3.7.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 151/1

(1)

Līguma 152. pantā paredzēts, ka Kopienas rīcība, kas papildina dalībvalstu politiku, ir vērsta uz to, lai uzlabotu sabiedrības veselību, veiktu cilvēku slimību profilaksi un novērstu draudus cilvēku veselībai.

(2)

Lēš, ka dalībvalstīs no 8 % līdz 12 % hospitalizēto pacientu, saņemot veselības aprūpi, cieš no nevēlamiem notikumiem (4).

(3)

Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC) ir aplēsis, ka vidēji katram divdesmitajam hospitalizētajam pacientam, tātad 4,1 miljoniem pacientu gadā ES, rodas veselības aprūpē iegūtas infekcijas, un ka katru gadu 37 000 nāves gadījumu cēlonis ir šādas infekcijas.

(4)

Nepietiekama pacientu drošība ir gan nopietna sabiedrības veselības problēma, gan liels ekonomisks slogs ierobežotajiem veselības aprūpes resursiem. Liela daļa nevēlamo notikumu slimnīcās un primārajā aprūpē ir novēršama, jo lielāko daļu minēto notikumu izraisa sistēmiski faktori.

(5)

Šis ieteikums balstīts uz darbu pacientu drošības jomā, ko veic Pasaules Veselības organizācija (PVO) Pasaules pacientu drošības aliansē, Eiropas Padome un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO), un papildina šo darbu.

(6)

Kopiena Septītajā pamatprogrammā pētniecībai un attīstībai (5) atbalsta pētniecību veselības aprūpes sistēmu jomā, jo īpaši veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas kvalitātes pētniecību (temats “Veselība”), pievēršot pastiprinātu uzmanību pacientu drošības jautājumam. Pēdējai jomai konkrēti pievēršas arī tematā “Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas”.

(7)

Komisija Baltajā grāmatā “Kopā par veselību. ES stratēģiskā pieeja 2008.–2013. gadam” (2007. gada 23. oktobris) pacientu drošība ir izvirzīta par jomu, kurā jārīkojas.

(8)

Pierādījumi liecina, ka dalībvalstu paveiktais efektīvu un vispusīgu pacientu drošības programmu izstrādē un īstenošanā atšķiras (6). Tāpēc ar šo ieteikumu plānots izveidot pamatu, lai stimulētu politikas izstrādi un nākotnes rīcību dalībvalstīs un starp tām, tādējādi pievēršoties svarīgākajiem pacientu drošības jautājumiem, ar ko saskaras ES.

(9)

Pacientiem būtu jāsniedz informācija un pilnvaras, iesaistot viņus pacientu drošības procesā. Viņi būtu jāinformē par pacientu drošības standartiem, paraugpraksi un/vai drošības pasākumiem uz vietas un par to, kur atrodama viegli saprotama un vispusīga informācija par sūdzībām un atlīdzināšanas iespējām.

(10)

Dalībvalstīm būtu jāizveido, jāuztur vai jāuzlabo vispusīgas ziņošanas un mācību sistēmas, lai nevēlamo notikumu izplatības pakāpi un iemeslus varētu konstatēt, tādējādi radot iespēju izstrādāt efektīvus risinājumus un rīcības veidus. Pacientu drošības jautājums būtu jāietver veselības aprūpes darbinieku izglītības un apmācības sistēmā, jo viņi sniedz aprūpi.

(11)

Kopienas mērogā būtu jāvāc salīdzināmi un apkopoti dati, lai izstrādātu efektīvas un pārredzamas pacientu drošības programmas, struktūras un politiku, un būtu jāizplata paraugprakse starp dalībvalstīm. Lai veicinātu savstarpēju mācīšanos, dalībvalstīm sadarbībā ar Eiropas Komisiju jāizstrādā vienota pacientu drošības terminoloģija un vienoti rādītāji, ņemot vērā attiecīgo starptautisko organizāciju darbu.

(12)

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju rīki, piemēram, elektroniskās slimības vēstures vai e-receptes, var uzlabot pacientu drošību, piemēram, sistemātiski uzraugot zāļu potenciālo mijiedarbību vai alerģijas. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju rīku mērķim vajadzētu arī uzlabot zāļu lietotāju izpratni.

(13)

Būtu jāizstrādā valstu stratēģijas, kas papildina tās stratēģijas, kuras vērstas uz pienācīgu antibakteriālo preparātu izmantošanu (7), valstu sabiedrības veselības mērķos iekļaujot veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksi un kontroli un izvirzot mērķi samazināt veselības aprūpē iegūtu infekciju risku veselības aprūpes iestādēs. Ir svarīgi, lai valstu stratēģiju komponentu īstenošanai vajadzīgos resursus piešķirtu kā daļu no veselības aprūpes pamatfinansējuma.

(14)

Veselības aprūpē iegūto infekciju profilaksei un kontrolei vajadzētu būt ilgtermiņa stratēģiskai prioritātei veselības aprūpes iestādēs. Visos hierarhijas līmeņos un funkcijās būtu vajadzīga sadarbība, lai panāktu uz rezultātiem vērstu rīcību un organizatoriskas pārmaiņas, nosakot atbildības jomas visos līmeņos, nodrošinot atbalsta struktūras un tehniskos resursus vietējā līmenī un izstrādājot novērtēšanas procedūras.

(15)

Ne vienmēr pieejami pietiekami dati par veselības aprūpē iegūtajām infekcijām, lai veiktu izsmeļošus salīdzinājumus starp iestādēm, izmantojot uzraudzības tīklus, un lai uzraudzītu veselības aprūpē iegūtos patogēnus un novērtētu un izstrādātu politiku veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksei un kontrolei. Tāpēc veselības aprūpes iestāžu līmenī un reģionālā un valstu līmenī būtu jāizveido uzraudzības sistēmas vai jāstiprina tās.

(16)

Dalībvalstu mērķim vajadzētu būt samazināt to cilvēku skaitu, kurus skārušas veselības aprūpē iegūtas infekcijas. Lai samazinātu veselības aprūpē iegūtas infekcijas, būtu jāveicina tādu veselības aprūpes speciālistu pieņemšana darbā, kas specializējušies infekciju kontrolē. Turklāt dalībvalstīm un to veselības aprūpes iestādēm būtu jāapsver iespēja izmantot personālu, kas nodrošina saikni ar infekciju kontroles atbalsta speciālistu klīniku mērogā.

(17)

Dalībvalstīm būtu cieši jāsadarbojas ar veselības aprūpes tehnoloģiju nozari, lai veicinātu slimniekiem drošu konstrukciju izstrādi, kas samazinātu nevēlamu notikumu iespēju veselības aprūpē.

(18)

Lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus pacientu drošības jomā, tostarp veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksi un kontroli, dalībvalstīm būtu jānodrošina ļoti vispusīga pieeja, vienlaikus apsverot, kuri ir visatbilstošākie elementi, kas reāli ietekmē nevēlamo notikumu izplatību un radīto slogu.

(19)

Kopienas rīcība iedzīvotāju veselības aprūpes jomā pilnīgi respektē dalībvalstu atbildību par veselības aprūpes pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšanu un īstenošanu,

“nevēlams notikums” – notikums, kā rezultātā rodas kaitējums pacientam;

“kaitējums” ir ķermeņa struktūras vai funkcijas apdraudējums un/vai kaitīga ietekme, ko tas izraisa;

“veselības aprūpē iegūtas infekcijas”– slimības vai patoloģijas, kas saistītas ar infekcijas izraisītāja vai tā produktu klātbūtni, uzturoties veselības aprūpes iestādēs vai veicot veselības aprūpes procedūras un ārstēšanu;

“pacienta drošība” – pacienta pasargātība no lieka vai potenciāla kaitējuma saistībā ar veselības aprūpi;

“procesa rādītājs” – rādītājs, kas attiecas uz to pasākumu ievērošanu, par kuriem ir notikusi vienošanās, piemēram, roku higiēna, uzraudzība, standartizētas operatīvas procedūras;

“strukturāls rādītājs” – rādītājs, kas attiecas uz visiem resursiem, piemēram, personālu, infrastruktūru, komiteju;

1.

Atbalstīt valsts politikas un programmu izstrādi un pilnveidošanu pacientu drošības jomā,

2.

Piešķirt iedzīvotājiem un pacientiem pilnvaras un informēt viņus,

3.

Palīdzēt izveidot un nostiprināt tādas nenosodošas ziņošanas un mācību sistēmas par nevēlamiem notikumiem, kuras

4.

Atbilstīgā līmenī veicināt veselības aprūpes darbinieku izglītību un apmācību pacientu drošības jomā,

5.

Klasificēt un noteikt pacientu drošības līmeni Kopienas mērogā, sadarbojoties savstarpēji un ar Komisiju,

6.

Dalīties zināšanās, pieredzē un paraugpraksē, savstarpēji sadarbojoties un sadarbojoties ar Komisiju un citām attiecīgām Eiropas un starptautiskām struktūrām, par

7.

Pilnveidot un veicināt pētniecību pacientu drošības jomā.

8.

Atbilstīgā līmenī pieņemt un īstenot stratēģiju veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksei un kontrolei ar šādiem mērķiem:

9.

Lai ieviestu saskaņotu stratēģiju, kas minēta 8. punktā, kā arī lai nodrošinātu informācijas apmaiņu un koordināciju ar Komisiju, ECDC, Eiropas Zāļu aģentūru un citām dalībvalstīm, apsvērt, kā varētu, ja iespējams līdz 2011. gada 9. jūnijam, izveidot starpnozaru mehānismu vai līdzvērtīgas sistēmas, kas atbilstu katras tās dalībvalsts infrastruktūrai, kura darbojas vai ir integrēta pašreizējā starpnozaru mehānismā, kas izveidots saskaņā ar Padomes 2001. gada 15. novembra Ieteikumu 2002/77/EK par pienācīgu antibakteriālo preparātu izmantošanu cilvēkiem paredzētajās zālēs (9), vai kas būtu integrējamas dalībvalsts infrastruktūrā.

10.

Izplatīt šā ieteikuma saturu veselības aprūpes organizācijām, profesionālajām struktūrām un izglītības iestādēm, un aicināt tās ievērot tajā ierosinātās pieejas, lai radītu iespēju pārņemt tā pamatelementus ikdienas praksē.

11.

Līdz 2011. gada 9. jūnijam ziņot Komisijai par tā īstenošanas norisi, un turpmāk pēc Komisijas pieprasījuma, lai veicinātu šā ieteikuma izpildes pārbaudi Kopienas līmenī.

3.7.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 151/7

(1)

Retās slimības apdraud ES pilsoņu veselību, jo tās ir slimības, kas apdraud dzīvību vai izraisa hronisku invaliditāti un nav plaši izplatītas, un ir ārkārtīgi komplicētas. Lai gan minētās slimības ir retas, ir tik daudz dažādu šo slimību paveidu, ka ar tām slimo miljoniem cilvēku.

(2)

Padomes 2006. gada 2. jūnija secinājumos par ES veselības aizsardzības sistēmu kopējām vērtībām un principiem noteiktie principi un galvenās vērtības – universālums, piekļuve kvalitatīvai veselības aprūpei, taisnīgums un solidaritāte – ir ārkārtīgi būtiski pacientiem, kuriem ir retas slimības.

(3)

Kopienas rīcības programmu reto slimību, to skaitā ģenētisko slimību, jomā pieņēma laikposmam no 1999. gada 1. janvāra līdz 2003. gada 31. decembrim (3). Šajā programmā definēts, ka retā slimība skar ne vairāk kā 5 no 10 000 cilvēkiem ES. Pamatojoties uz atjauninātu zinātnisku pārskatīšanu un ņemot vērā gan izplatību, gan saslimšanu biežumu, definīciju pilnveidos, izmantojot Kopienas Otrās veselības aizsardzības programmas (4) resursus.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 141/2000 (1999. gada 16. decembris) par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai (5) paredz, ka zālēm piešķir statusu “zāles retu slimību ārstēšanai”, ja tās domātas tāda veselības stāvokļa diagnosticēšanai, profilaksei vai ārstēšanai, kurš apdraud dzīvību vai izraisa hronisku invaliditāti, un statusa piemērošanas brīdī Kopienā skar ne vairāk kā 5 no 10 000 cilvēkiem.

(5)

Aprēķināts, ka šodien ir atklāti pieci līdz astoņi tūkstoši reto slimību, ar kurām dzīves laikā saslimst no 6 līdz 8 % iedzīvotāju. Citiem vārdiem sakot, lai gan katrai retajai slimībai ir maza izplatība, ar tām kopumā slimo no 27 līdz 36 miljoniem ES iedzīvotāju. Viņu vairākums slimo ar retām slimībām, kuras skar vienu no simts tūkstošiem cilvēku vai pat mazāk. Šādi slimnieki ir jo īpaši izolēti un neaizsargāti.

(6)

Retām slimībām raksturīga maza izplatība, tās ir specifiskas un tās skar daudzus cilvēkus, tāpēc ir vajadzīga vispārēja pieeja, kura balstītos uz īpašiem un apvienotiem pasākumiem, kas vajadzīgi, lai nepieļautu augstu saslimstību vai priekšlaicīgu mirstību, ko iespējams novērst, kā arī uzlabotu slimnieku dzīves kvalitāti vai sociāli ekonomisko potenciālu.

(7)

Retās slimības bija viena no prioritātēm Kopienas Sestajā pamatprogrammā pētniecībai un attīstībai (6), un tās turpina būt prioritāte Septītajā pamatprogrammā pētniecībai un attīstībai (7), jo, lai attīstītu jaunas reto slimību diagnostikas un ārstēšanas metodes, kā arī veiktu minēto traucējumu epidemioloģisko izpēti, ir nepieciešama vairāku valstu rasta pieeja, lai katrā pētījumā piedalītos vairāk pacientu.

(8)

Komisijas 2007. gada 23. oktobra Baltajā grāmatā “Kopā par veselību. ES stratēģiskā pieeja 2008.–2013.gadam”, ar kuru izstrādā ES Veselības aizsardzības stratēģiju, atzīts, ka retās slimības ir prioritāte.

(9)

Lai valstīs, reģionos un vietējā līmenī labāk koordinētu un saskaņotu iniciatīvas cīņai ar retajām slimībām, kā arī uzlabotu pētniecības centru sadarbību, visus šīs jomas valsts rīcību varētu iekļaut reto slimību plānos vai stratēģijās.

(10)

Pēc Orphanet datubāzes datiem no tūkstošiem zināmo reto slimību, kuras iespējams klīniski konstatēt, patlaban Starptautiskajā slimību klasifikatorā (ICD) (10. versija) kodētas ir tikai 250 retās slimības. Tāpēc ir nepieciešams atbilstīgi klasificēt un kodificēt visas retās slimības, lai tās varētu atpazīt un atzīt valsts veselības aizsardzības sistēmās.

(11)

2007. gadā Pasaules veselības organizācija (PVO) sāka ICD 10. versijas pārskatīšanu, lai 2014. gadā Pasaules veselības asamblejā pieņemtu tās jauno 11. versiju. PVO par tematiskās padomdevēju grupas priekšsēdētāju reto slimību jomā iecēla ES Reto slimību darba grupas priekšsēdētāju, kas piedalītos šajā pārskatīšanā, izvirzot priekšlikumus par reto slimību kodificēšanu un klasifikāciju.

(12)

Ja visām dalībvalstīm izdotos ieviest vienotu reto slimību identifikāciju, ES ieguldījums minētās tematiskās padomdevējas grupas darbā būtu krietni lielāks un rosinātu sadarbību Kopienā reto slimību jomā.

(13)

2004. gada jūlijā izveidoja Komisijas Augsta līmeņa grupu veselības aizsardzības pakalpojumu un medicīniskās aprūpes jomā, lai sapulcinātu ekspertus no visām dalībvalstīm darbam ar praktiskiem ES valstu veselības aizsardzības sistēmu sadarbības aspektiem. Viena no šīs Augsta līmeņa grupas darba grupām galveno uzmanību tagad pievērš Eiropas references tīkliem (ERT) reto slimību jomā. Ir izstrādāti daži kritēriji un principi ERT, tostarp to nozīme cīņai ar retajām slimībām. ERT varētu būt arī izpētes un zināšanu centri, kas rūpējas par citu dalībvalstu pacientiem un vajadzības gadījumā nodrošina, ka ir iespējama turpmāka ārstēšana.

(14)

ERT ir sevišķi liela Kopienas pievienotā vērtība, jo minētās slimības ir retas, un tas nozīmē, ka pacientu skaits ir mazs un vienā valstī trūkst speciālo zināšanu. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi apkopot zināšanas Eiropas līmenī, lai nodrošinātu, ka visiem reto slimību pacientiem ir vienlīdzīgas iespējas saņemt precīzu informāciju, atbilstīgu un savlaicīgu diagnostiku un augstvērtīgu veselības aprūpi.

(15)

Eiropas Savienības Reto slimību darba grupas ekspertu grupa 2006. gada decembrī publiskoja ziņojumu “Ieguldījums politikas izstrādē Eiropas sadarbībai par veselības aizsardzības pakalpojumiem un medicīnisko aprūpi reto slimību jomā”, ko adresēja Augsta līmeņa grupai veselības aizsardzības pakalpojumu un medicīniskās aprūpes jomā. Ekspertu grupas ziņojumā inter alia izklāstīta speciālo zināšanu apzināšana nozīme un uzdevumi, kas šādiem centriem būtu jāpilda.. Tāpat tika panākta vienošanās par to, ka principā un atbilstīgi iespējām būtu jāceļo zināšanām, nevis pašiem pacientiem. Daži šajā ziņojumā norādītie pasākumi ir ietverti šajā ieteikumā.

(16)

Izrādījies, ka sadarbība un zināšanu apmaiņa starp speciālo zināšanu centriem ir ļoti veiksmīgs veids, kā cīnīties ar retajām slimībām Eiropā.

(17)

Speciālo zināšanu centri varētu sniegt aprūpi pēc daudzdisciplināras pieejas, lai ņemtu vērā to, ka retās slimības izraisa komplicētus un atšķirīgus veselības stāvokļus.

(18)

Retās slimības, kuras raksturo nelielais pacientu skaits un vajadzīgo zināšanu un speciālo zināšanu trūkums, ir atsevišķa joma, kurā īpaši liela nozīme ir Eiropas pievienotajai vērtībai. To var radīt īpaši tad, ja apkopo dalībvalstīs izkaisītās speciālās zināšanas par retajām slimībām.

(19)

Ārkārtīgi svarīgi ir nodrošināt, ka dalībvalstis aktīvi iesaistās dažu vienotu instrumentu izstrādē, kuri paredzēti Komisijas 2008. gada 11. novembra paziņojumā “Retās slimības – Eiropas mērogā risināmie uzdevumi”, jo īpaši par diagnostiku un medicīnisko aprūpi un Eiropas pamatnostādnēm par populācijas skrīningu. Līdzīgi varētu rīkoties saistībā ar novērtējuma ziņojumiem par zāļu retu slimību ārstēšanai terapeitisko pievienoto vērtību, kuri varētu paātrināt cenu veidošanu valsts līmenī un tādā veidā ļaut reto slimību pacientiem ātrāk saņemt zāles retu slimību ārstēšanai.

(20)

PVO definēja, ka veidot pacientu atbildības apziņu ir “veselības priekšnosacījums”, un mudināja “aktīvi sadarboties un izstrādāt pacientu pašpalīdzības stratēģiju, lai uzlabotu hroniski slimu cilvēku veselību un dzīves kvalitāti.” (8) Šajā ziņā neatkarīgu pacientu grupas ir svarīgas gan tāpēc, ka tās tieši atbalsta indivīdus, kuri sadzīvo ar slimību, gan tāpēc, ka tās veic kolektīvu darbu, lai uzlabotu reto slimību pacientu kopienas un nākamo paaudžu dzīves apstākļus kopumā.

(21)

Dalībvalstīm būtu jācenšas iesaistīt pacientus un pacientu pārstāvjus politikas procesos un jāmēģina sekmēt pacientu grupu darbības.

(22)

Izpētes un veselības aprūpes infrastruktūru attīstīšanai reto slimību jomā nepieciešami ilgtermiņa projekti un tāpēc arī atbilstīgs finansiāls ieguldījums, lai ilgtermiņā nodrošinātu to ilgtspējību. Šāds ieguldījums acīmredzami palielinātu sinerģiju ar projektiem, kas izstrādāti saistībā ar Kopienas Otro programmu veselības aizsardzības jomā, Septīto pamatprogrammu pētniecībai un attīstībai un minētās programmas turpinošajām programmām,

1.

atbilstīgā līmenī izveidot un īstenot plānus un stratēģijas reto slimību jomā vai apzināt piemērotus pasākumus citās sabiedrības veselības aizsardzības stratēģijās, lai censtos nodrošināt to, ka pacientiem ar retām slimībām ir piekļuve kvalitatīvai aprūpei, tostarp diagnostikai, ārstēšanai, adaptāciju tiem, kas ir slimi, un, ja iespējams, efektīvas zāles retu slimību ārstēšanai, un jo īpaši:

2.

Kopienas mēroga politikas nolūkam izstrādāt vienotu reto slimību definīciju, kurā noteikts, ka tās ir slimības, kuras skar ne vairāk kā 5 no 10 000 cilvēkiem.

3.

Censties nodrošināt, ka retās slimības tiek atbilstīgi kodificētas un ir atrodamas visās veselības aizsardzības informācijas sistēmās, tādējādi veicinot, ka valsts veselības aprūpes un zāļu iegādes kompensācijas sistēmās slimība ir pienācīgi atzīta, pamatojoties uz Starptautisko slimību klasifikatoru un ievērojot valsts procedūras.

4.

Aktīvi līdzdarboties Eiropas Savienības viegli izmantojamas un dinamiskas reto slimību uzskaites sistēmas izveidē, kuras pamatā ir Orphanet tīkls un citi esošie tīkli, kā minēts Komisijas paziņojumā par retajām slimībām.

5.

Apsvērt visos attiecīgos līmeņos, tostarp Kopienas līmenī, atbalstīt, no vienas puses, specifiskus informācijas tīklus par slimībām, un, no otras puses, reģistrus un datubāzes epidemioloģiskiem nolūkiem, tajā pat laikā ņemot vērā neatkarīgu pārvaldību.

6.

Valsts un Kopienas sistēmās apzināt esošos pētījumus un pētījumu resursus, lai reto slimību jomā atspoguļotu jaunākos sasniegumus, izvērtētu pētniecības vidi un uzlabotu koordināciju ar Kopienas, valsts un reģionu līmeņa programmām.

7.

Apzināt, kādas ir fundamentālo pētījumu, klīniskās izpētes, praktiskās izpētes un sociālās pētniecības vajadzības un prioritātes reto slimību jomā, apzināt iespējas tās sekmēt un veicināt starpdisciplīnu pieejas, kuras balstītas uz sadarbību un kuras papildus izskatītu valsts un Kopienas programmās.

8.

Sekmēt valstu pētnieku piedalīšanos pētījumu projektos par retajām slimībām, kurus finansē visos attiecīgos līmeņos, tostarp Kopienas līmenī.

9.

Iekļaut plānos vai stratēģijās noteikumus, kas paredzēti, lai sekmētu pētniecību reto slimību jomā.

10.

Kopā ar Komisiju sekmēt to, lai attīstītu sadarbību ar trešām valstīm, kuras aktīvi pēta retās slimības, un plašākā mērogā sadarboties ar tām, lai apmainītos ar informāciju un dalītos ar zināšanām.

11.

Līdz 2013. gada beigām apzināt atbilstīgus valsts speciālo zināšanu centrus savas valsts teritorijā un apsvērt veicināt speciālo zināšanu centru izveidi.

12.

Sekmēt speciālo zināšanu centru dalību Eiropas references tīklos, ievērojot valstu kompetenci un noteikumus par to apstiprināšanu un atzīšanu.

13.

Organizēt tādu pacientu aprūpi, kas sirgst ar retām slimībām, nodibinot sadarbību ar attiecīgajiem ekspertiem un veicot profesionāļu un zināšanu apmaiņu valsts līmenī vai vajadzības gadījumā ar citām valstīm.

14.

Atbalstīt informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, piemēram, telemedicīnas, izmantošanu, ja tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu piekļūšanu nepieciešamajai īpašajai veselības aprūpei no attāluma.

15.

Plānos vai stratēģijās iekļaut nosacījumus īpašo zināšanu un ekspertīzes izplatīšanai un to plūsmai, lai atvieglotu pacientu ārstēšanu netālu no dzīves vietas.

16.

Mudināt veidot speciālo zināšanu centrus, pamatojoties uz daudzdisciplināru aprūpes pieeju reto slimību ārstēšanā.

17.

Vākt valsts speciālās zināšanas par retajām slimībām un veicināt to apkopošanu ar Eiropas partneru speciālajām zināšanām, lai atbalstītu:

18.

Konsultēt pacientus un pacientu pārstāvjus par politiku reto slimību jomā un atvieglot pacientu piekļuvi atjauninātai informācijai par retajām slimībām.

19.

Sekmēt pacientu organizāciju pasākumus, piemēram, izpratnes vairošanu, kompetences veidošanu un izglītošanu, informācijas un paraugprakses apmaiņu, sadarbības tīklu veidošanu un ļoti izolētu pacientu apzināšanu.

20.

Kopā ar Komisiju ar atbilstīgu finansēšanas un sadarbības mehānismu palīdzību censties nodrošināt tādu infrastruktūru ilgtspējību, kas saistītas ar reto slimību pētniecību, veselības aprūpi un informēšanu par tām,

1.

Līdz 2013. gada beigām un lai atļautu iesniegt priekšlikumus jebkādai gaidāmai Kopienas rīcības programmai veselības aizsardzības jomā, izstrādāt šā ieteikuma, kas adresēts Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, īstenošanas ziņojumu, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, kurām būtu jāizskata ierosināto pasākumu efektivitāte un jāapsver turpmākās rīcības nepieciešamība, lai uzlabotu reto slimību slimnieku un viņu ģimenes locekļu dzīvi.

2.

Regulāri informēt Padomi par turpmākajiem pasākumiem pēc Komisijas paziņojuma par retajām slimībām.

3.7.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 151/11

1.

Komisija 2008. gada 14. novembrī pieņēma priekšlikumu Padomes Regulai, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu ievērošanu, (turpmāk – “priekšlikums”). Komisija priekšlikumu nosūtīja EDAU, lai tas sniegtu atzinumu saskaņā ar Regulas (EK) 45/2001 28. panta 2. punktu (1).

2.

Tajā pašā dienā Komisija pieņēma divus citus instrumentus kā daļu no zivsaimniecības tiesību aktu kopuma. Pirmkārt, Komisija pieņēma Paziņojumu par priekšlikumu Padomes Regulai, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu ievērošanu. Otrkārt, tā pieņēma arī Komisijas dienestu darba dokumentu (ietekmes novērtējumu), kas pievienots priekšlikumam Padomes Regulai, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu ievērošanu. Abi minētie dokumenti un priekšlikums veidoja dokumentu kopumu, ko nosūtīja EDAU atzinuma saņemšanai.

3.

Kopējās zivsaimniecības politikas mērķis, kas izklāstīts Padomes Regulā (EK) Nr. 2371/2002 (2002. gada 20. decembris) par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (2), ir garantēt ūdeņu dzīvo resursu izmantošanu, kas nodrošina noturīgus ekonomiskos, vides un sociālos apstākļus.

4.

Ar priekšlikumu izveido Kopienas sistēmu kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu kontrolei, uzraudzībai, pārraudzībai, inspekcijai un izpildei.

5.

EDAU pauž gandarījumu par to, ka viņam ir lūgts sniegt atzinumu šajā jautājumā, un par to, ka priekšlikuma apsvērumos ietverta atsauce uz šo atzinumu, līdzīgi kā tas darīts vairākos citos tiesību aktos, par kuriem EDAU ir lūgts atzinums saskaņā ar Regulu (EK) 45/2001.

6.

EDAU atgādina, ka 2008. gada 3. oktobrī tas sniedza neoficiālus komentārus par priekšlikuma projektu. Minētajos komentāros viņš uzsvēra, ka datu aizsardzības tiesiskais regulējums ir jāņem vērā ne tikai attiecībā uz personas datu nodošanu un apmaiņu, bet arī attiecībā uz tādu datu vākšanu.

7.

Visbeidzot, EDAU uzsver, ka šajā atzinumā izskatīti tikai daži priekšlikuma noteikumi, proti, 36. līdz 38. apsvērums un 102. līdz 108. pants.

8.

Ir dažādi iemesli, kāpēc datu aizsardzības noteikumi ir svarīgi saistībā ar šo regulu. Pirmkārt, priekšlikumā paredzēta dažādu datu apstrāde, un dažos gadījumos tādus datus var uzskatīt par personas datiem. Piemēram, kad ir vajadzīga kuģa identifikācija, tajā parasti iekļauj atsauci uz kuģa kapteini vai viņa pārstāvi. Dažos priekšlikuma noteikumos ir skaidri uzsvērts, ka ir jāpaziņo kuģa īpašnieka vai kapteiņa vārds. Tādos gadījumos dati attiecas ne tikai uz kuģi, bet arī uz identificējamām personām, kas ietekmē to, kā kuģi izmanto un kā nodrošina kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu ievērošanu. Turklāt priekšlikumā ir paredzēta minēto datu nosūtīšana un informācijas apmaiņa gan starp dalībvalstīm, gan ar Komisiju vai Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūru. EDAU arī norāda, ka priekšlikumā paredzēta apkopotu datu izmantošana atsevišķos gadījumos. Visos minētajos aspektos ir jāievēro datu aizsardzības tiesiskais regulējums.

9.

EDAU ir gandarīts par to, ka priekšlikumā skaidri noteikts, ka Eiropas tiesisko regulējumu personas datu aizsardzības jomā (Direktīva 95/46/EK (3) un Regula (EK) Nr. 45/2001) piemēro personas datu apstrādei, ko, piemērojot regulu, veic dalībvalstis vai Komisija. Šie principi ir ietverti gan 36. līdz 38. apsvērumā, gan 104. un 105. pantā.

10.

Neapšaubāmi, un kā noteikts apsvērumos, lai panāktu tiesisko noteiktību un pārskatāmību un lai nodrošinātu pamattiesību aizsardzību, it īpaši tiesības uz personas privātās dzīves un personas datu aizsardzību, ir vajadzīgi skaidri personas datu apstrādes noteikumi.

11.

Priekšlikuma 104. pants attiecas tieši uz personas datu aizsardzību, bet 105. pants attiecas uz konfidencialitāti, dienesta noslēpumu un komercnoslēpumu. Pirmais no minētajiem pantiem attiecas uz Direktīvā 95/46/EK un Regulā (EK) Nr. 45/2001 noteiktajiem vispārīgajiem principiem, turpretī otrajā sīkāk izvērsti specifiski aspekti, kas attiecas uz apstrādātu datu konfidencialitāti.

12.

EDAU ir gandarīts par ierobežojumiem un atsaucēm, kas abos pantos ietvertas attiecībā uz fizisku personu datu lietošanu un nosūtīšanu, ņemot vērā Direktīvu 95/46/EK un Regulu (EK) Nr. 45/2001.

13.

EDAU vēlētos izteikt piezīmes par 104. panta 2. punktu, saskaņā ar ko “fizisku personu vārdus nepaziņo Komisijai vai citai dalībvalstij, izņemot gadījumus, kad šāda paziņošana ir izteikti paredzēta šajā regulā vai ir vajadzīga, lai novērstu pārkāpumus, apsūdzētu tajos vai verificētu šķietamus pārkāpumus. Šā panta 1. punktā minētos datus nepārraida, ja vien tie nav apkopoti ar citiem datiem formā, kas neļauj tieši vai netieši identificēt fiziskas personas.” Pirmkārt, EDAU uzskata, ka 104. panta 2. punkta formulējuma lieki ierobežo aizsardzības darbības jomu. Tekstā būtu skaidri jānorāda, ka aizsardzība attiecas ne tikai uz fizisku personu vārdu nodošanu, bet arī uz citiem personas datiem (4). Tālab viņš līdz pārskatīt minēto formulējumu, lai ietvertu šo aspektu. Turklāt EDAU ierosinātu grozīt arī punkta otro teikumu, lai tā sākums būtu “Šajā pantā minētos datus… ”, lai nodrošinātu konsekvenci, jo panta 1. punktā galvenokārt ir ietverta atsauce uz Kopienas tiesisko regulējumu personas datu aizsardzības jomā.

14.

105. pants attiecas uz konfidencialitāti un dienesta noslēpumu un komercnoslēpumu. Šo noteikumu piemēro neatkarīgi no tā, vai datus var uzskatīt par personas datiem vai nē. 1. un 3 punktā, acīmredzot, nolūks ir izklāstīt vispārīgus konfidencialitātes principus, turpretī 4. pants ir paredzēts, lai dažos gadījumos sniegtu papildu aizsardzību, lai gan punkta priekšmets nav pilnīgi skaidrs. EDAU konstatēja, ka pastāv liela līdzība starp priekšlikuma 105. panta 4. punkta a) apakšpunktu un 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu Regulā Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, kuru EDAU rūpīgi analizēja (5). Minētās regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu plaši kritizēja par neskaidrību attiecībā uz precīzu saikni starp piekļuvi dokumentiem un tiesībām uz privātumu un personas datu aizsardzību. Šo pantu arī apstrīdēja Pirmās instances tiesā (6). Pašlaik Tiesā ir iesniegta lietas pārsūdzība pēc būtības (7). EDAU aicina Kopienas likumdevēju precizēt priekšlikuma 105. panta 4. punktu attiecībā uz paredzēto kaitējumu, kas varētu kavēt personas datu aizsardzību kopējās zivsaimniecības politikas sakarā, un attiecībā uz publiskas piekļuves sekām vai citiem attiecīgiem gadījumiem, kas ietverti šajā noteikumā.

15.

EDAU ierosina Kopienas likumdevējam precizēt saistību starp 105. panta 4. punktu un 105. panta 6. punktu. Lai gan viens no minētajiem punktiem, šķiet, attiecas uz publisku piekļuvi un tās iespējamiem ierobežojumiem, turpretī otrs attiecas uz turpmāku tiesvedību un procedūrām, formulējums nenodrošina pietiekami skaidru atšķirību. Tas būtu vēl jāprecizē.

16.

Neskarot Direktīvas 95/46/EK un Regulas (EK) Nr. 45/2001 piemērojamību, EDAU atzīst, ka personas datu aizsardzības izņēmumus un ierobežojumus var piemērot saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 13. pantu (8). Tomēr EDAU vēlētos, lai Kopienas likumdevējs norāda īpašus gadījumus, kad tādus izņēmumus var izmantot, un lai precizē apstākļus, kuros tāda datu izmantošana var notikt, ja pašreizējā situācijā tas ir lietderīgi.

17.

Priekšlikuma 102. panta 3. punktā noteikts: “Lai izveidotu 1. punktā minēto validācijas sistēmu, dalībvalstis izveido datorizētu datubāzi, ņemot vērā datu kvalitātes principu, kas piemērojams datorizētām datubāzēm.” (9) EDAU atzinīgi vērtē to, ka priekšlikuma 102. pantā īstenots datu kvalitātes princips (10), paredzot, ka dalībvalstis izveido datorizētas datubāzes, kas dot iespēju identificēt zvejas kuģus vai uzņēmumus, attiecībā uz ko ir konstatēta atkārtota datu nekonsekvence, un ļauj labot nepareizus datu ierakstus.

18.

Datu kvalitātes principa īstenošanas pirmais piemērs ir datorizētas sistēmas vajadzīgās iezīmes. Saskaņā ar 102. panta 1. punktu, datorizēta sistēma ietver: procedūras, lai pārbaudītu visu saskaņā ar regulu reģistrēto datu kvalitāti; visu saskaņā ar regulu reģistrēto datu kontrolpārbaudes, analīzi un verifikāciju; procedūras, lai pārbaudītu visu saskaņā ar regulu reģistrēto datu iesniegšanas termiņu ievērošanu. Cits datu kvalitātes principa īstenošanas piemērs – 102. panta 2. punktā precizēts, ka validācijas sistēma nodrošina iespēju tūlīt konstatēt attiecīgo datu nesakritību un nekavējoties attiecīgi reaģēt. EDAU uzskata, ka konsekventi reakcija būtu nesakritību un novecojušu datu dzēšana. Tādēļ būtu jāievieš kāda automatizēta datu glabāšanas ilguma pārbaude, lai nodrošinātu, ka sistēmā neglabā nekonsekventu informāciju.

19.

Cits iemesls īpaši uzsvērt datu kvalitātes principa izpildi ir ietverts 103. pantā, kas attiecas uz datu paziņošanu no datorizētas datubāzes. Minētajā pantā paredzēts, ka Komisijai ir tieša reāllaika piekļuve katras dalībvalsts datorizētajai datubāzei un tā izmantojama jebkurā laikā bez iepriekšējas paziņošanas. Komisijas piekļuves mērķis tieši ir dot iespēju Komisijai kontrolēt datu kvalitāti.

20.

Tomēr 103. pantā arī ir noteikts, ka Komisijai ir iespēja lejupielādēt minētos datus par jebkuru laikposmu vai jebkuru kuģu skaitu. Šajā sakarā EDAU aicina Kopienas likumdevēju izvērtēt iespēju ieviest papildu noteikumus par kontroli saistībā ar informāciju, ko lejupielādē Komisijas ierēdņi, kuri būs saskaņā ar regulā noteikto mērķi. Attiecībā uz tādu pieeju informācijai būtu jāievēro pašā regulā noteiktie ierobežojumi.

21.

Viens papildu elements, kas būtu jāņem vērā šajā sakarībā attiecas uz faktu, ka pašlaik nekur nav norādīts konkrēts glabāšanas laiks tiem datiem, ko satur datorizētā datubāze. Tomēr priekšlikuma 108. pantā ir paredzēts, ka datorizētā datubāze ir daļa no datubāzēm, kas ir pieejamas valstu interneta vietņu drošā daļā. Ir noteikts tādu drošu daļu glabāšanas laiks (vismaz 3 gadi). Ņemot vērā turpmāk minētos komentārus par datu glabāšanas laiku valstu interneta lapu drošās daļās (šā atzinuma V sadaļa), Kopienas likumdevējam būtu arī jāparedz noteikumi par datu glabāšanas laiku valsts līmenī, un tos būtu jāglabā tikai tik ilgi, cik tas ir vajadzīgs regulas mērķiem, un tad tos būtu jādzēš. Tāds noteikums atbilstu Direktīvas 95/46/EK 6. panta e) punkta un Regulas (EK) Nr. 45/2001 4. panta e) punktam.

22.

Turklāt tādos gadījumos kā minētais Komisija apstrādātu datus (un dažkārt personas datus), un tas nozīmētu, ka tādām apstrādes darbībām būtu jāpiemēro Regula (EK) Nr. 45/2001. Komisijas veikta kontrole par to, kā tādus datus izmanto tās dienesti, varētu radīt vajadzību pēc EDAU veiktas iepriekšējas pārbaudes saskaņā ar Regulas 45/2001 27. pantu (11). EDAU aicina Komisiju izvērtēt iespējamo vajadzību ieviest iepriekšējas pārbaudes sistēmas paziņojumus.

23.

106. pantā noteikts, ka katra dalībvalsts izveido oficiālu vietni, kas ir pieejama internetā un sastāv no publiski pieejamas daļas un drošas daļas. Attiecībā uz interneta vietnes drošo daļu, priekšlikuma 108. pantā noteikti principi par: sarakstiem un datubāzēm, kas tajā ietvertas (1. punkts); tiešu informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, Komisiju vai tās izraudzītu struktūru (2. punkts); attāla pieeja, ko nodrošina Komisijai vai tās izraudzītai struktūrai (3. punkts); lietotāji dalībvalstīs vai Komisijā, vai tās izraudzītā struktūrā, kuriem ir pieejami attiecīgie dati (4. punkts), kā arī datu glabāšanas laiks (vismaz trīs gadi) (5. punkts).

24.

EDAU vēlētos Kopienas likumdevēja uzmanību vērst uz Direktīvas 95/46/EK 25. un 26. pantu, kas attiecas uz personas datu nodošanu trešo valstu iestādēm. Priekšlikuma 108. panta 2. punktā paredzēts, ka tīmekļa vietnes drošajā daļā katra dalībvalsts izveido ar zveju saistītu valsts līmeņa informācijas sistēmu, kas ļauj veikt tiešu elektronisku informācijas apmaiņu ar citām dalībvalstīm, Komisiju vai tās izraudzītu struktūru, kā minēts 109. pantā. Tomēr 109. pantā nav minēts izraudzītu saņēmēju saraksts, bet uzsvērts, ka iestādes, kas ir atbildīgas par regulas īstenošanu dalībvalstīs, sadarbojas cita ar citu, ar trešo valstu iestādēm, ar Komisiju un tās izraudzītu struktūru, lai nodrošinātu atbilstību šai regulai.

25.

EDAU uzskata, ka attiecībā uz trešo valstu iestādēm ir pretrunas starp 108. panta 2. punkta saturu un 109. pantu. Pirmkārt, ir minēts, ka trešo valstu iestādes sadarbojas ar dalībvalstīm, bet 108. pantā tās nav minētas. Otrkārt, EDAU vēlētos uzsvērt, ka, ja tādas sadarbības rezultātā ir paredzēts trešām valstīm nodot informāciju, būs jāievēro Direktīvas 95/46/EK 25. un 26. pants, it īpaši prasība, lai trešā valsts nodrošinātu pietiekamu aizsardzības pakāpi.

26.

Attiecībā uz attālu pieeju (3. punkts), ko dalībvalsts nodrošina Komisijas ierēdņiem, EDAU atzinīgi vērtē to, ka tā ir balstīta uz elektroniskiem sertifikātiem, ko izveido Komisija vai tās izraudzīta struktūra.

27.

EDAU atzinīgi vērtē to, ka 4. punktā noteikts, ka datu saņēmējiem jāievēro mērķa ierobežojuma princips un konfidencialitātes noteikumi. To īsteno, dodot piekļuvi datiem tikai konkrētiem lietotājiem, kam ir attiecīgas pilnvaras un dodot piekļuvi tikai tiem datiem, kas ir vajadzīgi, lai tie veiktu savus uzdevumus un darbības, nodrošinot kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu izpildi.

28.

EDAU uzskata, ka būtu precīzāk jānosaka glabāšanas laiks (5. punkts), nosakot maksimālo glabāšanas laiku (ne tikai minimālo). Turklāt Kopienas likumdevējs varētu arī apsvērt iespēju izveidot obligātu noteikumu kopumu, lai nodrošinātu sadarbspēju un citus sistēmas drošības aspektus, iespējams, saskaņā ar priekšlikumā paredzētajiem mehānismiem (111. punkts). Šī piezīme ir saistīta arī ar šā atzinuma 21. punktu attiecībā uz glabāšanu datorizētā datubāzē (skatīt iepriekš izklāstīto).

29.

Vairākos priekšlikuma pantos ir atsauce uz tā 111. pantu, ar ko īsteno komiteju procedūru (Zivsaimniecības un akvakultūras jautājumu komiteja – komiteju procedūra). Vairākas priekšlikumā ietvertās atsauces uz 111. pantu attiecas uz tehniskiem aspektiem, bet dažas skar datu aizsardzības aspektus. Piemēram:

30.

EDAU saprot, ka minēto pantu īstenošana būt atkarīga no konkrētu noteikumu pieņemšanas, izmantojot priekšlikuma 111. pantā paredzēto procedūru. Ņemot vērā to, ka tādi sīki izstrādāti noteikumi var ietekmēt datu aizsardzību, EDAU cer, ka pirms tādu noteikumu pieņemšanas tiks lūgts EDAU atzinums.

31.

EDAU ņem vērā ierosmi izveidot Kopienas sistēmu kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu kontrolei, uzraudzībai, pārraudzībai, inspekcijai un izpildei.

32.

EDAU atzinīgi vērtē to, ka pašreizējā priekšlikumā ir ietverta atsauce uz privātumu un datu aizsardzību. Tomēr, kā izklāstīts šajā atzinumā, ir vajadzīgi daži grozījumi, lai nodrošinātu skaidras prasības gan dalībvalstīm, gan Komisijai par sistēmas datu aizsardzības aspektu ievērošanu.

33.

Šajā atzinumā ietvertie secinājumi, kas būtu jāņem vērā, ir šādi:

3.7.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 151/16

3.7.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 151/19

3.7.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 151/23

3.7.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 151/24

3.7.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 151/25

—

sekmēt kultūras nozarē strādājošo cilvēku starptautisko mobilitāti;

—

atbalstīt kultūras un mākslas darbu un produktu starptautisko apgrozību;

—

sekmēt starpkultūru dialogu.

a)

Vēstnieki

b)

Atbalstīšanas tīkli

c)

Festivāli

d)

Politikas atbalsta struktūras kultūras darba kārtībai, sīkāk sadalītas divās apakškategorijās:

—

valsts (4) vai privātai organizācijai ar juridisku statusu, kuras galvenā darbības joma ir kultūra (kultūras un radošās nozares); un

—

birojam pēc juridiskās adreses ir jābūt reģistrētajam vienā no valstīm, kas piedalās šajā Programmā.

—

ES dalībvalstis (5);

—

EEZ (6) valstis (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija);

—

ES kandidātvalstis (Horvātija, Turcija un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika), kā arī Serbija.

1)

cik lielā mērā ar projektu var radīt patiesu Eiropas pievienoto vērtību

2)

darbību saistība ar Programmas noteiktajiem mērķiem

3)

cik lielā mērā ierosinātās darbības tiek plānotas un var tikt veiktas veiksmīgi ar augstu izcilības līmeni

4)

partnerības kvalitāte (tikai attiecībā uz 1.1., 1.2.1. un 1.3. daļām)

5)

cik lielā mērā ar darbībām var saražot produktus/panākt rezultātus, ar kuriem tiek sasniegti Programmas mērķi

6)

cik lielā mērā ierosināto darbību rezultāti tiek atbilstoši izplatīti un veicināti

7)

ilgtermiņa ietekme – ilgtspējība (izņemot 1.2.2. daļu)

8)

starptautiskās sadarbības dimensija (tikai attiecībā uz 1.3. daļu: sadarbības projekti ar trešām valstīm kultūras jomā)