpaužas kā materiālo labumu, piemēram, sociālās aizsardzības, veselības apdrošināšanas, pienācīga atalgojuma un pensijas tiesību, zaudēšana;

F.

tā kā no klimata pārmaiņām un ekosistēmu iznīcināšanas visvairāk cietīs nabadzīgākie iedzīvotāji, no kuriem 70 procenti ir sievietes;

G.

tā kā pāreja uz videi draudzīgu ekonomiku ir nepieciešama, lai samazinātu kaitējumu videi, uzlabotu sociālo taisnīgumu un izveidotu tādu sabiedrību, kurā sievietēm un vīriešiem ir vienādas tiesības un iespējas;

H.

tā kā pāreja uz videi draudzīgu ekonomiku bieži rada konkrētas problēmas saistībā ar sieviešu integrēšanu videi draudzīgu darbavietu tirgū, jo viņas netiek nodrošināta pietiekama tehnoloģiskā apmācība, kas nepieciešama specializētu funkciju pildīšanai videi draudzīgā ekonomikā;

I.

tā kā ir skaidri redzams, ka vides un budžeta jautājumu apspriešanā un lēmumu pieņemšanā par videi draudzīgu ekonomiku sievietes ir nepietiekami pārstāvētas;

J.

tā kā patēriņa ieradumi un dzīves stila tendences būtiski ietekmē vidi un klimatu: bagāto valstu patēriņa ieradumi, piemēram, attiecībā uz pārtikas produktu un transporta izvēli, acīmredzami nav ilgtspējīgi, īpaši ņemot vērā to, ka visām sievietēm un vīriešiem ir tiesības dzīvot labklājībā;

K.

tā kā kopumā sievietēm un vīriešiem ir atšķirīgi patēriņa ieradumi — sievietes, neraugoties uz viņu sociālo un ekonomisko statusu, patērē mazāk nekā vīrieši, bet izrāda lielāku vēlmi īstenot vides aizsardzības pasākumus, izvērtējot savu patēriņa izvēli, piemēram, ēdot mazāk gaļas, retāk braucot ar automašīnu un dzīvojot energoefektīvāk;

L.

tā kā sievietēm nav tik lielas iespējas ietekmēt un piekļūt transporta sistēmai kā vīriešiem — tā pamatā ir varas struktūra dzimumu starpā mūsdienās; tā kā — lai uzlabotu sieviešu piekļuvi transportam, ir nepieciešams efektīvāks sabiedriskais transports, vairāk gājēju un riteņbraucēju celiņu, kā arī īsāks attālums, kas jāveic, lai saņemtu pakalpojumus, un ir jāpaplašina un jāuzlabo zināšanas un inovācijas attiecībā uz videi draudzīgiem transporta veidiem;

M.

tā kā sievietes ir īpaši neaizsargātas pret vides apdraudējumu un klimata pārmaiņu sekām viņu salīdzinājumā ar vīriešiem zemāka sociālekonomiskā stāvokļa, tradicionālo mājsaimniecības pienākumu nesamērīga sadalījuma un vardarbības draudu dēļ, kas viņas skar konfliktsituācijās, kuras rada vai pastiprina dabas resursu nepietiekamība;

N.

tā kā sievietēm ir pilnībā jāiesaistās videi draudzīgas ekonomikas veidošanā, ar to saistītu lēmumu pieņemšanā un īstenošanā; tā kā sieviešu iesaistīšanās rezultātā ir uzlabojušies katastrofu novēršanas pasākumi, bioloģiskā daudzveidība, pārtikas nodrošinājums un samazinās pārtuksnešošanās, kā arī palielinās mežu aizsardzība,

O.

tā kā trūkst plašu un salīdzināmu datu par videi draudzīgas ekonomikas ietekmi uz darba tirgu,

1.

uzsver nepieciešamību virzīt sabiedrību uz videi draudzīgu ekonomiku, kurā ņemti vērā gan ekoloģiskie apsvērumi, gan sociālais ilgtspējīgums, piemēram, lielāka dzimumu līdztiesība un labāks sociālais taisnīgums;

2.

konstatē, ka īpaši svarīgas jomas videi draudzīgā ekonomikā ir saistītas ar ekosistēmām, patēriņu, apgādi ar pārtiku, izaugsmi, transportu, enerģētiku un labklājības nozari;

3.

pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā ES iestādēm un komitejām „Rio +20 konference: virzība uz „zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību” trūkst dzimumu perspektīvas;

4.

mudina Komisiju un dalībvalstis, plānojot, īstenojot un izvērtējot stratēģijas, programmas un budžeta projektus vides un klimata jomā, apkopot informāciju, iedalot to atbilstoši personu vecumam un dzimumam; proti, ja trūkst statistikas, ir grūtāk īstenot atbilstošus pasākumus dzimumu līdztiesības veicināšanai;

5.

pauž nožēlu, ka dzimumu jautājumi un perspektīvas netiek pietiekami labi iestrādātas ilgtspējīgas attīstības politikas virzienos un programmās; atgādina, ka ar dzimumu saistītu perspektīvu neesamība vides politikā palielina nevienlīdzību starp dzimumiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot mehānismus integrētai pieejai dzimumu līdztiesībai vides politikas starptautiskā, valstu un reģionālā līmenī;

6.

aicina Komisiju uzsākt pētījumu par dzimumiem un videi draudzīgu ekonomiku, kā arī par sieviešu ieguldījumu videi draudzīgu inovāciju, pakalpojumu un produktu izstrādē;

7.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un veicināt īpašus pētījumus un izpēti par to, kā pāreja uz videi draudzīgu ekonomiku ietekmēs sievietes un vīriešus dažādās nozarēs, kā arī sieviešu būtisko lomu pārejas sekmēšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis iestrādāt ar dzimumu saistītus aspektus vides aizsardzības un ietekmes uz vidi izpētē;

8.

atzīst steidzamu nepieciešamību pēc starptautiska nolīguma par videi draudzīgas ekonomikas vienotu definīciju, kas balstītos uz sociālā un ekoloģiskā ilgtspējīguma pīlāriem; uzsver pilsoniskās sabiedrības, jo īpaši sabiedrisko kustību, vides organizāciju un sieviešu tiesību organizāciju nozīmīgo lomu videi draudzīgas ekonomikas mērķu un uzdevumu noteikšanā;

9.

aicina Komisiju sistemātiski ņemt vērā dzimumu līdztiesību, nosakot, īstenojot un uzraugot vides politiku visos līmeņos, tostarp vietējā un reģionālajā attīstībā un pētnieciskajā darbībā; aicina Komisiju izmantot un atbalstīt integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai veicināšanu kā labas pārvaldības instrumentu;

10.

aicina Komisiju veicināt dzimumu līdztiesību kā vienu no svarīgākajiem jautājumiem, izstrādājot un risinot sarunas par ES struktūrfondu (ESF, ERAF, KLP) turpmāko regulējumu un programmām, jo īpaši tādu pasākumu ietvaros, kas saistīti ar pāreju uz videi draudzīgu ekonomiku;

11.

konstatē, ka atjaunojamā enerģija var tikt izmantota attālās un izolētās teritorijās, kurās nav elektroenerģijas apgādes, un tā sniedz ieguldījumu nepiesārņojošas enerģijas ražošanā; tāpēc mudina dalībvalstis veidot iekārtas atjaunojamas un videi draudzīgas enerģijas izmantošanai, izmantojot ERAF un ESF finansējumu; turklāt mudina uz lielāku inovāciju un sieviešu un vīriešu līdzdalību, piemēram, atjaunojamas un videi draudzīgas enerģijas un arhitektūras izstrādē;

12.

rosina Komisiju informatīvo kampaņu ietvaros uzlabot informētību par to, cik svarīga ir pāreja uz videi draudzīgu ekonomiku, un par tādas vides politikas pozitīvajiem aspektiem, kurā ņemta vērā dzimumu līdztiesība;

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis dzimumu līdztiesības mērķus iekļaut visās ar vidi saistītās politikas jomās un visos ar ekonomiku saistīto lēmumu pieņemšanas līmeņos; šie mērķi jānosaka, apspriežoties ar pilsonisko sabiedrību;

14.

mudina Komisiju un dalībvalstis sākt jauna sociālā un klimatam draudzīgā izaugsmes rādītāja piemērošanu, kurā ietverti labklājības neekonomiskie aspekti un kurš galvenokārt uzsver ar ilgtspējīgu attīstību saistītus aspektus, piemēram, dzimumu līdztiesību, nabadzības mazināšanu un mazāku siltumnīcefekta gāzu emisiju;

15.

secina, ka pasākumi, kas paredzēti tam, lai apmierinātu iedzīvotāju likumīgās prasības pēc mājvietas, ēdiena un pārtikas produktiem, kā arī enerģijas un darba iespējām, vienmēr jāīsteno tā, lai saglabātu ekosistēmas un ierobežotu klimata pārmaiņas, vienlaikus izmantojot Zemes resursus tādā veidā, kas ir saskaņā ar cilvēktiesībām, īstenojot virzību uz lielāku dzimumu līdztiesību un nodrošinot resursu sadali atbilstoši vides taisnīguma principam;

16.

uzsver to, cik svarīgi ir nodrošināt labus dzīves apstākļus bērniem un mazbērniem, tāpēc ekonomikas attīstībai ir jāapmierina mūsu prasības, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzības;

17.

akcentē to, ka IKP ir ražošanas rādītājs, nevis vides ilgtspējīguma, resursu efektivitātes, sociālās integrācijas vai vispārējās sabiedrības attīstības rādītājs; prasa noteikt jaunus nepārprotamus un mērāmus rādītājus, ievērojot tādus aspektus kā klimata pārmaiņas, bioloģiskā daudzveidība, resursu efektivitāte un sociālais taisnīgums;

18.

mudina dalībvalstis īstenot fiskālos pasākumus, kuru mērķis ir virzība uz videi draudzīgu ekonomiku, gan nosakot cenu ietekmei uz vidi, gan veltot līdzekļus tam, lai veicinātu videi draudzīgu inovāciju un ilgtspējīgu infrastruktūras sistēmu ieviešanu;

19.

uzskata, ka ES publiskie līdzekļi vairāk jāizmanto ilgtspējīgu sabiedrisko labumu nodrošināšanai;

20.

aicina paredzēt noteikumus, ka ES subsīdijas attiecas tikai uz darbībām, kas sniedz labumu videi un veicina sociālo ilgtspēju;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot ilgtspējīgu transporta sistēmu, kur sieviešu un vīriešu pārvietošanās vajadzībām tiek veltīta vienlīdz liela vērība, un tiek radīta minimāla ietekme uz vidi;

22.

aicina Komisiju pētniecības finansējumu kā būtisku atbalstu koncentrēt uz projektiem, ar kuriem veido inovatīvus un ilgtspējīgus transporta risinājumus;

23.

mudina dalībvalstis samazināt transporta nozares ietekmi uz vidi un enerģētiku, kā arī veicināt dzimumu līdztiesību, īstenojot pasākumus, kas vērsti uz labāku piekļuvi IT un uz satiksmes ziņā efektīvu teritorijas plānošanu;

24.

rosina Komisiju un dalībvalstis noteikt hierarhisku kārtību transporta nozarē un nepārprotami norādīt, kuri transporta veidi izvirzāmi par prioritāti, lai sasniegtu vispārējos mērķus vides un satiksmes jomās;

25.

aicina pirms ikvienas transporta hierarhijas izstrādes apkopot statistikas datus, lai novērtētu valsts un privāto transporta veidu ietekmi uz vidi, ņemot vērā atšķirīgos vietējos apstākļus, un aicina attiecīgās valsts iestādes rādīt piemēru šajā jomā;

26.

aicina dalībvalstis attiecīgo valsts revīzijas iestāžu pārbaudēs iekļaut arī valsts iestāžu izmantotā transporta ietekmes novērtējumu;

27.

mudina dalībvalstis sekmēt attālinātā darba iespējas, paredzot sociālos un nodokļu atvieglojumus un nodrošinot tiesisko regulējumu darba ņēmēju aizsardzībai;

28.

aicina dalībvalstis būtiski stiprināt sabiedriskā transporta pakalpojumus, kvantitatīvi un kvalitatīvi paplašinot transporta pakalpojumus, uzlabojot transporta veidu un iekārtu drošumu, komfortu un fizisko piekļuvi un nodrošinot integrētas papildu transporta sistēmas, tostarp mazās pilsētās un lauku apvidos, tādējādi veicinot sieviešu, cilvēku ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēku iespējas ceļot, veicinot viņu sociālo iekļaušanu un uzlabojot šo personu dzīves apstākļus;

29.

uzsver, ka, ieguldot ilgtspējīgas transporta sistēmas izveidē, jāņem vērā arī tas, ka sieviešu un vīriešu izpratne par publisko vidi ir atšķirīga un tās pamatā ir dažādi risku novērtējumi, tāpēc droša transporta sistēmas vide ir jāizvirza par prioritāti gan attiecībā uz sievietēm, gan vīriešiem;

30.

konstatē, ka videi draudzīgas darbavietas, piemēram, lauksaimniecībā, enerģētikā, transporta nozarē, sabiedriskajos pakalpojumos, pētniecībā, tehnoloģiju jomā, IT, būvniecībā un atkritumu apsaimniekošanā, ir ļoti svarīgs videi draudzīgas ekonomikas aspekts;

31.

aicina dalībvalstis veicināt sieviešu uzņēmējdarbību videi draudzīgā ekonomikā, uzlabojot viņu piekļuvi tai, izplatot informāciju, piedāvājot mācību seminārus un veidojot pasākumus, lai palīdzētu sievietēm līdzsvarot darba un privāto dzīvi; aicina dalībvalstis veicināt sieviešu uzņēmējdarbību vides aizsardzības un videi draudzīgu tehnoloģiju izstrādē, proti, tādās jomās kā atjaunojamā enerģija, lauksaimniecība un tūrisms, kā arī videi draudzīgu inovāciju izstrādē, jo īpaši pakalpojumu nozarē; norāda, ka atjaunojamās enerģijas nozare var radīt jaunas darba iespējas sievietēm uzņēmējām reģionos, kur sieviešu bezdarba līmenis ir īpaši augsts;

32.

aicina dalībvalstis nodrošināt sievietēm atbilstošus darba apstākļus, piekļuvi pienācīga līmeņa veselības aprūpei, izglītībai un dzīves apstākļiem un to, lai viņas var sevi spēcīgi pārstāvēt sociālajā dialogā, tā sekmējot pāreju uz jaunām videi draudzīgām darbavietām;

33.

norāda, ka ilgtspējīga ekonomika nozīmē, ka tā ir videi draudzīga visās jomās — tiek nodrošinātas pienācīgas darbavietas, veidotas ilgtspējīgas kopienas un bagātību sadalījums ir taisnīgāks;

34.

secina, ka videi draudzīgā ekonomikā nozīme ir ne tikai „zaļām” darbavietām, bet visām darbavietām, kuru ietekme uz vidi ir minimāla; norāda, ka šādas darbavietas var būt gan privāto pakalpojumu nozarē, gan labklājības nozarē, piemēram, skolās un aprūpes nozarē;

35.

aicina dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgu sieviešu pārstāvību politiskajās lēmējiestādēs, kā arī valdības ieceltajās struktūrās un iestādēs, kas nodarbojas ar vides, enerģētikas un videi draudzīgu darbavietu politikas noteikšanu, plānošanu un īstenošanu, lai ņemtu vērā dzimumu aspektu; aicina dalībvalstis iecelt vairāk sieviešu vadošos amatos un to sabiedrību valdēs, kas darbojas videi draudzīgu darbavietu jomā; uzsver — ja to nav iespējams izdarīt brīvprātīgā kārtā, ir jāīsteno mērķtiecīgi pasākumi, piemēram, jānosaka kvotas vai citi pasākumi, lai tādā veidā stiprinātu vienlīdzību un demokrātiju;

36.

norāda, ka ekonomikas ekoloģiskā pārveidošana un pāreja uz zemas oglekļa emisijas tautsaimniecību radīs milzīgu pieprasījumu pēc kvalificētiem darba ņēmējiem; atsaucas uz to, ka darba ņēmējas ir īpaši neproporcionāli pārstāvētas atjaunojamo enerģiju nozarē un jo sevišķi — zinātnē un progresīvo tehnoloģiju jomā; uzsver, ka ir īpaši svarīgi, lai dalībvalstis izstrādātu rīcības plānus, ar tiem mudinot sievietes izvēlēties izglītības programmas un darbavietas tādās jomās kā inženierzinātnes, dabaszinātnes, IT un citās ar mūsdienīgām tehnoloģijām saistītās jomās, kurās nākotnē būs daudz videi draudzīgu darbavietu;

37.

aicina dalībvalstis izmantot un izstrādāt metodes, lai rosinātu sievietes izvēlēties studēt un strādāt vides, transporta un enerģētikas jomā, tādējādi pilnībā atkāpjoties no stereotipiem, ka dabaszinātnēs un lietišķajās zinātnēs karjeru veidot var tikai vīrieši;

38.

atzīmē, ka ir jāatbalsta un jāmudina sievietes izmantot mazajiem uzņēmumiem paredzētās mikrokreditēšanas iespējas;

39.

mudina dalībvalstis izmantot un izstrādāt metodes, lai rosinātu vīriešus izvēlēties studēt un strādāt labklājības jomā, kas rada minimālu ietekmi uz vidi;

40.

aicina dalībvalstis, izmantojot ES programmas, ko piedāvā ERAF un ESF, izstrādāt apmācības kursus, lai sekmētu sieviešu piekļuvi jaunām videi draudzīgām darbavietām un progresīvajām tehnoloģijām ar minimālu ietekmi uz vidi gan privātajā, gan valsts sektorā; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka darbinieces tiek vairāk iekļautas apmācību projektos un programmās par pāreju uz videi draudzīgu ekonomiku, t. i., attiecībā uz nodarbinātību atjaunojamo resursu nozarē, zinātnē un tehnoloģiski intensīvajās jomās, un koncentrēties uz to, lai izglītības un apmācības pasākumi sniegtu viņām nepieciešamās prasmes un kvalifikācijas un viņas — uz vienādiem nosacījumiem ar vīriešiem — varētu konkurēt darba tirgū un veidot karjeru; konstatē, ka vīriešiem ir vieglāk piekļūt attīstītās lauksaimnieciskās ražošanas līdzekļiem un uzņēmējdarbības tehnoloģijām, kas nepieciešams, lai videi draudzīgā ekonomikā ieņemtu augsti kvalificētu amatu;

41.

secina — lai sievietes varētu iesaistīties videi draudzīgā ekonomikā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā vīrieši, ir jāveido vairāk bērnu un veco laužu aprūpes centru, jārada iespējas sievietēm un vīriešiem apvienot darba un ģimenes dzīvi un ir jāievēro sieviešu seksuālās un reproduktīvās tiesību; norāda, ka politikas nostādnēs un tiesību aktos jātiecas nodrošināt atbalstu sociālajai nodrošināšanai, ģimenes plānošanai un bērnu aprūpei, jo tikai tad, ja sabiedrība nodrošinās minēto prasību izpildi, sievietes spēs dalīties savā kompetencē un veikt līdzvērtīgu ieguldījumu veiksmīgā, videi draudzīgā ekonomikā;

42.

norāda, ka videi draudzīgākas ekonomikas veicināšana tagad tiek uzskatīta par līdzekli ekonomiskās attīstības stimulēšanai, jo īpaši ekonomiskās krīzes un stratēģijas „Eiropa 2020” kontekstā; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt tādus ieguldījumus un programmas videi draudzīgas ekonomikas attīstībā, kas veicina videi draudzīgu inovāciju un darbavietu radīšanu un kas ir vērstas uz tiem, kam tās visvairāk nepieciešamas; uzsver — lai novērstu nevienlīdzības saasināšanos, ir būtiski ņemt vērā dzimumu aspektus;

43.

aicina Komisiju un dalībvalstis vākt datus un analizēt rādītājus atbilstoši personu dzimumam par finansiālo resursu sadalījumu pēc dzimuma principa dalītajām nozarēm un videi draudzīgām inovācijām un izstrādāt rādītājus, lai sadalījumā mērītu videi draudzīgas ekonomikas potenciālo ietekmi uz teritoriālo un sociālo kohēziju; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģisko virzienu un instrumentu kopumu, lai efektīvi reaģētu uz iespējamajām izmaiņām nodarbinātības līmeņos un darba tirgus struktūrā;

44.

sagaida, ka saistībā ar plašāku un noturīgāku ekonomikas rādītāju izmantošanu, tostarp attīstības politikā, tiks uzsvērta vajadzība sasniegt sociālos un vides mērķus jaunattīstības valstīs un ka īpašas politikas nostādnes un noteikumi garantēs sieviešu tiesības uz īpašumu un kontroli pār dabas resursiem; uzsver, ka ir jāveicina sieviešu piekļuve tādiem pakalpojumiem un jaunajām tehnoloģijām, kas ir vajadzīgas enerģētikas, ūdensapgādes, komercuzņēmumu un lauksaimnieciskās ražošanas pārvaldībā un darbībā; uzsver, ka pastāv nepieciešamība pēc lielākas sieviešu iesaistīšanas uzņēmējdarbības un organizāciju vadībā;

45.

aicina Komisiju pilnībā atzīt un risināt vides degradācijas daudzējādo ietekmi uz nevienlīdzību, jo īpaši nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem, kā arī nodrošināt sieviešu vienlīdzīgas tiesības jaunu politikas priekšlikumu izstrādē klimata pārmaiņu un vides ilgtspējīguma jomā;

46.

aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot rādītājus, lai izvērtētu projektu un programmu specifisko ietekmi uz dzimumu sadalījumu, kā arī veicinātu dzimumu līdztiesības perspektīvas ievērošanu vides stratēģijās nolūkā pāriet uz videi draudzīgu ekonomiku;

47.

mudina Komisiju īpaši ņemt vērā to, ka daudzviet pasaulē piekļuve tīram ūdenim būtiski svarīga ir meitenēm un sievietēm, jo bieži vien tieši viņas ir atbildīgas par ūdens ieguvi un nogādāšanu mājās; tāpat ir svarīgi ņemt vērā arī pamatiedzīvotāju sieviešu zināšanas par vietējām ekosistēmām;

48.

aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību tam, ka daudzās jaunattīstības valstīs iespējas sievietēm veidot karjeru videi draudzīgā ekonomikā arvien vēl ir ļoti ierobežotas sociālo apstākļu un patriarhālu sabiedrisko modeļu dēļ un ka sievietes nespēj iegūt informāciju, apmācību un apgūt tehnoloģijas, kas nepieciešams, lai piekļūtu šai nozarei;

49.

rosina Komisiju īpaši ņemt vērā to, ka miljoniem iedzīvotāju ir pilnībā atkarīgi no enerģijas, kas iegūta no biomasas un ka bērni un sievietes cieš no veselības problēmām, jo ir iesaistīti biomasas iegūšanā, pārstrādē un izmantošanā; uzsver, ka tāpēc ir jāveic ieguldījumi atjaunojamos un efektīvākos enerģijas avotos;

50.

prasa veikt padziļinātu ietekmes analīzi, ņemot vērā klimata, dzimumu līdztiesības un ilgtspējīguma aspektus, attiecībā uz to daudzpusējo un divpusējo tirdzniecības nolīgumu iznākumu, par kuriem notiek sarunas starp ES un trešām valstīm, kā arī mudina Komisiju klimata pārmaiņu pārvaldībai iedalīt konkrētu atbalsta apjomu kā daļu no kopējā tirdzniecības atbalsta un cita attīstības atbalsta;

51.

aicina Komisiju izstrādāt programmu modernai tādu tehnoloģiju un zināšanu nodošanai, kas jaunattīstības valstīm un reģioniem var palīdzēt pielāgoties vides pārmaiņām;

52.

uzsver, ka, izstrādājot stratēģiju klimata pārmaiņu novēršanai, ir jāņem vērā dzimumu nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi resursiem, piemēram, mikroaizdevumiem, kredītiem, informācijai un tehnoloģijām;

53.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

3.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 353/47

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu, 153. panta 1. punkta i) apakšpunktu un 157. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173) un tā pavaddokumentu par individuālo un mājsaimniecības pakalpojumu jomas nodarbinātības potenciāla izmantošanu (SWD(2012)95),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu (COM(2011)0609),

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu 2011.–2020. gadam, ko 2011. gada martā pieņēmusi Eiropadome (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada ziņojumu par sieviešu un vīriešu līdztiesību 2010. gadā (SEC(2011)0193),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm — stratēģijas “Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu II daļa, (COM(2010)0193),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 8. jūnija secinājumus “Elastdrošība krīzes laikā”,

—

ņemot vērā 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (2),

—

ņemot vērā 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija) (3),

—

ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2008. gada ziņojumu “Darbs Eiropā: dzimumu atšķirības”,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2007. gada ziņojumu “Darba apstākļi Eiropas Savienībā: dzimumu perspektīva”,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 13. marta rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2011. gads (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūciju par sieviešu nabadzības izpausmēm Eiropas Savienībā (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 19. oktobra rezolūciju par sievietēm nestabilās darba attiecībās (7),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0246/2012),

A.

tā kā daudzās valstīs ir pieredzēts ekonomikas terciārā sektora paplašināšanās process, proti, pakalpojumu nozarē ir visvairāk darbavietu, un tā dod vislielāko ieguldījumu valsts IKP veidošanā attiecīgajās valstīs, veidojot aptuveni 70 % no saimnieciskās darbības Eiropas Savienībā un līdzīgu un aizvien lielāku procentuālo daļu no kopējās nodarbinātības, un tā kā 2010. gadā Eiropas Savienībā nodarbinātība pakalpojumu nozarē veidoja gandrīz 70 % no kopējā apjoma, savukārt rūpniecība — 25,4 %, un lauksaimniecība — 5,2 %;

B.

tā kā patlaban deviņas no desmit darbavietām tiek izveidotas pakalpojumu nozarē un pētījumi liecina, ka turpmāka vienotā pakalpojumu tirgus uzlabošana var palīdzēt izmantot būtisku nodarbinātības potenciālu — darbavietas, kuras Eiropas Savienībai ir steidzami nepieciešamas šajā krīzes periodā;

C.

tā kā nodarbinātības rādītājs sieviešu vidū ir 62,1 % salīdzinājumā ar 75,1 % vīriešu vidū, kas nozīmē, ka “Eiropa 2020” galvenais mērķis sasniegt nodarbinātību 75 % līmenī var tikt panākts tikai tad, ja lielākam skaitam sieviešu būs piekļuve darba tirgum;

D.

tā kā lielākā daļa ekonomiski aktīvo sieviešu ir nodarbinātas pakalpojumu nozarē, un tā kā ES 2010. gadā šajā nozarē bija reģistrēts vidēji 83,1 % sieviešu pretstatā 58,1 % vīriešu;

E.

tā kā dzimumu stereotipu dēļ sievietes mēdz būt nesamērīgi vairāk pārstāvētas elastīgās nodarbinātības jomā, jo tiek uzskatīts, ka viņu primārais pienākums ir rūpes par ģimeni un ka tādēļ tās vairāk nekā vīrieši ir piemērotākas pagaidu darbam, neregulāram vai nepilnas slodzes darbam, kā arī darbam no mājām; tā kā elastīga darba laika režīms, arī tāldarbs, nepilna laika darbs vai biroja darbs mājās, joprojām plaši tiek uzskatīts par “sieviešu” darba laika organizācijas veidu;

F.

tā kā pakalpojumu nozarē ir plašas iespējas elastīgiem risinājumiem — elastīga darba laika, nepilnas slodzes un īstermiņa līgumi, var palīdzēt aprūpētājiem (gan sievietēm, gan vīriešiem) — ja viņiem ir iespēja izvēlēties — apvienot darbu ar aprūpi; tā kā sievietes visticamāk izvēlēsies nodarbinātību ar elastīgu vai nepilnu darba laiku, lai veiksmīgāk apvienotu darba un ģimenes pienākumus arī gadījumos, kad samaksa par stundām ir atšķirīga nepilnā un pilnā slodzē nodarbinātiem; tā kā sievietēm ir vairāk pārtraukumu karjerā un kopsummā mazāk darba stundu nekā vīriešiem, kas var ietekmēt viņu karjeras attīstību un iespējas sociālai izaugsmei, un rezultātā viņu karjera ir mazāk atalgota;

G.

tā kā nestabils darbs ir Eiropas Savienības darba tirgus pastāvīga iezīme, un tā kā sievietes vairāk ietekmē šāda nestabilitāte, viņas tiek diskriminētas atalgojuma ziņā un vairāk iesaistītas nepilna laika darbā, tādējādi viņas saņem mazāku atalgojumu nekā vīrieši, saņem mazāku sociālu aizsardzību, tiek daudz vairāk ierobežotas karjeras attīstīšanā un viņām ir mazāk iespēju būt ekonomiski neatkarīgām, kas rosina viņu atgriešanos privātajā jomā un līdz ar to samazina dalītas atbildības uzņemšanos; tā kā proporcionāli liela daļa nedeklarētajā nodarbinātībā strādājošo ir sievietes, kas galvenokārt pilda mājas un aprūpes darbus;

H.

tā kā visos apmācības līmeņos nodarbinātu vīriešu skaits pārsniedz nodarbinātu sieviešu skaitu, kaut arī sievietes ir tik pat vai vairāk kvalificētas kā vīrieši, bet viņu prasmes tiek zemāk vērtētas un viņu karjeras attīstība ir lēnāka;

I.

tā kā gandrīz 60 % augstskolu beidzēju ir sievietes un tomēr to pārstāvība augstākā līmeņa amatos un pakalpojumu nozares vadošajos amatos ir nesamērīgi zema;

J.

tā kā sievietes pakalpojumu nozarē ir pārāk pārstāvētas kvalifikācijas, atalgojuma, atlīdzības un prestiža ziņā zemāka līmeņa darbos, un tādēļ darba attiecību nestabilitāte sievietēm ir daudz lielāka nekā vīriešiem, un viņas saņem mazāku atalgojumu;

K.

tā kā darba devēji sieviešu ieguldījumu darbaspēkā parasti nenovērtē, jo ir iespējams, ka viņas pārtrauks savu karjeru bērna dzimšanas vai audzināšanas dēļ;

L.

tā kā labāku iespēju piešķiršana sievietēm profesionālajā dzīvē jāuzskata par vērtību un ieguldījumu sabiedrībai kopumā, jo īpaši saistībā ar pašreizējām demogrāfiskajām pārmaiņām un problēmām Eiropā;

M.

tā kā sievietēm ir grūtāk līdzsvarot profesionālo un personīgo dzīvi, jo ar ģimenes dzīvi saistītie pienākumi netiek vienlīdzīgi dalīti, un pienākums aprūpēt ģimenes locekļus gulstas uz sieviešu pleciem, un tā kā līdzsvara nodrošināšana starp profesionālo un personīgo dzīvi palīdzēs pilnvērtīgi izmantot būtisku nodarbinātības potenciālu sieviešu vidū un sekmēs labāku sieviešu sadalījumu attiecībā uz pieejamajām darbavietām pakalpojumu nozarē, tādējādi veicinot ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību un inovāciju; tā kā šajā sakarā valdības politika, kas nodrošina aprūpes pakalpojumus bērniem un aprūpējamām personām, ir svarīgs faktors, lai sievietes un vīrieši būtu spējīgi pildīt dažādās prasības gan darbavietā, gan aprūpē mājās;

N.

tā kā joprojām spēcīga ietekme ir tradicionāliem priekšstatiem un stereotipiem par dzimumu lomu dalījumu starp sievietēm un vīriešiem mājās, darbavietā un sabiedrībā kopumā un tiem ir tendence saglabāt esošos pārmantotos šķēršļus, kas traucē panākt dzimumu līdztiesību un ierobežo sieviešu nodarbinātības iespēju loku pakalpojumu nozarē un personīgajā attīstībā, neļaujot viņām pilnībā īstenot savu personisko un ekonomikas dalībnieka potenciālu;

O.

tā kā vardarbība pret sievietēm mājās, laulības dzīvē, ekonomikā, kā arī seksuālā vardarbība pret viņām ir cilvēktiesību pārkāpums, kas ietekmē visus sociālos, kultūras un ekonomiskos slāņus;

P.

tā kā sieviešu ekonomiskā neatkarība ir obligāts nosacījums, lai viņas varētu lemt par savas personiskās un profesionālās attīstības virzību un viņām būtu patiesas iespējas izvēlēties;

Q.

tā kā starp vīriešiem un sievietēm attiecībā uz piekļuvi jaunajām tehnoloģijām un internetam un to izmantošanu ir vērojama nevienlīdzība, kas bieži ir pamatā prasmju trūkumam un pat “digitālam analfabētismam” jeb tā sauktajai digitālajai plaisai starp dzimumiem;

R.

tā kā viens no augstākajiem atšķirības līmeņiem vīriešu un sieviešu atalgojumā par tādu pašu darbu vai par vienādi vērtīgu darbu ir pakalpojumu nozarē;

1.

uzsver, ka pakalpojumu nozarē pastāv izteikta horizontāla segregācija jeb darba dalījums pēc dzimuma principa — aptuveni puse nodarbināto sieviešu strādā 10 no 130 profesijām, kas minētas Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) starptautiskajā standartizētajā profesiju klasifikācijā — pārdevējas veikalos un iepirkšanās centros, mājkalpotājas, uzkopējas, veļas mazgātājas un gludinātājas, personiskās aprūpes un līdzīgas jomas darbinieces, biroja darbinieces, vidējā līmeņa administratīvo pakalpojumu profesionāles, viesnīcu un restorānu nozares darbinieces, sekretāres un biroja iekārtu operatores, mazo uzņēmumu vadītājas/direktores, vidēja līmeņa finanšu un komercoperāciju profesionāles, kā arī vidējā līmeņa medicīnas māsas un vecmātes;

2.

aicina Komisiju cīnīties pret šo stereotipisko iedalījumu starp dzimumiem, izmantojot kampaņas, kas popularizētu iepriekšminētās profesijas;

3.

uzsver, ka ir svarīgi samazināt profesionālo segregāciju, lai pārvarētu no dzimuma atkarīgu atšķirību atalgojumā, kas bieži ir mazāks sievietēm darbos, kuros pārsvarā nodarbinātas sievietes, nekā sievietēm ar tādu pašu kvalifikāciju, kas nodarbinātas citās nozarēs;

4.

norāda, ka ir arī vērojama sieviešu nodarbinātības koncentrēšanās valsts sektorā, kur strādā 25 % ekonomiski aktīvo sieviešu, salīdzinot ar tikai 17 % ekonomiski aktīvo vīriešu; uzsver, ka sievietes šajā sektorā ir neaizsargātākas pret darba zaudēšanu budžeta samazinājumu dēļ; norāda — lai panāktu stratēģijā “Eiropa 2020” (Eiropas izaugsmes stratēģijā) noteikto mērķi panākt 75 % nodarbinātību gan sievietēm, gan vīriešiem, ir vairāk jādara, lai nodarbinātu vairāk sieviešu gan valsts, gan privātajā sektorā; atzīmē, ka daudzās dalībvalstīs ievērojami lielāks skaits ārstu ir sievietes, nevis vīrieši;

5.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts sektorā, kurā raksturīgi pārredzami un skaidri darbā pieņemšanas kritēriji un tālākas karjeras veidošanas noteikumi, tiek rādīts piemērs attiecībā uz vienlīdzīgu nodarbinātības pieejamību valsts pārvaldē un jo īpaši vadošajos amatos; uzsver, ka nepieciešams ieviest pārredzamus noteikumus darbinieku atlasei un pieņemšanai privātajā sektorā;

6.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus nolūkā turpmāk padziļināt pakalpojumu tirgu, lai attīstītu tā ievērojamo darbavietu potenciālu;

7.

uzsver, ka ir būtiski cīnīties pret stereotipiem un diskrimināciju dzimuma dēļ, pieņemot aktīvas politikas nostādnes, kas varētu mazināt sievietēm traucējošos faktorus pakalpojumu nozarē, saskaņā ar kuriem tiek pieņemts, ka pastāv vīriešiem un sievietēm piemēroti darbi, ka sievietēm piemērotie darbi ir saistīti ar darbu mājās un ka tie ir kā mājsaimniecības darbu paplašinājums (tekstilizstrādājumu ražošana, izglītošana, medicīnas māsu arods, uzkopšanas pakalpojumi utt.); prasa piešķirt lielāku nozīmi izglītības un profesionālās izvēles konsultēšanai skolā, prasa veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību jauniešu vidū un cīnīties pret stereotipiem, lai virzītu sievietes uz kvalifikācijām un profesijām, kurās viņas ir maz pārstāvētas; norāda, ka proporcionāli ir ievērojami mazāk vīriešu, kas izvēlas skolotāja profesiju nekā sieviešu, un uzsver lielāka vīrieša skaita nepieciešamību šajā profesijā;

8.

norāda, ka starp pakalpojumu nozarē nodarbinātajām sievietēm ir vairāk tādu sieviešu, kas atrod darbu sociālajā, aprūpes un telekomunikāciju nozarēs, kurās mēdz būt zemākas kvalifikācijas prasības, tās ir ar zemu sabiedrisko prestižu un atbilst tradicionālajām sievietes lomām sabiedrībā, turpretī vīrieši dominē prestižākajās un ienesīgākajās nozarēs — finanšu un banku nozarēs.

9.

norāda, ka aprūpes politika un dienesti gados veciem cilvēkiem, aprūpējamām personām un bērniem, tostarp maternitātes, paternitātes un vecāku atvaļinājuma nodrošināšana, ir absolūti būtisks pamats dzimumu līdztiesības panākšanai; tāpēc norāda, ka sievietēm un vīriešiem ir jābūt iespējai strādāt algotu darbu un audzināt bērnus, un veidot ģimeni, saglabājot brīvību pilnīgi izmantot savas tiesības uz nodarbinātību un vienlīdzīgām iespējām;

10.

vērš uzmanību uz to, ka nepilnas slodzes nodarbinātība (19,2 % no kopējā nodarbinātības līmeņa 2010. gadā) joprojām pamatā ir sieviešu nodarbinātības veids, atzīmē, ka 2010. gadā Eiropas Savienībā 31,9 % nodarbināto sieviešu strādāja nepilna laika darbus pretstatā 8,7 % vīriešu, proti — 78 % nepilna laika darbu veic sievietes; norāda, ka ES kopumā 19 % sieviešu un 7 % vīriešu strādā “nelielu” nepilnu darba slodzi (mazāk nekā 20 stundas nedēļā), savukārt 35–49 gadu vecuma grupā “nelielu” nepilnu darba slodzi strādā 18 % sieviešu un tikai 3 % vīriešu; turklāt norāda, ka nepilnas slodzes darbavietas— gan “neliela”, gan “būtiska” apjoma — ir galvenokārt sastopamas konkrētās nozarēs — vairāk nekā 38 % nepilnas slodzes darba ņēmēju (t. i., no 20 līdz 34 stundām nedēļā) ir izglītības, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu, citu pakalpojumu, kā arī mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības nozarēs;

11.

vērš uzmanību uz to, ka aizvien biežāk ir sastopama elastīga darba laika nodarbinātība — darbs nedēļas nogalēs, neregulārs vai neparedzams darba laiks un darba dienas pagarināšana, kā arī vērš uzmanību uz to, ka elastīga pieeja tiek vairāk prasīta no nepilna darba laiku strādājošajiem, kas pārsvarā ir sievietes, tādējādi vairāk sievietēm nekā vīriešiem darba laiks tiek mainīts ik nedēļu, vēl vairāk liedzot sievietēm līdzsvarot darba un ģimenes dzīvi, jo īpaši, ja viņas ir vientuļās mātes vai aprūpējamo ģimenes locekļu aprūpētājas; uzsver, ka darba līgumiem jābūt stabiliem un darba grafikam noteiktam, bet par darba grafiku var vienoties sarunu ceļā pēc darba ņēmējas pieprasījuma, lai labāk saskaņotu profesionālo, ģimenes un privāto dzīvi; uzsver, ka elastīgam darba grafikam ir jābūt darba ņēmēja pieņemtam, nevis darba devēja noteiktam un uzspiestam lēmumam; noraida elastības situācijas un līgumisku nenoteiktību, kas nedod iespēju ģimenes veidošanai un stabilitātei;

12.

atgādina, ka elastīgs darba grafiks ir specifisks daudzām darba vietām šajā nozarē; uzsver, ka vienā ziņā tiesības uz elastīgu darba grafiku — ja tas ir darba ņēmēja brīvprātīga izvēle, un paredzēts, lai pielāgotos viņa vajadzībām, un ja darbiniekam ir kontrole pār to un skaidrība — var veicināt sieviešu iespējas aktīvai līdzdalībai pakalpojumu nozarē un var labvēlīgi ietekmēt darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošanu, bet citādi elastīgs darba grafiks var negatīvi ietekmēt sievietes atalgojumu un pensiju, kā arī negatīvi ietekmēt sieviešu nodarbinātību, piemēram, darbs bez oficiāla līguma, sociālā nodrošinājuma problēmas un nestabila nodarbinātība; atzīmē, ka tas var nozīmēt arī to, ka darba devēji nenodrošina pietiekamus profesionālās veselības un drošības nosacījumus;

13.

uzsver, cik svarīgs ir “mājdarbs”, kas kļūst arvien iecienītāks; norāda, ka vairāk nekā 90 % uzņēmumu Vācijā un Zviedrijā lieto jauna veida darba nedēļas dalījumu, vērtējot darbiniekus pēc gada nevis nedēļas, darba stundām un ļaujot vīram un sievai sadalīt darbus savā starpā;

14.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pienācīgus darba apstākļus, kā arī nodrošināt tiesību aizsardzību, tostarp uz pienācīgu atalgojumu, veselības aizsardzības un drošības standartiem, pieejamību, karjeras iespējām, kvalifikācijas celšanu, stabilu sociālo nodrošinājumu un mūžizglītību;

15.

konstatē, ka 2010. gadā Eiropas Savienībā to strādājošo sieviešu skaits, kurām bija darba līgums uz noteiktu laiku, bija 14,5 %, kas nedaudz pārsniedz vīriešu proporcionālo daļu — 13 %;

16.

vēlreiz atgādina, ka arī Eiropas Savienībā sieviešu vidējā alga ir par 16,4 % mazāka nekā vīriešiem; uzsver, ka sievietes nesaņem tādu pašu algu gadījumos, kad viņas ieņem tādus pašus amatus kā vīrieši vai veic tādas pašas vērtības darbu; atzīmē, ka citos gadījumos viņas neieņem tādus pašus amatus, jo pastāv vertikāla un horizontāla profesionālā segregācija, un tādēļ tās vairāk strādā nepilnas slodzes darbos; tāpēc aicina dalībvalstis, darba devējus un arodorganizāciju kustības izstrādāt un īstenot lietojamus, konkrētus darba novērtēšanas instrumentus, kas palīdz noteikt vienādas vērtības darbu un tādējādi nodrošināt vienlīdzīgu atalgojumu sievietēm un vīriešiem, un mudina uzņēmumus veikt revīzijas par vienlīdzīgu gada atalgojumu un maksimālai pārredzamībai publicēt datus, un mazināt atalgojuma atšķirības pēc dzimuma; norāda, ka atalgojuma starpība pēc dzimuma bieži rada starpību pensijas lielumā, kā rezultātā sievietes nonāk zem nabadzības sliekšņa;

17.

tādēļ uzsver, ka ir svarīgi nostiprināt principu par vienādu darba samaksu sievietēm un vīriešiem, kas jo īpaši uzsvērts Lisabonas līguma 157. pantā; atgādina par savu 2012. gada 24. maija rezolūciju par vienlīdzīgu samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu darbu (8), un tāpēc atkārtoti pauž prasību vēlākais līdz 2013. gada 15. februārim pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK;

18.

ar bažām atzīmē, ka lielākā daļa mazo algu un gandrīz visas ļoti mazās algas tiek maksātas par nepilnas slodzes darbu un aptuveni 80 % strādājošo trūcīgo ir sievietes; norāda, ka ir vajadzīgi konkrēti pasākumi, lai cīnītos pret nestabilu nodarbinātību pakalpojumu nozarē, kas īpaši ietekmē sievietes, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģiju, lai cīnītos pret nestabilu nodarbinātību;

19.

informē, ka samērā bieži sastopama diskriminējoša prakse ir piešķirt dažādas profesionālas kategorijas vienādiem amatiem vai vienādas vērtības darbiem vīriešiem un sievietēm — piemēram, tīrīšanas pakalpojumu jomā vīrieši tiek minēti kā uzturēšanas tehniskie darbinieki, savukārt sievietes — kā tīrīšanas palīgpersonāls, kas tiek izmantots kā pamatojums, lai maksātu mazāku atalgojumu par sieviešu darbu;

20.

atzīmē, ka augstāka izglītības līmeņa iegūšana sievietēm ne vienmēr paredz karjeras izaugsmi vai darba apstākļu uzlabošanos, tādēļ varētu runāt par parādību, ka sievietes strādā darbus, kuriem sieviešu kvalifikācija ir pārāk augsta;

21.

atzīmē, ka saistībā ar pieaugošo tendenci nodarbināt sievietes nepilnas slodzes darbā un darba devēju tendenci dot priekšroku ieguldījumiem pastāvīgos darba ņēmējos, sievietēm ir skaidri ierobežota piekļuve plašam apmācību un kvalifikācijas celšanas kursu klāstam, kas samazina viņu profesionālās attīstības iespējas;

22.

uzsver nepieciešamību visiem darba ņēmējiem pakalpojumu nozarē nodrošināt pastāvīgu prasmju uzlabošanas programmu un mūžizglītības pieejamību, lai uzlabotu viņu turpmākās iespējas darba tirgū un samazinātu neatbilstību starp prasmēm un nepārtraukti mainīgajiem darba pienākumiem;

23.

mūžizglītības kontekstā norāda uz to, ka sievietes maz piedalās pakalpojumu nozares profesionālās izglītības programmās, un aicina dalībvalstis veikt pasākumus šajā saistībā;

24.

uzsver nepieciešamību uzlabot gados vecāko darba ņēmēju un to vecāku prasmes, kas atgriežas darba tirgū pēc tam, kad nodarbojušies ar bērnu vai apgādājamu radinieku aprūpi;

25.

norāda, ka 2010. gadā tikai katrs septītais Eiropas lielāko uzņēmumu valžu loceklis bija sieviete (13,7 %) un ka tikai 3,4 % gadījumu lielāko uzņēmumu valžu priekšsēdētājas bija sievietes;

26.

uzsver, cik svarīgi ir panākt, lai vairāk sieviešu strādātu pētniecības nozarē, un atzīmē, ka sievietēm varētu būt izšķiroši svarīga loma jaunu un novatorisku sistēmu un produktu, kā arī pakalpojumu izstrādē pakalpojumu nozarē, jo īpaši tāpēc, ka, neraugoties uz to, ka sievietes pieņem 80 % no lēmumiem par pirkumu izdarīšanu pasaulē, lielāko daļu produktu izstrādā vīrieši, tostarp 90 % tehnisko produktu; uzskata, ka sieviešu lielāka iesaistīšanās jauninājumu procesos pavērs jaunus tirgus un veicinās konkurētspēju; uzskata arī, ka novatoriski pakalpojumi ir izšķiroši svarīgi, lai risinātu turpmākās problēmas, jo īpaši aizvien lielāko pieprasījumu pēc aprūpes pakalpojumiem novecojošai sabiedrībai, un tas var radīt labākus apstākļus dzīvei un darbam lielpilsētās, pilsētās un laukos visā Savienībā, nodrošinot labus sakaru un komercpakalpojumus;

27.

uzsver, ka uzņēmējām sievietēm ir plašas iespējas un liels potenciāls, jo daudzas sievietes joprojām izvēlas mācības pakalpojumu nozarē un tādējādi gūst komerciālu pieredzi un profesionālās zināšanas; uzskata — lai centieni veicināt sieviešu uzņēmējdarbību būtu efektīvi, tādi paši apstākļi kā pakalpojumu nozarē ir nepieciešami arī ražošanas nozarē; šajā sakarā atzinīgi vērtē priekšlikumu paplašināt mikrofinansējumu, kā īpašu Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmas daļu, un norāda, ka mikrofinansēšana ir svarīgs instruments, lai atbalstītu uzņēmējas sievietes un pakalpojumu nozares darba tirgū mazāk aizsargātas personas; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu (COM(2011)0682), jo tieši sievietes piesakās darbā sociālās uzņēmējdarbības nozarē;

28.

konstatē, ka pakalpojumu nozarē sievietes vadošajos amatos mēdz būt tādās jomās, kā mazumtirdzniecība vai viesnīcu pakalpojumi (lai gan ir vērojama attīstība attiecībā uz mazāk tradicionālu nozaru, piemēram, apdrošināšanas un banku nozares amatiem), un lielākajā daļā gadījumu sievietes ir mazu vai individuālu uzņēmumu, kuros nav darbinieku, vadītājas; konstatē arī to, ka lielajās organizācijās sievietes parasti iegūst augstākā līmeņa vadības amatus uzņēmumam mazāk svarīgās jomās, piemēram, cilvēkresursu un administratīvajās jomās; mudina uzņēmumus nodrošināt jauniešiem regulāri pieejamas apmācības un īstenot efektīvas — mātes, vecāku un tēva atbalsta sistēmas;

29.

prasa izskaust “stikla griestu” parādību valsts pārvaldē, kas liedz sievietēm ieņemt ļoti atbildīgus amatus; atzīmē, ka publiskajam sektoram jārāda piemērs šajā jomā;

30.

uzsver, ka ēnu ekonomikas īpatsvars attiecībā uz sieviešu nodarbinātību pakalpojumu nozarē ir lielāks nekā attiecībā uz vīriešu nodarbinātību — daļēji tāpēc, ka nozarēm, kurās parasti sievietes iegūst darbu, piemēram, mājkalpotāju un personu aprūpes pakalpojumiem, ir raksturīgs mazāks regulējums; atzīmē, ka savukārt krīzes dēļ ir vērojama ēnu ekonomikas paplašināšanās, lai gan ir ļoti grūti noteikt tās konkrēto apjomu, jo nav ticamu datu par ēnu ekonomikas gadījumu biežumu un apmēru;

31.

atzinīgi vērtē gada izaugsmes pētījuma darba dokumentu “Individuālo un mājsaimniecības pakalpojumu nodarbinātības potenciāla izmantošana” un aicina dalībvalstis, sociālos partnerus un citas ieinteresētās personas aktīvi atsaukties Komisijas aicinājumam rīkot apspriedes par šo jautājumu;

32.

aicina dalībvalstis izstrādāt politiku pārejai no nestabilas nodarbinātības neformālā ekonomikā uz regulāru nodarbinātību darba ņēmējiem, piemēram, ieviešot nodokļu atvieglojumus un pakalpojumu kuponus; aicina attīstīt programmu, kuras mērķis ir izglītot darba ņēmējus pakalpojumu nozarē par viņu tiesībām un veicināt šādu darbinieku organizēšanos; prasa izstrādāt iniciatīvas, kuru nolūks ir palielināt darba ņēmēju un plašas publikas izpratni par nestabila, neregulāra darba negatīvo ietekmi un iedarbību, tostarp uz profesionālo drošību un veselību;

33.

aicina Komisiju pasūtīt neatkarīgu pētījumu par mājas aprūpes pakalpojumu nozares liberalizācijas ietekmi uz darbinieku stāvokli un nosacījumiem;

34.

pauž bažas par sieviešu — migrējošo un nereģistrēto darba ņēmēju — stāvokli pakalpojumu nozarē, jo īpaši to sieviešu stāvokli, kas nodarbinātas privātā mājsaimniecībā, kuras lielākajā daļā gadījumu strādā bez līguma nestabilā nodarbinātībā un kā mājkalpotājas sliktos darba apstākļos un par daudz zemāku atalgojumu nekā reģistrētajiem darbiniekiem, un bez jebkādām sociālajām tiesībām; tāpēc uzsver, ka vajadzīga atbilstīga politika, lai nodrošinātu, ka migrējošie darba ņēmēji var izmantot cilvēka pamattiesības, tostarp tiesības uz veselības aprūpi, labiem darba apstākļiem, izglītību un apmācību, morālu un fizisku integritāti, vienlīdzību likuma priekšā; aicina dalībvalstis pārskatīt politiku un praksi, lai lielāku uzmanību pievērstu darbā pieņemšanas praksei, informācijas pieejamībai un cilvēktiesību aizsardzībai, kā arī, lai mudinātu šādus strādniekus ziņot par ļaunprātīgiem darba nosacījumiem, neriskējot ar savām uzturēšanās iespējām;

35.

mudina dalībvalstis nekavējoties ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju Nr. 189 par mājsaimniecībā nodarbinātajiem, ko šī trīspusējā organizācija pieņēma 2011. gadā, lai mājsaimniecībā nodarbinātajiem nodrošinātu pienācīgus darba apstākļus un tādas pašas darba pamattiesības, kādas ir pārējiem darba ņēmējiem un atbalstītu oficiālas mājas apkopes un aprūpes pakalpojumu nozares attīstību;

36.

aicina izveidot īpašu nodokļu un pabalstu režīmu attiecībā uz individuālo un mājsaimniecības pakalpojumu nozari, lai regulētu plaši izplatīto nedeklarētas nodarbinātības fenomenu, kas jo īpaši skar sievietes, un tādējādi nodrošinātu pienācīgus darba apstākļus; aicina dalībvalstis ziņot par centieniem apkarot nedeklarētu nodarbinātību, izmantojot valsts reformu programmas, kas iesniegtas saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”;

37.

aicina dalībvalstis pieņemt pamatnostādnes par mazāk aizsargātu darba ņēmēju integrēšanu darba tirgū, jo īpaši attiecībā uz mazkvalificētiem darba ņēmējiem, bezdarbniekiem, jauniešiem, vecākiem cilvēkiem, invalīdiem, personām ar garīgiem traucējumiem un minoritāšu grupām, piemēram, migrējošiem darba ņēmējiem un romiem, izmantojot mērķtiecīgas un īpaši pielāgotas profesionālās orientācijas, apmācības un mācekļu programmas;

38.

atzīmē, ka ekonomikas krīze un tā sauktie taupības pasākumi izraisa vīriešu un sieviešu līdztiesības pasākumu samazināšanos, un ir papildu šķērslis dzimumu līdztiesības principa piemērošanai, jo īpaši attiecībā uz darba vietu zaudēšanu, jaunu darbu vietu pieejamību un vēl lielāku nedrošību sievietēm, kas papildus tam, ka vīriešu nodarbinātība mēdz atjaunoties ātrāk nekā sieviešu, ļoti negatīvi ietekmē sieviešu nodarbinātību pakalpojumu nozarē, kā arī viņu karjeras un pensijas; aicina Komisiju apkopot datus par taupības pasākumu ietekmi uz sievietēm darba tirgū, īpaši izceļot pakalpojumu nozari; uzsver vajadzību vairāk atzīt sociālo un ekonomikas jautājumu savstarpējo sakarību, jo lielāka uzmanība sociāliem jautājumiem ir priekšnosacījums dzimumu nevienlīdzības efektīvai risināšanai;

39.

norāda, ka saskaņā ar 5. Eiropas darba apstākļu apsekojumu (2012. gada aprīlis) 18 % darba ņēmēju atbildēja, ka to darba un ģimenes dzīves līdzsvars ir niecīgs; uzsver, ka ir jāizveido atbilstīga darba un ģimenes dzīves saskaņošanas politika un jo īpaši prasa palielināt brīvus un kvalitatīvus sociālos publiskos pakalpojumus un aprīkojumu, lai nodrošinātu tādu bērnu aprūpes pakalpojumus un citu aprūpējamo personu aprūpi, kas ir saderīga ar profesionālās, ģimenes un privātās dzīves līdzsvarošanu gan lauku, gan pilsētu teritorijās; uzsver, ka aprūpes iespēju nodrošināšana palīdzēs arī mazināt sieviešu nabadzību, dodot viņām iespēju strādāt;

40.

uzsver, ka vīriešu aktīva līdzdalība un iesaiste līdzsvarotību veicinošos pasākumos, piemēram, nepilna laika darbā, ir izšķirīga darba un privātās dzīves līdzsvarošanai, jo gan sievietes, gan vīrieši var būt ieguvēji ģimenei labvēlīgas nodarbinātības politikas rezultātā un kopīgi uzņemoties neapmaksāta mājsaimniecības darba veikšanu un atbildību; aicina Komisiju un dalībvalstis sākt izlēmīgu politisku darbību, lai cīnītos pret dzimumu stereotipiem un rosinātu vīriešus vienlīdzīgi dalīties rūpēs un mājas pienākumos ar sievietēm, jo īpaši, mudinot vīriešus izmantot tiesības ņemt bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājumu, kas gan nostiprinās viņu vecāku tiesības, gan palīdzēs nodrošināt lielāku līdztiesības pakāpi starp sievietēm un vīriešiem un pienācīgāku kopējas atbildības uzņemšanos par ģimeni un mājsaimniecību, kā arī palielinās sieviešu iespējas pilnīgi iesaistīties darba tirgū; ierosina dalībvalstīm pareizi piemērot Padomes Direktīvu 2010/18/ES (9) par vecāku atvaļinājumu gan ar likumdošanas, gan ar izglītības pasākumiem dzimumu līdztiesības jomā;

41.

aicina Komisiju un Padomi pieņemt rīcības plānu Barselonas mērķu sasniegšanai attiecībā uz bērna aprūpes pakalpojumu sniegšanu, un noteikt termiņus mērķa līmeņu progresīvai palielināšanai;

42.

norāda uz sieviešu ierobežotajām iespējām pielāgoties darba tirgu prasībām mūsdienu augstā mērā globalizētā pasaulē, kurā darba ņēmēja galvenā īpašība ir mobilitāte un iespējas pārvietoties, lai ieņemtu amatus ārpus savas dzīvesvietas, kas to sieviešu gadījumā, kuras vairāk iesaistītas bērnu un mājas aprūpē, bieži ir neiespējami un neļauj viņām pilnībā izmantot darba tirgus piedāvātās iespējas;

43.

mudina Padomi rast risinājumu strupceļā nonākušajai direktīvas par strādājošajām grūtniecēm grozījumu pieņemšanai, atzīstot Eiropas Parlamenta ierosināto elastīgumu, lai Eiropa varētu attīstīt strādājošu grūtnieču un sieviešu, kuras strādā pēcdzemdību periodā, tiesību aizsardzību un darba apstākļu uzlabošanu; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt mātes un tēvus, izskaužot: i) atlaišanu no darba grūtniecības laikā un pēc tās, ii) atalgojuma samazināšanu maternitātes atvaļinājuma laikā un iii) darba pienākumu un atlīdzības pazemināšanu, atgriežoties darbā; uzsver vajadzību nodrošināt, lai netipiski darba ņēmēji, piemēram, aizstājēji, ārpakalpojumu sniedzēji un citi pagaidu darba ņēmēji, uzņēmumos varētu izmantot tiesības tādā mērā, kas atspoguļo individuālā darba ņēmēja darba ieguldījumu laikposmā līdz grūtniecībai un dzemdībām un kas apliecina vislielāko iespējamo vienlīdzību attieksmē salīdzinājumā ar pastāvīgajiem kolēģiem attiecīgajā nozarē;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis, pienācīgi ievērojot subsidiaritātes principu un apspriežoties ar sociālajiem partneriem, izstrādāt stratēģijas, lai noteiktu obligātos standartus pakalpojumu nozarē, tostarp standarta līgumus un sarunas par darba koplīguma slēgšanu, un censties novērst horizontālās un vertikālās segregācijas negatīvās sekas;

45.

uzsver, ka ir jācīnās pret visu veidu vardarbību pret sievietēm pakalpojumu nozarē, tostarp ekonomisko vardarbību, psiholoģisko un seksuālo uzmākšanos darbā, seksuālu izmantošanu un cilvēku tirdzniecību;

46.

uzsver, ka nepieciešams, lai Komisija un dalībvalstis nodrošinātu, ka sieviešu darba apstākļi (veiktā darba smagums un riski, kā arī darba vide) pakalpojumu nozarē atbilstu 1998. gada jūnijā pieņemtajai SDO Deklarācijai par darba pamatprincipiem un pamattiesībām, un īpašajām pamatkonvencijām;

47.

aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai izskaustu personu aprūpes pakalpojumu, piemēram, masāžas un saunas pakalpojumu, nepareizu izmantošanu, kad tos izmanto, lai apslēptu seksuālas dabas pakalpojumus, kur tos sniedz piespiedu kārtā, un tos kontrolē cilvēku tirdzniecības tīkli;

48.

aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt sociālo un darba tiesību aizsardzību daudzajiem mobilajiem darba ņēmējiem pakalpojumu nozarē un cīnīties pret visa veida ekspluatāciju un sociālās atstumtības risku, vienlaikus nodrošinot, ka informācija par darba ņēmēju tiesībām ir viegli pieejama; uzsver, ka mobilitātei ir jābūt brīvprātīgai;

49.

norāda uz vajadzību veicināt sākotnējas un nepārtrauktas iespējas sievietēm mērķtiecīgi mācīties saskaņā ar mērķi attīstīt zinātnisko un tehnisko kompetenci, kas vajadzīga, lai atrastu darbu un veidotu karjeru;

50.

norāda, ka, lai gan palielinās to sieviešu skaits, kuras pamatprasmju līmenī izmanto datorus un pārlūko internetu, digitālā plaisa prasmju ziņā joprojām ir būtiska, ierobežojot sieviešu piekļuvi informācijas un komunikāciju tehnoloģijām (IKT) un to lietošanai, un tādējādi tas apgrūtina sieviešu iespējas meklēt un atrast kvalificētu darbu, kā rezultātā tiek saasināta nevienlīdzība mājsaimniecībās, kopienās, darba tirgū un ekonomikā kopumā; tādēļ aicina veicināt sieviešu pieeju jauno tehnoloģiju izmantošanai, nodrošinot tām prioritāru piekļuvi bezmaksas apmācības kursiem; aicina dalībvalstis un reģionus ieviest bezmaksas datorapmācības kursus ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansētiem projektiem, nodrošinot sievietēm iespēju apgūt jaunas tehniskās iemaņas tehnoloģiju un datorzinātnes jomā, kas radītu vairāk iespēju sieviešu nodarbinātībai pakalpojumu nozarē; aicina valdības īstenot politiku (piemēram, veicināšanas kampaņas un īpašas stipendijas), lai palielinātu sieviešu uzņemšanu informācijas un komunikāciju tehnoloģiju studiju programmās;

51.

prasa īstenot ciešu sociālo dialogu un iesaistīt darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjus ES pakalpojumu nozares prioritāšu noteikšanā attiecībā uz sociālo un darba tiesību, bezdarbnieka pabalsta un pārstāvniecības tiesību aizsardzību.

52.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

3.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 353/56

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. un 166. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 14. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. novembra paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums par 2012. gadu” (COM(2011)0815),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra paziņojumu „Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā” (COM(2011)0902),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu par stratēģiju „Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 11. maija secinājumus par izglītības un apmācības sociālo dimensiju (1),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”) (2),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. jūnija Ieteikumu „Jaunatne kustībā — jauniešu mācību mobilitātes veicināšana” (3),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 1. decembra rezolūciju par priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršanu (4),

—

ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par bērnu agrīno izglītošanu Eiropas Savienībā (5),

—

ņemot vērā 2010. gada 18. maija rezolūciju par pamatprasmēm mainīgai pasaulei: darba programmas „Izglītība un apmācība 2010” īstenošanu (6),

—

ņemot vērā 2008. gada 18. decembra rezolūciju par mūžizglītību zināšanām, radošumam un jaunradei — darba programmas „Izglītība un apmācība 2010. gadam” īstenošana (7),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0247/2012),

A.

tā kā, neskatoties uz nelieliem uzlabojumiem izglītības un apmācības jomā, lielākā daļa ES iedzīvotāju neizmanto mūžizglītības (MI) iespējas un tā kā daži rādītāji ir pat satraucoši; tā kā pastāv nepieciešamība pastiprināt pieaugošo izglītības un ikdienējās mācīšanās nozīmi līdzās pieaugošo izglītībai un ikdienējai izglītībai;

B.

tā kā daudzās dalībvalstīs mūžizglītības stratēģijas faktiski vēl joprojām nav īstenotas, lai gan tās ir būtiska stratēģijas „Eiropa 2020” sastāvdaļa;

C.

tā kā izglītības un apmācības politikai ir jānodrošina mūžizglītības iespējas visiem, neatkarīgi no vecuma, invaliditātes, dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, seksuālās orientācijas, valodas un sociālekonomiskās izcelsmes;

D.

tā kā dažādām cilvēku grupām joprojām ir ierobežotas un nepietiekami pielāgotas mācību iespējas; turklāt tā kā gan pirmiedzīvotājiem, gan mazākumtautību lingvistisko un kultūras grupu pārstāvjiem jābūt iespējai saņemt izglītību savā dzimtajā valodā;

E.

tā kā, lai ES varētu izkļūt no pašreizējās krīzes, ekonomikas izaugsmes pamatā galvenokārt ir jābūt izglītībai, zināšanām, inovācijai, kā arī pielāgotai sociālajai politikai un ir svarīgi reāli un pilnībā īstenot šīs jomas politiku stratēģijas „ES 2020” ietvaros, lai veiksmīgi izdzīvotu šo svarīgo posmu;

F.

tā kā izglītības un apmācības politikas izstrāde ietilpst dalībvalstu publiskās atbildības jomā, un tā kā šajās jomās nepieciešamas atbilstošas valsts dotācijas, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai bez sociālās, ekonomiskās, kultūras, rases vai politiskās diskriminācijas;

G.

tā kā taupības pasākumi un no tiem izrietošie izglītības un apmācības sistēmu budžeta samazinājumi visā ES apdraud vienu no galvenajiem kohēzijas un izaugsmes dzinējspēkiem un traucē sasniegt mērķi Eiropā izveidot uz zināšanām balstītu ekonomiku;

H.

tā kā dalībvalstīm arī turpmāk ir jāsadarbojas un jāapmainās ar paraugpraksi, lai uzlabotu valstu izglītības un apmācības sistēmas;

I.

tā kā nepietiekamas valodu zināšanas joprojām ir būtisks šķērslis mobilitātei izglītības iegūšanas vai apmācību nolūkā;

J.

tā kā veiksmīgas izglītības un apmācības stratēģijas mērķim jābūt arī studentu nodrošināšanai ar prasmēm un kompetencēm, kas nepieciešamas personīgajai attīstībai un pilsoniskajai aktivitātei;

K.

tā kā, ņemot vērā demogrāfisko situāciju, mūžizglītībai patiešām ir jābūt izglītībai mūža garumā un tā kā vairāk ir jāņem vērā vecāka gadagājuma cilvēku uzkrāto zināšanu potenciāls;

L.

tā kā prasme izmantot jaunās tehnoloģijas ievērojami atvieglo mūžizglītības programmas mērķu sasniegšanu;

M.

tā kā mūžizglītība ir pastāvīgs mācību process un tai ir jāturpinās visu cilvēka dzīvi, sākot ar kvalitatīvu agrīno pirmsskolas izglītību un beidzot ar izglītošanos darbspējas perioda beigās;

N.

tā kā kvalitatīvas agrīnās pirmsskolas aprūpes un izglītības nodrošināšana visiem bērniem ir ieguldījums nākotnē un tā ir svarīga gan katram cilvēkam, gan sabiedrībai kopumā;

O.

tā kā mācību priekšlaicīga pārtraukšana (MPP) nopietni ietekmē cilvēka dzīvi un ES sociāli ekonomisko izaugsmi;

P.

tā kā ir jāapsver jaunas iespējas ieviest stipendijas vidusskolu pēdējo klašu audzēkņiem;

Q.

tā kā izglītības un apmācības iespēju pieejamība ir būtisks uzdevums, kas jārisina, lai veicinātu sociālo iekļaušanu, kohēziju un turpmāku cīņu pret nabadzību;

R.

tā kā Eiropas, valstu, reģionālajām un pašvaldību iestādēm ir jāsadarbojas, lai veiksmīgi risinātu problēmas, ar kurām pašlaik saskaras Eiropa,

1.

atzīmē iepriekš minēto Komisijas paziņojumu „Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā”;

2.

atgādina, ka pirms pašreizējās krīzes situācija dalībvalstīs attiecībā uz visu vecuma grupu iesaistīšanos izglītībā, apmācībā un mūžizglītībā bija ļoti atšķirīga un kopējais rādītājs ES bija sliktāks nekā citur pasaulē;

3.

norāda, ka, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju, dažas dalībvalstis ir samazinājušas izglītības un apmācības budžetu, bet uzskata, ka ir jāsaglabā un pat jāpalielina ieguldījumi, kam ir vislielākā stratēģiskā vērtība; uzsver, ka Savienības daudzgadu finanšu shēma paredz, ka izglītībai un ar to saistītajām nozarēm tiks piešķirts vislielākais palielinājums ES ilgtermiņa budžetā;

4.

uzsver nepieciešamību apstiprināt izglītības un ar to saistīto nozaru budžeta palielinājumu daudzgadu finanšu shēmas ietvaros; aicina dalībvalstis pieņemt valsts mūžiglītības stratēģijas, paredzot atbilstošus finanšu līdzekļus, kas ir labākais iespējamais instruments „2020 ET” stratēģijā noteikto mērķu sasniegšanai;

5.

uzsver, ka ekonomiskie zaudējumi, ko rada nepareizas izglītības politikas sekas, tostarp priekšlaicīga mācības pārtraukšana un izglītības un apmācības sistēmu sociālās atšķirības, un tā ietekme uz dalībvalstu izaugsmi, ievērojami pārsniedz finanšu krīzes radītās izmaksas un dalībvalstis jau par to maksā gadu pēc gada;

6.

prasa dalībvalstīm noteikt prioritāti izdevumiem izglītības, apmācības, jaunatnes, mūžizglītības, pētniecības, inovācijas, kā arī daudzvalodības un kultūras daudzveidības jomā, jo tie ir ieguldījumi nākotnes izaugsmē un ekonomiskajā līdzsvarotībā un vienlaikus nodrošina šādu ieguldījumu pievienoto vērtību; šajā saistībā atgādina prasību augstākajā izglītībā kopumā ieguldīt vismaz 2 % no IKP, kā to gada izaugsmes un nodarbinātības apsekojumā Komisija ieteikusi kā minimumu, kas nepieciešams uz zināšanām balstītai ekonomikai;

7.

atgādina — lai ES dalībvalstis nākotnē būtu spējīgas konkurēt ar jaunajām pasaules lielvalstīm, tās tiek aicinātas sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķus izglītības jomā, proti, sasniegt 3 % ieguldījumu apjomu pētniecībā, līdz 40 % palielināt to jauniešu procentuālo īpatsvaru, kam ir augstākā izglītība, un vismaz par 10 % samazināt mācības priekšlaicīgi pārtraukušo skolēnu skaitu;

8.

atgādina par pētniecības nozīmi vērienīgas izglītības un apmācības stratēģijas veidošanā; tādēļ prasa Komisijai un dalībvalstīm pastiprināt savas darbības, kuru mērķis ir palielināt to jauniešu daļu, kas gatavojas darboties šajā jomā;

9.

atgādina, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš jauniešiem, ņemot vērā to, ka bezdarba līmenis ES ir pieaudzis līdz vairāk nekā 20 %, bet dažās dalībvalstīs un dažos reģionos tas ir pat 50 %, un to, ka pašreizējā krīze jauniešus, jo īpaši jauniešus ar zemāku izglītības līmeni, ir skārusi īpaši smagi; galvenokārt uzsver taupības programmu negatīvo ietekmi uz jauniešu bezdarbu dažās Savienības valstīs un sevišķi dienvidu daļas valstīs, kas jo īpaši rada ievērojamu intelektuālā darbaspēka emigrāciju uz citām valstīm, tai skaitā uz trešām valstīm; atgādina arī to, ka mūsdienās katrs septītais skolēns (14,4 %) pārtrauc mācības tikai ar pamatskolas izglītību un vairs nekādā veidā neturpina mācīties;

10.

atzīmē ar darbu saistītas arodmācību sistēmas, kas pastāv dažās dalībvalstīs un kas garantē saikni starp teoriju un praksi, kā arī sniedz labāku piekļuvi darba tirgum nekā vienīgi teorētiskas apmācības sistēmas;

11.

ierosina dalībvalstīm ieguldījumus izglītībā un apmācībā atskaitīt no valsts deficīta aprēķina fiskālā kopsavilkuma, jo tie ir uzskatāmi par stabilas ekonomikas atveseļošanas galvenajiem dzinējspēkiem atbilstīgi stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem;

12.

aicina ES iestādes turpināt centienus ES līmenī izstrādāt skaidrāku, mērķtiecīgāku un jaunajiem sabiedrības uzdevumiem pielāgotu jauniešu politiku; pašreizējai jauniešu paaudzei šķiet, ka viņi nespēs sasniegt tādu labklājības līmeni, kāds bija raksturīgs iepriekšējai paaudzei;

13.

jo īpaši aicina dalībvalstis īstenot tiem jauniešiem veltītus pasākumus, kuri varētu priekšlaicīgi pamest skolu vai neapmeklē izglītības iestādes, neapgūst arodu vai nestrādā, lai viņiem sniegtu kvalitatīvas izglītības iespējas, nodrošinātu apmācību un dalību jauniešu garantiju shēmās un lai viņi iegūtu nepieciešamās prasmes un pieredzi un varētu iekļauties darba tirgū, kā arī lai veicinātu to, ka daži no viņiem atsāk mācības; aicina arī īpašu uzmanību pievērst profesionālajai izglītībai un apmācībai augstākās izglītības sistēmās, ņemot vērā valstu izglītības sistēmu dažādību; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai jaunieši varētu gūt reālu darba pieredzi un ātri iekļauties darba tirgū; uzsver, ka praksei ir jābūt studijām atbilstošai un jāveido daļa no mācību programmas;

14.

norāda, ka krīzes laikā jauniešu nodarbinātība ir īpaši apdraudēta; uzsver, cik svarīgi ir uzraudzīt, cik ātri pēc studiju beigšanas diplomētiem jauniešiem izdodas atrast darbu, kas ir saistīts ar viņu izglītību un zināšanām, un, balstoties uz šo informāciju, izdarīt secinājumus par izglītības un apmācības sistēmu kvalitāti un par nepieciešamību un iespēju tās pielāgot;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis nopietni strādāt pie ECVET, Europass un Eiropas kvalifikāciju sistēmas ieviešanas, īstenošanas un turpmākas attīstīšanas;

16.

uzsver, ka jauniešiem ir galvenā nozīme, lai sasniegtu ES pamatmērķus 2020. gadam nodarbinātības, pētniecības un inovācijas, klimata un enerģētikas, izglītības un nabadzības apkarošanas jomā;

17.

uzsver ikdienējās un neformālās izglītības nozīmi vērtību, spēju un prasmju attīstīšanā, jo īpaši jauniešiem, kā arī pilsoniskuma un demokrātiskās līdzdalības apgūšanā; prasa Komisijai nodrošināt atbalstu, tostarp finansiālu atbalstu, ikdienējai un neformālajai izglītībai jaunu izglītības un jaunatnes, kā arī pilsoniskuma programmu ietvaros;

18.

aicina universitātes padarīt mācīšanos pieejamāku un modernizēt izglītības programmas, lai risinātu jaunos uzdevumus Eiropas iedzīvotāju prasmju uzlabošanā, neapdraudot to akadēmiskos uzdevumus zināšanu nodošanas jomā un ņemot vērā to, ka Eiropā nenoliedzami notiek demogrāfiskās pārmaiņas; šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt un atzīt neformālo izglītību un ikdienējo mācīšanos;

19.

mudina veidot dialogu starp privātās nozares pārstāvjiem, jo īpaši MVU, vietējām un reģionālajām iestādēm, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un augstākās izglītības iestādēm/universitātēm, lai sekmētu to, ka studenti gūst zināšanas un prasmes, kas atvieglo viņu iekļaušanos darba tirgū; atgādina darba devējiem, ka iepazīstināšana ar profesijas pamatiem ir būtiska, jo tā palīdz jauniešiem pielāgoties darba dzīvei;

20.

atgādina, ka radošums ir būtisks jaunās uz zināšanām balstītās ekonomikas elements; uzsver, ka radošās nozares sniegtais ieguldījums ekonomikā ir ievērojams un aizvien palielinās, veidojot 4,5 % no Eiropas Savienības IKP un nodrošinot 8,5 miljonus darbavietu;

21.

atgādina, ka būtiska ir sinerģija starp darbaspēka piedāvājumu un darba tirgus spēju absorbēt šo piedāvājumu;

22.

uzsver valsts nodarbinātības dienestu lielo nozīmi darba meklētāju atbalsta un konsultēšanas politikas īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz atbalstu darba vai apmācības meklēšanā; uzsver, ka ir jānodrošina, lai arvien lielākam skaitam darba meklētāju būtu iespēja iegūt atbilstošu apmācību, kas sekmētu viņu atgriešanos darba tirgū, un tāpēc aicina dalībvalstis tam paredzēt nepieciešamos resursus;

23.

uzsver, ka ir būtiski stiprināt personu ar invaliditāti piekļuvi mūžizglītībai, ne tikai izstrādājot un īstenojot tiem īpaši paredzētas programmas, bet arī integrējot invaliditātes aspektu visās programmās, kas paredzētas plašākai sabiedrībai; tādēļ uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš saiknei starp invaliditāti un mūžizglītību, lai cīnītos ar sociālo atstumtību un patiesi stiprinātu personu ar invaliditāti stāvokli darba tirgū, ņemot vērā, ka visi šajā jomā veiktie pētījumi apliecina, ka personu ar invaliditāti izglītības līmenis ir zemāks par vidējo, bet iesaistes līmenis attiecīgajās programmās ir ļoti zems;

24.

atgādina, ka darba devēju pamatpienākums ir panākt, lai mūžizglītība kļūtu par reālu iespēju visiem, īpaši ņemot vērā dzimumu līdztiesības aspektu; mudina darba devējus sekmēt pastāvīgu apmācību visā darbinieku karjeras laikā, uzlabojot informētību par tiesībām uz apmācību, nodrošinot, ka tās ir pieejamas visiem darbiniekiem, kā arī novērtējot mūžizglītības sniegtos ieguvumus darbinieku karjerā, tādējādi ļaujot specializēties un radot iespējas izaugsmei profesionālajā jomā;

25.

prasa pastiprināt centienus, kuru mērķis ir izveidot un īstenot Eiropas kvalifikāciju un formālās un neformālās apmācības sertifikācijas un atzīšanas sistēmu, tostarp attiecībā uz brīvprātīgajā darbā gūto pieredzi, lai tādējādi nostiprinātu nozīmīgās saiknes starp neformālo un formālo izglītību, kā arī uzlabotu mobilitāti darba tirgū valsts, kā arī pārrobežu mērogā;

26.

norāda uz lielajām atšķirībām dalībvalstu izglītības un apmācību sistēmās un, ievērojot subsidiaritātes principu, ierosina vienlaikus ar ziņojumu par līdzšinējiem sasniegumiem publicēt noderīgu rokasgrāmatu par katru dalībvalsti, kurā būtu iekļauti ieteikumi ar mērķi uzlabot esošos politikas virzienus un attīstīt valstu izglītības sistēmas;

27.

prasa stiprināt ES politikas virzienu ārējo dimensiju, veicinot politisko dialogu un sadarbību izglītības un apmācības jomā starp Savienību un tās starptautiskajiem partneriem, kā arī kaimiņvalstīm, lai a) rīkotos atbilstīgi pieaugušajai ekonomiskajai, sociālajai un politiskajai savstarpējai atkarībai, b) īstenotu stratēģijas „Eiropa 2020” ārējo dimensiju un c) atbalstītu stabilitāti, labklājību un darba iespēju uzlabošanu mūsu partnervalstu pilsoņiem, vienlaikus izstrādājot labākus instrumentus ar mērķi pārvaldīt un sekmēt kvalificēto darbinieku migrāciju uz Eiropu, lai līdzsvarotu prasmju nepietiekamību un trūkumu, kas izriet no demogrāfiskajām tendencēm Eiropā;

28.

atgādina, ka valstu profesionālās izglītības un apmācības sistēmām kā starptautiskā izglītības tirgus dalībniekiem ir jābūt saiknei ar pārējo pasauli, lai tās arī turpmāk būtu modernas un konkurētspējīgas, un tām ir jābūt spējīgākām piesaistīt audzēkņus no citām Eiropas valstīm un trešām valstīm, piedāvājot tiem izglītības un apmācības pakalpojumus, kā arī sekmējot viņu kvalifikāciju atzīšanu; uzsver, ka, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas un starptautisko migrāciju, šie jautājumi ir kļuvuši vēl svarīgāki;

29.

uzsver — lai gan šobrīd tiek veidota Eiropas izglītības un apmācības telpa, mērķis novērst šķēršļus mobilitātei joprojām nav sasniegts un audzēkņu mobilitāte saistībā ar profesionālo izglītību un apmācību joprojām ir zema; uzsver, ka šo audzēkņu un pasniedzēju pārrobežu mobilitātes būtiska stiprināšana un viņu ārvalstīs iegūto zināšanu, kvalifikāciju un prasmju atzīšana būs svarīgs nākotnes uzdevums, kā arī norāda, ka nepieciešams izstrādāt konkrētām mērķa grupām paredzētu informāciju un vadlīnijas, lai ieinteresētu ārvalstu audzēkņus iesaistīties mūsu profesionālās izglītības un apmācības sistēmā;

30.

pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā „Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā” nav pietiekami ņemts vērā jautājums par agrīnās izglītības veicināšanu, jo īpaši tās lingvistisko dimensiju, lai gan tas ir stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķis; uzskata, ka šis izglītības posms ir vissvarīgākais cilvēka turpmākajiem sasniegumiem izglītības jomā un viņa personības un sociālajai attīstībai; uzskata, ka bērni gūs labumu no agrīnās izglītības, kuras mērķis ir attīstīt motoriskās un sociālās prasmes, kā arī sekmēt līdzsvarotu emocionālo attīstību un saglabāt intelektuālo zinātkāri;

31.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis un tām palīdzēt ieviest pasākumus, lai atbalstītu bērnus patiesas izglītības iegūšanas laikā jau no ļoti agrīna vecuma;

32.

viennozīmīgi uzskata, ka ieguldījumi agrīnajā pirmsskolas izglītībā un aprūpē (APIA), kas veidota atbilstoši katras mērķa grupas jūtīgumam attiecīgajā periodā un brieduma līmenim, sniedz labākus rezultātus nekā ieguldījumi jebkurā citā izglītības posmā; norāda, ka ieguldījumi agrīnajā izglītībā samazina turpmākās izmaksas; uzskata arī, ka veiksmīga izglītība visos līmeņos ir atkarīga no labi apmācītiem skolotājiem un viņu nepārtrauktas profesionālās tālākizglītošanās, tādēļ ir nepieciešami pietiekami ieguldījumi skolotāju apmācībā;

33.

uzsver nepieciešamību pēc profesionālas agrīnā vecuma bērnu aprūpes, lai ņemtu vērā bērnu — jo īpaši to bērnu, kas ir no sociālās grūtībās nonākušām ģimenēm — sociālo attīstību;

34.

uzsver — lai valodu apgūtu tiecamā līmenī, tā jāsāk apgūt jau agrīnā vecumā, turklāt būtu jāapgūst ne tikai ES oficiālās valodas, bet arī Savienībā runātās reģionālās un mazākumtautību valodas, jo valodu prasme veicina cilvēku mobilitāti, paplašinot piekļuvi darba tirgum un būtiski palielinot iespējas studēt, tādējādi sekmējot starpkultūru apmaiņu un vairojot Eiropas kohēziju;

35.

uzsver, ka ir jāveicina mobilitāte valodu mācīšanās nolūkos, lai sasniegtu mērķi, ka visiem Eiropas Savienības pilsoņiem bez dzimtās valodas būtu jāprot vismaz divas svešvalodas;

36.

uzver nepieciešamību sākt mācīties valodas jau pirms mācību uzsākšanas skolā un atzinīgi vērtē iniciatīvas, kas skolēniem dod iespēju skolā kā izvēles priekšmetu mācīties savu izcelsmes valodu gan rakstveidā, gan mutiski un tādējādi gūt papildu prasmes;

37.

uzskata, ka ir svarīgi ar plašām kopienas izglītības un kultūras programmām, jo īpaši skolotāju, studentu un skolēnu apmaiņu galvenokārt valodas jomā, veicināt mobilitāti, lai sekmētu pilsonisko aktivitāti un Eiropas vērtības, kā arī valodu apguvi un citas vērtīgas prasmes un kompetences;

38.

mudina Komisiju atbalstīt novatorisku risinājumu izstrādi izglītības un apmācības jomā, ko valodas un tehniskajā ziņā varētu viegli pielāgot un kas radītu mobilitāti nozarēs, kurās daudzvalodība ir mazāk izplatīta;

39.

atzīst 2012. gada kā ES gada aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei svarīgo nozīmi un atgādina, ka ir būtiski ES iedzīvotājiem nodrošināt iespēju mācīties dažādos veidos, tostarp vecumdienās, un gados vecākus apmācāmos iesaistīt dialogā ar profesionāļiem, kas strādā mācību pakalpojumu nodrošināšanas un atbalsta jomā;

40.

atgādina, ka programmas „Grundtvig” mērķis ir palīdzēt attīstīt pieaugušo izglītības nozari un nodrošināt plašākam cilvēku lokam iespēju mācīties; norāda, ka uzsvars tajā tiek likts uz to audzēkņu apmācības un studiju vajadzībām, kas apgūst pieaugušo izglītības un netradicionālās izglītības kursus, un uz organizācijām, kas piedāvā šos pakalpojumus; prasa dalībvalstīm uzlabot pieaugušo izglītības organizāciju piedāvātās izglītības kvalitāti un veicināt šādu organizāciju sadarbību;

41.

uzsver, ka ir jāveicina Eiropā pastāvošie instrumenti, jo īpaši struktūrfondi, kas paredzēti apmācībai;

42.

uzsver to, ka pieaugušo mācīšanās ir saistīta ne tikai ar profesionālo darbību, bet arī ar personīgo, pilsonisko un sociālo prasmju attīstību, ko var iekļaut formālās mūžizglītības un apmācības sistēmās, kā to uzsver MI programma;

43.

atzīst, ka sabiedrībā kopumā ir pozitīva situācija, ko rada gados vecāku cilvēku aktivitātes; šo rīcību sekmē viņu iesaistīšanās izglītības un mācību pasākumos, kas tiek īstenoti, lai pilnveidotos personīgi vai socializētos;

44.

uzver, ka ir jāveido mūžizglītības statistika par cilvēkiem, kas ir sasnieguši vismaz 65 gadu vecumu; norāda, ka daudzās ES valstīs tiek palielināts pensijas vecums un cilvēki strādā ilgāk, tāpēc ir jāņem vērā arī pārmaiņas to cilvēku vecuma grupā, kas ir ārpus iepriekš minētās kategorijas;

45.

atzīst sporta audzinošo un izglītojošo lomu, un tādēļ aicina dalībvalstis vairāk ieguldīt sportā un sekmēt nodarbošanos ar sportu skolās, lai veicinātu integrāciju un sniegtu ieguldījumu pozitīvu vērtību veidošanā Eiropas jauniešos;