22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/1

1.1

“Kooperatīvā sabiedrība ir autonoma asociācija, kurā tās biedri ir labprātīgi apvienojušies, lai apmierinātu savas kopējās ekonomiskās, sociālās un kultūras vēlmes un vajadzības ar uzņēmuma palīdzību, kurš ir kopējs īpašums, un kurā pilnvaras tiek īstenotas demokrātiskā ceļā”. (1) Neskatoties uz to, ka kooperatīvās sabiedrības juridiskā definīcija var aptvert dažādos tās dalībvalstu modeļus, tiesību praktiķi sabiedrības raksturu atzīst kā “intuitu personae”.

1.2

Kooperatīvā identitāte papildinās ne tikai ar tādām kopējām vērtībām kā demokrātija, vienlīdzība, taisnīgums, solidaritāte, caurskatāmība vai sociālā atbildība, bet arī ar tādiem principiem kā brīvprātīgā iestāšanās, biedru īstenotas demokrātiskas pilnvaras, biedru ekonomiskā līdzdalība vai saistības attiecībā pret kolektīvu (2).

1.3

Tomēr kooperatīvā sabiedrība atšķiras no kapitālu sabiedrībām ar kapitāla mainīgumu, kura daļas ir personiskas un pēc principa nav nododamas citām personām, kuras nav kooperatīvās sabiedrības biedri.

1.4

Eiropas Savienībā apmēram 140 miljoni tās iedzīvotāju ir kooperatīvo sabiedrību biedri. Ir saskatītas apmēram 300 000, kuras dod darbu 2,3 miljoniem personu.

1.5

Tās raksturo organizācijas veidu, kas galvenokārt balstās uz kopēju pirktspēju, pārdošanu vai darbaspēka kapacitāti ar mērķi apmierināt savu biedru ekonomiskās vajadzības. Kooperatīvās uzņēmējdarbības, kas sastopamas lielākajā aktivitāšu sektoru daļā, izpaužas arī kā piemērots mehānisms sociālo, apkārtējās vides un kultūras mērķu sasniegšanai.

1.6

Tāpat kooperatīvās sabiedrības jo īpaši piemērotas, lai īstenotu mērķus, kas saistīti ar Lisabonas stratēģiju, tādejādi gūstot ekonomiskos sasniegumus, piedalīšanos un personīgo ieguldījumu.

1.7

Neskatoties uz to, ka to attīstība savā starpā var ļoti ievērojami atšķirties, kooperatīvās sabiedrības galvenokārt balstās uz lokālo noenkurošanos, tāpat piedalās reģiona sociāli ekonomiskā tīkla izveidē un uzlabošanā, tāpat kā sociālās kohēzijas uzturēšanā teritorijās, kurās ir jācīnās ar to iekavētu attīstību, vai kurās nepieciešama pārkvalificēšanās atbilstoši to vajadzībām (3). Tajā pat laikā šāda lokālā noenkurošanās tām netraucē realizēt savu darbības attīstību ārpus Eiropas Savienības robežām. Tāpat nebūt nav neievērojams kooperatīvu ieguldījums pasaules ekonomikas dinamikā un tirdzniecības apmaiņā (4).

1.8

Tieši tāpēc kooperatīvo sabiedrību loma un mērķi ir atzīti ne tikai valstu, bet arī pasaules līmenī. Tāpat Starptautiskā darba organizācija (SDO) 2002. gada jūnijā pieņēma ieteikumu par kooperatīvu attīstības veicināšanu (5), kurā jo īpaši norādīts, ka “kooperatīvi ar savu atšķirīgo formu veicina vispilnīgāko visu iedzīvotāju piedalīšanos ekonomiskajā un sociālajā attīstībā”. Šis ieteikums, kuru pieņēma visas 25 Eiropas Savienības dalībvalstis, patlaban ir ratifikācijas procesā.

1.9

Eiropas Savienības līmenī kooperatīvās sabiedrības ir atzītas ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 48. pantu (6). Sakarā ar to, ka tās nodarbojas ar “daiļamatniecību, sīko, kooperatīvo un savstarpējo uzņēmējdarbību”, Komisija šī veida sabiedrībām velta jo īpašu uzmanību. Padome nesen ir pieņēmusi Eiropas kooperatīvo sabiedrību statūtus, kā arī direktīvu, kas šos statūtus papildinātu jautājumos par darbaspēka iesaistīšanu (7). Šis paziņojums norāda uz Komisijas lielo interesi šāda veida sabiedrību formai.

1.10

Tāpat šī ieinteresētība atbilst kooperatīvo sabiedrību interesēm, jo turpmāk tām būs jācīnās ar arvien nopietnākiem izaicinājumiem, ja tās nevēlas tikt traucētas sava attīstībā vai apdraudētas to eksistencē. Tāpat vairākās no jaunajām Savienības dalībvalstīm kooperatīvu darbība pēc to vecā režīma parauga, radīja neticību šāda veida sabiedrībām. Tomēr ļoti daudziem kooperatīviem, kuri darbojas arvien konkurējošākā tirgū, būs jāiegulda ievērojami līdzekļi, lai, saglabājot savu raksturu un identitāti, uzturētu savu konkurētspēju.

2.1

Viens no svarīgākajiem Komisijas uzsvariem, kas likts 2004. gada 23. februārī pieņemtajā paziņojumā ir tas, ka “kooperatīvu viena no svarīgākajām un pozitīvajām lomām ir kalpot kā līdzeklim, lai sasniegtu lielu skaitu kopienu mērķu”.

2.2

Tāpat tā konstatē, ka kooperatīvo sabiedrību potenciāls līdz šim nebija pilnībā izmantots. Lai turpmāk no tā izvairītos, Komisija piedāvā trijos pamatmērķos iekļaut divpadsmit veicamus pasākumus:

3.1

Komiteja vienmēr ir veltījusi daudz uzmanības personu sabiedrībām un sabiedrības ekonomijai kopumā (8). Tāpat kā Reģionu komiteja, tā uzskata, ka vispārējā veidā ir nepieciešams veicināt un atbalstīt jebkuras uzņēmumu formas (9). Lai apkopotu kooperatīvo organizāciju un uzņēmumu reakciju uz paziņojumu, Komiteja ar aptaujas anketas palīdzību 11. oktobrī organizēja sabiedrības aptauju. Tas ļāva Komisijas projektu salīdzināt ar kooperatīvā sektora vēlmēm un prioritātēm.

3.2

Komiteja Komisijas paziņojumu par kooperatīvo sabiedrību attīstības veicināšanu Eiropā uzņēma pozitīvi. Tā īstenošanai būtu jāatsaucas uz šāda veida uzņēmumiem, jo īpaši ar to ieguldījuma veicināšanu un sasniegšanu saskaņā ar Lisabonas stratēģiju.

3.3

Tomēr Komiteja paziņojumā konstatē, ka lielam skaitam pasākumu, kas paredzēti, lai nodrošinātu vislabāko kooperatīvo sabiedrību attīstības veicināšanu, ir visai piesardzīgs formulējums, jo īpaši vietās, kurās tiek dotas atsauces kā “izskatīt un izanalizēt iespējas” vai arī “īpašu uzmanību vērst uz”. Sasniedzamos mērķus būtu vēlams formulēt konkrētāk, tos piesaistot piemērotiem izpildes termiņiem.

3.4

Tāpat Komiteja piekrīt Komisijas vērstajai uzmanībai attiecībā uz jaunajām Savienības dalībvalstīm un kandidātvalstīm. Dažās no šīm valstīm kooperatīvo sadarbību izmantošana no vecā režīma puses ir novedusi pie tā, ka kooperatīvās sabiedrības tiek uzskatītas par šī režīma instrumentu.

3.4.1

Tieši šī iemesla dēļ Komiteja uzskata, ka jo īpaši ir nepieciešams ieinteresēt šo valstu uzņēmējus par kooperatīvo sabiedrību potenciālu, kas ļautu attīstīt kādu no uzņēmējdarbības formām, savstarpēji strādājot ar resursiem, atbildību un uzņēmējdarbības riskiem, kas dotu pamatu sasniegt daudz lielāku projektu dzīvotspēju un ilgtermiņu (10).

3.4.2

Tāpat Komiteja piekrīt, ka šajās jaunajās dalībvalstīs ir jāatbalsta jaunās dinamikas cīņā pret sociālo izstumšanu, kā arī apkārtējās vides jomā, kuras rodas uz kooperatīvu modeļa pamata, un sekot, lai asociāciju tīkls, kuru pārvalda atsevišķi kooperatīvi, pēc pārmaiņām, kuras skars šāda veida uzņēmējdarbību, nesadalītos.

3.5

Zinot Komisijas pieeju, kas virzīta uz kooperatīvo sabiedrību mazo un vidējo uzņēmumu nozīmīguma uzsvēršanu, Komiteja atgādina, ka noteikts skaits kooperatīvo sabiedrību un kooperatīvu grupas pārkāpj kopienu noteiktos limitus, kuri iekļauti mazo un vidējo uzņēmumu definīcijā. Šī iemesla dēļ Komiteja iesaka šī paziņojuma priekšlikumus nebalstīt vienīgi uz šo demisiju. Jo īpaši tas attiecas uz atsevišķiem kopienu pasākumiem, kā piemēram, pakalpojumu sniegšana uzņēmumiem vai pieeja finansējumam.

4.1.1

Paziņojumā Komisija īpašu uzmanību vērš uz kooperatīvajām tiesībām un jo īpaši uz dažādajiem to definējošiem valstu statūtiem. Komiteja atbalsta šādu pieeju, jo ir ļoti svarīgi, lai kooperatīviem gan nacionālajā līmenī, gan Eiropas līmenī būtu pēc iespējas labāks tiesiskais pamats, lai tie varētu attīstīt savas aktivitātes.

4.1.2

Turklāt kooperatīvās sabiedrības ir pakļautas tam priekšrakstu kopumam, kas skar sabiedrību tiesības (grāmatvedības tiesības, sociālās tiesības, konkurences tiesības, nodokļu tiesības …). Tā kā tajās nav ņemtas vērā atsevišķas kooperatīvu specifikācijas, būtu pamats domāt, ka, ja pastāvētu vienīgi optimizēta kooperatīvu likumdošana, kooperatīvu attīstība būtu traucēta.

4.1.2.1

Kā piemēru var minēt IAS 32 grāmatvedības normas sākotnējo projektu, paredzot, ka kooperatīvo sabiedrību sociālajām daļām jābūt pieskaitāmām pie parādu kategorijas, bet neuzskatītām par tīru kapitālu, jo tās būtu pakļautas iespējamai prasībai uz atlīdzināšanu. Pretēji sekām, kādas šis priekšraksts radīja kooperatīviem, princips bija interpretēts, dodot šim noteikumam izņēmumu ar diviem papildus nosacījumiem (11). Noteikumu nepārskatīšana, bet interpretācijas pievienošana attiecībā uz kooperatīvajām sabiedrībām orientējas kreditēt versiju, pēc kuras šī sabiedrības forma galvenokārt tiek uzskatīta kā izņēmums attiecībā pret kapitāla sabiedrībām. Kā jau tika minēts (Skatīt. 3.1 punktu), Komiteja piekrīt, ka kooperatīvā sabiedrība nebūtu jāuzskata kā izņēmums, bet tieši otrādi, līdz ko tas kļūst nepieciešams, jāpiemēro tiesiskais ietvars kooperatīvo sabiedrību specifikai.

4.1.2.2

Sekojoši Komiteja aicina Komisiju ņemt vērā saskaņu, kas būtu jāievieš starp kooperatīvu tiesībām no vienas puses un tiesiskās vides pamata elementiem no otras puses, un īstenot to konkrētos pasākumus.

4.1.2.3

Šajā sakarā Komiteja iesaka, ka Komisijas norīkotajām ekspertu grupām ar mērķi, lai šajā jomā izteiktos par atzinumiem nākotnes likumdošanas aktos, sistemātiski ņemtu vērā to raksturojošās īpašības un pie tam balstītos uz kooperatīvo sabiedrību organizāciju kompetencēm (12).

4.2.1

Attiecībā uz konkurences tiesībām, tāpat kā citas uzņēmuma formas Komiteja bez aplinkiem atbalsta kooperatīvās sabiedrības, kuras pakļautas Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81., 82 un no 86. līdz 88. pantam. Tomēr tā uzskata, ka paziņojuma daļas redakcija, kurā tā atsaucas uz līguma 81. pantu par nolīgumiem, nav skaidra, jo īpaši, kad Komisija norāda, ka “ja kooperatīvu organizācijas forma nav tieši pretrunā ar EK dibināšanas līguma 81. pantu, kārtībā vai iepriekš pieņemtie noteikumi varētu tikt uzskatīti kā konkurences šķēršļi” (13). Komisija iesaka dažādos kooperatīvu sektorus efektīvāk informēt par konkurences noteikumiem.

4.2.1.1

Pamatojoties uz 2004. gada 11. oktobrī rīkotās kooperatīvā sektora pārstāvju aptaujas rezultātiem, Komiteja uzskata, ka problēma mazāk ir saistīta ar konkurences noteikumu nezināšanu, bet gan ar to, ka tajā ne vienmēr tiek integrētas kooperatīvu specifikas. Komiteja aicina Komisiju savu darbību saistīt ar dienestiem, kas atbildīgi par konkurences politiku, lai tie būtu labāk informēti par dažādajām kooperatīvo sabiedrību organizācijas formām.

4.2.1.2

Atkārtoti uzsverot to, ka uzņēmējdarbības formu daudzveidība tirgū ir viens no veselīgas konkurences atslēgas elementiem, Komiteja uzskata, ka šāda pieeja palīdzētu izvairīties no jebkāda veida diskriminācijas attiecībā uz kooperatīviem, ņemot vērā to organizāciju.

4.2.2

Tomēr Komiteja vērš uzmanību uz to, ka atsevišķās valstīs, lai veiktu kāda veida aktivitātes noteiktā sektorā, ir aizliegts reģistrēties ar kooperatīva statusu (14). Šis ir acīmredzams kavēklis tiesībām veikt uzņēmējdarbību. Šāda situācija ir vēl nožēlojamāka līdz ar to, ka regula par Eiropas kooperatīvās sabiedrības statūtiem šādu aizliegumu nenoliedz (15). Sekojoši Komiteja aicina Komisiju īstenot pētījumu par šo aizliegumu apjomu un mērķauditoriju.

4.2.3

Attiecībā uz kooperatīvo sabiedrību nodokļiem, Komiteja atbalsta principu, pēc kura viena veida sabiedrībām piešķirtajām priekšrocībām jābūt proporcionālām ar tiesiskajiem ierobežojumiem vai uz to attiecošos sociālo pievienoto vērtību (16). Šajā sakarā Komiteja iedrošina Komisiju aicināt dalībvalstis izskatīt iespēju piešķirt kooperatīvajām sabiedrībām nodokļu atvieglojumus, pamatojoties uz to sabiedrisko noderīgumu un to ieguldījumu reģionālajā attīstībā, tomēr balstoties uz striktiem kontroles nosacījumiem, kas saistīti ar kooperatīvo vērtību un principu ievērošanu (17).

4.3.1.1

Ekonomikas globalizācijas tendence ir paaugstināt prasības par uzņēmumu rentabilitāti, dažkārt nosakot arī citus sociālos priekšrakstus. U.S.A. jeb “sociālo un apkārtējo jautājumu labprātīga integrācija uzņēmumu komerciālajās aktivitātēs un to attiecības ar partneriem” (18) kooperatīvajās sabiedrībās nav jauna koncepcija. Tas, ka tās vienlaicīgi apvieno ekonomiskos un sociālos mērķus, un ka to darbības veidi balstās uz cilvēku un iekšējās demokrātijas principiem, ir par pamatu U.S.A. integrēšanai un investīcijām šajā jomā (19).

4.3.1.2

Komiteja izsaka nožēlu, ka paziņojumā šīs svarīgais jautājums netika iekļauts, un iesaka, lai turpmāk tiktu veikti konkrēti pasākumi, kas veicinātu kooperatīvo sabiedrību praktizēšanos šajā jomā (20).

4.3.2.1

Jau vairākus gadus Komiteja ar lielu interesi seko jautājumiem, kas skar uzņēmumu vadību (21). Pārdomas, kas turpina dominēt šajā jomā reti kad atsaucas uz kooperatīvajām sabiedrībām. Tas rada sava veida paradoksu, jo liels skaits priekšrakstu, kas saistīti arī ar kooperatīvu organizāciju, tos noveda līdz specifiska vadības modeļa ieviešanai (22). Kooperatīvo audita asociāciju pakalpojumi var nest ievērojamu ieguldījumu kooperatīvās darbības panākumos; šādas asociācijas darbojas daudzās dalībvalstīs, dažās no kurām ir vairāk kā 100 gadu ilga nepārtraukta kooperatīvu darbības pieredze. Tādēļ ir svarīgi, lai Eiropas Kopienas Direktīvā par likumā noteikto revīziju būtu atzīta un iekļauta šī kooperatīvo tiesību institūcija.

4.3.2.2

Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi šo pieredzi integrēt debatēs, kas skar uzņēmuma vadību, lai tā bagātinātu progresu un ieteikumus, kurus varētu piemērot dažādajos nosacījumos attiecībā pret uzņēmējdarbību.

4.4.1

Tāpat Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz grupām, kuras sastāv no kooperatīvajiem uzņēmumiem. Tie ir uzņēmējdarbības modeļi, kuri skaidri dod priekšroku partnerattiecību stratēģijai un sadarbībai starp kooperatīvajiem uzņēmumiem, nekā to apvienošanai vai pārpirkšanai. Tas šiem uzņēmumiem ļauj stāties pret globalizācijas un pieaugošās konkurences izaicinājumiem, saglabājot savu kooperatīvu identitāti.

4.4.2

Ievērojot konkurences tiesības, Komiteja uzskata par pareizu atbalstīt šādu grupu attīstību un atbalsta sniegšanu tām, kas kooperatīviem ļautu attīstīt kopēju modeli vai preču un pakalpojumu gammu, kas varētu konsolidēt kooperatīvus gan starpvalstu, gan pasaules līmenī. Tā arī uzskata, ka šādam svarīgam jautājumam jābūt iekļautam paziņojumā.

5.1.1

Komiteja aicina Komisiju veikt jebkura veida veicināšanas pasākumus, lai uzlabotu kooperatīvo sabiedrību raksturojošo iezīmju apkopošanu un ņemšanu vērā. To nepārzināšana ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc to potenciāls nav pietiekami izmantots. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka labākās prakses, kas saistīta ar šī veida uzņēmējdarbību, identificēšanai, standartizācijai un izplatīšanai turpmāk jābūt atbalstītai un veicinātai.

5.1.2

Jo īpaši tā piedāvā, lai Komisija piešķir daudz lielāku oficiālu atzīšanu Starptautiskās darba organizācijas 193. ieteikumam, kas, visu 25 Eiropas Savienības valstu pieņemts dokuments, ir pirmais Eiropas konsensus par kooperatīvu normām un attīstības veicināšanu. Komiteja arī iesaka konkrētu pasākumu izstrādi un ieviešanu, piemēram, informatīvas kampaņas par kooperatīvo uzņēmējdarbības formu raksturu un nozīmību, balstoties uz dažādiem video uzskates materiāliem, uzņēmuma ģenerāldirekcijas interneta mājas lapām, u.c. Šai kampaņai jābūt veltītai ekonomiskajiem un sociālajiem sadarbības partneriem un nacionālajām valsts iestādēm.

5.1.3

Tāpat Komiteja iesaka, lai šiem kooperatīvo sabiedrību attīstības veicināšanas pasākumiem tiktu pievērsta vērība arī visos Komisijas ģenerāldirektorātos. Šajā sakarā īpaša uzmanība ir jāveltī tiem dienestiem, kuri darbojas ar iniciatīvām, kuras tieši skar kooperatīvas sabiedrības to uzņēmējdarbības un sociālajā jomā (Iekšējā tirgus ģenerāldirektorāts, Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorāts, Konkurences ģenerāldirektorāts, Veselības un patērētāju tiesību aizsardzības ģenerāldirektorāts …).

5.2.1

Komiteja atbalsta Komisijas nostāju par to, ka būtu uzlabojama statistika kooperatīvo sabiedrību jomā. Lielākajā daļā Savienības valstu, pat tad, ja šāda statistika tiek apkopota, ne vienmēr tā regulāri tiek aktualizēta. Tāpat arī izmantotās metodes ļoti retos gadījumos ir homogēnas. Šis ir galvenais šķērslis zināšanu par kooperatīviem veicināšanā un uzlabošanā.

5.2.2

Lai turpmāk nepieļautu šādu situāciju, Komisija ir paredzējusi satelītu kontu tehnikas ieviešanu. Šīs tehnikas ieviešana, kas līdz šim kooperatīvajām sabiedrībām vēl nav bijusi ieviesta, līdz šim jau bija izmēģināta uz organizācijām, kuras ne vienmēr darbojas tirgus jomā vai kuras iekļaujas tādās organizācijās, kuru mērķis nav peļņu nesošs (23). Tāpat Komiteja uzsver nepieciešamību, lai noteiktie veidi un līdzekļi neaizēnotu kooperatīvu ekonomisko un komerciālo svarīgumu. Jāatzīmē, ka sabiedrības aptaujā tika konstatēts, ka šis jautājums kooperatīvajām organizācijām tāpat ir svarīgs.

5.2.3

Lai pēc iespējas ātrāk realizētu kooperatīvo sabiedrību datu sakārtošanu, Komiteja iesaka, ja vien tas ir iespējams, pēc iespējas ātrāk nodibināt sadarbību starp Eurostat un valstu iestādēm, kuru uzdevumos ietilpst statistikas apkopošana par uzņēmumiem, lai visbeidzot sakārtotu uzņēmumu datus, neskatoties uz atšķirīgajām to reglamentējošām juridiskajiem bāzēm.

5.3.1

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi, lai izglītības, mācību, praktiskās apmācības par uzņēmējdarbību un pastāvīgas izglītības programmās (24) tiktu ņemtas vērā arī kooperatīvu vajadzības. Tā atgādina, ka šī tēma ir iekļauta arī Starptautiskās darba organizācijas 193. ieteikumā, un izskata atzinību par to, ka šo jautājumu savā atzinumā ir iekļāvusi arī Reģionu komiteja (25). Komiteja atbalsta Komisiju tās gribā sasaistīt pastāvošo praksi un to izplatīt tālāk.

5.3.2

Tāpat Komiteja valstīm iesaka skolu un universitātes tipa augstskolu programmās iekļaut informāciju par kooperatīviem. Sagatavojot un izplatot specifiskus uzskates līdzekļus, Komisija varētu izvirzīt divus mērķus, no vienas puses, pastāvošās pieredzes apkopošanu un no otras puses, informācijas par kooperatīvu lomu iekļaušanu mācību programmās.

5.4.1

Komiteja piekrīt Komisijas vēlmei aicināt tradicionālos uzņēmumu atbalsta dienestus stiprāk piemēroties kooperatīvu vajadzībām, un atgādina, ka šādi specializēti dienesti jau pastāv un šādus pakalpojumus sniedz. Tiem, iekļaujoties Komisijas organizētajos pasākumos, ir jāattīsta un jāsniedz savi pakalpojumi.

5.4.2

Šajā sakarā Komiteja atgādina, ka jaunā ilgtermiņa programma uzņēmumiem 2006. -2010. gadam (26) nesatur nevienu virzienu, ne arī vadlīniju par kooperatīvajām sabiedrībām. Tā atgādina, ka rīcības plāns uzņēmumiem (27) attiecībā uz tām nesatur nevienu atsauci, ja vien ar “sociālo ekonomikas” traktējumu, kuras formulējums dokumentā tomēr ir neskaidrs.

5.5.1

Komiteja aicina Komisiju nekavējoties veikt paredzēto analīzi, lai izvērtētu cik pamatoti Eiropas investīciju fonda instrumentos ir iekļaut specifisku atsauci par kooperatīvajām sabiedrībām. Šajā sakarā Komitejai tomēr tika paziņots, ka šī atsauce, pamatojoties uz vienlīdzīgu pieeju tiesiskajām formām, ir noraidīta. Komiteja aicina Komisiju precizēt, kuri būs jaunie konkrētie pasākumi, kurus varētu īstenot Komisija attiecībā par finansējuma jautājumu, jo cita veida pasākums, t.i., sekot, lai kooperatīvi varētu tikt iesaistīti citām kopienas programmām, patreizējā situācijā neko nemaina. Tomēr Komiteja vēlētos, lai Eiropas fonds lielāko tā daļu varētu rezervēt atbalsta sniegšanai maziem un vidējiem uzņēmumiem un kooperatīvajām sabiedrībām, kuriem finansējuma jomā nav nopietnas garantijas.

5.5.2

Šajā sakarā Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz to, ka jaunais līgums par fondiem, tā saucamais Basel II, uzņēmumu finansēšanas politikā bankām uzliks par pienākumu ņemt vērā to riska profilu, jo īpaši vadoties pēc to maksātnespējas un vadības veida. Tas atsevišķām kooperatīvajām sabiedrībām varētu radīt daudz apgrūtinošāku kredītu iegūšanu (28).

5.5.3

Ņemot vērā to kapitāla specifisko raksturu, (daļas nekotējas biržā, daļu atmaksa notiek pēc to nominālās vērtības, u.t.t. …), bieži vien kooperatīvajām sabiedrībām rodas grūtības savai attīstībai atrast finansējumu. Šajā sakarā Komiteja to norāda Komisijai un aicina tās dalībvalstis, kurās pastāv attiecīgā likumdošana par kooperatīvajām sabiedrībām, tajā iekļaut iespēju tām laist apgrozībā diskontējamas un investoriem ienesīgas daļas ar nosacījumu, ka to piedalīšanās nekaitēs ne kooperatīva raksturam, ne sabiedrības locekļu kontrolei (29).

5.6.1

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka kooperatīvā sabiedrība pēc to vadības veidiem ir labi adaptēts modelis, kas ļauj darba ņēmējiem piedalīties to vadībā. Komiteja piedāvā, lai šis modelis būtu iekļauts programmās un pasākumos, kurus Komisija šajā jomā ir paredzējusi veicināt.

5.6.2

Komisija ierosina izstrādāt pētījumu par kooperatīvajām sabiedrībām, kuru galvenais uzsvars ir sabiedrisko vajadzību apmierināšana. Ar pētījumu ir iespējams arī paradīt to ieguldījumu šo mērķu sasniegšanā. Tomēr Komiteja ierosina pētījumā nošķirt sociālo kooperatīvu īpatnības no “sociālo uzņēmumu” īpatnībām (30).

5.7.1

Atgādinot to, ka reglamentējošā bāze, uz kuras balstās kooperatīvo sabiedrību attīstība, ir tik pat svarīga kā organizāciju veidi, kurus tās izmanto savu mērķu sasniegšanai, Komiteja atbalsta Komisijas piešķirto prioritāti to attiecīgajam juridiskajam statusam gan valstu, gan Eiropas līmenī.

5.7.2

Komiteja atbalsta tikšanās ar valstu administrācijām par jautājumiem, kas tieši skar regulas par Eiropas kooperatīvajām sabiedrībām un tam asociētās direktīvas ieviešanu. Tāpat tā atbalsta regulāru sagatavošanās darbu kontroli. Salīdzinājumam Eiropas sabiedrība, kuras statūti nesen ir stājušies spēkā, piemēram, ir iekļauta tikai sešās nacionālajās likumdošanās.

5.7.3

Attiecībā uz tipveida likumu izstrādi, Komiteja pasvītro šīs daļas redakcijas divdomību. Kaut arī Komisija izsakās, ka tā nesniegs priekšlikumus kooperatīvo sabiedrību tiesību harnonizācijai, tā norada uz Eiropas augsta līmeņa sabiedrību tiesību ekspertu grupas slēdzieniem, kuri tieši virzās uz nacionālo kooperatīvu tiesību saskaņošanu.

5.7.4

Komiteja atzīst, ka daudzi regulas par Eiropas kooperatīvajām sabiedrībām panti, atsaucas uz valstu likumdošanām. Ņemot vērā to, ka piecus gadus pēc regulas par EKS stāšanās spēkā, tās piemērošana bija par pamatu paziņojuma sagatavošanai, Komiteja piekrīt, ka ir nepieciešams sagatavot tipveida likumus, lai tuvinātu valstu likumdošanas par kooperatīviem un/vai uzskatītu par vajadzīgu Eiropas līmenī pieņemt kopējus noteikumus, un ir nepieciešams, lai pārrunas un šie darbi jau pašā sākumā tiktu uzsākti kopā ar kooperatīvo uzņēmumu profesionālo pārstāvju organizācijām.

5.7.5

Šajā sakarā Komiteja uzsver, ka sabiedrības veiktā aptauja parādīja, ka ļoti daudzas kooperatīvu organizācijas labāk būtu par konsolidāciju un patreizējās valstu likumdošanas par kooperatīviem uzlabošanu, nekā to pārskatīšanu ar mērķi tos harmonizēt (31). Pēc viņu domām šāda pieeja varētu radīt labākus rezultātus sabiedrības pārstrukturēšanās (32) problēmas risināšanā, kura skārusi atsevišķus kooperatīvus.

5.7.6

Šādā redzējumā Komiteja Komisijai ierosina realizēt salīdzinošo pētījumu par kapitāla sabiedrību līdz šim specifisko priekšrakstu iestrādāšanas valstu likumdošanās par kooperatīviem ietekmi un apmērus (33).

5.8.1

Komiteja atbalsta Komisijas nodomu ar kopienas programmām veicināt kooperatīvo sabiedrību ieguldījumu kopienu mērķu sasniegšanā. Tomēr tā šaubās par līdzekļiem, ar kādiem mērķis būs sasniedzams gadījumā, ja šajā sakarā tam netiks paredzēts budžets.

5.8.2

Jo īpaši paziņojumā uzsvērta “lauksaimniecības politikas sakarā ar paplašināšanos” joma, kurai paredzēts viens pasākums. Komiteja atbalsta šo jautājumu, bet uzskata, ka tāpat būtu nepieciešams pārvērst pasākumos atsaukšanās uz citām jomām, t.i., lauku un reģionu attīstība, kā arī jaunu darba vietu izveide.

5.8.3

Vispārējā veidā Komiteja definīcijas ziņā vērtē par izdevīgiem atbalsta un attīstības veicināšanas pasākumus, lai saglabātu kooperatīvu attīstības pola koncepciju. Tas jau no paša sākuma atsevišķai jomai no kooperatīvu prakses ļauj izplatīties citos aktivitāšu sektoros.

6.1

Komiteja atbalsta šī paziņojuma par kooperatīvo sabiedrību attīstības veicināšanu Eiropā publicēšanu. Pēc regulas par Eiropas kooperatīvās sabiedrības statūtiem (EKS) pieņemšanas, tā apliecina lietderību, kādu Komisija ienes kooperatīvajām sabiedrībām, uzsverot šī veida uzņēmumu ekonomisko un sociālo nozīmību, tāpat kā to potenciālu Lisabonas stratēģijas īstenošanā.

6.2

Komiteja jo īpaši uzsver piešķirto prioritāti kooperatīvās uzņēmējdarbības attīstības veicināšanai. Šīs uzņēmējdarbības formas nezināšana ir lielākais kavēklis kooperatīvo sabiedrību attīstībai Eiropā.

6.3

Atbalstot galvenās šī paziņojuma vadlīnijas, Komiteja uzsver, ka, pamatojoties uz iepriekš definētu grafiku, būtu lietderīgi pēc iespējas konkrētāk raksturot atsevišķus pasākumus. Tieši tāpēc Komiteja iesaka, lai pēc iespējas ātrāk tiktu uzsākts paredzēto pasākumu realizācijas process, negaidot tā novērtējumus pēc 2008. gada, kā to ieteikusi Komisija. Šim procesam būtu jābūt cieši saistītam ar iesaistīto kooperatīvu profesionālajām organizācijām gan valstu, gan Eiropas līmenī.

22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/8

1.1

Eiropas Komisija 2004. gada 14. jūlijā publicēja direktīvas (1) projektu, kas izmainīs otro Kapitāla pietiekamības direktīvu (93/6/EEK) un Vienoto banku direktīvu (2000/12/EK). Šī direktīva ieviesīs jaunos Bāzeles vienotos standartus (Starptautiskās kapitāla kustības un kapitāla standartu konverģence) ES. Turpmākajā dokumenta tekstā pārstrādātā direktīva tiks dēvēta par Pašu kapitāla direktīvu (CRD.)

1.2

Pašu kapitāla direktīva (PKD) attieksies uz visām kredītiestādēm un investīciju sabiedrībām, kas darbojas ES. Šīs direktīvas mērķis ir izveidot banku darbības pamatu, kas operatīvi reaģētu uz risku. Tas mudinās banku sektorā ar laiku ieviest tādas metodes, kas ļautu operatīvi reaģēt uz risku, izmantojot tehnoloģiju sasniegumus un ieguldot līdzekļus darbinieku apmācībā, kā arī uzlabos patērētāju aizsardzību, nostiprinās finanšu stabilitāti un sekmēs Eiropas rūpniecības uzņēmumu globālo konkurētspēju, nodrošinot stabilu pamatu uzņēmējdarbības paplašināšanai un jauninājumu ieviešanai, izmantojot kapitāla pārdali.

1.3

Pašu kapitāla direktīva ir juridisks līdzeklis, ar ko ES ieviesīs jaunos Bāzeles vienotos standartus, kurus izstrādājusi Bāzeles banku uzraudzības komiteja. Bāzeles komiteju nodibināja G10 valstu centrālo banku vadītāji 1974. gadā. Bāzeles komitejas izdotie lēmumi nav juridiski saistoši, bet to mērķis ir nodrošināt vienotus uzraudzības mehānismus, lai rosinātu virzību uz vienotu pieeju un uzlabotu starptautisko banku vienotos darbības nosacījumus.

1.4

Bāzeles vienošanās (Bāzele I) tika publicēta 1988. gadā, un 1999. gadā sākās darbs, lai uzlabotu šo vienošanos atbilstoši riska pārvaldības stratēģiju straujajai attīstībai 90. gados. Šī darba rezultātā tapa Starptautiskās kapitāla kustības un kapitāla standartu konverģence (2), kas tika publicēta 2004. gadā (kuru dēvē arī par Bāzeles Vienotajiem standartiem).

1.5

Bāzeles vienotajiem standartiem ir trīs daļas, kas parasti tiek sauktas par trīs pīlāriem. Minēto standartu 1. pīlārs nosaka pašu līdzekļu minimumu, lai nodrošinātos pret kredītrisku, tirgus un operacionālo risku. Kredītiestāžu rīcībā ir dažādas sarežģītības izvēles iespējas. Standartu 2. pīlārs ir uzraudzības un pārbaužu pasākumi, kas aktīva dialoga formā notiek starp attiecīgo kredītiestādi un tās uzraudzītāju, lai nodrošinātu to, ka pastāv droši iekšējie pašu kapitāla novērtēšanas procesi attiecībā uz grupas riska profilu. Standartu 3. pīlārs uzliek institūcijām par pienākumu padarīt tirgū caurskatāmas kapitāla izmaksas. Minēto pīlāru dēvē arī par tirgus disciplīnu, jo caurskatāmība veicinās vislabāko pieredzi un vairos investoru uzticību.

1.6

Banku un investīciju sabiedrību rīcībā ir dažādas iespējas, lai novērtētu kredītu un operacionālo risku, un mazinātu kreditēšanas risku. Tas ir tādēļ, lai pārliecinātos, ka standarti ir proporcionāli, un mazāki uzņēmumi tiek mudināti izmantot progresīvākus paņēmienus. Šo modernāko paņēmienu ieviešana ir daudz dārgāka, jo tie balstās uz iekšējiem modeļiem, ko izstrādā finanšu institūcijas. Taču tie ir daudz efektīvāki dažādo risku paredzēšanā, un tādēļ samazinās kapitāla izmaksas.

2.1

Pašu kapitāla direktīva ir juridisks līdzeklis jauno Bāzeles noteikumu ieviešanai ES. Komisija izstrādājusi direktīvas projektu, kas lielā mērā ir saskaņā ar Bāzeles noteikumiem un ievēro ES īpatnības. Ļoti svarīgi panākt pēc iespējas lielāku saskaņotību starp Bāzeles noteikumiem un ES noteikumiem, lai nodrošinātu vienādus darbības nosacījumus Eiropas bankām salīdzinājumā ar konkurentiem, kas darbojas citu jurisdikciju ietvaros, kur šīs vadlīnijas tiek piemērotas.

2.2

Pamatatšķirība starp Pašu kapitāla direktīvu un Bāzeles noteikumiem — noteikumi attieksies uz visām kredītiestādēm un investīciju sabiedrībām ES. Bāzeles noteikumi ir izstrādāti un attiecas uz starptautiski aktīvām bankām. Komisijas nodoms piemērot šos noteikumus plašākā mērogā ES ir gan noguldītāju, gan kreditoru interesēs. Labi vadīta banku sistēma ar pietiekamu kapitālu dos iespēju bankām turpināt kreditēšanu ekonomiskā cikla ietvaros. Tas radīs lielāku stabilitāti banku sektorā.

2.3

Eiropas banku sistēmas, Eiropas tautsaimniecības un patērētāju ieguvumi būs ilglaicīgi tikai tādā gadījumā, ja šī direktīva būs pietiekami elastīga un ies kopsolī ar izmaiņām tautsaimniecības praksē, tirgos un uzraudzības nepieciešamībā. Tas vajadzīgs, lai aizsargātu noguldītāju un kredītņēmēju intereses un panāktu to, ka ES saglabā savu reputāciju kā tirgus, kur tiek izmantota vislabākā pieredze.

2.4

Komisijas pieeja, nosakot ilgtermiņa principus un mērķus topošās direktīvas nosacījumos un paredzot tehniskus pasākumus tās pielikumos, kuros var izdarīt grozījumus komitoloģijas procedūras ceļā, ir efektīvs veids, kā nodrošināt nepieciešamo elastību.

3.1.1

Komiteja uzskata, ka, ņemot vērā visus ES patērētāju un uzņēmējdarbības ieguvumus, Komisijas izstrādātās direktīvas projekta darbības joma ir pareiza. Bez tam Komiteja uzskata, ka visu mērogu kredītiestādes var sagaidīt ieguvumus no uzlabotā pamatkapitāla režīma. Komisijas dokumentā atrasts saprātīgs līdzsvars starp aicinājumu mazākām kredītiestādēm laika gaitā pievērsties modernākām metodēm, un samērīgu standartu noteikšanu, ņemot vērā mazāko kredītiestāžu resursu ierobežotību.

3.1.2

Komisijas dokumentā iekļauti arī Bāzeles komitejas veiktie pasākumi, kas mazina regulējošo noteikumu nastu attiecībā uz aizdevumiem maziem un vidējiem uzņēmumiem. Komiteja pozitīvi novērtē šīs izmaiņas (kas sīkāk izklāstītas turpmākajā dokumenta sadaļā “Ietekme uz maziem un vidējiem uzņēmumiem”). Pretējā gadījumā komiteja būtu norūpējusies par to, ka jaunie noteikumi varētu izraisīt pieaugošu konsolidāciju Eiropas banku nozarē un ierobežotāku izvēli patērētājiem. Tādēļ Komiteja ir apmierināta ar to, ka 2004. gada aprīlī (3) veiktajā PWC ietekmes pētījumā secināts, ka gadījumā, ja direktīvu konsekventi piemēros visā ES, tai nebūs būtiskas ietekmes uz konkurenci banku nozarē.

3.3.1

Komiteja ir apmierināta ar noteikumos veiktajām izmaiņām par ietekmi uz mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanu un to, ka Komisija šīs izmaiņas iekļāvusi Eiropas noteikumu sastāvā. Komiteja īpaši atzīmē, ka

3.3.2

Komiteja šajā sakarā atzinīgi vērtē Trešā kvantitatīvās ietekmes pētījuma (QIS3) rezultātus. Rezultāti parādīja, ka banku kapitāla izmaksas maziem un vidējiem uzņēmumiem izsniegtiem aizdevumiem, kas ietverti klientu portfelī, lielā mērā saglabāsies stabili bankām, kuras izmanto standartizēto pieeju kredītriska novērtēšanai, un samazināsies vidēji par 3 % līdz 11 % tām bankām, kas izmanto uz iekšējiem reitingiem balstītos paņēmienus(IRB). Kapitāla izmaksas mazu un vidēju uzņēmumu riskiem, ko var vērtēt kā darījumus ar privātpersonām, samazināsies vidēji par 12 % līdz 13 %, izmantojot standartizēto pieeju (STA) un līdz pat 31 %, izmantojot attīstīto uz iekšējiem reitingiem balstīto pieeju kredītriska novērtēšanai (AIRBA).

3.4.1.1

Direktīvas 68. pantā kredītiestādēm pieprasa pakļauties prasībām pret pašu kapitālu individuālā līmenī grupas ietvaros. Direktīvas 69. panta 1. punkts turpina sniegt dalībvalstīm izvēles iespējas atteikties no šīm prasībām un piemērot kredītiestādei un tās filiālēm tai pašā dalībvalstī šos noteikumus konsolidētā veidā saskaņā ar grupas prasībām. Šī atteikšanās varētu radīt nevienādus nosacījumus dalībvalstu starptautiski aktīvām banku grupām. Komiteja neuzskata, ka tas ir savienojams ar vienoto tirgu.

3.4.1.2

Bez tam gadījumā, ja dalībvalsts izvēlētos individuāli piemērot prasības kredīiestāžu līmenī, mazinātos uzraudzības iestāžu spēja izprast banku grupas riska profilu. Rezultāts būtu tāds pats, ja ierobežotu konsolidēto uzraudzību attiecībā uz filiālēm, kas atrodas vienā dalībvalstī ar mātes uzņēmumu. Tādēļ uzraudzība ES būtu jāpiemēro konsolidētā līmenī, kas pakļautos kredītiestāžu sapulču nosacījumiem, lai nodrošinātos, ka pašu kapitāls tiek sadalīts līdzsvaroti starp mātes uzņēmumu un tā filiālēm.

3.4.2.1

Dalībvalstīm ir izvēles iespēja noteikt iekšējā svērtā riska apjomu pakalpojumiem grupas iekšienē. Šī iespēja dalībvalstīm ļauj piemērot 0 % svērto risku darījumiem starp kredītiestādi un mātes uzņēmumu un starp kredītiestādi, tās filiāli vai mātes uzņēmuma filiāli. Lai varētu piemērot 0 % riska svērumu, darījumu partnerim jābūt tai pašā dalībvalstī reģistrētai kredītiestādei. Komiteja uzskata, ka 0 % riska svērums ir pareizs riska atspoguļojums saistībā ar grupas iekšējiem riskiem. Piesardzīga rīcība dažās dalībvalstīs varētu radīt nepamatotas prasības kredītiestādēm par kapitāla aizturēšanu, lai nodrošinātos pret iekšējiem riskiem.

3.4.2.2

0 % svērtā riska attiecināšana tikai uz darījumu partneriem tai pašā dalībvalstī būtu pretrunā ar vienotā tirgus nosacījumiem. Iekšējiem riskiem ar darījumu partneriem citā dalībvalstī ir tas pats riska profils, kā riskiem saistībā ar darījumu partneriem tajā pašā dalībvalstī. Kā likums 0 % riska svērums būtu jāpiemēro darījumu partneru iekšējiem riskiem ES ietvaros.

3.4.3.1

Banku uzraudzības Bāzeles komiteja definē operacionālo risku kā “tiešu vai netiešu zaudējumu risku, kas rodas no neveiksmīgiem iekšējiem procesiem vai to nepareizas piemērošanas, cilvēkiem, sistēmām vai ārējiem notikumiem.” Pirmo reizi jauno Bāzeles noteikumu ietvaros tiek ieviesta operacionālā riska nodeva, un attiecīgi finansu institūcijām jāizstrādā pilnīgi jaunas operacionālā riska novērtēšanas sistēmas. Kā sīkāk izklāstīts iepriekš, operacionālā riska novērtēšanai ir virkne izvēles iespēju. Uzlaboto rādītāju pieeja (AMA) liek bankām izstrādāt iekšējās novērtēšanas modeļus, kas jāapstiprina kompetentām iestādēm. Eiropas finanšu institūcijas veikušas lielas investīcijas šo sistēmu attīstībai grupas ietvaros, pielīdzinot operacionālā riska novērtēšanu darījumu jomām, kur bankas aktīvi darbojas.

3.4.3.2

Direktīvas 105 panta 4. punktā dalībvalstīm paredzētas izvēles tiesības atļaut kredītiestādēm sasniegt operacionālo uzlaboto rādītāju pieejas kvalitatīvos kritērijus ES grupas visaugstākajā līmenī, piemērojot vienu no divām metodēm kredītiestāžu svērto risku noteikšanai. Uzlaboto rādītāju pieeja konsolidētā grupas līmenī ES ietvaros atbilst operacionālā riska vadībai saskaņā ar darbības jomu. To iedibināja Eiropas banku industrija. Ja bankas nevarētu nodrošināt atbilstību prasībām ES grupas līmenī, būtu neiespējami nodrošināt precīzu grupas operacionālā riska profilu. Mātes uzņēmumam un filiālēm kopīgi jānodrošina atbilstība prasībām, ja grupa var parādīt to, ka grupas ietvaros operacionālais risks sadalīts adekvāti.

3.5.1

Komiteja piekrīt Eiropas Komisijai, ka pieaugošais ES pārrobežu darījumu apjoms un starpvalstu grupu riska vadības centralizācija pastiprina nepieciešamību pēc uzlabotas ES valstu uzraudzības iestāžu koordinācijas un sadarbības. Direktīvas priekšlikumā izteiktā prasība pēc vienotas uzraudzības noteikšanas respektē valstu kompetento iestāžu nozīmi, tai pašā laikā nodrošinot vienotu pielietošanu (piem., lai apstiprinātu uz iekšējiem reitingiem balstīto pamatpieeju kredītriska novērtēšanai un attīstīto uz iekšējiem reitingiem balstīto pieeju kredītiestāžu operacionālajiem riskiem).

3.5.2

Komiteja uzskata, ka uz konsolidēto uzraudzības modeli jāattiecina gan Uzraudzības pārskata procedūra saskaņā ar 2. pīlāra nosacījumiem, gan uzraudzības datu nodošana atklātībā saskaņā ar 3. pīlāra nosacījumiem. Abu pīlāru nosacījumi jāpiemēro katrā ES grupā visaugstākajā konsolidētajā līmenī. Ja 2. un 3. pīlāra nosacījumus piemēro individuāli, tie neatspoguļos grupas riska profilu kopumā. Uzraudzības pārskata procedūras gadījumā saskaņā ar 2. pīlāru grupas filiāles tiktu pakļautas nekonsekventai uzraudzības procedūrai ES ietvaros, un būtu apdraudēta grupas riska profila izpratne. Tas nebūtu noguldītāju un kredītņēmēju interesēs. Ja 3. pīlāra nosacījumus nepiemēro grupas līmenī, investori neko neiegūs no informācijas nodošanas atklātībā, lai izprastu grupas finansiālo situāciju kopumā.

—

Standartizētajai pieejai: 2007. gada 1. janvāris, nevis 2006. gada 31. decembris, un

—

uzlaboto radītāju pieejai: 2008. gada 1. janvāris, nevis 2007. gada 31. decembris. Prasība īstenot direktīvu 31. decembrī radītu apgrūtinošanas atskaišu prasības.

3.11.1

IFRS pārskati sniedz visumā ticamus augstas kvalitātes datus. Tādēļ tie jāņem par pamatkapitāla definīcijas pamatu. IFRS izmantošana kapitāla pietiekamības piemērošanai arī veicina vienlīdzīgus noteikumus starp kredītiestādēm un datu salīdzināmību. Bez tam augsta IFRS un kapitāla pietiekamības noteikumu atbilstība palīdzēs izvairīties no neskaidrībām tirgus dalībnieku vidū, tā atvieglo iekšējās procedūras un samazina izmaksas.

3.11.2

Komiteja uzskata, ka noteikumu piemērošana ideālā gadījumā dos bankām iespēju visos pārskatos par finanšu un kapitāla rādītājiem saglabāt vienu skaitļu kopumu un pamatu. Tomēr uzraudzības iestādēm atsevišķos gadījumos varētu būt citādi uzskati, īpaši tad, ja grāmatvedības standarti pienācīgā veidā neatspoguļo pakļaušanu riskam. Tādēļ vajadzēs izdarīt dažas korekcijas grāmatvedības rezultātos. Ja vienu vai vairākus jauno kapitāla pietiekamības noteikumu mērķus negatīvi ietekmētu grāmatvedības standartu noteicēju darbība, būs nepieciešami piesardzības pasākumi, lai novērtētu pamatkapitālu. Šie papildinājumi, dēvēti par Uzraudzības iestāžu atzītajiem grāmatvedības principiem, būtu jāattiecina vienīgi uz nopietniem jautājumiem.

3.11.3

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komiteja pozitīvi novērtē piesardzības pasākumus, kas ietverti Komisijas izstrādātās direktīvas priekšlikuma 64. panta 4. punktā saskaņā ar Bāzeles Komitejas nostāju. Komiteja arī pozitīvi vērtē CEBS darbu, kas turpinās, lai izstrādātu piesardzības pasākumus.

4.1

Direktīvas priekšlikums šobrīd atrodas pirmajā lasījumā Ministru padomē un Eiropas Parlamentā. Komitejai liekas, ka šobrīd jāakcentē vienošanās par elastīgu direktīvu, kas atbilst Bāzeles struktūrai un veicina tās kopīgu pielietošanu ES.

4.2

Ir būtiski salīdzinoši ātri panākt vienošanos par direktīvu, lai nodrošinātu nozarei paredzēto investīciju realizāciju 20 līdz maksimums 30 miljardu EURO apmērā riska vadības sistēmu uzlabošanai. Aizkavēta direktīvas ieviešana mazinātu Eiropas banku industrijas konkurētspēju globālajā tirgū. Tas nebūtu Eiropas noguldītāju un kredītņēmēju interesēs. Tomēr vispirms jāizstrādā kvalitatīva likumdošana, un juristiem jāņem vērā visu ieinteresēto pušu uzskati.

22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/14

1.1

Daudzām jaunajām dalībvalstīm, kas 2004. gadā iestājās ES, vēl nav bijusi iespēja detalizēti iepazīties ar pēdējos gadu desmitos Kopienas līmenī izstrādāto politiku attiecībā uz uzņēmumiem, jo īpaši uz MVU. Komisijas nozīmīgo priekšlikumu dēļ šis atzinums ir svarīgs, bet tā saturs ir ļoti vienkāršs un ļauj īsi aplūkot šīs politikas jomas dažādos posmus.

2.1

Kopš astoņdesmito gadu otrās puses galvenokārt divi Komisijas ģenerāldirektorāti bija atbildīgi par uzņēmumu politiku, proti, Rūpniecības politikas ģenerāldirektorāts un XXIII ģenerāldirektorāts, kura uzmanības centrā bija amatniecība un MVU. Deviņdesmitajos gados XXIII ģenerāldirektorāts ciešā sadarbībā ar dalībvalstu nozaru organizācijām katru gadu rīkoja ļoti daudzas tikšanās, lai noskaidrotu mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu īpašās vajadzības.

2.2

Komisija 1994. gadā nodibināja — arī pēc XXIII ģenerāldirektorāta ierosinājuma — Eiropas Investīciju fondu (EIF), kam ir divi mērķi:

Šobrīd EIF darbojas, īstenojot tikai otro mērķi.

2.3

Priekšlikumi, kurus izteica jau minētajās tikšanās reizēs, tika apspriesti trijās attiecīgajās Eiropas sanāksmēs, kas notika 1990. gadā Aviņjonā, 1994. gadā Berlīnē un 1997. gadā Milānā. Katrā no šīm sanāksmēm piedalījās tūkstošiem dalībvalstu uzņēmēju.

2.4

Priekšlikumus programmām attiecībā uz uzņēmumiem tajā laikā izstrādāja vai nu Uzņēmumu ģenerāldirektorāts, vai XXIII ģenerāldirektorāts. XXIII ģenerāldirektorāta iniciatīvas galvenokārt bija vērstas uz amatniecību un MVU.

2.5

Trešā daudzgadu programma maziem un vidējiem uzņēmumiem (no 1997. līdz 2000. gadam) tika apstiprināta 1997. gadā, pēc tam kad to bija apspriedušas nozaru asociācijas un XXIII ģenerāldirektorāts to bija pieņēmis.

2.6

Eiropadomes Luksemburgas ārkārtas sanāksmē 1997. gada 20.-21. novembrī, kurā tika apspriesti tikai nodarbinātības jautājumi, pieņēma arī trīs konkrētas iniciatīvas uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanai un lūdza, lai Komisija izstrādā priekšlikumus ekonomikas attīstīšanai un nodarbinātības uzlabošanai. Šīs trīs iniciatīvas bija: ETM sākuma kapitāla fonds, Joint European Venture (JEV) programma un MVU garantiju fonds.

2.7

Ar tiešu EIB un EIF līdzdalību, Komisija 1998. gadā uzsāka īstenot “Lielākas izaugsmes un nodarbinātības iniciatīvu (no 1998. līdz 2000. gadam)”, kas bija vērsta uz Luksemburgā apstiprinātajām programmām.

2.8

Padome 1999. gadā ziņojumā — arī saistībā ar 1998. gada Eiropadomes Kārdifas sanāksmes nobeiguma secinājumiem — aicināja ņemt vērā noturības aspektu visos uzņēmējdarbības politikas pasākumos.

2.9

Kad 2000. gadā darbs pie ceturtās daudzgadu programmas gandrīz jau bija pabeigts, tika pieņemti divi dokumenti, kuriem ir ļoti svarīga nozīme attiecībā uz MVU:

2.10

Tāpat 2000. gadā Eiropadomes Lisabonas sanāksmē sākās visiem jau zināmais tāda paša nosaukuma process, kas vērsts uz sabiedrību un ekonomiku, kas balstīta zinātnes atziņām un kurā Komisija un dalībvalstis būs iesaistītas ilgstošā laika posmā.

2.11

Ceturtajā uzņēmumu un uzņēmējdarbības iniciatīvas daudzgadu programmā (no 2001. līdz 2005. gadam), kas tika pieņemta 2000. gadā, apvienotas iepriekšējās programmas, un tā atspoguļo deviņdesmitajos gados notikušo kultūras attīstību.

3.1

Ceturtā uzņēmumu un uzņēmējdarbības iniciatīvas daudzgadu programma, jo īpaši attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) (no 2001 līdz 2005. gadam), tika pieņemta 2000. gada 20. decembrī, plānojot tās īstenošanu no 2001. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 31. decembrim ar kopējo finansējumu EUR 450 miljonu apmērā.

3.2

Programmas mērķis ir uzlabot uzņēmējdarbības vidi Eiropā. Programmu koordinē Uzņēmumu ģenerāldirektorāts, un tajā paredzēti trīs dažādi pasākumu veidi:

3.3

Programmai ir šādi mērķi:

3.4

Programma tiek īstenota, izmantojot triju veidu instrumentus:

3.5

Gan Komisija pati, gan neatkarīgi eksperti regulāri veica jaunās daudzgadu programmas (no 2006. līdz 2010. gadam) novērtējumu. Komisija ir izstrādājusi dokumentu, kurā bija jāiekļauj pēc iespējas vairāk rekomendāciju un kurā tā izskaidro, uz kādām jomām jābūt vērstai jaunajai programmai.

4.1

Vienā vienīgā pantā tiek ierosināts izdarīt grozījumus Padomes Lēmumā 2000/819/EK (1), pagarināt pašreizējās daudzgadu programmas darbības ilgumu līdz 2006. gada 31. decembrim un šajā sakarā palielināt finansējumu, kas kalpo kā atskaites sistēma, par EUR 81,5 miljoniem, no EUR 450 miljoniem uz 531,5 miljoniem.

5.1

Atklātās izskatīšanas rezultāti un neatkarīgo ekspertu ziņojumā izteiktās rekomendācijas nepārprotami ir pietiekams pamats, lai plašāk analizētu, attīstītu un koordinētu pasākumus, kā arī īpašus pasākumus uzņēmumu konkurētspējas un novatoriskās spējas uzlabošanai.

5.2

Tikai 2003. un 2004. gadā daudzgadu programmas ikgadējās apakšprogrammās izdevās pietiekamā apjomā īstenot Mazo uzņēmumu Eiropas hartā paredzētās darbības. Tomēr līdz konkrēta hartā izteikto rekomendāciju īstenošanai ir ejams vēl tāls ceļš.

5.3

Daudzgadu programmā gan ir paredzēti dažādi pasākumi uzņēmumu politikas jomā, bet tā pietiekami neveicina jauninājumu ieviešanu un uzņēmumu sadarbību.

5.4

Daudzgadu programmas pasākumi ir vērsti uz uzņēmumu nepieciešamībām un vajadzībām ES, kuras sastāvā ir 15 dalībvalstis, bet tos nevar pietiekami pielāgot jauno dalībvalstu uzņēmumu vajadzībām..

6.1

Komiteja visumā atbalsta Komisijas priekšlikumu, tomēr tā uzskata, ka Komisijai būtu lietderīgi izstrādāt projektu, kurā tiktu ņemti vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un citu organizētās pilsoniskās sabiedrības locekļu iespējamie ieteikumi un kas varētu darboties kā “pamatprogramma”, ņemot vērā sekojošus aspektus:

6.2

Pētniecības un jauninājumu sestā pamatprogramma, kas darbojas līdz 2006. gadam, šobrīd tiek visaptveroši izvērtēta. Pašreizējā pamatprogrammā paredzēts liels atbalsts pētniecībai, kas ir ļoti svarīgi lielajiem uzņēmumiem, turpretī maza uzmanība veltīta jauninājumu ieviešanai un konkurētspējai, kas ir ļoti svarīgi MVU. Pateicoties ilgākam pārdomu laikam un laika saskaņošanai, varētu izveidoties nākamās pētniecības un jauninājumu pamatprogrammas un nākamās uzņēmumu un uzņēmējdarības iniciatīvas daudzgadu programmas jaunas, dinamiskas sinerģijas.

6.3

Daži pašreizējās daudzgadu programmas instrumenti nav devuši vēlamos rezultātus (2). Tie acīmredzot vairāk ņem vērā iniciatīvas, kas sāka darboties pēc Lisabonas procesa uzsākšanas, bet tajos netika tieši ievērotas mikro, mazo un vidējo uzņēmumu vajadzības.

7.1

Tām valstīm, kas 2004. gadā iestājās ES, nebija tādas iespējas kā vecajām dalībvalstīm intensīvi apmainīties ar viedokļiem un dot savu ieguldījumu pārliecinošas un visiem pieņemamas uzņēmumu un uzņēmējdarbības iniciatīvas politikas izstrādāšanā.

7.2

Komiteja vēlētos ieteikt Uzņēmumu ģenerāldirektorātam šā gada laikā vai laikā, kas radies sakarā ar darbības ilguma pagarināšanu (t.i., 2005. un 2006. gadā), sarīkot vairākas tikšanās ar visu dalībvalstu MVU asociāciju pārstāvjiem, lai iepazītos ar pārbaudītas prakses piemēriem un iedziļinātos jauno dalībvalstu īpašajās problēmas. Šādā veidā atklātos daudzi aspekti, ko varētu iekļaut jaunajā pamatprogrammā.

7.3

Komiteja iesaka 2006. gada laikā kādā no dalībvalstīm, kas nesen iestājusies ES, sarīkot “Ceturto Eiropas mikro, mazo un vidējo uzņēmumu konferenci”. Tās gaitā jāsniedz visaptverošs pārskats par tām problēmām, ar kurām jaunās dalībvalstis saskaras uzņēmumu politikas jomā, un jāpiedāvā to risinājuma iespējas.

7.4

Komisijai vajadzētu pēc iespējas ātrāk ar Komiteju apspriest secinājumus, kas radušies pēc Komisijas ierosinātā neatkarīgā audita veikšanas, un izanalizēt pašreizējās daudzgadu programmas gaitā sasniegtos rezultātus. Starp citu, daudzie Komitejas locekļi no uzņēmējdarbības vides jau tagad varētu dot lielu ieguldījumu, kuru — tāpat kā visu Komitejas darbu — raksturo tuvība dzīves realitātei un patiesa ieinteresētība.

7.5

Ilggadēju pārdomu rezultātā Komiteja — starp citu, arī pateicoties iekšējam dialogam, kas risinājies atzinumu izstrādāšanas gaitā — ir nonākusi pie šādas pārliecības: lai pasākumi uzņēmējdarbības attīstībai būtu lietderīgi un konkrēti, tad, no vienas puses, ir jānotiek intensīvai domu apmaiņai ar un starp uzņēmējiem un darba ņēmējiem, kurus tieši skar uzņēmumu problēmas. No otras puses, ir arī jāapzinās, ka mikro un mazo uzņēmumu problēmas nevar salīdzināt ar lielo uzņēmumu problēmām, un, ja tās arī ir līdzīgas, tad katrā ziņā to raksturojums ir atšķirīgs, jo tās tiek risinātas ar līdzekļiem un pasākumiem, kas principiāli atšķiras no līdzekļiem un pasākumiem, ko izmanto lielie uzņēmumi. Tas vienmēr ir jāņem vērā, izstrādājot un veicot jaunus uzņēmumu atbalsta pasākumus.

7.6

Komiteja tātad atzinīgi vērtē ierosināto darbības laika pagarināšanu, tomēr aicina Komisiju īstenot šajā atzinumā ietvertās iniciatīvas un sniegt par to pārskatu Eiropas Parlamentam un Komitejai.

22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/17

1.1

Eiropas gaisa telpa joprojām ir viena no pārslogotākajām satiksmes vidēm pasaulē. Augstākā līmeņa grupa jautājumā par vienoto Eiropas gaisa telpu (Single European Sky) par galveno šķērsli ceļā uz būtisku progresu šajā nozarē atzina gaisa pārvaldības sistēmas sadrumstalotību nacionālajos likumos, procedūrās, tirgū un snieguma līmeņos. Pakete par vienoto Eiropas gaisa telpu skar šīs dažādās fragmentācijas formas virknē iniciatīvu.

2.1

Četru regulu, kas veido paketi par vienoto Eiropas gaisa telpu, pieņemšana pašos pamatos mainīs situāciju gaisa satiksmes pārvaldības jomā. Šis papildu priekšlikums attiecībā uz Kopienas gaisa satiksmes dispečera licenci ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ.

Licence veicina līdzsvaru atšķirīgu vienotās Eiropas gaisa telpas paketes elementu starpā, nodrošinot ne tikai institucionālo, ekonomisko vai tehnisko aspektu, bet arī sociālo aspektu risinājumu.

2.2

Lai sagatavotu šo likumdošanas iniciatīvu, Komisija uzsāka pētījumu par situāciju licencēšanas jomā dažādās dalībvalstīs. Pētījums atklāja, ka, neraugoties uz daudzajiem starptautiskajiem noteikumiem, ko izdevusi SCAO vai Eirokontrole, ES dalībvalstīs licencēšana joprojām ir ļoti sadrumstalota. Pētījumā izteikts ieteikums Kopienas likumdošanas aktos ietvert šādas jomas:

2.3

Sagatavošanas pētījums atklāja, ka, neraugoties uz pastāvošo starptautisko regulējumu, nacionālās tradīcijas ir spēcīgas, kā rezultātā rodas mainīgs kvalitātes līmenis un grūti salīdzināmi kompetences līmeņi. Saistībā ar Kopienu šāda sadrumstalotība vairs nav pieņemama, jo tās rezultātā var palielināties drošības risks Eiropas pārslogotajā gaisa telpā. Gaisa satiksmes dispečeru licenču saskaņošana palielinās drošību, jo kompetences līmeņi būs saskaņoti kā iekšēji, tā arī pakalpojumu sniedzēju starpā, sekmējot efektīvāku un drošāku saskarni starp tiem. Tā rezultātā tiks panākta efektīvāka gaisa satiksmes dispečeru darba tirgus organizācija, palielināta pieejamību un veicināta funkcionāla gaisa telpas bloku izveide. Licence pārvietošanās brīvību padarīs efektīvāku, novēršot pašreizējo rīcības brīvību, kādu dažas dalībvalstis īsteno attiecībā uz savstarpēju licenču atzīšanu.

2.4

Ņemot vērā faktu, ka lielākajai daļai dalībvalstu jau ir likumdošana, kas daļēji balstīta uz SCAO principiem, un ka tās šobrīd ievieš vienotās Eiropas gaisa telpas likumdošanu un ESARR5, ir īpaši svarīgi nodrošināt pilnīgu atbilstību šai direktīvai.

2.5

Vienīgi sertificētiem apmācību nodrošinātājiem būs iespēja iesniegt kursu un apmācību plānus apstiprināšanai valstu uzraudzības iestādēs.

2.6

Direktīvas spektrs ir plašāks par pašreizējām licencēm civilās aviācijas pilotiem (91/670/EEK). To iespējams drīzāk salīdzināt ar licencēm kuģniecības un dzelzceļa sektorā (priekšlikums ietverts COM(2004)142), saskaņā ar kurām noteikumi attiecībā uz kompetencēm ir noteikti Eiropas līmenī un nav atstāti dalībvalstu ziņā. Ir skaidrs, ka šīs direktīvas gaisa satiksmes dispečeriem darbība pārsniegs Kopienas robežas.

2.7

Izmaksas būs atkarīgas no pašreizējā apmācību sistēmas kvalitātes līmeņa. Direktīva apmācību sistēmas rezultātu kvalitāti paaugstina līdz tādam līmenim, kāds nepieciešams, lai ievērotu drošības prasības, kas izriet no Eiropas blīvās un sarežģītās satiksmes sistēmas.

2.8

Nosakot augstus sākotnējās apmācības standartus un sniedzot vairāk garantiju attiecībā uz eksaminētāju neitralitāti un objektivitāti struktūrvienības apmācību laikā, būtu jāpanāk struktūrvienību apmācību sekmju līmeņa paaugstināšanās.

2.9

Dažādu licencēšanas ķēdes elementu plānveida pārbaužu izmaksas var nedaudz palielināties, daļēji tādēļ, ka audita nolūkā tiek veikta uzskaite.

2.10

Kopumā iespējamo izmaksu pieaugumu īsā laikā jākompensē ar izmaksu samazinājumu, racionālāk izmantojot darbaspēku ilgākā laika periodā. Visbeidzot, taču ne mazsvarīgāk, — direktīva palielinās pasažieru drošību.

2.11

Šajā priekšlikumā nav iekļauts finanšu pārskats.

2.12

Lai izveidotu vienoto Eiropas gaisa telpu, vajadzīga detalizētākas likumdošanas izveide, it īpaši attiecībā uz pasākumiem, kas saistīti ar gaisa satiksmes dispečeru licencēšanu, lai uzlabotu viņu pieejamību un veicinātu savstarpēju licenču atzīšanu, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 10. marta Regulas Nr. (EK) 550/2004 5. pantā par gaisa navigācijas pakalpojumu sniegšanu vienotā Eiropas gaisa telpā (pakalpojumu sniegšanas regula) (1) .

2.13

Šādas Kopienas licences ieviešana ir līdzeklis, ar kura palīdzību tiek atzīta gaisa satiksmes dispečeru īpašā nozīme drošas gaisa satiksmes kontroles īstenošanā. Kopienas kompetenču standartu noteikšana samazinās arī sadrumstalotību šajā jomā, uzlabojot darba organizāciju arvien pieaugošās reģionālās sadarbības gaisa navigācijas pakalpojumu sniedzēju starpā sistēmas ietvaros. Tādēļ šī direktīva ir būtiska vienotās Eiropas gaisa telpas likumdošanas sastāvdaļa.

2.14

Šīs direktīvas mērķis ir paaugstināt drošības standartus un uzlabot Kopienas gaisa satiksmes kontroles sistēmas darbību, izsniedzot Kopienas gaisa satiksmes dispečera licenci.

2.15

Dispečeris, kuram piešķirta noteikta kategorija un kurš piecus gadus nav sniedzis gaisa satiksmes kontroles pakalpojumus atbilstoši jebkuram ar šo kategoriju saistītajam apstiprinājumam, nedrīkst izmantot attiecīgajai kategorijai piešķirtās privilēģijas, ja nav izpildītas novērtējuma un apmācības prasības.

2.16

Lai nodrošinātu kompetences līmeni, kas gaisa satiksmes dispečeriem nepieciešams, lai veiktu darbu augstiem drošības standartiem atbilstošā līmenī, dalībvalstis nodrošina valsts uzraudzības iestāžu īstenotu apmācību procesa uzraudzību.

2.17

Visas dalībvalstis atzīst citu dalībvalstu nacionālo uzraudzības iestāžu izsniegtās licences un ar tām saistītos apstiprinājumus saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem.

3.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par jaunu noteikumu izstrādi gaisa satiksmes dispečeru darbībai. Šādu noteikumu izstrāde ir nepieciešama un savlaicīga, ņemot vērā tuvākajos 10 gados paredzamo gaisa satiksmes apjoma pieaugumu. Lai nodrošinātu pasažieru drošību, ir nepieciešami vienoti standarti un kvalifikācijas prasības visā ES. Palielinoties gaisa pārvadājumu apjomam, visā pasaulē palielināsies pieprasījums pēc gaisa satiksmes dispečeru pakalpojumiem. Tādēļ ir būtiska pārvietošanās brīvība.

3.2

EESK nav pārliecināta, vai 4 gadu periods ir reālistisks termiņš šo noteikumu ieviešanai.

3.3

Komisijai ir jānodrošina, lai direktīva nepieļautu apmācības monopolizāciju valstu līmenī.

3.4

Licences apstiprinājumā jāietver valodas zināšanu prasības, piemēram, angļu valodas zināšanas atbilstoši 4. līmenim

3.5

Visiem sākotnējiem GSD kursiem ir jāatbilst vismaz apmācības minimumam, kas noteikts ECAC gaisa satiksmes dispečeru apmācību vienota pamata satura vadlīnijās.

3.6

Komiteja atbalsta arī alkohola un narkotiku pārbaudes izlases kārtībā visiem GSDO un atzīst, ka šādas pārbaudes atbilst ESARR5 noteikumiem, kā arī visu GSDO studentu pakļaušana psiholoģiskajiem testiem.

3.7

Bažas vēl aizvien rada vecuma ierobežojums. Saskaņā ar statistikas datiem, palielinoties vecumam, pieaug nopietnas saslimšanas vai pēkšņas nāves varbūtība. Valstu noteikumos nav ietvertas prasības attiecībā uz pilotu vecuma ierobežojumu.

3.8

Attiecībā uz 4. panta noteikumiem, EESK iesaka:

22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/19

1.1

Komisija iesniedz priekšlikumu regulai, ar kuru izveido programmu “ Marco Polo II ”, sniedzot pamatojumu, kāpēc nepieciešams attīstīt kravu pārvadājumu infrastruktūru:

1.2

Komisija vēlreiz apstiprina, ka nepieciešams “plašāk izmantot kombinēto transportu”, jo šis risinājums palīdz labāk izmantot esošās infrastruktūras, loģistikas ķēdē iekļaujot mazo kabotāžu, dzelzceļa un upju transportu. Kombinēta transporta izmantošana bija ietverta jau programmā “Marco Polo I” (2003.-2006.), kuras mērķis bija novirzīt starptautisko kravas pārvadājumu ikgadējo pieaugumu uz trim minētajiem pārvadājumu veidiem.

1.3

Komisija ierosina izveidot programmu “Marco Polo II” šīs politikas turpināšanai laika periodā no 2007. līdz 2013. gadam, paplašinot tās darbības lauku — iekļaujot visas Eiropas Savienības kaimiņvalstis -, kā arī pievienojot divus jaunus projektu veidus:

1.4

Komisija ierosina periodam no 2007. līdz 2013. gadam piešķirt budžetu EUR 740 miljonu apjomā, kuru izlietojot, vajadzētu panākt sekojošo:

2.1.1

Komiteja vairākkārt ir apstiprinājusi savu atbalstu Komisijas uzsāktajai politikai, kas vērsta uz neizbēgamā un paredzamā kravu pārvadājumu pa autoceļiem pieauguma novirzīšanu uz citiem transporta veidiem, tomēr atzīmējot dažkārt vērojamo mērķu pieticīgumu un nepietiekamo līdzekļu piešķīrumu.

2.1.2

Īpaši 2002. gada 17. un 18. jūlija atzinumā CES 842/2002 par priekšlikumu regulai “Marco Polo I ” Komiteja, uzskatot, ka tikai ar šo programmu nepietiek, lai sasniegtu Komisijas nospraustos mērķus attiecībā uz pārvadājumu novirzīšanu, ieteica sekojošos desmit konkrētos veicināšanas pasākumus:

2.1.3

Šajā pašā atzinumā 842/2002 Komiteja piebilst, ka plānotos mērķus var sasniegt tikai ar vienu visaptverošu transporta politiku, mainot zināmus ieradumus un balstoties uz stingru apņemšanos izveidot jaunas vai papildu transporta infrastruktūras.

2.1.4

Komiteja rosināja Komisiju sākt analizēt iespējas pakāpeniski pāriet no pašreizējās prakses “Nekādi uzkrājumi” uz principa “Ceļojošie uzkrājumi” veicināšanu, īpaši attiecībā uz lieliem preču daudzumiem, kas tiek pārvadāti lielos attālumos un nav steidzami, taču jāpiegādā noteiktā datumā. Tas dotu iespēju padarīt mazāk aktuālu piegāžu steidzamību un dot ceļu transportam alternatīvajiem pārvadājumu veidiem reālu iespēju konkurēt attiecībā uz izmaksām un piegādes termiņiem, tajā pašā laikā garantējot noteiktus piegādes datumus. Jebkuram ir skaidrs ekonomiskais pamatojums, kas veicināja pieejas “Nekādi uzkrājumi” attīstību, kuras sekas ir maksimāla piegādes termiņu saīsināšana, padarot steidzamību par iemīļotāko pieeju preču apritei. Skatoties no noturīgas attīstības perspektīvas, redzams, ka šī pieeja un tās sekas rada augstas izmaksas piesārņojuma un enerģijas pārtēriņa dēļ. Par to ir jādomā, un Komiteja vēlreiz aicina Komisiju iesaistīties šajā darbā. Tā uzskata, ka, kaut gan pārvadājumi pa autoceļiem ir neaizvietojami nelielos attālumos, piemēram, nogādājot kravu tās galamērķī, pārspīlēta “Nekādu uzkrājumu” pieejas izmantošana un steidzamības padarīšana par neapejamu principu ir cēloņi grūtībām, kas traucē kravas pārvadājumu pa autoceļiem daļējai novirzīšanai uz citiem, noturīgas attīstības principiem atbilstošākiem mērķiem.

2.1.5

Nepretendējot aizsteigties priekšā šīs analīzes secinājumiem, Komiteja uzskata, ka ekonomisko aprindu ieradumu maiņas veicināšanai ir jāpieļauj atsevišķu rīcības veidu, kas bija efektīvi līdz šim, bet vairs neatbilst šībrīža mērķiem, apšaubīšana.

2.1.6

Komiteja konstatē, ka tikai daļa tās ieteikto veicināšanas pasākumu ir ņemti vērā. Uzskatot, ka situācija 2004. gadā salīdzinājumā ar 2002. gadu pamatvilcienos nav mainījusies, šajā atzinumā Komiteja ietver tos pašus priekšlikumus, ko tā atsevišķos jautājumos papildina.

2.2.1

Komisija uzskata, ka programmas“Marco Polo I”, kuras budžets ir EUR 100 miljoni, pirmie rezultāti ir iepriecinoši. Komiteja atzīmē, ka pirmā programmu atlase tika uzsākta 2003. gada oktobrī, tikai nedaudz vairāk kā pirms gada, un ka nav pagājis pietiekami daudz laika, lai varētu novērtēt kombinētā transporta veicināšanas pasākumu reālo efektivitāti. Bez tam Komiteja atzīmē, ka:

2.2.2

Komiteja pauž pārsteigumu par šo vairākkārtējo samazinājumu un izsaka šaubas par prognožu ticamību, jo ir paredzams pieprasījumu pastāvīgs pieaugums, taču pieejamie līdzekļi pastāvīgi samazinās.

2.2.3

Ņemot vērā šo situāciju, kā arī informācijas trūkuma dēļ Komitejai nav saprotama Komisijas norāde: “Var secināt, ka nopietni trūkst budžeta līdzekļu, lai finansētu visus labos priekšlikumus...”, kā arī tas, kāpēc netika pilnībā izmantoti budžetā ieplānotie EUR 20 miljoni.

2.3.1

Pamatojuma III nodaļas 12. punktā ir pieminēts svarīgs finansu dokuments, jo tas apliecina, ka regulas priekšlikumā pilnībā ņemti vērā neatkarīgo ekspertu ieteikumi, kas izstrādāti, balstoties uz programmas “Marco Polo” pagarināšanas uz laika periodu no 2007. līdz 2013. gadam iepriekšēju novērtējumu. Šis 19 lappušu dokuments, kas rakstīts angļu valodā, nav tulkots. Tā 15 rindiņu kopsavilkumā, kas ietverts augstākminētās III nodaļas 13.punktā, sniegti Komisijas secinājumi par ekspertu vērtējumu.

2.3.2

Komiteja atgādina, ka dokumentiem jābūt iztulkotiem, lai nodrošinātu to pieejamību. Ja nav pieejama visa ekspertu ziņojuma tulkojums, ekspertiem vajadzētu uzdot sagatavot ziņojuma sintēzi, kuras tulkojums dotu iespēju visām ieinteresētajām pusēm gūt tūlītēju pieeju galvenajiem secinājumiem, kam pievienoti būtiskākie argumenti.

2.3.3

Bez tam Komiteja atgādina, ka atzinumā 842/2002 par regulu “Marco Polo I” tā atzinīgi vērtēja faktu, ka Komisija “pirms priekšlikuma iesniegšanas apkopo ieinteresēto pušu viedokļus”, bet tajā pašā laikā “izteica nožēlu, ka tā konsultāciju procesā iesaistīta tik vēlu”. (2. panta 5. punkts)

2.3.4

Līdz ar to Komiteja nevar analizēt šī vērtējuma secinājumus un var tikai atzīmēt, ka Komisija sagaida ievērojamu iesniegtā budžeta pieaugumu, kas ir izšķirošs nosacījums programmas efektivitātei.

2.3.5

Komiteja atzīmē, ka Komisija tai ir iesniegusi trīs pārskatus par realizētajiem projektiem:

2.3.6

Šie trīs projekti parāda iespējas, ko rada ES izveidotie veicināšanas pasākumi. Tai pašā laikā Komiteja atzīmē, ka šie projekti ir realizēti programmas “Eksperimentāli pasākumi kombinētajam transportam” (PACT) ietvaros, kas ir “Marco Polo” priekštece.

2.3.7

To pielietotais princips ir īpaši vērtīgs un tie veicina šībrīža projektu izpildi. Komiteja izsaka stingru vēlmi saņemt informāciju par pašreizējās programmas “Marco Polo I” konkrētajiem rezultātiem, kad būs pienācis laiks.

2.4.1

Programmas “Marco Polo II” priekšlikums nemaina 3 esošos darbības veidus:

2.4.2

Tā sedz plašāku teritoriju, aptverot 25 valstu Eiropu, kandidātvalstis, kā arī EBTA un EEZ valstis. Komiteja atbalsta šo pieeju un pievienojas Komisijas konstatētajam acīmredzamajam faktam, ka “ražošana un piegādes ķēžu struktūra neapstājas pie 25 valstu ES robežām”, tomēr izsaka vēlmi, lai Komisija teikuma sākumā pēc vārda “ražošana” pievienotu vārdu “tirdzniecība”.

2.4.3

Komiteja iesaka Komisijai citēt kā piemēru VII Donavas koridoru, kas ir raksturīgs šai “ļoti lielajai Eiropai”, jo tam ir liela mēroga kombinētā transporta infrastruktūra, kas sasaista visus pārvadājumu veidus:

2.4.4

Programmas “Marco Polo II” priekšlikums paredz divus jaunus projektu veidus:

Komiteja atbalsta darbības un projektus ar šādu ievirzi.

2.4.5

Komisija vēlas panākt labāku sinerģiju dzelzceļa sektorā un ierosina, piemēram, rezervēt sliežu ceļus kravas un pasta ātrvilcieniem. Komiteja atbalsts šādus projektus, kaut gan attiecībā uz eksprespastu tā uzskata, ka datu pārsūtīšana ar elektronisko pastu jau tagad un vēl jo vairāk nākotnē aizstās lielāko daļu pasta sūtījumu.

2.4.6

Lai gan ir nepieciešams veidot līnijas ātrgaitas kravas vilcieniem, tajā pašā laikā ir jānodrošina neatgriezeniska sliežu ceļu, ritošā sastāva un dzelzceļiem izmantošanas noteikumu savietojamība. Bez tam, negaidot jaunu līniju izveidošanu, labāk jāizmanto esošās, kā arī jāizpēta iespējas izmantot līnijas, kas ir pamestas vai tiek maz izmantotas kopš pasažieru plūsmas novirzīšanās uz citiem transporta veidiem, īpaši ātrgaitas dzelzceļa līnijām.

2.4.7

Komiteja vēlreiz lūdz Komisiju no jauna aicināt dalībvalstis darīt visu iespējamo esošo pamesto un mazizmantoto līniju iesaistīšanai kravas pārvadājumu apritē. Šis aicinājums pamatā attiecināms uz dzelzceļa satiksmi, taču arī uz ūdensceļiem, lai nodrošinātu no noturīgas attīstības viedokļa ātrāku un izdevīgāku risinājumu piemērošanu katrreiz, kad tas ir iespējams.

2.4.8

Visbeidzot, lai radītu uzticību dzelzceļa pārvadājumiem, kā arī citiem sauszemes ceļiem alternatīviem pārvadājumu veidiem, Komiteja vēlreiz uzsver, ka ir laiks pāriet no vārdiem pie darbiem, rezervējot vai uzspiežot dzelzceļa, jūras un upju pārvadājumu infrastruktūrām proporcionāli vairāk līdzekļu nekā šobrīd, īpaši TEN-T projektiem, kā arī jauno dalībvalstu un Balkānu reģiona projektiem.

2.4.9

Komiteja ar gandarījumu atzīmē, ka Komisija uzsver “ievērojamo” pieprasījumu no rūpniecības sektora puses pēc finansējuma nepieciešamajām un pietiekamām infrastruktūrām, kas ļautu sasniegt programmā “Marco Polo” ietvertos mērķus attiecībā uz pakalpojumiem. Kas attiecas uz palīginfrastruktūru finansēšanu, Komiteja atgādina, ka ir runa par tās atzinumā 842/2002 par “Marco Polo I” formulēto vēlmi.

3.1.1

Komiteja atzīmē, ka 2004. gadā Komisija iesniedza priekšlikumu regulai, kas attieksies uz periodu no 2007. līdz 2013. gadam. Tas ļaus nodrošināt programmas Marco Polo kontinuitāti un izvairīties no kavējumiem, kas bija vērojami 2001.-2002. gadā, uzsākot programmu “Marco Polo I”. Tā kā Komisijai nav pietiekamas laika atkāpes, lai novērtētu “Marco Polo I” ieviešanas rezultātus, šī uz nākotni vērstā pieeja ļaus izveidot “vadības komiteju, kas rūpīgi sekos uzsāktajiem projektiem, lai programmas “Marco Polo I” izpildes perioda vidū varētu veikt nepieciešamos pielāgojumus programmā “Marco Polo II”, kā to prasīja Komiteja Atzinumā 842/2002”.

3.2.1

Komiteja atzīmē, ka uzņēmumu “konsorcijs” definēts kā vismaz divu uzņēmumu apvienība. Komiteja atkārto savu iepriekšējo prasību par to, ka “konsorcijs” jādefinē kā “divu vai vairāku uzņēmumu, kas nepieder vienai grupai vai nav viens otra filiāle, apvienība. Uzņēmumi ir noslēguši vienošanos kopīgi veikt...”.

3.3.1

Komiteja atkārto Atzinumā 842/2002 formulēto prasību, uzskatot, ka šajā pantā iekļautie noteikumi ir pārāk stingri, jo prasa, lai pasākumi aptvertu vismaz divas valstis vai valsti un tās tuvumā esošu trešās valsts teritoriju. Komiteja uzskata, ka pastāv vietēja rakstura projekti, kas tiek realizēti tikai vienā valstī, taču to rezultāts dotu labumu visiem attiecīgā transporta veida izmantotājiem, kas tranzītā šķērso šo valsti. (Piemēram, projekti kombinētā transporta platformu, kas atrodas infrastruktūru krustpunktā kādas valsts iekšienē, izmantošanai vai attīstīšanai.)

3.3.2

Komiteja atzinīgi vērtē programmas paplašināšanu, attiecinot to arī uz trešajām valstīm (kandidātvalstīm un citām) un pieņem zināšanai, ka programma nesedz pasākumu šajās teritorijās izmaksas, izņemot gadījumus, kas minēti šī panta 3. un 4. punktā.

3.3.3

Tomēr tā izsaka vēlmi, lai saskanības nodrošināšanai regula precizētu, ka gadījumos, kad tiek finansēti pasākumi trešajās valstīs, tiem iespēju robežās jābūt veltītiem tādu pārvadājumu veidu attīstībai, kas netiek veikti pa autoceļiem vai kas veicina kombinētā transporta attīstību.

3.4.1

Komiteja atbalsta 4. pantu ar nosacījumu, ka tiek ņemts vērā tās formulējums attiecībā uz “konsorcija” sastāvu, taču precizē, kā jau ir minēts atzinumā 842/2002, ka izņēmuma gadījumos, kad pasākumi notiek tikai vienā valstī, uz uzņēmumiem neattiecas prasība par to, ka tiem jābūt vismaz no divām dalībvalstīm vai no vienas dalībvalsts un trešās valsts.

3.5.1

Atzinuma 842/202 par “Marco Polo I” 3. panta 5., 6. un 7. punktā Komiteja jau atzīmēja, ka Komisijas ierosinātais minimālais subsīdiju vienam projektam limits ir pārāk augsts. Tā prasīja, lai minimālais Komisijas ierosinātais subsīdiju limits tiktu samazināts līdz:

3.5.2

Komiteja konstatē, ka programmai “Marco Polo II” Komisijas (pielikumā, kurā precizēti tās priekšlikuma 5. pantā minētie finansu nosacījumi) noteiktie projektiem piešķiramo dotāciju minimālie limiti joprojām ir pārāk augsti, izņemot kopīgas apmācības projektus, kur saskaņā ar Komitejas izteikto vēlmi limits ir samazināts līdz EUR 250 000. Komiteja uzskata, ka ir absolūti nepieciešams noteikt zemākus un tātad stimulējošākus limitus, lai veicinātu tādu projektu izstrādi, kas būtu pieticīgāki, taču bieži vien vietējā līmenī efektīvāki.

3.5.3

Līdz ar to Komiteja prasa, lai:

3.5.4

Visbeidzot, Komiteja atbalsta pēc iespējas garāku dažādu darbību izpildes termiņu noteikšanu, nodrošinot, ka noteiktajā termiņā pabeigta darbība tiek uzskatīta par piemērotu. Komisija tomēr uzskata, ka 36 mēnešu termiņš pasākumiem kravu novirzīšanai uz citiem transporta veidiem ir pārāk īss un ka tam tāpat kā citām darbībām ir jābūt 60 mēneši

3.6.1

Komiteja jau iepriekš ir norādījusi, ka tas rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai novērtētu summas (€ 740 miljoni), ko Komisija plāno piešķirt programmai “Marco Polo II”, pietiekamību. Tā vienkārši pieņem zināšanai Komisijas uzskatu, ka šie budžeta līdzekļi EUR 740 miljonu apjomā, domājams, dos iespēju ietaupīt EUR 5 miljardus 1. punkta 4. apakšpunktā minēto vides un sociālo ieguvumu veidā.

3.6.2

Komiteja izsaka vēlmi, lai Komisija 2005. gada laikā — programmas “Marco Polo I” izpildes termiņa vidū — publicētu pārskatu par veiksmīgajiem projektiem un reāli veiktajiem ietaupījumiem.

3.6.3

Kā Komiteja norādīja Atzinumā 842/2002, programmas izpildes laikā Komisijai būtu jāierosina budžeta palielināšana, lai nodrošinātu finanšu rezerves gadījumam, ja tiek iesniegts lielāks skaits atbilstīgu projektu.

3.7.1

Komiteja ar gandarījumu atzīmē (jo tā bija viena no Atzinumā 842/2002 minētajām prasībām), ka Komisija tai vēlākais 2007. gada 30. jūnijā vienlaicīgi ar Eiropas Parlamentu un Reģionu komiteju iesniegs novērtējuma ziņojumu par programmas “Marco Polo I” rezultātiem laika periodā no 2003. līdz 2006. gadam.

3.7.2

Komiteja vēlas saņemt pietiekamu informāciju, lai varētu izstrādāt atzinumu un iespējamus priekšlikumus, kas dotu iespēju nepieciešamības gadījumā izdarīt izmaiņas programmā “Marco Polo II”, kas sāksies 2007. gada 1. janvārī un tātad būs izpildes pirmās puses sākumā.

4.1

Komiteja atbalsta programmu “Marco Polo II” kā tā līdz šim ir atbalstījusi PACT un programmu “Marco Polo I.” Šīs trīs programmas ļauj realizēt iniciatīvas, kas veicina kravu pārvadājumu sistēmu pielāgošanu, lai padarītu tas videi draudzīgākas. Plānotā finansējuma palielināšana no EUR 100 miljoniem. Komiteja atbalsta programmu “Marco Polo II” kā tā līdz šim ir atbalstījusi PACT un programmu “Marco Polo I.” Šīs trīs programmas ļauj realizēt iniciatīvas, kas veicina kravu pārvadājumu sistēmu pielāgošanu, lai padarītu tas videi draudzīgākas. Plānotais finansējuma pieaugums no EUR 100 miljoniem “Marco Polo I” uz EUR 740 miljoniem “Marco Polo II” parāda ES vēlmi īsā laikā panākt kravu pārvadājumu labāku un noturīgāku pārvaldību

4.2

Lai nodrošinātu Komisijas nosprausto mērķu par kravas pārvadājumu novirzīšanu izpildi, Komiteja vēlas atgādināt par atsevišķiem pasākumiem, ko tā jau iepriekš ierosināja 2002. gada 17. un 18. jūlija Atzinumā CES 842/2002 par programmu “Marco Polo I”:

4.3

Lai dotu iespēju upju un upju-jūras transportam iesaistīties programmā “Marco Polo”, Komiteja prasa izveidot atsevišķu kategoriju ar minimālo limitu, kas samazināts līdz EUR 500 000. Upju transportu nevar pielīdzināt jūras transportam, kur nepieciešamās investīcijas ir proporcionālas kuģu izmēram.

4.4

Komiteja vēlas kopā ar Komisiju analizēt, kā pāriet no pieejas “Nekādi uzkrājumi” uz pieeju “Ceļojošie uzkrājumi” gadījumos, kad piegādēm nav augstas steidzamības pakāpes (atsevišķiem smagsvara pārvadājumiem jāievēro tikai piegādes datums).

22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/25

1.1

Šī priekšlikuma mērķis ir sadalīt kvotas 2005./2006. un 2006./2007. tirdzniecības gadiem starp dalībvalstīm, kurās ražo kartupeļu cieti, pamatojoties uz Komisijas ziņojumu Padomei par kvotu sistēmu attiecībā uz kartupeļu cietes ražošanu, tādējādi grozot Regulu (EK) Nr. 1868/94.

1.2

Ir izvirzīts priekšlikums pagarināt esošās kvotas nākamajiem diviem gadiem.

1.3

Komisija piedāvā pagarināt esošās kartupeļu cietes kvotas nākamajiem diviem gadiem, jo uzskata, ka vēl ir pāragri vērtēt KLP reformu (piem., palīdzības atsaistes) un ES paplašināšanās ietekmi uz kartupeļu cietes sektoru. Vairākās dalībvalstīs, kurās tiek ražota kartupeļu ciete, KLP reforma vēl tiks īstenota līdz 2006. gadam (t.i. 2006./2007. tirdzniecības gadā).

1.4

Tādēļ Komisija līdz 2006. gada 30. septembrim iesniegs jaunu ziņojumu un jaunu priekšlikumu.

2.1

Saskaņā ar Komisijas ziņojumu ES kartupeļu cietes ražošanas apjoms bija atbilstošs noteiktajam kvotu līmenim, un kopējais kartupeļu cietes un graudaugu cietes eksporta apjoms saglabājās relatīvi stabils. Kartupeļu cietes īpatsvars cietes ražošanā kopumā samazinās un šobrīd sasniedz aptuveni 20 %. Kā minēts iepriekš, Komisija iesaka pagarināt 2004./2005. gadam noteiktās kvotas. Vairākums Eiropas kartupeļu cietes ražotāji (izņemot poļu, lietuviešu un čehu lauksaimnieki) atbalsta Komisijas priekšlikumu, lai gan par labāku atzītu parasto kvotu sistēmas pagarinājuma periodu (trīs gadi).

2.2

Lai gan EESK atbalsta Komisijas priekšlikumus, vienlaicīgi tā izprot arī kartupeļu cietes ražotāju bažas, ka pārāk maz laika atlicis Komisijas priekšlikuma apspriešanai un pieņemšanai, jo īpaši, ņemot vērā, ka zemnieki uzsāks sēklas kartupeļu stādīšanu 2005. gada martā. Tādēļ EESK aicina Eiropas Parlamentu un Padomi, izskatot priekšlikumu, ņemt vērā šo laika ierobežojumu.

3.1

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu par pašreizējo kvotu pagarināšanu 2005./2006. un 2006./2007. tirdzniecības gados un aicina strikti ievērot šī priekšlikuma izvērtēšanas termiņus.

22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/26

1.1

Tiek ieteikti šādi principiāli grozījumi Regulā par atsevišķu transmisīvu sūkļveida encefalopātijas formu (BSE) profilaksi, kontroli un izskaušanu:

2.1

Kaut arī EESK jau ir kritizējusi (2), pārejas noteikumu atkārtotu pagarināšanu, tā ņem vērā, ka nosacījumi atbilstoši Komisijas noteiktajiem riska novērtēšanas kritērijiem ir jāsaskaņo starptautiskā līmenī Starptautiskajā Epizootiju birojā (SEB).

2.2

Eiropas prakse faktiski parādīja, ka pašreizējais iedalījums piecās kategorijās, kas pamatojas uz slimības gadījumiem nevis uz saslimšanas risku, ir izdevīgs tām valstīm, kurās tiek veikta mazāka kontrole, un neizdevīgs valstīm, kuras ar efektīvas kontroles palīdzību uzrāda saslimšanas gadījumus. Pēdējie saslimšanas gadījumi Japānā, Kanādā un Savienotajās Valstīs varētu veicināt ātrāku nolīguma par labāku kopīgo procedūru pieņemšanu Starptautiskajā Epizootiju birojā, kas paredzēta 2005. gada maijā.

2.3

Komiteja tomēr vēlētos apstiprināt savu jau izteikto ieteikumu: ja starptautiskā līmenī nebūs iespējams panākt vienošanos par kopīgiem riska vadības noteikumiem, Eiropas Savienībai ir jāizdara secinājumi un pašai jāizstrādā nepieciešamie noteikumi, neraugoties uz to, ka tādējādi PTO rodas sarežģījumi tirdzniecībā ar trešām valstīm. Starptautiska akcepta trūkums un ieilgušas sarunas nedrīkst kavēt to pasākumu veikšanu, kas nepieciešami sadarbībai ES.

2.4

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisija izmanto termiņa pagarinājumu, lai pastiprinātu profilakses pasākumus, atbalstītu selekcijas programmas un pastiprinātu pārvietošanas aizliegumus un kontroli, īpaši attiecībā uz trešām valstīm.

3.1

Briežu dzimtas dzīvnieku iekļaušana ir obligāti nepieciešama.

3.2

Saskaņotas selekcijas programmas tiesiskā pamata konsolidācija, kas jau darbojas ar labiem rezultātiem, ļaus paplašināt pret BSE neuzņēmīgu aitu selekciju.

3.3

Lai nodrošinātu tiesisko vienveidību, ir jāpieskaņojas Regulai Nr. 1774/2002.

3.4

Jau ievestajiem dzīvniekiem aizliegtā gāzes injekcija galvaskausa dobumā kaušanas procesā tiek stingri aizliegta arī Eiropas Savienībā, tādēļ viennozīmīgi paaugstinās aizsardzība pret kontamināciju.

3.5

Noteikumi attiecībā uz liellopu pārvietošanas aizliegumiem tiek pamatoti attiecināti arī uz dzīvniekiem, kas ir inficēti ar skreipija vīrusu.

3.6

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka noteikumu par liellopu, aitu un kazu, kā arī to spermas, olšūnu un embriju laišanu pārdošanā un eksportu piemērošana tiks paplašināta, attiecinot tos uz citām dzīvnieku sugām, un ka saskaņā ar Zinātniskās vadības komitejas ieteikumiem ir jāievēro ierobežojumi attiecībā uz dikalcija fosfāta ražošanā izmantotajām izejvielām.

3.7

Komiteja uzskata, ka galvenokārt ir svarīgi tiesiski nostiprināt iespēju veikt kontroles trešās valstīs, lai varētu izmantot šajā jomā Eiropas līmenī gūto pieredzi. Tā tomēr iesaka nodrošināt šim nolūkam nepieciešamos finanšu līdzekļus un cilvēku resursus.

22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/27

1.1

Eiropas Komisija 2004. gada 14. jūlijā pieņēma priekšlikumus par kohēzijas politikas reformu laikā no 2007. līdz 2013. gadam. Šie priekšlikumi nomainīs līdz 2006. gada 31. decembrim spēkā esošās struktūrfondu regulas. Regulas priekšlikuma pamatojumā Komisija norāda uz ļoti izteiktajām nevienādībām paplašinātajā Savienībā, kā arī uz problēmām Eiropā, kas radušās globalizācijas, ekonomikas pārstrukturēšanas un demogrāfiskās attīstības rezultātā.

1.2

Šajā kontekstā Eiropas Komisija ierosina palielināt struktūrfondu līdzekļus, vienlaicīgi koncentrējoties uz prioritārajiem mērķiem. Piešķirot līdzekļus EUR 336,1 miljardu apjomā, kas ir apmēram viena trešā daļa no Kopienas budžeta, turpmāko strukturālo atbalstu

1.3

Tas jāpanāk, no jauna definējot mērķus, tas ir, “konverģenci”, “reģionālo konkurētspēju un nodarbinātību”, kā arī “teritoriālo sadarbību”.

Regulu paketē ietilpst

1.4

Šajā atzinumā galvenokārt aplūkota tikai ESF nozīme Eiropas strukturālā atbalsta sniegšanā. Tā kā ESF darbības visbūtiskākie pamati un atbalsta pasākumu mērķi ir noteikti vispārīgajā regulā, arī tā ir ietverta novērtējumā.

2.1

Saskaņā ar priekšlikumu ES strukturālais atbalsts no 2007. gada būs vērsts uz trīs mērķiem — konverģenci, reģionālo konkurētspēju un nodarbinātību un Eiropas teritoriālo sadarbību.

2.2.1

Šis mērķis ir līdzīgs pašreizējam 1. mērķim, un saskaņā ar to tiks atbalstīta attīstībā visvairāk atpalikušo reģionu konverģence, un tas notiks ar investīcijām kapitālā un cilvēku resursos, atbalstu inovācijām un zināšanu sabiedrības attīstībai, atbalstu strukturālajām pārmaiņām, vides aizsardzību un uzlabošanu, kā arī efektīvāku pārvaldi. Ar paredzētajiem līdzekļiem EUR 264 miljardu apjomā (ap 78,5 % no kopējiem līdzekļiem) šis jaunais reģionālais atbalsts veido ES strukturālā atbalsta prioritāti. Šī mērķa sasniegšana jāveicina ar ERAF, ESF un Kohēzijas fonda līdzekļiem.

2.3.1

Šis mērķis apvieno pašreizējo 2. un 3. mērķi. Tas ir vērsts uz reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības atbalstīšanu ārpus visvājāk attīstītajiem reģioniem un dalībvalstīm. Šajā mērķī ir izmantoti divi principi: pirmkārt, ar reģionālās attīstības plānu (ERAF) palīdzību tiks atbalstīta strukturālo izmaiņu visvairāk skarto rūpniecisko, pilsētu un lauku teritoriju pārorientēšanās, atbalstot inovācijas, zināšanu sabiedrību, uzņēmējdarbību un vides aizsardzību. Otrkārt, ar ESF finansēto valsts un reģionālo programmu palīdzību tiks veicināta strukturālo izmaiņu skarto darba ņēmēju integrācija un nodarbinātības iespējas vispār, veicot kvalifikācijas celšanas un ar darba tirgu saistītas politikas integrācijas pasākumus. Tie paredzēti pilnas nodarbinātības panākšanai, darba kvalitātes un produktivitātes uzlabošanai, kā arī sociālajai integrācijai un kopumā Eiropas nodarbinātības stratēģijai. Šim mērķim plānots piešķirt EUR 57,9 miljardus (ap 17,2 % no kopējiem līdzekļiem), sadalot tos līdzīgās daļās starp ERAF un ESF.

2.4.1

Šis mērķis ir balstīts uz pašreizējo Kopienas iniciatīvu INTERREG, un tam ar kopīgām programmām, tīklu veidošanu un pieredzes apmaiņu (ERAF) ir jāsekmē sadarbība pierobežas reģionos, tajā skaitā pie Kopienas iekšējām jūras robežām, kā arī atsevišķām Savienības ārējām robežām. Piešķiramo līdzekļu apjoms ir EUR 13,2 miljardi (ap 3,9 % no kopējiem līdzekļiem).

3.1

Saskaņā ar priekšlikumu Eiropas Sociālo fondu izmanto abu — “konverģences” un “reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības” mērķu sasniegšanai, turklāt, jau pamatojoties uz piešķirtajiem līdzekļiem, noteikti pati lielākā nozīme ir atbalstam reģionos, kuru attīstība atpaliek. ESF intervences politisko pamatu veido Eiropas Nodarbinātības vadlīnijas un ieteikumi, turklāt ESF atbalsta galvenajām prioritātēm jābūt četrām centrālajām jomām:

3.2

Īpaši mazāk attīstītos reģionos, kas ietilpst “konverģences” mērķī, ESF ir jāatbalsta arī izglītības un kvalifikācijas celšanas sistēmas, kā arī valsts pārvaldes iestāžu institucionālo spēju un efektivitātes uzlabošana valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, lai īstenotu acquis communautaire. Līdz šim saskaņā ar Kopienas iniciatīvu EQUAL atbalstītie novatoriskie pasākumi un starptautiskā sadarbība jāiekļauj vispārīgajā finansējumā. Īpaša uzmanība jāpievērš vienlīdzīgu iespēju atbalstīšanai “gender main-streaming” pieejas izpratnē, ar specifiskiem pasākumiem sieviešu nodarbinātības palielināšanai un viņu profesionālās attīstības iespēju uzlabošanai.

3.3

ESF ir finanšu instruments ES nodarbinātības vadlīniju īstenošanai, t.i., tas atbalsta dalībvalstu darba tirgus un sociālās integrācijas politiku, īpaši ar mērķtiecīgāku integrāciju darba tirgū, darba kvalitātes un darba organizācijas uzlabošanu, kā arī kvalifikācijas pasākumiem nodarbinātības iespēju saglabāšanai.

3.3.1

“Darba ņēmēju un uzņēmumu pielāgošanās spējas palielināšanas” intervences jomā ESF atbalsta pasākumus, lai:

3.3.2

“Uzlabotas pieejas darba tirgum un profilaktiskas darba tirgus politikas” intervences jomā ESF atbalsta

3.3.3

“Mazāk labvēlīgā situācijā esošu darba tirgus grupu integrācijas un diskriminācijas apkarošanas” intervences jomā prioritārajam jābūt atbalstam mazāk labvēlīgā situācijā esošu un sociāli atstumtu personu nodarbinātības iespēju veicināšanai ar piemērotiem integrācijas pasākumiem, īpaši arī ar sociālās palīdzības un aprūpes dienestu palīdzību, kā arī sensibilitātes palielināšanai pret diskrimināciju piekļuvē darba tirgum.

3.3.4

ESF turklāt atbilstoši “konverģences” mērķim, atbalsta pasākumus

3.4

Attiecībā uz programmas plānošanu Eiropas Komisija ierosina dažas izmaiņas, kas izriet no vispārīgajiem Eiropas struktūrfondu nosacījumiem. Jaunajā programmas plānošanas formā, kurā iekļauta ESF intervence, pamatā jāparedz:

4.1

ES paplašināšanās Savienībai ir liels ekonomisks un sociāls pārbaudījums, kas jārisina ar ES struktūrpolitikas palīdzību un ne tikai ar to. EESK atbalsta Eiropas Komisijas ieteikto līdzekļu koncentrēšanu ekonomiski vājākajos reģionos, no kā galvenokārt varētu gūt labumu jaunās dalībvalstis, kurās ir vislielākais visvājāk attīstīto reģionu skaits. Ieteiktā struktūrfondu līdzekļu palielināšana no apmēram EUR 276 miljardiem līdz EUR 336,1 miljardiem 2007. — 2013. gadā, kas atbilst 0,41 % no Savienības iekšzemes kopprodukta (IKP), EESK uzskata par piemērotu, ņemot vērā, ka tagad tas jāsadala uz 25 dalībvalstīm. EESK tomēr uzskata, ka strukturālās intervences pasākumi, kaut arī mazākā apjomā, ir jāturpina arī vecajās dalībvalstīs, vismaz tajas jomās, kuras īpaši ir skārusi rūpniecības pārstrukturēšanās un kurās ir visaugstākais bezdarba līmenis. Vienlaicīgi ir jānodrošina, lai 1. mērķī ietilpstošajiem reģioniem, kuriem tā sauktā statistiskā efekta dēļ vairs nepienākas atbalsts, tiktu radīti piemēroti pārejas noteikumi. EESK atzinīgi vērtē Komisijas nolūku iekļaut Kopienas iniciatīvu EQUAL Eiropas Sociālajā fondā, lai varētu pilnībā izmantot tās neapšaubāmās priekšrocības, jo īpaši tās atbalstīto inovatīvo projektu sniegtās iespējas, atbalstu pieredzes un labās prakses piemēru nodošanai Eiropas Savienībā, kā arī dažādu dalībnieku partnerības principa veicināšanu to ieviešanā. Pēc iniciatīvas EQUAL iekļaušanas Eiropas Komisija varētu aicināt dalībvalstis iekļaut EQUAL līdzīgus pasākumus to nacionālajās operatīvajās programmās.

4.2

Pēc EESK domām, mērķu pārklasificēšana ir lietderīga, sevišķi darba tirgus politikas un struktūrpolitikas mērķu iekļaušana jaunajā “konkurētspējas un nodarbinātības” mērķī, kas jāīsteno uz vienlīdzīgiem pamatiem. Tieši ekonomikas strukturālo izmaiņu īpaši skartajos reģionos uz investīciju un inovāciju atbalstīšanu (ERAF), kā arī uz strukturālo izmaiņu izraisīto sociālo seku pārvarēšanu (ESF) vērsti pasākumi ir sevišķi steidzami. Jaunā mērķu struktūra piedāvā iespējas, ja tiek nodrošināta arī integrēta programmas plānošana. Pasākumu integrācija gan ir paredzēta atsevišķo valstu stratēģiskajā pamatplānā. Tālāka programmas plānošana tomēr notiek atsevišķi, atbilstoši katram fondam. Pēc EESK ieskata ir jānodrošina, lai darbības programmas “konverģences” un “reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības” mērķu jomās būtu savstarpēji saistītas un efektīvi viena otru papildinātu. ESF darba tirgus politikas intervencei turklāt ir nepieciešams, vadoties no bezdarba struktūras, spēt noteikt reģionālās prioritātes. Reģioniem ar sevišķi augstu bezdarba līmeni ir jāvelta īpaša uzmanība, turklāt ir jāatbalsta arī vietējās nodarbinātības iniciatīvas un teritoriālie nodarbinātības pakti.

4.3

ESF intervences jomās paredzētās prioritātes pamatā atbilst ES nodarbinātības stratēģijai, respektīvi, spēkā esošajām nodarbinātības vadlīnijām. EESK turklāt uzskata, ka Lisabonas mērķu sasniegšanai darba tirgus politikas būtiskākā prioritāte ir aktīvi profilakses pasākumi bezdarba novēršanai un nelabvēlīgā situācijā esošu grupu integrācijai darba tirgū. Atbilstoši ekspertu grupas “ES sociālās politikas nākotne” priekšlikumiem īpaša uzmanība jāpievērš agrai un aktīvai jauniešu integrācijai, kā arī sieviešu nodarbinātības palielināšanai un vecāku cilvēku iesaistīšanai darba dzīvē. Pēdējā pasākuma īstenošanai pirmām kārtām ir vajadzīga lielāka iesaistīšanās kvalifikācijas celšanas pasākumos un darba kvalitātes uzlabošana ar piemērotiem darba organizācijas pasākumiem. Valstu rīcības plānu nodarbinātībai priekšplānā jāizvirza pasākumu novatoriskais raksturs. Tas tiek uzsvērts arī ESF komitejas atzinumā. (1)

4.4

ESF kopā ar citiem ES struktūrfondiem ir jāuzskata arī par instrumentu, lai atbalstītu diskriminācijas apkarošanas horizontālo mērķi, kuru īsteno ar dažādām darbībām Eiropas līmenī. Papildus jauniešiem, sievietēm un vecākiem cilvēkiem darba tirgū īpaši nelabvēlīgā situācijā esošajās grupās ietilpst arī personas ar invaliditāti, imigranti un etniskās minoritātes. Tāpat diskriminēti var būt cilvēki savu seksuālo orientāciju dēļ. Tādēļ šo nelabvēlīgā situācijā esošo grupu integrācijai ir jāpievērš īpaša uzmanība, veicot sociālā atbalsta, kvalifikācijas celšanas un darba organizācijas pasākumus, piemēram, ierīkojot personām ar invaliditāti piemērotas darba vietas. Bez tam jāveic atbilstoši izglītojoši pasākumi, kuru īpaša mērķgrupa ir imigranti, lai radītu viņos izpratni par tiesībām, ieskaitot darbinieku tiesības. Tādēļ ESF intervencē jāņem vērā arī valstu rīcības plāni sociālās integrācijas jomā un jāparedz pasākumi, kas uzlabo šo grupu izredzes darba tirgū. Arī šajā ziņā EESK piekrīt ESF komitejas viedoklim. Dalībvalstīm un vadošajām iestādēm arī jānodrošina, lai strukturālā finansējuma atbalsta pasākumi neveicinātu papildu šķēršļu rašanos šīm nelabvēlīgajā situācijā esošajām grupām.

4.5

“Konverģences” mērķī ESF ir jāatbalsta arī pasākumi, kas vērsti uz vispārējās un profesionālās izglītības sistēmu reformu, tas ir, ņemot vērā zināšanu sabiedrības prasības un darba tirgus saistības palielināšanu ar iegūtajām zināšanām un spējām. Tāpat tiesības saņemt atbalstu jāpiešķir atbildīgai pārvaldībai, kas uzlabo valsts pārvaldes iestāžu un pakalpojumu spēju un efektivitāti valsts, reģionālajā un vietējā līmenī. Tā kā “konverģences” mērķis attiecas uz mazāk attīstītiem reģioniem, šīs intervences ir īpaši vērstas uz jaunajām dalībvalstīm. EESK piezīmē, ka modernu izglītības un apmācības sistēmu izveidošana un efektīvas pārvaldes nodrošināšana ir valsts uzdevums. ES nodarbinātības vadlīnijās gan ir paredzēti arī vispārējās un profesionālās izglītības reformas mērķi. To īstenošana tomēr galvenokārt ir valsts politikas uzdevums; dažās dalībvalstīs, piemēram, Vācijā, tā pat ir federālās pavalsts kompetence. ESF galvenokārt ir instruments valstu darba tirgus politikas papildināšanai ar novatoriskiem pasākumiem, arī kvalifikācijas jomā, un, pēc EESK ieskata, uz to ir jākoncentrē fonda intervence.

4.6

Eiropas Komisijas ierosinātie grozījumi programmas sastādīšanā liecina par nolūku stratēģiskāk attiekties pret programmas plānošanu. Ar Eiropas kohēzijas politikas stratēģiskajām vadlīnijām kopumā un atbilstošu pamata plānošanu valsts līmenī ir jānostiprina Lisabonas un Gēteborgas vispārīgo politisko mērķu, kā arī ekonomikas politikas pamatnostādņu un nodarbinātības vadlīniju saikne. Attiecībā uz ES nodarbinātības politiku un ESF intervencēm šī savstarpējā saikne jau pastāv, izstrādājot valstu rīcības plānus, kas vērsti uz īpašo ESF ieguldījumu ES nodarbinātības stratēģijas īstenošanā. Turklāt sociālās integrācijas jomā reizi divos gados tiek izstrādāts valsts rīcības plāns, kurā arī iekļauti darba tirgus politikas pasākumi. Tādēļ EESK vēlētos izvirzīt jautājumu, vai Eiropas Komisijas pamatotajās interesēs par līdzekļu izlietošanas kontroli patiešam ir pieprasīt ikgadējus īstenošanas ziņojumus gan par valsts stratēģisko pamatplānu, gan par darbības programmām, ja tās pārsniedz atskaites par iztērēto līdzekļu izlietošanu. EESK saistībā ar ESF vairāk iesaka apsvērt, vai valsts rīcības plānu ES nodarbinātības vadlīniju ieviešanai nevarētu saistīt ar prasībām ESF intervences plānošanai. Līdzīgus apsvērumus saistībā ar tālāku birokrātisku šķēršļu radīšanu, nevis vienkāršošanu, izsaka ESF komiteja. Lai ESF intervence būtu efektīva, EESK lūdz nopietni pārbaudīt šos apsvērumus.

4.7

EESK atzinīgi vērtē to, ka jātiek saglabātiem līdzšinējiem ES strukturālā atbalsta koncentrācijas, programmas plānošanas, papildināšanas un partnerības principiem. No EESK viedokļa tomēr būtu vēlams vairāk uzsvērt sociālo partneru īpašo nozīmi ESF intervencē darba tirgus politikā un viņu līdzdalības nepieciešamību gan centrālajā, gan arī reģionālajā līmenī. Sociālie partneri ir līdzatbildīgi gan institucionālajās struktūrās, gan darba tirgus politikas praktiskajā īstenošanā dalībvalstīs. ESF papildu intervences ir jāplāno un jāīsteno saistībā ar valstu darba tirgus politikas stratēģijām. Tam ir nepieciešama sociālo partneru līdzdalība gan centrālajā, gan reģionālajā līmenī, plānojot un īstenojot programmu. EESK tāpat kā ESF komiteja atbalsta priekšlikumu konverģences reģionos paredzēt noteiktu finanšu līdzekļu daļu sociālo partneru atbalstam, īstenojot ES nodarbinātības stratēģiju.

4.8

EESK atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstīm un katras darbības programmas pārvaldes iestādēm, plānojot, īstenojot un kontrolējot ESF atbalsta pasākumus, ir jāņem vērā konsultācijas ar nevalstiskajām organizācijām. Tā uzskata, ka regulas priekšlikuma 5. panta 2. punkts ir jāprecizē tā, lai norādītu, ka šīs konsultācijas notiek centrālajā un reģionālajā līmenī. Tā atzinīgi vērtē arī to, ka papildus sociālajiem partneriem arī nevalstiskajām organizācijām ir iespējama pieeja finansētajiem pasākumiem. Plānotajā partnerībā ir jāņem vērā arī darba tirgus politikas izpratnē uz peļņu neorientētie sociālo pakalpojumu sniedzēji. Tādēļ EESK iesaka tos vairāk iesaistīt ESF atbalsta plānošanā, īstenošanā un kontrolē.

4.9

EESK iesaka labāk izmantot tehnisko atbalstu, kas ESF paredzēts, lai finansētu visu to nevalstisko dalībnieku organizētos izglītības, apmācības un informatīvos pasākumus, kas piedalās ESF projektu īstenošanā.

22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/32

1.1

1999. gada martā Berlīnē pieņemtā Agenda 2000 noteica lauku attīstības politiku kā Kopējās lauksaimniecības politikas otro pīlāru, kam jāpapildina turpmākā tirgus politikas reforma visā Eiropas Savienības teritorijā. Tādējādi 2003. gada jūnijā uzsāktā jaunā reforma apstiprināja KLP otrā pīlāra lomu, ieviešot jaunus ar produktu atbalstu, pārtikas produktu drošību un dzīvnieku labklājību saistītus pasākumus. Šai virzībai jāizpaužas lauku attīstībai veltīto finansiālo līdzekļu pastiprinātā nodrošināšanā.

1.2

Atspoguļojot Zalcburgas konferences slēdzienus (2003. gada novembris), Komisija savā Paziņojumā par finansiālo plānu periodam no 2007. līdz 2013. gadam un šajā atzinumā izskatāmajā regulas priekšlikumā noteikusi šādus trīs galvenos nākotnes lauku attīstības politikas mērķus:

1.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komisija šiem priekšlikumiem velta īpašu uzmanību. Pašiniciatīvas atzinumā “KLP otrais pīlārs: lauku teritoriju attīstības politikas pielāgošanas iespējas” (1) tiek precizēts, ka lauku attīstība ir plašāka jautājumu loka daļa:

1.4

Lai labāk izprastu visus šos jautājumus, Komiteja savā iepriekš minētajā atzinumā ir precizējusi principus, pēc kuriem jāvadās lauku attīstības nākotnes politikā:

Turpinot darbu šajā jomā, Komiteja sniegs pārējām institūcijām savu atzinumu par Komisijas priekšlikumu, jo īpaši ņemot vērā lauku attīstību.

1.5

Eiropas Komisija ir plaši konsultējusies ar iesaistītajiem dalībniekiem, un Komiteja vairākkārt ir varējusi izteikt dažādus priekšlikumus, jo īpaši Konsultatīvo komiteju ietvaros. Šī izvērstā konsultēšanās apliecina Komisijas atvērtību, un Komiteja cer, ka uzsāktā likumdošanas procesa ietvaros tās priekšlikumi radīs atbalsi.

1.6

Komiteja izstrādās atzinumu par dažādo ELFLA un FEAGA pasākumu finansējuma jauno tiesisko bāzi (COM(2004) 489 final — 2004/0164 (CNS) (2)). Tādēļ arī lauku attīstības programmu īstenošanas administratīvie jautājumi tiks izskatīti minētajā atzinumā.

2.1

Komisijas priekšlikums ir daļa no Kopienas politikas centieniem uzlabot Kopienas lauku attīstības politikas izpratni un pārredzamību. Tādēļ tā ierosina izveidot īpašu fondu (Eiropas lauksaimniecības fondu lauku attīstībai — ELFLA/ European Agricultural Fund for Rural Development — EAFRD). Šī fonda mērķis ir atbalstīt noturīgu attīstību laukos visur Kopienā, papildinot tirgus un ienākumu atbalsta politiku KLP, Kohēzijas politikas un Kopējās zivsaimniecības politikas ietvaros.

2.2

Lai nodrošinātu konsekventāku Eiropas līmenī nosprausto mērķu un lauku attīstības programmu īstenošanu, Komisija ierosina izstrādāt Kopienas lauku attīstības stratēģisko plānu. To apstiprinātu Padome. Dalībvalstīm tiktu uzticēts izstrādāt savus nacionālos stratēģiskos plānus, ņemot vērā šīs vadlīnijas. Šo plānu un attīstības programmu izstrādāšanai būtu jānotiek cieši sadarbojoties Komisijai, attiecīgajai dalībvalstij un dalībvalsts nozīmētajām iestādēm (reģionālās, vietējās iestādes, ekonomiskie un sociālie partneri un visi citi atbilstoši organizētu pilsonisko sabiedrību pārstāvoši partneri).

2.3

Papildinot programmu izpildes kontroli, Komisija ierosina katrai dalībvalstij ik gadu izstrādāt apkopojošu ziņojumu par lauku attīstības programmu izpildi salīdzinājumā ar nacionālo stratēģisko plānu indikatoriem un katras programmas izpildes gaitā veiktajiem novērtējumiem. Komisija sniegtu ikgadēju ziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

2.4

Komisija ierosina pārgrupēt 26 esošos pasākumus un tādu jaunu pasākumu priekšlikumus kā NATURA 2000 finansējums, mežu un vides pasākumi un vietējo parstāvju apmācība reģionālo projektu izstrādē 3 atsevišķās prioritāšu asīs ar noteiktiem mērķiem, katrai no tām nosakot šādu minimālo finansējumu:

2.4.1

I prioritāšu ass fokusā ir lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares konkurētspējas uzlabošana. Ir paredzētas četras pasākumu grupas:

2.4.2

II prioritāšu ass “vide un zemes apsaimniekošana” fokusā ir lauksaimniecības un mežu zemju ilgtspējīga izmantošana. Pašreizējais “mazāk labvēlīgu apgabalu” pasākums ir pārskatīts attiecībā uz vidējo zonu robežu noteikšanu (vienīgi pēc dabiskiem kritērijiem). Turklāt atbildība par lauksaimniecībā un mežsaimniecībā spēkā esošo vispārējo Kopienas un nacionālo prasību (KLP 1. pīlāra tiešo maksājumu savstarpējā atbilstība) ievērošanu tiek uzlikta palīdzības saņēmējam.

2.4.3

III prioritāšu ass “dzīves kvalitātes uzlabošana un lauku ekonomikas dažādošana” attiecas uz pasākumiem, kas saistīti ar lauku ekonomikas daudzveidošanu, atbalstot lauksaimnieku un citu uzņēmēju nelauksaimnieciskās darbības uzsākšanu, dzīves kvalitātes un lauku vides uzlabošanu (būtisku pakalpojumu sniegšana, infrastruktūras), kā arī pasākumiem, kas saistīti ar vietējo pārstāvju iespējām apgūt prasmes un aktīvi darboties, lai izstrādātu un ieviestu vietējās attīstības stratēģiju.

2.5

LEADER pieeja ir paplašināta, attiecinot to uz visām trim asīm un tai jāvelta vismaz 7 % no visiem KLP lauku attīstības programmai paredzētajiem līdzekļiem. Komisija ierosina šai programmai veltīt uz rādītājiem balstītu rezervi (3 % no ELFLA).

2.6

Komisija ierosina laika periodā no 2007. līdz 2013. gadam šai politikai atvelēt 88,75 miljardus euro. Šai summai katru gadu jāpievieno no modulācijas iegūtā summa, un tas attiecas uz visām trim asīm (apmēram EUR 8 miljardi šajā pašā periodā).

3.1

Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot īpašu fondu lauku attīstībai (ELFLA), kā arī fondu lauksaimniecības produktu tirgus politikai un tiešajiem maksājumiem (FEAGA). Tāpat komiteja uzsver, ka šis likumdošanas priekšlikums ir saskaņā ar slēdzieniem, kas tika izteikti Zalcburgas konferencē, kur izskatīja lauku attīstību paplašinātajā Eiropā. Tomēr tā vēlas pievērst Eiropas Parlamenta un Padomes uzmanību izmaiņām, kas nepieciešamas, lai ņemtu vērā lauku attīstības politikas principus, par kuriem Komiteja atgādina savā pašiniciatīvas atzinumā.

3.2

Pirmkārt, priekšlikums izveidot vienīgo fondu lauku attīstībai jāsaista ar kādu no jau esošajām Eiropas Savienības politikām. Zalcburgas konferences slēdzienos, 2003. gada jūnija Luksemburgas Padomes deklarācijā un EESK (3) rekomendācijās uzsvērts, ka lauku attīstības atbalsta politikai (KLP 2. pīlārs) jādarbojas līdztekus lauksaimniecības pielāgošanai (KLP 1. pīlārs). Tādēļ EESK vēlas, lai priekšlikuma 3. pantā būtu ievietota atsauce uz Līguma 33. pantu, kas nosaka Kopējas lauksaimniecības politikas vispārējos mērķus.

1.

Fonds veic ieguldījumu ilgtspējīgas lauku attīstības veicināšanā visā Kopienā, papildinot un papildina pārējos Kopējās lauksaimniecības politikas instrumentus (tirgus un ienākumu atbalsta politiku Kopējā lauksaimniecības politikā), Kohēzijas politikā un Kopējā zivsaimniecības politikā tādējādi veicinot Līguma 33. pantā noteikto mērķu īstenošanu.

2.

3.3

Komiteja uzskata, ka lauku ekonomiskā attīstība balstās arī uz lauksaimnieciskās un nelauksaimnieciskās darbības dalībnieku papildināmību. Tā ir gandarīta par ierosinātajiem pasākumiem, kas veicina ar lauksaimniecību nesaistītu darbību, kā arī atbalstu mazajiem un mikrouzņēmumiem saskaņā ar Eiropas Mazo uzņēmumu hartu, kuras nozīme darbavietu radīšanā laukos ir atbalstāma.

3.4

Fonda mērķu novērtēšanas un pielāgošanas procesā netiek ņemti vērā Kopējās lauksaimniecības politikas attīstības termiņi. Faktiski Komisija ir uzsvērusi, ka KLP reformai, par kuru lēmums tika pieņemts 2003. gada jūnijā, dažādos reģionos būs dažāda ietekme un ka laika periodā no 2008. līdz 2009. gadam jaunajās dalībvalstīs tiks atcelti atvieglojumi un Komisija novērtēs dažādās ieviestās atsaistes sistēmas. Tādēļ lauku attīstības politikas stratēģiskajā kontrolē Eiropas līmenī šķiet nepieciešami ņemt vērā KLP 1. pīlāra termiņus.

1.

Pirmo reizi 2009. gadā un katra gada sākumā Komisija iesniedz gada ziņojumu, kas apkopo galvenās norises, tendences un izaicinājumus, kas attiecas uz valstu stratēģisko plānu un Kopienas stratēģisko vadlīniju īstenošanu, kā arī uz KLP attīstības un galveno lauksaimniecības produktu starptautisko tirgu tendenču ietekmi uz lauku rajoniem.

3.5

Savā 2004. gada (4) 1. jūlija pašiniciatīvas atzinumā Komiteja pauda viedokli, ka Komisijas finanšu priekšlikums attiecībā pret izsludinātajiem mērķiem ir pārāk pieticīgs. Kopējam lauku attīstībai paredzētajam budžetam 25 valstu ES laika periodam 2007. — 2013 jābūt aptuveni EUR 96 miljardi salīdzinājumā ar EUR 65 miljardiem pašreizējam periodam (15 valstu ES). Lai gan Komisija dokumenta COM(2004) 490 final preambulā atzīst, ka vairāk kā 50 % Eiropas Savienības iedzīvotāju dzīvo lauku rajonos, ELFLA tiks atvēlēts budžets 28 % apjomā no izdevumiem, kas paredzēti reģionālajai politikai un 32,5 % apmērā no izdevumiem, kas paredzēti KLP 1. pīlāram (ieskaitot modulāciju). Tādēļ nepieciešams izsargāties no ELFLA kļūšanas par vienīgo finanšu instrumentu lauku rajonu atbalstam, jo tas novestu pie lauku rajonu pārvēršanas par geto.

3.5.1

Tādējādi rodas nepieciešamība nostiprināt šīs politikas papildināmību ar reģionālo politiku un cilvēkresursu attīstības politiku (Eiropas Sociālais fonds). Tādēļ Komiteja apšauba nepieciešamību ņemt vērā mazo lauku infrastruktūru finansējumu vienīgi lauku attīstības politikā un iekļaut tekstu par vietējo atbildīgo apmācību, jo tas attiecas uz ESF.

3.5.2

Komiteja viennozīmīgi atbalsta tāda minimālā budžeta ieviešanu, kas paredzēts vienīgi strukturālā attīstībā atpalikušiem reģioniem (EUR 31 miljards). Šī summa ir lielāka par pašreizējam periodam atvēlēto (EUR 21 miljards).

3.5.3

LEADER atvēlētais budžets palielināsies no EUR 2,2 miljardiem līdz EUR 8,8 miljardiem (7 % no EAFARD + 3 % no rezerves, kas balstīta uz rādītājiem), kas nozīmē vislielāko procentuālo budžeta pieaugumu. Komiteja atbalsta LEADER iekļaušanu kā pilnvērtīgu lauku attīstības politikas prioritāšu asi, ļaujot iedzīvināt pilsoniskās sabiedrības piedalīšanos lauku rajonu attīstībā. Lai gan metode ir tikpat svarīga kā mērķi, Komiteja izsaka nožēlu, ka inovatīvu darbību vai eksperimentālu projektu ieviešanas mērķis vairs netiek izvirzīts priekšplānā. Visbeidzot, Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz reālo risku, ko varētu radīt pārāk augstas finansiālās saistības. Būtu žēl, ja saspringtos budžeta apstākļos LEADER ass netiktu pilnībā realizēta administratīvu šķēršļu vai vietējā publiskā finansējuma pieejamības dēļ. Tādēļ Komiteja iesaka visām dalībvalstīm samazināt minimālo noteikto likmi (ņemot vērā pašreizējo plānošanu, minimālā likme 4 % apmērā būtu piemērotāka). Šāda minimāla likme neierobežo katras dalībvalsts izvēli vairāk izvirzīt LEADER pieeju.

3.5.4

Tādējādi lauku attīstības fonda “parasto pasākumu” finansējumam atliktu apmēram EUR 50 miljardi. Šī summa palielinās tikai par EUR 8 miljardiem, pārvirzot līdzekļus no KLP 1. pīlāra uz 2. pīlāru. Tādēļ Komiteja lūdz no modulācijas iegūto finansējumu izmantot tikai I un II prioritāšu asij, lai paralēli varētu atbalstīt lauksaimniecības pielāgošanos. Šo līdzekļu piešķiršana nekādā ziņā neietekmētu finansējumu, ko katra dalībvalsts varētu piešķirt dažādajām prioritātēm lauku attīstības programmas pieņemšanas brīdī. Turklāt no modulācijas iegūtajam finansējumam loģiski būtu jāatbilst 1782/2003 regulas 10. pantā noteiktajam savstarpējās atbilstības principam, saskaņā ar kuru savstarpējās atbilstības principu var piemērot tikai pasākumiem I un II prioritāšu ass ietvaros.

6.

Papildus 5. punktā minētajām summām dalībvalstis plānošanas nolūkā ņem vērā summas, kas izriet no modulācijas, kā paredzēts regulas (EK) Nr. …/… [KLP finansējums] 12. panta 2. punktā. Šīs summas tiks pārvirzītas uz regulas (EK) Nr. .../.. [EAFARD] I un II asi.

3.5.5

Komisija iesaka izmantot sankciju piemērošanu lauksaimniekiem, pamatojoties uz KLP 1. pīlāra atbalsta atbilstību II ass pasākumiem. Tā kā savstarpējās atbilstības princips attiecas tikai uz lauksaimniekiem, Komiteja nevar atbalstīt šo priekšlikumu, kura mērķis ir ieviest atšķirību, kas balstīta vienīgi uz profesiju. Komiteja atgādina, ka tā iestājas par valsts atbalsta saņēmēju līdztiesības principu.

3.5.6

Komisijas uzrādītais finansiālais novērtējums NATURA 2000 tīkla ieviešanai ir EUR 6,1 miljards gadā. Lielu daļu šā finansējuma nodrošinās ES kā līdzfinansējumu. Kopienas finansējumu varētu sniegt Lauku attīstības fonds, sedzot, piemēram, izdevums par atlīdzību, kas jāizmaksā zemes īpašniekiem un lietotājiem Komiteja ir iesniegusi atsevišķu atzinumu, kas veltīts tikai Komisijas ierosinātajam NATURA 2000 finansējumam (5). Tajā atzīts, ka NATURA 2000 finansēšana ir jauns un papildu uzdevums, kam paredzēts finanšu instruments, tomēr pretēji politiskajiem solījumiem nav novērojama tam paredzēto asignējumu kaut cik ievērojama palielināšanās. Atzinumā skaidri norādīts, ka tai nav pieņemams Komisijas priekšlikums, ja vien:

3.5.6.1

Šā iemesla dēļ Komiteja ierosina saglabāt 36. un 43. pantā paredzētos pasākumus, kas attiecas uz zaudēto ienākumu kompensāciju NATURA 2000 atvēlēto teritoriju trūkumu dēļ, bet iesaka izņemt no 53. pasākuma daļu, kas attiecas uz NATURA 2000 tīkla darbības finansējumu, kas jāiegūst no īpaši tam paredzētas programmas.

3.6

Lai gan Komiteja ir gandarīta par to, ka Komisija atzīst nepieciešamību kompensēt kalnu apgabalu nelabvēlīgos dabas apstākļus, tā apšauba Komisijas piedāvāto risinājumu attiecībā uz vienkāršiem mazāk labvēlīgiem apgabaliem. Tas nozīmē vienlaicīgi kā tiesīgo teritoriju skaita, tā arī Kopienas atbalsta apjoma samazināšanos. Tādēļ Komiteja atgādina, ka, klasificējot vienkāršus mazāk labvēlīgus apgabalus, dabiskie faktori (lauksaimnieciskie, klimatiskie, ar ūdens saimniecību saistītie) ir jāapvieno, jo nelielu nelabvēlīgu dabas apstākļu kumulācija nopietni traucē lauku rajonu attīstību. Turklāt Komiteja ierosina, lai apgabaliem, kas vairs netiks klasificēti par tādiem, kur ir vienkārši nelabvēlīgi dabas apstākļi, Kopienas atbalsts tiktu samazināts, kā tas ir paredzēts reģionālās politikas ietvaros. Šī pakāpeniskas pārtraukšanas (“phasing out”) programma ļautu samazināt ekonomiskos traucējumus lauku saimniecībās.

5.

Ir paredzēts 5 gadu pakāpeniskas pārtraukšanas periods, kad pakāpeniski tiek samazināti maksājumi lauksaimniekiem apgabalos, kas statistiskās kategorijas maiņas dēļ vairs netiek uzskatīti par apgabaliem ar vienkāršiem nelabvēlīgiem dabas apstākļiem (47. panta 3 a. punkts).

3.7

Komisijas plānam gan atteikties no lauku attīstības regulas īstenošanas nosacījumu noteikšanas, gan piemērot elastīgākus finanšu plānošanas noteikumus vajadzētu reāli uzlabot jaunās lauku attīstības regulas ieviešanu. Lai gan Komiteja atbalsta principu noteikt minimālo likmi katrai prioritātes asij, tā uzskata, ka Komisijas priekšlikums nav saskaņots ar attiecīgajām vadlīnijām. Ir veikts pētījums, kas parāda, ka pašreizējā Lauku attīstības regulas fonda līdzekļu izmantošana ir lielā mērā saistīta ar ES valstu un reģionu lauksaimnieciskās vides un lauku rajonu īpatnībām. Komisija ir arī uzsvērusi, ka 2003. gada jūnija KLP reformai lauku rajonos varētu būt atšķirīga ietekme. Tādēļ, lai ievērotu subsidiaritātes principu un pielāgotos dažādajām situācijām Eiropas laukos, minimālo likmju kumulācijai katrā asī būtu jābūt mazākai par 50 %.

3.8

Lauku attīstības programmu novērtēšanas process ļauj nodrošināt, lai Kopienas finansējums tiktu izmantots labi un efektīgi. Komiteja atgādina, ka valsts politikas mērķi tiek noteikti atkarībā no nepieciešamības, nevis tikai no dažādo lauku attīstības programmu rezultātiem. Tādēļ Komisijas ierosinātā administratīvo procedūru vienkāršošana tiek traucēta, uzspiežot novērtēšanas procedūras, un dos maz labuma galējam saņēmējam.

3.9

Turklāt Komiteja uzsver, ka administrācijas vienkāršošana Komisijas priekšlikumā netiek izskatīta, ņemot vērā arī galējo saņēmēju. Lai gan šis jautājums pamatā tiek izskatīts atzinumā par KLP finansējumu (6), Komiteja vēlreiz atgādina savas bažas par to, ka procedūras, kas attiecas uz galējo saņēmēju, netiek pietiekoši vienkāršotas. Piemēram, 25. pantā Komisija ir ierosinājusi vienkāršot prasības saimniecību modernizēšanai — atbalsta piešķiršana investīcijām lauku saimniecībās vairs netiek saistīta ar preču noietu tirgū (iesaistītie produkti, investīciju veids un gaidāmā kapacitāte). Tai pašā laikā 73. pants nosaka septiņu gadu atmaksas termiņu, ja investīcijā notiktu ievērojamas izmaiņas. Šis jaunais noteikums nostiprina kontroli un tādējādi uzliek jaunus plānošanas stadijā esošu projektu ekonomiskās dzīvotspējas kritērijus. Visbeidzot, ņemot vērā finansējamo projektu dabu un apjomus, paredzētais termiņš šķiet pārāk garš.

3.10

Komiteja ir gandarīta par to, ka lauku attīstības programmu izstrādāšanai, vadībai un novērtējumam jānotiek saskaņā ar partnerības principu (6. pants), iekļaujot konsultācijas ar sociālajiem un ekonomiskajiem partneriem. Komiteja pieprasa, lai šis nosacījums būtu obligāts un lai visi lauku ekonomiskās un sociālās jomas pārstāvji pilntiesīgi piedalītos lauku attīstības tīklos Eiropas, valstu un reģionālajā līmenī. Tāpat Komiteja vēlas piedalīties kā novērotāja 95. pantā paredzētajā “lauku attīstības” komitejā. To atļauj arī Padomes lēmuma (1999/468/CE) 7. pants, un tas ļautu organizētai pilsoniskajai sabiedrībai piedalīties visās Kopienas politiku īstenošanas stadijās.

4.1

Komiteja uzsver, ka, pārgrupējot 26 lauku attīstības atbalsta pasākumus trīs atsevišķās prioritāšu asīs, ir panākta lielāka precizitāte, tomēr šķiet, ka atsevišķus pasākumus būtu vajadzējis iekļaut III prioritāšu asī, jo to īstenošanā arvien vairāk jāņem vērā vispusīga lauku teritoriju apsaimniekošana. Tādēļ Komiteja ierosina 28. pantā (infrastruktūras, kas saistītas ar lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares attīstību), 38. pantā (neproduktīvas investīcijas lauksaimniecībā) un 46. pantā (neproduktīvas investīcijas mežsaimniecībā) paredzētos pasākumus iekļaut III prioritāšu asī.

4.2

Savā 2001. gadā sagatavotajā ziņojumā par jaunajiem lauksaimniekiem (7) Komiteja jau ir uzsvērusi, cik svarīgs ir atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem, kas vēlas uzsākt savu darbību, kā arī lauksaimnieciskās darbības turpināšanai. Tādēļ šai tēmai jābūt vienai no nākotnes lauku attīstības stratēģiskā plāna prioritātēm, un darbības uzsākšanas atbalstam nevajadzētu ierobežoties ar viena vienīgā atbalsta sniegšanu, kā to ierosina Komisija regulas projekta 21. pantā. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai piešķirtās summas nesamazinātos.

2.

Atbalsta piešķiršanas formas:

c)

4.3

Komiteja vērš uzmanību uz faktu, ka vairākās jaunajās dalībvalstīs norisinās kompleksa lauksaimniecības pārveide, un šis process vēl ilgi nebūs noslēdzies. Šī iemesla dēļ noteikums, saskaņā ar kuru atbalsta piešķiršanai priekšlaicīgas pensionēšanās gadījumā ir nepieciešami 10 lauksaimnieciskās darbības gadi, attiecībā uz šīm valstīm ir nesamērīgi stingrs. Komiteja ierosina pārejas periodu, kurā pietiktu ar īsāku lauksaimnieciskās darbības laiku, kopā ar papildu nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējam darbs lauksaimniecības jomā ir aizņēmis lielāko daļu darba dzīves.

4.4

Komisija ierosina, lai atbalsts investīcijām ļautu uzlabot lauksaimnieciskās darbības konkurētspēju vai to dažādošanu. Komiteja vēlas precizēt, ka atbalstu investīcijām nevajadzētu izprast vienīgi kā fizisku investīciju. Nemateriālas dabas investīcijas, izplatot tehnoloģisko progresu un nododot saimniecībām zināšanas par produktu kvalitāti, vides aizsardzību un/vai uzlabošanu vajadzētu iekļaut visos attiecīgajos pasākumos (25., 27., 31., 50. pants).

4.4.1

Lauksaimniecības sektors atšķiras ar sieviešu nodarbinātības zemo īpatsvaru, kā to apliecina Komisijas sniegtie dati. Tādējādi vīrieši ir tie, kuri galvenokārt saņem tiešo atbalstu un struktūrfondu atbalstu. Tas skaidri liecina par nepieciešamību palielināt sieviešu lomu lēmuma pieņemšanas procesā. Tādēļ nepieciešams, lai Eiropas Savienībā tiktu izstrādāti līdzekļi šīs situācijas atrisināšanai un atvieglotu lauku saimniecību izveidi, ko vada sievietes. Komiteja iesaka Kopienas stratēgiskjā programmā šai tēmai veltīt īpašu nodaļu.

4.5

27. pants attiecas uz investīcijām, kas ļauj pievienot vērtību lauksaimniecības un mežsaimniecības primārajiem produktiem. Saskaņā ar šo pantu tiesības saņemt atbalstu ir noteiktas atkarībā no uzņēmuma lieluma. Komiteja uzsver, ka, ņemot vērā ekonomiskās darbības konsolidāciju lauku rajonos, ieteiktie ierobežojumi ir pārāk lieli, lai dotu patiesu iespēju ekonomiskās darbības attīstībai lauku rajonos. Tādiem uzņēmumiem kā lauku kooperatīvi vai lauksaimniecības pārtikas produktu uzņēmumi, kuru apgrozījums pārsniedz EUR 10 miljonus un kuri nodarbina pāri par 50 cilvēkiem, nav garantēta vieglāka pieeja kredītiem nekā mazajiem uzņēmumiem, bet tie ir vērā ņemami darba devēji.

4.5.1

Atbalsts, ko ELFLA ietvaros piešķir sakarā ar primārajai lauksaimniecības produkcijai pievienoto vērtību, jārezervē pārveidošanai, kas vietējā un teritoriālajā primārajā lauksaimnieciskajā ražošanā nes patiesu pievienoto vērtību, ļaujot izpausties prasmēm, vietējiem ražojumiem, tradīcijām un jauninājumiem. Tādēļ ELFLA uzdevumos jāiekļauj arī atbalsts dažādu teritoriālo pārtikas lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares dalībnieku kooperācijai un sadarbībai.

2.

Atbalstu saskaņā ar 1. punktu ierobežo ar mikro, un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem Komisijas ieteikuma 2003/361/EK nozīmē, kā arī ražotāju izveidotām apvienībām. Mežsaimniecības produkcijas gadījumā atbalstu aprobežo ar mikrouzņēmumiem.

4.6

Šķiet, ka 28. panta teksts neietver visas pašreizējās lauku attīstības regulas sniegtās iespējas. Tādēļ Komisija iesaka šajā pantā izteikti norādīt uz lauku saimniecību paplašināšanu. Lauku saimniecību paplašināšanā stingri jāņem vērā lauku vide, nevis tikai lauksaimnieciska zemju izmantošana.

4.7

Komiteja uzsver, ka ierosinātās likumdošanas teksta franču valodas redakcijā nav skaidri noteikts, vai iekļauto pasākumu izpilde ir obligāta. Tādēļ Komiteja ierosina pielāgot 37 panta tekstu attiecībā uz lauksaimniecības vides un dzīvnieku labturības pasākumiem, lai atgādinātu, ka šie pasākumi — tāpat kā pašreizējos noteikumos — ir obligāti.

1.

Dalībvalstīmis jādara pieejamsu atbalstsu, ko paredz 34. panta a) punkta iv) apakšpunkts, visā to teritorijā saskaņā ar to konkrētajām vajadzībām.

4.8

Kā tas uzsvērts 3.4 punktā, ELFLA nedrīkst tikt izmantots citu lauku attīstībai paredzēto finanšu instrumentu aizvietošanai, ja tie nav bijuši sekmīgi piemēroti. Tādēļ Komiteja ierosina 57. pantā “Prasmju ieguve un aktīva darbība” svītrot c) un d) apakšpunktus. Eiropas Sociālajam fondam jābūt spējīgam sniegt atbalstu attiecīgo darbinieku un vietējo pārstāvju apmācībā, kas nepieciešama sakarā ar vietējās attīstības projektu ieviešanu. Turklāt, ja projekts darbosies LEADER ietvaros, pastāvēs iespēja finansēt daļu dotajā teritorijā paredzēto aktivitāšu.

4.9

Komiteja neatbalsta priekšlikumu izveidot uz rādītājiem balstītu rezervi (kā tas ir noticis reģionālajā politikā) un pielāgot tā izmantošanu LEADER asij. Uz rādītajiem balstītas rezerves ieviešanas pieredze reģionālajā politikā ir apliecinājusi, ka dalībvalstis šo metodi biežāk uztver ka traucēkli nevis “veicināšanu”. Lai gan saskaņā ar 92. pantu novērtējuma kritēriji ir diezgan izvērsti, Komisija nepaskaidro, kādā veidā šī rezerve ir saistīta ar Kopienas līmeņa stratēģiskajiem mērķiem. Visbeidzot, lēmumu pielietot šo rezervi vietējo darbības grupu līmenī nevar pieņemt agrāk par 2011. gadu. Paliktu tikai divi gadi tādu jaunu projektu programmu izstrādāšanai, kurām paredzēti ievērojami budžeta līdzekļi (EUR 2,6 miljardi), kā arī tā nacionālā līdzfinansējuma paredzēšanai, kas vēl nav atvēlēts plānošanas brīdī. Tādēļ Komiteja iesaka svītrot 92. pantu un lūdz Komisiju lauku attīstības programmu pārejas periodā Kopienas stratēģiskā plāna ietvaros pievērst īpašu uzmanību LEADER pieejai.

4.10

Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumu ieviest dienestus palīdzības sniegšanai lauku saimniecībām. Pieredze rāda, ka šis pasākums veicina pozitīva lauku apgabalu tēla veidošanu un darba vietu radīšanu. Neskatoties uz to, piecu gada laika periods, kas tiem atvelēts, šķiet pārāk īss, lai nestu paliekošus rezultātus.

4.11

Uzņēmējdarbības veicināšana un ekonomiskās struktūras nostiprināšana, ko paredz 49. pants, nedrīkst attiekties tikai uz mikrouzņēmumu izveidošanu un attīstību, bet arī uz esošo uzņēmumu atlabšanas un nodošanas citam īpašniekam atbalstu. Saskaņā ar dažādām Komitejas nostājām uzņēmumu politikā, Komiteja lūdz no jauna pievienot 49. panta a) apakšpunkta ii) daļai …“atbalsts mikrouzņēmumu izveidošanai, atlabšanai un attīstībai…”.

4.12

Agrovides programma palīdz radīt pozitīvu ārējo ietekmi uz vidi (erozijas un pārtuksnešošanās samazināšana, ūdens kvalitātes un ekonomijas uzlabošana, bioloģiskās vides dažādība, dodot patvērumu sugām). Līdz ar to nepieciešams saglabāt šo pozitīvo ārējo ietekmi atbalstošus pasākumus.

4.12.1.

Maksājumus piešķir katru gadu, un tie aptver papildu izdevumus un neiegūtos ienākumus, kas izriet no uzņemtajām saistībām; ir iekļauta arī nodokļu atlaide, ņemot vērā vides pasākumu pozitīvo ietekmi uz vidi, un nepieciešamības gadījumā tie var aptvert arī finansu operāciju izmaksas.

Atbilstošos gadījumos labuma guvējus izvēlas, balstoties uz piedāvājumu konkursa rezultātiem, piemērojot tautsaimnieciskās un vides efektivitātes, kā arī dzīvnieku labturības kritērijus.

Atbalstu ierobežo līdz I pielikumā noteiktajam maksimumam.

4.13

Lai atbalstītu un iedrošinātu mazo un mikrouzņēmumu izveidošanu un atlabšanu laukos un saskaņā ar Padomes un Parlamenta 2004. gada 12. jūlija lēmuma par Vidusjūras rīcības plānu apsvērumiem, Komiteja lūdz Komisiju un Eiropas Investīciju fondu ieviest jaunus pasākumus, kas lauku uzņēmumos veicinātu un attīstītu finanšu instrumentu, īpaši MVU garantiju, izmantošanu. Tā arī lūdz EIF un Komisiju izskatīt iespēju papildināt vai savstarpēji papildināt ELFLA, ESF un ERAF, kā arī EIF instrumentus, lai pastiprināti un vienkāršoti atbalstītu lauku uzņēmumu dibinātājus un atlabstošos uzņēmumus.

4.14

Komisija savā atzinumā uzsver, ka prioritāšu ass “zemes apsaimniekošana” pasākumiem lauksaimnieki un mežu īpašnieki īpaši jāiedrošina savu zemju parvaldīšanai pēc metodēm, kas atbilst nepieciešamībai saglabāta ainavu. Komiteja atzīmē, ka Komisija nav ierosinājusi agrovides pasākumiem paredzētā atbalsta griestu pārskatīšanu salīdzinājuma ar 1999. gadu.

4.15

Komiteja vēlētos iekļaut regulā apstiprinājumu, ka arī dalībvalstu un reģionu pasākumi ģenētisko resursu saglabāšanai un izmantošanai īpaši saimniecības līmenī var saņemt ELFLA programmas atbalstu.

5.1

Komisijas ierosinātais likumdošanas priekšlikums par atbalstu lauku attīstībai ir saskaņā ar Zalcburgā pieņemtajiem slēdzieniem. Komiteja šai tēmai velta lielu uzmanību un izsaka Komisijai pateicību par plašajām konsultācijām ar Komitejas locekļiem. Visupirms Komiteja vēlas uzsvērt, ka ELFLA vien nevar atrisināt visu ar lauku attīstību saistīto problēmu loku. Vēl ir jāpadziļina tā papildināmība ar ERAF (Eiropas Reģionālās attīstības fondu) un ESF (Eiropas Sociālo fondu).

5.2

Lauku teritoriju attīstība, protams, ir saistīta ar teritoriālo kohēziju. Neskatoties uz to, Komiteja uzsver, ka, vēloties nodrošināt teritoriju ekonomisko un sociālo noturību, ir nepieciešams ņemt vērā Kopējās lauksaimniecības politikas divus pīlāru ieguldījumu darba vietu radīšanā un uzturēšanā Eiropas reģionos, it īpaši tas jādara, attīstot lauksaimniecības aktivitātes un/vai uz inovāciju balstītus konkurētspējīgs nelauksaimnieciskus uzņēmumus. Tādēļ Komiteja lūdz Komisiju un Padomi iekļaut šīs jaunās Kopīgās lauksaimniecības politikas vadlīnijas Lisabonas stratēģijas vidējā termiņa novērtējumā.

5.3

Ar budžetu saistītie jautājumi vēl gaida risinājumu. Komiteja uzskata, ka Komisijas priekšlikumi saistībā ar budžetu ir pieticīgi, bet līdzsvaroti (1,24 % no NKI). Tieši tādēļ Komitejai kritiski attiecas uz Natura 2000 pilnīgu integrāciju ELFLA ietvaros, jo tas nozīmētu gandrīz pusi no ELFLA budžeta. Tāpat LEADER paredzētā budžeta trīskāršošana ir paradoksāla, ņemot vērā nacionālā līdzfinansējuma attīstību. Tādēļ Komiteja atgādina, ka Komisijas ieteiktais finansējums ir absolūtais apspriežamais minimums, bez kura lauku attīstības nākotnes politika nav iedomājama ne ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ietvaros, ne Lisabonas stratēģijas ietvaros, kas paredz konkurētspējīgu Eiropas ekonomiku un pietiekoši daudz darbavietu.

5.4

Turklāt Komiteja ir nobažījusies par diskusiju par budžetu sekām attiecībā uz nākotnes lauku attīstības politikas īstenošanu. Savā darba plānā Komisija bija paredzējusi pieņemt lauku attīstības programmas līdz 2006. gada beigām, tomēr dalībvalstīm būs grūti ātri saskaņot finanšu plānus starpinstitūciju līmenī. Tādēļ Komiteja izsaka vēlēšanos, lai Komisija pēc iespējas ātri iesniegtu galvenos Kopienas stratēģijas punktus, pat ja regulējošie noteikumi tiks pieņemti stipri vēlāk.

5.5

Komiteja arī ierosina Komisijai, Eiropas Parlamentam un Padomei veikt vairākus grozījumus attiecība uz Zalcburgas konferencē izteiktajām politiskajām vadlīnijām, tādām kā saišu uzturēšana starp KLP 1. un 2. pīlāru, subsidiaritātes principa ievērošanu pasākumu programmu izstrādāšanā, galējā saņēmēja veicamo procedūru vienkāršošanu. Tādēļ Komiteja aicina Komisiju veltīt šai tēmai īpašu uzmanību, jo īpaši lauku attīstības programmu pārejas laikā, lūdzot dalībvalstis izteikties, kā tās no savas puses ir veicinājušas galējā saņēmēja veicamo procedūru vienkāršošanu.

5.6

Komiteja vēlas, lai nākotnē un šīs politikas īstenošanas laikā tā tiktu cieši iesaistīta lēmumu pieņemšanas procesā, tādējādi spējot sniegt savu atzinumu par Kopienas stratēģiju, kā arī nodrošināt, lai lauku attīstības programmu izstrādāšanā tiktu ņemts vērā organizētās pilsoniskās sabiedrības viedoklis.

22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/41

1.1

apsveic Komisijas paziņojumu par globalizācijas sociālo dimensiju COM (2004) 383 final — ES politikas ieguldījumu labuma vienmērīgā sadalē, izvērtējot īpašo nozīmi, kāda var būt Eiropas Savienībai, lai nodrošinātu globalizācijas procesa vispārēju taisnīgumu;

1.2

uzskata, ka Eiropas Savienība var dot nozīmīgu ieguldījumu globalizācijas sociālā aspekta izveidē, pateicoties savai vēsturei un ievērojamas un veiksmīgas reģionālās integrācijas pieredzei, tomēr neizsaka domu, ka ES reģionālā integrācija nodrošina modeli, ko bez izmaiņām var izmantot visā pasaulē;

1.3

ņem vērā 2004. gada 17. decembrī īpaši organizētās noklausīšanās rezultātus. Pasākumā piedalījās arī ILO, Pasaules bankas un SVF eksperti, lai izteiktu viedokli par savu attiecīgo organizāciju lomu saistībā ar globalizācijas sociālo dimensiju (1). EESK publicēs minētās īpašās sanāksmes pārskatu, kā arī tajā sniegtos priekšlasījumus;

1.4

uzsver uz vērtībām pamatotas pieejas globalizācijai nozīmīgumu saistībā ar tiem jēdzieniem, kas veido sociālās tirgus ekonomikas būtību. Minētie aspekti ietver individuālo atbildību, tiesiskuma ievērošanu, cieņu pret personu un īpašumu, pārredzamību, integritāti, cilvēka cieņu, vienlīdzību un brīvību, arodbiedrību un darbinieku pamattiesības, pareizas darba attiecības un sociālās aizsardzības augstu līmeni; Uz iepriekš minētajiem faktoriem balstās ES pieejas globalizācijai pamatelementi:

1.5

piekrīt Eiropas Komisijai, ka globālā tirgus ekonomika ir radījusi daudzas nozīmīgas priekšrocības un tai ir liels produktivitātes potenciāls attiecībā uz saimniecisko, politisko un sociālo attīstību, un tā ir radījusi lielāku skaitu un labākas darbavietas, akceptējot arī Vispasaules globalizācijas sociālās dimensijas komisijas (WCSDG) atzinumu, ka tirgus atvēršanas pasākumi un finansiāli un saimnieciski apsvērumi ir dominējuši, līdz šim neņemot vērā to sociālās sekas, un ka minētie noteikumi un politikas ir tādas vispārējās pārvaldības rezultāts, kas nav pietiekami atsaucīga uz mazāk spēcīgu tirgus dalībnieku interesēm un vajadzībām;

1.6

norāda uz Pasaules bankas veikto neseno pētījumu (2), kurā parādīts, ka tirgu atvēršana un ekonomiskā integrācija ir veicinājusi to jaunattīstības valstu ievērojamu saimniecisko progresu, kas ir spējušas iekļauties pasaules ražošanas un pakalpojumu tirgos. Apvienojumā ar Pasaules bankas 2003. gada februāra citu pētījumu, kas attiecas uz ienākumu nevienlīdzības un algu atšķirību samazināšanu, kā arī uz uzlabotiem saimnieciskajiem rādītājiem saistībā ar apvienošanās organizācijās augstu pakāpi un stabilām darba attiecībām (3), minētais pētījums uzsver saimniecisko un sociālo vērtību līdzsvaru, kuru WCSDG atzīst, pievēršoties nabadzības problēmai globalizētā mērogā;

1.7

konstatē, ka, kaut arī globalizācijai ir bijušas lielā mērā labvēlīgas sekas, nabadzība, ko var tieši saistīt ar neformālās ekonomikas paplašināšanos, joprojām ir viena no visnopietnākajām problēmām pasaulē;

1.8

konstatē, ka ar nabadzību saistītās problēmas jo īpaši saglabājas valstīs, kuras nav skārusi globalizācija: divi miljardi cilvēku dzīvo zem nabadzības robežas valstīs, kas aktīvi nepiedalās globalizācijā un riskē palikt izstumtas no pasaules ekonomikas;

1.9

apliecina, ka arī jaunattīstības valstīm, ko var klasificēt kā “jaunās tirgus ekonomikas” ar strauju ekonomisko izaugsmi, ir problēmas un ka nabadzību iespējams apkarot tikai tad, kad ir likvidēta nevienlīdzība un ieviesta konkurētspējīga oficiālā ekonomika un efektīvas sociālās politikas;

1.10

apstiprina vienu no ziņojuma pamatvēstījumiem, ka izmaiņu sākuma punkts ir valsts līmenī: sociālajai attīstībai jāpiemēro pieeja no apakšas uz augšu un visu valsts un vietēja mēroga iestāžu ārkārtīgi svarīga funkcija ir veicināt integrāciju un nodrošināt to, ka vairāk cilvēku var izmantot globalizācijas priekšrocības un būs aizsargāti pret tās nelabvēlīgajām sekām. Globalizācijas sasniegumu taisnīgā sadalē izšķiroša nozīme ir tam, ka visās valstīs un reģionos izveido sociālo un pilsonisko dialogu, kas balstās uz spēcīgiem, reprezentatīviem, neatkarīgiem un atbildīgiem tirgus dalībniekiem;

1.11

Laba vietējā, reģionālā, valsts un globālā pārvaldība, pamatojoties uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ILO cilvēka pamattiesību deklarācijām varētu veicināt tirdzniecības liberalizāciju, atbalstīt vispārējo izaugsmi un attīstību, un sniegt atbalstu ES starptautiska līmeņa diskusijas veicināšanā par pasaules mēroga ekoloģisko standartu bāzes izveidi.

2.1

EESK uzskata, ka ES var būt izšķiroša loma globalizācijas sociālās dimensijas atbalstā un veicināšanā. Tā var aktīvi iesaistīties un īstenot politiku, kas spēj pārliecināt valdības par to, ka ir nepieciešams atbilstošs tiesiskais regulējums attiecībā uz īpašuma tiesībām, strīdu rentablu izšķiršanu un līgumsaistību izpildi, izglītības un apmācību pieejamību, attiecīgi reglamentētām finanšu iestādēm un to pieejamību, atbilstošu nodokļu sistēmu un cilvēkresursu attīstības izšķirošās nozīmes atzīšanu. Minēto mērķu sasniegšana tomēr nedrīkst novest pie tirdzniecības pieauguma, kas neietekmē (vai pat kaitīgi ietekmē) noturīgu attīstību, finanšu tirgu liberalizācijas bez līdzsvarota fiskālā un sociālā regulējuma, netaisnīgiem nosacījumiem, kuri reglamentē strukturālus pielāgojumus un nodarbinātības, izglītības un veselības aprūpes pārstrukturēšanu, un pieaugoša nevienlīdzīguma visās valstīs, ieskaitot industrializētās valstis. Ja ES vēlas faktiski īstenot minēto lomu, Komisijai, kā arī dalībvalstīm tomēr būs rūpīgi jāizskata savas politikas konsekvence attiecīgajās jomās.

2.2

Eiropas Komisija ir izstrādājusi vairākus līdzekļus, kas, pēc EESK uzskata, ir piemēroti, lai gūtu panākumus saistībā ar globalizācijas sociālo dimensiju. Minētie līdzekļi ir divpusējas un reģionālas vienošanās, sadarbība attīstības jomā un ārējā sadarbība, tirdzniecības politika, tirgus pieejamība jaunattīstības valstīm, privātā sektora iniciatīvu veicināšana saistībā ar sociālo attīstību un globāla līmeņa pārvaldības veicināšana. Komiteja norāda uz jaunākajiem atzinumiem, ko tā sniegusi par visiem iepriekš minētajiem līdzekļiem (skat. 2. papildinājumu). Kaut arī komiteja piekrīt Komisijas viedoklim par minēto līdzekļu potenciālu, tā vēlas atzīmēt, ka dod priekšroku daudzpusējiem nolīgumiem. EESK uzsver, ka ES jāturpina piemērot stimulus, lai turpmāk veicinātu dienvidu reģionu jaunattīstības valstu savstarpējo tirdzniecību.

2.3

Divpusējas un reģionālas vienošanās var palīdzēt stimulēt attīstību labas pārvaldības, tiesiskuma, cilvēktiesību un demokratizācijas jomā. EESK atbalsta apspriešanos par ES un tās tirdzniecības partneru divpusējiem/reģionāliem nolīgumiem, ja tie šādi nolīgumi pamatojas uz politiskiem, saimnieciskiem, sociāliem un ekoloģiskiem apsvērumiem un ja tie bāzējas uz daudzpusējas tirdzniecības režīmu vai papildina to. Prioritāte piešķirama realizējamiem nolīgumiem, kas paredz liela apjoma tirdzniecību un ievērojamas tirgus pieejamības priekšrocības (preces, pakalpojumus, ieguldījumus). Visiem šādiem nolīgumiem pilnībā jāatbilst PTO izvirzītajiem noteikumiem. EESK uzsver šādu nolīgumu apspriešanas un uzraudzības nepieciešamību saistībā ar to ietekmi uz sociālo aspektu un atbalsta domu par starptautisku organizāciju, piem., ILO, uzaicināšanu piedalīties minētajās norisēs.

2.3.1

Šajā sakarā komiteja ar interesi atzīmē Komisijas nodomu izveidot jaunus kopīgus divpusēju nolīgumu mehānismus, lai apspriestu un uzraudzītu globalizācijas sociālās dimensijas attiecīgos aspektus, kuros varētu būt uzaicinātas piedalīties citas starptautiskas organizācijas (“Kopīgi divpusējas novērošanas centri”). Šādi līdzekļi var efektīvi parādīt atbildīgo lomu, kāda ir brīviem un neatkarīgiem sociālajiem partneriem, kā arī citām atbilstošajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, piemēram, lauksaimnieku organizācijām, patērētāju un vides asociācijām u.c., un EESK, kura iekļauj minētās organizācijas, saskata tajās uzdevumu sev, pamatojoties uz gūto pieredzi saistībā ar Mercosur, ĀKK un Euromed (4).

2.4

EESK viedoklis ir tāds, ka īpaši jāuzsver “Eiropas kaimiņattiecību politika” — tā uzskata, ka šāda pieeja attiecību stiprināšanai ar ES austrumu un dienvidu kaimiņvalstīm var ievērojami veicināt minēto valstu sociālo attīstību, ja sadarbība aptver reģionālo attīstību, nodarbinātību un sociālo politiku. Pieredze, kas gūta laika posmā līdz ES paplašināšanai, ir devusi zināmas labvēlīgas sekas kandidātvalstīs.

2.5

Cilvēktiesību (ieskaitot darba devēju, kā arī darba ņēmēju un arodbiedrību tiesības, kā noteikts ILO 1987. gada un 1998. gada konvencijā) un demokratizācijas veicināšana trešās valstīs ir būtisks jautājums attīstības un demokrātijas tālākai virzībai. Laba pārvaldība, ieskaitot korupcijas apkarošanu, tiesiskumu, cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, un tiesvedības kvalitāte ir cieši saistītas. Šajā sakarā EESK atgādina, ka līgumi cilvēktiesību jomā ir starpvalstu nolīgumi. Tajos noteiktās saistības valstīm ir jāpilda pirmām kārtām. Eiropas Komisijai jāmudina dalībvalstis pilnībā ievērot minētās saistības un iesaistīties starptautiskajā dialogā, lai vairotu valstu informētību par to pienākumiem un atgādinātu par attiecīgajiem pienākumiem sociālās attīstības jomā. Starptautiskās normas, ja tās ir ieviestas attiecīgās valsts tiesību aktos vai citos atbilstošos valsts noteikumos, kļūst saistošas privāttiesību subjektiem, t.i., pilsoņiem un uzņēmējsabiedrībām.

2.6

Minētās prioritātes attiecas arī uz ārējo sadarbību un palīdzību attīstības jomā: tas, ka izmaiņas sākas valsts līmenī, ir viens no WCSDG izvirzītajiem pamatnosacījumiem. EESK uzskata, ka jākoncentrējas uz saskaņotas vispārējās attīstības politikas atsevišķiem jautājumiem.

2.6.1

Šādi jautājumi varētu būt atbilstoša nodarbinātība (5), kurā jāiekļauj integrētas nodarbinātības politikas attīstība, lai radītu produktīvu, noturīgu nodarbinātību, pielāgotu cilvēku prasmes esošajām un jaunajām darba prasībām, kā arī uzlabotu darba apstākļus un celtu dzīves līmeni. Minētajai politikai jārada produktīvāks un labāks darbs tautsaimniecībā, jānodrošina bezdarbnieku nodarbinātība, jākoncentrē valsts un privātā sektora ieguldījumi, kā arī starptautiskā palīdzība visproduktīvākajās jomās.

2.6.2

Vēl vienai prioritārai jomai jābūt izglītībai: izglītības pielāgošana darba tirgus vajadzībām un nepieciešamo pamatzināšanu un iemaņu sniegšana cilvēkiem. Uzņēmējdarbībai ir izšķiroša nozīme, lai, iesaistot sociālos partnerus un valdības, palīdzētu izveidot politiku un sniegtu ieskatu par to, kādas ir tautsaimniecības iespējamās īsa, vidēja un ilgtermiņa prasības attiecībā uz kvalifikāciju.

2.6.3

Visbeidzot, attiecībā uz sadarbību ar jaunattīstības valstīm un palīdzību tām kā prioritāte jānosaka sociālās ekonomikas un tādu kooperatīviem līdzīgu organizāciju aizsardzība, kurās apvienota tirgus pieeja un sociāli apsvērumi, un kas darbojas kā ekonomiskās un sociālās labklājības radītājas.

2.7

Saskaņā ar daudzpusēju, uz tiesībām pamatotu sistēmu jāizstrādā migrācijas politikas, kas atbilst mainīgajiem modeļiem un esošajam stāvoklim darba tirgū, ņemot vērā ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu aizsardzību, kā arī ekonomiskās, sociālās, tirdzniecības, darbaspēka, veselības aizsardzības, kultūras, drošības politikas, ārpolitikas un attīstības aspektu savstarpējo saikni. EESK atbalsta ANO ģenerālsekretāru, kurš 2004. gada janvārī, tiekoties ar Eiropas Parlamentu, teica: “Tikai sadarbība, vai tā būtu divpusēja, reģionāla vai pasaules mēroga, ļaus izveidot partnerību starp saņēmējvalstīm un nosūtītājvalstīm, kas dos labumu abām pusēm, atrast veidu, kā padarīt migrāciju par attīstības veicinātāju, efektīvi apkarot kontrabandu un cilvēku tirdzniecību un pieņemt kopīgus noteikumus attiecībā uz izturēšanos pret imigrantiem un migrācijas pārvaldību.” 

2.8

Starptautiskās tirdzniecības nozīme visu valstu ekonomikā aizvien pieaug, un tai var būt būtiska loma nabadzības samazināšanā. Pieredze, kas gūta no tām jaunattīstības valstīm, kuras ir attīstījušas konkurētspēju ražošanā, ir tāda, ka jaunu eksporta iespēju izveidošanai būtiski svarīga ir visaptveroša, uz eksportu koncentrēta stratēģija, attīstot salīdzinošas priekšrocības, kas pamatojas nevis uz zemām algām, bet gan uz kvalitāti. Lai minētais process būtu sekmīgs, tomēr jānodrošina stratēģiskas integrācijas pasaules ekonomikā paralēls process, kas pielāgots valsts attīstības prioritāšu atbalstam, ieskaitot vietējās attīstības iniciatīvas, kuras ir īpaši svarīgas un tādēļ veicināmas. Minētajās norisēs jābūt sociālajai dimensijai. Šajā sakarā īpaša uzmanība veltāma darba ņēmēju (sieviešu) ekspluatācijas gadījumiem lielākajā daļā eksportam atbrīvotajās rūpniecības zonās (EPZ). EESK uzskata, ka attiecīgajām starptautiskajām organizācijām jāveic koordinēti pasākumi, lai izbeigtu darbinieku tiesību ļaunprātīgu izmantošanu minētajās zonās. Eiropas Komisijai, kā arī dalībvalstīm šādi pasākumi aktīvi jāatbalsta.

2.9

ES tirdzniecības/ieguldījumu un attīstības politikai pilnībā jāatbalsta ES vispārējās politikas mērķi un jāiekļaujas tajos. EESK atbalsta ES vispārējo preferenču sistēmas mērķus, bet izvirza jautājumu, vai tajā iekļautie veicināšanas režīmi (režīms attiecībā uz vidi, narkotiku apkarošanas režīms un sociālais režīms) nav pārāk birokrātiski ievedējam un tādēļ tās nabadzīgās valstis un nelielās uzņēmējsabiedrības, kas paredzētas kā galvenās labuma guvējas, šādus režīmus neizmanto pietiekami plaši. EESK mudina Eiropas Komisiju koncentrēties uz to, lai veicinātu, ka saņēmējas valstis ratificē, kā arī juridiski un praktiski ievieš darba pamatstandartus, un iekļaut 2005. gada pārbaudē pasākumus, kā nodrošināt, ka saņēmēji gūst maksimāli lielu labumu. Pārbaude jāveic, pilnībā iesaistot sociālos partnerus un citas attiecīgās pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

2.10

Attiecībā uz ESAO Pamatnostādnēm par multinacionālajiem uzņēmumiem EESK iesaka Eiropas Komisijai uzsākt izpratnes veicināšanas kampaņu, lai uzņēmējsabiedrības un to Eiropas Uzņēmumu padomes labāk iepazītos ar minēto svarīgo un lietderīgo dokumentu. Dokumenta nesaistošais raksturs jāsaglabā, bet valdībām, kas ir ESAO dalībnieces, jāturpina pamatnostādņu popularizēšana un multinacionālo uzņēmējsabiedrību piesaiste tām. Jācenšas novērst to, ka saikni ar tirdzniecības nolīgumiem ar trešām valstīm varētu uzskatīt par protekcionisma jaunu formu. Komisijai jāatbalsta ESAO pasākumi, lai veicinātu to, ka valstis, kas nav ESAO dalībnieces, respektē minētas pamatnostādnes. Tie paši apsvērumi attiecas uz ILO Trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz multinacionālajiem uzņēmumiem un sociālo politiku.

2.11

Attiecībā uz tādu privātu un brīvprātīgu iniciatīvu veicināšanu, kas attiecas uz sociālo attīstību, EESK uzskata, ka uzņēmējdarbībai var būt atbalstoša loma minētās attīstības virzībā. Korporatīvā sociālā atbildība (CSR) kā jēdziens raksturo, kā nacionālās un multinacionālās uzņēmējsabiedrības transponē savā uzņēmējdarbībā noturības jēdzienu. EESK šajā sakarā norāda uz savu atzinumu par Zaļo grāmatu “Korporatīvas sociālās atbildības Eiropas sistēmas veicināšana” (CES 355/2002). Korporatīva sociālā atbildība ir ne tikai darbavietu radīšana un nodrošināšana; tā ir arī labāku darbu piedāvāšana ar atbilstīgu drošību un veselības aizsardzību darbā, ievērojot personu ar spēju traucējumiem vajadzības un veicinot mūžizglītības kultūru. Sociāli atbildīga izturēšanās nozīmē, ka uzņēmējsabiedrības atbilstoši piemēro esošās sociālās normas un tiecas uz partnerību ar attiecīgajām ieinteresētajām aprindām.

2.12

Pārvaldības pilnveidošana valsts un vispārējā līmenī ir WCSDG ziņojuma vēl viens pamatnosacījums. Attiecībā uz vispārējo līmeni EESK piekrīt, ka ir būtiski svarīgi stiprināt starptautisko organizāciju daudzpusējo sistēmu. Vispārējā līmeņa pārvaldības pilnveidošanas pamatnosacījums ir organizāciju politikas intensīvāka un plašāka koordinēšana. Tai jābūt efektīvākai, labāk finansētai, ātrāk reaģējošai un atsaucīgākai, izvairoties no dublēšanās un nesaimnieciskas rīcības. ES dalībvalstīm steidzīgi jāpieprasa starptautisko organizāciju lēmējinstancēm virzīt uz priekšu minēto procesu. Jāatzīmē, ka attiecībā uz koordinēšanu un konsekvenci dalībvalstu loma ir vismaz tikpat nozīmīga kā Komisijas loma. Paziņojumā būtu vēlams ietvert vairāk ieteikumu šajā sakarā. Komisijas un dalībvalstu mijiedarbībai jāvelta pienācīga uzmanība, izstrādājot politiku attiecīgajos starptautiskajos forumos. Izšķiroša nozīme ir tam, ka ES pilnībā izmanto savu ietekmi starptautiskajā pārvaldībā. Dalībvalstīm jāstiprina sadarbība, jāpilnveido priekšlikumu sagatavošana un darbība starptautiskās institūcijās, kā arī jākoordinē savas nostājas.

3.1

EESK uzskata, ka ES ir gan iekšējais, gan ārējais potenciāls, lai attīstītu globalizācijas sociālo dimensiju.

3.2

Iekšējais potenciāls ir ES spējā veikt strukturālās reformas: EESK uzskata, ka Lisabonas stratēģijas sekmīgai īstenošanai ir izšķiroša nozīme, lai konkrēta ES politika sekmīgi veicinātu globalizācijas sociālo dimensiju. Eiropas Savienība var būt kritērijs globālā mērogā tikai tad, ja dalībvalstis sekmīgi īsteno nepieciešamās strukturālās reformas, kopīgi stiprinot ekonomikas attīstību, nodarbinātību un sociālo politiku, kā arī realizējot ekonomikas un sociālo kohēziju. ES jāpārvar ES pašreizējās tirdzniecības politikas protekcionisma tendences, jo īpaši, bet ne tikai, attiecībā uz lauksaimniecību, un jāsagatavojas izstrādāt tirdzniecības politiku bez eksporta subsīdijām. Bez tam Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm jāieņem aktīva nostāja attiecībā uz izšķirošajām reformām saistībā ar demogrāfiskās novecošanas un stabili augsta bezdarba līmeņa problēmu. Lai veicinātu nodarbinātības līmeņa pastāvīgu paaugstināšanos, sociālās aizsardzības un apdrošināšanas sistēmu reformām ir būtiska nozīme darba stimulācijas paaugstināšanā un ar algu nesaistīto darbaspēka izmaksu samazināšanā. Elastīgs darba režīms ir tikpat svarīgs kā atbilstoša to cilvēku aizsardzība, kas strādā šādā režīmā, un ieguldījumi cilvēku kapitālā. Turklāt jāizstrādā arī jauna, aktīva politika ekonomiskās migrācijas jomā, kā to pieprasīja Saloniku Eiropadome un ir ierosinājusi Komisija un EESK. Visas minētās reformas rūpīgi jāizstrādā sadarbībā ar darba devējiem un arodbiedrībām.

3.3

EESK norāda uz Pasaules ekonomikas foruma neseno 2003.-2004. gada ziņojumu par globālo konkurētspēju, kurā atzīmēta Skandināvijas valstu izcili labie rādītāji. Tās ir valstis, kurās, pirmkārt, ir spēcīgas sociālās tirgus ekonomikas tradīcijas, bet kuras vienlaikus ir sekmīgi īstenojušas strukturālās reformas, kas ir būtiski nozīmīgas sociālās tirgus ekonomikas pamatprincipu saglabāšanai. Tas pierāda, ka Eiropas sociālais modelis var nodrošināt bāzi sekmīgām strukturālajām reformām.

3.4

Ārējais potenciāls nozīmē, ka ES jāuzņemas vadošā loma, lai uzsvērtu daudzpusējības un vispārējas pārvaldības svarīgumu. Pamatjautājumi minētajā jomā ir stiprināt ANO starptautisko organizāciju sistēmu un pieprasīt attiecīgo organizāciju un Bretonvudsas institūciju un PTO savstarpējās politikas lielāku konsekvenci. ES īpaši jāiesaistās tādu sociālās attīstības esošo normu stiprināšanā kā, piemēram, ILO darba pamatstandarti, atbilstošs darbs kā vispārējais mērķis, ANO cilvēktiesību konvencijas, un jāveicina minēto normu ieviešana ANO dalībvalstīs gan juridiski, gan praktiski. ES jānodrošina sociālās dimensijas un atbilstoša darba jēdziena labāka integrācija ārējās sadarbības programmās. ES dalībvalstīm jāpalielina to palīdzība attīstības jomā.

3.5

Šajā sakarā ES ir jāveicina oficiālās pārstāvības formas un jāapspriežas ar darba devēju organizācijām, arodbiedrībām un citām attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām tādās starptautiskajās finanšu un tirdzniecības organizācijās kā SVF, Pasaules banka un PTO. ESAO var sniegt minētajām institūcijām piemēru, kas jau daudzus gadus ir pierādījis savu lietderību.

3.6

Komisijai un dalībvalstīm ciešā sadarbībā nopietni jāapsver WCSDG priekšlikums par Ekonomiskās un sociālās drošības padomes izveidošanu. Tas ir viens no galvenajiem priekšlikumiem, lai nodrošinātu faktisku vadību globālā līmenī, tādēļ, ka saskaņoto mērķu sasniegšanai ir vajadzīga ekonomiskās un sociālās politikas konsekventa līdzsvarošana. Pienācīga uzmanība veltāma arī visiem nopietniem centieniem reformēt un stiprināt ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomes (ECOSOC) potenciālu un vēl neīstenoto uzdevumu politikas vispārējā koordinēšanā ekonomikas un sociālajā jomā. Ja ECOSOC stāvoklis patiešām uzlabosies, EESK meklēs veidus un līdzekļus, lai popularizētu Eiropas organizētās pilsoniskās sabiedrības uzskatus ANO sistēmā ar ECOSOC starpniecību.

3.7

Eiropas Komisijai un Ministru padomei jāņem vērā WCSDG vēstījums, ka atbilstošs darbs ir būtisks līdzeklis nabadzības izskaušanai. Tām jāpopularizē atbilstošs darbs kā globāls mērķis, kas ņemams vērā ANO, pārskatot Tūkstošgades deklarāciju un Tūkstošgades attīstības mērķus.

3.8

Viens no spēcīgākajiem WCSDG vēstījumiem ir steidzamais aicinājums valdībām koordinēt un izstrādāt starptautisko finanšu institūciju (IFI), PTO un ILO konsekventas iekšējās un savstarpējās politikas. Priekšnosacījums šādai sadarbībai un saskaņotībai ir tas, ka valdības nodarbojas ar vienu un to pašu jautājumu attiecīgās valsts līmenī. Tām jāizbeidz esošā prakse, ka SVF pārstāvji saņem instrukcijas galvenokārt no attiecīgajām finanšu ministrijām, PTO pārstāvji — no tirdzniecības vai ekonomikas ministrijām, bet ILO pārstāvji tās saņem no darba, sociālo lietu un nodarbinātības ministrijām. EESK stingri iesaka Komisijai, kā arī Ministru padomei ņemt vērā to, ka to dalībvalstu valdības, kurās ir Ekonomikas un sociālo lietu padome, pieprasa attiecīgās padomes atzinumu par minētās sadarbības un saskaņotības īstenošanas veidiem un līdzekļiem valsts līmenī. To dalībvalstu valdības, kurās nav Ekonomikas un sociālo lietu padomes, varētu lūgt savas valsts reprezentatīvāko darba devēju organizāciju un arodbiedrību viedokli vai izmantot esošo konsultatīvo mehānismu, ar kura starpniecību pilsoniskā sabiedrība piedalījās ANO Sociālā sammita un Sociālā sammita +5 pasākuma sagatavošanā.

3.9

Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm varētu veicināt ILO un PTO efektīvāku dialogu (un arī ILO un SVF, un ILO un Pasaules bankas dialogu) intensīvāk nekā tā ierosina paziņojuma 5. iedaļas 5. punktā. PTO, kura līdz šim bija ļoti pretī tam, lai savu pilnvaru ietvaros veltītu uzmanību politiku sociālajai dimensijai, SVF un Pasaules banka, pamatojoties uz pilnvarojumu, ko tām piešķīrušas dalībvalstis, varētu izveidot koordinēšanas struktūras attiecībā uz ILO, kurās varētu nodrošināt sociālās dimensijas iekļaušanu savā darbā, kā arī attīstības uzraudzību. Piemēram, 2004. gada beigās izbeidzoties PTO Nolīgumam par tekstilizstrādājumiem un apģērbu (ATC), daudzām valstīm, kas eksportē tekstilizstrādājumus, rodas aktuālas problēmas saistībā ar adaptāciju un darbavietu lielu zudumu. Ņemot vērā minētā jautājuma transversālo raksturu, paveras acīmredzama joma, lai uzsāktu Politikas konsekvences iniciatīvu, kurā iesaistītu visas atbilstošās struktūras — PTO, Pasaules banku, SVF, ILO un citas attiecīgās ANO struktūras, lai prognozētu sociālo un ekonomisko efektu un ieteiktu pasākumus, kas ar starptautiskās palīdzības atbalstu veicami to valstu valdībām, kurās stāvokli ietekmēs minētās norises.

3.10

ES joprojām jāmudina PTO dalībvalstis, lai tās, pamatojoties uz ES 2004. gada oktobra piemēru, kārtējās tirdzniecības politikas pārbaudēs kā atskaites punktu iekļautu darba pamatstandartus. EESK uzskata, ka tās pārstāvība būtu ieteicama Komisijas delegācijā šādas tirdzniecības politikas paredzamajai pārbaudei. Komisija varētu arī stimulēt savus galvenos tirdzniecības partnerus iesaistīties šāda veida tirdzniecības politikas pārbaudēs.

3.11

EESK uzskata, ka, kaut arī WCSDG doma izveidot ANO Globalizācijas politikas forumu, kurā būtu daudzpusējās sistēmas aģentūras, kā arī citas organizācijas, grupas un personas, kas saistītas ar globalizācijas sociālo dimensiju, ir interesanta, dominējošajos apstākļos šāds projekts varētu būt pārāk ambiciozs. Kad valdības būs nopietni uzsākušas savu politiku koordinēšanu un konsekvences palielināšanu IFI, PTO un ILO un, pamatojoties uz to, būs uzsākta minēto starptautisko institūciju sadarbības uzlabošana, būs pienācis laiks nopietni izskatīt iepriekš minēto priekšlikumu.

—

Gerry Rodgers kgs, ILO Integrācijas departamenta direktors

—

Dominique Peccoud kgs, ILO Ārējo sakaru un partnerattiecību departamenta īpašais padomnieks

—

Haleh Bridi kdze, Pasaules Bankas biroja īpašā pārstāve Eiropas institūcijās

—

Pierre Dhonte kgs, SVF īpašais pārstāvis ES

22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/46

1.1

Kopš 1988. gada ar secīgiem programmas “Jaunatne Eiropai”, programmas “Eiropas Brīvprātīgo dienests jauniešiem” un pašreizējās programmas “JAUNATNE” (kas ietver iepriekšējo programmu pasākumus) posmiem Eiropas Savienība uzsākusi virkni pasākumu, lai īstenotu EKDL 149. panta 2. punktu, kurā noteikts, ka “Kopienas rīcībai jābūt vērstai.... uz jauniešu un darbaudzinātāju apmaiņas pasākumu attīstību”.

1.2

Dažādās īpašās programmas, kas pieņemtas jaunatnes jomā, bijušas un arī šobrīd ir ļoti pozitīvi novērtētas, tajās ietverto pasākumu apmeklētības līmenis no mērķauditorijas puses bijis augsts. Šīs programmas devušas dalībvalstīm iespēju koncentrēt centienus uz iniciatīvām, kas to jaunajiem pilsoņiem dod iespēju nostiprināt sakarus un iegūt pieredzi un zināšanas, piedaloties apmaiņas braucienos uz dažādām dalībvalstīm. Šādi apmaiņas braucieni nav saistīti ar darba vai izglītības jautājumiem.

1.3

EKDL 17. līdz 22. pantā ir uzsvērts Savienības pilsonības svarīgums, un tas apstiprina programmas nozīmi tuvākajā nākotnē, pievēršot uzmanību jauniešu aktīvai pilsoniskuma apziņai un Eiropas piederības izjūtas nostiprināšanai.

1.4

Programmas “Jaunatne Eiropai” pirmie divi posmi būtībā aptvēra divas galvenās aktivitāšu jomas: tiešo atbalstu jaunatnes projektiem, ieskaitot dalībvalstu jauniešu apmaiņas braucienus un mobilitāti, un jaunatnes darbinieku mācību un kvalifikācijas celšanas braucienus.

Trešā posma darbības laikā no 1995. — 1999. gadam paplašinājās apmaiņas un mobilitātes pasākumi, iesaistot arī trešās valstis, un turpinājās pasākumi jaunatnes darbiniekiem. Tika ieviesti arī pasākumi, lai veicinātu jaunatnes aktivitātes, sekmētu dalībvalstu sadarbību jaunatnes politiku un jauniešiem veltīto informatīvo kampaņu jomā un veicinātu ar jaunatni saistītu problēmu izpēti.

1.5

Programma “Eiropas Brīvprātīgo dienests jauniešiem” (kas turpinājās no 1998.- 2002. gadam) pavēra iespēju jaunatnes iniciatīvās ietvert īpašas brīvprātīgo un vienotības akcijas kā daļu no sadarbības politikas jaunatnes jomā ar mērķi veicināt jauniešu līdzdalību, atbalstīt uzņēmību un veicināt Eiropas ideālu.

1.6

Visbeidzot, programma JAUNATNE, kas ir spēkā līdz 2006. gadam, ietver iepriekšējās programmas jaunatnes jomā, atjaunojot un modernizējot tās atbilstoši jaunajiem uzdevumiem. Saglabājot sadarbības un mobilitātes iniciatīvas, tā ietver citus pasākumus, lai atbalstītu jauniešu izstrādātus novatoriskus, radošus projektus.

1.7

Pēdējā laikā Ministru Padome un Eiropadome vairākos gadījumos skaidri uzsvērušas nepieciešamību nodrošināt pašreizējās programmas nepārtrauktību. Arī Eiropas Parlaments ir aktīvi iesaistīts, aicinot Komisiju izveidot programmu, kas aizstātu pašreizējo, lai varētu rūpēties par pieaugošajām vajadzībām jaunatnes politikas jomā.

Tāpat Eiropas Konstitucionālais līgums balstās uz EKDL 149. panta noteikumiem, kas paredz to, ka Kopienas rīcībai jābūt vērstai uz jauniešu līdzdalības veicināšanu Eiropas demokrātiskajā dzīvē.

1.8

Papildus iepriekš minētajiem iemesliem (kas attaisno jauniešiem paredzēto pasākumu paplašināšanu) gan pašreizējās programmas starpposma novērtējums, gan Komisijas ierosinātā sabiedriskā apspriešana atklājusi nepieciešamību saglabāt īpašu programmu, kuras ietvaros tiktu atbalstīti pasākumi, veicināta jauniešu Eiropas identitātes apziņa un aktīvs pilsoniskums.

1.9

Ņemot vērā visus minētos aspektus, ir iesniegta programma“Jaunatne darbībā” no 2007-2013. gadam un saskaņā ar EKDL 149. panta 4. punktu tiek lūgts Komitejas atzinums par programmu.

2.1

Kopumā programmas mērķi ir šādi:

2.2

Programmas vispārējie mērķi, kas atbilst noteiktajiem pasākumiem, ir šādi:

2.3

Programmas pasākumi (kas tieši attiecas uz katru no vispārējiem iepriekšminētajiem mērķiem) ir šādi:

2.4

Programma, kas plānota no 2007.- 2013. gadam un kuras budžets ir 915 miljoni euro, paredzēta jauniešiem vecumā no 13 līdz 30 gadiem.

3.1

Komiteja ir konsekventi atbalstījusi iepriekšējās jaunatnes programmas, tādēļ pašreizējais priekšlikums kopumā tiek pozitīvi vērtēts, un atzinību pelna arī fakts, ka Kopienas darbība minētajā jomā turpinās.

Komiteja ir atbalstījusi šādu darbības veidu kopš 1986. gada, izvirzot priekšplānā viedokļus un apsvērumus, kas vērsti uz darbības satura uzlabošanu. Komiteja ir sniegusi šādus atzinumus:

3.2

Komiteja paziņo, ka priekšlikuma tekstā iekļauti ieteikumi no pašiniciatīvas atzinuma par “Balto grāmatu: jaunatnes politiku  (7).” Kā neatņemama Eiropas pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļa Komiteja nodrošina informācijas apmaiņu starp pilsonisko sabiedrību un Eiropas iestādēm, sniedzot pieredzi un zināšanas, lai Eiropas pilsoņi gūtu labumu no visiem pasākumiem.

3.3

Tas, ka tiek turpināti iepriekšējo jaunatnes programmu iedibinātie pasākumi, skaidri parāda, ka neatkarīgi no programmās noteiktajiem mērķiem tie vēl aizvien ir lietderīgi un ir vērts tos turpināt.

Atzīstot priekšlikuma nepieciešamību un visus tā pozitīvās iezīmes, Komiteja tomēr uzskata, ka kopumā tas ir vairāk pašreizējās programmas darbības paplašinājums nekā iniciatīva, kas ietver jaunus veidus, kā turpināt programmas galveno mērķi, t.i., veicināt jauniešu aktīvu pilsoniskumu un apziņu par piederību Eiropai. Komiteja uzskata, ka atsevišķu programmas akciju ietvaros jāatbalsta pasākumi, kas veicinātu demokrātiskās līdzdalības projektus (iekļauti 1. akcijā), un jo īpaši pasākumi lēmēju un jauniešu dialogu organizēšanai, jauniešu parlamentu izveidei, un projekti, kuri veicinātu aktīvas pilsoniskās apziņas rašanos.

Lai gan vēl aizvien ir spēkā iepriekš minētais galvenais mērķis, ir svarīgi, lai programma atbilstu mūžizglītības koncepcijai, ietverot arī izglītību, kas iegūta ar pieredzi. Neformālā izglītība, ko jaunieši saņems ar programmas starpniecību, papildinās citus izglītības un apmācību veidus, kurus atbalsta citas ES programmas.

3.4

Komiteja gribētu pievienot sekojošo kā jaunu pasākumu programmai “Atbalsts politikas kooperācijai”:

Jaunatnes organizāciju organizēti tematiskie semināri, konferences, mācību komandējumi, priekšizpētes komandējumi, kas paredzēti jauniešiem par dažādiem Eiropas nozīmes tematiem

3.5

Programmas ietvaros paredzēto pasākumu budžets ir 915 miljoni euro septiņu gadu periodā. Šāda summa tuvojas 1 miljardam euro, ko Komiteja uzskatīja par nepieciešamu programmas JAUNATNE īstenošanai laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam. Būtībā budžets tiek palielināts no aptuveni 657 miljoniem euro, kas atvēlēti programmai JAUNATNE, līdz 915 miljoniem euro programmai “Jaunatne darbībā”.

Šo pozitīvo faktu nepieciešams papildināt ar divām piezīmēm. Pirmkārt, programmas JAUNATNE budžets aptver piecu gadu periodu, bet programma “Jaunatne darbībā” aptvers septiņu gadu periodu. Otrkārt, pašreizējās programmas mērķa grupa aptver 50 miljonus jauniešu, bet perspektīvā programma būs paredzēta 75 miljoniem.

Tas nozīmē, ka katram jaunietim arī turpmāk tiek piešķirti EUR 12, kas ir mazāk par Komitejas atzinumā par programmu JAUNATNE ieteiktajiem EUR 20 (8). Tādēļ skaidri redzams, ka budžeta dotācija ir nepietiekama.

3.6

Komiteja vēlas pievērst uzmanību vienam no ieteikumiem, kas priekšlikumā radies pēc programmas JAUNATNE starpposma novērtējuma. Komiteja noteikti piekrīt tam, ka jaunajā programmā, kas vērsta uz visām jaunatnes grupām, īpaša uzmanība jāpievērš jauniešiem, kuriem ir mazāk iespēju — šī vārda plašākajā nozīmē. Šajā saistībā noteikti jāpievērš uzmanība taisnīgai līdzekļu sadalei jaunām sievietēm un jauniem vīriešiem Komiteja vairākkārt atkārto šādām jauniešu grupām izteikto atbalstu jau kopš tā laika, kad tika publicēti Komitejas pirmie atzinumi jaunatnes jomā. Komiteja vēlētos saņemt arī precīzu informāciju par jauniešu, kam ir mazāk iespēju, faktiskās līdzdalības pakāpi šajā programmā.

3.7

Pamatojoties uz programmas “JAUNATNE” starpposma novērtējumā izteiktajiem ieteikumiem, Komiteja uzskata, ka jaunā programma “Jaunatne darbībā” jāveido tā, lai reāla informācija par programmu un tās akcijām sasniegtu pēc iespējas vairāk jauniešu un asociāciju. Komiteja uzskata, ka šādai informācijai jābūt viegli pieejamai visās mācību iestādēs, nodarbinātības aģentūrās, sporta apvienībās un federācijās, un jebkurā citā iestādē vai organizācijā, ko apmeklē daudz jauniešu.

3.8

Mēs visi atbalstām Eiropas pilsoniskās apziņas jēdziena veicināšanu un pakāpeniski pieaugošo Eiropas Savienības piederības izjūtu. Savienības darbība ir virzīta uz šo mērķi, un viena no īpašajām darbības jomām ir ietverta apskatāmajā priekšlikumā.

Paziņojumā “Pilsoniskās apziņas darbība: Eiropas kultūras un daudzveidības veicināšana ar Jaunatnes, Kultūras, Audiovizuālo un Pilsoniskās līdzdalības programmu starpniecību”  (9), Komisija uzsver nepieciešamību pēc tā, lai Eiropas pilsoņiem būtu iespēja izjust piederību ES. Tiek atzīts arī fakts, ka daudzi pilsoņi Eiropas Savienību izjūt kā distancētu un tālu politisko un ekonomisko realitāti.

Komiteja uzskata, ka līdzīgi pasākumi nepieciešami, lai veicinātu pilsonisko apziņu un izjūtu par piederību ES. Tā arī uzskata, ka iestādēm un dalībvalstīm tomēr jānovērtē sava atbildība, ja minētie mērķi pilnībā nav sasniegti, un arī tādēļ, ka reizēm pārrunās parādās fakts, ka ES daudzi redz kā valstu ekonomisko interešu krājumu.

3.9

Rūpes par vērtībām, kas balstās uz iecietību, solidaritāti, savstarpējo sapratni un starpkultūru dialogu, ir mērķis, kas jāatbalsta stingri un bez atrunām. Šīs vērtības skaidri ir iekļautas priekšlikumā, un Komiteja atbalsta to sasniegšanu.

Ņemot vērā to, ka programma tieši vērsta uz jauniešiem un jo sevišķi uz noteikta vecuma grupām (pusaudžiem), kā arī jauniešiem, kuriem ir mazāk iespēju, Komiteja uzskata, ka priekšlikumā īpaši jāuzsver noteiktas vienlīdz nozīmīgas vērtības, kas nav iekļautas pašreizējā dokumentā. Nozīmīgas vērtības, lai jaunieši varētu aktīvi integrēties sabiedrībā, saistītas ar atbildību, gandarījumu par labi padarītu darbu, atbilstību sociālajām normām, utt. Attīstītā sabiedrībā, kur pilsoņi tiek skaidri informēti par savām tiesībām, ir svarīgi arī izmantot katru iespēju, lai sabiedrību, īpaši jaunatni, informētu par šādām vērtībām. Programmu “Jaunatne darbībā” varētu izmantot, lai veicinātu minētās vērtības.

3.10

Nozīmīgās valodu atšķirības ir vēl viens kultūras bagātības apliecinājums. Komiteja regulāri uzsver valodu apguves nozīmīgumu, lai veicinātu zināšanas un sapratni ES pilsoņu vidū.

Komiteja uzskata, ka programma “Jaunatne darbībā” varētu palīdzēt arī valodu apguvē, un atsauce uz to iekļauta vispārējos un konkrētajos mērķos.

Komiteja ierosina, ka valodu atšķirībām jābūt minētām priekšlikuma 2. panta 3. punktā kopā ar Eiropas kultūru dažādību un multikulturālo vidi.

Tādēļ 3. panta 1. punkta d) apakšpunkta mērķis jāizsaka sekojoši:“veicinot kultūras apmaiņu un valodu apguvi jauniešu vidū.”

3.11

Eiropas Brīvprātīgo dienesta iniciatīva ir viens no svarīgākajiem programmas aspektiem attiecībā uz vērtību nodošanu jauniešiem. Tā kā dienests tika izveidots kā īpaša programma 1998. gadā, tas ir vērtīgs līdzeklis, lai veicinātu jauniešu vienotību un bagātinātu personības attīstību. Tādēļ Komiteja atbalsta plašo pasākumu klāstu, kas norit minētās iniciatīvas ietvaros, un atkal atzinīgi novērtē Komisijas izpratni par Komitejas iepriekšējiem ieteikumiem par šo jautājumu.

3.12

Komitejai šķiet, ka šim nolūkam ieplānotie budžeta līdzekļi ir ļoti lieli iepriekš minētajai akcijai (finanšu pārskatā iekļautā atvēlētā summa priekšlikuma pielikumā), jo tajā piedalās relatīvi neliels jauniešu skaits. No otras puses, atsevišķas dalībvalstis ir sniegušas informāciju, ka jauniešu interesi par brīvprātīgu iesaistīšanos iniciatīvā organizatori nevar apmierināt. Iespējams, ka tas ir saistīts ar šīs akcijas pieteikuma iesniegšanas prasībām un efektivitāti. Tādēļ Komiteja uzskata, ka 1. akcija, “Jaunatne Eiropai”, varētu piesaistīt vairāk dalībnieku, un tādējādi tā vairāk ietekmētu jauniešus, kuriem ir mazāk iespēju, un tādēļ, pēc Komitejas ieskata, ir jāpārbauda, vai budžeta līdzekļu sadale atsevišķām akcijām atbilst pieprasījumam. Šajā procesā jāņem vērā atsevišķu akciju efektivitātes palielināšanas iespējas.

3.13

“Jaunatnes politikai jācenšas iesaistīt jauniešus visos lēmumu pieņemšanas posmos, lai viņi varētu būt gan ieguvēji no nepastarpinātās pieredzes, gan motivēti kā aktīvi un atbildīgi pilsoņi”. Šis teikums, kas veido daļu no ieteikumiem pašiniciatīvas atzinumam par“Balto grāmatu: jaunatnes politiku,” (10) nosaka mērķus, kuri varētu noderēt kā programmas modelis. Ciktāl programma seko minētajam ieteikumam, tā apvienos abus noteiktos pamatprincipus: pilsonisko apziņu un līdzdalību.

3.14

Apjomīga ārpakalpojumu izmantošana programmas akciju organizēšanā nozīmē to, ka būs nepieciešami papildu pasākumi, lai nodrošinātu konsekvenci un pārredzamību. Komiteja novērtē vadības un ierindas darbinieku ciešas kopdarbības nepieciešamību, bet uzskata, ka Komisijai arī turpmāk jāiesaistās lēmumu pieņemšanas procesā, kad jāizvēlas organizācijas, kas tiesīgas pretendēt uz finansējumu programmas ietvaros.

3.15

Programmas plašai īstenošanai valstu, reģionālajā un vietējā līmeni, piedaloties daudzām organizācijām un atsevišķiem dalībniekiem, būs nepieciešama maksimāla stingrība un pārredzamība, lai nodrošinātu publiskā finansējuma pienācīgu izmantošanu.

3.16

Organizāciju un to piedāvāto projektu atlases un finansējuma piešķiršanas procesā nepieciešama Savienības institūciju un dalībvalstu kompetento iestāžu modrība, lai nodrošinātu, ka programmas “Jaunatne darbībā” finansējums netiek izmantots nevienai asociācijai vai organizācijai, kas tīšuprāt vai paviršības dēļ pacieš vai piesedz jebkādu neiecietīgu, vardarbīgu, rasistisku vai ksenofobisku attieksmi. Tālab organizācijām, kas atbildīgas par projektu izvēli un apstiprināšanu gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī, jāatklāj organizācijas ar šādu vēsturi un jāizslēdz tās no jebkura atlases procesa.

Organizāciju atlases procesā nepieciešams garantēt arī to, ka organizācijās, kas tiek izraudzītas, lai saņemtu Kopienas finansējumu, ir noteikts pārstāvniecības un līdzdalības līmenis.

3.17

Komiteja piekrīt priekšlikuma tekstā izteiktajam paziņojumam, ka ieguvums Eiropas mērogā ir tieši saistīts ar pasākumu raksturu, t.i., dalībvalstu sadarbības veicināšanu, lai jauniešiem dotu iespēju pārvietoties no vienas valsts uz otru. Valstis saviem spēkiem to nevarētu sasniegt. Tādēļ ir sevišķi svarīgi, lai visas dalībvalstis ņemtu vērā priekšlikuma 6. panta 5. punkta noteikumus un darītu visu iespējamo, lai likvidētu visus atlikušos šķēršļus mobilitātei.

Citos šīs programmas posmos (11) Komiteja vairākkārt ir sniegusi atsauksmes par attiecīgo jautājumu un par problēmām, kas saistītas ar mobilitāti.

Minētajos atzinumos Komiteja ir stingri uzsvērusi nepieciešamību paātrināt iniciatīvas, kas iedzīvotājiem, īpaši jauniešiem, dotu iespēju piedalīties programmā bez birokrātisku problēmu radītiem traucēkļiem, kuri ierobežo programmas pieejamību un ko dalībvalstīm vajadzēja izlīdzināt.

3.18

Dalībnieku vecuma robežu paplašināšana, samazinot minimālo vecumu līdz 13 gadiem un palielinot maksimālo vecumu līdz 30, gadiem ir vērā ņemams sasniegums, kas saskan ar iepriekšējiem šīs Komitejas ieteikumiem. Tas nozīmē programmas atvēršanu lielai iedzīvotāju grupai, kurā ir 75 miljoni potenciālo dalībnieku. Tādēļ uzskatām par nepieciešamu veikt pētījumu, lai varētu precīzāk raksturot attiecīgo vecuma grupu (kam nav precedenta ne tikai attiecībā uz neviendabīgumu, bet arī uz vienotību), lai izveidotu labāku pamatu programmai “Jaunatne” Eiropas Savienībā, sevišķi tad, ja jāievēro Augsta līmeņa ekspertu grupas ieteikumi par turpmāko sociālās politikas attīstību ar mērķi grozīt paaudžu līgumu.

Tomēr Komiteja vairakkārt atkārto priekšlikumu samazināt dalībnieku vecumu līdz 11 gadiem; lai gan minēto grupu var uzskatīt par pirmspusaudžu vecumu, nav šaubu, ka agrākā vecumā mācītās vērtības tiek apgūtas īpaši labi. Šādai līdzdalībai vienmēr vajadzētu notikt saskaņā ar attiecīgu plānu, bet nekādā gadījumā — individuāli .

3.19

Priekšlikuma 15. pantā izteikts aicinājums veikt obligātu programmas starpposma un ex post novērtējumu. Attiecībā uz starpposma novērtējumu komiteja uzskata, ka viens no svarīgiem jautājumiem, kas jāvērtē, ir programmas ietekme dažādās dalībvalstīs. Novērtējot minēto ietekmi, mēs varētu pievērst uzmanību tam, lai veidotu izpratni par programmu valstīs, kurās ir zema līdzdalības pakāpe“Jaunatne darbībā” iniciatīvās. Tādējādi mēs varētu mēģināt izvērtēt līdzekļu sadalījumu, lai tos nekoncentrētu strukturāli spēcīgos reģionos, kur ir liela pieredze šādu pasākumu realizēšanā, tai pašā laika palīdzot nodot pieredzi reģioniem, kur programmas akcijās piedalās mazāk dalībnieku.

3.20

Kā jau šai atzinumā minēts, programma “Jaunatne darbībā” balstās uz iepriekšējo programmu akcijām jaunatnes jomā. Tādēļ sociālajiem partneriem jāpiedalās sākotnējā sagatavošanas un sekojošajā novērtēšanas darbā, un jaunatnes organizācijām jāiesaistās dažu programmas akciju realizēšanā, īpaši tad, ja tas saistīts ar neapmaksātu darbu. Tādējādi varēs izvairīties no potenciāliem darba tirgus izkropļošanas gadījumiem un tiks kavēta brīvprātīgā darba izmantošana apmaksāta darba vietā, īpaši attiecībā uz kvalificētu darbu.

3.21

Turklāt Komiteja uzsver nepieciešamību palielināt sociālo partneru un jauniešu vai jaunatnes organizāciju sadarbību pasākumos, lai atbalstītu jauniešu iniciatīvas programmas “Jaunatne Eiropai” ietvaros. Mūsu organizāciju pieredze var būt spēcīgs stimuls Eiropas jauniešu iniciatīvai, uzņēmībai un jaunradei.

3.22

Komiteja pozitīvi novērtē jaunatnes asociāciju atbalsta pasākumus kā veidu, lai veicinātu jauniešu iesaistīšanu pilsoniskajā sabiedrībā. Tādēļ īpaši jāuzsver šādu asociāciju veicināšana vietās un jauniešu grupās, kur esošās organizācijas darbojas vāji.

Attiecībā uz finanšu noteikumiem, kas iekļauti priekšlikumam pievienotajā pārskatā, Komiteja ir neapmierināta ar Eiropas līmenī aktīvām jaunatnes organizācijām asignētā budžeta samazinājumu. Komiteja uzskata: lai sasniegtu jaunajā programmā paredzētos mērķus, šai akcijai paredzētā budžeta daļa nedrīkst noslīdēt zemāk par attiecīgo līmeni programmā “JAUNATNE”.

3.23

Komiteja atzinīgi novērtē jauno iniciatīvu, ar ko nākuši klajā Francijas, Vācijas, Spānijas un Zviedrijas valstu vadītāji un valdības, lai parakstītu Eiropas jaunatnes paktu kā Lisabonas stratēģijas daļu, tādējādi attīstot jaunus veidus, kā jauniešus iesaistīt politikā.

Komiteja ir pārliecināta, ka minētais pakts jāuzskata par veidu, kā iegūt rezultātus tādās jomās kā nodarbinātība, sociālā integrācija, Eiropas Savienības jaunatnes politika un programma “Jaunatne darbībā”, un par jaunu punktu Eiropas Jaunatnes politikas darba kārtībā.

22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/52

1.1

Šis atzinums lielā mērā balstīts uz Eiropas Investīciju bankas 2004. gada jūlijā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai sagatavoto informatīvo dokumentu (1).

1.2

Patreiz Eiropas valstis valsts un privāto partnerību mehānismu (koncesijas un citas līgumu formas) izmanto ļoti atšķirīgi. VPP termins ietver ļoti dažādas situācijas, un Eiropas Investīciju bankai “galvenā kādas VPP iezīme ir riska sadales attiecības starp valsts un privātajiem partneriem, pamatojoties uz kopējām saistībām par kāda sabiedriskas nozīmes mērķa sasniegšanu”.

2.1.1

Pirms 2000 gadiem Romas impērijā pasta pārvadāšanu, “vehiculatio”, pārraudzīja imperators, bet vietējās pārvaldības (municipalitātes) pārraudzīja “stationes” jeb pasta stacijas.

Pēc izsoles uzaicinājuma tika noslēgts līgums ar milzīgo pasta ēku vadītājiem, kuriem tika uzticēta to būve, uzturēšana un darbības nodrošināšana uz pieciem gadiem — “lustrum”, kas romāņu tiesībās bija diezgan ierasts termiņš, un tas bieži vien sastopams tieši zemes īpašumu jomā (jo īpaši saistībā ar līgumiem, ko noslēdz uz laiku). Šādi līgumi no jauna parādās tikai pēc divpadsmit gadsimtiem.

Uz koncesijas līgumu pamata bija dibināts ne tikai imperatora Augusta pasts, bet tika būvētas arī ostas, pirtis, tirgi un pat ceļi!

2.1.2

XIX gadsimtā uz koncesijas līgumu pamata pilnībā tika uzbūvēts Eiropas dzelzceļa tīkls, un ne tikai to sliežu ceļi un celtniecības darbi, bet arī citi municipālie sabiedriskie pakalpojumi: ūdens, gāze, elektrība, atkritumu izvešana, telefons utt.

2.1.3

Lielākajā daļā dalībvalstu publiskā iepirkuma tiesības ir cēlušās tieši no koncesijas tiesībām.

2.1.4

XX gadsimtā koncesijas līgumi ļauj uzbūvēt ne tikai autoceļus un auto stāvvietas, bet arī ūdens apgādes sistēmas, muzejus, lidostas, tramvaju ceļus un metro, veikt pilsētu dzīvojamo kvartālu ierīkošanu, pilnīgu skolu un slimnīcu renovāciju utt.

2.1.5

Ļoti daudzas valstis ir iesaistījušās VPP, un EESK savā 2004. gada 27. oktobrī pieņemtajā atzinumā (2) par Zaļo grāmatu par VPP un Kopienas tiesībām publiskā iepirkuma un koncesiju jomā par to ir iekļāvusi īsu pārskatu.

2.2.1

“2003. gada oktobrī Eiropadome uzaicināja Komisiju un Eiropas Investīciju banku izanalizēt iespējas, kā labāk mobilizēt valsts un privātā sektora Izaugsmes iniciatīvas finansiālo atbalstu un kā labāk izmantot vairākus priekšlikumus, kuri varētu sekmēt VPP attīstību.”

2.2.2

Komisija ar Bankas palīdzību sagatavoja vairākus pasākumus, kas tika iekļauti Izaugsmes iniciatīvā, kuru savukārt 2003. gada decembrī Briselē apstiprināja Eiropadome. Priekšlikumu fokusā bija tāda regulējošās, finanšu un administratīvās bāzes izveide, kas veicinātu privātās investīcijas un Kopienas resursu mobilizāciju, aicinot dalībvalstis turpināt pārvirzīt valsts izdevumus uz jomām, kur tas veicinātu izaugsmi, nepalielinot valsts budžeta izdevumus.

2.2.3

Eiropas Investīciju bankas Padomē iesniegtie priekšlikumi galvenokārt attiecās uz lielu papildus resursu piešķiršanu gan Eiropas transporta tīkliem (ETT), gan i2i (3). iniciatīvai, kas ir divas galvenās Izaugsmes iniciatīvas daļas (4). Eiropas Investīciju banka ir uzņēmusies šādas saistības:

2.2.4

“Eiropas Investīciju bankas Izaugsmes iniciatīvas ietvaros pieņemtās saistības atbilst to Bankas iepriekšējo desmit gadu laikā jau pieņemto pasākumu uzlabošanai un attīstībai, kas paredzēti, lai privāto sektoru vairāk iedrošinātu piedalīties valsts infrastruktūru finansējumā (...)”.

2.2.5

Savā atzinumā par Zaļo grāmatu par VPP un Kopienas tiesībām valsts iepirkuma un koncesiju jomā  (5) EESK uzsvēra ievērojamas atšķirības dalībvalstu attieksmē pret VPP. Tā atzīmē arī, ka vietējām vai decentralizētām pašvaldībām bieži vien ir pragmatiskāka attieksme VPP ieviešanā nekā pašām valstīm.

3.1.1

Jēdziens “valsts un privātā partnerība” tiek plaši izmantots jau kopš 90. gadiem, tomēr vēl arvien nepastāv vienots Eiropas VPP modelis (…).

3.1.2

Eiropā jaunās ar infrastruktūrām saistītās investīcijas arvien biežāk tiek realizētas dažādās VPP struktūrās, balstoties uz privātā sektora piedalīšanās principu, sadalot valsts infrastruktūru nodrošināšanas riskus un izmantojot finansējumu vai nu no lietotāja, vai no valsts līdzekļiem proporcionāli nodrošinātajam pakalpojumam un/vai privātajam sektoram nodotajam riskam. Kā piemēru šīm valsts infrastruktūrām var minēt lidostas, dzelzceļus, ceļus, tiltus, tuneļus, apkārtējās vides aizsardzības iekārtas (tādas kā atkritumu dedzināšanas un attīrīšanas stacijas) un sabiedriskās celtnes, jo īpaši administratīvās ēkas, skolas, slimnīcas un cietumus (...).

2. pielikums parāda “VPP programmu, uz tām attiecošos juridisko sistēmu un iesaistīto valsts pārvaldes iestāžu 25 valstu ES (...)attīstības pakāpi 2003. gada beigās”.

3.1.3

“Publiskajā sektorā kādas VPP programmas galvenais mērķis ir mobilizēt privātā sektora kompetences, lai uzlabotu publiskā sektora sniegtos pakalpojumus”.(…) Tādēļ “VPP” bieži vien raksturo šādas publiskā sektora prasības:

3.2.1

“Eiropas infrastruktūru attīstīšanā VPP struktūras (…) var ieņemt nozīmīgu vietu. Ņemot vērā, ka publiskā un privātā sektora sadarbībā pastāvīgi tiek izmantotas abu sektoru priekšrocības un to sadarbības iespējamais sinerģisms, VPP var dot savu ieguldījumu sabiedrisko pakalpojumu kvalitatīvā un kvantitatīvajā uzlabošanā.”

3.2.2

VPP ļauj izmantot privātā sektora efektivitāti un ieviest piemērotus riska sadales mehānismus starp valsts sektoru un privāto sektoru. Diemžēl tas ne vienmēr tā ir bijis, īpaši saistībā ar atsevišķiem lieliem informācijas tehnoloģijas projektiem. Riska nodošanas, kā arī vēlākās riska un ar to saisttās atlīdzības izlīdzināšanas iespēja projekta struktūras ietvaros ir izrādījusies ļoti nozīmīga, jo tā VPP ļauj uzlabot publiskā sektora pasākumu izdevīgumu (Value for Money) (…).

3.2.3

Līdztekus publiskā iepirkuma noteikumu reformai tas ļāva privātajam sektoram daudzās ES valstīs pozitīvi reaģēt uz jaunajām iespējām iesaistīties valsts infrastruktūru izveidošanā un ekspluatācijā (…).

3.2.4

Tāpat tas dod iespēju vismazākajām privātajām sabiedrībām, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piedalīties liela mēroga projektos (un saņemt ilgtermiņa aizdevumus) ar nosacījumiem, pēc kuriem tas būtu problemātiski ierastā privātā sektora iepirkumu tirgus ietvaros, kur “finansējums notiek no bilances” (…).

3.2.5

Pēc tam, kad valsts sektorā ir bijušas finansiālās grūtības, ko izraisījusi tāda politika, kuras dēļ gadiem ilgi nav notikuši sabiedrisko pakalpojumu jomā nepieciešamie ieguldījumi, sabiedrisko pakalpojumu uzlabošana prasa investīciju palielināšanu un to projektu ieviešanas paātrināšanu, kurus, iespējams, nevarēs finansēt ierastās iepirkumu procedūras ietvaros. Jāatzīst tomēr, ka novatoriska pieeja ieguldījumu projektu finansēšanai valsts sektorā var nodrošināt labāku naudas izmantošanu nekā VPP.

3.2.6

EIB uzsver, ka “tā kā liela daļa šo projektu ir klasificēti kā operācijas, kas saskaņā ar ESA 95 (Eiropas integrētā tautsaimniecības kontu sistēma) (6) vadlīnijām iekļautas valsts deficīta uzskaites bilancē, jautājums par to uzskaiti valsts grāmatvedības ietvaros ir tikai viens no daudzajiem faktoriem, ko valsts vara var ņemt vērā, lemjot par VPP kopējās programmas akceptēšanu, un tas noteikti nav pats svarīgākais”. EESK atgādina, ka EUROSTAT (7) ir definējis VPP projektu reģistrācijas dalībvalstu valsts grāmatvedībās noteikumus. Tajos ņemti vērā:

3.2.7

3.3.1

“Valdībai, kas gatavojas uzsākt VPP programmu, galvenais izskatāmais jautājums ir pēc iespējas izdevīgāka cenas un iegūtās vērtības attiecība (…). Principam “nav atlīdzības bez sniegtā pakalpojuma” būtu jānodrošina, privātā partnera ieinteresētība projekta aktīvus piegādāt un ekspluatēt noteiktajos termiņos. (…) Atsevišķās valstīs tradicionālajos publiskajos iepirkumos dažkārt grūtības sagādāievērojama projektu izpildes kavēšanās un līdzekļu pārtēriņš, bet ar tādām pašām problēmām sastopas arī dažas VPP. Tur, kur uzturēšana visā projekta cikla garumā ir privātā sektora pienākums, ekspluatētāji ir ieinteresēti optimizēt investīciju un uzturēšanas izdevumus visā projekta darbības laikā (…). Tomēr var minēt arī piemērus, kad ekspluatētāji turpinājuši izmantot līgumus, kaut bija notikusi neparedzēta apstākļu maiņa vai izmaksu prognozes izrādījušās neprecīzas.”

3.3.2

Publiskā sektora ieinteresētība riska nodošanā jāizskata katrā gadījumā atsevišķi saskaņā ar kopīgi pieņemtu metodoloģiju, ko parasti apzīmē ar kā “Public Sector Comparator” (valsts sektora salīdzinātājs) vai “PSC”. (…) Mehānismi, kas ļauj izplatīt labāko pieredzi, tādi kā VPP darba grupu un specializēto vienību izveide un vispārpieņemtu salīdzinošās novērtēšanas instrumentu izdevīguma novērtēšanai izmantošana arī var būt ļoti noderīgi (…). EESK norāda, ka vairākās dalībvalstīs ir izveidotas ekspertu grupas VPP līgumu ieviešanai un labākās prakses izvēlei. Tāpat tā norāda, ka plašāk jāievieš valsts un privāto uzņēmumu īstenoto projektu salīdzināšana (izmaksas, sasniegumi utt.) un ka to koordinācija Eiropas līmenī jāveic augsta līmeņa ekspertu grupai.

4.1.1

Pirmkārt, Banka pieprasa, lai visi tās atbalstītie projekti finansiāli būtu spēcīgi, ekonomiski un tehniski dzīvotspējīgi, atbilstu tās noteiktajām vides normām, un tiktu pieškirti konkursa kārtībā atbilstoši ES publiskā iepirkuma noteikumiem (…).

4.1.2

Visos iespējamos gadījumos Eiropas Investīciju banka ieskaitās projektu sākotnējā stadijā, pirms iepirkuma, un tā sadarbojas bez izņēmuma ar visiem konkursa dalībniekiem (…). Tas nodrošina solītāju izvēli īpaši ņemot vērā to, cik lielā mērā tie EIB iesaistīšanās finansiālās priekšrocības pārnes uz publisko sektoru.

4.1.3

Bankas princips papildināt citus finansētājus (…) tiek paturēts (…) mehānismos.

4.1.4

Tādēļ daudzi Eiropas Investīciju bankas aizdevumi VPP tipa projektiem tiek piesaistīti bankas garantijām vai kādas nozares apdrošināšanai līdz atmaksāšanas termiņam, vai nu laikam, kad projekts attaisnojies ekspluatācijā (…).

4.1.5

“Bankas izsniegtā VPP kredītportfeļa kvalitāti pastiprina valsts sektora atbalsts maksājumu plūsmai uz daudziem VPP projektiem. Daudzos VPP tipa projektos (piemēram, saistītos ar slimnīcām un skolām Apvienotajā Karalistē), maksājumu saistības ir vienīgi valsts sektoram un uzņēmējiem nav nekādu saistību attiecībā uz “pieprasījuma risku”. Parasti VPP atbalsta arī stabila regulējošā bāze un līgumi. (…) Visbeidzot, neskatoties uz to, ka to pasākumu apjoms, kas saistīti ar VPP ir audzis (3. pielikums), attiecīgo aizdevumu summas salīdzinājumā ar kopējo aizdevumu apjomu ir relatīvi ierobežotas (…)”.

4.1.6

EESK atzīmē, ka Eiropas Investīciju banka VPP projektus finansē apjomā no vienas sestās daļas līdz pusei no kopējā investīciju apjoma.

5.2.1

“Pareiza konkurence ir viens no VPP panākumu pamatnosacījumiem. Konkursa procedūra var būt sarežģīta, tādēļ gan valsts, gan privātajā sektorā ir nepieciešams ļoti kompetents personāls. Atsevišķos gadījumos VPP izveidošana nozīmē dārgas un ilgas sarunas, citos gadījumos (bieži vien valstīs, kurām ir uzkrājusies ar koncesijām saistīta pieredze), var gadīties, ka publisko iepirkumu izdodas vienkāršot, saglabājot konkurences spiedienu. Iepirkuma procedūras izskatīšana ir būtisks uzdevums, kas Eiropas Investīciju bankai būtu jāveic darbā ar VPP projektiem (…)”.

5.2.2.

Lai veicinātu veselīgu konkurenci EESK uzskata par nepieciešamu Bankas atbalstītajos projektos ievērot Eiropas konkurences likumu, jo īpaši ar valsts palīdzību saistīto likumdošanu. Šajā sakarā EESK atgādina savu nostāju iepriekšminētajā atzinumā par Zaļo grāmatu (10).

5.3.1

Nacionālās audita iestādes īpašu uzmanību veltījušas daudzo savu kompetenču jomās finansēto VPP projektu izpildei, kā arī to izdevīgumam (…).

Lai novērtētu VPP projektu rezultātus, Komiteja iesaka izmantot visas pieejamās analīzes visās valstīs, kur ir ieviesti VPP projekti. Lai gan Apvienotajā Karalistē šis instruments publisko pakalpojumu finansēšanai ir izmantots visvairāk, pieredze ir uzkrāta arī citās valstīs. Turklāt ir jāņem vērā visu pieejamo avotu analīzes, lai iegūtu pilnīgus novērtējumus, īpaši attiecībā uz sociālo partneru, un jo īpaši arodbiedrību pieredzi saistībā ar darba apstākļu un pakalpojumu kvalitātes attīstību.

5.3.2

5. pielikumā sniegti Apvienotās Karalistes National Audit Office  (11) publicēto ziņojumu fragmenti. Šie ziņojumi atklāj, ka Apvienotajā Karalistē realizēto VPP projektu izpilde galvenokārt ir bijusi laba, jo īpaši attiecībā uz lielo infrastruktūru izmaksām un izpildes termiņiem, neskatoties uz atsevišķiem trūkumiem pirmajos projektos, kas bija saistīti ar mācību iestādēm; tie arī bijuši ļoti noderīgi, lai uzsvērtu grūtības vai izdarītās kļūdas, jo īpaši informācijas tehnoloģiju nozarē, kur VPP līdz šim nav bijušas efektīvas. Līdzīgus ziņojumus (12) publicējušas arī citu valstu audita iestādes; kā piemēru var minēt kritisku ziņojumu, ko nesen publicēja portugāļu Tribunal de Contas par programmu SCUT  (13).

5.3.3

Kopumā, ņemot vērā savu pieredzi, Eiropas Investīciju banka uzskata, ka tās finansēto projektu izpilde ir bijusi laba. Būvniecības projekti galvenokārt tikuši pabeigti sākotnēji līgumos paredzētajos datumos. Starp visiem projektiem tikai vienā bija notikusi ievērojama kavēšanās (…).

5.3.4

Kopumā paredzētie projektu izpildes rādītāji tiek sasniegti laika posmā no sešiem līdz divpadsmit mēnešiem pēc procesa uzsākšanas. (…) Ar EIB projektiem saistītās garantiju atcelšanas un refinansēšanas kontroles parasti ir notikušas noteiktajos termiņos.

5.4.1

Kā jau iepriekš tika minēts, pastāvīgi ir vērojams, ka lielākajā daļā valstu VPP iepirkumi galvenokārt tiek veikti satiksmes nozarē. Tādēļ valstis pakāpeniski pievēršas citām nozarēm (izglītība, veselības aprūpe, enerģija, ūdens un atkritumu apsaimniekošana), kur VPP iepirkuma mehānismu uzskata par tikpat izdevīgu (…).

5.4.2

Piemēram, Apvienotājā Karalistē īpaša vērība tiek veltīta VPP struktūrām sociālās izglītības un veselības aprūpes nozarē — vislielākajā National Health Service (Valsts veselības aprūpes) vēsturē. Kopš 1997. gada 64 VPP slimnīcu projekti par kopējo summu 11,1 miljards Lielbritānijas mārciņu (EUR 15,7 miljardi) saņēmuši Apvienotās Karalistes Veselības aizsardzības ministrijas atļauju uzsākt iepirkuma procedūru. Starp visiem šiem projektiem 27, kuru kopējās izmaksas ir 3 miljardi Lielbritānijas mārciņu (EUR 4,3 miljardi), ir pabeigti un jau darbojas vai tiek veikti to būvdarbi (…).

5.4.3

Vismaz trīs citas Eiropas valstis (Portugāle, Spānija un Itālija) patreiz gatavojas uzsākt nopietnas VPP programmas veselības aizsardzības nozarē.

5.4.4

Tāpat var novērot, ka nacionālās VPP programmas bieži vien iesākas ar salīdzinoši lieliem projektiem, kurus atbalsta valdība, un tiem vietējo pašvaldību vai reģionālo iestāžu līmenī (dažkārt atkārtojoties) seko jau mazāki projekti.

5.4.5

6.1

“EIB portfeļa VPP projektu maksājumu mehānismu struktūrās ir ievērojamas atšķirības, atspoguļojot dažādās Eiropā ieviestās VPP struktūras (…)”.

6.2

Valsts maksājumi ieņem vadošo lomu. Atsevišķos gadījumos koncesionāri tikuši tieši iedrošināti uzlabot drošību (efektīva uzturēšana, uzlabota apgaismošana u.c.) izmantojot maksājumus, kas saistīti ar negadījumu īpatsvaru.

6.3

Praksē Banka ir novērojusi kopīgu publiskā sektora tendenci VPP satiksmes nozarē no ceļu nodevu maksājumiem pāriet uz maksājumiem, kas balstīti uz pieejamību. Tomēr iespēja izmantot dažādām VPP struktūrām raksturīgās maksājumu sistēmas dažādu sabiedriskas nozīmes mērķu īstenošanai, kā arī optimālai risku sadalei ir VPP galvenā īpatnība un stiprā puse (…).

6.4

Ņemot vērā to, ka Komisija (…), lai daļēji segtu, ja ir nepieciešams, valsts sektora finansējumu jaunajās dalībvalstīs, paredz izmantot kohēzijas struktūrfondus, valstu darba grupu sadarbība ar Reģionālās politikas ģenerāldirektorātu un citiem Komisijas dienestiem ir noteikti atbalstāma (…).

7.1

“Eiropas Investīciju banka tās finansētajās VPP ir ienesusi nozīmīgu pievienoto vērtību. No finanšu viedokļa raugoties, garie aizdevumu termiņi un Bankas piedāvātie atvieglojumu periodi ir jo īpaši piemēroti lielām infrastruktūrām, ņemot vērā finansēto aktīvu ekonomiskās dzīves ilgumu un attīstību, kas projekta laikā parasti seko naudas plūsmai (…).”

7.2

Turklāt Eiropas Investīciju bankas fondu izdevumi publiskajam sektoram no šīm operācijām ļauj gūt lielākus ienākumus. Šīs īpatnības, uzlabojot projektu ekonomiju, ir ļoti izdevīgas arī citiem finansētājiem (…).

7.3

Šajā sakarā Eiropas Investīciju bankas stingrie kritēriji attiecībā uz pienācīgu rūpību, kā arī tās saistības saglabāt projekta parādus līdz maksājuma termiņa beigām uz (ne nodošana, ne parādu apvienošana, kā tas ir raksturīgi pie citiem galvenajiem aizdevējiem), valsts sektoram sniedz ievērojamu stabilitāti, stiprumu un pieredzi, kā arī pievienoto vērtību.

7.4

Bankas spēju tieši vai netieši konsultēt valsts sektoru pirms VPP programmu vai arī prioritāru labāko individuālu projektu izstrādāšanas, ir augstu novērtējušas valsts iestādes, kuras jau ir saņēmušas šādu palīdzību, (…).

7.5

Šajā sakarā Bankas dalībai projektā var būt svarīga loma, ņemot vērā tās vienīgā “objektīvā” finansētāja statusu, kura mērķis nav peļņa, bet kas pilda sabiedrisku misiju, izmantojot ievērojamu tehnisko ekspertīzi un kam var būt nopietna loma darījuma publisko un privāto partneru uzticības celšanā. Kā piemēru var minēt Bankas katalizatora lomu, kas bija jo īpaši atzīta Tage tilta celtniecības projektā, kas bija vadošais VPP projekts Portugālē.

7.6

Visbeidzot, Eiropas Investīciju banka VPP projektos ir spējusi ieviest elastīgu un jaunu finanšu mehānismu. (…) Kā tika norādīts Izaugsmes iniciatīvas sakarā, Banka tāpat strādā, lai attīstītu tādu plašu finanšu instrumentu gammu kā garantijas, otrā līmeņa vai tuvākie parādi, infrastruktūrām paredzētie fondi, un lai pēc vajadzības paplašinātu pārvēršanu vērtspapīros, atvieglojot pieaugošo privātā sektora piedalīšanos valsts infrastruktūru ierīkošanā. Šie jauninājumi un iepriekš minētais jautājums par Bankas pienācīgas rūpības normām ir par pamatu Bankas katalizatora lomai citu finansējuma sniedzēju starpā (…).

7.7.

EESK atzīmē, ka, ieviešot VPP projektus dalībvalstīs, Eiropas Investīciju Banka, var palīdzēt atbalstīt varas iestādes, samazinot izdevumus un pielietojot projektu un risku nodošanas stingras izvērtēšanas politiku.

8.1

EESK atzinīgi novērtē Eiropas Investīciju bankas ieguldījumu VPP attīstībā un sabiedrisko pakalpojumu uzlabošanā un to attīstības uzturēšanā dalībvalstīs, sniedzot finansējumu dažādu projektu realizācijai vairākās jomās:

Tomēr EESK Eiropas Investīciju bankai iesaka arī papildus šīm jomām finansēt lietišķos pētījumus un inovāciju, iekļaujot arī patentu finansēšanu, kas piešķir ES pasaules mēroga prioritāti.

8.2

Savā atzinumā par Zaļo grāmatu par VPP un Kopienas tiesībām valsts iepirkuma un koncesiju jomā  (14) EESK atzīmē nepieciešamību:

8.3

EESK uzskata, ka visām dalībvalstu valsts ekspertu grupām VPP jomā savā starpā un ar Eiropas Investīciju banku ir jāsadarbojas, lai varētu nosūtīt Komisijai labākās prakses jomā gūtās pieredzes apkopojumu un uzsākt diksusiju ar mērķi uzlabot Eiropas tiesisko pamatu.

8.4

22.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 234/60