Ženēvas Konvencija par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos

KOPSAVILKUMS:

Konvencija par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos

Lēmums 81/462/EEK par Konvencijas par tāldarbīgu pārrobežu gaisa piesārņojumu noslēgšanu

KĀDS IR ŠĪS KONVENCIJAS UN LĒMUMA MĒRĶIS?

• Saskaņā ar Ženēvas konvenciju par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos līgumslēdzējas puses (t. i., valstis, kuras ratificēja šo konvenciju) apņemas strādāt kopā, lai pakāpeniski novērstu un samazinātu gaisu piesārņojošo vielu izmešus un tādējādi cīnītos pret pārrobežu piesārņojumu.
• Ar Padomes lēmumu konvencija tiek noslēgta Eiropas Savienības (ES) vārdā. Arī visas dalībvalstis ir konvencijas līgumslēdzējas puses.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Gaisa pārrobežu piesārņojums lielos attālumos ir definēts kā cilvēka tieši vai netieši gaisā izdalījušās vielas, kas kaitē cilvēku veselībai vai videi citā valstī un saistībā ar kurām nav iespējams noteikt atsevišķu izmešu avotu vai avotu grupu īpatsvaru.

Konvencijai ir pievienoti astoņi atsevišķi protokoli.

• 1984. gada protokols par ilgtermiņa finansējumu sadarbības programmai, ar ko veic Eiropā notiekošas gaisa piesārņotājvielu izplatības lielos attālumos monitoringu un novērtēšanu (EMEP protokols): monitoringa programmas starptautisko izmaksu dalīšanas instruments, kas veido pamatu Eiropas gaisa piesārņotājvielu pārskatīšanai un novērtēšanai, ņemot vērā nolīgumus par emisiju samazināšanu.
• 1985. gada protokols par sēra emisiju vai to pārrobežu plūsmu samazināšanu (Helsinku protokols) vismaz par 30 % salīdzinājumā ar 1980. gada līmeņiem.
• 1988. gada protokols par slāpekļa oksīdu (NO_x) emisiju un to pārrobežu plūsmu kontroli (Sofijas protokols): pirmajā posmā ir paredzēts saglabāt NO_x emisiju vai to pārrobežu plūsmu 1987. gada līmenī; otrajā posmā jāizmanto uz ietekmi balstīta pieeja, lai turpinātu samazināt slāpekļa savienojumu, tostarp amonjaka (NH₃), gaistošo organisko savienojumu (GOS) emisijas, ņemot vērā to ietekmi uz fotoķīmisko piesārņojumu, paskābināšanos un eitrofikāciju un to ietekmi uz cilvēku veselību, vidi un materiāliem, pievēršoties visiem nozīmīgiem emisiju avotiem.
• 1991. gada protokols par GOS emisiju un to pārrobežu plūsmu kontroli: šie savienojumi ietekmē piezemes ozona slāņa veidošanos, un līgumslēdzējām pusēm ir jāizvēlas viens no trim emisiju samazināšanas mērķiem, kas jāsasniedz līdz 1999. gadam:
  • GOS samazinājums par 30 %, par pamatu izmantojot vienu gadu laika posmā no 1984. līdz 1990. gadam;
  • GOS emisiju samazinājums par 30 % troposfēras ozona pārvaldības zonā, kas noteikta protokola I pielikumā, un nodrošināt, ka valstu kopējās emisijas nepārsniedz 1988. gada līmeni; vai
  • ja 1988. gadā emisijas nepārsniedza noteiktos līmeņus, līgumslēdzējas puses var izvēlēties stabilizēt šo emisiju līmenī.
• 1994. gada protokols par par sēra emisiju turpmāku samazināšanu (Oslo protokols): šis protokols balstās uz 1985. gada Helsinku protokolu, un tajā ir noteikti emisiju maksimālie līmeņi līdz 2010. gadam un pēc tā. Līgumslēdzējām pusēm ir jāveic visefektīvākie pasākumi sēra emisiju samazināšanai, tostarp šādi:
  • energoefektivitātes paaugstināšana;
  • atjaunojamās enerģijas izmantošana;
  • sēra satura samazināšana degvielā;
  • iespējami labāko kontroles tehnoloģiju (ILKT) izmantošana. Ar protokolu tiek mudināts piemērot ekonomiskos instrumentus, lai pieņemtu rentablas pieejas sēra emisiju samazināšanai.
• 1998. gada protokols par smagajiem metāliem (Orhūsas protokols): tas ir piemērojam attiecībā uz trim metāliem: kadmiju, svinu un dzīvsudrabu. Līgumslēdzējām pusēm ir jāsamazina emisijas tādā apmērā, lai tās nepārsniegtu 1990. gada līmeņus (vai cita gada līmeņus laika posmā no 1985. līdz 1995. gadam). Protokola mērķis ir samazināt emisijas no rūpnieciskajiem avotiem, degšanas procesiem un atkritumu sadedzināšanas. Tajā it noteiktas stingras robežvērtības emisijām no stacionāriem avotiem un ierosināts šiem avotiem izmantot ILKT, piemēram, īpašu filtru vai skruberu izmantošana sadedzināšanas avotiem vai procesi, kas nav saistīti ar dzīvsudrabu. Protokolā ir paredzēts, ka pusēm ir pakāpeniski jāizņem no aprites svinu saturošs benzīns. Ar to arī paredzēts ieviest pasākumus, lai samazinātu smago metālu emisijas no citiem produktiem, piemēram, no baterijās izmantotā dzīvsudraba, un ierosināts ieviest pārvaldības pasākumus attiecībā uz citiem dzīvsudrabu saturošiem produktiem, piemēram, elektriskajiem komponentiem, mērierīcēm, luminiscences spuldzēm, zobārstniecības amalgamu, pesticīdiem un krāsām. Protokols tika grozīts 2012. gadā, lai ieviestu stingrākas emisijas robežvērtības (ER) daļiņu, kadmija, svina un dzīvsudraba emisijām, kas piemērojamas noteiktiem sadedzināšanas un citiem rūpnieciskajiem emisiju avotiem, kuri tos izlaiž atmosfērā. Trīs smago metālu emisijas avotu kategorijas tiek attiecinātas arī uz silīcija un feromangāna sakausējumu ražošanu, tādējādi paplašinot to rūpniecisko darbību jomu, kurām noteiktas emisijas robežvērtības.
• 1998. gada protokols par noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem, kura galīgais mērķis ir novērst šādu piesārņojošo vielu izplūdes, emisijas un zudumus. Ar protokolu tiek aizliegta dažu produktu ražošana un izmantošana un ieplānota vēlākā posmā dažu produktu izņemšana no aprites. Tajā iekļauti noteikumi par tādu produktu atkritumiem, kas ir aizliegti, un līgumslēdzējām pusēm ir pienākums samazināt dioksīnu, furānu, policiklisko aromātisko ogļūdeņražu un heksahlorbenzola (HHB), nepārsniedzot 1990. gada līmeņus (vai cita gada līmeņus laika posmā no 1985. līdz 1995. gadam). Tajā noteiktas īpašas robežvērtības attiecībā uz sadzīves, bīstamo un medicīnisko atkritumu sadedzināšanu. Protokola sarakstā sākotnēji tika iekļautas 16 vielas, kas tika atlasīta,s ņemot vērā saskaņotus riska kritērijus. Sarakstā iekļautās vielas bija 11 pesticīdi, divas rūpnieciskās ķīmiskās vielas un trīs blakusprodukti/piesārņotāji. Protokols tika grozīts 2009. gadā, iekļaujot tajā septiņas jaunas vielas: heksahlorbutadiēnu, oktabromdifenilēteri, pentahlorbenzolu, pentabromdifenilēteri, perfluoroktāna sulfonātus, polihlornaftalīnus un īsās ķēdes hlorparafīnus. Puses pārskatīja pienākumus attiecībā uz DDT, heptahloru, HHB un PHB savienojumiem, kā arī attiecībā uz atkritumu sadedzināšanas ER. Lai atvieglotu protokola ratifikāciju valstīs ar pārejas ekonomiku, līgumslēdzējas puses šīm valstīm ieviesuša elastīgu pieeju attiecībā uz ER un ILKT piemērošanas termiņiem.
• 1999. gada protokols par acidifikācijas, eitrofikācijas un piezemes ozona samazināšanu (Gēteborgas protokols): tajā ir noteikts valstu maksimālais pieļaujamais emisiju apjoms no 2010. līdz 2020. gadam šādiem četriem piesārņotājiem: sēra dioksīds (SO₂), NO_x, GOS un NH₃. Tajā ir noteiktas arī stingras robežvērtības konkrētiem emisiju avotiem (piemēram, sadedzināšanas iekārtām, elektroenerģijas ražošanai, sausajai tīrīšanai, automašīnām un kravas automobiļiem), un iekļauta prasība piemērot ILKT, lai veicinātu emisiju samazināšanos. Jāsamazina arī GOS emisijas no tādiem produktiem kā krāsas vai aerosoli, un lauksaimniekiem ir jāveic īpaši NH₃ emisiju kontroles pasākumi. Protokols tika grozīts 2012. gadā, iekļaujot valstu saistības attiecībā uz emisiju samazināšanu, kas ir jāīsteno līdz 2020. gadam un pēc tā (šos grozījumus ES ratificēja ar Padomes Lēmumu (ES) 2017/1757). Vairāki protokola tehniskie pielikumi tika pārskatīti, iekļaujot atjauninātas ER gan galvenajiem stacionārajiem avotiem, gan mobilajiem avotiem. Pārskatītais protokols ir pirmais saistošais nolīgums, kurā iekļautas emisiju samazināšanas saistības attiecībā uz smalkajām daļiņām. Grozītajā protokolā kā smalko daļiņu komponents ir iekļauts arī īslaicīgs klimata piesārņotājs melnais ogleklis (sodrēji). Protokola īstenošanas rezultātā samazinot cieto daļiņu (tostarp melnā oglekļa) daudzumu, tiks samazināts gaisa piesārņojums, vienlaikus veicinot kopīgos ieguvumus klimatam.

Politiskā sadarbība

Konvencija uzdod līgumslēdzējām pusēm izstrādāt un īstenot atbilstīgu politiku un stratēģijas, jo īpaši gaisa kvalitātes pārvaldības sistēmas.

Līgumslēdzējas puses vienojas regulāri tikties (vismaz reizi gadā), lai novērtētu panākto progresu un apspriestu ar konvenciju saistītos jautājumus.

Zinātniskā sadarbība

Līgumslēdzējas puses vienojas veikt saskaņotus pētniecības un izstrādes pasākumus, jo īpaši ar mērķi samazināt svarīgāko gaisu piesārņojošo vielu emisijas, lai pārraudzītu un izmērītu emisiju apjomu un koncentrāciju, kā arī lai izprastu to ietekmi uz veselību un vidi.

Informācijas apmaiņa

Puses vienojas apmainīties ar informāciju, jo īpaši ar datiem par:

• svarīgāko gaisu piesārņojošo vielu emisijām (sākot ar SO₂) un to ietekmi;
• aspektiem, kas varētu ievērojami izmainīt gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos (jo īpaši izmaiņas valsts politikā un rūpniecības attīstībā);
• kontroles tehnoloģijām gaisa piesārņojuma mazināšanai;
• valsts politiku un stratēģijām svarīgāko gaisu piesārņojošo vielu ierobežošanai.

Sadarbība piesārņojuma pārraudzībā

• Puses vienojas piedalīties sadarbības programmā, ar ko veic Eiropā notiekošas gaisa piesārņotājvielu izplatības lielos attālumos monitoringu un novērtēšanu (EMEP). Šīs programmas, kuras darbību finansē saskaņā ar atsevišķu protokolu (EMEP protokols), mērķis ir nodrošināt konvencijas līgumslēdzējām pusēm:
  • zinātnisku informāciju par atmosfēras monitoringu un datorizētus modeļus;
  • emisiju novērtēšanu;
  • prognožu sagatavošanu.
• Lai sadarbība būtu sekmīga, konvencijā paredzēts:
  • ka programmu, kas sākotnēji galvenokārt paredzēta SO₂ un ar to saistīto vielu monitoringam, vēlāk var paplašināt, lai ietvertu arī citas svarīgākās gaisu piesārņojošās vielas;
  • monitorēt to apkārtējās vides elementu (ūdens, augsne un veģetācija) sastāvu, kuri ir visneaizsargātākie pret piesārņojumu ar šīm vielām, kā arī ietekmi uz veselību un vidi;
  • sagatavot meteoroloģiskus un citus zinātniskus datus par procesiem pārneses laikā;
  • izmantot salīdzināmas vai standartizētas monitoringa un modelēšanas metodes, kad vien iespējams;
  • integrēt EMEP attiecīgajās valsts un starptautiskajās programmās;
  • veikt regulāru monitoringā iegūto datu apmaiņu.

SPĒKĀ STĀŠANĀS DATUMS

Konvencija stājās spēkā 1983. gada 16. martā, 90 dienas pēc 24. ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta deponēšanas.

KONTEKSTS

• Ar Ženēvas Konvenciju par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos izveido sistēmu, kas ļauj valstu valdībām sadarboties ar mērķi aizsargāt veselību un vidi pret gaisa piesārņojumu, kas var ietekmēt vairākas valstis. Konvenciju parakstīja 1979. gadā Ženēvā Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO EEK) ietvaros, un tā stājās spēkā 1983. gadā.
• Papildinformāciju skatiet vides politikā (ANO EEK).

PAMATDOKUMENTI

Konvencija par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos — Rezolūcija par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos (OV L 171, 27.6.1981., 13.–24. lpp.)

Padomes Lēmums 81/462/EEK (1981. gada 11. jūnijs) par Konvencijas par tāldarbīgu pārrobežu gaisa piesārņojumu noslēgšanu (OV L 171, 27.6.1981., 11.–12. lpp.)

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Padomes Lēmums (ES) 2017/1757 (2017. gada 17. jūlijs) par to, lai Eiropas Savienības vārdā pieņemtu grozījumu 1979. gada Konvencijas par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos 1999. gada Protokolā par paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšanu (OV L 248, 27.9.2017., 3.–75. lpp.)

Padomes Lēmums (ES) 2016/768 (2016. gada 21. aprīlis), ar ko akceptē grozījumus 1979. gada Konvencijas par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos 1998. gada Protokolā par smagajiem metāliem (OV L 127, 18.5.2016., 8.–20. lpp.)

Padomes Lēmums (ES) 2016/769 (2016. gada 21. aprīlis), ar ko akceptē grozījumus 1979. gada Konvencijas par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos 1998. gada Protokolā par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem (OV L 127, 18.5.2016., 21.–31. lpp.)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (2010. gada 24. novembris) par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV L 334, 17.12.2010., 17.–119. lpp.)

Direktīvas 2010/75/ES turpmākie grozījumi ir iekļauti pamattekstā. Šai konsolidētajai versijai ir tikai dokumentāla vērtība.

Padomes Lēmums 2004/259/EK (2004. gada 19. februāris), ar ko Kopienas vārdā noslēdz Protokolu 1979. gada Konvencijai par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos ar noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem (OV L 81, 19.3.2004., 35.–36. lpp.)

Protokols par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem 1979. gada Konvencijai par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos (OV L 81, 19.3.2004., 37.–71. lpp.)

Padomes Lēmums 2003/507/EK (2003. gada 13. jūnijs) par Eiropas Kopienas pievienošanos protokolam par acidifikācijas, eitrofikācijas un piezemes ozona samazināšanu, kas pievienots 1979. gada konvencijai par pārrobežu gaisa piesārņojumu (OV L 179, 17.7.2003., 1.–2. lpp.)

1979. gada Konvencijas par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos Protokols par paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšanu (OV L 179, 17.7.2003., 3.–54. lpp.)

Padomes Lēmums 2001/379/EK (2001. gada 4. aprīlis), ar ko kopienas vārdā apstiprina protokolu 1979. gada konvencijai par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos ar smagajiem metāliem (OV L 134, 17.5.2001., 40. lpp.)

Protokols 1979. gada konvencijai par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos ar smagajiem metāliem (OV L 134, 17.5.2001., 41.–64. lpp.)

Padomes lēmums 98/686/EK (1998. gada 23. marts) par protokola noslēgšanu no Eiropas Kopienas puses pie 1979. gada Konvencijas par pārrobežu gaisa piesārņojumu lielos attālumos attiecībā uz sēra emisiju samazināšanu (OV L 326, 3.12.1998., 34. lpp.)

Protokols 1979. gada konvencijai par pārrobežu gaisa piesārņojumu lielos attālumos attiecībā uz turpmāko sēra emisiju samazināšanu (OV L 326, 3.12.1998., 35.–56. lpp.)

Padomes lēmums 93/361/EEK (1993. gada 17. maijs) par Kopienas pievienošanos 1979. gada Ženēvas Konvencijas par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos saistībā ar slāpekļa oksīdu emisiju un to pārrobežu plūsmu kontroli Protokolam (OV L 149, 21.6.1993., 4.–15. lpp.)

Protokols 1979. gada Konvencijai par tāldarbīgu pārrobežu gaisa piesārņojumu attiecībā uz slāpekļa oksīdu emisiju vai to pārrobežu plūsmu kontroli (OV L 149, 21.6.1993.16.–26. lpp.)

Padomes Lēmums 86/277/EEK (1986. gada 12. jūnijs) par noslēgto Protokolu 1979. gada Konvencijai par tāldarbīgu pārrobežu gaisa piesārņojumu, kura nosaka ilgtermiņa finansējumu sadarbības programmai tāldarbīga pārrobežu gaisa piesārņotājvielu monitoringā un novērtēšanā Eiropā (EMEP) (OV L 181, 4.7.1986., 1. lpp.)

Protokols 1979. gada Konvencijai par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos par kopējās programmas gaisa piesārņojuma izplatības lielos attālumos novērošanai un novērtēšanai Eiropā ilgtermiņa finansēšanu (EMEP) (OV L 181, 4.7.1986., 2.–5. lpp.)

Pēdējo reizi atjaunots: 08.09.2020