18.3.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 71/1

(1)

Virszemes ūdeņu ķīmiskais piesārņojums rada draudus ūdens videi, radot tādas sekas kā ūdens organismu akūtu un hronisku toksicitāti, akumulāciju ekosistēmā un dzīvotņu un bioloģiskās daudzveidības zaudējumus, kā arī apdraudējumu cilvēku veselībai. Prioritārā kārtā būtu jānosaka piesārņojuma cēloņi, un emisiju radītās problēmas būtu jārisina, novēršot to cēloni, izmantojot visekonomiskākos un ekoloģiski iedarbīgākos līdzekļus.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (3), norādīts, ka vide un veselība, un dzīves kvalitāte ir minētās programmas galvenās vides prioritātes, jo īpaši uzsverot vajadzību izstrādāt specifiskākus tiesību aktus ūdens resursu politikas jomā.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (4), noteikta stratēģija cīņai pret ūdens resursu piesārņošanu un paredzēti turpmāki īpaši pasākumi piesārņojuma kontrolei un vides kvalitātes standarti (VKS). Ar šo direktīvu nosaka VKS saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK noteikumiem un mērķiem.

(4)

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 4. pantu dalībvalstīm būtu jāīsteno vajadzīgie pasākumi saskaņā ar minētās direktīvas 16. panta 1. un 8. punktu, lai pakāpeniski samazinātu prioritāro vielu radīto piesārņojumu un izbeigtu vai pakāpeniski pārtrauktu prioritāro bīstamo vielu emisijas, izplūdes vai zudumus.

(5)

Kopš 2000. gada ir pieņemti daudzi Kopienas tiesību akti, kuri atbilstīgi Direktīvas 2000/60/EK 16. pantam paredz emisiju kontroles pasākumus attiecībā uz atsevišķām prioritārām vielām. Turklāt uz daudziem vides aizsardzības pasākumiem attiecas citi pastāvošie Kopienas tiesību akti. Tādēļ prioritāte būtu jāpiešķir pastāvošo instrumentu īstenošanai un pārskatīšanai, nevis jaunu kontroles pasākumu noteikšanai.

(6)

Saistībā ar kontroli attiecībā uz prioritāro vielu emisijām no stacionārajiem un difūzajiem avotiem, kā minēts Direktīvas 2000/60/EK 16. pantā, dalībvalstīm būtu lietderīgāk un samērīgāk vajadzības gadījumā papildus citu spēkā esošo Kopienas tiesību aktu īstenošanai saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 10. pantu iekļaut piemērotus kontroles pasākumus pasākumu programmā, kas katram upes baseina apgabalam jāizstrādā atbilstīgi minētās direktīvas 11. pantu.

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 2455/2001/EK (2001. gada 20. novembris), ar ko izveido prioritāro vielu sarakstu ūdens resursu politikas jomā un ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK (5), izklāstīts pirmais 33 vielu vai vielu grupu saraksts, ko noteica par prioritāti rīcībai Kopienas līmenī. Starp šīm prioritārajām vielām dažas vielas ir noteiktas kā prioritāras bīstamas vielas, un dalībvalstīm attiecībā uz tām būtu jāīsteno vajadzīgie pasākumi, lai samazinātu vai pakāpeniski pārtrauktu to emisijas, izplūdes vai zudumus. Dažas vielas tika pārbaudītas, un tās būtu jāklasificē. Saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 16. pantā noteikto grafiku Komisijai būtu jāturpina pārskatīt prioritāro vielu saraksts, vielas rīcībai prioritizējot atbilstīgi saskaņotiem kritērijiem, kas norāda, ka vielas rada apdraudējumu ūdens videi vai ar tās starpniecību, kā arī jāiesniedz atbilstīgi priekšlikumi.

(8)

Raugoties no Kopienas interešu viedokļa un lai panāktu efektīvāku virszemes ūdeņu aizsardzības regulējumu, ir lietderīgi noteikt VKS piesārņotājiem, kas Kopienas līmenī klasificēti kā prioritāras vielas, un ļaut dalībvalstīm vajadzības gadījumā valsts līmenī paredzēt noteikumus pārējiem piesārņotājiem, ņemot vērā attiecīgo Kopienas tiesību aktu piemērošanu. Tomēr prioritāro vielu sarakstā nav iekļauti astoņi piesārņotāji, uz kuriem attiecas Padomes Direktīva 86/280/EEK (1986. gada 12. jūnijs) par emisiju robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz dažām bīstamām vielām, kas iekļautas Direktīvas 76/464/EEK pielikuma I sarakstā (6), un kuri pieder tādu vielu grupai, attiecībā uz kurām dalībvalstīm būtu jāievieš pasākumi, lai saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 2. un 4. pantu līdz 2015. gadam panāktu labu ķīmisko stāvokli. Tomēr vispārējie šiem piesārņotājiem noteiktie standarti izrādījās noderīgi, un ir lietderīgi to reglamentāciju saglabāt Kopienas līmenī.

(9)

Līdz ar to noteikumi par pašreizējiem vides kvalitātes mērķiem, kas noteikti Padomes Direktīvā 82/176/EEK (1982. gada 22. marts) par robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz dzīvsudraba emisiju sārmu metālu hlorīdu elektrolīzes rūpniecībā (7), Padomes Direktīvā 83/513/EEK (1983. gada 26. septembris) par robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz kadmija emisijām (8), Padomes Direktīvā 84/156/EEK (1984. gada 8. marts) par robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz dzīvsudraba emisijām nozarēs, kas nav sārmu metālu hlorīdu elektrolīze (9), Padomes Direktīvā 84/491/EEK (1984. gada 9. oktobris) par robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz heksahlorcikloheksāna emisijām (10) un Direktīvā 86/280/EEK, būs lieki, un tie būtu jāsvītro.

(10)

Ķīmiskais piesārņojums ūdens videi var radīt gan īslaicīgas, gan ilgstošas sekas, un tādēļ VKS noteikšanā būtu jāizmanto dati gan par akūtu, gan hronisku iedarbību. Lai nodrošinātu, ka ūdens vide un cilvēku veselība tiek pienācīgi aizsargāta, būtu jānosaka VKS, kas izteikti kā gada vidējā vērtība, tādā līmenī, kurš nodrošina aizsardzību pret ilgstošu iedarbību, un būtu jānosaka tāda maksimāli pieļaujamā koncentrācija, lai varētu aizsargāt pret īslaicīgu iedarbību.

(11)

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK V pielikuma 1.3.4. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem par monitoringa biežumu, pārraugot atbilstību VKS, tostarp VKS, kas izteikti kā maksimālā pieļaujamā koncentrācija, dalībvalstis var ieviest statistikas metodes, piemēram, procentīļu aprēķinu, lai risinātu jautājumu par izkrītošiem rezultātiem (galējas novirzes no vidējiem rādītājiem) un novērstu nepareizus mērījumus, nodrošinot pieņemamu ticamības līmeni un precizitāti. Lai nodrošinātu monitoringa salīdzināmību dalībvalstīs, ar komitejas procedūru ir lietderīgi noteikt šādu statistikas metožu sīki izstrādātus noteikumus.

(12)

VKS vērtības noteikšana lielai daļai vielu Kopienas līmenī šajā posmā būtu jāattiecina vienīgi uz virszemes ūdeņiem. Tomēr attiecībā uz heksahlorbenzolu, heksahlorbutadiēnu un dzīvsudrabu tikai ar Kopienas līmeņa vides kvalitātes standartiem vienīgi virszemes ūdeņiem vien nevar nodrošināt aizsardzību pret netiešu iedarbību un sekundāru saindēšanos. Tādēļ ir lietderīgi šīm trim vielām Kopienas līmenī noteikt VKS attiecībā uz biotu. Lai dalībvalstīm atkarībā no to monitoringa stratēģijas ļautu būt elastīgākām, tām vajadzētu būt iespējai vai nu uzraudzīt un piemērot šos vides kvalitātes standartus attiecībā uz biotām, vai noteikt stingrākus vides kvalitātes standartus virszemes ūdeņiem, nodrošinot tādu pašu aizsardzību.

(13)

Turklāt dalībvalstīm būtu jāspēj valsts līmenī noteikt VKS sedimentiem un/vai biotai, un piemērot šos VKS nevis šajā direktīvā noteiktos VKS attiecībā uz ūdeni. Šos VKS būtu jānosaka, izmantojot pārskatāmu procedūru, kurā būtu ietverti paziņojumi Komisijai un citām dalībvalstīm, lai tādējādi nodrošinātu aizsardzības līmeni, kas būtu līdzvērtīgs Kopienas līmenī noteiktajiem VKS attiecībā uz ūdeni. Komisijai būtu jāapkopo šie paziņojumi savos ziņojumos par Direktīvas 2000/60/EK īstenošanu. Tā kā sedimenti un biota joprojām ir svarīgas dalībvalstu veikta noteiktu vielu monitoringa matricas, lai novērtētu antropogēnas darbības ilgtermiņa iespaidu un tendences, dalībvalstīm — ievērojot Direktīvas 2000/60/EK 4. pantu — būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka biotā un sedimentos būtiski nepalielinās pašreizējais piesārņojuma līmenis.

(14)

Dalībvalstīm ir jāievēro Padomes Direktīva 98/83/EK (1998. gada 3. novembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (11) un jāapsaimnieko virszemes ūdens objekti, kurus izmanto dzeramā ūdens ieguvei atbilstīgi Direktīvas 2000/60/EK 7. pantam. Tādēļ šī direktīva būtu jāīsteno, neskarot prasības, kur varētu būt noteikti stingrāki standarti.

(15)

Stacionāru avotu izplūžu tuvumā piesārņotāju koncentrācijas parasti ir augstākas nekā koncentrācijas apkārtējā ūdenī. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izmantot sajaukšanās zonas, ja vien tās neskar virszemes ūdens objektu pārējo daļu atbilstību attiecīgajiem VKS. Sajaukšanās zonu apjoms būtu jāierobežo izplūdes vietu tuvumā, un tam vajadzētu būt samērīgam.

(16)

Ir jāpārbauda, vai tiek ievēroti Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktie mērķi attiecībā uz izbeigšanu vai pakāpenisku pārtraukšanu un samazināšanu, un jānodrošina šo saistību izpildes novērtēšanas pārskatāmība, jo īpaši attiecībā uz to, kā ņem vērā būtiskas emisijas, izplūdes un zudumus, kas rodas cilvēka darbības rezultātā. Turklāt izbeigšanas vai pakāpeniskas pārtraukšanas un samazināšanas grafiku var saistīt tikai ar uzskaiti. Tāpat vajadzētu būt iespējai novērtēt Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 4. līdz 7. punkta piemērošanu. Tāpat ir vajadzīgs piemērots līdzeklis, lai kvantitatīvi noteiktu dabā esošo vai dabiskos procesos radušos vielu zudumus; šajā gadījumā nav iespējama pilnīga izbeigšana vai pakāpeniska pārtraukšana no visiem potenciālajiem avotiem. Lai izpildītu šīs prasības, katrai dalībvalstij būtu jāizveido emisiju, izplūdes un zudumu uzskaite katram tās teritorijas upju baseina apgabalam vai upju baseina apgabala daļai.

(17)

Lai, veicot šo uzskaiti, novērstu darbu dublēšanos un lai nodrošinātu šīs uzskaites saskanību ar citiem instrumentiem virszemes ūdeņu aizsardzības jomā, dalībvalstīm būtu jāizmanto informācija, kas savākta saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 166/2006 (2006. gada 18. janvāris) par Eiropas Piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistra ieviešanu (12).

(18)

Lai labāk atspoguļotu savas vajadzības, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties piemērotu viena gada atskaites periodu uzskaites pamatierakstu noteikšanai. Tomēr būtu jāņem vērā tas, ka zudumi no pesticīdu lietošanas gadu no gada var būt ļoti atšķirīgi, jo, piemēram, atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem tiek lietoti atšķirīgs pesticīdu daudzums. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties 3 gadu atskaites periodu attiecībā uz noteiktām vielām, uz kurām attiecas Padomes Direktīva 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (13).

(19)

Lai optimizētu uzskaites izmantojumu, ir lietderīgi noteikt termiņu, līdz kuram Komisija pārbauda, vai emisiju, izplūžu un zudumu apjoms tuvinās Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem mērķiem.

(20)

Vairākas dalībvalstis ietekmē piesārņojuma avots, kas nav tās jurisdikcijā. Tādēļ būtu atbilstīgi skaidri noteikt to, ka dalībvalsts nepārkāpj šajā direktīvā noteiktās saistības, ja VKS netiek ievēroti pārrobežu piesārņojuma dēļ, ja vien tā ir izpildījusi konkrētus nosacījumus un ja tā ir attiecīgi izmantojusi atbilstīgos Direktīvas 2000/60/EK noteikumus.

(21)

Pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem, Komisijai būtu jāpārskata vajadzība pēc īpašiem Kopienas mēroga papildu pasākumiem un, ja nepieciešams, jāiesniedz atbilstīgi priekšlikumi.

(22)

Kritēriji noturīgu bioakumulējošu un toksisku vielu identifikācijai, kā arī citu tādu vielu identifikācijai, kuras arī varētu būt ar līdzīgām īpašībām, proti, ļoti noturīgas un ļoti bioakumulējošas vielas, kā minēts Direktīvā 2000/60/EK, ir noteikti Riska novērtēšanas tehniskajos norādījumos, papildinot Komisijas Direktīvu 93/67/EEK (1993. gada 20. jūlijs), ar ko nosaka principus to risku novērtēšanai, kurus cilvēkiem un videi rada vielas, par ko paziņo saskaņā ar Padomes Direktīvu 67/548/EEK (14), Komisijas Regulu Nr. 1488/94 (1994. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka principus esošo vielu riska faktoru novērtēšanai attiecībā uz cilvēkiem un vidi saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 (15) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/8/EK (1998. gada 16. februāris) par biocīdo produktu laišanu tirgū (16). Lai nodrošinātu Kopienas tiesību saskanību, vielām, kas jāpārbauda saskaņā ar Lēmumu Nr. 2455/2001/EK, būtu jāpiemēro vienīgi šie kritēriji, un Direktīvas 2000/60/EK X pielikums būtu attiecīgi jāaizstāj.

(23)

Direktīvas 2000/60/EK IX pielikumā uzskaitītajās direktīvās noteiktās saistības jau ir iekļautas Padomes Direktīvā 96/61/EK (1996. gada 24. septembris) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (17) un Direktīvā 2000/60/EK, un ir garantēta vismaz tāda pati aizsardzības pakāpe, ja VKS saglabā vai pārskata. Lai nodrošinātu konsekventu pieeju virszemes ūdeņu ķīmiskajam piesārņojumam un lai vienkāršotu un darītu skaidrākus pašreizējos Kopienas tiesību aktus minētajā jomā, ir lietderīgi atbilstīgi Direktīvai 2000/60/EK no 2012. gada 22. decembra atcelt Direktīvas 82/176/EEK, 83/513/EEK, 84/156/EEK, 84/491/EEK un 86/280/EEK.

(24)

Ir apsvērti Direktīvā 2000/60/EK minētie ieteikumi, jo īpaši Toksikoloģijas, ekotoksikoloģijas un vides zinātniskās komitejas ieteikumi.

(25)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (18) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kur pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas.

(26)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi — proti, panākt labu virszemes ūdeņu ķīmisko statusu, nosakot VKS prioritārām vielām un dažiem citiem piesārņotājiem — nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka — saglabājot vienādu virszemes ūdeņu aizsardzības pakāpi visā Kopienā — minēto mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(27)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu Nr. 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (19).

(28)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro grozīt I pielikuma B daļas 3. punktu. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus un papildināt to, iekļaujot jaunus nebūtiskus elementus, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma Nr. 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru,

a)

dzīvsudrabam un tā savienojumiem piemēro VKS 20 μg/kg apjomā un/vai heksahlorbenzolam VKS 10 μg/kg apjomā, un/vai heksahlorbutadiēnam VKS 55 μg/kg apjomā — šie VKS attiecas uz mīkstiem audiem (to mitru masu), izvēloties vispiemērotāko rādītāju no zivīm, gliemjiem, vēžveidīgiem un pārējās biotas;

b)

nosaka un piemēro VKS, kas nav a) apakšpunktā minētie VKS, attiecībā uz konkrētām vielām sedimentos un/vai biotā. Ar šiem VKS nodrošina vismaz tādu pat aizsardzības līmeni, kā ar I pielikuma A daļā izklāstītajiem ūdens VKS;

c)

attiecībā uz a) un b) apakšpunktā minētajām vielām nosaka biotas un/vai sedimentu monitoringa biežumu. Tomēr monitorings notiek vismaz reizi gadā, ja vien, pamatojoties uz tehniskām zināšanām un ekspertu atzinumiem, nav noteikts cits biežums; un

d)

ar Direktīvas 2000/60/EK 21. pantā minētās komitejas starpniecību paziņo Komisijai un citām dalībvalstīm vielas, kurām VKS ir noteikts atbilstīgi b) apakšpunktam, tādas pieejas izmantojuma iemeslus, noteiktos alternatīvos VKS, tostarp datus un metodes, no kurām tie izriet, virszemes ūdeņu kategorijas, uz kurām tie attiektos, un plānoto monitoringa biežumu kopā ar šāda biežuma pamatojumu.

a)

nav lielāka par izplūdes vietas tiešu tuvumu;

b)

ir samērīga, ņemot vērā piesārņotāju koncentrāciju izplūdes vietā un piesārņotāju emisiju nosacījumus, kas iekļauti agrākās normatīvās prasībās, piemēram, pilnvarojumos un/vai atļaujās, kā minēts Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta g) apakšpunktā un citos attiecīgos Kopienas tiesību aktos, saskaņā ar vislabāko pieejamo tehnisko paņēmienu piemērojumu un Direktīvas 2000/60/EK 10. pantu, jo īpaši pēc agrāko normatīvo prasību pārskatīšanas.

a)

pārsniegumu ir izraisījis piesārņojuma avots, kas nav tās jurisdikcijā;

b)

šāda pārrobežu piesārņojuma dēļ tā nav varējusi veikt efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgos VKS; un

c)

tā ir piemērojusi Direktīvas 2000/60/EK 3. pantā izklāstītos koordinācijas mehānismus un attiecīgi izmantojusi minētās direktīvas 4. panta 4., 5. un 6. punkta nosacījumus attiecībā uz tiem ūdens objektiem, ko skāris pārrobežu piesārņojums.

18.3.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 71/16

(1)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/12/EK (2006. gada 5. aprīlis) par atkritumiem (4) izveido tiesisko regulējumu darbībām ar atkritumiem Kopienā. Tajā definēti tādi pamatjēdzieni kā atkritumi, reģenerācija un apglabāšana un paredzētas būtiskās prasības atkritumu apsaimniekošanai, jo sevišķi pienākums uzņēmumiem vai organizācijām, kas apsaimnieko atkritumus, saņemt atļauju vai reģistrēties un pienākums dalībvalstīm izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas plānus. Ar to izveidoti tādi galvenie principi kā pienākums rīkoties ar atkritumiem tā, lai tas negatīvi neietekmētu vidi un cilvēku veselību, pamudinājums ievērot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju un rīkoties saskaņā ar principu, ka piesārņotājs maksā, prasība, ka atkritumu apglabāšanas izmaksas jāsedz atkritumu īpašniekam vai iepriekšējam īpašniekam, vai ražotājam, kura produkta rezultātā atkritumi ir radušies.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (5), izteikts aicinājums pilnveidot vai pārskatīt tiesību aktus par atkritumiem, precizēt atšķirību starp atkritumiem un pārpalikumiem, kas nav uzskatāmi par atkritumiem, un izveidot atkritumu rašanās novēršanas pasākumus.

(3)

Komisijas 2003. gada 27. maija Paziņojumā par tematisku stratēģiju atkritumu rašanās novēršanai un atkritumu pārstrādei ņemta vērā vajadzība izvērtēt esošās reģenerācijas un apglabāšanas definīcijas, kā arī nepieciešamība pēc vispārēji piemērojamas reģenerācijas definīcijas un diskusijas par atkritumu definīciju.

(4)

Eiropas Parlaments 2004. gada 20. aprīļa rezolūcijā par iepriekšminēto paziņojumu (6) aicināja Komisiju apsvērt iespēju attiecināt Padomes Direktīvu 96/61/EK (1996. gada 24. septembris) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (7) uz visu atkritumu nozari kopumā. Tas arī aicināja Komisiju skaidri nošķirt reģenerāciju un apglabāšanu un precizēt atšķirību starp atkritumiem un pārpalikumiem, kas nav uzskatāmi par atkritumiem.

(5)

Padome 2004. gada 1. jūlija secinājumos aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumu par dažu Direktīvas 75/442/EEK, kas atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2006/12/EK, aspektu pārskatīšanu, lai precizētu atšķirību starp atkritumiem un pārpalikumiem, kas nav uzskatāmi par atkritumiem, un starp reģenerāciju un apglabāšanu.

(6)

Tādēļ ir vajadzīgs pārskatīt Direktīvu 2006/12/EK, lai precizētu galvenos pamatjēdzienus, piemēram, atkritumu, reģenerācijas un apglabāšanas definīcijas, lai pastiprinātu atkritumu rašanās novēršanas pasākumus, lai ieviestu pieeju, kas ņem vērā produktu un materiālu visu aprites ciklu, bet ne tikai to atkritumu stadiju, un lai samazinātu atkritumu rašanās un apsaimniekošanas ietekmi uz vidi, tādējādi nostiprinot atkritumu nozīmi tautsaimniecībā. Turklāt, lai saglabātu dabas resursus, būtu jāveicina atkritumu pārstrāde un pārstrādāto materiālu izmantošana. Skaidrības un saprotamības dēļ Direktīva 2006/12/EK būtu jāatceļ un jāaizstāj ar jaunu direktīvu.

(7)

Tā kā uz nozīmīgākajām atkritumu apsaimniekošanas darbībām tagad attiecas Kopienas tiesību akti vides jomā, ir būtiski, lai šī direktīva tiktu pielāgota šādai pieejai. Līguma 174. pantā paredzētais uzsvars uz mērķiem vides jomā ļautu vairāk pievērsties atkritumu rašanās un apsaimniekošanas ietekmei uz vidi visā resursu aprites ciklā. Tādēļ šīs direktīvas juridiskajam pamatam vajadzētu būt 175. pantam.

(8)

Būtu jāpiemēro efektīvi un konsekventi atkritumu apstrādes noteikumi — paredzot dažus atbrīvojumus — kustamam īpašumam, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties.

(9)

Izvērtējot tādas izraktas nepiesārņotas augsnes un citu dabiskas izcelsmes materiālu statusu no atkritumu viedokļa, ko lieto citās vietās nekā tajā, kurā tie izrakti, būtu jāņem vērā šīs direktīvas atkritumu definīcija un noteikumi par blakusproduktu vai par stadiju, kad atkritumi vairs nav atkritumi.

(10)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1774/2002 (2002. gada 3. oktobris), ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam (8) paredzētas, inter alia, atbilstīgas kontroles attiecībā uz visu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu, tostarp atkritumu, vākšanu, transportu, pārstrādi, izmantošanu un apglabāšanu, tādējādi novēršot iespējamu apdraudējumu dzīvnieku un sabiedrības veselībai. Tādēļ ir vajadzīgs noskaidrot saistību ar minēto regulu, lai novērstu noteikumu dublēšanu, neietverot šīs direktīvas darbības jomā dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus gadījumos, kad tie paredzēti izmantošanas veidiem, kas nav uzskatāmi par darbībām ar atkritumiem.

(11)

Ņemot vērā pieredzi, kas gūta, piemērojot Regulu (EK) Nr. 1774/2002, ir lietderīgi precizēt darbības jomu tiesību aktiem par atkritumiem un šādu tiesību aktu noteikumus par bīstamiem atkritumiem saistībā ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kā tie noteikti Regulā (EK) Nr. 1774/2002. Ja dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti rada potenciālu apdraudējumu veselībai, atbilstīgais juridiskais instruments šo risku novēršanai ir Regula (EK) Nr. 1774/2002, un tādēļ būtu jāizvairās no nevajadzīgas tās pārklāšanās ar tiesību aktiem atkritumu jomā.

(12)

Atkritumu pieskaitīšana bīstamiem atkritumiem būtu jāpamato ar, inter alia, Kopienas tiesību aktiem par ķīmiskām vielām, īpaši tad, ja bīstamo preparātu klasificē pēc tajos esošas robežvērtību koncentrācijas. Turklāt ir vajadzīgs saglabāt sistēmu, saskaņā ar kuru atkritumus un bīstamus atkritumus klasificē pēc jaunākā saraksta, kas noteikts ar Komisijas Lēmumu 2000/532/EK (9), lai Kopienā veicinātu saskaņotu atkritumu veidu klasifikāciju un bīstamu atkritumu noteikšanu.

(13)

Vajadzīgs nošķirt iepriekšēju atkritumu glabāšanu līdz to savākšanai no atkritumu savākšanas un no atkritumu glabāšanas pirms apstrādes. Uzņēmumi vai organizācijas, kas rada atkritumus savā darba procesā, nebūtu jāuzskata par tādiem, kas nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu un kuriem nepieciešamas atļaujas atkritumu uzglabāšanai pirms to savākšanas.

(14)

Ar iepriekšēju atkritumu glabāšanu savākšanas definīcijā saprot glabāšanu pirms savākšanas objektā, kur atkritumus izkrauj, lai sagatavotu tos turpmākai pārvadāšanai ar nolūku reģenerēt vai apglabāt citur. Būtu jānošķir iepriekšēja atkritumu glabāšana pirms savākšanas un atkritumu glabāšana pirms apstrādes, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi, atbilstīgi atkritumu veidam, izmēram un glabāšanas laikposmam, un savākšanas mērķim. Tas būtu jānošķir dalībvalstīm. Uz atkritumu glabāšanu pirms reģenerācijas 3 gadu laikposmā vai ilgāk un uz atkritumu glabāšanu pirms apglabāšanas 1 gada vai ilgākā laikposmā attiecas Padomes Direktīva 1999/31/EK (1999. gada 26. aprīlis) par atkritumu poligoniem (10).

(15)

Atkritumu savākšanas sistēmas, kuru pamatā nav profesionāla darbība, nebūtu jāreģistrē, jo tās nav tik bīstamas un veicina atkritumu atsevišķu vākšanu. Šādu sistēmu piemērs ir medicīnas atkritumu vākšana, ko veic aptiekas, atkritumu atpakaļ ņemšana patēriņa preču veikalos un kopīgas atkritumu savākšanas sistēmas skolās.

(16)

Šajā direktīvā būtu jāiekļauj atkritumu rašanās novēršanas, atkārtotas izmantošanas, sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, apstrādes un pārstrādes definīcijas, lai precizētu šo jēdzienu jomu.

(17)

Vajadzīgs grozīt atkritumu reģenerācijas un apglabāšanas definīcijas, lai šos divus jēdzienus varētu skaidri atšķirt pēc tā, kā tie faktiski ietekmē vidi, tautsaimniecībā aizstājot dabas resursus un liekot apzināties, kādi ieguvumi videi un cilvēku veselībai ir iespējami, ja atkritumus izmanto kā resursus. Turklāt var sagatavot pamatnostādnes, lai precizētu gadījumus, kad šo atšķirību praksē grūti noteikt vai kad, klasificējot darbību kā reģenerāciju, tas neatbilst darbības patiesajai ietekmei uz vidi.

(18)

Šajā direktīvā būtu arī jāprecizē, kad sadzīves cieto atkritumu sadedzināšana ir energoefektīva, un kad to var uzskatīt par reģenerācijas darbību.

(19)

Atkritumu apglabāšanu, kas ietver izgāšanu jūrā vai okeānā, arī apglabāšanu jūras gultnē, reglamentē arī ar starptautiskām konvencijām, jo īpaši, Konvenciju par to, lai novērstu jūras piesārņošanu, izgāžot atkritumus un citus materiālus, kas pieņemta Londonā 1972. gada 13. novembrī, un tās 1996. gada protokolu, kurā grozījumi izdarīti 2006. gadā.

(20)

Nevajadzētu jaukt atkritumu definīcijas dažādos aspektus, un vajadzības gadījumā attiecīgas procedūras būtu jāpiemēro blakusproduktiem, kas nav atkritumi, vai atkritumiem, kas vairs nav atkritumi. Lai precizētu atkritumu definīcijas konkrētus aspektus, šajā direktīvā būtu jāprecizē:

(21)

Lai pārbaudītu vai aprēķinātu, vai ir izpildīti pārstrādes un reģenerācijas mērķi, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 94/62/EK (1994. gada 20. decembris) par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (11), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/53/EK (2000. gada 18. septembris) par nolietotiem transportlīdzekļiem (12), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/96/EK (2003. gada 27. janvāris) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA) (13) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/66/EK (2006. gada 6. septembris) par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem (14), kā arī citos attiecīgos Kopienas tiesību aktos, to atkritumu daudzums, kuri vairs nav atkritumi, būtu jāskaita kā pārstrādāti un reģenerēti atkritumi.

(22)

Balstoties uz atkritumu definīciju, lai veicinātu skaidrību un konsekvenci, Komisija var pieņemt pamatnostādnes, lai konkrētos gadījumos precizētu, kad vielas vai priekšmeti kļūst par atkritumiem. Šādas pamatnostādnes var izstrādāt attiecībā uz, inter alia, elektriskām un elektroniskām iekārtām un transportlīdzekļiem.

(23)

Ir lietderīgi izmaksas sadalīt tā, lai tās atspoguļotu atkritumu rašanās un apsaimniekošanas faktiskās izmaksas vides jomā.

(24)

Princips, ka piesārņotājs maksā, ir pamatprincips gan Eiropas, gan starptautiskā mērogā. Atkritumu radītājam un īpašniekam atkritumus būtu jāapsaimnieko tā, lai garantētu augstu vides un cilvēku veselības aizsardzības pakāpi.

(25)

Šajā direktīvā ieviestā ražotāja paplašinātā atbildība ir viens no līdzekļiem, kā atbalstīt preču projektēšanu un ražošanu, pilnībā ņemot vērā un veicinot efektīvu resursu izmantošanu visā to aprites ciklā, tostarp remontu, atkārtotu izmantošanu, demontāžu un pārstrādi, netraucējot preču brīvu apriti iekšējā tirgū.

(26)

Šai direktīvai būtu jāveicina ES virzību uz “sabiedrību, kura resursus izmanto atkārtoti”, kura cenšas izvairīties no atkritumu rašanās un izmanto atkritumus kā resursus. Īpaši Sestā Kopienas vides rīcības programma aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu atkritumu nošķiršanu izcelsmes vietā, prioritāru atkritumu plūsmu savākšanu un pārstrādi. Lai sasniegtu šo mērķi un lai veicinātu vai uzlabotu reģenerācijas potenciālu, pirms ar atkritumiem veic reģenerācijas darbības, kas kopumā ir videi labākais rezultāts, atkritumi būtu jāvāc atsevišķi, ja tas tehnisku, vides vai ekonomisku apsvērumu dēļ ir praktiski realizējams.

(27)

Lai īstenotu piesardzības principu un preventīvās darbības principu, kas nostiprināti Līguma 174. panta 2. punktā, vajadzīgs izvirzīt vispārējus vides aizsardzības mērķus atkritumu apsaimniekošanai Kopienā. Saskaņā ar šiem principiem Kopienai un dalībvalstīm būtu jāizveido sistēma, lai novērstu, samazinātu un, cik iespējams, likvidētu piesārņojuma vai traucējumu avotus, pieņemot pasākumus, ar kuriem tiek novērsti minētie apdraudējumi.

(28)

Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija ir kopumā videi labākā visaptverošā iespēja politikā un tiesību aktos par atkritumiem, kamēr vienlaicīgi var būt nepieciešama šādas hierarhijas nepiemērošana uz konkrētām atkritumu plūsmām, ja tas attaisnojams ar, inter alia, tehnisko realizējamību, ekonomisko pamatotību un vides aizsardzību.

(29)

Jāparedz sadarbības tīkls attiecībā uz atkritumu apglabāšanas iekārtām un jauktu sadzīves atkritumu reģenerācijas iekārtām, kas savākti no privātām mājsaimniecībām, lai sniegtu iespēju Kopienai kļūt saimnieciski patstāvīgai atkritumu apglabāšanas ziņā un tādu jauktu sadzīves atkritumu reģenerācijas ziņā, kuri savākti no privātām mājsaimniecībām, un nodrošinātu dalībvalstu individuālu virzību uz minēto mērķi, ņemot vērā ģeogrāfiskos apstākļus un speciālu iekārtu vajadzību atsevišķiem atkritumu veidiem.

(30)

Lai piemērotu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem (15), jaukti sadzīves atkritumi, kas minēti šīs regulas 3. panta 5. punktā paliek jaukti sadzīves atkritumi, pat ja tie pakļauti atkritumu apstrādei, kas nav būtiski mainījusi to īpašības.

(31)

Ir būtiski, ka bīstamos atkritumus marķē saskaņā ar starptautiskiem un Kopienas standartiem. Ja šādus atkritumus savāc atsevišķi no mājsaimniecībām, mājsaimniecībām tādēļ tomēr nevajadzētu būt pienākumam aizpildīt vajadzīgo dokumentāciju.

(32)

Saskaņā ar atkritumu hierarhiju un lai samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju, kas rodas no atkritumu apglabāšanas poligonos, ir svarīgi veicināt bioloģisko atkritumu atsevišķu vākšanu un pareizu apstrādi, lai ražotu videi drošu kompostu un citus no bioloģiskiem atkritumiem sastāvošus materiālus. Komisija pēc bioloģisko atkritumu apsaimniekošanas izvērtēšanas attiecīgā gadījumā ierosinās tiesību aktu priekšlikumus.

(33)

Atkritumu apstrādes darbību minimālos tehniskos standartus, uz kuriem neattiecas Direktīva 96/61/EK, var pieņemt gadījumos, ja ir pierādījumi, ka tas būtu ieguvums cilvēku veselības aizsardzībai un videi, un ja saskaņota pieeja šīs direktīvas īstenošanā nodrošinātu cilvēku veselības un vides aizsardzību.

(34)

Vajadzīgs precizēt atkritumu apsaimniekošanas plānošanas pienākuma jomu un saturu, un atkritumu apsaimniekošanas plānu izstrādes vai pārskatīšanas procesā ir vajadzīgs ietvert vajadzību ņemt vērā to, kā atkritumu radīšana un apsaimniekošana ietekmē vidi. Tāpat attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā Direktīvas 94/62/EK 14. pantā paredzētās atkritumu apsaimniekošanas plānošanas prasības un Direktīvas 1999/31/EK 5. pantā minētā stratēģija poligonos apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu apjoma samazināšanai.

(35)

Vides atļaujas vai vispārējus vides noteikumus dalībvalstis var piemērot atsevišķiem atkritumu radītājiem, netraucējot sekmīgai iekšējā tirgus darbībai.

(36)

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1013/2006 dalībvalstis var veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu tādu atkritumu sūtīšanu, kas neatbilst to atkritumu apsaimniekošanas plāniem. Atkāpjoties no minētās regulas, dalībvalstīm būtu jāatļauj ierobežot ienākošos atkritumu sūtījumus uz atkritumu sadedzināšanas iekārtām nolūkam, ko pieskaita reģenerācijai, ja ir noskaidrots, ka citādi attiecīgās valsts atkritumi būtu jāapglabā vai jāapstrādā veidā, kas neatbilst attiecīgās valsts atkritumu apsaimniekošanas plāniem. Ir atzīts, ka dažas dalībvalstis varbūt nebūs spējīgas savā teritorijā pilnā apjomā nodrošināt galīgās reģenerācijas iekārtu tīklu.

(37)

Lai uzlabotu veidu, kā dalībvalstis uzsāk atkritumu rašanās novēršanas pasākumus un lai sekmētu paraugprakses izplatīšanu šajā jomā, ir jāpastiprina noteikumi, kas saistīti ar atkritumu rašanās novēršanu, un jāievieš prasība dalībvalstīm izstrādāt programmas atkritumu rašanās novēršanai, pievēršoties nozīmīgākajai ietekmei uz vidi un ņemot vērā visu produktu un materiālu aprites ciklu. Šādu pasākumu mēŗķim vajadzētu būt saiknes saraušanai starp ekonomisko izaugsmi un ietekmi uz vidi, kas saistīta ar atkritumu rašanos. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/35/EK (2003. gada 26. maijs), ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē (16), gan ieinteresētajām personām, gan sabiedrībai kopumā būtu jāsniedz iespēja piedalīties programmu izveidē un jānodrošina pieeja šīm programmām, kad tās izstrādātas.

(38)

Ekonomiskiem instrumentiem var būt būtiska nozīme atkritumu rašanās novēršanas un apsaimniekošanas mērķu sasniegšanā. Atkritumi bieži vien ir vērtīgi resursi, un turpmāka ekonomisku instrumentu piemērošana var palielināt devumu vides jomā. Tādēļ būtu jārosina šādu instrumentu izmantošana atbilstīgā mērogā, vienlaikus uzsverot, ka lēmumus par to izmantošanu dalībvalstis var pieņemt atsevišķi.

(39)

Daži noteikumi par darbībām ar atkritumiem, kas paredzēti Padomes Direktīvā 91/689/EEK (1991. gada 12. decembris) par bīstamajiem atkritumiem (17), būtu jāgroza, lai svītrotu novecojušus noteikumus un uzlabotu teksta skaidrību. Kopienas tiesību aktu vienkāršošanas labad tie būtu jāiekļauj šajā direktīvā. Lai precizētu Direktīvā 91/689/EEK paredzētā sajaukšanas aizlieguma darbību un aizsargātu vidi un cilvēku veselību, atbrīvojumi attiecībā uz sajaukšanas aizliegumu būtu papildus jāsaskaņo ar vislabākajām pieejamām metodēm atbilstīgi Direktīvai 96/61/EK. Tādēļ būtu jāatceļ Direktīva 91/689/EEK.

(40)

Lai vienkāršotu Kopienas tiesību aktus un lai ņemtu vērā labvēlīgu ietekmi uz vidi, Padomes Direktīvas 75/439/EEK (1975. gada 16. jūnijs) par atkritumeļļu apglabāšanu (18) attiecīgie noteikumi būtu jāietver šajā direktīvā. Tādēļ Direktīva 75/439/EEK būtu jāatceļ. Atkritumeļļu apsaimniekošana būtu jāveic saskaņā ar atkritumu hierarhijas pamatprincipu, un priekšroka būtu jādod izvēlei, kas nodrošina kopumā labvēlīgāko rezultātu attiecībā uz vidi. Joprojām ir svarīgs pienākums atsevišķi savākt atkritumeļļas, lai tās pareizi apsaimniekotu un nepieļautu kaitējumu videi, ko radītu to nepareiza apglabāšana.

(41)

Dalībvalstīm būtu jāparedz iedarbīgas, samērīgas un preventīvas sankcijas, ko piemērot fiziskām un juridiskām personām, kas atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanu, tādām kā atkritumu radītāji, īpašnieki, starpnieki, tirgotāji, pārvadātāji un savācēji, uzņēmumi, kas veic atkritumu apstrādes darbības un īsteno apsaimniekošanas shēmas, ja minētās personas pārkāpj šīs direktīvas noteikumus. Dalībvalstis var arī veikt pasākumus, lai atgūtu izmaksas, kas radušās pārkāpumu dēļ un vides atveseļošanas pasākumu dēļ, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/35/EK (2004. gada 21. aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (19).

(42)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (20).

(43)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro izstrādāt kritērijus attiecībā uz vairākiem jautājumiem, tādiem kā nosacījumi, atbilstīgi kuriem priekšmetu uzskata par blakusproduktu, stadija, kad atkritumi vairs nav atkritumi, un tādu atkritumu noteikšana, ko uzskata par bīstamiem. Turklāt Komisija būtu jāpilnvaro pielāgot pielikumu saturu zinātnes un tehnikas attīstībai un precizēt, kā piemēro II pielikuma R 1 punktā minēto formulu sadedzināšanas iekārtām. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus un papildināt šo direktīvu, iekļaujot jaunus nebūtiskus elementus, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(44)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (21) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kur pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas.

(45)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi — proti, nodrošināt vides un cilvēku veselības aizsardzību — nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka direktīvas mēroga vai iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,

a)

gāzveida emisijas atmosfērā;

b)

zemi (in situ), tostarp neizraktu, piesārņotu augsni un celtnes, kas ir cieši saistītas ar zemi;

c)

nepiesārņotu augsni un citu dabiskas izcelsmes materiālu, kas izrakts saistībā ar būvdarbiem un kuru noteikti izmantos kā materiālu celtniecībā dabiskā veidā tajā pašā vietā, no kuras tā ir izrakta;

d)

radioaktīvos atkritumus;

e)

nederīgas sprāgstvielas;

f)

kūtsmēslus, uz kuriem neattiecas 2. punkta b) apakšpunkts, salmus un citus dabīgus, nekaitīgus lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā izmantojamus materiālus, ko izmanto lauksaimniecībā, mežsaimniecībā vai enerģijas ražošanā no biomasas, izmantojot procesus vai metodes, kas nekaitē videi vai neapdraud cilvēku veselību.

a)

notekūdeņi;

b)

dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, tostarp pārstrādāti produkti, uz kuriem attiecas Regula (EK) Nr. 1774/2002, izņemot tos, kas paredzēti sadedzināšanai, apglabāšanai poligonā vai izmantošanai biogāzes vai kompostēšanas iekārtās;

c)

tādu dzīvnieku līķi, kas miruši citā veidā, nevis nokaujot, tostarp dzīvnieki, kas nogalināti, lai apkarotu epizootiskas slimības un no kuriem atbrīvojas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1774/2002;

d)

atkritumi, kas radušies ģeoloģiskās izpētes, derīgo izrakteņu ieguves, apstrādes un glabāšanas, kā arī karjeru izstrādes rezultātā, un uz kuriem attiecas Direktīva 2006/21/EK.

1)

“atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties;

2)

“bīstami atkritumi” ir atkritumi, kam piemīt viena vai vairākas III pielikumā minētās bīstamās īpašības;

3)

“atkritumeļļas” ir jebkādas minerālu vai sintētiskas ziežvielas vai rūpnieciskas eļļas, kas vairs nav piemērotas sākotnēji paredzētai izmantošanai, piemēram, izlietotas iekšdedzes dzinēja eļļas un pārnesumkārbu eļļas, minerālu ziežeļļas, turbīnu eļļas un hidrauliskas eļļas;

4)

“bioloģiski atkritumi” ir bioloģiski noārdāmi dārza vai parka atkritumi, mājsaimniecību, restorānu, sabiedriskās ēdināšanas iestāžu un mazumtirdzniecības telpu pārtikas un virtuves atkritumi un līdzīgi pārtikas rūpniecības uzņēmumu atkritumi;

5)

“atkritumu radītājs” ir ikviens, kura darbība rada atkritumus (sākotnējais atkritumu radītājs) vai ikviens, kas nodarbojas ar atkritumu priekšapstrādi, sajaukšanu vai citām darbībām, kuru rezultātā mainās šo atkritumu īpašības vai sastāvs;

6)

“atkritumu īpašnieks” ir atkritumu radītājs vai fiziska vai juridiska persona, kuras īpašumā atrodas atkritumi;

7)

“tirgotājs” ir jebkura persona, kas rīkojas savā vārdā, lai pirktu un pēc tam pārdotu atkritumus, tostarp tāds tirgotājs, kas nesaņem atkritumus fiziskā valdījumā;

8)

“starpnieks” ir jebkura persona, kas organizē atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu citu personu vārdā, tostarp starpnieki, kas nesaņem atkritumus fiziskajā valdījumā,

9)

“atkritumu apsaimniekošana” ir atkritumu savākšana, pārvadāšana, reģenerācija un apglabāšana, tostarp šādu darbību pārraudzība un apglabāšanas vietu aprūpe pēc to slēgšanas un arī darbības, ko veic kā tirgotājs vai starpnieks;

10)

“savākšana” ir atkritumu vākšana, tostarp atkritumu iepriekšēja šķirošana un glabāšana, lai tos nogādātu uz atkritumu apstrādes iekārtu;

11)

“atkritumu rašanās novēršana” ir pasākumi, ko veic, pirms viela, materiāls vai produkts ir kļuvis par atkritumiem, un kas samazina:

12)

“atkārtota izmantošana” ir jebkura darbība, kuras rezultātā produktus vai sastāvdaļas, kas nav atkritumi, izmanto vēlreiz tādam pašam nolūkam, kādam tie bija paredzēti;

13)

“apstrāde” ir reģenerācijas vai apglabāšanas darbības, tostarp sagatavošana reģenerācijai vai apglabāšanai;

14)

“reģenerācija” ir jebkura darbība, kuras rezultātā atkritumus izmanto kādam lietderīgam nolūkam, aizstājot citus materiālus, kuri savukārt būtu izmantoti kādu noteiktu funkciju veikšanai, vai arī atkritumus sagatavo šādas funkcijas pildīšanai iekārtā vai tautsaimniecībā plašākā nozīmē. II pielikumā izklāstīts reģenerācijas darbību saraksts, kas nav izsmeļošs;

15)

“sagatavošana atkārtotai izmantošanai” ir tāda reģenerācijas darbība kā pārbaudīšana, tīrīšana un labošana, kuras rezultātā produkti vai sastāvdaļas, kas bija atkritumi, ir sagatavoti, lai tos varētu atkārtoti lietot bez citas priekšapstrādes;

16)

“pārstrāde” ir jebkāda reģenerācijas darbība, kurā atkritumu materiālus pārstrādā produktos, materiālos vai vielās to sākotnējam vai citam nolūkam. Jēdzienā ir ietverta organisku materiālu pārstrāde, bet nav ietverta enerģijas reģenerācija un iestrāde materiālos, ko lietos kā kurināmo vai aizbēršanai;

17)

“atkritumeļļas reģenerācija” ir pārstrādes darbība, kuras rezultātā, rafinējot atkritumeļļas, var ražot bāzes eļļu, jo īpaši atbrīvojot no piesārņojuma, oksidācijas produktiem un piedevām, kas sastopamas tādās eļļās;

18)

“apglabāšana” ir jebkura darbība, kas nav reģenerācija, pat ja tās sekundāras sekas ir vielu vai enerģijas atgūšana. I pielikumā ir apglabāšanas darbību saraksts, kas nav izsmeļošs;

19)

“labākās pieejamās metodes” ir labākās pieejamās metodes, kā noteikts Direktīvas 96/61/EK 2. panta 11. punktā.

a)

vielu vai priekšmetu turpmāk noteikti lietos;

b)

vielu vai priekšmetu var tieši izmantot bez turpmākas apstrādes, izņemot parastu rūpniecisko praksi;

c)

viela vai priekšmets ir radies kā ražošanas procesa neatņemama daļa, un

d)

turpmāka lietošana ir likumīga, proti, viela vai priekšmets atbilst visām attiecīgajām produkta, vides un veselības aizsardzības prasībām konkrētajam lietojumam un neatstāj nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību.

a)

vielu vai priekšmetu parasti lieto noteiktam nolūkam;

b)

pastāv tirgus vai pieprasījums pēc šādas vielas vai priekšmeta;

c)

viela vai priekšmets atbilst a) apakšpunktā minētā noteiktā nolūka tehniskām prasībām, kā arī atbilst pastāvošiem tiesību aktiem un produktiem piemērojamiem standartiem; un

d)

vielas vai priekšmeta lietošana neatstās nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību.

a)

neapdraudot ūdeni, gaisu, augsni, augus vai dzīvniekus;

b)

neradot neērtības trokšņa vai smakas dēļ; kā arī

c)

neradot negatīvu ietekmi uz lauku vidi un īpaši aizsargājamām teritorijām.

a)

atkritumu rašanās novēršana;

b)

sagatavošana atkārtotai izmantošanai;

c)

pārstrāde;

d)

cita tipa reģenerācija, piemēram, enerģijas reģenerācija; kā arī

e)

apglabāšana.

a)

sajaukšanas darbību veic uzņēmums vai organizācija, kam ir atļauja saskaņā ar 20. pantu,

b)

ir ievēroti 10. pantā minētie noteikumi, un atkritumu apsaimniekošanas ietekme uz cilvēku veselību un vidi nepalielinās; kā arī

c)

sajaukšanas darbība atbilst vislabākajām pieejamām metodēm.

a)

ja tas ir tehniski realizējams, atkritumeļļas savāc atsevišķi;

b)

atkritumeļļas apstrādā saskaņā ar 10. un 11. pantu.

c)

ja tas ir tehniski realizējams un ekonomiski pamatoti, atkritumeļļas ar dažādām īpašībām nesajauc un atkritumeļļas nesajauc ar cita veida atkritumiem vai vielām, ja šāda sajaukšana traucē to apstrādi.

a)

bioloģisku atkritumu atsevišķu savākšanu;

b)

tādu bioloģisku atkritumu apstrādi, ar ko nodrošinātu augstu vides aizsardzības līmeni;

c)

no bioloģiskiem atkritumiem ražotu, videi nekaitīgu materiālu izmantošanu.

a)

atkritumu veidus un daudzumus, ko var apstrādāt;

b)

attiecībā uz katra tipa darbību, kam izdota atļauja — tehniskas un jebkuras citas prasības, kas attiecas uz attiecīgo darbības vietu;

c)

vajadzīgos drošības un piesardzības pasākumus;

d)

metodi, ko izmanto katram darbības veidam;

e)

šādas vajadzīgās monitoringa un kontroles darbības;

f)

vajadzīgos noteikumus par slēgšanu un aprūpi pēc slēgšanas.

a)

savu nebīstamu atkritumu apglabāšana atkritumu radīšanas vietā; vai

b)

atkritumu reģenerācija.

a)

uzņēmumus, kuru profesionālā darbība ir saistīta ar atkritumu savākšanu vai pārvadāšanu;

b)

tirgotājus vai starpniekus; kā arī

c)

uzņēmumus, uz ko attiecas atbrīvojumi no prasībām iegūt atļauju saskaņā ar 21. pantu.

a)

attiecas uz svarīgāko atkritumu apstrādes darbības radīto ietekmi uz vidi;

b)

nodrošina atkritumu apstrādi saskaņā ar 10. pantu;

c)

ņem vērā labākās pieejamās metodes; un

d)

vajadzības gadījumā ietvert ar apstrādes kvalitāti un procesu prasībām saistītus aspektus.

a)

attiecīgajā teritorijā radīto atkritumu veids, daudzums un avots; atkritumus, ko, iespējams, varētu sūtīt no attiecīgas valsts teritorijas vai uz attiecīgas valsts teritoriju, kā arī izvērtējums par atkritumu plūsmu attīstību nākotnē;

b)

spēkā esošās atkritumu savākšanas sistēmas un svarīgākās apglabāšanas un reģenerācijas iekārtas, tostarp jebkādi īpaši ar atkritumeļļām, bīstamiem atkritumiem vai atkritumu plūsmām saistīti pasākumi, uz ko attiecas konkrēti Kopienas tiesību akti;

c)

izvērtējums par to, vai vajadzīgas jaunas savākšanas sistēmas; vai jāslēdz esošas atkritumu iekārtas; vai saskaņā ar 14. pantu vajadzīga papildu atkritumu pārstrādes infrastruktūra un, vajadzības gadījumā, ar to saistīti ieguldījumi;

d)

vajadzības gadījumā — pietiekama informācija par vietas identifikācijas kritērijiem un turpmāku apglabāšanas iekārtu vai svarīgu reģenerācijas iekārtu jaudu;

e)

vispārēja atkritumu apsaimniekošanas politika, tostarp plānotās atkritumu apsaimniekošanas tehnoloģijas un metodes vai citas atkritumu politikas saistībā ar konkrētām apsaimniekošanas problēmām;

a)

ar atkritumu apsaimniekošanu saistīti organizatoriski aspekti, tostarp pienākumu sadale starp atkritumu apsaimniekošanā iesaistītiem publiskiem un privātiem darbību veicējiem;

b)

ekonomisko un citu instrumentu lietderības un piemērotības izvērtējums dažādu atkritumu problēmu risināšanai, ņemot vērā vajadzību uzturēt netraucētu iekšējā tirgus darbību;

c)

informētības veicināšanas kampaņu izmantošana un informācijas sniegšana, kas vērsta uz sabiedrību kopumā vai konkrētu patērētāju kopumu;

d)

vēsturiski piesārņotas atkritumu apglabāšanas vietas un pasākumi to sanācijai.