18.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 391/1

—

atzinīgi vērtē priekšlikumu izstrādāt Atlantijas okeāna reģiona jūrlietu stratēģiju un Atlantijas rīcības plānu laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam;

—

uzsver, ka Komiteja var atbalstīt Atlantijas stratēģiju tikai tad, ja tās pamatā ir plašāka pieeja, kas nepārprotami ietver teritoriālo dimensiju, paredz veidot stingras saiknes starp jūru un sauszemi un palīdz sasniegt pārējos svarīgos ES politikas mērķus, un tāpēc rosina Eiropas Komisiju izvēlēties citu stratēģijas nosaukumu, proti, “Integrēta stratēģija Atlantijas okeāna reģionam”;

—

konstatē, ka projektiem, kas saistīti ar Atlantijas rīcības plānu, būs jāizmanto esošie finansējuma avoti ES līmenī (gan vienotā stratēģiskā satvara (VSS) fondi, gan citi līdzekļi), kā arī citi fondi valsts, reģionālajā vai vietējā līmenī un privātajā sektorā;

—

nepiekrīt ierosinājumam likvidēt Atlantijas forumu, tiklīdz būs pieņemts rīcības plāns, un iesaka Atlantijas forumu saglabāt līdz 2020. gadam, lai tas varētu kontrolēt īstenošanu, pārraudzīt progresu un stimulēt stratēģijas mērķu sasniegšanu;

—

uzsver, ka pārvaldības struktūrai jābūt tādai, kas veicina daudzo ieinteresēto personu un potenciālo dalībnieku iespējami plašu ieguldījumu Atlantijas stratēģijā, un aicina rīcības plāna izstrādē, ieviešanā, novērtēšanā un pārskatīšanā piemērot daudzlīmeņu pārvaldības pieeju.

Ziņotājs

Paul O’DONOGHUE kgs (IE/ALDE), Kerijas grāfistes padomes un Dienvidrietumu reģionālās pašvaldības loceklis

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Atlantijas okeāna reģiona jūrlietu stratēģijas izstrāde”, COM(2011) 782 final

1.

atzinīgi vērtē priekšlikumu izstrādāt Atlantijas okeāna reģiona jūrlietu stratēģiju un Atlantijas rīcības plānu laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam;

2.

uzskata, ka Atlantijas reģions līdz šim ir cietis no tā, ka trūkst vienota stratēģiska redzējuma par tā turpmāko attīstību, un norāda, ka izskatāmais priekšlikums ir reāla iespēja izstrādāt šādu stratēģisku redzējumu, kura centrā jābūt teritoriālajai kohēzijai un labklājībai;

3.

atbalsta Eiropas stratēģijas izstrādes pamatojumu, jo Atlantijas reģiona problēmas un iespējas nav koncentrētas tikai attiecīgo valstu robežās un tām ir vajadzīga holistiska, integrēta pieeja; tomēr uzsver, ka no rezultātu gūšanas un īstenošanas viedokļa stratēģijai nepieciešama arī reāla pievienotā vērtība;

4.

apzinās, ka Eiropas Komisijas priekšlikums veidots kā jūras baseina stratēģija, kas ir daļa no integrētās jūrlietu politikas (nevis makroreģionāla stratēģija), tomēr uzsver, ka Komiteja var atbalstīt Atlantijas stratēģiju tikai tad, ja tās pamatā ir plašāka pieeja, kas nepārprotami ietver teritoriālo dimensiju, paredz veidot stingras saiknes starp jūru un sauszemi un palīdz sasniegt pārējos svarīgos ES politikas mērķus;

5.

tāpēc rosina Eiropas Komisiju izvēlēties citu stratēģijas nosaukumu, proti, “Integrēta stratēģija Atlantijas okeāna reģionam”, un uzskata, ka, izmantojot Atlantijas reģionā (piemēram, Ziemeļjūras reģionā) gūto pieredzi, būtu jāizstrādā arī citiem Eiropas jūras baseiniem paredzētas stratēģijas;

6.

norāda uz Atlantijas okeāna tālāko reģionu īpašajām vajadzībām un uzskata, ka minētā stratēģija varētu sekmēt ES politikas efektivitāti un saskaņotību attiecīgajos reģionos;

7.

uzstāj, ka Atlantijas stratēģijā un tās rīcības plānā svarīgai prioritātei jābūt nodarbinātībai, ilgtspējīgai izaugsmei un ieguldījumiem un tiem arī jāsekmē jūras vides stāvokļa uzlabošanās;

8.

uzskata, ka attiecībā uz ģeogrāfisko darbības jomu stratēģijai būtu vajadzīga pragmatiska pieeja, kas dotu iespēju reģiona robežas traktēt elastīgi, lai, risinot problēmas, nebūtu jāsaskaras ar mākslīgi noteiktiem ierobežojumiem, taču aicina vēlreiz pārdomāt ģeogrāfiskās darbības jomas paplašināšanu ziemeļu virzienā tā, lai stratēģija būtu saistāma arī ar Islandi;

9.

pauž bažas, ka Atlantijas stratēģijas procesā nav ņemta vērā vērtīgā mācība, kas gūta makroreģionālo un citāda veida pārrobežu stratēģiju izstrādē (1), sevišķi tādos jautājumos kā pārvaldība, politikas veidošana, komunikācija un atbildības uzņemšanās, mērķi un novērtēšana;

10.

uzsver, ka uz Atlantijas forumu gulstas smaga atbildība: apmierināt ieinteresēto personu vēlmes, nodrošināt integrētu līdzdalības procesu rīcības plāna izstrādē un iedibināt saskanīgas sistēmas prioritāro pasākumu un projektu plānošanai un īstenošanai;

11.

neiebilst pret Eiropas Komisijas identificētajām problēmām un iespējām, taču uzskata, ka rīcības plāns jāvirza uz konkrētu rezultātu sasniegšanu un tajā jāpievēršas problēmām, kuras partnerības pieeja ļaus risināt efektīvāk;

12.

uzsver, ka rīcības plāna tematiem jābūt ciešāk saistītiem ar stratēģijas “Eiropa 2020” un tās pamatiniciatīvu tematiskajiem mērķiem, taču vienlaikus arī saskaņotiem ar vienotā stratēģiskā satvara (VSS) tematiskajām jomām un ierosinātajām VSS fondu reformām;

13.

kopumā piekrīt tematiskajām jomām, ko izraudzījusies Atlantijas loka komisija (CPMR) (2): 1) piekļuve un transports Atlantijas reģionā, 2) ekonomika un jūrniecības nozares, 3) klimats un vide, 4) pētniecība un inovācija, 5) teritoriju pievilcība;

14.

uzsver zvejas, gliemeņu zvejas un akvakultūras, kā arī pārtikai paredzēto jūras produktu pārstrādes un tirdzniecības ķēdes nozīmi Atlantijas okeāna reģionā un no tās atkarīgo darba vietu skaitu. Izaugsmes un nodarbinātības stratēģijai šajā reģionā noteikti ir jāveicina šīs nozares, kas nodrošina darba vietas, konsolidācija un stiprināšana;

15.

uzskata, ka rīcības plāns jāveido, ņemot vērā vajadzību pēc plānveida pieejas Atlantijas reģiona jūras videi; norāda, ka šādā nolūkā visā reģionā būs saskaņoti jākoordinē jūras teritoriālā plānošana (JTP) un jūras apsaimniekošanas procesi, turklāt būs jāuzlabo jūras un sauszemes plānošanas sistēmu savstarpējā koordinācija;

16.

uzskata, ka Atlantijas okeāna piekrastes reģioniem ir liels potenciāls piesaistīt gan jaunus pastāvīgos iedzīvotājus, gan attīstīt sezonālas aktivitātes, kas galvenokārt ir saistītas ar ūdens sporta veidiem, izklaidi, tūrismu un sportu. Šīm teritorijām ir svarīgi sagatavoties šīs iedzīvotāju plūsmas uzņemšanai, jo tā piekrastes teritorijā var izraisīt spiedienu nekustamā īpašuma, ekonomikas un vides jomā;

17.

uzsver, ka stratēģijas izstrādē jāizmanto sasniegumi, kas gūti iepriekšējos un pašreizējos ES finansētos Atlantijas reģiona projektos, tostarp jāizvērtē, kas ticis finansēts līdz šim un ko var izmantot rīcības plānā; norāda, ka tas var ietekmēt atsevišķas programmas, jo ir jāizvērš tādi projekti, kuri var nodrošināt lielāku un konkrētāku ietekmi;

18.

atbalsta rīcības plāna ārējo dimensiju, lai stratēģiskos mērķus īstenotu kopā ar ieinteresētajām personām Atlantijas okeāna visos krastos;

19.

konstatē, ka projektiem, kas saistīti ar Atlantijas rīcības plānu, būs jāizmanto esošie finansējuma avoti ES līmenī (gan vienotā stratēģiskā satvara (VSS) fondi, gan citi līdzekļi), kā arī citi fondi valsts, reģionālajā vai vietējā līmenī un privātajā sektorā; uzsver, ka šajā saistībā rodas virkne jautājumu par to, kā konkrēti būs gūstams finanšu atbalsts stratēģijas īstenošanai, īpaši tāpēc, ka rīcības plāna izstrāde norit līdztekus dažādu ES finansēšanas programmu plānošanas procesam;

20.

uzsver: lai rīcības plāns sasniegtu rezultātus, tam jābūt skaidri saskaņotam ar pieejamo finansējumu; uzsver, ka tāpēc vēl jo vairāk stratēģijai vajadzīga integrētāka teritoriālā pieeja un ka rīcības plānam tiešāk jāsaskan ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un jāatbilst dažādu ES fondu regulatīvajām prasībām;

21.

ierosina Atlantijas forumam sadarboties ar visu piecu dalībvalstu attiecīgajām vadošajām iestādēm, lai nodrošinātu, ka Atlantijas stratēģijas prioritātes tiek pietiekami atspoguļotas valstu partnerības nolīgumos un ka starp darbības programmām un rīcības plāna pasākumiem ir pienācīga papildināmība; tomēr pauž bažas, ka stratēģijas iekļaušana integrētajā jūrlietu politikā ierobežos iespējas panākt saskaņotību ar VSS finansētajām programmām, izņemot Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF);

22.

norāda, ka rīcības plāna izstrādei tāpēc būs jāatbilst fondu principiem un mērķiem — tas īpaši attiecināms uz vienotā stratēģiskā satvara fondiem;

23.

ņemot vērā jau ierosināto stingro tematisko koncentrāciju, kas uzlikta par pienākumu vadošajām iestādēm, neatbalsta nostādni, ka resursi Atlantijas rīcības plānam rezervējami katrā darbības programmā;

24.

tomēr ierosina Atlantijas forumam plānošanas procesā sadarboties ar vadošajām iestādēm, lai apzinātu rīcības plāna pasākumu finansēšanas iespējas un tālab nodrošinātu skaidru atbilstību izraudzītajām attiecīgo programmu tematiskajām prioritātēm un konkrētiem projektu atlases kritērijiem;

25.

uzsver, ka ar atsevišķiem VSS regulējuma elementiem, piemēram, vairāku fondu izmantošanas pieeju, var būt iespējams atbalstīt un īstenot svarīgākos Atlantijas stratēģijas mērķus; turklāt norāda: ja tiktu panākta saskaņa starp stratēģiju un dažām integrētām VSS nostādnēm (piemēram, pilsētvides dimensiju, integrētajiem teritoriālajiem ieguldījumiem vai kopīgajiem rīcības plāniem), tad, to pareizi lietojot, varētu izmantot vietējo pašvaldību pieredzi un speciālās zināšanas, kas palīdzētu sasniegt Atlantijai svarīgākos mērķus;

26.

iesaka gada ziņojumos par attiecīgo programmu īstenošanu iekļaut novērtējumu par to, kā ar VSS saistītās programmas palīdz sasniegt Atlantijas stratēģijas mērķus un īstenot rīcības plānu;

27.

uzskata, ka Atlantijas stratēģijas būtiskāko aspektu realizēšanā izšķirīga nozīme būs turpmākajām teritoriālās sadarbības programmām, un atgādina, ka ierosinātās stratēģijas jomā, patlaban darbojas vairāk nekā 10 teritoriālas sadarbības programmas (pārrobežu, starpvalstu un reģionu sadarbības programmas);

28.

atbalsta Atlantijas reģiona (starpvalstu) programmas turpināšanu ar pastiprinātu finanšu piešķīrumu, kas atbilstu noteiktiem Atlantijas stratēģijas pamatuzdevumiem; tāpat iesaka gādāt par to, lai Atlantijas reģiona programma kalpotu par piemērotu instrumentu konkrētiem uzaicinājumiem saistībā ar Atlantijas stratēģijas “stratēģiskām iniciatīvam” (prioritāriem projektiem), kā arī īstenošanas platformas (sk. 40. un 41. punktu) finansēšanai;

29.

ierosina Atlantijas forumam izmantot programmu INTERACT, lai atbalstītu izpratnes veicināšanas pasākumus, un jau Atlantijas rīcības plāna izstrādes sākumposmā iesaistīt līdzšinējo teritoriālās sadarbības programmu vadošās iestādes;

30.

INTERACT izmantošanai būtu vairāki pozitīvi aspekti:

31.

pauž satraukumu par to, ka nav pietiekamas saskaņas ar visām citām ES programmām un ka tādējādi Atlantijas stratēģijas mērķi un tās attiecīgā rīcības plāna finansēšanas vajadzības 2014.–2020. gada plānošanas periodā negūs pietiekamu atspoguļojumu;

32.

piemēra pēc vērš uzmanību uz programmas LIFE+ (2014–2020) jaunajiem integrētajiem projektiem, kuri domāti ilgākam laikam un plašākām teritorijām, lai varētu labāk īstenot vides un klimata politiku, bet kuri neattiecas uz jūras vidi (3); uzskata to par neizmantotu iespēju veicināt IJP un Atlantijas stratēģijas mērķu sasniegšanu;

33.

pauž nožēlu arī par to, ka Atlantijas reģions nav ņemts vērā, izraugoties Eiropas komunikāciju tīkla pamattīklus, un aicina piešķirt prioritāti Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta izmantošanai, lai Atlantijas okeāna reģionā risinātu fundamentālas problēmas, kas saistītas ar piekļuvi un ģeogrāfisko nošķirtību (attiecībā uz transportu, enerģētiku un IKT);

34.

vēlas zināt, kā Atlantijas foruma redzējumā varētu labāk izlietot pārējos pieejamos ES fondus un paplašināt resursu izmantošanu nolūkā sasniegt stratēģijas mērķus; uzskata, ka rīcības plāns būtu veidojams tā, lai tas, piemēram, veicinātu partnerattiecības pētniecības jomā visā Atlantijas okeāna reģionā, tādējādi rodot maksimālu atbalstu pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” ietvaros;

35.

pauž bažas par to, ka nav uzsvērta nepieciešamība piesaistīt privātā sektora finansējumu un plašākā nozīmē iesaistīt privāto sektoru stratēģijas mērķu izpildē; uzskata, ka šī problēma Atlantijas forumam jārisina apspriešanās procesā un ar mērķtiecīgi veidotām informēšanas kampaņām;

36.

norāda: pašreizējā valstu budžeta krīze nozīmē, ka Atlantijas reģionam, lai varētu lietderīgi izmantot esošās iespējas, jāpiesaista starptautiskas investīcijas (tādās nozarēs kā atjaunojamie jūras energoresursi, jūras veltes un akvakultūra, jūras resursi, kuģniecība un ostu attīstība); ierosina par vienu no rīcības plāna pamatelementiem noteikt Atlantijas reģiona popularizēšanu tirgū kā tādu reģionu, kurā ieguldīt līdzekļus un izvērst uzņēmējdarbību;

37.

mudina Atlantijas forumu sadarboties arī ar Eiropas Komisiju un Eiropas Investīciju banku, lai izvērtētu iespējas ieviest īpaši šim nolūkam domātu finanšu instrumentu, ar kuru veicināt rentablu projektu izstrādi un kurā tiktu izmantotas gan dotācijas, gan aizdevumi, gan kvazikapitāla ieguldījumu instrumenti un riska garantijas instrumenti, un padarīt projektu īstenošanu vienkāršāku un racionālāku;

38.

uzsver: lai Atlantijas stratēģija gūtu panākumus, tai jābūt stingri iestrādātai politiskajās un administratīvajās struktūrās, un tālab vajadzīgi šādi priekšnosacījumi:

39.

uzsver, ka pārvaldības struktūrai jābūt tādai, kas veicina daudzo ieinteresēto personu un potenciālo dalībnieku iespējami plašu ieguldījumu Atlantijas stratēģijā, un aicina rīcības plāna izstrādē, ieviešanā, novērtēšanā un pārskatīšanā piemērot daudzlīmeņu pārvaldības pieeju;

40.

vienlaikus atzīst, ka Atlantijas stratēģija dos cerēto labumu un sasniegs savus mērķus tikai tad, ja dalībvalstīm visaugstākajā līmenī būs stingra politiskā griba un ja valstis veiks koordinējošus pasākumus visās attiecīgajās politikas jomās; tāpat norāda, ka rīcības plāna sekmes būs atkarīgas no tā, vai vietējās un reģionālās ieinteresētās personas pilnībā iesaistīsies stratēģijā un uzņemsies par to līdzatbildību;

41.

nepiekrīt ierosinājumam likvidēt Atlantijas forumu, tiklīdz būs pieņemts rīcības plāns, un iesaka Atlantijas forumu saglabāt līdz 2020. gadam, lai tas varētu kontrolēt īstenošanu (izmantojot īstenošanas platformu (sk. 27. un 41. punktu)), pārraudzīt progresu un stimulēt stratēģijas mērķu sasniegšanu;

42.

ierosina Atlantijas stratēģijai izveidot šādu pārvaldības modeli: a) Atlantijas forums, kurš nodrošinātu ES līmeņa politisko uzraudzību un kurā kā apakšstruktūra darbotos īstenošanas platforma — stratēģijas kontaktpunkts, veiktspējas stiprināšanas pasākumu iniciatore, padomdevēja projektu izstrādes jautājumos un rīcības plāna īstenošanas virzītāja un stimulētāja; b) valstu un reģionālie koordinācijas dienesti, kas sekmētu politikas saskaņotību un rosinātu ieinteresēto personu un iespējamo projektu veicinātāju iesaisti Atlantijas stratēģijas izvēršanā;

43.

uzsver, ka Atlantijas reģions ir sarežģīta ģeogrāfiska telpa ar ļoti atšķirīgām īpatnībām, kultūras izpausmēm un perspektīvām; uzsver: lai stratēģija gūtu panākumus, visā Atlantijas okeāna reģionā ir jācenšas paplašināt un padziļināt sadarbību; pauž cerību, ka Atlantijas stratēģija, pirmkārt, nodrošinās kopīgu atskaites punktu minētajiem centieniem un, otrkārt, ietvers arī veiktspējas palielināšanas pasākumus nolūkā stiprināt sadarbības ētosu;

44.

uzskata, ka Atlantijas rīcības plānam, tiklīdz tas būs pieņemts, būs nepieciešams informācijas un komunikācijas modulis, lai palielinātu atpazīstamību, veicinātu izpratni par mērķiem, piesaistītu vairāk līdzdalībnieku (sevišķi no privātā sektora) un vēlāk popularizētu stratēģijas sasniegumus;

45.

uzsver, ka viens no iespējamiem līdzekļiem, kas var palīdzēt stratēģijas īstenošanā, ir ETSG regula;

46.

ierosina Eiropas Komisijā izveidot Atlantijas stratēģijas starpdienestu darba grupu, kas nodrošinātu saskaņu ar visām attiecīgajām politikas jomām un atbilstību starp Atlantijas stratēģijas mērķiem un ES programmām un finansējumu; ņemot vērā stratēģijas horizontālo būtību, aicina minētās darba grupas vadību uzticēt Ģenerālsekretariātam;

47.

uzsver, ka rīcības plāna pieņemšanas procesā nepieciešama plašāka izpratne par neatliekamību, un ierosina biežāk rīkot Atlantijas foruma (vadības komitejas un koordinācijas komitejas) sanāksmes, lai noteiktu procesa atskaites punktus un nodrošinātu savlaicīgu rīcību;

48.

ar cerībām gaida konsultatīvo dokumentu, kam 2012. gada otrajā pusē jākļūst par pamatu plašākam, strukturētākam ieinteresēto personu mobilizēšanas un apspriešanās procesam, un mudina Eiropas Komisiju bez liekas kavēšanās paplašināt un padziļināt līdzdalību, lai ieinteresētās personas, tostarp no vietējā un reģionālā līmeņa, justu pietiekamu līdzatbildību par rīcības plānu un lai process patiešām būtu augšupējs un vērsts uz iedzīvotājiem;

49.

pauž bažas, ka ierosinātais tematisko semināru daudzums — viens katrai dalībvalstij — būs nepietiekams, lai iesaistītu ieinteresētās personas un panāktu viņu līdzatbildību par stratēģiju; ierosina saistībā ar Atlantijas stratēģiju īstenot papildu pasākumus, kuru uzdevums būtu vienoties par stratēģisko redzējumu, apspriest pārvaldības aspektus un izvirzīt gan mērķus, gan pārbaudāmus sekmju rādītājus, kā arī precizēt finansējuma aspektus; turklāt iesaka Eiropas Komisijai mobilizēt savas pārstāvniecības dalībvalstīs, lai veicinātu plašāku līdzdalību rīcības plāna procesā;

50.

uzsver, ka ir jāsaīsina laika grafiks, kas ierosināts rīcības plāna pieņemšanai, lai tas būtu pieskaņots attiecīgām 2014.–2020. gada finansēšanas programmu prioritātēm;

51.

iesaka gādāt par to, lai Atlantijas stratēģijas process pirmkārt atbilstu Atlantijas reģiona stratēģiskajam redzējumam, kas nodrošinās atskaites punktu Atlantijas rīcības plānam 2014.–2020. gadā; ierosina, lai rīcības plānā būtu

52.

aicina Atlantijas stratēģiju un tās rīcības plāna novērtēšanas procesu iekļaut makroreģionālās pieejas pievienotās vērtības izvērtēšanā, ko Eiropas Komisija pēc Eiropadomes pieprasījuma veiks 2013. gadā;

53.

ierosina, ka rīcības plāns būtu jāpieņem Atlantijas forumam, un aicina nākamo prezidentvalsti Īriju savas prezidentūras laikā rīcības plāna apstiprināšanai Eiropadomē piešķirt prioritātes statusu, īpašu uzmanību pievēršot tā izpildei, stabilam uzraudzības procesam, pastāvīgai vērtēšanai un regulārai starpposma pārskatīšanai.

18.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 391/7

—

norāda, ka konsultācijās, kas saistītas ar valstu pensiju sistēmu reformām, jāiesaista visi galvenie dalībnieki, tostarp vietējās un reģionālās pašvaldības, jo tās pārvalda papildu pensiju sistēmas, kuras paredzētas vairumam valsts sektorā nodarbināto;

—

uzsver, ka vairāki ES pensiju politikas un stratēģijas “Eiropa 2020” aspekti savstarpēji papildina viens otru. Ja tiks panākta nodarbinātības līmeņa paaugstināšanās, kā tas paredzēts stratēģijā “Eiropa 2020”, tas sekmēs sociālās aizsardzības un pensiju sistēmu vispārējo ilgtspēju. Savukārt atbilstīgas pensijas ir galvenais priekšnosacījums, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto nabadzības samazināšanas mērķi, ņemot vērā to, ka gados vecāki Eiropas iedzīvotāji joprojām ir sociāli un ekonomiski neaizsargāta grupa. Līdztekus pensiju sistēmu reformai ir vajadzīga arī virkne darba tirgus politikas pasākumu, lai arī nākotnē gados vecākiem cilvēkiem nodrošinātu pienācīgus ienākumus;

—

norāda uz paustajām bažām par dažādu privāto pensiju fondu pārredzamību un ar tiem saistīto izmaksu apmēru un tādēļ vēlētos, ka tiek izstrādāts salīdzinošs pētījums, lai labas prakses piemērus varētu izmantot visā Eiropas Savienībā.

Ziņotājs

Paul LINDQUIST kgs (SE/PPE), Līdinges pilsētas mērs

Atsauces dokuments

Baltā grāmata “Atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju programma”

COM(2012) 55 final

1.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos risināt nopietnās problēmas, ar kurām saskaras pensiju sistēmas daudzās dalībvalstīs;

2.

norāda, ka ilgtspējīgu un atbilstīgu pensiju nodrošināšana ir ļoti nozīmīgs uzdevums, kas ietekmēs gan Eiropas izaugsmes perspektīvas, gan arī sabiedrības un katra iedzīvotāja labklājību;

3.

norāda arī: lai pensijas būtu drošas un atbilstīgas, pensiju sistēmām jābūt ekonomiski noturīgām ilgtermiņā;

4.

uzsver, ka ar likumu noteiktajai pensijas apdrošināšanai arī turpmāk būs liela nozīme, lai ikvienam pensionāram nodrošinātu atbilstīgu pensiju;

5.

uzskata: lai garantētu ilgtermiņā noturīgas pensijas, pensiju sistēmas pamatā jābūt pienācīgiem dzīves laikā gūtajiem ienākumiem;

6.

vēlas uzsvērt, ka pensiju sistēmas ir veidojušās ilgā laika posmā, un tās ir ietekmējuši katras dalībvalsts konkrētie apstākļi; tāpēc valsts pensiju sistēmas izveide ir dalībvalstu kompetencē;

7.

norāda, ka konsultācijās, kas saistītas ar valstu pensiju sistēmu reformām, jāiesaista visi galvenie dalībnieki, tostarp vietējās un reģionālās pašvaldības, jo tās pārvalda papildu pensiju sistēmas, kuras paredzētas vairumam valsts sektorā nodarbināto;

8.

norāda, ka vairākās dalībvalstīs par darba devēju pensiju sistēmas izveidi galvenokārt atbild sociālie partneri un tāpēc izmaiņas šajās sistēmās, protams, ir jāveic viņiem;

9.

norāda, ka Baltās grāmatas pamatā ir LESD 153. pants. Galvenā atbildība par pensiju sistēmu veidošanu piekrīt dalībvalstīm. Taču Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta un jāpapildina dalībvalstu pasākumi sociālās aizsardzības jomā. Baltajā grāmatā nav minēti konkrēti priekšlikumi tiesību aktiem, un tāpēc var uzskatīt, ka tā nerada nekādas problēmas saistībā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principa ievērošanu. Komiteja tomēr norāda, ka visi turpmākie priekšlikumi tiesību aktiem attiecībā uz pensiju sistēmām ir ļoti rūpīgi jāvērtē, lai pārliecinātos par subsidiaritātes principa ievērošanu;

10.

uzsver, ka vairāki ES pensiju politikas un stratēģijas “Eiropa 2020” aspekti savstarpēji papildina viens otru. Ja tiks panākta nodarbinātības līmeņa paaugstināšanās, kā tas paredzēts stratēģijā “Eiropa 2020”, tas sekmēs sociālās aizsardzības un pensiju sistēmu vispārējo ilgtspēju. Savukārt atbilstīgas pensijas ir galvenais priekšnosacījums, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto nabadzības samazināšanas mērķi, ņemot vērā to, ka gados vecāki Eiropas iedzīvotāji joprojām ir sociāli un ekonomiski neaizsargāta grupa (1). Līdztekus pensiju sistēmu reformai ir vajadzīga arī virkne darba tirgus politikas pasākumu, lai arī nākotnē gados vecākiem cilvēkiem nodrošinātu pienācīgus ienākumus;

11.

atbalsta Komisijas mērķi — vajadzības gadījumā paaugstināt pensionēšanās vecumu, ievērojot paredzamā mūža ilguma palielināšanos; tā varētu palīdzēt nodrošināt pensiju sistēmu finansiālo noturību. Šajā nolūkā katrā dalībvalstī būs vajadzīgi atšķirīgi praktiskie risinājumi;

12.

uzskata, ka, pateicoties elastīgam pensionēšanās vecumam, lēmumu par darba gaitu pārtraukšanu daži cilvēki varētu pieņemt vēlāk, nekā tas būtu bijis iespējams, ja pensionēšanās vecums ir stingri noteikts, un tādējādi profesionālo dzīvi katrs varētu pagarināt, ievērojot personiskos apstākļus;

13.

vēlas uzsvērt, ka ir būtiski palielināt vecāka gadagājuma (55–64 gadus vecu) darba ņēmēju līdzdalību darba tirgū. Ja šajā grupā izdotos panākt ievērojamu nodarbinātības līmeņa pieaugumu (2), būtiski uzlabotos gan ekonomiskā izaugsme, gan pensijas sistēmu ilgtspēja;

14.

norāda, ka ir iespējas ievērojami paaugstināt sieviešu, jauniešu un migrantu nodarbinātības līmeni, un tāpēc uzsver, ka ļoti svarīgi ir paaugstināt nodarbinātības līmeni visās vecuma grupās. Būtiski ir arī uzlabot priekšnosacījumus jauniešu un migrantu agrākai ienākšanai darba tirgū;

15.

aicina dalībvalstis un darba devējus īstenot pasākumus, lai atvieglotu un veicinātu vecāka gadagājuma darba ņēmēju palikšanu darba tirgū;

16.

atbalsta plašāku, ja tas iespējams, pakāpeniskas pensionēšanās ieviešanu, proti, pakāpenisku pāreju no pilnas slodzes nodarbinātības uz pilnīgu pensionēšanos;

17.

norāda, ka līdz ar vecumu ievērojami pieaug iespējamība, ka ilgstošas veselības problēmas vai funkcionāli traucējumi var ierobežot cilvēka darbspējas (3). Tāpēc ir īpaši svarīgi visas darba dzīves laikā nodrošināt efektīvus pārkvalificēšanās un profesionālās orientācijas pasākumus, kas ļautu vieglāk mainīt darbības jomu un darba vietu, un panākt sabiedrības atbalstu tādām koncepcijām kā mūžizglītība, kā arī aktīvas un veselīgas vecumdienas;

18.

uzsver, ka valsts iestādēm un sociālajiem partneriem jāturpina izstrādāt un īstenot papildu pasākumus, lai atbalstītu un veicinātu darba vietu saglabāšanu gados vecākiem darba ņēmējiem un samazinātu vai novērstu atšķirības starp faktisko pensionēšanās vecumu un likumā noteikto pensionēšanās vecumu;

19.

norāda, ka darba devēju pensijas var būtiski papildināt valsts pensijas. Tāpēc Eiropas Savienībai jāveicina labas prakses piemēru izplatīšana, lai dalībvalstīs sekmētu darba devēju pensiju sistēmu attīstību un palielinātu to atbalstu pensiju sistēmām, kuras balstās uz vairākiem pīlāriem;

20.

aicina Komisiju un dalībvalstis lielāku uzmanību pievērst darba ņēmējiem mazos un vidējos uzņēmumos, kā arī mazkvalificētiem darbiniekiem un darba ņēmējiem, kas nodarbināti uz nestandarta vai strukturāli nestabilu līgumu pamata, jo bieži darba devēju pensiju sistēmas viņiem nenodrošina tādas iespējas kā pārējiem darba ņēmējiem;

21.

norāda, ka darba devēju pensiju sistēmas atšķiras no privātajām pensiju uzkrājumu shēmām un pastāv būtiska atšķirība starp darba devēju pensiju plāniem un citiem apdrošināšanas produktiem. Papildu noteikumi attiecībā uz maksātspēju var paaugstināt izmaksas darba devēju pensiju sistēmās, vienlaikus neuzlabojot darba ņēmēju pensionēšanās nosacījumus;

22.

uzskata, ka valsts pensiju sistēmām iespējamā apvienojumā ar darba devēju pensiju plāniem ir jābūt spējīgām nodrošināt, ka iedzīvotāji pēc pensionēšanās saglabā pienācīgu dzīves līmeni, taču vienlaikus būtu jāveicina arī privāto uzkrājumu veidošana un līdzdalība trešā pensiju pīlārā;

23.

norāda, ka varētu ierosināt likvidēt šķēršļus, kas kavē līdzdalību darba tirgū. Ja tiek izmaksātas ar vecumu saistītas darba devēja pensijas (tādas, piemēram, tiek izmaksātas garantētu ieguvumu shēmās), sadārdzinās vecāka gadagājuma darbaspēka pieņemšana darbā un nodarbināšana;

24.

norāda: darba devēja pensijas sistēmās bieži vien noteikta prasība, ka attiecīgajā darba vietā jānostrādā zināms laiks, lai varētu iegūt tiesības uz pensiju, taču daudzi gados jauni darba ņēmēji salīdzinoši bieži maina darba vietas vai pat valsti, kurā viņi strādā. Ir svarīgi, lai šo darba ņēmēju pensiju plānā tiktu ieskaitīta visur nopelnītā pensija;

25.

principā atbalsta pensiju tiesību pārnesamību un ar interesi iepazīsies ar Komisijas priekšlikumu. Taču jautājums ir ļoti sarežģīts, un ir jāņem vērā ievērojamās atšķirības dalībvalstu pensiju sistēmās. Īpaši svarīgi ir nodrošināt, lai nemazinātos darba devēju gatavība finansēt darba devēju pensijas. Turklāt jāņem vērā arī ietekme uz nodokļiem, likumi par īpašumu sadali u.c.;

26.

norāda uz paustajām bažām par dažādu privāto pensiju fondu pārredzamību un ar tiem saistīto izmaksu apmēru un tādēļ vēlētos, ka tiek izstrādāts salīdzinošs pētījums, lai labas prakses piemērus varētu izmantot visā Eiropas Savienībā;

27.

pauž gandarījumu par to, ka Komisija ir ņēmusi vērā Komitejas ieteikumu (4) lielāku uzmanību pievērst dzimumu vienlīdzības aspektam. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām šis jautājums ir īpaši nozīmīgs, jo daudzās publiskā sektora jomās nodarbinātas galvenokārt sievietes (5);

28.

atbalsta Komisijas ieteikumu dalībvalstīs noteikt vienotu pensionēšanās vecumu abiem dzimumiem, lai mazinātu ar dzimumu saistītu diskrimināciju un nodrošinātu sievietēm labākas pensijas;

29.

norāda, ka nodarbinātības līmeņa lielās atšķirības starp sievietēm un vīriešiem vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem nozīmē to, ka sevišķa uzmanība jāpievērš dzimumu vienlīdzības aspektam saistībā ar ilgāku profesionālo dzīvi un aktīvām vecumdienām, piemēram, jāparedz pasākumi, kas atvieglo darba un ģimenes pienākumu apvienošanu;

30.

norāda, ka daudzās dalībvalstīs vērojams alternatīvu aprūpes iespēju trūkums, kas it sevišķi sievietēm rada papildu slodzi un bieži ir priekšlaicīgas pensionēšanās cēlonis;

31.

uzskata, ka, pieaugot nodarbināto sieviešu skaitam, būs grūtāk nodrošināt piekļuvi kvalitatīvai bērnu un vecāku ļaužu aprūpei; svarīgi, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām pietiktu līdzekļu šo pakalpojumu sniegšanai;

32.

norāda, ka dažās dalībvalstīs sievietes vairāk nekā vīrieši cieš no ilgstošām hroniskām slimībām vai veselības traucējumiem un biežāk nekā vīrieši sūdzas par darbspēju samazināšanos, savukārt citās dalībvalstīs slimības vairāk skar vīriešus. Tāpēc vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu īpaši atbildīgi jārisina tāds jautājums kā labvēlīgas darba vides nodrošināšana to darbiniekiem;

33.

norāda, ka iespēja strādāt nepilnu slodzi, piemēram, laikā, kad bērni ir mazi, daudzām personām, ne tikai sievietēm, var būt svarīgs iemesls palikt darba tirgū. Vienlaikus jāgādā, lai cilvēki nebūtu spiesti strādāt nepilnu slodzi, ja viņi to nevēlas, jo tas negatīvi ietekmē pensijas apmēru nākotnē;

34.

uzskata: lai ar likumu noteiktais bērna kopšanas atvaļinājums nesamazinātu pensiju, dalībvalstis būtu jāmudina apsvērt iespējas, kā šādu atvaļinājumu ņemt vērā pensijas tiesību aprēķināšanā; tas pats varētu attiekties arī uz militārajā dienestā pavadīto laiku;

35.

uzskata, ka reformas jāorientē uz tādu pensijas sistēmu izveidi, kuras ilgtermiņā nodrošinātu stabilitāti. Reformas būs sekmīgas tikai tad, ja iedzīvotāji tās uzskatīs par taisnīgām, un tādēļ sabiedrībai jābūt labi informētai par reālajām problēmām un visiem iespējamajiem to risinājumiem;

36.

uzsver: jābūt pieejamai visaptverošai informācijai par pensijām, lai iedzīvotājiem būtu vieglāk pieņemt lēmumus par pensiju plānošanu. Tā kā Eiropas Savienībā valda personu pārvietošanās brīvība, arvien vairāk iedzīvotāju profesionālās dzīves laikā pensiju tiesības uzkrās dažādās valstīs, un tas vēl jo vairāk palielina vispusīgas informācijas nepieciešamību;

37.

tāpēc aicina Komisiju apsvērt iespēju izstrādāt kopīgu interneta platformu, kas sniegtu visaptverošu informāciju par pensijām;

38.

uzsver, ka pienācīgas pensiju sistēmas ir svarīgas, lai varētu nodrošināt sociālo labklājību, un tām ir būtiska nozīme, lai nepieļautu pārāk lielu finanšu slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

39.

lūdz Komisiju nodrošināt, ka šajā jomā turpmāk tās īstenotos pasākumus papildina attiecīgi ietekmes novērtējumi, kuros analizēta arī ietekme uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

40.

aicina Komisiju apsvērt, vai nebūtu vēlams koordinēt rīcību pensiju jomā, lietojot atvērto koordinācijas metodi, lai veicinātu personu brīvu pārvietošanos un pensijas sistēmu ilgtspēju.

18.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 391/11

—

uzsver: ES stratēģija Baltijas jūras reģionam ir stabils pamats tam, lai pārbaudītu, kādā mērā konkrēta stratēģija, kas paredzēta plašākam ģeogrāfiskam makroreģionam, var reāli palielināt ES konkurētspēju un nostiprināt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

—

atzinīgi vērtē centienus panākt, lai uzdevumi, kas izvirzīti ES stratēģijā Baltijas jūras reģionam, būtu labāk saskaņoti ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem;

—

norāda, ka ekonomiskās kohēzijas un konkurētspējas stiprināšanai vajadzīgas ciešākas saiknes starp pētniecību, inovāciju un rūpniecības nozares dalībniekiem. Reģioniem un augstskolām jāsadarbojas visā Baltijas jūras makroreģionā, lai to padarītu par pārdomātas specializācijas tīklu paraugu;

—

uzskata, ka arī turpmāk jāpievērš uzmanība tam, lai atbalstītu uz ilgstpējīgu attīstību virzītas iniciatīvas un izvirzītu vairāk pasākumu nodarbinātības palielināšanai, prasmju uzlabošanai un labklājības un iekļaušanas nostiprināšanai;

—

uzsver: lai gan aplūkojamā stratēģija ir ES iekšējā stratēģija, tās panākumi būs atkarīgi no sadarbības ar trešām valstīm un it sevišķi Krieviju;

—

uzsver, ka saistībā ar ciešāku ES un Krievijas sadarbību Baltijas jūras reģionā būtu pēc iespējas vairāk jāizmanto “Ziemeļu dimensijas” struktūras;

—

pauž bažas par to, ka stratēģijas īstenošanā trūkst pilsētu un reģionu atpazīstamības un ierosina gan stratēģijā, gan atjauninātajā rīcības plānā skaidri norādīt, ka būtisks to īstenošanas elements ir daudzlīmeņu pārvaldības princips;

—

uzsver: lai stratēģiju varētu veiksmīgi īstenot visās attiecīgajās valstīs, politiskajiem dalībniekiem ir skaidri jādemonstrē sava apņemšanās un jāuzņemas vadošā loma;

—

norāda, ka valstu struktūrfondu programmu ieguldījums ES stratēģijas Baltijas jūras reģionam īstenošanā ir jāprecizē, ņemot vērā atšķirības starp dalībvalstu reģioniem un to attīstības vajadzībām.

Ziņotāja

Pauliina HAIJANEN kdze (FI/PPE), Laitilas pilsētas domes valdes locekle

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Savienības stratēģija Baltijas jūras reģionam”

COM(2012) 128 final

1.

atzinīgi vērtē Komisijas 2012. gada 23. marta paziņojumu un uzskata tajā ierosinātos pasākumus par pirmo soli vajadzīgajā virzienā, kas ļaus palielināt ES Baltijas jūras reģiona stratēģijas mērķtiecīgumu, saskaņot politiku ar finansējumu, precizēt dažādu procesu dalībnieku atbildības jomas un uzlabot komunikāciju;

2.

norāda, ka ES stratēģija Baltijas jūras reģionam izstrādāta ar mērķi uzlabot politikas koordināciju un kohēziju starp iesaistītajiem reģioniem, lai varētu labāk risināt kopīgās problēmas, kas skar Baltijas jūras reģionu, un ilgtspējīgā veidā stiprināt tā labklājību. Stratēģija skar jautājumus, kurus reģioni vai dalībvalstis vienas pašas nevar atrisināt. Svarīgākais faktors ir makroreģionā ietilpstošo ES dalībvalstu, reģionu un pilsētu pašvaldību, ES, visa Baltijas reģiona mēroga organizāciju, finanšu iestāžu un nevalstisko struktūru sadarbība un koordinēta rīcība;

3.

norāda, ka Reģionu komitejas atzinumā “Vietējo un reģionālo pašvaldību loma stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā” (CdR 72/2011 fin) uzsvērts Baltijas jūras reģiona potenciāls būt par Eiropas “celmlauzi”;

4.

uzsver: būdama pirmā integrētā makroreģionā stratēģija, ES stratēģija Baltijas jūras reģionam ir stabils pamats tam, lai pārbaudītu, kādā mērā konkrēta stratēģija, kas paredzēta plašākam ģeogrāfiskam makroreģionam, var reāli palielināt ES konkurētspēju un nostiprināt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi. Domājot par nākamo plānošanas periodu, šī pieredze ir aktīvi jāizmanto īpaši debatēs par Eiropas kohēzijas politiku;

5.

norāda uz Eiropas Komisijas nostādni, ka makroreģionālās stratēģijas īstenojamas tā, lai nerastos vajadzība pēc jauniem noteikumiem, jaunām iestādēm un jauna finansējuma; tomēr uzskata, ka būtu vajadzīgi arī “trīs jā-”: jāpanāk kopīga vienošanās par makroreģionā spēkā esošo noteikumu piemērošanu un uzraudzību; jāizveido — par to atbildētu ES iestādes — dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību forums, tīkls vai teritoriālā kopa, kur piedalītos arī ieinteresētās personas; jāpanāk savstarpēja vienošanās par pieejamo Savienības finanšu resursu konkrētu izmantošanu makroreģionālo stratēģiju izstrādei un ieviešanai;

6.

atzinīgi vērtē centienus panākt, lai uzdevumi, kas izvirzīti ES stratēģijā Baltijas jūras reģionam, būtu labāk saskaņoti ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem. Trīs vispārīgie paziņojumā minētie stratēģijas mērķi — glābt jūru, nodrošināt reģiona pieejamību un palielināt labklājību — saskan ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, proti, gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi. Turklāt, raugoties no stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas viedokļa, ir būtiski uzsvērt reģionālās sadarbības nozīmi inovācijā;

7.

norāda: lai īstenotu Baltijas jūras stratēģiju, “Eiropa 2020” pamatiniciatīvas ir jāpārvērš konkrētos pasākumos. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš pamatiniciatīvām “Eiropas digitalizācijas programma” un “Inovācijas savienība”, atjauninātajā rīcības plānā vairāk uzsverot attiecīgo mērķu sasniegšanu Baltijas jūras reģionā. ES stratēģija Baltijas jūras reģionam un tajā izvērstie sadarbības tīkli ir lielisks pamats, lai attīstītu reģionālās izpētes un inovācijas stratēģijas, kuru mērķis ir pārdomāta specializācija;

8.

mudina gan dalībvalstis, gan vietējā un reģionālā līmeņa ieinteresētās personas pārdomāt jautājumu, kā ES stratēģijas Baltijas jūras reģionam aktualizēto mērķi — palielināt labklājību — kopīgi varētu iedzīvināt konkrētos pasākumos. Nākotnē rīcības plānā būs skaidri jāizklāsta pasākumi, kas veicami, lai palielinātu nodarbinātību, uzlabotu prasmes un nostiprinātu labklājību un iekļaušanu. Patlaban saikne starp rīcības plānu un stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvām šajās jomās ir vāja;

9.

uzskata, ka, īstenojot Baltijas jūras stratēģiju, jāņem vērā stratēģijas “Eiropa 2020” prioritāte “integrējoša izaugsme — tādas ekonomikas veicināšana, kurā ir augsts nodarbinātības līmenis un kura nodrošina sociālo un teritoriālo kohēziju”, jo saimnieciskās darbības rezultātu un labklājības ziņā Baltijas jūras reģionā joprojām ir ievērojamas atšķirības; arī turpmāk būtu jāatbalsta gan vides uzlabošanas pasākumi, gan ilgtspējīgu attīstību veicinošās pamatiniciatīvas;

10.

uzsver: lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, nākotnē vēl svarīgāk būs paredzēt dažādu finansējuma programmu sinerģiju. Saistībā ar plānoto pētniecības un inovācijas programmu “Apvārsnis 2020” ir vajadzīga cieša un vispusīga saskaņošana ar Baltijas jūras reģiona dalībvalstu izmantotajiem kohēzijas politikas instrumentiem, lai izceltu reģionālo perspektīvu un mudinātu reģionus palielināt darbību pētniecības un inovācijas jomā;

11.

vēlas norādīt, ka ES stratēģija Baltijas jūras reģionam ir devusi jaunas iespējas vietējam un reģionālajam līmenim stiprināt savu reģionālo konkurētspēju un inovācijas potenciālu un veicināt pārdomātu reģionālo specializāciju. Tāpēc reģioniem un augstskolām jāsadarbojas visā Baltijas jūras makroreģionā, lai to padarītu par pārdomātas specializācijas tīklu paraugu, galveno uzmanību pievēršot katra reģiona galvenajiem uzdevumiem un darbības veidiem, kā arī izcilības un kritiskās masas sasniegšanai ar tīklu palīdzību. Šajā ziņā izšķirīga nozīme ir “trīskāršās spirāles” un “četrkāršās spirāles” inovāciju sistēmu attīstīšanai un stiprināšanai sadarbībā ar Baltijas jūras reģiona akadēmiskajām aprindām, publisko sektoru, privāto sektoru un iedzīvotājiem;

12.

aicina Baltijas jūras reģiona ES dalībvalstis rosināt pētniecības centrus, lai tie galveno uzmanību veltītu pētniecības jomām, kas sekmē pārdomātu specializāciju pašu reģionā, un dalītos ar savām zināšanām kopējā Baltijas reģiona sadarbības tīklā. Būtu svarīgi šajā pētnieciskajā sadarbībā (piemēram, vides un enerģētikas jautājumos, kas skar kopīgo jūras baseinu) mudināt piedalīties arī ES neietilpstošas valstis, kas robežojas ar Baltijas jūras reģionu;

13.

vēlētas norādīt, ka ekonomiskās kohēzijas un konkurētspējas stiprināšanai vajadzīgas ciešākas saiknes starp pētniecību, inovāciju un rūpniecības nozares dalībniekiem. Uzņēmumiem un rūpniecībai, kā arī augstskolām vajadzīgas iespējas aktīvāk iesaistīties visos ar stratēģiju saistītajos pasākumos;

14.

iesaka pastiprināt inovāciju un grupējumu (klasteru) sadarbību starp ES valstīm un trešām valstīm, kā arī veicināt Baltijas jūras reģiona sadarbību tirgvedības jomā, lai stimulētu trešo valstu ieguldījumus un tūrismu. Šādi pasākumi, līdzās stratēģijai piemītošajam spēcīgajam vides aspektam, ir reāls solis ceļā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu Baltijas jūras reģionā;

15.

uzsver, ka, ņemot vērā iepriekš minēto, šie jautājumi Baltijas jūras reģiona valstīm jāietver savās valsts reformu programmās (VRP) un ka sagatavošanās darbā aktīvi jāiesaistās vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

16.

atzīmē, ka ES stratēģijas Baltijas jūras reģionam galvenais mērķis ir samazināt piesārņojumu visvairāk piesārņotajā Eiropas jūrā un attīrīt tās vidi, vienlaikus nodrošinot harmonisku sociālo un ekonomisko attīstību apkārtējos reģionos gan ES, gan trešo valstu teritorijā;

17.

uzsver: lai gan aplūkojamā stratēģija ir ES iekšējā stratēģija, tās panākumi būs atkarīgi no sadarbības ar trešām valstīm un it sevišķi Krieviju;

18.

vēlētos uzsvērt, ka 2011. gadā Krievija federālā līmenī apstiprināja “Krievijas Ziemeļrietumu apgabala sociālās un ekonomiskās attīstības stratēģiju laikposmam līdz 2020. gadam”. Tajā izvirzīti minētā apgabala ekonomikas, infrastruktūras un loģistikas mērķi. Jācer, ka šī stratēģija veicinās ciešāku ES Baltijas jūras reģiona un Krievijas stratēģisko sadarbību, īpaši vides, ekonomikas, transporta, enerģētikas, tūrisma un civilās aizsardzības jomā;

19.

uzsver, ka saistībā ar ciešāku ES un Krievijas sadarbību Baltijas jūras reģionā būtu pēc iespējas vairāk jāizmanto “Ziemeļu dimensijas” struktūras. Lai stiprinātu koordināciju starp dažādajiem Baltijas un Barenca jūras reģionu sadarbības mehānismiem, “Ziemeļu dimensijas” politikā visu ziemeļu reģionu uzskata par vienu veselumu;

20.

atzinīgi vērtē un atbalsta konkrētos vietējā un reģionālajā līmenī veiktos pasākumus, kuru mērķis ir attīstīt praktisko sadarbību, īpaši ar Sanktpēterburgu un Ļeņingradas apgabalu. Labs šādas augšupējas pieejas piemērs ir tā sauktais “Turku process” — Turku pilsētas, Somijas Dievidrietumu reģiona, Hamburgas un Sanktpēterburgas kopīga iniciatīva;

21.

atzinīgi vērtē faktu, ka Komisijas paziņojumā, kur izklāstītas galveno ieinteresēto personu (valsts kontaktpunktu, prioritāro jomu koordinatoru, horizontālās rīcības vadītāju un galveno projektu vadītāju) funkcijas un atbildības jomas, ņemts vērā viedoklis, kas izklāstīts RK atzinumā par Baltijas jūras stratēģiju (CdR 255/2009 fin), proti, ka būtu jāstiprina elastīga, taču mērķtiecīga stratēģijas īstenošana un pārvaldība;

22.

Komisijas ierosinājumus precizēt stratēģijas pārvaldības struktūru un padarīt to efektīvāku uzskata par soli pareizā virzienā, taču pauž bažas par to, ka stratēģijas īstenošanā trūkst pilsētu un reģionu atpazīstamības; tāpēc ierosina gan stratēģijā, gan atjauninātajā rīcības plānā skaidri norādīt, ka būtisks to īstenošanas elements ir daudzlīmeņu pārvaldības princips;

23.

uzsver, ka makroreģionālo stratēģiju sekmīgums visā Eiropā ir lielā mērā atkarīgs no vietējo un reģionālo dalībnieku ieinteresētības un ieguldījuma mērķu sasniegšanā. Būtiski svarīgi ir arī iesaistīt privāto sektoru. Lai stratēģiju varētu veiksmīgi īstenot visās attiecīgajās valstīs, politiskajiem dalībniekiem ir skaidri jādemonstrē sava apņemšanās un jāuzņemas vadošā loma;

24.

norāda, ka Baltijas jūras stratēģijas īstenošanā joprojām plašāk jāiesaistās vietējiem un reģionālajiem dalībniekiem. Tas jāņem vērā ne vien stratēģijas rīcības plāna aktualizēšanā, bet arī tad, kad tiek definētas dažādo ieinteresēto pušu funkcijas. Piemēram, patlaban liela daļa prioritāro jomu koordinatoru ir nozaru ministriju vai citu valdības struktūru pārstāvji. Savukārt valsts kontaktpunkti ir tie, kuriem jo īpaši būtu regulāri jāsazinās ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un organizācijām;

25.

norāda: lai gan ES stratēģiju Baltijas jūras reģionam apstiprināja tikai tad, kad pašreizējais ES plānošanas periods jau bija sācies, dažādās struktūrfondu programmas ir ļāvušas īstenot ļoti daudzus projektus, kas atbalsta šo stratēģiju. Būtisks finansēšanas instruments, kurš palīdzējis sekmēt pasākumus, īpaši vietējā un reģionālajā līmenī, ir Baltijas jūras reģionā īstenotās Eiropas teritoriālās sadarbības programmas;

26.

vērš uzmanību uz to, ka trūkst tādu finansēšanas instrumentu, kas būtu piemēroti starptautiskiem un daudzpusējiem projektiem. Ja tiek izmantoti dažādi finanšu avoti, problēmas rada fakts, ka ar finansējumu saistītus lēmumus par katru no partneriem pieņem atšķirīgā laikā, un tas ievērojami palēnina projekta īstenošanu. Lēmumi par finansēšanu ne vienmēr tiek koordinēti, un daži partneri paliek bez atbalsta; tas var kavēt projekta uzsākšanu;

27.

uzskata: ir svarīgi Eiropas Komisijas 2011. gada oktobrī publicētajos regulu priekšlikumos iekļaut prasību, ka dalībvalstīm, kad tās izstrādā un īsteno jaunas struktūrfondu programmas, jāņem vērā iespējamā makroreģionālā stratēģija, un uzsver, ka īpaši jaunajai starpvalstu Baltijas jūras reģiona programmai jāsaskan ar prioritātēm, kas izvirzītas ES stratēģijā Baltijas jūras reģionam. Lai izvairītos no liekas aizkavēšanās jau uzsāktajos projektos, nākamā perioda plānošana būtu jāsāk 2014. gada pašā sākumā;

28.

norāda, ka valstu struktūrfondu programmu ieguldījums ES stratēģijas Baltijas jūras reģionam īstenošanā ir jāprecizē, ņemot vērā atšķirības starp dalībvalstu reģioniem un to attīstības vajadzībām. Ārkārtīgi plašas iespējas stratēģijas mērķu īstenošanā pavērtu tas, ja valstu programmu pasākumos īpaša uzmanība tiktu pievērsta pārdomātas reģionu specializācijas veicināšanai. Līdzīgi arī partnerības līgumā, ko dalībvalsts slēdz ar Eiropas Komisiju, būtu jāiekļauj atsauce uz ES stratēģiju Baltijas jūras reģionam;

29.

uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt Komisijas paziņojumā ierosināto sākumkapitālu kā projektu sadarbības veicināšanas līdzekli, jo tādējādi gan vietējās un reģionālās ieinteresētās personas, gan organizāciju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji vairāk piedalītos ar projektiem saistītos pasākumos;

30.

uzsver, ka nākotnē būs svarīgi, lai finansējums tiktu virzīts uz pasākumiem, kas tieši kalpo stratēģijas īstenošanai, un lai būtu iespējams kombinēt dažādus finansēšanas veidus. Papildus publiskajam finansējumam jāstimulē gan dažādu finanšu iestāžu piedāvāto pakalpojumu izmantošana, gan jāuzsver privātā finansējuma nozīme. Jāizstrādā tādi praktiski risinājumi, kas projektos, ko finansē no valstu struktūrfondu programmām, dotu iespēju iekļaut vairāk uz starptautisku sadarbību orientētu pasākumu;

31.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā ierosinātos rādītājus stratēģijas īstenošanas uzraudzībai, bet uzsver, ka uzraudzības un novērtēšanas sistēmai jābūt pēc iespējas vienkāršākai un ka tās pamatā jābūt rādītājiem, kas atspoguļo faktiskos uz stratēģiju balstītā sadarbībā gūtos rezultātus. Reģionu komiteja ir gatava piedalīties debatēs par rādītāju noteikšanu un izvēli;

32.

uzsver: lai īstenotu makroreģionālas stratēģijas, jānodrošina pārredzams lēmumu pieņemšanas process, vispusīga informācijas apmaiņa un vienotas prakses izstrāde visos līmeņos. Informācijas plūsma ir jāuzlabo gan pašās Baltijas reģiona dalībvalstīs gan starp tām. Tas veicinās plašāku līdzdalību stratēģijas mērķu īstenošanā;

33.

uzsver, ka plašāka informācija par stratēģiju arī ļautu sabiedrībai vairāk zināt par ES darbību. Stratēģijai veltītās tīmekļa vietnes un stratēģijas atjaunotā rīcības plāna sabiedriskā apspriešana ir solis pareizā virzienā;

34.

ierosina Komisijai sistemātiski apkopot un publicēt informāciju par finansēšanas programmām, lai finanšu konsultācijas gan valsts, gan vietējā līmenī varētu sniegt centralizēti. Patlaban problēmas rada tas, ka projektos ieinteresētajām pusēm nav pietiekami pieejama informācija. Zināšanas par atbilstošiem finansēšanas līdzekļiem būtu jāizplata efektīvāk — tā, lai ieinteresētajām pusēm nebūtu grūti izvēlēties savām vajadzībām piemērotus instrumentus;

35.

norāda, ka ES stratēģija Baltijas jūras reģionam dalībvalstīm, reģioniem un pilsētām sniedz jaunas iespējas stiprināt reģionālo konkurētspēju un inovāciju, kā arī veicināt pārdomātu reģionālo specializāciju. Stratēģija ir palielinājusi arī vietējo un reģionālo dalībnieku vispārējo ieinteresētību un līdzdalību Baltijas jūras reģionā notiekošajā sadarbībā un ir stiprinājusi un veicinājusi jaunus sadarbības veidus;

36.

ierosina, ka Reģionu komiteja, pamatojoties uz atjaunināto rīcības plānu, ko plānots publicēt 2012. gada nogalē, varētu turpināt aktīvi uzraudzīt ES stratēģijas Baltijas jūras reģionam īstenošanu un savus novērojumus un secinājumus darīt zināmus plašākās debatēs par makroreģionālajām stratēģijām, jo īpaši saistībā ar ES nākamo plānošanas periodu (2014–2020).

18.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 391/16

—

prasa pienācīgi atzīt vietējo un reģionālo pašvaldību lomu un to atbalstīt ar attiecīgiem līdzekļiem un spējām, kā arī atbilstīgiem pārvaldības instrumentiem, jo pašvaldības veic svarīgas funkcijas vai nu tieši kā vietējo ilgtspējīgu energoresursu projektu partneres, vai saistībā ar jaunu infrastruktūru plānošanu, atļauju izsniegšanu, ieguldījumiem, publisko iepirkumu, ražošanu un enerģijas patēriņa pārvaldību;

—

vēlreiz uzsver, ka prioritātei vajadzētu būt atjaunīgās enerģijas, kura ražota vietējā līmenī no decentralizētiem un daudzveidīgiem avotiem (piemēram, vēja, ūdens, saules, ģeotermālā un biomasas enerģija), integrēšanai sadales tīklā, tādējādi enerģijas transportu un sadales infrastruktūru padarot viedākas (smart grid), un tas ir priekšnoteikums efektīvai konkurencei, kas galapatērētājiem var dot faktisku labumu;

—

uzsver: lai nodrošinātu aizvien vairāk nepieciešamo enerģētikas sistēmas elastību, visos sprieguma līmeņos ir vajadzīgas uzkrāšanas tehnoloģijas, kas būtu piemērotas un — kā, piemēram, hidroakumulācijas stacijas — ļauj uzkrāt pārpalikumus un vēlāk tos atkal ievadīt apjomīgā elektrotīklā; tāpēc jāizstrādā un jāpielieto stratēģiski instrumenti, ar kuriem veicina ar tehnoloģijām saistīto pētniecību un to ieviešanu;

—

iesaka nozīmīgāku lomu piešķirt informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT), kas atvieglo jauninājumu pārņemšanu, pavairo informāciju un ļauj rast enerģijas patēriņa risinājumus tādās stratēģiskās nozarēs kā “viedās pilsētas”, kas ietver ar ilgtspējīg mobilitāti saistītu politiku, viedās sadales infrastruktūras (smart grids) un ilgtspējīga būvniecība;

—

uzsver, ka steidzami, proti, līdz 2014. gadam, ir jāpabeidz veidot iekšējo enerģijas tirgu, kas veicinātu drošību energoapgādē par pieejamām cenām, līdz 2015. gadam jānovērš dažu dalībvalstu izolācija enerģētikas jomā un jānodrošina reģionu rīcībā esošo resursu taisnīgs līdzsvars, kā arī jāpilnveido un jāuzlabo Eiropas enerģētikas nozares darbības pamatnosacījumi, lai varētu ierobežot ar enerģētikas sistēmas pārveidošanu saistītās papildu izmaksas.

Ziņotājs

Ugo CAPPELLACCI kgs (IT/PPE), Sardīnijas reģiona priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Enerģētikas ceļvedis 2050”

COM(2011) 885 final

1.

piekrīt, ka nepieciešams steidzami noteikt tādu ES ilgtermiņa stratēģiju enerģētikas nozarei, kas reāli var veicināt Eiropas Savienības dekarbonizācijas mērķa īstenošanu līdz 2050. gadam. Energosistēmas pārveidošana ir ne tikai atbildība pret nākamajām paaudzēm, bet arī konkrēta iespēja ES izaugsmei, attīstībai, nodarbinātībai, konkurētspējai un energoneatkarības stiprināšanai;

2.

atzinīgi vērtē “Enerģētikas ceļvedi 2050”, tomēr uzskata, ka tas nav pietiekami precīzs un skaidrs, lai jau pašlaik un pēc 2020. gada dalībvalstu, reģionālo un vietējo pašvaldību, kā arī ieguldītāju lēmumus virzītu uz jauno enerģētikas modeli un nodrošinātu pietiekamu plānošanas drošību, un vienlaikus uzsver, ka tagad jāpieņem konkrēti pasākumi. Piemēram, būtu jāapsver iespēja aizliegt valsts atbalsta piešķiršanu izrakteņu kurināmajam;

3.

norāda, ka ceļvedī trūkst novērtējuma par sākuma stāvokli attiecībā uz mērķiem, kas enerģētikas stratēģijā 2020. gadam noteikti šai desmitgadei, tāpēc vispirms būtu jāveic šāds novērtējums un tikai tad jānosaka ceļveža pēdējā secinājumā minētie mērķi un politiskais satvars 2030. gadam. Turklāt energosistēmas pārveidošanas procesam būtu jānosaka starpposmi (2030. un 2040. gads) atbilstoši emisiju samazināšanas mērķiem, kas paredzēti “Ceļvedī virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (1). Posmos sadalītā procesā varētu izmantot pārejas kurināmā/enerģijas avotus, kas sekmētu pakāpenisku pārveidi un vienlaikus garantētu energoapgādes neatkarību un drošību. Turklāt tas atvieglotu konkrētu rezultātu sasniegšanu, kā arī pasākumu īstenošanas gaitas pārraudzību un novērtēšanu;

4.

uzskata, ka no tehnoloģijām neatkarīga pieeja, kas pieņemta dokumentā, nav atbilstīga un tā ir jāpārskata, lai, ņemot vērā pašreizējo pieredzi un zināšanas par atjaunojamiem enerģijas avotiem un novatoriskām tehnoloģijām, ilgtermiņā par prioritāriem noteiktu tās pieejas, tehnoloģijas un kurināmos, kuru rezultāti ir pārliecinoši un piemērojamība — ilgtspējīga un droša. Turklāt ilgtspējīgā energosistēmas pārveidošanā nevar ignorēt ne to, ka pašreizējā ekonomikas krīze ir mainījusi resursu pieejamību, ne arī vides un sociālās sekas, kas var rasties;

5.

ir pārliecināta par vides un sociālās politikas savstarpējās atkarības vērtību; tāpēc šajā sakarā ir jānodrošina, lai vidējā termiņā un ilgtermiņā visiem būtu vienlīdzīga piekļuve drošai, ilgtspējīgai enerģijai, kas pēc iespējas mazāk ietekmētu vidi, un lai visiem būtu pieejami mājsaimniecību patēriņa kontroles līdzekļi un līdzekļi, kas ir piemēroti atjaunojamās enerģijas ražošanai vietējā līmenī un par saprātīgām cenām;

6.

prasa iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības tādu politiku izstrādē kā, piemēram, enerģijas dekarbonizācijas politika energoefektivitātes, patēriņa pārvaldības, ražošanas un jauno tehnoloģiju jomā, kā arī pārskatīt ceļvedi atbilstoši vietējo un reģionālo pašvaldību potenciālam un vajadzībām un piesaistīt resursus, spējas un pārvaldības instrumentus atbilstoši vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgajai lomai;

7.

norāda, ka energosistēmu pārveidošana būs saistīta ar katrā reģionā atšķirīgiem centieniem un sekām atkarībā no attiecīgā reģiona enerģētiskā profila un tam pieejamajiem resursiem, un ka ekonomiskās, finanšu un administratīvās izmaksas, ko Eiropas rīcība var radīt enerģētikas jomā, jāpamato, balstoties uz precīzu ietekmes novērtējumu, kurā ir pienācīgi ievērotas vietējās un reģionālās īpatnības, it īpaši izolācijas aspekti enerģētikas jomā;

8.

piekrīt, ka energosistēmu strukturālās pārmaiņas ietver infrastruktūras izveidi un/vai modernizāciju, bet norāda, ka šīs pārveidošanas izmaksas dažādos ES reģionos var nebūt vienlīdzīgas. Tas savukārt varētu apdraudēt sociālo kohēziju;

9.

iesaka izstrādāt instrumentus, ar kuriem var izvērtēt energosistēmu pārveidošanas iedarbību vietējā un reģionālā līmenī gan ekonomikas, gan sociālajā un vides aspektā. Tāpēc Komiteja atgādina, ka ir svarīgi palielināt to visizplatītāko makroekonomisko rādītāju kvalitāti un tvērumu, kas tiek izmantoti, lai novērtētu politikas efektivitāti; šajos rādītājos jāiekļauj, no vienas puses, enerģētikas tematika ilgtspējības aspektā un, no otras puses, sociālā un vides dimensija, kas atspoguļo atšķirības saistībā ar sociālo kohēziju, piekļuvi pamatprecēm un pakalpojumiem par pieņemamām cenām, veselības stāvokli, nabadzību, tostarp enerģētisko nabadzību, dabas resursiem un dzīves kvalitāti kopumā;

10.

ir pārliecināta: lai sasniegtu globālus mērķus enerģētikas nozarē, ir jāīsteno iniciatīvas vietējā līmenī. Šajā sakarā Komiteja uzsver, ka teritoriālie mērķi jau ir efektīvi izmantoti vairākās vietējās un reģionālajās pašvaldībās, piemēram, kā energosistēmas pārveidošanas daudzlīmeņu pārvaldības izpausme;

11.

uzsver, ka jaunajā energosistēmā liela nozīme ir pārrobežu sadarbībai un solidaritātei un tātad arī koordinācijai Eiropas līmenī. Jāpieliek pūliņi visos pārvaldības līmeņos, un tas nevar notikt bez ciešas sadarbības ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tāpēc ir skaidri jādefinē uzdevumi un mijiedarbības mehānismi;

12.

prasa pienācīgi atzīt vietējo un reģionālo pašvaldību lomu un to atbalstīt ar attiecīgiem līdzekļiem un spējām, kā arī atbilstīgiem pārvaldības instrumentiem, jo pašvaldības veic svarīgas funkcijas vai nu tieši kā vietējo ilgtspējīgu energoresursu projektu partneres, vai saistībā ar jaunu infrastruktūru plānošanu, atļauju izsniegšanu, ieguldījumiem, publisko iepirkumu, ražošanu un enerģijas patēriņa pārvaldību. Turklāt, lai nodrošinātu sociālo dialogu un sociālo partneru iesaisti, kas ir ieteikta ceļvedī pārmaiņu pārvaldīšanai, ir nepieciešamas vietējo un reģionālo pašvaldību spējas plaši izplatīt informāciju un darboties kā starpniekiem. Tāpēc šīs pašvaldības ir ne vien nepārprotami jāatzīst, bet arī efektīvi jāatbalsta;

13.

iesaka turpināt atbalstīt vietējā līmenī jau veiktos pasākumus un paraugpraksi, paplašinot līdzdalības līmeni un iesaistīšanos katrā sadarbības veidā, piemēram, Pilsētu mēru pakta vai citu starpreģionālu, valstu vai starptautisku struktūru ietvaros, atbalstot tā virzošo lomu, kas veicina pārmaiņas, stimulē vietējās ekonomikas attīstību un veido informācijas un sadarbības tīklus;

14.

piekrīt, ka prioritāri ir nepieciešams popularizēt enerģijas taupīšanu un tādējādi samazināt enerģijas pieprasījumu, veicinot iedzīvotāju izpratni, izglītošanu un attieksmes maiņu, kā arī atbalstīt jaunu tehnoloģiju izstrādi, kas spēj nodrošināt resursu efektīvāku patēriņu un lielāku ekonomikas izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību, un dalībvalstīm atbalstīt enerģijas pašapgādes sistēmas, lai sekmētu visracionālāko iespējamo enerģijas izmantošanu, enerģijas sadales sistēmas izveidi un iedzīvotāju efektīvāku iesaisti lēmumu par enerģijas veidu un izmantošanu pieņemšanā. Ņemot vērā to, ka ekonomikas izaugsme ir jānodala no enerģijas patēriņa, Komiteja uzsver, ka patēriņa samazinājumu, kas saistīts ar procesu lielāku efektivitāti un energotaupību, var uzskatīt par attīstības, nevis lejupslīdes rādītāju, un tas var labvēlīgi ietekmēt ekonomiku;

15.

atkārtoti pauž atbalstu uzskatam, ka energoefektivitāte ir viens no izšķirīgajiem pasākumiem, lai īstenotu emisiju samazināšanas mērķus, kas noteikti 2050. gadam. Komiteja piekrīt, ka jānosaka vērienīgāki energoefektivitātes pasākumi un stratēģijas, kas nodrošina optimālu rentabilitāti, un uzskata, ka būtu lietderīgi noteikt saistošas normas Eiropas līmenī. Vienlaikus tā norāda, ka ir steidzami jārīkojas jomās, kas jau tagad varētu ievērojami veicināt enerģijas ietaupīšanu (piemēram, uzlabota ēku energoefektivitāte un ilgtspējīgāka mobilitāte);

16.

uzskata, ka enerģijas pārveides jomā steidzami nepieciešamo pasākumu noteikšanā un īstenošanā noteikti jānodrošina pasākumu saskaņotība, ņemot vērā ilgtspēju. Jāizvērtē riski, lai progress vienā jomā neradītu negatīvu ietekmi citās jomās;

17.

atbalsta viedokli, ka ar ilgtspējīgiem tirgus mehānismiem tiek radīta vērtība enerģijas ietaupījumiem, kā tas tika izpētīts “2011. gada energoefektivitātes plānā” (2);

18.

atzinīgi vērtē to, ka visu dekarbonizācijas scenāriju kopīgā iezīme ir no atjaunojamiem avotiem iegūtās enerģijas kvotas acīmredzams pieaugums jau 2030. gadā un ka 2050. gadā tiks sasniegts atjaunojamo enerģijas avotu pārsvars salīdzinājumā ar citām tehnoloģijām. Komiteja tomēr pauž bažas, ka nevienā no ceļvedī iekļautajiem scenārijiem nav ņemti vērā integrēti risinājumi, kuros apvienoti atjaunojamie enerģijas avoti un energoefektivitāte, lai palielinātu pārveidošanas procesa noturību virzībā uz tādu enerģētiskās sistēmas attīstības scenāriju, kurā fosilie enerģijas avoti vairs netiek izmantoti, un virzītos uz sistēmas dekarbonizāciju. Lai arī ceļvedī atzīts, ka enerģija no atjaunojamiem avotiem ir svarīga apkures un dzesēšanas nozarē, Komiteja pauž nožēlu, ka nav padziļināti analizēta prioritārā loma, ko minētajai nozarei, kas būtiski ietekmē kopējo enerģijas patēriņu, vajadzētu īstenot (i) enerģētikas sistēmas dekarbonizācijā līdz 2050. gadam un līdz ar to (ii) pašreizējo un turpmāko enerģētikas politikas pasākumu izstrādē;

19.

vēlreiz uzsver piezīmes, kas izteiktas 2011. gada 30. jūnija un 1. jūlija atzinumā CdR 7/2011 “Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam”, un prioritātes saistībā ar enerģijas transportēšanas tīklu izveides sekmēšanu un atjaunīgās enerģijas integrēšanu sadales tīklā jāpiešķir enerģijai, kura ražota vietējā līmenī no decentralizētiem un daudzveidīgiem avotiem (tostarp, piemēram, vēja, ūdens, saules, ģeotermālā un biomasas enerģija), tādējādi enerģijas transportu un sadales infrastruktūru padarot viedākas (smart grid), un tas ir priekšnoteikums efektīvai konkurencei, kas galapatērētājiem var dot faktisku labumu. Lai nodrošinātu aizvien vairāk nepieciešamo enerģētikas sistēmas elastību, visos sprieguma līmeņos ir vajadzīgas uzkrāšanas tehnoloģijas, kas būtu piemērotas un — kā, piemēram, hidroakumulācijas stacijas — ļauj uzkrāt pārpalikumus un vēlāk tos atkal ievadīt apjomīgā elektrotīklā; tāpēc jāizstrādā un jāpielieto stratēģiski instrumenti, ar kuriem veicina ar tehnoloģijām saistīto pētniecību un to ieviešanu;

20.

piekrīt, ka ir jānodrošina piegādes avotu daudzveidība, lai saglabātu energoapgādes drošību. Komiteja vērš uzmanību uz to, cik svarīgas ir precīzas pamatnostādnes pārejas posmam, kurā tradicionālajiem enerģijas avotiem (gāzei, akmeņoglēm, naftai), ņemot vērā CO2 ziņā efektīvākos un ilgtspējīgākos veidus un īpaši uzsverot tā uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas, var būt papildinoša nozīme energosistēmas dekarbonizācijas procesā, kamēr tiek radītas pārmaiņām vajadzīgās tehnoloģijas, infrastruktūras un paradumi;

21.

pauž bažas par to, ka liela nozīme stratēģijā ir piešķirta tehnoloģijām, kas vēl nav pieejamas tirdzniecībā, un, lai saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un apsverot iespējamo vajadzību pēc regulējuma, kā tas ir slānekļa gāzes gadījumā, izvērtētu iespējamās ilgtermiņa un īstermiņa ekoloģiskās un sociālās sekas, iesaka ES līmenī izpētīt un apspriest netradicionālo gāzes avotu (piemēram, slānekļa gāzes) izmantošanu, kā arī tādu tehnoloģiju izmantošanu, kuru riska faktori vēl nav pilnībā izvērtēti vai pārbaudīti un kurām var būt pārrobežu raksturs. Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ieceri veicināt tādu tehnoloģiju izpēti, kas var sekmēt enerģijas pārstrādes procesu dekarbonizāciju, un ierosina aprites cikla analīzi iekļaut kā svarīgāko novērtējuma aspektu lēmumu pieņemšanā;

22.

uzskata, ka ļoti kritiski jāvērtē “Enerģētikas ceļvedī 2050” ilustrētā dekarbonizācijas un kodolenerģijas kauzālā saikne un pieņēmums, ka kodolenerģija veicina sistēmas izmaksu samazināšanos un elektroenerģijas cenu pazemināšanos, lai arī tiek atzīts, ka “drošības izmaksas un esošo spēkstaciju ekspluatācijas pārtraukšanas un atkritumu apglabāšanas izmaksas, visticamāk, palielināsies”. Komiteja tāpēc aicina īpašu uzmanību veltīt ilgtermiņa attīstības scenārijiem, kuros uzsvars likts uz līdz šim neizmantotiem atjaunīgiem enerģijas avotiem, un ņemt vērā, ka sabiedrībā augošo bažu par kodoldrošību dēļ var samazināties privātā sektora ieguldījumi šajā nozarē; tādējādi radot nepieciešamību pēc lielāka ieguldījuma no publiskā sektora puses subsīdiju vai augstāku elektroenerģijas cenu veidā, kas vissmagāk skartu mūsu sabiedrības nabadzīgāko daļu;

23.

uzskata, ka pamatprincipu kopuma noteikšana ieguldījumiem vismaz līdz 2030. gadam var palielināt ceļveža efektivitāti un radīt priekšnoteikumus lielākai noteiktībai tirgū gan privātajiem, gan institucionālajiem dalībniekiem, it sevišķi ja tas attieksies arī uz valstu ieguldījumu mērķiem, kuros ņemti vērā vietējo un reģionālo pašvaldību rīcības plāni. Turklāt lielāka noteiktība attiecībā uz ieguldījumiem varētu sekmēt 2020. gada mērķu īstenošanu; tas it īpaši skar energoefektivitātes un energotaupības mērķus, jo šajā jomā jāiegulda lielāks darbs. Pamatprincipu kopumu varētu uzlabot arī tad, ja Eiropas mērogā kartografētu energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas nozaru kompetences. Tas ļautu ieguldījumus virzīt uz izaugsmes dinamikas un šo nozaru dalībnieku atbalstīšanu;

24.

it īpaši aicina skaidri noteikt resursus, ar kuriem veicina decentralizētus ieguldījumus ilgtspējīgas enerģijas jomā (patēriņa un atjaunojamās enerģijas ražošanas pārvaldība), un kuri sekmē resursu efektīvu izmantošanu un “zaļās” ekonomikas un “zaļo” darba vietu attīstību vietējā un reģionālajā līmenī. Turklāt Komiteja aicina noteikt papildu finanšu instrumentu, kas tiktu pārvaldīts decentralizēti un atvieglotu ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānu (SEAP) īstenošanu, un sniegt atbalstu (saimniecisku un leģislatīvu) maziem decentralizētiem atjaunojamo enerģijas avotu enerģijas ražotājiem, tostarp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai atvieglotu to iekļaušanu tīklā;

25.

iesaka pagarināt un izvērst programmas “Saprātīga enerģija Eiropai” pozitīvo pieredzi un skaidri noteikt kārtību, kā izmantot nozīmīgu finansējuma kvotu, kas pieejama kohēzijas politikas ietvaros. Komiteja arī uzskata, ka struktūrfondu ietvaros jāpiešķir līdzekļi, lai atvieglotu vietējā līmeņa sadarbību, kuras mērķis ir zemu oglekļa emisiju un augstas energoefektivitātes tehnoloģiju decentralizēta attīstība; savukārt Sociālā fonda ietvaros līdzekļi īpaši jāpiešķir, lai izveidotu tādu cilvēkkapitālu, kas gan saistībā ar risinājumiem, gan tehnoloģijām un to ieviešanai paredzētājām partnerībām spēj plānot, pārvaldīt un sniegt tehnisko palīdzību enerģētikas jautājumos;

26.

uzskata, ka vietējām pašvaldībām arī turpmāk jāspēj izmantot vienkāršota piekļuve Eiropas Investīciju bankas finansējumam, kas paredzēts ilgtspējīgai enerģijai. Par prioritāriem vajadzētu noteikt tos projektus, kas reģiona ilgtspējīgas attīstības interesēs apvieno energoefektivitāti un no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtu enerģiju, vienlaikus vienkāršojot procedūras un atvieglojot mazāko pašvaldību piekļuvi finansējumam;

27.

īpaši norāda uz to, ka ar valstu pasākumiem vien nepietiek, lai efektīvi finansētu energoinfrastruktūru, tāpēc ierosina enerģijas jomas projektiem piešķirt lielāku finansiālo atbalstu, it īpaši, lai plašāk izmantotu risinājumus, kuros enerģiju iegūst no atjaunojamiem avotiem, arī saistībā ar ēku apkuri un dzesēšanu;

28.

ierosina izstrādāt stratēģiju, kas ļautu atbalstīt klasteru un reģionālo partnerību izveidi, kā arī atbalstīt jau pastāvošo partnerību sadarbību, jo vairākos reģionos tās jau ir sevi apliecinājušas kā noderīgi instrumenti “zaļo” enerģijas tirgu un energoefektivitātes attīstībai, ieguldījumu piesaistei un jaunu profesionālo iemaņu un darba vietu radīšanai;

29.

piekrīt, ka ES līmenī ir jāsekmē stingrs atbalsts inovācijai un pētniecībai, jo Komiteja ir pārliecināta, ka novatorisku, efektīvāku un lētāku tehnoloģiju attīstība var veicināt lielāku noteiktību nozarē un piesaistīt kapitālu, arī racionāli piešķirt līdzekļus jaunās programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros;

30.

stingri uzsver, ka jaunās pētniecības programmas “Apvārsnis 2020” mērķiem un prioritātēm jābūt saskaņotām ar “Enerģētikas ceļvedi 2050”;

31.

uzskata, ka vairāk jāveicina inovācija un pētniecība maza apjoma enerģijas ražošanas jomā. Tas attiecas, piemēram, uz elektroenerģijas ieguvi no mazākām ūdenstecēm, vēja enerģijas izmantošanu individuālām mājsaimniecībām vai mazām mājsaimniecību grupām un lokalizētas saules enerģijas vai, ja iespējams, siltuma ieguvi no karstajiem avotiem;

32.

vēlētos, ka pētniecībā un izstrādē lielāka uzmanība tiktu pievērsta iespējām izmantot jūras enerģiju (viļņu un plūdmaiņu enerģiju), kam ir milzīgs potenciāls attiecībā uz drošu, neapdraudētu un ilgtspējīgu energoapgādi.

33.

ierosina, pamatojoties uz dažādu reģionu paraugpraksi, izstrādāt atdarināmus mehānismus, kas ļautu radīt inovācijas klasterus, teritoriālās inovācijas platformas enerģētikas jomā vai citas publiskā un privātā sektora partnerības starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, akadēmiskajām aprindām un rūpniecību. Šādi partnerības veidi varētu būt reģionālās attīstības un vietējās ekonomikas svarīgi attīstības instrumenti, lai vietējā līmenī nodrošinātu inovāciju un tehnoloģiju labāku pielāgojamību, pieejamību un rentabilitāti;

34.

uzskata, ka šis ceļvedis būtiski ietekmēs lauksaimniecības un mežsaimniecības politiku un ka tāpēc būs nepieciešams atbalstīt pētījumus, kas šim nozarēm ļautu pielāgoties un pilnveidoties, lai uzlabotu to atbilstību ilgtspējas kritērijiem;

35.

iesaka nozīmīgāku lomu piešķirt informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT), kas atvieglo jauninājumu pārņemšanu, pavairo informāciju un ļauj rast enerģijas patēriņa risinājumus tādās stratēģiskās nozarēs kā “viedās pilsētas”, kas ietver ar ilgtspējīgu mobilitāti saistītu politiku, viedās sadales infrastruktūras (smart grids) un ilgtspējīga būvniecība;

36.

ierosina, it īpaši no dalībvalstu puses, uzsvērt speciālistu apmācības un pētniecības nozīmi, lai varētu labāk izmantot kvalificētus resursus un studiju programmas, kas ir piemērotas darbam ar efektīvām nākotnes tehnoloģijām, un spētu ieviest inovācijas un īstenot stratēģiskus plānus;

37.

uzsver, ka steidzami, proti, līdz 2014. gadam, ir jāpabeidz veidot iekšējo enerģijas tirgu, kas veicinātu drošību energoapgādē par pieejamām cenām, līdz 2015. gadam jānovērš dažu dalībvalstu izolācija enerģētikas jomā un jānodrošina reģionu rīcībā esošo resursu taisnīgs līdzsvars, kā arī jāpilnveido un jāuzlabo Eiropas enerģētikas nozares darbības pamatnosacījumi, lai varētu ierobežot ar enerģētikas sistēmas pārveidošanu saistītās papildu izmaksas;

38.

iesaka tālāk attīstīt oglekļa kvotu tirdzniecības sistēmu, radikāli mainot kvotu bezmaksas piešķiršanas procedūru, kas savā pašreizējā formā darbojas pretēji ETS regulējuma mērķiem, jo kvotu cena tādējādi tiek uzturēta pārmērīgi zemā līmenī. Šajā sakarā būtu jāņem vērā to rūpniecības dalībnieku stāvoklis, kuri darbojas starptautiskajos tirgos un kuru konkurētspēju varētu ietekmēt oglekļa emisiju pārvirze uz trešām valstīm.

18.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 391/21

—

ir pārliecināta, ka, neraugoties uz ieilgušo valsts parāda krīzi dažās eurozonas valstīs, ekonomikas un sociālo aspektu dēļ steidzami jāveicina pielāgošanās piekrastes reģionos, ņemot vērā arī, ka rīcības trūkums radīs vēl lielāku slogu; uzskata, ka nākamajai Eiropas pielāgošanās stratēģijai jābūt pietiekami detalizētai, lai ņemtu vērā reģionālās atšķirības;

—

atzīst, ka kompleksas piekrastes teritorijas pārvaldības (KPTP) instrumentam ir liela nozīme, jo tas atvieglo politikas pasākumu integrāciju piekrastes reģionos, it sevišķi runājot par tādiem vēl nereglamentētiem jautājumiem kā erozija, pielāgošanās klimata pārmaiņām un “zaļā” infrastruktūra, un sekmē reģionālo sadarbību starp vietējiem dalībniekiem, piemēram, pamatojoties uz tādu iniciatīvu kā Sardīnijas harta Vidusjūras baseinam;

—

uzsver, ka tādu instrumentu izstrāde, kuri ļauj izvērtēt pielāgošanās izmaksas un ieguvumus, var dot ievērojamu impulsu vietējiem un reģionālajiem politiskajiem procesiem, kas attiecīgajā reģionā ir plānošanas un pasākumu pamatā, un radīt nosacījumus saimnieciski izdevīgāku stratēģiju izstrādei;

—

atgādina, ka pastāv iespēja regulāri uzklausīt tās viedokli par Eiropas un starptautiskām sarunām klimata jomā, un tāpēc pauž vēlmi (i) tikt iesaistīta Eiropas līmeņa darba grupā, kas nodarbosies ar pielāgošanās jautājumu un pievērsīsies apgabaliem ar pastāvīgiem nelabvēlīgiem apstākļiem, tostarp apstākļiem, ko izraisījušas klimata pārmaiņu sekas, un, konkrēti, piekrastes rajoniem, salām, kalnu reģioniem un tālākajiem reģioniem, un (ii) iegūt novērotājas statusu Pielāgošanās komitejā.

Ziņotājs

Ugo CAPPELLACCI kgs (IT/PPE), Sardīnijas autonomā reģiona priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

Prezidentsvalsts Kipras atzinuma pieprasījums

1.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības būtu proaktīvi jāiesaista pielāgošanās klimata pārmaiņām un pielāgošanās iespēju noteikšanas procesā (adaptation assessment) (1) ,  (2) gan plānošanas, gan īstenošanas posmā. Tāpēc RK atgādina (3), ka pašvaldībām ir liela nozīme klimata pārmaiņu radīto seku novēršanā, un atzinīgi vērtē pašvaldību lomas atzīšanu Eiropas (4) un pasaules (5) mērogā, kā arī aicina to skaidri paust nākamajā Eiropas pielāgošanās stratēģijā;

2.

atgādina, ka klimata pārmaiņas un to sekas ir viena no galvenajām problēmām, ar ko Eiropas Savienības vietējās un reģionālās pašvaldības saskarsies tuvākajos gados. Tādēļ par prioritāti jānosaka pasākumi, ar kuriem pēc iespējas gan ierobežo globālās vidējās temperatūras paaugstināšanos (pārmaiņu mazināšana), gan arī dažādos līmeņos sagatavojas tām pārmaiņām, kuras ir neizbēgamas (pielāgošanās);

3.

piekrīt “Rio+20” konferences secinājumiem, ka pielāgošanās klimata pārmaiņām ir viena no prioritārajām problēmām, kas nekavējoties un steidzami jārisina pasaules mērogā, un ka dabas katastrofu riska mazināšanas stratēģijai jābūt labāk saskaņotai un koordinētai ar stratēģiju, kura virzīta uz pielāgošanos klimata pārmaiņām (6). Komiteja tomēr uzsver, ka šīs prioritārās globālās problēmas slogs gulstas uz vietējo līmeni, jo pašvaldības atbild par to, lai tiktu vadītas un novērstas katastrofas un videi, ekonomikai, sociālajai struktūrai un attiecīgo iedzīvotāju kultūras identitātei radītais kaitējums;

4.

uzskata, ka pielāgošanās vietējā līmenī jāsaprot nevis kā pagaidu atbilde uz vienreizēju aicinājumu, bet drīzāk kā pakāpeniska un ilgtspējīga piemērošanās vairākiem dažādi kombinētiem izraisītājiem. Tāpēc Komiteja atbalsta Komisijas tiesību akta priekšlikumu 2014.–2020. gadam un tajā teikto, ka saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principiem un tāpat kā vides aizsardzība, resursu efektīva izmantošana, klimata pārmaiņu mazināšana, noturība pret katastrofām un riska novēršana un vadīšana arī pielāgošanās klimata pārmaiņām ir uzskatāma par svarīgu daļu partnerības nolīgumos un rīcības programmās, kas saistītas ar pieciem vienota stratēģiskā satvara fondiem (7);

5.

atzīmē, ka klimata pārmaiņu ietekme atšķiras atkarībā no vietas un laika un ka kopīgi pielāgošanās risinājumi reti izrādās efektīvi. Tāpēc Komiteja iesaka kopīgās stratēģijas un bezkompromisa pasākumus, par kuriem vienojušās vairākas dalībvalstis, iekļaut stratēģijās, kuras izstrādātas, pamatojoties uz reģionālajā un vietējā līmenī veiktiem novērtējumiem un pielāgotas atkarībā no pasākumu veida, mēroga (samēra), kā arī pēc izmaksu un ieguvumu attiecības;

6.

konstatē, ka klimata pārmaiņu radītās sekas rada nopietnu finansiālo slogu, un atzīmē, ka reģionālās pašvaldības laikposmā no 1998. gada līdz 2015. gadam ir uzņēmušās segt aptuveni vienu trešo daļu izmaksu saistībā ar Eiropas piekrastes aizsardzību (8). RK uzsver (9), ka pielāgošanās finansējums joprojām ir būtisks un izšķirošs faktors īstenošanas nodrošināšanai vietējā līmenī;

7.

uzsver, ka piekrastes reģioni  (10) ir neaizsargāti pret klimata pārmaiņām un koncentrētas saimnieciskās darbības, infrastruktūru un urbanizēto teritoriju dēļ tie jau ir pakļauti spēcīgam spiedienam. 12 % Eiropas piekrastes reģionu, kuru teritorija stiepjas 10 km robežās no jūras, atrodas ne vairāk kā 5 m virs jūras līmeņa un tādēļ ir lielā mērā pakļauti plūdiem, savukārt 20 % piekrastes rajonu saskaras ar nopietnām erozijas problēmām un ik gadu zaudē aptuveni 15 km2 no platības (11). Erozija tiek uzskatīta par galveno iemeslu (65 % gadījumu) piekrastes ekosistēmu izzušanai 2000.–2006. gadā (12), savukārt dažas aplēses liecina, ka salīdzinājumā ar 1995. gada rādītājiem līdz 2100. gadam varētu izzust 35 % Savienības mitrāju (13);

8.

atzīmē, ka ietekmes veids reģionos būtiski atšķiras. Baltijas jūras fauna varētu izjust paredzamo ūdens temperatūras paaugstināšanos; Ziemeļjūras reģioni un Atlantijas okeāna piekrastes reģioni vidējā jūras līmeņa paaugstināšanās dēļ ir aizvien vairāk pakļauti plūdu riskam; Vidusjūras reģionā valda galvenokārt erozijas draudi un saldūdens trūkums, jo palielinās sālsūdens iekļūšana gruntsūdeņos un pagarinās sausuma periodi; erozijas problēma skar arī Melno jūru, savukārt perifērie reģioni ir neaizsargāti pret visām sekām, sākot ar plūdiem un sausumu un beidzot ar tādām ekstremālām parādībām kā cikloni (14). Ietekme atšķirsies ne tikai atkarībā no neaizsargātības līmeņa un dabas sistēmu spējas reaģēt, bet pirmām kārtām arī no cilvēku sistēmu struktūras, piemēram, veselības aprūpes sistēmu organizācijas vai dabas katastrofu, tostarp cunami, riska mazināšanas (vai brīdināšanas) mehānismiem;

9.

uzsver minētās problēmas mērogu Eiropas līmenī, jo tā skar 447 piekrastes reģionus 22 dalībvalstīs un 6 svarīgus jūras baseinus. Minētajos reģionos dzīvo 41 % Eiropas iedzīvotāju; šis skaitlis atbilst 41 % ekonomiski aktīvo Savienības iedzīvotāju (15). 22 valstīs, kur ir piekrastes reģioni, 35 % iekšzemes kopprodukta (IKP), proti, 3,5 triljoni euro, tiek iegūti teritorijās, kas plešas ne vairāk kā 50 km attālumā no jūras, un piekrastes joslas (līdz 500 m no jūras) sniegtā saimnieciskā labuma vērtība tiek lēsta 500–1 000 miljardu euro apmērā (16). Viss iepriekš teiktais liecina par piekrastes reģionu lielo nozīmi ražošanas jomā un to saimniecisko un sociālo vērtību teritorijas attīstības un kohēzijas nodrošināšanā. Tās ir vērtības, kas noteikti jāsaglabā vai vēl vairāk jānostiprina pielāgošanās klimata pārmaiņām procesā;

10.

tāpēc ir pārliecināta, ka, neraugoties uz ieilgušo valsts parāda krīzi dažās eurozonas valstīs, ekonomikas un sociālo aspektu dēļ steidzami jāveicina pielāgošanās piekrastes reģionos, ņemot vērā arī, ka rīcības trūkums radīs vēl lielāku slogu. Jaunākie pētījumi (17) liecina, ka bez papildu aizsardzības — salīdzinājumā ar 1995. gadā nodrošināto — Savienība 2041.–2070. gada periodā cietīs zaudējumus vidēji 11,7 miljardu euro apmērā gadā un 2071.–2100. gada periodā — 17,4 miljardu euro apmērā gadā; plūdu apdraudēto personu skaits iepriekš minētajos periodos aptuveni varētu palielināties attiecīgi līdz 40 000 un 80 000 cilvēkiem. Pielāgošanās izmaksas gadā tiek lēstas aptuveni 1 miljarda euro apmērā periodam no 2041. gada līdz 2070. gadam un 0,7 miljardu euro apmērā 2071.–2100. gada periodā un tādējādi apliecina, ka pielāgošanās sniegtie ieguvumi ir daudz lielāki nekā bezdarbības radītās izmaksas. Komiteja arī atzīmē, ka minētajā pētījumā ir runa par nepieciešamību pielāgoties neatkarīgi no klimata pārmaiņām, jo piekrastes reģionos notiek sociāli ekonomiskā attīstība un attiecīgi palielinās aizsargājamo preču un ieguldījumu vērtība;

11.

tāpat uzsver, ka gan kaitējuma, gan pielāgošanās radītās izmaksas dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras atkarībā no to IKP un ka it sevišķi salām to īpašā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ rodas lielākas izmaksas pasākumu veikšanai savā teritorijā;

12.

uzsver, ka piekrastes reģionos atrodas svarīgas dabiskās dzīvotnes un tie palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību  (18) , ainavu, tādas aizsargājamas ekosistēmas kā mitrāji, un izmantot to ekosistēmu pakalpojumus, no kuru saglabāšanas ir atkarīga šo reģionu ekonomikas pievilcība un ilgtspēja, kā arī to kultūras identitāte. Komiteja turklāt norāda, ka tīkls NATURA 2000 ļauj aizsargāt ievērojamu daļu piekrastes (19) un jūras teritoriju;

13.

vērš uzmanību uz to, ka pielāgošanās piekrastes reģionos ir sarežģīts un daudzas jomas aptverošs process. Šādi reģioni faktiski veido saskares punktu starp sauszemes sistēmām (urbanizētas teritorijas, rūpniecība, lauksaimniecība, meži, upes) un jūras sistēmām (zivsaimniecība, akvakultūra, ostu darbība, jūras transports, tūrisms), turklāt pārvaldības funkcijas (piemēram, plūdu riska, dzeramā ūdens apgādes un augsnes izmantošanas jomā), tajos bieži tiek īstenotas dažādos pārvaldes līmeņos (20);

14.

atbalsta Komisijas vēlmi Eiropas līmenī izstrādāt integrētu pielāgošanās stratēģiju un kopīgus instrumentus un ir pārliecināta, ka Eiropas pieeja attiecībā uz pielāgošanos pašreizējām un turpmākajām klimata pārmaiņām var pievienot vērtību dalībvalstu un pašvaldību pasākumiem un vienlaikus nepārkāpt subsidiaritātes principu, ņemot vērā arī to, ka klimata pārmaiņu sekām ir pārrobežu raksturs;

15.

tomēr uzskata, ka nākamajai Eiropas pielāgošanās stratēģijai jābūt pietiekami detalizētai, lai ņemtu vērā reģionālās atšķirības saistībā ar šādiem aspektiem: (i) ietekmes veids, (ii) neaizsargātības līmenis un ilgtermiņa sekas, (iii) ekonomiskie apstākļi (piemēram, apdraudētās preces un resursi), (iv) sociālā struktūra (piemēram, apdzīvotības blīvums un cilvēku sistēmu spējas) un (v) strukturālās īpatnības (piemēram, atrašanās perifērijā vai tādi apgrūtinājumi kā lielāka neaizsargātība pret klimata pārmaiņām, kas raksturīga piekrastes reģioniem un salām, kā arī kalnu un tālākajiem reģioniem (21));

16.

turklāt norāda, ka nākamajā stratēģijā būtu jānosaka pielāgošanās pasākumi, kas tāpat kā finanšu instrumenti ir pietiekami elastīgi, lai tos varētu piemērot gan reģionālajām atšķirībām, gan nemitīgajam pielāgošanās procesam. Šādi pasākumi būtu jāsaskaņo ar klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem, lai pielāgošanās noritētu pareizi, jo pretējā gadījumā var palielināties siltumnīcefekta gāzes ražošana vai paaugstināties neaizsargātības līmenis;

17.

uzskata, ka saistībā ar piekrastes reģionu pielāgošanos Eiropas līmeņa uzmanība būtu jāpievērš šādām iniciatīvām: (i) koordinācija un sadarbība starp dažādiem pārvaldības līmeņiem, kad ietekmei vai pasākumiem ir pārrobežu raksturs, (ii) izglītība, (iii) zināšanu apgūšana tādu trūkumu novēršanai, kas piekrastes reģionu gadījumā prasa sarežģītus risinājumus un vairākas nozares aptverošu pieeju, (iv) zināšanu, labas prakses un veiksmes stāstu izplatīšana, (v) tehniskais un finansiālais atbalsts integrētu reģionālo un vietējo pielāgošanās stratēģiju izstrādei un īstenošanai, (vi) inovatīvu pielāgošanās tehnoloģiju izpēte un izstrāde, (vii) transnacionālu sadarbības programmu, kuras paredzētas makroreģionāla līmeņa pielāgošanās pasākumiem, noteikšana, kā arī to tehniskā un finansiālā atbalsta piešķiršana;

18.

uzskata arī, ka Komisijai jāuzņemas nozīmīga loma daudzo no ES fondiem līdzfinansēto pētniecības un ieguldījumu projektu koordinēšanā un novērtēšanā, proti, jānovērš dublēšanās, jāpastiprina sinerģija un jāveicina labāko risinājumu un instrumentu izplatīšana un plašāka piemērošana. Šajā sakarā Eiropas Komisijai būtu jānodrošina kaimiņvalstu vai piekrastes reģionu kopīgo pasākumu saskaņošana un kopīgo pētniecības un ieguldījumu projektu īstenošana;

19.

atkārtoti uzsver (22), ka ir jānodrošina lielāka saskaņotība starp Eiropas politikas jomām, it īpaši saskaņotība ar Eiropas vides politiku. Komiteja norāda, ka pielāgošanās pasākumi, it īpaši infrastruktūras jomā, varētu apdraudēt, piemēram, Dzīvotņu direktīvas (92/43/EEK) un Putnu direktīvas (79/409/EEK) īstenošanu, un tādēļ ir svarīgi izstrādāt efektīvus un pārredzamus vietējās saskaņošanas mehānismus, kas ļautu noteikt atjaunošanas un/vai kompensācijas pasākumus Kopienas līmenī nozīmīgām vietām, kuras pielāgošanās pasākumu dēļ būs pakļautas negatīvai ietekmei vai kaitējumam;

20.

atzīst, ka kompleksas piekrastes teritorijas pārvaldības (KPTP) instrumentam ir liela nozīme, jo tas atvieglo politikas pasākumu integrāciju piekrastes reģionos, it sevišķi runājot par tādiem vēl nereglamentētiem jautājumiem kā erozija, pielāgošanās klimata pārmaiņām un “zaļā” infrastruktūra, un sekmē reģionālo sadarbību starp vietējiem dalībniekiem, piemēram, pamatojoties uz tādu iniciatīvu kā Sardīnijas harta Vidusjūras baseinam (23). Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē 2002. gada ieteikuma pārskatīšanu, kurā ņemts vērā niansētāks Eiropas politiskais satvars, kas pēdējos gados izstrādāts jūras un piekrastes teritoriju apsaimniekošanai (24). Šajā saistībā Komiteja pauž cerību, ka šī pārskatīšana būs iespēja KPTP instrumentu vairāk orientēt uz pielāgošanās procesiem;

21.

atzinīgi vērtē to, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam ir būtiski palielināts Eiropas finansiālais atbalsts, t. i., pasākumiem klimata jomā paredzēti aptuveni 20 % kopējo izmaksu. Komiteja tomēr uzsver, ka jānodrošina taisnīgs un reāls dažādu pārvaldības līmeņu finansiālo pilnvaru samērs, citastarp ņemot vērā pašreizējās teritoriālo administrāciju ekonomiskās grūtības un vienlaikus ievērojot papildināmības un pievienojamības principu, un jāatvieglo alternatīvu resursu meklēšanas iespējas;

22.

šajā sakarā vēlreiz ierosina (25) daļu no ienākumiem, kas gūti no Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas, nodot vietējo un reģionālo pašvaldību rīcībā, lai tās īstenotu pielāgošanās (un klimata pārmaiņu mazināšanas) pasākumus. Komiteja arī cer, ka Komisija izstrādās ieteikumus privātā sektora, tostarp apdrošināšanas sabiedrību, iesaistīšanai riska novērtējumā un dalīšanā un izpratnes veidošanā;

23.

uzsver, ka pielāgošanās procesu ir svarīgi uztvert ne tikai no izmaksu aspekta, bet arī — un galvenokārt — saskatīt tā iespējas un priekšrocības salīdzinājumā ar bezdarbību, un aicina (26) to uzskatīt par vienu no potenciālajiem konkurētspējīgas un videi draudzīgas reģionālās ekonomikas attīstības instrumentiem. Komiteja tomēr norāda, ka priekšnoteikums ir tāda vietējā administrācija, kas apzinās klimata pārmaiņu riskus un sekas, ir atbildīga par īstenojamajiem pasākumiem un spējīga vietējā līmenī veikt politikas un pasākumu integrāciju, kā arī izmantot pieejamās finansējuma iespējas;

24.

lai arī daži reģioni aktīvi nodarbojas ar klimata pārmaiņu jautājuma risināšanu, Komiteja norāda uz vispārējiem draudiem, ka trūkst pietiekamas izpratnes par šīs problēmas mērogu. Tāpēc Komiteja uzskata, ka ir svarīgi organizēt informācijas kampaņas, kas atspoguļotu saikni starp klimata pārmaiņu cēloņiem un sekām un tādām teritorijā risināmajām problēmām kā ūdens trūkums, krasta līnijas samazināšanās, karstuma periodi, plūdi un nogruvumi, un kas vienlaikus sniegtu informāciju un konkrētus vai veiksmīgus piemērus, kā pieejamie instrumenti ir izmantoti pielāgošanās un klimata pārmaiņu mazināšanas procesā (27);

25.

uzskata, ka ir svarīgi izmantot Eiropas Sociālo fondu, lai konkrētajā teritorijā radītu nepieciešamās spējas un elastību pielāgošanās procesa vadīšanai gan publiskajā, gan privātajā sektorā. Piemēram, ir lietderīgi nostiprināt vietējo pārvaldību, lai pielāgošanās stratēģijas iekļautu attiecīgajās nozaru politikās un veicinātu atbilstīga teritoriālā regulējuma izstrādi. Savukārt privātā sektora plānošanas un būvniecības kompetences būs jāsaskaņo ar jaunajām prasībām, kas izriet no integrētas un vairākas nozares aptverošas politikas (28);

26.

aicina Komisiju precizēt un pilnveidot, arī pamatojoties uz atsevišķu projektu sakarā gūto pieredzi, šādus elementus: (i) kartēšanas instrumentus, kas ļauj iegūt ģeogrāfiskus datus un informāciju, kuru mērogs ir piemērots atbalsta sniegšanai vietēja un reģionāla līmeņa lēmumu pieņemšanas procesos, (ii) skaidru kopējo pamatprincipu sistēmu neaizsargātības, ietekmes un risku izvērtēšanai, (iii) pamatnostādnes, kas piekrastes reģionos ļauj izstrādāt vietējās pielāgošanās stratēģijas, kurās ņemts vērā, ka pasākumiem ir jāaptver vairākas nozares, un ir ievēroti šo reģionu daudzlīmeņu pārvaldības aspekti;

27.

uzskata, ka sevišķi svarīgi ir izstrādāt piekrastes reģionu neaizsargātības rādītājus un uz tiem balstītus instrumentus neaizsargātības analizēšanai. Līdztekus notikumu laika grafika prognozēm un norādēm par pielāgošanās spēju šādi rādītāji, var arī palīdzēt noteikt un izstrādāt prioritārus vietēja līmeņa pasākumus tā, lai resursus varētu novirzīt tur, kur tie ir visvairāk vajadzīgi;

28.

atzinīgi vērtē informatīvu platformu izveidi, piemēram, CLIMATE-ADAPT, tomēr uzsver, ka atbilstīgi kopīgās vides informācijas sistēmas (SEIS) (29) principiem ir jāuzlabo galalietotāju piekļuve saturam, piemēram, pārtulkojot informāciju pietiekami daudzās valodās. Turklāt Komiteja uzskata, ka būtu jāapsver iespēja platformas ietvaros izveidot nodaļu, kas paredzēta pielāgošanās finansēšanai vietējā un reģionālajā līmenī, un ieguldījumu datubāzi;

29.

norāda, ka ir ļoti svarīgi labāk izmantot pētniecību un to padarīt atbilstošāku teritoriālās politikas vajadzībām, piemēram, izstrādājot pielāgošanās stratēģijas un pasākumus, kas ir rentabli, jo radīti atbilstīgi īpašajiem vietējiem un reģionālajiem apstākļiem, un atvieglot zinātnes, politikas un, ja iespējams, pilsoniskās sabiedrības dialoga un/vai partnerattiecību mehānismu izveidi vai pilnveidot jau esošos šāda veida mehānismus, piemēram, nodrošinot kopīgu līdzdalību Eiropas projektos;

30.

atkārtoti uzsver (30), ka piekrastes reģioniem ir svarīgi, lai pieņemtie politikas pasākumi būtu koordinēti un mērķtiecīgā pētījumā tiktu vērtētas sekas pierobežas vai pārrobežas zonās, lai problēma netiktu vienkārši pārbīdīta no viena apgabala uz citu. Uz līdzdalību orientēta pieeja minēto pasākumu noteikšanā un visu nozīmīgo dalībnieku iesaistīšana varētu atvieglot teritoriāli saskaņotu darbību īstenošanu;

31.

uzskata, ka pielāgošanās izmaksas un nespēja izprast pielāgošanās sniegtās iespējas un ieguvumus ir nopietns šķērslis, kas kavē vietējo stratēģiju sagatavošanu un vēl jo vairāk — to īstenošanu. Tāpēc Komiteja uzsver, ka tādu instrumentu izstrāde, kuri ļauj izvērtēt pielāgošanās izmaksas un ieguvumus, var dot ievērojamu impulsu vietējiem un reģionālajiem politiskajiem procesiem, kas attiecīgajā reģionā ir plānošanas un pasākumu pamatā, un radīt nosacījumus saimnieciski izdevīgāku stratēģiju izstrādei;

32.

ir pārliecināta, ka, neraugoties uz spējām, izpratni un pietiekamu zinātnisko atbalstu, nepietiekami finanšu resursi vietējā un reģionālajā līmenī ir šķērslis efektīvas rīcības īstenošanai. Tāpēc Komiteja uzskata, ka jānosaka kārtība, kā vietēja līmeņa pasākumiem varētu piešķirt tiešo finansējumu, izmantojot tādus partnerības instrumentus kā LIFE+ un programma “Apvārsnis 2020”, tirgus instrumentus, tādus kā maksa par ekosistēmu pakalpojumiem vai peļņa, ko gūst no emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas, un nodokļu instrumentus, piemēram, stimulus;

33.

norāda, ka jāpalielina pielāgošanās pasākumu nepietiekamais elastīgums, piemēram, priekšroku dodot atgriezeniskām stratēģijām ar mēreniem, nevis radikāliem pasākumiem (efektīvāka brīdinājuma sistēma, nevis vērienīgi pasākumi ar otršķirīgu nozīmi) vai sekmējot “zaļu” infrastruktūru izveidi, kuru mērķis, proti, dabisko dzīvotņu atjaunošana, veido pamatu uz ekosistēmu orientētai pieejai attiecībā uz pielāgošanos;

34.

šajā sakarā uzsver, ka, kopš 2011. gada martā stājās spēkā Barselonas konvencijas protokols par KPTP, Vidusjūras baseina dalībvalstīm ir obligāti jāizmanto KPTP un ka protokolā ir īpaša norāde uz pieeju, kas orientēta uz ekosistēmu un kas ļauj nodrošināt ilgtpējīgu piekrastes attīstību (31). Tāpat Komiteja norāda, ka ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā (32) uzskatīts, ka uz ekosistēmu orientētas pieejas piedāvā saimnieciski izdevīgu alternatīvu salīdzinājumā ar pielāgošanās un klimata pārmaiņu mazināšanas tehnoloģiskajiem risinājumiem, un tāpēc ar cerību raugās uz ieguldījumiem, ko piekrastes reģionu pielāgošanās procesā varētu dot nākamā Eiropas “zaļo” infrastruktūru stratēģija;

35.

aicina Komisiju iepriekš apspriesties ar vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjiem, lai būtu pārliecība, ka Eiropas pielāgošanās stratēģijas priekšlikums atbilst proporcionalitātes principam un ka pietiekama uzmanība ir pievērsta vietējam līmenim, it sevišķi neaizsargātākajiem apgabaliem, kā piekrastes rajoni, salas un kalnu reģioni;

36.

ir pārliecināta, ka varētu uzņemties aktīvu lomu tādu informatīvu platformu attīstīšanā kā CLIMATE-ADAPT un OURCOAST, it sevišķi lai minēto platformu saturu palīdzētu orientēt uz vietējām vajadzībām un īpatnībām un tādējādi vietējām un reģionālajām pašvaldībām palielinātu ar informācijas izplatīšanu saistītos ieguvumus;

37.

atgādina (33), ka pastāv iespēja regulāri uzklausīt tās viedokli par Eiropas un starptautiskām sarunām klimata jomā, un tāpēc pauž vēlmi (i) tikt iesaistīta Eiropas līmeņa darba grupā, kas nodarbosies ar pielāgošanās jautājumu un pievērsīsies apgabaliem ar pastāvīgiem nelabvēlīgiem apstākļiem, tostarp apstākļiem, ko izraisījušas klimata pārmaiņu sekas, un, konkrēti, piekrastes rajoniem, salām, kalnu reģioniem un tālākajiem reģioniem, un (ii) iegūt novērotājas statusu Pielāgošanās komitejā (34);

38.

ir pārliecināta, ka vajadzīga lielāka reģionu solidaritāte un mijiedarbība, lai Eiropas un starptautiskā līmenī izmantotu vietējo un reģionālo pašvaldību zināšanas un gūto pieredzi saistībā ar pielāgošanās procesu. Tāpēc Komiteja atbalsta tās iniciatīvas, kas atbilstīgi Durbanas Hartai par pielāgošanos ļauj nostiprināt vietējo administrāciju kopīgos pienākumus, sekmē inovatīvas partnerattiecības, piemēram, teritoriālo pieeju klimata pārmaiņām (35), vai ir vērstas uz tādu kopīgas izmantošanas, sadarbības un videi draudzīgu tehnoloģiju apmaiņas tīklu izveidi kā Klimata tehnoloģiju centrs un tīkls (36).

18.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 391/27

—

atzīmē, ka klimata pārmaiņas sevišķi ietekmē kalnu reģionus, un atkārtoti norāda, ka jāsekmē tas, lai pielāgošanās klimata pārmaiņām būtu daļa no plašāka projekta, kas virzīts uz lielāku individuālo un kolektīvo elastīgumu, ņemot vērā visus nenovēršami savstarpēji saistītos apdraudējumus vides, enerģētikas un sociālajā jomā;

—

norāda, ka Eiropas Savienība paredzējusi 2013. gadā pieņemt pielāgošanās stratēģiju un uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai šādai vispārējai stratēģijai būtu reģionālā un vietējā dimensija, kā paredzēts Lisabonas līguma 174. pantā. Vēlams, lai šajā ES pielāgošanās stratēģijā būtu paredzēta īpaši kalnu reģioniem veltīta nodaļa;

—

uzsver, ka turpmākajās desmitgadēs paredzama kalnu reģionu neaizsargātības palielināšanās, tāpēc ir jāpastiprina zinātniskā pētniecība un jānodrošina efektīva informācijas apmaiņas sistēma. Eiropas Savienības budžetā 2014.–2020. gadam ir svarīgi paredzēt līdzekļus, kas veltīti tam, lai pielāgotos klimata pārmaiņām. Politikas jāorientē uz to, lai nodrošinātu vispārējas nozīmes pakalpojumus īpaši neaizsargātās teritorijās un uzlabotu to pieejamību;

—

uzsver, ka daudzi kalnu reģioni jau ir sākuši izstrādāt pielāgošanās stratēģijas un ir steidzami jākoordinē mērķi un jāanalizē rezultāti. Vides iniciatīvas, kas pašlaik ir sadrumstalotas starp daudzām apvienībām, pētniecības struktūrām un pārvaldes iestādēm kalnu reģionos, ir jāsaskaņo.

Ziņotājs

Luciano CAVERI kgs (IT/ALDE), Aostas ielejas autonomā apgabala padomes loceklis

Atsauces dokuments

Pašiniciatīvas atzinums

1.

atzīmē, ka pēdējos gados Eiropas Savienībā ir publicēta plaša zinātniska literatūra un virkne politikas dokumentu un zinātnisku projektu, kuros uzsvērts, ka klimata pārmaiņas sevišķi ietekmē kalnu reģionus, jo tajos ierobežotā teritorijā apvienoti vides apstākļi, kas atšķiras pēc augstuma virs jūras līmeņa, orientācijas un gaisa plūsmu ietekmes. Arī Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) kalnu reģionus klasificē kā vienus no apgabaliem, kurus klimata pārmaiņas apdraud jo īpaši. Turklāt rīcības plāna “Agenda 21” (pasaules augstākā līmeņa sanāksme Riodežaneiro, 1992. gads) kalnu reģioniem veltītās 13. nodaļas 4. punktā minēts, ka tie ir apgabali, kurus klimata pārmaiņas ietekmē visvairāk. Minētais jautājums ir aktuāls arī saistībā ar konferenci “Rio+20” 2012. gada jūnijā. Tieši kalnu reģionos ir vislielākās mežu platības Eiropā, un tie veido oglekļa dioksīta piesaistītājsistēmu, kas uztver lielu daudzumu CO2. Tie arī uzlabo gaisa kvalitāti, mazinot piesārņojuma negatīvo ietekmi; kalnu reģionos ir arī būtiski ūdens un ainavu resursi, taču tos ietekmē klimata pārmaiņas. Kalnu reģioni, tāpat kā jūras piekraste, ar tiem raksturīgajiem klimatiskajiem apstākļiem, bioloģisko un ainavu daudzveidību, ūdens resursiem, kultūras aspektiem, arhitektūru, tradīcijām un paražām, ir tūrismam ļoti nozīmīgas teritorijas;

2.

uzsver, ka klimata pārmaiņas skar visu Eiropas Savienību un arī pasauli, bet konkrētās sekas attiecīgajā teritorijā un līdz ar to arī sagatavošanās un reakcija uz šīm sekām ir atkarīga no ļoti daudziem faktoriem. Visiem pasākumiem reaģēšanai uz klimata pārmaiņām tādēļ jābūt pielāgotiem dažādo teritoriju specifiskajiem apstākļiem. RK pārstāvētās vietējās un reģionālās pašvaldības tāpēc ir ļoti nozīmīgi partneri atbilstošo risinājumu izstrādē un īstenošanā;

3.

atgādina, ka klimata pārmaiņas un to sekas ir viena no galvenajām problēmām, ar ko saskarsies Eiropas Savienības vietējās un reģionālās pašvaldības tuvākajos gados. Tādēļ par prioritāti jānosaka pasākumi, kas vajadzīgi, lai pēc iespējas ierobežotu globālās vidējās temperatūras paaugstināšanos (pārmaiņu mazināšana), un dažādos līmeņos sagatavotos tām pārmaiņām, kuras ir neizbēgamas (pielāgošanās);

4.

uzsver, ka kalnu reģioni ir bioloģiskās daudzveidības krātuves, kuras apdraud ātrās klimata pārmaiņas: no visām Natura 2000 teritorijām 43 % atrodas kalnu reģionos un 118 no 1 148 sugām, kas minētas biotopu direktīvas II un IV pielikumā, ir saistītas ar kalnu vidi (1);

5.

norāda, ka līdzenumos maz jūtamas klimata svārstības kalnu reģionos kļūst nozīmīgas un ir agrīns brīdinājums par liela mēroga klimata pārmaiņu tendencēm. Tādējādi tās ir vienreizējs zinātniskās pētniecības novērojumu avots, kā arī sniedz iespēju izmēģinājumiem pielāgošanās politikas izstrādei un novērtēšanai;

6.

atkārtoti uzsver, ka klimata pārmaiņas jau notiek un izraisa: pastiprinātu hidroģeoloģiska rakstura apdraudējumu (plūdi, nogruvumi), cilvēku un infrastruktūru neaizsargātības palielināšanos, ūdens pieejamības samazināšanos, sevišķi vasarā (arī apgabalos, kas nav kalnu reģioni, bet atrodas to tuvumā), upju hidroloģiskā režīma izmaiņas (paredzams, ka Alpu reģionā biežāk būs pali pēc ziemas perioda un sausums vasarā), ledāju kušanu (kopš 1850. gada Alpu ledāji zaudējuši aptuveni divas trešdaļas sava apjoma, turklāt šis process ievērojami paātrinājies pēc 1985. gada), mūžīgā sasaluma slāņa samazināšanos, sniega segas noturēšanās ilguma samazināšanos (sevišķi augstumā, kas nepārsniedz 1 500 m virs jūras līmeņa), lavīnu biežuma maiņu, bioloģiskās daudzveidības un augu un dzīvnieku migrācijas apdraudējumu, izmaiņas vasaras un ziemas tūrisma ekonomikā un hidroelektoenerģijas ražošanā, nedrošību lauksaimnieciskajā ražošanā un zaudējumus mežsaimniecībā. Sakarā ar Alpu vides jutību pret šīm ātrajām klimata pārmaiņām minētais apgabals kļūst par reģionu ar pastāvīgi nelabvēlīgiem apstākļiem. Temperatūras paaugstināšanās, kas reģistrēta pēdējos 150 gados, Alpos ir divreiz lielāka (+ 1,5 °C) par vidējo rādītāju (+ 0,7 °C) pasaulē (2). Eiropas Vides aģentūra (EVA) 2009. gadā pētīja Alpu ūdens resursu neaizsargātību (3);

7.

uzsver, ka kalnu apgabalu tradīciju un kultūru pamatā ir svarīga koncepcija, proti, videi pieļaujamo robežu un iespēju apzināšanās. Saskare ar apgabala fiziskajiem ierobežojumiem laika gaitā ir ļāvusi izstrādāt izsmalcinātus ilgtspējas un resursu racionālas izmantošanas kritērijus. Šīs pamatvērtības var integrēt modernajā redzējumā, izmantojot jaunās tehnoloģijas, un tādā veidā radīt zināšanas un attīstības modeļus, kuri ir noderīgi ne vien pašiem kalnu reģioniem, bet arī apkārtējām teritorijām, un kuriem daudzos gadījumos var būt universāla vērtība (kā pilsētas un lauku partnerības modelī RURBAN–TCUM/ES Reģionālās politikas ģenerāldirektorāts);

8.

atgādina, ka klimata pārmaiņas ir visu laiku vislielākais izaicinājums cilvēces pielāgošanās spējām, tomēr tās ir tikai daļējs rādītājs sarežģītākai vides un cilvēces krīzei, un ir saistītas arī ar:

9.

uzsver, ka atkarībā no ģeogrāfiskajiem reģioniem minētās problēmas ekonomiku un sociālo jomu ietekmēs dažādi, un tādēļ izsaka nožēlu par to, ka vienā no nedaudzajiem projektiem, kuros analizēta klimata pārmaiņu ietekme uz ES ekonomiku, ir Eiropas Savienības Kopīgā pētniecības centra (JRC) projekts PESETA (2009), nav ņemti vērā kalnu reģioni;

10.

atzīmē, ka baltajā grāmatā par adaptāciju klimata pārmaiņām (COM(2009) 147 final) Eiropas Komisija atzīst, ka klimata pārmaiņu ietekme dažādos reģionos atšķirsies un ka jebkura pielāgošanās stratēģija būs efektīva tikai tad, ja visi pārvaldības līmeņi sadarbosies. Pielāgošanās ir dinamisks ilgtermiņa process, kas prasa politisko lēmumu pieņēmēju, pētnieku, ekspertu, uzņēmēju un vietējo amatpersonu ciešu sadarbību;

11.

atzinīgi vērtē to, ka 2012. gada pavasarī tika sākta sabiedriskā apspriešana, lai sagatavotu 2013. gadam plānoto ES pielāgošanās stratēģiju, un ir izveidota arī platforma CLIMATE-ADAPT. Tas ir instruments, kas ļauj apkopot labas prakses piemērus un plānot reģiona un pilsētas teritorijas līmenī, un tajā ir iekļauta arī sadaļa par kalnu apgabaliem;

12.

atkārtoti norāda, ka jāsekmē tas, lai pielāgošanās klimata pārmaiņām būtu daļa no plašāka projekta, kas virzīts uz lielāku individuālo un kolektīvo elastīgumu, ņemot vērā visus nenovēršami savstarpēji saistītos apdraudējumus vides, enerģētikas un sociālajā jomā;

13.

norāda, ka Eiropas Savienība paredzējusi 2013. gadā pieņemt pielāgošanās stratēģiju un uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai šādai vispārējai stratēģijai būtu reģionālā un vietējā dimensija, kā paredzēts Lisabonas līguma 174. pantā. Vēlams, lai šajā ES pielāgošanās stratēģijā būtu paredzēta īpaši kalnu reģioniem veltīta nodaļa;

14.

ES Pielāgošanās stratēģijā ir svarīgi iekļaut atsevišķu nodaļu par attālākajiem reģioniem, kuru īpašās iezīmes atzītas LESD 349. pantā;

15.

uzsver, ka turpmākajās desmitgadēs paredzama kalnu reģionu neaizsargātības palielināšanās, tāpēc ir jāpastiprina zinātniskā pētniecība un jānodrošina efektīva informācijas apmaiņas sistēma. Eiropas Savienības budžetā 2014.–2020. gadam ir svarīgi paredzēt līdzekļus, kas veltīti tam, lai pielāgotos klimata pārmaiņām;

16.

prasa, lai, ņemot vērā jaunās problēmas, ko rada klimata pārmaiņas, tiktu izstrādāti politikas pasākumi vispārējas nozīmes pakalpojumu nodrošināšanas un pieejamības uzlabošanai īpaši neaizsargātās teritorijās;

17.

uzsver, ka klimata pārmaiņu mazināšana un tai piešķirtie resursi būtu jānosaka par augstāku prioritāti nekā pielāgošanās. Ja pasaules mērogā neizdosies panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju nozīmīgu samazinājumu atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijai par klimata pārmaiņām, turpmāk vairs nebūs iespējams novērst temperatūras paaugstināšanos pasaulē, klimata pārmaiņas un ekstremālus laika apstākļus, kas ietekmēs vietējās kopienas;

18.

norāda, ka jānosaka savstarpēji cieši saistīti pasākumi esošo problēmu risināšanai un turpmāko problēmu pārvaldībai nozarēs, kurām jau paredzētas ES programmas, un jānorāda pasākumi, kas saskaņā ar subsidiaritātes principu koordinējami Eiropas vietējā līmeņa demokrātijas ietvaros. Jo īpaši tas attiecas uz šādiem pasākumiem:

19.

uzsver, ka daudzi kalnu reģioni jau ir sākuši izstrādāt pielāgošanās stratēģijas un ir steidzami jākoordinē mērķi un jāanalizē rezultāti. Vides iniciatīvas, kas pašlaik ir sadrumstalotas starp daudzām apvienībām, pētniecības struktūrām un pārvaldes iestādēm kalnu reģionos, ir jāsaskaņo;

20.

prasa, uzraudzīt sasniegtos rezultātus, izstrādājot pasākumu un pakalpojumu efektivitātes rādītājus un izmantojot vienotu datubāzi, kurā var atrast informāciju par projektiem un enerģijas reģistru;

21.

visbeidzot uzsver, ka ar klimata pārmaiņu cēloņiem un sekām saistīti jautājumi jārisina visos līmeņos, daudzās dažādās ģeogrāfiskās kopienās un globālā mērogā. Bieži vien tieši planētas visnabadzīgākās kopienas pirmās cieš klimata pārmaiņu dēļ, un tām ir vajadzīga īpaša palīdzība. Eiropas Savienības un dalībvalstu līdzekļi būtu jāpiešķir klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem atbilstoši pieņemtajās stratēģijās un starptautiskajos līgumos noteiktajām prioritātēm un jāizmanto līmenī, kurā tiem būs vislielākā ietekme. Tāpēc tādu pasākumu izstrādē, kas virzīti uz klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, ir jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, lai maksimāli izmantotu to zināšanas, pieredzi un tuvumu iedzīvotājiem.

18.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 391/31

—

brīdina, ka lēmumu par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) nebūtu vēlams pieņemt vēlāk nekā 2013. gada sākumā;

—

uzsver, ka ļoti liela publisko investīciju daļa dalībvalstīs ir atkarīga no struktūrfondiem, un atgādina par saistībām, ko dalībvalstis uzņēmušās ar 2012. gada 28. un 29. jūnija Eiropadomes sanāksmē parakstīto Izaugsmes un nodarbinātības paktu;

—

tāpēc, balstoties uz Komisijas 2012. gada 6. jūlija priekšlikumu, piekrīt Eiropas Parlamenta nostājai, ka jaunajam budžetam ir jābūt 1,14 % no ES NKI (ņemot vērā Horvātijas pievienošanos);

—

pauž nožēlu, ka liela daļa Padomes sarunu paketē ietverto tematu, tostarp jebkura veida makroekonomiskie nosacījumi, ir jautājumi, par kuriem lēmums jāpieņem ar koplēmuma procedūru, nevis ar piekrišanas procedūru;

—

neatbalsta, ka valstīm paredzētā piešķīruma sadalījuma metode un nepārsniedzamās likmes kohēzijas un lauku attīstības politikas jomā ir iekļautas Padomes sarunu paketē; uzskata, ka šajā jomā lēmums ir ne vien jāpieņem ar koplēmuma procedūru, bet arī obligāti jāapspriežas ar RK, un Komitejai ir tiesības vērsties Eiropas Savienības Tiesā, ja Eiropas Komisija neiesniegtu tiesību aktu priekšlikumu, par kuru Reģionu komiteja ir tiesīga paust viedokli;

—

atzinīgi vērtē pašreizējo sarunu metodi Padomē, jo tā dod iespēju sarunās vienlaikus skatīt izdevumu un ienākumu sadaļu, un atkārtoti pauž atbalstu abiem jaunajiem Komisijas ierosinātajiem pašu resursiem — uz PVN balstītajam resursam un jaunajam finanšu darījumu nodoklim;

—

pilnībā atbalsta Padomes priekšlikumu kohēzijas politiku pārveidot par apakškategoriju, nevis apakšlimitu; atkārtoti aicina palielināt kohēzijas politikai piešķirto finansējumu (lai tas būtu vismaz tāds pats kā 2007.–2013. gadam) un atbalsta priekšlikumu izveidot jaunu, tā dēvēto “pārejas” reģionu kategoriju;

—

atzinīgi vērtē Padomes priekšlikumu iekļaut Galileo, ITER un GMES programmas daudzgadu finanšu shēmas 1. izdevumu kategorijā un atkārtoti aicina daudzgadu finanšu shēmā iekļaut arī Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu.

Galvenā ziņotāja

Mercedes BRESSO kdze (IT/PSE), Pjemontas reģiona padomes locekle

Atsauces dokumenti

Grozīts priekšlikums Padomes Regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam

COM(2012) 388 final

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam vienkāršošanas programma”

COM(2012) 42 final

1.

pieņem zināšanai, ka Komisija 2012. gada 6. jūlijā publiskojusi grozīto priekšlikumu Padomes regulai par daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, kurā ņemta vērā Horvātijas pievienošanās un aprēķini veikti, balstoties uz jaunākajiem statistikas datiem (2007.–2009. gads);

2.

atzinīgi vērtē, ka Eiropas Parlamenta 2012. gada 13. jūnija plenārsēdē pieņemta rezolūcija par daudzgadu finanšu shēmu un pašu resursiem, un pauž gandarījumu par uzsvaru uz to, ka ES budžets 94 % apmērā ir investīciju budžets un ka administratīvo izdevumu īpatsvars tajā ir ļoti neliels; uzsver, ka šīs investīcijas ar privātā un publiskā līdzfinansējuma palīdzību var daudzkāršot un stimulēt ietekmi vietējā, reģionālajā un valstu līmenī; atgādina, ka ES budžetam ir ļoti svarīga nozīme, jo tas ir stabils daudzgadu publisks līdzekļu avots izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai;

3.

pauž bažas par pašreizējam norisēm sarunu procesā Padomē saistībā ar daudzgadu finanšu shēmas (DFS) kopējo summu, politikas saturu un resursiem, jo tas varētu apdraudēt finansējuma saglabāšanu trim kohēzijas politikas reģionu kategorijām. Komiteja pauž cerību, ka līdz ES ārkārtas samitam 2012. gada 22. un 23. novembrī būs iespējams panākt pozitīvu rezultātu; tādējādi varētu izkļūt no strupceļa, kurā nonākušas abas likumdevējas iestādes, un izvairīties no laika zaudējuma, kas kaitētu Eiropas Savienībai, un varētu nekavējoties uzsākt “Eiropa 2020” – stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei – īstenošanu;

4.

šajā sakarībā uzsver acīmredzamo neatbilstību starp saistībām, ko 2012. gada 28. un 29. jūnija Eiropadomes sanāksmē dalībvalstis uzņēmās ar Izaugsmes un nodarbinātības paktu, un šajās sarunās ieņemtās nostājas dažiem aspektiem;

5.

atgādina, ka ES ekonomikas un sociālās krīzes smagajos apstākļos ir ārkārtīgi svarīgi uzsākt plānošanas posmu 2014. gadā, jo tikai tā varēs nodrošināt atbalstu no ES līdzekļiem, kuri ir ļoti nozīmīgi investīcijām dalībvalstīs, reģionos un pilsētās;

6.

uzsver, ka salīdzinājumā ar valstu budžetiem ES budžeta apjoms ir samazinājies, lai gan vienlaikus ir paplašinātas Savienības kompetences jomas un uzdevumi, kas tai noteikti ar Lisabonas līgumu, tostarp ārējās darbības (minētā Līguma 27. panta 3. punkts), klimata pārmaiņu (LESD 191. pants), enerģētikas (LESD 194. pants), sporta (LESD 165. pants), kosmosa (LESD 189. pants), tūrisma (LESD 195. pants) un civilās aizsardzības jomā (LESD 196. pants);

7.

uzsver, ka ļoti liela publisko investīciju daļa dalībvalstīs ir atkarīga no struktūrfondiem, kas trīspadsmit dalībvalstīs ir vairāk nekā 30 % un sešās dalībvalstīs vairāk nekā 60 % no publiskajām investīcijām;

8.

atzīst, ka līgumos (LESD 312. pants) ir paredzēti īpaši noteikumi gadījumam, ja daudzgadu finanšu shēma netiktu pieņemta līdz 2013. gada beigām, kad beidzas likumīgo pamatojumu termiņš visām ES daudzgadu izdevumu programmām, izņemot kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) 1. pīlāram. Komiteja uzsver, ka saskaņā ar šiem īpašajiem Līguma noteikumiem budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm jāturpina sarunas. Tomēr uzsver, ka citas iespējas — vai nu pieņemt jaunas nozaru programmas bez daudzgadu finanšu shēmas vai pagarināt pašreizējo programmu termiņu — varētu būt ļoti sarežģītas;

9.

tāpēc brīdina, ka lēmumu par DFS nebūtu vēlams pieņemt vēlāk nekā 2013. gada sākumā, jo tādā gadījumā nebūtu iespējams plānot un piešķirt vienota stratēģiskā satvara līdzekļus pēc 2014. gada, un tam varētu būt negatīva ietekme uz Eiropas Savienības ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Komiteja uzskata, ka tad, ja lēmumu par daudzgadu finanšu shēmu pieņemtu vēlāk nekā 2013. gada sākumā, tas apdraudētu arī Komisijas, Eiropas Parlamenta un Padomes plānošanas periodu no 2014. līdz 2020. gadam un būtu atkārtoti jāapsver Reģionu komitejas sākotnēji ieteiktā iespēja par 5+5 gadu plānošanas periodu pēc pārejas posma viena vai divu gadu garumā;

10.

vēlreiz uzsver, ka ES rīcībā ir jābūt reāli pamatotam budžetam vismaz 1 % apmērā no ES NKI, lai varētu īstenot Savienības pamatmērķus atbilstīgi stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktajiem mērķiem un ievērojot vietējā un reģionālā līmeņa vajadzības; atgādina, ka Padome 2000. gadā noteica pašu resursu maksimālo apjomu 1,29 % no NKI attiecībā uz saistību apropriācijām un 1,23 % attiecībā uz maksājumu apropriācijām; norāda, ka kopš tā laika starpība starp pašu resursu maksimālo apjomu un DFS maksimālo apjomu pastāvīgi pieaug un šobrīd tā ir 25 %; turklāt uzsver, ka DFS ir noteikts tikai izdevumu maksimālais apjoms, bet ES ikgadējais budžets vienmēr ir bijis daudz mazāks par minēto apjomu gan attiecībā uz saistību apropriācijām, gan maksājumu apropriācijām; tāpēc, balstoties uz Komisijas 2012. gada 6. jūlija priekšlikumu, atbalsta Eiropas Parlamenta nostāju, ka jaunajam budžetam ir jābūt 1,14 % no ES NKI (ņemot vērā Horvātijas pievienošanos).

11.

pauž gandarījumu, ka no 2012. gada 18. septembra sarunu darba kārtības ir svītrots priekšlikums par programmas “Pārtikas izdalīšana vistrūcīgākajām personām” izbeigšanu; tomēr pauž nožēlu, ka nav skaidrības par šīs programmas finansēšanu, un vēlreiz uzsver, ka Komiteja atbalsta tās saglabāšanu daudzgadu finanšu shēmas 2. sadaļā;

12.

atzinīgi vērtē prezidentvalsts Kipras 2012. gada 30. augusta darba dokumenta dažus aspektus, bet izsaka nopietnas bažas par priekšlikumiem kohēzijas politikas jomā, jo īpaši par reģionu un dalībvalstu “drošības tīklu” atbilstību, darbības jomu un piemērošanas jomu; noraida nesamērīgās korekcijas attiecībā uz pārejas un vairāk attīstītiem reģioniem;

13.

pauž nožēlu, ka liela daļa Padomes sarunu paketē (2012. gada 19. jūnija versija) ietverto tematu un īpaši 21.–47. punkts un 53.–78. punkts, ir jautājumi, par kuriem lēmums jāpieņem ar koplēmuma procedūru, nevis ar piekrišanas procedūru, un uzsver, ka EP ir jābūt pilnībā iesaistītam pašreiz notiekošajās sarunās;

14.

neatbalsta, ka valstīm paredzētā piešķīruma sadalījuma metode un nepārsniedzamās likmes kohēzijas un lauku attīstības politikas jomā ir iekļautas Padomes sarunu paketē (30.–45. punkts), bet nav minēti regulas projektā par kopīgiem noteikumiem pieciem fondiem, uz kuriem attiecas vienots stratēģiskais satvars. Turklāt pauž pārsteigumu, ka saskaņā ar 2012. gada 18. septembra sarunu darba kārtības 35. punktu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi kļūst par vienu no kritērijiem struktūrfondu sadalē starp dalībvalstīm. Šajā sakarībā ir jānoskaidro, vai šie mērķi patiešām atbilst reģionu attīstības vajadzībām; turklāt rodas arī būtiski jautājumi par pārvaldību un metodoloģiju, jo 2010. gadā, kad tika noteikti sadales kritēriji, šāds kritērijs nebija paredzēts;

15.

uzskata, ka saskaņā ar LESD 177. pantu šajā jomā lēmums ir ne vien jāpieņem ar koplēmuma procedūru, bet arī obligāti jāapspriežas ar RK, un tāpēc Komitejai, ņemot vēra LESD 263. panta 3. rindkopā noteiktās pilnvaras, ir tiesības vērsties Eiropas Savienības Tiesā, ja Eiropas Komisija neiesniegtu tiesību aktu priekšlikumu, par kuru Reģionu komiteja ir tiesīga paust viedokli;

16.

ņemot vērā kopš 2012. gada sākuma pieņemtos atzinumus par dažādiem Eiropas Komisijas tiesību aktu priekšlikumiem, Komiteja

17.

jautājumā par Eiropas teritoriālās sadarbības mērķim piešķirtajiem līdzekļiem atkārtoti norāda uz Komitejas priekšlikumu šos līdzekļus sadalīt pa sadarbības programmām, nevis dalībvalstīm; tāpēc aicina pārskatīt 2012. gada 18. septembra sarunu darba kārtības 40. punktu, jo pašreiz sarunās tiek apspriesti tikai piešķīrumi pārrobežu sadarbībai un starptautiskajai sadarbībai, piešķirot pakārtotu nozīmi reģionu sadarbībai;

18.

atbalsta priekšlikumu vairāk izmantot aizdevumus, nevis neatmaksājamas subsīdijas, lai stimulētu līdzekļu saņēmēju iesaisti; turklāt uzskata, ka aizdevumu atmaksāšanu vajadzētu nodrošināt, izveidojot apgrozāmo līdzekļu mehānismus;

19.

atkārtoti pauž vēlmi, lai tiktu veikta pašreizējās pašu resursu sistēmas reforma ar mērķi samazināt dalībvalstu tiešās iemaksas ES budžetā, vienlaikus palielinot pieejamos ES pašu resursus, lai varētu risināt turpmākās problēmas (1) un atceltu pašreizējās finanšu korekcijas un atbrīvojumus; tāpēc uzskata, ka pārredzamības, līdzsvarotības un ilgtspējas nodrošināšanas nolūkā jaunā daudzgadu finanšu shēma noteikti ir jābalsta uz vienošanos par jauniem pašu resursiem, kā to paziņojis Eiropas Parlaments;

20.

atzinīgi vērtē pašreizējo sarunu metodi Padomē, jo tā dod iespēju sarunās vienlaikus skatīt izdevumu un resursu sadaļu, un atkārtoti pauž atbalstu abiem jaunajiem Komisijas ierosinātajiem pašu resursiem — uz PVN balstītajam resursam un jaunajam finanšu darījumu nodoklim;

21.

tāpēc aicina atsevišķas dalībvalstis pasargāt savus iedzīvotājus, uzņēmumus un vietējās un reģionālās pašvaldības no kaitējuma, kas tiktu nodarīts, ja tās noraidītu jauno finanšu darījumu nodokli, jo tādā gadījumā tiktu ieviesta ciešāka sadarbība un budžeta jautājumos veidota “divu ātrumu” Eiropa;

22.

uzskata, ka finanšu darījumu nodoklis pastiprinātas sadarbības apstākļos juridiski var kļūt par pamatu jaunam ES pašu resursam, un to ieviesušās dalībvalstis varētu ES budžetā pārskaitīt daļu no gūtajiem ieņēmumiem; šādu ieņēmumu pārskaitīšanu veikušajām valstīm būtu jāpiemēro uz NKI balstīto budžeta papildināšanas iemaksu samazinājums, neskarot noteikumus, ko piemēro šo nodokli neieviesušo valstu iemaksu aprēķināšanai;

23.

atkārtoti pauž atbalstu ārkārtīgi sarežģītās atlaižu un korektīvo pasākumu sistēmas vienkāršošanai, kā arī pašreizējās atlaižu sistēmas aizstāšanai ar vispārēju korektīvu mehānismu;

24.

pauž izbrīnu, ka Eiropas Komisijas veiktie Padomes regulas “tehniskie” grozījumi ietver tādu būtisku elementu kā Kohēzijas fonda makroekonomisko nosacījumu piemērošanas paplašināšanu, attiecinot tos uz visiem pieciem VSS fondiem (skatīt grozītā priekšlikuma regulai 8. pantu);

25.

vēlreiz noteikti un stingri iebilst pret jebkāda veida makroekonomiskiem nosacījumiem un uzskata, ka to attiecināšana uz visām budžeta pozīcijām, kā to pieprasa dažas dalībvalstis, nav pamatota;

26.

atgādina, ka šī ir koplēmuma joma, kurā lēmums ir jāpieņem, ievērojot regulu par kopīgiem noteikumiem visiem pieciem fondiem, uz kuriem attiecas VSS;

27.

pilnībā atbalsta Padomes priekšlikumu kohēzijas politiku pārveidot par apakškategoriju, nevis apakšlimitu; aicina neiekļaut Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu šajā apakškategorijā, jo šā instrumenta būtība ir atšķirīga; joprojām pauž nožēlu, ka nav izmantota iespēja vienā kategorijā ietvert visus teritoriālās attīstības atbalstam paredzētos finansējuma veidus (t. i. visus piecus fondus, uz kuriem attiecas vienots stratēģiskais satvars);

28.

atkārtoti aicina katrā kategorijā ievērot elastīgumu un izveidot elastības rezervi, lai saņemtu apropriācijas vai termiņa vidū neizmantotās rezerves, nevis tās atdotu dalībvalstīm; uzskata, ka šādu elastības rezervi varētu izmantot par instrumentu pasākumiem makroekonomikas un finanšu jomā, lai prognozētu asimetriskos šokus Eiropas Savienībā;

29.

vēlreiz norāda, ka izskatāmajā priekšlikumā ir paredzēts vērtēt daudzgadu finanšu shēmas īstenošanu 2016. gadā, un atkārtoti uzsver, ka tā vietā vajadzētu veikt vispārēju pārskatīšanu termiņa vidū, proti, 2017. gadā (ierosinātā vērtēšana varētu būt tās daļa);

30.

attiecībā uz DFS svarīgāko apakškategoriju summām

31.

atkārtoti aicina saglabāt Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu un iekļaut to DFS, bet, tāpat kā Eiropas Parlaments, uzskata, ka minētā fonda neplānojamā rakstura dēļ tas būtu iekļaujams budžetā papildus attiecīgās pozīcijas maksimālajai summai. Tāpat neatbalsta tā piemērošanas jomas paplašināšanu, to attiecinot uz kompensāciju, kas paredzēta, lai novērstu divpusējo vai daudzpusējo tirdzniecības nolīgumu negatīvo ietekmi uz lauksaimniecības darbību (sarunu paketes 95. punkts);

32.

atzinīgi vērtē Padomes priekšlikumu iekļaut Galileo, ITER un GMES programmas daudzgadu finanšu shēmas 1. izdevumu kategorijā (sarunu paketes I pielikumus), kā prasīts RK atzinumā par jauno daudzgadu finanšu shēmu laika posmam pēc 2013. gada;

33.

uzstāj, lai minētās rezervju mehānismiem paredzētās summas arī tiktu pārnestas uz DFS;

34.

uzskata, ka jautājums par izdevumu kvalitātes uzlabošanu, uz ko aicina gan dalībvalstis, gan Eiropas Parlaments, pašlaik netiek risināts apmierinoši, jo tiek veidotas jaunas kontroles un revīzijas procedūras, palielināta procedūru sarežģītība, pārāk liels uzsvars likts uz rezultātiem un kvantitatīvu piesaisti, nerūpējoties par stratēģiju kvalitāti, un tāpēc pakāpeniski pieaug centralizācija, kas zemākajiem pārvaldības līmeņiem ir nelabvēlīgāka nekā augstākajiem;

35.

vēlas, lai Komisijas gaidāmais paziņojums par izdevumu kvalitāti dotu iespēju diferencēt publisko investīciju izdevumu uzskaiti saistībā ar Stabilitātes paktu;

36.

iebilst pret Komisijas deleģēto aktu pārmērīgu izmantošanu, kādi ierosināti, piemēram, attiecībā uz provizoriskām darbībām saistībā ar vienotu stratēģisko satvaru; līdz ar to Reģionu komitejai tiktu liegta iespēja piedalīties ES konsultatīvajā un lēmumu pieņemšanas procedūrā pat tajos gadījumos, kad runa ir par vietējām un reģionālām pašvaldībām nozīmīgām jomām;

37.

pilnībā piekrīt Komisijai, ka vienkāršošana ES līmenī būs efektīva tikai tad, ja to līdztekus papildinās pasākumi valsts un pašvaldību līmenī, tomēr uzsver, ka galvenais darbs ir veicams valsts līmenī;

38.

atzinīgi vērtē daudzgadu finanšu shēmā ierosināto programmu racionalizāciju, īpaši piedāvāto programmu skaita samazināšanu un programmu un apakšprogrammu apvienošanu daudzās jomās;

39.

aicina ciešāk iesaistīt Eiropas Investīciju banku no struktūrfondiem finansēto projektu īstenošanā.

18.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 391/37

—

pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programmu (2014.–2020. gadam); tā ir apņemšanās atzīt konkurētspēju par prioritāru pamatfaktoru, kas nodrošina pastāvīgu ekonomikas izaugsmi un nodarbinātības palielināšanos Eiropas Savienībā;

—

vērš uzmanību uz daudzajām iniciatīvām, ko patlaban īsteno vietējās un reģionālās pašvaldības visās dalībvalstīs, piemēram, vietējie mazās uzņēmējdarbības centri, mikrokredīti, ko piešķir vietējās un reģionālās iestādes, vai speciālistu bezmaksas konsultācijas par mazo uzņēmumu izveidi, kas bieži ir pamats veiksmīgai mikrouzņēmējdarbības uzsākšanai;

—

norāda uz jauno uzņēmēju vajadzībām, jo bieži vien viņi uzņēmējdarbību uzskata par vienīgo profesionālās attīstības iespēju un ir gatavi uzņemties ar šo darbību saistīto risku, kā arī bieži darbību izvērš visā Eiropas tirgū un tādējādi var mēroties spēkiem ar konkurentiem pasaules tirgos;

—

norāda, ka pasaules mēroga konkurētspēju iespējams sasniegt, tikai novēršot Eiropas tirgus nepilnības, kas mazina Eiropas MVU spēju konkurēt ar līdzīgiem ekonomikas dalībniekiem no citām pasaules malām. Jāpalielina MVU iesaiste ES projektu īstenošanā, kā arī jāuzlabo šo uzņēmumu pozīcija attiecībās ar lieliem uzņēmumiem, kas bieži ir minēto projektu galvenie izpildītāji. Tādēļ Komiteja uzsver, ka MVU ir svarīgi apvienoties uzņēmumu tīklos.

Ziņotājs

Witold KROCHMAL kgs (PL/EA), Volovas pilsētas un gminas mērs

Atsauces dokuments

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programmu (2014.–2020. gadam)

COM(2011) 834 final

1.

pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programmu (2014.–2020. gadam); tā ir apņemšanās atzīt konkurētspēju par prioritāru pamatfaktoru, kas nodrošina pastāvīgu ekonomikas izaugsmi un nodarbinātības palielināšanos Eiropas Savienībā;

2.

uzskata, ka iesniegtais priekšlikums papildina agrākās iniciatīvas, ko Eiropas Komisija ierosinājusi stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros. Tajā tiek atzīta mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) nozīme ES tautsaimniecībā un atklātas to darbības vides nepilnības un nepastāvība, kas var palēnināt vai pat ierobežot uzņēmumu izaugsmi un konkurētspēju;

3.

uzsver, ka RK nostāja ir atbalstīta aptaujā “MVU darbību sekmējoši reģioni un pilsētas” (1), ko veica Komitejas Stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzības forums, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības;

4.

apzinās, ka tirgus trūkumu novēršana lielā mērā ir dalībvalstu un reģionu kompetence, tomēr uzskata, ka Eiropas Savienība dažās jomās var palīdzēt, izplatot paraugpraksi, nodrošinot vienotā tirgus efektīvu darbību un uzlabojot uzņēmējdarbības vides nosacījumus tā, lai uzņēmumi, tostarp MVU, varētu ilgtspējīgi konkurēt pasaules mērogā, un tas nozīmē virzību uz resursus taupošu ekonomiku ar zemu oglekļa emisijas līmeni;

5.

uzskata, ka šī programma ļaus būtiski palielināt ticību Eiropas uzņēmējdarbības potenciālam gan Eiropas, gan pasaules tirgos. Nostiprināsies uzticēšanās tirgiem, tāpēc pieaugs interese par uzņēmējdarbību, un pašreizējo uzņēmumu, tostarp MVU, politika kļūs ekspansīvāka; MVU ir ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības galvenais avots — tie nodrošina 58 % no ES apgrozījuma un 67 % no darbavietām privātajā sektorā, turklāt laikposmā no 2002. gada līdz 2010. gadam 85 % jauno darbavietu tika izveidotas tieši šajā sektorā;

6.

uzskata par ļoti pareizu, ka programmā atsevišķi izdalīts tūrisms kā nozare ar specifiskām iezīmēm, kurā darbojas daudzi Eiropas Savienības MVU un tiek nodarbināts ļoti liels skaits darba ņēmēju;

7.

uzsver, ka ļoti svarīgi ir atbalstīt dažādos darbības posmos esošus uzņēmumus un MVU — tādus, kas tikko uzsākuši darbību, jau pilnībā darbojošos uzņēmumus, kā arī tādus, kuros notiek pārstrukturēšana; šādam atbalstam jābūt virzītam uz uzņēmumu konkurētspējas palielināšanu ES un ārzemju tirgos;

8.

par vienu no svarīgākajiem programmas panākumu priekšnosacījumiem atzīst uzņēmējdarbības kultūras un ētikas popularizēšanu un attīstīšanu ES sabiedrībā, un tāpēc pozitīvi vērtē iespējas valsts, reģionālajā un vietējā līmenī piedalīties sacensībās par Eiropas Uzņēmējdarbības balvu un arī citos līdzīgos projektos;

9.

norāda, ka ik gadu trīs Eiropas reģioniem tiek piešķirta balva “Labākais Eiropas reģions uzņēmējdarbības veicināšanas jomā”, lai izteiktu atzinību par šajos reģionos nodrošinātajiem MVU labvēlīgajiem nosacījumiem;

10.

uzskata, ka uzņēmējdarbības veicināšanai jāsākas jau skolā, kur jāveido pozitīva attieksme pret patstāvīgu saimniecisku darbību, lai tad, kad skolēniem pienāks laiks iekļauties darba tirgū, viņi varētu pieņemt pārdomātu lēmumu. Lai absolvents, pielietojot iegūto kvalifikāciju, varētu sākt savu uzņēmējdarbību ar lielu varbūtību, ka viņa piedāvātie pakalpojumi būs pieprasīti, būtu jānodrošina, ka apmācības procesā tiek ievērotas tirgus vajadzības;

11.

aicina profesionālajā izglītībā iekļaut uzņēmējdarbības tendences un attīstību, jo nepārtraukta izglītība ir būtiska, lai uzņēmēji varētu saglabāt konkurētspējas līmeni;

12.

norāda uz jauno uzņēmēju vajadzībām, jo bieži vien viņi uzņēmējdarbību uzskata par vienīgo profesionālās attīstības iespēju un ir gatavi uzņemties ar šo darbību saistīto risku, kā arī bieži darbību izvērš visā Eiropas tirgū un tādējādi var mēroties spēkiem ar konkurentiem pasaules tirgos;

13.

vērš uzmanību uz daudzajām iniciatīvām, ko patlaban īsteno vietējās un reģionālās pašvaldības visās dalībvalstīs, piemēram, vietējie mazās uzņēmējdarbības centri, mikrokredīti, ko piešķir vietējās un reģionālās iestādes, vai speciālistu bezmaksas konsultācijas par mazo uzņēmumu izveidi, kas bieži ir pamats veiksmīgai mikrouzņēmējdarbības uzsākšanai;

14.

vērš uzmanību arī uz sieviešu-uzņēmēju un dažu citu mērķgrupu, tai skaitā imigrējušu un emigrējušu uzņēmēju, situāciju — ņemot vērā pašreizējo ES politiku šajā jomā, būtu vajadzīga atsevišķa iniciatīva, kas paredzēta viņu uzņēmumu konkurētspējas nostiprināšanai;

15.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības īstenot programmu; vērš īpašu uzmanību uz vajadzību novērst vai samazināt administratīvo slogu un šķēršļus, kas saistīti ar ārēju finansēšanas avotu atrašanu, vienkāršot prasības par iepirkuma procedūru dokumentiem un atcelt prasību nodrošināt bankas garantiju nelieliem darbiem;

16.

norāda, ka pasaules mēroga konkurētspēju iespējams sasniegt, tikai novēršot Eiropas tirgus nepilnības, kas mazina Eiropas MVU spēju konkurēt ar līdzīgiem ekonomikas dalībniekiem no citām pasaules malām. Jāpalielina MVU iesaiste ES projektu īstenošanā, kā arī jāuzlabo šo uzņēmumu pozīcija attiecībās ar lieliem uzņēmumiem, kas bieži ir minēto projektu galvenie izpildītāji. Tādēļ Komiteja uzsver, ka MVU ir svarīgi apvienoties uzņēmumu tīklos;

17.

atgādina, ka Eiropas Savienībai kopā ar dalībvalstīm jānodrošina viendabīgs un efektīvs tirgus un jāuzlabo uzņēmējdarbības vide — jānovērš vai jāsamazina grūtības maziem un vidējiem uzņēmumiem piekļūt finansējumam, ierobežojumi izvērst darbību ārpus savas valsts robežām gan vienotajā tirgū, gan ārpus tā, pārmērīgais nodokļu slogs un administratīvo procedūru slogs. Turklāt vienlaikus jānodrošina gan piekļuve zināšanām, kā arī jaunām un inovatīvām tehnoloģijām, gan arī sadarbība ar vietējām arodskolām un akadēmiskajām aprindām, kurām savās programmās MVU jātraktē kā Eiropas ekonomikas virzītājspēks;

18.

uzskata, ka programmā vairāk būtu jāuzsver mazo un vidējo uzņēmumu plašāka iesaistīšana Eiropas Savienības zinātniskās izpētes un inovācijas centienos, projektos un programmās, arī ar publiskās un privātās partnerības veidošanu. Dzīvāka dalība pētniecības projektos paaugstina uzņēmumu kompetenci un līdz ar to veicina to starptautisko konkurētspēju.

Priekšlikumā pētniecības un inovācijas programmai “Apvārsnis 2020” īpaši norādīts uz to, ka nepieciešams stiprināt mazo un vidējo uzņēmumu līdzdalību pētniecības projektos. Lielāka iesaiste ļauj maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuri atsevišķos gadījumos savā jomā ir līderi pasaules mērogā, gūt pieeju informācijai un zināšanām;

19.

uzskata, ka vienīgi tāda pieeja ļaus uzņēmumiem un MVU attīstīties un ievērot apņemšanos par ekonomiku ar zemu oglekļa emisijas līmeni, kuras pamatā ir jaunākās vidi aizsargājošās tehnoloģijas, kas ļauj sasniegt mērķus klimata un enerģētikas politikas jomā;

20.

pozitīvi vērtē priekšlikumu par programmas budžetu 2,522 miljardu EUR apmērā. Vienlaikus Komiteja norāda, ka uzņēmumu un MVU tiešam atbalstam paredzēto finanšu instrumentu kvota (1,4 miljardi EUR) veido tikai 56 % no kopējā programmas budžeta. Ja pieprasījums pēc finanšu instrumentiem būs lielāks, nekā pamatoti sagaidāms, par izmaiņām procentuālajā sadalījumā būtu jālemj komitejai, kurā, ievērojot regulas projekta 16. panta noteiktumus, ir pārstāvētas visas valstis, kas izmanto Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programmu (COSME). Atlikusī daļa, kas paredzēta darbībām MVU apstākļu atbalstam, nodrošinās programmai 2014.–2020. gadam piešķirto līdzekļu rezultatīvu un efektīvu izmantošanu;

21.

atzīst par pareizu, ka 1,7 % no programmas budžeta atvēlēti ar programmas vadību saistītām administratīvām darbībām, jo šie līdzekļi nodrošinās pienācīgu programmas vadību un vienlaikus nebūs pārmērīgs slogs tās budžetam;

22.

norāda, ka ar programmas budžeta līdzekļiem nedrīkst aizstāt valsts, reģionālā un vietējā mēroga iniciatīvas, bet tiem tās būtu jāsekmē un jāpastiprina, proti, jāpalīdz valsts mēroga pasākumus izvērst ES mērogā, efektīvi koordinējot un novēršot pārrobežu šķēršļus privātā sektora dalībnieku vai valsts pārvaldes iestāžu sadarbībai. Tāda sadarbība jāveicina, veidojot horizontālus sadarbības tīklus, nevis vertikālu centralizāciju;

23.

uzskata, ka sniegtajam atbalstam būtu pilnībā jāatbilst izvirzītajiem mērķiem un kumulatīva un pastiprinoša efekta veidā, kā arī pateicoties panākto rezultātu izmantošanai, tam būtu jādod pozitīva ietekme visā Eiropā.

24.

uzsver, ka konkurētspēja lielā mērā ir atkarīga no produktivitātes, inovācijas un efektivitātes, kas ir ienākumu pastāvīgas palielināšanas avots, no uzņēmumu spējas pilnībā izmantot Eiropas vienotā tirgus piedāvātās iespējas, kā arī no institucionālajiem risinājumiem, kuri veido noturīgas uzņēmumu izaugsmes nosacījumus. Tāpēc par prioritāriem būtu jāuzskata projekti, kas pozitīvi ietekmē faktorus, kuri visvairāk nosaka uzņēmumu un MVU ilgtspējīgu konkurētspēju;

25.

norāda, ka šajā programmā trešo valstu dalība, kas izriet no asociācijas nolīgumu protokoliem un citiem līgumiem, būtu jāizmanto kā iespēja paplašināt Eiropas Savienības uzņēmumu darbības mērogu un iegūt pieredzi par uzņēmumu darbību ārpus ES tirgus; arī citām trešām valstīm vajadzētu būt iespējai piedalīties programmā, taču finansējums būtu jānodrošina no citām programmām, kas paredzētas ES dalībvalstu sadarbībai ar trešām valstīm;

26.

vērš uzmanību uz to, ka svarīgi ir izvērst izglītību uzņēmējdarbības jomā, tostarp pieaugušo izglītību, un ka tas jādara, izkopjot prasmes, veidojot attieksmi un iekļaujot korporatīvo sociālo atbildību, kas ļauj sagatavoties mūsdienu globālā tirgus izaicinājumiem, bet vienlaikus saglabā Eiropas kultūrai raksturīgo uzņēmējdarbības ētiku;

27.

uzskata, ka pasākumos, kas paredzēti, lai popularizētu uzņēmējdarbību un veidotu pozitīvu attieksmi pret to, būtu jāietver arī uzņēmēji, kuri uzsāk pašnodarbinātas personas darba gaitas, tāpat arī personas profesionālās karjeras sākumā, tostarp arī sievietes, kas uzņemas šos pūliņus un risku;

28.

atzīmē, ka pasākumiem, kas paredzēti, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam, konkrēti, kapitāla mehānismam un aizdevuma garantiju mehānismam, būtu jāpapildina kohēzijas politikas ietvaros patlaban izmantotie instrumenti. Turklāt vajadzētu būt iespējai tos izmantot apvienojumā ar citiem skaidri noteiktiem dalībvalstu instrumentiem;

29.

ļoti pozitīvi vērtē iespēju piešķirt pārrobežu kredītus un aizdevumus, kas ļaus maziem un vidējiem uzņēmumiem izmantot milzīgo vienotā tirgus potenciālu. Tā rezultātā vajadzētu palielināties konkurētspējai un saimnieciskās darbības ilgtspējai, tostarp tūrisma nozarē;

30.

īpaši izceļ Izaugsmei paredzēto kapitāla mehānismu (EFG), ko plānots lietot riska kapitāla fondiem; uzsver, ka programmas pārvaldītājiem, pamatojoties uz pienācīgu riska novērtējumu, būtu jāpalīdz atbalstīt pēc iespējas lielāku skaitu MVU, tostarp tos, kuriem parastās banku procedūrās ir mazas izredzes saņemt atbalstu, taču kuri var sekmēt vispārējā MVU potenciāla nostiprināšanu un būtisku bezdarba līmeņa samazinājumu;

31.

saglabā skeptisku attieksmi pret LGF paredzēto aizdevumu līmeni un aicina Komisiju precizēt, pēc kādiem kritērijiem minētie līmeņi ir noteikti, jo CIP programmā nav paredzēti nekādi ierobežojumi. Uzsver, ka aizdevumi uzņēmumu dibināšanai, ieguldījumiem vai pārņemšanai bieži ir ievērojami lielāki nekā noteiktās robežsummas, un izsaka bažas, ka tas var radīt situāciju, kad lielākus aizņēmumus garantēs programmas “Apvārsnis” ietvaros, lai gan minētā programma ir paredzēta vienīgi inovācijas projektiem;

32.

tādēļ aicina atgriezties pie iepriekšējās Konkurētspējas un inovācijas pamatprogrammas, kurā nebija noteikti nekādi ierobežojumi;

33.

uzskata par pamatotu, ka katru gadījumu, kad tiek meklētas aizņēmumu finansēšanas iespējas, izskata individuāli — gan maksimālās summas apmēru, kas ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā portfeļa risks ir segts ar garantiju, gan laiku, uz kādu aizdevums tiek piešķirts;

34.

aicina pastāvīgi uzraudzīt riska izmaiņas, kas skar augstam riska kapitālam izmantotos finanšu instrumentus un līdzekļus, kuri paredzēti MVU aizņēmumu portfeļu finansēšanai;

35.

uzskata par pareizu, ka netieša programmas pārvaldība uzticēta Eiropas Investīciju fondam (EIF) un izpildaģentūrām, bet programmas pastāvīgu pārraudzību veic Eiropas Komisija. Tāds pārvaldības modelis nodrošina, ka tiek izmantota EIF pozitīvā pieredze, kas gūta, jau vairāk nekā desmit gadus atbalstot MVU;

36.

iesaka izmantot arī to pieredzi, ko šajā jomā uzkrājuši Eiropas Investīciju banka (EIB) un Eiropas Biznesa atbalsta tīkls, kas ir palīdzējis MVU uzsākt darbību citās valstīs, tostarp ārpus Eiropas Savienības;

37.

aizstāv viedokli, ka programmas sekmīgai un efektīvai īstenošanai būtiska ir cieša sadarbība ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kā arī ar programmas pārvaldības iestādēm, kas nodrošina informācijas plūsmu ikvienā programmas īstenošanas jomā;

38.

uzskata, ka liela nozīme ir pieredzei par MVU darbības izvēršanu ārpus Eiropas Savienības un šādas informācijas izplatīšanai, kas maziem un vidējiem uzņēmumiem ļautu samazināt ar pārrobežu darbību saistīto darījumu izmaksas. Tā ir joma, kas būtu jāizpēta ES iestāžu ekspertiem sadarbībā ar valstu un reģionālajām pārvaldes iestādēm;

39.

norāda arī uz iespēju izveidot MVU informācijas centrus. Taču Komiteja nevēlas dot norādes, kā tieši šādi centri būtu jāveido un kā jāorganizē to darbība. Šie jautājumi būtu jārisina ar daudzpusējiem valstu un reģionu sadarbības līgumiem;

40.

ierosina programmas tiešu pārvaldību uzticēt galvenokārt reģionālajam līmenim, ko atbalstītu un pārraudzītu valsts varas iestādes. Šim pārvaldības līmenim būtu arī jāizveido ar īstenotajiem projektiem saistītu risku pārraudzības sistēma;

41.

mudina projekta īstenošanas novērtējumā paredzēt arī uzraudzību, pamatojoties uz regulas priekšlikuma I pielikumā iekļautajiem vidēja termiņa mērķu izpildes rādītājiem. Uzraudzībā būtu jāietver arī informācija par pasākumiem, kas programmas ietvaros īstenoti klimata aizsardzības jomā vai atbilstīgi pamatnostādnēm citās ES politikas jomās;

42.

uzsver, ka iepriekšminētajiem pasākumiem jābūt saskaņotiem ar uzraudzības pasākumiem, ko veiks Eiropas Komisija, kuras pārstāvji — papildus Revīzijas palātai un Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) — veiks revīzijas, pārbaudes un inspekcijas uz vietas;

43.

uzskata, ka revīzijas stratēģijām jābūt tādām, kas ļauj objektīvi novērtēt programmas realizāciju un nav par slogu programmas izmantotājiem. Uzraudzības sistēmās būtu jāņem vērā projekta īstenošanas posmi, lai tās nepalēninātu projektu īstenošanas tempu un neradītu pārāk lielas papildu izmaksas;

44.

vērš uzmanību uz to, ka, ņemot vērā pašreizējo budžeta situāciju daudzās valstīs, valdības pievēršas visvienkāršākajiem budžeta ienākumu palielināšanas paņēmieniem — palielina dažāda veida nodevas un tādējādi paaugstina darbaspēka izmaksas, kuru dēļ maziem un vidējiem uzņēmumiem vai nu jāpārtrauc darbība, vai arī jāpāriet uz ēnu ekonomiku. Tāpēc RK aicina aizsargāt MVU, jo iepriekšminētā politika palēnina izkļūšanu no ekonomikas krīzes un programmas pievienoto vērtību praksē var samazināt līdz nullei. Mazie un vidējie uzņēmumi ir labs līdzeklis bezdarba samazināšanai;

45.

norāda, ka ar saimnieciskās darbības uzsākšanu saistītais administratīvais slogs un tie nodokļi, ar kuriem aplikti jau funkcionējoši uzņēmumi, var kavēt uzņēmumu un it sevišķi MVU konkurētspējas palielināšanu daudzās ES valstīs; Reģionu komiteja tāpēc aicina visos attiecīgajos ES tiesību aktos samazināt administratīvo slogu par 25 % līdz 2020. gadam; uzskata, ka vajadzētu apsvērt iespējas likvidēt MVU sektorā esošos šķēršļus arī plašākā mērogā;

46.

uzskata, ka programmā būtu jāparedz papildu bonusi valstīm un reģioniem, kuri ir nodrošinājuši vislabvēlīgākos apstākļus mazu un vidēju uzņēmumu attīstībai, konkurētspējai un darbības izvēršanai citu valstu tirgos. Minētie bonusi ļautu atbalstīt šādu darbību. Labvēlīgas pieejas veicināšanas nolūks ir aktivizēt vēlamās tendences citās valstīs un reģionos;

47.

iesaka Eiropas Komisijai pielikt pūliņus, lai uzlabotu piekļuvi informācijai par tirgu attīstību valstīs ar strauju attīstības tempu, par to teritorijā noteiktajiem ieguldīšanas nosacījumiem, spēkā esošo tiesisko sistēmu un vietējām saimnieciskās darbības paražām;

48.

uzskata, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem jābūt iespējai viegli piekļūt informācijai par ārvalstu tirgiem, proti, tai jābūt pieejamai izmaksu ziņā, precīzai un ātri iegūstamai. Šajā ziņā — papildus MVU informācijas centriem — minētajos pasaules reģionos nozīmīga loma būtu jāuzņemas ES diplomātiskā korpusa darbiniekiem;

49.

uzsver: lai veicinātu ES iedzīvotāju uzņēmējdarbību, vajadzīgas izmaiņas izglītības un apmācības sistēmā, bet tas ir ilgtermiņa pasākums, un tāpēc pastāv risks, ka netiks sasniegti vidējam termiņam un ilgtermiņam izvirzītie mērķi;

50.

norāda, ka ES, valstu un vietējā līmenī dažkārt ir pārāk daudz tiesību normu, kas piemērojamas maziem un vidējiem uzņēmumiem, un tas var nevajadzīgi sarežģīt uzņēmumu darbību un arī piekļuvi dažādu programmu piedāvātajiem līdzekļiem, bet tas savukārt negatīvi ietekmē MVU konkurētspēju. Birokrātijas ierobežošana un ar uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu saistīto šķēršļu mazināšana arī turpmāk jāuzskata par prioritātēm.

18.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 391/49

—

uzskata, ka publisko iepirkumu reglamentējošajos noteikumos lielāka uzmanība būtu jāpievērš iepirkuma cenas un vērtības attiecībai. Līgumslēdzējas iestādes galvenais mērķis, veicot publiskā iepirkuma procedūru, ir iegādāties konkrētas preces, pakalpojumus vai uzdot būvdarbu veikšanu, un šīs procedūras noteikumiem būtu jānodrošina, ka tiek sasniegts tāds galarezultāts, kas apmierinātu gan iedzīvotājus, gan pircēju, gan arī pārdevēju. Vienkārši un saprotami noteikumi, protams, arī atvieglo pārrobežu tirdzniecību;

—

pauž nožēlu par to, ka arī daži jaunie priekšlikumi ir grūti saprotami un ārkārtīgi detalizēti. Turklāt tie aptver arī virkni jaunu nosacījumu. Ir pievienoti arī atsevišķi noteikumi, kas atvieglo publisko iepirkumu, taču citi jauninājumi rada papildu administratīvo slogu līgumslēdzējām iestādēm, lai gan publiskā iepirkuma raitai norisei nepieciešama tiesiskā noteiktība;

—

uzskata, ka ir iespējams izstrādāt ne tikai vienkāršākus, bet arī efektīvus noteikumus salīdzinājumā ES tiesību aktiem publiskā iepirkuma jomā; to pierāda Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Nolīgums par valsts iepirkumu. Komiteja rosina Komisiju ievērojami paaugstināt publiskā iepirkuma robežvērtību. Ņemot vērā pārrobežu publiskā iepirkuma ārkārtīgi mazo īpatsvaru un ievērojot administratīvo slogu, ko reglamentējošie noteikumi rada publiskā iepirkuma pasūtītājiem un izpildītājiem, tik zemu robežvērtību saglabāšana nav jēgpilna;

—

norāda, ka priekšlikums ir pretrunā ar dalībvalstu tiesībām pašām noteikt savu pārvaldi, un tas neatbilst subsidiaritātes principam. Ir svarīgi, lai tiktu ievērots gan proporcionalitātes, gan subsidiaritātes princips. ES līmenī ierosinātam pasākumam jābūt ne tikai nepieciešamam mērķa sasniegšanai, bet arī efektīvākam nekā valstu līmenī īstenotam pasākumam.

Ziņotāja

Catarina SEGERSTEN LARSSON kdze (SE/PPE), Vermlandes lēnes landstinga locekle

Atsauces dokumenti

Atzinums par publiskā iepirkuma tiesību aktu kopumu, ko veido

1.

norāda, ka Eiropas Komisijas zaļajā grāmatā “ES publiskā iepirkuma politikas modernizācija: virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu” (COM(2011) 15 final) ir aplūkoti daudzi jautājumi saistībā ar publisko iepirkumu;

2.

2011. gada maijā izstrādāja atzinumu par zaļo grāmatu. Atzinumā citastarp uzsvērts, ka ir būtiski, lai publiskā iepirkuma procedūrās varētu piedalīties arī mazie un vidējie uzņēmumi, ka pašreiz spēkā esošie noteikumi ir pārāk detalizēti un ka jāpastāv iespējām ņemt vērā ar vidi saistītos jautājumus, noteikt prasības sociālajā jomā un izmantot publisko iepirkumu inovācijas veicināšanai. Komiteja atbalstīja arī iedalījuma “A” un “B” pakalpojumos saglabāšanu, Eiropas iepirkuma pases ieviešanu, sarunu procedūras paplašinātu piemērošanu un pamatnolīgumu nosacījumu uzlabošanu;

3.

norāda, ka priekšlikumā jaunajām direktīvām par publisko iepirkumu salīdzinājumā ar pašreiz spēkā esošajām direktīvām iekļauta virkne jaunu un detalizētu nosacījumu. Daļa no priekšlikumiem attiecas uz nosacījumu atvieglošanu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Vairāki valsts iestāžu sadarbības veidi ir svītroti. Lielāka uzmanība pievērsta vides un sociālajiem aspektiem, kā arī inovācijai un elektroniskajam publiskajam iepirkumam. Jaunums ir ierosinājums atcelt iedalījumu “A” un “B” pakalpojumos; vienlaikus ierosināts izveidot jaunu sistēmu sociālo pakalpojumu iepirkumiem. Ierosināti arī noteikumi par publiskā iepirkuma uzraudzību un par konsultatīvo darbību;

4.

jau tad, kad tika izstrādātas pašreiz spēkā esošās direktīvas par publisko iepirkumu, norādīja, ka ievērojami jāvienkāršo normatīvais regulējums. Pašreizējā sistēma tās noteikumu sarežģītības un nenoteiktības dēļ rada daudzas problēmas un tiesas procesus. Minēto var uzskatīt arī par neuzticēšanos līgumslēdzējām iestādēm; turklāt pauž nožēlu, ka galvenā uzmanība pievērsta publiskā iepirkuma procesuālajiem aspektiem, nevis tā rezultātam vispārēja labuma interesēs;

5.

uzskata, ka publisko iepirkumu reglamentējošajos noteikumos lielāka uzmanība būtu jāpievērš iepirkuma cenas un vērtības attiecībai. Līgumslēdzējas iestādes galvenais mērķis, veicot publiskā iepirkuma procedūru, ir iegādāties konkrētas preces, pakalpojumus vai uzdot būvdarbu veikšanu, un šīs procedūras noteikumiem būtu jānodrošina, ka tiek sasniegts tāds galarezultāts, kas apmierinātu gan iedzīvotājus, gan pircēju, gan arī pārdevēju. Vienkārši un saprotami noteikumi, protams, arī atvieglo pārrobežu tirdzniecību;

6.

pauž nožēlu par to, ka arī daži jaunie priekšlikumi ir grūti saprotami un ārkārtīgi detalizēti. Turklāt tie aptver arī virkni jaunu nosacījumu. Ir pievienoti arī atsevišķi noteikumi, kas atvieglo publisko iepirkumu, taču citi jauninājumi rada papildu administratīvo slogu līgumslēdzējām iestādēm, lai gan publiskā iepirkuma raitai norisei nepieciešama tiesiskā noteiktība;

7.

norāda: saskaņā ar ES Līguma 5. panta 4. punktu Savienības rīcības saturam un veidam jābūt samērīgam ar darbībām, kas nepieciešamas Līgumos noteikto mērķu sasniegšanai. Ierosinājumu detalizētības pakāpe ir pretrunā ar izvirzīto mērķi, proti, vienkāršot publiskā iepirkuma noteikumus, un nozīmētu nepieņemamu administratīvo slogu līgumslēdzējām iestādēm, it sevišķi vismazākajām iestādēm vietējā un reģionālajā līmenī;

8.

norāda: tiesiskais pamats būtu bijis ērtāk lietojams, ja būtu noteikts mazāks skaits vienkāršāku noteikumu, kurus attiecīgos gadījumos papildinātu Eiropas Kopienu Tiesas judikatūras vadlīnijas. Šādā veidā izstrādātu tiesisko pamatu varētu regulāri atjaunināt, un nebūtu nepieciešams veikt grozījumus direktīvās;

9.

uzskata, ka ir iespējams izstrādāt ne tikai vienkāršākus, bet arī efektīvus noteikumus salīdzinājumā ES tiesību aktiem publiskā iepirkuma jomā; to pierāda Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Nolīgums par valsts iepirkumu. Komiteja rosina Komisiju ievērojami paaugstināt publiskā iepirkuma robežvērtību. Ņemot vērā pārrobežu publiskā iepirkuma ārkārtīgi mazo īpatsvaru un ievērojot administratīvo slogu, ko reglamentējošie noteikumi rada publiskā iepirkuma pasūtītājiem un izpildītājiem, tik zemu robežvērtību saglabāšana nav jēgpilna. Nesen noslēgtais Nolīgums par publisko iepirkumu aizstāj 1994. gadā noslēgto nolīgumu. Komiteja jau tagad aicina Komisiju atsākt sarunas par 2011. gada decembrī noslēgto nolīgumu, lai robežvērtību varētu ievērojami paaugstināt;

10.

uzskata: ir ārkārtīgi svarīgi, lai spēkā būtu noteikumi, kas atvieglo mazo un vidējo uzņēmumu dalību publiskā iepirkuma procedūrās un kuros uzsvērta apakšlīgumu slēgšanas iespēja. Arī šai sakarā vienkāršāki reglamentējošie noteikumi būtu lietderīgi, jo minētajiem uzņēmumiem nav pieejami tieslietu eksperti publiskā iepirkuma jomā vai eksperti citos jautājumos. Uzņēmumi pārzina preces vai pakalpojumus, ko tie nodrošina, taču nepārzina publiskā iepirkuma jautājumus. Ir ierosināti vairāki noteikumi, kas uzņēmumiem atvieglotu, piemēram, dokumentu iesniegšanu un Eiropas iepirkuma pases ieviešanu, un tas ir vērtējams pozitīvi. Reģionu komiteja tomēr neuzskata, ka būtu jānosaka par pienākumu līgumus sadalīt daļās vai nodrošināt paskaidrojumu gadījumā, kad tas netiek darīts;

11.

pieņem zināšanai ierosinājumu, saskaņā ar kuru līgumus, kuru slēgšanas tiesības piešķir kontrolētām struktūrām, vai sadarbību, kas paredzēta, lai kopīgi īstenotu līgumslēdzēju iestāžu sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus, būtu jāatbrīvo no noteikumu piemērošanas, ja ir izpildīti direktīvā izklāstītie nosacījumi. Taču ierosinātie noteikumi attiecībā uz izņēmumiem par sadarbību uzņēmuma ietvaros, kā arī starp līgumslēdzējām pusēm ir formulēti pārāk šauri, nebūs reāli īstenojami praksē un tādējādi pieļaus direktīvas iejaukšanos dalībvalstu iekšējos administratīvos noteikumos;

12.

savā atzinumā par zaļo grāmatu bija ierosinājusi īstenot sarunu procedūru saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem kā komunālo pakalpojumu jomā, un nav mainījusi savu nostāju. Nav pamata pieņemt, ka iestādes šajā “klasiskajā” nozarē ir mazāk piemērotas sarunu vešanai nekā līgumslēdzējas iestādes komunālo pakalpojumu jomā. Līgumslēdzējas iestādes publiskā iepirkuma procedūrās iegādājas ne tikai standartpreces, bet arī daudzas sarežģītas preces, piemēram, IT sistēmas vai tehnisko aprīkojumu medicīnas vajadzībām. Šajos gadījumos, tāpat kā saistībā ar sarežģītiem pakalpojumiem, publiskajā iepirkumā ir jāizmanto sarunu procedūra;

13.

uzskata: ja tiktu paplašinātas iespējas piemērot sarunu procedūru, mazie un vidējie uzņēmumi būtu ieguvēji, jo tādējādi tiktu radīta lielāka elastība. Problēma, ar ko šie uzņēmumi bieži sastopas, ir grūtības veikt grozījumus un papildinājumus piedāvājumā. Šai ziņā noteikumiem jākļūst elastīgākiem;

14.

uzskata, ka īpašas grūtības sagādā iepirkumu līgumu slēgšana informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā (IKT sistēmas), jo ne vienmēr ir vienkārši noslēgt papildinošus līgumus, piemēram, papildu atļaujām vai jauniem moduļiem. Šeit iespējamas problēmas gan tehniskajā, gan izmaksu ziņā;

15.

norāda, ka mazliet vienkāršāka sistēma publiskā iepirkuma konkursa izsludināšanai atbilstīgi PTO noteikumiem ir ierosināta vietējā un reģionālā līmeņa līgumslēdzējām iestādēm. Ja minētās līgumslēdzējas iestādes izmanto šo iespēju, tām pirms iepirkuma procedūras sākšanas nav jāpublicē atsevišķs paziņojums par iepirkumu. Šis ierosinājums ir ļoti praktisks, jo tas atvieglo visu procedūru gan iestādēm, gan arī uzņēmumiem;

16.

savā atzinumā par zaļo grāmatu aicināja saskaņot pamatnolīgumu nosacījumus ar spēkā esošo direktīvu par komunālo pakalpojumu iepirkumu procedūru, lai tādējādi noteikumus padarītu elastīgākus. Tā vietā Komisija diemžēl ierosina grozīt komunālo pakalpojumu direktīvu, kas tādējādi radīs tikpat sarežģītu tiesisko pamatu kā “klasiskajā” nozarē. Turklāt skaidri jānorāda, ka attiecībā uz līgumiem par individuāli nepieciešamām precēm un pakalpojumiem, piemēram, palīgierīcēm, kas paredzētas personām ar invaliditāti, līgumus var sagatavot tādā veidā, ka konkrētajai personai ir iespēja izvēlēties vienu no pamatnolīgumā uzskaitītajiem piegādātājiem;

17.

atbalsta elektronisko publisko iepirkumu un atzinīgi vērtē attiecīgo Eiropas Komisijas iniciatīvu. Elektroniskais publiskais iepirkums rada atvieglojumus gan pircējiem, gan pārdevējiem. Ierosinātais divu gadu periods, kas paredzēts pāriešanai uz piedāvājumu obligātu iesniegšanu un pieņemšanu elektroniskā formā, ir pārāk īss, it sevišķi ņemot vērā mazos uzņēmumus. Procedūras noteikšanai vajadzētu būt līgumslēdzēju iestāžu ziņā, jo šajā jomā starp nozarēm un dalībvalstīm pastāv lielas atšķirības, un līgumslēdzējas iestādes šai ziņā vislabāk pārzina situāciju. Nav saprotams, kāpēc centrālajām iepirkuma iestādēm, it sevišķi vietējā un reģionālajā līmenī, ir noteikti īpaši noteikumi un īsāks termiņš šādas pārejas īstenošanai;

18.

uzsver arī to, ka Eiropas Komisijai noteikti ir jāpārstrādā CPV kodu sistēma, jo tajā ir sarežģīti veikt meklēšanu, tā nav viennozīmīga un atsevišķas tās daļas ir neloģiskas. Labi izstrādāta CPV kodu sistēma atvieglo elektroniskā publiskā iepirkuma veikšanu;

19.

uzskata, ka pilnīgi noteikti jāsaglabā pašreiz spēkā esošais iedalījums “A” un “B” pakalpojumos un ka ierosinātais 74.–76. pants par sociālajiem un citiem dienestiem jāsvītro. No pārrobežu aspekta raugoties, šie pakalpojumi ir nenozīmīgi. Attiecībā uz sociālajiem pakalpojumiem ierosinātais modelis nelīdzsvaro tos trūkumus, ko radītu “B” pakalpojumiem paredzētās īpašās sistēmas likvidēšana. Izņēmums būtu jāattiecina ne tikai uz sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem, bet arī, piemēram, uz juridiskajiem pakalpojumiem, jo arī tajos būtiska loma ir personiskajai uzticībai un tādēļ līgumu piešķiršana saskaņā ar tradicionālo konkursu ir apgrūtināta. Arī ēdināšanas un profesionālās izglītības pakalpojumi bieži vien ir cieši saistīti ar sociālajiem pakalpojumiem, tāpat kā tīrīšanas pakalpojumi un citi līdzīga veida pakalpojumi, kas tiek sniegti vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti;

20.

uzskata, ka valsts iestādes, izmantojot savu pirktspējas potenciālu, var sniegt būtisku ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, jo īpaši attiecībā uz pamatiniciatīvām par Inovācijas Savienību un resursu ziņā efektīvu Eiropu;

21.

atzinīgi vērtē faktu, ka ierosinātajās direktīvās lielāka uzmanība pievērsta iespējai ņemt vērā vides un sociālās prasības, neraugoties uz to, ka šos noteikumus, visticamāk, nebūs viegli piemērot, piemēram, 67. pantu par aprites cikla izmaksām. Tiesības lemt par to, vai un kādas prasības nosakāmas, ir jāatstāj attiecīgās līgumslēdzējas iestādes ziņā, jo preces un pakalpojumi ir tik dažādi, un ir jāļauj vietējam un reģionālajam līmenim definēt politikas mērķus. Pastāv liela atšķirība starp to, vai tiek pirkts cements vai magnētiskās rezonanses attēlveidotājs. RK tomēr norāda, ka visos gadījumos jābūt pamatotai saistībai ar līguma priekšmetu, lai nepieļautu līguma slēgšanas tiesību nepārredzamu un patvaļīgu piešķiršanu un starp uzņēmumiem nodrošinātu godīgu konkurenci;

22.

uzskata, ka jāpastāv iespējai publiskā iepirkuma līguma piešķiršanā pēc līgumslēdzējas iestādes izvēles balstīties uz zemāko cenu vai saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Daudziem standarta produktiem, piemēram, benzīnam, cena ir vienīgais reālistiskais novērtēšanas kritērijs. Tas pats attiecas arī uz daudziem sarežģītiem produktiem, piemēram, atsevišķiem medikamentiem, kuru kvalitāti iestādes jau pārbaudījušas, izskatot tirdzniecības atļaujas piešķiršanu. Iepirkuma izvēle, kuras pamatā ir zemākā cena, nebūt nenozīmē, ka netiek izvirzītas nekādas kvalitātes prasības. Šādā iepirkuma procedūrā tiek noteiktas obligātās kvalitātes prasības, un tikai tad, ja tās ir izpildītas, tiek pieņemts piedāvājums ar zemāko cenu. Iepirkumu līgumu piešķiršana, kuras pamatā ir zemākā cena, rada priekšrocības mazajiem uzņēmumiem, jo tiem bieži vien ir zemākas administratīvās izmaksas un tie var piedāvāt konkurētspējīgākas cenas. Savukārt uz sociālajiem un vides faktoriem balstīta konkurence var izspiest daudzus mazos uzņēmumos no tirgus. Apjukumu rada tas, ka priekšlikumā izmantots formulējums “zemākās izmaksas” nevis “zemākā cena”. Jēdziens “zemākās izmaksas” drīzāk ir saistīts ar saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu un nozīmē to, ka līdzās cenai vērā tiek ņemti arī citi kritēriji. Skaidrības nolūkos būtu jāsaglabā spēkā esošajā direktīvā izmantotais formulējums;

23.

norāda, ka Komisija ierosina arī jaunus noteikumus, kas skar attiecības ar apakšuzņēmējiem, kā arī līgumu grozīšanu to spēkā esamības laikā, un uzskata, ka šie elementi arī turpmāk nebūtu jāiekļauj direktīvā. Šie jautājumi ietilpst galvenokārt valstu līgumtiesību jomā. Taču varētu būt lietderīgi šos jautājumus apskatīt skaidrojošā dokumentā;

24.

norāda, ka Komisija ierosina vairākus tālejošus noteikumus attiecībā uz valsts līmeņa pārraudzības iestādēm un atbalstu publiskā iepirkuma jomā. Jāatzīmē, ka šie jautājumi netika apspriesti zaļajā grāmatā. Pamatojoties uz 2. pantu 2. protokolā par subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanu, Komisijai pirms tiesību aktu ierosināšanas jārīko plašas konsultācijas. Šajās konsultācijās nepieciešamības gadījumā jāņem vērā plānotā pasākuma ietekme uz vietējo un reģionālo dimensiju, izņemot steidzamus ārkārtas gadījumus. Valsts uzraudzības iestāžu izveidei neapšaubāmi ir būtiska nozīme vietējā un reģionālajā līmenī, it sevišķi dalībvalstīs, kurās vietējā līmeņa pārvaldes iestādēm ir likumdošanas pilnvaras;

25.

norāda, ka priekšlikums ir pretrunā ar dalībvalstu tiesībām pašām noteikt savu pārvaldi, un tas neatbilst subsidiaritātes principam. Ir svarīgi, lai tiktu ievērots gan proporcionalitātes, gan subsidiaritātes princips. ES līmenī ierosinātam pasākumam jābūt ne tikai nepieciešamam mērķa sasniegšanai, bet arī efektīvākam nekā valstu līmenī īstenotam pasākumam. Šajā gadījumā nekas nenorāda uz to, ka ierosinātā sistēma būtu efektīvāka par dalībvalstu darbību atbilstoši sistēmām, kas ir spēkā to teritorijā. Esošajām pārvaldes un tieslietu struktūrām būtu jāspēj uzņemties jaunus tiesībaizsardzības uzdevumus bez prasības izveidot atsevišķas jaunas uzraudzības iestādes katrā dalībvalstī. Turklāt Komisijas ierosinātajā modelī visnotaļ atšķirīgi uzdevumi apvienoti tādā veidā, kas ir pretrunā ierastajam pilnvaru nodalījumam starp publiskās pārvaldes iestādēm un tiesām.

(c)

1. punkts. Pārstāvība tiesā ar advokāta starpniecību vai citi juridiski pakalpojumi ir cieši saistīti ar attiecīgo spēkā esošo tiesību sistēmu valstī, un tas nozīmē, ka pārrobežu risinājumi šajā jomā principā nav iespējami. Turklāt tas ir nepieciešams, ņemot vērā ar šiem pakalpojumiem saistītās īpašās uzticēšanās attiecības, ko līgumslēgšanas jomā nevar objektivizēt.

(c)

2. punkts. Saimnieciskuma kritēriji nedrīkst būt noteicošie tādā jomā kā valsts apdraudējuma novēršana un glābšanas pasākumi.

(d)

punkts. Būtu jāsaglabā Direktīvas 2004/18/EK 18. pantā un Direktīvas 2004/17/EK 24. un 25. pantā noteiktais izņēmums attiecībā uz ekskluzīvajām tiesībām, kā arī pašreiz 16. panta (d) apakšpunktā paredzētie noteikumi par izņēmumiem attiecībā uz darījumiem, kuru mērķis ir nodrošināt līgumslēdzējas iestādes ar finanšu līdzekļiem vai kapitālu. Dalībvalstīs ir nepieciešami šie noteikumi.

(g)

punkts. ES Līgumi nodrošina dalībvalstīm tiesības nodot ekskluzīvas tiesības. Tas ir jāatspoguļo tiesību aktos.