11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/1

1.1

Komisija ir iesniegusi priekšlikumu lēmumam par “vienotu integrētu programmu” Kopienas līmenī sabiedrības veselības un patērētāju aizsardzības jomā 2007.—2013. gadam. Šis priekšlikums ir balstīts uz stratēģijas dokumentu, kas ir ietverts Paziņojumā, un paplašinātu ietekmes izpēti, kas ietverta pievienotajā darba dokumentā.

1.2

Šī ir pirmā reize, kad Komisija ir definējusi vienotu stratēģiju sabiedrības veselības un patērētāju aizsardzības jomā, un tā ir paredzēta šādam ilgam laikposmam (septiņiem gadiem). EESK atzinīgi novērtē Komisijas centienus piešķirt jaunu impulsu šīm abām politikas jomām, kuras tagad pārrauga viens ģenerāldirektorāts.

1.3

Komisija cenšas pamatot šo jauninājumu no tiesiskā, ekonomiskā, sociālā un politiskā viedokļa. EESK atzinīgi novērtē visu sniegto informāciju un rūpīgo ietekmes izpēti, lai sniegtu pēc iespējas detalizētāku skaidrojumu attiecībā uz dažādajiem variantiem.

1.4

EESK organizētā plašā apspriešanās un dažādās iniciatīvas no Komisijas un Eiropas Parlamenta puses deva iespēju plašam galveno ieinteresēto pušu akreditēto pārstāvju lokam iespēju paust savu viedokli attiecībā uz Komisijas priekšlikumu formulējumu, saturu, nostādnēm un pamatojumu.

1.5

Komiteja ir iepazinusies ar iesniegtajiem dokumentiem un Komisijas sniegto plašo papildu informāciju un izvērtējusi sabiedrības veselības un patērētāju aizsardzības jomā tieši iesaistīto pilsoniskās sabiedrības pārstāvju atsauksmes. Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī daudzās rakstveida atsauksmes no plaša šajās jomās iesaistīto pārstāvības organizāciju loka, EESK nonāca pie vispārējā atzinuma par to, ka ierosinātais lēmums, ar ko izveido vienotu Kopienas rīcības programmu veselības un patērētāju aizsardzības jomā, nav pietiekoši labi pamatots un motivēts vairākos aspektos: sniegtie apsvērumi nešķiet pietiekami pārliecinoši, lai pamatotu veikto izvēli.

1.6

Konkrēti, EESK uzskata, ka, lai gan veselības politikai un patērētāju aizsardzības politikai ir kopīgi un komplementāri aspekti, tas vēl nav pierādījums minētajai sinerģijai. Šos aspektus varētu attīstīt un izvērst ar specifiskiem sadarbības un koordinācijas pasākumiem, kas būtu vērsti uz abu politikas jomu fundamentāli horizontālo raksturu, kā tas notiek, piemēram, vides politikas jomā.

1.7

Abu minēto politiku juridiskie pamati, kas attiecīgi definēti Līguma 152. un 153. pantā, būtiski atšķiras pēc savas dabas. Tādēļ ir svarīgi novērst negatīvās sekas, kas var rasties, pakļaujot patērētāju aizsardzības politiku stingriem komplimentaritātes un subsidiaritātes kritērijiem, kuri attiecas uz sabiedrības veselības politiku, par sliktu pašas ES pilnvarām šajā jomā. Tas varētu arī radīt nevēlamu sabiedrības veselības “patērētājiskošanu”, sajaucot “lietotāja” un “patērētāja” jēdzienus un sasaistot tos kopā kā vispārējus “pilsonības” aspektus.

1.8

EESK uzskata arī, ka patērētāju aizsardzības politika varētu būt zaudētāja vispārējā budžeta aprēķinā ar vienotu bāzi. Abām jomām izdevīgāks šajā ziņā būtu atsevišķs lēmums par katru ES politikas jomu, kā tas ir bijis līdz šim, īpaši, ņemot vērā pašreizējo institucionālo krīzi un nopietnas šaubas par finanšu perspektīvu.

1.9

EESK uzskata, ka ierosinātais lēmums ne tikai neaptver vairākus abu politiku būtiskākos aspektus, nenodrošinot pienācīgu finansējumu, bet arī, iespējams, apiet dažus patiešām izšķirīgus un aktuālus aspektus. Piedāvātajiem īstenošanas, monitoringa un novērtējuma pasākumiem būtu jābūt daudz novatoriskākiem, ietekmīgākiem un ar lielāku saistošo spēku.

1.10

EESK aicina Patērētāju institūtam piešķirt labāk noteiktas pilnvaras un kompetenci un to neuzskatīt par vienkāršu Sabiedrības veselības izpildaģentūras “departamentu” bez savām patstāvīgām pilnvarām. Tikai tādējādi iespējams sniegt tādu izšķirošu ieguldījumu, kāds būtu vajadzīgs, lai nodrošinātu esošo tiesību aktu efektīvāku piemērošanu un labāk informētu, izglītotu un aizsargātu patērētājus.

2.1

Paziņojumā “Veselīgāki, drošāki un pārliecinātāki iedzīvotāji: veselības un patērētāju aizsardzības stratēģija” Komisija ierosina Parlamentam un Padomei pieņemt lēmumu ar mērķi izveidot Kopienas rīcības programmu veselības un patērētāju aizsardzības jomā no 2007. līdz 2013. gadam.

2.2

Komisija ir pirmoreiz nākusi klajā ar jaunu stratēģiju un Kopienas rīcības programmu no 2007. līdz 2013. gadam, kurā tiek apvienota sabiedrības veselības politika un patērētāju aizsardzības politika.

2.3

Savā paziņojumā Komisija skaidro šīs jaunās pieejas motivāciju, norādot uz abu politikas jomu kopīgajiem mērķiem un to lomu iedzīvotāju ikdienas dzīvē. Komisija arī skaidro šīs jaunās kombinētās programmas priekšrocības sinerģijas ziņā, kas varētu dot budžeta un administratīvo izdevumu ietaupījumus, nodrošinot lielāku efektivitāti.

2.4

Tās izvēlētā stratēģija balstās uz nepieciešamību izveidot sinerģiju starp abām politikām, kas palīdzētu iegūt apjomradītus ietaupījumus, kā arī ietaupījumus finanšu vadībā un paaugstinātu administratīvo efektivitāti. Tas arī nodrošinātu lielāku saskaņotību starp pasākumiem un piešķirtu šiem jautājumiem lielāku redzamību politikas darba kārtībā.

2.5

Kā norāda Komisija, šīs vienotās politikas kopīgie mērķi būtu:

2.6

Attiecībā uz veselības aizsardzības politiku mērķi būtu šādi:

2.7

Attiecībā uz patērētāju aizsardzības politiku mērķi būtu šādi:

3.1.1

Kopienas sabiedrības veselības un patērētāju aizsardzības politiku juridiskie pamati pēc savas dabas būtiski atšķiras. Veselības aizsardzības politika ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē, un ES rīcība ir pieļaujama tikai tad, ja tā papildina valstu politiku attiecībā uz 152. pantā norādītajiem specifiskajiem aspektiem (1). Tomēr patērētāju aizsardzības politika, kā to paredz Līgums, īpaši pēc Amsterdamas, ir lielā mērā pakļauta kopējai pieejai, ar mērķi veicināt patērētāju tiesības un aizsargāt to intereses, sevišķi tajā ziņā, kas attiecas uz iekšējā tirgus izveidi (2).

3.1.2

Tādējādi nav tiesiskā pamata atsaucei uz domājamu kopīgu tiesisko “identitāti” starp 152. un 153. pantu, uz kā balstītos stratēģija un integrētā programma rīcībai sabiedrības veselības un patērētāju aizsardzības jomā.

3.1.3

Bez tam dalībvalstīs veselības aprūpes tiesiskais un konstitucionālais regulējums pilnībā atšķiras no patērētāju tiesību regulējuma, un arī šo tiesību aizsardzības formas ir visnotaļ atšķirīgas.

3.1.4

Tas nenozīmē, ka EESK neatzīst ar sabiedrības veselību saistīto jautājumu īpašo aktualitāti, kas pati par sevi ir pietiekošs iemesls izstrādāt spēcīgu Eiropas sabiedrības veselības politiku, kas varētu būt arī instruments nabadzības un atstumtības izskaušanai. Atliek izteikt nožēlu par to, ka Konstitucionālā līguma neapstiprināšana ir veicinājusi reāla progresa trūkumu šajā jomā.

3.1.5

EESK uzsver, ka jēdzieni “patērētājs” un “pacients” nav sinonīmi, un to motivācijas ir atšķirīgas. “Patērētāji” nav tikai privāti indivīdi un paši pieņem lēmumus saistībā ar tirgu, vadoties galvenokārt no ekonomiska rakstura apsvērumiem. Pacientus nevar uzskatīt tikai par zāļu un medicīniskās aprūpes patērētājiem, jo to tiesības nav tīri ekonomiskas, un tās ir salīdzināmas tikai ar tiesībām uz taisnīgu tiesu vai tiesībām uz izglītību, ko valstis nodrošina, paredzot vispārējas nozīmes pakalpojumus.

3.1.6

Komiteja atzīst, ka, kaut gan šīm abām politikas jomām piemīt noteikti kopīgi aspekti, tas pats attiecas (iespējams, pat vēl lielākā mērā) uz citām politikas jomām (3). Bez tam Komisija tomēr nav neapgāžami pamatojusi, ka abām politikas jomām kopīgie rīcības aspekti būtu realizējami tikai ar kopīgas integrētas programmas palīdzību, vai pat to, ka tas būtu vispiemērotākais vai racionālākais veids (4).

3.1.7

Saskaņā ar vairāku patērētāju organizāciju viedokli šāda integrēta pieeja rada vairākas kopīgas problēmas, tostarp:

3.1.8

Savukārt neviens no sešiem pamatapsvērumiem, kas sniegti ietekmes novērtējumā (5.–6. lpp.), nesatur neapgāžamu argumentu par labu tam, lai apvienotu kopā abas politikas jomas. Tikpat efektīva varētu būt pienācīga politikas koordinēšana, kas paredzēta lieliskajā Komisijas iniciatīvā par sadarbību starp valstu iestādēm (6).

3.1.9

Komisija nav arī parādījusi reālas ilgtermiņa fundamentālas sinerģijas, ko varētu sniegt šāda harmonizācija. Tāpat netiek parādīti skaitliskā izteiksmē apjomradīti ietaupījumi, ko tā varētu nodrošināt; tieši pretēji, tās ietekmes novērtējums rada iespaidu, ka šis risinājums ir neitrāls izmaksu ziņā, jo abu politikas jomu vienkārša sasummēšana radītu tieši tādu pašu finansiālo satvaru (7).

3.1.10

Tā vietā šādā ES finanšu perspektīvai kritiskā brīdī abu politikas jomu nošķiršanas priekšrocība būtu iespēja vest sarunas divās frontēs un katras jomas būtisko aspektu labāka redzamība. Tas palīdzētu sasniegt labākus rezultātus ar abām politikas jomām piešķirtajiem resursiem, kā norādījušas pārstāvošās organizācijas šajās jomās.

3.1.11

EESK ir lielā mērā norūpējusies par iespēju, ka finanšu perspektīvas 2007.—2013. gadam var ciest no ievērojamiem samazinājumiem. Lai arī šādu samazinājumu rezultātā programmai, kuras resursi jau tāpat ir ierobežoti, nav katrā ziņā jākļūst dzīvotnespējīgai, to varētu nākties vismaz pilnībā pārstrādāt un iesniegt no jauna, ar jauniem prioritāšu un pasākumu uzstādījumiem. Praktisku apsvērumu dēļ nebūtu jēgas vienkārši samazināt budžetu par noteiktiem procentiem proporcionāli budžeta samazinājumam kopumā.

3.1.12

Visbeidzot, attiecībā uz dažādajiem aspektiem, kas ir pamatoti atzīmēti kā kopīgi abām politikas jomām, var veikt kopīgus un saskaņotus pasākumus Kopienas un valstu līmenī, tāpat kā citās Kopienas politikas jomās, piemēram, vide, konkurence, izglītība un kultūra. Abu politikas jomu horizontālais raksturs nozīmē to, ka tās ir automātiski jāizvērtē saistībā ar visām citām politikas jomām, kā Komisija pati ir atzinusi savā piemēru uzskaitījumā paziņojuma 2. pielikumā (15. lpp.).

3.2.1

Izpētes grupa rīkoja sabiedrisku apspriešanu ar galvenajiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, ko varētu tieši skart Komisijas programma. Šī apspriešana, kurā piedalījās aptuveni 70 dalībnieki, deva nenovērtējamu ieguldījumu Komisijas paziņojuma un priekšlikuma analīzē, kaut gan loģistiska rakstura ierobežojumi ļoti apgrūtināja visu interesējošo aspektu padziļinātas analīzes veikšanu. Tomēr tā bija vērsta uz programmas mērķu un uzdevumu, resursu un to pienācīgas izlietošanas, kā arī šo mērķu sasniegšanai ar šiem resursiem veicamo pasākumu izvērtēšanu.

3.2.2.1

Komisija pareizi norāda uz dažādajiem pasākumiem, kas veicami, lai padarītu patērētāju aizsardzību ES objektīvāku. Tomēr tas ir vērsts uz minimāla aizsardzības līmeņa nodrošināšanu. Tas apstiprina tās jaunākajās likumdošanas iniciatīvās ietverto nostādni, kas paredz prioritāti totālai un visaptverošai harmonizācijai, piedāvājot zemu aizsardzības līmeni. Bez tam EESK izsaka bažas par sistemātisko turēšanos pie izcelsmes valsts tiesību piemērošanas principa un brīdina par briesmām, ko rada sašaurināta pieeja patērētāju aizsardzībai, kas aprobežojas tikai ar informācijas sniegšanu par precēm un pakalpojumiem (8).

3.2.2.2

EESK uzskata, ka Komisija varēja būt novatoriskāka (9) un ka jaunie priekšlikumi nav pietiekami konkrēti (10). EESK savā atzinumā par Patērētāju politikas stratēģiju 2002.—2006. gadam vērsa Komisijas uzmanību uz šo joprojām vēl esošo trūkumu kopumu (11). Vēl vēlāk tā pieņēma pašiniciatīvas atzinumu, kurā tika izpētīts un iztirzāts izvērstā veidā šis jautājums, attiecībā uz kura secinājumiem tiek izdarīta atsauce (12).

3.2.2.2.1

EESK ierosina esošajā programmā iekļaut atsauces uz virkni problēmu, tostarp:

3.2.2.3

Attiecībā uz tām iniciatīvām, kuras tiek plānotas (un kuras Komiteja atzinīgi novērtē un atbalsta) daudzos gadījumos trūkst praktiskas informācijas par to, kā un kad tās būtu īstenojamas. Tas attiecas, piemēram, uz:

3.2.2.4

EESK atzīmē, ka attiecībā uz mērķiem iesaistīt politikas veidošanā pilsonisko sabiedrību un ieinteresētās aprindas, kā arī iestrādāt patērētāju aizsardzības politiku citās Kopienas politikas jomās, piedāvātie indikatori monitoringam un programmas sinerģijas novērtēšanai, izņemot pirmo, nav piemēroti patērētāju aizsardzības politikai.

3.2.2.5

EESK uzskata arī, ka būtu lietderīgi definēt citus indikatorus patērētāju aizsardzības politikas novērtēšanai, lai nodrošinātu, ka tie ir uzticamāki un ciešāk piesaistīti programmas 3. pielikumā norādītajiem mērķiem.

3.2.2.6

Bez tam, kaut gan jaunās septiņu gadu programmas īstenošanai ir paredzēts izstrādāt “ikgadējos darba plānus”, izskatās, ka 2002.—2006. gada plānā paredzētais instruments — rotējošās rīcības programmas pārskatīšana — paliks neizmantots (14). Šāda pārskatīšana ir vēl jo nepieciešamāka tagad, kad programmas ilgums ir palielināts līdz septiņiem gadiem.

3.2.2.7

EESK norāda, ka Veselības izpildaģentūras ietvaros izveidojamā Patērētāju institūta organizatoriskā struktūra un darbības metodes vēl ir jādefinē. Tādēļ tā iesaka garantēt šīs izpildaģentūras patstāvību, paredzot tai skaidri noteiktus uzdevumus un kompetences, lai nepieļautu, ka tiek vienīgi vairota birokrātija.

3.2.2.8

Visbeidzot, patērētāju aizsardzības politikai atvēlētais finansējums veido mazāk par 20 % no kopējās summas un sastāda ne vairāk kā septiņus euro centus uz vienu patērētāju gadā septiņos programmas darbības gados. Kopš iepriekšējās programmas finansējums varētu būt divkāršojies, taču arī programmas ilgums ir gandrīz divkāršojies — no četriem līdz septiņiem gadiem.

3.2.2.9

Jāatzīmē arī, ka paredzamajai jauno dalībvalstu uzņemšanai vajadzētu būt atspoguļotai budžeta priekšlikumā, kurš ietvertu vairāk nekā tikai programmas darbības laiku. Ar to jau tagad nepietiek paredzēto pasākumu veikšanai, no kuriem ievērojamu daļu veido Institūta darbības izmaksas.

3.2.3.1

EESK vēlas uzsvērt Komisijas programmas pozitīvos aspektus, īpaši mērķi veicināt sabiedrības veselības politiku, izvirzot to kā prioritāti un piešķirot tai lielāku pamanāmību un nodrošinot efektīvākus instrumentus, kas ir steidzami vajadzīgi. Nemaz nerunājot par putnu gripas pandēmijas draudiem, ir skaidri redzama nepieciešamība nodrošināt Kopienas līmenī sadarbību svarīgākajos sabiedrības veselības aspektos, ko pamatoti uzsver Komisija (15).

3.2.3.2

Tādēļ EESK atzinīgi novērtē vispārējās pamatnostādnes attiecībā uz sabiedrības veselību, īpaši šīs jomas problēmu risināšanu sasaistē ar citām Kopienas politikas jomām, kā arī ievirzes attiecībā uz profilaksi, informācijas analīzi, ciešāku sadarbību, zināšanu apmaiņu un labāku informācijas izplatīšanu.

3.2.3.3

EESK arī atzinīgi novērtē prioritāti, ko Komisija piešķir cīņai pret nevienlīdzību attiecībā uz veselības aprūpes pieejamību, nepieciešamībai veicināt bērnu veselību un problēmām, ko rada aktīvā novecošanās darba tirgū.

3.2.3.4

Komiteja pievienojas Komisijas bažām par globālajiem veselības apdraudējumiem un tādu slimību izplatības palielināšanos, kuras ir saistītas ar dzīvesveidu, kā arī atzinīgi novērtē ierosināto stratēģiju darbības uzlabošanai attiecībā uz veselību noteicošajiem faktoriem.

3.2.3.5

EESK atbalsta Komisijas nodomu veicināt organizācijas, kuras darbojas veselības nozarē, kā arī piešķirt tām lielāku ietekmi konsultatīvās institūcijās. Tā atzinīgi novērtē rūpes par pacientu mobilitāti un atbalstu sadarbībai starp valstu veselības aprūpes sistēmām ar mērķi pārvarēt esošās grūtības un nostiprināt mehānismus informācijas apmaiņai par sabiedrības veselības jautājumiem.

3.2.3.6

EESK atzīst, ka Komisijas pieejā sabiedrības veselības jomai ir panākta ciešāka atbilstība šīs nozares vajadzībām mērķu noteikšanas, pasākumu plānošanas un resursu piešķiršanas ziņā — gandrīz trīsreiz pārsniedzot iepriekšējā programmā paredzēto apjomu un vairāk nekā četras reizes — summu, kas atvēlēta patērētāju aizsardzības jomai.

3.2.3.7

Tomēr pat šajā ziņā EESK nesaskata būtiskus jauninājumus (16) salīdzinājumā ar iepriekšējo programmu saturu. Piezīmes par 2001.—2006. gada programmu un Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004. līdz 2010. gadam pilnībā paliek spēkā, īpaši attiecībā uz praktiski un objektīvi novērtējamu mērķu un precīza to īstenošanas grafika pastāvīgo trūkumu (17).

3.2.3.8

EESK vēlētos, lai tiktu iekļauti konkrēti mērķi attiecībā uz tādām iepriekšējā programmā iekļautajām jomām, kuras ir palikušas ārpus pašreizējās programmas, piemēram, pasākumi cīņai pret nevienlīdzību veselības jomā, īpaši dzimumu nevienlīdzību, gados vecāku cilvēku, sociāli nelabvēlīgāko sabiedrības slāņu stāvoklis, personas datu konfidencialitāte, personiska un bioloģiska rakstura faktori, radiācijas un trokšņa nelabvēlīgā ietekme, kā arī rezistence pret antibiotikām.

3.2.3.9

EESK vēlētos arī, lai programmā tiktu konsekventi risināti vairāki ārkārtīgi svarīgi jautājumi, piemēram, aptaukošanās problēmas, HIV/Aids, garīgā veselība (18), bērnu veselība un bērnu slimības un novecošanās, kas, kaut gan pieminētas programmas aprakstā, nav pienācīgi atrunātas pašā priekšlikumā lēmumam.

3.2.3.10

Komiteja ir pārsteigta arī par to, ka Komisijas priekšlikumā ir atstāti bez ievērības vairāki svarīgi mūsdienu sabiedrības veselības aspekti, piemēram, zobārstniecība, redzes veselība, paliatīvā aprūpe un sāpju novēršana.

3.2.3.11

Vispārīgākā ziņā Komiteja vēlētos, lai Komisija parādītu vairāk ievērības tādiem aspektiem kā informācijas kvalitāte visos līmeņos un visās jomās, vispārējā riska profilakse, partnerattiecības starp valsts un privāto sektoru un sadarbība starp dalībvalstīm, kā arī starptautiskajā līmenī.

3.2.3.12

Visbeidzot, EESK dotu priekšroku tādai programmai, kas noteiktu praktiskus pasākumus, kuri būtu vērsti uz veselības aprūpes sistēmu salīdzināmības sekmēšanu ES (19), veicinot pacientu aizsardzību, tiem uzturoties citā dalībvalstī (“ES veselības apdrošināšana”), enerģiskāk veicinātu labas prakses kodeksu pieņemšanu un būtu vērsti uz izcilības centru un epidemioloģiskā centra izveidi.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/7

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas izstrādāto piedāvātās reformas saturu, kas precizē regulu, kurai ir tik ļoti svarīga nozīme brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidei Eiropā, un vienkāršo regulas ievērošanu. Tomēr atsevišķi jaunie punkti rada zināmas neskaidrības attiecībā uz satura skaidrojumu, īpaši 8. panta 3. punkta beigas, kur noteikts izņēmuma gadījums, lai aprēķinātu termiņus gadījumos, kad adresāts atsakās pieņemt dokumentu, pamatojoties uz to, ka viņš vai viņa nesaprot valodu, kādā tas sagatavots, un aizsargātu pieteikuma iesniedzēju atbilstoši valstī paredzētajiem noteikumiem.

1.2

Arī 14. panta beigās, minot līdzekļus, kas ir “līdzvērtīgi” apstiprinājumam par dokumentu saņemšanu, jāsniedz papildu paskaidrojumi par citiem līdzekļiem, kas apstiprina dokumentu saņemšanu vai to nosūtīšanu pa pastu.

1.3

Ir jānoskaidro abi minētie jautājumi, taču vēl svarīgāk ir pārbaudīt teksta tulkojumu dažādās valodās, jo tajos ir virkne atšķirību. Minētā problēma jāatrisina līdz regulas publicēšanai, ņemot vērā to, ka katra dalībvalsts īstenos minēto regulu atbilstoši tās redakcijai savas valsts valodā.

1.4

EESK izsaka bažas par to, ka Komisija neveltī uzmanību regulas īstenošanai jaunajās dalībvalstīs, neraugoties uz pieņemtajiem pielikumiem, lai pielāgotos šai jaunajai situācijai.

1.5

EESK noteikti vēlas uzsvērt, ka reformas gaitā pieņemtā procedūra ir pareiza, jo tajā ņemtas vērā visu iesaistīto pušu intereses un glavenokārt tādēļ, ka tajā izmantots viens no šim mērķim izstrādātajiem instrumentiem — Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, kas sniedz iespēju ņemt vērā nepilnības, kas novērotas abu procedūru īstenošanas gaitā.

2.1

Eiropas Komisija ir sagatavojusi šo priekšlikumu atbilstoši EK Regulas Nr. 1348/2000 (1) 24. panta noteikumiem, kuros paredzēts, ka pēc regulas piemērošanas novērtējuma veikšanas noteiktajā laika periodā Komisija ne vēlāk kā 2004. gada 1. jūnijā pielāgos regulas saturu, lai atspoguļotu ziņošanas sistēmas attīstību. Tomēr ierosinātais grozījums ir tālejošāks par regulas formas vienkāršu rediģēšanu, jo tas iekļaujas ES uzsāktajā tiesību aktu vienkāršošanas procesā un tādēļ, ka tajā ņemts vērā šajā periodā ierosināto likumdošanas projektu lielais apjoms, lai nodrošinātu Tamperes Eiropadomes rezolūciju par brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi, kas garantē personu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā.

2.2

Minētajai regulai ir ārkārtīgi liela nozīme iekšējā tirgus pareizas funkcionēšanas nodrošināšanā. Pārrobežu darījumos un tirdzniecībā, un jo īpaši jaunajos tirdzniecības režīmos, kuros izmantotas jaunās tehnoloģijas, nepieciešams ievērot regulu, kurā noteikta kārtība tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanai un nosūtīšanai Eiropas Savienības dalībvalstīs. Šajā sakarā jāuzsver, ka EESK jau ir izteikusi savu viedokli (2) par to, ka pretēji direktīvas priekšlikumā noteiktajam, iepriekš minētās kārtības regulēšanai nepieciešamais juridiskais instruments ir regula, jo tā mērķis ir pilnīgas saskaņošanas nodrošināšana.

3.1

Vienkāršošanas procesa, ko cenšas panākt ar ierosināto reformu palīdzību, ietvaros tika iekļauti grozījumi, lai nodrošinātu juridisko noteiktību gan pieteikuma iesniedzējam, gan saņēmējam, jo galvenais mērķis ir noteikt pamatprincipus, kas palīdzētu saglabāt un nostiprināt ticību iekšējam tirgum.

3.2

Vispirms ir izstrādāti skaidri noteikumi termiņu aprēķināšanai (7.2 pants), tādējādi aizstājot iepriekšējos noteikumus un nosakot viena mēneša termiņu, sākot no dokumenta saņemšanas dienas un tikai katras dalībvalsts administratīvo iestāžu savstarpējās attiecībās; katrā gadījumā būs piemērojami attiecīgās valsts tiesību akti (9. panta 1. un 2. punkts).

3.3

Minētajā regulā precizēti noteikumi par atteikšanos pieņemt dokumentu, ja tas sagatavots tādā valodā, ko adresāts nesaprot, un izskatīta dokumenta pārtulkošanas iespēja valodā, kuru adresāts saprot, kā termiņa sākuma datumu nosakot tulkojuma datumu (8.1. pants). Jaunajā 3. punktā tomēr paredzēts izņēmums gadījumos, kad valsts tiesību aktos noteikti īpaši termiņi, lai ievērotu pieteikuma iesniedzēja tiesības. Šādos gadījumos attiecīgais datums būs sākotnējā dokumenta piegādes datums.

3.4

Nozīmīgs ir arī grozījums, kas ierosināts par piegādes vai nosūtīšanas izmaksām (11. panta 2. punkts), un tajā paredzēts, ka katra dalībvalsts noteiks iepriekš paredzētu nemainīgu samaksu.

3.5

Attiecībā uz piegādi vai nosūtīšanu pa pastu (14. pants) dalībvalstīm dota iespēja pieprasīt apstiprinājumu, kas sniegts kvīts vai līdzīga apstiprinājuma formā, neietekmējot tiesvedībā ieinteresēto personu tiesības izsniegt vai nosūtīt tiesas dokumentus ar tiesu varas amatpersonu, tiesu iestāžu ierēdņu vai citu kompetentu personu starpniecību attiecīgajā dalībvalstī (15. pants).

4.1

EESK atzinīgi vērtē jebkuru priekšlikumu attiecībā uz likumdošanas izmaiņām atbilstoši vienkāršošanas principam (3), kas tajā pašā laikā nodrošina juridisku noteiktību attiecīgajā jomā. Minētajā gadījumā EESK norāda, ka Komisija ir izpildījusi savu pienākumu attiecībā uz ziņojuma sagatavošanu, kā paredzēts regulas 24. punktā, turklāt Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla (4) sanāksmēs izpētīts un apspriests Regulas pielietojums, un pēc attiecīgās informācijas savākšanas un apkopošanas Komisija pieņēma ziņojumu (5), kas veido šobrīd apskatāmā priekšlikuma pamatu.

4.2

Šajā sakarā jāatzīst, ka noteikumu par laika ierobežojuma noteikšanu dokumentu izsniegšanai un pārsūtīšanai iekļaušana Kopienas tiesību aktos ir ievērojams solis attiecībā uz vienkāršošanu. Tas ir tādēļ, ka iepriekš tika piemēroti atšķirīgi valstu noteikumi, kas kavēja dokumentu izsniegšanu. Jaunā pieeja sniedz iesaistītajām pusēm iespēju izprast procedūras bez nepieciešamības noskaidrot, kura no tām ir spēkā katrā dalībvalstī. Tomēr tiek atzīts, ka valsts tiesību akti attiecas uz dalībvalstu attiecībām, kā minēts grozītajā 9. pantā, neietekmējot atsevišķas personas.

4.3

Attiecībā uz ierosināto 8. panta jauno redakciju (6) par dokumenta saņēmēja “atteikšanos saņemt dokumentu”, ja tas ir valodā, kuru adresāts nesaprot, un prasību par dokumenta tulkošanu šķiet, ka tā ir atbilstošāka nekā pašreizējā redakcija jautājumā par iesaistīto pušu interešu aizsardzību, jo īpaši tādēļ, ka tajā nav noteikta laika termiņa samazināšana, tā vietā paredzot, ka laika periods tiks skaitīts tikai, sākot ar tulkojuma datumu. Tomēr jaunā 8. panta 3. punkta formulējums rada nopietnu problēmu regulas piemērošanai dalībvalstīs attiecībā uz iepriekš minēto, tāpēc ka tas paredz izņēmumu, saskaņā ar kuru tiks pieļauts valsts tiesību aktos paredzētais laika perioda aprēķins, kā rezultātā varētu rasties situācija, ka dokumenta saņēmējam nav iespējas nodrošināt savu aizstāvību.

4.4

EESK atzinīgi vērtē arī nemainīgas samaksas noteikšanu katrā dalībvalstī, jo bieži vien puses neuzticas viena otrai tādēļ, ka nav skaidrības jautājumā par izmaksām. Minētais precizējums uzlabos procedūras pārredzamību.

4.5

Atbilstoši EESK atzinumam (7) komiteja uzskata, ka nepieciešams izpētīt tehnisko inovāciju iespējas un jaunas iespējas, lai nosūtītu tiesas un ārpustiesas dokumentus, piemēram, izmantojot e–pastu vai Internetu, ar noteikumu, ka minētos nosūtīšanas veidus atzīst saņēmējiestādes un iesaistītajām pusēm tiek nodrošināta juridiskā noteiktība.

4.6

Vēl viens jautājums, kas jāņem vērā, ir pielikumos iekļauto veidlapu teksta formulējums, kas izstrādāts kopīgi ar dalībvalstu tiesu iestādēm — tām iestādēm, kas nosūta un saņem attiecīgos dokumentus. EESK uzskata, ka jāņem vērā arī pieteikuma iesniedzēja un adresāta intereses, vienkāršojot attiecīgo formulējumu un padarot to saprotamu tiesas un ārpustiesas procesos iesaistītajām pusēm.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/9

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja aicina šajā atzinuma pausto iekļaut materiālā, kas tiek sastādīts, pārskatot Balto grāmatu (KOM(2001)370) “Eiropas satiksmes politika 2010. gadam: laiks pieņemt lēmumu”.

1.2

Pasažieru staciju vieta dzelzceļa infrastruktūrā ir nopietni jāpārskata, jo īpaši tādēļ, ka tās ir gan dzelzceļa infrastruktūras, gan pilsētas pakalpojumu daļa, kā arī Eiropas arhitektūras mantojums.

1.3

Stacijām izvirzītās prasības izskatāmas, saskaņojot plašu profesionālo aprindu un sabiedrības viedokļus, ņemot vērā trešās tūkstošgades tehnoloģisko un tehnisko attīstību. Pamatojoties uz reālām prasībām, Savienības, dalībvalstu un reģionālā līmenī jānosaka alternatīvas regulējošās formas, turklāt ievērojot subsidiaritāti.

1.4

Izstrādājot Savienības regulējumu, tajā jāiekļauj prasības attiecībā uz pasažieru drošības vispārējo uzlabošanu, kā arī attiecībā uz drošību pret terorisma aktiem starptautisko pasažieru pārvadājumu stacijās.

1.5

Staciju attīstība ir jāuzsver kā nozīmīga joma, jo īpaši tādēļ, ka tādi projekti palīdz attīstīt jauno dalībvalstu sociālās un ekonomiskās kohēzijas iespējas.

1.6

Iesaistot Eiropas Investīciju banku (EIB), jāizskata starptautisko dzelzceļa staciju valsts un privātās partnerības un citu atbilstoši strukturētu projektu finansēšanas iespējas.

1.7

Jārūpējas par to, lai stacijas pirmām kārtām pildītu to pamatfunkciju, kas ir saistīta ar satiksmi, nevis kļūtu par citu darbības veidu — tādu kā patēriņš un tirdzniecība — centriem.

1.8

Ir jāpārliecinās, ka staciju attīstība notiek, saglabājot esošās darba vietas, kā arī veicinot jaunu darba vietu radīšanu. Bez šaubām, jāņem vēra ne tikai šādu projektu tiešā, bet arī to netiešā ietekme.

1.9

Jānodrošina, lai dzelzceļa staciju uzturēšana un to attīstība būtu prioritāte ne vien lielu pilsētu un starptautiskos pasažieru pārvadājumus apkalpojošo staciju gadījumā, bet arī vietās, kur tās apkalpo visatpalikušāko reģionu iedzīvotājus un pasažierus.

2.1

Formulējot īsi, var teikt, ka stacija ir dzelzceļa satiksmes “skatlogs”.

2.2

Satiksmes politikas vispārējie mērķi pamatā tika apstiprināti 2001. gada izdotajā Baltajā grāmatā ar nosaukumu “Eiropas satiksmes politika 2010. gadam: laiks pieņemt lēmumu” (KOM(2001)370), tomēr pastiprināti uzsverot, ka jāattīsta satiksmes veidi, kas var atvieglot autoceļu satiksmi, kā arī to, ka satiksmes politikas fokusā jābūt lietotājam.

2.3

Dzelcceļa staciju nozīme preču, personu un pakalpojumu brīvā apritē ir būtiska. Stacijas var palīdzēt panākt, lai pasažieru pārvadājumi noritētu pēc iespējas ātri, efektīvi, bez traucējumiem un būtu visiem pieejami. To var nodrošināt netraucēta vienota iekšējā tirgus darbība, administratīvo šķēršlu izskaušana un vienlīdzīga konkurence.

2.4

Savienības satiksmes politika ir arī svarīgs līdzeklis ceļā uz sociālo kohēziju, jo īpaši ņemot vērā godīgu konkurenci, satiksmes drošības uzlabošanu, kā arī uzsverot ietekmes uz vidi un citus vides apsvērumus.

2.4.1

Sakarā ar dzelzceļa nozīmes atjaunošanu Baltajā grāmata teikts, ka dzelzceļa nozare ir kompleksa: no vienas puses, tai raksturīgi jaudīgi, ātrgaitas dzelzceļa pārvadājumu tīkli un modernas stacijas, no otras puses, bieži vien pasažieriem jāizmanto atpalikuši, nemūsdienīgi pakalpojumi, kad viņus apkalpo dažviet nolaistās, nedrošās stacijās, kur vienviet jaucas vietējās satiksmes maršruti un pārpildīti starppilsētu vilcieni, un nereti vilcieni kavējas.

2.4.2

Baltajā grāmatā ierosināts ar investīciju palīdzību atbalstīt ātrgaitas dzelzceļa un gaisa satiksmes kopīgu funkcionēšanu, jo īpaši ņemot vērā tās stacijas, kas apkalpo arī lidostu pasažierus. Dokumentā vairākkārt norādīts uz staciju nozīmi, sniedzot pakalpojumus, kas atvieglo pasažieru pārvietošanos, īpaši uzsverot bagāžas operācijas.

2.5

Pieņemot pirmo un otro dzelzceļa paketi (1), Savienība pakāpeniski virzījās uz preču pārvadājumu liberalizāciju un vēlāk arī uz kvalitātes prasību harmonizāciju. EESK cer, ka arī trešajai paketei būs līdzīga ietekme. Kopienai vēl jāizstrādā un jāveic pasākumi pasažieru pārvadājumu jomā. Šis atzinums saistāms ar starptautisko pasažieru pārvadājumu kvalitātes normu izstrādi un to ieviešanu dalībvalstīs.

3.1

Eiropas Kopiena attiecībā uz dzelzceļu ir pieņēmusi vairākas regulas un direktīvas. Tādas ir, piemēram, Regula par Dzelzceļa aģentūras izveidi (2) un Direktīvas par dzelzceļa drošību (3), infrastruktūru (4), kapacitātes sadalījumu (5), savietojamību (6), kā arī Kopienas dzelzceļu attīstību (7). Tādējādi var secināt, ka tiesību akti uz dzelzceļa stacijām attiecas tikai netieši.

3.2

Komisijai galvenokārt rūp vienotas tehnisko standartu prasības (piemēram, vienots platformu augstums, lai tās varētu izmantot arī cilvēki ar kustību traucējumiem — Direktīva EK 2001/16). Savietojamību veicina dzelzceļa elektrības piegādes sistēmu, drošības sistēmu un citu tehnisko prasību harmonizācija, kā arī vienotas prasības lokomotīvju vadītāja apliecības iegūšanai. Pašreiz nepietiekamā dzelzceļa konkurētspēja daļēji skaidrojama ar to, ka atsķirīgo tehnisko prasību dēļ uz dažu valstu robežām vilcieniem ir jāgaida (piemēram, sliežu platums, tehniskas izmaiņas lokomotīvē, mašīnista maiņa).

3.3

Sakarā ar stacijām, īpaši svarīgas ir direktīvas, kuru fokusā ir pasažieru drošība un tiesības. (piemēram, EK 2001/16). Tāda ir trešā dzelzceļa tiesību aktu pakete, kuras mērķis ir pasažieru tiesību īstenošana — daļēji tādēļ, lai viņi laicīgi, ērti un attiecīgi informēti varētu iegādāties biļetes (un, ja iespējams, no tām atteikties, saņemot atpakaļ izdoto summu), kā arī, lai viņiem būtu skaidri saprotami ar attiecīgo biļeti saistītie nosacījumi. Direktīvu mērķis ir arī staciju drošības uzlabošana. Lielu pilsētu stacijas un pat vilcienu sastāvi bieži ir vietas, kur notiek noziedzīgi nodarījumi, jo īpaši diennakts laikā, kad vilcienu kustība nav liela. Pastiprinātu drošības pasākumu ieviešana, kā arī palīdzības sniegšana, ko veic stacijas vai vilciena personāls gadījumā, kad tiek veiktas nevēlamas darbības, noteikti pozitīvi ietekmētu vēlmi ceļot.

3.4

EESK savā darbībā regulāri seko Komisijas darbam un arī sakarā ar dzelzceļa satiksmi ir izstrādājusi atzinumus, kuros cita starpā skatīti sociālie aspekti, finansēšanas jautājumi, lielu pilsētu reģioni, Eiropas transporta tīkli (8).

4.1.1

Lai dzelzceļa staciju, kuru loma pakāpeniski mazinājās, funkcija pilsētā atkal iegūtu nozīmi, bija nepieciešams, lai parādās ātrgaitas vilcieni (TGV, HST, ICE); vienlaicīgi tika izstrādāta arī Eiropas tīklu (TEN) koncepcija. Kad pasažieru pārvadājumi pa dzelzceļu attālumos, kur agrāk satiksmi praktiski nodrošināja tikai gaisa transports (600 — 800 km), kļuva racionāli, pasažieru skaits dzelzceļa stacijās ne vien pieauga, bet mainījās arī viņu sastāvs, un līdz ar to pieauga stacijas nozīme pilsētas dzīvē.

4.1.2

Otrs faktors, kas nesa izmaņas izpratnē par dzelzceļa staciju kā satiksmes mezglu, nav saistīts tieši ar ātrgaitas dzelzceļa nozīmi, bet gan drīzāk ar izmaiņām priekšpilsētās, aglomerācijas joslās, kur vienas funkcijas dzīvojamo rajonu vietā izveidojās vairākiem mērķiem kalpojošas, daudzfunkcionālas pilsētu teritorijas. Minētās pārmaiņas, kā arī atzinums, ka autoceļu būvniecība droši vien netiek līdzi pieaugošajai piepilsētu iedzīvotāju svārstmigrācijai, priekšplānā izvirzīja prasību pēc piepilsētu un pilsētu sabiedriskās satiksmes integrēšanas, satiksmes uzņēmumu sadarbības, tarifu, biļešu sistēmu saskaņošanas, pasažieru pārvadājumos nepieciešamo iekārtu kopīgas izmantošanas. Tajā pašā laikā notikumi Parīzes priekšpilsētās 2005. gada beigās parādīja, ka sociālā kohēzija prasa regulāru daudzu līdzekļu izmantošanu un ka attiecīgie procesi vēl nav noslēgušies.

4.1.3

Svarīgi vai dažreiz pat vissvarīgākie minēto tīklu elementi ir piepilsētu dzelzceļi. Tādēļ ir loģiski, ka sarežģītos un savstarpēji krustojošos satiksmes tīklos mazās un lielās dzelzceļa stacijas ideāli pilda pasažieru informācijas sistēmu galveno elementu un mobilitātes centru funkciju.

4.1.4

Lai gan stacijas, kas uzņem priekšpilsētu dzelzceļu satiksmi, nav tās pašas, kuras uzņem TGV vilcienus, abus darbības veidus savieno integrācijas kultūra, un augsta līmeņa modernas kombinētās satiksmes nodrošināšana jaunajās vai pārveidotajās dzelzceļa stacijās ir pamatprasība: gan starp iekšzemes un starptautiskajiem maršrutiem, gan arī starp iepriekš minētajiem un pilsētas satiksmi.

4.2.1

Pakāpeniski tiek izstradātas normas un prasības attiecībā uz dzelzceļa stacijām. Agrāk tās vienoja visu valsti un palīdzēja veidot nacionālo identitāti. Kopīgo identitāti veidoja nevis fiziskā struktūra — lai gan sliežu ceļi minētajam mērķim bija nepieciešami — bet gan stacijas, noteikumi, modeļi un standarti.

4.2.2

Pašreiz mērķis nav visu Eiropas transporta tīklu dzelzceļa staciju standartizācija. Mūsdienu stacijām jābūt tādām, kur eiropeisko identitāti atspoguļo nevis ēku, bet gan pakalpojumu standarti. Vissvarīgākajam no minētajiem standartiem jābūt tādai kombinētu komunikāciju izveidei, kas, saglabājot vietējo līdzekļu daudzveidību, atbilst arī kvalitātes prasībām atttiecībā uz informācijas sniegšanu pasažieriem daudzvalodu Eiropā un rūpēm par to, lai viņu ceļojums būtu veiksmīgs. Atsevisķi jāatzīmē trīs jomas: standarti attiecībā uz informācijas sniegšanu pasažieriem, kombinēto komunikāciju standarti un funkcionālā mobilitātes centra izveide.

4.2.3

Minētās lietotājiem draudzīgās kvalitātes prasības attiecībā uz Eiropas transporta tīklu (TEN) stacijām jāformulē kā ieviešanai ieteiktas Eiropas līmeņa rekomendācijas, pamatnostādnes, nevis TEN privilēģija, turklāt pilnībā jaievēro arī subsidiaritātes princips. Tādēļ, protams, pašreiz veidojamo standartu ieviešana arī citās stacijās un satiksmes mezglos nebūt nerada problēmas: tas nevis mazinātu, bet gan paaugstinātu ceļojuma kvalitāti.

5.1

Starptautiskajā salīdzinājumā gandrīz katra valsts dzelzceļa stacijas sāka attīstīt citu iemeslu dēļ (satiksmes vai pilsētu attīstības vajadzības, valsts vai privātā iniciatīva, kā arī dažādi jaukti iemesli). Lielbritānijā, kur staciju attīstība notiek, pamatojoties uz tirgus procesiem, tā notiek (a) tikai pilsētu teritorijās, (b) Londonas iekšienē, (c) nekustamo īpašumu tirgus uzplaukuma laikā, (d) tiek celti gandrīz vienīgi biroji.

5.2

Šveicē ir izstrādāta videi draudzīga nacionālā dzelzceļa un sabiedriskā transporta modernizācijas programma, iekļaujot S-Bahn sistēmas (Cīrihe, Bāzele, Berne), un, lai gan dzelzceļa darbības finansiālās grūtības lika izmantot staciju tuvumā esošos īpašumus, tas tika veikts nevis tos pārdodot, bet gan īstenojot kopīgi ar dzelzceļu izstrādātas programmas (tādējādi ieguva ne tikai ieguldītāji, bet arī pilsēta, pašpārvalde un dzelzceļš).

5.3

Zviedrijā iniciatīvu uzsāka privatizētais, bet ne sadalītais dzelzceļš partnerībā ar pašvaldībām. Mērķis bija ceļojumu centru izveide: vilciens, autobuss, taksometrs, stāvvietas zem viena jumta. Vienošanās tātad skāra vietējās iestādes un dažādus satiksmes veidus.

5.4

Francijā galvenais dzinējspēks bija valdības lēmums par TGV izveidi, kas nozīmēja arī iespēju izveidot satiksmes līnijas uz Parīzi. Vietējais līmenis iesaistījās, lobējot par tiesībam izveidot pieturas.

5.5

Nīderlandē satiksmes un vides aizsardzības iestādes un dzelzceļš saskaņā ar koncentrētas pilsētu attīstības principu un atbalsta sniegšanu sabiedriskajam transportam 1986. gadā izsludināja dzelzceļa staciju apkārtnes attīstības programmu. Pirms privatizācijas dzelzceļš un pašvaldības citus partnerus varēja iesaistīt tikai ar grūtībām.

5.6

Minetie piemēri rāda, ka plānojot ir svarīgi jau sākumā paredzēt satiksmes mezgla un vietējās (pilsētas) intereses, nepieļaujot tikai vienas puses interešu izpausmi. Tāpat arī tirgus un finanšu apsvērumi jāapvieno ar plašākajām pilsētas un tīkla interesēm, lai novērstu to, ka attīstību nosaka tikai īstermiņa konjuktūras intereses, vai tieši pretēji, tālejošos plānos izpaliek finansētāja apsvērumi. Pētījumi rāda, ka vienošanās vieglāk panākamas tad, ja staciju ceļ jaunā vietā (Lille), tā kā citur progresu daudzkārt lielā mērā apgrūtina dažādās pastāvošās intereses.

6.1

Šķiet pamatoti Eiropas Komisijā izveidot tādu horizontālo sadarbību, kas tās darbiniekiem dod iespēju Struktūrfondu ietvaros īstenojamo projektu pārskatam pa nozarēm. Minētais pārskats dos iespēju pa nozarēm noteikt to, kādā apmērā attiecīga darbība vai nozare var saņemt Savienības atbalstu.

6.2

Šķiet, ka dienas kārtībā jāpatur jautājums par to, cik lielā mēra ātrgaitas dzelzceļu attīstība ir veicinājusi pretrunīgo situāciju, kad vienlaikus pastāv gan tradicionālais, gan modernais dzelzceļš. Sakāpinātā interese par modernā dzelzceļa tīklu izveidi skaidrojama ar to, ka tie attīstījās atrauti no parasto dzelzceļu sistēmas. Tā kā ātrgaitas delzceļu tīklu izveide ir ļoti dārga, tie atņem līdzekļus citiem iespējamiem projektiem. Piemēram, Francijā sakarā ar TGV attīstīšanu parastā dzelzceļa infrastruktūra atsevišķos posmos tik ļoti pasliktinājās, ka daudzos posmos vajadzēja ieviest ātruma ierobežojumus. Lietotājiem (pasažieriem un kravu pārvadātājiem) tas nozīmē ievērojamu laika zudumu. Jašaubās, vai to kompensē ātrgaitas dzelzceļu lietotāju iegūtais laiks.

6.3

Sociālās kohēzijas, atpalikušo reģionu integrācijas politikas mērķiem daudz svarīgāka ir parasto dzelzceļu līniju attīstība, jo ārgaitas vilcieni tikai aiztraucas minētajām teritorijām garām, nedodot tām iespēju šajā satiksmē iekļauties. Papildus ātrgaitas dzelzceļu celtniecībai vairāk jāpievēršas parasto dzelzceļa maršrutu un tos apkalpojošās infrastruktūras atjaunošanai (upgrade). Vieta, kur pasažieru vispirms saskaras ar minēto attīstību un jauninājumiem, ir stacija.

7.1

Pastāv nopietni draudi, ka lieli ieguldījumi un īstermiņa intereses — kaut vai tikai spekulāciju ar nekustamajiem īpašumiem dēļ — var gūt virsroku tieši pār dzelzceļu pasažieru un pilsētu patiesajām interesēm. Piemēram, atsaucoties uz dzelzceļa nerentabilitāti, tiek pārdotas vērtīgas iekšpilsētas teritorijas un kādreizējā dzelzceļa vietā paceļas biroju ēkas un tirdzniecības centri. Tādēļ ir vērts ņemt vērā šādus apsvērumus.

7.2

Ne tikai ātrgaitas dzelzceļa, bet arī katra starptautiskā dzelzceļa, arī visu Eiropas transporta tīkla elementu liela priekšrocība ir tā, ka tie tieši savieno dažādu pilsētu centrus.

7.3

Tieši iekšpilsētā ir pamats izveidot tādu intensīvu sabiedrisko transportu, kas dzelzceļa staciju labi savieno ar visām pilsētas daļām.

7.4

Dzelzceļa stacija ir vieta, kas dažādiem, kopīgi funcionējošiem satiksmes veidiem var kalpot par mobilitātes un informācijas centru.

7.5

Ir mērķtiecīgi izveidot saikni starp iekšpilsētas staciju un lidostu.

7.6

Dzelzceļa teritorija nav jāizmanto atsevišķi, bet gan kopā jāizvērtē minētās teritorijas izvietojums pilsētā un loģistikas apsvērumi, lai, maksimāli izmantojot tās vērtību, īstenotu pilsētas ilgtermiņa intereses.

7.7

Pieredze rāda, ka pilsētas vides un dzelzceļa stacijas funkciju asās atsķirības pakāpeniski izzūd, un dzelzceļa stacija darbojas rentabli un kļūst par pievilcīgu pilsētas sabiedrisko telpu, tieši uzņemot daudzās pilsētas apkalpojošās funkcijas.

7.8

Neskatoties uz to, ātrgaitas dzelzceļa stacijai vispiemērotākā nav kāda no galvenajām pasažieru stacijām. Ņemot vērā līdz šim zināmos sekmīgos piemērus, enerģiju, ko rada dzelzceļa un pilsētas attīstība, visveiksmīgāk var izmantot, pilsētas iekšienē — bet ārpus tās vēsturiskā centra — izveidojot jaunu centru. Tajā pašā laikā jāsaprot arī, ka visbiežāk minētie piemēri, tostarp Lille, ir īpaši un ārkārtēji gadījumi, kurus droši vien nevar atkārtot.

7.9

Piemēri vispārīgi apliecina, ka, modernizējot starptautiskās dzelzceļa stacijas, valsts, pilsētas pārvalde un uzņēmēju kapitāls sadarbībā ar dzelzceļa sabiedrību var izveidot visaptverošas vērtības radošus attīstības projektus.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/13

1.1

EESK uzskata, ka izvirzītie priekšlikumi ir solis pareizajā virzienā un tā atbalsta ierosinātos pasākumus ūdensdzīvnieku noteiktu slimību profilaksei un kontrolei.

2.1

Akvakultūras apsaimniekošana ir ļoti nozīmīga Kopienas nozare, īpaši lauku un piekrastes rajonos. ES akvakultūras nozarē 2004. gadā ieguva zivis, gliemjus un vēžveidīgos vairāk nekā 2,5 miljardu eiro vērtībā. Tomēr slimību rezultātā (mirstība, vāja augšana un kvalitātes pazemināšanās) radušies finanšu zaudējumi tiek lēsti 20 % apmērā no produkcijas vērtības. Priekšlikuma mērķis ir ieviest laikmetīgus un mērķtiecīgus tiesību aktus ar nolūku samazināt minētās izmaksas; tās samazinot tikai par 20 %, rezultātā iegūtu pievienoto vērtību 100 miljoni eiro gadā.

2.2

Pastāvošie tiesību akti tika izstrādāti pirms divdesmit gadiem, kad ES bija tikai divpadsmit dalībvalstis. To galvenais mērķis bija toreizējās ES akvakultūras galveno sugu — proti, lašu dzimtas zivju (foreļu un lašu) un austeru — audzēšanas aizsardzība. Tagad šie tiesību akti ir jāatjaunina, atspoguļojot paplašinātās ES teritorijā sastopamo plašāka spektra akvakultūras apsaimniekošanas praksi un tajā mītošās sugas un ņemot vērā nozīmīgās izmaiņas minētajā nozarē, kā arī zinātnes sasniegumus šajā jomā un iegūto pieredzi, piecpadsmit gadu garumā piemērojot jau eksistējošos tiesību aktus. Minētie noteikumi ir jāatjaunina arī tādēļ, lai ES noteikumus saskaņotu ar starptautiskiem nolīgumiem un normām (piemēram, PTO līgums par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu un Starptautiskās organizācijas dzīvnieku veselībai (OIE) normas).

3.1

Ar šo priekšlikumu tiks atcelti esošie primārie tiesību akti (Padomes Direktīvas 91/67/EEK, 93/53/EEK un 95/70/EK), un minētās trīs direktīvas aizstās viena jauna direktīva. Jaunās direktīvas mērķis ir atjaunināt, pārstrādāt un konsolidēt dzīvnieku veselības noteikumus attiecībā uz tirdzniecību ar akvakultūras produktiem, ieskaitot slimību profilaksi un kontroli, nolūkā uzlabot ES akvakultūras ražotāju konkurētspēju.

3.2

Tajā ir ietvertas vispārīgas prasības akvakultūras ražotnēm un pārstrādes uzņēmumiem, tādas kā licenču izsniegšana un noteikumi attiecībā uz to darbību.

3.3

Tajā ir paredzēti dzīvnieku veselības noteikumi tirdzniecībai ar akvakultūras dzīvniekiem un produktiem, kā arī veselības noteikumi attiecībā uz akvakultūras dzīvnieku importu Kopienā no trešām valstīm.

3.4

Ir ierosināti noteikumi noteiktu slimību noteikšanai un kontrolei, kā arī no slimībām brīvu zonu pasludināšanas noteikumi.

3.5

Ir jāievieš noteikumi arī attiecībā uz kompetentām dalībvalstu iestādēm un laboratorijām, un pamatnostādnes ir noteiktas arī pielikumos.

3.6

Priekšlikuma juridiskais pamats ir Līguma 37. pants. Ir jāpiemēro proporcionalitātes princips, un ir sagaidāms, ka finansiālā ietekme uz Kopienas budžetu būs ierobežota.

3.7

Minētā priekšlikuma ietekme uz budžetu izpaudīsies galvenokārt divās jomās:

3.8

Otrajā priekšlikumā Padomes lēmumam ir paredzēti nepieciešamie grozījumi pastāvošajā kārtībā attiecībā uz Kopienas finanšu ieguldījumu Padomes Lēmumā 90/424/EEK izklāstītajos veterinārajos pasākumos akvakultūras dzīvniekiem, lai ņemtu vērā priekšlikumus attiecībā uz jaunu ūdensdzīvnieku veselības direktīvu un Eiropas Zivsaimniecības fondu.

3.9

Saskaņā ar otro priekšlikumu dalībvalstīm ir atļauts izmantot finanšu līdzekļus no darbības programmām atbilstoši Eiropas Zivsaimniecības fonda ΙΙΙ sadaļai par akvakultūras dzīvnieku noteiktu slimību apkarošanu un izskaušanu.

3.10

Finansiālā atbalsta sniegšanas kārtībai ir jāatbilst pastāvošajai kārtībai, kas piemērojama finanšu ieguldījumiem attiecībā uz sauszemes dzīvnieku slimību uzraudzību un izskaušanu.

3.11

Proporcionalitātes princips, kā arī juridiskais pamats — Līguma 37. pants –, attiecas arī uz otro priekšlikumu.

3.12

Saskaņā ar otro priekšlikumu turpmāk Kopienas finanšu ieguldījumu ūdens dzīvnieku slimību izskaušanā nodrošinās no Eiropas Zivsaimniecības fonda (KOM (2004) 497, 32. pants). Priekšlikuma ietekmi uz Eiropas Zivsaimniecības fondu aplēst ir sarežģīti, jo tā būs atkarīga no slimību piemeklēto saimniecību lieluma, saimniecībā(s) turēto dzīvnieku vērtības utt.

4.1

Pašreizējie Kopienas tiesību akti attiecas tikai uz lašu, foreļu un austeru audzēšanu. Kopš šo tiesību aktu pieņemšanas akvakultūras nozare (vēžveidīgo, divvāku gliemju, ēdamo gliemežu utt. audzēšana) ir būtiski attīstījusies. Tādēļ EESK uzskata par vēlamu un nepieciešamu grozīt tiesību aktus, lai to noteikumi aptvertu arī citus akvakultūras ražotāju audzētos ūdensdzīvniekus.

4.2

EESK minētos priekšlikumus atbalsta, jo tie ir nozīmīgs ieguldījums ūdensdzīvnieku slimību profilaksē un kontrolē.

4.3

EESK uzskata, ka, lai nodrošinātu akvakultūras nozares racionālu attīstību un paaugstinātu ražīgumu, ūdensdzīvnieku veselības noteikumi jānosaka Kopienas līmenī. Šie noteikumi ir nepieciešami, lai veicinātu iekšējā tirgus pabeigšanu un novērstu infekcijas slimību izplatīšanos. Tiesību aktiem ir jābūt elastīgiem, un tajos ir jāņem vērā akvakultūras nozares attīstība un tās daudzveidība.

4.4

EESK uzskata, ka Kopienas līmeņa pasākumiem ir jāiet kopsolī ar mēģinājumiem paaugstināt dalībvalstu kompetento iestāžu un akvakultūras ražotņu izpratni un gatavību īstenot ūdensdzīvnieku slimību profilakses, kontroles un izskaušanas pasākumus.

4.5

Pašreizējā ES licenču izsniegšanas sistēma ir īpaši strikta, izvirzot daudz stingrākas prasības nekā tās ir ES konkurentiem. Tas ietekmē nozares dzīvotspēju. EESK uzskata, ka minētās prasības jau ir iekļautas ierosinātajā uzņēmumu reģistrā, kas ietver informāciju par katra uzņēmuma ražošanas sistēmu, akvakultūras uzņēmējdarbības veicēju un esošo akvakultūras licenci.

4.6

Ir jānodrošina, lai Kopienā ūdensdzīvnieku slimības neizplatītos. Tādēļ ir būtiski ieviest saskaņotus dzīvnieku veselības noteikumus akvakultūras produktu nokļūšanai tirgū un sastādīt slimību un pret slimībām uzņēmīgu sugu sarakstu.

4.7

EESK uzskata, ka, lai savlaicīgi varētu konstatēt ūdensdzīvnieku slimību katru iespējamu uzliesmojumu, personām, kas kontaktējas ar pret slimībām uzņēmīgo sugu ūdensdzīvniekiem, jāuzliek par pienākumu ziņot kompetentajai iestādei par katru aizdomīgo gadījumu.

4.8

Dalībvalstīs jāveic gan plānotas, gan negaidītas pārbaudes, kā arī pārbaudes nepieciešamības gadījumā nolūkā nodrošināt to, ka akvakultūras uzņēmējdarbības veicēji zina un piemēro vispārējos noteikumus par slimību kontroli.

4.9

Zināšanas par līdz šim nepazīstamām ūdensdzīvnieku slimībām pastāvīgi papildinās. Tādēļ EESK uzskata, ka ir būtiski visas dalībvalstis un Komisiju informēt par nepazīstamas slimības klātbūtni vai aizdomām par tās izcelšanos un ir būtiski tām paziņot par jebkādiem veiktajiem kontroles pasākumiem.

4.10

Lai garantētu ūdensdzīvnieku veselību Kopienā, ir jānodrošina, lai Kopienas teritoriju šķērsojoši dzīvu ūdensdzīvnieku pārvadājumi atbilstu būtiskām veselības prasībām. Papildus tam ir jānodrošina, ka no trešām valstīm importēti akvakultūras dzīvnieki un produkti nav inficēti ar infekcijas slimībām.

5.1

EESK piekrīt viedoklim, ka attiecībā uz tirdzniecību ar dekoratīvajiem un citiem ūdensdzīvniekiem, kuru dzīves apstākļi (akvārijos vai dīķos) ir pakļauti kontrolei, īpaši noteikumi nav jāaizstrādā. Tomēr, ja ūdensdzīvnieki tiek turēti ārpus noslēgtām sistēmām vai akvārijiem vai tie nonāk tiešā kontaktā ar Kopienas dabiskajiem ūdeņiem, EESK uzskata, ka ir jāpiemēro pašreizējās direktīvas vispārējie veselības noteikumi. Tas attiecas īpaši uz karpu populācijām (Cyprinidae), jo tādas bieži izplatītās dekoratīvās zivis kā koi-karpa ir uzņēmīgas pret noteiktām slimībām.

5.2

Dalībvalstīm ir jāizstrādā noteikumi par direktīvas noteikumu pārkāpšanas gadījumos piemērojamajiem sodiem. EESK uzskata, ka šādiem sodiem ir jābūt efektīviem.

5.3

5. panta 2. punktā ir noteikts, ka, pirms dalībvalsts nolemj nepiešķirt licenci akvakultūras ražotnei saskaņā ar 4. pantu, ir jāapsver riska mazināšanas stratēģijas, ieskaitot attiecīgās uzņēmējdarbības iespējamo pārvietošanu citā vietā. Tomēr EESK apzinās, ka pārvietošana citā vietā bieži nav iespējama gadījumā, kad ūdens rezervuāros savvaļas zivju populācijas vidū atrodas zoonozes izraisītāji. EESK uzskata, ka šādu slimību risku var mazināt, ievērojot likumīgu apsaimniekošanas praksi, turot šādas populācijas noslēgtās un uzraudzītās audzēšanas iekārtās, uzturot labus higiēnas apstākļus un piemērojot dzīvnieku veselības pārraudzības sistēmu un citus Padomes pašreizējā direktīvā ierosinātos pasākumus.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/15

1.1

Papildus citiem priekšlikumiem (1) arī paziņojumā, ar kuru izveido pamatprogrammu “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”, ierosināts izveidot programmu dokumentos “Finanšu plāns 2007.—2013. gadam” (2) un “Paplašinātās Savienības politiskie izaicinājumi un budžeta līdzekļi (2007.—2013.)” (3) paredzēto pasākumu īstenošanai; pēdējā minētajā dokumentā (skat. EESK atzinumu, ziņotājs — DASSIS kgs (4)) ierosināts Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpai kopā (3. budžeta pozīcija: “Pilsonība, brīvība, drošība un tiesiskums”) 2006. gadā paredzēt saistību asignējumu 1 381 miljonu eiro apmērā, kam vajadzētu pakāpeniski pieaugt līdz 3 620eiro summai 2013. gadā.

1.2

Priekšlikumu kopuma mērķis ir vienlīdz intensīvi atbalstīt visas trīs jomas — brīvību, drošību un tiesiskumu —, attiecībā uz tām īstenojot līdzsvarotu pieeju, kas balstīta uz demokrātijas principiem, pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu.

1.3

No sākumā ierosinātās kopējās summas (9 500 miljoni eiro) pamatprogrammai “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam pavisam bija paredzēta summa 5 866 miljonu eiro apmērā; no šīs summas 1 184 miljoni eiro paredzēti patvērumam, 759 miljoni eiro — Atgriešanās fondam, 1 771 miljoni eiro — trešo valstu piederīgo integrācijai un visbeidzot 2 152 miljoni eiro — ārējo robežu pārvaldībai. Dalībvalstīm un Kopienas tiešajiem pasākumiem (NVO un projektiem) piešķirtās summas nevar pārnest no viena fonda uz citu.

1.4

Pamatprogramma “Solidaritāte” neaptver aģentūras un citus brīvības, drošības un tiesiskuma jomas Kopienas instrumentus kā, piemēram, Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie ārējām robežām, kura darbojas jomā, uz kuru attiecas gan ierosinātā pamatprogramma, gan jaunais finanšu plāns, kā arī eurodac sistēma (digitālo pirkstu nospiedumu salīdzināšanai), vīzu informācijas sistēma un Šengenas informācijas sistēma (SIS II). Minētās informācijas sistēmas atbilst ilgtermiņa saistībām, kuru spēkā esamības termiņš to pamatā esošajos tiesību aktos nav noteikts.

1.5

Pamatprogrammas galvenais mērķis ir pienācīgi saskaņot katrā rīcības jomā īstenotos pasākumus, sasaistot politiskos mērķus un pieejamos resursus. Komisija iecerējusi vienkāršot un racionalizēt pašlaik pieejamo finansiālo atbalstu. Pamatprogrammai būtu arī jāstiprina prioritāšu izvirzīšanas caurskatāmība un elastīgums.

1.6

Saskaņā ar šo projektu Eiropas Savienības finanšu solidaritātei vajadzētu šādi kalpot četriem pīlāriem, kuri veido vienotu un līdzsvarotu pieeju migrācijas plūsmām:

1.7

Komisijas priekšlikumam ir pievienots tā ietekmes pētījums (6).

2.1

Lai arī programma atsaucas uz Tamperes sammita un Hāgas programmas nodrošināto konsekvenci, kā arī uz Līguma 62. un 63. pantu, tās plānojošā ietvara pamatā ir tikai nedaudz saskaņotu tiesību aktu, neskatoties uz Padomes centieniem Tamperes programmas ietvaros pieņemt vairākus kopīgus pasākumus (7). Tā, piemēram, 2004. gada 4. un 5. novembrī notikusī Eiropadome apstiprināja otro daudzgadu programmu kopējas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidošanai — t. s. Hāgas programmu.

2.2

Komiteja norāda, ka par spīti “Hāgas programmai” joprojām vēl nepastāv patiešām apmierinoša patiesa kopīga politiska virzība. Atzinumā par tematu “Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam — Hāgas programma: desmit prioritātes turpmākajiem pieciem gadiem — partnerība Eiropas atjaunošanai brīvības, drošības un tiesiskuma jomā” (8). Komiteja sīki analizējusi uz Hāgas programmu attiecināmo Komisijas rīcības plānu. Dalībvalstu prakse ievērojami atšķiras, ņemot vērā to ģeogrāfisko situāciju. Dalībvalstis ieņem atšķirīgu nostāju un uzņemas atšķirīgus pienākumus pret Kopienas vai trešo valstu piederīgajiem, un Kopienas iekšienē veido dažkārt pat savstarpēji pretrunīgu vai pilnīgi pretēju katras valsts politiku atkarībā no tā, vai tās ir — pilnībā vai daļēji — vai nav pievienojušās Šengenas līgumam (I un II), Dublinas I un II līgumam (9) vai, piemēram, Kopienas programmām ilgtspējīgu risinājumu sniegšanai jautājumā par bēgļu pārcelšanu (10). Pieredze rāda, ka, lai īstenotu politiku, kuras mērķis ir, no vienas puses, uzlabot attiecīgo praksi un, no otras puses, līdzsvarot un integrēt atbildību vienota mērķa sasniegšanai, nepietiek ar fondu un finanšu instrumentu izveidošanu.

2.3

Politiskā vai humanitārā patvēruma jomā drošu trešo valstu saraksta izveidošana joprojām ir pretrunīgs jautājums, īpaši no cilvēktiesību jomā atzīto un humānitārās palīdzības sniegšanā aktīvo NVO puses. Komiteja neuzskata par pareizu patvēruma un imigrācijas jautājumus skatīt vienoti, jo īpaši tādēļ, ka rīcības ierobežojumi un rīcības brīvība šajās jomās būtiski atšķiras.

2.4

Lai arī Komiteja apzinās programmas mērķi nodrošināt visaptverošu un vienotu pieeju, tā atturīgi vērtē to, ka vienā iniciatīvā tiek apskatīti jautājumi par robežu aizsardzību un migrantu integrāciju. Komiteja tomēr uzskata, ka šiem jautājumiem paredzētos līdzekļus jāpārvalda koordinētā un saskaņotā veidā, ņemot vērā šādus apsvērumus:

Turklāt, paturot prātā vispārējo mērķi, Komiteja uzstāj, ka abām programmām būtu jābūt pietiekami skaidri nošķirtām, lai novērstu iespējamo sajukumu.

3.1

Komiteja norāda, ka paziņojuma projekta saturs nevar būt vienāds gadījumā, ja Konstitucionālais līgums ir ratificēts, un gadījumā, ja tas nav panākts, un Pamattiesību harta nav ietverta Līgumā.

3.2

Komiteja pauž atbalstu solidaritātes fondu izveidošanai, bet aicina Komisiju šo procesu pielāgot Hāgas programmas prasībām, ņemot vērā attiecīgo EESK atzinumu (11).

4.1.1

Starp izvirzītajiem mērķiem jāmin patvēruma, imigrācijas un integrācijas jautājumi, daudzdimensiju pieeja, uzticams un ilgtspējīgs risinājums. Lai pilnveidotu Komisijas Zaļajā grāmatā par Savienības pieeju migrācijai pieņemto ekonomisko pieeju (12), paziņojumā būtu nepieciešams uzlabot sadaļas par individuālajām un vispārējām tiesībām migrācijas jomā, veidojot saikni ar vispārīgo programmu “Pamattiesības un tiesiskums”, un tajā ietvert atsauces uz Starptautisko konvenciju par migrējošo strādājošo un viņu ģimenes locekļu aizsardzību (13).

Komiteja turklāt mudina Komisiju vairāk pamatoties uz Juridisko ekspertu neatkarīgās komitejas katrus 4 gadus izstrādāto novērtējuma ziņojumu, ko iesniedz starpvaldību komitejai, kura nodrošina pārskatītās Eiropas Padomes Sociālās hartas institucionālo uzraudzību, un to ņemt vērā, izvirzot papildu priekšlikumus.

Komiteja piezīmē, ka lielāko daļu struktūrfondu līdzekļu pārvaldīšanu paredzēts deleģēt dalībvalstīm to prerogatīvu ietvaros un saskaņā ar subsidiaritātes principu. Attiecībā uz proporcionalitātes principu, Komiteja, kā jau norādīts tās atzinumā par Hāgas programmas un rīcības plāna vērtējumu, uzskata, ka “Hāgas programma nepārprotami piešķir prioritāti pastāvošo politiku novērtējuma mehānismu izveidei. Pirms šo iniciatīvu īstenošanas ir jāveic detalizēts un neatkarīgs pētījums par to efektivitāti, pievienoto vērtību, proporcionalitāti un leģitimitāti (atbilstība cilvēktiesībām un pilsoņu brīvībām)” (14).

Komiteja arī pauž bažas par to, kāda būs turpmākā rīcība pēc tās 2005. gada 14. jūnijā notikušās NVO un organizētās pilsoniskās sabiedrības apvienību (tostarp sociālo partneru) uzklausīšanas par minēto Zaļo grāmatu, kuras laikā liels skaits organizāciju izteica negatīvu nostāju pret tādu ekonomisko pieeju, kas ir svarīgāka par cilvēktiesībām, kā arī aicināja visos aspektos izzināt cilvēciskās, kulturālās, sociālās un juridiskās sekas attiecībā uz uzņemtajiem un uzņemošajiem.

4.1.2

Visbeidzot Komiteja labprāt Komisijas iniciatīvā redzētu ietvertus savos iepriekšējos atzinumos sniegtos ierosinājumus.

4.1.3

Komiteja uzsver, ka ar cilvēku migrāciju saistītos jautājumus nevajadzētu a priori uzskatīt par problēmu. Mūsdienu imigrācija veido jaunu politisku, ekonomisku un sociālu realitāti, kas papildina senāko imigrāciju; ar to jātiek galā visai sabiedrībai, respektējot cilvēku tiesības izvēlēties savu likteni dalībvalstu pieņemto un tām saistošo starptautisko, Eiropas un nacionālo tiesību aktu ietvaros (15).

4.1.4

Atgriešanās, ko Komisija uzskata par “risinājumu”, nedrīkstētu nozīmēt, ka pretnostatāmas Savienībā “legāli” un “nelegāli” uzturošos trešo valstu piederīgo tiesības. Nelegalitāte nav pastāvīgs, brīvi un ar nodomu izvēlēts stāvoklis, lai, iespējams, baudītu hipotētisku statusu. Pastāv vairāki un atšķirīgi nelegalitātes iemesli: Komiteja ir izstrādajusi virkni atzinumu, kuros tā centusies Eiropas iestādēm izskaidrot pastāvošās ekonomiskās problēmas un to upuru stāvokli (16). Atgriešanās politikā jāievēro cilvēktiesības un pamatbrīvības.

4.1.5

Robežu un vīzu “pārvaldībai” nebūtu jāaizēno jautājuma humanitārie, sociālie, politiskie un juridiskie aspekti.

Dziļiem un ilgstošiem cēloņiem kā, piemēram, Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras valdošajam sausumam jāpiemēro citi risinājumi attīstības un sadarbības jomā un cīņā pret klimata pārmaiņām nekā piespiedu atgriešanās nodrošināšanai paredzētie 750 miljoni eiro un ārējo robežu pārvaldībai konsulārajā jomā paredzētie 2,15 miljardi eiro. Tam drīzāk nepieciešams politisks izvērtējums un cieša apņemšanās īstenot ilgtermiņa rīcību. Tā kā cīņa pret badu un pret sausumu diemžēl nav minēta pat starp tūkstošgades mērķiem, Komiteja aicina Komisiju un Padomi aktīvi pievērsties šim jautājumam un:

Komiteja izraidīšanas pienākuma nodošanu tranzītvalstīm neuzskata par pienācīgu vai pieņemamu risinājumu. Tā uzskata par nepieciešamu uzlabot koordināciju starp Eiropas Savienības iestādēm, no vienas puses, un to trešo valstu iestādēm, kurām piederīgi imigranti, no otras puses. Imigrācijas jautājums arī būtu jāietver Savienības ārējo attiecību jomā.

4.1.6

Brīvu personu kustību nevar “pārvaldīt” (izmantojot to pašu jēdzienu kā paziņojuma nosaukumā) tādā pašā veidā kā finanses vai pakalpojumus.

4.1.7

Komisijas ierosinātie četri finanšu instrumenti dalībvalstu darbības sekmēšanai imigrācijas jomā būtu jāpielieto tā, lai šajā jomā īstenotu saskaņotu politiku, kas aptvertu ne tikai migrācijas plūsmu pienācīgu pārvaldi, bet arī dalībvalstīs legāli uzturošos trešo valstu piederīgo integrāciju saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kādus piemēro attiecīgo dalībvalstu pilsoņiem.

Komiteja izmanto iespēju paust nosodījumu sociālajam dempingam, kas var rasties, sniedzot pārrobežu pakalpojumus, tā kā tas ir galvenais legālās imigrācijas ceļš; minētā problēma sakarā ar attiecīgajiem pārejas nosacījumiem attiecas arī uz strādājošajiem no Eiropas Savienības jaunajām dalībvalstīm.

Sociālo partneru un organizētās pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbam šajā jautājumā ir būtiska nozīme, un tas būtu jāatbalsta un jāņem vērā.

“Sekundārā nelegālā pārvietošanās”: ņemot vērā strikto reglamentāciju un, kā atgādina Komiteja, direktīvu par uzņemšanu, kura 2002. gadā netika pieņemta Padomē par spīti Komitejas un Eiropas Parlamenta paustajam atbalstam, sekundārā “legālā” pārvietošanās tiesību aktos un praksē attiecas uz personām, kas kādā dalībvalstī uzturas vairāk nekā 5 gadus un kuras ir otrreizēji lūgušas uzturēšanās atļauju citā dalībvalstī, vai uz personām, kas kādā dalībvalstī uzturas mazāk nekā 5 gadus un kuras lūgušas īstermiņa uzturēšanās atļauju citā dalībvalstī. Komiteja tādējādi pieņem, ka Komisijas paziņojumā lietotais jēdziens “sekundārā nelegālā pārvietošanās” attiecas uz tādu personu pārvietošanos, kuri Savienības teritorijā uzturas nelegāli, un uz tādu patvēruma meklētāju pārvietošanos, kuriem pirmajā uzņemošajā valstī patvērums atteikts. Šādām personām ir tiesības gan iesniegt lūgumu (kas gan ne vienmēr tiek atļauts visās dalībvalstīs), gan tiesības uz lūguma individuālu izskatīšanu un uz atbildes lēmuma pārsūdzību tiesā ar lēmuma izpildi atliekošu iedarbību. Atsevišķās dalībvalstīs vai nu šādas pārsūdzības iespējas nepastāv, vai pārsūdzība ir padarīta neiespējama, vai tai nav lēmuma izpildi atliekošas iedarbības. Komiteja saprot, ka Dublinas I un II līguma (par kuriem ir sagatavots atzinums) izpilde jāsekmē ar attiecīgu finanšu instrumentu. Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus un neskatoties uz to, ka Komisijai jānodrošina līdzvērtīga līdzekļu piešķiršana un jāsekmē taisnīga atbildības sadale, Komisijai vajadzētu pievērst īpašu uzmanību migrācijas plūsmu spiediena visvairāk apgrūtinātajām dalībvalstīm un ņemt vērā ne tikai to atrašanos pie robežas, bet arī to lielumu (piemēri: Kipra, Malta), vispārējās uzņemšanas spējas (patvērums, pārcelšana, imigrācija) un labāko praksi to saistību ievērošanā. Paziņojumā nav pietiekoši precīzu pamatnostādņu, kas ļautu taisnīgi sadalīt atbildību. Komisijai nevajadzētu piešķirt finansiālu atbalstu dalībvalstīm, kuras pārtrauc savu uzņemšanas centru darbību vai samazina to ietilpību.

4.1.8

“Integrēta atgriešanās pārvaldība”: Komiteja, ņemot vērā savu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju strikti konsultatīvas asamblejas raksturu, atzīmē, ka pasākumi attiecas uz cilvēkiem un indivīdiem. Drīzāk būtu jāizvērš miermīlīgiem mērķiem atbilstoša ilgtspējīga sadarbība un jāizvēlas kritēriji, lai noteiktu brīvprātības pakāpi.

4.1.9

Komiteja pauž pārsteigumu par ierosinātajā tekstā lasīto, ka viens no Eiropas Atgriešanās fonda darbības īpašajiem mērķiem varētu būt “gādāt, lai tiktu sniegts īpašs atbalsts neaizsargātākajām personu kategorijām, piemēram, bērniem un spīdzināšanas, izvarošanas vai citas morālas, fiziskas vai seksuālas vardarbības smagas formas upuriem”. Jāatgādina, ka Ženēvas konvencija paredz procedūras, individuālas izskatīšanas un pārsūdzību, uz ko minētajām personām ir tiesības. Tā kā Eiropas likumdevējs pieņēmis direktīvu par “statusa noteikšanu” (17) un dalībvalstis ir pievienojušās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, Komiteja pauž neizpratni par to, kādā veidā uz minētajā situācijā esošām personām varētu attiekties noteikumi par “brīvprātīgu atgriešanos”.

4.1.10

Komisijai būtu jāpārdomā kritēriji, kas nosaka brīvprātīgas atgriešanās projekta sekmīgumu. Komiteja saprot, ka šeit runa nav par sadarbību vai par indivīdu personisko plānu īstenošanu, bet gan par repatriāciju pēc attiecīga tiesas vai administratīva lēmuma un lēmuma par atgriešanos un izraidīšanu. Komiteja aizstāv nepieciešamību ievērot un atbalstīt Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Pamattiesību hartu un piemērojamos principus: nevienu personu nedrīkstētu piespiest atgriezties, ja pēc atgriesanās ir apdraudēta viņas dzīvība. Šajā sakarā īpašs uzsvars būtu jāliek uz tiesas pieejamību. Pārsūdzībai vienmēr būtu jāaptur lēmuma izpilde. Saskaņā ar Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pieeju atgriešanās būtu jāparedz tikai izņēmuma gadījumos. Par to neliecina atsevišķi priekšlikuma ietvertie noteikumi (piemēram finanšu noteikumu 5.1.3. nodaļa).

Komisijai būtu jāierosina sīkāk izstrādāti piemērošanas noteikumi, kas atgriešanās gadījumā nodrošinātu konsultācijas, materiālo atbalstu un citas piemērotas atbalsta formas. Būtu turklāt jāizstrādā noteikumi par neatkarīgu un uzticamu uzraudzību un kontroli pār repatriēto personu drošību, aizsardzību un labklājību.

—

Komiteja atbalsta priekšlikumu izveidot Eiropas Fondu trešo valstu pilsoņu integrācijai laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, pagarināt pastāvošā Eiropas Bēgļu fonda darbību, un izveidot Ārējo robežu fondu;

—

aicina Padomi atkārtoti izvērtēt un kopā pieņemt priekšlikumu paziņojumam, ar ko pamato vispārīgo programmu “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” un lēmumus par īpašu fondu izveidošanu vispārīgās programmas īstenošanai;

—

aicina Komisiju Hāgas programmas rīcības plānā ņemt vērā EESK ieteikumus;

—

iesaka Padomei un Komisijai nodrošināt šo jauno struktūrfondu darbības pārredzamību, tieši norādot uz saikni starp Hāgas programmu un izvērtējamo paziņojumu.

—

aicina, pieņemot lēmumus par šo dažādo fondu izveidošanu, paredzēt konkrētus pasākumus, lai dalībvalstis un pati Komisija, pieņemot ikgadējās un daudzgadu pamatnostādnes, pēc iespējas agrākā stadijā iesaistītu nevalstiskās jomas dalībniekus.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/20

1.1

Komiteja uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš šādiem aspektiem:

2.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas sagatavoto priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes ieteikumam par mobilitāti Eiropā izglītības un apmācības nolūkā — Eiropas Mobilitātes kvalitātes hartu (1). Ierosinot atcelt visus šķēršļus Savienības iedzīvotāju mobilitātei starp ES dalībvalstīm, saskaņā ar Lisabonas mērķiem tiks sekmēta Savienības konkurētspēja.

2.2

Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka dalībvalstis, Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija cenšas novērst šķēršļus mobilitātei izglītības un apmācības jomā (2).

2.3

Mobilitāte izglītības nolūkā ES pastāv jau vairākus gadu desmitus. Pateicoties dažādām mobilitātes programmām, daudziem to dalībniekiem bija iespēja gūt jaunu pieredzi un pārvarēt valodas un kultūras šķēršļus Eiropā.

2.4

Komiteja konstatē, ka, pateicoties dalībvalstu rīcībā esošajām Komisijas izglītības un apmācības programmām, Savienības iedzīvotāju, kas devušies uz ārzemēm izglītības nolūkā, skaits kopš 2000. gada ir trīskāršojies.

2.5

Komiteja uzskata, ka minētās programmas piedāvā arī iespēju izveidot tādu tolerantu sabiedrību Eiropā, kas iecietīga pret cilvēkiem, kuri ir citas ticības pārstāvji, kuriem ir cita etniskā izcelsme, seksuālā orientācija utt.

2.6

Komiteja pilnībā atbalsta jaunās izglītības programmas, kuras Komisija ierosināja 2004. gadā. Lielā interese par minētajām programmām rāda, ka Eiropas jaunieši jau tagad netieši īsteno Lisabonas stratēģijas mērķus.

3.1

Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm ir jārūpējas par atsevišķu programmu koordināciju gan valsts, gan vietējā līmenī.

3.2

Iestādēm, organizācijām, augstskolām, skolām un privātpersonām, kas koordinē mobilitātes programmas, jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu pārredzamu minēto programmu dalībnieku atlases norisi. Praksē ir novērots, ka par dalībnieku atlasi atbildīgās personas bieži uzskata, ka dalība starptautiskā apmaiņas programmā ir atalgojums par noteiktu mērķu sasniegšanu.

3.3

Turklāt Komiteja iesaka veikt plašas informācijas kampaņas, lai sasniegtu pēc iespējas lielāku potenciālo dalībnieku skaitu, kas piedalītos programmās. Ļoti svarīgi ir informēt pēc iespējas vairāk Eiropas jauniešu par programmu mērķiem un iespējām, kas viņiem paveras šajā sakarā.

3.4

Dalībvalstīm būtu jārūpējas par to, lai tiktu atzīta dalībnieku pieredze un kvalifikācijas, kas iegūtas programmas ietvaros.

3.5

Komiteja ļoti pozitīvi vērtē faktu, ka tiek veicināta arī mobilitāte profesionālās apmācības nolūkā un programmas brīvprātīgajiem. Neapšaubāmi minētās programmas ir ļoti lietderīgas, lai attīstītu dalībnieku profesionālo karjeru, kā arī spējas strādāt starptautiskā vidē.

3.6

Daļa dalībvalstu, kas tuvākajā laikā pabeigs atsevišķu BoloņasXS procesa posmu īstenošanu, jau tagad īsteno ieteikumus no “Eiropas Mobilitātes kvalitātes hartas” izglītības un apmācības nolūkā. Pozitīvi vērtējami ir hartā noteiktie mērķi un ierosinātās darbības, kas dos iespēju labāk izmantot Komisijas piedāvātās programmas.

3.7

Komiteja norāda, ka Komisijas priekšlikumā ir iekļauti tikai tie elementi, kurus īstenojot, paredzama pozitīva ietekme Eiropas līmenī.

3.8

Pozitīvs minētā Komisijas priekšlikuma aspekts ir tas, ka tajā nav paredzēts papildu finansiāls ieguldījums koordinācijas jomā, tādēļ ieteikumi ir viegli īstenojami.

3.9

Komiteja pauž bažas, ka, pieļaujot brīvprātības principu attiecībā uz “Eiropas Mobilitātes kvalitātes hartas” pieņemšanu, pastāv risks, ka dalībvalstis nevarēs vienoties par hartā iekļautajiem noteikumiem. Tas varētu negatīvi ietekmēt efektīvu hartas pamatprincipu realizēšanu un kavēt īstenošanu valstu līmenī.

3.10

Komiteja norāda arī uz to, ka no pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir saņemtas ziņas, ka nosūtošās un uzņemošās organizācijas nav atbilstoši sagatavotas programmu īstenošanai. Tas var negatīvi ietekmēt programmu novērtējumu, ko dalībnieki veic tās beigās.

3.11

Komiteja uzskata, ka Komisijai būtu jānosaka hartas spēkā stāšanās datums, lai rosinātu dalībvalstis ātri rīkoties.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/22

1.1

EESK atzinīgi novērtē paziņojumu kā iespēju izvērtēt Eiropas invalīdu gada (2003) panākumus un trūkumus, kā arī izdarīt secinājumus, gatavojoties turpmākajiem Eiropas gadiem, un turpināt Eiropas invalīdu gada (2003) laikā uzsāktās iniciatīvas.

1.2

EESK atzīst, ka Eiropas invalīdu gads (2003) salīdzinājumā ar iepriekšējiem Eiropas gadiem bija sekmīgs tādēļ, ka to rosināja invalīdu organizācijas, kuras pašas arī piedalījās Invalīdu gada plānošanā un norisē. EESK aicina Eiropas Komisiju un citas Eiropas institūcijas atbalstīt augšupēju pieeju, gatavojot šādas iniciatīvas nākotnē.

1.3

EESK izsaka nožēlu par to, ka paziņojumā trūkst informācijas par valstu un reģionālajā līmenī veiktajiem pasākumiem, un uzskata, ka nākotnē būtu jāievieš sistēma, lai nodrošinātu pienācīgu informācijas apriti, kā arī informācijas par labāko praksi apkopošanu un izplatīšanu.

1.4

Pasākumi, kas veikti vispārējās informētības un pamanāmības vairošanai plašsaziņas līdzekļos, ir izvērtēti attiecībā uz to kvantitāti, bet ne kvalitāti. Tādēļ EESK aicina Eiropas Komisiju pievērsties minētajam jautājumam turpmākajās iniciatīvās.

1.5

EESK uzskata, ka Eiropas invalīdu gada (2003) panākumi bija jāatspoguļo politikā un likumdošanā un ka reakcija politikas jomā rada vilšanos, ņemot vērā ar Invalīdu gadu saistītās cerības.

1.6

EESK aicina Eiropas Komisiju savā nākamajā divgadu ziņojumā par invalīdu stāvokli izvērtēt Eiropas gada laikā pieņemto saistību īstenošanu un īpaši to, kā tiek īstenotas Padomes rezolūcijas par nodarbinātību, izglītību, e-pieejamību un kultūru, ka arī sniegt ieteikumus invalīdu problēmu iestrādāšanai atklātajā koordinācijas metodē Lisabonas stratēģijas ietvaros.

1.7

EESK arī izsaka nožēlu par ierobežoto informāciju par dalībvalstu veiktajiem pasākumiem invaliditātes aspektu integrēšanā un aicina Eiropas Komisiju izstrādāt instrumentu informācijas par dalībvalstu politiku apkopošanai un izvērtēšanai.

1.8

Eiropas invalīdu gads (2003) deva ierosmi Komitejai nākt klajā ar vairākām iniciatīvām: invaliditātes darba grupas izveidi Komitejā; invaliditātes aspektu integrēšanu savā darbā; pašiniciatīvas atzinumu pieņemšanu attiecībā uz personām ar spēju traucējumiem; pielāgošanos prasībām nodrošināt jaunās mītnes pieejamību personām ar spēju traucējumiem un izmaiņas Civildienesta noteikumos attiecībā uz invalīdu nodarbinātību.

1.9

EESK arī aicina visās ES politikas jomās īstenot invaliditātes aspektu integrēšanu un strukturēta dialoga veidošanu ar invalīdu organizācijām, īpaši attiecībā likumdošanas iniciatīvām iekšējā tirgus jomā.

2.1

EESK ar lielu interesi uzņēma Komisijas paziņojumu par Eiropas invalīdu gada (2003) norisi, rezultātiem un vispārējo novērtējumu.

2.2

Eiropas invalīdu gadu oficiāli apstiprināja ES Padome 2001. gada 3. decembrī (1). Kampaņa noritēja gandrīz pusotru gadu ar sagatavošanas darbu, kurš sākās 2002. gada vidū, un ar ierobežotu ES budžetu aptuveni 12 milj. eiro apmērā.

2.3

Invalīdu gada galvenie mērķi bija veicināt izglītošanu par invalīdu tiesībām, kā arī veicināt pārdomas un diskusijas par pasākumiem, kas nepieciešami, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas un izskaustu daudzas invalīdu diskriminācijas formas Eiropā. Tā mērķis bija arī veicināt un pastiprināt pieredzes apmaiņu labas prakses un vietējā, valstu un Eiropas līmeņa stratēģiju jomā, kā arī uzlabot saziņu attiecībā uz invaliditāti un veicināt invalīdu pozitīva tēla veidošanu.

2.4

Eiropas Komisija uzsver, ka Invalīdu gads bija rezultāts partnerattiecību procesam starp ES, dalībvalstīm un invalīdu organizācijām, īpaši Eiropas Invalīdu forumu, kopā ar citām pilsoniskās sabiedrības ieinteresētajām pusēm.

2.5

Eiropas līmenī Eiropas Komisija izstrādāja virkni pasākumu, piemēram, izglītošanas kampaņu ar devīzi “kāp iekšā un brauc līdzi” un autobusu, kurš brauc apkārt Eiropai. Tika piešķirts finansējums programmām jaunatnes, izglītības un kultūras jomā, kā arī iniciatīvām pētniecības un informācijas sabiedrības jomā. Bez tam vairākas ES institūcijas, piemēram, Eiropas Parlaments, Reģionu komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja nāca klajā ar īpašām iniciatīvām Eiropas invalīdu gada (2003) ietvaros.

2.6

Iniciatīvas valstu un vietējā līmenī galvenokārt ir vērstas uz izglītošanu par tiesībām, ēku pieejamību, informācijas sabiedrību, transportu, jaunas valstu likumdošanas izstrādāšanu, ziņošanu un atbalstu ģimenēm. Komisija arī uzsver, ka Invalīdu gads ir sekmējis invaliditātes izvirzīšanu politiskajā darba kārībā.

3.1

EESK izsaka nožēlu, ka paziņojums, kurā novērtēts Eiropas invalīdu gads (2003), ir pieņemts gandrīz divus gadus pēc tam, kad šis Invalīdu gads ir beidzies. Tomēr EESK atzinīgi novērtē iespēju izvērtēt Invalīdu gada rezultātus un iezīmēt dažus papildpasākumus.

3.2

EESK atbalsta pozitīvo analīzi attiecībā uz Eiropas invalīdu gada (2003) rezultātiem, kurš droši vien ir vissekmīgākais Eiropas gads pamanāmības un sabiedrības iesaistes ziņā, kā arī nozīmīgs impulss pasākumu un likumdošanas izstrādāšanā visā Eiropā.

3.3

Paziņojumā ir sniegts Eiropas līmenī veikto pasākumu labs kopsavilkums un analīze. Tomēr ir maz informācijas par iniciatīvām valstu un reģionālajā līmenī. Būtu bijis lietderīgi iezīmēt nozīmīgus projektus vai pasākumus, kas finansēti saistībā ar Eiropas invalīdu gadu, lai sekmētu paraugprakses apmaiņu un noteiktu, kuras iniciatīvas ir turpināšanas vērtas gan valstu, gan Eiropas līmenī.

3.4

Jāatzīmē, ka ārējos novērtējumos ir uzsvērts, ka Eiropas Parlamenta uzsāktais eksperimentālais projekts kā Eiropas invalīdu gada (2003) papildpasākums nebija saskaņots ar Invalīdu gada pasākumiem. EESK uzskata, ka finansējumu būtu bijis iespējams izlietot labāk, ja interesējošo pasākumu un partnerattiecību analīze būtu veikta Invalīdu gada laikā.

3.5

Lēmums par Eiropas invalīdu gadu (2003) paredzēja EBTA/EEZ valstu, Viduseiropas un Austrumeiropas asociēto valstu, Kipras, Maltas un Turcijas, no kurām vairums ir kļuvušas par ES dalībvalstīm vai ir ES kandidātvalstis, līdzdalību. Paziņojumā tomēr nav sniegta informācija par minētajās valstīs organizētajiem pasākumiem neatkarīgi no tā, vai ir parakstīts speciāls nolīgums ar Eiropas Komisiju vai tāds nav parakstīts.

3.6

Paziņojumā ir arī atzīmēts, ka 2003. gadā informācija plašsaziņas līdzekļos par cilvēkiem ar invaliditāti ir palielinājusies par 600 %. Būtu interesanti salīdzināt minētos rezultātus ar plašsaziņas līdzekļu sniegumu 2004. un 2005. gadā, lai noskaidrotu šādu izglītošanas kampaņu vidējā termiņa vai ilgtermiņa rezultātus.

3.7

Bez tam nav analizēta informācijas kvalitāte. Viens no Invalīdu gada mērķiem bija veicināt to cilvēku pozitīva tēla veidošanu, kuriem ir dažāda veida invaliditāte. Šajā ziņojumā ir maz teikts par to, vai tas ir faktiski noticis vai nav, un vai ir panākti jauninājumi invalīdu tēla veidošanā.

3.8

Decentralizētā metode ļāva valstu iestādēm un komitejām izvēlēties dažādas pieejas. Dažas valstis deva priekšroku ierobežotam skaitam lielāka mēroga projektu, savukārt citas izvēlējās atbalstīt lielu skaitu mazu lokāla mēroga iniciatīvu. Būtu interesanti uzzināt, cik efektīva ir bijusi katra no pieejām kampaņas pamanāmības ziņā un cik ilgtspējīgas ir uzsāktās iniciatīvas.

3.9

EESK atzīmē arī, ka Eiropas invalīdu gada (2003) politiskās iesaistes līmenis dažādās valstīs bija stipri atšķirīgs. Komiteja tomēr izsaka nožēlu, ka trūkst analīzes par to, vai tas ir sekmējis turpmākas politiskās iniciatīvas jebkurā no attiecīgajām valstīm vai ne.

3.10

Eiropas līmenī tika pieņemta virkne politisku lēmumu, īpaši Padomes rezolūcijas par nodarbinātību un apmācību, kultūras pasākumu un izglītības pieejamību un e-pieejamību (2) kā piemēram ES iestāžu iniciatīvas par pieejamību (3) un noodarbinātību.

3.11

Eiropas Komisijai nākamajā divgadu ziņojumā par invalīdu stāvokli vajadzētu izvērtēt minēto lēmumu īstenošanu, kā to paredz rīcības plāns attiecībā uz vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu personām ar spēju traucējumiem.

3.12

Invalīdu gads bija lieliska iespēja veicināt izglītošanu par uzņēmumu izšķirošo lomu invalīdu sociālajā integrācijā, kā arī viņu integrēšanā darba tirgū. Invalīdu gada rezultātā aizvien vairāk uzņēmumu pieņem darbā personas ar spēju traucējumiem un veido savus produktus un pakalpojumus, ievērojot vispārējas pieejamības prasības. Īpaši pozitīva iniciatīva bija Komisijas veicinātās Eiropas gada korporatīvās partnerattiecības, kas sekmēja Uzņēmumu un invaliditātes tīkla izveidi — vienu no Invalīdu gada ilgtermiņa rezultātiem.

3.13

Invalīdu gada laikā īpaši aktīvi bija sociālās ekonomikas uzņēmumi, īstenojot simtiem iniciatīvu vietējā, reģionālajā un Eiropas līmenī. Īpašas intereses vērta ir rokasgrāmata, ko izdeva CEP-CMAF (Eiropas Kooperatīvu, savstarpējo sabiedrību, biedrību un fondu pastāvīgā konference) sadarbībā ar EESK, par to, kā sociālās ekonomikas organizācijas var veicināt invalīdu sociālo integrāciju, kā arī viņu integrēšanos darba tirgū.

3.14

2003. gads iezīmējās arī ar pastiprinātām arodbiedrību aktivitātēm invalīdu tiesību aizstāvības jomā.

3.15

Invalīdu gads palīdzēja organizācijām gūt vai uzlabot pieeju lēmumu pieņemšanas procesam un veicināja iespējas personām ar spēju traucējumiem aizstāvēt savas tiesības.

3.16

Augstā līmeņa grupai personu ar spēju traucējumiem jautājumos jāizstrādā skaidrs uzdevums un darba plāns, kā arī jāorganizē labas prakses apmaiņa un politisko iniciatīvu pārskatīšana.

3.17

Bez tam ir ļoti svarīgi, lai vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem ar invaliditāti tiktu iestrādātas dažādajos ES procesos, kuros tiek izmantota atklāta koordinācijas metode. Tas ir vēl jo svarīgāk tādēļ, ka politika invaliditātes jomā lielā mērā ietilpst valstu kompetencē. Kopš Invalīdu gada beigām diemžēl ir vērojama atsauču uz invalīdiem un viņiem paredzētu mērķu samazināšanās, un šie jautājumi vairs nav iekļauti Lisabonas programmā.

4.1

Eiropas invalīdu gada (2003) panākumus lielā mērā noteica tā augšupējā pieeja. Paziņojumā ir uzsvērts, ka Invalīdu gadu rosināja un sekmēja Eiropas Invalīdu kustība, kas bija arī lielā mērā iesaistīta minētā gada sagatavošanā un organizēšanā. Vilšanos rada tas, ka šāda pieeja netika piemērota lēmumos attiecībā uz nākamajiem gadiem, kas acīmredzami iespaidos mērķgrupu un plašas sabiedrības mobilizāciju un interesi.

4.2

Invalīdu organizāciju ciešā iesaiste Eiropas invalīdu gada izglītošanas kampaņā ir jāturpina un pat jāpastiprina Eiropas gada par iespēju vienlīdzību visiem (2007) ietvaros, ņemot vērā ieinteresēto pušu plašo spektru. Lai nodrošinātu panākumus, ir ļoti svarīgi panākt mērķgrupās apziņu par to, ka līdzekļi un programma atbilst to vajadzībām un ka notikumu virzība sekmīga rezultāta sasniegšanai ir viņu pašu ziņā. Tāpat ir ļoti svarīgi, lai būtu pietiekoši daudz laika sagatavošanas darbam no lēmuma pieņemšanas brīža attiecībā uz Eiropas gadu līdz tā oficiālajam sākumam.

4.3

Ārējie novērtētāji ir uzsvēruši, ka finanšu noteikumu izpilde rada pārāk smagu slogu ne tikai dalībvalstīm un līgumslēdzējiem, bet arī Eiropas Komisijai, kas varētu ieguldīt vairāk laika citās iniciatīvās. Eiropas Komisijai tas būtu jāņem vērā, pārskatot finanšu regulas un to piemērošanas noteikumus.

4.4

Bez tam rādītāju un kontroles sistēmas izstrādāšana ļautu dalībvalstīm reģistrēt datus attiecībā uz pasākumiem, nodrošinot efektīvu kontroli un informācijas par labu praksi apkopošanu.

4.5

Eiropas gadu uzdevums ir ne tikai radīt iespējas izglītošanas veicināšanai vai kaut ko svinīgi atzīmēt, bet arī būt par izejas punktu turpmākām iniciatīvām. Eiropas invalīdu gads (2003) ir rosinājis daudzas cerības gan valstu, gan Eiropas līmenī. Izglītošanas veicināšanas kampaņas ir jāpārvērš pastāvīgā praksē un jānodrošina atbilstošs politiskais un tiesiskais pamats, lai reaģētu uz potenciālajām problēmām attiecīgā Eiropas gada laikā. Resursu pieejamībai arī ir izšķiroša nozīme Eiropas gada gaitā izveidoto partnerattiecību un novatorisko projektu turpināšanā.

5.1

Eiropas invalīdu gada (2003) laikā EESK ir pievērsusies virknei iniciatīvu. Šis ziņojums sniedz iespēju pārskatīt šādus pasākumus, kā arī ierosināt dažus pasākumus nākotnei.

5.2

EESK izveidoja darba grupu invaliditātes jautājumos, kurā ietilpa vairāki Komitejas locekļi un ierēdņi, ar mērķi sagatavot un īstenot EESK pasākumus saistībā ar Eiropas invalīdu gadu.

5.3

EESK atbalstīja Madrides deklarācijā paustos principus un pievērsās tās īstenošanai (4). EESK pieņēma vairākus atzinumus un atsauksmes saistībā ar gatavošanos Eiropas invalīdu gadam (2003) un tā norisi (5), kas tika izplatītas Eiropas institūcijās un attiecīgajās organizācijās. Bez tam EESK sarīkoja divus seminārus — par invalīdu nodarbinātību un par Eiropas invalīdu gada (2003) novērtējumu.

5.4

EESK ir apņēmusies iekļaut invaliditātes aspektus visā savā darbā, kā arī atzinumos ņemt vērā invalīdu intereses, tiesības un pienākumus. Kaut gan vēl daudz kas ir uzlabojams, EESK darbojas pareizajā virzienā un arvien vairāk Komitejas atzinumos ir iestrādāti invaliditātes aspekti, tādējādi pievēršot arī citu institūciju uzmanību invalīdu tiesībām.

5.5

EESK ir pieņēmusi atzinumus attiecībā uz cilvēkiem ar spēju traucējumiem gan pēc savas iniciatīvas, gan reaģējot uz paziņojumiem un likumdošanas priekšlikumiem (6). Piemēram, EESK ir izstrādājusi atzinumu, kurā sniegtas ievirzes par invalīdu organizāciju iesaistīšanu un apspriešanos ar tām (7). Daudzos Komitejas atzinumos ir iestrādāti invaliditātes aspekti saistībā ar nodarbinātību, sociālo integrāciju un rūpniecību (8). EESK ir arī apņēmusies nodrošināt regulāru novērtējumu, ko 2006. gadā veiks Komitejas darba grupa.

5.6

Bez tam EESK, atjaunojot savu jauno mītni, kuru atklāja 2004. gada maijā, ir ievērojusi prasības nodrošināt tās pieejamību personām ar spēju traucējumiem. Jaunā mītne ļauj EESK nodrošināt gandrīz līdzvērtīgu pieejamību komiteju locekļiem un darbiniekiem ar spēju traucējumiem. Bez tam iepriekš minētā rezultātā EESK ēkā ir bijis iespējams sarīkot seminārus ar invalīdu organizāciju līdzdalību. Tas ir piemērs pārējām ES iestādēm un institūcijām.

5.7

EESK ir ņēmusi vērā EK Civildienesta noteikumu pārskatīšanu 2003. gadā un to normas, kas veicina invalīdu nodarbinātību. EESK atzīmē, ka tomēr ir nepieciešama proaktīvāka pieeja, lai nodrošinātu, ka darbā pieņem vairāk cilvēku ar spēju traucējumiem.

5.8

EESK aicina Eiropas Komisiju Eiropas gada par iespēju vienlīdzību visiem (2007) ietvaros izvērtēt izmaiņas Civildienesta noteikumos attiecībā uz invalīdu nodarbinātību.

5.9

EESK aicina arī izveidot stažēšanās sistēmu invalīdiem. Eiropas gads par iespēju vienlīdzību visiem (2007) varētu būt īstā reize veikt šādu pārskatīšanu.

6.1

EESK savos atzinumos vienmēr ir uzsvērusi, ka Invalīdu gada panākumi ir vērtējami pēc tā konkrētajiem rezultātiem.

6.2

EESK izsaka nožēlu, ka Eiropas invalīdu gads (2003) nav vainagojies ar visaptverošu tiesību aktu pieņemšanu attiecībā uz invalīdu diskriminācijas nepieļaušanu visās ES politikas jomās.

6.3

EESK 2004. gada februāra atzinumā izteica gandarījumu par 2003. gada Eiropas rīcības plānu iespēju vienlīdzības jomā. Atzinumā EESK arī atzīmēja, ka minētajam rīcības plānam trūkst konsekvences, un ierosināja Eiropas Komisijai apsvērt turpmākus pasākumus (9).

6.4

EESK atzīmē, ka nesen ir publicēts pirmais divgadu ziņojums par invalīdu stāvokli, kā arī jaunās prioritātes Eiropas rīcības plāna nākamajam posmam (10).

6.5

Būtu nepieciešams izstrādāt ieteikumus par Eiropas sociālās drošības, nodarbinātības un mūžizglītības stratēģiju ietekmi uz cilvēkiem ar spēju traucējumiem. Tas ir īpaši svarīgi tādēļ, ka cilvēki ar spēju traucējumiem nav pieminēti jaunajā pārveidotajā Lisabonas stratēģijā un valstu reformu programmās, kas tika pieņemtas 2005. gadā. Šajā sakarā EESK izsaka gandarījumu par darba dokumentu invaliditātes aspektu iestrādāšanai nodarbinātības stratēģijā (11) un aicina Eiropas Komisiju izvērtēt minētā dokumenta īstenošanu.

6.6

EESK arī atzinīgi novērtē Apvienotās Karalistes prezidentūras priekšlikumu attiecībā uz ikgadēju ministru konferenci invaliditātes jautājumos, lai veicinātu augsta līmeņa politiskās diskusijas, ar invalīdu organizāciju pārstāvju līdzdalību.

6.7

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijai sadarbībā ar invalīdu organizācijām būtu jāizstrādā invaliditātes ietekmes novērtējuma instruments ES likumdošanai un jāizstrādā apmācību kursi ierēdņiem attiecīgajos ģenerāldirektorātos par minētā instrumenta piemērošanu.

6.8

Saskaņā ar Amsterdamas līgumu EK ir apņēmusies ievērot invalīdu vajadzības, izstrādājot ar iekšējo tirgu saistītus pasākumus. Diemžēl 22. deklarācija nav īstenota, kā rezultātā rodas arvien vairāk šķēršļu precēm un pakalpojumiem.

6.9

EESK aicina Eiropas Komisiju nākt klajā ar iniciatīvu, kas savestu kopā ierēdņus, kuru kompetencē ir iekšējā tirgus jautājumi, un ekspertus no invalīdu organizācijām, lai izstrādātu stratēģisko plānu.

6.10

EESK atzinīgi novērtē regulas par aviopasažieru ar ierobežotām pārvietošanās spējām ātro pieņemšanu, kas palīdzēja novērst invalīdu diskrimināciju, ceļojot gaisa transportā, kā arī virkni citu likumdošanas iniciatīvu transporta jomā, kuras arī veicina invalīdu tiesību ievērošanu.

6.11

EESK aicina attiecināt prasības par pieejamības nodrošināšanu personām ar invaliditāti uz visām ES atbalstītām dotācijām, kā arī iekļaut tās pasūtījuma līgumu politikā.

6.12

EESK arī rūpīgi seko sarunām saistībā ar Starptautisko konvenciju par invalīdu tiesībām un atzinīgi vērtē ES priekšlikumu Eiropas Kopienām kļūt par minētās konvencijas dalībnieci, nodrošinot invalīdu tiesību aizsardzību ES arī no ES iestāžu un institūciju puses.

6.13

EESK uzskata, ka ir nepieciešamas jaunas likumdošanas iniciatīvas, lai risinātu diskriminācijas novēršanas jautājumus visās ES kompetences jomās un gaida priekšizpētes rezultātus attiecībā uz turpmākām likumdošanas iniciatīvām par diskriminācijas novēršanu. Turklāt tā ir pārliecināta, ka nākamajā gadā tiks iesniegts priekšlikums speciālai direktīvai par invaliditātes jautājumiem.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/27

1.1

Atzinīgi novērtē diskusijas par Kopienas nostāju attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām uzsākšanu.

1.2

Izsaka vēlēšanos aktīvi piedalīties darbā.

1.3

Iesaka Komisijai ne tikai nodrošināt nepieciešamo koordināciju starp tās departamentiem, kuru kompetencē ir ekomarķējuma programmas, bet arī uzturēt ciešu sadarbību ar kompetentajām starptautiskajām organizācijām minētajā jomā, piemēram, FAO, PTO, ESAO, UNCTAD, ISEAL (Starptautiskā Sociālās un vides akreditācijas un marķējuma alianse) un ISO (Starptautiskā standartizācijas organizācija).

1.4

Aicina Komisiju uzturēt pastāvīgus sakarus ar ieinteresētajām pusēm vides un sociālajā jomā un it īpaši — attiecīgajās nozarēs (zivsaimniecība, apstrāde un realizācija), kā arī ar patērētājiem.

1.5

Uzskata, ka, ņemot vērā lietas sarežģītību, šobrīd ir ieteicams izvēlēties trešo variantu Komisijas paziņojumā, kas paredz noteikt prasību minimumu brīvprātīgām ekomarķējuma programmām.

1.6

Uzsver, ka šādām minimālajām prasībām tomēr jābūt pietiekami stingrām un ka tās jāpastiprina ar preventīvām normām, paredzot attiecīgas sankcijas par minēto prasību pārkāpšanu.

1.7

Vērš uzmanību uz to, ka tirgus dalībniekiem jāievēro reģionālo zivsaimniecības organizāciju jau pieņemtais ekomarķējums saskaņā ar attiecīgajām Eiropas Savienības regulām (piemēram, AIDCP — Starptautiskās delfīnu saudzēšanas programmas “nekaitīguma delfīniem” marķējums (1)), piemērojot nepieciešamos attīstības noteikumus.

1.8

Aicina Komisiju veltīt īpašu uzmanību problēmām, ko rada ekomarķējuma izmaksas attiecībā uz zivsaimniecības produktiem, un nodrošināt, lai tās tiktu taisnīgi sadalītas vērtības ķēdē starp ražotājiem, pārstrādātājiem, izplatītājiem un patērētājiem.

2.1

Eiropas Savienības Padome 2004. gada februārī iekļāva savā darba kārtībā diskusijas par zivsaimniecības produktu ekomarķējumu uzsākšanu. Savā paziņojumā Padome norādīja, ka ir paredzēts ierosināt nosacījumus zvejas metožu identificēšanai, kā arī produkta pastāvīgas izsekojamības nodrošināšanai no zvejas kuģa līdz galapatērētājam, garantējot atbildīgas zvejas un realizācijas prasību ievērošanu.

2.1.1

Padome arī norādīja, ka Kopienai aktīvi jāiesaistās dažādos starptautiskajos forumos notiekošajās debatēs.

2.1.2

Izskatāmajā paziņojumā Komisija beidzot ir uzsākusi diskusiju par Kopienas nostāju attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām, aicinot citas Eiropas Savienības iestādes izteikt savu viedokli, ar gala mērķi nākt klajā ar attiecīgām likumdošanas iniciatīvām un turpmākiem ieteikumiem.

2.1.3

Tādēļ Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai jāizsaka savs viedoklis un jāpieņem nostāja attiecībā uz minēto iniciatīvu.

2.1.4

Šī atzinuma izpratnē atsauces uz “zivsaimniecības produktiem” ietver arī akvakultūras produktus, neskarot abu darbības veidu ar vidi saistītos aspektus.

2.2.1

Komisijas paziņojums ir rezultāts ievērojamam darbam, kas veikts, apzinot situāciju, kura ir sarežģīta gan no tiesiskā, gan praktiskā viedokļa, un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pirmām kārtām vēlas izteikt atzinību atbildīgajam departamentam. Jāņem vērā, ka Komiteja savā atzinumā par ētisku tirdzniecību un patērētāju garantiju sistēmām (2) ir izteikusi vispārējas piezīmes par vairākiem jautājumiem, kuri patlaban ir izvirzīti konkrēti attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējumu.

2.2.2

Lai debates ievirzītu atbilstošajā kontekstā, jāatzīmē, ka FAO — par zivsaimniecību atbildīgā ANO institūcija — nesen (2005. gada 11. un 13. martā) pieņēma savas Ekomarķējuma pamatnostādnes jūras zvejas zivīm un zivsaimniecības produktiem, par ko tika veiktas konsultācijas ar ekspertiem un kuras tika sagatavotas 2004. gada oktobrī (3). Debates FAO aizsākās jau 1998. gadā.

2.2.3

Šajā atzinumā nav iespējams pilnībā iztirzāt iepriekšējā punktā minētās pamatnostādnes, tomēr jāatzīmē, ka tās satur minimālās būtiskās prasības un kritērijus, lai noteiktu, vai konkrētai zivsaimnieciskajai darbībai var piešķirt ekomarķējumu, saprotot zivsaimniecisko darbību kā sertifikācijas vienību. Prasības var apkopot šādi: normatīvu kopums, administratīvās kontroles sistēma, noteikti zinātniski dati par esošajiem krājumiem un zivsaimniecības ietekmi uz attiecīgo ekosistēmu. No otras puses, FAO ir izstrādājusi pamatnostādnes ilgstpējīgas zivsaimniecības normatīvu sagatavošanai un pirmām kārtām — piemērojamus akreditācijas un sertifikācijas mehānismus. Īpaši jāuzsver, ka FAO pamatnostādnes paredz būtiskās prasības ekomarķējuma sistēmas darbībai: pārredzamību, visu ieinteresēto pušu līdztiesīgu dalību, paziņošanas noteikumus, uzskaiti, standartu pārskatīšanas un revīzijas un standartu noteikšanas procedūras, pietiekamu cilvēkresursu un finansiālo resursu pieejamību, atskaišu sniegšanu, informācijas pieejamību un akreditācijas uzturēšanai, apturēšanai un anulēšanai nepieciešamās sistēmas un atbilstošas sūdzību iesniegšanas tiesības.

2.2.4

Vienlaikus jāņem vērā, ka ekomarķējums ir ieviests salīdzinoši nesen, to lieto galvenokārt ESAO valstīs (4), un patlaban ar to nodarbojas Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO). Arī Starptautiskā standartizācijas organizācija (ISO) ir izstrādājusi savus metodoloģiskos un konceptuālos kritērijus vides kvalitātes vadībai, kas ir ietverti standartu sērijā ISO 14000. Komisijai jāpieliek visas pūles, lai nodrošinātu pieņemto normatīvu atbilstību spēkā esošajiem starptautiskajiem noteikumiem un pamatnostādnēm.

2.2.5

Dalībvalstīm un, atkarībā no attiecīgajiem konsitucionālās iekārtas modeļiem, virknei reģionālo pašvaldību ir kompetence minētajā jomā, kas dažos gadījumos jau ir izveidota, bet citos vēl ir jāveido. Tādējādi Eiropas Savienībā līdzās pastāv visnotaļ daudzveidīgas ekomarķējuma formas — publiskās un privātās, pārvalstiskās, valstiskās un reģionālās, un tas savukārt var radīt pārpratumus patērētājiem un tirgus dalībniekiem dažādajos tirgos.

2.2.6

Tādējādi, ņemot vērā dažādajos tirgos pastāvošo noteikumu un izmantojamā ekomarķējuma atšķirības, ir nepieciešama daudznozaru vienojoša pieeja (5).

2.2.7

Eiropas Savienība pirmoreiz izveidoja saskaņotu ekomarķēšanas sistēmu 1992. gadā ar Padomes 1992. gada 23. marta Regulu 880/92 (6). Pirms pieciem gadiem pārskatot minēto regulu un aizstājot to ar patlaban spēkā esošo regulu (7), tika izveidota ekomarķēšanas sistēma dažādām produktu kategorijām, kurās nebija iekļauti zivsaimniecības produkti. Tādēļ Komisijai būtu sīki jāizvērtē iespēja piemērot esošo ekomarķējumu arī zivsaimniecības un akvakultūras produktiem.

2.2.8

Jāatceras, ka debates par zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām notiek pašreizējās Eiropas Savienības politikas aktualitāšu kontekstā. Īpaši jāatsaucas uz Sesto Kopienas vides rīcības programmu, kas pieņemta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1600/2002/EK (8), un Kopienas rīcības plānu, lai kopējā zivsaimniecības politikā (9), kurā zivsaimniecības produktu ekomarķējuma izvērtēšana ir paredzēta kā papildu pasākums, integrētu apkārtējās vides aizsardzības prasības.

2.2.9

Kaut arī situācija ir samērā atšķirīga, Komiteja vēlas vērst Komisijas, kā arī citu Eiropas Savienības iestāžu un ieinteresēto pušu uzmanību uz tādas saskaņota un unificēta marķējuma programmas esamību, ko noteikti var uzskatīt par ekoloģisku, jo tā nodrošina atbilstību direktīvām par iepakojuma pārstrādi (10). Ar to ir domāta Zaļā punkta zīme, ko piešķir pārstrādei paredzētam iepakojumam ES valstīs. Minētais marķējums bija reģistrēta preču zīme, kas piederēja vācu uzņēmējsabiedrībai, kura 1996. gadā pārcēla savu centrālo biroju uz Briseli un licenzēja preču zīmes lietošanu sadarbībai ar lielāko daļu dalībvalstu un trešām valstīm, kā arī uzņēmējiem, kas iesaistīti iepakojuma pārstrādē un pareizā apsaimniekošanā. Patlaban tiesisko pamatu nosaka Kopienas direktīvas un valstu attīstības normatīvie akti, kas praksē varētu paredzēt vienotu logotipu ar skaidru vēstījumu, iesaistot privātu organizāciju (SIA Eiropas iepakojuma pārstrādes organizācija), kura pārrauga kritēriju saskaņošanu, kā arī dažādu dalībvalstu iestāžu sadarbību attiecīgo normatīvu izstrādāšanā (11).

2.2.10

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komiteja uzskata, ka debates par zivsaimniecības un akvakultūras produktu ekomarķējumu tiek uzsāktas īstajā laikā; tādēļ nedrīkst vilcināties un nevajadzīgi kavēt būtiskos termiņus šā kompleksā jautājuma risināšanai. Debatēm jābalstās uz FAO pamatnostādnēm, tomēr neatkāpjoties no pašas ES kritērijiem un tos pēc iespējas pilnveidojot, ar daudznozaru pieeju un saskaņošanas kritēriju, kā galvenos mērķus paredzot vides aizsardzību un kalpošanu patērētājam.

3.1.1

FAO kā organizācija, kuras kompetencē ir zivsaimniecība un uz kuru tādēļ atsaucas dažādās reģionālās zivsaimniecības organizācijas saistībā ar spēkā esošajām jūras tiesībām, kas pamatotas uz attiecīgo ANO Konvenciju, ir pieņēmusi nostādni attiecībā uz zivsaimniecības produktu marķēšanu, kuras mērķis ir zivsaimniecības aizsardzība un kas tikai netieši skar produktu realizācijas citus posmus.

3.1.2

Savukārt, citas starptautiskās organizācijas, piemēram, PTO (12) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konference par tirdzniecību un attīstību (UNCTAD) pievēršas galvenokārt tam, lai saskaņā ar Līgumu par tehniskajām barjerām tirdzniecībai nodrošinātu, ka ekomarķējuma sistēmas nerada prettiesiskus šķēršļus starptautiskajai tirdzniecībai un neizdevīgu stāvokli jaunatīstības valstīm (13). Minētās organizācijas cenšas īstenot papildu ilgtspējīgas zivsaimniecības pasākumus, piemēram, ekomarķēšanu, atbilstoši starptautiskajiem noteikumiem, kas aizliedz radīt tehniskus šķēršļus starptautiskajai tirdzniecībai, vai pasākumus ar līdzīgām sekām, kā arī vadās no nepieciešamības sadarboties, lai valstis, kurām nav ekomarķējuma ieviešanai nepieciešamo tehnisko un finansiālo resursu, varētu saņemt nepieciešamo atbalstu. Šajā ziņā Komiteja uzskata, ka zivsaimniecības produktu ekomarķējums pats par sevi nerada šķēršļus starptautiskajai tirdzniecībai, ja vien tā noteikumi paredz nepieciešamos pārredzamības un vienlīdzīgas pieejas mehānismus.

3.1.3

ISO un citu standartizācijas organizāciju darbība savukārt ir vairāk vērsta uz metodoloģiju un labas prakses ieviešanu vides pārvaldībā un ar to saistītajā ekomarķēšanā; nav tādu dokumentu, kuri attiektos konkrēti uz zivsaimniecības produktiem.

3.1.4

Vienīgi FAO darbība attiecas tieši uz zivsaimniecības produktu ekomarķējumu, taču mēs esam vienisprātis ar Komisiju, ka jebkuram pieņemtajam lēmumam jābalstās ne tikai uz atbilstību starptautisko organizāciju lēmumiem, bet arī uz to dažādo pieeju saskaņošanu, kuras izriet no šādu institūciju īpatnībām un specifiskajiem uzdevumiem.

3.1.5

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, EESK uzskata, ka gan starptautiskajā darbībā, gan Komisijas likumdošanas iniciatīvā jāņem vērā attiecīgais Kopienas acquis un Eiropas Savienības pašreizējās ekomarķēšanas sistēmas pieredze (kā arī Zaļā punkta paralēlā pieredze), par zivsaimniecību atbildīgajiem departamentiem saskaņojot savu darbību ar tiem departamentiem, kuri atbild par vidi un tirgu harmonizāciju, lai novērstu ekomarķējuma nepareizu lietošanu vai nepieļaujamu izplatīšanu, kas, tā vietā, lai pildītu savu uzdevumu attiecībā pret tirgus dalībniekiem un patērētājiem, radītu vēl lielākas neskaidrības. Neskatoties uz visām ar to saistītajām grūtībām, Komisijai būtu jāizveido tāds darba grafiks, lai nodrošinātu, ka tās likumdošanas iniciatīva netiek atlikta ilgāk par 2006. gada pirmo pusi.

3.2.1

Tā kā nav pamatregulas, kurā būtu noteiktas pietiekami stingras prasības attiecībā uz saskaņošanu, kā skaidri izriet no Komisijas dokumenta, ir izveidojušās dažādas situācijas, no kurām dažas varētu kalpot par paraugiem, kam sekot, savukārt citas — par izskaužamas prakses piemēriem.

3.2.2

Pieejamās literatūras (14) un spēkā esošo starptautisko tiesību normu izpēte parāda, kā dažādu situāciju daudzveidība ne vienmēr atbilst pārredzamības un taisnīguma prasībām, kuras ir jebkuras ekomarķējuma sistēmas priekšnoteikums.

3.2.3

Dažos gadījumos darbojas brīvprātības mehānismi, kas izveidojušies, sadarbojoties tirgus dalībniekiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Tās akreditācijas un sertifikācijas standarti, kā arī ekomarķējuma izmantošanas nosacījumi ir skaidri un taisnīgi, un tie ir pieejami internetā; tie attiecas uz neskaitāmajām mazajām zivsaimniecībām visā pasaulē. Minētajai organizācijai ir padomdevējas komitejas un kontroles mehānismi.

3.2.4

Citos Komisijas paziņojumā minētajos gadījumos mēs tomēr sastopamies ar privātiem ekomarķējumiem, attiecībā uz kuriem noteikumu vai nu nav vai tie nav publiskoti, un to piemērošana ne tuvu neatbilst labas prakses kodeksu prasībām ekomarķējuma jomā. Viens no šādiem gadījumiem var kalpot kā piemērs, lai ilustrētu kaitējumu, ko rada zivsaimniecības produktiem izmantojamais ekomarķējums, ja tas ir pretrunā starptautiskajiem tiesību aktiem, rada nevajadzīgus šķēršļus starptautiskajai tirdzniecībai un balstās uz tādām metodēm, kuras ir pretrunā jebkuriem ieteikumiem attiecībā uz ekomarķējumu un, kā norādījusi kāda augsta Eiropas Savienības amatpersona, rada reālu monopolstāvokli.

3.2.5

Šādi piemēri pierāda, ka pašreizējā situācija, kad ekomarķējumu var veidot bez jebkāda vērā ņemama juridiska pamatojuma, pat pretrunā spēkā esošajām starptautiskajām un Kopienas tiesību normām, vairs ilgāk nedrīkst turpināties, jo tas kaitē ražotāju, patērētāju un citu ieinteresēto pušu interesēm.

3.2.6

Attiecībā uz tunzivju zveju Klusā okeāna austrumu daļā kompetentā reģionālā zivsaimniecības organizācija — Amerikas Tropisko tunzivju komisija atbalstīja Nolīguma par Starptautisko delfīnu saudzēšanas programmu (AIDCP) (15), kurai Eiropas Savienība brīvprātīgi pievienojās ar Padomes 1999. gada 26. aprīļa lēmumu 1999/337/EK (16), pieņemšanu. Minētais nolīgums reglamentē ekomarķējumu, ko atbalsta arī Eiropas Kopiena un patlaban apspriež Eiropas Parlaments (17).

3.2.7

Šī īpašā situācija jāņem vērā, veicot izpēti un izstrādājot priekšlikumus normatīvajiem aktiem minētajā jomā, tā kā gadījumos, kad kāda reģionālā zivsaimniecības organizācija, kuras kompetencē ir zivsaimniecība attiecīgajā reģionā, virza pati sava ekomarķējuma ieviešanu saskaņā ar FAO principiem, Eiropas Savienībai būtu 1) jāpiedalās šajā darbā, lai nodrošinātu sertifikācijas un izdošanas procedūru atbilstību nepieciešamajām prasībām, un 2) jāapsver šāda ekomarķējuma reglamentācija savos normatīvajos aktos un tāda ekomarķējuma, kurš neatbilst normatīvajiem aktiem, aizliegšana.

3.2.8

Komiteja uzskata, ka jebkāds privāts ekomarķējums zivsaimniecības un akvakultūras produktiem jāpakļauj stingriem akreditācijas kritērijiem un neatkarīgai sertifikācijai, un Komisijas izstrādātajā likumdošanas priekšlikumā jāapsver iespēja izveidot visām ieinteresētajām pusēm un zivsaimniecības un akvakultūras tirgus dalībniekiem atvērtu publisku reģistru, kurā būtu sīkas ziņas par lietošanā esošu marķējumu, kas atbilst tiesību aktos noteiktajām prasībām.

4.1.1

Ekomarķējums ir skaidri jānošķir no pārtikas produktu marķēšanas vispārīgajiem noteikumiem. Ekomarķējuma lietošana pati par sevi negarantē atbilstību normatīvajiem aktiem, kas ir piemērojami jebkurā gadījumā, arī attiecībā uz produktiem bez ekomarķējuma, bet gan atbilstību augstākiem vides aizsardzības standartiem, kuri šajā gadījumā paredz atbildīgu zvejas metožu lietošanu, ekomarķējumā norādīto produktu krājumu saglabāšanu un minimālu kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai un jūras videi kopumā.

4.1.2

Marķējumu zivsaimniecības produktiem tāpat kā jebkuriem zvejotiem vai akvakultūras produktiem var piešķirt attiecībā uz neapstrādātiem produktiem (veselām svaigām un saldētām zivīm) vai zivju apstrādes produktiem, kas var būt saldēti, sālīti, konservēti, iepriekš termiski apstrādāti vai sagatavoti. Pirmajā minētajā gadījumā ekomarķējumam jāgarantē zvejas metožu atbilstība ne tikai zivsaimniecības kontroles standartiem, bet arī FAO Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksam. Otrajā gadījumā zivsaimniecības produktu ekomarķējumam jāgarantē izsekojamības noteikumu pareiza piemērošana attiecībā uz zivsaimniecības produktiem, kas nozīmē, ka pārstrādātais un pārdotais produkts, kurš nonāk līdz patērētājam, ir tāds zivsaimniecības produkts, kas patiešām pelna ekomarķējumu.

4.1.3

Lai pareizi ieviestu zivsaimniecības produktiem piemērojamo ekomarķējumu, nepietiek ar vispārīgu normatīvo regulējumu; ir jāizveido skaidrs mehānisms sertifikācijas iestāžu akreditācijai, ekomarķējuma piešķiršanai, strīdu izšķiršanai, pārraudzībai un sankcijām pārkāpumu un normatīvu neievērošanas gadījumos, nošķirot marķētos produktus no pārējiem zivsaimniecības produktiem.

4.1.4

EESK uzskata, ka šāda skaidra mehānisma funkcijas jāpilda 3.2.8. punktā minētajam reģistram. Minētajiem noteikumiem un reģistram ir jānodrošina sistēmas atbilstība pārredzamības prasībām; kopā ar patērētāju informēšanu tam ir jānodrošina nepieciešamais uzticības līmenis, lai mazinātu esošo plaisu starp tiem patērētājiem, kas ir ieinteresēti produkta ar vidi saistītajā aspektā (patlaban aptuveni 44 %) un tiem, kuri vadās no šīm interesēm, veicot pirkumus (patlaban aptuveni 10 %).

4.1.5

Gan iepriekš minētajā EVER ziņojumā sniegtie dati, gan EUROPECHE/COGECA  (18) memorandā paustā nostāja par šajā atzinumā aplūkojamo tematu rada zināmu pesimismu par to, vai ekomarķējums vispār un it īpaši attiecībā uz zivsaimniecības produktiem radīs pievienotu vērtību ražotājiem un nodrošinās pārredzamu un patiesu informāciju patērētājiem. Tomēr vides aizsardzība plašākā nozīmē, tāpat kā cīņa pret badu pasaulē, kļūst par vienu diviem galvenajiem izaicinājumiem cilvēcei. Tādēļ ir svarīgi, lai Eiropas Savienība uzņemtos vadošu lomu procesos, kam jābūt vērstiem uz to, lai atbildīgi patērētāji varētu atšķirt un izvēlēties tādus produktus, kuru ieguve, apstrāde un realizācija atbilst vides aizsardzības standartiem.

4.1.6

Komiteja ir informēta par Pasaules Dabas fonda oficiālo nostāju un ir gandarīta, ka tā, neraugoties uz atšķirīgām pieejām atsevišķās jomās, lielā mērā sakrīt ar šajā atzinumā pausto viedokli, īpaši attiecībā uz nepieciešamību ieviest stingrākus noteikumus zivsaimniecības produktu ekomarķējumam.

4.1.7

Komiteja uzskata, ka Komisijas ierosinātajos noteikumos būtu īpaši jāņem vērā ekomarķējuma iespējamā piemērotība zivsaimniecības nozarei, absorbējot izmaksas komerciālās vērtības ķēdē tādējādi, lai nekaitētu patērētāju interesēm. Šajā ziņā zivsaimniecības produktu ekomarķējums varētu kalpot kā mehānisms, kas rosina zvejniekus un uzņēmumus praktizēt ilgstpējīgu zivsaimniecību un akvakultūru, lai saglabātu zivju resursus, kuri ir zivsaimniecības un tai pakārtotās saimnieciskās darbības galvenais pamats.

4.1.8

Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz to, ka zivsaimniecības un akvakultūras produktu ekomarķējums ir saistīts ar finansiālām izmaksām, kuras vajadzēs absorbēt ražošanas ķēdē, iekams produkts nonāks līdz gala patērētājam. MVU un jaunattīstības valstu tirgus dalībniekiem zināmos apstākļos var rasties grūtības ekomarķējuma pieejamības ziņā. Tādēļ pieņemtajos normatīvajos aktos jāiestrādā intervences mehānismi, iesaistot ražotāju organizācijas, zvejniecības asociācijas un partnerības nolīgumus. Katrā gadījumā, lai ekomarķējums būtu pilnā mērā efektīvs, ir nepieciešami būtiski izglītojoši un publicitāti veicinoši pasākumi. Tādēļ EESK uzskata, ka valsts sektora iestādēm būtu jāfinansē tirgus dalībnieku un patērētāju informēšanas un izglītošanas kampaņas.

4.1.9

Minētā iemesla dēļ jebkurš Eiropas Savienības veiktais pasākums attiecīgajā jomā būtu uzskatāms par pirmo soli šajā virzienā. Tomēr šim pirmajam solim jābūt pietiekoši tālejošam, lai tiktu izveidoti

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/32

1.1

EESK piekrīt Eiropas Parlamenta nostājai, ka sieviešu pārstāvības stiprināšana ES ekonomisko un sociālo interešu grupu lēmējinstancēs ir svarīgs jautājums. Komiteja atbalsta Parlamenta aicinājumu attiecīgajām valstu organizācijām un to Eiropas līmeņa federācijām, kā arī Eiropas Komisijai tam pievērst pastiprinātu, sistemātiskāku uzmanību. Eiropas Komisijai saskaņā ar Parlamenta prasību jāuzsāk datu vākšana, kā arī jāiedibina datu bāze par sieviešu pārstāvību ES ekonomisko un sociālo interešu grupu lēmējinstancēs. Komiteja konstatē, ka jau ir uzsākts darbs, kas virzīts uz minēto prasību izpildi. Komiteja uzskata, ka šajā sakarā ievērojamu ieguldījumu var nest Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts, kā arī Eiropas Fonds dzīves un darba apstākļu uzlabošanai. Attiecībā uz rādītājiem Komiteja atzīmē, ka Komisija pašreiz sava darbā izmanto tos deviņus kritērijus, ko 2003. gadā formulējusi Itālijas prezidentūra.

1.2

Parlamenta analīzes fokusā ir darba devēju organizācijas un arodbiedrības. Arodbiedrībās droši vien ir notikušas pozitīvāka rakstura pārmaiņas nekā to liek domāt rezolūcijas un ziņojuma saturs. Turklāt šķiet, ka, lai pareizi izvērtētu situāciju un tās attīstību no darba devēju un citu ekonomisko un sociālo interešu grupu viedokļa, ir jāapzinās, ka minētās organizācijas darbojas citādi nekā tās, kuru locekļi ir fiziskas personas.

1.2.1

Visām EESK pārstāvētajām ekonomisko un sociālo interešu grupām ir savas atsevišķas iezīmes. Politikas, kas pozitīvi ietekmē viena veida organizācijas, var pavisam atšķirīgi ietekmēt kādas citas.

1.2.2

Ņemot vērā iepriekšminēto, Komiteja atzinīgi novērtē to pasākumu kopumu, kas saistīti ar sieviešu un vīriešu līdztiesību un kurus Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK), Eiropas Rūpniecības un darba devēju konfederāciju savienība (UNICE), Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu apvienība (UEAPME)) un Uzņēmumu un valsts kapitāla daļu un vispārējās ekonomiskās intereses uzņēmumu Eiropas Centrs (CEEP) izstrādājis saistībā ar minēto organizāciju piešķirto prioritāti tematam “sievietes lēmumu pieņemšanā”. Tā ar interesi gaida ikgadējos valstu un Eiropas līmeņa ziņojumus par minētajā jautājumā sasniegto progresu.

1.3

EESK tāpat kā Parlaments atbalsta esošās Eiropas līmeņa politikas attiecībā uz līdzsvarotu sieviešu un vīriešu dalību lēmumu pieņemšanas procesā. EESK piekrīt Parlamenta nostājai, ka pārmaiņu īstenošanai un līdzsvarotas pārstāvības panākšanai ir nepieciešama patiesa politiskā griba. Minētā politiskā griba izpaužas daudzās organizācijās, arī ārpus darba devēju un darba ņēmēju loka. EESK iesaka tās pārstāvētajām organizācijām regulāri informēt Komisiju par sasniegtajiem rezultātiem; tā arī iesaka Komisijai izveidot ierosināto datu bāzi, cieši sadarbojoties ar Eiropas mēroga federācijām un, izvēršot Itālijas prezidentūras 2003. gada izvirzīto iniciatīvu, noteikt attiecīgos rādītājus sakarā ar sieviešu ietekmes stiprināšanu ekonomikas un sociālās jomas lēmējinstancēs.

1.4

Uz starptautiskajiem un valsts līmeņa forumiem nosūtītie pārstāvji, kam vajadzības gadījumā jāpārstāv organizācijas sociālajā dialogā, galvenokārt strādā pārvaldē. Tikpat svarīgi tomēr ir, lai organizācijas, kas vēlas nest ieguldījumu sieviešu pārstāvības veicināšanā, pievērstos arī politikas sagatavošanas līmenim, kur daudzas organizācijas jau izvēlas savus pilnvarotos pārstāvjus.

1.5

Atsevišķas un papildu struktūras, kā arī sieviešu pārstāvētā personāla un locekļu — sieviešu tīkls ir nesis ievērojamu ieguldījumu, lai minētajās organizācijās notiktu pozitīvas pārmaiņas. Lai arī minētie līdzekļi ne visur un ne vienmēr sniedz pilnīgu risinājumu, EESK uzskata, ka ir lietderīgi tos veicināt vairāk un plašāk, jo īpaši ņemot vērā organizācijas ārējo pārstāvību.

1.6

Izglītības/apmācības un darba laika un personīgās dzīves saskaņošanas iespējas, šķiet, ir vispiemērotākās politikas, lai attiecīgajās organizācijās veicinātu sieviešu izaugsmi. Joprojām ir ļoti svarīgi, lai kompetentie Komisijas dienesti, kas izstrādājuši pasākumus cīņai pret diskrimināciju un iespēju vienlīdzības iekļaušanai politikās veicināšanai, atbalstītu minētās politikas. Darba devējiem un arodbiedrībām ir būtiska nozīme to īstenošanā.

1.7

Ļoti daudzi eksperti iesaka izmantot kvotas. Kvotu režīms, kas atsevišķās valstīs ir izrādījies iedarbīgs kā politikā, tā arī sabiedriskajās organizācijās, attiecīgajām organizācijām un Komisijai būtu rūpīgi jāizpēta attiecībā uz to, kā tas darbojas un kādi ir tā panākumi.

1.8.

Komitejas vēlētos panākt, lai 2006. — 2010. gada pilnvaru laikā 30 % dalībvalstu izvirzīto EESK locekļu būtu sievietes (ierosinājušas sociālo un ekonomisko interešu grupas), nākamajā pilnvaru periodā nosakot vēl augstāku mērķi un sasniedzot 40 %

1.9

EESK, atjaunojot savas pilnvaras, izvērtēs 2006. un 2007. gadā, tātad pašreiz, veicamās aptaujas rezultātus. Tas vienlaicīgi sniegs iespēju novērtēt, vai jauno valstu organizāciju politikas un prakse ievērojami atšķiras no tās, kas pieņemta vecajās dalībvalstīs. Komiteja uzskata, ka tad Parlamentam, atsaucoties uz savu 2002. gada rezolūciju un ziņojumu, vajadzētu pārskatīt arī pašreizējo situāciju.

2.1.1

Eiropas Parlaments 2003. gada janvārī pieprasīja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai (EESK) izstrādāt atzinumu par sieviešu pārstāvību “sociālo partneru” lēmējinstancēs (1). Tas tika darīts nolūkā papildināt statistikas datus, kas bija Eiropas Parlamenta rīcībā, sastādot rezolūciju un ziņojumu par “Sieviešu pārstāvību sociālo partneru iestādēs Eiropas Savienībā” (2002/2026 INI), un lai formulētu ieteikumus attiecībā uz sieviešu pārstāvības dažādās “sociālo partneru” iestādēs uzlabošanas stratēģiju.

2.1.2

Savā rezolūcijā Eiropas Parlaments bija secinājis, ka iestādēs un struktūrās, kur “sociālie partneri” apspriež savu nostāju sociālās politikas sakarā, sievietes nav pietiekoši pārstāvētas. Minētajā tekstā ir teikts, ka jāīsteno programmas un stratēģijas, kas ļautu panākt līdzsvarotāku pārstāvību, un Eiropas Komisija un “sociālie partneri” tajā tiek aicināti sistemātiski apkopot attiecīgos datus, kā arī veikt atbilstošus pasākumus, lai nostiprinātu sieviešu ietekmi sociālās un ekonomikas jomas lēmējinstancēs, tadējādi nodrošinot ne vien labāku sieviešu pārstāvību, bet arī savās politikās iekļaujot dzimumu dimensiju.

2.1.2.1

Eiropas Parlamenta dokumentā cita starpā precizēts, ka nesaistošas nodoma deklarācijas nav atbilstošas un ka organizācijās, kur satiekas “sociālie partneri”, ir nepieciešama patiesa politiskā griba, lai ieviestu izmaiņas un panāktu līdzsvarotu pārstāvību.

2.1.3

Eiropas Parlaments sava rezolūcijā un ziņojumā nepiemin EESK

2.1.4

EESK ir visreprezentatīvākā ekonomisko un sociālo interešu grupu (“organizētas pilsoniskās sabiedrības”) asambleja Eiropas Savienībā. Lai gan pārstāvēto organizāciju konsultēšana sakarā ar to politikām attiecībā uz sieviešu pārstāvību lēmējinstancēs un iespēju vienlīdzības politikām nav tās uzdevums, EESK sastāvu var uzskatīt par daļēju minēto politiku atspoguļojumu. EESK ir viena no Parlamenta minētajām organizācijām, kur tiekas ekonomisko un sociālo interešu grupas, un viena no iestādēm vai struktūrām, kurās tās konsultējas par sociālo politiku. Tādējādi tās locekļi pilnībā var sniegt Eiropas Parlamentam nepieciešamo informāciju un konsultācijas.

2.2.1

EESK piekrīt Eiropas Parlamentam, ka sieviešu pārstāvība sociālo un ekonomisko interešu grupu lēmējinstancēs ES ir svarīgs temats. Tā uzskata arī, ka labāka statistiskas un informācijas par attiecīgajām minēto organizāciju politikām sniegšana ir būtisks priekšnosacījums, lai īstenotu Kopienas politikas attiecībā uz sieviešu un vīriešu līdzsvarotu pārstāvību lēmumu pieņemšanā.

2.2.1.1

Tā konstatē, ka Eiropas Komisija ir sākusi apkopot attiecīgos datus. Tikmēr ir veikti pirmie pasākumi, lai izveidotu Eiropas Parlamenta pieprasīto datu bāzi un noteiktu rādītājus, kas ļauj nostiprināt sieviešu ietekmi ekonomikas un sociālās jomas lēmējinstancēs. ES Komisija turklāt uzskata, ka ir grūti iegūt datus par attiecīgajām interešu grupām. Ir jācer, ka Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts nākotnē varēs nest ieguldījumu šajā jomā, kā to jau dara Eiropas fonds dzīves un darba apstākļu uzlabošanai.

2.2.1.2

Cita starpā Komisijai jāturpina attīstīt vispārējas politikas, kuru mērķis ir izvērst sieviešu dalību visā lēmumu pieņemšanas procesā, piemēram, politikas, kas ļauj cīnīties ar pastāvošo diskrimināciju darba un profesiju jomā, kā arī dalībvalstīs uzlabot līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi un nodrošināt taisnīgu attieksmi un vienlīdzīgas iespējas darba vietā.

2.2.2

EESK vispārīgi atbalsta Eiropas Parlamenta formulētās prasības darba devējiem, strādājošajiem un organizētajai pilsoniskajai sabiedrībai kopumā. Vairums minēto prasību tika skatītas pētījumā, kura pamatā ir 2003. gadā toreizējiem 222 locekļiem nosūtītā aptauja (2). Uz aptaujas jautājumiem atbildēja 107 locekļi, tātad apmēram 50 % (3).

2.2.2.1

Atbildes diezgan vienlīdzīgi sadalījās trīs EESK grupu starpā: 34 % no I grupas (darba devēji), 31 % no II grupas (darba ņēmēji) un 34 % no III grupas (dažādas intereses).

2.2.2.2

Aptaujas laikā EESK bija 23 % pārstāvju — sieviešu (4).

2.2.2.3

Organizācijas, kurās bija diezgan liels procentuālais sieviešu skaits, iespējams, bija pārstāvētas nedaudz vairāk. Vispārējā tabula, kas tika sastādīta, pamatojoties uz minētajām atbildēm, tādēļ varētu būt nedaudz tendencioza, atspoguļojot sievietēm labvēlīgu viedokli.

2.2.3

Aptaujas fokusā pēc kārtas bija jautājumi par pārstāvētās organizācijas veidu un raksturu, tās vadības struktūru, tās pārstāvību dažādu līmeņu organizācijās un forumos, sieviešu skaitu tajās, kā arī tās politiku iespēju vienlīdzības jautājumā.

2.2.4

Turklāt analīzei izmantotie dati bija savākti kādas ekspertu uzklausīšanas laikā, kas bija veltīta situācijai un pieredzei Beļģijā, Spānijā un Skandināvijas valstīs, kā arī EESK locekļu pieredzei. Iegūtie dati galvenokārt attiecās uz arodbiedrībām. Tāpat kā Parlamenta rezolūcijā un ziņojumā faktiskie dati novērtējumam par darba devējiem bija nabadzīgi un nebija gandrīz nekādas informācijas par citām organizācijām (5).

2.2.5

Pētījums un vērā ņemtie papildelementi apstiprināja Parlamenta rezolūcijas radīto sākotnējo iespaidu, proti, to, ka statistiskais pamats ir ļoti ierobežots (vienīgais izņēmums ir arodbiedrības, bet dotajā gadījumā pieejamie dati neļauj patiesi atspoguļot neseno pozitīvo attīstību (6)) un ka ir grūti vai problemātiski salīdzināt dažādu organizāciju gadījumā izdarītos secinājumus, piemēram, ja organizāciju locekļi ir fiziskas personas (arodbiedrības) un organizācijas, kuru locekļi arī ir organizācijas (piemēram, uzņēmumi). Dažādās organizatoriskās īpatnības (piemēram, lauksaimnieku organizācijās vai MVU) var prasīt dažādas līdzsvarotas vīriešu un sieviešu pārstāvības novērtēšanas metodes. Jāatzīst arī, ka nepietiekoša sieviešu pārstāvība lēmējinstancēs, iespējams, vēl nenozīmē, ka organizācijā netiek īstenota iespēju vienlīdzības politika.

2.2.6

Viena no kritikām attiecībā uz Eiropas Parlamenta rezolūciju bija tāda, ka tās fokusā ir tikai pārstāvības skaitliskie aspekti un nav ņemti vērā politiku izstrādes kvalitatīvie aspekti organizācijās, kurās sievietes dažreiz pilda svarīgākas funkcijas nekā tas izriet no formālās pārstāvības. Atzīstot minēto kvalitatīvo aspektu nozīmību, EESK tomēr bija nolēmusi tos nepētīt detalizēti. Neskatoties uz to, analīzē bija iekļauta sieviešu pārstāvība politiku izstrādes struktūrās. Šajā sakarā Ekonomisko un sociālo interešu grupām un to Eiropas federācijām, kā arī Eiropas Parlamentam un Eiropas Komisijai jāpievērš pastiprināta uzmanība politiku izstrādes kvalitatīvajiem aspektiem.

2.2.7

Skatot Eiropas Savienības ekonomisko un sociālo interešu grupu attiecīgās politikas un praksi, EESK izvēlējās pārstāvības rīcībpolitikas analīzi veikt integrēti (valstu un Eiropas līmenī, iekļaujot sociālo dialogu, kā arī starptautiskā līmenī).

2.2.7.1

Pētījumā nebija iekļautas Eiropas uzņēmumu komitejas, jo tam būtu nepieciešams nopietns papildu pētījums, kura veikšanai citam iestādēm ir lielākas iespējas (7).

2.2.8

Komiteja atsaucas uz 2005. gada 1. martā pieņemto darbību plānu vīriešu un sieviešu līdztiesības sakarā; minēto plānu izstrādājusi Eiropas Arodbiedrību konfederācija, Eiropas Rūpnniecības un darba devēju konfederāciju savienība (UNICE) un Eiropas Amatniecības, Mazo un Vidējo Uzņēmumu Asociācija (UEAPME), un Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu un vispārējās ekonomiskās intereses uzņēmumu Eiropas Centrs (CEEP) un tajā viena no četrām prioritātēm ir sieviešu dalības lēmumu pieņemšanā veicināšana.

2.3.1

Gandrīz pusē no diviem galvenajiem EESK pārstāvēto organizāciju veidiem (dažāda veida konfederācijas, no vienas puses, un organizācijas, kuras sastāv no individuāliem locekļiem, no otras puses) sieviešu dalības līmenis ir augsts (40 % vai vairāk). Tikai 10 % — 15 % minēto organizāciju sieviešu dalības līmenis ir zems (0 % — 19 %). Vidējais sieviešu dalības līmenis pārstāvētajās organizācijās ir 36 %. (NB: atbilstoši iepriekšminētajam, procentuālais sieviešu daudzums EESK locekļu vidū aptaujas laikā bija 23 %).

2.3.2

Sievietes, kas darbojas minētajās organizācijās, galvenokārt strādā vadošu darbu, bet ir retāk sastopamas attiecīgo organizāciju kongresu delegātu vidū vai augstākā līmeņa vadībā, un vēl retāk kā valdes locekles.

2.3.3

Tas varētu būt galvenais skaidrojums samērā zemajam sieviešu procentuālajam daudzumam EESK, jo, faktiski, daudzi locekļi nāk no valdēm.

2.3.4

Organizācijas, kas uz EESK nosūta daudzas pārstāves, viņas izvēlas no vadošo darbinieku vidus vai arī pievēršas citām (piemēram jauktām) iespējām, nevis nosūta tikai pārstāves no augstākā iekšējā lēmumu pieņemšanas līmeņa.

2.3.5

Pārstāvībai valstu un starptautiskajos forumos pārsvarā tiek izmantotas dažādas iespējas. Šādos gadījumos pārstāvība viena vai vairāku valdes locekļu personā ir otrajā vietā.

2.3.6

Liela daļa EESK pārstāvēto organizāciju nepiedalās Sociālā dialoga komitejā (apmēram ceturtdaļa). No organizācijām, kas piedalās minētajā komitejā, apmēram trešā daļa izvēlas jauktu pārstāvību vai arī nosūta pārstāvjus no valdes.

2.3.7

Viena no Parlamenta noteiktajām politikām nolūkā uzlabot sieviešu pārstāvību lēmējinstancēs ir tādu struktūru izveidošana, kas kādā organizācijā paredzētas sievietēm. Tajā pašā laikā Parlaments norāda, ka šādas struktūras nereti ir simboliskas vai arī tajās notiek tikai izolēts dialogs. Eiropas Parlaments uzskata, ka minētās struktūras nedrīkst izslēgt sievietes no lēmumu pieņemšanas procesa, bet gan viņas tajā jāiekļauj un jāatvieglo iespējas tajā piedalīties. EESK piekrīt šādam viedoklim.

2.3.7.1

Parlaments arī uzsver, ka palīdzībai sievietēm un sieviešu tīklu izveidošanai organizācijās ir būtiska nozīme viņu sagatavošanā vadošam darbam.

2.3.8

Tikai mazākajā daļā (33 %) EESK organizāciju, kuru pārstāvji atbildēja uz aptaujas jautājumiem, ir atsevišķa vai papildorganizācija viņu loceklēm — sievietēm. Vairumā gadījumu minētās struktūras ir pārstāvētas organizāciju valdēs un gandrīz pusei no tām ir citas iespējas ietekmei organizācijās. Piecpadsmit procentos gadījumu vadošas darbinieces un locekles — sievietes bija izveidojušas tīklu; 4 % gadījumu vienlaicīgi pastāv abas sistēmas (atsevišķas vai papildorganizācijas un tīkli).

2.3.8.1

Atsevišķas organizācijas un tīkli galvenokārt ir II grupas organizācijās (arodbiedrības): no 50 % līdz 70 %. Attiecība III grupā ir no 19 % līdz 39 %; I grupā minētā parādība ir mazāk izteikta (6 % — 19 %). Papildorganizācijas bieži sastopamas lauksaimnieku organizācijās (33 %) un 10 % patērētāju un veselības aizsardzības apvienību.

2.3.9

Tādu organizāciju, kurās bija izstrādātas politikas nolūkā atbalstīt sieviešu izaugsmi, jo īpaši viņas sagatavot amata vietām direkcijā, bija 46 %. Visizplatītākās politikas bija apmācība (26 %), darba laika un bērnu uzraudzībai veltītā laika sadales atvieglošana (22 %), kā arī kontrole un novērtēšana (19 %). Jāsaka tomēr, ka minētos karjeras atbalsta veidus izmanto tikai viena ceturtā daļa organizāciju.

2.3.10

Pasākumi, kas paredzēti īpaši sievietēm, atspoguļoti arī attiecīgajā statistikā par sieviešu esamību organizācijās. Gandrīz puse no pārstāvētajām organizācijām (48 %) ziņo, ka tajās ir izveidota šāda statistika un vairums no tām apliecina, ka tā tiek atjaunota ik gadu (67 %).

2.3.10.1

Visaktīvākās minētajā jomā šķiet II grupas organizācijas (stipri vairāk par 50 %); tām seko III grupas organizācijas — apmēram trešā daļa. Šis procentuālais daudzums I grupā ir neliels. Šeit parādās liela atšķirība starp ļoti zemo ziņoto iegūtās statistikas līmeni (1 %) un ziņotajām karjeras veicināšanas politikām.

2.3.11

Tika minēts 61 sieviešu darba karjeras veicināšanas politiku gadījums un 75 % no tiem iztaujātās personas ziņoja, ka tās ir bijušas veiksmīgas. Dienests vai persona, kas atbild par dzimumu līdztiesības politiku, pastāv 40 organizācijās. Pusē šo gadījumu, minētais uzdevums tiek veikts pilnā darba laikā.

2.3.11.1

Panākumi, pieaugot darbinieču skaitam, kas ieņem atbildīga amata vietas, registrēti 49 % gadījumu; 46 % gadījumu pieaudzis to sieviešu skaits, kas ieņem vadošus amatus.

2.3.12

Iespēju vienlīdzības politika pastāv 68 % arodbiedrību (III grupa), 25 % III grupas organizāciju un 5 % I grupas organizāciju.

2.3.13

Zināms skaits organizāciju (33 locekļi) ir paziņojušas, ka jautājumi, kas saistīti ar sieviešu izaugsmes veicināšanas un iespēju vienlīdzības politikām, uz tām neattiecas.

2.3.14

Vīriešu un sieviešu attiecība EESK pārstāvētajās organizācijās šķiet cieši saistīta ar vīriešu un sieviešu pārstāvības attiecību starptautiskajā līmenī, bet daudz mazāk ar attiecību sociālā dialoga ietvaros, un tā nemaz nav saistīta ar šo attiecību valstu forumos.

2.3.15

Ņemot vērā, ka atbilstoši ar I grupas respondentu atbildēm vīriešu un sieviešu attiecība viņu organizācijās ir 30 %, viņu vīriešu/sieviešu dalības līmenis EESK ir samēra augsts (35 %); tas ir daudz vairāk par II grupas rezultātiem (25 %, bet vīriešu un sieviešu attiecība pašās organizācijās ir 60/40 %) un III grupas rezultātiem (27 % un 65/35 %).

2.3.16

Saskaņā ar pētījumu šķiet, ka vīriešu un sieviešu attiecība organizāciju vadībā ir būtisks faktors, kas nosaka sieviešu pārstāvību EESK (skatīt 2.3.2 un 2.3.3 punktu). Eiropas Parlaments ir aicinājis “sociālos partnerus” (ekonomisko un sociālo interešu grupas) “pārskatīt savus pārstāvības mehānismus un izvēles kārtību, kā arī iekļaut savos statūtos līdzsvarotas sieviešu un vīriešu pārstāvības principu” (8).

2.3.16.1

Savā pētījumā EESK sakarā ar vīriešu un sieviešu attiecību lēmumu pieņemšanas instancēs pievēršas arī kārtībai, kāda tiek izmanta, ieceļot valdes. Visneizdevīgākā sievietēm izrādījās kooptācija, tai seko piesaistīto organizāciju veiktā izvirzīšana. Respondenti nosauca pārāk maz pozitīvākas prakses gadījumu, lai varētu izdarīt secinājumus.

2.3.17

Salīdzinot pārstāvju — vīriešu un pārstāvju — sieviešu vidējo attiecību lēmējinstancēs ar atsķirīgu sieviešu izaugsmes veicināšanas politiku, varēja secināt, ka par izteiktu sieviešu klātbūtni lēmējinstancēs liecina tikai izvirzītie mērķi. Divu kandidatūru izvirzīšana un kvotas (sakarā ar kurām vēl ir daudz darāmā diskusiju par ES politisko partiju programmām ietvaros) respondentu atbildēs tika minētas reti.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/37

1.1

Priekšlikuma mērķis ir paplašināt Eiropas Rasisma un ksenofobijas novērošanas centra (EUMC) pilnvaras un izveidot Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru, kā to 2003. gada 13. decembrī nolēmusi Eiropadome.

1.2

Galvenā atšķirība starp šobrīd spēkā esošo tiesisko regulējumu un iesniegtajiem priekšlikumiem ir tāda, ka šie priekšlikumi līdzās ANO, ILO un Eiropas Padomes atzītajām normatīvajām sistēmām paplašina rasisma un ksenofobijas izpratni tā, lai būtu ietvertas visas Hartā minētās pamattiesības, neskarot tās jomas, kuras jau ir iekļautas citu Kopienas aģentūru kompetencē.

1.3

Aģentūra nodarbosies ar pamattiesību jautājumiem saistībā ar Savienības tiesību aktu ieviešanu kā dalībvalstīs, tā arī tajās kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs, kuras piedalās Aģentūras darbā. Bez tam Komisija ir tiesīga pieprasīt Aģentūrai sniegt informāciju un novērtējumu par trešām valstīm, ar kurām Kopiena ir noslēgusi asociācijas līgumus vai nolīgumus, kuros iekļauti nosacījumi par cilvēktiesību ievērošanu, vai kuras ir uzsākušas vai plāno uzsākt sarunas par šādiem līgumiem.

1.4

Aģentūras mērķis ir nodrošināt Kopienas un tās dalībvalstu attiecīgajām institūcijām, iestādēm, birojiem un aģentūrām atbalstu un palīdzību saistībā ar pamattiesībām, ieviešot Kopienas tiesību aktus, lai palīdzētu dalībvalstīm pilnībā ievērot minētās pamattiesības, kad tās veic pasākumus vai nosaka darbību kopumu savu pilnvaru jomās.

1.5

Tematiskajās jomās Aģentūra, darbojoties pilnīgi neatkarīgi, apkopos un izvērtēs datus par Savienības pasākumu praktisko ietekmi uz pamattiesībām un par ieteicamajiem paņēmieniem minēto tiesību ievērošanai un veicināšanai; paudīs viedokļus par pamattiesību politikas attīstību; uzlabos sabiedrības informētību par visiem ES izmantotajiem tekstiem un normatīvajiem instrumentiem un veicinās dialogu ar pilsonisko sabiedrību; koordinēs un uzturēs sakarus ar dažādām pamattiesību jomā iesaistītajām pusēm. Aģentūrai nebūs nekādu sūdzību izskatīšanas mehānismu.

1.6

Priekšlikums piešķir Aģentūrai tiesības veikt pasākumus Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļā noteiktajās jomās.

2.1

Komiteja atzinīgi vērtē Eiropadomes lēmumu izveidot Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru (še turpmāk — “Aģentūru”) Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā ietverto Savienības principu un prakses paplašināšanai. Aģentūra izveidos mehānismu pamattiesību uzraudzībai Savienībā, kas varētu kalpot tam, lai uzlabotu dalībvalstu īstenoto pamattiesību politiku savstarpējo koordinēšanu. Komiteja atzinīgi vērtē daudzus šā Komisijas priekšlikuma aspektus un jo sevišķi šādus:

2.2

Komiteja atzinīgi vērtē ierosinātās regulas preambulas 2. punktu, kurā ir atzīts pastāvošo tiesību apjoms, lai Savienībā aizsargātu kā pilsoņus, tā arī nepilsoņus. Preambulā ir noteikts, ka: “Eiropas Savienības Pamattiesību hartā no jauna ir apstiprinātas tiesības, kuru pamatā ir dalībvalstu konstitucionālās tradīcijas un starptautiskās saistības, kas kopīgas visām dalībvalstīm, Līgums par Eiropas Savienību, Kopienas līgumi, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, Kopienas un Eiropas Padomes pieņemtās sociālās hartas, kā arī Eiropas Kopienu Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesu prakse.”

Komiteja saskata nepieciešamību panākt pareizo līdzsvaru starp drošību, jo īpaši saistībā ar pretterorisma pasākumiem, un cilvēktiesību un pamattbrīvību aizsardzību un veicināšanu Savienībā. Pēc 11. septembra un nesenākajiem sprādzieniem Madridē un Londonā cilvēktiesības un pamatbrīvības var tikt ierobežotas ar dažiem dalībvalstu noteiktajiem jaunajiem pretterorisma pasākumiem. Tomēr viens no lielākajiem trūkumiem Eiropas līmeņa sadarbībā drošības jomā ir apstāklis, ka šīs politikas paliek ārpus Kopienas lēmumu pieņemšanas kompetences un tās izstrādā, galvenokārt piemērojot starpvaldību sadarbības metodi (ES trešais pīlārs). Tādēļ Eiropas Savienības loma ir ļoti ierobežota. Tas rada pārredzamības trūkumu lēmumu pieņemšanā, jo no šī procesa ir izslēgts Eiropas Parlaments un Eiropas Kopienu Tiesa. Aģentūras darbības jomu paplašināšana, iekļaujot ES trešo pīlāru (ES Līguma VI sadaļa), būtu galvenais faktors atbilstoša līdzsvara uzturēšanai starp brīvību, drošību un tiesiskumu Savienības dažādās jomās veidotajās politikās (1).

2.3

Komiteja atzīst speciālās zināšanas un pastāvošo uzraudzības mehānismu Eiropas Padomes ietvaros cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā, ieskaitot īstenojamas pārskatītajā Eiropas Sociālajā hartā noteiktās sociālās tiesības. Mēs arī atzīstam Eiropas Padomes un tās ietvaros izveidotās Eiropas Cilvēktiesību tiesas pilnvaras, lai varētu izskatīt cilvēktiesību pārkāpumus saskaņā ar dažādām konvencijām un starptautiskajām tiesībām, jo pašai Aģentūrai nav šādu pilnvaru. Tādēļ svarīga ir ciešāka sadarbība un koordinācija starp Aģentūru un Eiropas Padomi.

Aģentūrai, līdzīgi kā Eiropas Kopienu tiesai savos atzinumos un spriedumos, jāatsaucas uz starptautiskajiem tekstiem par ES primāro un sekundāro tiesību aktu interpretēšanu un piemērošanu.

Komiteja atkārto savu prasību Eiropas Savienībai pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un pārskatītajai Eiropas Padomes Sociālajai hartai tiklīdz Savienība būs ieguvusi tam nepieciešamo kompetenci.

2.4

Komitejas izsaka nopietnas bažas par to, ka priekšlikums nesekmē un neatbalsta pilsoniskās sabiedrības plašāku pārstāvību jaunās Aģentūras administratīvajā padomē un Pamattiesību forumā (turpmāk — Forumā). Tas ir pretrunā Baltajai grāmatai par Eiropas pārvaldību, kurā norādīts, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīga nozīme, lai izteiktu iedzīvotāju rūpes un nodrošinātu pakalpojumus, kas apmierina iedzīvotāju vajadzības....Pilsoniskā sabiedrība Eiropu aizvien vairāk uztver kā labu platformu, lai izmainītu politikas virzienus un sabiedrību. Tas sniedz patiesu iespēju izvērst debates par Eiropas lomu. Tā ir iespēja panākt pilsoņu aktīvāku iesaistīšanu Savienības mērķu sasniegšanā un piedāvāt viņiem strukturētu saikni atgriezeniskajai informācijai, kritikai un protestiem  (2) .

2.5

Administratīvās padomes un Foruma sastāvā nevajadzētu iekļaut tikai juristus un akadēmiķus; minētajās struktūrās jābūt plašāk pārstāvētām dažādām iedzīvotāju grupām, jo īpaši NVO, sociālajiem partneriem, kultūras, reliģiskajām un humanitārajām organizācijām, kas aizstāv un aizsargā mūsu sabiedrības sociāli atstumto un nelabvēlīgo grupu pamattiesības.

3.1.1

Var strīdēties par to, ka EK Līguma 308. panta izmantošana kopā ar VI sadaļā paredzēto Padomes lēmumu varētu būt nepietiekama, lai nodrošinātu Aģentūras kompetenci Savienības tiesību aktos paredzētajās jomās. EK Līguma 308. pants piešķir Kopienai (ne Savienībai) tiesības uz vienprātīga lēmuma pamata veikt piemērotus pasākumus, lai sasniegtu kādu Kopienas mērķi gadījumos, kad šādas tiesības Kopienai nav nodrošinātas EK Līgumā. Kopienas vispārējs mērķis ir nodrošināt to, ka pašas Kopienas darbību rezultātā ir pilnībā ievērotas un aizsargātas cilvēka pamattiesības, bet šā mērķa sasniegšanai Līgumā nav paredzētas īpašas pilnvaras.

3.1.2

Tādēļ ierosinātajam Padomes lēmumam ir jāpiešķir Aģentūrai tiesības veikt pasākumus Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļā noteiktajās jomās.

3.1.3

Komiteja uzsver, ka cilvēktiesību aizsardzība un veicināšana ir Savienības kopējā vērtība un mērķis, kas ir noteikts Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 4. punktā, kurā noteikts, ka: “Savienība pati nodrošina sev nepieciešamos līdzekļus, lai sasniegtu savus mērķus un īstenotu savu politiku”. Tādēļ Komiteja aicina Padomi nostiprināt Aģentūru, piešķirot tās kompetencei drošāko tiesisko pamatu saskaņā ar 6. panta 4. punktu, lai nodrošinātu Aģentūrai tās funkciju veikšanai nepieciešamās pilnvaras.

3.2.1

Komiteja iesaka 2. pantā pie Aģentūras mērķa iekļaut iedaļu par to, ka viens no Aģentūras mērķiem ir formulēt ieteikumus, kurus Kopienas un tās dalībvalstu institūcijas, iestādes, biroji un aģentūras varētu izmantot, lai veiktu pasākumus un noteiktu darbības virzienus pamattiesību jomā un lai informētu par valstu cilvēktiesību aizsardzības iestādēm pieejamajām pārsūdzības un prasību iespējām, nodrošinot tiesības personām un grupām, ko diskriminē tiesību akti un prakse valstīs, kuras nerespektē tiesiskuma principu.

Aģentūrai vajadzētu ieviest gada pārskatu par pamattiesību īstenošanu Eiropas Savienībā un periodiskus pārskatus sakarā ar aģentūras attiecībām ar starptautiskām iestādēm, jo īpaši tirdzniecības un attīstības atbalsta iestādēm, kā arī sakarā ar asociācijas nolīgumiem un Kotonou konvenciju.

3.2.2

Komiteja arī iesaka noteikt, ka Eiropas Parlaments, Padome vai Komisija Aģentūrai var pieprasīt veikt novērtējumus par jebkuru ierosināto ES tiesību aktu un politiku (ieskaitot ārpolitiku kā, piemēram, tirdzniecību ar jaunattīstības valstīm) atbilstību Pamattiesību hartai, neskatoties uz Aģentūras tiesībām pēc pašas iniciatīvas veikt novērtējumu par jebkuru ierosinātu ES tiesību aktu atbilstoši valdes vai padomes viedoklim vai lēmumam.

3.3.1

Atsauksmes par konsultācijām parādīja, ka 90 % no aptaujātajiem vēlējās nodrošināt, lai līdz ar Aģentūras izveidi nemazinātos cīņai pret rasismu un ksenofobiju veltītā uzmanība. Tādēļ mēs atzinīgi vērtējam Komisijas priekšlikumu 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikt, ka Aģentūrai tās darbības tematisko jomu daudzgadu pamatnostādnēs vienmēr jāiekļauj rasisms un ksenofobija.

3.3.2

Komiteja tomēr uzskata, ka, lai jaunās Aģentūras ietvaros virzītu cīņu pret rasismu un ksenofobiju saskaņā ar 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu, administratīvajā padomē ir jāizveido īpaša Rasisma un ksenofobijas komiteja, kas norādītu darbības virzienu un piešķirtu nepieciešamos resursus.

3.6.1

Komiteja izsaka bažas, ka priekšlikums nesekmē un neatbalsta pilsoniskās sabiedrības plašāku pārstāvību Forumā. Forumā visplašāk jābūt pārstāvētām ieinteresētajām pusēm, kas ir NVO, sociālie partneri, kultūras, reliģiskās un humanitārās organizācijas, kuras ir ieinteresētas cilvēktiesību aizsardzībā. Komiteja iesaka noteikt, ka vismaz vienai trešdaļai Foruma locekļu ir jāpārstāv organizēta pilsoniskā sabiedrība.

3.6.2

Regula ierosina, ka Forums ir jāvada Aģentūras direktoram. Forumam ir uzticami jākalpo visai administratīvajai padomei un nevis tikai direktoram. Līdz ar to Forums būtu jāvada administratīvās padomes priekšsēdētājam, nodrošinot abu minēto struktūru ciešu saikni.

3.6.3

Pastāvošā neatkarīgo ekspertu tīkla cilvēktiesību un pamattiesību jautājumos speciālās zināšanas nevajadzētu atstāt bez ievērības. Komiteja iesaka Foruma sastāvā iekļaut neatkarīgo ekspertu tīkla pārstāvjus.

3.7.1

Lai nodrošinātu Aģentūras neatkarību, jāievieš mehānismi, lai pēc iespējas panāktu atbilstību ANO Parīzes principiem par valstu cilvēktiesību institūcijām. Tādēļ Komiteja ierosina 15. panta 1. punktu “Aģentūra pilda savus uzdevumus pilnīgi neatkarīgi” aizstāt ar šādu punktu:

“Aģentūra pilda savus uzdevumus pilnīgi neatkarīgi, ievērojot ANO Parīzes principus par valstu cilvēktiesību institūcijām.”

3.8.1

Tādēļ pirms 19. panta 1. punkta Komiteja iesaka iekļaut šādu atrunu:

“(1A) Savienībai jānodrošina Aģentūra ar atbilstošiem līdzekļiem tās funkciju veikšanai budžeta gada ietvaros. Izņēmuma kārtā Aģentūra var pieprasīt papildu resursus, kas nav paredzēti gada budžetā, speciālu vai papildu uzdevumu veikšanai”.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/41

1.1

Eiropas iestāžu ieinteresētība veidot dialogu ar pilsonisko sabiedrību, jo īpaši ar Eiropas līmenī organizēto pilsonisko sabiedrību, pēdējo desmit līdz piecpadsmit gadu laikā ir nemitīgi palielinājusies. Eiropas iestādes atzinušas, ka nav iespējams veidot labu politiku, neuzklausot iedzīvotājus un nenodrošinot to personu līdzdalību un piekrišanu, uz kuriem attiecas Eiropas Savienības lēmumi.

1.2

Pilsoniskās sabiedrības dalībnieku pieredze un zināšanas, visos līmeņos risināts to dialogs ar publiskās varas iestādēm, sarunas un pētījumi, meklējot kopīgu interešu punktus un tiecoties panākt vienprātību, ļauj izstrādāt priekšlikumus vispārējās interesēs. Tādējādi tiek celta politisko lēmumu kvalitāte un uzticamība, jo tie kļūst iedzīvotājiem labāk saprotami un vieglāk pieņemami.

1.2.1

Pateicoties organizētās pilsoniskās sabiedrības ieguldījumam, sniedzot iedzīvotājiem iespējas individuāli vai kolektīvi piedalīties valsts lietu vadībā, līdzdalības demokrātija bagātina pārstāvības demokrātiju un stiprina Eiropas Savienības demokrātisko leģitimitāti.

1.3

Šajā kontekstā ir jāatgādina un jāuzsver, ka, ņemot vērā tās sastāvu, lomu un tai kopš izveidošanas Līgumos piešķirtos uzdevumus, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ir no pirmsākumiem pilnībā iesaistījusies līdzdalības demokrātijas veidošanā Eiropā un ir tās senākais elements.

1.4

“Līdzdalības tiesībām”, kuras jau izsenis pieprasījusi pilsoniskā sabiedrība un Eiropas līmenī aktīvās organizācijas, pašlaik ir īpaši svarīga nozīme. Problēmas un izaicinājumi, kam pretim jāstājas Eiropas Savienībai, liek mobilizēt visus vietējos dalībniekus un to pārstāvjus.

1.5

Šo nepieciešamību, 2000. gada 23. un 24. martā tiekoties Lisabonā un pieņemot tāda paša nosaukuma stratēģiju (1), atzina Eiropadome; 2005. gada 22. un 23. marta sanāksmē Eiropadome šai stratēģijai deva jaunu impulsu (2).

1.6

Komisijas 2001. gada jūlija Baltajā grāmatā “Eiropas pārvaldība” (3) teikts, ka pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana ES politikas izstrādāšanā un īstenošanā ir ne tikai labas pārvaldības pamatprincips, bet arī ļoti svarīga darbības joma, atjaunojot Kopienas metodi un uzlabojot ES iestāžu darbības demokrātiskumu.

1.7

Uz līdzdalību balstītas demokrātijas princips ir nostiprināts arī “Līguma par Konstitūciju Eiropai” I-47 pantā (4). Neskatoties uz Konstitucionālā līguma ratifikācijas procesa neparedzamo turpmāko gaitu, ES iestādēm jāvadās pēc šī principa un jāveido patiesa līdzdalības demokrātija. Lai tā atbilstu Eiropas modernas pārvaldības prasībām, nepieciešams izveidot instrumentus, kas sekmē patiesa, strukturēta pilsoniskā dialoga veidošanu ar organizēto pilsonisko sabiedrību un dod iespēju ES pilsoņiem un jo īpaši organizācijām, kurās tie darbojas, izteikt savu viedokli, tikt uzklausītiem un efektīvi piedalīties Savienības un tās politikas veidošanā.

1.8

EESK aktīvi darbojas, lai attīstītu līdzdalības demokrātiju sadarbībā ar citām Savienības iestādēm un organizācijām pilsoniskās sabiedrības pārstāvībai.

1.8.1

Piemēram, 1999. gada oktobrī EESK organizēja pirmo konferenci par organizētās pilsoniskās sabiedrības lomu un ieguldījumu Eiropas veidošanā; kopš tā laika EESK izstrādājusi vairākus atzinumus, tiecoties attīstīt un strukturēt pilsoniskās sabiedrības organizāciju un ES iestāžu dialogu (5)  (6).

2.1

Eiropas līmeņa pilsoniskajā dialogā piedalās organizācijas, kas pārstāv pilsoņu īpašās un/vai vispārējās intereses. Gluži dabiski, ka pilsoniskajā dialogā jāpiedalās arī sociālo partneru Eiropas mēroga organizācijām. Sociālais dialogs ir lielisks piemērs, kā praksē tiek īstenots līdzdalības demokrātijas princips. Tomēr atkārtoti jāuzsver būtiskā atšķirība starp sociālo dialogu un pilsonisko dialogu. Eiropas sociālais dialogs ir skaidri definēts — gan tā dalībnieku, gan mērķa un norises procedūru ziņā —, un Eiropas sociālajiem partneriem piešķirtas pilnvaras, kas gandrīz pielīdzināmas likumdošanas pilnvarām (8). Šāda dialoga īpašais raksturs balstīts uz tā autonomi darbojošos dalībnieku īpašajām pilnvarām un pienākumiem.

2.2

Eiropas līmenī šīs organizācijas darbojas ļoti dažādās formās un ar tikpat dažādiem nosaukumiem: visbiežākie ir “apvienība”, “federācija”, “fonds”, “forums” un “tīkls” (9). Nereti šie dažādie nosaukumi tiek iekļauti jēdzienā “nevalstiskās organizācijas” (NVO), ko izmanto, lai aptvertu visa veida autonomas bezpeļņas struktūras. Diezgan daudz Eiropas organizāciju darbojas arī starptautiskajā līmenī.

2.3

Šīs organizācijas koordinē savu dalībnieku un partneru darbību dalībvalstīs un bieži arī pāri ES robežām. Turklāt arvien biežāk ir vērojama šo organizāciju apvienošanās Eiropas mēroga tīklos darbībai sociālajā jomā, vides aizsardzības, cilvēktiesību, attīstības, patēriņa jomā un sociālajā ekonomikā.

2.4

Šī atzinuma pielikumā atrodamais Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizāciju saraksts, kurā uzskaitītas organizētās pilsoniskās sabiedrības nozīmīgākās organizācijas, apvienības (izņemot profesionālās apvienības) un tīkli, kas darbojas dažādās jomās Eiropas līmenī, sniedz priekšstatu par šo organizāciju plašo spektru un dažādajiem veidiem. Šajā sarakstā minētas aptuveni divdesmit dažādas jomas.

2.4.1

Šis pārskats liecina par arvien sīkāku organizētās pilsoniskās sabiedrības strukturēšanu un par lielāku dažādību pat pašu šo organizāciju uzbūvē: tās var veidot tikai valstu organizācijas, atsevišķos gadījumos pat reģionāla un vietēja līmeņa organizācijas, kas pārstāv noteiktu jomu; tikpat labi to sastāvā var būt gan Eiropas, gan valstu mēroga organizācijas — jebkāda veida fiziskās un juridiskās personas. Apvienojoties tīklos, pamatā iespējami ir divi modeļi — vai nu tīklu veido Eiropas mēroga organizācijas, kas pārstāv noteiktu nozari, vai arī tajā apvienojas valstu un Eiropas mēroga organizācijas.

2.5

Virknei Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizāciju, tāpat arī atsevišķām valstu mēroga organizācijām vai tīkliem neapšaubāmi ir uzkrāta ļoti liela pieredze un plašas zināšanas, un tāpēc prasības tām piešķirt tiesības Savienības politikas veidošanas gaitā piedalīties apspriešanās procesā ir pamatotas. Neapstrīdams ir arī fakts, ka objektīvu novērtēšanas kritēriju trūkuma dēļ — atšķirībā no sociālo partneru organizācijām — bieži tiek apšaubīta Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvība. Pastāv uzskats, ka apvienību kopums ir pārāk sadrumstalots, jo nereti sadalīts daudzās atsevišķās organizācijās, kas nav pārskatāmas un kas savu locekļu īpašās intereses aizstāv vairāk nekā vispārējās intereses; turklāt daudzi uzskata, ka šīs organizācijas nespēj patiesi ietekmēt politikas veidošanas un lēmumu pieņemšanas procesu.

3.1

EESK ir vairākkārt uzsvērusi, ka vienīgi skaidri iedibināta pārstāvība var pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem efektīvi nodrošināt līdzdalības tiesības Eiropas Savienības politikas veidošanas un lēmumu pieņemšanas procesā.

3.1.1

Prasība nodrošināt pārstāvību ir ne tikai viens no demokrātijas pamatprincipiem, bet tā arī atbilst mērķim veidot pārskatāmāku organizēto pilsonisko sabiedrību un nodrošināt tai lielāku ietekmi Eiropas līmenī.

3.1.2

Šajā sakarā EESK ir izstrādājusi pārstāvības novērtēšanas kritērijus, kurus tā galīgi formulēja 2002. gada 20. marta atzinumā par Balto grāmatu “Eiropas pārvaldība” (10). Lai varētu uzskatīt, ka organizācija “pārstāv iedzīvotāju intereses”, tai jāatbilst deviņiem kritērijiem:

3.1.3

EESK šajā atzinumā tomēr ierosināja arī “[…] apspriest šos kritērijus ar ES iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai radītu pamatu turpmākajai sadarbībai.”

3.2

Lai novērstu pārpratumus šajā atzinumā formulēto pārstāvības kritēriju piemērošanā, skaidri jānorobežo “apspriešana”, kurā principā var iesaistīties visas organizācijas, kas darbojas noteiktā jomā, un “līdzdalība”, kas ir organizācijām dotā iespēja pilntiesīgi un aktīvi iesaistīties kolektīvajā viedokļa veidošanas procesā Eiropas Savienības un tās iedzīvotāju vispārējās interesēs. Šis process norit pēc demokrātijas principiem un dod iespēju pilsoniskās sabiedrības organizācijām efektīvi piedalīties politikas veidošanā un lēmumu sagatavošanā attiecībā uz ES attīstību, nākotni un politikas jomām (11).

3.2.1

Lai gan šī atšķirība varētu likties lielākoties teorētiska, tā ir vērā ņemama: pārstāvība ir līdzdalības priekšnoteikums, jo tai piešķir leģitimitāti. Apspriešanas procesa mērķis ir uzklausīt dažādus viedokļus un apkopot pilsoniskās sabiedrības dalībnieku zināšanas, nenosakot iepriekšējus nosacījumus. Apspriešanās ir ļoti svarīgs pilsoniskā dialoga elements.

3.3

Komisijas Baltajā grāmatā “Eiropas pārvaldība” paredzēts noslēgt partnerības nolīgumus noteiktās jomās, kurās apspriešanās procedūra jau stabili ieviesta, un šie nolīgumi būs solis uz priekšu salīdzinājumā ar minimālajiem standartiem, kas jāievēro visiem Komisijas dienestiem. Taču ir paredzēts, ka šādu nolīgumu noslēgšana būs atkarīga no pilsoniskās sabiedrības organizāciju spējas nodrošināt atklātumu un pārstāvību, bet nav norādīts, kādi kritēriji ir jāpiemēro.

3.4

Komisijas 2002. gada 11. decembra Paziņojumā (12) noteikti vispārējie principi un obligātie zemākie standarti, kas Komisijai jāievēro, apspriežoties ar iesaistītajām pusēm. Turklāt paredzēta “atklāta” apspriešanās procedūra, īstenojot visaptverošu, sabalansētu pieeju, un “mērķtiecīga” apspriešanās procedūra, pirms kuras, pamatojoties uz “pārdomātiem” un “viennozīmīgiem” kritērijiem, kā tas paredzēts Paziņojumā, tiks izraudzītas ieinteresētās vai iesaistītās puses, kas ir apspriešanās mērķgrupa. Taču arī šajā gadījumā kritēriji nav definēti.

3.4.1

Minētajā Paziņojumā Komisija tomēr uzsver, ka augsti vērtē pilsoņu intereses pārstāvošo Eiropas mēroga organizāciju ieguldījumu. Turklāt tā norāda uz jau paveikto EESK darbu, izstrādājot pārstāvības noteikšanas kritērijus, lai izvēlētos organizācijas, kas varētu piedalīties pilsoniskajā dialogā.

3.5

Tā kā Nicas Līgumā nostiprināta EESK īpašā starpnieka loma starp organizēto pilsonisko sabiedrību un Eiropas Savienības lēmējiestādēm, tai tagad ir jāuzņemas lielāka atbildība par

3.6

Jāuzsver gan, ka šis atzinums neattiecas uz

3.7

Šī atzinuma izstrādāšana sekmē EESK un pilsoniskās sabiedrības Eiropas mēroga organizāciju un tīklu attiecību noskaidrošanu un racionalizāciju un tiecas piešķirt lielāku uzticamību dialogam ar organizēto pilsonisko sabiedrību, stiprinot pilsoniskās sabiedrības Eiropas mēroga organizāciju leģitimitāti.

3.7.1

Šie centieni atbilst vēlmei iedibināt stabilu un strukturētu dialogu ar minētajām organizācijām, kas

3.8

Atzinums turklāt varētu

3.9

EESK šajā kontekstā uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām paredzētas akreditācijas sistēmas ieviešana Eiropas iestādēs radītu gan ērtības, gan neērtības. Šis atzinums nav piemērots minētās sistēmas izvērtēšanai. EESK tomēr uzskata, ka starp šo jautājumu un pārstāvību pastāv cieša saikne, un tāpēc tie būtu jāizvērtē paralēli vienotās diskusijās, kurās piedalītos gan iesaistītās puses, gan ES iestādes, gan pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

4.1

Apzinoties, ka tā nepārstāv visas pilsoniskās sabiedrības dažādās daļas, kas nepārtraukti attīstās, EESK ir nākusi klajā ar iniciatīvām un īstenojusi reformas, lai panāktu pēc iespējas plašāku organizētās pilsoniskās sabiedrības interešu pārstāvību.

4.2

Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijas un tīkli, kas Komitejā nav pārstāvēti vispār vai nav pārstāvēti tieši, dažādos veidos aizvien vairāk tiek iesaistīti Komitejas un tās struktūru darbā, taču tas nenotiek, pamatojoties uz skaidriem pārstāvības kritērijiem.

4.2.1

Tādējādi katra no EESK trīs grupām  (14) atzīst noteiktas Eiropas mēroga organizācijas, piešķirot tām “apstiprinātas organizācijas” statusu. Principā Komitejas locekļiem ir tieša vai netieša saistība ar minētajām organizācijām, taču tas nenozīmē, ka šīs organizācijas būtu jāiesaista obligāti.

4.2.2

Eiropas organizācijas, kas spēj sniegt vērtīgu ieguldījumu atzinuma izstrādāšanā, bieži tiek iesaistītas attiecīgajā darbā specializēto nodaļu  (15) līmenī. Šīm organizācijām sniedz informāciju par notiekošo darbu, tās izsaka savus viedokļus un piezīmes, tās var iesaistīties ar savu ekspertu starpniecību, un tās var piedalīties notiekošajās konsultācijās un konferencēs.

4.2.3

EESK organizē pasākumus (konferences, seminārus, uzklausīšanu, utt.) par horizontālām (starpnozaru) tēmām, kā, piemēram, pēdējā laikā par Lisabonas stratēģiju, ilgtspējīgu attīstību un finanšu plānu 2007.–2013. gadam; šajā sakarā jāmin arī tikšanās Eiropas Konventa darba pārraudzības sakarā (16).

4.2.3.1

Iesaistīto organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvju izvēle notiek pragmatiski, pamatojoties uz grupu, EESK locekļu, specializēto nodaļu, kā arī sekretariāta priekšlikumiem. Pasākumos principā piedalīties var arī pārstāvji no pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas interesi par to izteikuši spontāni.

4.3

Papildus panākums šajā sadarbībā bija EESK un Eiropas organizētās pilsoniskās sabiedrības nozīmīgāko jomu pārstāvju sadarbības grupas izveidošana 2004. gadā. Tajā pašlaik ietilpst desmit EESK pārstāvji (EESK priekšsēdētāja, visu triju grupu priekšsēdētāji un sešu specializēto nodaļu priekšsēdētāji) un četrpadsmit pārstāvji no galvenajām sadarbības grupas darbības jomā ietilpstošajās jomās aktīvajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un tīkliem, neskatoties uz to, vai tām piešķirts apstiprinātas organizācijas statuss.

4.3.1

No vienas puses, sadarbības grupas uzdevums ir panākt saskaņotu Komitejas pieeju Eiropas organizētās pilsoniskās sabiedrības organizācijām un tīkliem un, no otras puses, tā pārrauga kopīgi pieņemto iniciatīvu īstenošanu.

4.4

Šis īsais pārskats ilustrē EESK līdz šim īstenoto pragmatisko pieeju, ko pamatā raksturo atklātība un atvērtība, pakāpeniski strukturējot tās attiecības ar Eiropas organizēto pilsonisko sabiedrību. Savukārt, piešķirot organizācijām apstiprinātas organizācijas statusu, kā arī specializēto nodaļu rīkotajās nozaru apspriedēs vairāk tiek ievērots atlases princips.

4.5

Ad hoc darba grupas “Strukturēta sadarbība ar Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijām un tīkliem”2004. gada 10. februāra nobeiguma ziņojumā šajā sakarā atzīmēts, ka “pārstāvības jautājumam […] neapšaubāmi [jāvelta] liela uzmanība”, taču “šis jautājums […]” nedrīkst “kavēt jebkuru virzīšanos uz priekšu”, un norādīts, ka “piesardzība gan ir nepieciešama, bet atklāta un pragmatiska pieeja ir pareizāka”.

5.1

Kritēriji, ko EESK izvirzījusi atzinumā par Balto grāmatu par Eiropas pārvaldību, nav vienlīdz labi izskaidroti. Tādēļ, lai nodrošinātu, ka tie ir praktiski izvērtējami un piemērojami, būtu nepieciešams precizēt to nozīmi un saturu.

5.2

Ņemot vērā iepriekš teikto, EESK uzskata, ka vajadzīga skaidra, vienota un vienkārša pārstāvības novērtēšanas metode, kas vienlaicīgi ļautu izvairīties no sarežģītiem, strīdīgiem jautājumiem.

5.3

Ar šīs metodes palīdzību būtu jāspēj pārbaudīt kritērijus atbilstoši Eiropas organizāciju pašreizējai struktūrai un darbības veidam. Turklāt tai jāparedz pašu organizāciju piedalīšanās minētajā vērtēšanas procesā. EESK nodoms nav apšaubīt organizāciju autonomiju.

5.4

Tāpēc šīs metodes lietošanā jāievēro šādi principi:

5.5

EESK ierosina, veicot novērtēšanu, ņemt vērā trīs kritērijus:

5.5.1

Pirmie divi novērtēšanas kritēriji ir viennozīmīgi, un tie attiecas uz attiecīgās organizācijas struktūru. Tāpēc tie ir ļoti piemēroti, lai diezgan objektīvi novērtētu organizācijas pārstāvību, nekaitējot pilsoniskās sabiedrības dinamikai. Trešais kritērijs ir sarežģītāk piemērojams.

5.6

EESK uzskata, ka ierosinātā metode attiecīgajām organizācijām nerada nekādus īpašus apgrūtinājumus vai ierobežojumus, vienīgi izvirza pārredzamības prasību attiecībā uz to struktūru un darbības veidu. Pārredzamība ir demokrātijas pamatprincips, kas kalpo vispārējām interesēm, jo ļauj sabiedrības dažādajām interešu grupām un iedzīvotājiem individuāli, ka arī varas iestādēm gūt skaidrību par dažādu organizāciju struktūru un darbību, lai tādējādi par to izveidotu savu spriedumu.

5.7

Pamatojoties uz minētajiem principiem un vērtējuma kritērijiem, EESK radusi iespēju izstrādāt metodi Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvības izvērtēšanai. Šo metodi varētu īstenot, ieviešot īpašu vērtēšanas sistēmu sadarbībā ar, pirmām kārtām, EESK un Eiropas organizētās pilsoniskās sabiedrības organizāciju un tīklu sadarbības grupu.

6.1

EESK uzskata, ka starp tās izvirzītajiem kritērijiem un pilsoniskās sabiedrības Eiropas mēroga organizāciju statūtiem pastāv tieša saikne.

6.2

Principā ikvienas Eiropas līmenī aktīvas organizācijas — lai tā darbotos uz juridiska vai faktiska pamata — darbību jāreglamentē statūtiem (17).

6.3

Ņemot vērā EESK jau izvirzītos kritērijus (18) un lai panāktu to darbību praksē, Eiropas organizāciju statūtos būtu jānosaka vai jāparedz

6.4

Tā kā nepastāv attiecīgi Eiropas tiesību akti, organizācijas savus statūtus izstrādā un pieņem pilnīgi neatkarīgi, saskaņā ar piemērojamajiem valstu tiesību aktu noteikumiem (19).

6.4.1

Šajā sakarā interesants ir fakts, ka Eiropas Komisija jau 1991. gadā (20) izstrādāja priekšlikumu par “Eiropas mēroga apvienības” izveidošanas tiesisko regulējumu. Minētā priekšlikuma mērķis bija noteikt organizatorisko struktūru apvienībām, kam ir dalīborganizācijas vairākās dalībvalstīs, līdzīgi, kā tas šodien ir akciju sabiedrībām un kooperatīviem uzņēmumiem. Noteikumi, kas bija formulēti iepriekš minētajā priekšlikumā, saskan ar šajā dokumentā izteiktajiem EESK ierosinājumiem par statūtu saturu.

6.4.2

Minētais priekšlikums, kuram atbalstu pauda EESK (21), netika pieņemts, jo pret to iebilda vairākas dalībvalstis, un sekojoši Komisija to atsauca. EESK joprojām ir pārliecināta, ka tāda veida tiesiskā reglamentācija ir būtisks līdzeklis apvienošanās brīvības nodrošināšanai, kā paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un kā nepieciešams Eiropas iedzīvotāju izpausmei. EESK uzskata, ka arī Konstitucionālā līguma I-47 pantā minētajiem principiem būtu jāpamudina atkārtoti pievērsties minētā priekšlikuma izskatīšanai.

6.4.3

Sekojoši, EESK atkārtoti aicina izstrādāt Eiropas mēroga starpvalstu apvienību tiesisko reglamentāciju, par paraugu izmantojot 2003. gada novembrī (22) spēkā stājušos noteikumus par Eiropas politiskajām partijām; šis aicinājums atbilst šajā atzinumā sniegtajiem ierosinājumiem.

6.5

Jāpieturas gan pie principa, ka šādu statūtu noteikumu uzraudzība un piemērošana ar attiecīgām metodēm un procedūrām organizācijas iekšējo demokrātisko lēmumu pieņemšanas procesu ietvaros jāīsteno dalīborganizācijām.

6.6

Lai nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības Eiropas mēroga organizāciju darbības pilnīgu pārredzamību, to ikgadējiem finanšu un darbības pārskatiem, kā arī ziņām par dalīborganizāciju finansiālajām saistībām un finansējuma avotiem ir jābūt nodotiem atklātībai, ja iespējams, arī tos publicējot organizāciju Internet tīmekļa vietnēs.

7.1

Saskaņā ar vienu no iepriekš minētajiem kritērijiem Eiropas mēroga organizācijai ir jābūt dalīborganizācijām lielākajā daļā dalībvalstu; jābūt atzītam, ka šīs dalīborganizācijas pārstāv to aizstāvētās iedzīvotāju intereses.

7.2

Lai minēto kritēriju būtu iespējams piemērot praksē, EESK ierosina noteikt, ka attiecīgā Eiropas mēroga organizācija pārstāv iedzīvotāju intereses, ja tai ir dalīborganizācijas vairāk nekā pusē no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Šāda prasība nepieciešama, lai arī nesenās ES paplašināšanās dēļ situācija ir sarežģītāka.

7.3

Lai šādas “piesaistes” konstatēšana būtu praktiski iespējama, visām Eiropas mēroga organizācijām būtu ik pēc laika jānodod atklātībai tās dalīborganizāciju — no ārējām interesēm neatkarīgu organizāciju (juridisku personu), kas pārstāv pilsonisko sabiedrību dalībvalstīs, un/vai šādu organizāciju Eiropas mēroga apvienību — saraksts.

7.4

Izvērtēt, ciktāl kāda Eiropas mēroga organizācija un tās dalīborganizācijas valstīs ir atzīstamas un ciktāl nodrošina pārstāvību, jebkurā gadījumā ir sarežģīts uzdevums. To veicot, būtu jāņem vērā virkne apsvērumu.

7.5

Būtu jāvadās pēc principa, ka valsts vai starpvalstu mēroga organizācijas dalībai Eiropas mēroga organizācijā jāatbilst ne tikai attiecīgās Eiropas mēroga organizācijas statūtos, bet arī pašas dalīborganizācijas statūtos noteiktajām dalības prasībām.

7.6

Tāpēc dalīborganizācijām attiecīgajās valstīs tāpat kā Eiropas mēroga organizācijām pārredzamības nodrošināšanai jānodod atklātībai savi statūti un darbības pārskats, tādējādi atspoguļojot attiecīgās organizācijas struktūru un darbības veidu. Kā norāda Eiropas Padome, būtu vēlams arī darīt iespējamu noskaidrot organizācijā tieši vai netieši iesaistīto individuālo biedru skaitu.

8.1

Iepriekš aprakstītos kritērijus to rakstura dēļ ir diezgan viegli objektīvi novērtēt. Sarežģītāka ir kvalitātes kritēriju piemērošana un novērtēšana. Bez šaubām, kā vērtējuma kritērijs kalpo organizācijas statūti, īpaši tajos noteiktie organizācijas darbības mērķi un līdzekļi, ka arī tās ģeogrāfiskās pārstāvniecības plašums. Tomēr ar šiem kritērijiem var nepietikt, lai izvērtētu organizācijas pārstāvību. Tāpēc kvalitātes kritēriji palīdz novērtēt attiecīgo organizāciju praktisko darbības ietekmi.

8.2

Šajā sakarā būtu jāatgādina, ka šis atzinums neattiecas uz organizācijām, kuras ir spējīgas un pilnvarotas piedalīties atklātā apspriešanas procesā (skat. iepriekš tekstā), bet gan uz organizācijām, kas tiek aicinātas efektīvi un oficiāli iesaistīties politikas veidošanas norisēs. Šī iemesla dēļ organizācijas jāanalizē pietiekami detalizēti.

8.3

Tam izmantotie kvalitātes kritēriji liecina par šo organizāciju pieredzi un spēju paust pilsoņu intereses Eiropas iestādēs, par uzticību un reputāciju, ko tās bauda gan minētajās iestādēs, gan citās Eiropas organizētās pilsoniskās sabiedrības daļās.

8.4

Tādēļ Eiropas mēroga organizāciju darbības praktisko ietekmi nepieciešams novērtēt pēc to “pārstāvības kvalitātes”, ņemot vērā to, kā un ciktāl attiecīgās organizācijas darbības veids atspoguļo tās reālo līdzdalību Eiropas Savienības iestāžu vadītajā apspriešanas procesā.

8.5

Šajā ziņā izšķiroša nozīme ir tam, ka attiecīgā organizācija nodod atklātībai darbības pārskatu un citu būtisku informāciju. Var izmantot arī “darbības rādītājus”, tāpat kā tas tiek darīts, piemēram, akadēmiskajā un pētniecības jomā; šādi rādītāji būtu jānosaka sadarbībā ar Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

8.6

Jebkurā gadījumā EESK šajā jomā rīkosies pārredzami, pragmatiski un objektīvi, veidojot dinamisku un atklātu procesu.

pirmā forma ir dialogs starp pilsonisko sabiedrību pārstāvošajām Eiropas organizācijām par Eiropas Savienības attīstību, nākotni un tās politikas jomām;

otrā forma ir strukturēts un regulārs dialogs starp šīm organizācijām un Eiropas Savienību;

trešā forma ir pastāvīgais nozaru dialogs starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām un to sarunu partneriem likumdošanas un izpildvaras iestādēs.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/48

1.1

Komisārs Laszlo Kovacs kgs 2005. gada 13. maijā lūdza EESK izstrādāt atzinumu par kopēju konsolidētu uzņēmuma peļņas nodokļa bāzi. Komisārs norādīja, ka ar šādas nodokļu bāzes palīdzību būtu iespējams atrisināt daudzas problēmas, ar ko saskaras vairākās ES valstīs strādājoši uzņēmumi. Šo priekšlikumu plaši atbalsta ekonomikas nozares pārstāvji un daudzu valstu valdība.

1.2

Kopš 2001. gada Komisija ir sagatavojusi vairākus paziņojumus un ziņojumus par uzņēmuma peļņas nodokli, tostarp 2001. gada oktobrī — apjomīgu ziņojumu par uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem.

1.2.1

Pēc neoficiāla dokumenta saņemšanas 2004. gada jūlijā par kopēju konsolidētu uzņēmuma peļņas nodokli un diskusijas Eiropas Savienības Padomē ir izveidota īpaša darba grupa, kurā ietilpst eksperti no dalībvalstīm. Šī grupa līdz 2007. gadam detalizēti izpētīs visus kopējas nodokļu bāzes izveides praktiskos aspektus. Gan minētās diskusijas, gan šis atzinums attiecas vienīgi uz uzņēmuma peļņas nodokļa aprēķināšanas bāzi, nevis uzņēmuma peļņas nodokļa likmi. Tāpat arī netiek runāts par aplikšanu ar nodokļiem mītnes zemē (home-state taxation). Šos jautājumus varētu risināt ar laika ziņā ierobežota pilotprojekta palīdzību, bet kopējā nodokļu bāze ir visaptverošs projekts.

1.3

Diskusijas notiek ne vien par kopējas nodokļu bāzes sistēmu, bet arī par to, ka tai jābūt konsolidētai. Jo īpaši tas attiecas uz uzņēmumiem, kas darbojas vairākās dalībvalstīs. Lai kopēja nodokļa bāzes sistēma funkcionētu pēc iespējas labāk, šādiem uzņēmumiem ir jāspēj apvienot savu nodokļa bāzi un aprēķināt visas uzņēmumu grupas kopējo peļņu. Tādējādi aprēķini tiek konsolidēti. Tāpēc ir vajadzīga sistēma, lai kopējo peļņu sadalītu dažādu uzņēmuma daļu starpā.

1.4

Diskusijas attiecas tikai uz uzņēmuma peļņas nodokli, nevis visiem uzņēmuma aplikšanas ar nodokļiem veidiem. Pastāv daudzi uzņēmumu veidi, piemēram, bezpeļņas organizācijas un apvienības, kas dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgas. Gadījumā, ja tiks ieviesta kopēja nodokļu bāze akciju sabiedrībām, tad attiecībā uz peļņas aplikšanu ar nodokļiem mainīsies līdzsvars starp šādiem uzņēmumiem un citiem uzņēmumu un organizāciju veidiem. Tāpēc, apliekot ar nodokļiem cita veida uzņēmumu un organizāciju peļņu, var rasties vajadzība pēc dalībvalstu veiktām korekcijām. Šis aspekts netiek apspriests ne iepriekšminētajā darba grupā, kurā piedalās Komisijas un dalībvalstu pārstāvji, ne šajā atzinumā.

2.1

EESK vairākos atzinumos ir apspriedusi problēmas, kas saistītas ar to, ka uzņēmuma peļņas nodokļa bāzes dažādās ES dalībvalstīs ir atšķirīgas. EESK uzskata, ka ir jārada brīva un taisnīga konkurence, kas veicina darbību pāri robežām, nezaudējot dalībvalstīs pastāvošo pamatu attiecībā uz uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem (1). EESK iesaka vispirms mēģināt atrast kopējas uzņēmuma peļņas nodokļa bāzes risinājumus un tikai tad diskutēt par nodokļu likmēm. (2)

2.2

Ar kopējas uzņēmuma peļņas nodokļa bāzes palīdzību būtu iespējams samazināt vai pat likvidēt lielāko daļu šķēršļu, ar ko saskaras uzņēmumi, kas darbojas vairākās ES valstīs. Minēto šķēršļu piemēri:

2.2.1

Kaut arī, veidojot uzņēmumiem labvēlīgu klimatu, uzņēmumu aplikšana ar nodokļiem ir svarīgs faktors, ir jāpatur prātā, ka attiecībā uz pārrobežu darbību un uzņēmumu izvietojumu izšķirīga nozīme var būt arī daudziem citiem faktoriem. (3)

2.3

EESK ir norādījusi arī uz to, ka problēmu iemesls nav tikai tas, ka atšķirīga ir pati nodokļu bāze. Pastāv daudzas praktiskas atšķirības regulējumā, piemēram, attiecībā uz to, kā jānomaksā nodokļi, kur jāiesniedz atskaites un kur ir jārisina strīdi. Arī daļu šo problēmu būtu iespējams samazināt ar tādu praktisko noteikumu palīdzību, kas izriet no kopējas nodokļu bāzes (4).

2.3.1

Uzņēmumiem būtiskākā kopējas nodokļu bāzes praktiskā priekšrocība droši vien ir tāda, ka ir tikai viens noteikumu kopums, kas ir jāzina un jāpiemēro. Var neveikt grāmatvedību uzņēmumu grupas atsevišķās daļās, bet gan tās vietā izmantot apvienotu grāmatvedību. Ar kopējas nodokļu bāzes palīdzību var ne vien radīt taisnīgāku konkurenci, bet arī uzlabot gan uzņēmumu, gan nodokļu administrācijas darba efektivitāti (5).

2.4

EESK ir arī aicinājusi paplašināt diskusiju par kopēju nodokļu bāzi tādējādi, lai tā neattiektos tikai uz galveno problēmu, proti, problēmām, kas saistītas ar pārrobežu darbību. Kad ir izveidota kopēja nodokļu bāze, tai ir jāatvieglo ne vien tādu uzņēmumu darbība, kas darbojas vairākās valstīs, bet arī tādu, kas darbojas tikai vietējā tirgū. Galvenais mērķis, kas ir saistīts ar godīgas konkurences nodrošināšanu vairākās valstīs strādājošiem uzņēmumiem, nedrīkst izraisīt jaunas atšķirības minēto uzņēmumu un tādu uzņēmumu starpā, kas darbojas tikai vietējā tirgū.

2.4.1

Mērķis ir arī mazu uzņēmumu darbības atvieglošana; gandrīz visi šāda veida uzņēmumi darbojas tikai vietējā tirgū. Arī šajā sakarā ir ļoti svarīgi, lai tiktu mēģināts radīt vienkāršus un skaidrus noteikumus attiecībā uz nodokļiem (6).

2.5

EESK jau agrāk ir norādījusi, ka kopēja nodokļu bāze nedrīkst būt brīvprātīga — nedrīkst dot iespēju izvēlēties starp joprojām saglabātu valsts nodokļu sistēmu un īpašu tādiem uzņēmumiem paredzētu sistēmu, kas veic pārrobežu darbību. Tāpēc EESK uzskata, ka gadījumā, ja izveido kopēju nodokļu bāzi attiecībā uz uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem, šai bāzei ir jābūt obligātai (7).

2.6

EESK vienmēr ir uzskatījusi, ka noteikumi attiecībā uz kopēju nodokļa bāzi ir pēc iespējas jāsaskaņo ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem. Tomēr Komiteja apzinās, ka uz starptautiskā mērogā veiktu grāmatvedību attiecināti Starptautiskie finanšu pārskatu standarti (IFRS) kopējas nodokļu bāzes regulējumā var noderēt tikai kā sākumpunkts.

2.7

Tam, ka Eiropas Savienības Padome un Eiropas Parlaments līdz šim nav spējis pieņemt lēmumu par kopēju uzņēmuma peļņas nodokļa bāzi, ir nevēlamas sekas — lēmumi ir jāpieņem vienalga, un to dara Eiropas Kopienu Tiesa. Tik ilgi, kamēr starp dalībvalstu nodokļu sistēmām pastāvēs atšķirības, būs vajadzīgi juridiski lēmumi. Šādā veidā tiesas lēmumi veiksmīgi ietekmē dalībvalstu nodokļu sistēmu attiecībā uz iekšējo tirgu, tomēr netiek pieņemti politiski lēmumi. (8)  (9) Uzskatāms minētās situācijas piemērs ir “Marks and Spencer” lieta, par ko nesen pieņēmusi lēmumu Eiropas Kopienu Tiesa.

2.8

EESK vēlme skatīt uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem plašākā politiskā perspektīvā nozīmē to, ka nodokļu neitralitāte ir jāievēro ne vien attiecībā uz uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem, bet arī uz abiem ražošanas faktoriem — darbaspēku un kapitālu. Šī principiālā pozīcija tomēr ir galvenokārt saistīta ar izvēlēto nodokļu likmi (10).

2.9

Integrācija un konkurences pieaugums ir savstarpēji cieši saistīti. Šie abi faktori var veicināt efektivitātes palielināšanos un izaugsmi. Tomēr vienlaicīgi tas nozīmē, ka tie, kas nespēj izturēt pieaugošo konkurenci, nevar kompensēt nepietiekamas produktivitātes sekas, samazinot nodokļus uzņēmumiem. Lai sasniegtu integrācijas pozitīvos rezultātus, ir jālikvidē tie uzņēmumu aplikšanas ar nodokļiem aspekti, kas var kropļot konkurenci (11).

2.10

Ieviešot kopēju, cerams — obligātu — nodokļa bāzi, uzlabojas nodokļu nomaksas pārbaudes iespējas, jo iestādēm ir jāpārzina tikai viena uz visu Eiropu attiecināma sistēma un tām ir vieglāk savstarpēji saprasties. Ar minētās bāzes palīdzību būtu vieglāk piekļūt arī daļai nodokļu nemaksātāju. Turklāt, ja kopējā nodokļa bāze nebūs saistoša un varēs izvēlēties starp to un saglabātu līdzšinējo valsts nodokļa bāzes aprēķina modeli, kas ir spēkā attiecībā uz tikai vietējā tirgū strādājošiem uzņēmumiem, varētu rasties situācija, kurā valstīm, nevis uzņēmumiem, ir jādarbojas atbilstoši vairākām nodokļu sistēmām.

3.1

No uzņēmumiem iekasēto nodokļu apjoms dažādās valstīs ir atšķirīgs. Galvenais iemesls ir atšķirīgas nodokļu likmes (no 12,5 līdz 40 %), tomēr sakarā ar to, ka atšķirīga ir arī nodokļa bāze, nav skaidrs, cik lielā mērā šo stāvokli faktiski izraisa nodokļu likmju atšķirības (12).

3.2

Komisija ir apkopojusi informāciju par tā saucamo “slēpto nodokļu likmi” (implicit tax rate), ar kuras palīdzību izsaka to, cik liela uzņēmumu peļņas daļa faktiski tiek samaksāta nodokļos. Parasti salīdzina tikai nodokļu likmes. Tomēr šāda metode var būt mānīga, jo, piemēram, arī augstas nodokļu likmes gadījumā no nodokļiem var gūt maz ienākumu, ja pastāv daudz iespēju palielināt ar nodokli neapliekamo summu. No nodokļiem gūtie ienākumi var būt mainīgi arī atkarībā no to iekasēšanas efektivitātes un pārbaudes pasākumiem. Uzņēmuma peļņas nodokļa nomaksai iztērēto līdzekļu apjoms ir atkarīgs arī no tā, vai nodokļu iekasēšanas sistēma ir efektīva vai birokrātiska (13).

3.3

1990. gadā ESAO konstatēja, ka 60 procentus pasaules tirdzniecības veic uzņēmumu grupas. Tā kā ar dažādu valstu nodokļu sistēmu atšķirībām saskaras vienā uzņēmumu grupā ietilpstoši uzņēmumi, tās uzņēmumiem sagādā problēmas.

3.4

Ir grūti aprēķināt kopējas uzņēmuma peļņas nodokļa bāzes ietekmi uz ekonomiku. Nesen veiktā pētījumā ir aprēķināts, ka ietekme uz IKP varētu būt no 0,2 līdz 0,3 % IKP. Minētie aprēķini attiecas tikai uz kopējiem nodokļa bāzes noteikumiem un nav attiecināti uz konsolidāciju vai administratīviem ietaupījumiem. Šajā sakarā būtu jāpatur prātā arī tas, ka no uzņēmumiem nodokļos gūtie ienākumi kopumā veido apmēram 3 procentus IKP (14).

3.5

Mūsdienās vairākās valstīs strādā galvenokārt lielie uzņēmumi. Tāpēc atšķirības, kas saistītas ar uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem, lielajiem uzņēmumiem sagādā problēmas. Tie, kas darbojas vairākās valstīs, tomēr ir ieguvuši vajadzīgās zināšanas un spējuši segt papildu izmaksas. Tomēr šķiet, ka visvairāk minētās nodokļu sistēmu atšķirības ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus, kas gan ir apsvēruši iespējas strādāt ārpus vietējā tirgus, tomēr no šīs domas atteikušies. Kopēji noteikumi ievērojami samazinātu šķēršļus uzņēmumiem, kas vēlas sākt darbību vairākās valstīs. Šajā jomā ir plašas iespējas palielināt integrāciju un konkurenci, kas var kļūt par vienu no lielākajām priekšrocībām, kas iegūstamas no kopējas uzņēmuma peļņas nodokļa bāzes sistēmas.

4.1

Līdz šim attiecībā uz uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem ir pieņemtas tikai trīs direktīvas. Direktīvā par mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem (90/435) noteikts, ka kādā dalībvalstī iegūtas meitasuzņēmuma dividendes ir atbrīvojamas no nodokļiem tajā valstī, kur atrodas mātesuzņēmums. Atbrīvojumu no nodokļiem tomēr var aizstāt ar noteikumu, kura būtība ir šāda — meitasuzņēmuma samaksātos nodokļus atskaita no tās nodokļu summas, kas ir jāmaksā mātesuzņēmumam tajā valstī, kur tas strādā.

4.2

Direktīva par apvienošanu (90/434) nosaka nodokļu sistēmu, ko piemēro, reorganizējot uzņēmumus. Tā kā attiecībā uz vairākās valstīs strādājošu uzņēmumu apvienošanos un sadalīšanos nepastāv civiltiesiskas normas, tad arī minētā direktīva šīs jomas vēl neregulē. Tā galvenokārt attiecas uz uzņēmumu pārdošanu.

4.3

Trešā direktīva, kas ir pieņemta nesen, attiecas uz asociētu uzņēmumu starpā maksātu procentu un licences maksas aplikšanu ar nodokļiem (2003/49). Direktīva atceļ ieturamo nodokli attiecībā uz šādiem pārrobežu darījumiem.

4.4

Kopš 1997. gada pastāv uzņēmumu aplikšanas ar nodokļiem kodekss; saskaņā ar minēto kodeksu dalībvalstis nedrīkst piesaistīt investīcijas, veicot kaitīgus pasākumus nodokļu jomā. Atbilstoši kodeksam dalībvalstis apņemas neieviest jaunus, kaitīgus nodokļus un pēc tam pārskatīt savus pastāvošos noteikumus. Kodekss ir papildināts ar tādu 66 nodokļu pasākumu sarakstu, kas tiek uzskatīti par kaitīgiem. Šādi pasākumi pašlaik tiek atcelti.

5.1

Noteikumi attiecībā uz to, kādas atlaides no nodokļa bāzes drīkst piešķirt pirms nodokļa aprēķināšanas, ir pieskaitāmi pie tiem noteikumiem, kas, aprēķinot nodokļa bāzi, dalībvalstu starpā visvairāk atšķiras; tādēļ minētie noteikumi ir svarīgs dalībvalstu starpā notiekošo diskusiju temats. Šajā sakarā mēs īpaši vēlamies norādīt uz to, ka ir svarīgi censties panākt plašas uzņēmuma peļņas nodokļa bāzes. Tomēr jāpatur prātā tas, ka, ieviešot plašākas nodokļu bāzes, varētu rasties vajadzība pārskatīt nodokļa likmi.

Diemžēl diskusijai ir jāsākas no pašiem pamatiem. Pašlaik izdevumus var klasificēt dažādi atkarībā no tā, vai šos izdevumus uzskata par parastiem izdevumiem un tāpēc ņem vērā, aprēķinot pašu nodokļa bāzi, vai arī minētos izdevumus atskaita no peļņas pēc tam, kad nodokļa bāze ir noteikta. Nodokļu ekspertiem ir atlicis daudz darāmā, lai nonāktu pie kopīgiem priekšlikumiem.

5.2

Nodokļa bāzes sistēmai ir jābūt konkurētspējīgai, lai radītu labus priekšnoteikumus investīcijām ES. Tomēr nodokļu sistēma nedrīkst principiāli ietekmēt investīciju veidu vai to, kurā dalībvalstī tās nonāk. Izšķirīgajam faktoram ir jābūt rentabilitātei, nevis tam, kā atrasts investīcijām nepieciešamais finansējums. Protams, ka jābūt iespējai stimulēt, piemēram, videi nekaitīgas investīcijas vai tās piesaistīt mazāk attīstītiem reģioniem, tomēr šim nolūkam piemērotāki ir citi līdzekļi, nevis uzņēmuma peļņas nodokļa bāze.

5.2.1

Ir svarīgi arī skaidri nodalīt ienākuma nodokli. Tas, kā akcionāriem tiek sadalīta peļņa, ir ar ienākuma nodokli saistīts jautājums. Šis jautājums nav jāapspriež diskusijās par to, kā ir apliekama ar nodokļiem uzņēmuma peļņa. Turklāt šis nav tāds jautājums, kas ietekmē korporāciju lēmumus attiecībā uz to izvietojumu.

5.3

Arī tad, ja ir iespējams vienoties par kopēju nodokļa bāzi, tajā ir jāparedz atšķirīgi noteikumi attiecībā uz dažām nozarēm. Piemēram, dažās nozarēs var būt vajadzīgi īpaši noteikumi attiecībā uz rezervēm. Tas var attiekties uz banku un finanšu nozari, it īpaši — dzīvības apdrošināšanas nozari; šajās jomās rezervēm bieži ir īpaša, konkrētajai nozarei raksturīga nozīme. Vēl viens piemērs ir mežsaimniecība, kur ekstremālos gadījumos ienākumus var gūt aptuveni pēc simts gadiem.

5.4

Cits aspekts ir tas, vai uzņēmumu finansē galvenokārt no kredītiem, vai no pašu kapitāla. Ja kredīta procentu maksājumi nav apliekami ar nodokli, tad ar nodokli apliek tikai nelielu uzņēmuma ienākumu daļu, proti, nedaudzo akciju peļņu. Savukārt, ja nav kredītu, bet visu finansē no pašu akcijām, tad visu uzskata par peļņu un apliek ar nodokli. Ir pēc iespējas jāizvairās no tā, ka uzņēmuma peļņas nodoklis ietekmē finansējuma izvēli.

5.5

Kad ir noteikts, ko drīkst neaplikt ar nodokli, atliek nolemt, kad un kā to drīkst darīt. Galvenā atšķirība dalībvalstu starpā ir tā, vai ar nodokli neapliekamo summu noraksta katram investīciju veidam atsevišķi, vai arī pastāv sistēma, kurā izskata visas investīcijas kopīgi. Uzņēmumiem ir vieglāk strādāt, izmantojot apkopošanas sistēmu. Tādā gadījumā nav vajadzības veikt individuālus aprēķinus par mašīnām vai aprīkojumu.

5.6

Lai spētu ieviest konsolidētu nodokļa bāzi, kurai atbilstoši aprēķina veselas uzņēmumu grupas peļņu, ir vajadzīga uzņēmumu grupas definīcija. Minētās definīcijas alternatīvas ir šādas: īpašumtiesību daļa procentuālā izteiksmē katrā uzņēmuma daļā vai arī tas, ka katrai uzņēmuma daļai jābūt saistītai ar mātesuzņēmuma darbību. Būtu jāizvēlas abu minēto alternatīvu kombinācija, jo nav iemesla radīt konsolidētu nodokļa bāzi vienam īpašniekam piederošiem uzņēmumiem, ja tie darbojas atšķirīgās nozarēs.

5.7

Kad ir panākta vienošanās par nodokļa bāzi, uz ko pamatojoties, aprēķina uzņēmuma peļņas nodokli, atliek ar konsolidāciju saistītās grūtības — kā dažādu valstu starpā sadalāma tādu uzņēmumu peļņa, kas darbojas vairākās valstīs? Lai izvairītos no tā, ka nodokļu sistēmas izmanto nolūkā pārvietot peļņu, ar kopēju nodokļa bāzi nepietiek; ir vajadzīga arī vienkārša un loģiska sistēma attiecībā uz to, kā uzņēmumu peļņa ir sadalāma dalībvalstu starpā (proti, tādu valstu starpā, kurās ir atšķirīgas nodokļu likmes). Kad šādā veidā apvieno dažādās valstīs strādājošu uzņēmuma daļu peļņu, ir jāpaplašina sadarbība starp dalībvalstu nodokļu iestādēm.

5.7.1

Ņemot vērā minētās prasības, var būt interesanti izpētīt Kanādā izmantoto sistēmu (pusi peļņas sadala atbilstoši darbaspēka sadalījumam, bet otru pusi — atbilstoši noieta sadalījumam).

5.8

Lai peļņas sadalīšana būtu ērti veicama praksē, vienotiem ir jābūt ne tikai noteikumiem attiecībā uz nodokļa bāzes aprēķināšanu. Piemēram, aprēķini būtu jāveic par pusgadu un nodokļi jāsamaksā visās valstīs vienlaicīgi. Būtu arī jāprasa, lai pārskaitījumi tiktu veikti standartizēti elektroniskā veidā.

5.9

Viens no svarīgākajiem kopējas nodokļa bāzes rezultātiem ir tas, ka sistēma kļūst pārredzama. Pašlaik vienīgais nespeciālistam saprotamais aspekts ir nodokļa likme. Lai parādītu, cik maldinoša var būt nodokļa likme, ir jāsalīdzina uzņēmuma peļņas nodokļa likme ar to, cik liela daļa IKP ir saņemta, iekasējot šo nodokli. Saskaņā ar datiem par 2003. gadu, zemākais nodokļa īpatsvars IKP, proti, 0,8 % ir Vācijā, kur nodokļa likme ir 39,5 %. Droši vien tas zināmā mērā ir saistīts ar nodokļa bāzes definīcijas problēmu. “Jaunās” dalībvalstis saņem vidēji 2,7 % IKP, un nodokļa likmes ir no 35 % līdz 15 %. Vairums “veco” dalībvalstu saņem vidēji 3 % IKP, un nodokļa likmes ir no 38 līdz 12,5 procentiem (15). Ir svarīgi, lai tik lielas un negaidītas atšķirības kļūtu labi redzamas ne vien uzņēmumiem, bet — demokrātijas nolūkos — arī vēlētājiem.

11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/53

1.1

Centieni uzlabot energoefektivitāti ir kļuvuši par nepieciešamību uzņēmumiem — līdz ar to brīvprātīgie līgumi lielākajā daļā gadījumu ir piemērots risinājums, lai pārvarētu lielo problēmu — enerģijas sadārdzināšanos.

1.2

Eiropas Savienībai būtu īpaši noderīga funkcija — informācijas par paraugpraksi un inovācijām šajā jomā sistematizācija. Enerģētikas ģenerāldirektorāts varētu kļūt par sava veida informācijas centru energoefektivitātes jomā.

1.3

Ļoti noderīgas varētu būt arī sabiedrības informēšanas kampaņas. Lai tās būtu efektīvas, ar to palīdzību ir jācenšas pēc iespējas vairāk uzrunāt tieši galapatērētājus un attiecīgo nozaru speciālistus. Par to ir jārūpējas valsts un vietējo pašvaldību iestādēm.

1.4

Visbeidzot, regulēšanas metodes izmantošana nedrīkstētu būt galvenais šīs problēmas risināšanas līdzeklis, bet tikai izņēmums, jo juridiskie instrumenti jau ir pieņemti un ir nepieciešams tikai izvērtēt to izpildes rezultātus.

1.5

Energoefektivitāte nav nekāds lozungs, luksusa paradība vai modes lieta. Tā kā visā pasaulē pieprasījums pēc enerģijas tikai pieaugs, jo sevišķi saistībā ar tādu valstu kā Ķīnas, Indijas un Brazīlijas straujo attīstību, energoefektivitātes palielināšana ir iedzīvotāju, uzņēmumu, dalībvalstu un Eiropas Savienības interesēs. Starptautiskā enerģētikas aģentūra paredz, ka pieprasījums pēc enerģijas līdz 2030. gadam pasaulē pieaugs par 60 %, savukārt Eiropas Savienībā, kur 80 % enerģijas iegūst no fosilā kurināmā, enerģētikas nozares atkarība no importa šajā pašā periodā pieaugs no pašreizējiem 50 % līdz 70 %. Taču Eiropa pasaules enerģijas tirgū nestājas pretī ražotājvalstīm un citām lielām patērētājvalstīm kā vienots veselums. Tāpēc 2005. gada oktobrī Hemptonkortā notikušajā neformālajā sammitā toreizējais Padomes priekšsēdētājs Tonijs Blērs aicināja veidot kopēju enerģētikas politiku.

1.6

Ir atklāti jāatzīst, ka pieprasījuma pēc enerģijas eksplozīvais pieaugums un enerģijas sadārdzināšanās var nopietni ietekmēt Eiropas Savienības ekonomisko izaugsmi, likt pārvietot atsevišķas ražotnes ar augstu enerģijas patēriņu un līdz ar to pasliktināt sociālo situāciju dalībvalstīs, kuru sociālās aizsardzības sistēmas jau tā ir pārslogotas vecāka gada gājuma iedzīvotāju lielā īpatsvara un demogrāfiskā krituma dēļ. Šajā sakarā energoefektivitātes pasākumi ir ļoti lietderīgi, jo tie var sniegt ieguldījumu, lai samazinātu galīgās izmaksas un tādējādi paaugstinātu konkurētspēju.

1.7

Arī konkurence attiecībā uz enerģijas resursiem var radīt nopietnu politisko spriedzi un pat apdraudēt mieru atsevišķos pasaules reģionos — tie ir draudi, kas var strauji izplatīties saistībā ar starptautisko terorismu.

1.8

Visbeidzot, saprātīga, efektīva un taupīga enerģijas avotu izmantošana ir nepieciešama dzīves procesiem uz visas planētas un nākamajām paaudzēm svarīgā līdzsvara nodrošināšanai.

1.9

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka Zaļajā grāmatā “Kā ar ierobežotiem resursiem sasniegt labāku rezultātu” uzdotie jautājumi ir precīzi un satur reālistiskus risinājumu priekšlikumus. Tajā uzsvērti ir pausts atbalsts vēlmei samazināt enerģijas patēriņu par 20 %, un tās autori uzskata, ka nepieciešams ne tikai ātri sasniegt mērķi, proti, samazināt ikgadējo enerģijas patēriņu par 1 % sasniegšanu, bet nākamajā posmā kā mērķi izvirzīt samazinājumu par 2 %.

1.10

Tajā ir pausts uzskats, ka lielāko ekonomikas nozaru brīvprātīgās vienošanās bez šaubām ir efektīvs risinājuma veids un būtu iespēju robežās izmantojams regulatīvo piespiedu pasākumu vietā.

Divas enerģiju visvairāk patērējošās jomas ir transports un ēkas, līdz ar to tieši šīm divām jomām ir ilgstoši jāpievērš vislielākā uzmanība un tieši attiecībā uz tām ir jāmeklē inovatīvi risinājumi.

Energoefektivitātes ziņā rezultatīvu inovāciju aizvien lielāka ieviešana ilgākā laika posmā atbilst gan patērētāju, gan rūpniecības pārstāvju vēlmēm. Eiropas Savienībai ir aktīvi jāiesaistās to politiku, kuras dalībvalstīm ir līdzīgas un kuru mērķis ir uzlabot energefektivitāti, apmainīties ar paraugpraksi, padarīt pieejamas labākās tehnoloģijas, kā arī veikt mājsaimniecībām un patērētājiem veltītas informācijas un popularizēšanas kampaņas, realizēšanā.

—

pievērst uzmanību egergoefektivitātes jautājumam;

—

noteikt Kioto nolīgumu ietvaros veicamos kopīgos pasākumus un darbības;

—

definēt Kopienas un dalībvalstu attiecīgās kompetenču jomas;

—

realizēt energoefektivitātes uzlabošanas potenciālu — ir jāpanāk energointensitātes samazinājums par 1 % gadā; kumulatīvais mērķis var tikt pārsniegts;

—

izplatīt jaunās tehnoloģijas.

—

ilgtspējīgas attīstības nepieciešamība;

—

ekonomikas diktēta nepieciešamība;

—

politiskās neatkarības nepieciešamība.

3.1

Komisija 2005. gada 22. jūnijā publicēja Zaļo grāmatu par energoefektivitāti “Kā ar ierobežotiem resursiem sasniegt labāku rezultātu”. Zaļo grāmatu publicēja pēc parlamentāro debašu par priekšlikumu direktīvai par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un enerģētikas pakalpojumiem uzsākšanas un publicēšanas un pēc tam, kad Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saņēma pieprasījumu sagatavot izpētes atzinumu par energoefektivitāti. Šāda secība var likties dīvaina, jo zaļās grāmatas parasti publicē pirms normatīva rakstura dokumentu pieņemšanas, taču šīs Zaļās grāmatas temats ir plašāks par direktīvas priekšlikuma priekšmetu. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas izpētes atzinumu varēs uzskatīt par tās ieguldījumu Komisijas uzsāktajās konsultācijās.

3.2

Pieņemot par pamatu tēzi, ka par spīti runām par racionālāku enerģijas izmantošanu pieprasījums pēc enerģijas turpinās pieaugt, Komisija uzskata, ka ir “stingri jāuzstāj uz pastiprinātas programmas izveidošanu energoefektivitātes veicināšanai visos Eiropas sabiedrības līmeņos”. Komisija uzskata, ka Eiropas Savienība varētu ietaupīt vismaz 20 % no sava pašreizējā enerģijas patēriņa. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir gandarīta par Komisijas un Eiropas Parlamenta paustajām vēlmēm attiecībā uz enerģijas piegāžu dažādošanas mērķiem. Komiteja uzskata, ka tiek dots impulss, kuram cita tarpā, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, vajadzētu radīt arī darba vietas. Ņemot vērā aso konkurenci visā pasaulē, tomēr ir jāraugās, lai uzsāktā enerģētikas politika nenovestu pie enerģijas izmaksu celšanās, kas savukārt izraisītu ražošanas izmaksu celšanos. CO2 emisiju sertifikātu ieguve rūpniecības nozarēm ar augstu enerģijas patēriņu, piemēram, cementa rūpniecībai rada lielas izmaksas un varētu būt iemesls ražošanas pārvietošanai uz citām valstīm. Līdz ar to ir jāņem vērā plānoto pasākumu sociāli-ekonomiskās sekas.

3.3

Saskaņā ar zaļo grāmatu izveides tradīcijām Komisija uzdod 25 jautājumus par izvēlētajām iespējām konsultāciju ar sabiedrību strukturēšanai. Komisija paredz Kopienas, valsts, reģionālā un vietējā līmenī un visbeidzot starptautiskās sadarbības ietvaros veicamas darbības, atsaucas uz šajā sakarā realizējamām politikām un attiecīgajām nozarēm un ilustrē to visu ar piemēriem.

3.4

Pārsteidzošā kārtā dažas problēmas nav apskatītas, kaut arī tās ir praktiski svarīgas. Piemēram, nav skarts pilsētu apgaismojuma jautājums un sabiedriskais apgaismojums kā tāds; tāpat nav minēta ražošana, balstoties uz otrreiz iegūtām izejvielām, kas dažos gadījumos enerģētiskā izteiksmē ir taupīgāka (metāli, alumīnijs u.c.), vai arī izgāztuvju radīto biogāžu izmantošana

3.5

Zaļās grāmatas mērķis ir noteikt “vājās vietas” (motivācijas, informācijas, izglītības, finanšu u.c. trūkumu), kas šobrīd traucē īstenot izmaksu ziņā visizdevīgākos energoefektivitātes uzlabojumus. Veicināmie pasākumi ir tie, kas pēc nepieciešamo investīciju atpelnīšanas rada viennozīmīgu ietaupījuma efektu. Uz uzdotajiem jautājumiem tiek gaidītas atbildes ieteikumu un piemēru, kā sasniegt nosprausto mērķi, formā. Pēc Zaļās grāmatas 2006. gadā būs jāizstrādā rīcības plāns.

3.6

Komisijas attieksme ir diezgan optimistiska, jo tā uzskata, ka strikta pēc 2001. gada piemēroto normatīvo aktu izpilde (direktīva par ēku energoefektivitāti vai par koģenerāciju) kopā ar jauno regulējumu varētu radīt enerģijas ietaupījumu aptuveni 1,5 % apmērā no kopējā patēriņa gadā — mērķis ir sasniegt 1990. gada patēriņa līmeni.

4.1

Pastāv enerģijas ķēde, kurā ir saslēgtas enerģijas ražošanas, pārvades, sadales struktūras un patērētājs. Pasākumi ir jāveic visos šīs ķēdes posmos — no piedāvājuma līdz pieprasījumam. Iespējams, ka tieši abos ķēdes galos — ražošanas un patēriņa galā — pasākumi varētu dot vislielāko efektu

4.2

Attiecībā uz enerģijas ražošanas jomu enerģijas ražošanas veidos tiek regulāri ieviestas energoefektivitāti uzlabojošas metodes.

4.2.1

Piemēram, siltuma un elektroenerģijas koģenerācija balstās uz enerģijas, kas citādi ietu zudumā, ieguves principu — pateicoties jaunām tehnoloģijām, tiek izmantoti alternatīvie enerģijas avoti. Tā raktuvju gāzes uzkrāšana un izmantošana ļauj darbināt koģenerācijas iekārtas (piemēram Freimingā Merlebahā, kas atrodas Lotringā). Čuguna lietuvju radīto siltumu arī var savākt tālākai izmantošanai (tas tehniski ir realizēts Brešas pilsētā, Itālijā).

Ziemeļvalstīs siltuma un eletroenerģijas koģenerācijas stacijas ir pārveidotas tā, lai tās vārētu darbināt, izmantojot koku — ir radusies vesela virkne uzņēmumu, kuros koku izmanto kā enerģijas avotu.

Turklāt pētījumiem, kas tiek veikti ar mērķi atrisināt ar iekārtu aizsērēšanu un nepietiekamu kurināmā sadegšanu saistītas problēmas, vajadzētu uzlabot iekārtu produktivitāti.

4.2.2

Biogāzes savākšana un izmantošana atkritumu izgāztuvēs ļauj izmantot tādu enerģijas avotu, kas citādi būtu zaudēts un kas ļauj samazināt siltumnīcas efektu radošo gāzu emisiju. Šādi inovācijas un izmantošanas veidi mudina uzstādīt enerģijas ražošanas iekārtas patēriņa vietu tuvumā un līdz ar to ļauj novērst vai samazināt ar pārvadi saistītos enerģijas zudumus.

4.2.3

Elektroenerģijas ražošanas jomā energoefektivitātes uzlabošana ir vērojama piemēram, saules un vēja enerģijas ražošanā un būs jūtama visu veidu lielajās kodolektrojaunās paaudzes tradicionālajās un kodolspēkstacijās.

4.3

Attiecībā uz enerģijas patēriņu — enerģiju patērējošās nozarēs tiek nepārtraukti ieviestas visekonomiskākās tehnoloģijas. Enerģijas sadārdzināšanās, kas gulstas uz galapatērētāja/klienta pleciem, liek rūpniecības nozaru pārstāvjiem ieviest tehniskas inovācijas.

4.3.1

Automobīļu ražošanas nozarē inovācijas un tehniskais progress attiecas vienlaikus gan uz dzinēju specifikāciju, gan degvielas kvalitāti un efektivitāti, gan riepu uzbūvi un dizainu. Situācija ar automašīnu degvielas patēriņu pēdējo desmit gadu laikā uzlabojas, taču nākas konstatēt, ka uzlabojumu atsver automobīļu skaita pieaugums. Biodegvielas plašāka izmantošana tiek veicināta ar fiskāla rakstura atvieglojumiem, piemēram, neapliekot biodegvielu ar tiem pašiem nodokļiem, kurus piemēro naftas produktiem (5).

Automobīļu ražošanas nozare ar brīvprātīgu līgumu, ko tā ir noslēgusi ar Eiropas Savienību, ir apņēmusies sasniegt vidējo CO2 emisiju daudzumu 140g/km līdz 2008. gadam. Parlaments un Ministru Padome vēlētos, lai Eiropas Automobīļu ražotāju asociācija (EAMA) apņemtos sasniegt mērķi — 120 g/km līdz 2010. gadam. Jebkurā gadījumā — ja līgums tiks ievērots, privātajām automašīnām, ko tirgū izlaidīs 2008 un 2009. gadā, salīdzinājumā ar 1998. gadu vajadzētu patērēt par 25 % mazāk degvielas.

4.3.2

Pārvadājumu jomā, vietējās pašvaldības visur Eiropā uzsāk pilsētpārvadājumu politiku, kuras mērķis ir uzlabot sabiedriskā transporta kvalitāti un samazināt iedzīvotāju privāto automobīļu izmantošanu. Piemēram, Francijā katrai pašvaldībai ir jāsagatavo, jādara zināms pilsētpārvadājumu plāns un jāpanāk tā apstiprināšana. Citos gadījumos tiek veikti pasākumi ar lielāku piespiedu raksturu, piemēram, maksas par braukšanu pilsētā ieviešana (kā tas ir Londonā).

4.3.3

Būtu jāveicina tādu transporta veidu lietošana, kuru nozīme samazinās, piemēram, dzelzceļa transports (dzelzceļa īpatsvars pārvadājumu tirgū turpina kristies — mazāk par 7 %) kravas pārvadājumiem un ūdens ceļu transports. Tomēr ir jāatzīst, ka neskatoties uz visām runām, šīs divas no energoefektivitātes viedokļa svarīgās nozares neattīstās — galvenokārt tāpēc, ka nav nepieciešamās infrastruktūras un tās izveides un modernizācijas izmaksas ir pārāk augstas (piemēram, Reinas un Ronas kanāls vai dzelzceļa un autoceļu savienojuma posms caur Alpu kalniem). Papildus tam, infrastruktūras izveidi bieži vien gan pamatoti, gan nepamatoti kavē vides aizsardzības aktīvistu pretestības spiediens.

4.3.4

Pilsētu apgaismojums arī ir joma, kurā, ir nepieciešams veikt modernizāciju, lai taupītu enerģiju. Gaismas iekārtu televadības sistēma ļauj no vienas puses tiešsaistē kontrolēt visa tīkla darbību, bet no otras puses tā ļauj regulēt spriegumu un uzstādīt strāvas plūsmu atbilstoši reālajām vajadzībām un līdz ar to pašvaldībai ļauj ietaupīt enerģiju.

Pēc vecās tehnoloģijas izgatavotās sabiedriskā apgaismojuma lampas, piemēram, dzīvsudraba tvaiku lampas bieži vien tiek nomainītas ar augsta spiediena vājākām un lētākām nātrija lampām. Attīstās enerģiju maz patērējošās baltās diodes, kā arī saules enerģijas izmantošana. Maza strāvas patēriņa lampas personīgam lietojumam pakāpeniski ieņem savu vietu tirgū, kam būtu jāveicina enerģijas patēriņa mazināšanās. Atsevišķi elektroenerģijas piegādes uzņēmumi piedāvā saviem klientiem pasūtījuma veidlapas maza strāvas patēriņa spuldžu iegādei (Itālijā).

4.3.5

Attiecībā uz ēkām — direktīvas par ēku energoefektivitāti piemērošanai vajadzētu dot vēlamo rezultātu. Jebkurā gadījumā ēku siltumizolācijas normas, kā arī uzlabojumi logu siltumizolācijā ir ievērojami uzlabojuši jauno ēku energoefektivitāti.

4.3.6

Rūpniecības jomā daudzas lielās nozares, piemēram, automobīļu rūpniecība, ir brīvprātīgi apņēmušās uzlabot savu izstrādājumu, kuriem cita starpā tiek piemēroti noteikumi par Eiropas marķējumu, energoefektivitāti. Attīstās arī koģenerācijas staciju izmantošana rūpnieciskajām vajadzībām. Ir jāpiezīmē, ka atsevišķas nozares ar augstu enerģijas patēriņu, piemēram, alumīnija ražošana ir sasniegušas ievērojamu enerģijas ekonomiju, pateicoties otrreiz izmantojamām izejvielām.

4.4

No nosauktajiem piemēriem izriet, ka sakarā ar ilgstošu enerģijas sadārdzināšanos energoefektivitātes nodrošināšana ir kļuvusi par ekonomikas jomas pārstāvju patstāvīgi virzītu procesu, kas liek domāt, ka brīvprātīga iniciatīva ilgā un vidējā termiņā ir tik pat iedarbīga kā normatīvie akti.

—

lai saistītu šo jautājumu ar direktīvas par energointensīvu izstrādājumu padarīšanu par videi draudzīgiem ieviešanu;

—

lai novērtētu spēkā esošo rūpniecības nozaru brīvprātīgo saistību izpildes rezultātus.