20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/2

Tiesnešu darbība palātās

2013/C 114/02

Vispārējās tiesas plēnums 2013. gada 18. martā, ņemot vērā tiesneša C. Wetter stāšanos amatā, nolēma grozīt Vispārējās tiesas 2010. gada 20. septembra (1), 2010. gada 26. oktobra (2), 2010. gada 29. novembra (3), 2011. gada 20. septembra (4), 2011. gada 25. novembra (5), 2012. gada 16. maija (6), 2012. gada 17. septembra (7), 2012. gada 9. oktobra (8) un 2012. gada 29. novembra (9) lēmumus par tiesnešu darbību palātās.

Laikposmā no 2013. gada 18. marta līdz 2013. gada 31. augustam tiesneši darbojas šādās palātās:

I palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

palātas priekšsēdētājs J. Azizi, tiesnese I. Labucka, tiesnesis S. Frimodt Nielsen, tiesnesis D. Gratsias, tiesnese M. Kancheva un tiesnesis E. Buttigieg.

1. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

J. Azizi, palātas priekšsēdētājs;

a)	S. Frimodt Nielsen un M. Kancheva, tiesneši;

b)	S. Frimodt Nielsen un E. Buttigieg, tiesneši;

c)	M. Kancheva un E. Buttigieg, tiesneši.

II palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

palātas priekšsēdētājs N. J. Forwood, tiesnesis F. Dehousse, tiesnese I. Wiszniewska-Białecka, tiesnesis M. Prek un tiesnesis J. Schwarcz.

2. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

N. J. Forwood, palātas priekšsēdētājs;

F. Dehousse, tiesnesis;

J. Schwarcz, tiesnesis.

III palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

palātas priekšsēdētājs O. Czúcz, tiesnese I. Labucka, tiesnesis S. Frimodt Nielsen, tiesnesis D. Gratsias, tiesnese M. Kancheva un tiesnesis E. Buttigieg.

3. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

O. Czúcz, palātas priekšsēdētājs;

I. Labucka, tiesnese;

D. Gratsias, tiesnesis.

IV palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

palātas priekšsēdētāja I. Pelikánová, tiesnesis V. Vadapalas, tiesnese K. Jürimäe, tiesnesis K. O’Higgins un tiesnesis M. van der Woude.

4. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

I. Pelikánová, palātas priekšsēdētāja;

K. Jürimäe, tiesnese;

M. van der Woude, tiesnesis.

V palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

palātas priekšsēdētājs S. Papasavvas, tiesnesis V. Vadapalas, tiesnese K. Jürimäe, tiesnesis K. O’Higgins un tiesnesis M. van der Woude.

5. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

S. Papasavvas, palātas priekšsēdētājs;

V. Vadapalas, tiesnesis;

K. O’Higgins, tiesnesis.

VI palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

palātas priekšsēdētājs H. Kanninen, tiesnese M. E. Martins Ribeiro, tiesnesis S. Soldevila Fragoso, tiesnesis A. Popescu, tiesnesis G. Berardis un tiesnesis C. Wetter.

6. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

H. Kanninen, palātas priekšsēdētājs;

a)	S. Soldevila Fragoso un G. Berardis, tiesneši;

b)	S. Soldevila Fragoso un C. Wetter, tiesneši;

c)	G. Berardis un C. Wetter, tiesneši.

VII palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

palātas priekšsēdētājs A. Dittrich, tiesnesis F. Dehousse, tiesnese I. Wiszniewska-Białecka, tiesnesis M. Prek un tiesnesis J. Schwarcz.

7. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

A. Dittrich, palātas priekšsēdētājs;

I. Wiszniewska-Białecka, tiesnese;

M. Prek, tiesnesis.

VIII palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

palātas priekšsēdētājs L. Truchot, tiesnese M. E. Martins Ribeiro, tiesnesis S. Soldevila Fragoso, tiesnesis A. Popescu, tiesnesis G. Berardis un tiesnesis C. Wetter.

8. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

L. Truchot, palātas priekšsēdētājs;

M. E. Martins Ribeiro, tiesnese;

A. Popescu, tiesnesis.

Laikposmā no 2013. gada 18. marta līdz 2013. gada 31. augustam:

—

I palātā paplašinātā sastāvā tiesneši, kas lietu izskata kopā ar palātas priekšsēdētāju, lai veidotu palātu paplašinātā sastāvā, būs divi citi tiesneši no 1. palātas, kurai lieta sākotnēji nodota, šīs palātas ceturtais tiesnesis un tiesnesis no 3. palātas, kurā ir trīs tiesneši. Pēdējo minēto tiesnesi, kurš nav palātas priekšsēdētājs, norīko saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 6. pantā paredzēto kārtību;

—

III palātā paplašinātā sastāvā tiesneši, kas lietu izskata kopā ar palātas priekšsēdētāju, lai veidotu palātu paplašinātā sastāvā, būs divi citi tiesneši no 3. palātas, kurai lieta sākotnēji nodota, un divi tiesneši no 1. palātas, kurā ir četri tiesneši. Pēdējos divus minētos tiesnešus, no kuriem neviens nav palātas priekšsēdētājs, norīko saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 6. pantā paredzēto kārtību;

—

VI palātā paplašinātā sastāvā tiesneši, kas lietu izskata kopā ar palātas priekšsēdētāju, lai veidotu palātu paplašinātā sastāvā, būs divi citi tiesneši no 6. palātas, kurai lieta sākotnēji nodota, šīs palātas ceturtais tiesnesis un tiesnesis no 8. palātas, kurā ir trīs tiesneši. Pēdējo minēto tiesnesi, kurš nav palātas priekšsēdētājs, norīko saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 6. pantā paredzēto kārtību;

—

VIII palātā paplašinātā sastāvā tiesneši, kas lietu izskata kopā ar palātas priekšsēdētāju, lai veidotu palātu paplašinātā sastāvā, būs divi citi tiesneši no 8. palātas, kurai lieta sākotnēji nodota, un divi tiesneši no 6. palātas, kurā ir četri tiesneši. Pēdējos divus minētos tiesnešus, no kuriem neviens nav palātas priekšsēdētājs, norīko saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 6. pantā paredzēto kārtību;

—

1. palātā, kurās ir trīs tiesneši, palātas priekšsēdētājs lietas izskata pēc kārtas kopā ar a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem tiesnešiem atbilstoši tiesas sastāvam, kurā ietilpst tiesnesis referents. Lietās, kurās palātas priekšsēdētājs ir tiesnesis referents, palātas priekšsēdētājs lietas izskatīšanā piedalās kopā ar tiesnešiem no katra no šiem tiesas sastāviem pārmaiņus lietu reģistrācijas kārtībā, ievērojot lietu savstarpēju saistību;

—

6. palātā, kurās ir trīs tiesneši, palātas priekšsēdētājs lietas izskata pēc kārtas kopā ar a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem tiesnešiem atbilstoši tiesas sastāvam, kurā ietilpst tiesnesis referents. Lietās, kurās palātas priekšsēdētājs ir tiesnesis referents, palātas priekšsēdētājs lietas izskatīšanā piedalās kopā ar tiesnešiem no katra no šiem tiesas sastāviem pārmaiņus lietu reģistrācijas kārtībā, ievērojot lietu savstarpēju saistību.

(1) OV C 288, 23.10.2010., 2. lpp.

(2) OV C 317, 20.11.2010., 5. lpp.

(3) OV C 346, 18.12.2010., 2. lpp.

(4) OV C 305, 15.10.2011., 2. lpp.

(5) OV C 370, 17.12.2011., 5. lpp.

(6) OV C 174, 16.6.2012., 2. lpp.

(7) OV C 311, 13.10.2012., 2. lpp.

(8) OV C 343, 10.11.2012., 2. lpp.

(9) OV C 9, 12.1.2013., 3. lpp.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/5

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums — Inalca SpA — Industria Alimentari Carni, Cremonini SpA/Eiropas Komisija

(Lieta C-460/09 P) (1)

(Apelācija - Eiropas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība - Pārkāpumu konstatēšana saistībā ar kompensācijām par liellopu gaļas eksportu uz Jordāniju - OLAF izmeklēšana - OLAF secinājumu paziņošana valsts iestādēm - Garantiju nodrošināšana - Lūgums atlīdzināt ar to saistītos izdevumus - Cēloņsakarība - Pretapelācija - Noilguma termiņš - Termiņa sākums)

2013/C 114/03

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Inalca SpA — Industria Alimentari Carni, Cremonini SpA (pārstāvji — F. Sciaudone un C. D'Andria, avvocati)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija (pārstāvji — V. Di Bucci un P. Rossi)

Priekšmets

Apelācijas sūdzība par Pirmās instances tiesas (sestā palāta) 2009. gada 4. septembra rīkojumu lietā T-174/06 Inalca un Cremonini/Komisija, ar kuru Pirmās instances tiesa ir noraidījusi prasību saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību par tā kaitējuma atlīdzību, kas apelācijas sūdzības iesniedzējas esot nodarīts pēc tam, kad Itālijas iestādēm tika paziņoti secinājumi, kas saistībā ar prasītāju turēšanu aizdomās izriet no izmeklēšanas, ko veica Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), lai pārbaudītu noteiktu kompensāciju par liellopu gaļas eksportu uz Jordāniju tiesiskumu

Rezolutīvā daļa:

1.	noraidīt galveno apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību;

2.	Inalca SpA — Industria Alimentari Carni un Cremonini SpA atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar galveno apelāciju;

3.	Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar pretapelāciju.

(1) OV C 24, 30.1.2010.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/5

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums — Eiropas Komisija/Ungārija

(Lieta C-473/10) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Kopienas dzelzceļa attīstība - Dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšana - Maksas iekasēšana par dzelzceļa infrastruktūru - Direktīva 91/440/EEK un Direktīva 2001/14/EK - Nepilnīga transponēšana)

2013/C 114/04

Tiesvedības valoda — ungāru

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — H. Støvlbæk, B. Simon un A. Sipos)

Atbildētāja: Ungārija (pārstāvji — M. Fehér, K. Szíjjártó un G. Koós)

Personas, kas iestājušās lietā atbildētājas atbalstam: Čehijas Republika (pārstāvji — M. Smolek, T. Müller un J. Očková) un Polijas Republika (pārstāvji — M. Szpunar, B. Majczyna un M. Laszuk)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Tādu aktu nepieņemšana paredzētajā termiņā, kas vajadzīgi, lai izpildītu Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvas 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (OV L 237, 25. lpp.) 6. panta 3. punktu un II pielikumu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu un drošības sertifikāciju (OV L 75, 29. lpp.) 4. panta 2. punktu, 6. panta 1. un 2. punktu, 7. panta 3. punktu, 11. pantu un 14. panta 2. punktu

Rezolutīvā daļa:

noteiktajā termiņā nepieņemot visus normatīvos un administratīvos aktus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/58/EK, 6. panta 1. un 2. punkta, kā arī 7. panta 3. punkta prasības, Ungārija nav izpildījusi šajās tiesību normās paredzētos pienākumus;

2.	prasību pārējā daļā noraidīt;

3.	Eiropas Komisija un Ungārija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas;

4.	Čehijas Republika un Polijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

(1) OV C 328, 4.12.2010.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/6

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums — Eiropas Komisija/Spānijas Karaliste

(Lieta C-483/10) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Kopienas dzelzceļa attīstība - Direktīva 2001/14/EK - Dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšana - Maksas iekasēšana - Maksa - Pārvaldības neatkarība)

2013/C 114/05

Tiesvedības valoda — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — H. Støvlbæk un R. Vidal Puig)

Atbildētāja: Spānijas Karaliste (pārstāvji — S. Centeno Huerta un B. Plaza Cruz)

Personas, kas iestājušās lietā atbildētājas atbalstam: Čehijas Republika (pārstāvji — M. Smolek, J. Očková un T. Müller) un Francijas Republika (pārstāvji — G. de Bergues un M. Perrot)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvas 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (OV L 237, 25. lpp.) 10. panta 7. punkta un Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu un drošības sertifikāciju (OV L 75, 29. lpp.) 4. panta 1. punkta, 11. panta 2. punkta, 14. panta 1. punkta un 30. panta pārkāpums — Maksas — Pārvaldīšanas neatkarība

Rezolutīvā daļa:

neveicot normatīvus un administratīvus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/58/EK, 4. panta 1. punkta, 11. panta, 13. panta 2. punkta un 14. panta 1. punkta prasības, Spānijas Karaliste nav izpildījusi šajās tiesību normās paredzētos pienākumus;

2.	Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3.	Čehijas Republika un Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

(1) OV C 328, 4.12.2010.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/6

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums — Eiropas Komisija/Austrijas Republika

(Lieta C-555/10) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Transports - Kopienas dzelzceļa attīstība - Direktīva 91/440/EEK - Direktīvas 2001/14/EK 6. panta 3. punkts un II pielikums - 4. panta 2. punkts un 14. panta 2. punkts - Infrastruktūras pārvaldītājs - Neatkarība organizatoriskā un lēmumu pieņemšanas ziņā - Holdinga sabiedrības struktūra - Nepilnīga transponēšana)

2013/C 114/06

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — G. Braun, B. Simon, R. Vidal Puig un H. Støvlbæk)

Atbildētāja: Austrijas Republika (pārstāvji — C. esendorfer un U. Zechner)

Persona, kas iestājusies lietā atbildētājas atbalstam: Itālijas Republika (pārstāvji — G. Palmieri un S. Fiorentino, avvocato dello Stato)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Tādu aktu nepieņemšana paredzētajā termiņā, kas vajadzīgi, lai izpildītu Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvas 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (OV L 237, 25. lpp.) 6. panta 3. punktā un II pielikumā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu un drošības sertifikāciju (OV L 75, 29. lpp.) 4. panta 2. punktā un 14. panta 2. punktā paredzētās prasības

Rezolutīvā daļa:

1.	prasību noraidīt;

2.	Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3.	Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

(1) OV C 30, 29.1.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/7

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums — Eiropas Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-556/10) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Transports - Kopienas dzelzceļa attīstība - Direktīva 91/440/EEK - 6. panta 3. punkts un II pielikums - Direktīva 2001/14/EK - 4. panta 2. punkts un 14. panta 2. punkts - Infrastruktūras pārvaldītājs - Neatkarība organizatoriskā un lēmumu pieņemšanas ziņā - Holdinga sabiedrības struktūra - Direktīva 2001/14 - 7. panta 3. punkts un 8. panta 1. punkts - Maksājumu noteikšana uz tiešo izmaksu pamata - Maksas iekasēšana - Tiešās izmaksas - Kopējās izmaksas - Direktīva 2001/14 - 6. panta 2. punkts - Izmaksu samazināšanas stimulēšanas pasākumu neesamība - Direktīva 91/440 - 10. panta 7. punkts - Direktīva 2001/14 - 30. panta 4. punkts - Regulatīvā iestāde - Pilnvaras)

2013/C 114/07

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — G. Braun un H. Støvlbæk)

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji — T. Henze, J. Möller, N. Graf Vitzthum un R. Van der Hout, advocaat)

Personas, kas iestājušās lietā atbildētājas atbalstam: Čehijas Republika (pārstāvji — M. Smolek, J. Očková un T. Müller) un Itālijas Republika (pārstāvji — G. Palmieri un S. Fiorentino, avvocato dello Stato)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Tādu aktu nepieņemšana paredzētajā termiņā, kas vajadzīgi, lai izpildītu Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvas 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (OV L 237, 25. lpp.) 6. panta 3. punkta un II pielikuma, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu un drošības sertifikāciju (OV L 75, 29. lpp.) 2. panta, 6. panta 2. punkta, 7. panta 3. punkta, 8. panta 1. punkta, 14. panta 2. punkta un 30. panta 4. punkta prasības

Rezolutīvā daļa:

1.	prasību noraidīt;

2.	Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3.	Čehijas Republika un Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

(1) OV C 38, 5.2.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/7

Tiesas (virspalāta) 2013. gada 26. februāra spriedums (Haparanda tingsrätt (Zviedrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Åklagaren/Hans Åkerberg Fransson

(Lieta C-617/10) (1)

(Eiropas Savienības Pamattiesību harta - Piemērošanas joma - 51. pants - Savienības tiesību īstenošana - Rīcības, kas apdraud vienu no Savienības pašas resursiem, novēršana - 50. pants - Ne bis in idem princips - Valsts sistēma, ar ko paredz divus nošķirtus procesus, administratīvo un kriminālo, lai sodītu vienu un to pašu prettiesisku darbību - Saderība)

2013/C 114/08

Tiesvedības valoda — zviedru

Iesniedzējtiesa

Haparanda tingsrätt

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Åklagaren

Atbildētājs: Hans Åkerberg Fransson

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Haparanda tingsrätt –LES 6. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. panta interpretācija — Valsts tiesu judikatūra, kas izvirza prasību, lai pastāvētu skaidrs pamats Eiropas Cilvēktiesību konvencijā vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, lai nepiemērotu valsts tiesību normas, kas var būt pretrunā ar ne bis in idem principu — Valsts tiesiskais regulējums saskaņā ar kuru par vienām un tām pašām darbībām, ar kurām pārkāpj nodokļu likumus, var sodīt, pirmkārt, administratīvi, nosakot nodokļa uzrēķinu, un, otrkārt, krimināltiesiski, ar brīvības atņemšanu — Valsts sistēmas, kas paredz divas nošķirtas tiesvedības, lai sodītu vienu un to pašu prettiesisku darbību, atbilstība ne bis in idem principam

Rezolutīvā daļa:

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantā ietvertajam ne bis in idem principam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts par tiem pašiem faktiem saistībā ar deklarēšanas pienākumu pievienotās vērtības nodokļa jomā neizpildi secīgi paredz nodokļa uzrēķinu un kriminālsodu, ciktāl pirmais sods nav krimināltiesiska rakstura, kas ir jāpārbauda valsts tiesai;

Savienības tiesības neregulē attiecības starp Romā 1950. gada 4. novembrī parakstīto Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un dalībvalstu tiesību sistēmām, un tās arī nenosaka, kādi secinājumi ir jāizdara valsts tiesai kolīzijas gadījumā starp šajā konvencijā garantētajām tiesībām un valsts tiesību normu.

Savienības tiesībām ir pretrunā tāda tiesu prakse, ar kuru valsts tiesai uzliktais pienākums nepiemērot jebkuru tiesību normu, kas ir pretrunā kādai no Eiropas Savienības Pamattiesību hartā garantētajām pamattiesībām, ir pakļauts nosacījumam, ka šī pretruna skaidri izriet no šīs Hartas teksta vai ar to saistītās judikatūras, ja šāda prakse liedz valsts tiesai pilnvaras pilnībā novērtēt, attiecīgajā gadījumā sadarbojoties ar Eiropas Savienības Tiesu, minētās normas saderību ar šo pašu Hartu.

(1) OV C 72, 5.3.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/8

Tiesas (virspalāta) 2013. gada 26. februāra spriedums (Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Air France/Heinz-Gerke Folkerts, Luz-Tereza Folkerts

(Lieta C-11/11) (1)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Gaisa transports - Regula (EK) Nr. 261/2004 - 6. un 7. pants - Tieši savienotais reiss - Kavēšanās konstatēšana, ielidojot galamērķī - Trīs stundas ilga vai ilgāka kavēšanās - Pasažieru tiesības saņemt kompensāciju)

2013/C 114/09

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesgerichtshof

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Air France

Atbildētāji: Heinz-Gerke Folkerts, Luz-Tereza Folkerts

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Bundesgerichtshof — Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regulas (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV L 46, 1. lpp.) 6. un 7. panta interpretācija — Starpkontinentāls reiss, kas sastāv no vairākiem posmiem — Situācija, kurā ierašanās galamērķī notiek ar desmit stundu novēlošanos, lai gan novēlotā izlidošana nepārsniedz Regulas (EK) Nr. 261/2004 6. panta 1. punktā noteiktos laikposmus — Varbūtējas tiesības uz kompensāciju

Rezolutīvā daļa:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regulas (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91, 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, pamatojoties uz šo pantu, ir jāmaksā kompensācija tieši savienota reisa — kurā izlidošana kavējās par tādu laikposmu, kas nepārsniedz minētās regulas 6. pantā noteiktos laikposmus, tomēr galamērķi sasniedza ar trīs vai vairāk stundu kavēšanos salīdzinājumā ar paredzēto ielidošanas laiku — pasažierim, ņemot vērā, ka minētā kompensācija nav pakārtota nosacījumam par izlidošanas kavēšanos un tādējādi minētajā 6. pantā paredzēto nosacījumu ievērošanai.

(1) OV C 95, 26.3.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/9

Tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums (Korkein hallinto-oikeus (Somija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — A Oy

(Lieta C-123/11) (1)

(Brīvība veikt uzņēmējdarbību - LESD 49. pants - Nodokļu tiesību akti - Vienā dalībvalstī reģistrētas mātessabiedrības apvienošanās ar citā dalībvalstī reģistrētu meitassabiedrību - Iespējamība mātessabiedrībai atskaitīt meitassabiedrības darbības rezultātā radušos zaudējumus - Izņēmums attiecībā uz meitassabiedrībām nerezidentēm)

2013/C 114/10

Tiesvedības valoda — somu

Iesniedzējtiesa

Korkein hallinto-oikeus

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: A Oy

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Korkein hallinto-oikeus — LESD 49. un 54. panta interpretācija — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Valsts nodokļu tiesību akti — Vienā dalībvalstī reģistrētas mātessabiedrības apvienošanās ar meitassabiedrību, kura citā dalībvalstī ir izbeigusi savu darbību — Iespējamība iegūstošajai uzņēmējsabiedrībai dalībvalstī, kurā tā ir reģistrēta, atskaitīt pievienojamās uzņēmējsabiedrības darbības rezultātā citā dalībvalstī radušos konsolidētos zaudējumus

Rezolutīvā daļa:

LESD 49. un 54. pantam nav pretrunā valsts tiesību akts, kas tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, liedz mātessabiedrībai, kura apvienojas ar citā dalībvalstī reģistrētu meitassabiedrību, kas ir izbeigusi savu darbību, iespēju atskaitīt no sava ar nodokli apliekamā ienākuma šīs meitassabiedrības zaudējumus, kas ir radušies iepriekšējos gados pirms apvienošanās, kaut gan šis valsts tiesību akts šādu iespēju piešķir, ja notiek apvienošanās ar meitassabiedrību rezidenti. Tomēr šāds valsts tiesību akts ir ar Savienības tiesībām nesaderīgs, ja tajā mātessabiedrībai nav sniegta iespēja pierādīt, ka tās meitassabiedrība nerezidente ir izsmēlusi iespējas ņemt vērā zaudējumus un ka nav iespēju, ka tā pati vai trešā persona tos varētu ņemt vērā tās rezidences valstī nākamajos taksācijas gados;

noteikumi, pēc kuriem aprēķina meitassabiedrības nerezidentes zaudējumus, kad tos pārņem mātessabiedrība rezidente, veicot tādu darījumu kā tas, uz kuru attiecas pamatlieta, nedrīkst būt tādi, kas rada nevienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar aprēķināšanas noteikumiem, kas būtu jāpiemēro, ja šī apvienošanās būtu bijusi ar meitassabiedrību rezidenti.

(1) OV C 145, 14.5.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/9

Tiesas (otrā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums (Bundesfinanzhof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Manfred Beker, Christa Beker/Finanzamt Heilbronn

(Lieta C-168/11) (1)

(Kapitāla brīva aprite - Ienākuma nodoklis - Ienākumi no kapitāla - Konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu - Dividendes, ko izmaksā dalībvalstīs un trešajās valstīs reģistrētas sabiedrības - Maksimālās valsts ienākuma nodoklī ieskaitāmās ārvalstīs ieturētā nodokļa summas noteikšana - Ar ikdienas vajadzībām saistītu personīgo izdevumu neņemšana vērā - Pamatojums)

2013/C 114/11

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesfinanzhof

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Manfred Beker un Christa Beker

Atbildētāja: Finanzamt Heilbronn

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Bundesfinanzhof — EKL 56. panta interpretācija — Valsts tiesiskais regulējums par fizisku personu aplikšanu ar ienākuma nodokli, saskaņā ar kuru ārvalstīs samaksātie nodokļi var tikt atskaitīti tikai no valsts ienākuma nodokļa par ārvalstīs gūtajiem ienākumiem daļas — Šīs valsts ienākuma nodokļa daļas noteikšanas metode, kas nozīmē proporcionālu ārkārtējo izdevumu un izmaksu, kas arī ir atskaitāmi no ārvalstīs gūtajiem ienākumiem, pieskaitīšanu, kā arī rada atbilstošu ārvalstīs samaksātā nodokļa maksimālā atskaitāmā apmēra samazināšanu

Rezolutīvā daļa:

LESD 63. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru atbilstoši režīmam, kura mērķis ir ierobežot nodokļu dubulto uzlikšanu, ja personas, kam nodoklis ir jāmaksā pilnā apmērā, par ārvalstīs gūtajiem ienākumiem šo ienākumu gūšanas valstī samaksā nodokli, kas ir līdzvērtīgs ienākuma nodoklim, kuru ir iekasējusi minētā dalībvalsts, minētā ārvalsts nodokļa ieskaitīšana ienākuma nodokļa summā šajā dalībvalstī notiek, reizinot nodokļa summu, kas ir jāmaksā par ienākumiem, kuri ar nodokli ir apliekami šajā pašā dalībvalstī, ieskaitot ārvalstīs gūtos ienākumus, ar attiecību starp minētajiem ārvalstīs gūtajiem ienākumiem un ienākumu summu, kurā nav ņemti vērā īpašie un ārkārtas izdevumi kā izdevumi, kas ir saistīti ar ikdienas vajadzībām vai personīgo vai ģimenes situāciju.

(1) OV C 211, 16.7.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/10

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums (rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — RVS Levensverzekeringen NV/Belgische Staat

(Lieta C-243/11) (1)

(Tiešā dzīvības apdrošināšana - Ikgadējais apdrošināšanas nodoklis - Direktīva 2002/83/EK - 1. panta 1. punkta g) apakšpunkts un 50. pants - “Saistību dalībvalsts” jēdziens - Nīderlandē reģistrēta apdrošināšanas sabiedrība - Apdrošināšanas ņēmējs, kas noslēdzis apdrošināšanas līgumu Nīderlandē un pēc līguma parakstīšanas savu pastāvīgo dzīvesvietu ir pārcēlis uz Beļģiju - Pakalpojumu sniegšanas brīvība)

2013/C 114/12

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Rechtbank van eerste aanleg te Brussel

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: RVS Levensverzekeringen NV

Atbildētāja: Belgische Staat

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Rechtbank van eerste aanleg te Brussel — Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. novembra Direktīvas 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu 50. panta interpretācija (OV L 345, 1. lpp.) — Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru apdrošināšanas darījumi tiek aplikti ar ikgadēju nodokli, ja risks atrodas Beļģijā, jo vai nu apdrošinātajai fiziskajai personai tur ir parastā dzīvesvieta vai apdrošinātajai juridiskajai personai tur atrodas uzņēmums — Apdrošināšanas sabiedrība, kas dibināta Nīderlandē, bez klātesamības Beļģijā, izņemot vienu no tās apdrošinātajām personām, kura pēc līguma noslēgšanas izceļoja uz Beļģiju — Nodokļa piemērošanas vieta — LESD 49. un 56. pants — Ierobežojumi

Rezolutīvā daļa:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. novembra Direktīvas 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka dalībvalsts iekasē netiešo nodokli par dzīvības apdrošināšanas prēmijām, ko maksājuši apdrošinājuma ņēmēji, kas ir fiziskas personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī, ja attiecīgie apdrošināšanas līgumi ir parakstīti citā dalībvalstī, kurā minētajiem apdrošinājuma ņēmējiem līguma parakstīšanas dienā bija pastāvīgā dzīvesvieta.

(1) OV C 252, 27.8.2011

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/10

Tiesas (trešā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums — Portugāles Republika/Eiropas Komisija

(Lieta C-246/11 P) (1)

(Apelācija - Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) - Regula (EEK) Nr. 2052/88 - 13. panta 3. punkts - Regula (EEK) Nr. 4253/88 - 21. panta 1. punkts - Vispārējā subsīdija vietējā ieguldījuma Portugālē atbalstīšanai - Finanšu atbalsta samazināšana)

2013/C 114/13

Tiesvedības valoda — portugāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Portugāles Republika (pārstāvji — L. Inez Fernandes, S. Rodrigues un A. Gattini)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija (pārstāvji — L. Flynn, A. Steiblytė un P. Guerra e Andrade)

Priekšmets

Apelācijas sūdzība par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2011. gada 3. marta spriedumu lietā T-387/07 Portugāle/Komisija, ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja prasību daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 31. jūlija Lēmumu C(2007) 3772 par tā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalsta samazināšanu, kas ir saistīts ar vispārējo subsīdiju vietējā ieguldījuma Portugālē atbalstīšanai saskaņā ar Komisijas 1995. gada 28. jūlija Lēmumu C(95) 1769

Rezolutīvā daļa:

1.	atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 3. marta spriedumu lietā T-387/07 Portugāle/Komisija;

2.	atcelt Komisijas 2007. gada 31. jūlija Lēmumu C(2007) 3772 par tā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalsta samazināšanu, kas ir saistīts ar vispārējo subsīdiju vietējā ieguldījuma Portugālē atbalstīšanai saskaņā ar Komisijas 1995. gada 28. jūlija Lēmumu C(95) 1769;

3.	Eiropas Komisija atlīdzina ar tiesvedību gan pirmajā, gan apelācijas instancē saistītos tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 219, 23.7.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/11

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums (Tribunal Superior de Justicia de Galicia (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Concepción Salgado González/Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS), Tesorería General de la Seguridad Social (TGSS)

(Lieta C-282/11) (1)

(LESD 48. pants - Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums - Regulas (EEK) Nr. 1408/71 un (EK) Nr. 883/2004 - Vecuma apdrošināšana un apdrošināšana nāves gadījumam - Īpaša kārtība, kādā piemērojami valsts tiesību akti par vecuma apdrošināšanu - Pabalstu aprēķināšana)

2013/C 114/14

Tiesvedības valoda — spāņu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Superior de Justicia de Galicia

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Concepción Salgado González

Atbildētājas: Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS) un Tesorería General de la Seguridad Social (TGSS)

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunal Superior de Justicia de Galicia — LESD 48. panta, Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV L 149, 2. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 5. nod., 1. sēj., 35. lpp.), 3. panta un VI pielikuma D daļas (tagad — G daļa) 4. punkta un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 5. nod., 5. sēj., 72. lpp.) 87. panta 5. punkta un XI pielikuma 2. punkta a) apakšpunkta interpretācija — Vecuma apdrošināšana un apdrošināšana nāves gadījumam — Īpaša kārtība, kādā piemērojami valsts tiesību akti par vecuma apdrošināšanu — Pabalstu aprēķināšana — Valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem pabalsta apmērs tiek noteikts, pamatojoties uz vidējo iemaksu bāzi piecpadsmit gadus ilgā atsauces laikposmā

Rezolutīvā daļa:

LESD 48. pants, Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, tās redakcijā ar grozījumiem un atjauninājumiem, kas izdarīti ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, kurā izdarīti grozījumi ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Regulu (EK) Nr. 629/2006, 3. pants, 46. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 47. panta 1. punkta g) apakšpunkts, kā arī tās VI pielikuma H daļas 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru migrējošas vai nemigrējošas pašnodarbinātas personas vecuma pensijas teorētiskā summa tiek nemainīgi aprēķināta, ņemot vērā šā darba ņēmēja iemaksu bāzes noteiktā atsauces laikposmā pirms viņa pēdējās iemaksas šajā valstī, kurām tiek piemērots noteikts koeficients, bez iespējas ne šā laikposma ilgumu, ne šo koeficientu pielāgot, lai ņemtu vērā apstākli, ka attiecīgais darba ņēmējs ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties.

(1) OV C 269, 10.9.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/11

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums (Hof van Cassatie van België (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — ProRail NV/Xpedys NV, DB Schenker Rail Nederland NV, Nationale Maatschappij der Belgische Spoorwegen NV, FAG Kugelfischer GmbH

(Lieta C-332/11) (1)

(Regula (EK) Nr. 1206/2001 - Sadarbība pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās - Pieprasījums veikt tiešu pierādījumu iegūšanu - Eksperta iecelšana - Uzdevums, ko daļēji izpilda iesniedzējtiesas dalībvalstī un daļēji - citā dalībvalstī)

2013/C 114/15

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hof van Cassatie van België

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: ProRail NV

Atbildētājas: Xpedys NV, DB Schenker Rail Nederland NV, Nationale Maatschappij der Belgische Spoorwegen NV, FAG Kugelfischer GmbH

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Hof van Cassatie van België — Padomes 2001. gada 28. maija Regula (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās (OV L 174, 1. lpp.) 1. un 17. panta un Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (“Brisele I”) (OV L 12, 1. lpp.) 33. panta 1. punkta interpretācija — Tieša pierādījumu iegūšana, ko veic tiesa, kas iesniedz pieprasījumu — Dalībvalsts tiesas veikta eksperta iecelšana un uzdevuma došana viņam, kas daļēji jāizpilda dalībvalstī, kurā atrodas attiecīgā tiesa, un daļēji otrā dalībvalstī — Regulas Nr. 1206/2001 17. pantā paredzētās procedūras obligāta vai neobligāta piemērošana

Rezolutīvā daļa:

Padomes 2001. gada 28. maija Regulas (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesai, kas vēlas, lai ekspertam uzticēts pieprasījums iegūt pierādījumus tiktu izpildīts citas dalībvalsts teritorijā, nav pienākuma katrā ziņā izmantot šajās tiesību normās paredzēto pierādījumu iegūšanas līdzekli, lai varētu uzdot veikt šo pierādījumu iegūšanu.

(1) OV C 269, 10.9.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/12

Tiesas (virspalāta) 2013. gada 26. februāra spriedums (Tribunal Constitucional Madrid (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — kriminālprocess pret Stefano Melloni

(Lieta C-399/11) (1)

(Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās - Eiropas apcietināšanas orderis - Nodošanas procedūras starp dalībvalstīm - Lēmumi, kas pieņemti aizmuguriska procesa iznākumā - Aizmuguriski piespriesta soda izpilde - Iespēja pārskatīt spriedumu)

2013/C 114/16

Tiesvedības valoda — spāņu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Constitucional Madrid

Lietas dalībnieki pamata procesā

Apsūdzētais kriminālprocesā: Stefano Melloni

Otra puse: Ministerio Fiscal

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunal Constitucional Madrid — Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/JAI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV L 190, 1. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, ar ko groza Pamatlēmumus 2002/584/TI, 2005/214/TI, 2006/783/TI, 2008/909/TI un 2008/947/TI, tādējādi stiprinot personu procesuālās tiesības un veicinot savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz aizmuguriskiem nolēmumiem (OV L 81, 24. lpp.), 4.a panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47., 48. un 53. panta interpretācija — Nolēmums, kas ir pieņemts procesā, kurā ieinteresētā persona personiski nav piedalījusies — Aizmuguriski piespriestā soda izpilde — Sprieduma pārskatīšanas iespēja

Rezolutīvā daļa:

Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas grozīts ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, 4.a panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj izpildes tiesu iestādei šajā normā norādītajos gadījumos Eiropas apcietināšanas ordera, kas izdots, lai izpildītu sodu, izpildi pakļaut nosacījumam, ka aizmuguriski piespriesto sodu var pārskatīt izsniegšanas dalībvalstī;

2.	Pamatlēmuma 2002/584, kas grozīts ar Pamatlēmumu 2009/299, 4.a panta 1. punkts atbilst no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta un 48. panta 2. punkta izrietošajām prasībām;

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 53. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm aizmuguriski notiesātas personas nodošanu pakļaut nosacījumam, ka šo notiesājošo spriedumu var pārskatīt izsniegšanas dalībvalstī, lai izvairītos no kaitējuma tās konstitūcijā garantētām tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesībām uz aizstāvību.

(1) OV C 290, 1.10.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/13

Tiesas (trešā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums (Finanzgericht Baden-Württemberg (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Katja Ettwein/Finanzamt Konstanz

(Lieta C-425/11) (1)

(Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos - Vienlīdzīga attieksme - Pašnodarbinātas personas, kas šķērso robežu - Savienības dalībvalsts valstspiederīgie - Šajā dalībvalstī gūti ienākumi no profesionālās darbības - Dzīvesvietas pārcelšana uz Šveici - Atteikums piešķirt nodokļu priekšrocību minētajā dalībvalstī dzīvesvietas pārcelšanas dēļ)

2013/C 114/17

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Finanzgericht Baden-Württemberg

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Katja Ettwein

Atbildētāja: Finanzamt Konstanz

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Finanzgericht Baden-Württemberg — 1999. gada 21. jūnija Nolīguma starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, kas Kopienas vārdā ir apstiprināts ar Padomes un Komisijas 2002. gada 4. aprīļa lēmumu (OV L 114, 6. lpp.), un īpaši tā 1., 2., 11., 16. un 21. panta, kā arī tā I pielikuma 9., 13. un 15. panta interpretācija — Tiešo nodokļu piemērošana personām, kas šķērso robežu — Valsts tiesiskais regulējums, kas pieļauj laulāto kopīgu aplikšanu ar nodokli (Ehegattensplitting) gadījumā, ja viņi ir kādas Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts rezidenti, un to nepieļauj gadījumā, ja viņi ir Šveices Konfederācijas rezidenti

Rezolutīvā daļa:

Nolīguma starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, kas parakstīts Luksemburgā 1999. gada 21. jūnijā, 1. panta a) punkts, kā arī šī nolīguma I pielikuma 9. panta 2. punkts, 13. panta 1. punkts un 15. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts atteikums noteikt kopīgu aplikšanu ar nodokli, piemērojot šajā tiesiskajā regulējumā paredzēto tā saucamo “splitting” metodi, laulātajiem, kuri ir šīs valsts pilsoņi un kuru visiem apliekamajiem ienākumiem šajā pašā valstī tiek piemērots ienākuma nodoklis, tikai tāpēc vien, ka viņu dzīvesvieta ir Šveices Konfederācijā.

(1) OV C 331, 12.11.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/13

Tiesas (trešā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums (High Court of Ireland (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Margaret Kenny u.c./Minister for Justice, Equality and Law Reform u.c.

(Lieta C-427/11) (1)

(EKL 141. pants - Direktīva 75/117/EEK - Vienlīdzīga darba samaksa vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem - Netieša diskriminācija - Objektīvs pamatojums - Nosacījumi)

2013/C 114/18

Tiesvedības valoda — angļu

Iesniedzējtiesa

High Court of Ireland

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājas: Margaret Kenny, Patricia Quinn, Nuala Condon, Eileen Norton, Ursula Ennis, Loretta Barrett, Joan Healy, Kathleen Coyne, Sharon Fitzpatrick, Breda Fitzpatrick, Sandra Hennelly, Marian Troy, Antoinette Fitzpatrick, Helena Gatley

Atbildētāji: Minister for Justice, Equality and Law Reform, Minister for Finance, Commissioner of An Garda Síochána

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — High Court of Ireland — LESD 157. panta un Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīvas 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (OV L 45, 19. lpp.) (aizstāta ar Direktīvu 2006/54/EK), interpretācija — Objektīva pamatojuma jēdziens situācijā, kad šķietami pastāv netieša diskriminācija starp sieviešu un vīriešu dzimuma civildienesta darbiniekiem — Kritēriji

Rezolutīvā daļa:

EKL 141. pants un Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīva 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm, ir interpretējami tādējādi, ka:

—	darba ņēmēji veic vienādu vai par vienādi vērtīgu atzīstamu darbu, ja, ņemot vērā visus faktorus, tādus kā darba veids, kvalifikācijas prasības un darba apstākļi, šie darba ņēmēji var tikt uzskatīti par tādiem, kas atrodas salīdzināmā situācijā; tas ir jāizvērtē valsts tiesai;

—	saistībā ar netiešu diskrimināciju darba samaksas ziņā darba devējam ir jāsniedz objektīvs pamatojums attiecībā uz atšķirīgo darba samaksu, kas ir tikusi konstatēta starp darba ņēmējiem, kuri uzskata sevi par diskriminētiem, un salīdzināmajām personām;

—

darba devēja sniegtajam atšķirīgas darba samaksas, kas ietver pirmšķietamu diskrimināciju dzimuma dēļ, pamatojumam ir jāattiecas uz salīdzināmajām personām, kuras — ņemot vērā, ka šo personu situāciju raksturo derīgi statistikas dati, kas attiecas uz pietiekamu skaitu personu, kas neatspoguļo tikai nejaušas vai īstermiņa parādības un kas vispārīgi šķiet nozīmīgi, — valsts tiesa ir ņēmusi vērā, lai konstatētu minēto atšķirību, un

—

valsts tiesa var ņemt vērā interesi saglabāt labas darba tiesiskās attiecības kā vienu no elementiem, kas ļauj tai izvērtēt, vai atšķirības abu darba ņēmēju grupu darba samaksas ziņā ir radušās objektīvu un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistītu iemeslu dēļ, kā arī vai tās atbilst samērīguma principam.

(1) OV C 311, 22.10.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/14

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums (Fővárosi Törvényszék (agrāk — Fővárosi Bíróság) (Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Banif Plus Bank Zrt./Csaba Csipai, Viktória Csipai

(Lieta C-472/11) (1)

(Direktīva 93/13/EEK - Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos - Noteikuma negodīguma pārbaude, ko pēc savas ierosmes veic valsts tiesa - Valsts tiesas, kura konstatējusi noteikuma negodīgumu, pienākums aicināt lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus, pirms izdarīt secinājumus no šā konstatējuma - Līguma noteikumi, kas jāņem vērā negodīguma pārbaudē)

2013/C 114/19

Tiesvedības valoda — ungāru

Iesniedzējtiesa

Fővárosi Törvényszék

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Banif Plus Bank Zrt.

Atbildētāji: Csaba Csipai, Viktória Csipai

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Fővárosi Bíróság — Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.) 7. panta 1. punkta interpretācija — Valsts tiesību akts, kurā ir paredzēti ierobežojumi valsts tiesai, izvērtējot tā saukto standartlīgumu negodīgumu, ja lietas dalībnieki tai noteikti nelūdz konstatēt šo negodīgumu — Valsts tiesas, kura ir konstatējusi līgumā, kurš nodots tai izvērtēšanai, iekļauta vispārīga līguma noteikuma negodīgumu, tiesības gadījumā, ja šim nolūkam nav izteikts īpašs lūgumus, lūgt tiesvedības dalībniekiem iesniegt apsvērumus par minēto līguma noteikumu, lai tā varētu izvērtēt jautājumu par līguma spēka neesamību šī pamata dēļ

Rezolutīvā daļa:

Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas pēc savas ierosmes konstatējusi noteikuma negodīgumu, nav pienākuma, lai izdarītu visus secinājumus no šā konstatējuma, gaidīt, ka patērētājs, kurš ir informēts par savām tiesībām, iesniedz pieteikumu, prasot, lai minētā klauzula tiktu atcelta. Tomēr sacīkstes princips parasti nosaka valsts tiesai, kas pēc savas ierosmes ir konstatējusi līguma noteikuma negodīgumu, pienākumu informēt lietas dalībniekus un dot tiem iespēju atbilstoši sacīkstes principam apspriest šo klauzulu, ievērojot valsts procesuālajos noteikumos šajā ziņā paredzētās formalitātes;

2.	valsts tiesai, lai sniegtu novērtējumu par, iespējams, negodīgu līguma noteikumu, ar kuru tiek pamatota prasība lietā, kuru tā izskata, ir jāņem vērā visi pārējie līguma noteikumi.

(1) OV C 370, 17.12.2012.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/15

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums (Finanzgericht Rheinland-Pfalz (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Helga Petersen, Peter Petersen/Finanzamt Ludwigshafen

(Lieta C-544/11) (1)

(Pakalpojumu sniegšanas brīvība - Darba ņēmēju brīva pārvietošanās - Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas pieļauj atbrīvojumu no nodokļa par ienākumiem, kuri gūti no citā dalībvalstī veikta darba, sniedzot palīdzību attīstības jomā - Nosacījumi - Darba devēja uzņēmums valsts teritorijā - Atteikums, ja darba devējs ir reģistrēts citā dalībvalstī)

2013/C 114/20

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Finanzgericht Rheinland-Pfalz

Lietas dalībnieki pamatprocesā

Prasītāji: Helga Petersen, Peter Petersen

Atbildētāja: Finanzamt Ludwigshafen

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Finanzgericht Rheinland-Pfalz — LESD 56. panta interpretācija — Pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi Savienībā — Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas pieļauj tādu ienākumu atbrīvojumu no nodokļa par ienākumiem, kuri gūti no ārvalstī veikta darba, sniedzot palīdzību attīstības jomā — Šā atbrīvojuma piemērošana tikai gadījumā, kad darba devējs ir reģistrēts valsts teritorijā

Rezolutīvā daļa:

LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ienākumi, ko algotā darbā guvis nodokļu maksātājs, šīs dalībvalsts iedzīvotājs, kurš maksā nodokļus pilnā apmērā, ir atbrīvoti no ienākuma nodokļa, ja darba devējs ir reģistrēts minētajā dalībvalstī, bet nav atbrīvoti, ja tas ir reģistrēts citā dalībvalstī.

(1) OV C 25, 28.1.2012.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/15

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums (Juzgado de lo Mercantil de Alicante (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Fédération Cynologique Internationale/Federación Canina Internacional de Perros de Pura Raza

(Lieta C-561/11) (1)

(Kopienas preču zīmes - Regula (EK) Nr. 207/2009 - 9. panta 1. punkts - “Trešās personas” jēdziens - Vēlākas Kopienas preču zīmes īpašnieks)

2013/C 114/21

Tiesvedības valoda — spāņu

Iesniedzējtiesa

Juzgado de lo Mercantil de Alicante

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Fédération Cynologique Internationale

Atbildētāja: Federación Canina Internacional de Perros de Pura Raza

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Juzgado de lo Mercantil de Alicante — Padomes 2009. gada 26. februāra Regula (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (kodificētā versija) (OV L 78, 1. lpp.) — Kopienas preču zīmes prettiesiska izmantošana vai prettiesiskas izmantošanas draudi — Ekskluzīvās tiesības, ko piešķir Kopienas preču zīme — Trešās personas jēdziens

Rezolutīvā daļa:

Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Kopienas preču zīmes īpašnieka ekskluzīvās tiesības aizliegt visām trešajām personām darījumos izmantot apzīmējumus, kas ir identiski vai līdzīgi tā preču zīmei, attiecas arī uz tādu trešo personu, kas ir vēlākas Kopienas preču zīmes īpašniece, un nav nepieciešams, lai iepriekš tiktu atzīta šīs pēdējās preču zīmes spēkā neesamība.

(1) OV C 25, 28.1.2012.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/16

Tiesas (trešā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums (Tribunal du travail de Bruxelles (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Patricia Dumont de Chassart/Office national d'allocations familiales pour travailleurs salariés (ONAFTS)

(Lieta C-619/11) (1)

(Sociālais nodrošinājums - Regula (EEK) Nr. 1408/71 - 72. pants, 78. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 79. panta 1. punkta a) apakšpunkts - Bāreņiem paredzētie ģimenes pabalsti - Apdrošināšanas un nodarbinātības laikposmu summēšana - Laikposmi, ko pārdzīvojušais vecāks pabeidzis citā dalībvalstī - Neņemšana vērā)

2013/C 114/22

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Tribunal du travail de Bruxelles

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Patricia Dumont de Chassart

Atbildētāja: Office national d'allocations familiales pour travailleurs salariés (ONAFTS)

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunal du travail de Bruxelles — EKL 17., 39. un 43. panta, kā arī Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV L 149, 2. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 5. nod., 1. sēj., 35. lpp.), 72. panta un 79. panta 1. punkta interpretācija — Bāreņiem paredzētie pabalsti, ko maksā dzīvesvietas valsts — Tādas Kopienu tiesību normas pieļaujamība no vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu viedokļa, kurā tiesību uz pabalstiem iegūšana ir pakārtota nosacījumam, ka noteiktus apdrošināšanas laikposmus ir pabeidzis mirušais vecāks, bet ne pārdzīvojušais vecāks — Labvēlīgāks valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj arī pārdzīvojušajam vecākam izmantot apdrošināšanas laikposmu pielīdzināšanas noteikumus — Nelabvēlīgāka attieksme pret darba ņēmējiem, kas ir savas tiesības uz brīvu pārvietošanos izmantojuši pārdzīvojušie vecāki — Diskriminācija

Rezolutīvā daļa:

Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, tās redakcijā ar grozījumiem un atjauninājumiem, kas izdarīti ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, kurā savukārt izdarīti grozījumi ar Padomes 1999. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 1399/1999, 72. pants, 78. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 79. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja kādas dalībvalsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka tiesības uz bāreņiem paredzētajiem pabalstiem var nodibināt gan mirušais vecāks, gan pārdzīvojušais vecāks, ja vien viņiem ir darba ņēmēja statuss, šajās tiesību normās tiek prasīts, lai apdrošināšanas un nodarbinātības laikposmi, ko pārdzīvojušais vecāks pabeidzis kādā citā dalībvalstī, tiktu ņemti vērā, summējot laikposmus, kas vajadzīgi, lai iegūtu tiesības uz pabalstiem pirmajā no šīm dalībvalstīm. Šajā ziņā nav nozīmes, ka pārdzīvojušais vecāks nevar pretendēt ne uz vienu apdrošināšanas vai nodarbinātības laikposmu šajā dalībvalstī atsauces laikposmā, kas šajā valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikts, lai iegūtu šīs tiesības.

(1) OV C 49, 18.2.2012.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/16

Tiesas (otrā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums — Seven for all mankind LLC/Seven SpA — Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

(Lieta C-655/11 P) (1)

(Apelācija - Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Agrāka vārdiska preču zīme - Elements “SEVEN” - Apzīmējumu līdzība - Sajaukšanas iespēja - Relatīvs atteikuma pamatojums)

2013/C 114/23

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Seven for all mankind LLC (pārstāvji — A. Gautier-Sauvagnac un B. Guimberteau, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Seven SpA (pārstāvis — L. Trevisan, advokāts) un Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvis — J. Crespo Carrillo)

Priekšmets

Apelācijas sūdzība par Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2011. gada 6. oktobra spriedumu lietā T-176/10 SEVEN/ITSB — SEVEN FOR ALL MANKIND (“SEVEN FOR ALL MANKIND”), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (ITSB) Apelāciju otrās padomes 2010. gada 28. janvāra lēmumu R 1514/2008-2, ar kuru noraidīta apelācijas sūdzība par lēmumu, ar kuru atcelts Iebildumu nodaļas lēmums, ar ko daļēji noraidīti iebildumi, kurus cēlis Kopienas un starptautiskas grafiskas preču zīmes, kas ietver vārdisku elementu “Seven”, attiecībā uz precēm, kas ietilpst 3., 9., 12., 14., 15., 16., 18., 20., 25. un 28. klasē, īpašnieks pret vārdiskas preču zīmes “SEVEN FOR ALL MANKIND” reģistrāciju attiecībā uz precēm, kas ietilpst 14. un 18. klasē — Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretācija un piemērošana — Faktori, kas jāņem vērā apzīmējumu līdzības izvērtēšanā

Rezolutīvā daļa:

1.	apelācijas sūdzību noraidīt;

2.	Seven for all mankind LLC sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Seven SpA tiesāšanās izdevumus;

3.	Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

(1) OV C 65, 3.3.2012.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/17

Tiesas (otrā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums (Tribunal da Relação de Lisboa (Portugāle) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas/Autoridade da Concorrência

(Lieta C-1/12) (1)

(Zvērinātu grāmatvežu apvienība - Tiesiskais regulējums par zvērinātu grāmatvežu obligātās apmācības sistēmu - LESD 101. pants - Uzņēmumu apvienība - Konkurences ierobežojums - Pamatojumi - LESD 106. panta 2. punkts)

2013/C 114/24

Tiesvedības valoda — portugāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunal da Relação de Lisboa

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas

Atbildētāja: Autoridade da Concorrência

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tribunal da Relação de Lisboa — LESD 56., 57., 58., 59., 60., 61., 62., 101. un 102. panta interpretācija — Uzņēmumu asociācijas jēdziens — Zvērinātu grāmatvežu padome — Padomes locekļiem obligātas profesionālo apmācību sistēmas izveidošana — Apmācības, ko organizē vienīgi padome — Brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība

Rezolutīvā daļa:

tādi noteikumi kā noteikumi par kredītpunktu iegūšanu (Regulamento da Formação de Créditos), kurus pieņēmusi tāda profesionālā apvienība kā Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas (Zvērinātu grāmatvežu apvienība), ir jāuzskata par lēmumu, ko pieņēmusi uzņēmumu apvienība LESD 101. panta 1. punkta nozīmē.

Apstāklis, ka tādai profesionālai apvienībai kā Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas ir juridiski saistoši ieviest tās dalībniekiem paredzētu obligātās apmācības sistēmu, nevar izraisīt to, ka no LESD 101. panta piemērošanas jomas tiek izslēgtas normas, ko pieņēmusi šī profesionālā apvienība, tiktāl, ciktāl tās ir attiecināmas vienīgi uz šo apvienību.

Apstāklis, ka šīm normām nav tiešas ietekmes uz minētās profesionālās apvienības dalībnieku saimniecisko darbību, neietekmē LESD 101. panta piemērošanu, jo pārkāpums, kurā vainota šī profesionālā apvienība, attiecas uz tirgu, kurā tā pati veic saimniecisku darbību;

noteikumi, ar kuriem tiek ieviesta zvērinātu grāmatvežu obligātas apmācības sistēma, lai garantētu to sniegto pakalpojumu kvalitāti, kādi ir noteikumi par kredītpunktu iegūšanu un kurus ir pieņēmusi tāda profesionālā apvienība kā Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, ir ar LESD 101. pantu aizliegts konkurences ierobežojums tiktāl, ciktāl — bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai — ar to tiek likvidēta konkurence būtiskā attiecīgā tirgus daļā par labu šai profesionālajai apvienībai un ar to citā tirgus daļā tiek noteikti diskriminējoši nosacījumi par sliktu minētās profesionālās apvienības konkurentiem.

(1) OV C 89, 24.3.2012.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/18

Tiesas (piektā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums (Nejvyšší správní soud (Čehijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Město Žamberk/Finanční ředitelství v Hradci Králové, tagad — Odvolací finanční ředitelství

(Lieta C-18/12) (1)

(Nodokļi - PVN - Direktīva 2006/112/EK - 132. panta 1. punkta m) apakšpunkts - Atbrīvojums no nodokļa - Pakalpojumi, kas cieši saistīti ar sportu vai fizisko audzināšanu - Neorganizēta un neregulāra nodarbošanās ar sporta aktivitātēm - Pašvaldības ūdens atrakciju parks)

2013/C 114/25

Tiesvedības valoda — čehu

Iesniedzējtiesa

Nejvyšší správní soud

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Město Žamberk

Atbildētāja: Finanční ředitelství v Hradci Králové, tagad — Odvolací finanční ředitelství

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Nejvyšší správní soud — Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.) 132. panta 1. punkta m) apakšpunkta interpretācija — Atbrīvojumi no nodokļa — Pakalpojumi, kas cieši saistīti ar sportu vai fizisko audzināšanu — Iespējamas un neregulāras ar atpūtu saistītas sporta aktivitātes peldbaseina kompleksā (ūdens atrakciju parkā), ko ekspluatē pilsētas pašvaldība, nodrošinot šajā ziņā ar telpām

Rezolutīvā daļa:

Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 132. panta 1. punkta m) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka neorganizētas, neregulāras un ar piedalīšanos sporta sacensībās nesaistītas sporta aktivitātes var tikt atzītas par sportu šī noteikuma izpratnē;

Direktīvas 2006/112 132. panta 1. punkta m) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka tāda ūdens atrakciju parka izmantošanas nodrošināšana, kas tā apmeklētājiem sniedz iespēju izmantot ne vien instalācijas, kuras ļauj nodarboties ar sporta aktivitātēm, bet arī cita veida izklaides vai atpūtas aktivitātēm, var uzskatīt par tādu pakalpojumu sniegšanu, kas ir cieši saistīti ar sportu. Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas šajā spriedumā sniegtos interpretācijas elementus un ievērojot pamatlietas konkrētos apstākļus, tas tā ir šajā lietā.

(1) OV C 98, 31.3.2012.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/18

Tiesas (trešā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums (Ankenævnet for Uddannelsesstøtten (Dānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — LN/Styrelsen for Videregående Uddannelser og Uddannelsesstøtte

(Lieta C-46/12) (1)

(Eiropas Savienības pilsonība - Darba ņēmēju brīva pārvietošanās - Vienlīdzīgas attieksmes princips - LESD 45. panta 2. punkts - Regula (EEK) Nr. 1612/68 - 7. panta 2. punkts - Direktīva 2004/38/EK - 24. panta 1. un 2. punkts - Atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes principa attiecībā uz līdzekļiem mācībām stipendiju vai studiju kredītu formā - Savienības pilsonis, kas mācās uzņēmējā dalībvalstī - Algots darbs pirms un pēc studiju uzsākšanas - Ieinteresētās personas ierašanās uzņēmējas dalībvalsts teritorijā galvenais mērķis - Ietekme uz viņa kā darba ņēmēja kvalifikāciju un viņa tiesībām uz stipendiju)

2013/C 114/26

Tiesvedības valoda — dāņu

Iesniedzējtiesa

Ankenævnet for Uddannelsesstøtten

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: L. N.

Atbildētāja: Styrelsen for Videregående Uddannelser og Uddannelsesstøtte

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Ankenævnet for Uddannelsesstøtten — Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp.), 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta, aplūkojot to kopā ar tās 24. panta 2. punktu, interpretācija — Vienlīdzīga attieksme pret Savienības pilsoņiem — Dalībvalsts tiesību akti, kas paredz Savienības pilsoņiem iespēju saņemt līdzekļus mācībām, ja tie ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātie šajā dalībvalstī — Savienības pilsoņa, kurš bija darba ņēmējs uzņēmējā dalībvalstī, pieteikuma par stipendiju noraidījums, ja galvenais viņa ieceļošanas mērķis šajā dalībvalstī bija studēt

Rezolutīvā daļa:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 24. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Savienības pilsonim, kurš mācās uzņēmējā dalībvalstī un vienlaikus tur strādā reālu un faktisku algotu darbu, kas ļauj to kvalificēt kā “darba ņēmēju” LESD 45. panta izpratnē, nevar atteikt līdzekļus mācībām, kas tiek piešķirti šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem. Iesniedzējtiesai ir jāveic vajadzīgo faktu pārbaude, lai izvērtētu, vai prasītāja pamatlietā nodarbinātība ir pietiekama, lai viņam piešķirtu šo statusu. Apstāklim, ka ieinteresētā persona ir ieradusies uzņēmējas dalībvalsts teritorijā galvenokārt ar mērķi tur mācīties, nav nozīmes, lai noteiktu, vai viņam ir “darba ņēmēja” statuss LESD 45. panta izpratnē un līdz ar to, vai atbilstoši Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 7. panta 2. punktam viņam ir tiesības uz šiem līdzekļiem ar tādiem pašiem nosacījumiem kā uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgajam.

(1) OV C 109, 14.4.2012

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/19

Tiesas (desmitā palāta) 2013. gada 7. februāra spriedums (Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Protimonopolný úrad Slovenskej republiky/Slovenská sporiteľňa, a.s.

(Lieta C-68/12) (1)

(Aizliegtas vienošanās jēdziens - Starp vairākām bankām noslēgts nolīgums - Konkurējošs uzņēmums, kurš iespējami prettiesiski darbojas konkrētajā tirgū - Ietekme - Neesamība)

2013/C 114/27

Tiesvedības valoda — slovāku

Iesniedzējtiesa

Najvyšší súd Slovenskej republiky

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Protimonopolný úrad Slovenskej republiky

Atbildētājs: Slovenská sporiteľňa, a.s.

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu — Najvyšší súd Slovenskej republiky — LESD 101. panta 1. un 3. punkta interpretācija — Aizliegtās vienošanās jēdziens — Starp vairākām bankām noslēgta vienošanās, kura ir vērsta uz to, lai tiktu pārtrauktas un neatjaunotas konkurenta uzņēmuma, kas ir nodibināts citas dalībvalsts teritorijā, konvencijas par tekošajiem rēķiniem — Tāda apstākļa ietekme uz aizliegtās vienošanās kvalifikāciju, kurš netika norādīts vienošanās noslēgšanas brīdī, ka konkurenta uzņēmums darbojas minētajā tirgū nelikumīgi

Rezolutīvā daļa:

LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, ka uzņēmums, kuru ietekmējusi aizliegtā vienošanās ar mērķi nepieļaut konkurenci, šīs aizliegtās vienošanās noslēgšanas brīdī konkrētajā tirgū darbojās iespējami prettiesiski, neietekmē jautājumu par to, vai šī aizliegtā vienošanās ir šīs tiesību normas pārkāpums.

LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai konstatētu, ka pastāv konkurenci ierobežojošs nolīgums, nav jāpierāda uzņēmuma juridiskā pārstāvja personīgā rīcība vai īpaša piekrišana, ar kuru šis pārstāvis uz pilnvaras pamata ir atļāvis sava darbinieka, kas bija konkurenci ierobežojošas sanāksmes dalībnieks, rīcību.

3.	LESD 101. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams LESD 101. panta 1. punktā aizliegtajiem nolīgumiem tikai tad, ja uzņēmums, kurš atsaucas uz šo normu, ir iesniedzis pierādījumus par to, ka ir izpildīti visi četri (101. panta 3. punktā) paredzētie kumulatīvie nosacījumi.

(1) OV C 165, 9.6.2012.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/20

Tiesas (astotā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums (Curtea de Apel Alba Iulia (Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — SC Mora IPR SRL/Direcția Generală a Finanțelor Publice Sibiu, Direcția Județeană pentru Accize și Operațiuni Vamale Sibiu

(Lieta C-79/12) (1)

(Nodokļi - PVN - Direktīva 2006/112/EK - 211. pants - PVN atliktais maksājums par importu)

2013/C 114/28

Tiesvedības valoda — rumāņu

Iesniedzējtiesa

Curtea de Apel Alba Iulia

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: SC Mora IPR SRL

Atbildētājas: Direcția Generală a Finanțelor Publice Sibiu, Direcția Județeană pentru Accize și Operațiuni Vamale Sibiu

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Curtea de Apel Alba Iulia — Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.) 211. panta interpretācija — LESD 26. panta 2. punkta, 28., 30. un 107. panta interpretācija — Dalībvalstu tiesības atļaut atlikt PVN samaksu importējot — Tāda valsts tiesiskā regulējuma pieļaujamība, kurā ir izvirzīts direktīvā neparedzēts nosacījums par atliktā maksājuma sertifikāta saņemšanu — Secīgi tiesību aktu grozījumi, ar kuriem no pienākuma samaksāt PVN importējot tiek atbrīvoti tikai atsevišķi nodokļa maksātāji — Diskriminācija — Ievedmuitas nodokļa aizlieguma pārkāpums

Rezolutīvā daļa:

Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 211. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz piemērot tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā par importētajām precēm maksājamā pievienotās vērtības nodokļa atliktā maksājuma iespēja ir pakārtota nosacījumam par šīs direktīvas noteikumos neprasīta sertifikāta saņemšanu, ja vien šāda sertifikāta saņemšanas nosacījumi atbilst nodokļu neitralitātes principam, par ko pārliecināties ir iesniedzējtiesas ziņā.

(1) OV C 126, 28.4.2012.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/20

Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums (Bundesfinanzhof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Finanzamt Köln-Nord/Wolfram Becker

(Lieta C-104/12) (1)

(Sestā PVN direktīva - 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts - Tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu - Tiešas un tūlītējas saiknes starp iepriekšēju darījumu un vēlāku ar nodokli apliktu darījumu pastāvēšanas vajadzība - Advokāta pakalpojumi, kas sniegti krimināltiesvedībā, kura uzsākta pret sabiedrības ar ierobežotu atbildību vadītāju un dalībnieku personīgi, saistībā ar kukuļošanu)

2013/C 114/29

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesfinanzhof

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Finanzamt Köln-Nord

Atbildētājs: Wolfram Becker

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Bundesfinanzhof — Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.) 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta un 22. panta 3. punkta b) apakšpunkta interpretācija — Tiesību uz priekšnodokļa atskaitīšanu rašanās un apjoms — Tiešas un tūlītējas saiknes starp nodokļa maksātāja saimniecisko darbību un sniegto pakalpojumu nepieciešamība — Advokāta pakalpojumi ar kukuļošanu saistītā kriminālprocesā, kas ierosināts pret sabiedrības ar ierobežotu atbildību vadītāju un galveno dalībnieku

Rezolutīvā daļa:

Lai noteiktu, vai nodokļu maksātājs preces un pakalpojumus “izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem” Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma: vienota aprēķinu bāze, kas ir grozīta ar Padomes 2001. gada 20. decembra Direktīvu 2001/115/EK, 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, tiešas un tūlītējas saiknes pastāvēšana starp attiecīgo darījumu un visu tā darbību ir atkarīga no šī nodokļa maksātāja iegādātās preces vai saņemtā pakalpojuma objektīvā satura.

Šajā gadījumā advokāta pakalpojumi, kuru priekšmets ir panākt, lai fiziskas personas, nodokļu maksātāja uzņēmuma vadītājas, netiktu krimināltiesiski sodītas, nedod tiesības šim uzņēmumam atskaitīt par šiem sniegtajiem pakalpojumiem priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli.

(1) OV C 138, 12.5.2012.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/21

Tiesas (piektā palāta) 2013. gada 21. februāra spriedums (Consiglio di Stato (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Ministero per i beni e le attività culturali u.c./Ordine degli Ingegneri di Verona e Provincia u.c.

(Lieta C-111/12) (1)

(Direktīva 85/384/EEK - Kvalifikāciju apliecinošu dokumentu arhitektūras jomā savstarpēja atzīšana - 10. pants un 11. panta g) apakšpunkts - Valsts tiesību akti, kuros par līdzvērtīgiem ir atzīti arhitekta un būvinženiera kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, bet darbus par māksliniecisko mantojumu atzītās ēkās atļauts veikt tikai arhitektiem - Vienlīdzīgas attieksmes princips - Dalībvalsts pilnībā iekšējā situācijā)

2013/C 114/30

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Consiglio di Stato

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Ministero per i beni e le attività culturali, Ordine degli Ingegneri della Provincia di Venezia, Ordine degli Ingegneri della Provincia di Padova, Ordine degli Ingegneri della Provincia di Treviso, Ordine degli Ingegneri della Provincia di Vicenza, Ordine degli Ingegneri di Verona e Provincia, Ordine degli Ingegneri della Provincia di Rovigo, Ordine degli Ingegneri della Provincia di Belluno

Atbildētāji: Ordine degli Ingegneri di Verona e Provincia, Consiglio Nazionale degli Ingegneri, Consiglio Nazionale degli Architetti, Pianificatori, Paesaggisti e Conservatori, Ordine degli Architetti Pianificatori Paesaggisti e Conservatori della Provincia di Verona, Alessandro Mosconi, Comune di S. Martino Buon Albergo (VR), Istituzione di Ricovero e di Educazione di Venezia (IRE), Ordine degli Architetti della Provincia di Venezia

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Consiglio di Stato — Padomes 1985. gada 10. jūnija Direktīvas 85/384/EK par arhitektu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu, tostarp par pasākumiem, kas palīdz sekmīgi īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību un brīvību sniegt pakalpojumus (OV L 223, 15. lpp.), 10. un 11. panta interpretācija — Kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēja atzīšana arhitektūras jomā — Valsts tiesību akti, kuros ir paredzēts, ka tikai arhitekti var veikt darbus saistībā ar ēkām, kas ir atzītas par mākslinieciskas nozīmes ēkām — Citās dalībvalstīs iegūtu arhitekta un inženiera diplomu ieguvēju spēju veikt šādus darbus pārbaude katrā atsevišķā gadījumā

Rezolutīvā daļa:

Padomes 1985. gada 10. jūnija Direktīvas 85/384/EEK par arhitektu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu, tostarp par pasākumiem, kas palīdz sekmīgi īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību un brīvību sniegt pakalpojumus, 10. un 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru personas, kurām ir citas dalībvalsts, kas nav uzņemošā dalībvalsts, izdots kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kas ļauj veikt darbības arhitektūras jomā un kas ir īpaši norādīts minētajā 11. pantā, šajā pēdējā valstī var veikt darbības, kuras attiecas uz mākslinieciskas nozīmes ēkām, tikai tad, ja viņas vajadzības gadījumā, veicot īpašu profesionālās prasmes pārbaudi, pierāda, ka viņām ir atbilstoša kvalifikācija saistībā ar kultūras mantojuma vērtībām.

(1) OV C 151, 26.5.2012.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/22

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2012. gada 5. decembrī iesniedza Kúria (Ungārija) — Brīvprātīgi likvidējamā BDV Hungary Trading Kft/Nemzeti Adó- és Vámhivatal Közép-magyarországi Regionális Adó Főigazgatósága

(Lieta C-563/12)

2013/C 114/33

Tiesvedības valoda — ungāru

Iesniedzējtiesa

Kúria

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Brīvprātīgi likvidējamā BDV Hungary Trading Kft

Atbildētāja: Nemzeti Adó- és Vámhivatal Közép-magyarországi Regionális Adó Főigazgatósága

Prejudiciālie jautājumi

Vai Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (1) (turpmāk tekstā — “Agrākā PVN direktīva”), 15. pants un Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (2) (turpmāk tekstā — “Jaunā PVN direktīva”) 146. pants ir interpretējami tādējādi, ka, lai preču izvešana ārpus Kopienu teritorijas varētu tikt uzskatīta par eksportēšanai paredzētu preču piegādi, kas ir atbrīvota no nodokļa, tai ir jānotiek noteiktā termiņā?

Vai, lai atbildētu uz pirmo jautājumu, ir kāda nozīme starptautiskās tirdzniecības noteikumiem, apstāklim, ka pārdevējs, pircējs vai pārvadātājs ir rīkojušies labā vai ļaunā ticībā, ar pienācīgo rūpību vai, iespējams, vainojami, deklarācijas pārskata periodam vai apstāklim, ka preču pārvadājums faktiski notiek pēc noteiktā termiņa, bet kamēr vēl nav iestājies noilguma termiņš nodokļa aprēķināšanai?

Vai ar nodokļu neitralitātes, tiesiskās noteiktības un samērīguma principiem ir saderīgi tas, ka kādas dalībvalsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēti nosacījumi, kas papildina direktīvās noteiktos, un eksporta atzīšana par atbrīvotu no nodokļa ir pakārtota šajās direktīvās nerodamiem objektīviem un kumulatīviem nosacījumiem?

Vai Agrākās PVN direktīvas 15. pantu un Jaunās PVN direktīvas 131. un 273. pantu var interpretēt tādējādi, ka, lai nepieļautu krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un ļaunprātīgu izmantošanu un lai pareizi aprēķinātu un iekasētu nodokli, dalībvalsts var eksporta atbrīvošanu no nodokļa pakārtot tādiem nosacījumiem kā 1992. gada Likuma Nr. LXXIV par pievienotās vērtības nodokli 11. panta 1. punktā un 2007. gada Likuma Nr. CXXVII par pievienotās vērtības nodokli 98. panta 1. punktā paredzētie?

Vai ar Savienības tiesību pamatprincipiem un direktīvās noteikto ir saderīgi, ka direktīvu 15. un 146. pantā nerodamu nosacījumu neizpildes dēļ nodokļu iestāde no nodokļa atbrīvotu eksportu pārkvalificē un nodokļa maksātājam pieprasa samaksāt nodokli? Gadījumā, ja tas tā ir, kādos apstākļos tas ir iespējams?

(1) OV L 145, 1. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 9. nod., 1. sēj., 23. lpp.

(2) OV L 347, 1. lpp.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/23

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2012. gada 31. decembrī iesniedza Debreceni Munkaügyi Bíróság (Ungārija) — József Dutka/Mezőgazdasági és Vidékfejlesztési Hivatal

(Lieta C-614/12)

2013/C 114/34

Tiesvedības valoda — ungāru

Iesniedzējtiesa

Debreceni Munkaügyi Bíróság

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: József Dutka

Atbildētājs: Mezőgazdasági és Vidékfejlesztési Hivatal

Prejudiciālie jautājumi

1.	Vai, ņemot vērā de LES 6. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 30. pantu, ir uzskatāms, ka, valsts tiesībās reglamentējot darba tiesisko attiecību izbeigšanu automātiski vai ar lēmumu, tiek īstenotas Savienības tiesības minētās hartas 51. panta 1. punkta izpratnē?

Vai, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 30. pants ir interpretējams tādējādi, ka tajā ir noteikts nepamatotas atlaišanas aizliegums vai arī ka tas ir noteikts, prasot, lai atlaišanas iemesli skaidri izrietētu no dokumenta, ar kuru tiek izbeigtas tiesiskās attiecības, un lai darba ņēmējs varētu pārbaudīt to patiesumu un atbilstību?

Vai, gadījumā ja tas tā ir, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 30. pantā noteiktajam pienākumam pamatot atlaišanu no darba ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru attiecīgajai dalībvalstij tiek dota iespēja atbrīvot no amata (atlaist no darba) darba ņēmēju bez pamatojuma tikai un vienīgi tiesiskajās attiecībās, kurās valsts ar savu pārvaldes iestāžu orgānu starpniecību rīkojas kā darba devējs?

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/23

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2013. gada 10. janvārī iesniedza Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg (Vācija) — Datenlotsen Informationssysteme GmbH/Technische Universität Hamburg-Harburg

(Lieta C-15/13)

2013/C 114/36

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg

Lietas dalībnieki pamata procesā

Pieteicēja: Datenlotsen Informationssysteme GmbH

Atbildētāja uz pieteikumu: Technische Universität Hamburg-Harburg

Pieaicinātā persona: Hochschul-Informations-System GmbH

Prejudiciālie jautājumi

Vai par “valsts līgumu (publiskā iepirkuma līgumu)” Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK (1) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir jāuzskata arī līgums, kurā līgumslēdzēja iestāde gan nekontrolē līgumslēdzēju kā savu iestādi, bet gan līgumslēdzēju iestādi, gan arī līgumslēdzēju kontrolē tas pats tiesību subjekts, kas savukārt ir publiskā līgumslēdzēja iestāde Direktīvas 2004/18 izpratnē, un līgumslēdzēja iestāde un līgumslēdzējs būtībā darbojas to kopējā tiesību subjekta labā (horizontālais iekšējais darījums)?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

2.	Vai visa līgumslēdzēja darbība ir jākontrolē kā savas iestādes darbība vai pietiek ar to, ka tiek kontrolētas piegādes?

(1) OV L 134, 114. lpp.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/24

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2012. gada 29. novembra spriedumu lietā T-491/07 CB/Komisija 2013. gada 8. februārī iesniedza Groupement des cartes bancaires (CB)

(Lieta C-67/13 P)

2013/C 114/38

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Groupement des cartes bancaires (CB) (pārstāvji — F. Pradelles, advokāts, un J. Ruiz Calzado, abogado)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, BNP Paribas, BPCE, agrāk — Caisse Nationale des Caisses d'Epargne et de Prévoyance (CNCEP) un Société générale

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt Vispārējās tiesas 2012. gada 29. novembra spriedumu lietā T-491/07 CB/Komisija;

—	nosūtīt lietu Vispārējai tiesai jauna sprieduma taisīšanai, ja vien Tiesa nenolemj, ka tā ir pietiekami informēta, lai atceltu Komisijas 2007. gada 17. oktobra Lēmumu C(2007) 5060, galīgā redakcija, par (EKL) 81. panta piemērošanas procedūru (COMP/D1/38.606 — Groupement des Cartes Bancaires “CB”);

—	piespriest Komisijai atildzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus Tiesā un Vispārējā tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda trīs pamatus.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, piemērojot jēdzienu “konkurences ierobežošana atkarībā no priekšmeta”.

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošana, piemērojot LESD 101. panta 1. punktu attiecībā uz Groupement des Cartes Bancaires “CB” (turpmāk tekstā — “Groupement”) pasākumu saturu. Precīzāk, Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi judikatūru par jēdzienu “konkurenci ierobežojoša prakse atkarībā no priekšmeta”, uzskatot, ka iepriekš minētie pasākumi ir ierobežojums atkarībā no priekšmeta, lai gan tie paši par sevi nemaz nebija tik bīstami, lai kaitētu konkurencei. Turklāt Vispārējā tiesa esot pieļāvusi citas kļūdas tiesību piemērošanā, ņemot vērā pasākumu pieņemšanas “izcelsmi”. Tā esot kļūdaini interpretējusi judikatūru par jēdzienu “uzņēmumu apvienības lēmums” saistībā ar Groupement gribas izpausmi un esot sagrozījusi pierādījumus, kas tika nodoti tās rīcībā, lai Groupement piedēvētu pret konkurenci vērstu nodomu apstrīdētos pasākumu pieņemšanā.

Vispārējā tiesa esot arī pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot LESD 101. panta 1. punktu attiecībā uz Groupement pasākumu mērķiem. Precīzāk, Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi judikatūru, uzskatot, ka cīņu pret parazītismu, kas bija Groupement veikto pasākumu leģitīmais mērķis un kuru atzina Vispārējā tiesa, varēja ņemt vērā tikai LESD 101. panta 3. punkta piemērošanas stadijā, nevis piemērojot LESD 101. panta 1. punktu.

Turklāt Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, piemērojot LESD 101. panta 1. punktu attiecībā uz atbilstošo Groupement pasākumu kontekstu. Precīzāk, Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi judikatūru par juridiskā konteksta ņemšanu vērā, kļūdoties attiecībā uz savu pienākumu ņemt vērā pastāvīgo pieredzi. It īpaši tā esot kļūdaini interpretējusi Tiesas 2008. gada 20. novembra spriedumu lietā C-209/07 Beef Industry Development un Barry Brothers, vēloties to piemērot šajā lietā, lai gan abas situācija bija būtiski atšķirīgas. Turklāt Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, ņemot vērā ekonomisko kontekstu un tirgus divējādo funkcionēšanu šajā lietā. Visbeidzot, Vispārējā tiesa esot ignorējusi judikatūru attiecībā uz tās veiktās sarežģītu ekonomisku novērtējumu pārbaudes raksturu un apmēru, neveicot a minima pārbaudi, kas tai esot bijusi jāveic.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošana, piemērojot jēdzienu “konkurences ierobežošana atkarībā no iedarbības”. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā tās veiktajā Groupement pasākumu iedarbības pārbaudē. Faktiski, neatbildot uz apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem pamatiem par pasākumu iespējamo pret konkurenci vērsto iedarbību, tā neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

Treškārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi samērīguma un tiesiskās noteiktības principu, neatceļot Komisijas Lēmuma C(2007) 5060, galīgā redakcija, 2. panta otrajā daļā ietverto rīkojumu. Samērīguma principa pārkāpumu varot raksturot ar to, ka tā atstāja spēkā Komisijas izdoto rīkojumu, lai gan tas ne vien nebija nepieciešams, lai izbeigtu it kā konstatēto pārkāpumu, bet arī bija nesamērīgs izvirzītā mērķa sasniegšanai. Turklāt Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu, neatceļot iepriekš minēto rīkojumu, kaut gan tas bija izteikts vispārīgi un neskaidri, radot Groupement neskaidrības par pasākumiem, ko tā var veikt cīņai pret parazītismu un sistēmas “CB” aizsardzības nodrošināšanai.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/25

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2013. gada 8. februārī iesniedza Amtsgericht Rüsselsheim (Vācija) — Markus Weiss/Condor Flugdienst GmbH

(Lieta C-68/13)

2013/C 114/39

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Amtsgericht Rüsselsheim

Lietas dalībnieki pamatlietā

Prasītājs: Markus Weiss

Atbildētāja: Condor Flugdienst GmbH

Prejudiciālie jautājumi

1.	Vai ārkārtējam apstāklim regulas (1) 5. panta 3. punkta izpratnē ir jābūt tieši saistītam ar rezervēto lidojumu?

2.	Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša: cik daudz iepriekšējo lidojumu ar plānotajā reisā izmantojamu lidmašīnu ir būtiski saistībā ar ārkārtēju apstākli? Vai attiecībā uz ārkārtēju apstākļu ņemšanu vērā iepriekšējos lidojumos pastāv ierobežojums laikā? Ja pastāv, kā tas ir jāaprēķina?

Ja ārkārtējie apstākļi, kas radušies iepriekšējos lidojumos, ir būtiski arī attiecībā uz vēlāku lidojumu: vai iespējamie pasākumi, kas apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir jāveic saskaņā ar regulas 5. panta 3. punktu, attiecas tikai uz ārkārtējā apstākļa novēršanu vai tomēr arī uz izvairīšanos no ilgas kavēšanās?

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regula (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91, OV L 46, 1. lpp.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/26

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2013. gada 15. februārī iesniedza Arbeidshof te Brussel (Beļģija) — Federaal agentschap voor de opvang van asielzoekers/Selver Saciri u.c.

(Lieta C-79/13)

2013/C 114/40

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Arbeidshof te Brussel

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Federaal agentschap voor de opvang van asielzoekers

Atbildētāji: Selver Saciri, Danijela Dordevic, Danjel Saciri (ko pārstāv Selver Saciri un Danijela Dordevic), Sanela Saciri (ko pārstāv Selver Saciri un Danijela Dordevic), Denis Saciri (ko pārstāv Selver Saciri un Danijela Dordevic), Openbaar Centrum voor Maatschappelijk Welzijn van Diest

Prejudiciālie jautājumi

Vai dalībvalsts, ja tā izvēlas nodrošināt uzņemšanas materiālos nosacījumus atbilstoši Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvas 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (1), 13. panta 5. punktam finansiāla pabalsta formā, turklāt ir atbildīga arī par to, ka patvēruma meklētājam jebkādā formā tiek nodrošināti šīs direktīvas 13. panta 1. un 2. punktā un 14. panta 1., 3., 5. un 8. punktā paredzētie obligātie aizsardzības standarti?

Vai Direktīvas 2003/9 13. panta 5. punktā paredzētais finansiālais pabalsts no patvēruma un uzņemšanas pieteikuma brīža ir jānodrošina no šīs direktīvas 5. panta 1. punktā paredzētā termiņa beigām vai no cita brīža? Vai finansiālajam pabalstam ir jābūt tik lielam, ka tas ļauj patvēruma meklētājam, ja dalībvalsts vai tās norādīta iestāde nenodrošina uzņemšanas materiālos nosacījumus, rūpēties par savu apmešanos katrā ziņā pašam, vajadzības gadījumā — viesnīcā, līdz brīdim, kad viņam tiek piedāvāts pastāvīga izmitināšana vai viņš pats sev var nodrošināt apmešanās vietu uz ilgāku laikposmu?

Vai ar Direktīvu 2003/9 ir saderīgs, ja dalībvalsts nodrošina materiālo uzņemšanu tikai, ciktāl šo uzturēšanos var nodrošināt valsts radītas uzņemšanas struktūras, un patvēruma meklētāji, kas tajās neatrod vietu, tiek nosūtīti tālāk sociālās palīdzības, kas pienākas visiem šīs valsts iedzīvotājiem, saņemšanai, bet nepastāv vajadzīgās tiesību normas un struktūras, kas sniegtu iespēju pašas valsts neradītām iestādēm īsā termiņā nodrošināt cilvēka cienīgu uzņemšanu?

(1) Padomes Direktīva 2003/9 (OV L 31, 18. lpp.).

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/26

Prasība, kas celta 2013. gada 15. februārī — Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste/Eiropas Savienības Padome

(Lieta C-81/13)

2013/C 114/41

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (pārstāvji — C. Murrell, pārstāvis, A. Dashwood QC)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Padomes Lēmumu 2012/776/ES par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā jāieņem Asociācijas padomē, kura nodibināta ar Nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju attiecībā uz sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas noteikumu pieņemšanu (1);

—	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar prasību, kas celta saskaņā ar LESD 263. pantu, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste atbilstoši LESD 264. pantam lūdz atcelt Padomes Lēmumu 2012/776/ES par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā jāieņem Asociācijas padomē, kura nodibināta ar Nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju attiecībā uz sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas noteikumu pieņemšanu.

Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu:

i)	atcelt Lēmumu;

ii)	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

3.	LESD 48. pants ir Lēmumā norādītais materiālais juridiskais pamats.

4.	Ierosinātais Asociācijas padomes Lēmums, kas pievienots Padomes lēmumam, atceltu un aizstātu Asociācijas padomes Lēmumu Nr. 3/80 par Eiropas Kopienu dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu Turcijas darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem.

Apvienotā Karaliste uzskata, ka LESD 48. pants nevar būt pasākuma, kuram būtu jārada šādas sekas, materiālais juridiskais pamats. Tā ir tiesību norma, kas ir izveidota, lai atvieglotu dalībvalsts pilsoņu pārvietošanās brīvību iekšējā tirgū. Pareizais juridiskais pamats ir LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunkts. Tas piešķir kompetenci pasākumu pieņemšanā attiecībā uz “to trešo valstu pilsoņu tiesību noteikšanu, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, ietverot nosacījumus, kas attiecas uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību citās dalībvalstīs”. Padomes lēmums ir tieši šāds pasākums.

LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir ietverts LESD 3. nodaļas V sadaļā. Atbilstoši Līgumiem pievienotajam 21. protokolam, saskaņā ar V sadaļu pieņemtie pasākumi nav piemērojami attiecībā uz Apvienoto Karalisti (vai Īriju), ja vien tā nepaziņo savu vēlmi “tajos piedalīties”. Ar savu kļūdaino LESD 48. panta izvēli tā vietā, lai izvēlētos LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunktu kā Lēmuma materiālo juridisko pamatu, Padome atteicās atzīt Apvienotās Karalistes tiesības nepiedalīties Lēmuma pieņemšanā un nebūt ar to saistītai.

7.	Tādējādi Padomes Lēmuma 2012/776/ES atcelšana tiek lūgta, pamatojoties uz to, ka tas ticis pieņemts, balstoties uz nepareizu juridisku pamatu, kā rezultātā netika atzītas Apvienotās Karalistes tiesības saskaņā ar 21. protokolu.

Sava apgalvojuma pamatojumam Apvienotā Karaliste balstās uz skaidri formulēto LESD 48. pantu un 79. panta 2. punkta b) apakšpunktu, interpretējot tos Līguma kontekstā, un ņemot vērā judikatūru. Tāpat tā balstās uz to, ka Padomes Lēmums 2012/776/ES ir gandrīz identisks deviņiem Padomes lēmumiem, kas tika pieņemti saskaņā ar pārējiem Asociācijas nolīgumiem, pamatojoties uz 79. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

(1) OV L 340, 19. lpp.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/28

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2012. gada 12. decembra spriedumu lietā T-392/09 1. garantovaná a.s./Eiropas Komisija 2013. gada 22. februārī iesniedza 1. garantovaná a.s.

(Lieta C-90/13 P)

2013/C 114/43

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: 1. garantovaná a.s. (pārstāvji — B. Hartnett, Barrister, O. Geiss, advokāts, P. Lasok, QC, J. Holmes, Barrister)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt Vispārējās tiesas 2012. gada 13. decembra spriedumu lietā T-392/09, ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējas prasības pieteikuma Vispārējā tiesā otro pamatu;

—	atzīt šo pamatu par pamatotu;

—	samazināt naudas soda apmēru līdz EUR 2,1 miljoniem, kas ir 10 % no apelācijas sūdzības iesniedzējas apgrozījuma 2008. gadā, kā ir konstatēts pārsūdzētā sprieduma 84. punktā, un

—	piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzējas otro pamatu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu.

Regulas Nr. 1/2003 (1) 23. panta 2. punktā ir noteikts: “(…) sodanauda (naudas sods) nepārsniedz 10 % no (šā uzņēmuma) kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā”. “Iepriekšējais uzņēmējdarbības gads” ir pēdējais pilnais uzņēmējdarbības gads tieši pirms datuma, kurā Komisija pieņēmusi lēmumu, kurā atzīts, ka ir pārkāpti konkurences noteikumi, un kurā ir uzlikts naudas sods.

Šajā lietā “apgrozījums iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā” esot bijis apgrozījums 2008. gadā, nevis apgrozījums, ko bija ņēmusi vērā Komisija. Tā kā tika izmantots 2007. gada apgrozījums, Garantovaná uzliktais naudas sods esot ticis palielināts gandrīz līdz 100 % no tās apgrozījuma gadā pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas datuma (2009. gada 22. jūlijā).

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tas, ka Komisija izmantoja 2007. gada apgrozījumu, bija pretrunā 23. panta 2. punkta tekstam un mērķim un tādēļ prettiesiski. Kā apgalvots Garantovaná otrajā pamatā tiesvedībā Vispārējā tiesā, naudas sods tādēļ būtu jāsamazina vai nu saskaņā ar 23. panta 2. punktu, vai arī atbilstoši Tiesas neierobežotai jurisdikcijai saskaņā ar LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu.

(1) Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.).

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/28

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2012. gada 13. decembra spriedumu lietā T-103/08 Versalis SpA, agrāk — Polimeri Europa SpA, Eni SpA/Eiropas Komisija 2013. gada 25. februārī iesniedza Eiropas Komisija

(Lieta C-93/13 P)

2013/C 114/44

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji — V. Di Bucci, G. Conte un R. Striani)

Pārējās lietas dalībnieces: Versalis SpA, agrāk — Polimeri Europa SpA, un Eni SpA

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl līdz EUR 106 200 000 ir samazināts naudas sods, kas lēmumā ir noteikts ENI un Versalis;

—	pilnībā noraidīt prasību pirmajā instancē;

—	piespriest prasītājām pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies tiesvedībā abās instancēs.

Pamati un galvenie argumenti

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka Komisija ir pārkāpusi ENI tiesības uz aizstāvību, saistībā ar recidīvu palielinot naudas sodu, kas solidāri bija noteikts ENI un Versalis par diviem pārkāpumiem, kurus iepriekš izdarījušas sabiedrības, kas pilnībā vai gandrīz pilnībā piederēja ENI, kaut arī abi lēmumi, kuros tika konstatēti šie pārkāpumi, nebija adresēti ENI (kas tādējādi nesaņēma paziņojumu par iebildumiem saistībā ar minētajiem pārkāpumiem). Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka saistībā ar apsūdzību par recidīvu tiesības uz aizstāvību ir garantētas, ja brīdī, kad Komisija dara zināmu savu nodomu izvirzīt apsūdzību par recidīvu, tā lietas dalībniekiem dod iespēju pierādīt, ka attiecīgie nosacījumi nav izpildīti. Turklāt Vispārējā tiesa neatzina, ka, izvirzot apsūdzību par recidīvu par nākamo konkurences tiesību normu pārkāpumu, Komisija nevis ar atpakaļejošu spēku nosaka sodu par pirmo pārkāpumu, bet vienkārši izdara secinājumus no tā, ka tas pats uzņēmums (ekonomiska vienība) ir izdarījis jaunu pārkāpumu.

ii)

Vispārējā tiesa esot pārsniegusi savu pilnvaru robežas un esot pārkāpusi dispozitivitātes principu, Tiesas Statūtu 21. pantu, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punktu un 48. panta 2. punktu, izskatot tiesību jautājumu (par iespējamu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu naudas soda aprēķinā), ko prasītāji nebija izvirzījuši prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu.

iii)

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot vienlīdzīgas attieksmes principu saistībā ar “reizināšanas koeficientu” preventīvā nolūkā, un nav norādījusi pamatojumu. Vispārējā tiesa nav ievērojusi Komisijas rīcības brīvību noteikt naudas sodus, ņemot vērā atbilstošos apstākļus, likdama tai veikt tīri matemātisku aprēķinu, lai noteiktu reizināšanas koeficientu, kas piemērojams ENI un Versalis. Turklāt Vispārējā tiesa esot kļūdaini pieprasījusi Komisijai nodrošināt tiešu proporcionalitāti starp naudas soda palielinājuma preventīvos nolūkos procentuālo daļu un uzņēmumu apgrozījumu, nevis starp reizināšanas koeficientiem vai starp naudas sodiem, kas izriet no reizināšanas koeficientu piemērošanas (palielinātie naudas sodi), un uzņēmumu kopējo apgrozījumu.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/29

Prasība, kas celta 2013. gada 27. februārī — Eiropas Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-100/13)

2013/C 114/45

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — G. Wilms un G. Zavvos, Bevollmächtigte)

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika

Prasītājas prasījumi:

—

ciktāl Vācijas iestādes būvniecības noteikumus izmanto, lai pieprasītu papildu atļaujas efektīvai piekļuvei tirgum un būvizstrādājumu izmantošanai, nevis saskaņoto Eiropas standartu ietvaros izstrādā vajadzīgās novērtējuma metodes un kritērijus, atbildētāja nav izpildījusi tai Padomes Direktīvā 89/106/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz būvizstrādājumiem (1) un īpaši tās 4. panta 2. punktā un 6. panta 1. punktā paredzētos pienākumus;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Atbildētāja esot pārkāpusi Direktīvas 89/106/EEK 4. un 6. pantu. Būvniecības noteikumu izmantošanas rezultātā tiek pieprasītas papildu atļaujas efektīvai piekļuvei tirgum un būvizstrādājumu izmantošanai. Vairākos gadījumos tas nav saistīts ar zināmas prasību izpildi attiecībā uz jaunām īpašībām. Visbiežāk tiek izmantotas vēl pirms saskaņošanas noteiktas prasības, kuras būtu bijis iespējams un kuras būtu bijis jāaptver gadījumā, ja saskaņošanas ietvaros būtu tikušas izstrādātas vajadzīgās novērtējuma metodes un kritēriji.

(1) OV L 40, 12. lpp.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/30

Vispārējās tiesas 2013. gada 7. marta spriedums — Bilbaína de Alquitranes u.c./ECHA

(Lieta T-93/10) (1)

(REACH - Augstas temperatūras akmeņogļu darvas kā vielas, kas rada ļoti lielas bažas, apzināšana - Prasība atcelt tiesību aktu - Pārsūdzams akts - Reglamentējošs akts, kurā nav ietverti īstenošanas pasākumi - Tieša ietekme - Pieņemamība - Vienlīdzīga attieksme - Samērīgums)

2013/C 114/46

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Bilbaína de Alquitranes, SA (Luchana-Baracaldo, Spānija); Cindu Chemicals BV (Uithoorn, Nīderlande); Deza, a.s. (Valašske Meziříčí, Čehijas Republika); Industrial Química del Nalón, SA (Oviedo, Spānija); Koppers Denmark A/S (Nyborg, Dānija); Koppers UK Ltd (Scunthorpe, Apvienotā Karaliste); Rütgers Germany GmbH (Castrop-Rauxel, Vācija); Rütgers Belgium NV (Zelzate, Beļģija) un Rütgers Poland sp. z o.o. (Kędzierzyn-Koźle, Polija) (pārstāvji — sākotnēji K. Van Maldegem, R. Cana, avocats un P. Sellar, solicitor, vēlāk K. Van Maldegem un R. Cana)

Atbildētāja: Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA) (pārstāvji — M. Heikkilä un W. Broere, piedaloties J. Stuyck, avocat)

Priekšmets

Prasība daļēji atcelt ECHA lēmumu, kurš publicēts 2010. gada 13. janvārī un ar kuru augstas temperatūras akmeņogļu darva (CE Nr. 266–028–2) ir apzināta kā viela, kas atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju (Ķīmisko vielu) aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 1. lpp.), 57. pantā norādītajiem kritērijiem atbilstoši šīs regulas 59. pantam

Rezolutīvā daļa:

1.	prasību noraidīt;

2.	Bilbaína de Alquitranes, SA, Cindu Chemicals BV, Deza, a.s., Industrial Química del Nalón, SA, Koppers Denmark A/S, Koppers UK Ltd, Rütgers Germany GmbH, Rütgers Belgium NV un Rütgers Poland sp. z o.o. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 113, 1.5.2010.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/30

Vispārējās tiesas 2013. gada 7. marta spriedums — Rütgers Germany u.c./ECHA

(Lieta T-94/10) (1)

(REACH - Antracēna eļļas kā vielas, kas rada ļoti lielas bažas, apzināšana - Prasība atcelt tiesību aktu - Pārsūdzams akts - Reglamentējošs akts, kurā nav ietverti īstenošanas pasākumi - Tieša ietekme - Pieņemamība - Vienlīdzīga attieksme - Samērīgums)

2013/C 114/47

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Rütgers Germany GmbH (Castrop-Rauxel, Vācija); Rütgers Belgium NV (Zelzate, Beļģija); Deza, a.s. (Valašske Meziříčí, Čehijas Republika); Industrial Química del Nalón, SA (Oviedo, Spānija) un Bilbaína de Alquitranes, SA (Luchana-Baracaldo, Spānija) (pārstāvji — sākotnēji K. Van Maldegem, R. Cana, advokāti, un P. Sellar, solicitor, pēc tam K. Van Maldegem un R. Cana)

Atbildētāja: Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA) (pārstāvji — M. Heikkilä un W. Broere, piedaloties J. Stuyck, avocat)

Priekšmets

Prasība daļēji atcelt ECHA lēmumu, kurš publicēts 2010. gada 13. janvārī un ar kuru antracēna eļļa (CE Nr. 292-602-7) ir apzināta kā viela, kas atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju (Ķīmisko vielu) aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 1. lpp.), 57. pantā norādītajiem kritērijiem atbilstoši šīs regulas 59. pantam

Rezolutīvā daļa:

1.	prasību noraidīt;

2.	Rütgers Germany GmbH, Rütgers Belgium NV, Deza, a.s., Industrial Química del Nalón, SA un Bilbaína de Alquitranes, SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 113, 1.5.2010.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/31

Vispārējās tiesas 2013. gada 7. marta spriedums — Cindu Chemicals u.c./ECHA

(Lieta T-95/10) (1)

(REACH - Antracēna eļļas ar zemu antracēna saturu kā vielas, kas rada ļoti lielas bažas, apzināšana - Prasība atcelt tiesību aktu - Pārsūdzams akts - Reglamentējošs akts, kurā nav ietverti īstenošanas pasākumi - Tieša ietekme - Pieņemamība - Vienlīdzīga attieksme - Samērīgums)

2013/C 114/48

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Cindu Chemicals BV (Uithoorn, Nīderlande); Deza, a.s. (Valašske Meziříčí, Čehijas Republika); Koppers Denmark A/S (Nyborg, Dānija) un Koppers UK Ltd (Scunthorpe, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — sākotnēji K. Van Maldegem, R. Cana, avocats un P. Sellar, solicitor, vēlāk K. Van Maldegem un R. Cana)

Atbildētāja: Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA) (pārstāvji — M. Heikkilä un W. Broere, piedaloties J. Stuyck, avocat)

Persona, kas iestājusies lietā atbildētājas atbalstam: Eiropas Komisija (pārstāvji — sākotnēji P. Oliver un G. Wilms, vēlāk P. Oliver un E. Manhaeve, piedaloties K. Sawyer, barrister, vēlāk P. Oliver un E. Manhaeve)

Priekšmets

Prasība daļēji atcelt ECHA lēmumu, kurš publicēts 2010. gada 13. janvārī un ar kuru antracēna eļļa ar zemu antracēna saturu (CE Nr. 292–604–8) ir apzināta kā viela, kas atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju (Ķīmisko vielu) aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 1. lpp.), 57. pantā norādītajiem kritērijiem atbilstoši šīs regulas 59. pantam

Rezolutīvā daļa:

1.	prasību noraidīt;

2.	Cindu Chemicals BV, Deza, a.s., Koppers Denmark A/S un Koppers UK Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Ķīmisko vielu aģentūras (ECHA) tiesāšanās izdevumus;

3.	Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

(1) OV C 113, 1.5.2010.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/31

Vispārējās tiesas 2013. gada 7. marta spriedums — Rütgers Germany u.c./ECHA

(Lieta T-96/10) (1)

(REACH - Antracēna eļļas (antracēna pastas) kā vielas, kas rada ļoti lielas bažas, apzināšana - Prasība atcelt tiesību aktu - Pārsūdzams akts - Reglamentējošs akts, kurā nav ietverti īstenošanas pasākumi - Tieša ietekme - Pieņemamība - Vienlīdzīga attieksme - Samērīgums)

2013/C 114/49

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Rütgers Germany GmbH (Castrop-Rauxel, Vācija); Rütgers Belgium NV (Zelzate, Beļģija); Deza, a.s. (Valašske Meziříčí, Čehijas Republika); Koppers Denmark A/S (Nyborg, Dānija) un Koppers UK Ltd (Scunthorpe, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — sākotnēji K. Van Maldegem, R. Cana, avocats un P. Sellar, solicitor, vēlāk K. Van Maldegem un R. Cana)

Atbildētāja: Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA) (pārstāvji — M. Heikkilä un W. Broere, piedaloties J. Stuyck, avocat)

Priekšmets

Prasība daļēji atcelt ECHA lēmumu, kurš publicēts 2010. gada 13. janvārī un ar kuru antracēna eļļa (antracēna pasta) (CE Nr. 292-603-2) ir apzināta kā viela, kas atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju (Ķīmisko vielu) aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 1. lpp.), 57. pantā norādītajiem kritērijiem atbilstoši šīs regulas 59. pantam

Rezolutīvā daļa:

1.	prasību noraidīt;

2.	Rütgers Germany GmbH, Rütgers Belgium NV, Deza, a.s., Koppers Denmark A/S un Koppers UK Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 113, 1.5.2010.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/32

Vispārējās tiesas 2013. gada 8. marta spriedums — Mayer Naman/ITSB — Daniel e Mayer (“David Mayer”)

(Lieta T-498/10) (1)

(Kopienas preču zīme - Spēkā neesamības atzīšanas process - Kopienas grafiska preču zīme “David Mayer” - Agrāka valsts vārdiska preču zīme “DANIEL & MAYER MADE IN ITALY” - Relatīvs atteikuma pamatojums - Sajaukšanas iespēja - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 53. panta 1. punkta a) apakšpunkts - Lūgums sniegt pierādījumus par faktisko izmantošanu, kas pirmo reizi iesniegts Apelāciju padomē - Nokavējums - Regulas Nr. 207/2009 57. panta 2. un 3. punkts)

2013/C 114/50

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: David Mayer Naman (Roma, Itālija) (pārstāvji — sākotnēji S. Sutti, S. Cazzaniga un V. Fedele, vēlāk V. Fedele un M. Spolidoro, advokāti)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvis — P. Bullock)

Otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Daniel e Mayer Srl (Milāna, Itālija) (pārstāvji — M. Andreolini un A. Parini, advokāti)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju pirmās padomes 2010. gada 26. jūlija lēmumu lietā R 413/2009-1 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Daniel e Mayer Srl un David Mayer Naman

Rezolutīvā daļa:

1.	prasību noraidīt;

2.	David Mayer Naman atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 346, 18.12.2010.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/32

Vispārējās tiesas 2013. gada 7. marta spriedums — Acino/Komisija

(Lieta T-539/10) (1)

(Cilvēkiem paredzētas zāles - Atsevišķu zāļu partiju, kuras satur aktīvo vielu klopidogrelu, laišanas tirgū apturēšana un atsaukšana - Tirdzniecības atļaujas grozījums - Aizliegums laist tirgū zāles - Regula (EK) Nr. 726/2004 un Direktīva 2001/83/EK - Samērīgums - Pienākums norādīt pamatojumu)

2013/C 114/51

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Acino AG, agrāk — Acino Pharma GmbH (Miesbach, Vācija) (pārstāvji — R. Buchner un E. Burk, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — sākotnēji A. Sipos, G. Wilms, B.-R. Killmann un M. Šimerdová, vēlāk B.-R. Killmann un M. Šimerdová)

Priekšmets

Prasība atcelt Komisijas 2010. gada 29. marta un 16. septembra lēmumus par cilvēkiem paredzētu zāļu, kuras satur aktīvo vielu klopidogrelu, kuru ražo noteiktā ražotnē, laišanas tirgū apturēšanu, šo zāļu partiju atsaukšanu, tirdzniecības atļauju grozīšanu, kā arī par aizliegumu laist tirgū šīs zāles.

Rezolutīvā daļa:

1.	par prasību daļā par Komisijas 2010. gada 29. marta Lēmumu C(2010) 2204 un Lēmumu C(2010) 2208 un Komisijas 2010. gada 16. septembra Lēmumu C(2010) 6429 un Lēmumu C(2010) 6436 vairs nav jālemj;

2.	pārējā daļā prasību noraidīt;

3.	Acino AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 30, 29.1.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/34

Vispārējās tiesas 2013. gada 26. februāra rīkojums — Castiglioni/Komisija

(Lieta T-591/10) (1)

(Prasība atcelt tiesību aktu - Prasība par zaudējumu atlīdzību - Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumi - Uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūra - Kopīgā pētniecības centra Ispras objekta ēku un infrastruktūras būvniecības, remonta un uzturēšanas darbi - Atlases kritēriji - Pretendenta piedāvājuma noraidīšana un lēmums piešķirt līguma slēgšanas tiesības citam pretendentam - Jauni pamati - Prasība, kas daļēji ir acīmredzami juridiski nepamatota un daļēji acīmredzami nepieņemama)

2013/C 114/56

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Castiglioni Srl (Busto Arsizio, Itālija) (pārstāvis — G. Turri, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — sākotnēji S. Delaude un N. Bambara, vēlāk S. Delaude un F. Moro, pārstāvji, kuriem palīdz D. Gullo, advokāts)

Priekšmets

Pirmkārt, prasība atcelt Komisijas 2010. gada 29. oktobra lēmumu noraidīt piedāvājumu, ko prasītāja iesniegusi publiskā iepirkuma procedūras ISM/2010/C05/004/0C saistībā ar vairākkārtēju pamatlīguma noslēgšanu par Komisijas Kopīgā pētniecības centra Ispras objekta ēku un infrastruktūras būvniecības, remonta un uzturēšanas darbiem ietvaros, lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības citam pretendentam, kā arī paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu un, otrkārt, prasība par zaudējumu atlīdzību

Rezolutīvā daļa:

1.	prasību noraidīt;

2.	Castiglioni Srl atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībā.

(1) OV C 55, 19.2.2011.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/35

Prasība, kas celta 2013. gada 29. janvārī — Club Hotel Loutraki u.c./Komisija

(Lieta T-57/13)

2013/C 114/57

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Club Hotel Loutraki (Loutraki, Grieķija), Vivere Entertainment AE (Atēnas, Grieķija), Theros International Gaming, Inc. (Patra, Grieķija), Elliniko Casino Kerkyras (Atēnas), Casino Rodos (Rodosa, Grieķija) un Porto Carras AE (Alimos, Grieķija) (pārstāvis — S. Pappas, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2012. gada 29. novembra Lēmumu COMP F3/MC/erg*2012/127386, ar kuru noraidīta 2012. gada 4. aprīlī iesniegtā prasītāju sūdzība saistībā ar iespējamo Grieķijas valsts atbalstu OPAP;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāji izvirza četrus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas prasītāju tiesības tikt uzklausītiem, kas noteiktas LESD 108. panta 2. punktā, jo Komisija nav sākusi oficiālo izmeklēšanas procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktu, 6. un 20. pantu; šāda bezdarbība ir pilnvaru nepareiza izmantošana.

—	Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Regulas 4. un nākamos pantus tiktāl, ciktāl tā būtībā īstenoja formālās izmeklēšanas procedūru, neievērojot tās formālās prasības, tādējādi liedzot prasītājiem sūdzības iesniedzējiem, kā arī citām attiecīgajām personām tiesības tikt uzklausītām.

—	Prasītāji pakārtoti apgalvo, ka ir pārkāptas to tiesības būt iesaistītiem iepriekšējas izskatīšanas procedūrā.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un ir pārkāptas prasītāju tiesības uz labu pārvaldību attiecīgi saskaņā ar LESD 296. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu.

—

Tā kā apstrīdētajā lēmumā nav norādīti ekonomiskie dati un skaitļi, tajā nav skaidri un viennozīmīgi izklāstīta Komisija argumentācija, lai prasītāji varētu pārliecināties par iemesliem secinājumam, ka attiecīgie pasākumi nav valsts atbalsts. Šie trūkumi nevar tikt attaisnoti ar norādi uz pienākumu glabāt komercnoslēpumu.

—	Prasītāji arī apstrīd būtisko ekonomisko rādītāju konfidenciālo raksturu.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas prasītāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas paredzētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (ECPAK) 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.

—

Prasītāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir pārkāptas to pašu iemeslu dēļ, kas norādīti saistībā ar 2. pamatu. Prasītājiem ir grūtībās tieši apstrīdēt apstrīdētā lēmuma būtību, jo tie nav spējīgi ne ar kādiem pasākumiem noskaidrot tā argumentāciju; šī argumentācija ir pilnībā balstīta uz ekonomiskiem datiem, kuri netiek atklāti.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda tiesību piemērošanā, izvērtējot VLT līguma kopā ar pielikumu saderīgumu un secinot, ka tie nepiešķir ekonomisku priekšrocību OPAP.

—

Ekonomiska rakstura priekšrocību piešķiršana, kas ir formāla prasība valsts atbalsta pastāvēšanai, ir jāizvērtē konkrētā tirgū, nevis pēc izvērtēšanas kopā ar citiem līdzīgiem pasākumiem, kas piešķirti tam pašam saņēmējam citā tirgū, neatkarīgi no tā, vai pirmie pasākumi ir līdzīgi otrajiem. Pretējā gadījumā konkurences aizsardzība būtu ļoti nepilnīga.

—	Katrā ziņā šāda kopēja izvērtēšana nevar tikt veikta pasākumiem, kas piemērojami dažādos laika posmos.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/36

Prasība, kas celta 2013. gada 29. janvārī — Club Hotel Loutraki u.c./Komisija

(Lieta T-58/13)

2013/C 114/58

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2012. gada 3. oktobra Lēmumu C(2012) 6777, galīgā redakcija, par valsts atbalsta lietu SA 33988 (2011/N);

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāji izvirza četrus pamatus.

—	Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu un Regulas 4. un nākamos pantus tiktāl, ciktāl tā būtībā īstenoja formālās izmeklēšanas procedūru, neievērojot tās formālās prasības, tādējādi liedzot prasītājiem — sūdzības iesniedzējiem, kā arī citām attiecīgajām personām tiesības tikt uzklausītām.

—

—	Prasītāji arī apstrīd būtisko ekonomisko rādītāju konfidenciālo raksturu.

—

Ekonomiska rakstura priekšrocību piešķiršana, kas ir formāla prasība valsts atbalsta pastāvēšanai, ir jāizvērtē konkrētā tirgū, nevis pēc izvērtēšanas kopā ar citiem līdzīgiem pasākumiem, kas piešķirti tam pašam saņēmējam citā tirgū, neatkarīgi no tā vai pirmie pasākumi ir līdzīgi otrajiem. Pretējā gadījumā konkurences aizsardzība būtu ļoti nepilnīga.

—	Katrā ziņā šāda kopēja izvērtēšana nevar tikt veikta pasākumiem, kas piemērojami dažādos laika posmos.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/37

Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2012. gada 3. decembra rīkojumu lietā F-45/12 BT/Komisija 2013. gada 30. janvārī iesniedza BT

(Lieta T-59/13 P)

2013/C 114/59

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: BT (Bukareste, Rumānija) (pārstāve — N. Visan, advokāte)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi

—	atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas 2012. gada 3. decembra rīkojumu lietā F-45/12;

—	izskatīt lietu no jauna un apmierināt prasītājas/apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību un

—	piespriest atbildētājai/otrai lietas dalībniecei pienākumu atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza septiņus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts viens no administratīvā procesa principiem, proti, aktīvas lomas princips, jo Civildienesta tiesa uzskatīja, ka prasības pieteikumā neesot norādīti pamati, zemākās instances tiesā apstrīdētā lēmuma tiesiskumu pēc savas ierosmes nepārbaudot plašāk nekā norādīts prasītājas izvirzītajos pamatos.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts (Eiropas Cilvēktiesību konvencijas) 6. panta 1. punkts un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmā un otrā daļa. Esot pārkāpts iespējas “vērsties tiesā” princips un tiesas objektivitātes princips, jo Civildienesta tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību kā acīmredzami nepamatotu, nedevusi viņai iespēju izlabot/papildināt prasības pieteikumu, lai gan šīs tiesības ir paredzētas un atzītas ne vien ikvienas Eiropas valsts tiesību aktos, bet arī Eiropas tiesās (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesā).

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāptas tiesības “vērsties tiesā”, šim pārkāpumam īstenojoties arī tādējādi, ka Civildienesta tiesa neatzina tiesības iesniegt repliku, lai atbildētu uz atbildētājas iebildumu rakstu — lai gan prasītāja/apelācijas sūdzības iesniedzēja bija īpaši lūgusi veikt otrreizēju procesuālo rakstu apmaiņu. Nenodrošinot šīs tiesības (iesniegt repliku), apelācijas sūdzības iesniedzējai esot liegta iespēja novērst Civildienesta tiesas apgalvoto trūkumu — apstākļos, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja vairs nevarēja celt jaunu, likuma prasībām atbilstošu prasību, jo prasības celšanas termiņš bija beidzies (Civildienesta tiesas Reglamenta 78. pants).

4.	Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpti gan princips par tiesībām savus prasījumus izklāstīt tiesā, gan tiesvedības atklātuma princips, jo nav rīkota atklāta tiesas sēde; šis princips ir paredzēts Civildienesta tiesas Reglamentā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktā.

5.	Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts lietas taisnīgas izskatīšanas princips, jo Civildienesta tiesa neuzklausīja apelācijas sūdzības iesniedzēju jautājumā par viņas prasības nepieņemamības iemeslu (Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punkts).

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpti Tiesas Statūtu 21. panta pirmā daļa un (Vispārējās) tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts, jo Civildienesta tiesa patiesībā esot piemērojusi “tiesvedības kristalizācijas noteikumu”, uzskatīdama, ka prasības pieteikumā nav neviena pamata.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka, tiesai neizspriedušai lietu pēc būtības, nosakot apelācijas sūdzības iesniedzējai pienākumu segt tiesāšanās izdevumus, lai arī darba līguma ar Eiropas Komisiju izbeigšanas rezultātā viņa pašreiz ir kļuvusi sociāli neaizsargāta persona, esot pārkāpts Civildienesta tiesas Reglamenta 89. panta 6. punkts, kurā ir noteikts, ka, “ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Civildienesta tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem”.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/38

Prasība, kas celta 2013. gada 11. februārī — InterMune UK un citi/EMA

(Lieta T-73/13)

2013/C 114/60

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: InterMune UK Ltd (Londona, Apvienotā Karaliste), InterMune, Inc. (Brisbane, Savienotās Valstis) un InterMune International AG (Muttenz, Šveice) (pārstāvji — I. Dodds-Smith un A. Williams, Solicitors, T. de la Mare, Barrister, un F. Campbell, lawyer)

Atbildētāja: Eiropas Zāļu aģentūra

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt lēmumu, kuru atbildētāja paziņoja prasītājiem 2013. gada 15. janvārī, izpaust noteiktu informāciju saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (1), ciktāl šis lēmums attiecas uz tādas informācijas izpaušanu, ko prasītāji ir agrāk iesnieguši atbildētājai un kas vēl nav izpausta sabiedrībai, un

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un citus izdevumus, kas radušies prasītājiem šīs lietas sakarā.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāji izvirza trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja neesot pietiekami veikusi izsvēršanu, kas tiek prasīta Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā, lai novērtētu, vai strīdīgās informācijas izpaušanā ir iesaistītas jebkādas sabiedrības intereses, kas ir svarīgākas par nepieciešamību aizsargāt prasītāju komerciālās intereses no būtiska kaitējuma nodarīšanas šādas izpaušanas rezultātā.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja neesot pienācīgi ņēmusi vērā citus būtiskus faktorus, kas attiecas uz regulā prasīto izsvēršanu, tostarp:

—	prasības, kas izriet no īpašiem ES tiesību aktiem (it īpaši no Regulas (EK) Nr. 726/2004 (2) un tās 14. panta 11. punkta);

—	interpretēšanas pienākumus, kas TRIPS (Līgums par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem) 39. panta 3. punktā ir noteikti visām ES iestādēm, interpretējot ES tiesību aktus;

—	pamattiesības uz īpašumu un privātās dzīves neaizskaramību, kas ir aizsargātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un tiek izvērtētas, rūpīgi ņemot vērā visus atbilstošos faktus, lai varētu veikt samērīguma analīzi;

—	pienākumu ievērot savas pamatnostādnes un politiku attiecībā uz komercnoslēpuma aizsardzību.

3.	Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka, ja atbildētāja būtu pienācīgi veikusi izsvēršanu un pienācīgi ņēmusi vērā visus atbilstošos elementus, tad vienīgais likumīgais, samērīgais un/vai saprātīgais secinājums būtu tāds, ka strīdīgā informācija nav izpaužama.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Regula (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (OV L 136, 1. lpp.).

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/38

Prasība, kas celta 2013. gada 15. februārī — Apvienotā Karaliste/ECB

(Lieta T-93/13)

2013/C 114/61

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (pārstāvji — K. Beal, QC, un E. Jenkinson)

Atbildētāja: Eiropas Centrālā Banka

Prasītājas prasījumi:

—	daļēji atcelt Eiropas Centrālās bankas 2012. gada 11. decembra Lēmumu, ar ko groza Lēmumu ECB/2007/7 par TARGET2–ECB noteikumiem un nosacījumiem (Lēmums ECB/2012/31) (OV 2013, L 13, 8. lpp.);

—	daļēji atcelt Eiropas Centrālās bankas 2012. gada 5. decembra Pamatnostādni par Eiropas automatizēto reālā laika bruto norēķinu sistēmu (TARGET2) (Pamatnostādne ECB/2012/27) (OV 2013, L 30, 1. lpp.),

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza septiņus pamatus.

1.	Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka vai nu ECB vispār nebija kompetences publicēt apstrīdētos lēmumus, vai arī, pakārtoti, to nevarēja darīt pirms ECB nebija izsludinājusi tādu likumdošanas instrumentu kā Padomes vai, alternatīvi, pašas ECB pieņemtu regulu.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem tādām mijieskaita darījumu starpniekiestādēm (turpmāk tekstā — “CCP”) vai nu de jure vai de facto ir uzlikts pienākums ievērot prasību par atrašanās vietu, kuras vēlas veikt tādus klīringa vai naudas norēķina darījumus euro valūtā, kuri pārsniedz noteiktu dienas tirdzniecības apjomu. Turklāt vai pakārtoti ar tiem ierobežo vai traucē kapitāla vai pakalpojumu veidu un/vai apmēru, kurus var sniegt tām CCP, kuras atrodas dalībvalstīs ārpus eurozonas. Apstrīdētie akti ir pretrunā LESD 48., 56. un/vai 63. pantam kopā vai atsevišķi, jo:

—	tām CCP, kuras atrodas dalībvalstīs ārpus eurozonas, piemēram, Apvienotajā Karalistē, būs jāpārvieto to vadības un kontroles centri uz dalībvalstīm, kuras ir Eurosistēmas dalībnieces. Turklāt tās būs no jauna jāreģistrē kā juridiskas personas, kuras atzīst citas dalībvalsts valsts tiesību normās;

—	gadījumā, ja šādas CCP netiks pārvietotas kā prasīts, tām tiks liegta pieeja Eurosistēmas dalībvalstu finanšu tirgiem ar tādiem pašiem noteikumiem kā tām CCP, kuras ir reģistrētas šajās teritorijās, vai pilnībā;

—	šādām CCP nerezidentēm nebūs tiesības uz ECB vai Valstu Centrālo banku (turpmāk tekstā — “VCB”) sniegtajam privilēģijām ar tādiem pašiem nosacījumiem, vai vispār tādu nebūs;

—	līdz ar to tiks ierobežota vai pat pilnībā aizliegta šādu CCP spēja piedāvāt klīringa vai naudas norēķinu darījumus euro valūtā.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētie akti ir pretrunā LESD 101. un/vai 102. pantam, tos lasot kopā ar LESD 106. pantu un LES 13. pantu, jo

—	ar tiem faktiski tiek prasīts, lai visi klīringa darījumi euro valūtā, kas pārsniedz noteiktu līmeni, tiktu veikti eurozonas dalībvalstī esošai CCP;

—	ar tiem faktiski tiek prasīts, lai ECB un vai euro zonas VCB neizsniegtu rezerves euro valūtā tām CCP, kas ir reģistrētas dalībvalstīs ārpus eurozonas, ja tās pārsniedz lēmumā noteikto apmēru

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka prasība, lai dalībvalstīs ārpus eurozonas reģistrētas CCP reģistrētos kā cita veida juridiskās personas ar citu domicilu, ir tieša vai netieša diskriminācija pilsonības dēļ. Šī prasība turklāt ir pretrunā ar ES vispārējo vienlīdzīgas attieksmes principu, jo dažādās dalībvalstīs reģistrētām CCP tiek piemērota atšķirīga attieksme bez jebkāda objektīva attaisnojuma.

5.	Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdētajiem aktiem tiek pārkāptas atbilstošās 2012. gada 4. jūlija Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 648/2012 par ārpusbiržas atvasinājumiem, centrālajiem darījumu starpniekiem un darījumu reģistriem (OV L 201, 1. lpp.) normas.

6.	Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdētajiem aktiem ir pārkāpts Vispārējās vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) II, XI, XVI un XVII pants.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka nevar pierādīt, ka pastāv sabiedrības intereses, kas attaisno šādus ierobežojumus, par to neuzņemoties pierādīšanas pienākumu (ECB ir jāpierāda, ka pastāv šāds izņēmums, ja tā vēlas apgalvot tā pastāvēšanu), Apvienotā Karaliste uzskata, ka jebkādi sabiedrības interešu apsvērumi, ko izvirzītu ECB, neizpildītu samērīguma prasību, jo ir pieejami mazāk ierobežojoši līdzekļi, lai nodrošinātu to finanšu iestāžu kontroli, kas atrodas Savienībā, bet ārpus eurozonas.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/39

Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2012. gada 11. decembra spriedumu lietā F-107/11 Ntouvas/ECDC2013. gada 17. februārī iesniedza Ioannis Ntouvas

(Lieta T-94/13 P)

2013/C 114/62

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Ioannis Ntouvas (Agios Stefanos, Grieķija) (pārstāvis — V. Kolias, lawyer)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC) (Stokholma, Zviedrija)

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt Civildienesta tiesas 2012. gada 11. decembra spriedumu lietā F-107/11 Ntouvas/ECDC, ar kuru tiek noraidīta prasība atcelt apelācijas sūdzības iesniedzēja novērtējuma ziņojumu par 2010. gadu un nolemts, ka viņam ir jāatlīdzina visi tiesāšanās izdevumi;

—	atcelt pirmajā instancē apstrīdēto lēmumu un

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies pirmajā instancē un apelācijas instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza četrpadsmit pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesību normas, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un pienākumu apstrādi, ciktāl Civildienesta tiesa ir izpildījusi prasītāja lūgumu pagarināt termiņu aizstāvības iesniegšanai pirmajā instancē, kaut arī atbildētājs nebija sniedzis pierādījumus par tādu apstākļu pastāvēšanu, kuri, pēc viņa teiktā, attaisnoja šādu termiņa pagarinājumu.

2.	Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta būtiska faktu kļūda, ciktāl Civildienesta tiesa secināja, ka pieteikuma pirmajā instancē piegādes datums atbildētajam bija 2011. gada 7. novembris, nevis 2011. gada 4. novembris.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir veikts kļūdains faktu izvērtējums, ciktāl Civildienesta tiesa ir kļūdaini sapratusi un izvērtējusi lietas materiālos iekļautos dokumentus, kuri pierādīja pretējo atbildētāja argumentiem, ko tas izvirzīja sava lūguma pagarināt termiņu aizstāvības iesniegšanai pirmajā instancē atbalstam.

4.	Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir veikta kļūdaina faktu juridiskā klasifikācija, ciktāl Civildienesta tiesa kļūdaini uzskatīja par “izņēmumu” apstākļus, uz kuriem norādīja atbildētājs, lūdzot pagarināt termiņu aizstāvības iesniegšanai pirmajā instancē.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta kļūda secinājumā vai, pakārtoti, juridisko faktu klasifikācijā, ciktāl Civildienesta tiesa kļūdaini secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija lūdzis pieņemt aizmugurisku spriedumu, pakārtoti, ka viņa apgalvojumi nebija uzskatāmi par lūgumu pieņemt aizmugurisku spriedumu.

6.	Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ir notikusi kļūdaina lietā esošo dokumentu izvērtēšana, ciktāl Civildienesta tiesa nosprieda, ka divas pozīcijas atbildētāja sniegtajos pakalpojumos būtiski atšķiras viena no otras.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka ir notikusi kļūda pierādīšanas pienākuma izvērtēšanā, ciktāl Civildienesta tiesa, pamatojoties uz pierādījumu trūkumu, noraidīja apelācijas iesniedzēja pamatu, ka vismaz viens no atbildētāja Apvienotās Novērtēšanas Komitejas locekļiem atradās interešu konfliktā, kaut arī minētie pierādījumi bija iekļauti pieteikumā pirmajā instancē norādītajos dokumentos un bija pieejami atbildētājam; pakārtoti, Civildienesta tiesa neizpildīja savu pienākumu kā administratīva tiesa, kura izskata darba strīdu, izdot rīkojumu par nepieciešamo pasākumu veikšanu, lai saņemtu minētos dokumentus. Turklāt Civildienesta tiesa nepareizi izprata apelācijas sūdzības iesniedzēja lūgumu un nepareizi iztulkoja 9. panta 6. punktu Piemērošanas noteikumos Nr. 20 par novērtējumiem (turpmāk tekstā — “Piemērošanas noteikumi”), ko 2009. gada 17. aprīlī pieņēmis ECDC vadītājs.

8.	Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka ir nepareizi saprasts un nav pārbaudīts pamats, ar kuru tika apgalvots, ka nepastāv noteikumi, kas attiektos uz ECDC Apvienoto Novērtēšanas Komiteju.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka ir veikta pierādījumu sagrozīšana, pakārtota faktu juridiska klasifikācija, ciktāl Civildienesta tiesa uzskatīja par nepamatotu apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatu, ka ECDC Apvienotā Komiteja nav pārbaudījusi elementus, kuri tai bija jāpārbauda saskaņā ar Piemērošanas noteikumu 9. panta 4. punktu.

10.	Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka ir veikta kļūdaina novērtēšana, pakārtota faktu juridiska klasifikācija, ciktāl Civildienesta tiesa atzina par pietiekamu ECDC Apvienotās Novērtēšanas Komitejas viedoklī iekļauto pamatojumu.

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka ir veikta pamata nepareiza iztulkošana un pieļauta kļūda faktu juridiskajā klasifikācijā, ciktāl Civildienesta tiesa ir nepareizi iztulkojusi apelācijas iesnidzēja pamatu attiecībā uz to, ka atbildētājas ECDC Apvienotās Novērtēšanas Komitejas viedoklī iekļautais pamatojums ietver acīmredzamu kļūdu vērtējumā, un uzskatīja minēto pamatojumu par pietiekamu.

12.	Ar divpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka ir notikusi kļūdaina faktu izvērtēšana, ciktāl Civildienesta tiesa nolēma, ka apstrīdētais novērtējuma ziņojums nezaudēja spēku, pieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja efektivitāti saistībā ar darba apjomu.

13.

Ar trīspadsmito pamatu tiek apgalvots, ka ir notikusi kļūdaina faktu juridiskā klasifikācija, ciktāl Civildienesta tiesa uzskatīja par samērīgu apstrīdētajā novērtējuma ziņojumā ietverto kritiku, kaut arī atbildētājs novērtējuma perioda laikā nebija norādījis apelācijas sūdzības iesniedzējam par iespējamām problēmām viņa rīcībā.

14.	Ar četrpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka ir notikusi kļūdaina faktu izvērtēšana, ciktāl Civildienesta tiesa uzskatīja apelācijas sūdzības iesniedzēja darba apjomu par mazāk nozīmīgu, nekā tas patiešām bija.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/41

Prasība, kas celta 2013. gada 20. februārī — Toshiba/Komisija

(Lieta T-104/13)

2013/C 114/63

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Toshiba Corp. (Tokija, Japāna) (pārstāvji — J. MacLennan, Solicitor, J. Jourdan, A. Schulz un P. Berghe, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2012. gada 5. decembra Lēmuma lietā COMP/39.437 — Televizoru un datoru monitoru lampas — 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu;

—	atcelt Komisijas 2012. gada 5. decembra Lēmuma lietā COMP/39.437 — Televizoru un datoru monitoru lampas 1. panta 2. punkta e) apakšpunktu;

—	atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkta g) apakšpunktu, vai, pakārtoti, samazināt naudas sodu pēc Vispārējās tiesas ieskata;

—	atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkta h) apakšpunktu, vai, pakārtoti, atcelt 2. panta 2. punkta h) apakšpunktu tiktāl, ciktāl Toshiba ir atzīta par kopīgi un solidāri atbildīgu, vai, pakārtoti, samazināt naudas sodu pēc Vispārējas tiesas ieskata;

—	izdot tādu citu rīkojumu, kas var būt piemērots šīs lietas apstākļos;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt prasītājas izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza sešus pamatus.

1.	Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini atzīts, ka Toshiba Corporation ir atbildīga par LESD 101. panta pārkāpumu laikposmā no 2000. gada 16. maija līdz 2002. gada 11. aprīlim;

2.	Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini atzīts, ka Toshiba Corporation ir atbildīga par LESD 101. panta pārkāpumu laikposmā no 2002. gada 12. aprīļa līdz 2003. gada 31. martam;

3.	Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini atzīts, ka Toshiba Corporation ir atbildīga par LESD 101. panta pārkāpumu laikposmā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam;

4.	Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini atzīts, ka Toshiba Corporation ir kopīgi un solidāri atbildīga par Matsushita Toshiba Picture Display Co., Ltd.’s (“MTPD”) līdzdalību pārkāpumā laikposmā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam;

5.	Ar piekto pamatu pakārtoti ceturtajam pamatam tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini konstatēts, ka MTPD ir atbildīga par pārkāpumu laikposmā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam;

6.	Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkta g) apakšpunktā un 2. panta 2. punkta h) apakšpunktā ir pieļauta kļūda, nosakot naudas sodu vai, pakārtoti, šis naudas sods ir kļūdaini aprēķināts.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/42

Prasība, kas celta 2013. gada 23. februārī — VTZ u.c./Padome

(Lieta T-108/13)

2013/C 114/64

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Volžskij trubnyi zavod OAO (VTZ OAO) (Volzhsky, Krievija); Taganrogskij metallurgičeskij zavod OAO (Tagmet OAO) (Taganroga, Krievija); Sinarskij trubnyj zavod OAO (SinTZ OAO) (Kamenska-Uraļska, Krievija) un Severskij trubnyj zavod OAO (STZ OAO) (Polevskoy, Krievija) (pārstāvji — J. Bellis, F. Di Gianni un G. Coppo, lawyers)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītāju prasījumi

Prasītājas izvirza Tiesai šādas prasības:

—

atkārtotas izmeklēšanas ietvaros atcelt Padomes 2012. gada 21. decembra Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 1269/2012, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu par konkrētu arī Krievijas izcelsmes dzelzs vai tērauda bezšuvju cauruļvadu importu, kurai veikta daļēja starpposma pārskatīšana atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 3. punktam, ciktāl tā attiecas uz pārdošanu, kas minēta apstrīdētās regulas 23.–33. apakšpunktā;

—	saistībā ar iepriekš pieprasīto daļējo atcelšanu, labot TMK grupai piemērojamo antidempinga maksājuma likmi no 28,7 % uz 13,6 %, un

—	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājas izvirza trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu prasītājas apgalvo, ka Padome ir nelikumīgi pamatojusies uz citiem kritērijiem, nevis tiem, kuri izklāstīti attiecīgajos muitas tiesību aktos, lai klasificētu apstrīdētās regulas 23.–33. apakšpunktā minētos cauruļvadus.

Ar otro pamatu prasītājas apgalvo, ka īpašie pamati, uz kuriem balstījusies Padome, lai secinātu, ka apstrīdētās regulas 23.–33. apakšpunktā minētie cauruļvadi nav klasificējami atbilstoši KN kodam 7304 59 10, ir kļūdaini.

Ar trešo pamatu prasītājas apgalvo, ka, ņemot vērā īpašos šīs lietas apstākļus, tikai tas, ka apstrīdētās regulas 23.–33. apakšpunktā minētie cauruļvadi tika faktiski izmantoti cauruļu un cauruļvadu ražošanai ar citu šķērsgriezumu un sieniņu biezumu, pierāda, ka tās klasificējamas atbilstoši KN kodam 7304 59 10.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/42

Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2012. gada 12. decembra spriedumu lietā F-43/10 Cerafogli/ECB 2013. gada 22. februārī iesniedza Maria Concetta Cerafogli

(Lieta T-114/13 P)

2013/C 114/65

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Maria Concetta Cerafogli (Frankfurt am Main, Vācija) (pārstāvis — L. Levi, advokāts)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Centrālā Banka

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—	atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—

līdz ar to:

—

atcelt Eiropas Centrālās Bankas 2009. gada 24. novembra lēmumu, ar kuru tika noraidītas apelācijas sūdzības iesniedzējas sūdzības par diskrimināciju un cieņas aizskaršanu tās vadības uzvedības dēļ un, ja nepieciešams, atcelt 2010. gada 24. marta lēmumu, ar kuru tika noraidīta īpašā apelācijas sūdzība;

—	apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgumus, kas izteikti tās pieteikumā par administratīvu pārskatīšanu, un, konkrētāk:

—	izbeigt visa veida diskrimināciju un psiholoģisku vardarbību pret apelācijas sūdzības iesniedzēju, neatkarīgi no tā, vai tā ir mutiska vai notiek ar darba uzdevumu un noteikumu starpniecību;

—	saņemt no G. k-ga aizskarošo un draudus izsakošo paziņojumu rakstisku atsaukumu;

—	katrā ziņā piespriest atlīdzināt nodarīto morālo un materiālo kaitējumu, kas ex aequo un bono novērtēts EUR 50 000 apmērā (morālais kaitējums) un EUR 15 000 apmērā (materiālais kaitējums);

—	pieprasīt no ECB iesniegt pilnīgu iekšējās administratīvās izmeklēšanas ziņojumu kopā ar visiem tā pielikumiem, tostarp sēžu protokolus. Turklāt pieprasīt no ECB iesniegt visu saraksti starp izmeklēšanas komisiju un ECB valdi un/vai prezidentu;

—	pieprasīt uzaicināt atbildētājas agrāko padomnieku sociālajos jautājumos kā liecinieku;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas instancē, kā arī pirmajā instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza piecus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāptas tiesības uz aizstāvību, sagrozīti lietas materiāli, pārkāpts samērīguma princips, pārkāpts Regulas (EK) Nr. 45/2001 (1) 20. pants un pārkāptas tiesības efektīvi vērsties tiesā. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Civildienesta tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, uzskatot, ka tā nevarēja atsaukties uz ECB pienākumu ievērot tiesības uz aizstāvību. Patiešām, lēmums, ar kuru tika noraidīts apelācijas iesniedzējas lūgums sniegt palīdzību, būtiski ietekmēja tās intereses, un turklāt pret apelācijas sūdzības iesniedzēju tika “uzsākts” process judikatūras (spriedums lietā Komisija/Lisrestal) izpratnē. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējai netika atļauts iepazīties ar lietas materiāliem, tā nevarēja pienācīgi aizstāvēt savas tiesības arī attiecībā uz tiesvedības Eiropas tiesā lietas materiāliem, kas nozīmēja, ka tika pārkāptas arī tās tiesības efektīvi vērsties tiesā.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāptas tiesības efektīvi vērsties tiesā un ka tiesa neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja Civildienesta tiesai prasīja piespriest ECB iesniegt saskaņā ar šīs tiesas Reglamenta 55. pantu izmeklēšanas dokumentus, izmeklēšanas ziņojuma pielikumus un sēžu protokolus. Pārsūdzētajā spriedumā tika atteikts veikt šos procesa organizatoriskos pasākumus, pārkāpjot tiesības efektīvi vērsties tiesā, kādas ir apelācijas sūdzības iesniedzējai, un neievērojot tiesas pienākumu norādīt pamatojumu.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka izmeklēšanas komisija esot pārkāpusi savas pilnvaras un neesot izpildījusi pienākumu sniegt palīdzību, ņemot vērā, ka šo abu izvērtējumu (proti, izmeklēšanas un Civildienesta tiesas vērtējuma) rezultāti ir ļoti ierobežoti, jo ar tiem tika pierādīts vienīgi tas, ka bija kolēģi, kuri sniedza negatīvu vērtējumu par apelācijas sūdzības iesniedzēju un viņas darbu. Bet ar šo netika izpildīts lūguma sniegt palīdzību mērķis (un līdz ar to izmeklēšanas komisijas uzdevumi), it īpaši novērtēt konstatētos pret viņu vērstos negatīvos komentārus. Turklāt pārsūdzētajā spriedumā netika ņemta vērā negodīgā situācija, proti, tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija informēta par negatīvajiem komentāriem, kas nozīmē, ka viņa atradās bezpalīdzīgā situācijā, kurā, ņemot vērā tās reputācijas aizskārumu, nevarēja sevi aizstāvēt.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts ECB valdes 2006. gada 21. marta Administratīvā apkārtraksta Nr. 1/2006 par iekšēju administratīvo izmeklēšanu 6. panta 5. punkts, ciktāl pārsūdzētajā spriedumā tika kļūdaini uzskatīts, ka izmeklēšanas ziņojums kopā ar visiem lietas materiāliem bijā jānosūta vienīgi par izmeklēšanu atbildīgajai personai.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un ka tiesa neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, ciktāl pārsūdzētajā spriedumā formulētā acīmredzamas kļūdas vērtējumā definīcija neatbilst Eiropas Savienības Vispārējās tiesas judikatūrai, kas nozīmē, ka pārsūdzētais spriedums ir kļūdains attiecībā uz acīmredzamas kļūdas vērtējumā pārbaudi.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 1. lpp.).

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/43

Prasība, kas celta 2013. gada 22. februārī — Dennekamp/Parlaments

(Lieta T-115/13)

2013/C 114/66

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Gert-Jan Dennekamp (Giethoorn, Nīderlande) (pārstāvji — O. Brouwer un T. Oeyen, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasītāja prasījumi:

—

atcelt Parlamenta 2012. gada 11. decembra Lēmumu, ar ko atteikta piekļuve i) visiem dokumentiem, kuros norādīts, kuri pašreizējie Eiropas Parlamenta locekļi (EP locekļi) ir Papildu pensiju shēmas (Pensiju shēma) dalībnieki, ii) to EP locekļu vārdu sarakstam, kuri bija Pensiju shēmas dalībnieki pēc 2005. gada septembra, un iii) to pašreizējo Pensijas shēmas dalībnieku vārdiem, par kuriem Parlaments maksā ikmēneša iemaksu. Šis lēmums prasītājam tika paziņots 2012. gada 12. decembrī vēstulē ar numuru A(2012)13180, un

—	piespriest Parlamentam atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 87. pantu, tostarp izdevumus, kas radušies personām, kuras iestājušās lietā.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza divus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. un 42. pants; ka ir pieļauta kļūda, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (1) 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu kopsakarā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 (2) 8. panta b) punktu, jo ar apstrīdēto lēmumu esot nepamatoti ierobežota Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Harta) 11. pantā paredzēto tiesību saņemt un izplatīt informāciju un Hartas 42. pantā paredzēto tiesību piekļūt oficiāliem dokumentiem piemērošanas joma, nepareizi piemērojot Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu kopsakarā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 8. panta b) punktu, jo:

—	pirmkārt, Parlaments kļūdījās, uzskatīdams, ka prasītājs nav norādījis skaidrus un leģitīmus iemeslus, kas liecinātu par nepieciešamību pēc pieprasītajos dokumentos iekļautajiem personas datiem, kuri būtu nosūtāmi;

—	otrkārt, Parlaments kļūdaini uzskatīja, ka informācija par dalību Pensiju shēmā ietilpst attiecīgo EP locekļu privātajā jomā, un

—	treškārt, Parlaments pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdams, ka attiecīgo EP locekļu leģitīmās intereses ir pārākas par datu nosūtīšanas nepieciešamību.

2.	Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Parlaments šo kļūdu tiesību piemērošanā dēļ neizpildīja pienākumu norādīt pietiekamu un atbilstošu pamatojumu apstrīdētajam lēmumam, tādējādi pārkāpdams pienākumu norādīt atbilstošu pamatojumu saskaņā ar LESD 296. pantu.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.).

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.).

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/44

Prasība, kas celta 2013. gada 4. martā — Itālija/Komisija

(Lieta T-125/13)

2013/C 114/67

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Itālijas Republika (pārstāvji — G. Palmieri un S. Fiorentino, avvocati dello Stato)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Eiropas Komisijas 2012. gada 19. decembra Lēmumu Nr. C(2012) 9448, galīgā redakcija, kas paziņots 20. decembrī, par pamatkapitāla palielinājumiem, ko sabiedrība SEA S.p.A. veikusi par labu SEA Handling SpA;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šajā lietā prasītāja valsts vēršas pret Eiropas Komisijas lēmumu, ar ko ir paziņots, ka pasākumi, kurus SEA SpA., lidostu Milano Malpensa un Milano Linate pārvaldības koncesionāre, īstenojusi par labu tās kontrolē esošajai SEA Handling SpA, kurai uzticēta apkalpošanas uz zemes pakalpojumu pārvaldība minētajās lidostās — pasākumi, ko galvenokārt veido vairākkārtēji ieguldījumi kapitālā finanšu gada zaudējumu segšanai, — ir valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpti labas pārvaldības un tiesiskās noteiktības principi.

—

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot labas pārvaldības un tiesiskās noteiktības principus, tādējādi tā adresātiem radot arī tiesisko paļāvību uz šo pasākumu likumīgumu, gan visas procedūras un it īpaši pirmstiesas izmeklēšanas pārmērīgā ilguma dēļ, gan Komisijas pieņemto neskaidro noteikumu un neskaidrās izturēšanās dēļ minētās procedūras laikā.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas būtiskas formas prasības, kas izpaudās kā tiesību tikt uzklausītam pārkāpums un izmeklēšanas neveikšana.

—	Šajā jautājumā tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot lietas dalībnieku tiesības tikt uzklausītiem un tiesības uz aizstāvību, jo Komisijas izmeklēšanas priekšmets ir paplašināts uz laika posmu, uz kuru neattiecas lēmums sākt oficiālo izmeklēšanu.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 107. pants un 108. panta 3. punkts un ir kļūdaini izvērtēti fakti, kā arī nav sniegts pamatojums par valsts iestāžu vainojamību apstrīdētajos pasākumos.

—	Saskaņā ar prasītājas valdības viedokli apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda, uzskatot, ka valsts iestādes ir vainojamas apstrīdētajos pasākumos, un katrā ziņā par to nav sniegti atbilstoši pierādījumi un pietiekams pamatojums.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 107. pants un 108. panta 3. punkts un ir kļūdaini izvērtēti fakti, kā arī nav sniegts pamatojums par valsts iestāžu vainojamību apstrīdētajos pasākumos.

—	Šajā ziņā tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda, uzskatot SEA izturēšanos par neatbilstošu saprātīga uzņēmēja tirgus ekonomikā rīcībai, un katrā ziņā par to nav sniegti atbilstoši pierādījumi un pietiekams pamatojums.

20.4.2013

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/47

Prasība, kas celta 2013. gada 22. janvārī — ZZ/Komisija

(Lieta F-7/13)

2013/C 114/71

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: ZZ (pārstāvis — E. Boigelot, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Strīda priekšmets un apraksts

Prasība atcelt lēmumu, ar ko ir noraidīta sūdzība par lēmumu, kas pieņemts, atbildot uz prasītāja, kurš strādā Komisijas delegācijā Antananarivu, Madagaskarā, lūgumu saņemt kompensāciju par sarežģījumiem, kas viņam radās, iekārtojoties iepriekš minētajā pilsētā

Prasītāja prasījumi:

—

atcelt lēmumu, ko pieņēma nodaļas vadītājs Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorātā par “lūgumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu — 0/867/11 par kompensācijas saņemšanu par sarežģījumiem, kas radās, jums iekārtojoties Antananarivu”, saskaņā ar kuru šis lūgums ir noraidīts tādēļ, ka neesot izpildīti “šādai kompensācijas izmaksai par morālo un psiholoģisko kaitējumu nepieciešamie nosacījumi”, jo no faktiem izrietot, ka “delegācija ir darījusi visu, lai atrisinātu radušos sarežģījumus, uzdodot veikt papildu remontdarbus sākotnējā mājvietā, šo remontdarbu laikā jums piedāvājot citas izmitināšanas iespējas”;

—

atcelt uz prasītāja sūdzību sniegto atbildi, saskaņā ar kuru iecēlējinstitūcija noraidīja viņa sūdzību, pamatojoties uz to, ka i) “administrāciju šajā lietā nevar vainot nekāda veida dienesta pārkāpumā un vēl mazāk pretlikumībā”, ka ii) prasītājs “nav sniedzis ne vismazākos pierādījumus par apgalvoto morālo vai psiholoģisko kaitējumu” un ka iii) “apstrīdētajā lēmumā ir pievērsta uzmanība labvēlības apliecinājumiem, kurus administrācija izrādīja pret sūdzības iesniedzēju”, un ka “saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojuma iespējamu trūkumu var novērst ar atbilstošu pamatojumu, kas iesniegts atbildes uz sūdzību stadijā”, kas tā esot šajā lietā;

—	piespriest Komisijai par prasītājam nodarīto morālo un psiholoģisko kaitējumu izmaksāt summu, kas pagaidām ir novērtēta, ar iespēju to tiesvedības gaitā palielināt vai samazināt, EUR 30 000 apmērā.

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

		ISSN 1977-0952 doi:10.3000/19770952.C_2013.114.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 114

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	56. sējums 2013. gada 20. aprīlis

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	IV Paziņojumi
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Eiropas Savienības Tiesa
2013/C 114/01	Eiropas Savienības Tiesas pēdējā publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā VēstnesīOV C 108, 13.4.2013.	1

	Vispārējā tiesa
2013/C 114/02	Tiesnešu darbība palātās	2