15.6.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 169/1

—

ņemot vērā Direktīvu 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem (direktīva par finanšu instrumentu tirgiem, MiFID) (1),

—

ņemot vērā Direktīvu 2003/6/EK par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (2),

—

ņemot vērā G20 grupas deklarācijas 2009. gada 2. aprīlī Londonā, 2009. gada 25. septembrī Pitsburgā un 2010. gada 26. un 27. jūnijā Toronto,

—

ņemot vērā Eiropas vērtspapīru regulatoru komitejas (EVRK) tehniskas konsultācijas Eiropas Komisijai saistībā ar MiFID pārskatīšanu — vērtspapīru tirgi (atsauces dokuments CESR/10-394),

—

ņemot vērā EVRK tehniskas konsultācijas Eiropas Komisijai saistībā ar MiFID pārskatīšanu — ziņošana par darījumiem (atsauces dokuments CESR/10-292),

—

ņemot vērā EVRK tehniskas konsultācijas Eiropas Komisijai saistībā ar MiFID pārskatīšanu — ieguldītāju aizsardzība un starpnieki (atsauces dokuments CESR/10-417),

—

ņemot vērā EVRK uzaicinājumu iesniegt atsauksmes par mikrostrukturāliem jautājumiem Eiropas vērtspapīru tirgos (atsauces dokuments CESR/10-142),

—

ņemot vērā Francijas ekonomikas, rūpniecības un nodarbinātības ministra 2010. gada februāra ziņojumu par MiFID pārskatīšanu,

—

ņemot vērā Starptautiskās Vērtspapīru komisiju organizācijas (IOSCO) 2009. gada februāra konsultatīvo ziņojumu “Politikas virzieni attiecībā uz tiešu elektronisku pieeju”,

—

ņemot vērā Maksājumu un norēķinu sistēmas komitejas (CPSS) un IOSCO 2004. gada novembra ieteikumus centrālajiem darījumu starpniekiem,

—

ņemot vērā Vērtspapīru un biržu komisijas konceptuālo dokumentu par vērtspapīru tirgus struktūru (Nr. 34-61358; dokumenta Nr. S7-02-10),

—

ņemot vērā EVRK tehniskās konsultācijas Eiropas Komisijai saistībā ar MiFID pārskatīšanu un atbildes uz Eiropas Komisijas lūgumu pēc papildu informācijas (atsauces dokumenti CESR/10-802, CESR/10-799, CESR/10-808, CESR/10-859, CESR/10-860),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0326/2010),

A.

tā kā G20 grupa noteikusi, ka nedrīkstētu būt neviena finanšu iestāde, neviens finanšu produkts un neviena teritorija, uz kuriem netiktu attiecināts saprātīgs regulējums un efektīva uzraudzība, un vienojusies, ka ar visiem standartizētiem ārpusbiržas atvasinātiem līgumiem darījumi būtu jāveic biržā vai — attiecīgā gadījumā — ar elektronisko tirdzniecības platformu starpniecību;

B.

tā kā pārredzamības trūkums un ar to saistītā necaurredzamība attiecībā uz finanšu sistēmas riska modeļiem bija finanšu krīzi pastiprinošs faktors, veicinot vispārējas neuzticēšanās izplatīšanos un tādējādi sekmējot likviditātes plūsmu strauju samazināšanos;

C.

tā kā MiFID spēkā stāšanās brīdī galvenie mērķi bija patērētāju aizsardzība, jo īpaši attiecībā uz cenas veidošanas procesu, efektīvi un likvīdi tirgi un vienlīdzīga konkurence, taču šie mērķi vēl nav sasniegti un tāpēc tiem arī turpmāk jābūt prioritātei; tā kā pēc finanšu krīzes MiFID pārskatīšanā par vienu no svarīgākajiem uzdevumu jāpadara arī sistēmiskā riska ierobežošana;

D.

tā kā saistībā ar izmaiņām MiFID vienmēr vajadzētu ņemt vērā tās nozīmi, regulējot kapitāla plūsmas uz reālo ekonomiku un tādējādi — direktīvas iespējamo ietekmi uz nodarbinātību, ieguldījumiem un pensijām;

E.

tā kā līdz 40 % no tirdzniecības apjoma vēl arvien tiek veikti ārpusbiržas tirdzniecībā; tā kā tirgus dalībniekus vajadzētu mudināt veikt darījumus organizētās tirdzniecības vietās;

F.

tā kā MiFID paredzētais atbrīvojums no pirmstirdzniecības pārskatāmības pienākuma un daudzpusējo un neoficiālo tirdzniecības sistēmu izveide bija paredzēta, lai veicinātu pāreju uz vairāk regulētām un labāk pārredzamām tirdzniecības vietām;

G.

tā kā MiFID noteikts, ka ārpusbiržas tirdzniecībai ir raksturīgi ad-hoc un neregulāri darījumi, kurus veic ar vairumtirdzniecības partneriem, un ka tie ir daļa no darījumu attiecībām, kas pašas par sevi ir raksturojamas kā darījumi, kuru apjoms ir lielāks par tirgus standarta apjomu, kā arī gadījumi, kad darījumi tiek veikti ārpus sistēmām, ko attiecīgā sabiedrība parasti izmanto kā sistemātiskos internalizētājus (SI) attiecībā uz savu darbību;

H.

tā kā, neraugoties uz MiFID paredzēto atbrīvojumu ļaut veikt neoficiālas tirdzniecības darījumus organizētā tirgū, daudzpusēju tirdzniecības sistēmu un SI izveidi, kā arī uz definīciju, ka ārpusbiržas tirdzniecībai ir raksturīgi ad-hoc un neregulāri darījumi, ārpusbiržas tirdzniecības darījumi, kuri netiek veikti, pamatojoties uz SI, turpina veidot lielu daļu no akciju tirdzniecības (saskaņā ar CESR/10-394 sniegto informāciju — 38 % no visiem paziņotajiem darījumiem), un šī proporcija pēc MiFID ieviešanas nav samazinājusies, tā kā tādēļ būtu jānodrošina stingrāka un efektīvāka MiFID noteikumu un atbrīvojumu īstenošana;

I.

tā kā tirgus sadrumstalotība akciju tirdzniecībā nevēlami ietekmējusi likviditāti un tirgus efektivitāti, jo neoficiālās tirdzniecības un šķērstīklu pieauguma dēļ samazinājusies pārredzamība, radies arvien vairāk tirdzniecības vietu (gan biržas, gan ārpusbiržas sistēmā) un tirdzniecībā arvien plašāk tiek izmantotas tehnoloģijas, un tā kā vidējā izpildītā darījuma apjoms ir ievērojami samazinājies, proti, no EUR 22 266 2006. gadā līdz EUR 9 923 2009. gadā, dažiem lietotājiem palielinot darījumu kopējās izmaksas;

J.

tā kā rīkojuma apjoma samazināšanās samazinājusi arī tirgus dalībnieku spēju nekavējoties izpildīt lielus rīkojumus kādā konkrētā tirgū un vēlme novērst tirgus ietekmi uz lieliem rīkojumiem ir sekmējusi tirdzniecību neoficiālās tirdzniecības sistēmās jeb t.s. “dark-pool”, un tā kā mazāk nekā 10 % akciju tirdzniecības darījumu EEZ organizētos tirgos izmanto MiFIDparedzēto atbrīvojumu no pirmstirdzniecības pārskatāmības pienākuma (CESR/10-394);tā kā šis MiFID paredzētais atbrīvojums ļauj veikt neoficiālās tirdzniecības darījumus, jo tā ir pārredzamāka un labāk regulēta alternatīva ārpus biržas veiktiem neoficiālās tirdzniecības darījumiem, taču tā kā attiecībā uz ārpusbiržas darījumiem regulējums nav pietiekams (attiecinot to arī uz brokeru šķērstīkliem), ārpusbiržas tirdzniecībai tiek radītas konkurences priekšrocības un palielinās virzība uz neoficiālo tirdzniecību, tādējādi apdraudot tirgus pārredzamību kopumā; tā kā pirmstirdzniecības pārskatāmības prasības pašlaik neattiecas aptuveni uz pusi darījumu, bet puse ārpusbiržas darījumu nesasniedz tirgus standarta apjomu, un tāpēc nav nepieciešama aizsardzība pret tirgus ietekmi;

K.

tā kā līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai būtu jāveic padziļināta izmeklēšana par brokeru šķērstīklu (BCN) izmantotajiem uzņēmējdarbības modeļiem, lai panāktu, ka gadījumos, kad tie sniedz tādus pakalpojumus, kuri nozīmē, ka šie tīkli būtībā darbojas kā regulēti tirgi (RM), daudzpusējas tirdzniecības sistēmas (MTF) vai sistemātiskie internalizētāji, tie arī attiecīgi tiktu regulēti;

L.

tā kā konkurences priekšrocības, sekmējot konkurētspējīgāku un inovatīvāku tirdzniecības infrastruktūru, nav izdevies nodrošināt, jo darījumu kopējās izmaksas nav samazinājušās un necaurredzamība ir palielinājusies, turklāt vienlaikus nepārprotami šķiet, ka kvalitāte un integritāte visiem dalībniekiem vairāk sadrumstalotā tirgū nav pienācīgi nodrošināta;

M.

tā kā tiek apgalvots, ka automatizēta ātrā datorizētā tirdzniecība (HFT) nodrošina finanšu tirgu likviditāti, būtu lietderīgi noteikt, vai pastāv riski, kas saistīti ar elektronisko rīkojumu sistēmu un ar ievērojamas tirdzniecības apjoma daļas (ASV — aptuveni 70 %) saistību ar zināmām HFT stratēģijām, jo īpaši ņemot vērā Vērtspapīru un biržu komisijas secinājumus par 2010. gada 6. maijā ASV notikušo t.s. “flash crash”, kad HFT likviditātes nodrošinātāji pameta tirgu;

N.

tā kā HFT stratēģijas ir samērā jauna parādība Eiropā un lēš, ka tās pašlaik veido līdz 35 % no tirgus apjoma;

O.

tā kā būtu jārada lielāka pārredzamība, izmantojot pirmstirdzniecības un pēctirdzniecības ziņošanu par tirdzniecības darbībām visās aktīvu kategorijās, lai nodrošinātu uzlabotu agrīno brīdināšanu par iespējamo problēmu veidošanos un to mērogu, kā arī lai uzlabotu cenas veidošanas procesa efektivitāti un veicinātu tirgus dalībnieku savstarpējo uzticību;

P.

tā kā G20 valstu grupas 2009. gada 24. un 25. septembra Pitsburgas sanāksmes lēmumos teikts, ka ar visiem standartizētiem ārpusbiržas atvasinātiem līgumiem darījumi būtu jāveic biržā vai ar elektronisko tirdzniecības platformu starpniecību;

Q.

tā kā MiFID netiek piemērota pilnībā sakarā ar atšķirīgu tās īstenošanu dalībvalstīs,

1.

atzīst, ka tirgus infrastruktūras krīzes laikā bijušas elastīgas, un aicina Komisiju tomēr stiprināt tirgus infrastruktūras visās tirdzniecības vietās un norēķinu sistēmās, lai tās varētu tikt galā ar nākotnes riskiem, uzlabojot visas apkopotās tirdzniecības pārredzamību, noturību un regulatīvo uzraudzību;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai par ārpusbiržas atvasinājumiem, centrālajiem darījumu starpniekiem un darījumu reģistriem, kas ir nepieciešams priekšnoteikums, lai palielinātu pārredzamību un drošību finanšu instrumentu tirgos, un uzskata to par pirmo soli, novirzot lielu daļu ārpusbiržas tirdzniecības uz tādām tirdzniecības vietām, kas pakļautas MiFID regulējumam;

3.

vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanai ierosina uz MTF attiecināt tāda paša līmeņa uzraudzību un tāpēc tās regulēt salīdzināmā veidā, jo konkurencei starp MTF un regulētu tirgu vajadzētu īstenoties līdzvērtīgos apstākļos, vienlaikus atzīmējot MTF svarīgo lomu, nodrošinot ieiešanu tirgū;

4.

aicina EVTI veikt pētījumu par SI režīma darbību un mērķi un ierosināt uzlabojumus šīs kategorijas regulēšanai, lai nodrošinātu, ka šo režīmu izmanto divpusējo rīkojumu izpildē attiecībās ar finanšu darījumu partneri;

5.

prasa, lai ieguldījumu sabiedrībām, kas sniedz portfeļa pārvaldības pakalpojumus un darbojas kā portfeļa pārvaldītāji, tiktu nodrošināta labākā izpilde, ko sniegtu tās ieguldījumu sabiedrības, kurām tiek izdarīti pasūtījumi, turklāt neatkarīgi no tā, vai portfeļa pārvaldītājs atbilst MiFID noteiktajai tiesīga darījumu partnera kategorijai;

6.

aicina EVTI izvērtēt, vai katra atsevišķā rīkojuma labāko izpildi labāk varētu nodrošināt ar regulējumu attiecībā uz datu pieejamību (attiecinot to gan uz pēctirdzniecības, gan izpildes kvalitātes datiem) un attiecībā uz tirgus tehnoloģijām, piemēram, rīkojumu maršrutētājiem un tirdzniecības vietu savienojumiem;

7.

aicina pilnībā īstenot MiFID noteikumus, lai nodrošinātu, ka BCN, kas veic tādas pašas darbības kā regulētie tirgi, daudzpusējās tirdzniecības sistēmas vai SI, tiktu tādā pašā veidā arī regulēti, un, lai sekmētu šo īstenošanu, prasa noteikt, ka visiem BCN vajadzētu iesniegt kompetentajām iestādēm visu nepieciešamo informāciju, tajā skaitā:

8.

aicina izpētīt akciju ārpusbiržas tirdzniecības darbību un aicina uzlabot veidu, kādā ārpusbiržas tirdzniecība tiek regulēta, lai nodrošinātu, ka pieaug regulētu tirgu un MTF izmantošana daudzpusēju rīkojumu izpildē un SI izmantošana divpusēju rīkojumu izpildē, un ka akciju ārpusbiržas tirdzniecības apjoms būtiski samazinās;

9.

prasa Komisijai izpētīt ietekmi, kāda būtu minimālo rīkojumu lielumu noteikšanai neoficiālās tirdzniecības sistēmas darījumiem, un vai šo prasību varētu stingri īstenot, lai šādā veidā panāktu, ka cenas atklāšanas interesēs organizētās tirdzniecības vietās saglabātos pietiekama tirdzniecības plūsma;

10.

aicina Komisiju pārskatīt pašlaik spēkā esošos MiFID atbrīvojumus no pirmstirdzniecības pārskatāmības pienākuma, lai:

11.

prasa vienveidīgāk piemērot pirmstirdzniecības atbrīvojumus dalībvalstīs, lai ierobežotu īstenošanas atšķirības, kas var izraisīt neskaidrības, regulējuma arbitrāžu un nevienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzskata, ka EVTI noteikti tehniskie standarti varētu būt piemērots veids, kā to panākt, ievērojot koncepciju par vienotu noteikumu kopumu attiecībā uz finanšu pakalpojumiem;

12.

atzinīgi vērtē tirgus dalībnieku neseno paziņojumu, ka tie veiks pirmstirdzniecības un pēctirdzniecības datu atdalīšanu un aicina turpināt darbu pie kopēju datu standartu izveides un labākas datu pieejamības nodrošināšanas;

13.

aicina Komisiju izveidot darba grupu, lai pārvarētu grūtības, kas kavē tirgus datu konsolidāciju Eiropā, un lai jo īpaši uzlabotu zemas kvalitātes datus par visiem darījumiem;

14.

aicina EVTI izstrādāt vienotus ziņojumu standartus un formātus attiecībā uz visu pēctirdzniecības datu ziņošanu gan organizētās tirdzniecības vietās, gan ārpusbiržas tirdzniecībā, lai tādējādi sekmētu datu konsolidāciju;

15.

prasa, lai visām tirdzniecības vietām, kas veic ziņošanu, tiktu pieprasīta pēctirdzniecības datu atdalīšana no pirmstirdzniecības datiem, tādējādi nodrošinot, ka informāciju var padarīt pieejamu visiem tirgus dalībniekiem par komerciāli pamatotu un salīdzināmu cenu; turklāt aicina Komisiju apsvērt apstiprinātu publikāciju kārtības (APA) koncepcijas ieviešanu, lai ieviestu kvalitātes standartus attiecībā uz darījumu publicēšanu un samazinātu gan vietu skaitu, kurām var ziņot par darījumiem, gan tīmekļa vietņu izmantošanu, kas pašlaik rada šķēršļus konsolidācijai;

16.

aicina saīsināt publicēšanas atlikšanas termiņu, lai par darījumiem tiktu ziņots regulatoriem divdesmit četru stundu laikā pēc to notikšanas; uzskata, ka attiecībā uz darījumu publicēšanu parastos apstākļos par nepieņemamu vajadzētu uzskatīt kavēšanos, kas pārsniedz vienu minūti;

17.

uzskata, ka ir svarīgi analizēt tirdzniecības uzdevumu sadalījumu un uzņēmējdarbības modeļus ārpusbiržas tirdzniecībā, tāpēc aicina ieviest īpašu pirmstirdzniecības un pēctirdzniecības pārskatāmības atzīmi attiecībā uz ārpusbiržas darījumiem, lai labāk saprastu šādu darījumu īpašības un novērtētu, kāda veida darījumus ir likumīgi veikt ārpus biržas sakarā ar to īpašo raksturu;

18.

prasa, lai pēc notikušā “flash crash” visas tirdzniecības platformas varētu apliecināt valstu uzraudzītājiem, ka to tehnoloģijas un uzraudzības sistēmas var izturēt tādu rīkojumu pieplūdumu kā 2010. gada 6. maijā, un tādējādi nodrošināt, ka tās veiksmīgi var tikt galā ar darbībām, kas saistās ar HFT un algoritmisko tirdzniecību ārkārtas apstākļos, kā arī apliecināt, ka tās spēj līdz dienas beigām atjaunot rīkojumu reģistrus, lai varētu konstatēt neparastu tirgus darbību cēloņus un noteikt gadījumus, kuros ir aizdomas par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu;

19.

aicina EVTI pārbaudīt, kādas izmaksas un ieguvumus tirgiem rada algoritmiskā tirdzniecība un HFT, kā arī to ietekmi uz citiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši institucionāliem ieguldītājiem, lai noteiktu, vai automātiski radīta ievērojama tirgus plūsma nodrošina tirgū reālu likviditāti, un kā tā ietekmē vispārējo cenas atklāšanu un iespēju rīkoties ļaunprātīgi, veicot manipulācijas ar tirgu, lai tādējādi radītu nevienlīdzīgus konkurences apstākļus tirgus dalībniekiem, kā arī tās ietekmi uz kopējo tirgus stabilitāti;

20.

aicina pārklāšanas (“layering”) vai kotējumu pārslodzes (“quote stuffing”) paņēmienus nepārprotami klasificēt kā tirgus ļaunprātīgu izmantošanu;

21.

aicina izpētīt, vai būtu nepieciešams regulēt uzņēmumus, kas izmanto HFT stratēģijas, lai nodrošinātu, ka to sistēmas un kontrole ir stabilas un ka tiek veikta pastāvīga regulatīva pārraudzība pār to izmantotajiem algoritmiem, spēju veikt diennakts uzraudzību un reālajā laikā noteikt nesegtās pozīcijas un aizņemto līdzekļu īpatsvaru un spēju pierādīt, ka tiem ir stingras pārvaldības procedūras attiecībā uz ārkārtas notikumiem;

22.

aicina pārbaudīt ar HFT saistītos uzdevumus attiecībā uz tirgus uzraudzību; atzīst, ka regulatoriem ir nepieciešami piemēroti līdzekļi, lai noteiktu un uzraudzītu iespējami ļaunprātīgu rīcību; šajā sakarībā aicina ziņot kompetentām iestādēm par visiem rīkojumiem, kas saņemti regulētos tirgos un MTF, kā arī par darījumiem šajās platformās;

23.

aicina visas tirdzniecības vietas tieši vai ar trešās personas datu nodrošinātāju starpniecību atļaut serveru kopvietošanu, lai visiem kopvietotiem klientiem nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi, un, ja iespējams, atbilstoši vienam un tam pašam infrastruktūras latentuma režīmam, tādējādi nodrošinot atbilstību MiFID prasītajai nediskriminējošajai praksei;

24.

aicina regulatorus uzraudzīt un regulēt sponsorētās piekļuves nodrošināšanu un Komisiju aicina apsvērt papildu pasākumus, tajā skaitā:

25.

neatkarīgi no nepieciešamības piemērot drošības pasākumus prasa EVTI izpētīt, vai sponsorētā piekļuve nepārkāpj robežu, kas noteikta saistībā ar nediskriminējošu piekļuvi;

26.

aicina Komisiju pieņemt principus, ko IOSCO tehniskā komiteja izstrādā attiecībā uz tiešu elektronisko piekļuvi, tajā skaitā sponsorēto piekļuvi, un kas attieksies uz kritērijiem to klientu atlasei, kuriem var piešķirt sponsorēto piekļuvi, kā arī līgumattiecībām starp platformu, dalībnieku un klientu, un uzsvērs to pienākumus attiecībā uz piemērotu kontroles pasākumu un filtru izmantošanu;

27.

uzskata, ka nepārprotami jāaizliedz t.s. apsteidzošo (“flash”) rīkojumu izmantošana, lai tādējādi ievērotu vienlīdzīgas attieksmes principu pret visiem ieguldītājiem;

28.

aicina EVTI veikt pētījumu par nodevu struktūrām, lai nodrošinātu, ka izpildes nodevas, papildu nodevas, ieguldījumu sabiedrību komisijas maksas un citi saistīti maksājumi ir pārredzami, nediskriminējoši un atbilst uzticamam cenas veidošanas principam, un tiek izstrādāti un īstenoti tā, lai netiktu veicināta tirdzniecība nepiemērotu mērķu sasniegšanai, un lai novērtētu, vai lietotājiem, kas iesniedz rīkojumus, būtu jāmaksā minimālā maksa neatkarīgi no tā, vai šie rīkojumi tiek izpildīti vai nē, jo tie tik un tā jāapstrādā tirgus infrastruktūrā;

29.

ierosina EVTI veikt pētījumu par uzturētāja/izmantotāja (“maker/taker”) nodevu modeli, lai noteiktu, vai kādam no labvēlīgākās uzturētāja nodevu struktūras subjektiem arī nevajadzētu būt pakļautam oficiālām tirgus uzturētāja saistībām un uzraudzībai;

30.

pieprasa, lai EVTI īstenotu uzraudzību un ar īstenošanas aktiem definētu stabilas sistēmas satricinājumu novēršanai un mehānismus tirdzniecības apturēšanai, kas darbotos vienlaikus visās ES tirdzniecības vietās un tādējādi nepieļautu ASV pieredzēto “flash crash” notikumu atkārtošanos;

31.

pieprasa, lai neviens neregulēta tirgus dalībnieks nevarētu iegūt tiešu vai nefiltrētu sponsorēto piekļuvi oficiālām tirdzniecības vietām, un lai nozīmīgiem tirgus dalībniekiem, kas veic tirdzniecību vienīgi uz sava rēķina, tiktu pieprasīts reģistrēties regulatorā un ļaut veikt attiecīga līmeņa uzraudzību un pārbaudi pār to tirdzniecības darbību, un tādējādi tiktu nodrošināta stabilitāte;

32.

aicina tos savā vārdā veiktos darījumus, ko neregulētas struktūras veic ar algoritmiskām tirdzniecības stratēģijām, īstenot vienīgi ar regulēta finanšu darījumu partnera starpniecību;

33.

aicina paplašināt MiFID pārredzamības režīma darbības jomu uz visiem “vērtspapīriem līdzīgiem” instrumentiem, tajā skaitā depozitārajiem sertifikātiem (DR), biržā tirgojamiem fondiem (ETF), biržā tirgojamām precēm (EDC) un sertifikātiem;

34.

prasa Komisijai un EVTI apsvērt iespēju ieviest pirmstirdzniecības un pēctirdzniecības pārredzamības prasību attiecībā uz visiem neakciju finanšu instrumentiem, tajā skaitā valsts un uzņēmumu obligāciju tirgiem un atvasinātiem finanšu instrumentiem, ar kuriem darījumus var veikt centrālie darījumu starpnieki, turklāt piemērot šo prasību veidā, kas attiecīgā gadījumā būtu atšķirīgs dažādās aktīvu kategorijās, vienlaikus apvienojot minēto rīcību ar pasākumiem, kuri sekmētu ārpusbiržas atvasināto produktu turpmāku standartizāciju, lai varētu nodrošināt plašāku pārredzamību;

35.

ņemot vērā pieredzi, kas gūta attiecībā uz datu kvalitāti un Eiropas akciju pēctirdzniecības datu konsolidāciju, uzskata, ka Komisijai vajadzētu nodrošināt, lai pēctirdzniecības dati par neakciju finanšu instrumentiem tiktu sniegti jau konsolidētā veidā;

36.

atbalsta Komisijas nodomu vairāk MiFID noteikumu piemērot atvasinātajiem instrumentiem, jo šādu produktu tirdzniecība arvien vairāk notiek organizētās tirdzniecības vietās un uz tiem arvien vairāk attiecina standartizāciju un centrālā mijieskaita prasības;

37.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, ar kuru tiktu nodrošināts, ka visi ārpusbiržas atvasinātie līgumi, kurus iespējams standartizēt, attiecīgos gadījumos tiktu tirgoti biržās vai ar elektronisko tirdzniecības platformu starpniecību, lai nodrošinātu, ka šādu līgumu cenas veidojas pārskatāmi, taisnīgi un efektīvi, neveidojoties interešu konfliktam;

38.

prasa pārskatīt IOSCO standartus norēķina iestādēm, vērtspapīru norēķinu sistēmām un sistēmiski nozīmīgām maksājumu sistēmām, lai turpinātu uzlabot tirgus pārredzamību;

39.

uzskata, ka regulatoriem dažādos fizisko un finanšu preču tirgos ir jāpiekļūst vieniem un tiem pašiem datiem, lai noteiktu tendences un savstarpējo saistību, un aicina Komisiju koordinēt centienus gan ES, gan pasaulē;

40.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.

15.6.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 169/8

—

ņemot vērā LES 3. pantu un LESD 2. panta 5. punktu, 67., 74., 196. un 222. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Padomes un Komisijas 2002. gada 20. decembra programmu par sadarbības uzlabošanu Eiropas Savienībā teroristu ķīmisko, bioloģisko, radioloģisko vai kodoluzbrukuma draudu novēršanai un ierobežošanai (CBRN programma) (1),

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/475/TI par terorisma apkarošanu (2), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2008/919/TI (3),

—

ņemot vērā ES 2003. gada stratēģiju pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu un to nogādes līdzekļiem,

—

ņemot vērā Eiropadomes Briseles sanāksmē 2003. gada 12. decembrī pieņemto Eiropas 2003. gada drošības stratēģiju — “Droša Eiropa labākā pasaulē”, kā arī ES iekšējās drošības stratēģiju 2010. gadam (4) un Komisijas paziņojumu par šo stratēģiju (COM(2010)0673),

—

ņemot vērā ES 2004. gada solidaritātes programmu par teroristu draudu un uzbrukumu sekām (5),

—

ņemot vērā Eiropadomes Briseles sanāksmē 2005. gada 1. decembrī pieņemto ES 2005. gada pretterorisma stratēģiju (6) un tās īstenošanas rīcības plānu (7),

—

ņemot vērā Hjogo rīcības pamatplānu 2005.–2015. gadam (8), ko pieņēma 2005. gada 18.–22. janvārī Japānā notikušajā Pasaules konferencē par katastrofu mazināšanu,

—

ņemot vērā Septīto pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammu (9) un jo īpaši tajā paredzēto finansējumu CBRNE-map projektam (10),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 5. marta Lēmumu 2007/162/EK, Euratom, ar ko izveido civilās aizsardzības finanšu instrumentu (11),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 8. novembra Lēmumu 2007/779/EK, Euratom, ar ko izveido Kopienas civilās aizsardzības mehānismu (pārstrādāta redakcija) (12),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 5. maija Regulu (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei (13),

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 8. decembra Direktīvu 2008/114/EK par to, lai apzinātu un noteiktu Eiropas Kritiskās infrastruktūras un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību (14), jo īpaši saistībā ar pasākumiem, kam ir pārrobežu ietekme, un kurā cita starpā ir izklāstītas integrētas pieejas pamatnostādnes par veiktspējas palielināšanu kritisko infrastruktūru aizsardzībai ES mērogā, ietverot vajadzību izveidot Kritiskās infrastruktūras brīdinājuma informācijas tīklu (KIBIT), kā arī Komisijai saistībā ar šo kritisko infrastruktūru aizsardzības uzlabošanu ir uzticēta ierosinājumu izstrādāšanas un koordinēšanas funkcija,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodoldrošības stiprināšanu Eiropas Savienībā — ES CBRN rīcības plāns (COM(2009)0273),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra secinājumus par Eiropas Savienības ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās drošības un kodoldrošības (CBRN) stiprināšanu un ES CBRN rīcības plāna pieņemšanu (15),

—

ņemot vērā Stokholmas programmu — atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā (16),

—

ņemot vērā paziņojumu par ES Pretterorisma politiku — galvenie sasniegumi un nākotnes uzdevumi (COM(2010)0386),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšanu Eiropas pilsoņiem — Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns (COM(2010)0171),

—

ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par CBRN jautājumiem un katastrofu novēršanu un reaģēšanu uz tām un jo īpaši nesen pieņemto 2010. gada 10. februāra rezolūciju par zemestrīci Haiti (17), kurā aicināts izveidot Eiropas civilās aizsardzības spēkus,

—

ņemot vērā 2010. gada 21. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu “Kopienas pieeja dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai” (18),

—

ņemot vērā Padomes prezidentūras 2010. gada 25. oktobra pārskatīto priekšlikumu Padomes secinājumu projektam par sagatavotību un reaģēšanu CBRN uzbrukuma gadījumā, kas izstrādāts, pamatojoties uz mērķiem, kuri izvirzīti darbībā Nr. H.29 par operatīvās plānošanas uzlabošanu ES CBRN rīcības plānā (19), ko Padome pieņēma 2010. gada 8. novembrī,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Eiropas reaģēšanas spēju stiprināšana katastrofu gadījumos — civilās aizsardzības un humānās palīdzības nozīme” (COM(2010)0600),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Ārlietu komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A7-0349/2010),

A.

tā kā ES var norādīt uz ilgtermiņa iesaistīšanos CBRN programmās, sākot ar Eiropadomes Ģentes sanāksmes 2001. gada 19. oktobra un Eiropadomes Lākenes sanāksmes 2001. gada 13. un 14. decembra secinājumiem; tā kā 2002. gadā pieņēma CBRN programmu, ko 2004. gadā aizstāja ar ES solidaritātes programmu, un tā kā Padome 2009. gada 12. novembrī pieņēma jaunu ES CBRN rīcības plānu;

B.

tā kā CBRN katastrofas —gan negadījuma, gan terora akta izraisītas — ievērojami apdraud ES iedzīvotāju drošību un veselību, skarot viņu dzīvi, apkārtējo vidi un materiālos līdzekļus, tostarp kultūras mantojumu, un rada draudus sabiedrības funkcionēšanai vienā vai vairākās ES dalībvalstīs, iznīcinot sevišķi svarīgas infrastruktūras un pārvaldības spējas;

C.

tā kā gan Padome, gan Komisija piekrīt tam, ka līdz šim ir notikuši salīdzinoši nedaudzi ar CBRN materiāliem saistīti negadījumi, tostarp terora akti, un tā kā vairums ar CBRN vielām saistītas katastrofas ir notikušas rūpniecisku avāriju dēļ vai tādēļ, ka pieaug bīstamu patogēnu izmantošana un to izplatība pasaulē;

D.

tā kā gan nejaušu, gan tīši izraisītu CBRN katastrofu pašreizējais un pastāvīgais apdraudējums Eiropas Savienības teritorijā būtiski apgrūtina visu pamattiesību un pamatbrīvību pilnīgu ievērošanu un ir pretrunā apsolījumam izveidot un attīstīt Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpu;

E.

tā kā vienu no lielākajiem CBRN apdraudējumiem rada CBRN materiālu izplatīšana, ko veic teroristu organizācijas, un līdz ar to svarīgs pasākums ir neizplatīšanas režīma nostiprināšana un atbruņošanās, pasaulē pilnībā īstenojot visus attiecīgos līgumus un starptautiskās vienošanās (proti, Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, Ķīmisko ieroču konvenciju un Bioloģisko ieroču konvenciju) un vienojoties par līgumu, ar ko aizliedz skaldmateriālu ražošanu ieroču vajadzībām (Skaldmateriālu aizliegšanas līgums);

F.

tā kā ieroču un sprāgstvielu vai kodolieroču, bioloģisko vai ķīmisko ieroču ražošana, glabāšana, iegūšana, pārvadāšana, piegāde vai izmantošana, kā arī bioloģisko un ķīmisko ieroču pētniecība un izstrāde un apmācība par to, kā nelegāliem mērķiem izgatavot vai lietot sprāgstvielas, šaujamieročus vai citus ieročus, ir iekļauta ES terorisma un teroristu apmācības definīcijā, kā minēts Padomes Pamatlēmumā 2002/475/TI un 2008/919/TI;

G.

tā kā pasākumi CBRN materiālu jomā ir viena no būtiskākajām ES pretterorisma stratēģijas daļām un tā kā Padome 2009. gada 30. novembrī attiecīgi apstiprināja ES CBRN rīcības plānu;

H.

tā kā atsevišķu sabiedrībai tirgū plaši pieejamu ķīmisko vielu, piemēram, mājas apstākļos izgatavotu sprāgstvielu prekursoru ļaunprātīga lietošana var izraisīt teroristu un citu kriminālu nodarījumu ķēdi Eiropas Savienībā; tā kā līdz ar to ir jānodrošina stingra uzraudzība un kontrole nolūkā ieviest Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumu regulai par sprāgstvielu prekursoru tirdzniecību un lietošanu (COM(2010)0473);

I.

tā kā līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ir panākts jauns kompetenču līdzsvars starp dažādām ES iestādēm, no vienas puses, un ES un tās dalībvalstīm, tostarp aizsardzības ekspertiem, no otras puses; tā kā šādas jaunas sistēmas veidošana ir pastāvīgs process, kam nepieciešama izpratne par vienotām vērtībām un kopīgu mērķi;

J.

tā kā dalībvalstis faktiski ir atbildīgas par CBRN politiku, taču tā kā tomēr ir nepieciešama cieša sadarbība un koordinācija ES līmenī;

K.

tā kā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveide sniedz iespēju uzlabot vispārējo ES reaģēšanu krīzes situācijās, veicot stabilitātes instrumentā (SI) iekļautos pasākumus;

L.

tā kā ar ES CBRN rīcības plānu jānodrošina efektīva valstu un ES iniciatīvu mijiedarbība, risinot ar CBRN riskiem saistītos jautājumus un sagatavojot vajadzīgos reaģēšanas pasākumus, uzlabojot gan horizontālo koordinēšanu starp Komisiju un dalībvalstīm, gan vertikālo koordinēšanu starp ES mēroga instrumentiem un dalībvalstu instrumentiem nolūkā uzlabot efektivitāti un apmaiņu ar informāciju, paraugprakses izplatīšanu, analītisko ziņošanu visos posmos, kopīgu plānošanu, operatīvo procedūru izstrādi, operatīvās mācības un pašreizējo resursu ekonomisku apvienošanu;

M.

tā kā CBRN pasākumos ir iesaistītas vairākas ES krimināltiesību izpildes aģentūras, piemēram, Eiropols, izveidojot Eiropas Bumbu datubāzi un agrīnās brīdināšanas sistēmu attiecībā uz sprāgstvielām un CBRN materiāliem; tā kā līdz ar to ir jāievieš pienācīgas procedūras, ar kurām Eiropas Parlaments un valstu parlamenti varētu īstenot kontroli, kā to paredz, piemēram, LESD 88. pants;

N.

tā kā veselības apdraudējumi un ar tiem saistītā bīstamo patogēnu izplatība aizvien pieaug visā ES un pasaulē, kā to apliecināja nesenais A/H1N1 uzliesmojums;

O.

tā kā vides piesārņojuma un saindēšanas problēmas, tostarp pārrobežu problēmas, var rasties CBRN negadījumu dēļ un tā kā līdz ar to ES CBRN politikā ir jāiekļauj atveseļošanas un atsārņošanas stratēģijas;

P.

tā kā jaunās ES CBRN politikas visaptverošais mērķis ir samazināt apdraudējumu un kaitējumu, ko Eiropas Savienības iedzīvotājiem rada CBRN negadījumi, un tā kā tas ir jāsasniedz, līdz minimumam samazinot CBRN negadījumu iespējamību un ierobežojot to sekas, ja tādi tomēr ir notikuši;

Q.

tā kā Komisija paziņojumā par ES lomu veselības jomā pasaules mērogā (20) atzīst, ka ir jākoordinē pasākumi ES un pasaules mērogā, lai strauji reaģētu uz veselības apdraudējumiem, un apņemas uzlabot sagatavotību un reaģēšanas mehānismus epidēmiju un slimību uzliesmojumu gadījumos, tostarp saistībā ar ļaunprātīgiem aktiem, piemēram, bioloģisko terorismu;

R.

tā kā salīdzinājumā ar kodoltehnoloģijām un to prekursoriem bioloģiskie materiāli, piemēram, Sibīrijas lopu mēris, ir lētāki, vienkāršāk iegūstami un izplatāmi, tādējādi radot nekonvencionālu terora aktu iespējamību, ilgstoši pakļaujot bīstamam apdraudējumam iedzīvotāju veselību, dzīvību un vidi, tostarp lauksaimniecību un pārtikas apgādi;

S.

tā kā personas, kuras, palīdzot CBRN negadījumos cietušajiem, šādās sutuācijās reaģē pirmās, tostarp policija, ugunsdzēsēji un neatliekamās palīdzības darbinieki, nav pasargātas no personiskās drošības apdraudējuma, ja tās nav saņēmušas pirmsiedarbības aizsarglīdzekļus, proti, medicīniskos pretlīdzekļus un pienācīgu apmācību;

T.

tā kā reģionu rīcībā ir medicīnisko pretlīdzekļu krājumi, ar ko paredz iedzīvotāju pienācīgu aizsardzību, līdzsvarojot iedzīvotāju veselības aizsardzības un ekonomikas aspektus, vienlaikus nodrošinot arī dalībvalsts atbildību un solidaritāti;

U.

tā kā Pasaules Veselības organizācija, īstenojot globālo katastrofu trauksmes un reaģēšanas (21) programmu, cenšas nostiprināt bioloģisko nekaitīgumu, bioloģisko drošību un sagatavotību bīstamu un neparedzētu patogēnu uzliesmojumu gadījumiem;

V.

tā kā ES, ko pārstāv tās dalībvalstis un Komisija, ir aktīva dalībniece, apspriežot globālo veselības drošības iniciatīvu, kuras mērķis ir panākt vienotu rīcību pasaules mērogā, lai nostiprinātu sabiedrības veselības aizsardzības sagatavotību un reaģētu uz starptautisko bioloģiskā, ķīmiskā un radioloģiskā un nukleārā terorisma apdraudējumu;

W.

tā kā ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodoldrošības apdraudējums rodas ne tikai terora aktu vai nolaidības dēļ, bet arī tādēļ, ka pašlaik daudzās teritorijās piesārņojumu rada jūrā nogremdētie Otrā pasaules kara ķīmiskie ieroči, kā arī kodolatkritumu poligoni Eiropas Savienībā;

X.

tā kā attiecīgais ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodoldrošības līmenis Eiropas Savienībā ir atkarīgs arī no trešo valstu drošības līmeņa;

Y.

tā kā jaunus drošības apdraudējumus varētu radīt moderno tehnoloģiju izmantošana jaunu terora aktu plānošanā, ja drošības standarti netiek pietiekami ātri pielāgoti tehnoloģiskajam progresam;

Z.

tā kā nolūkā izstrādāt nepieciešamās un pietiekami stingrās drošības prasības ir rūpīgi jāpārskata pašreiz piemērojamie dažādie standarti;

AA.

tā kā ES CBRN rīcības plāns ir iedalīts trijās galvenajās daļās — novēršana, konstatēšana, kā arī sagatavotība un reaģēšana un plānā ir ietverta ceturtā sadaļa “CBRN novēršanas, konstatēšanas un reaģēšanas jomā piemērojamie pasākumi”; un tā kā, atzīstot, ka ikvienam posmam ir izšķiroša nozīme, lai pienācīgi īstenotu riska novērtēšanas pētījumus, reaģēšanas pasākumus un pretpasākumus, vienlaikus pieņemot transversālu un pārrobežu pieeju darbībām ar CBRN materiāliem, t.i., katrā posmā pareizi nosakot izmērāmus mērķu un pasākumus;

AB.

tā kā Padomes izdarītās izmaiņas pašreizējā Komisijas ierosinātajā ES CBRN rīcības plānā to vājina, padarot dalībvalstu pienākumus nesaistošus un mazinot paredzēto pasākumu ietekmi, no kuriem daudziem ir valsts, nevis ES mērogs, kā tam vajadzētu būt, kā arī vājinot pārraudzību un kontroli attiecībā uz Komisijas īstenotajiem pasākumiem, reizēm pat iekļaujot tikai dalībvalstis, bet neiesaistot Komisiju,

1.

norāda, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā ar ES CBRN rīcības plānu tiek ieviests jauns kompetenču sadalījums starp dalībvalstīm un ES, kā to paredz LESD 5. pants saistībā ar kompetenču piešķiršanas, subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem; atzīmē, ka ES CBRN rīcības plāns ietver kopīgas iekšlietu kompetences (LESD 4. pants) attiecībā uz brīvību, drošību un tiesiskumu, kopīgās drošības apdraudējumiem un transportu, civilās aizsardzības pasākumiem (LESD 196. pants), kā arī Savienības ārējām darbībām (LESD 21. un 22. pants);

2.

tomēr norāda, ka kopīgas CBRN drošības sistēmas ieviešanai nevajadzētu samazināt dalībvalstu pilnvaras šajā politikas jomā;

3.

uzskata, ka rīcības plāns būs nozīmīgs instruments, ar ko nodrošināt dalībvalstu un Eiropas iniciatīvu netraucētu mijiedarbību CBRN apdraudējumu novēršanā;

4.

atzīst, ka ārkārtīgi būtiski ir līmetņot speciālās zināšanas un novērst ES iestāžu un/vai dalībvalstu centienu dubultošanu, fragmentāciju un nekonsekvenci drošības un aizsardzības jomā, kurā apdraudējumam ir pakļautas pamattiesības uz dzīvību un kurā paviršībai un neuzmanībai var būt neparedzamas sekas;

5.

uzsver, ka ES ir jānostiprina kopīgā pieeja CBRN draudu novēršanas, konstatēšanas un reaģēšanas jomā, ieviešot īpašus mehānismus (regulatīvos, normatīvos vai nenormatīvos instrumentus), ar kuriem negadījuma vai teroristu uzbrukuma izraisītas CBRN katastrofas situācijā sadarbību un palīdzības līdzekļu sniegšanu nosaka par obligātu; atgādina, ka par galveno ES iestāžu mērķi jāizvirza efektīva valsts vai pārrobežu reaģēšana uz CBRN negadījumu vai teroristu uzbrukumu, pamatojoties uz ES solidaritāti un Komisijas pārraudzībā saskaņotu rīcību visas Eiropas mērogā;

6.

atgādina, ka ES CBRN rīcības plāns ir iespēja, kā ES un tās dalībvalstīm rast leģislatīvus līdzekļus, lai efektīvi īstenotu LESD 222. pantā iekļauto solidaritātes klauzulu, un ka dalībvalstīm ir jābūt informētām par citu dalībvalstu plāniem un labāko praksi, kas negadījuma izraisītas vai tīšas darbības dēļ notikušas CBRN katastrofas situācijā dalībvalstīm ļautu saskaņotā un efektīvā veidā sniegt savstarpēju palīdzību;

7.

uzsver, ka ir būtiski nostiprināt Komisijas normatīvās un regulatīvās iejaukšanās pilnvaras, jo pašreizējā ES CBRN rīcības plāna versijā Komisijai ir uzticēta visai neskaidra funkcija attiecībā uz daudziem plāna mērķiem un pasākumiem; līdz ar to mudina, lai Komisija iesniedz likumdošanas priekšlikumus pēc iespējas visās rīcības plāna jomās; un uzsver, ka novērst dalībvalstu īstenoto centienu neatbilstību iespējams tikai tad, ja Komisijai tiek uzticēta strikta regulatīvā funkcija;

8.

mudina panākt, ka dalībvalstu saistības CBRN kontroles jomā ir kas vairāk par vienkāršu apmaiņu ar labāko praksi un informāciju un ka arī tehnoloģijas un infrastruktūras tiek apvienotas/ kopīgi izmantotas, novēršot darba dubultošanu un resursu izšķērdēšanu, lai ES mērogā radītu vērtīgas un izmaksu ziņā lietderīgas sinerģijas; aicina dalībvalstis vienoties par CBRN katastrofu novēršanas un konstatēšanas metodēm, CBRN materiālu pārvadāšanu ES un reaģēšanas pasākumiem, ietverot apmaiņu ar CBRN jomas informāciju un pārrobežu palīdzību;

9.

tādēļ mudina iekšējās drošības jomā attīstītākās dalībvalstis, neraugoties uz to, ka šī ir jutīga joma, kas galvenokārt ir dalībvalstu pārziņā, apmainīties ar to rīcībā esošo informāciju, tehnoloģijām un infrastruktūru un atbilstīgi iepriekš minētajam sākt kopīgus stratēģiskos projektus; aicina Komisiju un Padomi izveidot un regulāri atjaunināt datubāzi, kurā iekļauti dalībvalstīs pieejamie medicīniskie pretpasākumi, lai reaģētu uz CBRN negadījumiem, kā arī aicina sekmēt apmaiņu ar pašreizējiem resursiem un koordinēt rentablu politiku šādu pretpasākumu finansēšanai;

10.

aicina izstrādāt ES kvalitātes un drošības standartus, kā arī ES laboratoriju sistēmu un tīklu CBRN drošības iekārtu un tehnoloģiju sertificēšanai; uzsver, ka stingri drošības standarti un darbā pieņemšanas procedūras ir jāpiemēro arī personālam, kas tiek nodarbināts objektos, kuros var piekļūt bīstamām vielām; aicina apmainīties ar civilās un militārās jomas speciālajām un ekspertu zināšanām un tās izmantot; uzsver, ka Komisijas vadībā ir jāsniedz vajadzīgais pētniecības un izstrādes finansējums, ar ko nodrošina lietišķo pētījumu un plašu ES mēroga demonstrācijas programmu īstenošanu, un ka, ņemot vērā šā tirgus sadrumstalotību, ir jāizstrādā ES rūpniecības politika civilās drošības jomā, stimulējot uzņēmumu sadarbību ES un sniedzot īpašu atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem/ mazām un vidējām nozarēm (MVU/ MVN), kuri būtiski sekmē inovāciju saskaņā ar 7. pamatprogrammas sadaļu “Drošība”, un atbalsts šiem uzņēmumiem ir jāpalielina, kā arī jācenšas stimulēt Eiropas uzņēmumu sadarbība (jo īpaši pārrobežu sadarbība); vēlas, lai tiktu radīts visaptverošs projektu regulējums, ar ko būtu iespējams pārvaldīt visus CBRN drošības projektu aspektus, aptverot CBRN apdraudējuma pilnu ciklu (novēršana, konstatēšana un reaģēšana); aicina Komisiju ierosināt stratēģiju bioaizsardzības nozares attīstībai Eiropā;

11.

atzinīgi vērtē to, ka CBRN aizsardzības jautājumu risināšana ir iekļauta Eiropas drošības un aizsardzības pētniecības ietvarsadarbībā, kas izveidota starp Komisiju, Eiropas Kosmosa aģentūru (EKA) un Eiropas Aizsardzības aģentūru (EAA); uzsver, ka attiecībā uz papildināmību, koordinēšanu un sinerģiju starp ieguldījumiem, kurus veic pētniecībā un tehnoloģiju attīstībā aizsardzības jomā, un ieguldījumiem, kurus veic pētniecībā civilās drošības jomā, patiešām ir jāuzlabo attiecīgie juridiskie nosacījumi, kas reglamentē informācijas apmaiņu Eiropas ietvarsadarbībā un starp valsts un ES mēroga darbībām, kā to paredz Padomes 2006. gada 19. decembra Lēmums 2006/971/EK par īpašo programmu “Sadarbība”, ar ko īsteno Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrāciju pasākumiem (2007.–2013.) (22); aicina izstrādāt Eiropas mēroga lietišķo pētījumu par iekārtu drošību vietējo kopienu un vides aizsargāšanai un sākt vērienīgas demonstrāciju programmas; mudina izveidot ekspertu centrus, kuru specializācija būtu CBRN apdraudējumi un pētnieku mobilitāte;

12.

prasa, lai, rīkojoties ar dalībvalstu kopīgajām datubāzēm un konfidenciāliem pētniecības datiem, tiktu īstenoti piemēroti aizsardzības un drošības pasākumi, jo šāda uzmanības pievēršana datu drošībai sekmēs ciešāku sadarbību un apmaiņu ar informāciju starp dalībvalstu iestādēm un struktūrām;

13.

uzsver, cik būtiska ir sagatavotības uzlabošana, un prasa regulāri plānot valsts rīcībspēju un līdzekļus, kā arī veikt dalībvalstu kopīgas mācības;

14.

aicina nekavējoties izveidot Komisijas dienestos bāzētu Eiropas krīžu pārvaldības mehānismu, ar ko koordinēt civilos un militāros līdzekļus nolūkā nodrošināt, lai ES būtu spējīga strauji reaģēt CBRN katastrofas gadījumā; un atkārtoti aicina izveidot Eiropas civilās aizsardzības spēkus, pamatojoties uz pašreizējo ES civilās aizsardzības mehānismu, kas Savienībai ļaus apvienot resursus, kuri vajadzīgi ārkārtas, tostarp humānās palīdzības sniegšanai 24 h laikā pēc CBRN katastrofas ES teritorijā vai ārpus tās, uzsver, ka jāveido arī piemērota sadarbība un partnerības ar tādām struktūrām kā Eiropols, Interpols un dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes, lai radītu piemērotu un efektīvu tīklu, kas nodrošinātu proaktīvu gatavību katastrofām/ katastrofu uzraudzību reālā laikā un operatīvu iesaistīšanos/ koordinēšanu, ļaujot risināt ar CBRN saistītu katastrofu problēmas, kā arī uzsver, ka ir jānodrošina ziņošana Komisijai; atgādina par M. Barnier 2006. gada ziņojumu “Eiropas civilās aizsardzības spēkiem — Europe aid” (23), kam Parlaments pauda stingru atbalstu, un šajā ziņā atzinīgi vērtē Komisijas jauno nodomu izveidot Eiropas instrumentu reaģēšanai katastrofu gadījumos, kā tas paredzēts Komisijas paziņojumā “Eiropas reaģēšanas spēju stiprināšana katastrofu gadījumos — civilās aizsardzības un humānās palīdzības nozīme” (COM(2010)0600);

15.

aicina tehnoloģiju duālo, proti, civilo un militāro raksturu izmantot kā sinerģiju avotu; stingri formulētos stratēģiskās sadarbības virzienos mudina sadarboties ar EAA, tādām NATO dalībvalstīm kā ASV un Kanāda un CBRN drošības jomā jaunpienācējām trešām valstīm, apmainoties ar labo praksi, veidojot strukturētus dialogus starp speciālistiem un kopīgi attīstot veiktspēju; uzsver, cik būtiski ES dalībvalstīm ir veikt kopīgas mācības, kā novērst un izskaust ar CBRN saistītos negadījumus, un šajās mācībās jāpiedalās dalībvalstu militārajiem un civilās aizsardzības spēkiem, kā arī jāizmanto ES civilās aizsardzības mehānisms;

16.

norāda, ka pašreizējais ES civilās aizsardzības mehānisms, kā to paredz Padomes Lēmums 2007/779/EK, Euratom, pašlaik ir piemērots instruments, ar ko novērst CBRN katastrofas, un uzsver, ka šai struktūrai jākļūst par forumu, kurā tiek pieņemti lēmumi par gatavību CBRN katastrofām un reaģēšanu uz tām; tomēr norāda — lai sasniegtu šo mērķi un nodrošinātu atbilstīgu novēršanu un konstatēšanu, ir jāsadarbojas ar civilās aizsardzības struktūrām, izlūkdienestu, tiesībaizsardzības iestādēm un ar drošības dienestu un militārās informācijas un reaģēšanas centriem katrā dalībvalstī un ES mērogā, piemēram, ar Politikas un drošības komitejas (PDK) Civilās plānošanas un īstenošanas centru (CPĪC) un ar Apvienoto situāciju centru (SitCen); turklāt atgādina par Pastāvīgās operatīvās sadarbības komitejas iekšējās drošības jautājumos (COSI) funkciju, kuras uzdevums ir atvieglināt, veicināt un nostiprināt dalībvalstu attiecīgo iestāžu operatīvo sadarbību iekšējās drošības jomā;

17.

atgādina ka nesen izveidotajā Ārējās darbības dienestā ir iekļauts Apvienotais situāciju centrs (SitCen) un tā personālu veido galvenokārt dalībvalstu izlūkdienestu un policijas dienestu darbinieki; uzsver, ka tā līdzdalība ir būtiski svarīga, lai atbalstītu dalībvalstu krīžu vadības centrus;

18.

aicina dalībvalstis Komisijas pārraudzībā saskaņot centienus, lai uzlabotu iekārtu, rīcībspējas un tehnoloģiju savietojamību civilās aizsardzības jomā nolūkā CBRN katastrofas gadījumā praksē efektīvi realizēt jauno solidaritātes klauzulu;

19.

uzsver, ka ES civilās aizsardzības spējas nostiprināšanā jāietver duāla pielietojuma tehnoloģiju, infrastruktūru un iespēju izpēte, kā arī stratēģiska sadarbība ar EAA, kā iepriekš minēts, un ar EKA, Ķīmisko ieroču aizliegšanas organizāciju (ĶIAO) un citiem CBRN centriem vai izcilības programmām;

20.

mudina ES dalībvalstis izraudzīties vai izveidot valsts iestādi, kurai ar CBRN saistīta uzbrukuma vai katastrofas gadījumā varētu uzticēt pilnvaras koordinēt visas iesaistītās valsts un vietējās struktūras, kā arī visus pretpasākumus reaģēšanai uz šādu negadījumu;

21.

atbalsta izdarīto secinājumu, ka ar CBRN saistīti uzbrukumi nopietni apdraud ES iedzīvotāju drošību; tāpēc atbalsta visus pasākumus, kuri sniedz lielāku aizsardzību pret uzbrukumiem, kas saistīti ar CBRN;

22.

uzsver, ka cīņa pret terorismu jāvada, pilnībā ievērojot starptautiskās cilvēktiesības un Eiropas pamattiesības, principus un vērtības, tostarp tiesiskuma principu; atgādina, ka ir jāievēro principi, kuri noteikti Orhūsas konvencijā par publisku pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem;

23.

atgādina, ka teroristu atturēšana no piekļuves CBRN materiāliem ir galvenā prioritāte gan pašreizējā ES 2005. gada pretterorisma stratēģijā, gan nākamajā stratēģijā, kā arī ES 2003. gada stratēģijā pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu un to nogādes līdzekļiem; tādēļ prasa ES pretterorisma koordinatoram ar atbilstīgu un kompetentu ES aģentūru un ekspertu starpniecību regulāri ziņot Parlamentam par jebkādu iespējamo CBRN risku vai apdraudējumu apmēru Savienībā, kas vērsti pret ES iedzīvotājiem un interesēm citviet pasaulē; prasa skaidrāk izklāstīt cīņā pret terorismu iesaistīto dažādo ES un valstu struktūru attiecīgās funkcijas; šajā sakarībā atzīst koordinēšanas nozīmi, kāda ir COSI un SitCen; prasa, lai Parlaments kā vienīgā tiešās vēlēšanās demokrātiski ievēlētā ES iestāde un atbilstīgi tās prerogatīvām nodrošina demokrātisku pārraudzību pār šīm struktūrām, un līdz ar to aicina Parlamentam nekavējoties un pilnībā sniegt informāciju par abu šo struktūru darbībām tādā veidā, kas nodrošinātu šo struktūru drošu funkcionēšanu;

24.

mudina ES iestādes saglabāt demokrātisko kontroli un pārredzamību attiecībā uz visu ES CBRN rīcības plāna daļu izstrādi un īstenošanu, ievērojot sabiedrības tiesības piekļūt visai informācijai un attiecīgajai dokumentācijai, kas skar sabiedrības drošību un ikdienas riskus saistībā ar CBRN katastrofām;

25.

aicina CBRN rīcības plānā paredzētos pasākumus integrēt visos ES ārējo attiecību instrumentos, kas izstrādāti ekonomiskai sadarbībai un politiskam dialogam ar trešām valstīm (ietverot ES neizplatīšanas klauzulas); mudina Komisiju un Padomi to politiskajā un ekonomiskajā dialogā ar trešām valstīm izmantot visus pieejamos līdzekļus (tostarp kopējās ārpolitikas un drošības politikas un ārējo attiecību instrumentus), lai atbilstīgi rīcības plānam trešās valstīs popularizētu standartus CBRN negadījumu konstatēšanai, novēršanai, ietverot informācijas apmaiņu, un reaģēšanai uz tiem;

26.

prasa izveidot ciešu un atgriezenisku saikni starp Eiropas Savienības iekšējo un ārējo drošību; šajā ziņā atzinīgi vērtē CBRN reģionālo izcilības centru īstenotos pasākumus saspīlējuma zonās ārpus Eiropas Savienības, kuru mērķis ir sekmēt tīklā iekļauto speciālistu darbu, uzlabot spējas kontrolēt CBRN vielu eksportu un novērst šo vielu nelegālo tirdzniecību, kā arī stiprināt šo valstu regulatīvos instrumentus un reģionālo sadarbību šajā jomā; mudina Eiropā apmācīt starptautiskus ekspertus no riska zonu valstīm, iepazīstinot ar drošības un konfidencialitātes noteikumiem šajā jomā;

27.

mudina ES iestādes un dalībvalstis nepakļauties nozares un citu ieinteresēto personu spiedienam, kura nolūks ir izvairīties no stingrāka regulējuma sloga, kas ir sagaidāms (un kas nepārprotami jāsecina, ja salīdzina Komisijas un Padomes piedāvātās ES CBRN rīcības plāna versijas); uzskata, ka nozares bažas par ierosināto regulatīvo pasākumu kvalitāti un ietekmi jāņem vērā, neaizmirstot galveno, proti, visu Eiropas iedzīvotāju un viņu kopienu tiesības uz dzīvību, brīvību un drošību; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt CBRN materiālu uzraudzību un aizsardzību visā ES un cik būtiska ir efektīva ES reaģēšana gan uz negadījuma, gan tīši izraisītu katastrofu, kā arī liela nozīme ir darbam nolūkā nepieļaut šādus apdraudējumus;

28.

aicina dalībvalstis, lai nodrošinātu CBRN drošību ikvienā ES dalībvalstī, pilnībā piedalīties ES CBRN rīcības plāna īstenošanas posmos, šajā ziņā sadarbojoties ar ES iestādēm, kuras rīcības plāna mērķus un uzdevumus iemieso konkrētos pasākumos;

29.

aicina Komisiju rīkoties kā galvenajam veicinātājspēkam un uzraugam saistībā ar ES CBRN vielu sarakstu izveidi un to regulāru atjaunināšanu, turklāt Komisijai jālemj par saprātīga termiņa noteikšanu; prasa, lai sarakstos iekļautu arī iespējamos preventīvos un reaģēšanas pasākumus attiecībā uz katru CBRN vielu atbilstīgi šīs vielas bīstamībai un ļaunprātīgas izmantošanas un apdraudējuma potenciālam;

30.

uzskata, ka ES CBRN rīcības plānā jāparedz augstāki uz riska novērtējumu balstīti standarti attiecībā uz augsta riska CBRN iekārtu drošības novērtējuma kritērijiem, un uzsver valsts iestāžu nozīmi un atbildību šo iekārtu regulārā kontrolēšanā, jo nepietiek tikai ar to kritēriju izstrādi, kas noteikta pašreizējā Padomes grozītajā un pieņemtajā rīcības plānā, turklāt šajā plānā paredzēti pārsteidzoši zemi standarti, kā arī noteikts zems atbildības līmenis organizācijām, attiecīgajām dalībvalstu iestādēm un ES struktūrām, kuras pārvalda CBRN materiālus; atzīmē arī, ka visiem veiktajiem pasākumiem jābūt samērīgiem ar iespējamajiem riskiem;

31.

uzsver, ka augsta riska CBRN iekārtu drošības režīmi un prasības visā ES jāreglamentē ar ES noteikumiem, nevis tikai ar labas prakses dokumentiem, un pastāvīgi jāturpina apspriešanās process, iesaistot ES struktūras, dalībvalstu iestādes un organizācijas, kuras pārvalda augsta riska CBRN vielas; mudina līdz šādu noteikumu pieņemšanai un īstenošanai uzticēt Komisijai lielākas uzraudzības un kontroles pilnvaras;

32.

atzinīgi vērtē Kopīgā pētniecības centra (KPC) iniciatīvas, ar ko atbalsta Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) programmas un kodoldrošības pārbaudes; iesaka veikt pasākumus, ar kuriem datu bāzes un pētījumu rezultātus apvienotu ar tiem, kuri gūti dalībvalstīs;

33.

atbalsta tādu stratēģiju izstrādi, ar kurām veido uzņēmumu, zinātnisko un akadēmisko aprindu un finanšu iestāžu izpratni par riskiem, ko rada CBRN vielu izplatīšana un nelegāla tirdzniecība, šo izpratnes veidošanu saistot ar minēto struktūru darbu un pasākumiem; vispārējā ziņā uzskata, ka konfidencialitāte ir būtisks elements atsevišķu rīcības plānā ietverto drošības pasākumu efektivitātes panākšanai un ka ir jānodrošinās pret visiem informācijas izpaušanas riskiem, kuri varētu apdraudēt drošības pasākumu īstenošanu;

34.

uzskata, ka Komisijas un dalībvalstu iestādēm jāpārrauga to organizāciju darbības, kuras pārvalda augsta riska CBRN materiālus, un jānodrošina, ka šīs organizācijas ievēro uz risku balstītus drošības un sabiedrības aizsardzības standartus, kas ietver atbilstīgu pārbaužu regulāru veikšanu augsta riska vietās;

35.

uzskata, ka izšķiroši svarīgi ir ES CBRN rīcības plāna sadaļu “Novēršana” grozīt tā, lai nodrošinātu, ka ķīmisko produktu ražošanas nozare augsta riska ķīmisko produktu izmantošanu aizstāj ar piemērotiem zemāka riska alternatīviem produktiem, ja vien šāda aizstāšana ir iespējama no zinātnes, tehnoloģijas un vides viedokļa un nepārprotami tiek paaugstināta drošību; atzīst, ka šāda aizstāšana var radīt ekonomiskas izmaksas un ietekmēt attiecīgās nozares, taču mudina ES, dalībvalstis un privāto sektoru ES iedzīvotāju drošību izvirzīt pirmajā vietā; šajā sakarībā iesaka izveidot īpašu saikni ar pašreizējo REACH  (24) regulu, kā tas bija paredzēts Komisijas ierosinātajā rīcības plāna versijā; šajā ziņā aicina Komisiju iesniegt pētījumu par REACH regulas īstenošanu;

36.

uzsver, ka CBRN visvairāk apdraud tas, ka teroristi izplata CBRN materiālus; tāpēc uzsver, cik svarīgi ir starptautiskos kontroles režīmus padarīt efektīvākus un uzlabot robežkontroli un eksporta uzraudzību;

37.

aicina dalībvalstis un Komisiju mudināt visas dalībvalstis parakstīt Ķīmisko ieroču konvenciju (ĶIK) un Bioloģisko ieroču konvenciju (BIK) un ievērot no tām izrietošās saistības, kā arī darīt visu iespējamo, lai popularizētu BIK Papildu pārbaudes protokolu, kurā iekļauts bīstamo bioloģisko vielu un patogēnu saraksts un noteikumi par informācijas sniegšanu un uzraudzības pārbaudēm; mudina arī dalībvalstis, Padomi, Komisiju un starptautisko sabiedrību izstrādāt visu potenciāli bīstamo ķīmisko vielu sarakstu, iekļaujot tajā balto fosforu, un šāds saraksts būtu daļa no ĶIK pielikuma par pārbaudes pasākumiem;

38.

turklāt aicina Komisiju un Padomi turpināt līgumu sistēmas atbalsta pasākumu aktivizēšanu, jo īpaši saistībā ar ķīmisko un bioloģisko ieroču konvencijām, un līdz ar to aicina ES visas dalībvalstis nepārprotami aizliegt bioloģisko un ķīmisko ieroču ražošanu un izmantošanu, kā arī atbruņot savas valstis no šiem ieročiem;

39.

apzinoties, ka kodolvielu izplatīšana var piesaistīt teroristu grupas, mudina ES pastiprināt centienus, lai tiesisko regulējumu cīņai pret kodolterorismu padarītu starptautiski saistošu un nodrošinātu spēkā esošo likumu ievērošanu; atbalsta projektus sadarbībai ar trešām valstīm, piemēram, Vidusjūras baseina valstīm, lai cīnītos pret kodolmateriālu un radioloģisko materiālu nelegālu tirdzniecību; aicina Eiropas Savienību padarīt starptautiski saistošu ĶIK un BIK, ņemot vērā 2011. gadā paredzēto Konvencijas par bioloģisko un toksisko ieroču aizliegšanu (KBTIA) Pārskata konferenci;

40.

aicina Komisiju attiecībā uz augsta riska CBRN materiālu drošību un pastiprinātu kontroli iesniegt salīdzinošos datus un vispārēju Eiropas nozaru stāvokļa novērtējumu, ietverot pārskatu par visiem attiecīgajiem tiesību aktiem, kas saistīti ar tādu dokumentu īstenošanu kā ĶIK, BIK un citi starptautiskie instrumenti CBRN materiālu jomā; šajā pārskatā jānorāda arī tas, kādā mērā dalībvalstis un nozares izpilda savas starptautiskās saistības; tomēr atzīst, ka izpildes pasākumi, piemēram, ĶIK un BIK īstenošana, varētu būt nepietiekami, lai novērstu riskus, ko rada nevalstisko dalībnieku, jo īpaši teroristu tīklu iesaistīšanās CBRN materiālu izmantošanā;

41.

aicina Padomi un Komisiju atbalstīt pašreizējo projektu konvencijai, ar ko aizliedz urāna ieroču projektēšanu, ražošanu, glabāšanu, nodošanu un izmantošanu un reglamentē šo ieroču iznīcināšanu, un aicina šo konvenciju iesniegt ANO dalībvalstīm parakstīšanai un ratificēšanai; aicina ES visas dalībvalstis un ANO dalībvalstis noteikt moratoriju vājinātā urāna ieroču izmantošanai līdz brīdim, kad tiks panākta vienošanās par šo ieroču vispārēju aizliegumu;

42.

mudina ieviest pasākumus cīņai pret kodolvielu izplatīšanas finansēšanu, par paraugu ņemot mehānismus, kas izveidoti cīņai pret terorisma finansēšanu;

43.

atzinīgi vērtē Komisijas darbības saistībā ar stabilitātes instrumentu nolūkā īstenot pasākumus CBRN jomā; uzskata, ka šīs darbības papildina CBRN rīcības plānu, un aicina Komisiju paplašināt projektus, tos īstenojot ne tikai bijušajā Padomju Savienībā, bet arī citos reģionos (SEDE apakškomiteja); turklāt, pamatojoties uz stabilitātes instrumenta īstenošanā gūto pieredzi, aicina Komisiju izplatīt aicinājumu iesniegt priekšlikumus, kuru mērķis būtu nostiprināt civilo laboratoriju drošību un aizsardzību nolūkā novērst kodolvielu turpmāku izplatīšanu;

44.

uzskata, ka ES CBRN rīcības plānā jāiekļauj prasība izstrādāt ES pamatnostādnes attiecībā uz drošības apmācību un standarta prasībām, kas jāīsteno visās 27 dalībvalstīs, un jānodrošina īpašas apmācības programmas tiem drošības darbiniekiem, kuri darbojas ar augsta riska CBRN materiāliem, ietverot darbiniekus nozarēs un pētniecības centros, kuros darbojas ar augsta riska CBRN materiāliem, kā arī jānosaka prasības CBRN jomā iesaistītajām amatpersonām (funkcijas, kompetences un apmācība); uzsver, ka sākotnējā reaģēšanā iesaistītajiem ir jānodrošina arī drošības un izpratnes veidošanas mācības;

45.

uzsver, ka, veicot turpmāko ES CBRN īstermiņa pārskatīšanu, ne tikai jāveicina pašregulējums attiecīgajās nozarēs un ne tikai jāiesaka nozarēm pieņemt rīcības kodeksus, bet arī jāaicina Komisija izstrādāt visas Eiropas mēroga pamatnostādnes un noteikumus, kas piemērojami visos sektoros, kuros darbojas ar augsta riska CBRN materiāliem;

46.

uzskata, ka ārkārtīgi svarīgi ir cieši uzraudzīt visus darījumus Eiropas Savienībā, kas saistīti ar augsta riska CBRN materiāliem, un ka nozarē iesaistītie nevis jāmudina ziņot par darījumiem, bet Komisijai un dalībvalstīm ir jāizstrādā piemērota tiesiskā sistēma, ar ko regulēt un uzraudzīt darījumus, tādējādi uzlabojot drošības līmeni un nodrošinot atbilstīgu un drīzu ziņošanu par visiem aizdomīgajiem darījumiem, kā arī par CBRN materiālu pazušanu vai zādzību; uzsver, ka šādiem noteikumiem jārada atbilstīgs pamats pilnīgai pārredzamībai visos sektoros, kuros darbojas ar CBRN vielām, tādējādi nozarē iesaistītos padarot atbildīgus par šāda veida darījumiem; uzskata, ka nolūkā nodrošināt pienācīgu pārraudzību ir jāņem vērā privātā sektora dalībnieku spēja izpildīt attiecīgos tiesību aktus un noteikumus saistībā ar viņiem uzlikto ziņošanas pienākumu ievērošanas uzraudzību;

47.

uzsver, ka CBRN materiālu transportēšanas un uzglabāšanas drošības garantēšana nenoliedzami un neizbēgami ir daļa no procesa, kura mērķis ir pēc iespējas apgrūtināt piekļuvi šiem materiāliem, tādējādi risinot ar CBRN saistītās drošības problēmas;

48.

uzsver, ka padziļināti ir jāanalizē ar ķīmisko vielu tirdzniecību internetā saistītie riski un ka šajā jomā ir jāveic īpaši pasākumi;

49.

aicina viest skaidrību par importa/ eksporta režīma nostiprināšanu attiecībā uz dalībvalstu un Komisijas funkcijām; aicina dalībvalstis īstenot un nodrošināt pašreizējo starptautisko noteikumu piemērošanu un aicina Komisiju veikt uzrauga funkciju, izvērtējot un ziņojot par atbilstību; norāda, ka, ņemot vērā tehnoloģijas attīstību, ir būtiski pārskatīt un grozīt attiecīgos tiesību aktus un noteikumus par CBRN materiālu iegūšanu, importu, pārdošanu, drošu glabāšanu un transportēšanu;

50.

uzsver, ka ir jānostiprina visu to pasta dienestu pašreizējie kontroles un drošības mehānismi — un ja tādi nepastāv, tie ir jāievieš —, kas saistīti ar sūtījumu izplatīšanu, ņemot vērā Eiropas valstīs pastrādātos terora aktus, kas izdarīti, ievietojot sprāgstvielas pasta sūtījumos;

51.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstu iestādēm sākt pētījumu, kurā novērtēta situācija uz vietas saistībā ar CBRN konstatēšanu un kodolspēkstaciju drošība ES un kaimiņvalstīs situācijā, ja notiek negadījums vai tīšs terora akts; mudina Komisiju ņemt vērā šāda novērtējuma rezultātus un izstrādāt vienotas ES pamatnostādnes par to, kā rīkoties šādu negadījumu vai tīšu uzbrukumu gadījumā, tostarp paredzot līdzekļus, kas nodrošinātu, ka dalībvalstis piešķir pietiekamus cilvēkresursus un materiālos līdzekļus šādu centienu īstenošanai;

52.

aicina nostiprināt Uzraudzības un informācijas centra (UIC) funkciju, kas jau ir izveidots ES civilās aizsardzības mehānisma ietvaros, lai dalībvalstīm nodrošinātu iespēju piemērotā veidā apmainīties ar informāciju un labo praksi, izveidojot visas Eiropas standartus CBRN darbību konstatēšanas jomā;

53.

prasa, lai Komisija uzrauga un izvērtē dalībvalstu atbilstību un reizi gadā par to ziņo Parlamentam, un prasa valstu iestādēm nodrošināt, ka attiecīgās nozares un organizācijas, kuras darbojas ar augsta riska CBRN materiāliem, ievēro noteikumus un pamatnostādnes un atbilst to prasībām;

54.

uzskata, ka ir svarīgi veikt atbilstīgus pētījumus nolūkā obligāti iesaistīt visas attiecīgās valstu un ES struktūras un ieinteresētās personas, tostarp novērtējot veidus, kā paātrināt un atvieglot apmaiņu un sadarbību, tādējādi padarot efektīvāku reaģēšanu uz apdraudējumu sabiedrības drošībai;

55.

aicina Padomi saistībā ar operatīvās rīcības plānošanu uzticēt Komisijai koordinatora funkciju, lai Komisija varētu rīkoties kā uzraugs, tādējādi nodrošinot vietēja un valsts mēroga operatīvās rīcības plānu pastāvēšanu; uzsver, ka Komisijai jākļūst par šādu plānu depozitāri, kas Komisijai dotu iespēju labāk noteikt iespējamos trūkumus un attiecīgi rīkoties straujāk, nekā tas iespējams attiecīgajām iestādēm;

56.

atzinīgi vērtē nodomu nostiprināt ES civilās aizsardzības spējas; tomēr norāda, ka daudzās ES dalībvalstīs militārās aizsardzības dienesti kompetenci iegūst, praksē novēršot CBRN katastrofas; šajā sakarībā aicina dalībvalstis un Komisiju izplatīt paraugpraksi un sniegt lielāku ieguldījumu civilo un militāro zināšanu visaptverošā koordinēšanā;

57.

mudina Komisiju, ņemot vērā kopēju iepirkumu projektus, arī turpmāk noteikt to, kas vajadzīgs civilās aizsardzības spēju uzlabošanai; šajā sakarībā aicina īpašu uzmanību pievērst ES vajadzībām saistībā ar sagatavotību un reaģēšanas spējām CBRN jomā, tostarp saistībā ar medicīniskajiem pretpasākumiem, lai gan ES, gan dalībvalstu mērogā tiktu izvērtēta šo pretpasākumu pieejamība CBRN avārijas gadījumā;

58.

aicina rīkot kopīgas ES dalībvalstu, kā arī ES dalībvalstu un trešo valstu mācības, lai novērstu bīstamas situācijas saistībā ar ķīmisko, bioloģisko, radioloģisko un nukleāro drošību;

59.

atzinīgi vērtē ES mācību plānošanu saistībā ar CBRN negadījumu vai uzbrukumu simulāciju un uzsver, ka ES CBRN rīcības plānā jānodrošina iespēja izmantot šādu mācību rezultātus un izvērtējumu, lai noteiktu tematus, kādi jāietver pašreizējās apspriedēs par Eiropas mēroga standartu izstrādi;

60.

vērš uzmanību uz to, ka Komisijai jāuzņemas vadīt standartu pieņemšanu, pamatojoties uz pretpasākumu īstenošanas iespēju noteiktām vajadzībām; uzsver, ka šis ir vienīgais veids, kā panākt iespējami augstāka drošības standarta ieviešanu visā ES, jo tikai tādā veidā iespējams nodrošināt, ka, palielinot rīcībspēju un sagatavojot vajadzīgos cilvēkresursus un materiālos līdzekļus reaģēšanai uz negadījuma vai tīši izraisītu katastrofu, visas dalībvalstis ievēro vienas un tās pašas pamatnostādnes un piemēro vienus un tos pašus principus;

61.

uzsver, ka saskaņā ar ES civilās aizsardzības mehānismu ir jāizveido reģionāli/ ES mēroga reaģēšanas resursu uzkrājumi, kuru apjomam pēc iespējas precīzāk jāatspoguļo pašreizējā apdraudējuma līmenis, ietverot gan ārstniecisku, gan citu veidu attiecīgo aprīkojumu, ko finansē ES un kas atbilst kopīgi apstiprinātām ES pamatnostādnēm; uzsver, cik būtiski ir nodrošināt labi pārraudzītus produktu uzkrājumus, lai reaģēšanas resursi, medicīnas vai cits attiecīgais aprīkojums būtu pilnīgā darba kārtībā, mūsdienīgs un atjaunināts; mudina līdz brīdim, kamēr šāda ES/ reģionāla resursu apvienošana nav veikta, ES CBRN rīcības plānā norādīt iespējamo veidu, kā dalībvalstīm kopīgi izmantot pretpasākumus un resursus CBRN negadījuma vai teroristu uzbrukuma gadījumā, tādējādi praksē piemērojot jauno solidaritātes klauzulu; uzsver, ka ikvienam atsevišķai ES dalībvalstij sniegtās palīdzības pasākumam ir jāizriet no skartās valsts attiecīgās politiskās iestādes lūguma un nav jāietekmē dalībvalsts spēja aizsargāt savus iedzīvotājus;

62.

aicina pārskatīt noteikumus, ar kuriem reglamentē Eiropas Solidaritātes fondu, lai tā resursi kļūtu pieejamāki dabas katastrofu gadījumā un lai tiem varētu piekļūt rūpniecisku un cilvēka izraisītu katastrofu gadījumos, un aicina dalībvalstis izmantot pieejamos struktūrfonda līdzekļus, lai paplašinātu profilakses un sagatavotības darbības;

63.

lai sagatavotos CBRN negadījuma, katastrofas vai tīša pielietojuma radītai krīzes situācijai, aicina Komisiju izveidot ziņošanas mehānismus, kas nodrošina saikni starp ES civilās aizsardzības mehānismu un citām ES agrīnās brīdināšanas sistēmām attiecīgajās veselības, vides, pārtikas ražošanas un dzīvnieku labturības jomās; aicina Komisiju izveidot mehānismus informācijas un analīzes apmaiņai ar tādām starptautiskajām struktūrām kā Pasaules Veselības organizācija, Pasaules Meteoroloģijas organizācija un Pārtikas un lauksaimniecības organizācija;

64.

aicina izveidot īpašas ES/ reģionālās reaģēšanas vienības, ietverot medicīnisko personālu, tiesībaizsardzības jomā nodarbinātos un militāro personālu, un norāda — ja šādas vienības tiks izveidotas, regulāri jārīko īpašas apmācības un operatīvās mācības;

65.

aicina Komisiju nodrošināt pietiekamu finansējumu tādu uzlabota detektoru izstrādei, ar ko uzbrukuma vai negadījuma situācijā varētu konstatēt un noteikt bioloģiskās vielas; pauž nožēlu, ka pašreiz pieejamo detektoru veiktspēja un ātrums ir ierobežots un līdz ar to katastrofas gadījumā tiek zaudēts tik svarīgais laiks; uzsver, ka operatīvā darbībā iesaistītajam personālam laikus ir jānodrošina pienācīgs aprīkojums un medicīniskā aizsardzība, lai katastrofas rajonā, kurā iespējama bīstamu patogēnu klātbūtne, darbs noritētu personālam maksimāli drošos apstākļos; uzsver, ka uzlaboti detektori vielu konstatēšanai un diagnosticēšanai ir nepieciešami arī slimnīcās un citos objektos, kuros nogādā negadījumā cietušos;

66.

aicina ES un valsts dažādās iestādes, kas iesaistītās informācijas apkopošanā, reformēt savas organizatoriskās struktūras un izraudzīties atbilstīgus darbiniekus — ja tiek konstatēts šādu darbinieku iztrūkums —, kuru pieredze un zināšanas ļauj konstatēt un novērtēt ar CBRN saistītos apdraudējumus un riskus;

67.

aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par CBRN apdraudējuma un riska novērtējumiem;

68.

aicina Eiropas mērogā īstenot izglītības un izpratnes veidošanas programmas, ņemot vērā, ka internets sniedz lielas iespējas informēt iedzīvotājus par CBRN jautājumiem, būdams galvenais šādas informācijas avots; uzsver, cik būtiska ES iedzīvotājiem ir ātrās reaģēšanas un informēšanas mehānismu koordinēšana saistībā ar CBRN negadījumiem; atzinīgi vērtē priekšizpēti, kas paredzēta Eiropas Kodoldrošības izglītības centra izveidošanai KPC paspārnē;

69.

norāda uz slikti koordinētajiem pārmērīgajiem izdevumiem par vakcīnām A/H1N1 pandēmijas laikā; atzinīgi vērtē Padomes secinājumu projektu “A/H1N1 pandēmijā gūtā pieredze — veselības drošība Eiropas Savienībā” (12665/2010), kurā apsvērta mehānisma izstrāde attiecībā uz vakcīnu un antivīrusu medikamentu publisku iepirkumu brīvprātīgai piemērošanai dalībvalstīs, un mudina dalībvalstis kopīgi izstrādāt reģionālās sagatavotības risinājumus, ietverot to, kā kopīgi izmantot pašreizējās iespējas un koordinēt medicīnisko pretlīdzekļu rentablu iepirkumu, vienlaikus nodrošinot CBRN sagatavotības augstu līmeni visā ES teritorijā;

70.

norāda, ka ES tiesību aktos (Padomes Lēmums 90/424/EEK, kas grozīts ar Padomes Lēmumu 2006/965/EK) ir izklāstīta Kopienas pieeja dzīvnieku slimību un zoonožu izskaušanas, kontroles un uzraudzības jomā, tostarp veterināro medicīnas pretlīdzekļu iegāde un uzkrāšana dzīvnieku aizsardzībai pret infekcijām; pauž nožēlu, ka šāda Kopienas pieeja netiek piemērota medicīnisko pretlīdzekļu iegādes un uzkrāšanas koordinēšanai, lai aizsargātu ES iedzīvotājus no inficēšanās ar bīstamiem bioloģiskiem patogēniem;

71.

norāda, ka gadījumā, ja notiek bioloģisku patogēnu, piemēram, Sibīrijas lopu mēra u.c. ierosinātāju izraisīts negadījums vai uzbrukums, skartā teritorija būs saindēta desmitiem gadu, izraisot nopietnus kaitējumus augiem, dzīvniekiem un cilvēka dzīvībai un veselībai, un šo apstākļu dēļ ilgtermiņā radīsies ekonomiski izdevumi; aicina Komisiju CBRN politikā iekļaut atveseļošanas un atsārņošanas stratēģijas;

72.

uzsver, ka ar CBRN materiāliem saistīts negadījums, kurš ietekmē augsnes stāvokli un/vai dzeramā ūdens apgādi, var izraisīt postošu un tālejošu iedarbību uz skartās teritorijas iedzīvotāju veselību un labklājību; aicina Komisiju šo aspektu ņemt vērā, izstrādājot ES CBRN rīcības plānu;

73.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt tādu negadījumu efektīvu kontroli, kuros tiek saindēti ūdens resursi, kā arī rodas vides un augsnes piesārņojums, notiek atkritumu apglabāšana un/vai radioaktīvo vielu noplūde;

74.

pauž nožēlu, ka jautājumam par sagatavotību un reaģēšanu pietiekama uzmanība nav veltīta ne Komisijas paziņojumā, ne Padomes secinājumos par ES CBRN rīcības plānu, kuros galvenā vērība pievērsta konstatēšanai un novēršanai; aicina Komisiju un Padomi lielāku vērību veltīt sagatavotības un reaģēšanas mehānismu izstrādei, kuri nepieciešami sabiedrības veselības un vides aizsardzībai gadījumā, ja ES teritorijā notiktu CBRN negadījums;

75.

pauž nožēlu, ka CBRN rīcības plānā nav ietverti pasākumi par to, kā saglabāt radioloģisko un nukleāro iekārtu un materiālu drošību un kā uzlabot reaģēšanas plānus attiecībā uz dažādām radioloģiskām avārijām un to ietekmi uz iedzīvotājiem un vidi;

76.

pauž satraukumu par gadījumiem, kad atsevišķas personas un aktīvisti ir spējuši iegūt kodolatkritumu materiālus no dažādiem to pārstrādes objektiem Eiropā, un prasa steidzami un saskaņoti rīkoties, lai palielinātu radioaktīvo un nukleāro materiālu un iekārtu drošību;

77.

pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā un Padomes secinājumos par ES CBRN rīcības plānu uzmanības centrā nav sabiedriskā transporta tīkla un tā lietotāju pienācīga veselības aizsardzība, paturot prātā, ka iepriekšējos gados ir notikuši daudzi teroristu uzbrukumi transportam un ka CBRN materiālu pārvadāšanas laikā kopumā paaugstinās CBRN negadījumu risks; aicina dalībvalstis garantēt pretiedarbības aizsardzību personām, kuras pirmās reaģē CBRN negadījumos, kā arī nodrošināt no iedarbības cietušo ārstēšanu, jo īpaši saistībā ar bioloģiskajiem patogēniem;

78.

norāda, ka CBRN negadījumam var būt ilgstoša ietekme uz pārtikas kultūraugu audzēšanu un ka tas savukārt var nelabvēlīgi ietekmēt ES pārtikas nekaitīgumu un nodrošinātību ar pārtiku; aicina Komisiju šo aspektu ņemt vērā, izstrādājot ES CBRN rīcības plānu;

79.

mudina sadarboties un apmainīties ar paraugpraksi ar valstīm, kuras guvušas pieredzi CBRN riska novērtēšanas, novēršanas, konstatēšanas, izziņošanas un reaģēšanas jomā, piemēram, ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Austrāliju un Indiju;

80.

mudina pieņemt kopīgas politikas pamatnostādnes par augsnes atveseļošanu no ķīmiskā, bioloģiskā, radioloģiskā vai nukleārā piesārņojuma nolūkā augsni un zemi atjaunot un izmantot pēc iespējas drīzāk, tādējādi samazinot apdraudējumu veselībai un videi;

81.

aicina Komisiju un Padomi apsvērt tādu reaģēšanas modeļu izstrādi, kas nodrošina ideālu reakciju CBRN katastrofu gadījumos un kuros īpaša vērība veltīta apmācības iestādēm, medicīniskās aprūpes iestādēm un geriatriskās aprūpes centriem;

82.

aicina dalībvalstis, izstrādājot evakuācijas plānus CBRN katastrofas gadījumā, īpašu uzmanību veltīt vecāka gadagājuma cilvēku, bērnu, slimnieku, invalīdu un citu mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupu vajadzībām;

83.

aicina dalībvalstis gan iestāžu (sabiedrisko un administratīvo), gan vietējā un reģionālā līmenī īpašu uzmanību pievērst civilās aizsardzības patvertnēm, kurās Eiropas iedzīvotāji varētu patverties iespējamās katastrofas gadījumā;

84.

mudina Komisiju panākt vienošanos par kopīgiem obligātajiem drošības standartiem ar trešām kaimiņvalstīm, kuru teritorijās ir tādi objekti, kas katastrofas gadījumā varētu izraisīt nopietnu apdraudējumu vides un cilvēku drošībai ES;

85.

aicina Komisiju savā rīcības plānā paredzēt drošības pasākumu elastīgāku pielāgošanu tehnoloģijas attīstībai;

86.

mudina Komisiju rūpīgi novērtēt pašreizējos drošības pasākumus saistībā ar to ietekmi uz vidi un veselību un nodrošināt, ka jaunus pasākumus ievieš, tikai pamatojoties uz šādu novērtējumu, kas ir jāveic regulāri;

87.

aicina Komisiju izstrādāt ES CBRN pamatplānu laikposmam no šā brīža līdz 2013. gadam, kad tiks pārskatīts ES CBRN rīcības plāns, un šajā pamatplānā aicina paredzēt uzdevumus un politikas pamatnostādnes, par kuru attīstības gaitu un konkrētā laikposmā sasniegtajiem rezultātiem Komisija regulāri sniegs ziņojumus Eiropas Parlamentam;

88.

aicina dalībvalstis un Komisiju saskaņā ar tās ieteikumiem īsā laikā pārskatīt un piemērot ES CBRN rīcības plānu un sagaida, ka tas tiks drīzumā izdarīts; turklāt mudina Komisiju un Padomi nākamo ES CBRN rīcības plānu Parlamentam iesniegt vismaz vienu gadu pirms tiek sākts tā īstenošanas posms, lai Parlaments laikus varētu sniegt atzinumu;

89.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

15.6.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 169/23

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 174.–178. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 28. maija priekšlikumu par Finanšu regulas, ko piemēro Eiropas Savienības vispārējam budžetam, pārskatīšanu (COM(2010)0260),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu (1),

—

ņemot vērā 2008. gada 21. oktobra rezolūciju par pārvaldību un partnerību reģionālās politikas jomā valstu, reģionu un projektu līmenī (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 15. jūnija rezolūciju par reģionālās politikas pārredzamību un finansēšanu (3),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2009. gada 17. un 18. jūnija Balto grāmatu par daudzlīmeņu pārvaldību un konsultāciju ziņojumu,

—

ņemot vērā 2010. gada 16. un 17. marta neformālās ministru sanāksmes Malagā secinājumus,

—

ņemot vērā Komisijas 2004. gada 6. septembra paziņojumu “Dalībvalstu un Komisijas attiecīgie pienākumi struktūrfondu un Kohēzijas fonda dalītā vadībā — pašreizējā situācija un perspektīvas jaunajā plānošanas periodā pēc 2006. gada” (COM(2004)0580),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 14. maija paziņojumu “Pārrunu rezultāti saistībā ar kohēzijas politikas stratēģijām un programmām 2007.–2013. gada plānošanas periodam” (COM(2008)0301),

—

ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2006. un 2008. finanšu gadā,

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 19. februāra paziņojumu “Rīcības plāns Komisijai uzticētās pārraudzītājas lomas nostiprināšanai, īstenojot strukturālo darbību dalītu pārvaldību” (COM(2008)0097),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 3. februāra paziņojumu “Ziņojums, kā tiek īstenots rīcības plāns Komisijai uzticētās pārraudzītājas lomas nostiprināšanai, īstenojot strukturālo darbību dalītu pārvaldību” (COM(2009)0042),

—

ņemot vērā komisāru Samecki un Špidla2009. gada 28. oktobra paziņojumu Komisijai par starpposma ziņojumu, kurā aplūkots, kā tiek īstenots rīcības plāns Komisijai uzticētās pārraudzītājas lomas nostiprināšanai, īstenojot strukturālo darbību dalītu pārvaldību” (SEC(2009)1463),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 18. februāra paziņojumu “Rīcības plāns Komisijai uzticētās pārraudzītājas lomas nostiprināšanai, īstenojot strukturālo darbību dalītu pārvaldību” (COM(2010)0052),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A7–0280/2010),

A.

tā kā kohēzijas politikas īstenošana galvenokārt ir decentralizēta un tā ir balstīta uz vietējo un reģionālo iestāžu atbildības uzņemšanos;

B.

tā kā kohēzijas politikai ir priekšgājēja loma daudzlīmeņu pārvaldības ieviešanā kā instrumentam, lai uzlabotu lēmumu pieņemšanas kvalitāti, aktīvi iesaistot reģionālā un vietējā līmeņa iestādes, sākot no debatēm pirms likumdošanas posma;

C.

tā kā jēdziens “daudzlīmeņu pārvaldība” nozīmē Savienības, dalībvalstu un vietējo un reģionālo iestāžu, kā arī sociālekonomisko partneru un NVO saskaņotu rīcību, kura balstīta uz partnerības un līdzfinansēšanas principu un kuras mērķis ir izstrādāt un īstenot Eiropas Savienības politiku, un šāda definīcija ietver atbildības dalīšanu starp dažādiem pārvaldības līmeņiem;

D.

tā kā Eiropas Revīzijas palāta 2006. gada ziņojumā norādīja, ka kohēzijas politikas kontroles sistēmas nav pietiekami efektīvas un to kļūdu līmenis atmaksātajos izdevumos ir 12 %, un 2008. gada ziņojumā šie dati tika apstiprināti, uzrādot 11 % neatbilstoši kompensētu līdzekļu;

E.

tā kā Komisijai ir jānostiprina pārraudzītājas loma, lai samazinātu kļūdu līmeni, jāuzlabo kontroles sistēma un jāpalielina atbalsts reģionālā un vietējā līmeņa iestādēm un līdzekļu saņēmējiem, kas ilgtermiņā šīs jomas politiku padarīs vairāk orientētu uz rezultātu un lietotāju;

F.

tā kā pārmērīgi sarežģītas finansējuma pieprasīšanas procedūras un pārlieku liels pārbaužu skaits varētu attālināt iespējamos līdzekļu saņēmējus no kohēzijas politikas;

G.

tā kā praktiskus risinājumus, kādus attiecībā uz sabiedriskajiem pakalpojumiem (piemēram, sabiedrisko transportu, dzeramo ūdeni, sabiedrības veselību, sociālajiem mājokļiem un valsts izglītību) sagaida mūsu līdzpilsoņi, var panākt tikai ar labu pārvaldību, kas ietver divas papildinošas sistēmas: pirmkārt, iestāžu sistēma, kas paredz kompetenču un budžeta sadali starp valsti un reģionālām un vietējām iestādēm, otrkārt, partnerības sistēma, kas vieno valsts un privātos dalībniekus, kuri nodarbojas ar tiem pašiem jautājumiem noteiktā teritorijā;

H.

tā kā partnerībā būtu jāņem vērā visas attiecīgās kopienas un grupas, tā var sniegt priekšrocības un pievienoto vērtību kohēzijas politikas īstenošanā ar lielāku leģitimitāti, garantētu pārredzamību un līdzekļu labāku apgūšanu un to vajadzētu arī vērtēt pēc tai piemītošās sociālās un pilsoniskās vērtības;

I.

tā kā, īstenojot integrētu pieeju, ir jāpievērš uzmanība reģionu specifikai (nelabvēlīgs ģeogrāfiskais stāvoklis un dabas apstākļi, iedzīvotāju skaita samazināšanās, attālākie reģioni u.c.), lai atrisinātu vietējos un reģionālos jautājumus,

1.

atzinīgi vērtē Reģionu komitejas Balto grāmatu par daudzlīmeņu pārvaldību un vietējā līmeņa subsidiaritātes atzīšanu Lisabonas līgumā; uzsver, ka daudzlīmeņu pieeja jāpiemēro ne tikai vertikāli, bet arī horizontāli starp viena līmeņa dalībniekiem visās Savienības politikās ar dalītu kompetenci, tostarp kohēzijas politikā;

2.

atzinīgi vērtē 2010. gada marta neformālās ministru sanāksmes Malagā secinājumus un uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldība ir priekšnoteikums teritoriālās kohēzijas nodrošināšanai Eiropā; aicina šo principu padarīt obligātu dalībvalstīm tajās politikas jomās, kurām ir ievērojama teritoriālā ietekme, lai nodrošinātu reģionu līdzsvarotu attīstību atbilstoši subsidiaritātes principam; norāda, ka šāds noteikums noteikti nedrīkstētu izraisīt apgrūtinošākas procedūras;

3.

uzskata, ka labai daudzlīmeņu pārvaldībai ir jābūt balstītai uz augšupēju pieeju, ņemot vērā dažādās dalībvalstīs spēkā esošo administratīvo noteikumu daudzveidību; aicina dalībvalstis noteikt visefektīvākos veidus pārvaldības īstenošanai dažādos līmeņos un uzlabot savu sadarbību ar reģionālajām un vietējām iestādēm, kā arī ar Kopienas administrāciju, piemēram, aicinot visu pārvaldības līmeņu oficiālos pārstāvjus piedalīties periodiskās sanāksmēs ar Komisiju vai izveidojot Eiropas teritoriālos paktus, kas pēc brīvprātības principa sasaista attiecīgos pārvaldības līmeņus;

4.

iesaka sistematizēt teritoriālās ietekmes analīzi, iesaistot politisko lēmumu pieņemšanas pirmajos posmos dažādos ieinteresētos dalībniekus, lai izvērtētu Kopienas likumdošanas un neleģislatīvo priekšlikumu ietekmi uz reģionu ekonomiku, sociālo jomu un vidi;

5.

uzsver, ka daudzlīmeņu pārvaldība ļauj labāk izmantot teritoriālās sadarbības potenciālu, pateicoties izveidotajām pārrobežu attiecībām starp privāto un publisko sektoru; mudina tās dalībvalstis, kuras vēl nav pieņēmušas nepieciešamos noteikumus, kas ļauj izveidot Eiropas teritoriālās sadarbības grupas, izdarīt to pēc iespējas drīz; iesaka Komisijai veicināt informācijas apmaiņu starp jau izveidotajām Eiropas teritoriālās sadarbības grupām un tām, kas saistībā ar esošajām programmām ir tapšanas procesā; atzinīgi vērtē Reģionu komitejas veikumu attiecībā uz Eiropas teritoriālajām sadarbības grupām (ETSG) un aicina izmantot tai pieejamos instrumentus, jo īpaši Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzraudzības forumu un subsidiaritātes uzraudzības tīklu, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu starp reģioniem un dalībvalstīm un tādējādi kopīgi identificētu un noteiktu mērķus un no tiem izrietošās plānošanas darbības, kā arī salīdzinoši novērtētu kohēzijas politikas rezultātus;

6.

aicina valsts, reģionālās un vietējās iestādes pašreizējā plānošanas periodā pastiprināti izmantot integrēto pieeju; kontekstā ar nākotnes kohēzijas politiku iesaka šādu pieeju padarīt par obligātu; uzskata — īstenojot elastīgu un integrētu pieeju, vajadzētu ņemt vērā ne tikai teritoriālās attīstības ekonomikas, sociālos un vides aspektus, bet arī sniegt iespēju dažādo partneru interešu koordinēšanai, ņemot vērā teritoriālās īpatnības, lai risinātu vietēja un reģionāla līmeņa problēmas;

7.

mudina Komisiju publiskā un privātā sektora pārstāvjiem izstrādāt vadlīnijas par to, kā daudzlīmeņu pārvaldības un integrētās pieejas principus ieviest praksē; ierosina darbības, kuru mērķis ir veicināt šīs divas pieejas, finansēt no ERAF tehniskās palīdzības līdzekļiem;

8.

ierosina Reģionu komitejai izmantot 2011. gada atvērto durvju dienas un — ciktāl šajā posmā vēl iespējams — 2010. gada atvērto durvju dienas tam, lai veicinātu un padziļinātu debates par vispiemērotāko daudzlīmeņu pārvaldības veicināšanas līdzekļu noteikšanu; iesaka izstrādāt atzinības zīmi par daudzlīmeņu pārvaldību un no 2011. gada to ieviest visos ES reģionos;

9.

norāda, ka decentralizēti īstenošanas mehānismi ir nozīmīgs daudzlīmeņu pārvaldības faktors; ņemot vērā vienkāršošanas nepieciešamību, mudina dalībvalstis un reģionus attiecīgā gadījumā deleģēt darbības programmu daļēju īstenošanu un jo īpaši efektīvāk izmantot vispārējās dotācijas; aicina tos gan likumdošanas, gan budžeta līmenī veikt nepieciešamos decentralizācijas pasākumus, lai daudzlīmeņu pārvaldības sistēma varētu efektīvi darboties, ievērojot partnerības un subsidiaritātes principu; uzsver, ka būtu jāpalielina reģionālo un vietējo iestāžu, jo īpaši iestāžu ar likumdošanas pilnvarām, līdzdalība, jo tās vislabāk pārzina attiecīgo reģionu iespējas un vajadzības un tādējādi var sekmēt labāku kohēzijas politikas īstenošanu;

10.

mudina dalībvalstis — lai varētu laicīgi sākt dialogu — jau pašā sākumā iesaistīt attiecīgās reģionālās un vietējās iestādes, kā arī pilsoniskās sabiedrības dalībniekus sarunās par Savienības tiesību aktiem un programmām, ko finansē no struktūrfondiem; aicina šīs iestādes piedalīties atbildīgās lēmumu pieņemšanas struktūrās uz vienlīdzīgiem noteikumiem ar valstu pārstāvjiem;

11.

uzsver — lai nodrošinātu fondu efektīvu apgūšanu un maksimālu ietekmi, ir vajadzīga pietiekama administratīvā veiktspēja gan ES, gan reģionālā un vietējā līmenī; tādēļ aicina Komisiju uzlabot savu administratīvo veiktspēju, lai palielinātu kohēzijas politikas pievienoto vērtību un nodrošinātu pasākumu ilgtspējīgumu, un aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstošas administratīvās struktūras un cilvēkkapitālu, kad ir runa par pieņemšanu darbā, atalgojumu, apmācību, resursiem, procedūrām, pārredzamību un pieejamību;

12.

aicina dalībvalstis attiecīgā gadījumā arī stiprināt reģionālo un vietējo iestāžu lomu programmu sagatavošanā, pārvaldībā un īstenošanā, kā arī palielināt tām pieejamos resursus; iesaka kohēzijas politikā ieviest vietējās attīstības metodoloģiju, kas pamatojas uz vietējo partnerību, jo īpaši projektiem, kuri saistīti ar pilsētu, lauku un pārrobežu jautājumiem; aicina Komisiju veicināt partnerības starp reģioniem, kuriem ir līdzīga attīstības potenciāla specifika, un nodrošināt atbilstīgas ES līmeņa struktūras ieviešanu ar mērķi koordinēt makroreģionālo sadarbību;

13.

uzskata, ka partnerības un līdzfinansējuma principi sekmē vietējā un reģionālā līmeņa iestāžu atbildības uzņemšanos kohēzijas politikas īstenošanā; atgādina par apņemšanos nodrošināt šos labas pārvaldības principus un prasa to turpmāku piemērošanu, neraugoties uz publisko izdevumu ierobežojumiem ekonomikas krīzes dēļ;

14.

iesaka uzlabot partnerības praksi un mudina Komisiju ierosināt vienotu definīciju partnerības jēdzienam, kas būtu priekšnosacījums reālas partnerības veidošanai ar reģionālajām un vietējām iestādēm, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem; prasa Komisijai rūpīgi pārbaudīt šī principa ieviešanu, izstrādājot īpašus novērtēšanas instrumentus, un ar IKT rīku palīdzību izplatīt paraugpraksi šajā jomā; uzsver, ka partnerība var veicināt efektivitāti, lietderību, leģitimitāti un pārredzamību visos struktūrfondu plānošanas un īstenošanas posmos, kā arī sekmēt apņēmību un ieinteresētību attiecībā uz programmas rezultātiem; uzsver brīvprātīgo nozares nozīmīgo lomu partnerības procesā;

15.

atgādina par prasību apspriesties ar plašu sabiedrību, izmantojot organizācijas, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, un NVO, lai ņemtu vērā to ieteikumus, un uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības dalība sekmē lēmumu pieņemšanas leģitimizāciju; norāda, ka centieni iesaistīt sabiedrību darbības programmu sagatavošanā periodam no 2007. gada līdz 2013. gadam nav bijusi tik veiksmīga, kā cerēts; aicina Komisiju apzināt paraugpraksi un veicināt tās piemērošanu, lai uzlabotu sabiedrības iesaistīšanos pirms nākamā plānošanas perioda;

16.

aicina daudzlīmeņu pārvaldības principu integrēt visos stratēģijas “Eiropa 2020” plānošanas un īstenošanas posmos, lai nodrošinātu reģionālo un vietējo iestāžu, kurām tā jāīsteno, patiesu ieinteresētību par rezultātiem; šajā sakarā atgādina par priekšlikumu Vietējo un reģionālo pašvaldību teritoriālajam līgumam par stratēģiju “Eiropa 2020”, lai mudinātu reģionus un pašvaldības iesaistīties stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sekmīgā īstenošanā;

17.

iesaka Komisijai atkārtoti analizēt iespējas īstenot Eiropas Parlamenta ierosināto izmēģinājuma projektu “Erasmus vēlētiem vietējiem un reģionāliem pārstāvjiem” un, lai paaugstinātu ierosināto projektu standartu un sasniegtu efektivitātes mērķi, aicina Komisiju kopā ar partneriem, kas specializējušies integrētas pieejas un daudzlīmeņu pārvaldības koncepciju ieviešanā, izmantojot līdzekļus no budžeta pozīcijas, kas paredzēta ERAF darbības tehniskās palīdzības līdzekļiem, īstenot apmācības un mobilitātes sistēmu vietējā līmeņa un reģionu pārstāvjiem, kuri iesaistīti kohēzijas politikas programmu vadīšanā; tādēļ prasa Komisijai mērķtiecīgi piešķirt finansējumu minētajām iniciatīvām un uzlabot tīklu veidošanu ar reģionālajām un vietējām iestādēm, tostarp ar Reģionu komitejas starpniecību;

18.

uzskata, ka Eiropas reģionu tīkliem vajadzētu izvērst savu darbību pārvaldības un partnerības paraugprakses jomā, likt lielāku uzsvaru uz politisko un stratēģisko pieredzi, kas gūta iepriekšējos programmu ciklos, kā arī nodrošināt publisku piekļuvi nozīmīgākajai informācijai par pieredzes apmaiņu visās ES valodās un tādējādi veicināt paraugprakses efektīvu īstenošanu;

19.

uzskata, ka reģionālo un vietējo iestāžu lielākai lomai jābūt līdzsvarā ar Komisijas kā uzraudzītājas lomu, kas paredz drīzāk pievērsties revīzijas sistēmām, nevis atsevišķiem projektiem; tādēļ aicina izstrādāt ES sertifikācijas sistēmu valstu revīzijas iestādēm; mudina Komisiju pabeigt atbilstības novērtējuma ziņojumu apstiprināšanu, lai izvairītos no maksājumu kavējumiem un līdzekļu zaudējumiem finanšu saistību atcelšanas dēļ, un līdz 2012. gadam iesniegt priekšlikumu par pieļaujamo kļūdas risku;

20.

atzinīgi vērtē Komisijas secinājumus ziņojumā par 2010. gada februāra rīcības plānu un līdz šim sāktās korektīvās un preventīvās darbības; aicina Reģionālās politikas ģenerāldirektorātu turpināt iesākto darbu visu īstenošanas periodu, lai uzturētu pateicoties rīcības plānam sasniegto tempu;

21.

uzsver, ka jāuzlabo Eiropas iniciatīvu koordinēšana kohēzijas politikas un struktūrpolitikas jomā, lai neapdraudētu reģionālās politikas saskaņotību; tādēļ aicina Komisijā uzlabot saskaņošanu starp Reģionālās politikas ģenerāldirektorātu, kas ir atbildīgs par kohēzijas politiku un struktūrpolitiku, un ģenerāldirektorātiem, kuru kompetencē ir attiecīgās nozaru iniciatīvas; attiecībā uz Lisabonas līgumā paredzēto vietējo un reģionālo pašvaldību tiesību nostiprināšanu prasa, lai tās tiktu ciešāk iesaistītas politikas izstrādē Komisijas līmenī nolūkā palielināt par projektiem atbildīgo personu atbildību; turklāt aicina Komisiju tomēr vairāk kontrolēt rezultātus uz vietas, lai labāk novērtētu projektu struktūru un pasākumu efektivitāti attiecībā uz tiem noteiktajiem mērķiem;

22.

aicina Komisiju stiprināt iniciatīvu, kas paredz pārvaldības un sertificēšanas iestāžu to darbinieku apmācīšanu, kas veic apmācību; uzsver, ka šis process ir nepārtraukti jāuzrauga, lai nodrošinātu, ka apmācību saturs atbilstošā mērā nonāk līdz zemākajam līmenim, sasniedzot vietējā līmeņa dalībniekus;

23.

mudina Komisiju nekavējoties uzsākt jaunā portāla darbību struktūrfondu kopējā datubāzē 2007, dodot iespēju visiem ar struktūrfondiem saistītajiem dalībniekiem tieši piekļūt vajadzīgajai informācijai; iesaka dalībvalstīm popularizēt šo instrumentu un par to informēt reģionālās un vietējās iestādes, kā arī galīgos līdzekļu saņēmējus;

24.

aicina Komisiju īstenot papildu tehniskās palīdzības mehānismus, lai reģionu un vietējā līmenī uzlabotu zināšanas par problēmām saistībā ar īstenošanu, it īpaši dalībvalstīs, kur, kā norādīts Komisijas veiktā 2000.–2006. gada kohēzijas politikas programmu īstenošanas ex post novērtējumā, tiek novērotas plaši izplatītas problēmas saistībā ar to administratīvo veiktspēju šo programmu īstenošanas jomā;

25.

pieprasa standartizētu vienota informācijas un vienota revīzijas modeļa (SISA) piemērošanu visos revīzijas līmeņos, lai izvairītos no revīziju dublēšanās un pārmērīgas kontroles; mudina Komisiju izdot vienotas revīzijas rokasgrāmatu, iekļaujot visus līdz šim noteiktos norādījumus;

26.

aicina dalībvalstis vairāk izmantot finansēšanas tehnikas instrumentus kā līdzekļus, lai uzlabotu projektu kvalitāti un privāto dalībnieku, it īpaši MVU, dalību Eiropas projektos; aicina Komisiju vienkāršot šo instrumentu darbības noteikumus, jo to pašreizējā sarežģītība ierobežo izmantošanu;

27.

ir pārliecināts, ka atbilstības procedūrām nodrošināšana nedrīkst kaitēt intervences pasākumu kvalitātei; prasa Komisijai nākotnē izstrādāt vairāk uz rezultātu orientētu politiku, vairāk pievēršoties kvalitātei un stratēģisku projektu izstrādei, nevis kontrolei; tādēļ mudina Komisiju izstrādāt objektīvus un kvantitatīvus rādītājus, kas ir salīdzināmi visā Savienībā, lai uzlabotu uzraudzības un novērtēšanas sistēmas, un turpmāk apsvērt elastīgāku noteikumu nepieciešamību ekonomikas krīzes gadījumā;

28.

uzsver, ka pārredzamas un skaidras procedūras ir viens no labas pārvaldības faktoriem; tādēļ atzinīgi vērtē Finanšu regulas un struktūrfondu noteikumu notiekošo vienkāršošanu un aicina dalībvalstis pilnībā ievērot pārskatītās Finanšu regulas prasības un atklāt informāciju par struktūrfondu līdzekļu galīgajiem saņēmējiem; mudina Komisiju ierosināt saprotamus noteikumus, kurus nevajadzēs bieži grozīt; aicina laika posmam pēc 2013. gada vienkāršot fondu struktūru, nevis tādēļ, ka pārdzīvota ekonomikas krīze, bet saskaņā ar turpmākās kohēzijas politikas vispārīgu principu, lai sekmētu līdzekļu apguvi, un iesaka pārredzamāk un elastīgāk izmantot ES fondus, lai novērstu lieku administratīvo slogu, kas iespējamos partnerus var atturēt no dalības projektos;

29.

atzinīgi vērtē 2010. gada Komisijas stratēģisko ziņojumu par kohēzijas politikas programmu īstenošanu, jo, īstenojot atgriezenisko saiti, tas var sniegt nozīmīgu informāciju politikas veidošanas procesā; uzskata, ka minētajā ziņojumā paustie secinājumi ir rūpīgi jāņem vērā, arī izstrādājot priekšlikumus par kohēzijas politikas programmu efektīvāku īstenošanu;

30.

atkārtoti pauž apņemšanos veidot stabilu un pienācīgi finansētu kohēzijas politiku, kas nodrošina visu Eiropas Savienības reģionu harmonisku attīstību; prasa šīs politikas budžetu saglabāt arī pēc 2013. gada un noraidīt visus mēģinājumus to renacionalizēt;

31.

aicina Komisiju turpmākajos regulējumos rīkoties saskaņā ar diferenciācijas un proporcionalitātes principu un prasības pielāgot atbilstoši programmu lielumam un partneriem, it īpaši, ja ir iesaistītas nelielas publiskās iestādes; prasa visiem fondiem plašāk izmantot vienreizējos maksājumus un vienotas likmes, it īpaši, ja līdzekļi paredzēti pieskaitāmo izmaksu segšanai vai tehniskajai palīdzībai; ierosina ieviest noteikumu elastīgākai kritēriju novērtēšanai, lai sekmētu novatoriskus projektus un vienkāršākas kontroles prasības izmēģinājuma projektiem; mudina Komisiju attīstīt “uzticības saišu” principu ar dalībvalstīm, kas apņemas pienācīgi izmantot fondus un nodrošina to;

32.

prasa — lai politiku nākotnē padarītu lietotājam draudzīgāku, labāk jāsaskaņo un jāintegrē struktūrfondu noteikumi, izvairoties no projektu sadalīšanas vairākās daļās, lai tas attiektos uz dažādiem fondiem; iesaka vairāk pievērsties ne tikai izdevumu pareizībai, bet nodrošināmo darbību kvalitātei, un resursus vairāk paredzēt palīdzības nodrošināšanai vadības līmenī;

33.

aicina Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt priekšlikumus nākamā plānošanas perioda noteikumiem, savlaicīgi pieņemt īstenošanas regulu, izstrādāt vajadzīgos norādījumus un nodrošināt ar tiem saistītas mācības, kā arī veicināt sarunu procesu un darbības programmu apstiprināšanu, tādējādi novēršot kavēšanos saistībā ar kohēzijas politikas īstenošanu un fondu apgūšanu pēc 2013. gada;

34.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

15.6.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 169/29

—

ņemot vērā Lisabonas līgumu, ar kuru groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā I un XVIII sadaļu,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta secinājumus,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē — ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

—

ņemot vērā ESAO 2009. gada ziņojumu,

—

ņemot vērā “Veiksmīgas partnerības — pamatnostādnes”, ESAO 2006. gada Vietējās ekonomikas un nodarbinātības attīstības forums partnerībai un vietējai pārvaldībai,

—

ņemot vērā Ziņojumu par globālo konkurētspēju 2009.–2010. gadā, Pasaules Ekonomikas forums, Šveice, 2009. gads,

—

ņemot vērā neatkarīgo ziņojumu, ko pēc reģionālās politikas komisāres Danuta Hübner lūguma 2009. gada aprīlī sagatavoja Fabrizio Barca, “Darba kārtība reformētai kohēzijas politikai — uz vietējās attīstības prioritātēm balstīta pieeja Eiropas Savienības problēmu pārvarēšanai un plānu īstenošanai”,

—

ņemot vērā Eiropas Pašvaldību un reģionu padomes politikas dokumentu “ES kohēzijas politikas nākotne”, Brisele, 2009. gada decembris,

—

ņemot vērā Eiropas Reģionu asamblejas (ERA) rezolūciju par reģionālo politiku pēc 2013. gada, ko ERA Ģenerālā asambleja pieņēma 2007. gada 8. novembrī Udinē, Itālijā,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par pārrunu rezultātiem saistībā ar kohēzijas politikas stratēģijām un programmām 2007.–2013. gada plānošanas periodam (COM(2008)0301),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju par Struktūrfondu regulas 2007.–2013 gada plānošanas periodam īstenošanu — pārrunu rezultāti saistībā ar valstu kohēzijas politikas stratēģijām un rīcības programmām (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju par paraugpraksi reģionālās politikas jomā un šķēršļiem struktūrfondu izmantošanā (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. oktobra rezolūciju par pārvaldību un partnerību reģionālās politikas jomā valstu, reģionu un projektu līmenī (3),

—

ņemot vērā 2009. gada 24. marta rezolūciju par Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju un statusu debatēm par kohēzijas politikas nākotnes reformu (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “ES 2020” (5),

—

ņemot vērā Ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju (COM(2007)0273),

—

ņemot vērā Komisijas 20. gada ziņojumu par struktūrfondu izmantojumu (2008) (COM(2009)0617),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Privātā un publiskā sektora ieguldījumu mobilizēšana ekonomikas atveseļošanai un ilgtermiņa strukturālo pārmaiņu nodrošināšanai: publiskā un privātā sektora partnerību veidošana” (COM(2009)0615),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 14. februāra rezolūciju par valsts atbalsta reformu 2005.–2009. gadam (6),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A7-0309/2010),

A.

tā kā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā minēts, ka viens no Eiropas Savienības mērķiem ir veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un dalībvalstu solidaritāti;

B.

tā kā Savienība var būt globāli konkurētspējīga tikai tādā mērā, cik ar iekšējo politiku tiek stiprinātas tās spējas reaģēt uz globāliem uzdevumiem, veidojot ilgtspējīgu, zemas oglekļa emisijas ekonomiku, kas saglabā bioloģisko daudzveidību, bet lejupslīdes periodi uzskatāmi parāda, ka mazāk attīstītajiem reģioniem ir mazāk atjaunotnes spēju;

C.

tā kā konkurētspēja un kohēzija nerada pretrunas un ir saderīga, turklāt ietver papildināmības elementus;

D.

tā kā, lai gan Savienībā ir panākta būtiska attīstība konverģences jomā, ir vērojama tendence palielināties teritoriālajām atšķirībām starp ES reģioniem, piemēram, pieejamības ziņā, jo īpaši strukturāli mazattīstītos reģionos, turklāt atšķirības vērojamas gan atsevišķu reģionu iekšienē, gan ES teritorijās, un līdz ar to var veidoties teritoriālā segregācija, palielināties labklājības līmeņu atšķirības ES reģionos un pazemināties vispārējā ES konkurētspēja;

E.

tā kā ESAO 2009. gada ziņojumā ir dots ieteikums ilgtermiņa izaugsmei, uzsverot, kāda nozīme ir nodokļu politikai, ieguldījumiem infrastruktūrā, izglītība un darbaspēkā, kā arī ražošanas tirgu noregulēšanai, tādējādi uzsverot to nozīmi;

F.

tā kā Pasaules ekonomikas foruma 2009. gada Ziņojumā par globālo konkurētspēju, kā arī citos ziņojumos ir norādīts uz infrastruktūras izšķirošo nozīmi kā otro no 12 pīlāriem, pamatojoties uz kuriem tiek vērtēta globālā konkurētspēja, un uzsvērts, ka kvalitatīva infrastruktūra ir priekšnoteikums, lai samazinātu attālumu radīto ietekmi, piesaistītu ārvalstu investīcijas un nodrošinātu ekonomiskās attīstības iespējas;

G.

tā kā konkurētspēju var palielināt vienīgi tad, ja ekonomikas izaugsme ir īsteni ilgtspējīga visā ES;

H.

tā kā ziņojumā “Inovatīvas Eiropas radīšana”, ko sniegusi neatkarīgu ekspertu grupa pētniecības, attīstības un inovācijas jautājumos, kas iecelta pēc Hemptonkortas samita un ko vadīja Esko Aho, norādītas galvenās jomas — e-veselība, farmaceitiskie produkti, transports un loģistika, vide, digitālais saturs, enerģētika un drošība —, kurās var izvērst inovāciju tirgu un būtiska ietekme var būt valsts politikai;

I.

tā kā, lai sasniegtu stratēģijas “ES 2020” mērķus, ir jāatzīst sākuma stāvokļa atšķirības attīstības līmeņos un ierobežojumos un ir jānosaka tādi mērķi, kas atbilst reālajai situācijai, un vajadzības, ko nosaka, konsultējoties ar visiem iesaistītajiem dalībniekiem dažādos valdības līmeņos;

J.

tā kā 2010. gada marta Eiropadome atzina, ka ir būtiski ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju veicināt, cita starpā attīstot arī infrastruktūru, lai nodrošinātu panākumus ES stratēģijai laika posmam līdz 2020. gadam apstākļos, kad ar šo jauno stratēģiju tiks risināti jautājumi saistībā ar ekonomiskās attīstības blokādēm;

K.

tā kā kohēzijas politika ir bijis efektīvs instruments, ar ko elastīgi risināt finanšu krīzes radītos sociālekonomiskos uzdevumus;

L.

tā kā papildus labai infrastruktūrai galvenie konkurētspējas priekšnoteikumi ir pētniecības, inovācijas un tehnoloģiskās attīstības veicināšana un atbilstīgi augstas kvalitātes apmācības sniegšana reģionu iedzīvotājiem;

M.

tā kā reģioniem būs izšķiroša nozīme, lai ierobežotu krīzes seku ietekmi uz sabiedrību, un tāpēc tiem jāizmanto partnerības princips un jāizstrādā piemēroti instrumenti dažādu politikas veidu teritoriālās ietekmes ex-ante novērtēšanai, lai risinātu tādus lielus uzdevumus kā pielāgošanās globalizācijai, demogrāfiskās pārmaiņas un iedzīvotāju skaita samazināšanās reģionos, klimata pārmaiņas, enerģētikas jautājumi un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, kā arī jauni uzdevumi, kurus izvirzījusi krīze;

N.

tā kā debašu rezultātos par kohēzijas politikas stratēģijām un programmās plānošanas periodam no 2007. gada līdz 2013. gadam redzams, ka plānu kvalitāte un ieinteresēto personu iesaistīšanās katrā pārvaldības līmenī ir palielinājusies, tādējādi sekmējot Lisabonas mērķu sasniegšanu ekonomiskās konkurētspējas un nodarbinātības jomā;

O.

tā kā kohēzijas politikas reformai jāveicina šīs politikas uzlabošanās, sekmējot Eiropas politikas virzienu atbilstību un sinerģiju, kā arī labāku koordinēšanu starp tiem, neizdarot politikas jomu savstarpēju pakārtošanu un pamatojoties uz Savienības vajadzībām un mērķiem, ko nosaka ilgtspējīga attīstība;

P.

tā kā vietējo un reģionālo dalībnieku iesaistīšanās kohēzijas politikā ir uzskatāmi parādīta to reģionālajās un vietējās stratēģijās, kuru mērķis ir veicināt ekonomisko attīstību un sociālo integrāciju;

Q.

tā kā atpalikušo reģionu ekonomiskā konkurētspēja tiek atbalstīta, attīstot to veiktspēju, kas veicina piekļuvi izglītībai, pētniecībai un inovācijai;

R.

tā kā, lai gan atsevišķi šo instrumentu struktūras elementi, piemēram, kopīgs termiņš un atbilstība Lisabonas programmai, ir sinerģiski, vēl aizvien pastāv atšķirības tādas kā dažādi juridiskie pamati, tematisko un teritoriālo mērķu pretstatījums un dalītas pārvaldības pretstatīšana centralizētai;

1.

uzsver ES kohēzijas politikas sasniegtos rezultātus un to, ka tās īstenošana ir neatsverama, lai stratēģija “ES 2020” būtu sekmīga un lai tā būtu instruments, ar ko izlīdzināt reģionu atšķirības un tādējādi palielināt to konkurētspēju, sekmējot strukturālu reformu sākšanu un veicinot reģionu spēju pielāgoties globālajam ekonomiskajam klimatam;

2.

atzinīgi vērtē to, ka laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam visas dalībvalstis ievērojamu summu no saviem kopējiem finanšu līdzekļiem ir piešķīrušas pētniecībai un izstrādei, inovācijai un uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstībai, kas ļāva sagatavot 246 valsts vai reģionālās darbības programmas, pētniecībai un inovācijai piešķirot ap 86 miljardiem euro, no kuriem 50 miljardi euro jau tika piešķirti pētniecības, izstrādes un inovācijas darbībām; uzsver — tā kā pētniecība un inovācija ir būtiska, lai uzlabotu ES konkurētspēju saistībā ar globālu uzdevumu risināšanu, ir jāturpina ieguldījumi šajās jomās un regulāri jāveic ar rezultātiem pamatoti attīstības novērtējumi; tāpēc saistībā ar nākamo plānošanas periodu iesaka dalībvalstīm un Komisijai no struktūrfondiem piešķirt pietiekamus līdzekļus pētniecībai un inovācijai, jo īpaši ilgtspējīgai inovācijai, un uzlabot veiktspēju pētniecībā; uzsver, ka zinību triādē ir jāpopularizē un jāievieš veiksmīgi modeļi, lai sadarbībā ar uzņēmumiem, pētniecības centriem, universitātēm un valsts iestādēm nodrošinātu reģionālās pētniecības un inovācijas stratēģisko programmu ilgtspējīgu attīstību; uzsver potenciālu, kāds reģionālās konkurētspējas veicināšanā ir reģionālajām zināšanu un inovāciju kopienām, un aicina labāk koordinēt strukturālos fondus un 7. pamatprogrammu pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai;

3.

uzsver, ka, veicinot kohēzijas politikas resursu koncentrēšanu, var panākt, ka šī politika būtiski sekmē konkurētspēju, inovāciju un nodarbinātību ES;

4.

uzsver būtisko nozīmi, kāda kohēzijas politikas īstenošanā ir gan valsts sektoram — visos valsts pārvaldes līmeņos —, gan privātajam sektoram, atjaunojot uzticību un solidaritāti lejupslīdes laikā un pēc tās, garantējot vienlīdzīgas iespējas piekļūt valsts ieguldījumiem, jo īpaši infrastruktūrā, jaunās tehnoloģijās un cilvēkkapitālā, un nodrošinot ilgtspējīgu attīstību;

5.

uzsver to, ka ES reģionu ekonomiskā konkurētspēja ir cieši saistīta ar pienācīga līmeņa nodarbinātību, izglītotu un kvalificētu darbaspēku, sociālo drošību un piekļuvi publiskiem pakalpojumiem; šajā ziņā norāda, ka atbalsts, ko sociālajai kohēzijai nodrošina kohēzijas politika, palielina šīs politikas ietekmi uz vispārējo reģionālo konkurētspēju globālā mērogā;

6.

uzskata, ka atbilstīgi Līgumu garam kohēzijas politika ir apliecinājusi, ka tai ir izšķiroša nozīme Eiropas integrācijas procesā, un tās mērķis ir mazināt reģionālās atšķirības attīstības līmeņos, sagatavot reģionus saistībā ar ilgtermiņa un īstermiņa uzdevumiem (globalizācija, demogrāfiskās pārmaiņas, iedzīvotāju skaita samazināšanās lauku rajonos, klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība), ņemot vērā reģioniem raksturīgās priekšrocības un nepilnības;

7.

norāda, ka, pastiprinot pētniecības, attīstības, inovācijas politikas un kohēzijas politikas mijiedarbībā radītās sinerģijas, var labāk sagatavoties, lai risinātu ES stratēģijas 2020. gadam uzdevumus; uzsver, ka kohēzijas politikai jāieņem nozīmīga vieta stratēģijas “ES 2020” īstenošanā, jo šī politika sekmē strukturālas izmaiņas visā Eiropā un atbalsta galvenās ieguldījumu prioritātes visos līmeņos vietējā, reģionālā, valsts un pārrobežu mērogā, nodrošinot sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju; tomēr norāda, ka kohēzijas politikas prioritātēm, lai arī tām jāatbilst stratēģijas “ES 2020” mērķiem, jāsaglabā to neatkarīgās politikas raksturs, spējot ņemt vērā reģionālās īpatnības un atbalstīt vājākos reģionus un reģionus, kuriem visvairāk vajadzīga palīdzība, ar mērķi pārvarēt to sociālekonomiskās grūtības un dabiskos trūkumus, kā arī samazināt atšķirības; uzskata, ka, turpinot jau sākto kohēzijas politikas pamatnostādņu īstenošanu, tiks saglabāts pētniecības, izstrādes un inovācijas reģionālais mērogs un radītas darbvietas inovatīvās nozarēs;

8.

atbalsta viedokļus, kas pausti Zaļajā grāmatā par teritoriālo kohēziju attiecībā uz konkurētspēju, kas ir atkarīga no sakaru veidošanas ar citām teritorijām, lai kopīgus līdzekļus izlietotu saskaņotā un ilgtspējīgā veidā ar mērķi izmantot iespējas, ko rada ES teritoriālā daudzveidība; šajā saistībā uzsver, ka priekšnoteikumi turpmākajai konkurētspējas sekmēšanai ir vienmērīga un koordinēta transporta pakalpojumu darbība, pietiekama piekļuve telekomunikācijām, kā arī attiecīgā gadījumā enerģētikas, veselības aprūpes, pētniecības, izglītības un vides aizsardzības infrastruktūras apvienošana; aicina Komisiju izvirzīt konkrētus priekšlikumus teritoriālās kohēzijas mērķu noteikšanai un konsekventai īstenošanai;

9.

uzskata, ka, izstrādājot un īstenojot kohēzijas politiku, dalībvalstīm ir jāatbalsta attiecīgajai vietai pielāgota pieeja; atzīst, ka reģionu nozīme katrā dalībvalstī ir citāda atkarībā no to politiskās un administratīvās struktūras; prasa pienācīgi piemērot subsidiaritātes principu tā nostiprinātajā un plašākajā nozīmē, kā to paredz LESD, un prasa panākt uzlabojumus pašreizējā plānošanas periodā, veicinot decentralizācijas principa piemērošanu pašvaldību līmenī nolūkā uzlabot līdzekļu apguvi; šajā ziņā par neproduktīvu uzskata to, ka reģioni vidēji pārvalda tikai 30,5 % no kopējā kohēzijas politikai piešķirtā budžeta, bet atlikušo daļu — centrālās pārvaldes struktūras; tāpēc uzskata, ka nākotnē būtiski ir jānostiprina partnerības princips;

10.

uzskata, ka pierobežas teritorijās jo īpaši aktuālas ir problēmas, ar kurām ES saskaras, īstenojot robežu atvēršanas, iekšējā tirgus izveides pabeigšanas un globalizācijas uzdevumus; uzsver, ka šādu teritoriju konkurētspēju var apdraudēt vajadzība risināt uzdevumus, ko izvirza konkurējošas fiskālās un labklājības sistēmas, kompleksi administratīvie režīmi un migrācijas plūsmas starp reģioniem un valstīm; uzsver, cik būtiski ir izstrādāt pārrobežu sadarbības un daudzlīmeņu pārvaldības īstenošanai vajadzīgos instrumentus, un aicina Komisiju sekmēt apmaiņu ar informāciju un labāko praksi;

11.

norāda, ka teritoriālajai kohēzijai ir horizontāls, starpnozaru raksturs, un līdz ar to Savienības politikai ir jāsekmē tās sasniegšana; atkārtoti uzsver, ka šis jēdziens ietver ne tikai reģionālās politikas aspektus, bet arī saskaņotību ar citiem Savienības politikas virzieniem, kuru mērķis ir ilgtspējīga attīstība un kuri nodrošina izmērāmus rezultātus reģionālā mērogā nolūkā izstrādāt un pilnībā izmantot īpašus reģionālo iespēju veidus un palielināt to ietekmi uz vietas, vairojot reģionu konkurētspēju un pievilcību un sasniedzot teritoriālo kohēziju; uzskata, ka koncentrācija, sadarbība un sakari ir teritoriālās kohēzijas pamatjomas, lai teritoriālā attīstība ES būtu līdzsvarotāka;

12.

uzsver, ka daudzlīmeņu pārvaldība ietver atbildības par programmām nodošanu, kas ļaus labāk izmantot teritoriālās sadarbības iespējas, un ka līdz ar to ir jāīsteno daudzlīmeņu pārvaldības principi, lai Savienība spētu sasniegt kopīgus mērķus, izmantojot saskaņotus un uz rezultātiem orientētus pasākumus, vienlaikus nosakot konkrētas reģionālās un vietējās prioritātes;

13.

atzinīgi vērtē iniciatīvu URBAN un LEADER rezultātus un uzsver, ka ir jāizmanto iepriekš gūtā pieredze un ar to saistītie labākās prakses piemēri nolūkā izveidot integrētu un līdzsvarotu pilsētu–lauku attīstības programmu, kas atbilstu katra reģiona vajadzībām; aicina Komisiju izskatīt un piedāvāt darba metodoloģijas, ar kurām varētu veicināt pilsētu un lauku partnerības, novērst iedzīvotāju skaita samazināšanos lauku rajonos un stimulēt ilgtspējīgu pilsētu attīstību, jo gandrīz 80 % ES iedzīvotāju dzīvo pilsētās; norāda, ka gan pilsētām, gan lauku rajoniem ir dinamiska nozīme reģionālās ekonomikas izaugsmē un uzsver, ka nākamajā plānošanas periodā ir jāiegulda pilsētu, kā arī priekšpilsētu attīstības projektos un jāpanāk labāka saskaņotība ar lauku attīstības programmām;

14.

uzskata partnerību par galveno principu kohēzijas politikas satura noteikšanā, izmantojot augšupēju pieeju, kas veicina administratīvās veiktspējas un plānošanas procesa kvalitāti; uzskata, ka visiem valdības līmeņiem jābūt kohezīviem, papildinošiem un produktīviem, palielinot ES ekonomisko konkurētspēju; aicina Komisiju skaidrāk formulēt partnerattiecību principu, lai izveidotu īstenas partnerattiecības ar reģionālajām un vietējām iestādēm un veicinātu labākās prakses apmaiņu starp reģioniem;

15.

norāda, ka līdzfinansēšana ir kohēzijas politikas pareizas pārvaldības pamatprincips; aicina turpināt tā piemērošanu, lai arī krīzes dēļ ir ierobežoti publiskie izdevumi;

16.

uzsver, ka ir jāsekmē uzņēmējdarbība un jāatbalsta mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), atzīstot mazo un vidējo uzņēmumu būtisko nozīmi ekonomikas konkurētspējas veicināšanā un darbvietu radīšanā; uzsver, ka ir jāpārskata un jākonsolidē to ES instrumentu ietekme, kas atbalsta Eiropas konkurētspēju, lai racionalizētu administratīvās procedūras, veicinātu piekļuvi — jo īpaši MVU — finansējumam un ieviestu inovatīvus stimulēšanas mehānismus, orientējoties uz tādu mērķu sasniegšanu, kas saistīti ar progresīvu, ilgtspējīgu un integrētu izaugsmi, un sekmējot ciešāku sadarbību ar Eiropas Investīciju banku un citām finanšu iestādēm; šajā saistībā atzinīgi vērtē finansēšanas instrumentu radīto pievienoto vērtību un mudina tos, kā arī apgrozības fondus un vispārējās dotācijas izmantot pēc iespējas plašākā mērogā, lai papildinātu no struktūrfondiem pieejamos līdzekļus nolūkā radīt konstruktīvu savstarpējo ietekmi un maksimāli uzlabotu rezultātus; aicina arī vienkāršot piekļuvi riska kapitālam un mikrofinansējumam;

17.

turklāt uzsver, ka efektīva kohēzijas politikas īstenošana ir ļoti atkarīga no tās izstrādes kvalitātes, un līdz ar to izšķiroša nozīme ir vietējo un reģionālo iestāžu iesaistīšanai agrīnā izstrādes posmā; tāpat arī uzsver, ka ir jāizstrādā horizontāla un vertikāla partnerība starp publiskām iestādēm visos līmeņos, lai pārvaldība kļūtu pēc iespējas efektīvāka dažādos līmeņos; atgādina, ka daudzlīmeņu pārvalde ir viens no kohēzijas politikas pamatprincipiem un ka ir būtiski nodrošināt kvalitatīvu lēmumpieņemšanas procesu; šajā ziņā uzsver arī, cik būtiskas ir partnerattiecības, kas pastāv starp reģionālajām iestādēm un Reģionu komiteju;

18.

atzinīgi vērtē Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko vienkāršo struktūrfondu un Kohēzijas fonda izmantošanas procedūras, un aicina Komisiju turpināt šādu procedūru vienkāršošanu, lai nodrošinātu to elastīgumu un finansējuma saņēmējiem samazinātu administratīvo slogu, un tādējādi iestādes varētu savlaicīgi risināt liela mēroga uzdevumus ar attiecīgiem resursiem; uzskata, ka ar valsts un privātpersonu partnerībām var nodrošināt reālu atbalstu, papildinot centienus vietējā un reģionālā līmenī, un aicina Komisiju izvirzīt konkrētus priekšlikumus publiskā un privātā sektora partnerību konsolidācijai saistībā ar kohēzijas politiku;

19.

uzsver, ka nolūkā novērst atšķirības ir svarīgi turpināt atbalsta nodrošināšanu galvenokārt projektiem, kuri paredzēti mazāk attīstītiem reģioniem, lai būtu iespējams saglabāt šajā plānošanas periodā gaidīto ietekmi un tā atbilstu sākotnējām aplēsēm; norāda, ka, uzlabojot piekļuvi un infrastruktūras objektus, tiks veicināta mazāk attīstītu reģionu konkurētspēja iekšējā tirgū un līdz ar to visas ES ārējā konkurētspēja; uzskata, ka atbalsta atcelšana varētu mazināt ietekmi, kāda bijusi sākotnējiem labvēlīgajiem rezultātiem;

20.

uzsver — lai gan tradicionāli kohēzijas politikā lielākā uzmanība pievērsta mazāk attīstītiem reģioniem, tā attiecas uz visiem Eiropas reģioniem neatkarīgi no to attīstības līmeņa; tādēļ uzsver, ka ir jāmudina sasniegt reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķi; atkārtoti pauž uzskatu, ka spēcīga un pareizi finansēta kohēzijas politika, kuras budžets gan absolūtā, gan relatīvā izteiksmē atbilst vismaz pašreizējam apmēram, ir priekšnoteikums stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanai, lai nodrošinātu gan progresīvu, ilgtspējīgu un integrētu ekonomikas izaugsmi, padarot ES globāli konkurētspējīgu, gan panāktu, ka visi reģioni attīstās saskaņoti, sasniedzot sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas mērķi;

21.

uzskata, ka IKP arī turpmāk jābūt galvenajam kritērijam, lai noteiktu, vai reģioniem nepieciešams kohēzijas politikas atbalsts, taču papildus var izmantot arī citus izmērāmus rādītājus, par kuriem ir pierādījumi, ka tie ir būtiski, ļaujot dalībvalstu iestādēm attiecīgajā lēmumu pieņemšanas līmenī pielietot citus rādītājus, ņemot vērā reģioniem un pilsētām raksturīgās īpatnības;

22.

uzsver, cik svarīgi, piešķirot līdzekļus, ir ņemt vērā īpatnības, kādas, piemēram, ir raksturīgas piekrastes, kalnu un attāliem reģioniem, reģioniem, kuros samazinās iedzīvotāju skaits, vai nomaļiem pierobežas reģioniem un pilsētām; mudina reģionus izstrādāt iniciatīvas par reģionālo īpatnību izmantošanu; aicina Komisiju pielāgot dažādus finanšu instrumentus tā, lai radītu pievienoto vērtību īsā un vidējā termiņā, ņemot vērā arī ekonomiskās un finansiālās krīzes ietekmi;

23.

aicina Komisiju analizēt veidus, kā jaunās finansēšanas metodes var uzlabot kohēzijas politikas efektivitāti un ietekmi, lai izvēlētie projekti sniegtu iespējami labākus rezultātus;

24.

uzsver dzimumu līdztiesības labvēlīgo ietekmi uz ES ekonomikas izaugsmi un sociālo kohēziju un līdz ar to uz konkurētspēju;

25.

uzsver izšķirošo nozīmi, kāda reģionālajai attīstībai un teritoriālajai kohēzijai ir Eiropas pievienotās vērtības radīšanā visā Eiropā, uzlabojot ES ekonomisko konkurētspēju un tuvinot ES stratēģijas 2020. gadam mērķu sasniegšanu, kā vienu no galvenajiem veidiem ekonomiskā līdzsvara panākšanai izmantojot uz vietu balstītu pieeju;

26.

uzsver, ka ir jāizstrādā integrēta pieeja struktūrfondu piemērošanai, jo tas ir nozīmīgs līdzeklis, ar ko palīdz sasniegt ilgtspējīgu izaugsmi, nodarbinātību un labklājību reģionos;

27.

uzsver, ka ir jāievieš pagaidu režīmi, lai konsolidētu un uzlabotu pašreizējo attīstības līmeni, kas var pasliktināties, ja pēc vēlamā mērķa sasniegšanas būtiski samazina finansējumu; norāda, ka tādējādi pret reģioniem, kuri atrodas līdzīgā situācijā, tiks nodrošināta vienāda attieksme, kas savukārt ļautu efektīvi organizēt programmas;

28.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka ES sabiedrības cerības pamatojas uz iedzīvotāju vajadzībām un jo īpaši uz vēlmi piekļūt attiecīgai infrastruktūrai un kvalitatīviem sabiedriskiem pakalpojumiem, kuri jānodrošina taisnīgi un par visiem Eiropas iedzīvotājiem pieņemamām cenām neatkarīgi no vietas, kur viņi dzīvo un strādā; prasa ievērot vienlīdzīgu iespēju tiesības un uzsver, ka invalīdiem ir jābūt iespējai piekļūt visām infrastruktūrām un projektiem, kurus finansē no struktūrfondiem;

29.

uzsver — lai konsolidētu zināšanas un inovāciju kā turpmākās ekonomikas izaugsmes un Eiropas konkurētspējas dzinējspēku, ir jāuzlabo izglītības kvalitāte, jāattīsta pētniecības rezultāti, jāveicina inovācija un zināšanu nodošana visā Savienībā, maksimāli jāizmanto IKT iespējas, jānodrošina, ka inovatīvas idejas tiek ietvertas jaunos produktos un pakalpojumos, kas sekmē izaugsmi un darbvietu kvalitāti un tuvina Eiropā un pasaulē vērojamo sociālo pārmaiņu radīto uzdevumu izpildi, jāveicina uzņēmējdarbība, par prioritārām jānosaka patērētāju vajadzības un tirgus iespējas un jāgarantē struktūrfondu finansējums, kas būtu pieejams un pietiekams, pamatojoties uz šo fondu izšķirošo nozīmi;

30.

uzsver to, ka ar ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju tiek nodrošināta iespēja pilnībā izmantot pētniecības, attīstības un inovācijas potenciālu un nodrošināt Eiropas sabiedrībai augstākus dzīves standartus un lielāku uzticību Eiropas Savienībai; selektīvos un kombinētos ieguldījumos pētniecībā, attīstībā un inovācijā jāņem vērā reģionālā un pilsētu veiktspēja un potenciāls un ar to jāpalīdz attīstīt tādas pamatjomas kā e-veselība, farmaceitiskie produkti, transports un loģistika, vide, digitālais saturs, enerģētika un drošība, izmantojot iestāžu attīstības un veiktspējas palielināšanas programmas;

31.

uzskata, ka daļa no pētniecībai, izstrādei un inovācijai piešķirtā kohēzijas politikas finansējuma jāizmanto, lai pasaulē iegūtu un saglabātu vadošo ietekmi nozarēs, kurās Eiropa jau ir konkurētspējīgāka, un nozarēs, kurās tai ir jaunas iespējas kļūt var vadošo pasaulē;

32.

uzskata — lai konsolidētu iekšējo tirgu, ir vajadzīgi īpaši pasākumi, ar kuriem stimulēt konkurētspēju Eiropas mērogā, taču nepieļaujot nelīdzsvarotības rašanos dalībvalstīs; uzskata, ka šādā veidā iespējams panākt pietiekamu stabilitātes un ekonomiskās labklājības līmeni Eiropas mērogā;

33.

iesaka dalībvalstīm un Komisijai lielāku uzmanību pievērst vērienīgu projektu atbalstīšanai, ietverot divas vai vairākas darbības programmas ar lielu Eiropas mēroga ietekmi, kas radīs pievienoto vērtību un kvalitatīvas darbvietas, kā arī saglabās ilgtspējīgu attīstību reģionos;

34.

uzskata, ka ar kohēzijas politiku arī turpmāk jāatbalsta pasākumi, kas radīs pēc iespējas vairāk darbvietu, ļaujot izmantot vietējos cilvēkresursus un nodrošināt to pastāvīgu izaugsmi, tādējādi garantējot augstu produktivitāti;

35.

uzskata, ka ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas sasniegšana ir vajadzīgs nosacījums, taču ar to vien nepietiek, lai garantētu ekonomikas konkurētspēju pasaulē, jo tam vajadzīgi ievērojami ieguldījumi tādās pamatnozarēs kā enerģētika, vide, infrastruktūra, izglītība, pētniecība un izstrāde, kreatīva ražošana un pakalpojumi, loģistika un transports;

36.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

15.6.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 169/37

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Komisijas darba programmu 2011. gadam (COM(2010)0623),

—

ņemot vērā pēdējo pamatnolīgumu par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju, jo īpaši tā 4. pielikumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā ir ārkārtīgi svarīgi savlaicīgi risināt dialogu starp Eiropas Parlamentu un Komisiju, lai visus centienus varētu vērst uz to, ka tiek definēti ES galvenie stratēģiskie mērķi nākamajam un turpmākajiem gadiem;

B.

tā kā politiskās prioritātes ir jāsaskaņo ar pieejamajiem finanšu resursiem;

C.

tā kā Eiropas politika un rīcība, ievērojot subsidiaritātes principu un sadarbojoties ar dalībvalstīm, var un tai ir arī jāspēj reāli ietekmēt iedzīvotāju dzīvi, palīdzot viņiem sagatavoties straujajām pārmaiņām sabiedrības dzīvē un reaģēt uz tām;

D.

tā kā 2011. gads būs ārkārtīgi svarīgs turpmākajiem Savienības panākumiem un tas kļūs par pavērsiena punktu gan Eiropas Komisijai, gan visai Savienībai;

E.

tā kā finanšu krīzei vēl aizvien ir vērā ņemama ietekme uz dalībvalstu ekonomiku un ir jāveic lieli pielāgojumi gan dalībvalstu, gan ES līmenī; tā kā pilnīgai atlabšanai vajadzīga kopīga Eiropas pastāvīgas izaugsmes un darba vietu radīšanas stratēģija, kuru nodrošinātu ar nepieciešamajām pilnvarām un resursiem,

1.

norāda, ka šī darba programma ir pirmā programma, kas jāpieņem jaunajā plānošanas ciklā, un uzsver, ka ir jāpadziļina ar Komisiju izveidotais dialogs, lai uzlabotu acīmredzamo saikni starp politiskajām prioritātēm un budžetu, ļaujot finansēt šīs prioritātes Eiropas līmenī;

2.

mudina Komisiju apņemties izveidot reālu un iedarbīgu rīcības programmu, kurai vajadzētu būt efektīvākai, ciešāk saistītai ar reālo situāciju un kuru vajadzētu īstenot labāk nekā iepriekšējās darba programmas; aicina noteikt skaidrāku grafiku galveno priekšlikumu iesniegšanai;

3.

mudina Komisiju pēc iespējas ātrāk un saskaņā ar skaidru grafiku pielāgot acquis LESD 290. un 291. panta noteikumiem;

4.

aicina Komisiju pēc iespējas īstenot savas politiskās pilnvaras un politisko autoritāti; norāda, ka Eiropas Savienība nevar funkcionēt efektīvi, ja Komisija neapzina, neformulē un neveicina Savienības un tās iedzīvotāju vispārējās intereses un nespēj efektīvi veikt savu pienākumu pārraudzīt līgumu un ES tiesību aktu piemērošanu;

5.

norāda, ka ar līdz šim paveikto, lai atrisinātu finanšu krīzi un panāktu Eiropas ekonomikas atveseļošanos, nepietiek; pauž nožēlu par to, ka darba programmā nav iekļauti papildu pasākumi, ar kuriem radīt vairāk darba vietu; tādēļ aicina Komisiju detalizēti paskaidrot, kā tās iniciatīvas un priekšlikumi noderēs problēmu risināšanai;

6.

uzskata, ka ES nekavējoties ir jāveic strukturāla reforma, lai uzlabotu savu konkurētspēju un atjaunotu izaugsmi; uzskata arī, ka šīs stratēģijas pamatprincipi ir infrastruktūras (tostarp platjoslu) modernizēšana, pētniecības, izstrādes un inovācijas veicināšana, pietiekamas, ekonomiskas un tīras enerģijas nodrošināšanas politika, inovācija un jaunu tehnoloģiju izstrāde, kā arī izglītības un apmācības kvalitāte;

7.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas ekonomikas pārvaldība ir atzīta par prioritāti; brīdina, ka eiro nākotne būs apdraudēta, ja ES jo īpaši eiro zonā nespēs izveidot tādu uzticamu ekonomikas pārvaldību, ar kuru ir iespējams nodrošināt stabilu fiskālo politiku un atjaunot ekonomikas izaugsmi; uzstāj uz to, ka, īstenojot šādu reformu, ir pilnībā jāņem vērā Parlamenta nostāja, kas izklāstīta 2010. gada 20. oktobra rezolūcijā, un ka reformas mērķim ir jābūt Savienības ekonomikas un sociālo mērķu paplašināšanai, kā norādīts Lisabonas līguma 3. pantā;

8.

atgādina, ka Parlaments un Padome kā abas budžeta lēmējiestādes būtu līdzvērtīgi jāiesaista jebkādā Eiropas Finanšu stabilitātes mehānisma izmantošanā; aicina bez kavēšanās iesniegt priekšlikumus, lai krīzes atrisināšanas mehānisms kļūtu par pastāvīgu mehānismu (piemēram, Eiropas Monetāro fondu), pilnībā integrēt ES stratēģiju 2020. gadam ilgtermiņa makroekonomiskajā sistēmā, spert pirmos soļus pretim kopīgai atsevišķu valstu parādu segšanai, šim nolūkam izdodot obligācijas, kā norādīts iepriekšējos Parlamenta ziņojumos, un nodrošināt, ka eiro zona tiek pārstāvēta kā vienots veselums; dod priekšroku nevis pamatīgai Līguma grozīšanai, bet gan nelielām izmaiņām Līgumā, kas nodrošina juridisko pamatu šādam mehānismam;

9.

uzstāj uz to, ka Komisijai ir nekavējoties jānāk klajā ar priekšlikumiem pašreizējās finanšu sistēmas pārskatīšanai; norāda, ka daudzgadu finanšu shēmai laika posmam pēc 2013. gada ir jāatspoguļo šo pienākumu apjoms; aicina Komisiju iesniegt tālejošu investīciju priekšlikumu, lai būtu iespējams izpildīt ES stratēģijas 2020. gadam mērķus un radīt darba vietas, veicināt izaugsmi un garantēt drošību Eiropas iedzīvotājiem; uzskata, ka šīs sistēmas elastībai būs ārkārtīgi liela nozīme un ka ES budžetam ir jāļauj mobilizēt alternatīvus finansējuma avotus (rezerves, projektu dotācijas u.c.);

10.

atgādina, ka daudzgadu finanšu shēmas regulas pieņemšanai ir vajadzīga Parlamenta piekrišana; aicina Komisiju veicināt to, ka bez vilcināšanās tiek pieņemts iestāžu nolīgums par Parlamenta lomu nākamās daudzgadu finanšu shēmas sagatavošanā un apspriešanā;

11.

apņēmīgi mudina Komisiju 2011. gada jūnijā pēc tam, kad Parlaments būs pieņēmis savu nostāju par daudzgadu finanšu shēmu, iesniegt drosmīgus un novatoriskus priekšlikumus būtiskai pašu resursu sistēmas pārskatīšanai, lai izveidotu sistēmu, kurā nodokļu slogs uz ES iedzīvotājiem ir godīgs, skaidrs, pārredzams un neitrāls; pauž ciešu pārliecību, ka daudzgadu finanšu shēma ir cieši saistīta ar pašu resursu jautājumu un par abiem ir jālemj vienlaikus, balstoties uz atklātu iestāžu diskusiju, aktīvi iesaistot tajā arī dalībvalstu parlamentus, turklāt šo diskusiju nevar atlikt;

12.

uzsver, ka kohēzija ir viens no svarīgākajiem ES instrumentiem, reaģējot uz šo ekonomikas krīzi, jo tā veicina ieguldījumus reālajā ekonomikā; šajā sakarībā pauž gandarījumu par pirmo novērtējumu, kuru Komisija sagatavojusi, vērtējot to, kā atbilstīgi Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānam tiek īstenoti ar kohēzijas politiku saistītie pasākumi, un kurā ir uzsvērta šīs politikas būtiskā nozīme krīzes seku mazināšanā; uzsver kohēzijas politikas nepārprotamo saikni ar Eiropas 2020 trīs svarīgākajām prioritātēm, jo tā veicina viedas, ilgspējīgas un visaptverošas izaugsmes īstenošanu, vienlaikus veicinot arī harmonisku attīstību visos (kopskaitā 271) Savienības reģionos;

13.

norāda uz to, ka ir ieviests “Eiropas semestris”; uzskata, ka Parlamenta komitejām ir jābūt nozīmīgākai lomai, lai, izmantojot savu pieredzi, sagatavotu gada noslēguma ziņojumus par panākumiem svarīgu mērķu sasniegšanā, kam sekotu politisko grupu (kopīgās) rezolūcijas;

14.

pauž nožēlu par to, ka priekšlikumi Eiropas semestrim un pārvaldības pakete paredz tikai nelielu iespēju īstenot Eiropas Parlamenta demokrātisko pārbaudi, un uzsver, ka Parlaments noteikti jāiesaista abos procesos;

15.

aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk nākt klajā ar priekšlikumiem attiecībā uz direktīvas par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu un finanšu instrumentu tirgus direktīvas pārstrādāšanu; norāda, ka Eiropas Komisijai ir jāpatur prātā ieviešamo priekšlikumu iespējamā kumulatīvā ietekme, lai nodrošinātu, ka ar tiem tiek veicināta finanšu nozares stabilitāte, pārredzamība un pārskatatbildība, kā arī šīs nozares spēja kalpot reālajai ekonomikai un palīdzēt panākt izaugsmi un radīt darba vietas;

16.

aicina iesniegt likumdošanas iniciatīvu par krīzes atrisināšanu banku nozarē, kas jākoordinē ar konkurences politikas noteikumiem, lai nodrošinātu visaptverošu pamatu vadībai krīzes situācijās, aptverot gan privāto un valsts sektoru un vienlaikus aizsargājot nodokļu maksātājus; uzskata, ka, pārskatot regulu par kredītreitingu aģentūrām, ir jārisina problēma, kas saistīta ar konkurences trūkuma problēmu šajā nozarē, un aicina Komisiju rīkoties saskaņā ar neseno Parlamenta prasību un izskatīt iespējas izveidot neatkarīgu Eiropas kredītreitinga aģentūru un reitingu veidošanā vairāk iesaistīt neatkarīgas valsts sektora iestādes;

17.

aicina Komisiju iesniegt visaptverošu rīcības plānu, kurā iekļauti uzdevumi un to izpildes grafiks, lai izveidotu interneta satura un pakalpojumu vienoto tirgu, panākot atvērtu un pārtikušu digitālu sabiedrību un pārvarot digitālo plaisu;

18.

uzsver, ka digitālā programma un ieguldījumi IKT jomā ir būtiski Eiropas ilgtermiņa konkurētspējai, un mudina dalībvalstis un Komisiju turpināt tirgus izvēršanu nākamās paaudzes tīkliem un to piekļuvei, izmantojot iekšējā sakaru tirgus pastāvīgu liberalizāciju, lai veicinātu inovāciju ES;

19.

apņēmīgi mudina Komisiju Astotās pamatprogrammas (APP) pārskatīšanā veicināt zināšanu un inovācijas iekļaušanu tajā un atgādina, ka ir svarīgi, lai Parlamentam būtu iespēja paust savas prioritātes pirms APP pieņemšanas 2012. gadā;

20.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus attiecībā uz inovāciju savienību, kas paredz pārskatīt valsts atbalstu pētniecībai un attīstībai un inovāciju sistēmai un palielināt EIB un riska kapitāla lomu; atzīst, ka arī ar publisko iepirkumu ir iespējams ievērojami stimulēt inovāciju;

21.

mudina Komisiju samazināt birokrātiju pētniecības un attīstības programmām un palielināt inovatīvu uzņēmumu un projektu dalību tajās; uzskata, ka Komisijai jāturpina veicināt valsts un privātā sektora partnerības, lai Eiropā sekmētu pētniecību, attīstību un inovāciju;

22.

uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš jaunajām daudzgadu programmām pēc 2013. gada izglītības, kultūras, audiovizuālajā, jaunatnes, un pilsonības jomā, kuras paredzēts iesniegt 2011. gadā; uzskata, ka šo programmu ietvaros veiktajām darbībām un pasākumiem ir jāatbilst Eiropas pilsoņu vajadzībām un tām jānodrošina pietiekams un efektīvs budžeta finansējums; uzskata, ka iniciatīva “Jaunatne kustībā” uzsver šo programmu nozīmi;

23.

uzsver to, cik svarīga ir vadošā iniciatīva par efektīvu resursu izmantošanu un mudina Komisiju paātrināt darbu pie mērķtiecīga priekšlikuma izstrādes, lai sasniegtu saistošos mērķus un konkrētos standartus, kas noteikti ES stratēģijā 2020. gadam saistībā ar Eiropas politikas koordinācijas semestri; aicina Komisiju nākt klajā ar tiesību aktiem, lai vēl vairāk samazinātu ES emisijas;

24.

uzskata, ka par prioritāti jānosaka spēkā esošo likumdošanas instrumentu, piemēram, Trešās enerģētikas paketes, pareiza un funkcionāla piemērošana, un pilnībā atbalsta stratēģiju laika posmam līdz 2050. gadam, viedos tīklus un piegādes drošuma iniciatīvas;

25.

uzsver, ka ekonomikas izaugsmes ilgtspējai energoapgādes drošība ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu piegādes nepārtrauktību, līgumu noteikumu ievērošanu un godīgu tirgus cenu un novērstu atkarību no pārāk maza ražotāju skaita;

26.

uzskata, ka paziņojumam par jauno rūpniecības politiku Eiropā vajadzētu sekot efektīviem pasākumiem, jo īpaši lai panāktu vēlamo pārorientēšanos uz zema oglekļa līmeņa un ilgtspējīgu ekonomiku un nodrošinātu, ka tiek sasniegts ES energoefektivitātes 20 % mērķis;

27.

uzsver, ka klimata pārmaiņu ietekmes mazināšana un pielāgošanās tām ir būtiska prioritāte, kas palielinās arī Eiropas ražošanas un MVU konkurētspēju;

28.

atzinīgi vērtē galvenās prioritātes, kas saistās ar Baltās grāmatas publicēšanu, un mudina Komisiju ātrāk sagatavot Eiropas transporta tīkla (TEN-T) pamatnostādņu un tā modernizēto finansēšanas mehānismu pārskatīšanu atbilstīgi Eiropas 2020 stratēģijai un ES budžeta pārskatīšanai;

29.

jau no paša sākuma uzstāj, ka KLP reformas procesa rezultātā ir jāizveido spēcīga, taisnīga, patiesi vispārēja un daudzfunkcionāla politika, kas attaisno patērētāju un ražotāju cerības un nodrošina sabiedriskos labumus, jo īpaši nodrošinātību ar pārtiku, un garantē ES saimniecisko pastāvību pārtikas ražošanas jomā;

30.

atgādina, ka Parlaments 2010. gada 8. jūlija rezolūcijā par turpmāko kopējo lauksaimniecības politiku pēc 2013. gada uzstāja, ka līdzekļi, kas KLP ir piešķirti 2013. budžeta gadā, nākamajā finanšu plānošanas periodā ir jāsaglabā vismaz tajā pašā līmenī;

31.

pieprasa, lai lauksaimniecības preču imports ES no trešām valstīm tiktu atļauts tikai tad, ja šīs preces ir ražotas atbilstīgi Eiropas patērētāju tiesību aizsardzības, dzīvnieku labpturības un vides aizsardzības standartiem un obligātajiem sociālajiem standartiem; uzstāj, ka divpusēju vai daudzpusēju tirdzniecības nolīgumu noslēgšana nedrīkst kaitēt ES lauksaimniecības produktu ražotājiem;

32.

mudina Komisiju, ņemot vērā Revīzijas palātas ziņojumā par cukura tirgus reformu konstatēto, pārskatīt savas ietekmes novērtējuma procedūras, lai nodrošinātu, ka visu novērtējumu sagatavošanā tiek izmantota vislabākā un jaunākā informācija, jo šiem novērtējumiem būs izšķiroša nozīme, vērtējot, kā turpmākie divpusējie tirdzniecības nolīgumi ietekmēs ES ekonomikas galvenās nozares;

33.

atzinīgi vērtē gaidāmos Komisijas priekšlikumus integrētās jūrniecības politikas īstenošanai, piemēram, priekšlikumu par jūras teritoriālās plānošanas sistēmu, paziņojumu par piekrastes reģionu un jūrniecības nozaru ilgtspējīgu attīstību, kā arī paziņojumu par kuģošanas uzraudzības integrāciju; tomēr uzsver, ka finansējums IJP īstenošanai ir jāgarantē Kopienas budžetā, veicot proporcionālus ieguldījumus no visām tām nozarēm, kuras šī politika ietekmē;

34.

uzskata, ka visaptverošas izaugsmes pamatā var būt vienīgi vienlīdzīga attieksme pret visiem strādājošajiem darba vietā un līdzvērtīgi konkurences apstākļi visiem uzņēmumiem; uzskata, ka Komisijas darba programmā vajadzētu iekļaut priekšlikumus, lai nodrošinātu šo principu ievērošanu, un uzstāj uz to, ka likumdošanas priekšlikumā par darba ņēmēju direktīvas piemērošanu, kā paredz paziņojums par vienotā tirgus aktu, ir jāprecizē sociālo pamattiesību ievērošana;

35.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par darba ņēmēju līdzdalību uzņēmuma peļņas sadalē;

36.

aicina Komisiju savos ziņojumos “Jaunas prasmes un darbavietas” un “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību” ņemt vērā raksturīgās grūtības, ar kurām saskaras sievietes, un jo īpaši veicināt vienlīdzību darba vietā kā līdzekli nabadzības mazināšanai un mudināt sievietes kļūt par uzņēmējām, īstenojot pasākumus labākās prakses izplatīšanai;

37.

pauž ciešu pārliecību, ka darba samaksas atšķirības starp dzimumiem novēršana vēl aizvien ir ļoti grūts uzdevums, un atkārtoti pauž pieprasījumu, ko EP izteica Komisijai 2008. gada rezolūcijā, — iesniegt Parlamentam likumdošanas priekšlikumu par to, kā pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus, lai piemērotu principu par vienādu atalgojumu sievietēm un vīriešiem, ņemot vērā šīs EP 2008. gada rezolūcijas pielikumā ietvertos ieteikumus;

38.

aicina Komisiju pievērst uzmanību sociālo partneru viedokļiem pensiju jomā un nodrošināt, ka baltā grāmata atspoguļo gan darba devēju, gan darbinieku cerības, tostarp pirmā pīlāra nostiprināšanu;

39.

atzinīgi vērtē Eiropas nodarbinātības dienestu (EURES) darbavietu portāla informācijas izklāsta reformēšanu un to, ka konsultācijas par darbavietām ir padarītas pieejamākas gados jauniem strādājošiem, bet pauž nožēlu, ka šā priekšlikuma iesniegšana atlikta līdz 2012. gadam, jo jauniešiem tās nepieciešamas jau pašreiz;

40.

aicina paaugstināt efektivitāti un uzlabot rezultātus divās galvenajās ES apmācības aģentūrās — Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrā (CEDEFOP) un Eiropas Izglītības fondā (EIF);

41.

pauž lielu atbalstu lielākai tirgus integrācijai, kas orientēta uz profesora M. Monti atklāto pastāvošo plaisu pārvarēšanu un Eiropas iedzīvotāju, strādājošo, mazo uzņēmēju un patērētāju uzticības veicināšanu; uzskata, ka Vienotā tirgus akta publicēšana ir vērtējama pozitīvi, taču priekšlikumiem ir jābūt tālejošākiem un konkrētākiem; aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt precīzas prioritātes un likumdošanas priekšlikumus;

42.

aicina modernizēt ES publiskā iepirkuma sistēmu, saskaņojot direktīvas ar vienošanos par valdību publisko iepirkumu, un aicina noteikt precīzāku grafiku nākamajam gadam;

43.

aicina Komisiju nodrošināt saskanīgu pieeju attiecībā uz tiesību aktu par Eiropas līgumtiesībām un direktīvu par patērētāju tiesībām; uzskata, ka ir būtiski svarīgi izveidot precīzu Komisijas politisko stratēģiju, lai integrētā veidā kā prioritāti jau 2011. gadā un nevis 2014. gadā, kā pašreiz ierosināts risinātu patērētāju aizsardzības problēmas;

44.

atbalsta Komplekso ceļojumu direktīvas pārstrādāšanu un Vispārējās produktu drošības direktīvas pārskatīšanu, koncentrējoties uz tirgus uzraudzību;

45.

uzsver, ka nepieciešams iedarbīgs tiesiskais regulējums attiecībā uz produktu drošumu ES; atbalsta Vispārējo produktu drošības direktīvas pārskatīšanu un uzskata, ka ir jānosaka precīzāks grafiks atbilstīgi jaunā tiesiskā regulējuma pārskatīšanai; aicina Komisiju pārskatīt CE marķējuma sistēmu, lai nodrošinātu, ka patērētāji CE marķējumu var uzskatīt par preču drošuma garantiju;

46.

uzsver, ka pilsoniskās iniciatīvas var būtiski veicināt vienotā tirgus atveseļošanos; pauž atbalstu Komisijas veiktajiem pasākumiem civiltiesību jomā, aicinot padarīt civiltiesību instrumentus vieglāk izmantojamus elektroniski;

47.

aicina beidzot atrisināt problēmas, kas saistītas ar Eiropas patenta izveidi, un aicina Komisiju vajadzības gadījumā nākt klajā ar priekšlikumu ciešākai sadarbībai;

48.

pauž dziļu nožēlu par to, ka nav likumdošanas iniciatīvas par kabotāžu, pauž nožēlu arī par to, ka tiesību aktu par piekļuvi dzelzceļa tirgum, tostarp iekšzemes pasažieru tirgus atvēršana, īstenošana ir atlikta uz 2012. gadu; atkārtoti pauž Parlamenta stingro pārliecību, ka Eiropā ir jāsaglabā un jāpilnveido vispusīga pasažieru tiesību politika;

49.

ir ļoti nobažījies, ka nav konkrētu priekšlikumu par pamattiesībām vai horizontālas pretdiskriminācijas direktīvas un ka jautājums par diskriminācijas novēršanu nav pat pieminēts; aicina Komisiju nekavējoties rīkoties, lai pretdiskriminācijas direktīvu atbloķētu;

50.

aicina iesniegt priekšlikumu paziņojumam par lielāku ES iekšējo solidaritāti patvēruma jomā, taču, paturot prātā, ka Savienībai līdz 2012. gadam būtu vajadzīga kopīga patvēruma piešķiršanas politika, pauž nožēlu par to, ka nav tiesību aktu priekšlikumu par patvērumu;

51.

aicina izstrādāt priekšlikumus migrācijas jomā; atgādina, ka ierosinātās ieceļošanas/izceļošanas sistēmas pareiza darbība būs atkarīga no informācijas sistēmu VIS un SIS II panākumiem, kaut gan SIS II vēl pilnībā nedarbojas;

52.

uzsver, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir nepieciešama tālejoša pamattiesību politika un ka šīs Hartā paredzētās pamattiesības ir jāīsteno pēc iespējas efektīvāk; aicina Komisiju nodrošināt visu likumdošanas iniciatīvu atbilstību pamattiesībām, kā arī garantēt, ka dalībvalstis, īstenojot Savienības tiesību aktus, ievēro Hartu; aicina palielināt iespējas uzraudzīt Pamattiesību hartas pārkāpumus un pārkāpumu gadījumā uzsākt līgumos paredzētās procedūras;

53.

uzsver, ka cīņā pret terorismu un organizēto noziedzību ir pilnībā jāievēro ES iedzīvotāju tiesības un brīvības un ka datu aizsardzība un tiesības uz tiesisko aizsardzību ir būtiski faktori uzticamas un efektīvas drošības politikas izveidē; uzskata, ka, ņemot vērā noziegumu skaita pieaugumu, ir jāizstrādā vairāki Kopienas plāni organizētās noziedzības apkarošanai un kiberdrošības palielināšanai;

54.

atzinīgi vērtē priekšlikumu par nozieguma upuru tiesībām un, galvenais, par tiesībām uz juridisko atbalstu un juridisko palīdzību, tomēr pauž nožēlu, ka tas ir vienīgais paredzētais pasākums; aicina noteikt precīzu grafiku atlikušo procesuālo tiesību “ceļa kartes” pasākumu īstenošanai;

55.

atzinīgi vērtē to, ka 2011. gadā tiks izveidota jauna un visaptveroša sistēma personas datu aizsardzībai ES; uzsver, ka Parlaments rūpīgi izskatīs visus priekšlikumus šajā jomā, tostarp ES pasažieru datu reģistra un ES teroristu finansēšanas izsekošanas programmas iniciatīvas, lai panāktu, ka tās atbilst pamattiesībām;

56.

atzinīgi vērtē priekšlikumus civiltiesību jomā, taču aicina Komisiju, lai nodrošinātu vienotus standartus ES iedzīvotājiem visās dalībvalstīs, apsvērt iespēju paātrināt acquis pārskatīšanu civiltiesību un krimināltiesību jomā un ziņot par to Parlamentam;

57.

atbalsta iniciatīvas par darba un ģimenes dzīves apvienošanu, ar kurām paredz citu starpā pieņemt noteikumus par minimālo bērna kopšanas atvaļinājuma ilgumu un veicināt elastīga darba režīma nodrošināšanu abiem vecākiem, kā arī palīdzēt aprūpētājiem apvienot algotu darbu ar aprūpes pienākumiem;

58.

pauž nožēlu, ka Komisija kavējas izstrādāt tiesību aktu priekšlikumus, ar kuriem Lisabonas līgumam pielāgotu pašreizējo acquis par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietu izmeklēšanā un izskatīšanā, kas ir brīvību, tieslietu un iekšlietu jomas prioritāte;

59.

uzskata, ka pēc Lisabonas līguma pieņemšanas ir nepieciešams pārskatīt tiesisko regulējumu un pauž nožēlu, ka šo pārskatīšanu ir ierosināts veikt tikai 2012.–2013. gadā; uzstāj, ka visām tieslietu un iekšlietu (TI) aģentūrām ir jābūt efektīvām un — pats galvenais — pārskatatbildīgām;

60.

uzsver, ka cilvēktiesību veicināšana visā pasaulē ir nozīmīgs Eiropas Savienības mērķis globālā mērogā un ka labākas tirdzniecības attiecības un lielāka attīstības palīdzība var sekmēt progresu šajā jomā;

61.

aicina Komisiju nezaudēt paplašināšanās procesa dinamiku;

62.

uzsver, ka jaunas iniciatīvas būtu nepieciešamas šādās jomās:

63.

uzskata, ka, lai ES efektīvi izplatītu savas vērtības un principus un veicinātu politisko stabilitāti un ekonomisko attīstību savā apkaimē, ES ir jāatbalsta jaunās demokrātijas visā Eiropā un jāstiprina attiecības ar austrumu partneriem; aicina Komisiju pabeigt Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) pārskatīšanu, lai nodrošinātu politikas mērķu un finanšu instrumentu labāku saskaņotību; uzskata, ka ES kaimiņattiecībās būtu jāpastiprina cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanas nosacījumi;

64.

aicina Komisiju lielāku prioritāti piešķirt tam, lai visas Āfrikas valstis būtu nodrošinātas ar pārtiku; uzsver nepieciešamību nostiprināt ilgtspējīgu lauksaimniecības nozari Āfrikā; šajā sakarībā mudina Komisiju nodrošināt mazturīgajiem Āfrikas iedzīvotājiem plašāku piekļuvi kredītiem un finanšu pakalpojumiem; mudina Komisiju veicināt pasākumus, kas sekmētu savstarpējo tirdzniecību Āfrikas kontinentā, tostarp uzlabotas atbalsta paketes reģionālajām ekonomiskajām komitejām un infrastruktūras uzlabošanu visā Āfrikas kontinentā;

65.

aicina Komisiju līdz 2015. gadam ik gadu iesniegt ziņojumu par ES paveikto Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā un ieviest pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka dalībvalstis pilda savas saistības 0,7 % no NKI piešķirt oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP), kā arī aicina uzraudzīt šo saistību izpildi;

66.

uzsver, ka ņemot vērā notiekošās sarunas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (EPN), uzmanība no jauna jāpievērš attīstības aspektam;

67.

aicina Komisiju aktīvi veicināt vērā ņemama progresa panākšanu pašreiz notiekošajās PTO sarunās, lai pēc iespējas ātrāku varētu noslēgt Dohas sarunu kārtu; uzstāj uz to, ka ir svarīgi nostiprināt esošos un slēgt jaunus divpusējos un reģionālos brīvās tirdzniecības nolīgumus, taču tie ir jāuzskata par papildu stratēģiju, nevis alternatīvu daudzpusējai sistēmai;

68.

atgādina, ka daudzpusība jāsaglabā kā ES svarīgākā prioritāte, un prasa notiekošajās un jaunajās tirdzniecības sarunās ievērot principu par īpašu un diferencētu attieksmi pret jaunattīstības valstīm; ir stingri pārliecināts, ka nepieciešama efektīva un pārveidota daudzpusēja tirdzniecības sistēma, lai izveidotu līdzsvarotāku un taisnīgāku ekonomisku sistēmu kā daļu no jaunas globālas pārvaldības, kas kalpotu attīstībai un nabadzības izskaušanai;

69.

uzsver, ka importētās preces jālaiž ES tirgū tikai tad, ja tās atbilst ES patērētāju aizsardzības noteikumiem; uzskata, ka starptautiskās sarunās Komisijai vajadzētu uzstāt uz to, lai mūsu tirdzniecības partneri ievēro Eiropas vides aizsardzības, sociālos un darba standartus;

70.

prasa ES parakstāmajos starptautiskās tirdzniecības nolīgumos iekļaut uzņēmumu sociālās atbildības (USA) klauzulu; uzskata, ka tajā ir jāiekļauj korporāciju informācijas sniegšana un pārredzamība, kā arī uzņēmumu un uzņēmumu grupu pienākums rīkoties ar pienācīgu rūpību, ir paredzētas pārbaudes, ja USA saistību pārkāpumi apstiprinājušies, un labāka tiesu pieejamība uzņēmumu rīcības upuriem;

71.

prasa Komisijai nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu par jauno ASV “konflikta zonu izrakteņu” likumu, lai palielinātu pārredzamību un labu pārvaldību jaunattīstības valstu ieguves rūpniecības nozarē; aicina Komisiju pastiprināt cīņu pret korupciju valstīs, kurās netiek ievērotas cilvēktiesības un labas pārvaldības principi;

72.

aicina Komisiju bez kavēšanās iesniegt priekšlikumus par OLAF regulu grozīšanu;

73.

uzsver, ka Komisijai vajadzētu atklātāk veicināt pozitīvu attieksmi pret valdību pārvaldības deklarācijām (VPD), ko parakstījuši finanšu ministri; uzsver, ka Komisijai būtu jāmudina dalībvalstis veidot VPD; aicina izveidot visaptverošu un viegli lietojamu datubāzi;

74.

tādēļ prasa veikt sistemātisku, regulāru un neatkarīgu novērtējumu ES programmām gan iekšpolitikā, gan attīstības palīdzībā, lai nodrošinātu, ka tās sasniedz vēlamos rezultātus un tas tiek darīts lietderīgā veidā, lai:

75.

pauž ciešu pārliecību, ka, lai mazinātu iedzīvotāju neticību ES darbībām, jo īpaši svarīga ir pareiza un savlaicīga Eiropas direktīvu transponēšana un piemērošana; uzskata, ka tam ir vajadzīga efektīva Komisijas un dalībvalstu sadarbība;

76.

mudina vienkāršot ES tiesību aktus un uzsver, ka ietekmes novērtējumi pirms to pieņemšanas ir jāveic objektīvi un efektīvi, ņemot vērā nepieciešamību tos vēlāk piemērot; pauž ciešu atbalstu Komisijas veiktajiem pasākumiem saistībā ar lietpratīgā regulējuma projektu;

77.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ietekmes novērtējumos pievērsīs vairāk uzmanības konkurētspējas aspektiem, un uzsver, ka liela nozīme ir savstarpēji saistīto tiesību aktu kumulatīvās ietekmes uz konkurētspēju novērtēšanai (“piemērotības pārbaudēm”);

78.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem;

15.6.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 169/45

—

ņemot vērā 2010. gada 30. novembrī Tripolē pieņemto valstu un valdību vadītāju deklarāciju,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Panāfrikas parlamenta 2010. gada 27. novembra deklarāciju, kas pieņemta pirms augstākā līmeņa sanāksmes,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 177.–181. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā Āfrikas un ES partnerība pamatojas uz savstarpēju interesi izmantot kopīgās iespējas;

B.

tā kā Tripoles deklarācijā pausta dažādu valstu vadītāju vēlme nostiprināt pirms trim gadiem izveidotās abu kontinentu stratēģiskās partnerattiecības, lai pārvarētu kopējās problēmas un veicinātu ilgtspējīgu izaugsmi, tādējādi nodrošinot, ka ieguvējas ir gan visas Āfrikas valstis, gan Eiropas valstis;

C.

tā kā ES ir uzņēmusies atbildību nodrošināt lielāko palīdzības daļu attīstības jomā un joprojām ir Āfrikas nozīmīgākā tirdzniecības partnere;

D.

tā kā Āfrika dažādo partnerattiecības, jo īpaši ar lielākajām Āzijas un Latīņamerikas valstīm;

1.

atzinīgi vērtē stratēģiskā rīcības plāna pieņemšanu laika posmam no 2010. līdz 2013. gadam un izveidotās partnerības un pauž cerību, ka tādējādi tiks nodrošināta Kotonū nolīguma un Savienības Vidusjūrai pievienotā vērtība un ka kontinentu attiecībās tiks īstenota vērienīga pieeja;

2.

uzsver, ka Āfrikas un ES kopīgās stratēģijas pamatprincipi būtu jāizstrādā tā, lai atbalstītu jaunattīstības valstu ilgtspējības vajadzības, kas saistītas ar nabadzības apkarošanu, pienācīgu ienākumu un iztikas nodrošināšanu, kā arī ar cilvēka pamattiesību, tostarp sociālo, ekonomisko un vides tiesību, ievērošanu;

3.

pauž cerību, ka tiks ņemta vērā pieredze, kas gūta, pārvarot pirmā rīcības plāna (2008–2010) īstenošanas gaitā radušās grūtības, kā arī sagaida, ka tiks īstenoti nodomi, kas pausti valstu un valdību vadītāju pieņemtajā galīgajā deklarācijā;

4.

norāda, ka būtu jārod iespēja, lai privātais sektors un pilsoniskā sabiedrība, jo īpaši Āfrikā, varētu sniegt daudz efektīvāku ieguldījumu stratēģijā, nekā tas bijis līdz šim;

5.

atzīst arī to, ka izaugsmei un attīstībai svarīgs ir reģionālās integrācijas aspekts, un jo īpaši uzsver Tripoles deklarācijā pausto apņemšanos ciešā sadarbībā ar reģionālajām organizācijām veidot Āfrikas miera un drošības sistēmu;

6.

atzinīgi vērtē sasniegumus, ieviešot Āfrikas miera un drošības sistēmu, kas paredzēta, lai risinātu miera un drošības problēmas Āfrikas kontinentā; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt paredzamu un ilgtspējīgu finansējumu miera atbalsta operācijām Āfrikā, kā arī uzsver nepieciešamību palielināt vietējo iedzīvotāju spējas pārvarēt sarežģījumus un apņemšanos aizsargāt civiliedzīvotājus bruņotu konfliktu gadījumā;

7.

uzskata, ka konfliktu novēršanas politika ir būtisks miera saglabāšanas priekšnosacījums un ka vajadzētu pievērst uzmanību konfliktu strukturālajiem cēloņiem, ieviešot ilgstošas attīstības politiku, lai apmierinātu Āfrikas iedzīvotāju pamatvajadzības, cīnītos pret bezdarbu, sociālo un ekonomisko;

8.

uzskata, ka nesen pieņemtais ASV likums par “konfliktu izrakteņiem” ir nozīmīgs solis cīņā pret izrakteņu nelikumīgu ieguvi Āfrikā, kas veicina pilsoņkaru un konfliktus; uzskata, ka Komisijai un Padomei vajadzētu ierosināt līdzīgus priekšlikumus, lai nodrošinātu ES tirgū ievesto izrakteņu izsekojamību, vienlaikus ņemot vērā Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu (IRPI);

9.

aicina ES un Āfrikas Savienību (ĀS) kopīgiem spēkiem risināt tādus svarīgus kopējus jautājumus kā politiskās krīzes novēršana un atbalsts ekonomikas pārvaldībai, lai izveidotu kopīgas pārvaldības programmas, izmantojot jaunizveidoto platformu dialogam par pārvaldību un cilvēktiesībām;

10.

atzinīgi vērtē Āfrikas un ES valstu kopīgo apņemšanos ievērot pamatprincipus, tostarp cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošanu un jebkādu terorisma izpausmju nosodīšanu;

11.

atzīmē, ka valstu un valdību vadītāji savā deklarācijā norāda, ka viņu nostāja jautājumā par cilvēktiesību aizsardzību abos kontinentos ir vienota; uzsver šo tiesību universāluma principu, kas jo īpaši jāievēro, veicot plānotos pasākumus saskaņā ar partnerību demokrātiskas pārvaldības un cilvēktiesību jomā;

12.

pauž dziļu nožēlu par to, ka pretēji vairākkārtējiem solījumiem ievērot demokrātisku pārvaldību un cilvēktiesības Robert Mugabe tika uzaicināts uz Āfrikas un ES trešo augstākā līmeņa sanāksmi un aktīvi tajā piedalījās; prasa, lai turpmāk visi dalībnieki ieņemtu stingru politisku nostāju, tādējādi nododot skaidru ziņu par mūsu ciešo ticību tiesiskumam un demokrātijai;

13.

aicina īstenot visus pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar dažādo partnerību noteikumiem, nediskriminējot nevienu personu dzimuma, rases, etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ un neizturoties diskriminējoši pret cilvēkiem, kas slimo ar HIV vai AIDS;

14.

atbalsta Panāfrikas parlamenta aicinājumu visām Āfrikas Savienības dalībvalstīm ratificēt Āfrikas Savienības Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu;

15.

uzsver Eiropadomes priekšsēdētāja Herman Van Rompuy aicinājumu Āfrikas valstu vadītājiem atbalstīt Starptautisko Krimināltiesu (ICC) un “pilnībā ievērot principu par cīņu pret nesodāmību”;

16.

mudina ES un ĀS apņemties kopīgiem spēkiem panākt labāku Āfrikas un Eiropas valstu sadarbību attiecīgās starptautiskās organizācijās, tostarp ANO;

17.

atzinīgi vērtē ES un ĀS vienošanos iesaistīties politiskajā dialogā, lai rastu risinājumus kopējām problēmām, kas saistītas ar ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem; atzīst, ka reģionālajai integrācijai, tirdzniecībai un ieguldījumiem ir būtiska nozīme, lai panāktu ekonomisko stabilitāti un ilgtspējīgu izaugsmi;

18.

mudina ES un ĀS sadarboties jautājumā par izejvielu ilgtspējīgu izmantošanu, jo īpaši pievēršoties veiktspējas palielināšanai, pārvaldībai, infrastruktūras attīstībai, ieguldījumiem, zināšanām un iemaņām ģeoloģijā un ieguves rūpniecībā noslēgto līgumu pārredzamībai; šajā sakarībā aicina īstenot videi nekaitīgu un sociālajā ziņā ilgtspējīgu izejvielu izmantošanas politiku, no kuras labumu gūtu vietējie iedzīvotāji;

19.

mudina visas Āfrikas Savienības dalībvalstis veicināt tiesiskā regulējuma un fiskālās sistēmas izveidi, kam ir būtiska nozīme ekonomiskās izaugsmes stimulēšanā un ārvalstu tiešo ieguldījumu piesaistīšanā, no vienas puses, un korupcijas izskaušanā un birokrātijas un administratīvu kļūmju likvidēšanā, no otras puses;

20.

mudina Āfrikas un Eiropas valstu vadītājus ievērot Tripolē doto solījumu un izmantot stratēģiju kā līdzekli, lai veicinātu Āfrikas starpkontinentālo tirdzniecību, tostarp uzlabojot to atbalsta pasākumu kopumu, kas paredzēti reģionālajām ekonomikas kopienām un infrastruktūras uzlabošanai visā Āfrikas kontinentā;

21.

norāda, ka ir svarīgi atjaunot Eiropas Savienības valstu apņemšanos Tūkstošgades attīstības mērķu izpildei līdz 2015. gadam piešķirt līdzekļus 0,7 % apmērā no to IKP, ja ir vēlme sasniegt šos mērķus līdz 2015. gadam;

22.

jo īpaši centīsies panākt, lai Tūkstošgades attīstības mērķu izpilde būtu galvenais uzdevums, īstenojot ikvienu partnerību;

23.

atgādina, ka, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus, ir ārkārtīgi svarīgi veikt īpašus pasākumus saistībā ar tādām politikas jomām kā jauno māmiņu, jaundzimušo un bērnu veselības aprūpe, dzimumu līdztiesība, izglītība, zemes apsaimniekošana, ilgtspējīga attīstība, ūdens un sanitārijas pieejamība un cilvēki ar invaliditāti; mudina turpināt programmu īstenošanu izglītības un veselības aprūpes jomā;

24.

uzsver, ka ir svarīgi garantēt nodrošinātību ar pārtiku visā Āfrikā un ka ir nepieciešami ilgtspējīgi uzlabojumi Āfrikas lauksaimniecības un zivsaimniecības nozarēs, jo īpaši attiecībā uz sīksaimniecībām, kas nodarbojas ar lauksaimniecību un zivsaimniecību;

25.

atgādina, ka lauksaimniecībai ir noteicoša loma Āfrikas valstu tautsaimniecībā; tādēļ uzsver, ka svarīga nozīme ir sanitāro un fitosanitāro standartu saskaņošanai, kā arī Āfrikas lauksaimniecības nozares veiktspējas palielināšanai;

26.

pauž nožēlu par to, ka augstākā līmeņa sanāksmē netika apspriesta dažu valdības atbalstīto ārvalstu ieguldītāju pašreiz veiktā lauksaimniecības zemes iegāde Āfrikā, kas, ja to neveic pienācīgi, vietējā mērogā var apdraudēt nodrošinātību ar pārtiku un izraisīt nopietnas ilgtermiņa sekas;

27.

uzskata, ka Āfrikas un ES valstu vadītājiem būtu jāapliecina patiesa apņemšanās izveidot mehānismu, lai novērstu kapitāla nelikumīgu aizplūšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, veicināt pilnīgu pārredzamību un pārskatu sniegšanu par valstīm un pastiprināt starptautisku spiedienu uz visām jurisdikcijām, kuras varētu pieļaut izvairīšanos no nodokļu maksāšanas Āfrikā;

28.

uzskata, ka atjaunojamiem enerģijas avotiem ir liela nozīme Āfrikas tautsaimniecības un sociālajā attīstībā, un uzsver priekšsēdētāja J. M. Barroso aicinājumu īstenot Āfrikā zaļo revolūciju enerģētikas jomā;

29.

atzinīgi vērtē Āfrikas un ES sadarbības programmu atjaunojamās enerģijas jomā un politiskos mērķus, par kuriem tika panākta vienošanās Vīnē 2010. gada septembrī augsta līmeņa sanāksmē par enerģiju un kuri jāizpilda līdz 2020. gadam, kā arī to, ka vēl 100 miljoniem Āfrikas iedzīvotāju tiks nodrošināta modernu un ilgtspējīgu energopakalpojumu pieejamība, divkāršota pārrobežu elektrosavienojumu jauda Āfrikā, divkārt palielināta dabasgāzes izmantošana Āfrikā, palielināta atjaunojamās enerģijas izmantošana Āfrikā un uzlabota visu nozaru energoefektivitāte Āfrikā;

30.

aicina ES un ĀS apvienot centienus, lai samazinātu emisiju, kas rodas atmežošanas un mežu degradācijas dēļ;

31.

atgādina ES apņemšanos laika posmā no 2010. līdz 2012. gadam piešķirt EUR 7,2 miljardus klimata pārmaiņu jomā tūlītēji īstenojamiem projektiem un iniciatīvām, kuru lielākā daļa ir paredzēta Āfrikai;

32.

uzsver, ka klimata pārmaiņas vissmagāk ietekmē tieši pasaules nabadzīgākos iedzīvotājus, un aicina visus dalībniekus atbalstīt jaunattīstības valstis centienos pielāgoties klimata pārmaiņu radītajai ietekmei un veicināt zemas oglekļa emisijas, lai izskaustu nabadzību;

33.

norāda, ka panākt progresu jautājumā par klimata pārmaiņām ir būtiski, lai risinātu nabadzības problēmas, un šajā sakarībā uzsver ārkārtīgi lielās iespējas, ko dod tādi dabas resursi kā saule, vējš, upes un plūdmaiņas, proti, resursi, kuri Āfrikas valstīs bieži vien atrodami neierobežotā pārpilnībā;

34.

secina, ka migrācijai tiešām var būt pozitīva ietekme, un uzstāj, ka ir nepieciešama kopēja stratēģija, nosakot laika grafiku un mērķtiecīgus projektus nelegālās migrācijas negatīvo seku mazināšanai;

35.

atgādina par visu dalībnieku apņemšanos veidot vairāk un labākas darbavietas, veicinot ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

36.

atzinīgi vērtē lielāka atbalsta sniegšanu pašreizējām programmām saistībā ar studentu un mācībspēku mobilitāti, kā arī tādām iniciatīvām kā Panāfrikas Universitāte un izglītības struktūru un programmu pielāgošana;

37.

uzskata, ka Āfrikas lielākā problēma ir intelektuālā darbaspēka emigrācija un ka būtu jārod spēcīgi stimuli, lai speciālisti, kas atstājuši valsti, vēlētos atgriezties un likt lietā iegūtās zināšanas savā dzimtajā zemē;

38.

atzinīgi vērtē to, ka ir sākts amatpersonu un ministru augsta līmeņa dialogs zinātnes un tehnoloģiju politikas jomās, lai stiprinātu zinātniskās un tehnoloģiskās sadarbības sistēmu, tādējādi paātrinot iekļaujošu ekonomisko izaugsmi un sociālo attīstību Āfrikā;

39.

norāda, ka Sudāna nav pārstāvēta, jo šīs valsts iestādes uzskata, ka tām nav jāievēro valstu un valdību vadītāju pieņemtā Tripoles deklarācija, un izsaka vēlmi pārliecināties, vai ir īstenoti visi 2005. gada Miera nolīguma noteikumi, kā noteikts minētajā deklarācijā, un tādēļ 2011. gada janvārī ir paredzēts referendums, lai Dienvidsudānas iedzīvotāji varētu izšķirt savas valsts likteni;

40.

pauž nožēlu, ka ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē nevarēja piedalīties daži lielāko ES dalībvalstu un šo valstu valdību vadītāji;

41.

pauž nožēlu, ka Āfrikas un ES kopīgā stratēģija nav papildināta ar finansēšanas plānu; atkārtoti aicina iekļaut ES budžetā EAF, lai varētu īstenot parlamentāro uzraudzību saistībā ar to, kā tiek īstenoti dažādi ES finanšu instrumenti, kurus izmanto, veidojot dažādas partnerības;

42.

pauž cerību, ka ministriju struktūras vairāk iesaistīsies stratēģijas īstenošanā;

43.

prasa Panāfrikas parlamentam un Eiropas Parlamentam būt spējīgiem īstenot to uzraudzības pienākumus, īstenojot stratēģisko rīcības plānu;

44.

aicina visu Āfrikas un ES valstu parlamentus rūpīgi izskatīt stratēģisko plānu un apspriest to;

45.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju ES un ĀS padomēm un komitejām, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un Panāfrikas parlamentam.

15.6.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 169/49

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību preambulu, jo īpaši tās otro ievilkumu un ievilkumus no ceturtā līdz septītajam,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 3. punkta otro ievilkumu un 6. un 7. pantu,

—

ņemot vērā 2000. gada 7. decembrī pieņemto Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kura tika izsludināta 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā” (COM(2010)0573),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes un Apvienoto Nāciju Organizācijas, tostarp specializētu pārraudzības iestāžu, visas saistītās konvencijas un ieteikumus pamattiesību jomā,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus un judikatūru,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības saprašanās memorandu (1),

—

ņemot vērā Stokholmas programmu “Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā”,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras darbību un gada pārskatus,

—

ņemot vērā NVO ziņojumus par cilvēktiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 21. un 22. jūnijā rīkoto atklāto uzklausīšanu par Pamattiesību hartas ietekmi uz Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas attīstību,

—

ņemot vērā 2009. gada 14. janvāra rezolūciju par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā laikposmā no 2004. līdz 2008. gadam (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0344/2010),

A.

tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu Savienību veido kopiena, kura pamatojas uz nedalāmām un universālām vērtībām, tādām kā cilvēka cieņas ievērošana, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, solidaritāte, tiesiskums,un cilvēktiesību ievērošana, tādējādi ietverot ikvienu, kas dzīvo Eiropas Savienības teritorijā, tostarp pie mazākumtautību grupām piederošas personas; tā kā efektīvai tiesību aizsardzībai un veicināšanai jābūt visu Eiropas politiku, tostarp to ārējās dimensijas, galvenajam mērķim un svarīgam nosacījumam Eiropas Savienības konsolidēšanā, sekmējot miera veicināšanu, vērtības un principus, kas saistīti ar cilvēktiesībām un pamattiesībām, un tautu labklājību;

B.

tā kā līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ES cilvēktiesību jomā izveidojās jauna situācija, padarot Pamattiesību hartu (“Harta”) par juridiski saistošu dokumentu un tādējādi pārveidojot pamatvērtības par konkrētām tiesībām; tā kā kopš Hartas pieņemšanas tā ir kļuvusi par Eiropas judikatūras iedvesmas avotu; tā kā Komisija ir izdevusi gada ziņojumu par Hartas īstenošanu un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras gada ziņojumos jāietver informācija par pamattiesību veicināšanu un īstenošanu saskaņā ar Hartu;

C.

tā kā ir jāpilnveido patiesa pamattiesību ievērošanas kultūra un tā jāveicina un jāpastiprina gan ES iestādēs, gan dalībvalstīs, jo īpaši tad, kad tās piemēro un īsteno Savienības tiesību aktus gan iekšēji, gan attiecībās ar trešām valstīm;

D.

tā kā saskaņā ar Reglamentu Eiropas Parlaments katru gadu var risināt, pārbaudīt un izvērtēt stāvokli pamattiesību jomā un sniegt ieteikumus,

1.

uzsver, ka cilvēktiesību un pamatbrīvību efektīva aizsardzība ir demokrātijas un tiesiskuma pamats Eiropas Savienībā un svarīgs Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas konsolidācijas priekšnoteikums un ka tādēļ ir jāveic dažāda līmeņa (starptautiskā, Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā līmeņa) pasākumi; turklāt uzsver nozīmi, kāda var būt reģionālajām un vietējām iestādēm, ieviešot šīs tiesības praksē un veicinot tās; tādēļ aicina visas ES iestādes un dalībvalstu valdības un parlamentus, pamatojoties uz jauno institucionālo un juridisko sistēmu, kas izveidota ar Lisabonas līgumu, cilvēktiesību jomā izstrādāt vērienīgu iekšēju Savienības politiku, kas nodrošina efektīvus valstu un ES līmeņa atbildības mehānismus, lai risinātu jautājumus par cilvēktiesību pārkāpumiem;

2.

vērš uzmanību uz rezolūcijām, kā arī mutiskajiem jautājumiem ar debatēm un datiem, kas iegūti 2009. gada misiju laikā, par konkrētiem pamattiesību aspektiem, piemēram, par privātumu, cilvēka cieņu un datu aizsardzību, par spīdzināšanas aizliegumu, par domas brīvību, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, par vārda un informācijas brīvību, par preses un mediju brīvību, par nediskrimināciju, par mazākumtautību valodu lietošanu, par romu stāvokli un brīvu pārvietošanos, par romu sievietēm, par diskrimināciju pret viena dzimuma personu laulībām un faktisko kopdzīvi, par nepilngadīgām personām, par imigrantu aizturēšanas centriem un par gūstekņu iespējamu nelikumīgu turēšanu apcietinājumā saskaņā ar CIP pārsūtīšanas programmu; uzsver, ka visas šīs rezolūcijas atspoguļo Hartā ietvertās vērtības, skaidri norāda uz apņemšanos nodrošināt pamattiesību aizsardzību ikdienā un nosūta politiskus ziņojumus visiem ES iedzīvotājiem, dalībvalstīm un ES iestādēm, kā arī starptautiskiem partneriem;

3.

pauž nožēlu, ka Padome un Komisija nav ievērojušas nevienu no ieteikumiem, kas ietverti Eiropas Parlamenta 2007. gada ziņojumā par iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus (3), un nav arī informējušas Eiropas Parlamentu par ES un ASV sarunām par šo jautājumu;

4.

uzskata, ka ir jāapsver izmaiņas pamattiesību aizsardzības jomā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, un šajā sakarā paredz, ka šī rezolūcija izskaidros katras iestādes un mehānisma veicamās funkcijas Eiropas jaunajā pamattiesību struktūrā;

5.

atkārto, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī ir būtiski mainījusies ES nostāja tiesiskajā ziņā un ka ES arvien lielākā mērā būtu jākļūst par politisku kopienu ar kopīgām vērtībām un principiem; tāpēc atzinīgi vērtē ES pamattiesību aizsardzības jauno daudzpakāpju sistēmu, kura izveidojusies no vairākiem avotiem un kuru īsteno, izmantojot dažādus mehānismus, tostarp juridiski saistošo Hartu, un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā nodrošinātās tiesības, kuras izriet no Savienības pienākuma pievienoties šai konvencijai, kā arī tiesības, kas pamatojas uz dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām un to interpretāciju saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas praksi;

6.

atkārtoti apstiprina, ka Hartai piemīt tāda pati tiesiskā vērtība kā Līgumiem un tā ir mūsdienīgākā pamattiesību kodifikācija, kas nodrošina atbilstošu līdzsvaru starp tiesībām un solidaritāti un ietver pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kā arī “trešās paaudzes” tiesības (t.. i., tiesības uz labu pārvaldību, informācijas brīvību, veselīgu vidi un patērētāju tiesību aizsardzību); uzskata, ka ES būtu jāizstrādā tiesiskais regulējums, lai aizsargātu pamattiesības no tā, ka tās ļaunprātīgi izmanto uzņēmumi;

7.

uzsver, ka Hartas iestrādāšana ES primārajos tiesību aktos, nepaplašinot Savienības kompetenci un ievērojot tās 51. pantā noteiktos subsidiaritātes principus, rada jaunus pienākumus lēmējiestādēm un izpildinstitūcijām, kā arī dalībvalstīm, īstenojot ES tiesību aktus vietējā līmenī, un uzsver, ka tādējādi Eiropas un valstu tiesas var tieši izpildīt Hartas nosacījumus; aicina ES iestādes un dalībvalstis palielināt saskaņotību starp dažādām savām struktūrām, kas atbildīgas par uzraudzību un īstenošanu, lai efektīvi piemērotu izveidoto visaptverošo sistēmu un lai uzlabotu visas ES pārraudzības mehānismu, kā arī tādu agrā brīdinājuma sistēmu kā vispārējais regulārais pārskats;

8.

atgādina, ka ES pamatvērtību ievērošana un cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība un veicināšana veido kopēju pamatu Savienības attiecībām ar trešām valstīm, un uzsver, ka arī šajā ziņā ES ir jāievēro Harta; šajā sakarībā atgādina, ka demokrātijas un tiesiskuma veicināšana ir roku rokā ar cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, aizsardzību un veicināšanu; uzsver, ka saskaņā ar jauno ES institucionālo struktūru Eiropas Ārējās darbības dienests var nodrošināt iespēju uzlabot ārpolitikas centienu saskaņotību un efektivitāti cilvēktiesību un demokrātijas sekmēšanā tikai tad, ja attiecībā uz dienesta struktūru, resursiem un darbību tiek atbalstīta uz cilvēktiesībām balstītas pieejas izmantošana; uzsver, ka Savienībai ir liela nozīme cilvēktiesību veicināšanā pasaulē; šajā sakarībā aicina ES nodrošināt starptautiskajos līgumos ietverto cilvēktiesību klauzulu efektivitāti un ņemt vērā Hartas principus, noslēdzot līgumus ar trešām valstīm, kā arī saglabāt tās iekšējās un ārējās politikas saskaņotību cilvēktiesību jomā;

9.

atkārtoti apstiprina, ka ES pievienošanās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai veidos cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības minimuma līmeni Eiropā un sniegs papildu mehānismu cilvēktiesību īstenošanai, proti, nodrošinās iespēju Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniegt sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko izraisa kādas ES iestādes vai dalībvalsts rīcība, īstenojot ES tiesību aktus, kas ietilpst Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas jurisdikcijā; atkārtoti apstiprina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra tādējādi papildus Eiropas Savienības Tiesas praksei šajā jomā sniegs ieguldījumu ES pašreizējā un turpmākajā rīcībā pilsonisko brīvību, tieslietu un iekšlietu ievērošanā un veicināšanā;

10.

aicina visas ES un Eiropas Padomes dalībvalstis paust skaidru politisko apņemšanos un vēlmi atbalstīt pievienošanās procesu un nolīgumu, kā arī nodrošināt pievienošanās procesa pārredzamību, vienlaikus uzsverot, ka būtu pienācīgi jāapspriežas ar ieinteresētajām pusēm; aicina Komisiju pabeigt iekšējās apspriedes, kā arī sarunas ar Eiropas Padomi, rodot adekvātus risinājumus galvenajiem tehniskajiem jautājumiem, lai pieņemamā laika termiņā pabeigtu pievienošanās procesu un nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzības visaugstāko iespējamo līmeni Eiropā;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt izpratni par ieguvumiem, ko sniegs pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, un par visām prasībām, kas pieteikumu iesniedzējiem jāizpilda, izstrādājot vadlīnijas par šī papildu mehānisma atbilstīgu piemērošanu un tā ietekmi, lai panāktu tā efektīvu un lietderīgu izmantošanu, un iekļaujot to apmācībā, kas paredzēta visiem attiecīgajiem profesionāļiem;

12.

turklāt atzinīgi vērtē Lisabonas līgumā noteiktos jaunos, horizontālos pienākumus, kas saistīti ar sociālās atstumtības un diskriminācijas izskaušanu, sociālā taisnīguma un aizsardzības veicināšanu, sieviešu un vīriešu vienlīdzības veicināšanu, privātās dzīves un ģimenes dzīves respektēšanu, paaudžu solidaritātes veicināšanu un bērnu tiesību aizsardzību, kopējas imigrācijas un patvēruma politikas izstrādi un cilvēku tirdzniecības apkarošanu, kā arī atzinīgi vērtē šajā līgumā ietverto tiešo norādi uz minoritātēm piederīgiem cilvēkiem, tādējādi atspoguļojot vēl vienu Savienības pamatvērtību; atzinīgi vērtē to, ka Savienība ir ieguvusi juridiskas personas statusu, kas ļauj pievienoties starptautiskiem līgumiem, ir uzlabota tiesiskā aizsardzība, paplašinot Tiesas jurisdikciju jomās, kas neapšaubāmi ir nozīmīgas pamattiesību aizsardzības ziņā, piemēram, attiecībā uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, ir nostiprināta Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu loma Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā, īpaši attiecībā uz ES politikas īstenošanas izvērtējumu brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, un ir pastiprināta Eiropas pilsoņu loma — tagad pilsoņiem ir iespēja ar Eiropas pilsoņu iniciatīvas starpniecību ierosināt ES tiesību aktus, un atzinīgi vērtē pienākumu uzturēt atklātu, pārredzamu un regulāru dialogu ar pārstāvības apvienībām un pilsonisko sabiedrību (LES 11. panta 2. punkts);

13.

prasa atbilstoši starptautiskiem un Eiropas tiesību aktiem cilvēktiesību jomā pilnībā un konsekventi īstenot Stokholmas programmu, kas no Līguma izrietošās saistības un principus ievieš praksē, nosakot brīvības, drošības un tiesiskuma telpai piemērojamās stratēģiskās vadlīnijas;

14.

uzskata, ka Eiropas iestādes pamattiesību aizsardzības jomā bieži ir darbojušās paralēli, tāpēc aicina apsvērt veiktās darbības un uzlabot šo iestāžu sadarbību, piemēram, veidojot iestāžu sadarbību tā, lai katru gadu tiktu uzraudzīts cilvēktiesību stāvoklis ES un lai ikviena no iestādēm varētu pamatoties uz citu iestāžu ziņojumiem;

15.

norāda uz Komisijas jaunizveidoto portfeli “Tiesiskums, pamattiesības un pilsoniskums”, kas norāda uz Komisijas apņemšanos aktīvāk darboties pamattiesību un brīvību jomā un liecina par pozitīvu atbildes reakciju uz Parlamenta atkārtotajiem pieprasījumiem šajā sakarā; šādam dalījumam starp tiesiskumu un drošību nevajadzētu pastiprināt šo nepareizi izveidojušos dalījumu starp nepieciešamību aizsargāt visu personu cilvēktiesības un nepieciešamību garantēt viņu drošību; jaunajam komisāram īpaša uzmanība būtu jāvelta tām ES politikas nostādnēm, kas paredzētas, lai cīnītos pret nelegālu migrāciju un terorismu, un komisāru kolēģijas pilnīgs atbalsts ir ārkārtīgi svarīgs, lai jaunais komisārs varētu pildīt šo svarīgo pienākumu;

16.

aicina Komisiju 2013. gadu pasludināt par Eiropas Pilsonības gadu, lai stimulētu debates par Eiropas pilsonību un informētu ES iedzīvotājus par viņu tiesībām, jo īpaši par jaunajām tiesībām, kas tiks piešķirtas pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā;

17.

sagaida no jaunā atbildīgā komisāra konkrētu rīcību, kas atbilst jau paziņotajiem nodomiem, un, pirmām kārtām un galvenokārt, atzinīgi vērtē apņemšanos ieviest pamattiesību ietekmes novērtējumu attiecībā uz visiem jaunu tiesību aktu priekšlikumiem; pārzināt likumdošanas procesu, lai nodrošinātu izstrādāto galīgo tekstu atbilstību Hartai; piemērot “absolūtas neiecietības” politiku pret Hartas pārkāpumiem, veicot padziļinātu izpēti un sākot pārkāpumu izmeklēšanas procesus, ja dalībvalstis, īstenojot ES tiesību aktus, neievēro saistības attiecībā uz cilvēktiesībām; pārliecināties, vai ES iedzīvotāji ir pienācīgi informēti par pamattiesību jauno struktūru; prasa īstenot Komisijas 2003. gada paziņojuma par Līguma par Eiropas Savienību 7. pantu (COM(2003)0606) izpildes pārraudzību, lai noteiktu pārredzamu un saskaņotu veidu, kā, pamatojoties uz pamattiesību jauno struktūru, risināt iespējamus cilvēktiesību pārkāpumus un atbilstīgi piemērot LES 7. pantu;

18.

atgādina Komisijai, ka tai jāpārrauga visu jauno tiesību aktu priekšlikumu atbilstība Hartas principiem un jāpārbauda esošie instrumenti šajā sakarā; ierosina, ka Komisijas priekšlikumiem pievienotajos ietekmes novērtējumos skaidri jānorāda, vai šie priekšlikumi atbilst Hartas principiem, lai šis apsvērums kļūtu par tiesību aktu priekšlikumu izvirzīšanas procesa neatņemamu daļu; atgādina Komisijai par tās nepārprotamo pienākumu iesaistīt attiecīgās puses, rīkojot plašas apspriedes, lai nodrošinātu Savienības darbību konsekvenci un pārredzamību (Līguma par Eiropas Savienību 11. panta 3. punkts); šajā sakarībā uzsver Pamattiesību aģentūras platformas nozīmi, jo tā ir būtisks resurss, lai izpildītu šo pienākumu;

19.

atgādina Komisijai, ka tai jāveic objektīva izmeklēšana un jāuzsāk pārkāpumu tiesvedība ikreiz, kad dalībvalsts, īstenojot ES tiesību aktus, pārkāpj Hartā paredzētās tiesības; turpina atgādināt Komisijai, ka tai jāpieprasa no dalībvalstīm ticami dati un fakti, un jāapkopo arī nevalstisku avotu sniegtā informācija, kā arī jālūdz Pamattiesību aģentūras un citu cilvēktiesību iestāžu ieguldījums;

20.

vērš uzmanību uz to, ka dažās dalībvalstīs no jauna ir atdzimis nacionālisms, ksenofobija un diskriminācija, un uzsver, ka Komisijai vajadzētu uzņemties noteicošo lomu, lai novērstu šos iespējamos pamattiesību pārkāpumus un cīnītos pret tiem;

21.

uzsver, cik nozīmīga ir Komisijas veiktā ikgadējā uzraudzība attiecībā uz atbilstību Hartas principiem, un norāda, ka uzraudzības ziņojumos jāietver garantēto tiesību īstenošanas novērtējums, visstrīdīgāko jautājumu, kā arī Savienībā vismazāk aizsargāto grupu stāvokļa, pašreizējo aizsardzības trūkumu, galveno tendenču un strukturālu problēmu novērtējums valsts un ES līmenī, lai ierosinātu konkrētas iniciatīvas un pasākumus, un iesaka izplatīt dalībvalstīs informāciju par paraugpraksi;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā”, kurā uzmanība pievērsta arī preventīvajai pieejai efektīvas īstenošanas jomā, nozīmei, kāda ir iekšējai apmācībai par pamattiesībām, Komisijas ietekmes novērtējumos ietvertā pamattiesību aspekta sistemātiskai pārbaudei, ko veic Ietekmes novērtēšanas padome, kā arī mērķtiecīgiem komunikāciju pasākumiem, kas šajā sakarībā pielāgoti dažādām situācijām; turklāt atzinīgi vērtē to, ka minētajā Komisijas paziņojumā uzsvars likts uz Eiropadomes 1993. gada sanāksmē Kopenhāgenā noteikto pievienošanās politisko kritēriju nozīmi, saskaņā ar kuriem kandidātvalstīs ir jābūt stabilām iestādēm, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un mazākumtautību tiesību ievērošanu un aizsardzību; saglabājot šo kritēriju, nākamajās dalībvalstīs tiek atbalstīta pamattiesību aizsardzība;

23.

aicina Komisiju, izmantojot konkrētus tiesību aktu priekšlikumus, īstenot Līgumā un Hartā paredzētās vērtības un principus, kā arī Stokholmas programmā noteikto stratēģiju, vienlaikus ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru šo pasākumu īstenošanas laikā; aicina arī veikt policijas un tiesu iestāžu sadarbības jomas pašreizējā tiesību kopuma pielāgošanu Lisabonas līgumam un nostiprināt demokrātisko atbildību brīvības, drošības un tiesiskuma telpā;

24.

ierosina izveidot darba attiecības starp komisārēm, kas atbild par tiesiskumu, pamattiesībām, pilsonību un iekšlietām, un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju, regulāri aicinot komisāres apmainīties viedokļiem par aktuālajiem jautājumiem un notikumiem saistībā ar pamattiesībām;

25.

uzsver, ka arī Eiropas Parlamentam būtu jāpastiprina tā autonomais pamattiesību ietekmes novērtējums saistībā ar likumdošanas priekšlikumiem un grozījumiem, kurus izskata likumdošanas procesa gaitā, lai šo novērtējumu padarītu sistemātiskāku, ievērojami paplašinot pašreizējās iespējas, kas paredzētas Parlamenta Reglamenta 36. pantā par Hartas ievērošanu, un ka tam būtu jāprasa Juridiskā dienesta atzinumi par juridiskajiem jautājumiem saistībā ar pamattiesību problēmām ES;

26.

aicina Padomi pielāgoties Līgumā pieprasītajām izmaiņām un likumdošanas procesā ievērot atbilstību Hartas principiem; tāpēc atzinīgi vērtē Padomes pastāvīgās darba grupas izveidi pamattiesību, pilsoņu tiesību un personu brīvas pārvietošanās jomā un uzsver, ka ir svarīgi, lai šai jaunajai struktūrvienībai būtu plašas pilnvaras izskatīt ES un dalībvalstīm nozīmīgus jautājumus saistībā ar pamattiesībām un izveidot Padomes forumu viedokļu apmaiņai par iekšējiem cilvēktiesību jautājumiem un lai šīs jaunās struktūrvienības darbs būtu pārskatāms un efektīvs arī attiecībā uz Eiropas Parlamentu;

27.

atkārtoti apstiprina paziņojumā “Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā” minēto Iestāžu nolīgumu par kopēju pieeju ietekmes novērtējumam (4), kurā noteikts, ka Parlaments un Padome ir atbildīgi par izstrādāto grozījumu ietekmes novērtēšanu;

28.

aicina Padomi nodrošināt, lai Padomes darba grupai pamattiesību, pilsoņu tiesību un personu brīvas pārvietošanās jautājumos būtu plašas pilnvaras, kurās varētu iekļaut, piemēram, Pamattiesību aģentūras ziņojumu apspriešanu un oficiālu atbilžu sniegšanu (papildus ANO līguma struktūru ieteikumiem, īpašām procedūrām un mehānismiem), ES instrumentu un politikas ārējās ietekmes uz cilvēktiesībām novērtēšanu sadarbībā ar Padomes Darba grupu cilvēktiesību jautājumos, koordinācijas nodrošināšanu ar aģentūrām, kurām nav pilnvaru risināt cilvēktiesību jautājumus, bet kurām ir ietekme uz cilvēktiesībām (piem., EIB vai FRONTEX), pārbaudes, vai ES un dalībvalstis ir parakstījušas, ratificējušas un ievērojušas starptautiskus cilvēktiesību instrumentus, un foruma nodrošināšanu, lai Padome varētu veikt informācijas apmaiņu par iekšējiem jautājumiem, kas saistīti ar cilvēktiesībām;

29.

aicina ievērot Parlamenta tiesības veikt demokrātisku pārbaudi saskaņā ar līgumiem; pieprasa uzlabot pārredzamību un dokumentu pieejamību starp ES iestādēm, lai panāktu efektīvāku starpiestāžu sadarbību, tostarp atbildību, pamattiesību jautājumos; uzsver savu lomu to rezolūciju izpildes uzraudzībā, kuras saistītas ar pamattiesībām ES, kā arī savu nozīmi citu ES iestāžu darba izvērtēšanā saistībā ar šo iestāžu darbību vai bezdarbību, kad tiek vērtētas (piemēram, gada ziņojumos) attiecīgajā jomā notikušās izmaiņas, politiskos vēstījumus apvienojot ar pieeju, kas balstīta uz faktiem; uzsver LESD 218. panta 10. punktā noteiktās tiesības visos procedūras posmos nekavējoties un pilnībā tikt informētam par starptautiskiem līgumiem, kas noslēgti starp Savienību un trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām;

30.

atkārtoti apstiprina, ka ir nostiprināta Tiesas loma, lai nodrošinātu, ka visas ES iestādes, aģentūras un dalībvalstis ES tiesību aktu īstenošanas procesā atbilstīgi ievēro Hartas principus, un norāda, ka tas Tiesai ļaus nostiprināt un turpināt izstrādāt judikatūru pamattiesību jomā; uzsver nepieciešamību izveidot sadarbību starp valstu tiesām, Eiropas Savienības Tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu, lai veicinātu saskaņotas judikatūras sistēmas izveidi šajā jomā;

31.

uzsver Pamattiesību aģentūras lomu, pastāvīgi novērojot pamattiesību stāvokli Savienībā un Lisabonas līguma ietekmi šajā jomā, sniedzot analīzi, palīdzību un zināšanas, un tas ir pienākums, kas jāveic kvalitatīvi, objektīvi, efektīvi un neatkarīgi, kā arī pārredzami; aicina Komisiju pārskatīt un nostiprināt Pamattiesību aģentūras pilnvaras, lai pielāgotu tās darbu jaunajām prasībām, kas noteiktas Lisabonas līgumā un Hartā; norāda, ka pārskatītajās pilnvarās Pamattiesību aģentūras pārraudzības pienākums būtu jāattiecina arī uz pievienošanās valstīm; tādēļ ir vajadzīgi piemēroti resursi, lai varētu izpildīt pēc Hartas īstenošanas palielināto pienākumu apjomu; atkārtoti izsaka prasību pilnībā iesaistīties Pamattiesību aģentūras daudzgadu programmas pārskatīšanā; atzinīgi vērtē to, ka Pamattiesību aģentūras gada ziņojumam ir pievienots pielikums, kurā izklāstīts, kā dalībvalstis ratificē starptautiskos cilvēktiesību instrumentus;

32.

uzsver, ka Pamattiesību aģentūras galvenais uzdevums ir nodrošināt lēmējiestādēm datus un faktus par pamattiesību jautājumiem, tāpēc tā apkopo un analizē informāciju un datus, kā arī veicina izpratni, veicot zinātniskus pētījumus un apsekojumus, kuri pamatojas uz pārbaudītu metodoloģiju, publicējot tematiskos un gada ziņojumus, kā arī veidojot sadarbību un veicinot dialogu ar pilsonisko sabiedrību; atzinīgi vērtē 2009. gada ziņojumu un pieeju salīdzinoša pārskata sniegšanai, kā arī 27 dalībvalstu paraugprakses atspoguļošanai;

33.

aicina ES lēmējiestādes likumdošanas darbību sagatavošanas posmā, lēmumu pieņemšanas un/vai pārraudzības procesos izmantot Pamattiesību aģentūras sniegtos datus un faktus un pastāvīgi un cieši sadarboties ar Pamattiesību aģentūru, vienlaikus iesaistot NVO platformu;

34.

aicina visas Eiropas aģentūras apstiprināt apņemšanos aizsargāt pamattiesības un visos to pasākumos integrēt pamattiesību pieeju; turklāt šajā sakarībā aicina ES nodrošināt, lai tās aģentūras būtu pilnībā juridiski atbildīgas;

35.

uzskata, ka FRONTEX būtu jāveido izvērsta sadarbība ar aģentūrām, kas nodarbojas ar pamattiesību, migrantu vai patvēruma jautājumiem, un ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos, lai veicinātu darbības, kuras ietekmē cilvēktiesību aizsardzību; atzinīgi vērtē sadarbības nolīgumu, kuru FRONTEX un Pamattiesību aģentūra parakstīja 2010. gadā;

36.

uzsver, ka ES un dalībvalstīm ir kopīgi pienākumi cilvēktiesību un pamattiesību ieviešanas un/vai īstenošanas jomā un saskaņā ar subsidiaritātes principu katrai pusei attiecīgi ir savas atbildības jomas, un šī kopīgā atbildība un kompetence ietver gan dalībvalstu un ES iestāžu iespējas, gan arī pienākumus; norāda uz Lisabonas līgumā paredzēto valstu parlamentu pastiprināto nozīmīgumu un atbalsta pastāvīga oficiāla dialoga izveidi starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem;

37.

atgādina dalībvalstīm par to pienākumu pēc pieprasījuma sniegt Komisijai kā līgumu uzraudzītājai ticamus datus un informāciju;

38.

uzsver to, cik nozīmīgas ir dalībvalstu tiesu iestādes, kam ir svarīga loma atbilstības nodrošināšanā un cilvēktiesību īstenošanā, un tāpēc aicina atbalstīt atvieglotu pieeju tiesām un lietu izskatīšanu pieņemamā termiņā, lai uzlabotu pamattiesību un cilvēktiesību aizsardzību; aicina dalībvalstis sniegt ieguldījumu valstu tiesnešu pastāvīgā izglītošanā pamattiesību un brīvību jomā, tostarp arī par šīs jomas jaunajiem aspektiem pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā;

39.

uzskata, ka ES rīcībai vajadzētu būt vērstai ne tikai uz jau notikušu pamattiesību pārkāpumu risināšanu, bet arī uz centieniem tos novērst; tādēļ prasa apsvērt jautājumu par pamattiesību iespējamu pārkāpumu agrīnas noteikšanas mehānismiem ES un dalībvalstīs, uz noteiktu laiku apturēt pasākumus, kuri izraisa šādus pārkāpumus, paātrināt juridiskās procedūras, lai pārliecinātos, vai pasākums nav pretrunā ES pamattiesībām, un noteikt sankcijas gadījumā, ja šie pasākumi tomēr ir īstenoti pretēji tam, kā noteikts ES tiesību aktos;

40.

aicina ES iestādes un dalībvalstis divkāršot centienus, lai izsmeļoši informētu sabiedrību un veicinātu tās izpratni, jo pamattiesību aizsardzību var uzlabot efektīvāk, ja iedzīvotāji paši zina savas tiesības un ir pieejami to aizsardzības mehānismi; aicina aktīvi izmantot pilsoniskās dzīves struktūrvienību un attiecīgo NVO pieredzi, kā arī pastāvīgi uzturēt darba attiecības ar visām šīm struktūrvienībām, ieviešot pamattiesību jauno struktūru un attiecīgi rīkojoties konkrētos gadījumos;

41.

atkārtoti apstiprina savas tiesības katru gadu publicēt ziņojumu par pamattiesību stāvokli ES, nepieciešamības gadījumā pievēršoties tam, kā ES iestādes, aģentūras vai dalībvalstis risina pamattiesību jautājumus;

42.

ierosina, ka ES iestādēm un aģentūrām jārod veidi sadarbības uzlabošanai ar starptautiskām organizācijām, kuras darbojas pamattiesību un brīvību aizsardzības jomā, aktīvāk jāizmanto un efektīvāk jānodod šajā jomā uzkrātā pieredze;

43.

aicina ES iestādes izmantot visas starp Eiropas Padomi un ES noslēgtā saprašanās memoranda sniegtās iespējas, lai uzlabotu sinerģiju un saskaņotību Eiropas līmenī, un ierosina efektīvāk izmantot cilvēktiesību uzraudzības mehānismu uzkrātās specializētās zināšanas, kā arī Eiropas Padomes izstrādātos standartus un iegūtos datus, lai izvairītos no darba dublēšanās; atkārtoti apstiprina, ka Savienībai vairāk jāiesaistās Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra darbā un ka ES vairāk jāņem vērā šis darbs, kad tā īsteno politiku brīvības, drošības un tiesiskuma jomā;

44.

aicina ES dalībvalstis parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes un Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenās cilvēktiesību konvencijas un papildu fakultatīvos protokolus, tostarp Eiropas Sociālo hartu (pārskatīta redakcija), Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību, Mazākumtautības aizsardzības pamatkonvenciju, Eiropas Padomes Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu, kā arī ANO Konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu, ANO Konvenciju par bēgļu statusu, ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimeņu locekļu tiesību aizsardzību, ANO Konvenciju par organizēto noziedzību un divus tās protokolus par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un kontrabandu, ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ANO Konvenciju par bērna tiesībām un ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; turklāt ierosina Eiropas likumdošanas procesā pievērst lielāku uzmanību starptautiskajiem dokumentiem un biežāk atsaukties uz tiem;

45.

uzsver nepieciešamību pievērst atbilstošu uzmanību dažādiem ANO uzraudzības mehānismiem un ANO struktūrām cilvēktiesību jomā un ierosina striktāk ievērot šo struktūru sniegtos ieteikumus, kas attiecas uz dalībvalstīm; norāda uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes vispārējā regulārā pārskata nozīmīgumu; iesaka sadarboties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos biroju un augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju; atzinīgi vērtē ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos pirmā Eiropas reģionālā biroja atklāšanu Briselē;

46.

uzsver aktīvo darbu, ko veic Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību birojs (ODIHR), EDSO īpašie pārstāvji preses brīvības jautājumos un cilvēku tirdzniecības apkarošanā un Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos, kā arī to nozīmīgo lomu;

47.

aicina dalībvalstis, kas veido Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi, nodrošināt procesuālo tiesību garantijas, iekļaujot sarakstā un izslēdzot no tā iespējamās teroristu grupas vai personas, kā noteikts Eiropas Savienības Tiesas praksē;

48.

uzsver, ka jaunā struktūra tiks vērtēta pēc tā, cik efektīvi atbildīgās iestādes risina aktuālākos jautājumus un atkārtotus pārkāpumus gan dalībvalstīs, gan ES līmenī, tostarp arī saistībā ar ārējām attiecībām;

49.

tāpēc atgādina par visām rezolūcijām, debatēm un 2009. gada misiju laikā iegūtajiem datiem par pamattiesību jautājumiem, kas liecina, ka ir daudz neatrisinātu problēmu un konkrētu pamattiesību pārkāpumu, kas pieprasa veikt steidzamus, noteiktus pasākumus un ieviest starpposma stratēģijas, ilgtermiņa risinājumus un ES iestāžu veiktu pārraudzību, piemēram:

50.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei un Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.

15.6.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 169/58

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (1) (Negodīgas komercprakses direktīva),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu (2) (MSLD),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (3) (AMPD),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (4) (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un it īpaši tās 7. pantu (privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība) un 8. pantu (personas datu aizsardzība),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (6),