Starptautiskā delfīnu saglabāšanas programma

KOPSAVILKUMS:

KĀDS IR ŠĪ NOLĪGUMA UN LĒMUMU MĒRĶIS?

Nolīguma par Starptautisko delfīnu saglabāšanas programmu mērķis ir ierobežot delfīnu mirstību tunzivju zvejā.
Lēmums 1999/337/EK ļauj Eiropas Kopienai (tagad Eiropas Savienībai — ES) parakstīt, savukārt Lēmums 2005/938/EK ļauj apstiprināt Nolīgumu par Starptautisko delfīnu saglabāšanas programmu.
Ar Lēmumu 1999/337/EK ES tika arī pavērts ceļš, lai pievienotos Amerikas Tropisko tunzivju komisijai (IATTC), kura ir atbildīga par tunzivju un citu jūras resursu saglabāšanu un pārvaldību Klusā okeāna austrumdaļā, tādējādi ļaujot ES uzņemties aktīvu lomu nolīguma pārvaldībā.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Nolīguma par Starptautisko delfīnu saglabāšanas programmu mērķis ir ierobežot delfīnu mirstību tunzivju zvejā Klusā okeāna austrumdaļā.

Tā konkrētie mērķi:

pakāpeniski līdz līmenim, kas tuvojas nullei, samazināt delfīnu mirstību Klusā okeāna austrumdaļas tunzivju zvejā ar riņķvadu*, nosakot gada limitus;
veicināt pētniecību, lai meklētu ekoloģiski drošus līdzekļus, kā zvejot lielās dzeltenspuru tunzivis, saudzējot delfīnus;
nodrošināt tunzivju krājumu ilgtermiņa saglabāšanu, izvairoties no tunzivju mazuļu un blakussugu piezvejas* un izbrāķēšanas.

Pasākumi

Nolīguma pusēm ir pienākums samazināt kopējo delfīnu mirstību tunzivju zvejā līdz augstākais 5000 gadā (2015. gadā faktiskā delfīnu mirstība bija 533 delfīni). Lai to panāktu, puses vienojās:

izveidot sistēmu, kas stimulē kuģu kapteiņus samazināt delfīnu mirstību, kā arī kuģu kapteiņu tehniskās apmācības un sertifikācijas sistēmu;
veicināt pētniecību zvejas rīku, aprīkojuma un zvejas paņēmienu uzlabošanai;
izveidot taisnīgu sistēmu bojāgājušo delfīnu limitu (BDL) piešķiršanai saskaņā ar nolīguma noteikumiem;
noteikt zināmas ekspluatācijas prasības (saistībā ar delfīnu aizsardzības rīkiem un aprīkojumu, delfīnu atbrīvošanu u. c.) uz kuģiem;
izveidot sistēmu, lai uzraudzītu un pārbaudītu nozvejotās tunzivis ar delfīnu mirstību vai smagiem bojājumiem un bez delfīnu mirstības vai smagiem bojājumiem;
apmainīties ar zinātniskās pētniecības datiem.

Ilgtermiņa saglabāšana

Lai nodrošinātu dzīvo jūras resursu krājumu ilgtermiņa saglabāšanu, līgumslēdzējām pusēm ir:

jāizstrādā programmas tunzivju mazuļu un blakussugu piezvejas pārbaudei, uzraudzībai un samazināšanai līdz minimumam;
jāizstrādā selektīvi zvejas rīki un paņēmieni un jāpieprasa to izmantošana;
jāpieprasa, lai kuģi atsvabina nejauši notvertus jūras bruņurupučus un citas apdraudētas sugas.

Papildus šīm konkrētajām saistībām nolīguma pusēm arī jāievēro tālāk norādītās saistības, lai nodrošinātu tunzivju un citu dzīvo jūras resursu krājumu ilgtermiņa saglabāšanu:

saglabāšanas un pārvaldības pasākumu pieņemšana;
dzeltenspuru tunzivju mazuļu un citu ar tunzivju zveju saistītu dzīvo jūras resursu krājumu nozvejas un piezvejas novērtēšana.

Novērošanas programma

Visām pusēm attiecībā uz kuģiem, kuru kravnesība pārsniedz 363 metriskās tonnas, jāievieš novērošanas programma uz klāja. Novērotājiem jābūt beigušiem īpašu apmācību un tiem jāvāc visa attiecīgā informācija par tāda kuģa zvejas darbībām, uz kura ir norīkots novērotājs.

Pusēm ir jāievēro šīs prasības un ekspluatācijas prasības ar šādiem līdzekļiem:

ikgadēja sertifikācija un pārbaudes programma kuģiem;
sankcijas pārkāpumu gadījumā;
stimuli.

Analīze un novērtējums

Katra puse izveido valsts zinātnisko padomdevēju komiteju, kas veic zinātniskās analīzes un novērtējumus, sniedz ieteikumus savas valsts valdībai un nodrošina regulāru datu apmaiņu starp pusēm. Praksē šo uzdevumu ir pārņēmis IATTC zinātniskais personāls un IATTC zinātniskā padomdevēja komiteja.
Ir izveidota Starptautiskā uzraudzības komisija, kuras sastāvā ir parakstītāju pušu, NVO un tunzivju zvejniecības nozares pārstāvji. Šī komisija veic uzraudzības un analīzes uzdevumus. Tā pušu sanāksmē iesaka attiecīgus pasākumus nolīgumā noteikto mērķu sasniegšanai.

SPĒKĀ STĀŠANĀS DATUMS

Nolīgums stājās spēkā 2005. gada 22. decembrī.

KONTEKSTS

Plašāka informācija:

Zveja ārpus ES teritoriālajiem ūdeņiem (Eiropas Komisija).

GALVENIE TERMINI

Riņķvads: tīklu veids, ko izmanto zivju ķeršanai pie ūdens virsmas vai nelielā dziļumā. Kad ir atrasts zivju bars, tīklu iemet ūdenī un apvelk ap zivju baru. Kad zivis ir tīkla iekšpusē, ap zivīm savelk auklu, veidojot maisveidīgu formu, un tīklu uzvelk uz zvejas kuģa klāja.

Piezveja: zivju vai citu jūras sugu nejauša notveršana, zvejojot noteiktas mērķsugas.

PAMATDOKUMENTI

Nolīgums par Starptautisko delfīnu saglabāšanas programmu (OV L 348, 30.12.2005., 28.–53. lpp.)

Padomes Lēmums 1999/337/EK (1999. gada 26. aprīlis) par to, ka Eiropas Kopiena paraksta Nolīgumu par Starptautisko delfīnu saudzēšanas programmu (OV L 132, 27.5.1999., 1.–27. lpp.)

Padomes Lēmums 2005/938/EK (2005. gada 8. decembris) par to, ka Eiropas Kopienas vārdā apstiprina Nolīgumu par Starptautisko delfīnu saglabāšanas programmu (OV L 348, 30.12.2005., 26.–27. lpp.)

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Padomes Regula (EK) Nr. 1936/2001 (2001. gada 27. septembris), ar ko nosaka kontroles pasākumus, kuri piemērojami tālu migrējošu zivju noteiktu krājumu zvejai (OV L 263, 3.10.2001., 1.–8. lpp.)

Regulas (EK) Nr. 1936/2001 turpmākie grozījumi ir iekļauti pamattekstā. Šai konsolidētajai versijai ir tikai dokumentāla vērtība.

Padomes Lēmums 1999/386/EK (1999. gada 7. jūnijs) par to, kā Eiropas Kopiena pagaidām piemēro Nolīgumu par Starptautisko delfīnu saudzēšanas programmu (OV L 147, 12.6.1999., 23. lpp.)

Pēdējo reizi atjaunots: 10.07.2020