14.10.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 255/1

1.1

Jau ilgstoši, it īpaši pēdējo 15 gadu laikā, par rajoniem daudz tiek diskutēts dažāda līmeņa debatēs visās rūpnieciski attīstītās valstīs. Gan jaunattīstības valstis, gan Vidusjūras partnervalstis ir centušās pārņemt rajonu sistēmu, kas jau izveidota daudzās Eiropas valstīs, lai veicināti strauju šo valstu saimnieciskās darbības sektoru attīstību.

1.2

Turklāt analītiskie pētījumi pierāda, ka rajoniem ir pozitīva ietekme uz nodarbinātības politiku un nosauc vairākus labas prakses piemērus korporatīvās sociālās atbildības jomā (1) jau daudzus gadus pirms Komisijas Zaļās grāmatas publicēšanas. (2)

1.3

Vienlaicīgi jaunās ekonomikas un sociālās parādības, kā arī jaunie uz zināšanām balstītie tīkli ir mainījuši tradicionālo saikni starp rajoniem, virzot ražošanas sistēmas uz lieliem “metarajoniem” (3) un nepieciešamību veidot tīklus starp dažādām atsevišķām ekonomiskajām zonām.

1.4

Cenšoties īsumā apkopot šo plašo tēmu, pašiniciatīvas atzinumā apskatīti sekojoši jautājumi:

1.5

Pašiniciatīvas atzinuma par Eiropas intelektuālo rajonu tīkliem (4) mērķis ir:

1.6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vairākkārt ir uzsvērusi, apņemšanos un saistības, ko Eiropadome uzņēmās, definējot Lisabonas stratēģijas galveno mērķi, proti, panākt lai Eiropa kļūtu “par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstītu ekonomiku pasaulē, kas spēj nodrošināt stabilu ekonomisko izaugsmi, vairāk un labākas darbavietas un lielāku sociālo kohēziju”.

1.6.1

Šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk izaugsmes stratēģijām jābūt balstītām uz iespējām:

1.7

Vairāk kā četrus gadus pēc Lisabonas stratēģijas ieviešanas ir pamats būt neapmierinātiem ar visai pieticīgo progresu, kas panākts, īstenojot tās mērķus un procesus, kas tajā ietverti. Pat Wim Kok vadītās Augsta līmeņa grupas ziņojumā pausts secinājums, ka “neapmierinošās stratēģijas ieviešanas iemesls ir mērķtiecīgas politiskās rīcības trūkums ”, piemetinot, ka “darba kārtība ir pārāk piesātināta, nav pietiekama darbības koordinācija un ir noteiktas savstarpēji pretrunīgas prioritātes” (6)

1.8

Eiropadomes sanāksmē Briselē 2004. gada 4. un 5. novembrī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs uzsvēra, ka Koka ziņojums “sniedz reālistisku, bet bažas izraisošu progresa novērtējumu. Tas pierāda, ka šobrīd mums jārīkojas, lai panāktu nokavēto” (7) Precīzāk, viņš uzsvēra nepieciešamību “pārskatīt prioritātes, novērtēt progresu un uzņemties lielāku atbildību par to īstenošanu” (8) Arī komiteja tās nesen pieņemtajā atzinumā ir izteikusi viedokli par šo tēmu. (9)

1.9

EESK uzskata, ka pārskatot Lisabonas stratēģijas prioritātes, rūpniecības rajonus un to attīstību vajadzētu izvirzīt kā jaunas zināšanu bāzes, un — vissvarīgāk — jaunu un labāku darbavietu izveides pamatelementu. Tas ietver tīklu nodrošināto plašo iespēju izmantošanu, kas var radīt regulāru pētniecības kodificēto zinātnisko atziņu un formāli neapkopotu zināšanu savstarpēju papildināmību (10), kas izplatīta un sakņojas ražošanas un izplatīšanas sistēmās.

1.10

Iniciatīvu veicināšanai vietējā līmenī un spējai tās iestrādāt Lisabonas stratēģijas īstenošanas procesā ir būtiska nozīme pirmkārt tādēļ, lai veicinātu inovatīvas saimnieciskās darbības un uzņēmumu izveidi un attīstību visā Eiropas Savienībā, it īpaši jaunajās dalībvalstīs; un, otrkārt, lai palielinātu šo uzņēmumu iespējas savstarpēji sadarboties stiprākas ekonomiskās un sociālās kohēzijas garā.

1.11

Jaunie “atvērtie tehnoloģiskie rajoni” nodrošina iespēju visiem interesentiem, kas darbojas noteiktā teritorijā, integrēties un dibināt sakarus ar citām ieinteresētajām pusēm citos reģionos.

1.12

No praktiskā viedokļa, Eiropas atvērto tehnoloģisko rajonu tīkliem ir būtiska loma sekojošu mērķu sasniegšanā:

1.13

Patreizējā arvien globalizētākajā pasaules ekonomikā uz zināšanām balstītas Eiropas attīstība ievērojami ietekmēs gan valstu, reģionālo un vietējo kārtību, gan starptautisko stabilitāti. Šī ietekme ir cieši saistīta ar ātru jauno tehnoloģiju izstrādi un pielietojumu, augsti kvalificētu cilvēkresursu atlasi starptautiskā mērogā, un, visbeidzot, iespēju decentralizēt ražošanas un izplatīšanas procesa organizāciju, vienlaicīgi nodrošinot tā elastības un saderības, kā arī augstu kvalitātes standartu saglabāšanu.

1.14

Globalizācija un gandrīz vienlaicīgā tīkla tehnoloģiju attīstība ir ieviesušas īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa pārmaiņas ražošanas ekonomikā un, konkrēti — rajonu ekonomikās.

1.15

Patreizējie rajoni jau ir pierādījuši savu atvērtību jauniem tirgiem un atbalstu nesenajām politiskajām pārmaiņām, tajā skaitā, piemēram, arvien biežākiem ražošanas pārvietošanas gadījumiem, ko veicina vides apstākļi atsevišķās valstīs un pieaugošais datorizācijas līmenis.

1.16

Divdesmit piecu valstu ES vidēji 50 % no rajona ražošanas apjoma paredzēts ārējam tirgum. Tādējādi rajonos jau ir izveidota starptautiska rūpniecības struktūra, un attiecībā uz produkcijas pārdošanu, tie arvien biežāk raugās starptautisko tirgu virzienā.

1.17

Ir jābūt pārejai no internacionalizācijas uz globalizāciju:

1.18

Ģeogrāfisko robežu paplašināšana, ko virza saimnieciskie labumi un kas iespējama ar tehnoloģiju atbalstu, ir atraisījusi teritoriālās saites, kas agrāk noteica rūpniecisko rajonu robežas un bija to spēka pamatā. Tā rezultātā ir izveidojušies vadošie uzņēmumi, kuru noieta tirgus modelis gan pārdošanas, gan apgādes ziņā ir mainījies no teritoriālā uz virtuālo, galvenokārt pamatojoties uz ekonomisko priekšrocību stratēģijām.

1.19

Šobrīd Eiropas rūpnieciskie rajoni ir uzmanības centrā, jo tie atrodas ļoti trauslā attīstības posmā. Tiem jārisina divu veidu problēmas:

1.20

Jaunais konkurētspējīgu modeļu veidols pasaules tirgū rada nepieciešamību pēc apjomīgām pārmaiņām. Ar jauno integrēto platformu un tīklu palīdzību jārisina jautājumi, kas saistīti ar pētniecību un inovāciju, jaunu produktu izstrādi un ražošanas procesiem, jaunu, augstāk kvalificētu cilvēkresursu vadību, jauniem materiāliem, tirgvedību un tirdzniecību, finansēm un kreditēšanu, loģistiku, tirgus un klientu apkalpošanas vadību.

1.21

Starptautiskā līmenī viens no reģioniem, kam raksturīgs liels rūpniecisko rajonu un klasteru skaits, ir Ziemeļamerika, kur to skaits ievērojami pieaudzis visā reģiona teritorijā no Klusā okeāna piekrastes līdz Atlantijas okeānam; piemēram, Silikona ieleja, Sandjāgo rūpnieciskie klasteri un Route 128. Šādi rajoni ir arī Latīņamerikā, taču jāatzīmē, ka to attīstības līmenis ir ļoti atšķirīgs: Meksikā (Guadalaraja Cluster), Brazīlijā (Sinos Valley) un Urugvajā (the Meat cluster). Āzijā kā nozīmīgus piemērus var minēt Indijā (the Agra Cluster, the Tiruppur Cluster un Ludhiana Cluster), Pakistānā (the Sialkot Cluster), Dienvidkorejā (the Consumer Microelectronics Assembly Cluster) un Indonēzijā (Central Java Cluster).Rajonu fenomens ir sasniedzis arī Āfriku: vairāki šādi rajoni sastopami pat uz dienvidiem no Sahāras.

1.22

Eiropā papildus neskaitāmiem piemēriem Itālijā, visnozīmīgākie rodami Francijā, kur 1998. gadā tika dibināts Francijas Rūpniecisko rajonu klubs, un Vācijā, kur atrodas vairāk kā 50 Raumordnungsregionen un īpaši nozīmīga iniciatīva Bādenes- Virtembergas reģionā. Arī Lielbritānijā sastopami vairāki ievērojami rajoni (piemēram, Cambridge High-Tech Cluster, the Motor Sport Cluster Birmingemā, kā arī vairāki klasteri Skotijā un citos reģionos). Pozitīvi piemēri izveidojušies arī Skandināvijā, kur liela nozīme tiek piešķirta apmācībai kā attīstības pamatam, un šo procesu ko veicina nelielie attālumi. Jaunajās dalībvalstīs ievērojamus piemērus var minēt dažādu valstu reģionos, piemēram, Čehijā, Ungārijā, Polijā, Slovēnijā, Maltā un Baltijas valstīs.

2.1

Nav viegli formulēt vienotu definīciju rajonu fenomenam, jo dažādās pasaules valstīs tas ir tik atšķirīgs, dinamisks un daudzveidīgs.

2.2

Kopumā rūpnieciskos rajonus var definēt kā vietējas, viendabīgas ražošanas sistēmas, kurām raksturīga liela ražošanas uzņēmumu — galvenokārt mazu un vidēju uzņēmumu — koncentrācija un augsta līmeņa ražošanas specializācija.

2.3

Eiropas Komisijas Uzņēmumu ģenerāldirektorāta ekspertu galīgajā ziņojumā par uzņēmumu klasteriem un tīkliem (12) rajoni definēti kā

“neatkarīgu uzņēmumu grupas un ar tām saistītās iestādes, kuri:

2.3.1

Pēdējo gadu desmitu laikā rajoni, kuri uzsāka savu pastāvēšanu, veicinot ražošanas izveidi un attīstību rūpniecības un pakalpojumu sektorā rajonos ar īpašām ekonomikas iezīmēm, ir attīstījušies autonomi, koncentrējot to darbību uz konkrētiem sektoriem, kuros tie ir ieguvuši un attīstījuši ievērojamas konkurētspējīgas priekšrocības. Nepieciešamība nodrošināt atbilstību vēl augstākiem kvalitātes un drošības standartiem ir likusi rajonu uzņēmumiem pievērsties specializētām tirgus nišām, ko apliecina šo uzņēmumu produkcijas augstā kvalitāte.

2.4

Rajoni nav tikai uzņēmumu grupas, kas specializējas un atrodas noteiktā rajonā: tās ir grupas, kas darbojas saskaņā ar komandas noteikumiem. Katra grupa sadarbojas projektu īstenošanā un konkurē, savukārt, vietējā teritorija, kas nebūt nav tikai fons, uz kura minētie uzņēmumi veic savu darbību un ražošanu, ir reāls līdzeklis ražošanas cikla sociālās un ekonomiskās integrācijas veicināšanai. Pēc būtības vietējā teritorija ir ražošanas tradīciju un praktisko zināšanu krātuve.

2.5

Informācijas apmaiņas paātrināšana un iespēja iegūt informāciju par visu piedāvājuma spektru īsā laika periodā ir gan atvieglojusi uzņēmumu darbu, gan radījusi nepieciešamību pielāgoties. Rajonu ietvaros ir mainījies darbības sadalījums. Jaunu tehnoloģisko modeļu ieviešana un apvienošana skar visu ražošanas ķēdi, īpaši ietekmējot profesionālās darbības profilu, darba organizāciju, strādājošo profesionālo attīstību un izaugsmes jomas.

2.6

Pieaug rajonu saikne ar un integrācija specializētos pakalpojumu centros, arodapmācības centros, universitātēs, tehnoloģiskajos parkos un pētniecības centriem attiecīgajā teritorijā. Produkcijas kvalitāte, kas ir būtisks faktors rajona uzņēmumu stabilitātes nodrošināšanai, ir balstīta uz šo uzņēmumu spēju savienot esošās ražošanas tradīcijas ar tirgus noteikto nepieciešamību pēc jauninājumiem un specializācijas.

2.7

Ražošanas internacionalizācijas rezultātā arvien biežāk uzņēmumiem ir jāveic investīcijas starptautiskajā tīklā. Gadījumos, kad tīkls, kurā uzņēmumi vēlas veidot savas konkurētspējīgās priekšrocības, pārsniedz vietējo jomu, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, gluži tāpat kā lielajiem starptautiskajiem uzņēmumiem ir jāspēj paļauties uz adekvātām tehnoloģiskām iespējām, kas nodrošina tiem iespēju apstrādāt profesionālās zināšanas un izveidot to fondu, kā arī uz atbildīgu un motivētu darbaspēku.

2.8

Pieaugošā integrācija tirgū neveicina ierobežotos tirgos darbojošos uzņēmumus, taču vienlaicīgi sniedz citiem uzņēmumiem, it īpaši dinamiskākiem MVU, lielākas iespējas piekļūt noieta tirgiem. Lielas tehnoloģiskas pārmaiņas ne vienmēr nāk par labu lielajiem uzņēmumiem. Bieži vien ekonomika neitralizē virkni faktoru, piemēram ģeogrāfiskie attālumi un neatkarīga izplatīšanas tīkla pieejamība, tādējādi novēršot vairākus MVU tradicionāli raksturīgus trūkumus. Taču tiem ar palīdzības un pakalpojumu centru atbalstu ir jāspēj pilnībā izmantot visas iespējas, ko piedāvā tehnoloģiju attīstība.

2.9

Interneta sniegtās iespējas daļēji ir spējušas pārvarēt ģeogrāfiskos ierobežojumus. Šobrīd IT sakari nodrošina pamatvajadzības, piemēram, ātru informācijas apmaiņu un uzraudzības iespējas, kas agrāk bija atkarīgas no pārsūtīšanas vai ceļā pavadītā laika.

2.10

Lai gan šobrīd ir nesalīdzināmi vairāk iespēju nekā agrāk, internets joprojām nespēj sacensties ar personīgu kontaktu sniegtajām iespējām. Vēl aizvien neaizstājami ir personīgie kontakti, kas balstīti uz zināšanām un pieredzi. Kaut arī interneta sniegtās iespējas daļēji ir pārvarējušas ģeogrāfiskās robežas un mainījušas rajonu struktūru, veicinot uzņēmumu sadarbību ar tirgus dalībniekiem ārpus attiecīgās teritorijas (un bieži vien arī valsts) robežām, joprojām ļoti būtiskas ir attiecības starp partneriem, ko raksturo savstarpēja uzticēšanās.

3.1

Arvien biežāk tradicionālie rūpnieciskie rajoni tiek apvienoti ar un atsevišķos gadījumos pārveidoti par metarajoniem. Pretēji tradicionālajiem rajoniem, tos var definēt kā integrētas rūpnieciskas platformas, kuru ietvaros tehnoloģiju nozares dalībnieki paplašina darbību, lai izmantotu jaunu zināšanu un lietišķās pētniecības centru sniegtās iespējas, un savas ražošanas un izplatīšanas sistēmas attīstībai, kas virzītas uz kopējām vērtībām un stratēģijām, neizmanto tikai tuvējo apkārtni.

3.2

Metarajoni dod iespēju dažādus ražošanas posmus īstenot ģeogrāfiski attālos rajonos, kas izvēlēti, pamatojoties uz ekonomiskajiem faktoriem un vietējām iespējām, vienlaicīgi saglabājot produktivitātes līmeni un, it īpaši ražošanā, garantējot kvalitāti ar procesa “ zināšanu apguve mijiedarbībā ” palīdzību, kas ļauj pāriet no galvenokārt reaktīvas pieejas uz proaktīvu pieeju.

3.3

Līdz ar pāreju uz metarajona izveidošanu, rajonam jāsāk darboties kā zināšanu laboratorijai. Valsts pārvaldes iestādēm, īpaši vietējām un reģionālajām varas iestādēm un, vispirmkārt, uzņēmumiem ir jāīsteno politikas, kas nepieciešamas, lai atbalstītu rajona modeļa un stāvokļa maiņu pasaules kontekstā, un šīm politikām jābūt saistītām ar cilvēkresursu un inovāciju attīstību procesā, kura attīstību var nodrošināt iesaistīto vietējo un teritoriālo kopienu amatpersonas.

3.4

Metarajoni paplašina sadarbības tīklu starp mazajiem, vidējiem un lielajiem uzņēmumiem, kas nostiprina sadarbību un saiknes ar attīstītākajiem zinātniskās pētniecības un tehnoloģiju centriem. Šī procesa virzītājspēki ir:

3.5

Parasti metarajonu raksturo četri elementi:

3.6

Šī fenomena izpratne, kas nepieciešama, lai plānotu metarajoniem sniedzamo atbalstu, neapšaubāmi ir daudz sarežģītāks un daudzškautņaināks process, vēl jo vairāk tādēļ, (kā iepriekš minēts attiecībā uz metarajonu definīciju), ka tā mērķis ir, balstoties uz eksperimentiem, noteikt tās izcilības jomas ražošanā, kurās ir izveidotas vai ir potenciālas stabilas saiknes ar pētniecības, ražošanas un inovāciju pasauli. Šo parādību izpratni sarežģī fakts, ka par šo tēmu ir maz empīrisku pētījumu un statistikas dokumentu.

3.7

Plānošanas procesā ir jāietver visus elementus, kas nepieciešami metarajoniem raksturīgo īpašību analīzes pilnveidošanai:

3.8

Virzība uz zināšanās balstītu sistēmu rada nopietnas pārvaldības problēmas.

3.9

Beidzot ir piešķirta atbilstoša nozīme jaunām pakalpojumu struktūrām, kas darbojas kā izziņas saskarne starp vietējo vidi un pasaules mēroga tīkliem. Darbu sāk jaunas aģentūras, kas izveidotas atbilstoši vietējo uzņēmumu vajadzībām un sākotnējiem konkurences un sadarbības mehānismiem, un ir paredzētas ražošanas vides attīstības veicināšanai.

4.1

Saskaņā ar aplēsēm, deviņdesmito gadu vidū ASV jau bija izveidojušies 380 rajoni/ klasteri, dažādās ražošanas un pakalpojumu nozarēs, tie nodarbināja 67 % strādājošo iedzīvotāju un veidoja 61 % no ASV ražošanas apjoma (14). Vairākas no minētajām nozarēm tika izveidotas reģionālās rūpniecības krīzes rezultātā, piemēram Kalifornijas Sandjēgo klasteris, kas tika izveidots aizsardzības nozares pārstrukturēšanas rezultātā, Šie rajoni ir guvuši ievērojamu labumu no valsts un vietējo varas iestāžu nozīmīgā ieguldījuma procesā, ko vēlāk pārņēma privātais sektors. Piemēram, Arizonā, valdības komisija uzsāka iniciatīvu vietējās universitātēs ar mērķi apzināt vietējos rajonus, sagrupējot nozīmīgākos privātā sektora uzņēmumus un tādējādi veicinot rajonu organizāciju izveidi, kas novērtētu un risinātu atsevišķu rajonu grūtības un iespējas. Līdzīgas iniciatīvas tika uzsāktas citos ASV štatos, piemēram Ņujorkā, Minesotā, Oklahomā un Oregonā.

4.2

Kanādas federālā valdība tās “inovāciju stratēģijas” centrā ir izvirzījusi uz zināšanām balstītu, starptautiski atzītu rūpniecisko rajonu attīstību. Šajā procesā ir iesaistītas galvenās federālās aģentūras, kas nosaka pētījumiem paredzēto investīciju apjomu 27 valsts reģionos un pilsētās. Kanādas inovāciju stratēģijas ietvaros viens no galvenajiem federālās inovāciju politikas mērķiem ir līdz 2010. gadam attīstīt vismaz 10 starptautiski atzītus “tehnoloģiju klasterus”. Kanādā parasti rūpnieciskā rajona centrā darbojas nozīmīga pētniecības iestāde, bieži vien universitāte (15).

4.3

Āzijas un Latīņamerikas piemēri ir ļoti atšķirīgi. Indijā un arī Ķīnā pastāv šādi rajoni. Pakistānā tirgus liberalizācijas un globalizācijas izraisītā konkurences spiediena rezultātā ir radusies tendence strādāt ar rūpnieciskajām asociācijām un pakalpojumiem, kurus tās sniedz, lai nodrošinātu atbilstību starptautiski atzītiem kvalitātes nodrošināšanas standartiem. Brazīlijā un Meksikā rajoniem ir nācies saskarties ar starptautiska mēroga cenu konkurenci, ko izraisīja ievērojamā Ķīnas uzņēmumu iespiešanās Ziemeļamerikas tirgū. No vienas puses šī konkurence ir izraisījusi lielāku vertikālu integrāciju, bet no otras puses — rajonu diferenciāciju.

4.4

Jaunzēlandē vietējās varas iestādes ir uzsākušas dažādas iniciatīvas rūpniecisko rajonu veicināšanas jomā. Savukārt Austrālijā ir īstenotas vairākas iniciatīvas, piemēram Adelaidē, Kairnā un Hunter Valley, kuru ietvaros tika apzinātas uzņēmumu grupas, attīstīta to savstarpējā dinamika atbilstīgi attiecīgo uzņēmumu vajadzībām, un atsevišķos gadījumos tika nodrošināts valdības finansējums pētījumiem, konsultāciju un sekretariāta pakalpojumiem.

5.1

Daudzās Eiropas valstīs rūpniecības politika, kas līdz šim kopumā bija virzīta uz sektorālajām politikām un iniciatīvām, ir sākusi pievērsties arī vietējām teritorijām, lai saglabātu apstākļus, kuri ir veicinājuši marķējuma “Izgatavots....” panākumus visā pasaulē. Tomēr bieži vien vietējās ražošanas sistēmas sastopas ar grūtībām rast piemērotu šī jautājuma risinājumu no organizatoriskā un pārvaldes viedokļa. Tas ir pavēris iespēju ieviest jaunus atbalsta veidus, kas vairs nav paredzēts konkrētiem uzņēmumiem, bet gan vietējām sistēmām to kopumā.

5.2

Vietējās varas iestādes kopā ar augstskolām, pētniecības institūtiem, uzņēmēju asociācijām un kredītiestādēm ir izteikušas apņēmību veikt atbalsta pasākumus plašākai inovāciju ieviešanai, kvalitātes veicināšanai, vietējās produkcijas tirdzniecības veicināšanai un, visbeidzot, sistēmu projektu izstrādāšanai biznesa attiecību attīstībai, paredzētu iniciatīvu palīdzību.

5.3

Pašlaik vairākās Eiropas valstīs rūpnieciskie rajoni ir oficiāli atzīti tiesību aktos (piemēram, Itālijā saskaņā ar likumu 317/1991) un tiek vienbalsīgi atzīti par valstu tautsaimniecības panākumu pamatu. It īpaši tas attiecināms uz Itāliju. Taču neskatoties uz to, nav viegli tos precīzi nosaukt, turklāt oficiālie dati nesniedz pietiekamu informāciju par nozaru skaitu vai specializāciju.

5.4

Vairākas reģionāla mēroga iniciatīvas rajonu attīstības veicināšanai ir īstenotas Itālijā (Pjemontā, Lombardijā, Veneto, Emīlija-Romanja un Toskānā), Spānijā (Katalonijā un Valencijā) un Vācijā (piemēram, BioRegio, Exist un InnoRegio iniciatīvas). Francijas starpministriju departaments DATAR (16), kas atrodas tiešā premjerministra pārziņā, ir izstrādājis un formulējis konkrētas politikas Francijas Rūpniecisko rajonu klubā ietilpstošo vietējo ražošanas sistēmu (VRS) atbalstam. Daudzus līdzīgus piemērus var minēt arī Skotijā, Velsā un Ziemeļīrijā.

5.5

Arī Ziemeļvalstis ir izstrādājušas savu pieeju rajonu politikai. Rajonu metode ir būtiski ietekmējusi valsts ekonomisko politiku Dānijā, bet Somijā rajonu veicināšanas process ir ietekmējis ne vien ekonomisko politiku, bet arī politiku zinātniskās pētniecības, tehnoloģiju un izglītības jomā.

5.6

Jaunajās dalībvalstīs kopš 2000./ 2001. gada ir uzsāktas dažādas rajonu attīstības programmas, tajā skaitā “sadarbības” programma Čehijā un NFT GVOP programma Ungārijā, kas aptver industriālo parku attīstību (17) un kuru ir NVO (18) Industrālo parku asociācija. Šobrīd Ungārijā darbojas 165 industriālie parki, tie nodarbina 18 % rūpniecībā strādājošo un veido 28 % no rūpniecības eksporta. Laikā no 1997. gada līdz 2003. gadam industriālajos parkos investēti 46 182 000 euro (19). Polijā ir uzsākta PGK (20) programma rietumu Donavas reģionā un MVU klasteru/ informācijas tīklu programma. Slovēnijā 2000. gadā tika uzsākta trīs gadu programma rajonu attīstībai, kas aptver vairāk kā 500 uzņēmumu un 50 iestāžu. Vairāk kā 130 pilotprojektu šobrīd tiek īstenoti Baltijas valstīs. Maltā vietējās varas iestādes ir īstenojušas stratēģiju lielāko rajonu atbalstam vairākās nozarēs, piemēram, veselības aprūpes, okeanogrāfijas, informācijas tehnoloģiju, aviācijas un pakalpojumu nozarēs. Nozīmīgus piemērus var minēt arī kandidātvalstīs, piemēram, Timisoara rajonu Rumānijā. Bulgārijā Phare programmas Kapacitātes veidošana paātrinātai MVU sektora izaugsmei Bulgārijā ietvaros tika apzināti pieci potenciālie rajoni. Lai nodrošinātu to tālāku attīstību, Ekonomikas ministrija nolēma izveidot valsts aģentūru, kuras uzdevums ir vadīt minēto rajonu attīstību.

5.7

Nīderlandē rajonu metode ir tieši ietverta valsts politikā un programmās, savukārt Austrijā ir izstrādātas īpašas politikas, kuru mērķis ir stiprināt saikni starp pētniecības iestādēm un privāto sektoru, samazināt tiesiskā regulējuma un administratīvos šķēršļus jauninājumu ieviešanai, veicināt konkrētu rajonu attīstību un veidojot kompetences centrus.

5.8

Rajonu attīstību veicinošās politikas aicina ieviest sistemātisku un integrētu pieeju, ņemot vērā saiknes starp uzņēmumiem, rūpniecības nozarēm, un visbeidzot — starp uzņēmumiem, iestādēm un vietējām varas iestādēm. Atbilstoši minētajai pieejai, privātajam sektoram būtu jākļūst par iniciatīvu virzītājspēku, savukārt valsts sektora uzdevums būtu veicinoša un stimulējoša darbība.

5.9

“Rajonu sistēma” ir dažādu uzņēmumu horizontālās integrācijas formu, sākot ar saikni starp primārajiem un papilduzņēmumiem, nozares ietvaros, līdz pat ārpakalpojumu izmantošanai, pamats. Minētā integrācija paver iespēju saglabāt ievērojamu elastību, kā arī nodrošināt lielu uzņēmumu darbībai raksturīgus apjomradītus ietaupījumus ar integrētas ražošanas palīdzību. Sadalot dažādus apstrādes posmus, rajons ir spējīgs patstāvīgi nodrošināt visus ražošanas ķēdes posmus tā darbības un nozares ietvaros. Tādējādi ir iespējams nodrošināt ražošanas izmaksu pārvaldību un vieglāk pielāgoties tirgus prasībām.

5.10

Rajonos saražotās produkcijas panākumi starptautiskajā tirgū iespējami, pateicoties minēto rajonu iespējām ieviest jauninājumus un nepārtrauktam pētniecības darbam, kura mērķis ir produkcijas pilnveidošana. Šo procesu veicina konkurence starp rajona uzņēmumiem un sadarbība ar vietējām universitātēm un/ vai akadēmiskajām iestādēm. Šādu sinerģiju rezultātā pat tās nozares, kas parasti tiek uzskatītas par tehnoloģiju ziņā mazāk attīstītām, piemēram tekstilrūpniecība un apģērbu ražošana, kļūst konkurētspējīgas starptautiskā mērogā.

5.11

Līdz šim, lai noteiktu iespējamo rajona esamību, tika ņemti vērā tādi faktori kā saimnieciskās darbības blīvums, nozaru specializācija un rūpniecības nozarē nodarbināto procentuālais skaits. Tādēļ objektīvs vērtējums šajā jautājumā vienmēr ir bijis balstīts uz kvantitatīvām vērtībām. Taču ir jāņem vērā arī citi faktori, piemēram, saimnieciskās darbības profils, uzņēmuma vispārējā stratēģija un — vissvarīgāk — “tīkla” elements. Pēdējais faktors ir būtiski nozīmīgs gan, lai noteiktu rajona struktūras izcelsmi, gan lai precīzi apzinātu metarajona priekšrocības un stiprās puses nākotnē, ņemot vērā tam raksturīgo ciešo saikni starp saimniecisko darbību un pētniecību.

5.12

ES līmenī Eiropas tehnoloģisko rajonu attīstību varētu veicināt dažādas iniciatīvas. Tomēr, ir nepieciešams attīstīt integrētu politiku, kas veicinātu inovatīvu rajonu tīklu attīstību atbilstīgi Lisabonas stratēģijas atjaunošanai, ko pieprasījusi 2004. gada 4. un 5. novembra Eiropadome, un izteiktajai apņēmībai iespējami īsā laikā iekļaut veco un jauno dalībvalstu MVU struktūru paplašinātā vienotajā tirgū.

5.13

Agrākajā ES, kuras sastāvā ietilpa 15 valstis, bija izstrādāta virkne Kopienas instrumentu uz zināšanām balstītu rajonu tīklu izveidei un attīstībai. Lielākoties šie instrumenti tika izveidoti reģionālās politikas, pētniecības un attīstības politikas, uzņēmējdarbības un inovāciju politikas, informācijas saniedrības politikas un apmācību politikas ietvaros.

5.13.1

Reģionālā politika — Ievērojamais finansējums ir nodrošinājis iespēju struktūrfondu pētniecības un inovāciju politikas īstenošanas rezultātā sniegt reālu atbalstu un veicināt reģionālo attīstību ar inovāciju pasākumu, šim nolūkam īstenojot ERAF 10. pantā, RIS (Reģionālās inovāciju stratēģijas) programmā un Kopienas iniciatīvās, piemēram, Interreg III-C, paredzētos pasākumus. Vienlaicīgi Eiropas Investīciju fonds un Eiropas Investīciju banka piedāvā “izaugsmes iniciatīvu” kā līdzekli, ar kura palīdzību MVU varētu izveidot inovatīvus tīklus.

5.13.2

Eiropas pētniecības un tehnoloģiju attīstības politika — Sestā pētniecības un attīstības pamatprogramma laika periodam no 2002. līdz 2006. gadam ir nozīmīgs uz zināšanām balstītu rajonu potenciālā atbalsta avots, it īpaši šādās nozarēs:

5.13.3

Rīcības plāns “Vairāk pētniecības Eiropai: ceļā uz 3 % no IKP” paredz virkni jaunu pasākumu valstu un Eiropas līmenī. Turklāt būs iespējams izstrādāt atbalsta iniciatīvas Eiropas uz zināšanām balstītiem rajoniem ar Galileo radionavigācijas un satelītu izvietošanas programmas sniegto pakalpojumu palīdzību.

Taču, kā norādīts pēdējā laika ziņojumos, it īpaši ziņojumā par mazo uzņēmumu iekļaušanu programmā, mazo uzņēmumu piekļuve šiem pakalpojumiem var būt apgrūtināta, īpaši jaunajās dalībvalstīs (21).

5.13.4

Uzņēmumu politika — attiecībā uz uzņēmumu un inovāciju politiku ir jāatzīmē sekojošais:

5.13.5

Uzņēmumu ģenerāldirektorāta uzstrādātās iniciatīvas ietver pasākumus rajonu tīklu attīstībai un IDABC programmas ietvaros veikto darbu uzņēmumu un uzņēmumu tīklu atbalstam. Iniciatīvas sadarbībai starp rūpnieciskajiem rajoniem EMS-EMAS (Eko pārvaldības un audita shēmu) sertifikācijas jomā, kas tiek finansētas reģionālā līmenī, ir īpaši nozīmīgas Uzņēmumu ģenerāldirektorāta vadīto kopēju noturīgas attīstības pasākumu kontekstā.

5.13.6

Informācijas sabiedrības politika — Saskaņā ar programmu “e-Eiropa 2005”, proti iniciatīvas “e-pārvaldība”, “e-komercija”, “e-valsts pasūtījums”, “Plastjoslas tīkli”, “e-iesaiste” un Go digital ietver plašu potenciālu rajonu tīklu atbalstam paredzēto projektu īstenošanai.

5.13.7

Izglītības un apmācību politika — Lai veicinātu apmācību uz zināšanām balstītu tīklu ietvaros, var izmantot dažādus pasākumus un darbības, kas paredzētas Socrates un Leonardo programmās. Iniciatīvas var plānot arī programmu “e-mācības” un “e-Eiropa 2005” ietvaros.

6.1

Eiropadome 2004. gada pavasara samitā uzsvēra, ka “Eiropas līmenī veicamie pasākumi ir tikai daļa no formulas, kas ievirzīs Lisabonas stratēģiju vēlamajās sliedēs; vēl ir nepieciešama virkne reformu un investīciju, kas ir pašu dalībvalstu pārziņā”. (22) Šo nostāju apliecināja arī 2004. gada 4. un 5. novembra Eiropadome, kurai savu ziņojumu iesniedza Vims Koks. (23)

6.2

Lielākais izaicinājums saistīts ar trim stratēģiskajām izaugsmes pamatjomām:

6.2.1

Uz zināšanām balstītu starptautisku tīklu attīstība: to iespējams panākt, piemēram, īstenojot Kopienas Izaugsmes iniciatīvu un piešķirot prioritāti investīcijām pētniecībā, inovācijās un mūža izglītības nodrošināšanā. Būtisks elements ir arī jaunu profesionālās darbības jomu un tajās nepieciešamo prasmju apzināšana, paplašinot sestajā pamatprogrammā paredzēto tīkla sadarbības instrumentu pielietojumu.

6.2.2

Uzņēmumu konkurētspējas veicināšana pasaules tirgū un vides noturība: daļēji šis process ir saistīts ar platjoslas saziņas līdzekļu attīstību un ātras darbības informācijas tīkliem, kas nepieciešami pētniecībai un inovācijām (GEANT), Galileo programmas lietojumu izmantošanu un iniciatīvu attīstību programmas “e-Eiropa 2005” ietvaros.

6.2.3

“Kaimiņattiecību politikas” (24) izveide paplašinātā Eiropā: tās mērķis ir izveidot stabilākas un konsekventākas sinerģijas ar jaunās Eiropas kaimiņvalstīm, lai izveidotu labklājības un drošības telpu, ieviestu sadarbības mehānismus dažādu jūtīgu jautājumu, kā, piemēram, kopējo robežu pārvaldība, migrācijas plūsmu kontrole un cīņa pret organizēto noziedzību, risināšanai.

6.3

Visās ES valstīs, un īpaši jaunajās dalībvalstīs, pieaug izpratne par rajonu tīklu un rūpniecības klasteru kā konkurētspējas un produktivitātes stiprināšanas līdzekļu nozīmi, kas nostiprina nodarbinātības politiku, veicina darba kvalitātes celšanu un rosina mazo un vidējo uzņēmumu attīstību.

6.4

EESK uzskata, ka ir nepieciešama integrēta ES līmeņa politika, saskaņā ar kuru tiktu izveidota Eiropas platfoma, kas nodrošinās atbalstu jaunu uz zināšanām balstītu metarajonu tīklu izveidei Eiropā.

6.5

EESK ir pārliecināta, ka metarajoni ir ceļš uz turpmākajiem panākumiem pasaules tirgū, jo tie var nodrošināt MVU labāku pieeju augsta līmeņa iemaņām un zināšanām, moderniem kopējiem pakalpojumiem un jaunai uz zināšanām balstītai materiāli tehniskajai bāzei, vienlaicīgi uzlabojot arī uzņēmumu pārvaldi un veicinot informētākā un nobriedušāka darbaspēka attīstību.

6.6

EESK uzsver, ka Eiropas platformas rajoniem izveide varētu nodrošināt rajoniem tik ļoti nepieciešamo vienotu, pārredzamu un MVU darbībai, kā arī vecajām, jaunajām ES dalībvalstīm, kandidātvalstīm un ES kaimiņvalstīm Eiropā viegli pieejamu pamatsistēmu.

6.7

Minētajai Eiropas platformai rajoniem būtu jānodrošina iespēja saskaņot daudzās politikas, kas šobrīd nodotas dažādu ģenerāldirektorātu pārziņā, pašlaik pieejamos instrumentus un Kopienas darbības.

6.8

Minētajai platformai piešķirtajam finansējumam ir jābūt pietiekamam, lai tā spētu nodrošināt atbalstu ES darbībām. Pasākumi, kas tiek saskaņoti minētās platformas ietvaros un īstenoti saskaņā ar Lisabonas stratēģiju, neapšaubāmi būs ieguldījums to MVU attīstībā, kuriem ir īpaši bagātīgas un stabilas formāli neapkopotas zināšanas. Ar Kopienas iniciatīvu šīs zināšanas varētu kodificēt un pārvērts par kopēju zināšanu fondu, kā arī nodot tās Eiropas tīkliem.

6.9

Eiropas platformai rajoniem būtu jānodrošina programmas pamats sekojošām darbībām:

7.1

Visās attīstītākajās valstīs notiek deindustrializācijas process. ES pakalpojumu sfēras radītā papildu vērtība ir pieaugusi līdz 70 % no kopējā IKP (22 % rūpniecībai, 5 % būvniecībai un 3 % lauksaimniecībai) (26). Tomēr šo procesu nebūtu ieteicams rosināt, jo liela daļa pievienotās vērtības tiek novirzīta uzņēmējdarbībai vai ir radusies tās rezultātā (27): tirdzniecībai un transportam 21,6 %, finanšu un uzņēmējdarbības pakalpojumiem 27,2 %; publiskai administrācijai — 21,6 %. (28)

7.1.1

Politikas, kas spēj atbalstīt tādu darba attiecību kultūru, kura nostiprina rajonu pieredzi, neapšaubāmi dos nozīmīgu ieguldījumu, lai paplašinātās ES rajoni spētu konkurēt ar tām valstīm, kurās zemās darbaspēka izmaksas nav nošķiramas no sociālo partneru dialoga neesamības un veselības un drošības prasību neievērošanas darba vietās.

7.1.2

EESK uzskata, ka par jaunās politikas mērķi ir jāizvirza plašāks konkurences priekšrocību pielietojums, kas izriet no pozitīvu, sociāli atbildīgu prakšu ieviešanas uzņēmējdarbībā (29). Tā rezultātā visi attiecīgajā jomā iesaistītās puses apzinīgu un ar atbildības sajūtu sniegtu savu ieguldījumu ražošanā, ievērotu piegādes termiņus, noteiktu “pamatotu un godīgu cenu” (30) un nodrošinātu kompetentu, savlaicīgu un precīzu pēcpārdošanas apkalpošanu.

7.2

EESK aicina ieviest pieeju, kas nostiprina jaunos rajonu tīklus, it īpaši jaunajās dalībvalstīs, lai veicinātu apzinātu, tirgus virzītu pieprasījumu.

7.3

Trīs vai četru gadu laika posmā ir jāpiešķir pakāpeniski samazināma palīdzība, kas segs priekšizpētes analīžu, tīkla starpniecības, noturīgas attīstības un laboratorijas pētījumu izmaksas sertifikācijas procesa vajadzībām.

7.4

Tehnoloģiju vide un sociālās attiecības strauji mainās, līdz ar to radot nepieciešamību ātras jaunu profesionālās darbības virzienu izveides. Līdz ar to ir nepieciešami ir nepārtraukti apmācību pasākumi un īstenotāji (31).

7.5

Pamatojoties uz līdzšinējo pieredzi, EESK cer, ka, ņemot vērā tehnoloģiju jauninājumus, būs iespējams organizēt kursus metarajonu jomā ieinteresētajām personām, kas pārstāv valsts un privāto sektoru, ražošanas nozares, augstskolas un bankas. Šo procesu var papildināt ar apmācībām paredzētām stipendijām, kuru mērķis būs atbalstīt apmaiņu starp valsts un privāto sektoru, komerciālām un akadēmiskām iestādēm.

7.6

Inovāciju ģenerāldirektorātam, kurš iegulda lielu darbu Eiropas pieredzes atbalstam pasaules kontekstā, ir jāpalielina atbalsts dažādām darbībām, kas saistītas ar tālredzīgas starprajonu un starptautiskās tehnoloģiju pārvaldības ieviešanu, uzraudzību un novērtēšanu, kā arī salīdzinošās novērtēšanas veikšanai ar mērķi pastāvīgi papildināt informācijas datubāzi atbilstoši izmaiņām un to novērtēšanai izmantojamos līdzekļus.

7.7

Lai nodrošinātu atbalstu kreditēšanas jautājumam, kas vienmēr ir bijis “sāpīga” tēma visās dalībvalstīs, bet jo īpaši jaunajās dalībvalstīs, būtu jāizveido kontaktcentrs EIF (32) ietvaros, kurš ar tā garantiju instrumentiem būtu atbildīgs par garantiju izsniegšanu banku, finanšu iestāžu, konsorciju un kooperatīvu, kas sniedz pakalpojumus metarajonu uzņēmumiem, piešķirtajiem kredītiem un kredītlīnijām.

7.8

EESK uzskata, ka jauns uz zināšanām balstīts rajons ir arī ideāla vide visattīstītāko uzņēmumu sociālās atbildības formu, kas ir būtiskas rajonu tīklu starptautiskajai attīstībai, izmēģināšanai ar e-Pārvaldības, e- Komercijas un jaunās eBusiness2 business programmu palīdzību, kopējo IDABC (33) sadarbspējīgo tīklu atbalstu un ciešu uzmanību e-Eiropa 2005 programmai (34).

7.9

EESK uzskata, ka Komisijai būtu jāizveido visos Kopienas programmās iesaistītajos rajonos izmantojamās terminoloģijas apkopojums, Eiropas interaktīvā bāze, kas aptvertu visus rajonus atbilstoši nozarēm un darbības jomām.

7.10

Uzņēmumu ģenerāldirektorāta ietvaros varētu izveidot Kopienas centru koordinācijai un sadarbībai starp izveidotajiem rajoniem un dažādām šajā procesā iesaistītajām institūcijām. Šis centrs cita starpā varētu izstrādāt un papildināt labas prakses vadlīnijas, kas izplatāmas reģionālā līmenī.

7.11

Kultūra, kas ir korporatīvās sociālās atbildības pamatā, uzskata uzņēmējdarbību par plašākas sabiedrības resursu, un ar neiecietību izturas pret birokrātiju un ar to saistītajām izmaksām, kuru rezultātā zūd pasākumu efektivitāte. Slid iniciatīva nodrošinās noderīgu instrumentu, lai paplašinātu SLIM programmas rajoniem (35) ietvaros gūto pieredzi

7.12

EESK uzskata, ka būtu ieteicams izveidot palīdzības dienestu, kas sniegtu konsultācijas un palīdzību ar intelektuālo īpašumu saistītos jautājumos, kā arī citus pakalpojumus izveidotajiem rajoniem, kas strauji kļūst par Eiropas tīklu un pasaules tirgus neatņemamu sastāvdaļu.

7.13

Tāpat ir nepieciešams veicināt rajona organizāciju līdzdalību pirmsnormatīvajos un ko-normatīvajos izstrādes projektos, kas tiek īstenoti CEN, Cenelec un NORMAPME (36) ietvaros un veicina tehnoloģiju attīstību.

7.14

Piektās daudzgadu programmas uzņēmējdarbībai un konkurētspējai (7007. — 2013. gadam) (37) kontekstā EESK uzskata, ka ir svarīgi pievērst uzmanību rūpniecisko rajonu situācijai un to vajadzībām.

7.15

Atbilstoši EESK viedoklim, kas balstīts uz pēdējos gados gūto pieredzi, it īpaši saistībā ar Lisabonas, Barselonas un Seviljas Eiropadomēm, būtu lietderīgi izveidot Eiropas platformu nepārtrauktam dialogam, kas sīkāk iedalāms pēc nozarēm un darbības jomām. Minētā platforma apvienotu rajona vadītājus, valsts iestādes, sociālos partnerus, kā arī finanšu iestāžu, pētniecības centru un NVO pārstāvjus.

7.15.1

EESK uzskata, ka Kopienas līmenī nepieciešams oficiāli atzīt Eiropas uz zināšanām balstītus metarajonus, lai:

7.15.2

Šajā kontekstā EESK uzskata, ka būtu lietderīgi organizēt atklātu jautājuma izskatīšanu, pamatojoties uz šo atzinumu, tajā pieaicinot rajonu institūcijas un citas ieinteresētās organizācijas no dažādiem reģioniem. Mērķis ir rosināt pārrobežu sadarbību un apzināt tās priekšrocības:

7.15.3

Eiropas uz zināšanām balstītu rajonu konsorcijs varētu veicināt uzņēmējdarbības garu, sociālo atbildību, jaunu darbības veidu uzsākšanu un tālākapmacības attīstību un rosināt pārrobežu partnerattiecību dibināšanu. Tam jābūt:

7.15.4

Būtība — Eiropas uz zināšanām balstītiem rajoniem jābūt privātai organizācijai, kas tādējādi nepretendē uz valsts līdzekļu izmantošanu.

7.15.5

Pieeja — Eiropas uz zināšanām balstītiem rajoniem piemērojami tie paši kritēriji, kas regulē konsorciju izveidi sestās pētniecības un tehnoloģijas attīstības pamatprogrammas ietvaros. Tam jābūt izveidotam uz pieciem gadiem (atjaunojams termiņš) (39) un tas reģistrējams īpašā reģistrā Komisijas izveidotas Eiropas uz zināšanām balstītu rajonu platformas ietvaros.

7.15.6

Juridiskais statuss — konsorcija sadarbību ar Kopienas institūcijām būtu jāvada noteiktam, oficiāli apstiprinātam Eiropas uz zināšanām balstītu rajonu koordinatoram, kā tas praksē tiek īstenots attiecībā uz pētniecības un tehnoloģijas attīstības pamatprogrammas integrētajiem projektiem un izcilības tīkliem.

7.16

Noslēgumā EESK uzskata, ka rajonos izveidojusies pieredze, kas tagad tiek koncentrēta uz zināšanām balstītiem metarajoniem, nodrošina lielisku iespēju:

7.17

Tādēļ, ņemot vērā visus minētos iemeslus, metarajonu attīstība ir atbalstāma visos līmeņos — gan vietējā, gan valstu, gan Eiropas līmenī.

14.10.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 255/14

1.1

Pašreiz EESK gatavo atzinumu, kas atspoguļotu jauno situāciju paplašinātajā Eiropā gan tādu, kāda tā ir šobrīd, gan tās iespējamo attīstību nākamajos gados, un šis atzinums ir daļa no EESK pastāvīgajiem centieniem definēt savu attieksmi un izvirzīt priekšlikumus tūrisma sektorā.

1.2

EESK jau izstrādājusi atzinumus par vairākiem ar tūrismu saistītiem jautājumiem, bet šī ir pirmā reize, kad tiek analizēta jaunās Eiropas situācijas ietekme uz tūrisma sektoru. Vissvarīgākais ir tas, ka šī būs pirmā reize, kad darbā iesaistīti jauno dalībvalstu locekļi.

1.3

Nebūt neapšaubot vai neatstājot neievērotus iepriekšējos atzinumus, tomēr nav skaidrs, kādu apdraudējumu vai iespējas visai Eiropai, atsevišķām valstīm, kandidātvalstīm vai jaunajām dalībvalstīm pavērs šīs jaunās perspektīvas.

1.4

Šī atzinuma sagatavošanas laikā mēs ceram uz pilnīgu atvērtību, lai no jaunajām dalībvalstīm saņemtu informāciju, viedokļus un ierosinājumus, ņemot vērā Komitejas jau formulētos viedokļus. Uzklausīšanas laikā Katovicē, Polijā, Komiteja uzklausīja ļoti būtiskas gan veco, gan jauno dalībvalstu pārstāvju uzstāšanās. Abas valstu grupas uzskata tūrismu par tādu ekonomisko un kultūras ieguvumu avotu, kas dod ieguldījumu pilsoniskas Eiropas veidošanā un līdz ar to Eiropas integrācijā. Tas ir vēl jo nozīmīgāk un svarīgāk laikā, kad turpinās paplašināšanas process, kas padara tuvināšanos un savstarpējo kultūru un tautību saprašanos vēl sarežģītāku. Tuvākajā nākotnē darbs, kas jāiegulda, lai sasniegtu labākus rezultātus Eiropas integrācijā, būs jauno ES dalībvalstu nepieciešamība. Bez šaubām, cilvēki, kuri ceļo kā tūristi, ir tie, kas piedalās Eiropas integrācijā.

1.5

Šī atzinuma mērķis nav iedziļināties pašreizējā situācijā vai tūrisma nozares perspektīvās katrā valstī, bet gan aplūkot kopīgos elementus, ko varētu ietvert perspektīvā Eiropas tūrisma politika, kā arī izpētīt un piedāvāt līdzekļus, lai nodrošinātu to, ka tūrisms ir ievērojams ekonomikas un sociālās attīstības virzītājspēks visās valstīs, un tas arī atbilst noturīguma kritērijiem.

1.6

Eiropas Konstitūcija ir jauns aspekts, kas vienmēr jāņem vērā, analizējot pašu dalībvalstu attiecības un šo valstu un Eiropas iestāžu attiecības. Atzinumā atspoguļoti centieni izprast to, kā paplašināšanās ietekmē tūrismu kopumā, un kā Līguma par Konstitūciju Eiropai jaunie nosacījumi varētu dot pozitīvu ieguldījumu vai likt šķēršļus, virzot Eiropas un visas pasaules tūrisma attīstības milzīgo potenciālu. Šeit derīgi analizēt iemeslus, kas varētu veidot Eiropas tūrisma politiku.

1.7

Dažādu Eiropas tautu attiecībās, ņemot vērā Eiropas politisko, ekonomisko un sociālo realitāti, mēs atrodam vislabākos veidus, kā tūrisms var dot ieguldījumu, lai radītu visu tautu dziļāku savstarpējo saprašanos, un secīgi arī jaunās Eiropas veidošanā, kohēzijā un konsolidācijā.

1.8

Jāatceras, ka šobrīd tūrisma nozare vairāku iemeslu dēļ pārdzīvo grūtus laikus: starptautiskais terorisms, kas pieprasa drošības pasākumus, kurus nepieciešams savietot ar brīvības izpratni, tāpat pasaules ekonomikas krīze un tās radītie ierobežojumi cilvēku vēlmei ceļot, it īpaši tālajos maršrutos. Tūrisms ir līdzeklis miera nostiprināšanai pasaulē, un tāds tas varētu būt arī turpmāk.

1.9

Tūrismam visā pasaulē un it īpaši Eiropā jāatbalsta un arī jāsadarbojas īstu kultūras vērtību attīstībā valstīs, kas gan uzņem, gan nosūta tūristus. Tradīciju un kultūru savstarpējā mijiedarbība, vietējo vides, kultūras mantojuma un sociālo aspektu dažādības novērtēšana var dot un tai jādod ieguldījums tādas vienotas Eiropas un pasaules veidošanā, kur tiktu cienītas citas valstis.

2.1.1

Tūrisma politika Eiropas Savienībā un Eiropas Konstitūcijā: Lai gan tūrisms pats par sevi neveido daļu no ES kopējās politikas, tomēr dažās Eiropas iestādēs izvirza līdzekļus un pasākumus, kas ietekmē tūrismu tā starpnozaru rakstura dēļ vai paļaujas uz to kā uz līdzekli, lai sasniegtu dažus no galvenajiem ES mērķiem, piem., noturīgu attīstību, nodarbinātību, ekonomisko un sociālo kohēziju; īsi sakot, lai nodrošinātu Eiropas pilsoņiem labāku dzīves kvalitāti.

2.1.2

Līguma par Konstitūciju Eiropai 4. iedaļas III-281. pantā ar nosaukumu “Tūrisms” izklāstīts viedoklis par tūrismu:

2.1.2.1

Savukārt I-17. punktā tūrisms iekļauts atbalsta, saskaņošanas vai papildu darbības jomās:

“Savienības kompetencē ir veikt atbalsta, saskaņošanas vai papildu darbības. Eiropas līmenī šādas darbības attiecas uz:

2.1.3

Šai līguma pantā teikts, ka, lai gan tiek atzīts tūrisma ekonomiskais raksturs, tāpat arī tā potenciālā iespēja radīt peļņu, tomēr nav priekšlikuma veidot Eiropas politiku šai jomā. Mērķis ir vienkārši atzīt to, ka tūrismam ir īpaša nozīme valstu politiku papildināšanā un koordinēšanā. Bez tam ir skaidri definēts nolūks izslēgt jebkādas reglamentējošas darbības, ko varētu izmantot šo politiku saskaņošanā. Pēc EESK domām, tas neizslēdz, bet varētu atvieglot kopīgas vienošanās, lai noteiktu Eiropas tūrisma modeļa vērtības.

2.1.3.1

Iespējams, ka Līgumā būtu varēts iekļaut stingrākus tūrisma intervences modeļus, bet, izlasot un izanalizējot piedāvāto tekstu Līgumam par Konstitūciju Eiropai, nenonoliedzami kopumā ievērota pozitīva tendence, saskaņā ar pārējo Konstitūcijas tekstu. Iedaļa par tūrismu dod iespēju mēģināt sasniegt galvenos mērķus, kas noteikti dokumentā, un uzlabot tūrismu. Nākotnē EESK turpinās sadarboties ar citām iestādēm un uzņēmumiem šai jomā.

2.1.4

Šī atzinuma mērķis nav noteikt un analizēt katras dalībvalsts tūrisma politiku vai salīdzināt šos vairāk vai mazāk valstiskos modeļus un to savstarpējās atšķirības. Kā jau Komitejas atzinumā minēts, tūrisms veidojas vietējā un reģionālajā līmenī, no kurienes izplatās valstiskā un starptautiskā līmenī. Noderīgajā un vērtīgajā Katovices uzklausīšanas sanāksmē bija iespējams gūt apstiprinājumu ne vien katras dalībvalsts tūrisma aktivitātēm, bet arī dažādām stratēģijām, ko gan katra valsts, gan reģionālā un vietējā struktūrvienība varētu izmantot, lai veicinātu savu tūrisma modeli kā šobrīd, tā nākotnē.

2.1.5

Atzinuma mērķis nav arī izdarīt secinājumus par šo pasākumu izpausmes veidu, lai gan ir skaidrs, ka dažādība aptver gan lielākas, gan mazākas iespējas sadarbībai ikvienā līmenī, kamēr citas iespējas pamatojas vienīgi uz konkurenci tirgū.

2.2.1

Eiropas Savienības paplašināšana ir jauns notikums, kas noteikti radīs jaunas iespējas visai Eiropai un arī katrai kandidātvalstij, jaunajai dalībvalstij vai nākamajai dalībvalstij.

Šo iespēju var aplūkot no vairākiem viedokļiem:

2.2.1.1

Piedāvājums: Ir skaidrs, ka ES paplašināšana ievērojami palielina jau tā plašo Eiropas tūrisma produktu piedāvājumu ne vien attiecībā uz tūristu atrašanās vietu skaitu, bet arī varbūt vēl svarīgāk — papildina kultūru, kultūras mantojumu un vidi. Vēlreiz nepieciešams minēt uzklausīšanas sanāksmi Katovicē, kur tūrisma produktu piedavājuma pieaugums skaidri atklājās dažādās dabas, kultūras un pat rūpnieciskā tūrisma iniciatīvās. Neapšaubāmi šī izaugsme padarīs Eiropas tūrisma industriju konkurētspējīgāku gan pašā Eiropā, gan salīdzinājumā ar Ameriku, Āziju un citām pasaules valstīm. Jaunās dalībvalstis arī cenšas paplašināt savu tūrisma produktu piedāvājumu kā galveno faktoru tūrisma un ekonomikas attīstībai kopumā. Lai gan tieksme pēc izaugsmes ir pilnīgi likumīga un ieteicama, nevajadzētu aizmirst, ka izaugsmei ir robežas, un tās tempam jābūt noturīgam, lai aizsargātu turpmākās sociālās, ekonomikas un vides vērtības. Citu dalībvalstu pieredzei tūrisma attīstībā ar to neveiksmēm un panākumiem vajadzētu kalpot kā piesardzības un panākumu piemēram jaunu tūrisma maršrutu attīstības modeļiem.

2.2.1.2

Pieprasījums: Trīs galvenie nosacījumi veicinās pieprasījumu pēc tūrisma pakalpojumiem saistībā ar ES paplašināšanu. Pirmkārt, aizvien vairāk ES pilsoņu vēlēsies jeb viņiem būs nepieciešamība ceļot uz citām vietām un citām valstīm ES, kur bija grūtības ieceļot tādēļ, ka cilvēks nebija no Kopienas, un līdz ar to ceļošana bija apgrūtināta, vai arī tāpēc, ka viņi bija ES pilsoņi, un viņiem bija problēmas ceļot uz valstīm ārpus ES. Otrkārt, augstāks dzīves līmenis, kas noteikti tiks sasniegts jaunajās dalībvalstīs, palielinās cilvēku vēlmi ceļot. Visbeidzot, cerams, ka tūrismu un ceļošanu veicinās jaunās un uzlabotas transporta un sakaru infrastruktūras, pārceļoties uz dzīvi citur karjeras vai personīgu iemeslu dēļ; respektīvi, ceļošana un ar to saistītais tūrisms attīstīsies.

2.2.1.3

Tirgus: Pateicoties ES paplašināšanās procesam, piedāvājuma un pieprasījuma rezultātā tūrisma tirgus augs un nostiprināsies. Tas neapšaubāmi pozitīvi ietekmēs visu saimniecisko darbību ES, kur tūrisms ir ļoti ietekmīga nozare. Grūti prognozēt, kādu ietekmi tirgus paplašināšanās atstās uz tūrisma produktu cenām, pašiem produktiem vai firmu peļņu, bet viss liecina par to, ka pozitīvo rezultātu būs vairāk nekā negatīvo. Paplašinātais tirgus noteikti palielinās konkurenci, bet, lai pozitīvo rezultātu būtu aizvien vairāk, pieaugumam jābalstās uz labākās konkurences piemēriem tūrisma uzņēmumu un Eiropas tūrisma maršrutu vidū.

2.2.2

Tomēr, lai radītu spēcīgu nozari, izmantojot jauno un lielisko iespēju, ko sniedz ES paplašināšana, stingri jāievēro dažādi principi, nosacījumi un kopīgi noteikumi, kas nodrošina nozares dzīvotspēju, kā arī sociāli vēlamo nākotni. Šie kritēriji tika noteikti Lisabonas sammitā, kur tika izveidota stratēģija, nosakot sekojošus mērķus: noturīgumu, izglītotu sabiedrību, nodarbinātību un sociālo kohēziju.

2.2.2.1

Noturīgums: Jau iepriekšējā atzinumā “Par sociāli noturīga tūrisma pieejamību ikvienam” (1) EESK, tapat kā citas starptautiskas un Eiropas iestādes: Komisija, Parlaments, u.c., definēja vispārējos noturīga Eiropas tūrisma nosacījumus kā nenovērtējamu papildinājumu tā līdzsvarotai un ražīgai ilgtermiņa ekonomiskajai attīstībai. Šajā dokumentā minētās 100 iniciatīvas ir īpašu nosacījumu kopums, kas palīdz sasniegt noturīgumu.

Ir jāizmanto jauno valstu centieni palielināt tūrisma darbību, kas pamatojas uz neierobežotu izaugsmes tempu, lai padarītu tās ekonomiski, sociāli un vides ziņā pieņemamas. Nav viegli panākt noturīgumu tūrismā, jo pastāvīgi rodas pretrunas un kritēriji noturīguma piemērošanai atšķiras atkarībā no tūrisma industrijas dalībniekiem.

2.2.2.2

Izglītota sabiedrība: Tūrisms var ļoti labvēlīgi ietekmēt šī Lisabonas stratēģijas mērķa sasniegšanu, ņemot vērā tā darbības būtību, kas balstās uz kultūras apmaiņu, ceļošanu uz citām zemēm, ciešāk satuvinot dažādas sociālās un kultūras tradīcijas. Jauniešiem šis zināšanu apguves process ir īpaši veicinošs, kad, ceļojot un dzīvojot kopā ar cilvēkiem no citas vides, viņi kļūst atklātāki, iecietīgāki un iejūtīgāki. Zināšanu apguve nav tikai un vienīgi akadēmiskās studijas, bet arī pieredzes gūšana, ko var darīt jebkuros apstākļos, jebkurā vecumā, un tūrisms tam dod lielisku iespēju.

Informācijas un sakaru tehnoloģijas dod galveno ieguldījumu gan tūrisma produktu radīšanā, gan to patēriņā, un ar to palīdzību tūrisms noteikti kļūs par konkurētspējīgu, visiem pieejamu nozari.

2.2.2.3

Nodarbinātība: Lisabonas stratēģija noteica to, ka nākamo gadu laikā Eiropai jābūt līderei kvantitatīvas un kvalitatīvas nodarbinātības izaugsmes jomā. Nav nekādu šaubu par to, ka tūrims, kas dod 5 % no Eiropas IKP un darba vietām, un dažās dalībvalstīs pat līdz 10 %, var būt kvantitatīvas un kvalitatīvas nodarbinātības avots paplašinātajā Eiropā. Lai tas būtu sociāli noturīgi, tūrisma nozarē radītajām jaunajām un vecajām darba vietām jāatbilst kvalitātes, arodapmācību, stabilitātes un nodarbinātības pamatprasībām neatkarīgi no tūrisma sezonālā rakstura, un it īpaši jāievēro to darbinieku tiesības, kuri strādā uz pusslodzi vai ar pagaidu darba līgumiem.

2.2.2.4

Sociālā kohēzija: Tūrisms ir lielisks kohēzijas līdzeklis, kas dod iespēju atklāt atšķirīgas situācijas, un līdz ar to radīt paplašinātās Eiropas pilsonības jēdziena izpratni un izjūtu. Lai visi kopā īstenotu kopīgus mērķus, ir būtiski zināt vienam par otru, un tūrisms to atvieglo. Ar tūrisma palīdzību paplašinātajā Eiropā tiks veicināts sociālais progress kohēzijas uzlabošanā starp visām Eiropas tautām.

3.1

Galvenais jautājums, ko mēs varam uzdot, un kas jāuzdod, ir sekojošs: vai tūrisma politiku var iekļaut vispārējā un visaptverošā Eiropas Savienības rūpniecības un ekonomikas politikā? Mēs zinām, ka atbilde ir, un tai jābūt pozitīvai, ja ar tūrisma politiku mēs saprotam visus kritērijus, mērķus un līdzekļus, ar kuru palīdzību pacelt Eiropas tūrismu līdz pieņemamam konkurētspējas, peļņas un noturīgas attīstības līmenim. Līgums par Konstitūciju Eiropai tādējādi nosaka šos līdzekļus kā papildinājumu, atbalstu un koordināciju ar citām Eiropas politikām.

3.2

Tūrisma sektorā piemērojamie rūpniecības politikas elementi: Tūrisma politikā var izmantot dažas no rūpniecības un ekonomikas politiku vispārējām vadlīnijām:

3.2.1

Nodarbinātības un sociālā politika. Neatkarīgi no īpašā nodarbinātības veida, kas sastopams tūrismā sezonālā rakstura dēļ, nodarbinātībai tūrisma nozarē piemērojamas visas ES nodarbinātības politikas. Tādēļ var sacīt, ka visas papildiniciatīvas ar centieniem samazināt sezonālo izplatību ir ne vien pozitīvi jānovērtē, bet arī jāveicina no ES iestāžu puses. Šai jomā vēl daudz darāmā, jo lielākajās tūrisma jomās sezonālā nodarbinātība vēl aizvien tiek uzskatīta par parastu parādību. Atvaļinājumu izmantošana pa daļām varētu dot pozitīvu ieguldījumu tūrisma sezonas pagarināšanā, līdz ar to nodrošinot labāku tūrisma infrastruktūras kapacitātes izmantošanu.

3.2.2

Kvalitāte. Tādā paša veidā Kopienas politika, kas veicina kvalitāti un tās ieviešanu uzņemējdarbībā, ir jāpiemēro tūrisma nozarē, kas jūtīgi reaģē uz pārmaiņām, un jāizmanto tūrisma nozares priekšrocības, ņemot vērā pakalpojumu būtību un pamatprincipus, kas vērsti uz individuālajiem pakalpojumiem. Jāatbalsta, jākoordinē un jāpapildina visu Eiropas tūrisma nozarē iesaistīto centieni pakalpojumu kvalitātes veicināšanā, kā to nosaka Līgums par Konstitūciju Eiropai.

3.2.3

Pētniecība un attīstība: Jo īpaši tūrisms pārdzīvo vienas no visievērojamākajām strukturālajām pārmaiņām, kas attiecas uz reklāmu un pakalpojumu iegādi internetā; jāizpēta un jāveicina pozitīvā ietekme, ko šīs pārmaiņas atstās uz tūrismu. Pētniecības un attīstības darbam tūrisma jomā jābūt visu līmeņu iestāžu un visu uzņēmējdarbības veidu atbildībai.

3.2.4

Patērētāju aizsardzība. Ņemot vērā tūrisma saimniecisko darbību, pastāv stingra saikne starp pakalpojumu piedāvātājiem un patērētājiem. Tūrisma nozarei jāpiemēro visi vispārīgie ES patērētāju aizsardzības politikas noteikumi, palielinot nozares un patērētāju atbildību. Jāveicina un jāatbalsta kvalitāti un vides draudzīgumu apliecinoša marķējuma popularizēšana un izplatīšana.

3.2.5

Vides aizsardzība. Tūrisma nozarei ir piemērojamas visas Eiropas vides aizsardzības politikas, to pozitīvi ietekmējot. Ja tūrisms ir nozare, kas pilnībā pamatojas uz saprātīgu dabas resursu izmantošanu, visas iniciativas, pasākumi vai noteikumi var vienīgi veicināt tūrisma darbību šodien un nākotnē.

3.2.6

Citas ES politikas. Tūrisma nozari gan kopumā, gan ņemot vērā tās starpnozaru raksturu, ietekmē visas ES ekonomiskās un rūpniecības politikas. Tomēr tūrisma stratēģiskā nozīme nodarbinātībā un sociālajā kohēzijā būtu jāatzīst Eiropas iestādēs, un ir jāpiemēro īpaša tūrisma politika, izmantojot pētījumus vai pilotprojektus.

3.2.6.1

Kopumā jāteic, ka paplašinātās ES tūrisma politikai saistībā ar Eiropas Konstitūciju jābūt atbalsta un koordinācijas politikai, un jāpapildina visas citas ES politikas, kas attiecas uz tūrismu. Uzņēmējdarbības konkurētspēja, noturīgums vārda plašākajā nozīmē, augstas kvalitātes darba vietu radīšana, infrastruktūras politika — tām visām jākoncentrējas uz tūrismu kā pamatpasākumu visas Eiropas attīstībai.

3.2.7

Saistība ar citām darbības jomām. Tūrisms palīdz ietekmēt citas darbības, piem, sportu, kā analizēts EESK atzinumā par tēmu “Tūrisms un sports: nākotnes jautājums Eiropai”. (2)

3.3

Tūrisma politikas statuss ES: Pirms atbildēt uz jautājumu par to, vai Eiropā un ES politikā apzināts tūrisma nozīmīgums un stratēģiskā pozīcija, kas tam pienākas kā cilvēciskai, ekonomiskai un sociālai darbībai, mums jāņem vērā vairāki viedokļi.

3.3.1

ES, tās valstis, reģioni un pilsētas ir pasaules tūrisma galapunkti: jaunā Eiropas situācija kopā ar jauno dalībvalstu iestāšanos šodien nozīmē plašu un dažādu tūrisma produktu apjomu, kas pilns ar kontrastiem, un varētu spēcīgi attīstīties, kļūstot par populāru pasaules tūrisma maršrutu. Paredzams, ka nākotnē nozare turpinās attīstīties pastāvīgi, bet lēnāk,, tomēr straujāk nekā nekā citas nozares. Kvalitātes politika, kas balstās uz konkurenci un noturīgumu, būs produktu apjoma pamatā un Eiropas kvalitātes tūrisma standarta vai standartu izstrādē un ieviešanā.

3.3.2.1

Tiek atzīts tas, ka Eiropas iestādes, tai skaitā Komisija un Parlaments, turpina darbu pie tūrisma pasākumu koordinācijas. Jāatzīmē iniciatīva “EIROPAS TŪRISMA FORUMS”, kas jau realizēta. Šajā ikgadējā sanāksmē pulcējas visi tūrisma nozares dalībnieki un tai ir nozīmīga loma tūrsima uzlabošanā Eiropā gan no zinātniskā, gan plānošanas un sadarbības politikas aspekta

3.3.2.2

Šis darbs un citi pasākumi, piedaloties visiem nozarē iesaistītajiem ar mērķi veicināt izpratni par Eiropas tūrismu, ir ļoti atzīstams. Ar 2004. gada Budapeštas foruma secinājumiem var iepazīties 1. pielikumā.

3.3.2.3

Šeit būtu lietderīgi vēlreiz minēt EESK iniciatīvu atzinumā par tēmu “Tūrisma politika un partnerattiecības starp valsts un privāto sektoru” (3), kurā izteikts priekšlikums izanalizēt Eiropas Tūrisma padomes izveides iespēju vidējā vai ilgā termiņā.

3.3.2.4

Šo padomi veidotu dažādu nozaru ES iestāžu darbinieki un privātuzņēmumu pārstāvji, īpaši sociālās sfēras pārstāvji un pilsoniskās sabiedrības darbībā iesaistīto organizāciju pārstāvji; padomē analizētu tūrisma informāciju, piedāvātu vadlīnijas un sekotu tam, kā tiek pildīti Eiropas tūrisma foruma vienošanos noteikumi. EESK ļoti labprāt sadarbosies un piedalīsies šādas padomes veidošanā.

3.3.2.5

EESK labprāt vienotos par darba turpināšanu šai jautājumā, un sadarbībā ar Komisiju, Eiropas Parlamentu, Reģionu komiteju un citām iestādēm veicinātu Eiropas tūrisma pastāvēšanu un attīstību.

3.3.2.6

Lai veicinātu progresu šai jomā, tiek piedāvāts organizēt iestāžu sanāksmi par tūrismu, lai analizētu, koordinētu un veicinātu Budapeštas EIROPAS TŪRISMA FORUMĀ pieņemto rezolūciju izpildi.

3.4.1

Šis atzinums ir uzskatāms par saskaņotu ar EESK iepriekšējo atzinumu par tēmu “Sociāli noturīgs tūrisms visiem” (4), piemērojot tūrisma politikas pilnveidošanas principus jaunajai Eiropas situācijai. Šai gadījumā tūrisma politika netiek apskatīta kā regulējošu pilnvaru kopums Eiropas Savienībā, bet gan kā principi un vērtības, kas jāpatur prātā un jāpilda tūrisma pasākumos, kas tiek pieņemti visu līmeņu sabiedriskajās iestādēs, kā arī uzņēmējdarbības pasākumos privātajā jomā. Seko saraksts, kur atsevišķi apskatītas galvenās vērtības, kas var dot ieguldījumu tūrisma uzlabošanā un tā noturīguma nodrošināšanā.

3.4.2

Tūrisma definīcija paplašinātajā Eiropā un pašreizējais Eiropas tūrisms jābalsta uz tām vērtībām, kas noteiktas Eiropas tradīcijās un kultūrā, paturot prātā tūristu kā galveno. Nedrīkst aizmirst, ka tūrists ir to pakalpojumu patērētājs, kas ir kompleksi, atšķirīgi un pēc būtības un sastāva dziļi personiski. Nedrīkst aizmirst arī par tūrisma principiāli ekonomisko un komerciālo raksturu, kas rada nepieciešamību piemērot rentabilitātes un konkurētspējas principus šai ekonomiski ietekmīgajā nozarē, kas dod ievērojamu ieguldījumu Eiropas IKP.

3.4.3

Tūrisma politikai paplašinātajā Eiropā jābalstās uz noturīgumu gan plašākā šī vārda nozīmē, gan kā uz ekonomiskās, sociālās un vides attīstības līdzekli, tai pašā laikā ietverot stingrākus attīstības noteikumus. Viens no vissvarīgākajiem apspriežamajiem jautājumiem šai jomā ietver augšanas ierobežošanu. Vai tūrisma nozarē noteikti objektīvi un apjomu raksturojoši limiti? Vai tūrisma maršrutu attīstībā visā pasaulē noteikti ekonomiskie limiti?

3.4.3.1

Atbildēt uz šiem jautājumiem nav vienkārši, bet aizvien biežāk parādās doma par limitiem attiecībā uz augšanu, nevis attīstību, ja tā iekļaujas noturīgas attīstības ietvaros. Kā piemēru var minēt Vidusjūras valstis, kur palielinās tūristu apmeklēto vietu skaits, kas vidējā termiņā rada nopietnu risku tūrisma industrijai kopumā un tās rentabilitātei. Sadarbībā ar Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm jāatbalsta iniciatīvas par investīcijām tūrisma reģionos, kas nesasniedz noturīgas attīstības nosacījumus, un tās atzinīgi jānovērtē kā ekonomiskās un sociālās attīstības līdzeklis plašā ģeogrāfiskā apgabalā, kas šobrīd ir mazattīstīts.

3.4.4

Notiek tūrisma industrijas pielāgošanās mainīgajai situācijai, lai uzlabotu konkurētspēju: pētniecība un attīstība, jaunās tehnoloģijas, investīcijas, reklāma, dizains, tirdzniecība, sakaru tīkli, uzņēmējdarbības asociācijas, utt., un tā ir prasība visiem Eiropas uzņēmējdarbības veidiem, īpaši tiem, kas vēlas atrast nišu jaunajā, paplašinātajā Eiropā. Internetam šobrīd un tā nākotnē paredzamajai nozīmei pārliecinoši jāietekmē visas nozares, lai iesaistītos tā attīstībā, izmantojot internetu ražīguma uzlabošanai, pētnieciskajai darbībai, un, visbeidzot, lai nodrošinātu sabalansētāku tūrisma attīstību.

3.4.5

Tūrisms un nodarbinātība: darba attiecības, arodapmācība, profesionālā izaugsme, specializācija, sociālā aizsardzība, strādājošo brīva pārvietošanās, utt., ir galvenie nosacījumi tūrisma politikas pilnveidošanā paplašinātajā Eiropā. Jāveltī īpaša uzmanība jaunu profesiju izveidei tūrisma jomā un apmācībai šais profesijās, kur jāiesaistās iestādēm, lai nodrošinātu to, ka tiek ievērota atbilstība augstas kvalitātes darba vietu radīšanas kritērijiem. Bez tam jāpaplašina un jāuzlabo tūrisma darbinieku kvalifikācija.

3.4.6

Tūrisms saistībā ar Eiropas kultūras un kultūras mantojuma veicināšanu: tradīcijām, mākslai, arhitektūrai, vēsturei, folklorai, gastronomijai jābūt ļoti nozīmīgām Eiropas pareizas tūrisma politikas sastāvdaļām. Jaunajām valstīm ar bagātu kultūras mantojumu, ko iekļaut tūrisma piedāvājumos, tūrisma attīstība būs jābalsta uz šīm vērtībām. Līdzīga pieredze, kā, piem., paradores Spānijā, pousadas Portugālē un ville e castelli Itālijā var noderēt par labiem piemēriem, lai sasniegtu kultūras mantojuma un uz komerciāliem pamatiem veidotu tūrisma pakalpojumu integrāciju.

3.4.7

Nedrīkst aizmirst jautājumu par tūrisma pieejamību visiem. Tūrisms ir katra indivīda tiesības, visu cilvēku tiesības, arī tad, ja cilvēks cieš no invaliditātes: tiks piedāvāta kampaņa, lai veicinātu tūrismu paplašinātajā Eiropā, kas būs īpaši vērsta uz skolēniem, pusaudžiem, vecākiem cilvēkiem un pensionāriem.

3.4.8

Tūrisma tirgus pieaugumam ES paplašināšanas rezultātā jābūt Eiropas iekšējā tūrisma virzītājspēkam un tātad globālās veicināšanas politikas pamatā.

3.4.8.1

Ņemot vērā iekšējā tūrisma īpašo nozīmi un tā ietekmi uz iekšējo pieprasījumu un patēriņu ES, īpaši pašreizējā un potenciālajā sociālā tūrisma jomā, EESK sagatavos atzinumu par tēmu “Sociālā tūrisma politika Eiropai”.

3.4.9

Tūrisma nozares pārstāvjiem jāuzņemas vadība tūrisma politikas analīzē, izveidē, uzraudzībā un novērtēšanā dažādās nozarēs. Tam jābūt darbības veidam jebkurā laikā, principam, kas jāievēro jebkurā tūrisma politikā. Organizācijām jāvienojas par sadarbības stratēģijām un līdzdalības metodēm.

3.4.10

Iespējams, ka tūrisma nozarē tās sezonālais raksturs ir lielākais trūkums; paplašinātās Eiropas tūrisma politikas pamatā jābūt centieniem nodrošināt noturīgu nodarbinātību un darbību. Izmantojot pilotprojektus, jācenšas noskaidrot veidus, kā kompensēt cilvēkresursu un kapitāla nepietiekamu izmantošanu sezonālā rakstura dēļ. Šie pētījumi dažādotu tūrisma modeļus; un tūrisms vienmēr būtu lielisks attīstības līdzeklis.

3.4.11

Īpaša uzmanība jāveltī reālajai situācijai Eiropas salās; tā ir atšķirīga un ievērojami ietekmē tūrisma attīstību. Sakaru politika, transporta politika un reģionālās attīstības politika salās un kalnu apvidos ir stratēģiski nozīmīga to specifisko īpašību dēļ, kas var ietekmēt tūrismu.

3.4.12

Vēlreiz nepieciešams uzsvērt to, ka mūsdienu pasaulē drošības un piesardzības politikai jābūt tūrisma attīstības pamatā. Kā dabas katastrofu gadījumos, tā arī tad, ja katastrofas izraisījuši cilvēki, piesardzības normām jābūt būtiskam elementam tūrisma politikas attīstībā.

3.4.13

Nedrīkst aizmirst to, ka tūrisma politikai paplašinātajā Eiropā jādod nozīmīgs ieguldījums tūrismā, lai varētu izpildīt paredzētos ES sociālās, ekonomiskās un politiskās kohēzijas uzdevumus, izmanotojot vairākus pasākumus:

3.5.1

Ja runājam par paplašinātās Eiropas un tūrisma analīzi, jāņem vērā attiecīgā koordinācija un sadarbība starp valsts un privātajiem sektoriem ne tikai vietējā un nacionālā līmenī. Šie risinājumi var, un varbūt tiem vajadzētu nojaukt šīs barjeras, un sadarbībai jābūt arī līdzeklim, lai ieviestu noturīgas politikas un pasākumus investīciju un konkurences uzlabošanai starp valstīm. Valstis un sociālie sektori ar ilgākām tradīcijām tūrisma jomā var piedāvāt savas pieredzes ieguvumus valstīm, kas veido paplašināto Eiropu, palīdzot izvairīties no kļūdām tūrisma modeļu veidošanā, sniedzot konkrētu pieredzi par panākumiem un neveiksmēm; īsi sakot, kopīgi strādājot pie šī jaunā tūrisma modeļa, kas būs noturīgs gan ekonomiski, gan sociāli, gan arī attiecībā uz vidi.

3.5.2

Apmācība jābūt vienam no tūrisma kvalitātes uzlabošanas pamatnosacījumiem, bet ieteicams, lai apmācības saturs atbilstu reālajam dažādo tūrisma operatoru pieprasījumam, padarot iestāžu centienus efektīvākus. Valsts un privātā sektora sadarbība var būt, un tai jābūt īpaši nozīmīgai šai jomā.

3.5.2.1

EESK vēlētos pilnībā atbalstīt Komisijas iniciatīvu izveidot Eiropas maģistra grādu tūrismā; tas palīdzētu pilnveidot, attīstīt un piemērot Eiropas tūrisma modeli, kas pamatojas uz Eiropas Savienības līdzāspastāvēšanas un ekonomiskās attīstības telpas vērtībām.

3.5.3

Eiropas tūrisma politikai jānodrošina tūrisma operatoru tīkla, kā arī visu līmeņu uzņēmējdarbības asociāciju veicināšana: gan vietējā, gan reģionālajā, gan valstiskā, gan Eiropas līmenī.

3.5.4

Transporta struktūrai paplašinātajā Eiropā ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu to, ka visās valstīs tūrisma attīstība notiek, balstoties uz konkurenci. Savienībai jācenšas šai jomā garantēt drošu, ātru un kvalitatīvu visu reģionu pieejamību, apzinoties to, ka infrastruktūru izmantošanai tūrismā ir lielāka ekonomiskā un sociālā ietekme. Politikās ar mērķi uzlabot iekšējos un ārējos sakarus īpaša prioritāte jāveltī ES salu sasniedzamībai.

3.6.1.

Eiropas iestāžu sadarbība var izpausties dažādi:

3.6.1.1.

Izmēģinājuma projekti: piemēram, Eiropas sociālā tūrisma projekts varētu dot ievērojamu ieguldījumu iekšējā tūrisma izaugsmē un nodrošināt tūrisma pieejamību visiem, kā arī palīdzēt pārvarēt tūrisma sezonālo izplatību. Iespējams, ka projektu vajadzētu reklamēt dažādās valstīs ar līdzīgu veiksmīgu pieredzi, iesaistot arī Komisiju, un būtu nepieciešams pētīt globālā Eiropas sociālā tūrisma projekta ilgtermiņa dzīvotspēju. Eiropas Komisijai vajadzētu sagatavot analīzi par plānotās Eiropas sociālā tūrisma programmas iespējamo ietekmi uz Eiropas tūrisma industriju.

3.6.1.2

Pētnieciskā sadarbība, piemēram, par jauniem tūrisma veidiem, kad ES paplašināšanas rezultātā pieaug to tūrisma veidu skaits, kas ir savienojami ar noturīgumu. Komisijai tiek piedāvāts veikt pētījumus par šo tēmu, ko atbalstītu EESK.

3.6.2.1

Vislabākā ES ekonomiskās vienotības izpausme ir ekonomiskā un sociālā kohēzija, kas tiek ieviesta, izmantojot struktūrfondus. Šī politika, kas izrādījusies efektīvs līdzeklis valstu attīstībā, būs īpaši nozīmīga saistībā ar ES paplašināšanu. Tādēļ tūrisma politikas attīstības periodā jāatbalsta pasākumi, kas pozitīvi ietekmē kohēzijas politiku; savukārt kohēzijas politika dotu impulsu tūrisma darbībai visā pasaulē un līdz ar to veicinātu tūrisma attīstību. Pārrobežu pasākumi var palīdzēt tādu tūrisma piedāvājumu izstrādē, ko iespējams kopīgi izmantot dažādās valstīs.

3.6.2.2

Lai dziļāk izpētītu šo jautājumu, Komiteja piedāvā veikt pētījumu par struktūrfondu ietekmi uz tūrisma nozari.

4.1

Tūrisms ir ļoti nozīmīga ekonomikas un rūpniecības nozare veiksmīgā paplašinātas Eiropas veidošanā, kas jāattīsta saskaņā ar noturīguma nosacījumiem vārda plašākajā nozīmē, un paredzams, ka tas dos veiksmīgu ieguldījumu Eiropas sociālajā kohēzijā.

4.2

Jaunās Eiropas valstis redz tūrismu kā lielisku ekonomiskās attīstības iespēju, kas var izlīdzināt atšķirības ienākumu ziņā starp jaunajām un vecajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Lielā kultūras dažādība, kultūras mantojums un daba, kas tiek piedāvāta, nozīmēs gan tūrisma produktu apjoma palielināšanos, gan iekšējā un ārējā tūrisma pieprasījumu.

4.3

Citu valstu pievienošanās saistībā ar paplašināšanu ļoti pozitīvi ietekmēs tūrisma nozares nākotni, īpaši, ja Eiropas tūrisma modelis tiek piemērots, ievērojot noturīguma nosacījumus.

4.4

Viens no piedāvājumiem, ko Komiteja izvirzījusi pieņemšanai un ieviešanai visās dalībvalstīs, attiecas uz plaša apjoma izglītības un motivēšanas kampaņas realizāciju, kas pamatojas uz tūrisma kā Eiropai stratēģiski nozīmīgas nozares jēdzienu. Šīs kampaņas mērķauditorija galvenokārt būtu skolēni, un tās mērķis — iemācīt viņiem novērtēt tūrismu kā cilvēcisku pasākumu, kas nozīmē cilvēku, vietu un kultūru iepazīšanu, kas varētu izrādīties ārkārtīgi svarīgi viņu personīgajā izaugsmē un bagātināšanā. Eiropas, valstu, reģionu un vietējām organizācijām, kā arī visu nozaru uzņēmējdarbības organizācijām un apvienībām būtu jāiesaistās šai kampaņā, veicinot to, lai skolu jaunieši uzzinātu par tuvākajiem interesantākajiem tūrisma objektiem (pilsētā, provincē, reģionā), tādējādi motivējot viņus apceļot dzimto zemi un atklāt lieliskos tūrisma piedāvājumus pārējās Eiropas valstīs.

4.5

Labas prakses datu bāzes radīšana tūrisma nozarē, kas iekļautu gan tūrisma maršrutus, gan arī privātos tūrisma operatorus, kā, piemēram, viesnīcu īpašniekus, tūroperatorus, papildus pakalpojumus, utt., varētu palīdzēt pozitīvās pieredzes apmaiņā, no kuras ļoti daudz varētu gūt jaunās dalībvalstis un tās valstis, kas vēl pievienosies ES.

4.6

Līdzīgā veidā dažādu tūrisma maršrutu tīklu izveide ar mērķi veicināt labākas noturīguma vērtības un kvalitāti ir garantija tūrisma attīstības nodrošināšanai, pamatojoties uz jauno Eiropas tūrisma modeli, kas nodrošinās lielākas iespējas nepārtrauktībai.

4.7

Eiropas tūrisma modeļa pamatā jābūt patērētāju aizsardzībai, kas veicinātu noturīgas ekonomikas veidošanu. Tūrisma politikā jāpiemēro visas vispārējās politikas, kas saistītas ar šo jautājumu, jo īpaši tādēļ, ka tūrismā patērētāja un pakalpojuma piegādātāja intereses ir cieši saistītas.

4.8

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt pētījumu par sporta pasākumu ietekmi uz tūrismu, ņemot vērā EESK atzinumu par tēmu “Tūrisms un sports: nākotnes jautājums Eiropai”.

4.9

Lai varētu veidot attiecības un pamatus perspektīvajiem Eiropas tūrisma atbalsta pasākumiem, EESK iesaka Komisijai veikt pētījumus par tūrismu un sociālā tūrisma situāciju, kā arī pētīt tūrisma iespējas invalīdiem, kas būtu sociāli nozīmīgi un labvēlīgi ietekmētu tūrisma darbību.

4.10

EESK vēlētos nākt klajā ar diviem priekšlikumiem, kas jau izteikti šai atzinumā:

5.

EESK vienojas nosaukt šo atzinumu sekojoši: “KATOVICES DEKLARĀCIJA PAR TŪRISMA POLITIKU PAPLAŠINĀTAJĀ EIROPAS SAVIENĪBĀ”, un tas būtu Eiropas Ekonomikas un sociālās komitejas ieguldījums Pasaules Tūrisma Dienā 2005, ko organizē Pasaules Tūrisma organizācija.

14.10.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 255/22

1.1

Attiecībā uz Vienotā tirgus novērošanas centra (VTNC (1)) darbības plānu Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa ierosina papildu atzinumu par “Vienotā tirgus prioritātēm laika posmā no 2005. gada līdz 2010. gadam”. Tāpat kā iepriekš VTNC veicina mērķu un paņēmienu pārskatīšanu, lai atspoguļotu virzību uz vienoto tirgu.

1.2

Nevar novērtēt pārāk zemu Eiropas Savienības sasniegumus 2004. gadā. Tūlīt pēc vēsturiskās paplašināšanas, ar ko pievienojās desmit jaunas dalībvalstis, tagad jau 25 dalībvalstu pilsoņi ievēlēja jaunu Eiropas Parlamentu, un 2004. gada beigās savu piecu gadu pilnvaras sāka pildīt 25 jaunās Eiropas Komisijas locekļi.

1.3

Šobrīd pēc Eiropadomes 2004. gada martā izteiktā lūguma ir publicēts Kok kga ziņojums (2), kā arī Komitejas atzinums (3) par Lisabonas stratēģijas īstenošanu. Būtu ideāli, ja Komitejas pašiniciatīvas atzinums par vienotā tirgus prioritātēm tieši jaunā Parlamenta un jaunās Komisijas darbības posmam iekļautos minētajā dokumentā un dotu pilsoniskās sabiedrības praktisku ieguldījumu.

1.4

Tādēļ ir svarīgi sagatavot pamatojumu EESK iesaistei jaunās Komisijas plānotajās apspriedēs.

1.5

Šis atzinums ir papildinājums Komitejas atzinumam par Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai: Iekšējā tirgus stratēģija — prioritātes 2003.-2006. gadam COM(2003)238 final. Minētajā atzinumā (4), par kuru ziņoja Cassidy kgs, Komiteja koncentrēja uzmanību uz vairākiem prioritāriem aspektiem vienotā tirgus vienmērīgai darbībai, fiskālo barjeru ietekmes mazināšanu, uzņēmējdarbības nosacījumu pilnveidošanu, pārdomātu tiesību sistēmu, augstiem un pārredzamiem kvalitātes standartiem, jo īpaši arī vispārējas intereses pakalpojumu jomā, labākai un plašākai pilsoņu informēšanai utt.

1.5.1

Vienlaicīgi Komiteja šajā atzinumā arī uzsvēra, ka lielākus ieguvumus labklājības jomā nevar panākt tikai ar konkurences liberalizācijas un veicināšanas pasākumiem, bet uz ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību vērsta papildinoša makroekonomiskā politika lielā mērā ietekmēs to, cik veiksmīgi tiks pabeigta iekšējā tirgus veidošana. Arī diskusijās par sociālo sistēmu turpmāko veidošanu jāņem vērā ne tikai iekšējā tirgus aspekti un budžeta prasības, bet sistēmas jāaplūko kā vienots veselums un jāņem vērā to mērķi.

1.6

Šis atzinums pamatojas arī uz “25 atzinumiem”, ko Vienotā tirgus novērošanas centrs publicēja sakarā ar minētā centra izveides 10. gadadienu (brošūra ir izdota 2004. gada oktobrī un tās nosaukums ir “Kāds ir paplašināta vienotā tirgus stāvoklis? Vienotā tirgus novērošanas centra 25 atzinumi”). Ar minētajiem dažādajiem atzinumiem VTNC uzsvēra, ka, neraugoties uz ļoti nozīmīgajiem sasniegumiem pēdējos gados, ir ļoti daudz novilcinājumu, kā arī vienotā tirgus darbības traucējumu, kas nodara kaitējumu Eiropas lietotājiem un ietekmē ES konkurētspējas, izaugsmes, inovāciju un nodarbinātības rezultātus attiecībā pret mūsu galvenajiem partneriem pasaulē.

1.7

Daudzgadu stratēģiskā programma, ko sagatavojušas sešas prezidentūras (5) laika posmam no 2004. gada līdz 2006. gadam ir pamatā minētā jautājuma izpētei un ieteikumu izstrādei izšķirošajam laika posmam no 2005. gada līdz 2010. gadam, kurā papildus jauno dalībvalstu integrācijas procesam notiks arī jaunas Komisijas un jauna Eiropas Parlamenta izveide. Tādēļ ir nodoms paplašināt ES prioritātes, pievēršoties darbības problēmām, kas jau sen nobīdītas fonā. Sešu prezidentūru programma ietver vēlamo politikas nepārtrauktību. Pārāk bieži iepriekšējās jaunās prezidentūras ir centušās noteikt katra savu darbības programmu, radot pārpratumus un uzskatu, ka ES nav skaidru politisku mērķu.

2.1

Attiecībā uz vienoto tirgu sešu prezidentūru prioritātes pamatojas uz Lisabonas stratēģiju. Tās mērķis ir “izveidot Eiropu par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomisko telpu pasaulē, kas spēj panākt ilgstpēju izaugsmi, radot vairāk un labākas darba vietas, un nodrošināt lielāku sociālo kohēziju. Komisija ir izstrādājusi rīcības plānu Normatīvās vides vienkāršošana un pilnveidošana (6)”. No 2004. gada 1. maija minētajā darbībā ir iesaistīts liels tirgus, ko veido 25 valstis. Lisabonas stratēģijas izpratnē Komiteja atkārtoti norāda uz to, ka saistībā ar ES kopējo mērķu īstenošanu liela uzmanība jāpievērš atšķirībai starp nevajadzīgu tiesisko un administratīvā slogu un standartiem un noteikumiem, kas nepieciešami dzīves un darba apstākļu nodrošināšanai un uzlabošanai

2.2

Ievērojamas bažas rada veids, kādā atsevišķas dalībvalstis nevajadzīgi sarežģī ES direktīvas, transponējot tās savos tiesību aktos. Ieinteresētās personas ir neapmierinātas ar nepārredzamo komitoloģijas procedūru, kurā sīki izstrādātos noteikumus par pamatdirektīvu īstenošanu apspriež aiz slēgtām durvīm pat bez Eiropas Parlamenta vai attiecīgās valsts parlamenta veiktas rūpīgas pārbaudes.

2.3

Viens no visnopietnākajiem sarežģījumiem, ir termiņš no brīža, kad direktīva saņem Padomes un Parlamenta apstiprinājumu, līdz tās transponēšanai attiecīgās valsts tiesību aktos.

2.4

Dalībvalstis bieži neveic Kopienas direktīvu transponēšanu savas valsts tiesību aktos, tādējādi radot šķēršļu kopumu, kas izraisa saimnieciskas grūtības. Šādu šķēršļu likvidēšanai ir nepieciešams rūpīgi apsvērts saskaņošanas, savstarpējas atzīšanas un vienkāršošanas procedūru komplekss.

2.5

Tirgus dalībnieki īpaši ir atzīmējuši vienotā tirgus darbību reglamentējošo nosacījumu sarežģītības radīto apgrūtinājumu. Kaut arī vienkāršošanu lielā mērā nosaka laba prakse un īstenošana, joprojām nav vienkāršošanas pamatnoteikumu, jo īpaši attiecībā uz Kopienas patentu, nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, MVU pieejamiem statūtiem Eiropas tiesībās, Eiropas standartnoteikumiem par uzņēmumu apvienošanos un vienkāršotiem Kopienas iekšējiem PVN noteikumiem.

2.6

Tomēr arī Komisija ir pelnījusi kritiku. Dažas iniciatīvas saistībā ar Kopienas tiesību aktiem ne vienmēr ir pietiekami pamatotas ar provizorisku ietekmes analīzi, kam dažreiz trūkst precizitātes un pārredzamības, kā, piemēram, priekšlikums par Ostu pakalpojumu otro direktīvu (7). Eirodirektīvas bieži ir dalībvalstu un Padomes un Eiropas Parlamenta sarežģītu politisku kompromisu rezultāts, kas nebūt neatvieglo šādu noteikumu lietotāju dzīvi.

3.1

Tieši tādēļ, lai vienkāršotu normatīvo vidi, vienotā tirgus dalībniekiem jāļauj izteikt savu viedokli. Pašregulācija un kopregulācija Eiropas vienotajā tirgū tādēļ sākotnēji ir attīstījusies divās jomās: norāde uz standartiem, lai precizētu direktīvas par tehniskajiem šķēršļiem, un Māstrihtas Līgumā atzītā sociālā dialoga autonomija.

3.2

Šādu pieeju ar rīcības kodeksu un brīvprātīgu vienošanos starpniecību pakāpeniski attiecināja arī uz citām jomām: patērētāju tiesībām, īpaši elektroniskajā tirdzniecībā (piem., informācija, marķēšana, etiķetes, maksājumu drošība), pakalpojumiem, ieskaitot finanšu pakalpojumus (piem., kvalifikācijas savstarpēja atzīšana) un vides aizsardzību (piem., atbilstība standartiem).

3.3

Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2003. gada 16. decembrī noslēgtajā iestāžu nolīgumā (8) pirmo reizi ir noteikta un organizēta pašregulācija un kopregulācija vienotajā tirgū. Šajā sakarā Komiteja ar neizpratni norāda, ka nav notikušas konsultācijas ar sociālajiem partneriem, kam ir liela nozīme tiesību aktu izstrādāšanā.

3.4

Saskaņā ar EESK PRISM  (9) datu bāzes informāciju pēdējos desmit līdz piecpadsmit gados spēcīgi pieaugusi attiecīgo pušu izmantotā pašregulācija un kopregulācija Eiropas mērogā. VTNC ir atzīmējis šādas iniciatīvas:

3.5

Pašregulācijas un kopregulācijas panākumi jo īpaši ir atkarīgi no šādiem faktoriem:

3.6

Pašregulācija un kopregulācija var sniegt tikai individuālu gadījumu risinājumus, lai papildinātu likumdevējas iestādes darbu, kura joprojām pārstāvēs sabiedrības interešu pamata prerogatīvas. Nolūkā atsevišķās jomās sekmēt regulatīvās vides vienkāršošanu ir vēlams, lai pašregulācija Eiropas profesionālajās organizācijās būtu plašāk izplatīta.

3.7

EESK 2005. gada 10. februārī pieņemtajā informatīvajā ziņojumā par pašregulācijas un kopregulācijas pašreizējo stāvokli vienotajā tirgū ir izvērsta minēto jautājumu analīze un secinājumi (CESE 1182/2004) (10).

4.1

Komisijas ierosinājuma grozīt Kopienas Muitas kodeksu mērķis ir vienkāršot esošos tiesību aktus un panākt lielāku saskaņošanu un integrāciju. Paplašināšana radīs izmaiņas gan ES tiesību aktos, gan muitas praksē. Dalībvalstu muitas administrācija pie ES ārējām robežām patiesi ir ļoti atšķirīga, jo īpaši attiecībā uz personālsastāvu un līdzekļiem, nemaz nerunājot par prasībām. Tādēļ izvirzās problēma, ko paplašināšana vēl vairāk saasina, par to, cik efektīvas ir muitas pārbaudes Eiropas līmenī un, līdz ar to, arī par vienotā tirgus aizsargātību pret negodīgu konkurenci, nelegālu tirdzniecību un viltojumiem. Būtu vērts izpētīt OLAF muitas ekvivalentu, lai aizsargātu ieņēmumus pret ārējiem tarifiem un lauksaimniecības maksājumiem. Pastāv risks, ka dažādo dalībvalstu muitas iestāžu savstarpējas uzticības zaudēšana varētu izraisīt Kopienas iekšējo pārbaužu atkārtotu ieviešanu, kas apdraudētu vienotā iekšējā tirgus vienotību un brīvības.

4.2

Lai nodrošinātu vienotā tirgus pareizu darbību, ES muitas dienestu darbībai jābūt efektīvākai un viendabīgākai. Ideāls variants varētu būt ES Muitas dienesta izveidošana, bet dalībvalstu valdības minētajam pasākumam līdz šim ir izrādījušas nelielu ieinteresētību tādēļ, ka tām nav pietiekamas uzticēšanās citu valstu muitas dienestu efektivitātei. Tālab EESK vēlas pakāpeniski ieviest 25 valstu iestāžu pastiprinātu sadarbību. Lai virzītos uz minēto mērķi, jāpalielina muitas ierēdņu kopīgu mācību sistēmu un apmaiņu skaits, tomēr dalībvalstu politiskās gribas pierādījumu ir nedaudz.

5.1

Skaidri jānosaka šķēršļi, kas pārkāpj vienota tirgus principu un tādēļ ir likvidējami pirmām kārtām (piem., Kopienas patenta bloķēšana, nodokļu dubultā uzlikšana, publiskā iepirkuma līgumi, kas sastādīti tā, lai būtu izdevīgi valsts vadošajiem uzņēmumiem, vai intelektuālajam īpašumam piemērojamo noteikumu sadrumstalošana), un šķēršļi, kuri saglabāsies dažādo dalībvalstu īpatnību dēļ un kas tirgus dalībniekiem būs vienkārši jāpielāgo (kultūras daudzveidība, valodu īpatnības un diferencēti nodokļi). Komisijas SOLVIT tīkls vēl nav pietiekami plaši pazīstams, bet tam jau ir rezultāti; tādēļ minētais tīkls pilnveidojams tālāk.

6.1

Birokrātija un pastāvīgi tirdzniecības šķēršļi jo īpaši apgrūtina mazo uzņēmumu darbu. Daudzi šādi uzņēmumi vēlas atvieglot pieeju vienotajam tirgum, īpaši pierobežas apgabalos. Tiem nav Eiropas mēroga vienkāršota juridiskā statusa pieejamības iespēju.

6.2

EESK ir pieprasījusi, ka vienkāršotajiem Eiropas uzņēmuma statūtiem (11) ir jābūt brīvi pieejamiem visa lieluma uzņēmumiem, lai veicinātu to darbību vienotajā tirgū. Pašlaik tiek veikta priekšizpēte, pamatojoties uz ko Komisija nolems, vai vispār būtu vajadzīgs atzinums un kāda veida tam jābūt, lai sasniegtu iepriekš minēto mērķi (Komisija paredz pabeigt izpeti līdz 2005. gada jūnijam).

6.3

EESK gaida arī Komisijas veiktās izmeklēšanas rezultātus attiecībā uz daudziem dalībvalstu savstarpējiem un dalībvalstu un trešo valstu nolīgumiem par nodokļu dubulto uzlikšanu (12). Šobrīd izmeklēšana ir uzsākta, tās rezultātus līdz ar iespējamiem risinājumiem darīs zināmus šā gada turpmākajos mēnešos.

7.1

Visās ES valstīs ir atzīts, ka vienota tirgus attīstība ir nodrošinājusi patērētājiem daudz plašāku izvēli, jo īpaši saistībā ar precēm (piedāvātais preču klāsts, cenas un kvalitātes attiecība). Pēdējos gados līdz ar dažādiem ES noteikumiem patērētāju interešu aizsardzībai ir attīstījusies brīvprātīga vai līgumiska pašregulācija, jo īpaši saistībā ar elektronisko tirdzniecību, ietverot maksājumu drošību, garantijas, garantijas remontus un alternatīvas domstarpību izšķiršanas metodes. Attiecībā uz pilnveidošanas prioritātēm īpaši jāuzsver plānoto regulu ietekmes analīze, piesardzības principa reāla, bet ne apgrūtinoša īstenošana, patērētāju tiesību efektīva aizsardzība pārrobežu mērogā un efektīvs alternatīvs mehānisms domstarpību izšķiršanai.

7.2

Jāatceras, ka vienotajam tirgum ir vēl viens nolūks — darbavietu radīšana. Tas būs iespējams tikai tad, ja veiks izšķirošus pasākumus esošo šķēršļu likvidēšanai. Šobrīd, kad tikko ir notikusi paplašināšana, EESK uzskata, ka, lai panāktu patiesi daudzkāršas sekas, svarīgāk nekā jebkad agrāk ir izstrādāt visaptverošu informācijas politiku, kurā nepieciešama dalībvalstu valsts varas iestāžu pārstāvju līdzdalība, un nodrošināt dalībvalstu pārskatatbildību. Informācijas tīkli (jo īpaši EURES un SOLVIT (problēmu risinājumu pakalpojumi) ir izveidoti, bet atbalsta un informācijas trūkuma dēļ tos neizmanto pilnībā.

7.3

Darbavietu radīšana un strādājošo mobilitāte arī ir vienotā tirgus mērķi, un mācību un izglītības programmas vairāk jāorientē uz to, lai sagatavotu “uz zinātnes atziņām balstītu ekonomiku”. Komiteja, tāpat kā 1.5. punktā minētaja atzinumā, vēlreiz vērš uzmanību uz to, ka tikai iekšējā tirgus izveidošana vien neatrisinās Eiropas darba tirgus problēmas, bet būs nepieciešami arī papildu aktīvi pasākumi.

7.4

EESK pilnībā atbalstīs Komisiju, lai gūtu panākumus minētajās svarīgajās politiskajās jomās, un izsaka cerību, ka valstu valdības sadarbosies, darot visu vajadzīgo, lai paātrinātu savu solījumu pieņemšanu un īstenošanu. EESK pauž nožēlu par dažu “veco” dalībvalstu noteiktajiem ierobežojumiem attiecībā uz “jauno” dalībvalstu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un mudina pārskatīt “pārejas periodus”.

8.1

Šķēršļu likvidēšanai nepieciešams tirgus ietekmes, savstarpējas atzīšanas un saskaņošanas dinamisks līdzsvars. Tas nozīmē ES iestāžu, dalībvalstu, pakalpojumu sniedzēju un izmantotāju jaunas partnerattiecības, lai labāk izvērtētu esošos šķēršļus, nepieļautu jaunus, saskaņotu pieejas, vienkāršotu noteikumus, paredzētu iespējamus pārejas posmus un ņemtu vērā tirdzniecības globalizāciju.

8.2

Pakalpojumu tirgus potenciāls joprojām ir lielā mērā neizmantots tādu attiecīgo valstu prasību dēļ, kas nav savienojamas ar pakalpojumu brīvu sniegšanu. Pakalpojumu vienotā tirgus izveide ir kļuvusi būtiska šādu iemeslu dēļ: a) tirdzniecības internacionalizācija PTO pašreizējo sarunu par pakalpojumiem rezultātā, b) euro, kas ir palielinājis konkurenci un pakalpojumu vienotā tirgus nepieciešamību.

8.3

Attiecībā konkrēti uz tādiem finanšu pakalpojumiem kā apdrošināšana un banku darbība rīcības plāna finanšu pakalpojumu sniegšanai izpratnes lēnā virzība un lēnā īstenošana, lai sasniegtu Lisabonas programmā noteiktos mērķus, ir dažu dalībvalstu kavēšanās dēļ. Pārāk bieži daži valdības vadītāji Eiropadomē piekrīt politiskām deklarācijām, kurās norāda Komisijai veikt pasākumus, un pēc atgriešanās savā attiecīgajā galvaspilsētā par tām pilnīgi aizmirst.

8.4

Attiecībā uz finanšu pakalpojumiem rīcības plāna finanšu pakalpojumu sniegšanai tiesību aktu pieņemšanas stadija šobrīd tuvojas nobeigumam. Tagad izšķirošais faktors ir tiesību aktu konsekventa ieviešana valsts līmenī.

8.5

Komisijai ir jāierosina stimulējoša stratēģija. Tā tomēr ir saistīta ar attiecīgo nozaru dažādības ievērošanu. Viens veids, kā pielāgoties minētajai dažādībai, ir profesionālas kopregulācijas un pašregulācijas plašāka izmantošana Eiropas līmenī. Attiecīgajām sociālekonomiskajām organizācijām jāizvirza jaunas iniciatīvas, tā lai tās varētu pilntiesīgi piedalīties minētajā procesā.

8.6

Komitejas 2005. gada 10. februārī pieņemtajā atzinumā ir izklāstītas tās piezīmes attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pakalpojumiem iekšējā tirgū (CESE 137/2005) (13).

9.1

Vienotais tirgus un līdz ar to arī darba tirgus nemitīgi attīstās. Izmaiņu pārvaldība rada svarīgu problēmu Eiropas Komisijai un jo īpaši sociālajiem partneriem.

9.1.1

Komisijai ir jākoncentrē darbs uz esošo Eiropas tiesību normu vienkāršošanu, konsolidāciju un to saskaņotības uzlabošanu, lai vienotā tirgus potenciālu varētu izsmelt gan piedāvātāju, gan patērētāju puse.

9.2

EESK mudina arī dalībvalstu valdības demonstrēt politisko gribu, izveidojot mehānismus ciešākai muitas sadarbībai.

9.3

EESK uzskata, ka galvenais šķērslis vienotā tirgus izveidei ir dalībvalstis. Dažas no tām kavējas ar attiecīgo pasākumu īstenošanu, dažas īsteno tos pārlieku detalizēti, noskaņojot pret vienoto tirgu un ES. Citas dalībvalstis rada šķēršļus, piemēram, pieņemot valsts tiesību aktus, ar kuriem aizliedz tādu finanšu iestāžu kā bankas pārrobežu pārņemšanu. Vēl citas atļauj savām nacionalizētajām nozarēm veikt pārrobežu pārņemšanu, bet nepieļauj īstenot savstarpīguma principu. Neierobežotu līdzekļu pieejamība dažu dalībvalstu nacionalizētajām nozarēm rada konkurences izkropļojumus, un tā ir problēma, ko Komisija līdz šim nav vēlējusies risināt.

14.10.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 255/29

1.1

Komisija ir sniegusi paziņojumu par uzticības uzņēmumu tiešajiem elektroniskajiem tirgiem (Business to Business (B2B) markets) vairošanu. Komiteja uzskata, ka

2.1

Komisijas paziņojums ir lielā mēra veidots no ekspertu grupas darba, kurā ir nozares pārstāvji un elektornisko tirgu izpildītāji (“ekspertu grupa”) (1). Paziņojumā tiek izskatīta nepieciešamība vairot uzticību uzņēmumu tiešajiem e-tirgiem, lai mazinātu tautsaimnieciskos riskus, kas izriet no negodīgas vai nelegālas uzņēmējdarbības šādos tirgos. Uzņēmumu tiešajiem e-tirgiem ir iespēja palielināt efektivitāti, samazinot darījumu izmaksas un nostiprinot konkurenci, tomēr šādas efektivitātes ieguvumi lielā mērā ir atkarīgi no uzņēmumu vēlēšanās tajos piedalīties. Lai atbrīvotos no tādām potenciālām barjerām uzņēmumu tiešo e-tirgu izmantošanā, ko izraisa uzticības un paļāvības trūkums, Komisija paredz šādus soļus:

2.2

Paziņojums veicinās intensīvāku dialogu uzņēmumu tiešajos e-tirgos ieinteresēto pušu starpā saistībā ar godīgas tirdzniecības principu un drošības nosacījumu ievērošanu. Tādējādi būtu jāizzūd barjerām dalībai šāda veida elektroniskajā tirdzniecībā. Komisijas dienesti regulāri ziņos par sasniegto, izmantojot Eiropas elektronisko tirgu portālu.

3.1

Uzņēmumu tiešos elektroniskos tirgus var definēt kā internetā izveidotas tirdzniecības platformas, kur uzņēmumi apmainās ar precēm un pakalpojumiem. Šī diezgan plašā definīcija atkarībā no dažādajiem darījumu veidiem ļauj sagrupēt uzņēmumu tiešos e-tirgus šādās kategorijās:

Aktīvo e-tirgu skaits laika gaitā ir bijis mainīgs un vēl nav nostabilizējies. Tiek lēsts, ka pašreiz visā pasaulē aktīvi darbojas apmēram 1 000 e-tirgu, kas ir ap 20 % mazāk nekā pirms diviem gadiem [SEC(2004) 930].

4.1

Komisijas paziņojumā izskatītā tēma ir “Vairot uzticību uzņēmumu tiešajiem elektroniskajiem tirgiem”. Elektroniskie tirgi ir svarīga plašākas e-uzņēmējdarbības daļa. Par šo e-uzņēmējdarbības jomu var izteikt dažas vispārīgas piezīmes.

4.1.1

Būtībā labi darbojošies elektroniskie tirgi veicina efektīvāku uzņēmējdarbības vidi. Ar laiku tas nesīs labumu uzņēmējdarbības un nodarbinātības jomā Eiropā. Pieaugusī konkurence liks Eiropas uzņēmumiem uzlabot efektivitāti. Tādēļ EESK atbalsta darbības, kas veicina elektroniskās komercijas attīstību. Tas ir pateikts arī agrāk izteiktajās piezīmēs.

4.1.2

Savā atzinumā par ierosināto direktīvu Komiteja saistībā ar atsevišķiem elektroniskās komercijas tiesiskajiem aspektiem (2) atzīmēja, ka nenoteikts tiesiskais regulējums elektroniskajai komercijai ir ārkārtīgi traucējošs. Paziņojuma mērķis ir mazināt nenoteiktību, un EESK to vērtē atzinīgi.

4.1.3

Atzinumos par Komisijas paziņojumiem “Palīdzība MVU digitalizācijai” (3) un “E-uzņēmējdarbības politiku pielāgošana mainīgos apstākļos: Digitalizācijas iniciatīvas pieredze un nākotnes izaicinājumi” (4) EESK ir izteikusi piezīmes par Komisijas centieniem veicināt e-uzņēmējdarbību.

4.1.4

Uzņēmējdarbībā un valsts sektorā elektroniskajai uzņēmējdarbībai ir liela nozīme. Tā paver jaunas iespējas palielināt konkurētspēju, iespējas tirdzniecībai visā iekšējā tirgū, kā arī vienlīdzīgas iespējas MVU. Ir svarīgi atbalstīt šīs jaunās tehnoloģijas izmantošanu, jo īpaši MVU. Komiteja atzinīgi vērtē un atbalsta Komisijas darbu šajā jomā.

4.1.5

Komiteja arī atzinīgi vērtē Ekspertu grupas atziņas par uzņēmumu tiešās e-tirdzniecības platformām internetā. Grupa ir veikusi nopietnu darbu, nosakot problēmas. Ekspertu grupa tomēr nesniedz pietiekoši skaidras atziņas par to, vai MVU apzinās ieguvumus. 10. lappusē ir teikts, ka “Visumā MVU apzinās e-uzņēmējdarbības priekšrocības un ir pārliecināti par tām. 11. lappusē teikts, ka “MVU joprojām vilcinās pilnībā iekļauties elektroniskajā tirdzniecībā”, un tas ir tādēļ, ka trūkst apziņas par riskiem un ieguvumiem”. Ir svarīgi tomēr atzīmēt atšķirību starp e-uzņēmējdarbību un elektronisko tirdzniecību. Var izdarīt slēdzienu, ka MVU apzinās IT izmantošanas vispārējās iespējas, tomēr elektroniskā tirdzniecība kā atsevišķa iespēja vēl šķiet tālāka.

4.1.6

Lai gan ir izpratne par e-uzņēmējdarbības iespējām un daudzi MVU izmanto e-komerciju, pastāv problēmas, kas joprojām neļauj vairumam MVU pilnīgu iekļaušanos “e-uzņēmējdarbības sabiedrībā”. Tās ir vispārējāka rakstura un neierobežojas tikai ar elektronisko tirdzniecību. Neskatoties uz to, šīs problēmas attiecas arī uz šo jomu.

4.1.6.1

Komisijai ir vairākas MVU atbalsta iniciatīvas saistībā ar e-uzņēmējdarbību. Komiteja tās atbalsta un vēlas iedrošināt Komisiju papildināt un veicināt iniciatīvas, kas ņem vērā īpašās MVU vajadzības pēc pielāgotām programmatūrām un standartiem.

4.1.7

EESK arī vēlas īpaši atzīmēt vajadzību veicināt MVU vēlmi mācīties par dalību elektroniskajā uzņēmējdarbībā. Elektroniskā komercija un elektroniskā uzņēmējdarbība ātri attīstās. MVU rosināšana mūža izglītībai ir jāizskata kā iespēja.

4.1.7.1

Tas ir saskaņā ar rekomendācijām, ko Komiteja izteikusi savā nesen pieņemtajā atzinumā par mūža izglītību (5). Šajā atzinumā EESK iesaka nostiprināt mūža izglītības programmas, kas paredzētas iedzīvotajiem, kas pašreiz veido darbaspēku, tai pašā laikā veidojot tūlītēju saikni starp šīm programmām un uz zinātnes atzinumiem balstītas ekonomikas sasniegumiem. EESK uzskata par īpaši svarīgu MVU iespēju piekļūt šai programmai.

5.1.1

Ekspertu grupa savā noslēguma ziņojumā norāda uz atšķirību starp dažādiem tirdzniecības platformu veidiem. Komiteja atbalsta ekspertu piezīmi, ka nebūtu pareizi koncentrēties tikai uz e-tirgus vietām. E-uzņēmējdarbības sabiedrībā var piedalīties daudzos un dažādos veidos. Dažādiem uzņēmumiem ir dažādas vajadzības un dažādi uzņēmējdarbības principi. Kā atzīmē ekspertu grupa, “tā kā vairums MVU problēmu ir saistītas ar e-tirgus vietām un jo īpaši apvērstajām izsolēm, šim īpašajam uzņēmumu tiešās tirdzniecības interneta platformu veidam....ir veltīta vislielākā vērība”

5.1.2

Komiteja šobrīd tomēr vēlas pievērst uzmanību arī pašreiz notiekošajai divu publiskā iepirkuma direktīvu ieviešanai nacionālajā līmenī. Abas direktīvas paver jaunu elektroniskā iepirkuma veidu iespēju un, lai gan dažādās valstīs ieviešana nenotiek vienādi, uzņēmumiem, protams, ir ļoti svarīgi, ka publiskais iepirkums var rosināt jauno elektronisko līdzekļu izmantošanu. Komisija ir arī uzsākusi “rīcības plānu elektroniskā publiskā iepirkuma tiesiskā regulējuma ieviešanai”, kam ir svarīga loma MVU pievēršanai elektroniskajai uzņēmējdarbībai.

5.1.3

Komiteja piekrīt domai, ka e-tirgus vietām ir īpašas iespējas un nebūtu gudri tās neatbalstīt. Paziņojums tiek vērtēts atzinīgi. Komiteja tomēr uzskata, ka uzticības un paļāvības trūkums, lai gan tas ir ievērojams, nav vienīgais iemesls atturīgajai MVU attieksmei pret e-tirgus vietnēm vai arī pret koncepciju par uzņēmumu tiešās tirdzniecības platformām internetā vispār.

5.1.3.1

Saskaņā ar ekspertu grupas teikto, uzņēmumu politikai veicinot tirgus pārlūkojamību, savietojamību un godīgumu, tai var būt nopietna loma, palīdzot MVU pielāgoties jaunajiem interneta tirdzniecības platformu izaicinājumiem. .....valsts varas iestādēm nav jāatbalsta atsevišķas e-komercijas formas, bet tām ir jāsaglabā neitralitāte attiecībā uz dažādiem tirdzniecības kanāliem un dažādām interneta tirdzniecības platformu funkcijām. Ir noteikta turpmākās rīcības nepieciešamība, jo īpaši tādās jomās kā izpratnes veidošana, tirgus pārlūkojamība, standartizācija un uzticība.

5.1.3.2

Uzņēmumu tirdzniecības platformas internetā jāuztur, ievadot informāciju no MVU. Jo attīstītākas tās ir, jo nepieciešamāka ir standartizācija. Šie standarti vēl nebūt nav pilnīgi, bet, kad tie būs pilnīgi, to izmantošanai būs nepieciešama MVU pielāgota programmatūra.

5.1.3.3

Pastāv ne vien tehnisku standartu trūkums, bet arī cilvēka-mašīnas interfeisa trūkums. Ņemot vērā tirdzniecības platformu daudzumu, kā arī daudzvalodības radītos sarežģījumus, var saprast, kādēļ MVU ir atturīgi. Šī joma standartizācijas iestādēm, kā arī Komisijai jāizskata dziļāk, jo īpaši, ja ir vēlēšanās veicināt pārrobežu tirdzniecību. Tas attiecināms arī uz produktu vai pakalpojumu klasifikācijas un formulējumu standartizāciju, kur sasniegumus CEN/ISSS atbalsta EESK.

5.1.3.4

Zināmā mērā MVU ir grūti piedalīties elektroniskajās izsolēs un citu elektronisko tirgu vietās pieprasītā piedāvājuma apjoma dēļ. MVU ir ierobežotas iespējas apmierināt liela apjoma pasūtījumus. Šim jautājumam jo īpaši jāpievērš uzmanība publiskā pasūtījuma sakarā.

5.1.3.5

Interneta tirdzniecības platformu izmantošanu var neļaut arī dažādā nacionālā likumdošana un atšķirības ES direktīvu ieviešanā. Diemžēl — saistībā ar saskaņošanu — daudzas direktīvas pieļauj nacionālās atšķirības, pie tam galvenā problēma šajā ziņā ir e-paraksts. Komiteja atzinīgi vērtē un stingri atbalsta Komisijas iniciatīvu, kas saistīta ar esošās likumdošanas izvērtēšanu.

5.2.1

Dažādās uzņēmumu tirdzniecības platformas internetā ir piemērotas dažādiem mērķiem. Elektroniskajiem tirgiem ir tendence veicināt “viszemāko cenu”. Daudzos gadījumos tas nav vissvarīgākais faktors. Piegāde tieši laikā, apkalpes izmaksas un individuāla pieeja ir tikpat svarīga vai pat svarīgāka. Šos faktorus ir grūti iekļaut samērā automatizētos e-tirgos, un tas varētu daļēji izskaidrot e-tirgu automatizētāko versiju diezgan lēno attīstību.

5.2.2

MVU bieži vien konkurē nevis galvenokārt ar zemāko cenu, bet arī ar elastību un individuālu pieeju. MVU ir svarīgas personiskas attiecības. E-tirgu izmantošana nozīmē jaunu uzņēmējdarbības kultūru, kam MVU ne vienmēr ir pielāgojušies. MVU var atbaidīt interneta anonimitāte. Atturīgumam attīstītāko elektronisko tirgu izmantošanā svarīgi var būt arī psiholoģiski iemesli. Šie apstākļi jāņem vērā rīcības kodeksā.

5.2.3

Debatēs par uzņēmumu tiešo e-tirgu konkurences noteikumiem ir atsauce uz bažām par to, ka tā sauktie “tīkla efekti” kādu tīkla operatoru var novest dominējošā stāvoklī. Nav skaidrs, cik lielā mērā tas ir iemesls bažām. Šķiet, ka šāda dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana vairumā gadījumu ir ierobežota. Komiteja tomēr atbalsta to, ka Komisija seko šim jautājumam, lai pamanītu iespējamos ievērojamas ietekmes izraisītus ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, bet tā stingri aizstāv viedokli, ka šajā sakarā nav jāievieš īpašas elektronisko tirgu regulas. E-tirgu regulai pēc iespējas jābūt tādai pašai kā likumiem, kas paredzēti parastajiem tirgiem. Attiecībā uz tehnoloģiju un pakalpojumu sniegšanas mehānismiem noteikumiem un direktīvām jābūt neitrāliem.

5.3.1

Komiteja atbalsta to, ka Komisija veicina ieinteresētas puses vienoties par vai pārskatīt rīcības kodeksus. Tā arī vēlas atbalstīt ekspertu grupas izvirzīto ideju par pārbaudes sarakstu.

5.3.2

Komisija savā paziņojumā atzīmē (4. lpp.), ka daudziem uzņēmumiem varētu būt “grūti atšķirt izmaiņas tirgus spēkos, kas jāpieņem ekonomisku iemeslu dēļ, no negodīgas prakses, kas neatbilst rīcības kodeksā iekļautajām tiesību normām”. Kad tiek ieviesti jauni uzņēmējdarbības modeļi, bieži vien ir vajadzīgs laiks, lai tirgus varētu tiem pielāgoties. Komisijas piezīme noteikti ir pamatota, un vajadzētu vairāk censties izskaidrot jaunos tirgus mehānismus.

5.3.3

Lai gan atsevišķi piegādātāji var noraidoši izturēties pret apvērstajām izsolēm, tas ir instruments ar lielām iespējām preču jomā (ļoti labi definēti produkti, kam nepieciešams zems apkalpošanas līmenis un zema markas piešķiršanas iespēja). Komiteja piekrīt Komisijai, ka šāda veida izsolēs — vai tās notiek elektroniski vai citādi — jābūt stingrākiem noteikumiem.

5.3.4

Uzticība ir saistīta ar vairākiem elementiem:

Šie un citi uzticības elementi ir jāņem vērā.

5.4

Apkopojot iepriekšminēto, Komitejai nevienā no galvenajiem jautājumiem nav iebildumu pret Paziņojumā izteiktajiem secinājumiem. Tā tomēr uzskata par svarīgu apzināties, ka šis varētu būt svarīgs vai pat nepieciešamas solis uzņēmumu tiešās tirdzniecības interneta platformu un jo īpaši e-tirgu izmantošanas veicināšanā, bet tas nav vienīgais nepieciešamais solis. Citas jomas ir standarti, piemērota programmatūra, izpratnes veidošana, nacionālā un ES likumdošana.

14.10.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 255/33

1.1

Eiropas Kopienas priekšlikumi aizsargāt sabiedrības veselību un vidi šobrīd koncentrējas uz trim ilggadējiem juridiskiem dokumentiem: par bīstamo vielu klasifikāciju, iepakojumu un marķēšanu (Padomes 1967. gada 27. jūnija Direktīva 67/548/EEK); par bīstamo preparātu klasifikāciju, iepakojumu un marķēšanu (Padomes 1988. gada 7. jūnija Direktīva 88/379/EEK, kas aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 31. maija Direktīvu 99/45/EEK); un par dažu bīstamo vielu un preparātu tirdzniecību un lietošanu (Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīva 76/769/EEK).

1.2

Katrs no minētajiem dokumentiem šajā laika posmā ir bijis spēkā un papildināts ar EEK un EK direktīvām, grozot dokumentu normatīvo saturu un pielāgojot atbilstoši tehnikas attīstībai vairākus pielikumus, kuros bez tehniskajiem punktiem aprakstītas arī veicamās laboratoriskās pārbaudes, norādīts iespējamais risks un pielietojamās drošības frāzes, un attiecīgo vielu ķīmiskais sastāvs, CAS  (1), EK, indeksu numuri un pielietojums.

1.3

Grozītās direktīvas cenšas arī saglabāt minēto vielu un preparātu iekšējo tirgu un tādēļ direktīvām jābūt savstarpēji saskaņotām, kā arī saskaņotām ar citiem juridiskiem dokumentiem, kas attiecas uz atsevišķām nozarēm (piemēram, pesticīdiem vai kosmētiku) vai atbalsta konkrētas rīcības programmas (piemēram, ES rīcības plāns vēža apkarošanai).

1.4

Pašreizējais ieteikums ir divdesmit devītais grozījums Padomes Direktīvai 76/769/EEK. Ar minēto priekšlikumu ievieš un tajā pašā laikā tas ir loģisks iznākums ar Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/73/EK veiktajai Padomes Direktīvas 67/548/EEK divdesmit devītajai (gadījuma rakstura sakritība) pielāgošanai tehnikas attīstībai.

1.5

Pielāgošana tehnikas attīstībai, kas noteikta Komisijas Direktīvā 2004/73/EK, ietver Padomes Direktīvas 67/548/EEK 1. pielikuma izmaiņas attiecībā uz konkrētu vielu klasifikāciju, iepakojumu un marķējumu, atspoguļojot jaunākos zinātniskos datus, un tās pašas direktīvas 5. pielikuma precizējumus attiecībā uz vielu un preparātu fizioķīmisko īpašību, toksiskuma un ekotoksiskuma noteikšanas metodēm, lai līdz minumam samazinātu eksperimentos izmantoto dzīvnieku skaitu.

1.6

Komisijas Direktīva 2004/73/EK, ar ko noteiktas šīs izmaiņas, bija publicēta 2004. gada aprīlī (OV L152 1-311). Vairums vielu tika klasificētas vai pārklasificētas kā kancerogēnas, mutagēnas vai reproduktīvajai funkcijai toksiskas (CMR vai c/m/r vielas). Komisija konstatēja, ka šajā direktīvā paredzētie pasākumi atbilst Komitejas atzinumam par “Direktīvu par tehnisko barjeru likvidēšanu, tirgojoties ar bīstamām vielām un preparātiem, pielāgošanu tehnikas attīstībai”. Šādos gadījumos par Komisijas priekšlikumu nav nepieciešams iepriekšējs atzinums ne no Eiropas Parlamenta, ne Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas.

1.7

Saskaņā ar citu Padomes Direktīvu 94/60/EK (iepriekšējs četrpadsmitais grozījums Padomes Direktīvai 76/769/EEK) c/m/r vielas nedrīkst izmantot vielās vai preparātos, kurus pārdod plašai sabiedrībai. Tas nozīmē, ka ir nepieciešami izpildes pasākumi, t.i., apspriežamais ierosinājums pievienot šīs vielas Padomes Direktīvas 76/769/EEK 1. pielikumam. Saskaņā ar Līguma 95. pantu šajā gadījumā ir jāievēro koplēmuma procedūra ar Eiropas Parlamentu un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju.

1.8

Komisija 2004. gadā kopā ar dalībvalstu ekspertiem konsultējās ar vairākām organizācijām, kas pārstāv ieinteresētās puses, tajā skaitā CEFIC  (2) , CONCAWE, Eurometaux un BLIC (kas pārstāv ķīmijas, naftas, metāla un kaučuka rūpniecību Eiropā) un BEUC (kas pārstāv Eiropas pircējus).

2.1

Ar ierosinājumu Padomes Direktīvas 76/769/EEK. 1. pielikumam pievienos 346 saskaņā ar Komisijas Direktīvu 2004/73/EK no jauna klasificētas vai pārklasificētas vielas. Tomēr attiecībā uz 304 no minētajām vielām jau pastāv ierobežojumi pārdot tās plašai sabiedrībai saskaņā ar iepriekšēju klasifikāciju kā 1. vai 2. kategorijas c/m/r vielas. Tādējādi tikai 42 vielu pārdošana plašai sabiedrībai tiks ierobežota pirmo reizi.

2.2

No 42 vielām, kuru pārdošana tiek ierobežota pirmo reizi, lielāko daļu izmanto kā izejvielas vai starpproduktus organiskajā sintēzē vai īpašā profesionālā pielietojumā. Konsultāciju laikā netika iegūti pierādījumi, ka minētās vielas izmanto vielās vai preparātos, ko pārdod plašai sabiedrībai vai ka ir nepieciešami izņēmuma nosacījumi.

2.3

No 304 pārklasificētajām vielām, 145 tiks pārvietotas no 2. kancerogēnās kategorijas uz 1. kategoriju. Tam būs nepieciešamas divas izmaiņas katrai vielai — pievienot vielu jaunajai kategorijai un izņemt to no esošās. Vairākas izmaiņas jāizdara arī pie attiecīgā ieraksta “Piezīmēm”.

2.4

Ierosinājums ir paredzēts, lai saglabātu pasargātu iekšējo tirgu un vienlaicīgi nodrošinātu augsta līmeņa aizsardzību pircēju veselībai un videi. Kalkulētās izmaksas ir mazas, jo minētās vielas plaša sabiedrība izmanto ierobežoti. Tā kā c/m/r vielu lietošanu plašā sabiedrībā nevar atbilstoši kontrolēt ar citiem paņēmieniem, ierosinātais pārdošanas ierobežojums ir vienīgā pieeja.

2.5

Dalībvalstīm 12 mēnešu laikā no direktīvas stāšanās spēkā jāpieņem un jāpublicē likumi, noteikumi un administratīvie akti, kas nepieciešami direktīvas prasību izpildei.

3.1

Tāpat kā iepriekšējos Padomes Direktīvas 76/769/EEK grozījumos, šis ierosinājums ir par lielu skaitu savstarpēji nesaistītu vielu, piemēram, naftas ogļūdenraža savienojumiem, pesticīdiem un fungicīdiem, vispārējām rūpnieciskajām ķimikālijām un neorganiskajām un organiskajām izejvielām un starpproduktiem.

3.2

Atšķirībā no citiem nesen izdarītiem grozījumiem, Komisijas ierosinājumā nav ieteikti primāro tiesību normu grozījumi saistībā ar šīm vielām. Šis ierosinājums ir tikai pašsaprotams rezultāts izmaiņām klasifikācijā un marķēšanā, kas jau ieteiktas un ieviestas ar Padomes Direktīvu 2004/73/EK. Jebkuras šaubas par klasifikācijas pamatotību bija jāatrisina iepriekš un tās vairs nevar ņemt vērā šajā posmā.

3.3

Komisija tomēr iespēju robežās ir pārbaudījusi, ka ierobežojumi pārdot plašai sabiedrībai vielas, kas klasificētas vai pārklasificētas c/m/r vielas, būtiski nepalielinās ražotāju izmaksas. Šo secinājumu pamato CONCAWE kā naftas rūpniecības pārstāvja aptauja saistībā ar sarakstā iekļautajiem naftas ogļūdeņraža savienojumiem un CEFIC kā ķīmijas rūpniecības pārstāvja aptauja saistībā ar sarakstā iekļautajiem diviem ftalātiem (BBP un DIPP).

3.4

Attiecībā uz esticīdiem un fungicīdiem ar nosaukumu benomils, Azafenidin, dinokaps, linurons zināmiem arī kā neorganiskajām ķimikālijām (kadmija hlorīds) ir grūtāk iegūt apstiprinājumu par ietekmes neesamību sakarā ar informācijas trūkumu no esošajiem ražotājiem Eiropā, ja tādi ir. Interneta meklētāji norāda, ka lielākajā daļā gadījumu riski ir jau zināmi, un atkal jāpieņem, ka produktus var izņemt no aprites plašā sabiedrībā, neatstājot negatīvu ietekmi uz patērētāju, jo tirdzniecībāa ir pieejami atbilstoši aizstājēji.

3.5

Ierosinājums arī uzsver dažas vispārējas neprecizitātes esošajā ES likumā par vārda “vielas” izpratni. Daudzas no šeit minētajām “vielām”, kuras sastopamas oriģinālajā EINECS  (3)“esošu ķīmisku vielu” sarakstā, pareizi tika klasificētas kā “UVCB vielas”, t.i., kompleksi maisījumi no zināmām un nezināmām sastāvdaļām, kā definēts 1999. gadā izdotajā akadēmiskajā dokumentā un vēlāk atrodams “Lēmumu rokasgrāmatā Direktīvas 67/548/EEK Sestā un Septītā grozījuma ieviešanai” atsaucē 18. lpp., ko 2002. gadā izdevis Eiropas Ķīmijas Birojs. Protams, tās nav vienkāršas vielas vispārpieņemtā nozīmē, turklāt šajā gadījumā dažas no tām ir tirgošanā. Tas apstiprina Komisijas pieņēmumu par to, ka, tad, kad EINECS  (4) saraksts tika publicēts pirmo reizi, “EINECS četras reizes pārspīlēja komerciāli nozīmīgo vielu skaitu”, t.i., tajā laikā nozīmīgā apjomā tirdzniecībā bija ap 25 000“vielu”. Iespējams, ka dažas no tām ir aizvietotas ar apmēram 5 000“jaunām vielām”ELINCS sarakstā– ar līdzīgām definīcijas un identifikācijas problēmām — kas nozīmē apmēram 30 000 vielas tirgū 2005. gadā. Tas varētu vairāk atbilst īstenībai nekā biežāk minētais citētais skaitlis 100 000, bet joprojām izraisa jautājumus par plašas sabiedrības un profesionāļu pieeju jau savāktajiem (bet neregulāri atjaunotiem) datiem par vismaz pusi šo vielu, un dalībvalstu kompetentajām iestādēm joprojām ir problemātiski noteikt, vai viela ir “esoša” vai “jauna” un kuru regulējošo procedūru piemērot.

3.6

Ņemot vērā, ka šis ierosinājums, ko pazīst ar nosaukumu REACH, tika izstrādāts, pamatojoties uz augstāk minētajiem esošajiem likumiem, kas daļēji ir iekļauti šajā dokumentā, tādējādi savstarpēji mijiedarbojoties, šie jautājumi ir jānoskaidro pēc iespējas ātrāk. Paredzams, ka šajā nolūkā būs nepieciešami papildu līdzekļi, un tie jāpiešķir pēc iespējas ātrāk.

4.1

EESK atbalsta ierosinājumā ietvertos tirdzniecības un lietošanas ierobežojumus. Tie izriet no lēmumiem par klasifikāciju, iepakojumu un marķēšanu, ko jau pieņēmuši Komisijas dienesti sadarbībā ar dalībvalstu ekspertiem un pēc sarunām ar piegādātājiem un citām ieinteresētajam personām, tādēļ tie ir vajadzīgi un vēlami.

4.2

EESK tomēr izsaka nožēlu, ka tāpat kā iepriekšējos Padomes Direktīvas 76/769/EEK grozījumos savstarpēji nesaistīti produkti ir ietverti vienā tekstā, kam varētu būt nepieciešami specifiski un turpmāki grozījumi, lai pieskaņotos faktiskajai situācijai. Tas neveicina labu, savlaicīgu, efektīvu un pirmām kārtām pārredzamu direktīvas piemērošanu.

4.3

Kompleksais un šķietami nejaušais vielu saraksts šī ierosinājuma un Padomes Direktīvas 2004/73/EK pielikumā iesaka, ka pirms jaunas informācijas pievienošanas ir jāuzlabo esošo datu kvalitāte un pieejamība. Ja izdosies demonstrēt uzlabotu sistēmu, izmantojot vislabākās modernās datu izplatīšanas tehnoloģijas un tehnikas, tad ieguvums no REACH saistībā ar datu uzkrāšanu un koplietošanu cilvēku veselības un vides aizsardzības nolūkā, būs skaidrāk redzams.

4.4

REACH ir arī paredzēta esošās sistēmas vienkāršošanai, kas dotu labumu visām ieinteresētajām pusēm. Šajā jomā neapšaubāmi pastāv zināma rīcības brīvība. Neatkarīgi no formulējuma REACH nedrīkst vēl vairāk sarežģīt jau tāpat daudzslāņaino un pat nepārredzamo procesu.

14.10.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 255/36

1.1

Pirmie Kopienas tiesību akti attiecībā uz fasēto produktu (1) pieļaujamo daudzumu diapazonu tika pieņemti 1975. gadā. Tajos ir iekļauts gan metroloģisko prasību (2), gan šķidrumu fasējuma izmēru diapazona regulējums. Divdesmit gadus vēlāk iekšējā tirgus likumdošanas vienkāršošanas, SLIM-IV (Simpler Legislation for Internal Market) ietvaros dalībvalstu nozīmētu locekļu un Komisijas noteiktu ieinteresēto pušu pārstāvju darba grupa izstrādāja rekomendācijas par fasējumu izmēru normām (3):

“ņemot vērā to sarežģītību (ap 40 mērķproduktu, atsevišķu vērtību diapazonu komplicētība utt) patērētāju struktūras un viņu vēlmju attīstību pārejas periodā, kā arī nenoteiktību par šāda veida likumdošanas piemērotību. Turklāt vairāki viens otram sekojoši direktīvu grozījumi un1975. gada fasējuma direktīvas darbības jomas paplašināšana ir apgrūtinājusi minēto tiesību aktu piemērošanu... ... Ir pierādījies, ka direktīvu piemērošana ir apgrūtināta, jo īpaši tādēļ, ka dažādām kategorijām jāpiemēro atšķirīgi noteikumi un kārtība: atsevišķas kategorijas ir kļuvušas obligātas (piemēram, vīns), bet citas palikušas fakultatīvas. Turklāt dalībvalstis ir paturējušas tiesības noteikt kategorijas valsts līmenī, jo Kopienas noteikumi nav obligāti. Noteikumu dažādības dēļ Kopienas tirgus ir sadrumstalojies dažādos nacionālajos tirgos. Bez tam jaunu fasējumu formātu un jaunu produktu ieviešana un to klasifikācija esošajās kategorijās jau tā neskaidro situāciju tiecās sarežģīt vēl vairāk.”

2.1

Eiropas Kopienas dibināšanas laikā 1960. gadā valstu atšķirīgos noteikumus par fasēto produktu nominālajiem daudzumiem (4) (paku/pudeļu izmēri) uzskatīja par galveno šķērsli brīvai preču apritei starp dalībvalstīm. Tādēļ minētos izmērus saskaņoja, piemērojot Kopienas noteikumus.

2.2

Tajā pašā laikā bija bažas par to, lai šādus jaunus Kopienas noteikumus nepiemērotu uzņēmumiem, kas darbojas tikai nacionālajā tirgū un kuri nevēlas eksportēt uz citam dalībvalstīm. Tādēļ harmonizējošās regulas pildīšana nebija obligāta. Dalībvalstis pieņēma Kopienas noteikumus, bet iekšēja tirgū tām bija atļauts saglabāt esošos attiecīgās valsts noteikumus Brīvā preču apritē varēja laist tikai Kopienas noteikumiem atbilstošus produktus.

2.3

Dažiem produktiem (piemēram, vīnam, stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem) tomēr tika ieviesta pilnīga saskaņošana. Kopienas noteiktie izmēri šajās produktu grupās kļuva obligāti visiem uzņēmējiem, un visi valsts standarta iepakojumu izmēri tika atcelti.

2.4

Pēdējās desmitgadēs iepakošanā ir notikušas lielas pārmaiņas — demogrāfiskas izmaiņas, mājsaimniecību skaits ir samazinājies, individuālais patēriņš ir pieaudzis, un lielāka labklājība un patērētāju izsmalcinātība ir radījusi paaugstinātas prasības attiecībā uz iepakojumu un produktu milzīgo daudzveidību. Bez tam lielveikali un supermārketi ir izveidojušies par vissvarīgākajām patērētāju iepirkšanās vietām, un patērētāju prasības pēc pārmaiņām liek rūpniecībai meklēt inovatīvus un konkurētspējīgus risinājumus pasaules tirgū.

2.5

Elementi, uz ko attiecās tiesību akti fasēto produktu jomā, tagad ir apvienoti jaunajos patērētāju aizsardzības juridiskajos instrumentos. Tiesību akti patērētāju aizsardzības jomā ir paredzēti, lai aizliegtu uzņēmumu negodīgu rīcību attiecībā pret patērētājiem, un tajos galvenokārt ir izstrādāta saskaņota un pietiekama sistēma patērētāju informēšanai, izmantojot etiķetēšanu un salīdzināšanu ar svara vienības cenu, tādēļ pašreizējie tiesību akti fasējuma izmēru jomā tiek uzskatīti par neatbilstošiem.

2.6

Saskaņā ar SLIM-IV iniciatīvu dalībvalstu nozīmētos locekļus un Komisijas noteikto ieinteresēto pušu pārstāvjus lūdza pārskatīt tiesību aktus fasējumu jomā un sniegt attiecīgus ieteikumus. Nepieciešamība pārskatīt minētos tiesību aktus apstiprinājās vēlāk, kad Tiesa Cidrerie-Ruwet lietā (5) lēma, ka piemērojama Cassis de Dijon tiesas prakse, paziņojot, ka dalībvalstīm savā tirgū jāpieņem citā dalībvalstī legāli ražoti un tirgoti produkti, ja vien tie nav pretrunā ar sabiedriskas nozīmes prasībām. Tiesa lika saprast, ka to nevar attiecināt uz iepakojumu izmēriem.

2.7

Pārskatā sniegtās rekomendācijas tika iekļautas darba dokumentā, un 2002. gada 8. novembrī un 2003. gada 31. janvārī Uzņēmumu ģenerāldirektorāts par to internetā 11 valodās noturēja publisku apspriedi ar patērētajiem, ražotājiem un mazumtirgotājiem. Tika izstrādāts ietekmes novērtējums, un ir ieviesta jauna direktīva, ar ko nosaka fasēto produktu nominālos daudzumus un ar kuru atceļ Padomes Direktīvas 75/106/EEK (6) un 80/232/EEK (7), kā arī groza Padomes Direktīvu 76/211/EEK (8).

2.8

Galvenie patērētāju aizsardzības instrumenti ir šādi:

Direktīva 2000/13 par pārtikas produktu etiķetēšanu un noformējumu (2. pants), Direktīva 84/450/EEK par maldinošu reklāmu (kas grozīta ar Direktīvu 97/55/EK, iekļaujot noteikumus par salīdzinošu reklāmu) tiks grozīta ar 2003. gada 18. jūnijaCOM(2003) 356 final: priekšlikumu EP un Padomes Direktīvai par negodīgu uzņēmuma tiešās komercdarbības praksi attiecībā pret patērētāju iekšējā tirgū, Direktīva 98/6EK par patērētāju aizsardzību sakarā ar patērētajiem piedāvāto produktu cenu norādi (cena par kilogramu/litru): vienības cenas, kas ir obligātas visiem produktiem lielveikalos.

3.1

Ar jauno direktīvu ir atcelta iepakojumu izmēru regulēšana un dalībvalstīm nav atļauts savos iekšējos tirgos, kuri atšķiras no Kopienas noteikumiem, noteikt pašām savas normas. Vienīgie izņēmumi (neskaitot ļoti nelielus un lielus daudzumus) ir pašreizējie Kopienas noteikumi attiecībā uz vīniem un stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, balto cukuru un šķīstošo kafiju. Aerosoli ir papildu izņēmums un pašreizējā patērētāju aizsardzības likumdošanā tie paliek iekļauti veselības un drošības noteikumos. Aerosolus tomēr reglamentēs jaunā, pašreiz skatāmā direktīva, un pēc tam tie tiks izņemti no nominālā fasējuma direktīvas darbības jomas.

3.2

Šis dokuments attiecas tikai uz tiesību aktiem par “izmēru/daudzumu diapazoniem”, bet ne uz metroloģiskajām prasībām, kas tiks skatītas vēlākā priekšlikumā.

3.3

Priekšlikuma mērķis ir:

3.4

Pašreizējā vides aizsardzības regula fasējumu izmērus neietekmē, un arī izmēriem nav ietekmes uz minēto regulu. Esošajai vides regulai jāpaliek spēkā, un priekšlikums nedrīkst kavēt vides tiesību aktu pilnīgu un pareizu ieviešanu, jo īpaši attiecībā uz tādu atkritumu veidošanās novēršanu, kas prasa iepakojumu daudzumu samazināt līdz minimumam.

3.5

Lai rūpniecība varētu piemēroties ierobežojumu atcelšanai, kā arī ņemot vērā iepakošanas iekārtām nepieciešamo investīciju vidējos ciklus, ierobežojumu atcelšanai ir noteikts 20 gadu termiņš.

4.1

Fasēto produktu nominālie daudzumi -ja “nomināls” attiecas uz konkrēto deklarēto tilpumu un “daudzums” attiecas uz faktiski iepildītā satura daudzumu — ir daudzumi, ko nosaka tikai iepakojuma/taras satura daudzums. Komiteja atzinīgi vērtē tūlītēju metroloģiskā daudzuma pārskatīšanu (iepildītā satura kontrole), jo uzskata to par patērētāju un Eiropas rūpniecības aizsardzības galveno prioritāti.

4.2

EESK uzslavē Komisiju par publisko apspriedi un dialogu ar ieinteresētajām pusēm un atzīmē, ka ir ņemtas vērā dažādas nozares, tai skaitā vīni un stiprie alkoholiskie dzērieni, cukurs, kafija. Konkurētspējas paaugstināšana un inovācija Eiropas rūpniecībā ir būtiska izaugsmei, un SLIM-IV iniciatīva atbalsta minēto prioritāti.

4.2.1

CEPS (Eiropas Stipro alkoholisko dzērienu organizācija) ir izteikusi Komisijai atsevišķu piezīmi un papildus uzsver patērētāju aizsardzības problēmas, vienības cenas noteikšanu un juridiski saistošo tiesību aktu alkoholisko dzērienu jomā iespējamo atcelšanu 20 gadu laika posmā, pareizi uzsverot, ka minētie tiesību akti jāpārskata agrāk nekā noteiktajā 20 gadu termiņā.

4.3

Direktīvā skaidri jānorāda, ka minerālūdens maksimāli pieļaujamais tilpums ir 10 litri. Ir pierādījumi tam, ka, pārsniedzot minēto tilpumu, minerālūdens varētu sākt bojāties un var apdraudēt patērētāju veselību.

4.4

Jaunā direktīva sniedz lielāku iespēju inovācijai, kā arī tirgus izpētes un attīstības iespējas, piedāvājot patērētājiem daudzveidību un plašāku izvēli.

4.5

Jāatzīmē, ka vienības cenas uzrādīšana Eiropā tomēr ne visur ir vienlīdz pieņemta, un bieži veikalu plauktos to var atrast rakstītu tikai mazā drukā. Vienības cenas iespiedzīmju lieluma deklarācija ir noteikta valsts līmenī un daudzos gadījumos tā patērētājiem vēl nav izprotama. Tā neatvieglos neredzīgo, mazredzīgo, lasītnepratēju, pilsoņu, kam valsts valoda nav dzimtā valoda, problēmas, it īpaši, ja viņi ir pieraduši iegādāties viena lieluma standartproduktus.

4.6

Patērētāju organizācijas ir norādījušas, ka dažus patērētājus var mulsināt fasējumu pārāk lielā dažādība, un tādi fasējumi, ko nevar uzskatīt par maldinošiem, bet kuri tomēr atstāj iespaidu par lielāku satura daudzumu. Skaidrs un labi salasāms iepakojuma marķējums, iekļaujot pārdodamās preces vienības cenu un fasējuma lielumu, kopā ar tiesību aktiem par maldinošu iepakojumu pastāvīgu kontroli atrisinās šo jautājumu. Vairāk jāuzsver arī tūlītēja rīcība gadījumā, ja ir pārkāpti likumi patērētāju aizsardzības jomā vai šādu likumu vispār nav. Minētie jautājumi direktīvā jāuzsver skaidrāk, un tā risināšana jāturpina metroloģiskajā pārskatā.

4.7

Patērētāju organizācijas pauž nopietnas bažas par to, ka fasējuma izmēru brīva izvēle dos iespēju vieglāk paaugstināt produktu cenas, izmantojot jaunus izmērus, līdzīgi kā tas notika, ieviešot euro (eiro zonā) un pārejot uz metrisko sistēmu (AK). Tādēļ Komiteja vēlas lūgt, lai iekšējās kontroles procedūrās paredzētu, ka, vācot statistikas datus, tiktu izdarīta atsauce uz jebkāda produkta vienības cenas izmaiņām, ja tiek mainīti produktu fasējumu izmēri.

4.8

Lai gan direktīvu neietekmē pašreizējā tiesību akti vides jomā, ir iespējams, ka līdz ar neliela izmēra iepakojumu skaita pieaugumu pieaugs iepakojumu daudzums, radot vairāk iepakojuma atkritumu.

4.9

Iepakojuma/iepakojuma atkritumu direktīvas mērķi ir obligāti jāsasniedz neatkarīgi no tā, vai fasējumu izmēri ir reglamentēti vai nav. Tas atkārtoti jāatgādina visām dalībvalstīm un rūpniecībai, kā arī jādara zināms patērētājiem, lai viņi pieprasa no mazumtirgotājiem mazāk iepakojuma.

14.10.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 255/39

1.1

Izvirzot šo priekšlikumu (COM (2004) 470 final, 2004. gada 14. jūlijā), Komisija vēlas veikt programmu Media Plus  (1) un Media –Training  (2) īstenošanas pārbaudi, ņemot vērā minēto programmu īstenošanas starpposma novērtējuma rezultātus saistībā ar sagatavošanas iniciatīvu i2i Audiovisual: Growth and Audiovisual  (3), no 2003. gada maija līdz augustam notikušās plašās sabiedriskās apspriešanas rezultātus un ietekmes analīzi, kurā iekļauts 2004. gada jūlijā (4) notikusī iepriekšējā vērtēšana.

1.2

Komisija uzskata audiovizuālo nozari par Eiropas pilsoniskās sabiedrības un kultūras attīstības stūrakmeni, kam ir unikāla nozīme Eiropas kultūras identitātes veidošanā. Komisija tomēr atzīmē, ka minētā nozare ir sadrumstalota; kaut arī tas atspoguļo nozīmīgu kultūras daudzveidību, minētais faktors ir traucējis Eiropas audiovizuālajai nozarei kļūt patiesi konkurētspējīgai attiecībā uz valstu, kas neatrodas Eiropā, importu ES tirgū un visā pasaulē.

1.3

Komisijas mērķis ir, pamatojoties uz iepriekšējās programmās gūto pieredzi, ar programmas Media 2007 starpniecību stimulēt privātos ieguldījumus audiovizuālajā nozarē, lai dotu iespēju uzņēmējsabiedrībām, kas darbojas minētajā nozarē, jo īpaši MVU, paaugstināt konkurētspēju un finansiālo noturību.

1.4

Lai attīstītu sinerģiju un izvairītos no birokrātiskas dublēšanās un šķēršļiem, Komisija vēlas izveidot vienu programmu, kas attiecas uz priekšražošanas un pēcražošanas posmu un īpaši koncentrējas uz izplatīšanu Eiropas mērogā.

1.5

Programmas konkrētie mērķi īsumā ir šādi:

1.6

Priekšlikuma pielikumā Komisija ļoti sīki izskata katru darbības mērķi, sadalot tos un nosakot katram mērķim veicamos pasākumus, īstenošanas kārtību, izmantojamos līdzekļus un katram mērķim piešķirtos finanšu līdzekļus. No dažādajiem īstenošanas pasākumiem jāuzsver MEDIA desks un MEDIA antennae tīkla, kam noteikts liels pienākumu un uzdevumu saraksts, izveide ar jaunu virzību.

1.7

Priekšlikuma noslēgumā norādīts programmas 7 gadu sīki izstrādāts budžets, kurā iekļauts budžets programmas izpildes īstenošanai 1055 miljonu euro apmērā un visu katrai plānotajai iniciatīvai un pasākumam iedalīto finanšu līdzekļu precizējums.

2.1

Kā jau minēts iepriekš, šajā priekšlikumā ir ievērota pieeja, kas vispirms bija pieņemta Media (1991./1995.) (5), Media II — attīstība un izplatīšana (1996./2000.) (6), Media Plus  (7) , Media Training  (8) un Media Training (2001.-2005.) (9) programmās, kas tagad ir integrētas vienā programmā.

2.2

Šajā sakarā jāatgādina to atzinumu galvenie secinājumi, ko EESK pieņēmusi par minētajām programmām.

2.2.1

EESK noslēdza atzinumu attiecībā uz priekšlikumu par MEDIA II — apmācība (1996./2000.) un Media II — attīstība un izplatīšana (1996./2000.) (10) (COM(94) 523 final), pievēršot uzmanību nepieciešamībai “samazināt līdzekļu izšķiešanas risku” un iepriekš noteikt kritērijus, kas “nodrošina programmu un to finansējuma maksimālu efektivitāti”, kā arī nepieciešamībai precīzāk definēt “kritērijus un līdzekļus, kuri var palīdzēt noteikt puses, kas ir tiesīgas piedalīties programmā, kā arī nodrošina maksimālu caurredzamību”.

2.2.2

Atzinumā par priekšlikumiem Media Training (2001./2005.) un MEDIA PLUS — attīstība, izplatīšana un popularizēšana (2001./2005.) (11) (COM(1999./658 final), atbalstot Komisijas priekšlikumus, EESK tomēr pauda nožēlu par to, ka minētajos priekšlikumos “nav ņemts vērā tas, ka Eiropas audiovizuālās nozares nozīmīgums izriet ne tikai no tās uzņēmējdarbības dimensijas, bet arī no nozares kā kultūras un demokrātisko vērtību popularizēšanas izpausmes līdzekļa funkcijām”.

2.2.3

Komiteja uzsvēra arī nepieciešamību “izvērtēt darbavietas, ko varētu radīt ar [ierosināto pasākumu] piemērošanas starpniecību un ieteica, ka šādiem pasākumiem aktīvi jāveicina” sieviešu līdzdalība, […], nodrošinot sieviešu plašāku pārstāvību minētajā nozarē“.

2.2.4

EESK atzina arī stimulu trūkumu attiecībā uz” neatkarīgu [Eiropas] uzņēmumu pieeju tirgum “un” Eiropas audiovizuālā mantojuma publisku pieejamību“, izmantojot digitalizāciju, ierosināja, ka būtu lietderīgi izveidot” eksperimentālus projektus […] e-Eiropas ietvaros“, izrādot atbalstu subtitrēšanai, un, paužot nožēlu par piešķirto līdzekļu niecīgumu, atkārtoja priekšlikumu izveidot Eiropas Informācijas sabiedrības aģentūru,” kas palīdzētu koordinēt dažādos pasākumus multivides konverģences jomā“. Komiteja atzinīgi novērtēja arī Garantiju fonda izveidi, lai popularizētu audiovizuālo nozari. (12)

2.2.5

Visbeidzot, atzinumā attiecībā uz priekšlikumiem par regulu un lēmumu Media Training un Media Plus programmu pagarināšanai līdz 2006. gadam (13) (COM(2003) 188 final) un COM(2003) 191 final) EESK, kritizējot to, ka Komisija nav spējusi savlaicīgi iesniegt jaunās daudzgadu programmas audiovizuālajā nozarē,

2.3

Apsverot šobrīd izskatāmo priekšlikumu, Komiteja ņems vērā izdarīto apsvērumu un ieteikumu būtību, lai noskaidrotu, kādā mērā tie ir ievēroti un vai tie paliek spēkā.

3.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kurā lielā mērā ir ņemti vērā dažādi EESK iepriekšējos atzinumos izklāstītie ierosinājumi un ieteikumi.

3.2

Konkrēts piemērs iepriekš minētajam ir tas, ka jaunā MEDIA programma ir paredzēta, lai vienkāršotu Kopienas rīcības struktūru audiovizuālajā nozarē, izveidojot vienu integrētu programmu, kas darbosies pirmsražošanas un pēcražošanas posmā (MEDIA 2007), aizstājot abas pašreizējās programmas (MEDIA Plus un MEDIA-Training).

3.3

Vēl viens piemērs ir tāds, ka jaunajā programmā ir ņemtas vērā EESK iepriekš uzsvērtās horizontālās prioritātes, kā, piemēram:

3.4

EESK atzīmē un atzinīgi vērtē arī racionālo un labi izkārtoto programmas projektu, jo īpaši veidu, kādā ir izstrādāts pielikums par budžetu un finansiālo ietekmi.

3.5

Bez tam EESK atzīmē, ka paskaidrojuma rakstā Komisija nav spējusi sniegt paredzētos sīkākos apsvērumus par nozares kā Eiropas pilsoniskuma un kultūras uzskatu nozīmīgas paudējas iespējamo lomu Eiropas audiovizuālās un kinematogrāfijas nozares noturīgā attīstībā. EESK uzskata, ka izšķiroša nozīme tomēr ir Eiropas kultūras vērtību pastāvīgai aizsardzībai un daudzveidības un plurālisma garantēšanai visos audiovizuālajos informācijas nesējos: minētajam uzskatam jābūt Komisijas visu saskaņā ar šo programmu uzsākto iniciatīvu neatņemamai sastāvdaļai.

3.5.1

Šajā sakarā EESK jo īpaši vēlas pievērst Komisijas uzmanību nepieciešamībai stiprināt iniciatīvas, lai nozarē nepieļautu pārāk lielu koncentrāciju, kas varētu kaitēt plurālismam un daudzveidībai un varētu izrādīties vēl bīstamāka saistībā ar jaunu tehnoloģiju ieviešanu tādēļ, ka tas varētu kaitēt ražošanai un izplatīšanai. EESK vēlas arī uzsvērt autortiesību aizsardzības un pirātisma apkarošanas nepieciešamību, vienlaikus konsolidējot līdzekļus atsevišķu pret konkurenci vērstu darbību apkarošanai.

3.5.2

Tā paša iemesla dēļ EESK var tikai apsveikt Komisijas paziņojumu par turpmākiem pasākumiem attiecībā uz atsevišķiem juridiskiem aspektiem saistībā ar kinematogrāfijas un audiovizuālajiem darbiem (14), un atbalsta Eiropas Parlamenta un Padomes pieņemto priekšlikumā ietverto ieteikumu, kā norādīts agrāk sniegtajā atzinumā (15).

3.6

EESK uzskata, ka programmas galveno koncepciju iekļaušana lēmumā — sevišķi tad, ja minētās koncepcijas programmai ir īpaši svarīgas, kā, piemēram, neatkarīgā producenta koncepcija — atvieglotu MEDIA 2007 programmas izpratni, kaut arī komiteja atzīst, ka šādas koncepcijas ir citos Kopienas dokumentos un ka attiecīgās definīcijas parasti ir paskaidrotas programmas īstenošanas pamatnostādnēs.

3.7

Tā kā Komisijas iesniegtā lēmuma priekšlikuma variantos dažādās valodās ir atšķirības, EESK stingri iesaka identificēt minētās nesakritības un galīgajos dokumentos tās novērst.

3.8

Visbeidzot, atzīstot, ka ierosinātajiem pasākumiem piešķirtais finansējums un minēto līdzekļu sadalījums jau gadiem parasti neizraisa nekādas turpmākas piezīmes, EESK tomēr uzskata, ka jāņem vērā visi faktori, kas izriet no piezīmēm zem virsraksta” Īpašas piezīmes“, un iesaka termiņa vidusposma novērtējumā pienācīgi apsvērt, vai iedalītie līdzekļi ir pietiekami programmas mērķu pilnīgai izpildei.

4.1

EESK vēlreiz atgādina un atkārtoti apstiprina tās 2003. gada 24. septembra atzinumā (16) izklāstītos stratēģiskos apsvērumus, tādēļ ka tā uzskata, ka Komisijas priekšlikumā par lēmumu joprojām nav pietiekami ņemti vērā daži aspekti attiecībā uz nepieciešamību jaunajā programmā

4.2

EESK atkārtoti iesaka, kā norādīts tās 2004. gada 15. septembra atzinumā (17), ka vairāk jāuzsver arī apmācība jauno tehnoloģiju jomā, kā arī jaunās prasības attiecībā uz kinofilmu un televīzijas darbu uzkrāšanu, kataloģizēšanu, saglabāšanu un restaurēšanu, datu bāzes pārvaldību un standartizētām metodēm darbu ierakstīšanai un uzglabāšanai augstas kvalitātes digitālā formātā.

4.3

EESK uzskata, ka, neraugoties uz to, ka programmas mērķos ir ietverti īpaši stimuli MVU, tie labāk jāatspoguļo piešķirtajos līdzekļos, lai varētu nodrošināt efektīvāku un konsekventāku atbalstu; tāpat arī atbalsts jauno digitālo tehnoloģiju ieviešanai kinoteātros un tiešsaistē un tehnoloģiskiem jauninājumiem attaisno ievērojami lielāku finansējumu.

4.4

Attiecībā uz programmas MEDIA 2007 pārvaldību EESK atzīmē, ka Komisija tikko kā ir izveidojusi izpildaģentūru Kopienas rīcības vadībai izglītības, audiovizuālajā un kultūras jomā (18) laika posmā no 2005. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 31. decembrim, paredzot iespēju pārskatīt vai paplašināt minētas aģentūras uzdevumus saistībā ar programmu jauno paaudzi, tādējādi iekļaujot arī programmas MEDIA 2007 pārvaldību.

4.4.1

Ņemot vērā, ka saskaņā ar paskaidrojuma raksta 7. punkta noteikumiem Komisija tomēr” deleģēs programmas vadību izpildaģentūrai“, kas atkārtots arī pielikuma 5.3. punktā un 6.1.1. punktā — finanšu intervence -, kurā noteiktas arī izpildaģentūrai piešķirtās apropriācijas, EESK, izskatījusi minētās aģentūras mērķus un uzdevumus, kas noteikti iepriekš minētā lēmuma 4. pantā, pieprasa no Komisijas sīki izstrādātu, skaidru norādi par šādiem jautājumiem: i) kādi būs aģentūras konkrētie pienākumi programmas MEDIA 2007 vadībai atbilstoši jau minētā lēmuma 4. panta 2., 3. un 4. punktam, un ii) kā sadalīsies aģentūras un citu Kopienas institūciju, kuras atbild par programmas MEDIA 2007 īstenošanu, konsultēšanu vai novērtēšanu, kompetence, vai arī aģentūra pārņems minētās atbildības jomas.

4.4.2

Jo īpaši jāapsver nepieciešamība nodrošināt izpildaģentūrai darbiniekus, kas ir speciālisti audiovizuālās nozares konkrētajā jomā; lēmumā šāds aspekts nav pieminēts.

4.4.3

Uzmanība jāpievērš arī tam, cik svarīgi ir nodrošināt, ka izpildaģentūra pienācīgi garantē programmas integrēto vadību, tādējādi īpaši izvairoties no programmas stratēģisko mērķu noteikšanā un tās vadībā iesaistīto institūciju labvēlīgiem vai nelabvēlīgiem atbildības konfliktiem.

4.4.4

Skaidri jānosaka arī tas, kura institūcija vai institūcijas pārņems aģentūras pienākumus, ja programmas īstenošanas vidus posmā nebūs pārliecības, ka aģentūra spēj turpmāk nodrošināt vienmērīgu un efektīvu programmas vadību bez alternatīvu risinājumu ierosināšanas.

4.5

Attiecībā uz finanšu noteikumiem un tādēļ, ka Eiropas audiovizuālais tirgus joprojām ir sadrumstalots un tā kultūras neviendabīgums atspoguļojas dalījumā, kurā pretstatītas a) valstis ar mazu audiovizuālās produkcijas ražošanas jaudu un/vai ierobežotu valodas lietojuma vai ģeogrāfisko teritoriju, un b) valstis ar lielāku ražošanas jaudu (19), EESK uzskata, ka, neraugoties uz konkurences tiesībās noteiktajiem ierobežojumiem, Komisija, nosakot programmas pamatnostādnes, varētu ņemt vērā patieso stāvokli dažās dalībvalstīs un reģionos, kuri uzskatāmi nav spējuši attīstīt audiovizuālo nozari pilnā apjomā.

4.6

Attiecībā uz saziņu EESK pilnība atbalsta Komisijas stratēģijas variantu stiprināt Media Desks un Antennae pamatpilnvaras, kā noteikts lēmuma pielikuma 2. nodaļas 2.2. punktā MEDIA desks and MEDIA antennae. EESK tādēļ ierosina, ka Komisijai jānodrošina 12. panta formulējuma atbilstība uzdevumu plašākajam lokam, kas uzskaitīts pielikuma iepriekš minētajā punktā (20), kā arī jānodrošina atbilstošs finansējums MEDIA desks, lai tie pienācīgi varētu izpildīt savus uzdevumus.

4.7

Komiteja vēlas arī uzsvērt nepieciešamību priekšlikuma 13. panta 2. punktā skaidri noteikt Komisijas pienākumu nodrošināt MEDIA 2007 programmas un to programmu un pasākumu, kas uzsākti audiovizuālajā nozarē kā daļa Kopienas sadarbībā ar trešām valstīm un kompetentām starptautiskajām organizācijām, konsekvenci un komplementaritāti, kā paredzēts Padomes 2000. gada 20. decembra Lēmuma par MEDIA Plus programmu 9. panta 2. punktā (21).

4.8

EESK arī uzskata, ka, ņemot vērā programmas paredzamo ilgumu (7 gadi) un tirgu un tehnoloģiju parastās attīstības veidu, būtu ieteicams izmainīt lēmuma 14. panta 3. punktā noteikto vērtēšanas grafiku, cita starpā izvirzot pirmo termiņa vidusposma novērtējuma ziņojumu par programmas īstenošanas rezultātiem un kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem aspektiem. Tas nozīmētu, ka šāda novērtējuma secinājumus varētu izmantot arī darbības mērķu un veicamo pasākumu iespējamai pārskatīšanai.

14.10.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 255/44

1.1

Eiropas mazumtirgotāji kā atbildi uz pēdējo 20 gadu sociālajām un ekonomiskajām pārmaiņām, īpaši patērētāju pieprasījuma jomā, izveidoja lielo kombinēta sortimenta mazumtirgotāju sistēmu. Pamatkoncepcija bija padarīt patērētājam ērtāku iepirkšanos, piedāvājot plaša sortimenta pārtikas un citas preces vienā tirdzniecības vietā. Izsakoties tirgzinības valodā, lielo kombinētā sortimenta mazumtirgotāju mērķis ir piesaistīt aizvien vairāk patērētāju, pievilcīgā veidā piedāvājot preces par konkurētspējīgām cenām. Vislielākās pārmaiņas apjoma un nozīmīguma ziņā notika pārtikas mazumtirdzniecībā; šīs pārmaiņas patērētājus ietekmēja visvairāk. Apvienotajā Karalistē 80 % pārtikas produktu tiek pirkti pie lielajiem kombinētā sortimenta mazumtirgotājiem. Šis rādītājs ir viens no augstākajiem ES. Lielveikalos un supermārketos patērētājiem var piedāvāt līdz 20 000 produkcijas veidu.

1.2

Laika gaitā lielie kombinētā sortimenta mazumtirgotāji pircējiem ir piedāvājuši nozīmīgas priekšrocības produktu klāsta un konkurētspējīgu cenu ziņā. Lielie kombinētā sortimenta mazumtirgotāji patērētājus pārsvarā ir nodrošinājuši ar plaša sortimenta daudzveidīgiem pārtikas produktiem vienā tirdzniecības vietā, apvienojot to ar bezmaksas un pietiekami lielām autostāvvietām. Šīs tirdzniecības vietas ir viegli pieejamas arī bērniem un personām ar invaliditāti. Dažās no tām ir pieejami banku pakalpojumi, atspirdzinājumi, kā arī atkritumu šķirošanas konteineri. Daudzi mazumtirgotāji piedāvā iepirkties tiešsaistē un nodrošina piegādi vietējā līmenī. Patērētājiem iespēja veikt iknedēļas iepirkšanos vienā vietā par izdevīgām cenām šķiet pievilcīga, un tas izskaidro pārtikas preču tirgus daļas pieaugumu lielajā mazumtirdzniecībā.

1.3

Lielākajā daļā jauno dalībvalstu lielie kombinētā sortimenta mazumtirgotāji ieņem mazāku tirgus daļu nekā 15 valstu ES, tomēr to tirgus daļa strauji pieaug.

Lielo kombinētā sortimenta mazumtirgotāju uzņēmējdarības struktūra ir dažāda:

1.4

Lielo izplatītāju tirgus daļa dažādās dalībvalstīs tomēr ir ļoti atšķirīga. Ungārijā trīs lielākie mazumtirgotāji pārstāv 29 % no pārtikas preču tirgus. Apvienotajā Karalistē trīs lielākie mazumtirgotāji kontrolē 60 % no pārtikas preču tirgus, bet Īrijā trīs lielākie mazumtirgotāji kontrolē 66 % no pārtikas preču tirgus. Trīs lielāko mazumtirgotāju aizņemtā pārtikas preču tirgus daļa šeit minētajās dalībvalstīs ir šāda: Polijā — 14,2 %, Čehijas Republikā — 25,4 %, Slovākijā — 42,6 %, Slovēnijā — 77,3 %. Novērojama tendence, ka pēdējo 10 gadu laikā mazumtirdzniecības pārtikas preču tirgū dominē neliels skaits ļoti lielu mazumtirgotāju. Vidēji pārtikas tirdzniecība ieņem 70 % no pārtikas preču tirgus. (Avots: GfK patērētāju aptaujas/mājsaimniecības darba grupa).

2.1

Iekšējā tirgus ģenerāldirektorāts, izmantojot AC Nielsen savāktos datus, izpētīja Viseiropas (1) zīmolpreču grozu ar precēm, kas pieejamas 14 valstu ES laikā no 2002. gada septembra līdz 2003. gada oktobrim, un salīdzināja cenas. Šis cenu indekss parāda, ka 14 ES valstīs cenas ievērojami atšķīrās. Izmantojot ES vidējo koeficientu = 100, tabulā norādītas zemākās un augstākās cenas minētajās dalībvalstīs:

2.2

Viseiropas zīmolpreces kā, piemēram, augstāk minētās, patērētāji ir plaši atzinuši visā ES.

Cenu atšķirības vispārīgajām zīmolprecēm un precēm ar balto etiķeti ir lielākas. Arī šajā jomā nepastāv redzama shēma, kas izskaidrotu cenu atšķirības dalībvalstīs:

2.3

Šīs cenu atšķirības precēm ar firmas zīmi un bez tās sniedz priekšstatu par pašreizējo situāciju, un biežā novērošana var arī palīdzēt noteikt, vai šo preču cenas laika gaitā pakāpeniski izlīdzinās, kā varētu gaidīt pilnībā funkcionējošā iekšējā tirgū. Iekšējā tirgus ģenerāldirektorāts uzskata, ka efektīvi funkcionējošā iekšējā tirgū cenu atšķirībām nevajadzētu būt tik lielam, kā parādīts tabulās. Līdzīgā pārskatā par ASV tika konstatēts, ka cenu atšķirības ir mazākas nekā 14 valstu ES.

2.4

Cenu atšķirību iemesli ir dažādi — atšķirīgas saimnieciskās darbības izmaksas, piemēram, darbaspēka izmaksas, transporta izmaksas, atkritumu apsaimniekošanas izmaksas, veikala apmērs un apgrozījuma apjoms, vietējie nodokļi un cenu konkurences līmenis gan pircēja, gan pārdevēja pusē. Liela nozīme var būt arī dažādai pircēju dotajai priekšrokai un gaumei, kas lielā mērā atkarīga no kultūras ieražām. Tāpat jāņem vērā tādi vietējā tirgus apstākļi, kā iedzīvotāju blīvums, klimats un produktu piegādes ķēdes gaita.

3.1

Pēdējo piecu gadu laikā lielākā daļa pārtikas produktu mazumtirgotāju ir izplatījuši tādus reklāmas lozungus kā “zemas cenas katru dienu”, “labāka kvalitāte par zemāku cenu”, “palīdzam taupīt naudu katru dienu”. Lielie kombinētā sortimenta mazumtirgotāji nemitīgi apgalvo, ka viņi aizstāv patērētāju, pazeminot nepamatoti augstās cenas. Tas acīmredzami ir tādēļ, ka patērētājiem “cena” ir ļoti svarīgs elements. Teorētiski patērētājiem tā ir laba ziņa, sevišķi īstermiņā, tomēr ir jāņem vērā sekas ilgtermiņā. Pietiekami augsta samaksa jāsaņem lauksaimniekiem, lai garantētu pastāvīgu labas kvalitātes un labos ekoloģiskajos apstākļos ražotu pārtikas produktu piegādi. Visiem, kas iesaistīti ražošanā un izplatīšanā, arī ir jāsaņem pienācīga peļņa.

3.2

Apvienotās Karalistes lielveikals ASDA (kas pieder ASV “milzim”Wal-Mart), ir pārvērtis cenu pazemināšanu par filantropisku misiju, paziņojot, ka “mūsu mērķis ir padarīt preces un pakalpojumus pieejamākus ikvienam”. Šķiet, ka jaunā filozofija nozīmē tērēt par pārtiku pēc iespējas mazāk. Daudzos gadījumos kombinētā sortimenta mazumtirgotāji reklāmās grib panākt, lai mēs domātu, ka vissvarīgākā pārtikas produkta sastāvdaļa ir tā cena. Mājsaimniecības ienākumu daļa, kas tiek tērēta par pārtiku, visā Eiropā turpina samazināties (skat. 1. pielikumu).

3.3

Kombinētā sortimenta mazumtirgotāji parasti izvērš visagresīvāko reklāmu par pamatproduktiem, kas darbojas kā “satiksmes ģeneratori”, jo tie ir jāpērk bieži, vienlaicīgi paceļot cenu robežas citām precēm, kuras pircēji tik labi nepazīst. Dažās dalībvalstīs “satiksmes ģeneratorus” bieži pārdod zem to pašizmaksas. Pārtikas produktu tirgošana zem to pašizmaksas dažās dalībvalstīs ir aizliegta: tas ir Beļģijā, Francijā, Īrijā, Itālijā, Luksemburgā, Portugālē, kā arī Spānijā un noteiktos apstākļos arī Grieķijā.

3.4

Pārdošana zem pašizmaksas un cenu agresivitāte var novest pie darbībām, kas vērstas pret konkurenci.

4.1

Augošais lielo kombinētā sortimenta mazumtirgotāju sektors ir radījis vairākus tūkstošus darbavietu, daudzas no tām ar zemu atalgojumu (bieži nepilnas slodzes) visā ES. Nesen veiktā pētījumā, kas publicēts Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda tīmekļa vietnē (Darba attiecības mazumtirdzniecības nozarē, 2004. gada oktobris, salīdzinošais pētījums), ir secināts, ka apmēram 60 % no mazumtirdzniecībā strādājošajiem ir sievietes, un liels ir arī jaunu un zemas kvalifikācijas darbinieku īpatsvars. Samaksa ir relatīvi zema, un nepilnas slodzes darba laika un brīvdienu darba līmenis ir augsts. Rūpniecībā norisinās lielas strukturālās izmaiņas ar koncentrācijas un diversifikācijas procesiem, ar nepieciešamību pārstrukturēt darbaspēju, atcelt tam ierobežojumus un samazināt darbinieku skaitu. Cita raksturīga iezīme parasti ir lielā algu atšķirība sievietēm un vīriešiem, kas saistīta ar lielo sieviešu īpatsvaru nepilnas slodzes darbā un viņu koncentrāciju zemākā līmeņa darbavietās.

4.2

Lielie kombinētā sortimenta mazumtirgotāji nodarbina cilvēkus plaša spektra darbavietās, bet kases operatori un personas, kas izvieto preces plauktos, bieži atrodas algu saraksta lejasdaļā un atkarībā no nodarbinātības situācijas attiecīgajā dalībvalstī saņem minimālo algu vai tikai nedaudz vairāk.

4.3

Elastīgs darbalaiks var būt izdevīgs studentiem un nepilnas slodzes darbiniekiem, pagaidu strādniekiem un personām, kurām ir ģimene vai vēl cits darbs. Ir svarīgi, lai nepilnas slodzes darbinieki netiktu diskriminēti.

4.4

Eiropas kombinētā sortimenta mazumtirgotājiem ir jāattīstās virzienā uz kvalitatīviem pakalpojumiem, kurus patērētājiem sniedz kompetents personāls, kas strādā drošos un labos darba apstākļos. Nemitīgā lielo kombinētā sortimenta mazumtirdzniecības sektora koncentrācija liek izstrādāt jaunas konkurences stratēģijas (piemēram, “cenu kari”), izraisa spēcīgu spiedienu uz izmaksu, tajā skaitā darbaspēka izmaksu kontroli, darba laika ierobežojumu atcelšanu un darbu vakara stundās un nedēļas nogalēs.

4.5

Kaut arī pārtikas cenas ir tikušas pazeminātas, pateicoties konkurētspējīgai cenu veidošanai, paaugstinātai pārtikas produktu iepirkšanas, administrācijas, uzglabāšanas procedūru, realizācijas un labas kvalitātes efektivitātei, tomēr “realitātē lēta pārtika drīz nozīmēs to pašu, ko lēts darbaspēks, un mums par to ir vairāk jādomā, kad mēs mudinām lielveikalus savstarpēji konkurēt ar cenu kariem” Proferors Tim Long, Thames Valley universitāte.

4.6

Vēl — importējot preces no trešās pasaules valstīm, nevajadzētu aizmirst tajās pastāvošos darba samaksas noteikumus.

5.1

Koncentrācija pārtikas mazumtirdzniecībā visā Eiropā ir krasi pieaugusi. Laikā no 1993. līdz 2002. gadam piecu lielāko pārtikas produktu mazumtirgotāju tirgus daļa 15 valstu ES ir palielinājusies vidēji par 21,7 %, sasniedzot vidēji 69,2 %. 2002. gadā tā svārstījās no 37 % Itālijā un 52,7 % Grieķijā līdz 94,7 % Zviedrijā (Avots: 2003. gada London Economics ziņojums Apvienotās Karalistes Vides ministrijai).

5.2

Dažu dalībvalstu tirgū gan pārdevēja, gan pircēja puse tiecas uz vienlīdzīgu koncentrāciju. Citās dalībvalstīs ir pircēju grupas, kas pārstāv (tehniski) neatkarīgus mazumtirgotājus (piemēram, brīvprātīgās ķēdes), tātad, valsts līmenī tirgū pircēja puse ir vairāk koncentrēta nekā pārdevēja puse.

5.3

Supermārketi paplašina pakalpojumu un produkcijas klāstu, turpretī diskontētāji turpinās paplašināties jo īpaši pārtikas produktu sektorā, koncentrējoties uz zemām cenām, un tie varētu sākt piedāvāt augstākas kvalitātes produktus par zemākajām iespējamām cenām.

5.4

Nesenā tendence augļu un dārzeņu sektorā ir bijusi atšķirīga no preču tirgus pieejas. Mazumtirgotāji vēlas koncentrēt savu pirkumu iegādi no neliela skaita lielajiem privileģētajiem piegādātājiem, kas var būt to partneri visa gada garumā. ESK vienā no iepriekšējiem atzinumiem (2) konstatēja, ka: “Plašā piedāvāto svaigu augļu un dārzeņu izvēle tiek uzskatīta par supermārketu galveno priekšrocību. No otras puses, iknedēļas tirgus bieži ir sinonīms labākai kvalitātei, svaigiem produktiem, plašai izvēlei, uzticamībai un cilvēciskajām attiecībām”.

5.5

Mazumtirgotāji ir veicinājuši produktu piegādātāju, sevišķi pārtikas produktu piegādātāju konsolidāciju. Viena no šīm jomām ir maizes piegāde. Īrijā un īpaši Apvienotajā Karalistē maizes pārdošanas cenu konkurences dēļ tika slēgtas daudzas maizes ceptuves, un tagad tirgū dominē nedaudzas ļoti lielas ceptuves. Tas ir ļāvis lielveikaliem piedāvāt patērētājiem maizi par zemu cenu ar pazeminātu uzturvērtību. Maizi ar augstāku uzturvērtību joprojām var iegādāties tikai par augstāku cenu.

5.6

Daudzi lielveikali ir ieviesuši arī maizes ceptuves uz vietas. Tiek iepirkti rūpnīcā sagatavoti saldētas mīklas produkti, kurus pabeidz gatavot veikalā.

6.1

London Economics savā 2003. gada ziņojumā konstatēja, ka 2001. gadā neviena dalībvalsts nav sistemātiski reģistrējusi lielāko saimniecības cenas un mazumtirdzniecības cenas starpību. Vispārīgi cenu starpība ir no 1 līdz 5 reizēm augstāka nekā saimniecības cena. Saistībā ar maizi, kuras galvenā sastāvdaļa ir kvieši, saimniecības un mazumtirdzniecības cena var atšķirties līdz 30 reizēm, kas atspoguļo lielo, ar saimniecību nesaistīto izmaksu daļu maizes ražošanā.

6.2

2001. gadā saimniecības un mazumtirdzniecības cenas starpība jēra gaļai palielinājās Apvienotajā Karalistē un Īrijā un samazinājās Francijā un Vācijā. Augļiem un dārzeņiem saimniecības un mazumtirdzniecības cenu starpībā vai nu nav vērojamas nozīmīgas izmaiņas, vai arī tā nedaudz samazinās. Augļu un dārzeņu vairumtirdzniecības tirgus kādu laiku piedzīvoja lejupslīdi, turpretī tūlītējās piegādes svaigu produktu tirgus saglabāja nozīmīgumu, kā rezultātā cenas svārstījās lielā amplitūdā atkarībā no laika apstākļiem un situācijas piegādes jomā. Lielie kombinētā sortimenta pircēji ir sākuši slēgt sezonas vai gada līgumus ar nelielu skaitu piegādātāju, lai stabilizētu svaigo produktu sektoru un samazinātu cenas. Tas stabilizēs saimniecības un mazumtirdzniecības cenas starpību. Izceļoties “cenu kariem”, tas var nozīmēt, ka pirmapstrādes produktu ražotāji saņems mazāku peļņu un būs pakļauti izmaksu palielināšanai.

6.3

Ja lielo kombinētā sortimenta mazumtirgotāju pirktspēja izraisa cenu pazemināšanos to piegādātājiem un ja šīs pazeminātās cenas pēc tam tiek piedāvātas arī patērētājiem, tad procentuālā peļņa lauksaimniekam ne vienmēr samazināsies, tomēr faktiskā saimniecības cena būs zemāka, tādējādi lauksaimniekam var būt neliela peļņa, vai tās var nebūt vispār.

6.4

Apvienotās Karalistes Valsts lauksaimnieku apvienības (National Farmers Union) 2002. gadā izstrādātajā apskatā norādīts, ka pārtikas grozs ar liellopu gaļu, olām, pienu, maizi, tomātiem un āboliem lielveikalā maksā vidēji EUR 55, no kā lauksaimnieks saņēma apmēram EUR 16, kas ir mazāk nekā viena trešā daļa no tā mazumtirdzniecības cenas. Atsevišķu produktu gadījumā lauksaimnieki saņēma 26 % no liellopu gaļas galīgās mazumtirdzniecības cenas, 8 % no maizes galīgās cenas un 14 % no bekona cenas.

6.5

Visu lauksaimniecības produktu ražotāju cenu indekss (reāli) 15 valstu ES laikā no 1990. līdz 2002. gadam nokritās par 27 %. Nomināli lauksaimnieciskās produkcijas cenas tajā pašā periodā kopumā saglabāja stabilitāti. Saimniecības un patēriņa pārtikas cenu krasā atšķirība ir piesaistījusi ievērojamu uzmanību, tomēr nav panākta vispārīga vienprātība par šo atšķirīgo cenu tendenču iemesliem (London Economics 2003. gada ziņojums).

6.6

Ir jākonstatē, ka lielie izplatītāji arvien vairāk piedāvā produktus ar marķējumu “fair trade” (godīga tirdzniecība), un tā ir pozitīva attīstība. Steve Steckton un Erin White savā rakstā Wall Street Journal2004. gada 8. jūnijā par Godīgas tirdzniecības produktu pārdošanu lielveikalos saka: “Sainsburys (britu lielveikals) godīgā tirdzniecībā pārdeva banānus par vairāk nekā četras reizes augstāku cenu salīdzinājumā ar parastajiem banāniem — un par vairāk nekā 16 reizes augstāku cenu nekā tā, ko saņem audzētāji. Tesco godīgā tirdzniecībā nesen pārdeva kafiju par USD 3.46 mārciņā, kamēr audzētājs saņem apmēram 44 centus virs cenas pasaules tirgū.”“Lielveikali izmanto etiķetes priekšrocības, lai iegūtu lielāku peļņu, jo tie zina, ka patērētāji par “godīgu tirdzniecību” ir gatavi maksāt nedaudz vairāk”, apgalvo Emily Dardaine, augļu pārstrādes produktu nodaļas vadītāja starptautiskajā Godīgas tirdzniecības marķējuma organizācijā (FLO), kas ir Godīgas tirdzniecības grupu federācija ar galveno mītni Vācijā.

7.1

Tirgus koncentrācijas atšķirīgā pakāpe un raksturs dažādajās dalībvalstīs ir faktors, kas jāņem vērā, izskatot lielo mazumtirgotāju praksi attiecībā uz piegādātājiem. Kā iepriekš norādīts, tā kā patērētāji pievērš lielu uzmanību cenai un, ņemot vērā to, ka patērētāju izteiktais pieprasījums ietekmē arī piedāvājumu, jāatzīst, ka uz mazumtirgotājiem tiek izdarīts ievērojams spiediens attiecībā uz cenu pazemināšanu. Lai varētu nodrošināt zemas cenas patērētājam, lielie kombinētā sortimenta mazumtirgotāji izdara spiedienu uz piegādātājiem, lai tie pazeminātu cenas. Tas attiecas uz pārtikas sektoru un galvenokārt uz tirgiem, kuros ir ļoti augsta koncentrācijas pakāpe. Mazumtirgotāji kā ieroci nemitīgi izmanto draudus svītrot kādu produktu no saraksta, lai panāktu no piegādātāja izdevīgākus nosacījumus. Turklāt daudzi ļoti lielie mazumtirgotāji bieži maina savus iepircējus no vienas nodaļas uz citu, lai novērstu personīgu attiecību veidošanos starp iepircējiem un piegādātajiem. Iepircēju loma ir mēģināt nopirkt no piegādātāja aizvien lētāku pārtiku. Viņi var izlemt kāda piegādes uzņēmuma likteni, izsvītrojot tā produktus no sava iepirkumu klāsta un pārejot uz citu uzņēmumu, īpaši gadījumā, kad piegādātājs ir izdarījis lielus kapitālieguldījumus, lai piegādātu kādu konkrētu produkcijas veidu vienam lielajam mazumtirgotājam. Piegādātājiem, sevišķi mazajiem piegādātājiem, bieži nav finanšu līdzekļu, lai izpildītu lielo mazumtirgotāju prasības. Kādas izredzes ir lauksaimniekam panākt izdevīgu cenu tirgos, kuros lielajiem kombinētā sortimenta mazumtirgotājiem ir tik liela pirktspēja?

7.2

Papildus iespējai panākt atlaides darījumiem ar piegādātājiem pirktspēja var izpausties arī līgumsaistībās, kuras mazumtirgotāji var uzlikt piegādātājiem, piemēram, maksa par iekļaušanu sarakstā, maksa par vietas piešķiršanu plauktos, retroaktīvas atlaides precēm, kuras jau ir pārdotas, nepamatoti augsta maksa par mazumtirgotāja reklāmas izdevumiem un pieprasījums pēc papildu piegādes.

7.3

Kombinētā sortimenta mazumtirgotāju pārtikas piegādātājiem bieži rodas finansiālas grūtības saistībā ar ilgo samaksas kavēšanos — dažreiz līdz 120 dienām (retos gadījumos līdz 180 dienām) pēc pārtikas produktu piegādes. Turpretī patērētājs par produktu samaksā uzreiz, izdarot pirkumu. Ilga samaksas kavēšanās nozīmē lielo mazumtirgotāju peļņas palielināšanos, jo piegādātāji nodrošina bezprocentu kredītus.

7.4

Dažreiz lielie mazumtirgotāji spiež piegādātājus kādu laiku piegādāt pārtiku zem pašizmaksas, lai turpinātu nodrošināt to krājumus veikalā. Tas var izraisīt piegādātājiem un lauksaimniekiem lielus finansiālos zaudējumus.

7.4.1

Tiešsaistes izsoles sistēmas ieviešana tīmeklī arī ir stiprinājusi lielo mazumtirgotāju pozīcijas, lai atrastu lētu produkciju tirgošanai ar veikala firmas zīmi. Saskaņā ar šo sistēmu lielie mazumtirgotāji tīmeklī meklē izsoles par produktu piegādi (galvenokārt tirdzniecībai ar veikala firmas zīmi/izplatītāja marķējumu). Piegādātāji savā starpā sacenšas par piegādi par zemāko cenu.

7.5

Visi lielākie mazumtirgotāji aizvien biežāk piedāvā preci ar savu firmas zīmi (izplatītāja marķējumu). Šī tendence visvairāk ir izteikta Īrijā un Lielbritānijā, kā arī jaunattīstības tirgos. “Lielais izplatītāja marķējuma pieaugums jaunattīstības tirgos ir tieši saistīts ar globālo mazumtirgotāju paplašināšanos pāri tradicionālajām ģeogrāfiskajām robežām” (Jane Perrin, ACNielsen). Tā kā dažu veikalu firmas zīmju kvalitātes līmenis ir paaugstinājies, mazumtirgotāji par zemām reklāmas izmaksām ir varējuši strauji paaugstināt ienākumu līmeni

7.6

Izplatītāja marķējuma sistēma nozīmē lielveikaliem lielāku varu attiecībās ar to piegādātājiem.

7.7

Vidē, kurā sekmīgas mazumtirdzniecības koncepcijas var ātri nokopēt, mazumtirgotāja veikala firmas zīmes (privātā marķējuma) stratēģija kļūst aizvien nozīmīgāka, palīdzot atšķirt katru mazumtirgotāju no tā konkurentiem.

7.8

Šī varas pārbīde no piegādātāja uz mazumtirgotāju nozīmē daudz vairāk nekā tikai īpašumtiesības uz vietu veikala plauktos un veikala firmas zīmes (izplatītāja marķējuma) priekšrocības. Ar veikala uzticības karšu palīdzību mazumtirgotāji mūsdienās gūst vairāk informācijas par patērētāja identitāti, profilu un tēriņu shēmām nekā jebkurš piegādātājs. Šo informāciju vēl vairāk papildina mazumtirgotāja iknedēļas piekļuve patērētājam.

7.9

Kamēr lielie mazumtirgotāji reklamē produktus ar veikala firmas zīmi (izplatītāja marķējumu), patērētāja pieprasījums nozīmē, ka plauktos jābūt arī produktiem ar labi zināmu zīmolu. Mazumtirgotāji tomēr vēlas samazināt zīmolpreču piegādātāju skaitu un ir ieviesuši Kategoriju vadības sistēmu. Kategoriju vadība ir līdzeklis, ko mazumtirgotāji izmanto, lai samazinātu to individuālo piegādātāju skaitu, no kuriem viņi iepērk preces, tādējādi samazinot savas izmaksas un palielinot starpību starp vairumtirdzniecības un pārdošanas cenu. Katrā produkcijas veida kategorijā mazumtirgotājs izvēlas vienu vadošo piegādātāju, lai tas sagādātu un piegādātu visus šajā kategorijā nepieciešamos produkcijas veidus. Uzņēmumu ar vadošu zīmolu parasti izvēlas arī citu saistīto preču klāsta piegādei, lai saglabātu tā produkciju katalogā. Piemēram, uzņēmumam, kas piegādā Čedaras sieru ar noteiktu zīmolu, var lūgt piegādāt visus mazumtirgotāja pieprasītos cita veida sierus, ko tam būtu jāsagādā no citiem piegādātājiem. Šī sistēma ir izdevīga lielākajiem piegādes uzņēmumiem, kas ierobežo iespējas ienākt tirgū maziem un vietējiem piegādātājiem. Tā var arī sašaurināt patērētāja izvēli.

7.10

Daudzi mazie un vidējie pārtikas uzņēmumi ir ārkārtīgi neaizsargāti, īpaši tad, ja tie ir lielā mērā atkarīgi no viena lielā mazumtirgotāja. Mazumtirgotāji var pieprasīt atlaidi 2 % gadā nākamos trīs gadus. Ja šī prasība netiek pildīta, mazumtirgotājs nomaina piegādātāju. Lai paliktu tirgū, MVU ir jāsamazina izmaksas un vairumtirdzniecības cena, kas nozīmē zemāku samaksu lauksaimniekiem, mazāk darbinieku un patērētājs saņem zemākas kvalitātes produktu.

8.1

Patērētāji turpinās pieprasīt no lielveikaliem konkurētspējīgas cenas, pastāvīgu labas kvalitātes nekaitīgas pārtikas piegādi, labas kvalitātes apkalpošanu un patīkamu iepirkšanās vidi.

8.2

Patērētājiem vajadzētu iesaistīties dialogā ar pirmapstrādes produktu ražotājiem un pārtikas produktu piegādātājiem, lai gūtu vispusīgāku ieskatu mazumtirdzniecības līmeņa politikā.

8.3

Patērētājiem jāsaņem informācija par to, kad piegādātāji piedāvā īpašas atlaides vai zemas cenas.

8.4

Patērētājiem jāsniedz labāka informācija par visiem pārtikas tirgus aspektiem un viņu prasību ilgtermiņa sekām. Ģimenes ar zemiem ienākumiem bieži nemaz neinteresējas par ārpus pilsētas esošām lieltirgotavām, kas reklamē zemas pārtikas cenas, jo minētajām ģimenēm nav piemērota transporta līdz veikalam, lai nopirktu pārtikas produktus par zemu cenu.

8.5

Patērētājiem ir būtiski svarīgi tādi jautājumi kā aptaukošanās un saimnieciska patērēšana. Mazumtirgotājiem ir jāieņem stratēģiska nostāja šajos jautājumos.

9.1

Saistībā ar KLP reformu (atsaiste) lauksaimnieku lēmumus par to, kas jaražo, vairāk ietekmēs no mazumtirdzniecības sektora saņemtie signāli par cenām un pieprasījumu. Atbalsta sistēma, kas bija KLP daļa, vairs nenodrošinās tādu pašu minimālo cenu lauksaimniecības produktiem. Tas nozīmē, ka pārtikas ķēdē mazumtirgotāji cenu noteiks vēl lielākā mērā nekā iepriekš. Lielāks pārtikas importa apjoms Kopienā arī sliecas pazemināt saimniecības cenas, ja cenas pasaulē ir zemas. Galarezultātā pārtikas produktu cenu svārstības pieprasījuma un piedāvājuma ietvaros būs lielākas.

9.2

Ja kādu laika posmu lauksaimniekiem samazinās ienākumi un palielinās izmaksas, daudzi lauksaimnieki izstājas no tirgus. Šāda attīstība Eiropā var izraisīt pārtikas ražošanas samazināšanos, kas kavētu daudzfunkcionālas lauksaimniecības attīstību ES. Tas kavētu arī virzību uz mērķi saglabāt un attīstīt dzīvu lauku ainavu. Lai nepieļautu šādu attīstību, arī lauksaimniekiem ir jāpārskata savu ražojumu audzēšanas metodes un izvēle. Viena no alternatīvām ir atrast jaunas nišas un pievērsties, piemēram, augstvērtīgāku pārtikas produktu audzēšanai vai pilnīgi jaunu izstrādājumu ražošanai, jauniem tirdzniecības veidiem un attīstīt jaunas sadarbības formas (piemēram, iepirkuma uzņēmumu grupas, zemnieku veikali pilsētās), piedāvāt atvaļinājumu zemnieku saimniecībā u.c., lai nostiprinātu savas pozīcijas.

9.3

Saimniecības un mazumtirdzniecības cenu starpības salīdzināšana visā ES tirgū ir sarežģīta, jo nav iespējams noskaidrot pārstrādes un mazumtirdzniecības sektoriem piekrītošās izmaksas un cenu starpību. Tomēr ir skaidri redzams, ka gadījumā, ja lielie mazumtirgotāji iesaistās lauksaimniecības produktu pārdošanā zem pašizmaksas, tad lauksaimnieks kā pēdējā persona pārtikas ķēdē saņems mazāku samaksu, jo pārstrādātājs un lielveikali turpinās iekasēt starpību, lai paliktu tirgū.

a)

Lielajiem mazumtirgotājiem ir nekaitīgas pārtikas piedāvātāja reputācija.

b)

Lielie mazumtirgotāji regulāri kontaktējas ar patērētājiem, kad tie izdara iknedēļas iepirkumus.

c)

Uzticības kartes sniedz detalizētu informāciju par patērētāja iepirkšanās paradumiem, tādējādi nodrošinot lielos mazumtirgotājus ar svarīgu patērētāju datubāzi un tirgus izpētes avotu.

d)

Tie nosaka patērētāju vajadzības ar tirgus izpētes palīdzību.

e)

Tie ietekmē pircēju uzvedību ar reklāmas cenām, atlaidēm, klientu apkalpošanu, veikala iekārtojumu un plānojumu. Šajā kontekstā lielie mazumtirgotāji spēj ietekmēt tirgus virzienu.

11.1

Par cenu struktūru un mazumtirgotāju, piegādātāju (pārtikas pārstrādātāju) un sākotnējo ražotāju peļņas robežām ir nepieciešama plašāka informācija un lielāka pārredzamība.

11.2

Dalībvalstīm ir jānodrošina dalībvalstu reģionos atbilstoša konkurence un jāatbalsta mazo lauksaimniecības ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju kooperācijas, tādējādi saglabājot konkurenci ar lielajiem lauksaimniecības ražotājiem, pārstrādātājiem un tirgotāju tīkliem. Bez tam dalībvalstīm un ES iestādēm ir jānodrošina dažādi tirdzniecības veidi un jāizvairās no pilnīgas tirgus liberalizācijas, kas izraisītu tirgus papildu koncentrāciju.

11.3

Iekšējā tirgus ģenerāldirektorātam ir nemitīgi jāpēta un jāvērtē patēriņa cenas visā ES, lai nodrošinātu pietiekamu konkurenci visā Kopienas teritorijā.

11.4

Viena no konkurences tiesību aktu jomām, kas jāprecizē, ir sabiedrības interešu definīcija. Tās nevajadzētu reducēt tikai uz cenām un tirgus konjunktūru.

11.5

Konkurences institūcijām arī turpmāk jāpievērš pastiprināta uzmanība lielo mazumtirgotāju pirktspējai pārtikas produktu tirgū.

11.6

Pastāv iespēja, ka nākotnē pārtikas mazumtirdzniecība būs ļoti neliela dalībnieku skaita pārziņā, kas var ierobežot patērētāja izvēli un paaugstināt cenas. Komisijai un dalībvalstu valdībām ir jāapzinās šāda iespēja.

11.7

ES ir jānodrošina pārtikas ražošana pietiekamā apjomā, lai apgādātu ar to savus pilsoņus. Mums nav jākļūst atkarīgiem no pārtikas piegādātājiem ārpus ES.

11.8

Cenu netiešās ietekmes un starpības starp saimniecības cenu un cenu, par kādu patērētājs pērk preci no lielā kombinētā sortimenta mazumtirgotāja, detalizēta izpēte un analīze.